Laiku pātaga

.

1. nodaļa

Pāvels pirmo reizi mūžā pārkāpa Romašina biroja slieksni. Eirāzijas kontinenta drošības komisārs saprata viņa stāvokli, taču palika atturīgi oficiāls. Viņš piegāja pie sava galda ar melnu matētu virsmu, taču nesēdās un neaicināja viesi apsēsties. Paskatījās uz inspektoru.

Ždanovs stāvēja pilnīgi nekustīgs un ar dzeltenām acīm uzlūkoja komisāru-divi, kurās varēja lasīt tikai nesalaužamu mieru un dažreiz ironiju - ja sarunas nianses abiem kļuva saprotamas pirms mutiska skaidrojuma.

Viņš bija garš, bet attīstīto muskuļu dēļ šķita masīvs, un ar uzsvērtu šiku valkāja inspektora formas tērpu, kas runāja par nosvērtību, precizitāti un pašcieņu. Inspektora seja bija nedaudz noslēgta, bez mīmikas - ilga darba zīmogs kosmosā, kur nebija lielu cilvēku grupu, bet inteliģentais, vērīgais skatiens nodeva viņa izcilo raksturu.

- Atvainojiet, - Pāvels beidzot sacīja, izturēdams komisāra vērtējošo skatienu. - Man ne visai skaidrs, kāpēc mani uzaicināja uz Zemes sektoru.

Pāvels ne velti bija pārsteigts. Viņš bija drošības inspektors tālām kosmosa ekspedīcijām, bet Ignats Romašins vadīja Zemes UASS zinātnisko pētījumu drošības nodaļu. Dienests viens, bet dažādi virzieni, objekti, uzdevumi. Un pēkšņi viņš tiek izsaukts uz centru, atcelts no iepriekšējā darba un uzaicināts uz Zemi...

- Paskaidrošu. - Romašins pamainīja stāju, padomāja, nenovērsdams skatienu.

"Interesants tips, - Pāvels savukārt nodomāja. - Jauns, bet deniņi nosirmojuši, skops emocijās, bet seja vienkārša, varbūt mazāk atvērta un stingrāka, bet tas ir raksturs. Pieļauju, ka viņa izturība nav zemāka par manējo. Un šķiet, ka zoda un kakla āda ir reģenerēta - manāms spīdums un nedaudz sārta krāsa..."

- Pirmkārt, jums aiz muguras ir desmit gadu pieredze kosmosā, - turpināja Romašins, - bet kosmoss cilvēkā veicina spēju domāt neaprobežoti, nestandartā, nestereotipiski. Otrkārt, jūs esat fiziķis pēc izglītības, kas ir svarīgi, un, treškārt, izcils sportists. Ir arī ceturtkārt, bet mēs par to parunāsim atsevišķi.

- izklausās intriģējoši.

- Diemžēl, esmu spiests izteikties miglaini, it īpaši attiecībā par jūsu kandidatūras izvēli. Atgriezīsimies pie galvenā. Es jūs iepazīstināšu ar lietas būtību, iedošu sakarus, kodus informācijas izsniegšanai. Jūs strādāsiet pēc saviem plāniem un ar savām metodēm. Uzreiz gribu atzīmēt: citas mūsu departamenta grupas strādās paralēli jums un jau strādā, taču lai tas jūs nemulsina, dublēšanās ir nepieciešama, jo lietu stāvoklis prasa ārkārtas pasākumus, kādus - vēl nezina neviens. Tagad es jums parādīšu, kāpēc patiesībā jūs esat šeit. - Neizejot no vietas, Romašins deva komandu biroja inkam,(inks- saīsinājums no Intelektuālā KompjūterSistēma - nākotnes datoru nosaukums-tulk) un tas atvēra apjomīgo paplašinātas informācijas paketi par katastrofu laika laboratorijā. Informācijas pakete beidzās ar Hronokvantu paātrinātāja avāriju: tā divu kilometru tornis pēkšņi uzplaiksnīja ar zilu mirgojošu gaismu, no tā augšas debesīs aizlidoja gigantisks zils zibens, nodrebēja zeme, no Torņa sienām visos virzienos triecās baismīgs viesulis, izraujot ar saknēm simtiem un tūkstošiem koku...

Ieraksts beidzās.

Romašins novērtējoši paskatījās uz inspektoru.

