Meklējumu pasaulē

9. DZIESMA PALĪDZ DZĪVOT

Izlūkotāju grupas nometnē atgadījās divi notikumi reizē. Pie izlūkotāju grupas priekšnieces telts piebrauca mašina, un no tās saudzīgi izveda Afanasiju Kondratjeviču Gorškovu. Viņš kustējās tikai ar pūlēm. Viņa galva bija notīta ar |)iezu kāri ii marles saites.

Tobrīd no zemes apakšas atskanēja dobji un ilgstoši dārdiem.

— Zemestrīce! — kāds iesaucās.

— Nē, tas, liekas, ir sprādziens, — iebilda otrs.

Gorškovu saudzīgi noguldīja.

— Kur jūs bijāt? — vaicāja Marija Ivanovna, noliekusies pār ievainoto.

Bet Afanasijs Kondratjevičs neko neatbildēja un sāka klusi stenēt.

— Nejēdzība, — viņš beidzot vaidēdams novilka.

— Kas noticis?

Ai!… Laiva krācēs apsviedās apkārt. Un mani ar galvu pret akmeni … vai… vai! …

Cilvēki, kas bija atveduši Gorškovu, paskaidroja, ka Afanasijs Kondratjevičs, negaidot glābšanas grupas ierašanos un neprasījis priekšnieces atļauju, kopā ar diviem strādniekiem, mašina aizbraucis. Visi trīs bija nolēmuši nezaudēt laiku un patstāvīgi ķerties pie cilvēku glābšanas. Tuvēja aulā, kas atradās upes krastā, viņi bija dabūjuši laivu un devušies ar to ceļā pa pazemes gultni.

Glābšanas ekspedicijai bija nācies vispirms glābt trīs drosminiekus, starp kuriem Gorškovs bija galvenais ierosinātājs.

— Patiešām «nejēdzība»! — aizsvilās Marija Ivanovna, noklausījusies to cilvēku paskaidrojumus, kuri bija atveduši Gorškovu.

— Nē, nē, Marija Ivanovna, — klusi noteica Ļuda, kas stāvēja viņai blakus. — Es taču domāju . . . Vai saprotat, ko es biju domājusi? Viņam var piedot.

*

Tālāk braukt ar amfibiju vairs nebija jēgas. Tā kustējās tik lēni, ka drosmīgie pētnieki nosprieda izlauzties virszemē, ejot kājām.

Dorochovs ilgi negribēja šķirties no mašinas. Viņš ielūkojās visos mašinas kaktos, aptaustīja radioierīccs un visu laiku kaut ko pie sevis dudināja. Zēl bija viņā noskatīties.

— Ejam, Andrej Leonidovič! — Polozovs steidzināja.

It kā pieķerdamies pēdējai cerībai, Dorochovs steigā ieslēdza radiouztvērēju un, noklaudzinājis ar atslēgu dažas zīmes, ieklausījās.

Viss tomēr bijā veltīgi: virszeme neatbildēja. Dorochovs nevarēja zināt, ka tobrīd radiste Ļuda atradās pie Gorškova gultas un pie radiouztvērēja neviena nebija.

Ir gan spēcīgs tas izstarojurns, ja pat līdz šim laikam nav atjaunojušies radiosakari. Mēs taču nobraucām jau labu gabalu! — Dorochovs teica, noņemdams radioaustiņas.

Aizmirsis izslēgt radiouztvērēju, Dorochovs paņēma savu tiesu nesamā un pievienojās biedriem, kas pa lūku jau kāpa ārā.

— Nav labi… — Dorochovs murmināja, ar pūlēm kāpdams augšup pa tuneļa slīpo virsmu, — atstāt mašinu… Es esmu vainīgs . ..

— Nemaz neesat vainīgs! — profesors viņu mierināja.—Jūsu mašina lieliski izturēja pārbaudījumu.

— Un tomēr neiznāca virszemē!

— Jūs taču nevarējāt paredzēt, ka sastapsiet radioaktivus iz- starojumus, kas izlādēs akumulatorus.

— īstam inženierim jāparedz viss, — Dorochovs gremzās.

Kaut kur tālu atskanēja klusinātas suņa rejas.

— Džulbars! — Kostja pasauca.

Bet suns joprojām rēja, acīm redzot nekustēdamies no vietas.

