OGĻU ĢENERATORS

Gluži kā acu priekšā redzu savu agrīno jaunības dienu draugu Semjonu Krapko, domīgu ukraiņu jaunieti skaidrām, zilam acīm, mazliet sakumpušu un ļoti nopietnu.

Semjons bija nedaudz vecāks par mani. Mēs dzīvojām mazā apriņķa pilsētiņā, kas atradās divdesmit kilometru nomaļus no tuvākā dzelzceļa un bija krietni nopostīta pēc nesenējā pilsoņu kara. Es biju reālskolās audzēknis, viņš — mašinista palīgs turienes mechaniskajā darbnīcā, abi bijām kaislīgi aizrāvušies ar fiziku un elektrotechniku. Būdami nepagurstoši eksperimentētāji un sapņotāji, mēs spējām parastajā sarūsējušajā elektriskajā zvanā saskatīt pilnīgi reālu pamatu spēcīgas dzirksteļu radiostacijas izgatavošanai.

Mūs saistīja cieša jauniešu draudzība.

Dīvainais notikums, par ko es gatavojos stāstīt, īstenībā sakās ar to bridi, kad man paziņoja par atgadījumu ar kapsētas krustiem.

Kādreiz vēlā vakarā uz ielas man pienāk klāt kāda vecīte un saka:

— Kā gan tev nav kauna, Serjožeņka! Tas tev netiks piedots . .. Pagaidi vien, gan tu atcerēsies manus vārdus. Vai tad drīkst ņirgāties par aizgājējiem?

— Es nesaprotu, vecmārniņ, kāpēc jūs man to visu stāstāt! — €s viņai atbildu.

— Neniekojies nu! Šis nesaprotot!—viņa turpina. — Tu taču tomēr esi zēns no inteliģentas ģimenes. Kauns gan. Lai jau nu tas Krapko vai, sacīsim, tas pats Gricko Gorobecs, kuru nupat aizgādāja uz miliciju, tie jau abi tumšu ļaužu. Bet tev tas nav piedodams.

Vecīte padraudēja man ar pirkstu un aizčāpoja savu ceļu. Es ilgi noraudzījos viņai pakaļ.

Līdzko sadzirdu pieminam Gricko Gorobeca vārdu, man radās šausmīgas aizdomas.

Lieta tāda, ka vēl nesen viņš atstiepa mums cinka plāksnītes, kas bija izgrieztas no dīvaina veida trauka. Cinks mums bija vajadzīgs galvanisko bateriju izgatavošanai, un mēs likām Goro- becam pagādāt vēl.

«Ak tad no tāda cinka mēs ar Semjonu meistarojām savas baterijas?» man pazibēja baiga nojauta. «Vai patiesi Gorobecs butu nočiepis kapsētas krustam ovālo kārbu, kurā parasti atrodas vainagi, un uzdevis to par vecu mazgājamo trauku?»

Es uz pēdām devos pie Semjona.

Man bija jāiet garām mūsu vienīgajai pilsētas kapsētai. Es eju pa šauro taciņu un nez kādēļ cenšos tik daudz neskatīties uz il<> pusi, kur rēgojas tumšie krustu apveidi. Nevis tāpēc, ka es toreiz būtu bijis bailīgs, bet vienkārši tāpat. Man ap sirdi bija kaut kā neomulīgi. Redzams, apzinājos, ka netiešā kārtā esmu piedalījies kapu apgānīšanā. Nakts bija brīnum jauka. Smaržu pilnajā pavasara gaisā nav dzirdama ne skaņa. Virs plašām koku galotnēm iekāries mēness, apgaismojot mazās kapu baznī- eiņas zvanu torņa smaili. Iztālēm dzird dziedam meitenes.

Pēkšņi es pārsteigts ieraudzīju kaut ko dīvainu. Gluži skaidri saredzēju, ka zvanu torņa smailē iedzirkstas zilganas liesmiņas. Es pat apstājos. Kas tas ir? … Tā pabailīgi vēroju vēl. Šķiet, ka nekā nebūtu … Bet es taču redzēju itin skaidri!