- Tagad jūs zināt gandrīz visu. Galvenie konsultanti jums būs bijušais laika laboratorijas vadītājs Atanass Zlatkovs un hronofiziķis, pareizāk sakot, hronomehānikas inženieris Igors Maričs, tiešais eksperimenta dalībnieks. Viņš ir vienīgais... - Romašins atkal ieskatījās Pāvela acīs, - kurš izdzīvoja no visa laboratorijas darbinieku personāla. Tātad jūs tikko redzējāt, kā tas notika. Katastrofas sekas ir briesmīgas. Tika bojāta Tālās Novērošanas orbitālā stacija; eksperimenta laikā tā atradās virs laboratorijas. Ap hronokvantu paātrinātāja torni, ko mēs saucam vienkāršāk - "Stumbrs", mežs un... viss pārējais tika iznīcināts desmit kilometru rādiusā. Reģiona siltuma bilance ir izjaukta. Hronoputu dēļ nav iespējams tuvoties "Stumbram" - temporālie efekti; laboratorijas ēka palika nesagrauta, bet nevienam neizdevās tajā iekļūt.

Romašins apklusa. Arī Pāvels paklusēja, tad teica:

- Atvainojiet, bet es joprojām nesaprotu, kas izraisīja katastrofu. Eksperiments neizdevās, notika katastrofa, ir jāizpēta cēloņi, jānovērš sekas... Vai ne? Parastā formula biroja līnijas nodaļu darbam. Kur šeit ir darbs drošības dienestam?

- Eksperiments ne tikai neizdevās, tas kļuva nekontrolējams un... turpinās līdz šai dienai! Hronourbis - hrono-sabrukšanas reakcijas ģenerators-ierosinātājs - ir iekritis pagātnē par simtiem miljonu, varbūt pat par miljardiem gadu. Bet galvenā nelaime ir tā, ka "Stumbrs" ir nestabils, šūpojas laikā, iespējams, ģenerators turpina strādāt un iet dziļāk pagātnē. Pie kā tas var novest, nav zināms. Jūsu uzdevums ir noskaidrot cilvēciskā faktora vainas pakāpi.

Pāvels klusējot sagremoja teikto. Viņam jau bija sakrājies daudz blakusjautājumu, sarunu biedram turpinot stāstu, taču bija pāragri tos izteikt skaļi. Departamentā glabājas pilns ziņojums par notikušo, un, iepazīstot to, noteikti tiks atrastas atbildes uz lielāko daļu jautājumu.

- Pierakstiet mūsu nodaļas informācijas kanāla kodu. - Romašins nodiktēja septiņciparu skaitli. - Vai ir kādi jautājumi man?

- Ir, bet es tos uzdošu vēlāk, ja jums nav iebildumu. Vai es varu sākt darbu šodien?

- Varat, es tikko gribēju to jums lūgt. Jūsu kabinets atrodas blakus, divi simti septītā istaba.

Romašins nedaudz pavilcinājās, joprojām nesteigdamies apsēsties pie sava galda, tad sacīja:

- Varbūt mans lūgums jums šķitīs dīvains, bet... visu laiku esiet modrs. Pievērsiet uzmanību visiem sīkumiem, dīvainībām, bīstamiem starpgadījumiem un uzturiet sevi pastāvīgā gatavībā...

Pāvels gaidīja turpinājumu, neizrādot pārsteigumu, un domāja, ka komisārs zina par to, kas notika ekspedīcijas laikā, par viņa tikšanos ar "sanitāriem". Bet nerunā. Kāpēc? Kas tas par dīvainu veidu, neko nepateikt līdz galam?

- Labi, - viņš pamāja ar nepieejamu seju. - Es vienmēr uzturu sevi formā. Vai jums tas ir viss?

Romašins tikko manāmi pasmīkņāja, pamāja ar galvu, kaut arī šaubas viņa acīs neizklīda. Viņš kaut ko gaidīja, bet nav zināms, vai sagaidīja.

Uz komisāra galda nozibēja krāsainu uguntiņu ķekars, un atskanēja inka balss:

- Kontrole viens, kontrole divi - norma, kontrole trīs - lauka svārstības, kontrole četri - transcendentālās pārraides robežefekti.

- Man viss, - Romašins nez kāpēc piebilda, un Pāvels, viegli palocījies, aizgāja.

Pēc viņa domām, inka ziņoto abrakadabru varēja atšifrēt šādi: kāds mēģināja neitralizēt kabineta aizsardzību, lai noklausītos to, par ko runāja kabineta īpašnieks. Un nezināmajam uzbrucējam acīmredzot tas izdevās.

Nonācis pie šī secinājuma un ņemot to vērā, Pāvels atrada durvis ar skaitli "207", pārbaudīja savu operatīvā dienesta moduli, ko vecmodīgi sauca par kabinetu, un secināja, ka jebkuras organizācijas kabineti ir standarts, ja vien uz tiem nav īpašnieka identitātes nospieduma. Šajā bija strādājis kāds acīmredzot moralizējoši-neizteiksmīgs, drūms, padzīvojis, mīlošs kārtību un disciplīnu. Sava veida pedantisks sausiņš ar pliku pleķi pa pusi galvaskausa.

