Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

trešā nodaļa

Pārrunāsim to vēlreiz. Primo Sells stāvēja pie bibliotēkas sienas, nervozi rotaļājoties ar savām pēc pasūtījuma šūtā zilā krekla aprocēm, cenzdamies izskatīties lietišķs, tomēr secinājis, ka viņa parastās loģis­kās domāšanas spējas šoreiz ir viņu pievīlušas. Petula stāvēja uz ceļa un… Primo apcirtās, ar ādas kurpes zoli izpildot pirueti uz persiešu paklāja. Vai esi pārlie­cināta, ka tā bija Petula? Nu, es domāju, tas varētu būt ari kāds cits suns.

Njā, vecīt, pareizi! sajūsmā piebalsoja Forests, sa­kratot sirmo matu bizītes. Forests bija padzīvojis Losandželosas hipijs, kurš dzīvē bija gana izceļojies pa pasauli. Viņš bija dzīvojis pie eskimosiem un bušmeņiem, Ķīnas mūkiem un Indijas svētajiem vientuļniekiem. Tagad viņš mājoja Losandželosā, kur audzēja dārzeņus, turēja vistas un ēda milzum daudz ar pupiņām un biezpienu pildītu rāceņu. Dažkārt atmiņa izspēlē ar mums dažādus jokus, viņš turpināja, sakārtojot brilles ar bieziem stikliem. Tas varētu būt kāds cits suns vai pat tā čaļa mugursoma. Forestam piemita dīvainas paražas, un dažkārt viņš mēdza gvelzt tīrās blēņas. Mollija tagad klausījās viņā. Vai varbūt tas bija liels maiss ar suņu cepumiem, uz kura bija attēlots mopsis.

- Nē. Mollija ar biguli bakstīja uguni kamīnā, atcero­ties šausminošo mirkli. Tā pavisam noteikti bija Petula. Viņa ieskatījās man tieši acīs un paluncināja asti, pirms dārznieks to sagrāba. Ja viņa nebūtu tik draudzīga… Ja viņa būtu aizbēgusi vai tam iekodusi…

- Vai mums nevajadzētu piezvanīt dārzniecības sabied­rībai un noskaidrot, kas bija šis dārznieks? Forests iero­sināja.

- Es to jau darīju, atbildēja Mollija. Vakar šeit nav bijis neviens no viņu darbiniekiem. Šis vīrs bija krāp­nieks. Ak, ceru, ka ar Petulu viss ir kārtībā! Mollijas labākais draugs Rokijs stāvēja viņai blakus. Viņš maigi papliķēja meitenes plecu.

Rokijs Skārlets bija uzaudzis bāreņu namā kopā ar Molliju kā zīdaiņi viņi bija gulējuši vienā gultiņā, un Rokijs Molliju pazina tā kā neviens. Arī viņš bija pras­mīgs hipnotizētājs, taču ne tuvu tik labs kā Mollija. Viņš pieprata "hipnotizēšanu tikai ar balsi". Rokijam bija patī­kama balss.

- Mēs atradīsim Petulu, Mollij. Tam tikai vajadzīgs laiks. Es nemaz nebrīnītos, ja mums piezvanītu kāds šantažētājs. Lai kas viņš arī būtu, viņš droši vien grib kaut ko dabūt. Domāju, ka tas ir tikai kāds pagrimis suņu nolaupītājs.

Mollija ielūkojās Rokijam sejā. Tā bija pavisam melna, jo Rokijs daudz laika bija pavadījis Losandželosas saulē. Un viņa smaidošo acu skatiens vienmēr iedrošināja, lai gan šoreiz Molliju nebija viegli nomierināt.

Rokijs piegāja pie galda un apsēdās. Viņš paņēma lodīšu pildspalvu un, dūkdams pie sevis, sāka kaut ko kricelēt uz plaukstas virspuses. Viņš uzzīmēja Petulu un pulksteni. Cik Rokijs saprata, atlika tikai nogaidīt. Viņš bija rāms, pacietīgs un loģisks, pārliecināts, ka Petulas pazušanai radīsies kāds izskaidrojums.

Mollija uzsita pa saviem džinsos tērptajiem gurniem, atslīga dīvānā un apņēma kaulainos ceļgalus.