Atceros, ka pēc tam sāku soļot, cik iespējams, aši un jo drīz, aizelsies un mazliet uztraukts, nonācu pie Semjona mājas.

Ļoti grūti aprakstīt, kāda izskatījās mana drauga Semjona istaba.

Lai pa to varētu brīvi staigāt, iepriekš vajadzētu pārgriezt ne mazāk par pussimtu vadu, kas izvilkti krustām šķērsām.. Vienīgais galds bija apkrauts ar tādām lietām, kādu citā māja neredzēsi. Tur bija pašizgatavotas dinamomašinas, elektromotors, indukcijas spirāle, dažādi rupji elektriskie mēraparati,. bet visvairāk bija burku. Tās mums bija vajadzīgas visdažādāko galvanisko elementu izgatavošanai.

Virs galda dega sīka kabatas lukturīša spuldze, kas elektrisko enerģiju saņēma no baterijas, kura, kaut arī milzīga, taču bija ļoti oriģināli konstruēta. Tolaik pilsētā elektriskās apgaismošanas, protams, nebija, un šī spuldzīte, kas trūcīgi apgaismoja- istabas baltās sienas, radīja sajūsmu daudzos pilsētas Iedzīvotājos un ārkārtīgi nostiprināja mūsu a.utoritati viņu vidū.

Vārdu sakot, Semjona istaba bija īpatnēja laboratorija, kurā mēs izdarījām savus mēģinājumus elektrotechnikā, kas daudziem nebija saprotami.

Protams, kāds inženieris elektriķis būtu pabrīnījies, kā mums izdevās sameistarot visas šis ierīces no tik nepiemērotiem materiāliem. Būtu vērts paskatīties kaut vai uz dinamomašinu, kas bija izgatavota no jumta skārda. Vēl vairāk inženieris izbrīnītos,, ja uzzinātu, ka mēs ne tikai būvējam elektriskos aparatusL bet arī eksperimentējam ar tiem, cenšoties atklāt elektrotechnikā vēl jaunus, nezināmus ceļus. Turklāt vēl jāpiebilst, ka pašdarināto aparatu izgatavošanai un mēģinājumiem Semjons izdeva krietnu daļu no savas nelielās izpeļņas.

Mans draugs saņēma mani tāds ka stipri satraukts, kadu es agrāk viņu netiku redzējis.

Semjon! Gricko Gorobecs ir zadzis cinku… — es jau iesaku.

Taču viņš strauji mani pārtrauca:

Klusāk! … Pagaidi mazliet! … Sakas atkal…

Basam kājām, atrotītām piedurknēm viņš stāvēja istabas vidu, izstiepis trīsošo roku līdz lielam pašpagatavotam voltmet- ram, kas bija uzstādīts uz galda malas. Izbrīnā cs skatījos gan uz voltmetra kustīgo bultiņu, gan uz Semjonu, gan uz tā melno ēnu, kas krasi izdalījās uz baltās sienas. Zemajā istabiņā bija deguma smaka.

— Vai redzi? — viņš draudīgā balsī čukstēja. — Strāva lielāka par vienu voltu.

Es nez kādēļ atcerējos, ka mūsu baterijās ievietots kapos nozagtais cinks, un man kļuva mazliet neomulīgi.

— Semjon! — es atkal uzsāku. — Cinks, kas ir mūsu baterijās . ..

— Kas par cinku! — Semjons pēkšņi man uzkliedza. — Pašreiz nav cinks, bet ogle.. . Vai saproti: ogle! Un tā jau iet visu vakaru: gan parādās, gan nozūd. Vai saproti? Bet vēl nesen …

Viņš nogrāba mani aiz rokas un vilka uz galda pusi.

Voltmetrā bultiņa šūpojās drudžainiem rāvieniem. Brīžiem tā rādīja diezgan lielu spriegumu.

Un tad es ieraudzīju kaut ko tādu, ka aiz pārsteiguma sarāvos .. . Tieši man pretī atradās mazs lodziņš.

