Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

trīsdesmit septītā nodaļa

Izdevums "Zīdainis" izpildīts! Mollija pazi\/ ņoja, ieradusies atpakaļ pie kravas mašīnas un atvērusi kabīnes durvis. Tas ir tik dīvaini. Zini, Rokij, tu tak biji viens burvīgs, mazs bērniņš.

Rokijs pasmaidīja un palīdzēja izkāpt hipnotizētajai trīsgadīgajai.

Saņēmusi savu jaunāko būtni pie rokas, Mollija devās pie Laimes nama.

Pastāstīšu, kad atgriezīšos, viņa uzsauca, pamājot draugiem. Tad viņa izzuda.

Mollija atkal lidoja atpakaļ laikā, vadot zaļo kristālu savā plaukstā un liekot tam ielikt viņus tajā vietā, kur mazākās Mollijas dzīve gaidīja turpinājumu. Mollija sajuta savu četrgadīgo būtni bāreņu namā. Viņa nojauta, ka iet cauri bezgalīgi daudziem momentiem, kas veido viņas dzīvi. Katrs moments bija kā viens attēls no daudzajiem, daudzajiem attēliem, kas veido animācijas filmu, tikai šī nebija filma, bet gan viņas pašas dzīve, kas tinās atpa­kaļ. Viņas dzīvi veidoja neiedomājami bezgalīgi daudzi atsevišķi Mollijas momenti, kas visi bija savienoti laika nepārtrauktībā.

Un tad Mollija juta, ka tuvojas laiks, kurā viņas nebija. Laiks, kurā iederējās šī trīsgadīgā Mollija viņai blakus. Mollija samazināja ātrumu un apstājās.

Bija auksts, pelēks rīts, un migla plīvoja pār zālienu. Mollija paņēma mazo bērnu un klusi atvēra Hārdvikas bāreņu nama ieejas durvis. Viņa devās augšup pa kāp­nēm un uz priekšu pa gaiteni. Visu istabiņu iemītnieki bija cieši iemiguši. Mollija dzirdēja krākšanu. Gaisu pil­dīja guļošu bērnu smarža. Pie mazo bērnu istabas durvīm viņa dzirdēja kādu sīku balstiņu dziedam.

- Dzeguzīte, dzeguzīte, negrūd mani no ligzdas!

Mollija atvēra durvis. Trīsgadīgais Rokijs pieslējās

sēdus savā gultiņā.

- Kas tul il? Kas tu esi? viņš jautāja.

- Es tikai atvedu tavu mazo draudzenīti! Mollija atbil­dēja. Viņa ielūkojās hipnotizētās Mollijas acīs un vien­laikus domāja par sarkano kristālu, liekot viņām pacelties laikā, lai varētu ielikt dažus rīkojumus, kam bija jāpaliek uz mūžu.

- Tu, mazā Mollij, aizmirsīsi visu briesmīgo, kas ar tevi notika, kad ļaunais milzis tevi paņēma. Tu aizmirsīsi arī viņu pašu. Vai saprati? Mazā meitene pamāja. Mollija turpināja: Un šis rīkojums ir tevī ieslēgts ar vārdiem "Lēkājošā medūza". Mollija ar knipi lika mazajai Mol­lijai atgūties no transa un abām nonākt atpakaļ pasaulē. Tiklīdz trīsgadīgā ieraudzīja Rokiju, viņa iekliedzās un sāka smieties.

- Rokij! Ko tu dali?

Mollija nolika mazo meiteni gultiņā blakus zēnam. Abi bērni neveikli apkampās tā, ka apgāzās, un tur vecākā Mollija viņus arī atstāja. Viņa nolēma neko nedarīt ar pārējām Mollijas atmiņām par Indiju, jo tās drīz saplūdīs ar viņas sapņiem, un Trinklberijas kundze tikai noteiks: "Jā, mīļumiņ," vienmēr, kad mazā stāstīs par jāšanu ziloņa mugurā.

