Meklējumu pasaulē

6. SPRĀDZIENS

Profesors Polozovs un inženieris Dorochovs sēdēja pie izvelkamā galda un vērīgi pētīja karti.

— Patlaban mēs atrodamies šeit, — Polozovs teica, rādīdams ar zīmuli. — Ātri esam braukuši. Tas jau ir zem tuksneša teritorijas.

— Ja vēl mazliet pārlabotu aizsargrežģi dzenskrūvei, tad mašina pa ūdeni kustētos vēl ātrāk, — sacīja inženieris.

— Nav vajadzīgs… Nav vajadzīgs neko mainīt jūsu rnašinai. Tā darbojas lieliski … Interesanti, kur gan ūdens aiziet tālāk? … Lūk, skatieties: tā ir pazemes ejas schema, ko es sastādīju, pamatojoties uz novērojumiem un mērījumiem., kas iegūti ceļā. Var domāt, ka tālāk . . .

Profesors nepabeidza teikumu. Bija dzirdama dīvaina skaņa, kas izklausījās pēc čapstināšanas.

— Kas tas? — satraukti ieteicās profesors, pieiedams pie lūkas.

— Varbūt kāds mastodonts klaiņo pa alu?

— Nekādu mastodontu te nevar būt… Vajag taču kaut vai mazliet interesēties par zooloģiju un ģeoloģiju, Andrej Leoni- dovič! — profesors aizkaitināts sacīja.

— Jūs jau arī neinteresējaties par manu aizsargrežģi skrūvei …

— Un ļoti slikti… ļoti slikti. Atzīstos, ka tas ir slikti… Vajag izkāpt ārā un paskatīties. Visas šīs noslēpumainas skaņas •sāk mani kaitināt…

Pēc brīža viņi jau stāvēja uz mašinas plakanās platformiņas. Tomum visrūpīgākai apskatei nebija panākumu. Tuvumā neviena nebija.

- Kāpēc Kos'tjas vēl līdz šim nav? — Dorochovs nobažījies vaicaja, lūkodamies tālumā uz mutuļojošo straumi. — Zel, ka es ļāvos pierunāties un negāju viņam līdzi.

— Bet viņš taču ir pieredzējis spridzinātājs?

— Pieredzējis gan. Tomēr . ..

— Kas par «tomēr»?

— Daudz kas var atgadīties!

— Jā . . . protams … — domīgi noteica Polozovs. — Vai zināt, Andrej Leonidovič? Es tomēr iešu un paraudzīšos.

— Tagad tas ir bīstami. Pamēģināsim labāk pasaukt…

— Ko-o-o-o-ostja-ā! — Dorochovs sauca.

Viņam atbildēja neparasti dobja un ilga atbalss; spriežot pēc. ilguma, tāda iespējama tikai milzīgā klinšainā pazemē.

— Ko-o-ostja-a-ā! — Dorochovs trauksmīgi atkārtoja.

Atbildes arvien vēl nebija. Bet pēc mirkļa gluži skaidri atskanēja žēlam kaucienam līdzīga skaņa.

— Atkal… Vai dzirdat? … — Polozovs kļuva nemierīgs.

Ja cilvēki šobrīd atrastos nevis uz platformiņas, bet mašinas kabinē, tad viņi ievērotu dīvainu ainu. Vienā no kabines mazajām nodaļām bez redzama iemesla sakustējās kāda kaste. Kastes vāks, uz kura bija sagāzti dažādi priekšmeti, pats centās pacelties.

Bet cilvēki, kas turpināja saukt Kostju, neko no tā neredzēja. Viņi neredzēja arī, ka no kastes ar pūlēm izrāpās suns, kas pēc kliedziena noskaņas bija nojautis, ka viņa saimniekam draud briesmas.

Suns žigli apošņāja telpu, izlēca pa lūku un, galvu nokāris, aizsteidzās pa Kostjas pēdām.

— Viņu nevajadzēja sūtīt vienu. Es esmu vainīgs, — uzbudināts sacīja Dorochovs, nokāpdams pa kāpnītēm.

Viņam pakaļ, steidzīgi tipinādams pa kāpnēm, sekoja vecais profesors.

Viens otru pamākdami, viņi, cik jaudas, skrēja uz to vielu, no kurienes plūda ūdens.

Bet tad Dorochovs apstājās un sagrāba Polozovu aiz piedurknes.

— Skatieties! — Dorochovs izbailēs čukstēja, — deg bikforda aukla .. .

Dažus mirkļus abi stāvēja šaubīdamies. Tad profesors, ne vārda nebilzdams, pēkšņi sakustējās un metās skriet uz krāču pusi.