Blakus esošo kapu baznīciņu gaiši apgaismoja mēness, un no loga tā bija labi redzama. Tagad, kad jau pagājis daudz gadu, es arvien vēl to atceros gluži skaidri. Semjons turpretim, būdams mazliet tuvredzīgs, šķiet, vairāk noticēja maniem vārdiem nekā ieraudzīju pats savām acīm. Varbūt tāpēc viņš tik neatlaidīgi, bet gluži nesekmīgi turpināja savus mēģinājumus pat tad, kad kļuva saprotams, ka tos vajadzētu atlikt līdz labākiem laikiem.

Es gluži skaidri ieraudzīju, ka baznīcas smailes tuvumā iemirgojas zilganas uguntiņas, ko neskaidri biju pamanījis jau agrāk. Bet visapbrīnojamākais bija tas, ka ikvienu iemirgošanos pavadīja straujš sprieguma kāpinājums mūsu voltmetrā.

— Vai redzi, Semjon? — es, uztraukumā aizelsdamies, izteicu un ar pirkstu paradīju uz logu.

— Jā, jā… Kas ir? — viņš kļuva nemierīgs un cieši sažņaudza manu roku.

— Baznīciņas tornis . . . augšā … pa kreisi . . .

Bet tai brīdī arī es neko vairs neredzēju. Mūsu loga priekšā negaidot izauga tumšs cilvēka stāvs un visu aizsedza. Pie durvīm neatlaidīgi klauvēja, un pēc brīža mūsu istabā-laboratorijā iniaca divi liela auguma miliči, ģērbušies pelēkos zaldātu

— Izdarīsim kratīšanu, — viens no viņiem lietišķi teica.

Tikai tagad es atcerējos, ka nepaguvu Semjonam pateikt par

mums draudošajām nepatikšanām.

*

— Ar kādām velna būšanām jūs tur nodarbojaties? — mums bargi noprasīja apriņķa milicijas priekšnieks, neliela auguma cilvēks ar apaļu seju, kad mēs ieradāmies pie viņa.

Mēs sēdējām uz taburetēm plašā istabā, kas smaržoja pēc machorkas un bagātīgi ar degutu saziestiem zābakiem.

Mēs bijām nākuši uz miliciju, pilnīgi apzinādamies sevi bez vainas, jo patiešām nezinājām, no kurienes Gricko Gorobecs bija ņēmis cinku. Priekšnieku pilsētā pazina kā labsirdīgu un

jautru cilvēku. No viņa baidīties mums nebija iemesla.

*

— Vai esat kādi alķīmiķi? — viņš smaidot noprasīja.

— Nē, alķīmiķi neesam, — es atbildēju. —Mēs esam elcktrotechniķi - eksperimentētāji.

— Elektrotechniķi? Bet kādēļ tad jūs lietojat zagtus kapsētas piederumus?

— Mēs nezinājām, ka tie ir zagti, un nepavisam jau ne, ka no kapsētas, — es atbildēju. — Mums tikai bija vajadzīgas cinka plāksnītes.

-—Jums vajadzīgas cinka plāksnītes … Kāpēc tad īsti cinka? Bet dzelzs? Vai dzelzs jums nav vajadzīgas? Un kā tad ar jumtiem,—vai es varu būt drošs?

Semjons bija iegrimis domās. Redzams, ka viņš arvien vēl domāja par pārtraukto mēģinājumu un tā neparastajiem rezultātiem.

— Bet nu paskaidrojiet, kāpēc jums vajadzīgs cinks! — priekšnieks tincināja.

— Jūs, protams, zināt, kā būvēti galvaniskie elementi…— es nedroši iesāku.

— Nē, nezinu, nav nekādas jēgas, — priekšnieks atbildēja, atzveldamies pret krēsla muguru. —Vai tie, ko lieto zvaniem, vai?

Priekšnieka balss man šķita tik labsirdīga, ka es saņēmos paskaidrot viņam visu, cik vien labi var.