- Nesaprotu, kā tas varēja notikt. Kā gan kāds var tā pazust? Es būtu jutusi, ja tas vīrs būtu apturējis pasauli.

- Njā, tu būtu sajutusi to vēsuma vibrāciju, piekrita Forests, sakrustotām kājām jogas pozā sēžot atzveltnes krēslā. Tev taču bija tavs laika apturēšanas kristāls, vai ne?

Mollija no krekla izvilka ķēdītē piekārto kristālu.

Forests, meklējot iedvesmu, cieši lūkojās savas oranžās zeķes papēža caurumā. Ko tu par to domā, Primo? Nu, mēs ar Rokiju neesam tādi laika apturēšanas speciālisti kā tu un Mollija. Vai tev šķiet, ka tas puisis turbānā būtu apturējis pasauli tā, ka Mollija to nejustu? Nu, es domāju, ka viņa varētu būt skatījusies uz ceļu, kur Petula luncina asti, un te pēkšņi BUMS; viņš varētu būt apturējis laiku un sasaldējis Molliju kā lāsteku. Un tad, lai kas ari tas čalis būtu, viņš paņemtu Petulu un aizietu. Nonācis drošā attālumā, viņš atkal būtu iedarbinājis pasauli. Nu, pro­tams, sasaldētā Mollija nebūtu redzējusi, kā viņš paņem Petulu. Izskatītos, it kā viņi izkūp dūmu mākonī.

Primo pašūpoja galvu un no kamīna malas paņēma porcelāna ziloni.

- Man tas nepatīk, viņš noteica, it kā uzrunājot mazo skulptūriņu. Man tas nepavisam nepatīk. Teorē­tiski tā nevarētu notikt. Ja kāds hipnotizētājs hipnotizē pasauli tā, ka tā apstājas, citi hipnotizētāji, kuriem klāt ir kristāli, to jūt un spēj pretoties sasaldēšanai. Un kas bija tas BLĪKŠĶIS, ko dzirdēja Mollija?

- Varbūt, nopūtās Forests, apgūlies uz grīdas un aizlicis kājas aiz ausīm, varbūt dārznieks bija nostājies uz enerģētiskās līnijas vai tamlīdzīgi. Es domāju: šajā zemē ir tie druīdu akmens loki un enerģētiskās līnijas ir neiedomājami spēcīgas… hmmm… Forests aizpeldēja domu tālēs.

Rokijs nepievērsa uzmanību Forestam, bet vērsās pie Mollijas, lai aplūkotu viņas kristālu.

- Tas taču ir īstais kristāls, vai ne?

- Jā, paskaties uz tā ledaino virsmu. Un es to nēsāju visu laiku. Neviens nevarētu man to nozagt pat miegā. Es pamostos. It īpaši jau pēdējā laikā. Es vairs nevaru neko labi pagulēt. Mollija ierunājās klusāk. Rokij, te ir kā kapenēs, un Lusija klīst apkārt kā… kā mūmija. Mollija nespēja apvaldīt smaidu. Rokijs iesmējās. Galu galā Lusija tiešām ir Mollijas māmiņa [2] .

Primo piegāja pie loga un nolūkojās uz tievu, gaišma­tainu vīrieti, kurš, kājas mētādams, skraidelēja pa mau­riņu, lecot pāri kroketa vārtiem.

- Es labāk iziešu laukā un paglābšu Lusiju, kamēr Kor­nēlijs nav sācis uz viņu blēt. Un, ja jau jūs par to domājat, Lusijai nav nekāda sakara ar Petulas pazušanu. Es to zinu. Esmu ar viņu runājis. Šķiet, ka Lusija šeit atrodas tikai pa pusei, taču viņa nav neviena varā, nav hipnotizēta. Notiku­šais vienkārši ir viņu sagrāvis un traumējis. Nabaga Lusija. Domāju, ka spēšu viņai palīdzēt tikt ārā no šī nožēlojamā stāvokļa. Primo vēroja četrrāpus nometušos Kornēliju, kas centās grauzt zāli. Brīnums, ka tas jērcilvēks tur ārā kādreiz ir bijis tik varens. Joprojām nespēju noticēt, ka viņš reiz mani hipnotizējis, lai es kļūtu par Amerikas prezidentu un rīkotos viņa labā. Un tā arī notiktu, ja vien tu, Mollij, nebūtu mani izglābusi.