Uz sienas bija divas plast-papīra loksnes. Pirmajā bija uzraksts: "Pirms dari - padomā!", Otrajā - UASS instrukcijas trīspadsmitais punkts, sarunvalodā dēvēts par "negodu", kas tika atšifrēts kā "riska samazināšana līdz absolūtam minimumam".(«срам») Būtu interesanti paskatīties uz bijušo kabineta saimnieku. Vai tiešām nodaļā ir šādas personas? Tomēr īpašnieks varētu būt arī iesācējs, stažieris, kurš mācījās instrukcijas.

Pāvels ieskatījās metro kabīnē: tukšs, tīrs, pie sienas iziešanas staciju karte, pie otras - niecīgs panelis ar vienu vienīgu indikatoru un ieslēgšanas sensoru, pārvietošanas skalas adatu. Ievieto adatu kartes kontaktligzdā, uzsit pa sensoru, un esi tūkstoš kilometru attālumā no šejienes... vai miljona, vai pat simts gaismas gadu attālumā...(skat. paskaidrojumu-tulk)

Pāvels apsēdās pie koordinatora pults, paskatījās pulkstenī un pagrieza strāvas padeves atslēgu.

2. nodaļa

No piecu kilometru augstuma hronopaātrinātāja kolonna izskatījās kā spīdīga balta caurule, no kuras izplūda sasiluša gaisa dūmaka. Caurule rēgojās melna, pauguraina līdzenuma vidū, kuru upes zilganais asmens sagriezis divās daļās. Līdzenumā dažviet zemienēs saglabājušās koku paliekas, pārogļojušies celmi, kas sērīgi mirdzēja ar perlamutra glazūru, izkusušie ēku skeleti. Laboratorijas ēkas piecstāvu kubs pie Stumbra sienas izcēlās uz melnipelēkā fona ar nedabisku fosforizējoši-sniegbaltu krāsu.

- Lielo un Vareno darbu laikmets ... - nomurmināja Pāvela kaimiņš, miedzot acis ar dziļumā dzirkstošām ironiskām gaismām.

Pāvels paškielēja uz viņu. Vidēja auguma, stiegrains, nerunīgs, seja cieta gribasspēka pilna, iezīmēta ar mazām rētām, acis tumši brūnas, gandrīz melnas. Inženieris-hronomehāniķis Igors Maričs. Radās iespaids, ka viņu nomoka kāda doma.

Viņus iepazīstināja Pāvela kabinetā Romašins, un abi uzreiz devās uz notikuma vietu: līdz Brjanskai ar metro, no turienes uz katastrofas zonu - ar patruļas kuteri.

Mašīnas nelielajā vadības panelī uzmirgoja dzeltena gaisma, atskanēja izsaukuma signāls. Maričs, kurš sēdēja pilota sēdeklī, pieskārās sakaru sensoram.

- Kontrole divi - pilota kabīnē atskanēja grandošs baritons. - Bortam X, jūs atrodaties avārijas dienestu zonā. Atbildiet uz vilni “trīssimt”.

- Viss kārtībā, otrais, - Maričs atbildēja mikrofona zīlē virs jakas pleca. - inspektora Ždanova mašīna, nodaļa "B". Jums bija jāsaņem informācija.

- Ieslēdziet automātisko atbildētāju, pretējā gadījumā jums tas tiks pieprasīts katru minūti. Mierīgu darbu.

Maričs nogaidoši paskatījās uz Pāvelu. Laiks rīkoties, viņš saprata. Atcerējās ziņojuma rindas par katastrofas sākotnējo izmeklēšanu laika laboratorijā.

UASS ekspertu un Zinātņu akadēmijas zinātnieku, vienotās jomas hronofizikas un fizikas speciālistu veiktā izmeklēšana neko daudz nepaskaidroja. Ne laboratorijas ēkā, ne hrono-paātrinātāja tornī nevarēja iekļūt, un ziņojums bija pilns ar vārdiem "domājams", "iespējams", "var būt". Kopš katastrofas pagājusi pusotra nedēļa, taču par to maz zināms, patiesībā tikai Romašina teiktais.

- Nolaidīsimies tuvāk laboratorijas ēkai, - Pāvels ieteica.

- Tuvāk par diviem kilometriem neizdosies. Ap Stumbru ir uzstādīta aizsargbarjera, lai novērstu...

- Nu tad piezemēsimies pie barjeras.

