Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

trīsdesmit otra nodaļa

Mollija pacēla augšup savu šalvarkamīzu un sāka skriet. Viņa, pārlecot pakāpieniem, metās augšup pa piestātnes kāpnēm uz sveču apgaismotajām alejām priekšā. Visu laiku viņa prātā meklēja atmiņas, mājienus par savu citu būtņu atrašanās vietu.

Skrienot Mollija domāja.

Tātad Vaktam bija izrādījusies taisnība par gaismu laika sākumā. Tā tiešām izārstēja zvīņainu ādu. Tā lika cilvēkam atkal izskatīties jaunam. Taču viņam nebija tais­nība par to, ka tā atrodama vienīgi kādā īpašā "Burbulī". Un viņam nebija taisnība, ka nepieciešams tūkstošiem kristālu, lai nokļūtu pie šīs gaismas.

Mollija nonāca mazā, nolaistā laukumiņā, ko apgais­moja nakts tirgus būdiņu ugunis. Būdiņās pārdeva saldu­mus, augļus un spilgtas, daudzkrāsainas papīra laternas. Cilvēki bija pulcējušies, lai svinētu Divali novembra Gaismas svētkus. Pūlis gaidot lūkojās pilnmēnesī un zili melnajās debesīs. Pēkšņi notika gaismas eksplozija. Nakti pāršķēla grandioza, ziediem līdzīga uguņošana. Mollija apstājās, lai atvilktu elpu, apsverot, kur varētu dabūt malku ūdens.

Tad sāka veidoties atmiņas. Atmiņas no desmitgadī­gās viņas pašas. Viņas jaunākās būtnes atradās cietoksnī tieši priekšā.

Mollija piesardzīgi tuvojās tumšākajam laukuma stū­rim.

Tur uz bruģa bija skrandu kaudzes, kas piederēja na­badzīgajiem cilvēkiem. Mollija pa līkumaino ieliņu lavījās tām garām uz cietoksni.

Cietoksnī desmitgadīgā Mollija sēdēja kādā telpā kopā ar trīsgadīgo. Tagad neviena no viņām nebija hipnoti­zēta. Abas bija ieģērbtas asinssarkanos tērpos. Mollijas rokas bija saslēgtas važās, taču acu apsējs bija noņemts. Mazā Mollija bija ieķērusies palodzē, lūkojoties debesīs un uguņošanā. Tas il tik jauki, vai ne, Mollij? viņa priecājās.

Pavisam mazā Mollija klusi gulēja gultiņā, ietērpta skaistā, baltā tērpā. Vakts, ģērbies sudrabotā apmetnī, kā spoks gaidīja viņu durvju ārpusē. Vakta bārdainie pries­teri ielenca viņu kā melnu kraukļu bars. Tad viens no viņiem iemetās telpā, paķēra bērnu no gultiņas un iznesa ārā pagalmā. Bērns tika nolikts uz violeta spilvena, kas atradās uz liela, plakana, ieplaisājuša akmens. Debesīs karājās pilnmēness.

Man liekas, ka bēlniņam nepatīk tās ugunis, teica trīsgadīgā Mollija, pienākot un apsēžoties blakus savai desmitgadīgajai būtnei.

Sākās Vakta beidzamā iesvētīšanas ceremonija.

Divi kalpi atnesa viņam smago samta maisu ar kris­tālu krājumu. Kad debesis uzsprāga zilās, sarkanās un sudrabotās ugunīs, Vakts pavēlēja priesteriem izlikt kris­tālus apli ap plakano akmeni un mazo, guļošo bērnu.

Mollija piezagās pie cietokšņa vārtiem. Pa pusei aiz­midzis sargs bija atslējies pret sienu. Mollija ēnā paslī­dēja tam garām un gar smaržīgu ziedu ldātām sienām turpināja ceļu uz otriem cietokšņa vārtiem. Tur mazā būdiņā sargi spēlēja kauliņus, pārāk iegrimuši šajā no­darbē, lai pamanītu garām paslīdam mazu meiteni.

