Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

trīsdesmit astotā nodaļa

redzu, ka tu tur kaut ko esi izmainījusi, teica Rokijs, kad Mollija parādījās. Man ir dažas jaunas atmiņas piemēram, kā Aderstones jaunkundze piedzērusies ved mūs uz kino un mētājas ar popkornu.

- Es nespēju tam pretoties, attrauca Mollija, iele­cot atpakaļ kabīnē. Viņa spēcīgi apkampa Rokiju. Urā, Rokij, nespēju tam noticēt, bet tas ir izdarīts! UZDEVUMS PAVEIKTS!

- Hei ho! atbalsoja Odžass.

- Vēsi, piekrita Forests.

- Vēsi, Forest? pārprasīja Mollija, pievēršoties viņam. Un tas ir viss?

- Labi jau, labi… tas ir psihodēliski lielisks un kos­miski iespaidīgs atvieglojums.

- Vaaaauuuuuu! Petula piekrita. Un Amrita iebāza snuķi kabīnē ar domu, ka tur varētu atrasties pāris kon­fekšu, ko paķert, kamēr visi pārējie svin.

Kravas mašīna pa pusei nobrauca, pa pusei noslīdēja pa apledojušo ceļu līdz Braiersvilas šosejai. Nu labi, apskatīsimies, ko dara vecie pīrādziņi! Mollija īsti nezi­nāja, kāpēc viņa tā sauc savu māti un tēvu. Varbūt tāpēc, ka sirds dziļumos sajūsma par to, ka viņa ieraudzīs tos atkal, līdzinājās izredzēm apēst divus sakaltušus pīrādzi­ņus. Rokijs Molliju saprata.

- Neraizējies! viņš teica, papliķējot meitenes roku. Saproti, tev jau nemaz nav jācenšas ne no šā, ne no tā būt ideālai meitai. Patiesībā tev ir visas tiesības uzturēt ar viņiem vienīgi draudzīgas attiecības, ja tu tā vēlies.

- Neesmu pārliecināta, ka vēlos draudzēties ar Lusiju Ļoganu, Mollija teica, kad Forests nospieda bremzes, lai nenotriektu pāvu. Viņa nebija īpaši laimīga, uzzi­not, ka esmu viņas meita. Es sagādāju viņai vilšanos. Bet zini, Rokij, es neko nevaru padarīt, ka neesmu tik pašsaprotami tīkama kā tu.

- Mollij, tev nevajadzētu to ņemt pie sirds. Droši vien pastāv kāds pamatots iemesls, kāpēc viņa tā izturējās.

- Jā, es viņai nepatiku.

Forests izstūrēja kravas mašīnu uz galvenā ceļa, kas veda caur Braiersvilas pilsētu.

- Ir dīvaina sajūta, ka mazo Molliju nav kopā ar mums. Man viņu pietrūkst. Cerams, ka viņām iet labi, Mollija teica.

- Vecīt, tas nu ir pats trakākais, ko tu jebkad esi patei­kusi, Forests sāka zviegt kā hiēna. Protams, viņām iet labi. Viņas ir tevī, Mollij!

- Laikam jau ir gan.

Odžasa deguns joprojām bija kā pielīmēts pie loga.

- Tad tāda ir nākotne! viņš noelsās, kad viņi pabrauca garām fermai ar lielām gofrēta alumīnija labības nolik­tavām pagalmā.

- Tā jau ir tikai ferma, nevērīgi izmeta Rokijs. Pa­gaidi, līdz varēsi uzspēlēt datorspēli. Tur tu pa īstam saiesi sviestā!

- Saiešu sviestā… Odžass pie sevis izmēģināja jauno izteicienu.

Petula pieslējās un centās palūkoties ārā. Viņa saoda Braiersvilas parka lamas. Petula sāka dīdīties sajūsmā. Viņa nevarēja vien sagaidīt, kad varēs paskraidīt pa turie­nes zālieniem. Petula apsvēra, vai viņas īpašie akmeņi vēl ir droši aprakti tur, kur viņa tos atstāja.

Petula noskurinājās un uz mirkli iedomājās par patī­kamo karstumu Indijā. "Tas nu gan bija ceļojums," viņa nodomāja. "Pāva gaļas pīrāgs bija brīnumgards, un pils skaistumkopējas bija ļoti laipnas." Petulas nagi vēl arvien bija rozā no nagu lakas. Tomēr viņa nevarēja vien nocies­ties, kad varēs patrenkāt kādu trusi.