Kuteris sāka vienmērīgi slīdēt uz leju.

- Vai laboratorija ar enerģiju tika apgādāta centralizēti, caur Zemes elektrotīklu, vai arī tai bija savs reaktors?

- Abi. - Maričs runāja aprauti, aizsmakuši un klusi. - Reaktors ir iebūvēts "Stumbrā" divdesmitajā horizontā - standarta kvark-kesons. Tā jaudas pietika, tikai lai uzturētu rezonansi paātrinātājā, taču pašlaik Stumbrs infrasarkanajos un radiofrekvenču diapazonos izstaro divreiz vairāk enerģijas, nekā spēj nodrošināt reaktors. Paātrinātājam nav citu iekšēju enerģijas avotu, ārējie ir atspējoti, kas nozīmē, ka no kaut kurienes tiek pievadīta enerģija.

Kuteris klusi noplanēja uz neliela paugura virsotni, kuru klāja brūna, poraina masa kā pumeka akmens.

- Vai jūs gribat teikt, ka Stumbrs no kaut kurienes slepeni izsūknē enerģiju?

- Izsūknē, bet ne mūsu laikā! Ja eksperiments izdevās, tad Stumbrs pašlaik ir kanāls, kas savieno mūsu laiku ar pagātnes laikmetiem. Vai mēs izkāpsim?

- Varbūt uz minūti. Tad iepazīstināsiet ar Centru.

No ziņojuma Pāvels uzzināja, ka Avārijas glābšanas dienests ap laboratoriju izveidojis īpašu aizsargjoslu. Josla ietvēra novērošanas un apvidus kontroles stacijas, mobilos spēka lauku ģeneratorus, antimatērijas izstarotājus, seismiskās stacijas, klinšu skanēšanas iekārtas, lokatorus un citu tehniku. Centrs kontrolēja visu komplekso aizsardzības kompleksu, par kura vadītāju nozīmēja hronofizikas doktoru, bijušo laika laboratorijas vadītāju Atanasu Zlatkovu.

Maričs izkāpa no kabīnes un pagājās pa kalna tukšo virsmu lai izkustētos. Ar katru soli zem kājām uzpeldēja dzeltenbrūnu putekļu mākoņi. Pāvels izkāpa pēc viņa.

- Pastāstiet par eksperimenta mērķi. Ziņojumā aprakstītas tikai tā sekas. Eksperimenta laikā jūs bijāt laboratorijas ēkā, vai ne?

Maričs noraidoši papurināja galvu, ziņkārīgi paskatījās uz Pāvelu. Rētiņās viņa sejā satumsa.

- Es atrados neatkarīgās aparatūras bunkurā zem laboratorijas ēkas. Bunkuram ir atsevišķa izeja, bet tagad tā ir aizgruvusi. Jūs pēc izglītības, atvainojiet, kas?

- BIS meistars.

- A-a... lielu informācijas sistēmu projektētājs? Ko pabeidzāt? Rjazaņas Inteku?

- Maskavas Engu.

- Nav slikti, bet vienalga, nāksies vienkāršot. Jau sen ir zināms, ka ceļošana laikā nav iespējama, nepārvietojoties telpā. Zeme griežas un pārvietojas ap Sauli ar ātrumu trīsdesmit kilometri sekundē. Saules sistēma pārvietojas kosmosā ar ātrumu divi simti kilometru sekundē. Galaktika pārvietojas starpgalaktiskajā vakuumā, galaktiku kopa nestāv uz vietas... Viss plūst, viss mainās. Īsāk sakot, lai nokļūtu kaut vai iepriekšējā mirklī un nonāktu tajā pašā izvēlētajā Zemes punktā, ir nepieciešams ar vēl nebijušu precizitāti aprēķināt, kur Zeme atradās šajā mirklī, un tikai tad caursist hronoaku. Vai esat iepazinies ar Gēdeļa relativitātes teorijas daļējās ietekmes aprēķiniem?

- Vispārējos vilcienos.

- Viņa aprēķinus izmanto hronofizikā. Mēs esam aprēķinājuši un praksē ieviesuši Gedelianu [9]. Sūtījām zondes simtiem gadu tālā pagātnē un atgriezām tā satpakaļ.

- Vai tiešām aprēķini izdevās tik precīzi?

- Lai iekļūtu pagātnē pat par tūkstoš gadiem, aprēķinu precizitāte, protams, nebija pietiekama, taču mēs apgājām šo šķērsli, ieviešot hronourbuma pašfokusēšanu.

- Un eksperimenta laikā hronoaku kanāls tiek saglabāts?