Beidzot Mollija saskatīja lāpu liesmu gaismu, kas at­spīdēja no pils iekšpagalma. Viņa lavījās uz priekšu pa arkām rotātu celiņu gaismas virzienā.

Netālu atradās platforma, no kuras uzkāpt mugurā ziloņiem. Mollija uzrāpās uz tās un tad cīnījās tālāk uz augšu, līdz pieplakusi nogūlās uz mūra aiz tās. Ceremo­nijas norises vieta zem viņas bija izgaismota kā skatuve. Ap akmeni, uz kura gulēja mazā Mollija, aplī bija izkār­toti simtiem kristālu, un tagad priesteri kaut ko skandēja. Viņi soļoja uz vietas, augstu ceļot kājas un skaļi sitot pret zemi savus pāva spalvām rotātos zižļus. Troksnis atbalsojās akmens pagalmā, taču mazais bērns turpināja netraucēti gulēt.

Uguņošana beidzās. Vakts, garš kā laternas stabs, stā­vēja, pacēlis rokas pret mēnesi. Un tad, kad priesteru skandēšana sasniedza savu kulmināciju, kad soļošana un zižļu sišana kļuva aizvien straujāka, mēness gaisma pēkšņi iespīdēja tieši kristālu apļa vidū, lejot gaismu pār ieplaisājušo akmeni un mierīgi dusošo bērnu.

Vakts šausminoši ieaurojās, un visi priesteri viņam piebalsoja ar spokainiem spiedzieniem. Trokšņa izbie­dēts, mazais bērns pamodās un sāka raudāt. Priesteri kā dobā tunelī atbalsoja tā raudas.

Mollija nezaudēja laiku. Nolaidusies no sienas tumšā ēnā, viņa līda uz priekšu, līdz atradās Vaktam aiz mugu­ras. Tagad viņš ievāca savus lielākos, pašus vērtīgākos dārgakmeņus. Likās, ka tie atrodas akmens plaisā. Viņš ņēma katru no tiem un ar komisku rokas vēzienu meta maisā. Ap viņu priesteri savāca pārējos kristālus un nesa tos viņam. Mollija lēni virzījās tuvāk. Viņas rīkle bija sausa kā papagailim.

Beidzot maiss atkal bija pilns. Divi kalpi aiznesa to uz akmens plauktu aiz Vakta muguras, blakus Mollijas paslēptuvei.

Mollija vēroja un nogaidīja. Viņas sirds dauzījās kā milzīga, krūtīs ieslodzīta taureņa spārni. Ausīs dunēja adrenalīns, kas traucās caur viņas asinīm. Mollija bija tik saspringta, ka tik tikko spēja pakustēties. Taču viņai bija jānokļūst līdz plauktam.

Desmitgadīgā Mollija izbijusies un vientuļa bija sarā­vusies kamolā uz sola iekšpagalma attālajā stūri. Trīsga­dīgā sēdēja viņai klēpī, paslēpusi seju pie viņas krūtīm. Kāpēc tas bēlns laud? viņa jautāja. Mollij, man nepatīk tie veči. Viņi il bliesmīgi. Desmitgadīgās galvā skanēja pantiņš, ko viņa bija skandējusi sešu gadu ve­cumā.

Mēs nākam glābt jūs, Mollijas,

Glābt jūs, Mollijas,

Glābt jūs, Mollijas…

Viņa domāja, vai vienpadsmit gadus vecā Mollija vēl kādreiz parādīsies. Viņas priekšā raudāja bērns un Vakts stāvēja, izstiepis rokas.

Un tad kāda atsevišķa uguņošanas šāviņa spilgtajā uzliesmojumā viņa ieraudzīja meiteni, kas gulēja zemē aiz Vakta muguras.

Vakts nolaida rokas un taisījās pagriezties.

Desmitgadīgās Mollijas ausīs skanēja pantiņa pēdējie vārdi.

