Meklējumu pasaulē

Sestā nodaļa Divas zemes

Pazemes laivas kabini piepildīja dobja, vienmuļa dūkšana. Korpuss paretam sadrebējās, un bija dzirdama metala šņirkstoša. Asie tērauda griežņi, grauzdamies zemē, atsitās pret sīkiem akmentiņiem. Dažbrīd šie akmeņi trinās gar ārējām sienām, un kabinē kļuva dzirdama attāla, stiepta, griezīga skaņa.

Laivas iekšieni vāji apgaismoja mazas elektriskas spuldzītes, kas bija iebūvētas sienās. Liegā, izkliedētā gaismā tās apgaismoja nelielu, mazliet ovālu telpu.

Pazemes ceļojumu sākot, draugi labu brīdi nemaz nerunāja. Acīm redzot ikviens uzskatīja sevi kaut kādā ziņā par vainīgu pārējo priekšā. Patiešām, katrs atsevišķi taču bija nodomājis aizbraukt viens . ..

Kabine bija ierēķināta diviem ceļotājiem (kaut gan laivu viegli varēja vadīt arī viens cilvēks). Trešā cilvēka klātbūtne padarīja telpu diezgan neērtu. Tāpēc Gogam, kas laivā ienāca pēdējais, vajadzēja stipri saliekties, lai piemestos uz akumulatoru kastēm.

Jāieslēdz radiouztvērējs, — Bogdichanovs beidzot sausi

teica.

Taču Koreļins, kas sēdēja pie vadīšanas ierīces, neko neatbildēja. Viņš baidījās runāt ar «virszemi». Viņš labi iedomājās to uztraukumu, kas droši vien valda «tur». Jau sen cits aiz cita lido lejup uz pazemi radiosignāli ar pavēli atgriezties. Ko lai viņš atbild uz tiem? Vai tad patiešām jāatgriežas? Nē, tagad tas nav iespējams. Nodomās vēl, ka viņi nobijušies …

Koreļins klusējot pasniedza Bogdichanovam biezu burtnīcu, kas atradās viņa priekšā, un ar zīmi parādīja, lai tas turpina ierakstus.

— Jānoraida ziņojums, ka pie mums viss ir labā kārtībā, — Goga ieteica.

Koreļins tam tūdaļ piekrita, un pēc dažām sekundēm uz virszemi nosūtīja īsu radiogramu: «Viss labā kārtībā . . .»

Šādas radiogramas nu sāka sūtīt ik pēc noteiktiem laika sprīžiem.

*

Pār ekrānu lēni aizpeld dīvainas ainas. Mainās fantastiski .ģeoloģiski noslāņojumi. Retumis laiva uzduras prāviem akmeņiem, un tad no dobjā trieciena sadreb viss korpuss. Saskaņā ar ģeoloģisko prognozi mīkstajiem iežiem, pa kuriem laiva var brīvi pārvietoties, jābūt izvietotiem krietni dziļi. Taču negaidot uz ekrana parādās tumšs aizkars — sīkkristaliska granita masivs. Cerēdams uziet izeju, Koreļins pavirza radiolokatora staru lejup. Tomēr siena sniedzas pārāk dziļi. Jāgremdējas zemē paralēli granita aizsprostojumam.

Laiks rit ātri. Novērojumos iegrimuši, ceļinieki to nejūt. Koreļins izbrīnā pamana, ka viņi atrodas pazemē jau vairāk nekā četras stundas.

— Jāpaklausās, ko saka zeme, — nolemj Bogdichanovs.

Tā bija pirmā skaļi izteiktā frāze. Neviens neievēroja, ka Bogdichanovs, kā liekas, to neapjaušot, virszemi nosauca par «zemi». Redzams, cilvēku apziņā cieši iesakņojusies pārliecība, ka ar vārdu «zeme» saistās priekšstats par tās virsmu. Nevienam neienāca prātā, ka viņi paši atrodas «zemē», tagad jau ievērojamā dziļumā.

Koreļins ieslēdza radiouztvērēju.

«…jums komats vēlam sekmes punkts,» klausulē bija dzirdami Morzes telegrāfā pīkstieni, un līdz ar to pārraide beidzās.

— Mums novēl sekmes! — līksmi iesaucās Koreļins. — Viss kārtībā, biedri!