Primo uzsmaidīja savai meitai.

Primo un Mollija bija nolēmuši izlikties, ka nav tēvs un meita. Galu galā ja tev, cilvēkam, nekad nav bijis tēva un nu tas pēkšņi uzrodas, nevar taču lēkāt viņam apkārt, apkampt un priekā saukt: "Tēti!" Sākumā viņš jāiepazīst. Tāpēc Mollija tēvu uzrunāja par Primo. Viņai tēvs patika. Viņš bija pozitīvi noskaņots.

- Iziešu pastaigāties ar Lusiju, Primo teica, saber­zēdams rokas, cenzdamies izskatīties tā, it kā viss būtu kārtībā un viņš būtu tam gatavs. Tiksimies vēlāk. Pār­runāsim visas šīs problēmas. Būs labi, neuztraucies! Primo pamāja un ar šmaukstienu, ar kādu parasti mēdz uzmundrināt zirgus, izgāja no telpas.

- Tagad ieiešu Te un Tagad, noteica Forests, aizvēris acis un sācis meditēt.

Mollija un Rokijs pa augšstāva gaiteni aizgāja līdz kāpņu telpai ar pulksteņiem. Griestu velvēs atbalsojās to tikšķēšana.

- Man nepatīk doma, ka kaut kur ir kāds, kurš var tā sajaukt mums galvu, Mollija teica, viņiem kāpjot lejup.

- Esi uzmanīga, Mollij! Rokijs brīdināja, savilcis lūpas. Nezaudē modrību!

Rokijs nekad nemēdza pārspīlēt. Tāpat viņu bija grūti satraukt. Tāpēc, dzirdot no viņa šādu brīdinājumu, Mol­lija nodrebēja. Meitene satvēra zēna roku.

- Turēsimies kopā!

-Jā, bet tev mani šeit nedaudz jāuzgaida; man jāaiziet uz tualeti.

- Cik ilgi tu tur būsi?

- Nu, kādas trīs stundas?

- Ro-kij…

Tualetes durvis aizcirtās. Pa grīdu aizskrēja liels, melns zirneklis.

Mollija stāvēja vestibilā pie ieejas durvīm un lobīja no T krekla sakaltušo kečupu. Šī bija savāda vieta. Sienas no vienas vietas klāja medību trofejas. Uz Molliju nolūkojās to stiklainās acis. Un dzīvnieku galvām pa vidu pie sie­nām karājās daudzas senlaicīgas dārza šķēres kārtējā vājprātīgā Kornēlija Ļogana kolekcija. Šis vīrs, kas bija apsēsts ar kontroli citu cilvēku kontroli ar hipnozes palīdzību, ari visā savā īpašumā bija izveidojis dzīv­nieku formā apgrieztus krūmus.

Gaidot Rokiju, Mollija apgāja apkārt halles galdam, pētot dažas vāzē ievietotas zaigojošas pāva spalvas. No katras galda puses uz viņu dusmīgi noskatījās dzīvnieku grupas, it kā Mollija būtu vainojama to nāvē. Pēkšņi Mol­lijai prātā iešāvās šausminoša vīzija ar izbāztu Petulas galvu, kas, nāves krampjos saviebusies, nolūkojas lejup uz viņu. Meitene gandrīz paģība.

Mollija atcerējās vecu sievu runas, ka pāva spalvas mājā nesot nelaimi. Tāpēc viņa satvēra visas spalvas, izņēma no vāzes, devās pie ārdurvīm un atrāva tās vaļā.

Iekšā ieplūda auksta gaisa straume. Mollija izgāja rīta saulē un nokāpa lejup pa mājas kāpnēm.

Tālumā dūca zāles pļāvējs, cīnoties ar ziemas zāli. Sau­les zaķītis atmirdzēja vietā, kur Mollija pēdējo reizi bija redzējusi Petulu, bet tad, kad Mollija gāja pa grantēto apli garām krūmā izgrieztai lidojošai žagatai, kāds māko­nis pēkšņi meta milzīgu ēnu pār visu Braiersvilas parku.