"Un, kad nāksim, jums jāpalīdz mums." Pēkšņi Mollija saprata, ka ir pienācis īstais brīdis. Viņa pielēca kājās, nogrūžot mazo Molliju no saviem ceļiem.

- Vaaaaaaaaaakt! viņa iekliedzās.

Vakts beidza griezties un blenza viņā. Tagad desmit­gadīgā izkliedza pirmos vārdus, kas viņai iešāvās prātā, nebija svarīgi, kādi tie bija.

- SARKANAS DRĒBES! VECIE LILLĀ VEČI! STULBIE VEČI!

TU STULBENI! viņa auroja no visa spēka.

*

Vienpadsmit gadus vecā Mollija uz vēdera līda pie plaukta. Ar acs kaktiņu viņa redzēja kņadu. Mollija zi­nāja, kas notiek, viņa atcerējās, kā bija sacēlusi visu šo troksni. Šis bija īstais brīdis, lai pagrābtu maisu.

Klusu kā čūska Mollijas roka ieslīdēja gaismas lokā, un viņas pirksti kā efejas stīgas apvija maisa auklu. Ļoti lēni, lai nepiesaistītu neviena uzmanību, viņa pacēla to savā virzienā. Maiss bija smags. Mollijas mugurā iedūra kā ar adatu, un visa pasaule sagrīļojās. Velkot maisu aiz sevis, viņa lavījās prom. Desmitgadīgā Mollija kliedza. Un tad iestājās klusums, kad viņai tika aizbāzta mute.

- Nedali! Nedali tā al viņu! kliedza trīsgadīgā.

Nonākusi aiz augstā mūra, Mollija pārmeklēja maisu.

Viņa izvilka dažus kristālus zaļu, sarkanu, vēl vienu zaļu. Sudrabainajā gaismā viņa redzēja, ka daži no tiem ir ieskrambāti, bet citi ne. Mollijai trīcēja rokas, un viņa gandrīz izmeta akmeņus, bet tad viņas pirksti satvēra sarkanu dārgakmeni ar lielu skrambu. Mollija cieši skatījās uz to un iedvesa tam savu hipnotisko gribu ar domām, cik ļoti viņa mīl Petulu un Rokiju, un visus citus sev tuvos cilvēkus. Mollijas mīlestība pret pasauli staroja no viņas, un kristāla atvara acs atvērās ar sarkanu dzirksti. Mollija atviegloti pasmaidīja, pateicās kristālam un lika tam atkal aizvērties. Tad viņa ielika to kabatā bla­kus zaļajam ieskrambātajam kristālam. Meitene rūpīgi

noslēpa maisu ar pārējiem kristāliem aiz akmens.

*

Neapzinoties tikko notikušo, maharadža Vakts turpi­nāja vadīt ceremoniju. Noskanēja zvans, un desmitga­dīgā ar aizbāzto muti kopā ar trīsgadīgo tika aicinātas pie kristālu akmens. Pavisam mazā Mollija aizgūtnēm raudāja zemē uz spilvena. Vakts pakāpās soli pretī trīs­gadīgajai.

Mazā Mollija izbailēs skatījās uz milzīgo mahara­džu un tad metās paslēpties aiz desmitgadīgās Mollijas muguras. Desmitgadīgā viņu aizsedza, vienlaikus pama­not, ka vienam no blakus stāvošajiem vīriem galvā ir seju nosedzoša kapuce, bet rokās viņš tur mirdzošu izkapti ar līku asmeni.

Vakts pagriezās, lai paņemtu savu maisu ar kristāliem. Viņa sejā parādījās neiedomājama apjukuma un dusmu izteiksme.

Šajā brīdī Mollija iznāca no ēnas. Piespiežoties, lai balss nedrebētu, viņa skaļi un skaidri teica: Tavs maiss ir pie manis.

Kādu bridi maharadža izskatījās pārsteigts, tad iebāza rokas kabatās un sāka smieties kā vājprātīgs. Viņš izvilka divus laika ceļošanas kristālus.