Uz ekrana parādījās gaišums. Priekšā tagad bija kaļķakmens nogula, kurai laiva varēja viegli tikt cauri.

Tomēr draugu prieki nebija ilgstoši. Arvien biežāk un biežāk ceļā patrāpījās sīkas marmora dzīsliņas.

— Šķiet, ka būs bazalts, — Koreļins drūmi teica. — Marmors veidojies vulkāniskajā periodā, bazaltam un kaļķakmenim sakarstot.

Un patiesi, drīz laivas priekšā nostājās viļņaina bazalta siena. Tā tomēr neaizšķērsoja ceļu pavisam — šur tur vairākās vietās bija redzami kaļķakmens ieslāņojumi — spraugas.

— Mēģināsim izspraukties pa spraugu, — Bogdichanovs ieteica.— Laiva taču jāpārbauda, kā pienākas.

— Aha … — Goga piekrita.

Notrīsēdama, saduroties ar cietajām iežu dzīslām, laiva iegāja šaurajā ejā.

Kabinē troksnis manāmi pastiprinājās. Cietās akmens sienas stiprāk atbalsoja skaņu, un pat bez radiolokacijas ierīces viegli varēja noprast, ka laiva virzās pa spraugu. Tā vilciena pasažieri pat ar aizvērtām acīm jūt, kad ceļš iet caur tuneli.

Sprauga kļūst arvien šaurāka. Arvien biežāk un biežāk laivas sienas trinas gar akmens sienām.

— Jāgriežas atpakaļ, — Goga tikko paguva izteikt, kad atskanēja spalga čirkstoņa.

Laiva apstājās, iežņaugta akmens spīlēs.

*

Galvenā inženiera kabinetā gandrīz skriešus iedrāžas radists..

— Sliktas ziņas, Aram Grigorjevič… — viņš ienākot saka.

— Ko-o-o?

— Signāli tik tikko vairs dzirdami… Pēdējais, ko varēju saprast: «… iespiesti … klinti. . . koordinātās . . .» Un tas viss.

Gevorkjans lēni pieceļas no galda un stingriem soļiem iet: uz durvīm.

Viņš rūpīgi aizver aiz sevis kabineta durvis.

*

Motora dūkšana apklusa, un pazemes laivas kabinē iestājās sasprindzināts klusums.

Koreļins ieslēdz radiouztvērēju un sāk ieskaņoties. Viņš vērīgi ieklausās. Viņa seja kļūst bāla aiz piepūles, uz platās pieres parādās sviedru lāses.

Taču visas pūles bija veltas. Laivu tagad sasniedza tikai ārkārtīgi vāji, nesaprotami signāli. Vienu brīdi Koreļinam likās, ka viņš sapratis dažus vārdus, bet tikko saklausāmie Morzes.

aparata pīkstieni drīz vien pavisam noslāpa radiouztvērēja vienmuļajā šalkoņā.

— Beigas, biedri… mūs nedzird, — Koreļins gluži klusi teica, noņemdams radioaustiņas.

— Var būt, ka mēs viņus nedzirdam, bet viņi mūs dzird, — piesardzīgi iebilda Bogdichanovs.

— Hm-m… — Goga noteica tādā tonī, no kura varēja spriest, ka tas nevar būt.

No jauna tiek ieslēgts motors, un kabinē ieplūst dūkoņa. Laiva krampjaini raustās, pūlēdamās ar savu korpusu atbrīvoties no akmens skavām. Bezgalīgi ilgs šķiet šis laiks. Ar krak- stošu skaņu kabinē atbalsojas viscietākā tērauda cīņa ar akmeni.

Motoru aptur.

Pēc Gogas ieteikuma tiek atskrūvētas mazās lūkas, kas paredzētas paraugu noņemšanai. Kabinē ielaužas kodīgi kaļķa putekļi, kas, sienām beržoties, sasiluši.

Pa lūku izliek perforatorus — elektriskos atskaldāmos veserus. Kabini piepilda apdullinoši ložmetēja spraksti. Cietā siena, kas iespīlējusi laivu, pamazām pārvēršas smalkās šķembās un putekļos.

Lūkas no jauna aizgriež, un laiva dreb, motoram strādājot ar pilniem apgriezieniem.