Kad Mollija atkal šāvās atpakaļ uz nākotni, viņa prā­toja, vai Lusija Ļogana priecātos, ja viņai parādītu trīsga­dīgo Molliju kā viņas meitu. Mazā Mollija bija tik piemī­līga, ka Lusija viņu noteikti mīlētu. Ar šīm domām prātā Mollija atgriezās pie kravas automašīnas.

- Uzdevums "Trīsgadīgā" izpildīts, viņa smaidot pa­ziņoja. Tagad sešgadīgā Mollija un mazā Petula.

Rokijs palīdzēja jaunākajai Mollijai izkāpt no kravas mašīnas kabīnes, un Mollija paņēma rokās kucēnu. Viņas ceļoja atpakaļ laikā. Bija rudens diena, un kokos karājās brūnas un oranžas lapas. Mollija aizveda hipnotizēto meiteni aiz Hārdvikas nama stūra. Varēja redzēt, kā iekšā pretīgā Aderstones jaunkundze pārvietojas no telpas uz telpu.

Mollija ātri runāja ar mazo meiteni: Tagad, Mollij, tu un Petula esat atgriezušās. Taču es negribu, lai tu kādam stāstītu, ka esat bijušas Indijā. Patiesībā tu aiz­mirsīsi, ka esi tur bijusi, tikai dažkārt varēsi pasapņot par visu to jauko, ko tur redzēji. Tu vari paturēt atmiņas par smiešanos uz ceļa. Tu neatcerēsies neko šausminošu. Un tu noteikti neatcerēsies to milzi. Bet kādu dienu, kad tev būs vienpadsmit gadu un tu atgriezīsies Indijā, visas tavas atmiņas atdzīvosies. Tagad Mollija viegli pacēla viņas laikā. Un šos rīkojumus es nobloķēju ar vārdiem "Matainais hipijs". Tad Mollija ļāva pasaulei kustēties. Kucēns Petula sāka sūkāt kādu akmeni. Mollija domāja, ka mazi kucēni neko daudz neatceras, tāpēc par Petulu neuztraucās.

Pa bāreņu nama sētas durvīm iznāca Aderstones jaun­kundze ar izteikti neapmierinātu sejas izteiksmi.

- Daru jums zināmu, ka šis ir privātīpašums, viņa iesāka. Ieraudzījusi sešgadīgo, viņa riebumā noelsās. Ak! Tas bērns. Vai jūs esat no ģimenes, kas vēlas viņu adoptēt? Tad Aderstone turpināja: Skuķi, es tev teicu, lai tu nespēlējies ar manu kucēnu! Un cik tev smieklīgs apģērbs! Mollija saprata, ka Aderstone, gluži tā, kā viņai pavēlēts, jau ir aizmirsusi, ka sešgadīgā Mollija bija pazudusi.

- Šodien nekādu adopciju, paldies, Mollija atbil­dēja. Viņa palūkojās lejup savas jaunākās būtnes maigajā sejiņā, un viņu pārņēma milzīgs žēlums. Mollija nespēja izturēt, ka pagātne jāatstāj tāda, kāda tā bijusi. Viņai bija jādara kaut kas tikai kāds nieciņš -, lai padarītu visiem šejienes bērniem dzīvi kaut mazdrusciņ vieglāku. Mollija ielūkojās vecās sievietes ieplestajās acīs, un Aderstone uzreiz nonāca viņas varā.

- Aderstones jaunkundz, Mollija teica. Šodien tu izturēsies pret šo bērnu labi, un dažu nākamo gadu laikā, kad tu būsi pa īstam piedzērusies, tu būsi laipna pret bērniem, kas nodoti tavā aprūpē. Vai skaidrs?

- Jā. Pašlaik esmu tikai nedaudz iedzērusi, atbildēja kaulainā vecmeita.

Mollija pieliecās un iečukstēja sešgadīgās ausī: Un tu, mazā Mollij, vienmēr atcerēsies: lai cik nebaudāma arī būtu tava dzīve šeit, kādreiz viss mainīsies uz labo pusi.

Tad Mollija veda viņu iekšā uz telpu, no kuras varēja dzirdēt Rokij a balsi.