Mollija ar acs kaktiņu pamanīja nozibam kaut ko zilu. Meitene strauji pagriezās, taču nekas nebija redzams. Tas varēja būt kāds putns vai putna ēna. Vai arī suņu laupī­tājs ar turbānu. Mollija strauji apcirtās. Ja šis virs slapstītos kaut kur tuvumā, viņa pieķertu to pielavāmies. Mājas fasādes portāla baltās kolonnas stāvēja sardzē un logi atgādināja sargkareivjus, taču Mollija apzinājās, ka te, ārā, viņa ir tikpat neaizsargāta kā pirms tam Petula.

Kreisajā pusē atkal nozibēja zilgana ēna. Šoreiz Mollija nepagriezās. Viņa nepakustoties centās saskatīt, kas tā ir. Ēna pakarājās gaisā, tad nozuda. Pēc pusminūtes tā atkal parādījās labajā pusē. Vai tas ir spoks? Poltergeists ir tāds spoks, kurš spēj pārvietot priekšmetus. Vai kāds poltergeists bija pārvietojis Petulu? Mollija izlēma to noskaidrot. Kaut ari meitene bija neiedomājami pārbi­jušies, viņa ļāva ēnai nozibsnīt kreisajā, tad atkal labajā pusē. Mollija sastinga. Ēna atkal parādījās tagad jau tuvāk, tad atkal vēl tuvāk labajā pusē. Tā nemitīgi tuvo­jās. Pa labi… pa kreisi… pa labi… Te tā bija pa kreisi… pa labi… pa kreisi. Pa kreisi, pa labi, pa kreisi. Meitenes skatiens šaudījās no vienas puses uz otru. Mollija tik ļoti vēlējās noskaidrot patiesību, ka pat nemanīja, ka iekrīt. Iekrīt hipnozes lamatās.

Kad vīrs ar violeto turbānu beidzot stāvēja Mollijas priekšā, viņa tikai nekustīgi lūkojās tā tumšajās acīs. Mol­liju pat neizbrīnīja vīrieša dīvainais ietērps ne indigo zilais halāts, ko gurnos apjoza plata zīda josta un kas līdzīgi kleitai nokarājās līdz ceļiem, ne apspīlētās baltās bikses zem tā, ne ari sarkanās kurpes ar izliektajiem, smailajiem galiem. Viņa vienkārši uzsūca sevī vīrieša tēlu tik rāmi, it kā aplūkotu attēlu grāmatā. Mollija redzēja garās ūsas, kas slējās abās pusēs augšup no sausās, grumbainās sejas, vaigubārdu zem ausīm. Viņa ievēroja līkos, oranžos zobus un to, ka vīrs kaut ko košļā. Mollija pamanīja zelta ķēdi ap vīrieša kaklu, kurā karājās trīs kristāli caurspīdīgs, zaļš un sarkans.

Tad Mollija izdzirdēja vīrieša čērkstošo balsi. Tu, Mūnas jaunkundz, tagad atrodies vieglā transā. Tu darīsi, kā es teikšu, un nāksi man līdzi. Mollija pilnībā atslāba, nometa zemē pāva spalvas un mierīga un klusa stāvēja hipnozes apstulbumā.

Tūlīt pēc tam padzīvojušais vīrs saņēma viņu aiz rokas, tālumā atskanēja BLĪKŠĶIS, un apkārtējā pasaule kļuva pilnīgi miglaina. Krāsas paskrēja garām, tad sāka vīties visapkārt. Pat krāsas zem kājām no smilškrāsas vērtās brūnas un dzeltenas, tad zaļas un mirdzoši zilas. Tas bija kā ceļojums caur krāsainu kaleidoskopu, un, traucoties tam cauri, Mollijas ādu glāstīja dzestrs vējš, un zāles pļāvēja dūkoņu nomainīja cita dūkoņa nemitīga skaņa, taču ar mainīgu skaļumu un īpašībām. Brīžiem tā atgā­dināja pērkona dārdus, bet jau nākamajā mirklī lietus šalkoņu un putnu dziesmas. Un tad pēkšņi izplūdusī un miglainā pasaule atkal kļuva stingra. Zeme zem Mollijas kājām bija cieta un zaļa, bet debesis virs galvas koši zilas. Pasaule beidza virpuļot.