*

— Nedrīkst ļauties panikai, — klusi, bet stingri galvenais inženieris uzrunā sanākušos. — Mēs viņus izglābsim jebkuros apstākļos. Apspriedīsim tā skaidri… Ūdens un pārtikas krājumu viņiem pietiek ilgam laikam. Skābekļa arī ir pārpilnam. Tātad… — Viņš apklust un brīdi uzmanīgi vēro klātesošos. — Tātad mums vienīgi precizi jānosaka — es atkārtoju: precizi jānosaka viņu atrašanās vieta. Un turpmāko paveiks ātrgriezējs turbourbis.

— Un ko pēc tam? — kāds uztraucas.

— Pirmām kārtām pa urbumu mēs varēsim viņiem padot pārtiku un skābekli. Tā tas turpināsies tik ilgi, kamēr urbumu paplašinās līdz vajadzīgajam apjomam. Es runāju par urbi ar plašu rādiusu, kura urbums ir pūsotra metra diametrā .. . Ja tikai varētu precizēt atrašanās vietu! Atrašanās vietu! — viņš nobeidza, uzsvērdams pēdējo vārdu.

Novērojumi ar radiolokācijas ekrānu liecināja, ka laivas priekšā atrodas telpa, kurā nav cieto iežu. Tātad laivai vajadzēja izlauzties uz priekšu. Neviens arī nedomāja griezties atpakaļ pa šauro spraugu, kas pirmajiem pazemes ceļotajiem gandrīz bija kļuvusi par kapu.

—Manuprāt, laiva ir izturējusi vissmagāko pārbaudi,— jautri runāja Koreļins, kad viņi jau virzījās pa mīkstu māla slāni. — Izturīga mašina …

— Pagaidi vēl . . . — drūmi iebilda Bogdichanovs. — Spriedīsim tad, kad iziesim virszemē. Kaut gan jāsaka, ka es tev piekrītu. Tādu pārbaudi domādams neizdomāsi.

Koreļins atkal sāka darboties ap radiouztvērēju. Viņš ilgi ieskaņojās, cītīgi ieklausīdamies radioaustiņās.

— Nekas nav dzirdams, — viņš beidzot klusi noteica. — Jāgriežas atpakaļ, zēni…

īsi apspriedušies, viņi nolēma uziet virszemē, iegriežoties tajā vietā, kur bija gājis televizijas turbourbis. Jo tad taču pie reizes varēs izpētīt to apgabalu apakš zemes, kur bija domājama naftas atradne.

Laiva uzņēma attiecīgu virzienu un sāka ātri kustēties pa •samērā mīkstu un braukšanai piemērotu slāni.

Paretam Koreļins ieslēdza radioraidītāju un noklaudzināja •ar atslēgu standartfrazi: «Viss labā kārtībā.» Tomēr no «zemes» nekādas atbildes tā arī nebija.

Bet kas tur redzams priekšā? Ainava bija visiem mazliet pazīstama. Draugi atcerējās savus pirmos mēģinājumus ar kurmi, kad to vajadzēja izskatīt ar rentgena aparatu. Jā, tie ir kauli. Tikai ne jau mazi kā kurmim. Viņu priekšā aizslīd kāda aizvēsturiska dzīvnieka milzīgais skelets.

Drīz skeleti patrāpījās arvien biežāk. Laiva gāja cauri veselai aizvēsturiskai kapsētai. Varēja dzirdēt, kā pārakmeņojušies kauli krakšķ mechaniskā kurmja zobos.

— Naftai jābūt tuvu! — svinīgi pavēstīja Koreļins. — Dzīvnieku atliekas ļoti bieži sastopamas ar naftu bagātās atradnēs.

— Kā nu ne! — Goga piebilda. — Nafta taču radusies, dzīvniekiem satrūdot. Tas vēl pilnīgi droši pierādīts nav, bet vispār, protams …

Lūk, iztālēm jau redzama teleurbja caurule, kurš līdz pat šim laikam turpina pārbaudi dažādās vietās. Uz ekrana caurule iezīmējas kā ļoti taisna vertikālā līnija.

Laiva brauc caurulei apkārt, taustīdama ceļu pa blakus gulošiem slāņiem. Tomēr meklējumi nesekmējas. Laiva met arvien plašākus lokus. Uz radiolokatora ekrana turbourbja caurule vairs nav redzama. Laiva aizgājusi no tās krietni lielu gabalu "tālāk.