- Un kā ar taviem vecākiem? Kādi viņi ir? jautāja Odžass.

- Viņi nav gluži mani vecāki, Mollija atbildēja.

- Nav?

- Nē. Es gribu teikt, ka viņu vecāki bija mani vecve­cāki, bet es viņus esmu tikko satikusi. Viņi nepazīst mani, un es nepazīstu viņus.

- Vai tev viņi patīk?

Mollija padomāja. Nu, viņi ir mazliet dīvaini. Tu jau redzēsi. Man šķiet, ka abi ir mazliet apjukuši. Bet viņi nav nekādi briesmoņi vai tamlīdzīgi.

Mašīna kratījās pa apledojušiem lauku ceļiem un bei­dzot nonāca pie Braiersvilas parka melnajiem vārtiem. Drīz viņi jau brauca augšā pa garo, līkumaino pieved­ceļu gar ganībām ar lamām, dzīvnieku formas krūmiem laukos.

- Ak, esmu pārliecināts, ka viņiem patiks Amrita, Odžass teica. Viņš norādīja uz ziloņa formas krūmu.

- Zini, Mollija paskaidroja, visus šos krūmus te patiesībā iestādījis mans tēvocis. Viņu sauc Kornēlijs.

Starp citu, pašlaik viņš domā, ka ir jērs. Re, tur jau viņš ir! Forests samazināja ātrumu.

Kornēlijs Ļogans slēpotāja tērpā stāvēja pļavā kopā ar bariņu aitu.

- Es domāju, teica Rokijs, ka Kornēliju hipnotizēja Vakts, lai viņš darītu to, ko darīja.

- Nabaga Kornēlijs, Mollija bija vienisprātis. Vakts piekļuva viņam jau ļoti, ļoti sen. Atceros, ka Kornēlijs teica, ka bijis greizsirdīgs uz savu dvīņumāsu Lusiju visu mūžu. Vakts droši vien hipnotizēja viņu vēl kā mazu zēnu. Nabaga, nabaga Kornēlijs. Es domāju būt hip­notizētam visu mūžu, sākot no triju gadu vecuma, tas ir šausmīgi. Ja es noņemtu Vakta hipnozi, Kornēlijs no šoka varētu sajukt prātā. Viņš tur izskatās tik apmieri­nāts, plūcot zāli.

- Jā, bet viņš atrodas cietumā. Viņš atrodas hipno­zes cietumā, Rokijs iebilda. Viņam ir tiesības iepazīt savu īsto dzīvi. Mašīnas motors ierūcās, sākot strādāt tukšgaitā.

- Kādu dienu tu atklāsi Vakta paroli, Forests pare­ģoja, pārslēdzot ātrumu un turpinot braukt. Tad tu varēsi atgriezties un atbrīvot Kornēliju un tos mahara­džas.

- Es to darīšu jā, varbūt nākamnedēļ, Mollija atbil­dēja. Taču ar paroli būs grūtības. "Vāps", "Atslēga" un "Pāvs" nedarbojas. Jābūt vēl citiem vārdiem. Tā ir kā tāda traka vārdu spēle. Es zinu vienīgi to, ka parole beidzas vai sākas ar "Vāps", "Atslēga" vai "Pāvs". Būs praktiski neiespējami atminēt pārējo.

Forests iegrieza mašīnu Braiersvilas parka grantētajā priekšpagalmā. Kamēr viņš to darīja, Odžass ieslīdēja mašīnas aizmugures nodalījumā, lai sagatavotu Amritu izkāpšanai.

Augstās mahagonija durvis plaši atvērās. Primo Sells pielika plaukstu pie pieres un piemiegtām acīm skatījās aukstajā saules gaismā, brīnīdamies, kāpēc gan tik liela kravas automašīna apstājusies Braiersvilas parka nam­durvju priekšā.

- Mollij, Rokij, Forest, viņš uztraukts sauca, vai tie esat jūs?

Petula izlēca no kabīnes. Viņa bija neizsakāmā sajūsmā par atgriešanos. Kad viņa lumpačoja augšup pa pakāpie­niem, Mollija, Rokijs un Forests izkāpa no mašīnas.

- Hei, mēs esam atpakaļ! Mollija uzsauca tik vēsā mierā, it kā tikko būtu atgriezusies no veikala ar pinti [7] piena.

