Meklējumu pasaulē

Pirmā nodaļa kustīgais skelets

Ģeoloģiskās izlūkošanas technikas institūta vaditajs galvenais inženieris Arams Grigorjevičs Gevorkjans apstājās un sastinga uz vietas.

— Nesaprotu … — viņš klusi teica. — Kas noticis? Skelets . .. Kas tas ir? Jā, skelets . ..

Patiešām, cauri nakts tumsai pretējās ēkas logā varēja redzēt dīvainu ainu . ..

Šis dīvainais notikums bija sācies pavisam parasta kārta. … Darba diena beigusies. Krēsla sabiezē. Galvenais inženieris, domās nogrimis, soļo pa savu kabinetu. Pa brīdim viņš pieiet pie atvērtā loga, ar pilnu krūti ieelpo svaigo gaisu, tad no jauna sāk mērot istabu no viena kakta uz otru. Rokas sabāzis dziļi kabatās, no kā viņa garais, kalsnais augums šķiet mazliet sakumpis, viņš bez trokšņa slīd pa grīdsegu, šūpodams galvu s.oļu taktī.

— Tērauda caurules.. . Bet ja nu diametrs ir lielāks, ko tad? Kāpēc nevarētu lielāku? — dzirdama viņa vienmuļā murmināšana.

Pie tam galvenais inženieris apstājas un jautājoši skatās istabas dziļumā, kur mijkrēslī iezīmējas rakstāmgalda tumšais siluets.

—Pārrēķināsim, — viņš stingri nosaka, atkal uzsākdams soļot pa istabu. — Pārrēķināsim … pārrēķināsim … Caurules … caurules …

Galvenais inženieris apstājas pie rakstāmgalda un sāk nervozi bungot pa to ar pirkstiem.

— Ar lidmašinu! Lai atgādā ar lidmašinu. Un punkts. Beigas!— viņš dobji saka, strauji atraudamies no galda, it kā attālinātos no neredzama oponenta. — Beigas … Nevar būt nekādu iebildumu. Beigas …

Gevorķjanam patīk sarunāties pašam ar sevi. Šā cilvēka straujais temperaments nenorimst ne bridi. Vienatnē palicis, viņš joprojām jūtas kā daudzu iedomātu sarunu biedru vidū. Galvenais inženieris domās disputē ar viņiem, pierāda, prasa tiem padomu un pats arī viņu vietā atbild. Šī radīšanas procesa savdabīgā forma, kas piemīt dažiem cilvēkiem, pie viņa izpaužas sevišķi krasi.

Tadas iespējas!… Bet mēs? Ko darām mēs!… viņš turpina, paātrinādams solus.

Tad, strauji pagriezies, dodas uz kabineta durvīm.

Plaši atveras masivās durvis. Tās paliek vaļā — Gevorkjans bieži vien aizmirst tās aizvērt, it kā nevēlēdamies_aizsprostot ceļu saviem daudzajiem iedomātajiem sarunu biedriem., Durvis aizver maza auguma meiča, sekretāre, kas labi zina sava priekšnieka paražas. Kādu brīdi viņa ieklausās aizejošajos soļos, tad lēni apsēžas pie sava galdiņa.

Bet drīz gaitenī atkal sadzirdami soļi. Tie ir strauji, droši, bet ne tik steidzīgi kā galvenajam inženierim. Durvis atveras. Uz sliekšņa parādās zema auguma plecīgs cilvēks — partijas komitejas sekretārs Tētis.

īstenībā viņa uzvārds ir Chviļa, kas ukrainiski nozīmē «vilnis». Grigorijs Timofejevičs Chviļa. Bet draudzīgā iesauka «Tētis», ko strādnieki, viņa darba biedri, devuši viņam par cienīgo apdomu un labsirdīgo izskatu, iesakņojusies jau sen.

— Labs vakars!—Tētis saka, pakavēdamies pie durvīm. — Vai iekšā?

— Labs vakars, Grigorij Timofejevič … Tikko izgāja, — atbild sekretāre, pieceldamās no galda.

— Uz kurieni tad viņš?

— Aizgāja klaiņot.

— Aha .. .

Izteiciens «aizgāja klaiņot» labi pazīstams abiem: tas nozīmē, ka inženieris pārdomās staigā pa institutu, ieskatīdamies visos kaktiņos.