Koreļins ievēroja, ka virzienā uz ziemeļrietumiem no urbuma vietas dzīvnieku skeleti bija sastopami visbiežāk.

— Nafta jāmeklē tajā virzienā, — viņš pārliecināti iegalvo, uzguldamies stūrei.

Atkal dzirdams drūpošu kaulu troksnis. Laiva vēlreiz iekļūst aizvēsturiskajā kapsētā.

Pirmais naftas pazīmes pamanīja Bogdichanovs. Viņš ieraudzīja, ka ekrana kreisajā stūrī parādās dīvains apveids. Tas varēja būt tikai naftu saturošais smilšu slānis.

— Nafta!… — viņš līksmi iesaucās. — Aleksandr, griez tuvāk!

Bet viņa prieku atvēsināja īsa un skeptiska Gogas piezīme:

— Paskaties uz tālmēru, — tas norūca, norādot ar roku uz niķelēto ierīci, kas bija piestiprināta pie sienas.

Patiesi, līdz priekšā redzamajam naftu saturošajam slānim 'bija ļoti tālu. Tad tāpēc urbšana nemaz nesekmējas! - Urbums jātaisa daudz vairāk uz dienvidiem no tās vietas, kur tas atrodas- patlaban.

— Mēs esam pārbaudījuši vēl vienu pazemes laivas priekšrocību, salīdzinot ar urbšanas instrumentiem! — priecīgi runāja Koreļins. — Paskatieties, cik te vienkārši var orientēties pazemes apstākļos!

— Ņemsim un savienosim atradni ar tagadējo urbuma vietu, — Goga rāmi teica. — Slānis ir piemērots. Laiva tajā atstāj aiz sevis platu kanalu.

So priekšlikumu uzņēma ar skaļu «urā» saucienu, kas dobji atbalsojās mazajā, ovalajā kabinē.

Draugi iztēlojas, kā priecāsies virszemē palikušie ļaudis, ieraugot, ka no urbuma parādās nafta. Varbūt tā pat šļāks ar strūklu . .. Tur būs daudz jaunu tonnu melnā zelta, kas valstij ļoti nepieciešams …

— Bet virpirms jāpārbauda, vai mums akumulatoros pietiks enerģijas, lai izkļūtu virszemē, — Bogdichanovs atģidās.

Koreļins apturēja laivu, un pilnīgā klusumā draugi ķērās pie aprēķiniem un mērījumiem.

— Ne visai… — Bogdichanovs skumji apstiprināja, kad Goga bija beidzis savus aprēķinus uz papīra lapiņas. — Tik tikko . . . Varbūt nav vērts riskēt?

Patiešām, atradne bija samērā tālu. Vēl nebija gluži skaidrs, kādi šķēršļi laivai var gadīties ceļā. Tomēr vēlēšanās «padot naftu augšā» pārspēja visu.

— Pamēģināsim uzņemt sakarus ar zemi, — Koreļins ieteicās un sāka ieskaņot radioraidītāju. Atskanēja sīki telegrāfā atslēgas klaudzieni. Tad iestājās sasprindzināts gaidu brīdis.

Taču nekas cits ka tikai spuldžu melodiska džinkstēšana nebija dzirdams.

— Vai riskēsim, biedri? — Koreļins skaļi vaicāja, noņemdams radioaustiņas.

— Jā, — klusi atbildēja Bogdichanovs.

— Aha, — tikpat klusi atkārtoja Goga.

Apejot sīkos akmeņus, laiva strauji devās uz naftu saturošo slāni.

*

Ceļš izrādījās neparasti grūts.

Vairākkārt nācās virzīt mašinu atpakaļ, lai apietu nepārvaramus šķēršļus. Visnepatīkamākais pārsteigums atgadījās, kad laiva ar priekšgalu atdūrās smilšu slānī, kas bija piesātināts ar naftu. Acīm redzot melnais šķidrums, kā tas parasti mēdz. būt, atradās tajā zem liela spiediena. Nafta iebrāzās ejā, ko laiva braucot bija atstājusi aiz sevis, un kabinē varēja dzirdēt, kā mutuļo varenā straume, nesdama sev līdzi sīkus un palielus akmeņus. To bungošana pa mašinas sienām gandrīz pilnīgi apslāpēja motora troksni. Sarunāties bija grūti.