Tu sturbā murķe! Baidos, Mollij, ka tavs plāns ir izgāzies, jo man tikai jāpaiet atpakaļ laikā. Es paņemšu savu maisu, pirms tu to pievāksi, un noteikti ari nogali­nāšu tavas jaunākās būtnes. Vakts saspieda savu zaļo kristālu. Un izzuda. Mollija skrēja uz vietu, kur tikko bija stāvējis Vakts, un saspieda pati savu zaļo kristālu. Pēkšņi viņa caur laika dūmaku varēja saskatīt Vāktu.

Viņi abi pārvietojās atpakaļ laikā, un Mollija ceļoja tieši ar tādu pašu ātrumu kā Vakts, tā ka viņi viens otru redzēja. Vakta sudraba apmetnis viegli plīvoja vēsajos laika ceļošanas vējos.

- Ļoti prasmīgi, viņš uzslavēja. Žēl, ka kāds tik talantīgs kā tu neizmanto savas spējas lietderīgi!

-Tu domā, neizmanto savas spējas tavām vajadzībām?

-Jā, Mollij. Vakts iesmējās. Tu mani lik tabi pasroti.

Mollija saprata, ka beidzot ir radusies iespēja piemuļ­ķot maharadžu. Spiedīgās situācijas rosināts, viņas prāts veidoja plānu.

- Bet es taču esmu izmantojusi savas spējas tavā labā! viņa meloja.

- Kā tad, Mollij. Esmu pārliecināts, ka esi, Vakts sarkastiski atcirta.

- Es biju laika sākumā un tevis dēļ nokļuvu līdz gais­mas "Burbulim"! Mollija sauca.

Vakts atkal iesmējās. Likās, ka Mollija viņam šķiet ļoti uzjautrinoša.

- Un kā gan, ja drīkst jautāt, tu nonāci līdz "Burbulim" laika sākumā bez daudziem tūkstošiem stikrālu?

- Nonācu, nonācu. Lūdzu, ticiet man, kungs! Es jums parādīšu. Es pati peldējos tajā gaismā. Palūkojieties uz manu ādu.

Vakts piemiedza acis. Meitenes sausā āda tiešām bija prom. Patiesībā viņa izskatījās jaunāka nekā tad, kad viņš to pēdējo reizi bija redzējis. Vai viņam tā tikai likās?

- Nāc man līdzi! Mollija aicināja. Kādu mirkli Vakts vilcinājās, bet tad, ziņkārības pievārēts, piekrita.

Mollija nosūtīja domas zaļajam kristālam. "Velc viņu tikpat ātri kā mūs," viņa domāja. "Un kusties tik ātri, cik vien iespējams." Kristāls izsūtīja piesaistošās enerģijas viļņus, un Vakts, gluži kā sarkanais putns, tika vilkts uz priekšu. Viņi pārvietojās tik ātri, ka likās, ka vispār nekustas. Gaisma zibēja ap viņiem, un debesis virs gal­vas bija bālas, it kā to krāsas būtu sajaukušās izplūdušā pelēkumā.

Vakts smējās, kad viņi traucās laikā. Tad viņš pēkšņi metās pie Mollijas. Milža roka pašāvās uz priekšu, lai norautu caurspīdīgo kristālu no viņas kakla. Mollija atrā­vās, kad viņa pirksti tvēra pēc tā.

- Pievāc rokas! Mollija nikni uzkliedza. Viņa ar bai­lēm domāja par šaujamo, par kuru viņš bija teicis, ka vienmēr nēsājot to līdzi.

- Zini, Mollij, ir nesiepējami nokļūt laika sākumā. Va­jag tūkstošiem stikrālu, lai ieietu "Burbulī", un arī tūksto­šiem, lai tik tālu aizceļotu. Pat es tur nekad neesmu bijis! Pati pasaule izveidojās pirms vairāk nekā metriem čiljār­diem gadu, un laiks sākās vēl miljardiem gadu pirms tam. Precīzāk izsakoties, pirms astoņpadsmit miljardiem gadu. Ja tev būtu pietiekami daudz smadzeņu, lai aprēķinātu to galvā, tu saprastu, ka ar vienu no šiem smieklīgajiem stikrāliem tev vajadzētu simtiem gadu leļošanas caikā, lai tur nokļūtu. Kur palicis tavs veselais saprāts?