- Jūs labi aptverat būtību. Eksperimenta gaitā "diskrētais hrono caursišanas stumbrs" savieno visus miljonus Zemju dažādos laikmetos.

- Kas notika pēdējā eksperimentā?

- Mēs nolēmām ieurbties laikā līdz piecu miljardu gadu dziļumam, kad izveidojās Zeme. Maričs sarauca uzacis. - Bet hronourbis nez kāpēc negāja dziļāk par vienu miljardu gadu, neskatoties uz caursišanas jaudas pieaugumu, it kā tas būtu saskāries ar paaugstinātas cietības laika slāni. Un tad radās ideja piemērot virzītu hrono-sabrukšanas reakciju.

- Pēc kā notika katastrofa?

- Nezinu. Reizes divdesmit mēs iedarbinājām hronopaātrinātāju bez taustāmiem rezultātiem. Divdesmit pirmajā... tas ieslēdzās pats.

- Kā tas ir iespējams?

- Pie šāda secinājuma nonāca eksperti. Bet es šai hipotēzei neticu. "Stumbrā" ir iebūvētas četras drošības sistēmas, kas neļauj tai ieslēgties ne tikai spontāni, bet pat tad, ja kāds vēlas ieslēgt tā atsevišķās sistēmas. Nē, hronourbi speciāli iedarbināja kāds, kurš labi zināja, kā tas beigsies.

- Bet kam tas varētu būt vajadzīgs? Un dēļ kā? Ja visi zināja, ka urbt laiku ir bīstami... Lai gan, uzdot šādus jautājumus var būt pāragri. Tomēr jūs droši vien priekš sevis esat izskaitļojuši, kas izraisīja katastrofu.

- Man nepatīk hipotēzes, - Maričs drūmi attrauca. - Es neesmu hronofiziķis-teorētiķis, bet inženieris-mehāniķis, praktiķis, laiks man ir aptaustāms iekārtu metālā. Labāk parunājiet ar centra vadītāju Zlatkovu, viņam ir daudz ideju.

- Un tomēr? Vai tad jums nav sava viedokļa?

- Domāju, ka hronourbis nav pie vainas. - Mariča runas tonis palika nemainīgs. - hrono-paātrinātāja tornis no augšas līdz lejai ir piebāzts ar drošības un vadības sistēmām, kas automātiski pārtrauc eksperimentu pie mazākajām briesmām. Nē, es nezinu, kas notika.

- Nu ko, - Pāvels nopūtās, - paldies par to pašu.

Viņš izņēma binokli un sāka rūpīgi izpētīt laboratorijas sniegbalto ēku ar melniem logu caurumiem. Likās, ka visas telpas bija piepildītas ar dīvainiem melniem dūmiem, kas laika gaitā neizklīda un neizplūda ārā.

Pēkšņi no ēkas aizmugures izlēca apaļš melns punkts un strauji metās uz netālu esošo Stumbra balto sienu. Pāvels saskatīja zirnekļveidīgu radību ar garām šarnīru kājām, diviem acu pāriem, glancētu ķermeņa elipsoīdu. Palūkojies uz inspektoru, Maričs pacēla pie acīm savu binokli.

- Konkistadors, - viņš pēc minūtes nomurmināja. - Automātiska iekārta paātrinātāja un laboratorijas aprīkojuma apkopei. Diezgan neatkarīgs, domājošo automātu otrās paaudzes veidojums.

Pāvels pavērsa binokli sānis un kilometra attālumā atklāja melnu cauruļu rindu, kas bija vērsta uz hrono-paātrinātāja balto Torni. Caurules reizēm lēnām pašūpojās no vienas puses uz otru un kļuva līdzīgas seno līnijkuģu lielgabalu stobriem.

Pāvels pagrieza tiem muguru.

- Braucam. Vai Centrs ir tālu no šejienes?

- Gandrīz zem mums.

Aizsardzības joslas centrs bija pazemes bunkurs ar enerģijas iekārtām un savu augstas klases kiberintelektu. Kontroles un vadības telpu trīs simtu kvadrātmetru platībā aizņēma zemas, mirdzošas automātiskā aizsardzības monitoringa konsoles, novērošanas iekārtas, vides parametru, sakaru un informācijas pārraides kontrole. Zāles sienas kalpoja par ekrāniem operatīvajiem sakariem un novērošanas kombainiem, no kuriem vienā tika parādīts zemes ģeoloģiskais posms līdz kilometra dziļumam vietā, kur stāvēja Stumbrs: uz brūni melnu slāņu fona, kas mijās ar sarkanām, oranžām, dzeltenām svītrām un plaisām - zilgana apaļa kolonna pakāpeniski izšķīst līdzenuma klintīs divsimt metru dziļumā.