— Kas tur ir? — Polozovs iejautājās. — Pēc visa notikušā, atzīstos, esmu šo suni iemīlējis . . . Varbūt viņam kas atgadījies?

Cilvēki neizpratnē apstājās. Kostja vēlreiz pasauca suni, bet tas kaut kur tālumā arvien vēl nikni rēja.

— Iespējams, ka lūka aizkritusi un viņš palicis kabinē! — Dorochovs izteica aizdomas.

— Es uzskatu par savu pienākumu atgriezties, — dobjā balsī noteica Polozovs. — S uns mus izgla ba no boja ejas. Mums viņam jāpalīdz!

Visi trīs klusēdami griezās atpakaļ, saliekusies zem nastu smaguma.

Bet sunim palīdzība nebija vajadzīga.

Uzkavējies kabinē ilgāk par visiem, tas sadzirdēja, ka no radioaustiņām, kas bija noliktas pie ieslēgtā radioraidītāja, pēkšņi atskanēja klusa, dreboša balss. Tā bija Ļuda, kas, atgriezusies pie sava raidītāja, sāka vienmuļi atkārtot signālus. Suns saausījās un apošņāja, kā tam likās, dīvaino priekšmetu, tad sāka riet.

Tobrīd, kad Kostja ieskatījās pa lūku, Ļuda izslēdza raidītāju un noņēma radioaustiņas.

Viņai bija licies, ka kaut kur pavisam tuvu pie telts rej

Kostjas suns, un viņa nolēma iet paskatīties.

*

Eja kļuva arvien šaurāka.

Drīz klinšaino sienu vietā parādījās kaļķakmens sienas. Arvien biežāk vajadzēja ejot saliekties un ķerties pie lāpstām.

«Vai eja ir savienota ar virszemi? Vai mums izdosies izkļūt ārā?» gājējus tirdīja uzmācīga doma.

Pēdīgi parādījās draudīga pazīme: priekšā izslējās māla siena. Pēc rūpīgiem meklējumiem atrada tikai spraugu, bet tik mazu, ka pa to cilvēks nevarēja izlīst pat rāpus.

— Beigas… — skumji noteica Dorochovs, nosēzdamies zemē.

Viņa piemēram klusējot sekoja Kostja un Polozovs.

-Tālāk lauzīsimies ar lāpstām un kapļiem,— Kostja mēģināja uzmundrināt biedrus. — Atstātajā mašina ir lieli pārtikas krājumi. Ūdens arī ir. Es apņemos piegādāt visu nepieciešamo. Vai ne, Džulbars? — viņš uzrunāja suni. — Vai aizstaigāsim līdz mašinai?

Suns par atbildi aprauti ierējās un vērīgi sāka raudzīties uz to pusi, no kurienes viņi tikko bija nākuši.

— Kas tur ir, Džulbars?

Suns vēlreiz ierējās un sāka iet piesardzīgiem soļiem, augsti saslējis ausis.

— Kaut ko nojauš… Jāiet paskatīties, — noteica Kostja un gāja sunim pakaļ.

Atpakaļ Kostja atgriezās skriešus.

-Ūdens! Ūdens! — viņš sauca jau iztālēm. — Augšup pa eju ceļas ūdens. Mašina sen jau atrodas zem ūdens … Ūdens lēni tuvojas mums… — viņš aizelsies turpināja.

Polozovs un Dorochovs aši pielēca kājās un satvēra kapļus.

— Iedarbojas! — profesors teica, iecirzdams ar kapli irdenajos mālos. — Aizsprosts iedarbojas! — viņš turpināja, cirzdams vēl un vēl.

— Kas par aizsprostu? — apjucis vaicāja Dorochovs.

— Tas, kas radās, kad ar sprādzienu aizbērām aku. Ūdens vairs neaizplūst uz vulkānisko ligzdu. Tāpēc tas tuvojas mums. Vai tad tagad tas jums nav saprotams? Bet es, vecais muļķis, agrāk par to pat nepadomāju!

— Saprotams, — Dorochovs atbildēja un nikni no visa spēka iecirta kapli sienā.

*

Laiciņu pastaigājusi pa nometni un ieskatījusies visās teltīs, Ļuda beidzot pārliecinājās, ka suņa nekur nav. Par to viņa nebrīnījās, jo suns, skumdams pēc sava saimnieka, varēja atkal aizskriet nezinkur. Ļuda atgriezās pie radioraidītāja un nosēdēja pie tā līdz vakaram.