- Kā tev šķiet, cik tālu atpakaļ laikā mēs tagad esam aizceļojuši?

- Pēc manas pieredzes, Vakts nopūtās, mēs esam aptuveni divsimtajā gadā.

- Tad varbūt apstāsimies?

Vakta sejā pazibēja neiecietība, taču viņa uzjautrinā­jums sāka gaist. Tu redzēsi. Apstāsimies!

Cietokšņa iekšpagalmā priesteri redzēja mahara­džu izgaistam un mirklī sāka uzbudināties. Šī pēkšņā izzušana bija burvestība zīme, ka ir klāt dīvainie, viņu pielūgtie gari.

Desmitgadīgā Mollija satraukta vēroja, kā apmetņos tērptie veči lēkā apkārt kā piedzērušās vārnas. Tad viņi nāca tai pakaļ. Trīs no viņiem pacēla rokas un ar saviem violetajiem spārniem stūma viņu uz pagalma apļa vidu, kur stāvēja vīrs ar kapuces masku, turot rokā izkapti. Asmens mirdzēja, tā asā mala paplašinājās, kļūstot par dzelzs vāli. Mollija nodomāja, ka izkaptis paredzētas zāles, nevis meiteņu pļaušanai. Viņa atcerējās ziedoto kazu. Asi­nis. Nekad mūžā viņa vēl nebija jutusies tik pārbijusies. Bailes kāpa augšup, radot mēlē rūgtu metāla garšu.

Trīsgadīgā Mollija raudot stāvēja arēnas malā.

Un tad desmitgadīgā mēģināja bēgt. Divi violetajos apmetņos tērptie vīri viņu noķēra. Mollija atcerējās, ka reiz lasījusi kādā enciklopēdijā: vārnām barā rodas slep­kavīgas tieksmes.

Vakts pavīpsnāja un centās izskatīties bezrūpīgs, lūko­joties sev apkārt. Tur, kur vajadzētu atrasties agrīnajai pilsētai, bija smiltis un klintis. Un upe viņu priekšā plūda strauji.

- Tā, izskatās, ka esam atceļojuši uz ceriodu pirms pivilizācijas Indijā, saprotu.

Mollija redzēja, ka milzis vispār nesaprot, kur viņi nonākuši, un tikai cenšas saglabāt mieru.

Pēkšņi ceturtdaļjūdzes attālumā otrā upes krastā pie­slējās milzu kalns. Tas bija pats lielākais, baismīgākais radījums, kādu Mollija jelkad bija redzējusi, kaut kāds milzu krokodilam līdzīgs dinozaurs. Tas paošņāja gaisu un pievērsa viņiem savu mazo, apaļo ačteļu skatienu.

- Varen piesaidīgi, Vakts teica, cenšoties neizrādīt bailes, kad saprata, ka viņi atceļojuši atpakaļ laikā simt miljonu gadu tas bija attālums, kas viņam prasītu trīs gadus. Taču šis nav laika sākums, Lommij. Šis ir tikai juras laikmets. Katrs caika leļotājs ir te pabijis. Vakts nenovērsa skatienu no Mollijas zaļā kristāla. Dinozaurs šaušalīgi dārdoši ierēcās, un skaņa atbalsojās senās Gan­gas ielejas aizās.

- Zini ko, Mollija ierosināja, vari pats doties atpa­kaļ uz mūsdienām, ja vēlies. Radījums ieslīdēja upē.

- Nē, es domāju, ka ceļošu kopā ar tevi, Vakts ļoti savaldīgi atteica. Viņš grieza zobus. Milzis centās neļaut sevi pārvarēt arvien pieaugošajai panikai. Lai cik tas dīvaini būtu, man patīk šī sabiedrība, viņš teica, bet ļauj man apskatīt to tavu stikrālu.