Laiva sāka stipri šūpoties un valstījās no viena sāna uz otru. Reizēm tā nostājās pilnīgi vertikāli, un ceļotāji vēlās lejup, uz laivas astes galu.

Ar lielām pūlēm draugiem izdevās izvest savu kuģi no spēcīgās pazemes aukas. Tomēr arī atceļš nebija tāds, kādu varēja gaidīt. Laivai pa pēdām sekoja naftas spiediens. Tas uzgula astei un ļoti apgrūtināja laivas vadīšanu. Tikai ar milzīgu piepūli draugiem izdevās izglābt pazemes kuģi no saduršanās ar akmens masiviem.

Kad laiva pienāca pie urbuma, tā vairākas reizes atsitās pret tērauda cauruli. Tomēr viss jau bija galā: pa brīvo telpu starp cauruli un urbumu spiedās nafta, kāpjot augšup.

Ilgs laiks pagāja, kamēr viņiem izdevās aiziet no trakojošās naftas spiediena. Laiva no tā izglābās, uzmeklējot irdenu slāni. Beidzot atskanēja samalto smilšu čirkstēšana, un laivu vadīt kļuva vieglāk. Smiltis aizbēra aiz laivas atstāto eju, un pazemes vētra pamazām sāka aprimt.

Kad laiva beidzot iznāca «mierīgas» zemes slānī, ceļotāji apjēdza, ko viņiem bija maksājis nodomātais pasākums.

Akumulatoros elektroenerģijas bija palicis ļoti maz. Tā bija- izlietota, mašinai cīnoties ar satrakotajiem pazemes spēkiem.

Atkal Koreļins ķeras pie radioraidītāja. Atkal radioaustiņās dzirdami tikai klusi spraksti un šņākoņa. «Zeme» neatbild. Un., jādomā, arī viņus tā nedzird.

Galvenā inženiera kabinetā, kas kļuvis par glābšanas darbu stabu, uzturējās daudz cilvēku. Ik brīdi nāca iekšā jauni, skanēja telefons.

Galvenais inženieris, kas vadīja glābšanas ekspedīciju, arī nesēdēja mierā. Viņš bieži pameta kabinetu un pats pārbaudīja noritošos darbus.

Lūk, viņš kopā ar Tēti ieiet telpa, kur novietota radiostacija.

— Vai ir kas jauns?

Radists noliedzoši pakrata galvu. Tētis uzliek radioaustiņas un cītīgi klausās.

Dobji sīc radiolampas. Pa brīdim dzirdams vājš spraksticns, kas ceļas no negaisa lādiņiem tālumā. Un tikai pavisam klusu, paretam izlaužas kādi ļoti vāji radiosignāli. Varbūt no zemes otras puses, apliecot to, atnākuši viļņi, kas pēc garuma sakrīt ar laivas raidītāja viļņiem. Bet var arī būt, ka tie ir pašas laivas signāli. Taču tie ir pārāk vāji, kaut ko saprast nav iespējams …

Galvenais inženieris un Tētis sēžas mašinā un dodas uz lauku. Šeit ir noorganizēta akustiska izsekošana, lai uztvertu trokšņus zemes masivā. Vairāki ļoti jutīgi mikrofoni, dziļi ierakti zemē visdažādākās vietās, uztver vissīkākos troksnīšus, kas nāk no zemes. Tādejādi varēs uztvert troksni, kas rodas, laivai kustoties, un pat aptuveni noteikt tās atrašanās vietu. Bet nekur nav dzirdams raksturīgais pazemē braucošās mašinas troksnis. Mikrofoni uztver tikai skaņas, kas rodas zemes virspusē. Lai samazinātu šos traucējumus, jau sen ir norīkots visiem mechaniskiem darbgaldiem pārtraukt darbu. Apturēti arī urbšanas darbi visos izmēģinājuma urbumos. Pat cilvēki cenšas staigāt klusi, uz pirkstgaliem.

Ap pusdienas laiku, kad galvenā inženiera kabinetā notika glābšanas darbu dalībnieku kārtējā apspriede, istabā pēkšņi ienāca institūta apsardzes priekšnieks.

— Parādījās! Nupat kā parādījās! — uztraukumā aizelsdamies, viņš teica.

Visi, kas atradās istabā, pielēca kājās.

— Kur? Kur? — bija dzirdami priecīgi saucieni.

