Pavana

PROLOGS

Kādā 1588. gada siltā jūlija vakarā Londonā, Griničas karaļpilī ar slepkavas lodes caururbtu vēderu un krūtīm gulēja sieviete, gaidot savu nāves stundu. Seja viņai bija grumbaina, zobi nomelnojuši, un nāve atņēmusi cieņas pilno izskatu, bet viņas pēdējais elpas vilciens izraisīja atbalsis, kas satricinaja pusi pasaules. Jo apstājās pukstēt teiksmainās karalienes Elizabetes Pirmās, Anglijas varenās valdnieces, sirds.

Angļu niknums plūda pāri malām. Pietika ar vienu vārdu, vienu čukstu, un pūlis jau saplosīja kādu pusārprātigu jau­nekli, kas sauca pēc pāvesta svētības… Anglijas katoļi, kurus soda naudas bija iedzinušas galējā nabadzībā, joprojām atcerēdamies asiņaino sacelšanos ziemeļos un sērodami pēc Skotijas karalienes, varēja sagaidīt jaunus grautiņus. Viņi negribīgi tvēra pēc ieročiem, lai aizsargatos pret pašu tau­tiešiem, bet valstij jau pārskrēja pāri Volsingema iešķilta dzirkstele, kas izraisīja drūmas signālugunis, kuras saplūda ar nelaimi vēstošajiem autodafē.

Ziņas aizlidoja līdz Parīzei, Romai, dīvainā kārtā arī līdz Eskoriālam, kur Filips Otrais kala savus Anglijas sakāves plānus. No saplosītās un savstarpēji sašķeltas zemes tās aizlidoja līdz Armādas kuģiem, kas patlaban kūla ūdeņus, braukdami gar Kornvolas Lizardu, galējo Anglijas dienvidu pussalu, kura iesniedzas Lamanša, lai Flandrijas krastos apvienotos ar Pannas iebrucēju armiju. Vienu dienu, kamēr spāņu admirālis Medina-Sidonija staigaja pa San Martin klājiem, puse pasaules karājās mata galā. Tad lēmums tika pieņemts un burinieki, bruņotie tirdzniecības kuģi, galeras un neveiklās urkas pagriezās pret ziemeļiem — pret Angliju. Pret Heistingsu un Sentleki, kur jau pirms gadsimtiem bija izlemti vēstures likteņi. Nemieri, kas izcēlās, ļāva Filipam ērti iekārtoties par Anglijas valdnieku; Francijā gīzu pie­kritēji, Lamanša pretējā krastā uzvaru iedrošināti, beidzot gāza novājināto Valua dinastiju. Triju Ann karš beidzas ar Svētās Līgas triumfu, un Romas Baznīca atguva savu seno varu.

Uzvarētāji guva laupījumu. Izmantodama katoļu baz­nīcas atbalstu, jaunveidojama Lielbritānijas nācija nodeva savus bruņotos spēkus pāvestu dienestā, satriecot Holandes protestantus un ilgos karos ar luterāņiem gāžot vācu pilsētvalstu varu. Ziemeļamerikas kontinenta jaunie iedzīvotāji palika spāņu kundzībā, kapteinis Kuks Austrālijā pacēla Pētera troņa kobaltzilo karogu.

Pašā Anglijā, pussenatnīgajā, pusmodernajā zemā, ko tāpat ka aizvēsturiskos laikos šķēla valodu, šķiru un rasu atšķirības, joprojām zalgoja viduslaiku pilis, jūdzēm gari un plati neskarti meži slēpa sevī cita laikmeta būtnes. Da­žiem turpmākie gadi likās nesam piepildījumu, Dieva aizredzē paredzēta krāšņumā īstenojumu, citiem šķita, ka atgriezušies Tumsības laiki, kuros apkārt klīst izmirušās, pagājībā aizgājušās būtnes, ko labāk būtu aizmirst: proti, lāči un lūši, drausmīgi vilki, laumas un meža gari.

Pāri visam stiepās pāvestu garās rokas, lai sodītu un atalgotu; Karojošajai Baznīcai piederēja visaugstākā vara. Taču divdesmitā gadsimta vidū tuvu un tālu kļuva dzirdama kurnēšana. Gaisā virmoja dumpja jausmas…