— Paņemiet trauku ar ūdeni, — es pabikli iesāku, — un ieberiet tur galda sāli, lai ūdens labāk vadītu elektrību .. .

— Nu…

— Un tad tajā pašā trauka vajag ielikt vara plāksnīti un cinka plāksnīti. .. Bet pielūkojiet, lai abas nepieskartos viena otrai!

— Nu, un tad?

— Tad jums uzreiz būs visvienkāršākais galvaniskais elements. Vadītāju galos, kas piestiprināti pie plāksnītēm, radīsies elektrisks spriegums . ..

— Tad ta vienkārši! — priekšnieks pabrīnījās.

— Vai saprotat? — es turpināju. — Cinks taču, šķidrumā oksi- dējoties, tas ir, savienojoties ar .tā skābekli, izdalīs enerģiju. Nu, gluži tāpat, kā, sacīsim, ogle, kas, gaisā oksidējoties, citiem vārdiem — sadegot, izdala enerģiju siltuma veidā. Iur tad lai paliek enerģija pēc cinka oksidēšanās, kā jūs domājat? Nu, tātad pārvēršas elektriskajā strāvā. Nemanot šķidrumā sadegdams, cinks izstrādā elektroenerģiju. Vai saprotat?

— Liekas, ka būtu samērā skaidrs, — priekšnieks drūmi noteica.

— Dažreiz vara plāksnīti, — es turpināju, — var aizstāt ar presētas ogles plāksnīti. Tā, tāpat kā vara plāksnīte, šķidrumā nešķīst un vajadzīga tikai tam nolūkam, lai elektrisko strāvu izvadītu no šķidruma ārā.

— Bet vai cinku ne ar ko nevar aizstāt? — priekšnieks uzmanīgi ievaicājās.

— Cinku nevar nekādā gadījumā, — es cicti noteicu. — Bez tā pagaidām nav domājams neviens praktiski izmantojams elements. Ja nu tikai .. .

Es jautājoši palūkojos Semjonā, nezinādams, vai drīkstu atklāt mūsu noslēpumu. Tomēr priekšnieks manu samulsumu nepamanīja.

— Ļoti žēl, — viņš nopūzdamies teica, laikam atcerējies aplaupīto kapsētu. — Redziet tā, — viņš turpināja. — Man ir viss skaidrs. Paldies, protams, par populāro izskaidrojumu. Es nesaprotu tikai, kādēļ jums vajadzīgs tik daudz šo elementu. Nu, būtu izgatavojuši vienu, nu — divus. Es saprotu, ka jūs šī lieta loti aizrauj. Bet kāpēc — es jums jautāju, — visa kapsēta sapostīta? Tā taču nevar, zēni! Pie mums, protams, cinku te nekur nevar dabūt, bet nedrīkst taču apsmiet mirušos!

— Mēs eksperimentējam, — Semjons, galvu nodūris, teica. — Mēs gribam uzbūvēt tādu bateriju, lai varētu apgaismot visu pilsētu …

— Ko? — priekšnieks vēlreiz jautāja. — Visu pilsētu? Bet, ja jau jūs paskaidrojāt, ka bez cinka baterijas nav iespējamas, uz kādām kapsētām tad jūs cerat?

Un te nu Semjons, man gluži negaidot, atklāja priekšniekam mūsu noslēpumu.

-Tie ir tādi iepriekšēji mēģinājumi, — viņš iesāka, — mēs, t;i teikt, praktizējamies. Bet turpmāk cinks mums nebūs vajadzīgs. A4ēs izgudrojam tādu galvanisku elementu, kurā izšķīst nevis cinks, bet ogle. Oglei vajag sadegt elementos un dot elektroenerģiju. Tad to nevajadzēs dedzināt tvaikmašinas kurtuvē, lai no dinamomašinas griešanās iegūlu elektrību. Elektrostacijas nebūs vajadzīgas . . .

Priekšnieks pa smaidīj a.

— Bet vai, izņemot jus, nav bijuši gudrinieki, kas tā gribētu izdarīt? — viņš jautri ieprasījās.