Mollijas prātam vajadzēja dažus brīžus, lai atkal kaut ko aptvertu. Lai ari meitene vēl atradās hipnozes varā, viņa saprata, ka apkārtējā pasaule ir mainījusies. Viņi neatradās nekur citur; Braiersvilas parks joprojām bija tepat visā savā diženumā. Taču bija cits gadalaiks. Nebija vairs ziema kā pirms dažiem mirkļiem, bet vasara. Pa labi un pa kreisi pletās lielas puķu dobes, kurās ziedēja rozes. Nekur nebija redzami dzīvnieku formās izcirpti krūmi. Un vēl kas pie­braucamajā ceļā nestāvēja automašīna, bet gan ekipāža, kurā bija iejūgts dābolains zirgs un kurai blakus stāvēja senlaicīgā uniformā tērpts kučieris. Dārzā uz ceļiem ar kapli rokā bija nometies dārznieks vilnas kreklā un biksēs, ar brūnu ādas priekšautu. Zemē blakus viņam bija liela nezāļu kaudze un neapēsta cūkgaļas pīrāga atliekas.

- Nolādēts, atkal nepareizais laiks, nomurmināja Mollijas pavadonis ar sastingušo seju, palūkojies nelielā sudraba ierīcē sev rokā. Ar visu hipnozi Mollija apjauta, ka šī ierīce palīdz viņam ceļot laikā, jo, kā Mollija saprata, viņi tikko bija veikuši tādu ceļojumu.

- Piedodiet, vai varu jums palīdzēt? jautāja dārznieks. Viņš sarauktu pieri pietrausās kājās, sakārtodams cepuri.

Vīrs ar turbānu satvēra Molliju pie rokas un devās uz nelielu birztaliņu, no kurienes atskanēja smieklu šalts.

- Oi! iesaucās dārznieks, taču ūsainais vīrietis nepie­vērsa viņam uzmanību. Tur jūs nevarat iet. Tas ir pri­vātīpašums.

Mollijas ceļabiedrs pielika soli un vilka meiteni sev līdzi. Dārznieks nometa kapli un sāka skriet viņiem pakaļ.

Mollija atskārta, ka pie sevis pavisam mierīgi domā: "Mēs neaizbēgsim no šī dārznieka ar garajām kājām." Bet tieši tad, kad viņi bija tikuši garām pirmajam kokam, vīrs ar turbānu ieskatījās savā sudraba rīkā. Viņš pagrieza kādu ripu un pārslēdza kādu slēdzi. Tad svešinieks uzlika savu kāju uz Mollijas kājas un cieši satvēra zaļo kristālu, kas karājās viņam kaklā.

Pasaule mirklī pārvērtās krāsu jūklī. Kad pasaule at­kal kļuva stingra, Mollija aiz koka redzēja, ka dārznieks vairs nedzenas viņiem pakaļ. Viņš atkal tupēja uz ceļiem, kaplējot nezāles. Taču tagad viņam blakus gulēja tikai dažas nezāles. Un vēl vairāk cūkgaļas pīrāgs bija neskarts, ievīstīts dzeltenā pergamenta papīrā. Mollijas pavadonis bija aiznesis viņus atpakaļ laikā.

- Ko o kā āāā? Mollija ar visiem spēkiem vēlē­jās pavaicāt, kāpēc vīrietis paņēmis viņu līdzi. Taču mēle atsacījās klausīt. Vīrietis nepievērsa viņai uzmanību.

Aiz kokiem pletās pļaviņa, un tajā uz izklātas segas pavērās ļoti savāda aina. Tur rotaļājās un smējās Viktori­jas laika drānās tērpti bērni. Divas meitenes rozā kleitās, kas atgādināja apakšsvārkus, sēdēja pie porcelāna tējas servīzes, bet divi zēni pusgarās tvīda biksēs un vestēs ar nūjām dzenāja stīpu. Meiteņu leļļu ratiņos sēdēja lelle ar rišām rotātu aubi galvā. Un tad Mollija saprata, ka tā nemaz nav lelle. Gluži kā ļauni izsmējīgā sapnī zem ratiņu pārsega elsdama tupēja frakā ieģērbta Petula ar nejēdzīgu cepuri galvā.