Zālē bija maz cilvēku - tikai pieci operatori. Atanass Zlatkovs sēdēja atzveltnes krēslā pie vienas no pultīm, uz biezā krekla piedurknes izcēlās sārts rombs ar mazu sudrabotu sfinksu.

Viņš bija liels, tumšādains vīrietis ar spīdīgu, melnu matu cepuri, lēns un, kā Pāvelam šķita, nedaudz apātisks. Vēlāk izrādījās, ka Zlatkovs bija pakļauts ātrai garastāvokļa maiņai, viņš zināja, kā no konkrētas situācijas pāriet uz kodolīgu formulējumu un abstraktām pārdomām.

- Jūs neesat pirmais, kurš vēršas pie manis ar lūgumu izskaidrot katastrofas cēloņus, - viņš teica, atbildot uz Pāvela jautājumu. - Bet jūsu nodaļas speciālistiem nepatīk nodarboties ar spekulācijām, sniedziet viņiem faktus, vai ne?

- Kopumā - taisnība, - Pāvels piekrita, izlemjot, kā izturēties pret šo visai planētai zināmo zinātnieku. - Jūs vēlaties teikt, ka fakti, kurus jūs zināt, ir vienlīdz zināmi visiem pārējiem un ka jauni fakti nav pievienoti. Uzminēju?

Zlatkovs ar uz mirkli pamodinātu ziņkāri paskatījās uz Pāvelu.

- Profesionāla intuīcija? Tomēr tas nav svarīgi, man tiešām nav jaunu faktu. - Viņš sarauca uzacis, paklusēja. - Dīvainākais no faktiem ir spontānā Stumbra ... hrono-urbja ieslēgšanās. Un vissliktākais ir kolēģu nāve! Gāja bojā brīnišķīgi zinātnieki un mehāniķi, kuri gatavoja eksperimentu... Bet es lūk, esmu sveiks un vesels. Un Maričam paveicās, viņš arī brīnumainā kārtā izdzīvoja.

Pāvels neko neteica. Traģēdija bija tik svaiga šī cilvēka atmiņā, ka jebkurš jautājums par laboratoriju atdzīvināja notikumus un urdīja dvēseli. Bet inspektors nevarēja neuzdot jautājumus.

- Nevarēšu jums nekādi palīdzēt, - piebilda Zlatkovs. - Stumbra pašpalaišanās iemesli nav zināmi. Toties ir zināmas sekas. Nav nekādu sakaru ar laboratoriju, līdz šim nav bijis iespējams iekļūt iekšā. Parastie stingri ieprogrammētie kiberi vienkārši neatgriežas, bet konkistadori nevēlas tuvoties ēkai pat par simts metriem. Vai jūs zināt, kas ir konkistadors?

Pāvels atcerējās biomehānisko zirnekli un pamāja ar galvu.

- Dīvains nosaukums kiberam.

- Tā viņus nosauca viņu radītājs Felipe Mendoza, iespējams, tāpēc, ka tie bija domāti tieši mūsu laboratorijai un pirmie iekaroja laiku. - Zlatkovs aizdomājās, saraucis pieri ar biezajām platajām uzacīm, nervozi bungodams ar vadības paneli. - Eksperimenta rezultātā simtiem Zemju tika savienotas ar hronourbumu dažādos laika periodos un dažādos telpas punktos. Pamatojoties uz Centra rīcībā esošajiem datiem, es aprēķināju, ka Stumbrs ir savienojis vismaz trīs simt laikmetus ar desmitiem, simtiem tūkstošu un simtiem miljonu gadu intervālu. Pats hronourbis, visticamāk, iekrita Zemes vēsturē dziļāk par pieciem miljardiem gadu un neizgāja no rezonanses. Ar lielām grūtībām mēs saņemam informācijas drupatas par Stumbra izejas punktiem uz Zemes virsmu, taču mēs nevaram palīdzēt konkistadoriem, viņiem pašiem ir jāaizsargā Stumbrs no pilnīgas sabrukšanas robežas. Ja nebūtu viņu ...

- Man teica, - Pāvels pamāja. - Būtu notikusi hronosabrukšanas ķēdes reakcija.