— Nē, nav bijuši! — es dedzīgi pasteidzos atbildēt.

— Tātad jums šķiet, ka elektrostacijas velti tiek būvētas? — priekšnieks turpināja.

— Cilvēki vēl nevar ogles ķīmisko enerģiju tieši pārvērst elektriskajā, — Semjons pieceldamies svinīgi teica. — Tāpēc, lūk, būvē elektrostacijas ar tvaika mašinām.

— Paga, paga! — priekšnieks uzbudinājās un arī piecēlās kājās. — Mašina taču ražo milzīgu jaudu, bet cik tad elementu vajadzēs, lai apgaismotu kaut vai tik mazu pilsētu, kāda ir mūsējā?

— Tas nemaz nav svarīgi! — Semjons iekarsa. — Sākuma jāatrisina pati pārvēršanas problēma un tikai tad jāgudro par jaudām. Jūsu uzskats ir, ka elektrostacijas ar dinamomašinārn būvē labprāt. Jums liekas, ka prieka dēļ ogli sadedzina tvaik- masinu kurtuvēs, lai varētu darbināt dinamo. Nekā tamlīdzīga! Nekur pasaulē ogli neprot tā sadedzināt, lai uzreiz dabūtu tieši elektroenerģiju. Ar cinku to galvaniskajos elementos var dabūt, bet ar ogli ne . .. Un tomēr oglē apslēptā ķīmiskā enerģija ir desmitkārt lielāka par to, kas slēpjas cinkā!

Mēs laikam priekšnieka kabinetā bijām sacēluši lielu jandālu, jo pa vaļējām durvīm sāka ielūkoties miliči, kas pirmo reizi dzīvē redzēja nopratināšanu pārvēršamies par zinātnisku disputu.

— Ko tas nozīmē — labprāt? — priekšnieks sauca pilnā balsī. — Ja reiz tvaika elektrostacijas tiek būvētas, tad laikam tas ari ir vajadzīgas!

— Jā, ir gan vajadzīgas, — dzēlīgi turpināja Semjons. — No oglē ieslēgtās siltuma enerģijas tvaika mašina tikai caurmērā piecus līdz septiņus procentus pārvērš vārpstas griešanās enerģijā. Un tad vēl zudumi, šo griešanos pārnesot uz dinamo. Un tad vēl zudumi, kas rodas pašā dinamomašinā. Tāpēc arī elektrībā pārvēršas tikai daļa no tā, ko varētu pārvērst pilnīgi.

— Bet galvaniskajos elementos, — es metos starpā, — cinkā ieslēgtā ķīmiskā enerģija gandrīz visa pārvēršas elektriskajā. Zudumi tikai kādi piecpadsmit divdesmit procenti. Tas ir zinātniski pierādīts. Lūk, ja arī ar ogli varētu panākt to pašu .

Priekšnieks sabāza rokas kabatās un nopietni uzlūkoja mūs.

— Un vai tad jums… tur kaut kas iznāk? — viņš pavaicāja, sēzdamies pie galda.

— Nu, redziet … —Semjons mazliet apmulsa. — Tieši vakar… Tas nu gan, ka strāva brīžiem radās, brīžiem izzuda…

— Ta tāda savāda lieta,— es Semjonu pārtraucu. — Es ieve- roju, ka stiprs spriegums raclās tad, kad kapu zvanu tornī… iemil gojas …

Aprāvos un nezināju, kā lai paskaidroju tālāk. Un, kad beidzot izstāstīju savus novērojumus, priekšnieks ar izbrīnu ilgi un vērīgi .noraudzījās manī.

— To man vajadzēs izdibināt. Ļoti interesanti! Ļoti interesanti!…— viņš sacīja. — Es drīz pie jums ieradīšos. Liekas, ka būs jums jāpalīdz, — viņš nobeidza, pieceldamies no krēsla, lai atvadītos no mums.

Mēs sēdējām Semjona istabā un skumīgi noraudzījāmies uz mūsu bateriju, kurai cinka vietā vajadzēja patērēt ogli. Tā bija pavisam bez dzīvības. Nemaz nevarēja ticēt, ka vēl vakar lai bija spriegums. Te bija kāds ļoti liels noslēpums.