Atkal ielējās suns, šoreiz tas bija dzirdams pavisam skaidri, un radiste izskrēja no telts.

Patiešām, .pa nometni joņoja Džulbarss, skaļi riedams un palēkdamies uz visām četrām.

— Kur tu biji? — meitene sunim vaicāja, cenšoties notvert to aiz siksnas.

Tas viņai izdevās tikai ar lielām pūlēm. Saķertais suns rāvās no rokām laukā un žēlabaini smilkstēja.

— Džulbarsiņ, dārgais, nomierinies, — meitene čukstēja. — Tu esi Kostjas draugs, un es arī esmu viņa draugs . .. Vai saproti? Nu, kurp tu traucies? … Esi izsalcis? Es paēdināšu tevi … Ejam! …

Ar pūlēm Ļudai izdevās smilkstošo suni ievilkt teltī.

— Ēd, Džulbars, ēd .. . — Ļuda teica, ar vienu roku pieturēdama suni aiz siksnas, ar otru sniegdama tam gabalu maizes.

Pēdīgi suns aprima un, izstiepies uz vēdera un nolicis maizi starp abām priekškājām, sāka kāri ēst.

Tomēr tas turpinājās tikai dažas sekundes. Suns pameta maizi un, pacēlis galvu, pēkšņi tik žēlabaini iegaudojās, ka Ļudai sažņaudzās sirds.

— Džulbarsiņ, mīļais … —- meitene čukstēja, jūtot, ka acīs saskrien asaras. — Man arī žēl Kostjas. Lūdzu, neraudi . ..

Suns tik žigli pieleca kājās, ka meitene tikko paspēja to satvert aiz siksnas.

— Nu, es iešu tev līdzi… Nu, kur tu iesi? — viņa čukstēja, sekodama sunim.

Ļuda brīnījās, ka suns tik neatlaidīgi laužas uz priekšu. Viņai šķita, ka suns tā nerautos bez iemesla. U11 meitene, smiltīs stigdama, paklausīgi sekoja sunim.

Viņš ātri tuvojās akmens drupām, kas kā drūms milzenis iezīmējās pret sārto vakarblāzmu.

«Tur mēs ar Kostju sēdējām un sapņojām par tuksneša pārvēršanu ziedošā zemē,» Ļudai ienāca prātā, augstu virs sevis ieraugot pazīstamo laukumiņu. «Tie bija sapņi… Bet šodien …»

Suns Ļudu pieveda pie iegruvurna malas, apstājās, palunci- nāja asti un sāka vērīgi skatīties meitenei sejā.

Ļuda iegruvurnu pazina.

Kopā ar Kostju viņi bija skatījušies tajā, redzējuši tur čūsku un nezkādu baltu mākonīti.

Piekususi no ātrā nāciena, Ļuda apsēdās uz neliela akmens.

— Kurp tu, Džulbars? — viņa uzsauca, redzēdama, ka suns gatavojas kāpt lejup pa iegruvurnu.

Bet suns, nepiegriežot vērību saucienam, kāpa lejā. Un tad notika kaut kas nesaprotams.

Ļudai šķita, ka viņa sadzird kaut kādus apslāpētus klaudzienus. Meitene ieklausījās, bet birstošu akmeņu troksnis noslāpēja visu.

Meitene nodrebēja un atskatījās.

Nē, tā nevarēja būt plate … Līdz nometnei bija tālu, un pie tam pЈc nelaimīgā atgadījuma neviens no ckspedicijas nebija uzdrošinājies spēlēt patafonu.

Tālu, dobju, it kā no zemes nākam, Ļuda sadzirda pazīstamo melodiju:

Lai turam buras stingri, droši, Mūs albatrosi nebiedē.

Ļucla gribēja piecelties, bet nepaguva. Tagad jau gluži skaidri viņa sadzirdēja jaunu pantu.

Pārliekusies pār iegruvurnu, Ļuda galīgi pārliecinājās, ka apslāpētā dziesma nāk tieši no turienes.

— Kostja! Biedri! — Ļuda nevaldāmi skaļi iekliedzās un izbijās no savas balss, kas no pazemes atnāca kā dārdoša atbalss.

Lejā priecīgi un spalgi ierējās suns. Kad rējieni apklusa, Ļuda pavisam skaidri sadzirdēja kapļu klaudzienus pret akmeni.