- Pēc brīža, Mollij, tu ieraudzīsi Rokiju. Kad tu viņu satiksi, tu vairs nebūsi hipnotizēta. Tu aizmirsīsi, ka jel­kad esi mani redzējusi. Bērns pamāja, un Mollija stūma viņu uz dzīvojamās istabas pusi.

Mollija atgriezās pie Aderstones jaunkundzes un noklikšķināja pirkstus viņas acu priekšā, atmodinot sie­vieti no transa.

- Kur palika bērns? vecmeita jautāja, saraustītām kustībām staipot kaklu kā apjucis strauss.

- Viņa ir iekšā.

- BAAARRPP! Aderstones jaunkundze palaida mil­zīgu atraugu. Vai negribat ienākt uz tasi tējas? Kad viņa pielika roku pie mutes, caur viņas tvīda brunčiem atskanēja grāviens, un gaisu piepildīja atbaidoša caur viņas veco, krunkaino gremošanas sistēmu izgājušas vecas gaļas un kāpostu smaka. Mollija pakāpās atpakaļ. Smirdoņa bija pretīga. Tomēr viņa priecājās, ka Aderstonei atstātais rīkojums pirst un atraugāties sabiedrībā joprojām darbojās.

- Es nu iešu. Ar šiem vārdiem Mollija izzuda. Gaisu piepildīja BLĪKŠĶIS. Palika tikai viņas kāju nospiedumi mitrajā mauriņā.

Aderstones jaunkundze apstulbusi palūkojās apkārt un, redzot nospiedumus zālē, nometās ceļos.

- SPOKI! viņa iesaucās, sitot plaukstas pret zemi. Tad viņa pie sevis noteica: Nē, Agnese, tā ir dzeršana!

Mollija atkal traucās cauri laikam. Viņa bija paņēmusi līdzi savu desmitgadīgo būtni un tagad veda viņu atpakaļ uz viņas īsto laiku.

Viņas piezemējās aukstā novembra naktī. Ieejas durvis bija slēgtas. Mollija atgrūda dzīvojamās istabas logu.

- Pēc brīža tu uzlavīsies augšstāvā un kāpsi atpakaļ savā gultā. Rit, kad visi jautās, kur tu esi bijusi pusotru nedēļu, tu teiksi, ka biji slima un negribi par to runāt. Un tu par to arī nerunāsi. Tu domāsi, ka esi bijusi slim­nīcā un gandrīz visu laiku gulējusi. Tu domāsi, ka esi lasījusi garu stāstu par Indiju, taču šo stāstu pārāk labi neatcerēsies un domāsi, ka tas ir tāpēc, ka biji slima. Kādu dienu, kad tev būs vienpadsmit gadu un tu būsi

Indijā, tavas atmiņas atgriezīsies, taču ne agrāk. Un, Mol­lij, piestaigā uz bibliotēku! Mollija iekoda lūpā. Viņa nedrīkstēja dot sev norādes, vai arī desmitgadīgā tiešām varētu neatrast hipnozes grāmatu. Tagad tu iesi gultā un, kad pamodīsies, nezināsi, kā esi tur nonākusi. Tu aizmirsīsi mani un to, ka es tevi hipnotizēju. Tas viss ir nobloķēts ar… Mollija paņēma savu jaunāko būtni laika lidojumā… ar paroli "Laika rats". Mollija nolika abas atpakaļ īstajā laikā. Un atceries, Mollij, drīz ar tevi notiks kaut kas īpašs.

Mollija pēdējo reizi uzlūkoja savu desmitgadīgo būtni un prātoja, vai Lusijai viņa būtu patikusi. Varbūt ne, Mol­lija izdomāja. Varbūt Lusijai bija grūtības saprasties ar lielākiem bērniem. Mollija nopūtās un centās domāt par kaut ko citu, taču tas bija smagi, jo viņa zināja, ka šodien atkal tiksies ar Lusiju un parastā vilšanās izteiksme būs skaidri rakstīta mātes sejā.