— Vai uzmeklēt viņu?

— Nav vajadzīgs, — Tētis gausi saka. — Ar labu nakti!

Galvenais inženieris pa to laiku iet cauri plašai zālei, ko vāji

apgaismo dežurspuldzītes. Viņš uzmanīgi aplūko sarežģītos mechanismus, kas izvietoti uz galdiem un speciāliem stendiem. Dažas mašinas redzamas tikai kā apveidi, tām iemirdzas tikai atsevišķas niķelētas detaļas. Galvenais inženieris pakavējas gandrīz pie katras mašinas.

Lēni viņš iet no vienas mašinas pie otras. Viņš atgādina karavadoni, kas naktī apskata poziciju izvietojumu un guļošos karavīrus. Rīt karavadonis visā savā militārā varenībā parādīsies karaspēka vidū. Bet šodien tumsas aizsegā viņš klaiņo, ļaudamies pārdomām un iecerēdams plānus turpmākām slavenām kaujām.

Pneimatiskais urbis . .. Hidroturbinas urbis … Daudz citu mechanismu, kas izvietoti zālē, domāti zemes urbšanai, lai 'iespiestos tajā pēc iespējas dziļāk.

Pie vienas mašinas galvenais inženieris pakavējas sevišķi ilgi.

— Korpusu paplašināsim . .. Tā … — viņš saka, aplūkojot mašinu no visām pusēm. — Nemaz nav slikti …

Uzgājis otrā stāvā, Gevorkjans iet pa garu gaiteni. Cita pēc citas lēni tam aizslīd garām durvis, kas ved kabinetos un laboratorijās.

— Cilvēki . . . Vajadzīgi cilvēki .. . — viņš murmina. — Kā strādā šie trīs? Liekas, nav slikti zēni. Varbūt uzdot tiem? Pareizi!

Institūtam veicams jauns, neparasts darbs.

Tieši tāpēc galvenais inženieris pa naktīm klaiņo, nerazdams sev laiku atpūtai.

Vispārējos vilcienos jaunās mašinas projekts gandrīz gatavs viņa galvā. Tas būtu spēcīgs turbourbis, kas spētu ieurbties zemē joti lielā dziļumā. Bet ne tikai tā vien ir šī urbja priekšrocība. Tas būs apgādāts ar speciālu radiolokacijas iekārtu, kas iemontēta urbja galviņā. Kopā ar stieni daudzus kilometrus dziļi zemē stiepsies vadi, kas savienos radiolokatoru ar virszemi. Tādējādi, atrodoties virszemē, uz ekrana varēs novērot pazemes pasaules ainu. Trīsdesmit līdz piecdesmit metru rādiusā no urbuma, spiežoties cauri zemes slānim, izplatīsies radiolokatora viļņi. Atstarojoties no ģeoloģiskiem slāņiem, tie atgriezīsies pie lokatora, un uz zemes virspusi pa vadiem skries elektriskie signāli, kas te pārvērtīsies uz ekrana redzamā attēlā …

Konstruktoru birojā, lielā, labi apgaismotā istabā, galvenais inženieris lēni apstaigā visus galdiņus. Pie dažiem viņš uz brīdi noliecas, uzmanīgi aplūkodams rasējumus. Reizēm viņš paņem rokā zīmuli un izdara kaut kādas atzīmes uz biezā, ar spraudītēm piespraustā papīra.

— Kur tad viņi sēž?… Aha! — viņš klusi saka, iedams uz trim galdiņiem, kas stāv mazliet nomaļus no pārējiem.

Viņš apsēžas pie viena no tiem un sāk aplūkot papīrus.

— Ko! — zālē noskan viņa izbrīnās pilnais sauciens.— Kāpēc? Vai cita darba nav?

Uz papīra, kur iesākts rasējums, viņš redz dīvainu attēlu, kuram nav nekāda sakara ar techniku. Stūrī uzzīmēts nezkāds ērmīgs dzīvnieks. Apakšā, zem rasējuma, atkal tas pats dzīvnieks ar atņirgtiem zobiem.

Pie diviem blakus galdiņiem viņš atkal redz rasējumos tos pašus nesaprotamos dzīvnieku attēlus. It kā visi trīs būtu sarunājušies zīmēt vienu un to pašu. Galvenais inženieris kļūst traks aiz dusmām.