Tādu galvanisku elementu, protams, bija mēģinājuši uzbūvēt arī citi pirms mums.

Ja, piemēram, sērskābes šķīdinājumā ieber Bertolē sāli, tad rodas tik stipri oksidējošs savienojums, ka zināmos apstākļos tas var oksidēt pat ogli. Elementā ar tādu šķidrumu cinka vietā tad šķīst ogle. Tomēr tāda elementa spriegums ir niecīgs. Strāvu "var konstatēt tikai ar ļoti jutīgu aparatu. Bet par to, ka tas varētu atvietot elektrostaciju, nevar būt ne runas. Taču vakar …

Šeit acīm redzot norisinājās kaut kas tāds, ko mēs vēl nesapratām. Skaidrs arī, ka tā bija nejaušība. Bet, kas tas īsti bija, mēs nevarējām tikt gudri. Es atkal un atkal domāju par dīvaino mirgojumu zvanu tornī, jo skaidri biju redzējis, ka spriegums toreiz radās tieši tajā mirklī. Turpretī Semjons, kurš nekādu mirgojumu, šķiet, nebija redzējis, par to daudz neko nebēdāja un turpināja noņemties gar stikla burkām, kas bija pildītas ar duļķainu šķidrumu.

Laiks ritēja gausi. Pilsētai cauri gāja kāda karaspēka daļa, un gar mūsu logu bezgalīgā rindā vilkās vezumi, piekrauti ar dažādām mantām. Es jau gatavojos aiziet līdz kapu baznīcai, lai tur uz vietas izpētītu, kāds cēlonis bija dīvainajam mirgojumam, ko tiku novērojis, kad negaidot uz sliekšņa parādījās milicijas priekšnieks.

— Sveiki, ērgļi!—viņš jautri uzsauca, ienākdams mūsu istabā. — Kā veicas ar galvanisko elektrostaciju? Vai var jau rakt stabus?

— Nelāgi, — es atbildēju. — Šodien nav nekāda sprieguma. Bet vakar bija … Gluži nopietni — bija.

— Nu, ko tad jūs nolaižat rokas? — priekšnieks turpināja, sēzdamies krēslā. — Ja jau vakar bija, tad skaidrs, ka kādreiz būs atkal… īr gan jums te alķīmija!

Priekšnieks sajūsmināts aplūkoja mūsu laboratoriju.

— Kur tad jums tā baterija, kurā cinka vietā darbojas ogle?

— Te tā ir, — Semjons drūmi novilka, rādīdams uz burkām,, no kurām rēgojās rupji, nenogludināti koksa gabali.

— Ak tā, pie viena, — priekšnieks teica. — Es pacentos uzzināt par mirgojumu zvanu tornī, kuru jūs vakar redzējāt. Karaspēka vienība, kas patlaban iet cauri pilsētai, vakar uzstādīja radioraidītāju, un antena bija izvilkta uz torni. Antena, tā runā, dažreiz, ja gaiss ir sauss, tumsā spīd — laikam no sprieguma. Ar vārdu sakot, elektrība it kā aiztek gaisā. Šodien antena noņemta.

Es aiz pārsteiguma sastingu. Sernjonam no rokām izkrita liels koksa gabals un iekrita burkā ar apskābļoto ūdeni; sejā viņam iesitās šļakatas, bet viņš to nemanīja.

Tad tāds varēja būt cēlonis tam, ka vakar mūsu ogļu elektro- ģenerators pēkšņi negaidot sāka darboties. Kā nu tagad lai atkārtojam šo mēģinājumu?

Tomēr, neraugoties uz visiem mūsu pūliņiem, neraugoties uz.

visdažādākajiem mēģinājumiem, mūsu ogļu baterija nedarbojās.

*

Aizritēja daudz gadu.

Laiks šķīra mani no bērnības drauga Semjona Krapko. Es par viņu vairs neko nezināju.