- Protams, Mollija piekrita. Viņa lika zaļajam kristā­lam aizvērt aci, pirms pacēla to pret Vāktu, lai tas varētu to aplūkot no attāluma. Ļauj man apskatīt tavējo! Mil­zis arī pacēla savu kristālu. Tam bija neliela skramba.

- Tavs stikrāls izskatās tā, it kā būtu pārlaidis vairā­kus karus, Vakts teica, cenzdamies izdomāt, kā Mollijai izdevies tik ātri aizceļot tik tālu. Viņš aptaustīja savu šaujamrīku, kas bija makstī noslēpts zem apmetņa, un prātoja, ko lai iesāk. Mollija viņam bija vajadzīga dzīva, lai varētu nokļūt mājās. Viņš nemūžam nepārdzīvotu triju gadu atpakaļceļu caur juras laikmetu. It kā apstip­rinot viņa domas, krokodilam līdzīgais dinozaurs izkāpa duļķainās upes viņu krastā un pretīgi iespiedzās.

Mollijas galvā atkal atbalsojās Odžasa teiktais par Vāktu: "Tev nāksies viņu nogalināt, Mollij. Vai tu to saproti?" un meitene apzinājās, ka varētu padarīt Vaktam galu tepat un tagad, tikai pametot viņu. Viņš varētu izvairī­ties no šī dinozaura, palecot uz priekšu laikā, taču beigu beigās, kaut ari viņam bija šaujamais, viņu, vienalga, kāds apēstu.

Mollija nespēja atstāt Vāktu bez cerības, izmestu tāltālā laikā. Viņas sirdī nemājoja tāda nežēlība. Mollija palū­kojās uz zaļo kristālu un lika tam atvērt aci. Viņa pasvieda savu enerģijas laso Vaktam, un viņi atkal devās ceļā.

Zibēja gadi. Mollija pameta skatienu uz Vāktu. Viņš pavisam noteikti izskatījās nobijies.

- Es šodien niešām tegribu piedzīvot visu mūžību, viņš ceļojuma laikā vienaldzīgi novilka.

- Vai patiesi? Mollija kaitinoši apjautājās. Vai arī tu varbūt uztraucies, ka esi nonācis tik tālu laikā, ka nekad vairs nevarēsi atgriezties savā īstajā laikā?

Vakts sašķobīja seju. Tu nu gan esi viena maņķīga draita, Mommij Lūna.

- Es tavā vietā nebūtu tik rupja, teica Mollija, vai arī es tevi atstāšu tepat. Un nemaz nemēģini izvilkt savu stroķi, jo, atceries, es esmu tava biļete ārā no šejienes. Tagad mēs esam kādu miljardu gadu atpakaļ laikā. Mol­lija lika viņiem karāties uz vietas. Ap viņu drošo laika ceļošanas kapsulu gāzās ūdens. Vakts trīcēja. Mollija turpināja: Šķiet, ka tas mums ir mazliet par tālu, vai ne? Vakts vārgi pamāja ar galvu.

Mollija palūkojās lejup uz savu sarkano kristālu. Tā acs jau bija atvērta un gatava. Pēkšņi viņi šāvās uz priekšu laika virpulī. Pasaule zibēja viņiem garām.

Kad viņi bija nonākuši aptuveni pirms trīssimt miljo­niem gadu, laikā, par kuru Mollija zināja, ka dinozauri tad vēl nepastāv, bet pasaulē ir papilnam augu, viņa apstājās.

Apkārtējā pasaule ar bagātīgu augu valsti kupli zaļoja. Kad viņi piezemējās, Mollija sāka iet prom no Vakta.

- Kāpēc mēs te apstājāmies? viņš nervozi jautāja.

- Šī vieta mani interesē, Mollija nevērīgi atbildēja. Viņa pakāpās kādā nelielā, gļotainā, violetā pauguriņā un palūkojās apkārt uz zaļo, zālaino līdzenumu, kas pletās visapkārt.