- Lusij! Primo iesaucās. Viņi ir atgriezušies. Viņi visi ir atgriezušies! Primo metās lejup pa kāpnēm un satvēra Molliju un Rokiju. Mīļais Dievs, mēs jau do­mājām, ka nekad jūs vairs neredzēsim! viņš sauca, apkampjot katru ar savu roku. Mēs domājām, ka jūs esat… esat…

- Miruši? Nekādi, vecīt! Nāve mūs gan lenca, taču nekāds randiņš nesanāca, Forests centās būt asprā­tīgs.

- Ak, paldies Dievam! Primo Sells iespieda seju starp Mollijas un Rokij a pleciem. Rokijs piemiedza Mollij ai ar aci, it kā teikdams: "Man šķiet, ka mēs viņam patīkam."

Un tad no mājas izskrēja Lusija Ļogana. Viņa sastinga kāpņu augšā un tad metās lejā. Viņa neapskāva Molliju un Rokiju, tikai vienā laidā smaidīja, un viņas piere bija pilna horizontālu pārsteiguma rievu. Mollija vairījās ska­tīties viņai acīs.

Primo iesmējās. Kur tad jūs īsti bijāt?

- Tas ir garš stāsts, Mollija iesāka. Viegli apmulsusi, viņa ar acīm norādīja uz Lusiju. Primo to ievēroja.

- Lusijai tagad ir daudz labāk, viņš teica. Mēs daudz runājām un nonācām pie tā, kāpēc viņa ir tik skumja.

Mollijas sirds salēcās. Vai viņi bija pārrunājuši visus tos iemeslus, kuru dēļ Lusija bija tā vīlusies Mollijā?

- Ak, Mollij! noelsās Lusija, satriekta par to, ka redzēja satraukumu meitas sejā. Tu droši vien murgoji par to, ka nāksies mani ieraudzīt! Viņa salika rokas kopā un lūdzās. Neuztraucies! Apsolu vairs nebūt tā gļēvā persona, kāda biju. Tad viņa eksplodēja. Man tik ļoti žēl, Mollij. Es biju kā skumjš, izmērcēts cepums! Kad mēs viena otru atradām, man tiešām vajadzēja būt laimīgai, bet es nespēju vien beigt pārcilāt prātā, ko esmu zaudējusi. Es vienkārši nespēju pieņemt savu pagātni. Visu laiku vēlējos, kaut tā būtu bijusi citāda. Es nemitīgi vēlējos, kaut tu un… un… nebūtu man atņemti.

Mollija klausījās ar vienu ausi. Viņā kūsāja dusmu un baiļu sajaukums par to, ko Lusija teiks tālāk.

- Lusij, teica Primo, neveikli sašķiebis muti, man šķiet, ka mums vajadzētu nogaidīt, pirms pasakām to Mollijai. Viņa būs tikpat satriekta, kāds biju es. Šeit uz ceļa nešķiet…

- Jā, piedod, man tas tikai tā paspruka! Vēlāk.

- Kas vēlāk? Mollija noprasīja, nepievēršot uzma­nību Petulai, kas lēca augšup pie viņas. Viņa prātā atkār­toja Lusijas tikko teikto. Tu visu laiku vēlējies, kaut tev nebūtu atņemta es un kas vēl?

- Es nemitīgi vēlējos, kaut tu un… un…

- Kornēlijs? Mollija minēja. Mēs zinām, ka Vakts viņu paņēma. Tas nav nekas jauns. To mēs zinām.

- Vakts? Kas tas tāds?

- Vai tad jūs nepazīstat Vāktu?

Lusija pakratīja galvu.

- Viņš ir tas, kurš lika paņemt Petulu, Mollija pa­skaidroja.

- Kāds vīrs, kuru sauc Vakts, paņēma Kornēliju? Ko tu ar to gribi teikt? Kā?

Mollija bija nonākusi neveiklā situācijā. Viņa bija nolē­musi nestāstīt Lusijai, ka Vakts hipnotizējis Kornēliju jau agrā bērnībā. Viņa palūkojās uz Forestu un Rokiju. Abi jutās neērti un aplūkoja savas kājas. Viņi visi bija domā­juši, ka labāk pagaidām Lusijai neko nestāstīt, jo jaunā ziņa viņu pārlieku satrauktu. Taču tagad jau puse no tā bija pasprukusi. Tieši to pašu tikko bija izdarījusi Lusija ļāvusi kaut kam pasprukt.