— Sprādziens! . .. Būs sprādziens! Kuru katru mirkli! Stājieties! …— Dorochovs kliedza, pūlēdamies profesoru panākt.

Bet profesors, lēkdams no akmens uz akmeni, ātri traucās uz priekšu.

— Kostja! … Kostja! .. . Kostja! … — viņš aizelsdamies sauca, cenšoties pārkliegt ūdens šalkoņu.

Polozovs neredzēja, ka tobrīd pa klinšu izciļņiem augšup rāpās liels, pinkains suns. To neredzēja arī Dorochovs, kas paslīdēja uz akmens un nokrita. Tāpat arī neviens neredzēja, ka Džulbarss, uz klinšu laukumiņa apstājies, dažus mirkļus vēroja, kā no bikforda auklas uz visām pusēm šķīda dzirksteļu kūļi, tad apostīja piesieto virvi un ar joni nolēca lejā, ūdenī.

Pēc divām trim sekundēm atskanēja sprādziens.

Spēcīgs gaisa vilnis panāca Polozovu krastā, ietrieca ūdenī, un viņš ar visu galvu diezgan dziļi iegrima.

Iespējams, ka tieši šis apstāklis paglāba profesoru no akmeņu krusas, kas nobira no augšas. Tomēr viens akmens paguva viņam stipri iebelzt pa labo plecu.

Ķepurodamies aukstajā ūdenī, Polozovs juta asas sāpes. Labā roka bija cietusi, vajadzēja darboties ar kreiso vien.

Vecajam, pieredzējušajam ceļotājam, kāds bija profesors Polozovs, kas savā mūžā bija slīcis ne vienu vien reizi, stāvoklis sākumā nelikās tik ļauns. Bet jau pēc īsa brīža viņš saprata, ka spēki to atstāj.

— Palīgā … — Polozovs nogārdza un pagāja zem ūdens.

Vēl dažas reizes profesoram izdevās izcelt galvu virs ūdens,

bet viņš jau skaidri saprata, ka tas nebūs vairs ilgi.

Nekustīgā roka, kā arī apģērbs un smagie ceļa zābaki, kavēja peldēt uz krastu. Straume nesa viņu arvien tālāk un tālāk.

Šajā mirklī viņš pavisam skaidri sajuta, ka kāds dzīvnieks no mugurpuses ar zobiem ieķeras viņam slimajā plecā. Polozovs centās ar kreiso roku iesist ienaidniekam, bet vairs nevarēja.

Aiz sāpēm iekliedzies, viņš zaudēja samaņu.

Radiosakariem noteiktais laiks jau sen bija garām.

Ļuda teltī sēdēja viena. Viņa arvien vēl uzmanīgi ieklausījās radioaustiņās, retumis pagrozīdama radioraidītāja uzskaņojamās pogas. Ik pēc brīža viņa vienmuļā un mazliet satrauktā balsī atkārtoja:

— «Amfibija» … Šeit «Tuksnesis» … «Amfibija» … Šeit «Tuksnesis» .. .

Telti ienāca Afanasijs Kondratjevičs.

— Nekrietnība!—viņš teica, pienākdams pie radistes.

— Kas noticis? — Ļuda, galvu nepaceldama, vaicāja.

— Nu redzat… suns pazudis … Gluži kā zemē ielīdis. Laikam aizskrējis pakaļ mašīnai.. . Nav nekur! Tā arī pasakiet Kostjam.

— Nav kam pateikt, Afanasij Kondratjcvič. Nu jau stunda pagājusi, kopš Kostja neatbild.

— Tad ta jauki! — mechaniķis norūca.

— Kad jūs suni redzējāt pēdējo reizi?

— Jā, godīgi sakot, kopš mašina aizbraukusi, es viņu neesmu nemaz redzējis. Biedrs Utočkins teica, ka esot ieslēdzis viņu trešajā teltī. Kad mašina bija prom, es gāju turp — nav … Nu, nodomāju, skraida kaut kur …

Afanasijs Kondratjevičs vēl brīdi pastāvēja pie raidītāja, smagi pūzdams un mīņādamies no vienas kājas uz otru, tad lēni devās uz izeju.

— F.s nu nezinu … — viņš vilcinādamies teica. — Būtu jāpasaka Marijai Ivanovnai … Kad es gulēju smiltīs līdzās urbumam, tad… iespējams, ka man izlikās… ar vārdu sakot,

pazemē bija dzirdams it kā sprādziens . . .

*

Viss notikušais bija gluži neticams, un Dorochovam negribējās ticēt.