— Pa trešo urbumu … Nupat kā parādījās . . . Burbuļo pilnā sparā!

Tikai tagad visi aptvēra, ka parādījusies nevis laiva, bet nafta.

Citā laikā šis notikums būtu bijis lieli svētki. Bet tagad, kad apakš zemes gāja bojā cilvēki, saņemtais vēstījums izklausījās tīri kā aizvainojums un nāca nelaikā.

Drīzumā visus institūta darbiniekus satrauca vēl kāds ļoti dīvains apstāklis. Izrādījās, ka cilvēki, kas dežurējuši pie trešā urbuma, bija skaidri sadzirdējuši metāliskus klaudzienus: it kā kāds ar veseri būtu dauzījis pa dziji zemē ielaisto tērauda cauruli. Visi zināja, cik labi izplatās skaņa pa metālu. Varbūt tie bija signāli, ko raidīja cilvēki, kas pazemē gāja bojā.

Pie trešā urbuma steidzīgi novietoja jutīgu mikrofonu. To pievienoja pie tērauda caurules, kas ielaista zemē. Tomēr nekā cita kā tikai spēcīgās naftas strūklas rēkoņu telefona klausulēs nevarēja sadzirdēt.

Vēlu vakarā kāds nedroši pieklauvēja pie Tēta kabineta durvīm. Tad uz sliekšņa parādījās melnīgsnējs zēns melniem matiem — arodskolas skolēns Petja. Viņu pavadīja biedri.

— Mums ir priekšlikums, — Petja bikli ieminējās, mīņādamies no vienas kājas uz otru.

— Kādā lietā? — Tētis, aplūkodams zēnus, klusi vaicāja.

— Mēs te visi esam radioamatieri, — Petja turpināja, nu jau droši panākdamies uz priekšu. — Mēs saprotam, jo augstāka antena, jo labāk dzirdams raidījums. Tad nu mēs domājam tā: ja metala caurule iesniedzas dziļi zemē, tad arī tā var noderēt par antenu, lai uzturētu radiosakarus ar laivu … Caurule, protams, neatrodas augstāk, bet zemāk, taču šajā gadījumā tas ir vienalga — tuvāk laivai …

— Nu, paskat, cik manīgi! — Tētis nobrīnījās, ātri pieceldamies no savas vietas. — Nāciet nu, aiziesim pie radista, ko tas uz to sacīs!

Pēc dažām minūtēm Tētis ar zēniem iegāja radista kabinītē.

— Redz, te zēni ieteic, lai uzlabotu sakarus ar zemi, izmantot par antenu turbourbja metala cauruli. Ko jūs par to sakāt?

Atbildes vietā radists apjucis pabtenza zēnos un metās pie lielas metala kastes. Tā bija pārnēsājama radiostacija.

— Žiglāk! — viņš skriedams sauca. — Puikas, stiepiet man pakaļ akumulatorus. Žiglāk!

Radioiekārtu uzstādīja uz zemes blakus trešajam urbumam. No tās aizvilka vadus, ko arodskolēni steigā apvija ap resno tērauda cauruli.

Un vēl pēc dažām minūtēm no telefona klausulēm atskanēja tik skaļi radiosignāli, ka tos varēja dzirdēt vairāku soļu atstatumā.

«… enerģijas krājums izsīkst punkts sveiciens visiem.»

— Urā! — radists iekliedzās. — Sakari atjaunoti.

Viņš saķēra atslēgu un ātri sāka klaudzināt atbildi.

«Pāreju uz uztveršanu,» radists nobeidza savu raidījumu.

Bet atbildes nebija. «Zeme» klusēja. Morzes aparata signālu

vietā bija dzirdami tikai skaļi un vienmuļi spraksti.

— Vareni strādā pazemes antena, — radists, mazliet saraukdams pieri, noteica. — Pat traucējumi laivas elektromotorā dzirdami lieliski. Bet kāpēc viņi neatbild? Vai tiešām izslēguši uztvērēju?

Arvien klusāks un klusāks kļuva aizejošās laivas elektromotora troksnis.

Apmēram pēc trim stundām glābšanas darbu istabā ienāca jauns, šoreiz galīgi mīklains paziņojums. Skaņu metrikas stacija, kas bija uzstādīta, lai uztvertu no pazemes nākošos trokšņus, sadzirdēja kādas dīvainas skaņas. Tās izklausījās pēc kapļu atsitieniem mīkstā zemē.