- Mēs nosūtām uz Stumbru simtiem konkistadoru, tikai daži atgriežas un arī tie, gandrīz bez atmiņas. Iespējams, izeja no Stumbra reālajā laikā ir pilna ar temporālo paātrinājumu kritumiem, izdzēšot informāciju molekulārajā un atomu līmenī. Mēs, protams, meklējam veidus, kā iesūtīt Stumbrā cilvēku, taču uzdevums ir ārkārtīgi grūts, ir nepieciešami eksperimenti ar dzīvniekiem, un ir vajadzīgs brīvprātīgais, kurš nokāptu pa Stumbru lejā un izslēgtu ģeneratoru... - Zlatkovs papurināja galvu, nedaudz saviebās un atkal ilgi aizdomājās, atstājot domas pie sevis. Pāvels pacietīgi gaidīja, uzmetot skatienu ekrāniem, kuros bija redzamas ainavas ap Stumbru.

- Patiesībā tas ir viss, ko es jums varu pateikt, - negribīgi sacīja Centra vadītājs, pamodies no domām, kuras, visticamāk, nebija laimīgas. - Laika zinātne, diemžēl, nav determinanta zinātne. Tā nesniedz nepārprotamas atbildes, bet piedāvā vairākas iespējas ar dažādu varbūtību. Kolēģi-hronofiziķi secinājumos ir piesardzīgāki, taču viņi nezina to, ko zinu es par paātrinātāja darbību. Bet es... baidos, ka hronosabrukšanas ģenerators ir nogrimis tik dziļi, ka mēs to nevarēsim sasniegt. Vai jūs saprotat, uz kā karājas cilvēce?

Pāvels pēkšņi izjuta īslaicīgu netīksmi pret šo cilvēku, kas apveltīts ar varu un atbildīgs par ne tikai atsevišķa kolektīva, bet, iespējams, visas Zemes cilvēces drošību.

- Ja jūsu eksperimenti ar laiku ir tik bīstami, - viņš klusi sacīja, - kāpēc jūs neizziņojāt moratoriju tādu veikšanai?

Centra priekšnieks atbalstījās krēslā, nobālēja, bet viņa acis saglabāja to pašu vienaldzīgo izteiksmi.

- Pirms eksperimentēšanas zinātnieki izveidoja hronopunktūras teoriju vai, ja vēlaties, laika urbšanu. Un līdz pēdējam eksperimentam teorija un prakse saskanēja pat detaļās, tāpēc par moratoriju netika runāts. Starp citu, SEKON rūpīgi uzraudzīja mūsu darbu, un šī organizācija, kā jūs zināt, ļoti veiksmīgi izmanto savas īpašās pilnvaras.

- Atvainojiet, es biju pārāk pārsteidzīgs ar secinājumiem. Un tomēr, neskatoties uz aprēķiniem, kontroli un prognozēm, katastrofa notika. Neveiksmīga tehnoloģija, zinātne, teorija? Konkrētas personas nolaidība?

- Šādu gadījumu nevar saukt par nolaidību. Lai iedarbinātu hronourbi, bija jāzina tā atsevišķo sistēmu palaišanas kodi. Tos nezināja neviens cilvēks no Centra... izņemot Škodanu un mani. Bet es neiedarbināju ģeneratoru. Lai gan es joprojām esmu pārliecināts: katastrofai nevajadzēja notikt. Ja vien eksperimentā neiejaucas kāds cits... ļauns spēks. Bet mēs par to parunāsim citu reizi. Atvainojiet, mani gaida. Maričs ir informēts par visiem notikumiem, kā ceļvedis viņš būs neaizstājams.

Pāvels pamāja un devās prom.

- Vai tiešām jums izdevās likt priekšniekam domāt arī par kaut ko citu, izņemot zinātni? - Maričs, kurš viņu gaidīja, ar cieņu pajautāja. - Maz kam tas izdodas.

- Jūs ar viņu nedraudzējaties? - Pāvels jautāja.

- Bet kas, vai var manīt?

- Nedaudz. Kāpēc jūs viņu nemīlat?

- “Nemīlat” - teikts pārāk skaļi, drīzāk man viņa ir žēl. Viņš ir teorētiķis ne tikai kvadrātā, bet pat kubā, viņam vispirms eksistē zinātne, viņa dārgās superoriģinālās idejas un pēc tam viss pārējais.

Pāvels paklusēja. Viņaprāt, Zlatkovs no sirds skuma par darbinieku nāvi, bet kas attiecas uz viņa personiskajām īpašībām - nevajadzēja steigties ar secinājumiem.

Inspektors atsauca atmiņā sarunu ar Aizsardzības centra vadītāju. Visvairāk viņu satrauca nejauši izmestā frāze par kāda cita iejaukšanos eksperimentā. Vai tas tiešām ir iespējams? Bet kas varētu iejaukties? Saskaņā ar kosmosa izpētes datiem Galaktikas zvaigžņu zarā - Oriona zarā, kurai pieder Saule, nebija nevienas civilizācijas, kas sasniegtu Zemes līmeni. Bet varbūt šādas civilizācijas bijušas agrāk - pagātnē? ..