- Kur tu iesi?

- No šejienes līdz mūsu laikam ir aptuveni deviņu gadu ceļojums, ja tu gribētu ceļot pa vecam, Mollija paziņoja.

- Tu nevari atstāt mani šeit! Vakts auroja. Te neva­rētu izdzīvot neviens cilvēks, pat ne vasodīts sergs!

- Tu varēsi, tu taču zini. Mollija pieliecās un izvilka no zemes kādu sakni. Šī izskatās pēc kāļa. Daži cilvēki par tiem atdotu visu. Ņem vērā, tu tos šeit nevarēsi pil­dīt ar biezpienu. Taču varu derēt, ka te ir lucernas asni un visapkārt aug daudz veselīgas veģetāras pārtikas. Mollija nejutās labi, jo apzinājās, ka tagad lemj Vakta likteni. Tomēr viņa nocietināja savu sirdi, lai darītu to, kas jādara.

Vakts noprata Mollijas noskaņojumu, un viņa sarka­nās acis piemiedzās. Milža galva noliecās kā vērsim, kurš gatavojas uzbrukt, un viņa acis meklēja Mollijas acis. Mollija lūkojās pār viņa galvu, izvairoties no hipnotizē­jošajām acīm.

- Tavā vietā es to pat nemēģinātu, Mollija bargi noteica, vai ari es došos prom un tu nekad neuzzināsi, kā darbojas kristāli.

Vakts nometās ceļos un māksloti iegaudojās: Lūdzu, tikai pasaki man to, Mollij, un es pasolu, ka būšu bals! Mollija piešķieba galvu. Šis bija cilvēks, kurš nogalināja Petulu. Kā viņa to ienīda!

- Man vajadzētu atstāt tevi šeit nomirt, viņa teica granītcietā balsī. Tu nogalināji manu suni. Tu nekad neuzzināsi, kā es tevi tādēļ ienīstu. Taču es negribu būt tikpat ļauna kā tu. Es došu tev vienu iespēju. Paskaties uz saviem kristāliem. Vakts truli palūkojās lejup. Šīs skrambas uz tiem ir kā acu plakstiņi. Tu vari likt tiem atvērties. Un, kad tie būs atvērti, kristāli ļaus tev ceļot tik ātri, cik vien vēlēsies.

Vakta alai līdzīgā mute pavērās, kad viņš atkal un atkal grozīja rokās abus savus kristālus.

- Kā tu liec tiem atvērties? viņš jautāja aizdomās, ka Mollijai varētu būt padomā kāda viltība.

- Kad tu patiesi sapratīsi, cik ļoti es tevi ienīstu par to, ka tu nogalināji Petulu, tad kristālu acis varētu tev atvērties. Jo, Vakt, tikai tad tevī mājos līdzcietība pret citiem cilvēkiem, pret dzīvniekiem un visu pasauli. Tu spēsi hipnotizēt kristālu acis, lai tās atvērtos, tikai tad, kad būsi atvēris pats savas acis un tavā sirdī būs ienā­kusi mīlestība.

Mollija zināja, ka tā ir taisnība. Kamēr Vakts paliks auksts un bezsirdīgs, viņam būs jāuzturas šeit, un tas būs tikai taisnīgs sods. Ja viņš kādreiz savā sirdī atradīs līdzcietību un iemācīsies valdīt pār kristāla spēku, viņš vairs nebūs bīstams.

- Sīlestlba tavā mirdī! Vakts ņirgājās. Kāds stul­bums! Un tas bija tikai viens stulbs lops. Viņš pacēla skatienu un ieraudzīja, ka Mollija dodas uz apsūnojušas klints kori. Tu nevari mani te atstāt! Vakts izsaucās. Viņš sniedzās pēc sava šaujamā.

Taču Mollija nedzirdēja ne pārējo viņa teiktā daļu, ne ari šāvienu, jo bija jau prom.