Gevorkjans un Tētis, kas tūdaļ ieradās, drīz paši pārliecinājās par šī paziņojuma patiesīgumu. Tālu apakš zemes patiešām ritēja nezkādi nesaprotami darbi.

Kāpēc īsti Koreļins izvēlējās laivas virzienu uz ziemeļrietumiem, to pārējie ilgi nevarēja izprast. Tomēr gala rezultātā bija taču gluži vienalga, kādā virzienā kustēties uz priekšu. Laiva nevarēja celties augšup pilnīgi vertikāli. Tai bija pamazām «jāuzņem augstums», tāpat kā to dara lidmašīnas.

Visi pūliņi atjaunot sakarus ar virszemi pa radio palika bez. sekmēm. Koreļins pēdējo reizi telegrafēja par laivas atrašanās vietu, par to, ka viņiem izbeidzies elektroenerģijas krājums, un nolēma aparatu vairs neieslēgt. Tieši tāpēc viņš arī nezināja,, ka viņa pēdējie radiogramas vārdi virszemē bija lieliski sadzirdēti.

Bija skaidrs, ka elektroenerģijas tikpat nepietiks, lai izkļūtu virszemē. Bet palikt uz vietas arī bija muļķīgi. Un tā pazemes mašina devās tai virzienā, ko izvēlējās Koreļins.

No kā tad vadījās Koreļins, ļoti stingri uzstājot, ka laivai jāvirzās tieši uz ziemeļrietumiem? Viņš uzmanīgi izpētīja karti, kas bija sastādīta ceļojuma vajadzībām. Tiesa, karte bija diezgan nepilnīga, tajā bija palikušas daudzas tā saucamās «baltās vietas». Bet viņš pastāvēja uz to, ka laivai jāvirzās tieši uz vienu no šiem ka rte neapzimetiem apgabaliem. Varbūt tur bus jāsastopas ar necaurejamiem akmens masiviem. Varbūt viņi sadursies ar irdenām smiltīm, pa kurām laivai būs grūti tikt uz priekšu.

Bet Koreļins neatlaidās.

Un tikai pēc vairākām ceļā pavadītām stundām biedri saprata, no kā īsti vadījās Koreļins. Uz televizijas ekrana viņi laivas priekšā ieraudzīja milzīgu tukšumu .. .

— Pazemes grote! — līksmi iesaucās Koreļins. — Te tā ir!

Nu tikai draugi atcerējās no Panfjoriča dzirdēto nostāstu.

Tad, lūk, kas! Viņu biedram, dabas, dzejas un tautas ticējumu cienītājam, arī šoreiz, varbūt nejauši, tomēr bija taisnība. Viņi tuvojās milzīgam tukšumam apakš zemes.

— Vai te ir ko elpot vai nav? — dobji norūca Bogdichanovs, atškrūvējot lūku, kad laiva ar priekšgalu iegāja tukšajā telpā.

Laivā tūdaļ ieplūda saspiests, smacīgs gaiss.

Bogdichanovs izliecās no lūkas un apgaismoja pazemi ar elektrisko lukturīti.

Apakšā rēgojas no griestiem nobrukušu akmens bluķu juceklis. Melnās sienas stāv drūmi un noslēdzas ar lokveidīgu velvi, no kuras nokarājas akmeņi, kas tepat vai grasās krist lejā. Šī milzīgā pazeme dveš miklumu un aukstumu.

— Izejai jābūt! — Koreļins pārliecināti saka, savukārt, aplūkodams pazemes valstību. — Nostāsts taču izrādās par patiesību! Mēs atraksim aizgruvumu un iziesim .. .

Draugi sparīgi sāka gatavoties ceļojumam pa apakšzemi. Virvē nolaida lejup visu nepieciešamo. Un pēdīgi cits aiz cita viņi nokāpa paši.

Grotes apmēri ir neaptverami. Elektriskā lukturīša gaisma zūd biezā tumsā. Tomēr draugiem izdodas saskatīt vairākas alas. Rāpdamies pa slideniem un asiem akmeņiem, viņi vērīgi aplūko ikvienu no tām.

Pēkšņi lukturīša stars negaidot uzduras uz kaut ko gaišu starp tumšajiem iežiem.