Mollija centās mainīt tematu. Tu pirmā. Tu man izstāsti, kas vēl tev tika atņemts, viņa mudināja, cenz­damās iegūt laiku.

Lusija pakratīja galvu un palūkojās uz Primo, meklējot padomu.

- Izstāsti viņai! Primo teica.

Iestājās ilgs klusums, līdz Lusija saņēma drosmi izstās­tīt Mollijai, kāpēc viņa iepriekš bijusi tik ļoti skumja. Mol­lija sāka saprast, ka tas ir kaut kas patiesi liels. Un tagad viņa tiešām vēlējās zināt, kas gan tas varētu būt.

- Tu zini, Mollij, Lusija iesāka, asarām pārplūdinot viņas zilās acis, ka Kornēlijs ir mans dvīņubrālis.

- Jā, piekrita Mollija, sarauktu pieri mēģinot uzmi­nēt, ko Lusija cenšas pateikt.Jā, nu tātad, kā tu zini, es biju dvīne un dvīņi ģimenēs mēdz iedzimt un… un… un tā… Lusija aizklāja seju ar rokām.

- Un tu ari biji tāda, lūk, ko viņa cenšas pateikt, teica Primo. Tu arī.

- Es ari biju kas?

- Dvīne.

- Ko? Man ir dvīnis? Mollija truli jautāja. Dvīne? Bet kur viņa ir?

- Viņš.

- Viņš? Viņš? Kur viņš ir?

- Mēs to nezinām, Mollij, Primo teica. Lusija viņam blakus slaucīja acis mutautiņā.

- Piedod! viņa teica. Biju domājusi, ka esmu jau beigusi par to raudāt, bet ir grūti… grūti to pieņemt, lai mani atkal nepārņemtu… Lusija apslāpēja šņukstus.

- …aa-a-saras!

Mollija blenza mātē. Brālis? bija viss, ko viņa spēja izteikt.

Pēkšņi Mollijas galvu piepildīja aina, kā viņai blakus stāv par viņu nedaudz garāks zēns. Viņa pavērās Rokijā.

- Vai tu viņu esi redzējusi? Mollija jautāja Lusijai.

-Jā, līdz… līdz kāds atnāca un viņu paņēma.

- Kornēlijs tiešām nezina, kas notika ar bērnu, Primo teica. Tas bija šausmīgs trieciens mums abiem, jo mēs nezinājām, kur viņš pazudis, vai viņš ir dzīvs vai miris. Mēs vienkārši nezinām, kas ar viņu noticis. Primo izska­tījās nopietnāks, nekā Mollija viņu jelkad bija redzējusi.

- Ak, mīļumiņ, šis tiešām nebija īstais laiks un vieta, lai tev to stāstītu, viņš teica, ar kāju švīkādams pakāpienu.

- Nē, tā nav! Mollija protestēja. Pēkšņi izzuda visas viņas bažas par to, ka viņa varētu nebūt pietiekami laba. Molliju piepildīja jauna paļāvība uz saviem spēkiem. Mol­lijai šī sliktā ziņa īstenībā bija laba, jo tagad viņa saprata: Lusija nebūt nav vīlusies, ka Mollija ir viņas meita. Viņas skumjām bija pilnīgi cits iemesls. Tāds iemesls, kuru Mol­lija nekādi nespēja ietekmēt. Taču tagad Mollija varēja palīdzēt. Kārtējo reizi viņa spēja saglabāt mieru, kamēr viņas nenosvērtie vecāki svaidījās emociju bangās. Mollija centās viņus mierināt. Nevajag uztraukties! Es tagad šo to zinu, un tas nozīmē, ka varēšu noskaidrot, kas ar viņu noticis. Es tiešām to varu! Tikai ne šodien, Mol­lija steigšus piebilda, jo esmu tiešām, tiešām nogurusi un gribētu pavadīt kādu dienu pati savā nodabā šeit un tagad, pirms atkal metos jaunā piedzīvojumā.

- Ko tu ar to domā? jautāja Primo.

- Viņa ir ceļotāja laikā, vecīt, paskaidroja Forests.

- Šī te Mollija spēj mētāties šurpu turpu pa laiku. Viņa atradīs jūsu dēlu.