Bet tad nesen, iedams pa ielu, es pēkšņi apstājos pie sludinājuma, kas bija uzlīmēts uz sienas. Man uzbrāzās tālu atmiņu vētra . . . Nevar būt! Vai tiešām tas ir «viņš»?

Afišā uz sarkana spodrpapīra lieliem burtiem bija iespiests:

«Technisko zinātņu doktors profesors S. M. Krapko nolasīs publisku lekciju par tematu «Padomju zinātnes panākumi ķīmiskās enerģijas tiesā pārveidošanā elektriskajā enerģijā».»

Zālē, kur bija paredzēta lekcija, es ierados viens no pirmajiem,.

Neparasti pacilāts garastāvoklis neatstāja mani ne mirkli. Pat publikas kņada un zāles gaišais apgaismojums man šķita svētku izjūtas pilns, neparasts. Mani gumdīja vēlēšanās griezties pie blakus sēdošajiem un sacīt tiem:

«Tas taču ir mans Semjons, kas tagad jums nolasīs lekciju! Mans bērnības draugs, tas pats Semjons, mašīnista palīgs, kas, mūžīgi notriepies ar rnašineļļu, toreiz skraidīja basām kājām … Padomājiet tikai, par ko viņš tagad kļuvis!»

Ar pūlēm valdījos, lai neizpildītu šo vēlēšanos.

Es sēdēju pirmajā rindā un uzsmaidīju savam bērnības draugam— solidam ļoti impozanta izskata profesoram. Varbūt tikai es vienīgais varēju uztvert viņa rāmi plūstošajā valodā vāju ukraiņu akcentu. Profesors mani neredzēja un nezināja, ka esmu šeit.. .

Kaut gan bija vēls vakars, mēs tūdaļ pēc lekcijas gājām uz Semjona institutu, jo viņš tā vēlējās. Profesors nevarēja nociesties, neizrādījis man savu laboratoriju.

— Bet vai atceries, Semjon … — es teicu, raudzīdamies sava drauga sejā, ko caur automašinas rūtīm vāji apgaismoja galvaspilsētas vakara ugunis, — vai atceries gadījumu ar mūsu mēģinājumu tavā mājā, kad zvanu tornī parādījās gaisma?

— Kā nu ne? — profesors jautri atsaucās.

— Un kā tacl toreiz bija? Vai tiešām ;tā bija ogles ķīmiskās enerģijas pārvēršanās elektriskajā?

— Diemžēl, ne, — profesors atbildēja.— Izskaidrojums bija pavisam cits. .. Istabā izvilktie vadi kalpoja par antenu, kas uztvēra torņa tuvumā īslaicīgi uzstādītās radiostacijas spēcīgos signālus. Pie tam vienam no mūsu elementiem laikam bija vājš kontakts starp ogli un tērauda stiepli. Tā arī nejauši radās «detektors» — ierīce, ko tagad labi pazīst katrs radioamatieris . .. Tas nozīmē, ka toreiz mēs uztvērām radiostacijas enerģiju un mūsu voltmetrs to uzrādīja. Kad radiostaciju aizveda, parādība izzuda. Vai tagad saproti? Bet šis gadījums man ilgi nedeva mieru! Jāsaka, ka tieši šī neatrisināmā mīkla mani ietekmēja izvēlēties virzienu savā zinātniskajā darbā . . .

Apskatot sava drauga lieliski iekārtoto laboratoriju, kur sekmīgi tiek atrisināta viena no mūsdienu technikas interesantākajām problēmām, es neviļus atcerējos pirmos gadus pēc pilsoņu kara izbeigšanās, nomaļo apriņķa pilsētu, zemo mājiņu ar māla klonu — mūsu primilivo laboratoriju — un domāju par to, cik liels spēks ir dedzīgai, nevaldāmai dziņai pēc atklājumiem un izgudrojumiem, kura nemitīgi bango mūsu tautā, un par to, cik plašas tiesības tauta tagad iekarojusi, lai šo dziņu piepildītu.

Загрузка...