— Es esmu šeit! Mēs jūs izglābsim! Biedri!… — meitene vēlreiz aizgūtnēm izkliedza un, uzlēkusi kājās, klupdama pa akmeņiem, krizdama un celdamās, metās skriet uz nometni.

*

Tas notika gluži negaidot tajā brīdī, kad gandrīz visi izlūkota jn grupas darbinieki, sapulcējušies uz neliela smilšu paugura, vēroja, kā ceļas ūdens.

Eja, pa kuru pagājušo nakti uzvilka drosmīgos pazemes upes pētniekus, vairs nebija redzama. Varenā straumē ūdens izlauzās pa to un tik strauji pārplūdināja smilšaino zemieni, ka cilvēki tikko paguva novākt teltis.

Pa krastmalu gar nesen radušos mazo ezeriņu, saceldams putekļus, joņoja Džulbarss.

Viņš dusmīgi rūca un rēja uz ūdeni.

— Ko nu rej! — drūmi ieteicās Gorškovs, kas ar pārsietu galvu stāvēja skatītāju vidū. — Suns ir un paliek suns — dumjš radījums, — viņš turpināja, pievērsies Kostjam. — Redz, ar ko tas nav mierā. Ūdeni tuksnesī vajag apsveikt. . . Bet viņš — rej!

Afanasijam Kondratjevičam vēl nebija zināms, cik daudz nepatikšanu pazemē sunim bija sagādājis ūdens.

— Tagad ūdens pietiks pat desmit rūdas iegūšanas uzņēmumiem! Kā jūs domājat? — Marija Ivanovna uzrunāja profesoru Polozovu, kas bija ģērbies nevainojami kārtīgā uzvalkā un atkal izskatījās pēc kabineta zinātnieka.

— Protams, protams … Taču pārējos ceļus, pa kuriem tvaiks iznāk virszemē, mēs nedabūjām izpētīt… nedabūjām izpētīt … Bet būtu bijis ļoti interesanti! — izklaidīgi atbildēja Polozovs.

— Jums laikam žēl mašinas, kas palika pazemē? — Marija Ivanovna turpināja, uzrunādama Dorochovu. — Nav ko noskumt. Domājiet par saviem ceļojuma rezultātiem. Tie ir tūkstoš vislabāko m aši nu vērti.

Dorochovs izbrīnā paskatījās uz viņu.

— Es jau tikpat biju domājis izjaukt to mašinu un būvēt jaunu. Tā mani nemaz neapmierināja. Ņemiet kaut vai ātruma kārbu . . . Un atbalsta lāpstas? . . . Bet jūs nez kādēļ domājat, ka man to žēl, — viņš mazliet apvainots atbildēja.

Kostja un Ļuda stāvēja drusku sāņus no citiem.

— Vai izdosies kādreiz panākt, lai tuksneša vietā Šeit atkal bulu ziedoša zeme?… Atcerieties, kā pirms astoņiem gadsimtiem.

— Mūsu ļaudīm nav nekā neiespējama, — lepni atbildēja Kostja. — Mums ir lieliski cilvēki… Dažreiz to nemaz tūlīt nevar redzēt, cik viņi lieliski. Ņemiet kaut vai profesoru. Atcerieties, i's domāju, ka viņš ir baltrocītis un gļēvulis! Un ka,s izrādījās? . . .

Tajā mirklī netālu, visā sparā braukdama, apstājās kāpurķēžu automašina. No tās izlēca kāds cilvēks un metās skriet pie tiem, Kas stāvēja smilšainajā pakalnā. Tas bija viens no glābšanas

I MrUi jumu pasaule

ekspedicijas dalībniekiem, kura bija aizbraukusi uz to vietu, kur upe aiztecēja pazemē.

Viņš vēl nebija sasniedzis pakalnā stāvošos, kad aizelsies apstājās un iesaucās:

— Biedri! Jangijeras upe izgājusi no krastiem … Ūdens pamazām piepilda agrāko gultni .. . Tātad nav tālu laiks, kad upe atgriezīsies šurp, tuksnesī!

Sausajā, smacīgajā gaisā noskanēja skaļš un priecīgs «urā» sauciens.

Nokaitēto smilšu vietā cilvēki skaidri iedomājās zaļojošus krastus, ko klāj kupla subtropu augu valsts.