Jau vairākkārt viņš bija piegājis pie radioraidītāja, lai par nelaimi paziņotu uz virszemi, bet roka, pacēlusies, lai ieslēgtu aparatu, noslīga lejā pati no sevis.

Kostja Utočkins bija pazudis bez pēdām.

Saliekamā gultā, kas bija novietota gar kabīnes sienu, ar pārsietu plecu gulēja profesors Polozovs.

— Es atceros, — viņš ar pūlēm runāja, — ka man uzbruka kāda liela zivs vai dzīvnieks. Līdz pat šim brīdim skaidri jūtu, kā tas mani sagrāba aiz slimā pleca. Tas ir neticami! Atzīstiet pats… Jo lielas zivis vai dzīvnieki apakšzemes ezeros nav sastopami . ..

— LJn dīvains ir arī tas apstāklis, — Dorochovs domīgi teica, — ka es jūs atradu krastā diezgan tālu no tās vietas, kur agrāk bija ūdens .. . Vai neatceraties, varbūt rāpojāt pats?

— Tas nevar būt. Cilvēks, kas zaudējis samaņu, kā zināms, nekustas.

— Dīvaini . ..

— Ļoti dīvaini…

Dorochovs atkal izgāja uz platformiņas.

Pēc sprādziena grote bija stipri pārmainījusies. Milzu ezers bija pārvērties par mazu lāmiņu. Nebija vairs ūdens trokšņa. Nogruvušo akmeņu masa aizsprostoja caurumu, pa kuru grotē bija plūdis ūdens.

Taisnība, zem lielā spiediena tas arvien vēl šļācās pa klinšu spraugām garās, fontanveidīgās strūklās, bet ieplūstošā ūdens kopējais daudzums bija niecīgs. Kostjas darbs nebija veltīgs. Tagad profesors ērti varēja izpētīt apakšzemes ejas un spraugas, jo tās vairs neatradās zem ūdens.

Jau divas reizes Dorochovs bija pārlūkojis sprādziena vietu, bet Kostjas ķermeni viņam neizdevās atrast.

Stāvot uz platformiņas, Dorochovarn rīklē spiedās rūgts kamols. Ātri mainīdamās, atmiņā aizslīdēja ainas par mechaniķi, par labo un iejūtīgo biedru, ar kuru Dorochovs nešķirami bija nostrādājis kopā jau daudzus gadus.

— Meklēt, meklēt vēl. Meklēt, kamēr atradīsies ķermenis. Un ja nu Kostja dzīvs! — inženieris klusi čukstēja, žņaudzīdams dūres.

Pēkšņi Dorochovs sastinga. Viņam šķita . . . Tomēr nē, tas nevarēja būt. ..

Inženieris nokāpa kabinē.

— Kā ir? — nobažījies apvaicājās Polozovs, paceldamies gultā pussēdus.

Inženieris neko neatbildēja. Viņš gausi noslīdēja sēdeklī.

— Cik daudz dažādu mašinu un ierīču tikām kopā ar Kostju būvējuši! — viņš neskanīgi izteica. — Jūs zināt, kā es mīlu tech- niku un cik dārgas un tuvas man šīs mašinas. Un tad . .. visas šīs mašinas, kopā ņemtas, un tūkstošiem citu, vispilnīgākās un visbrīnišķīgākās, nav vienas cilvēka dzīvības vērtas .. .

Polozovs, cenzdamies nesacelt troksni, uzmanīgi sakārtoja spilvenu un nosēdās augstāk.

— Dažreiz cilvēkam jāziedo sava dzīvība, Andrej Leoni- dovič, — neskatīdamies uz inženieri, viņš, mazliet vainīgs juzdamies, iesāka. — Jāziedo zinātnes progresa labā, lai mašinas kļūtu vēl pilnīgākas. Kapitālistiskajā sabiedrībā, kur katrs zinātnes sasniegums kalpo cilvēku paverdzināšanai, kur ikviena jauna, uzlabota mašina izmet uz ielas jaunus bezdarbnieku pūļus, tādi upuri ir bezjēdzīgi un nežēlīgi . . . Turpretim mūsu zemē darbs kļuvis par goda un slavas lietu, bet pašaizliedzīga rīcība zinātnes un technikas labā kļuvusi par augstāko goda, varonības un slavas lietu… Kostjas meklēšanu mēs tomēr vēl turpināsim,— profesors klusu nobeidza.

— Es gribu nekavējoties iet meklēt, — inženieris pieceldamies teica.

