Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

trīsdesmit piektā nodaļa

ja jūs kādreiz esat izjutuši, ko nozīmē atgriezties mājās pēc ilga ceļojuma, tagad iedomājieties to un pareizi­niet ar simtu. Jo tieši tā jutās Mollija, Rokijs, Petula un Forests, traucoties projām no 1870. gada uz priekšu, uz savu laiku.

Mollija bija tikpat pārliecināta par savu ieskrambāto sarkano kristālu, cik pārliecināts pilots varētu būt par modernāko augstāko tehnoloģiju lidmašīnu, tā ka ceļo­jums izdevās ideāli. Dažkārt Mollija samazināja ceļojuma ātrumu, lai varētu izbaudīt skatu, kā ūdens līmenis Gangā ceļas un krīt. Debesis virs galvas zibēja kā virsskaņas ātruma hameleons, kas maina ādas krāsu, un mēness nemitīgi kā komēta skrēja melnajās debesīs. Laiks dūca, kad garām skrēja minūtes, stundas un gadi.

- Kur mēs tagad esam? Rokijs apvaicājās.

- Domāju, ka 20. gadsimta 50. gados, Mollija rāmi atbildēja. Viņa paātrināja ceļojumu. Tagad šķiet… vēl mazliet… hmm… ne gluži… Tagad esam gandrīz klāt. Apkārtējā pasaule kļuva redzamāka, tomēr joprojām dūmakaina. Mollija izvēlējās laiku, kad virs viņiem bija zeltainas vakara debesis, jo zināja, ka drīz visiem nāks miegs. Viņa nogaidīja, līdz uz piestātnes, kur stāvēja Amrita, atradās tikai nedaudz cilvēku, un tad ļāva pasau­lei parādīties.

Bija karsts janvāra vidus vakars.

Kāda sieviete, kas upes ūdeni mazgāja traukus, iespie­dzās, izmeta no rokām vara katlu, savilka uz augšu sari, pietrausās kājās un kliedzot uzskrēja augšup pa kāp­nēm.

- Vai mēs esam atpakaļ? apvaicājās Forests.

- Tikpat droši kā kāļi ar biezpienu ir kāļi ar biezpienu, Mollija iesmējās.

- Urā un vēlreiz urā!

Odžass pabakstīja Amritai aiz ausīm, un labdabīgā ziloņmāte sāka soļot uz priekšu. Mollija redzēja, ka priekšā esošās šķērsieliņas viņai būs pārāk šauras, tāpēc viņi devās gar netīrajām piestātnēm, garām ūdens bife­ļiem, tūristiem un indiešiem, kas bija ieradušies svēt­ceļojumā apmeklēt svēto pilsētu Varanasi. Upe vakara gaismā mirdzēja kā dzintars.

Vēlāk vakarā viņi atrada transportu uz pilsētas lidostu, un Mollija ar hipnozes palīdzību nokārtoja, ka atnāca ārsts un uzlika šuves desmitgadīgās Mollijas kaklam. Tāpat viņa sagādāja, ka no angāra tika izvesta un uz Varanasi atlidoja liela lidmašīna, kas spēja nest Amritu. Vienos naktī viņi devās ceļā uz Eiropu.

Viņi piezemējās pēc desmit stundām. Bija seši no rīta pēc Braiersvilas laika.

Mollija, Rokijs, Forests, Odžass un hipnotizētās mazā­kās Mollijas sakāpa milzīgā noīrētā kravas mašīnā, Amrita atradās aizmugurē, un abas Petulas Mollij ai klēpī, un drīz Forests veda viņus pa apsarmojušo ceļu uz Braiersvilu. Visi bija aplikusi lidmašīnas segas kā apmetņus virs jaunajām drēbēm, ko bija iegādājušies lidostā. Odžass trīcēdams sēdēja savā jaunajā treniņtērpā. Viņa skatiens bija piekalts logam.

- Pukkal viņš iesaucās ikreiz, kad garām patraucās kāda automašīna.

Mollija ieslēdza apkuri stiprāk un pie sevis nodomāja, cik jauns te viss izskatās salīdzinājumā ar Indiju. Viņa domāja par ziediem un ziloņiem apgleznotajām Deli kra­vas mašīnām. Odžass nenovērsa skatienu no divdesmit pirmā gadsimta automašīnām, kas šāvās viņiem garām. Sporta auto, ģimenes auto, pikapi, smagie auto, minibusi un motocikli. Pasaule viņam nekad nebija šķitusi tik ātra, un viņš pieķērās pie sēdekļa malas, it kā atrastos raķetē.

Beidzot parādījās pagrieziens uz Braiersvilu. Tad viņi atradās uz apledojušā ceļa, kas veda uz Laimes namu kādreizējo Hārdvikas bāreņu namu.

Mollija zināja, ka nams ir tukšs, jo visi tā iemītnieki atradās Losandželosā. Bet viņa ari negatavojās tieši tagad apmeklēt šo vietu. Viņai bija jāveic neliels ceļojums pa atmiņu taku.

- Vēlu veiksmi! Rokijs teica, kad mašīna rūcot pie­vārēja pēdējo nogāzes daļu un iegriezās grantētajā pie­braucamajā ceļā.

- Paldies! Mollija izkāpa. Sākumā ņemšu pavisam mazo.

Kad Odžass atdeva Mollijai mazo bērnu, tas, možs un intereses pilns par pasauli, grozījās un lūkojās apkārt.

Nokļuvusi pie Mollijas, mazā saņēma meitenes roku un vilka to pie mutes. Viņa sāka zīst Mollijas pirkstu.

Mollija pēkšņi jutās ļoti skumji. Tās bija skumjas par mazo bērnu, kas bija viņa pati. Mollija uzlūkoja nesen nokrāsoto ēku savā priekšā, apzinoties, cik neapskau­žama dzīve tur sagaida mazo meiteni. Viņa jutās slikti, zinot, ka viņai jāievieto tur mazais bērns tajā laikā, kad šī vieta bija auksta, nepatīkama, nesakopta.

Daļa Mollijas gribēja paturēt bērnu un uzaudzināt to labākos apstākļos, taču skatiens uz Rokiju kravas mašīnā teica viņai, ka tas nav iespējams: ja viņa tā darītu, viņa izmainītu pagātni. Mollijai jānoliek sevi atpakaļ. Viņa zināja, ka bērna nākotne būs pilna pārbaudījumu un grū­tību, taču viņa zināja arī to, ka pagātnē ir mazais Rokijs un ka vienīgā laipnā persona bāreņu namā, Trinklberijas kundze, būs tur un mīlēs viņu.

Un tā, pamājot Rokijam un cenšoties izskatīties bra­šāka, nekā īstenībā ir, Mollija devās uz fasādes durvīm.