— Nekrietnība! — viņš murmina, iziedams no konstruktoru biroja. — Pretīgi!

*

drīz galvenais inženieris, kā jau Tētis bija gaidījis, patiešam ienāca partijas komitejas telpās.

Nekrietnība! — bija viņa pirmais vārds. — Ar spēlītēm mūsu ļaudis noņemas darba laikā!

— Piever vispirms durvis, — mierīgi noteica Tētis, paceldamies pretī savam draugam. — Kas, tu saki, noņemas ar spēlītēm?

— Saproti, man trūkst cilvēku! — turpināja galvenais inženieris, staigādams pa istabu. — Lūk, šie trīs, kas nesen .ieradās praksē… es uz tiem cerēju. Bet viņi darba laikā uz rasējumiem zīmē nezkādus begemotus.

— Begemotus? — Tētis brīnījās.

— Jā, begemotus… Uz zooloģisko dārzu viņus vajadzēja nosūtīt, nevis pie mums.

— Un vai labi uzzīmēti? — smaidot turpināja Tētis.

Gevorkjans uz brīdi apstājās, vērīgi paskatījās uz Tēti, paraustīja plecus un atkal sāka staigāt pa istabu.

Viņš sāka izklāstīt Tētim visas grūtības, ar kādām jau sastapies un laikam sastapsies arī turpmāk, realizējot jauno projektu. Grūtību bija tik daudz, ka par tām varētu ilgi runāt. Bet negaidot pie durvīm pieklauvēja, un uz sliekšņa parādījās dežurējošais sargs.

— Biedri galveno inženieri, — viņš teica, pašķielēdams uz Tēti, — te pa logu redzams, ka kustas skelets… Sestajā laboratorijā …

— Ko? — Gevorkjans brīnījās.

— Strādā ārpus darba laika, — turpināja sargs, visā institūtā pazīstamais večuks Panfjoričs. — Sēž tumsā un noņemas ar šo pašu skeletu.

Gevorkjans izgāja no istabas nopakaļ sargam.

Viņš gāja pa garu un vāji apgaismotu gaiteni. Dobji skanēja atbalss, atkārtojot soļu švīkoņu un Panfjoriča sēkšanu. Beidzot pie viena no logiem Panfjoričs apstājās.

Apstājās arī Gevorkjans.

Iepretim bija redzama blakus korpusa tumšā siena. Ēkas lielajos kvadratveidīgajos logos šur tur atmirdzēja zvaigznes. Redzams, patlaban lēca mēness, jo blakus ēkas jumts jau vāji mirgoja sudrabotā, mazliet rožainā gaismā. Kādā no logiem lejā skaidri bija saskatāms zaļgans, fosforescējošs spīdums. Melnas, stipri palielinātas ēnas brīžiem pavīdēja logā un ātri izzuda.

Tomēr nevis par fosforescējošo spīdumu un nevis par ēnām brīnījās galvenais inženieris. Viņu pārsteidza kas cits. Dziļāk istabā bija redzams zaļš, spīdošs skelets.

Mugurkauls, ribu rinda un mazais galvaskauss nemitīgi kustējās. It īpaši mugurkauls locījās plašām, pulsējošām kustībām. Galvaskauss turpretim pēc vienādiem laika sprīžiem izdarīja vienmuļus pagriezienus. Gcvorkjanam likās, ka viņš pat redz to atņirdzam zobus.

— Velna būšana! Ejam turp! — viņš teica.

Gandrīz skriešus viņi noskrēja pa kāpnēm. Bet tuvējās ārdurvis izrādījās aizslēgtas. Vajadzēja atkal kāpt augšā, skriet pa gaiteni un vēlreiz kāpt lejā pa citām kāpnēm.

Tagad viņiem vēl vajadzēja šķērsot plašo institūta pagalmu, lai apietu korpusu, no kura tikko bija iznākuši. Nu jau arī klāt laboratorijas ieeja. Galvenais inženieris spēji parausta durvju rokturi. Bet durvis nepadodas: tās ir aizslēgtas!

Pēc dažām minūtēm, kad notikuma vietā ieradās institūta apsardzes priekšnieks ar slēdzenēm un Gevorkjanam beidzot izdevās iekļūt aizslēgtajā telpā, tā izrādījās tukša.