- Jā, es to izdarīšu, apsolīja Mollija. Viņa piegāja klāt Lusijai un cieši saspieda viņas roku. Tāpēc neesi vairs skumja, Lusij. Ir cerība. Mollija prātoja, kur gan varētu atrasties viņas brālis. Vai viņš bija citā zemē, citā laikā? Varbūt viņš bija kaimiņu pilsētā, tuvākajā bāreņu namā? Es viņu izsekošu. Un darīšu visu, kas manos spēkos, lai dabūtu viņu atpakaļ.

- Vai tu tiešām to spēj, Mollij? Lusija ieknieba sev vaigā. Manu Dieviņ, vai es sapņoju?

Šajā brīdī no kravas mašīnas aizmugures parādījās Odžass, ietinies trijās segās.

-Jūs nesapņojat, memsahib, viņš trīcot teica. Mol­lija ir lieliska ceļotāja laikā.

- Šis ir Odžass, Mollija iepazīstināja. Lusija mulsi pasmaidīja un paspieda zēnam roku. Pēc tam Odžass paspieda roku Primo.

- Man liels prieks jūs satikt, Odžass teica. Un man ir liels gods atrasties jūsu gadsimtā!

Primo un Lusija blenza uz Odžasu. Primo pajautāja:

- No kāda… ē… laika tad tu esi?

- Ak, no 1870. gada. Es esmu no Deli, Indijas, 1870. ga­da. Deli nekad nav tik auksti! Amrita ari ir no turienes. Viņai jāuzšuj mētelis, ja viņai jādzīvo šeit!

- Amrita?

Rokijs jau vēra vaļā mašīnas aizmuguri. Viņš nolaida platformu. Amrita nebija jāskubina. Viņa ļoti gribēja izpētīt savu jauno apkārtni un sāka atmuguriski virzīt savu milzīgo, pelēko ķermeni uz metāla trapu. Izkāpusi no mašīnas, viņa tuvojās Primo un Lusijai, ošņājot gaisu ar garo snuķi.

- Mans Dievs! izsaucās Lusija. Man vienmēr ir patikuši ziloņi. Ak, tas ir burvīgi viņa varēs dzīvot pavil­jonā blakus baseinam!

- Viņai tas patiks, piekrita Odžass, pliķējot Amritas snuķi. Viņai ļoti patīk peldēties.

- Vai tu gribētu uz viņas pavizināties? jautāja Mollija.

- Pavizināties? Ar prieku! Lusija bija sajūsmā. Un beidzot Mollija izdzirdēja kaut ko tādu, ko dzirdēt bija vēlējusies jau sen. Viņa izdzirdēja Lusijas smieklus.

Tā nu Odžass lika Amritai nomesties ceļos, un drīz jau Lusija sēdēja viņai mugurā. Taču pirms došanās ceļā Odžass izdarīja vēl kaut ko. Viņš ielika kādu priekšmetu Amritas snuķī un īsi iesvilpās. Amritas snuķis paklausīja viņa rīkojumam.

- Kas tas ir? Lusija jautāja, kad Amritas snuķa gals pasniedza viņai kādu sainīti. Lusija attina papīra iesaiņo­jumu un ieraudzīja lielu, dārgakmeņiem rotātu sprādzi.

- Tā ir dāvana jums, paziņoja Odžass. Lai jūs to panēsātu. Nākamnedēļ tā jāatdod likumīgajam īpašnie­kam, bet līdz tam laikam jūs varat to lietot pēc sirds patikas. Viņš blēdīgi uzsmaidīja Mollijai.

- Ak, paldies, Odžas! pateicās Lusija, uzslīdinot to uz rokas locītavas un secinot, ka tā ir pārāk liela. Tā nu gan ir piederējusi ļoti lielai sievietei!

Visi iesmējās.

- Ak nē, Lusij, tā nav paredzēta rokai. Tev tā jāvalkā ap potīti!

Primo pasniedza Odžasam savu polsterēto mēteli.

- Varbūt iesim un apskatīsimies, vai Amritai patīk viņas jaunais mājoklis? Primo ar platu smaidu ierosināja.

Un tā, atkal kopā, visi pār zālienu devās uz peldba­seinu.