Vākdams kopā nepieciešamās lietas, inženieris pēkšņi pamanīja, ka Polozovs izslienas gultā sēdus un kaut ko vērīgi klausās.

— Klusāk … — profesors čukstēja.

Dorochovs nekustējās.

— Man likās, ka es dzirdētu tālumā suni rejam… Ir gan patiesi noslēpumaina ala! — profesors teica, atkal atlaizdamies spilvenos.

Arī man tā likās.

— Nu redzat!

—Mēs nemitīgi domājam par Kostju, un tādēļ mums tā izliekas . .. Kostju taču nevar iedomāties bez viņa suņa.

Var jau būt, — profesors nomurmināja, aizvērdams acis.

Bet nākošajā mirklī viņš strauji saslējās un pārkāra kājas pār gultas malu.

— Kas noticis? — satraukts jautāja Dorochovs.

— Eju jums līdzi.

— Tas nav iespējams. Guliet!

— Nē, es eju. Es te negribu un nevaru gulēt. Nejūtos jau vairs tik vārgs, lai vārtītos pa gultu, kad jāglābj cilvēks.

Redzēdams Polozova nelokāmo apņēmību, Dorochovs vairs neiebilda. Paņēmuši līdzi spēcīgus elektriskos lukturus, virvi, cirvīšus un dažādas sīkas lietas, viņi izrāpās pa lūku un devās meklēt.

Bija norunāts rūpīgi pārmeklēt grotes daļu, kas atradās pretī tai, kur bija noticis sprādziens. Kostju taču varēja aizraut līdzi ūdens.

Kaut gan profesors soļoja, pārvarēdams sāpes, viņi ātri sasniedza klintis un iegāja vienā no spraugām. Mašinas prožektora gaisma līdz šejienei nesniedzās. Ejot vajadzēja apgaismot ceļu ar elektriskajiem lukturiem.

Dobji atbalsojās soļi šaurajā akmens gaitenī. Reizēm viņi iekāpa nelielās peļķēs, un tad vēl valgās sienas atbalsoja skaļu šļakstienu. Negaidot gaismas stars krita uz .iegarenu, baltu priekšmetu, kas krampjaini raustījās uz zemes.

Ceļinieki piesteidzās klāt. Izrādījās, ka tā bija neliela zivs, kas spārdījās peļķē.

— Vai redzat! Gluži balta. Apakšzemes ezeros visas dzīvas būtnes ir baltas. Gaismas te nav, un organismam krāsa kļūst nevajadzīga .. . Lielisks eksemplārs! — Polozovs noliekdamies teica.

It kā apstiprinot profesora vārdus, tajā pašā peļķītē locījās piecdesmit centimetru garš peldošs tārps, ari gluži balts.

— Ejam! — Dorochovs steidzināja.

— Nedomājiet, ka, interesēdamies par zivi un tārpu, esmu aizmirsis Kostju, — profesors teica, sākdams iet Dorochovam līdzās. — Tas, ka šie radījumi šeit sastopami, liecina, ka te agrāk tecējis ūdens. Tas ari varēja Kostju atnest tieši šurp.

Drīz vien ceļu aizšķērsoja it kā plata aka. Tālāk bija siena. Tātad ūdens bija aiztecējis tikai pa aku, lejup.

Dorochovs rāpus pielīda pie malas.

Viņa lukturīša gaisma noslīdēja pa gluži stāvu sienu un izgaisa bezgalīgā dziļumā.

Jāsaka tomēr, ka aka nebija bezgalīgi dziļa. Kaut kur pavisam tālu vīdēja viegli fosforcscējoša, zilgana gaisma. Nodzēsis savu lukturīti, Dorochovs par to pārliecinājās pilnīgi.

— Lejā ir gaisma, — viņš čukstēja.

— Nevar būt!

— Paskatieties.

Profesors ar pūlēm nolaidās uz ceļiem un arī pierāpoja pie malas.

— Kas par burvībām! — viņš teica. — No kurienes šis spīdums?

— Varbūt fosfors?

— Vai'ag kaut drusku zināt ģeoloģiju, Andrej Leonidovič … Vai tad šajā vietā var būt fosfors! Tas jau sen būtu no ūdens oksidējies un mitējies spīdēt. Tas nav vis fosfors, bet kaut kas gluži neticams!

— Ko-o-o-o-ostia-ā! — Dorochovs kliedza.

Kad noklusa dārdošā atbalss, kaut kur pavisam tālu, pat grūti pateikt, no kurienes, bija dzirdamas klusas suņa rejas.

— Atkal … Vai dzirdat? — Dorochovs pieceldamies čukstēja.