— Skelets, — klusi bilst Goga, kas stāv vistuvāk apgaismotajam priekšmetam, un viņa balss skaņa, kas tūkstoškārt atsitas pret akmens sienām, pārvēršas dunošā atbalsī.

Tas patiešām ir cilvēka skelets, kas guļ pie alas ieejas.

— Pievērsiet uzmanību … — Koreļins turpina. — Vai redzat, ka tas guļ ar galvu pret alas ieeju? Cilvēks skrējis uz to, paklupis un ugunī gājis bojā. Es domāju, mēs esam uz pareiza ceļa. Ieiesim šajā alā.

Koreļina domas apstiprinājās. Pēc desmit minušu gājiena draugi ieraudzīja vēl vienu cilvēka skeletu.

Virzīšanās uz priekšu ik ar soli kļuva grūtāka. Eja sāka vest stāvus uz augšu. Vietām griesti nolaidās tik zemu, ka nācās mesties četrrāpus un pat līst pa zemi. Draugi tomēr nezaudēja drosmi.

Nepārtraukti virzīdamies uz priekšu, apmēram pēc trim stundām viņi sasniedza alas galu. Viss norādīja, ka šeit patiešām kādreiz noticis nogruvums. Bogdichanovs pat uzgāja pussatru- nējušus augu zarus. Tātad virszeme vairs nebija tālu.

Mazliet atpūtušies, studenti sāka strādāt ar lāpstām un kapļiem.

Tieši šo troksni sadzirdēja zemes virspusē.

*

Milzīga urbjmašīna, kas zemē urba nevis šauru spraugu, bet vairākus metrus platu eju, savu darbu paveica ātri. Jau pēc stundas kopš darbu sākšanās šachtā nolaidās cilvēki, un pēc nedaudzām minūtēm trīs pazemes ceļiniekus izcēla virszemē.

Daudziem par izbrīnu viņi jutās lieliski. Ieelpojuši svaigu gaisu, draugi kļuva vēl jautrāki.

Nu, biedri, — Gevorkjans viņus uzrunāja, apskatīdams katru pēc kārtas, — neuzplīšos ar jautājumiem. Sakiet tikai vienu: vai mašina bojāta?

- Ko jūs, Aram Grigorjevič! — atbildēja Koreļins, izrauda- rnies no galvenā inženiera straujajiem skāvieniem. — Pilnīgā kārtībā. Pārbaudi izturēja teicami. Atrodas pazemes grotē…

— Par groti nestāstiet, — Gevorkjans viņu pārtrauca. — Mēs jau tā nospriedām, ka būsiet iekļuvuši tieši tur. Panfjoričs pastāstīja teiku un palīdzēja mums uzmeklēt šo vietu.

— Bet sakari gan mūs piekrāpa, Aram Grigorjevič, — Koreļins turpināja, notīrīdams sev putekļus. — Jums bija taisnība, kad šaubījāties, vai radioviļņi spēs iziet cauri tik biezam zemes slānim.

— Sakiet, cik sen jūs nelietojat radiouztvērēju! — iejaucās radists.

Koreļins pārdomādams palūkojās pulkstenī un pateica laiku, kad bija nosūtījis pēdējo radiogramu.

— Ak jūs! — Gevorkjans tūdaļ iesaucās. — Šeit jūsu sirdsdraugs Petja ar saviem biedriem ieteica tādu joku, ka visiem lielākajiem radiotechniķiem būs skaudība … Tagad mums radiosakari ar pazemes laivām nodrošināti pilnīgi, — viņš nobeidza, vilkdams aiz piedurknes Koreļinam tuvāk melnīgsnējo zēniņu, kas stīvējās pretī.

— Vai galvenais inženieris uz mums dusmojas? — paklusu vaicāja Bogclichanovs, apskaudams Tēti.

— Tas viss _ jau pagājis… —vēl klusāk atbildēja Tētis. — Naktī, kad jūs devāties ceļojumā, saņēmām teiegramu, kas aizliedza Gevorkianam pirmajam izdarīt pārbaudi, bet reflektantu, kā jau zināt, bija daudz . ..

To pašu nakti laivu, kas atradās grotē, apgādāja ar jaun- sazpildītiem akumulatoriem un skābekļa krājumu. No rīta tā, milzīga laužu pūļa sagaidīta, paredzētā vietā iznāca zemes virspusē.