- Jums droši vien bijuši interesanti piedzīvojumi, Primo teica, ejot viegli papliķēdams Mollijas un Rokija plecus. Mēs jau bijām ļoti, ļoti uztraukušies, kad jūs visi nozudāt. Kad būsiet kaut ko ieēduši un pagulējuši, es ārkārtīgi vēlēšos dzirdēt, kas ar jums notika, un uzzināt, kā darbojas ceļošana laikā.

- Ak, laika mums būs pārpārēm, Mollija teica, uz­smaidot tēvam.

Amrita, šūpojot lielo dibenu, slāja nopakaļ Odžasam.

- Man jāatzīst, teica Primo, ka tagad, kad šeit ir Amrita, es saprotu, ka šai vietai tiešām pietrūka ziloņa! Māju vislabāk piepilda bērni un ziloņi!

- Un jocīgi pieaugušie, teica Rokijs, pasmaidot, kad Forests mauriņā apmeta kūleni. Petula metās viņiem pakaļ.

- Un mājdzīvnieki! piebilda Mollija. It īpaši tādi kā Petula! Mollija pietupās, lai pārsietu slapjās kurpju auldas. Es jūs panākšu, viņa teica.

Zeme viņas priekšā bija slapja no rasas, un to klāja pēdas: Amritas, Odžasa, Rokija, Primo un Petulas. Mollija palūkojās atpakaļ uz savām.

"Pagātni veido dzīves atstātās pēdas un nospiedumi," Mollija domāja. Viņa mēģināja iztēloties, kurp dzīve viņu vedīs tagad. Mollija bija nodomājusi dibināt hipnozes slimnīcu, taču atkal izskatījās, ka viņas plāni tiks pār­traukti. Tagad viņai bija jāatrod dvīņubrālis. Viena Mol­lijas daļa nebija pārliecināta par to, vai viņa vēlas brāli, tomēr otra kvēloja nepacietībā viņu satikt.

Priekšā svilpoja Rokijs. Melodija bija no viņa paša reiz sacerētas dziesmas. Mollija labi zināja tās vārdus, un nu tie skanēja viņas galvā:

Nav cita laika kā tagad,

Nav cita tagad kā laiks.

Un dzīve var beigties, kamēr pantiņš skan maigs.

Nav citas veltes kā draudzība

Un mīlas kā mana.

Dod savu mīlu man kā dārgumu laikā.

Mollija pasmaidīja. Viņa mīlēja savus draugus un savu dzīvi. Kopš šī brīža, neatkarīgi no tā, vai viņa atradīsies laika sākumā, laika beigās vai tiks iemesta tā vidū, viņa izdzīvos katru mirkli.

Pa to laiku vairāku tūkstošu jūdžu tālumā Džaipūras nomalē kādā zemes gabalā, kas kalpoja par atkritumu bedri, liels tārps rāpoja pa gļotām. Pa dubļiem brida līdzīgs gļotains radījums.

Zakijas sudraba pēdu dzīšanas ierīce bija ieslēgta. Viņš aizklāja degunu ar šalli un centās neievērot sēra smaku gaisā.

Es viņu atradīšu, lai kur viņa arī būtu, viņš truli murmināja, pietuvinājis meklēšanas mašīnu smirdošajiem dubļiem. Brūnais ūdens žļurkstēja starp viņa kāju pirk­stiem. ES ZINU, KA TU ESI TUR LEJĀ, MOLLIJA MŪNA! viņš kā vājprātīgs iekliedzās. ES VARU TEV PALĪDZĒT!

Izmetis sudraboto ierīci malā, Zakija kailām rokām sāka grābt mēslus.

Viņš raka visu nakti, un mēness ar zvaigznēm iznāca viņu aplūkot. Mēslu bedres dibenā daudz cietusi violeta metāla kapsula nosūtīja savu pēdējo signālu. Tad tā izslē­dzās un sāka rūsēt.

[1] pan (angļu vai.) beteļpalmu lapu un garšvielu sajaukums koš­ļāšanai (šeit un turpmāk tulk. piez.)

[2] mummy (angļu vai.) gan "mūmija", gan "māmiņa"

[3] karijs daudzkomponentu garšviela; šeit: gaļas ēdiens ar dau­dzu garšvielu piedevu

[4] forest (angļu vai.) mežs.

[5] vudu rietumindijā izplatīts kults, kurā katoļu priekšstati par svētajiem sajaukušies ar burvestībām un ticējumiem par gariem

[6] 1 jards = 0,9144 m

[7] 1 pinte = 0,568 1 (lielbritānijā)