- Paldies par informāciju, - Pāvels sacīja Maričam, kurš gaidoši uz viņu skatījās. - Šodien es jūs vairs nemocīšu.

Inženieris pamāja, paspieda izstiepto roku un, pagriezies, sacīja pār plecu:- Ja es jums esmu vajadzīgs, jūs atradīsit mani pie Polujanova instrumentistiem.

Pāvels apsēdās uz brīvā krēsla pie zāles sienas un domāja, ko iesākt vispirms. Viņam bija jāiepazīstas ar ziņojumu par laboratorijas eksperimentiem, sākot ar brīdi, kad tika palaists hronopaātrinātājs, jāanalizē enerģijas patēriņa pieaugums, jāpieprasa informācija par darbiniekiem un dizaineriem, kā arī jāapkopo novērošanas dati par Stumbru, tā apkārtējās vides parametriem. Turklāt bija nepieciešams sastādīt dīvaino faktu kopsavilkumu par paātrinātāja darbību pirms un pēc katastrofas. Un tas viss vienā dienā.

3. nodaļa

Zirneklis nebēga, skatījās uz Pāvelu ar izbolītām caurspīdīgām dzeltenām acu lēcām bērna plaukstas lielumā, kustināja divus priekšējo kāju pārus un likās, ka ieklausās cilvēka vārdos.

- Nāc šurp, muļķīt, - Pāvels maigi atkārtoja. - Nebaidies, neviens tev neko sliktu nedarīs.

Netālu stāvošais centra inženieris Polujanovs smīnēja ūsās.

- Nenāks. Viņa heistogrammas un atmiņa ir acīmredzami izdzēsta, darbojas tikai mehanoinstinktu mezgli. Viņš nebēgs, bet arī nepienāks. Būs jāapdullina ar radiotroksni.

Viņi stāvēja trīs kilometrus no Stumbra baltās kolonnas zemienē starp diviem nelieliem pauguriem. Pa zemienes dibenu tecēja strautiņš ar sarkanu ūdeni; šur tur nogāzēs caur takīra garozu parādījās zaļas zāles bultiņas: dzīvība pamazām atgriezās melnibrūnajā nāves zonā. Abi - inženieris un Pāvels - atradās caurspīdīgos plēves skafandros, apjozušies ar antigravu jostām.

- Komanda "nulle"! Inženieris pēkšņi teica, palielinot skaņas raidītāja jaudu. - "NULLE"!

Zirneklis nodrebēja, neizlēmīgi pamīņājās uz vietas ar visām sešām kājām, taču nesteidzās izpildīt pavēli.

- Es taču teicu. - Polujanovs noņēma no jostas radiobākas tīkla zīmuli. - Labi, ka vismaz izdevās no turienes izkļūt. Par šo varoņdarbu mēs centīsimies tevi izārstēt, manu draudziņ.

Noteiktas frekvences radioviļņu uzliesmojums lika konkistadoram palekties krietnu pusotru metru, un viņš nokrita nekustīgs un sastindzis.

- Ņemam.

Viņi paņēma četrdesmit kilogramu smago zirnekli, ievietoja to plastmasas maisā un paslēpa tuvumā gaidošā kutera bagāžniekā.

- Ved uz laboratoriju, Borja, - teica inženieris pilotam. - Drīz mēs atgriezīsimies ar personīgo mazo vilkmi.

Pāvels paskatījās pulkstenī: bija pagājušas nedaudz vairāk nekā četrdesmit minūtes kopš novērotāja signāla par konkistadora iznākšanu no Stumbra.

Viņi izņēma binokļus un sāka pārlūkot Stumbru.

- Kāpēc tas ir balts? - Pāvels pēc minūtes jautāja. - Vai tā ir viņa dabiskā krāsa?

- Nē, tas bija zilgani pelēks, Stumbra karkass - sarežģītas konfigurācijas spēka lauks, un pildviela - pulverveida augstas molekulmasas silīcijorganiskais savienojums. Neviens nezina, kāpēc mainījās sienu krāsa, ķīmiķi joprojām ir aizņemti ar analīzēm.

- Vai esat mēģinājuši tuvoties sienai, paņemt paraugus?

- Analīzes var veikt arī no attāluma, bet cilvēks nevar tuvoties Stumbra sienai parastajos skafandros - iedarbosies paātrinātāja bāzes drošības sistēma.

- Ko tas nozīmē?

- Ar automātisko palaišanu paātrinātājs aiziet pagātnē bez cilvēkiem, un, lai nepieļautu, ka tajā iekļūst mūsu astainie un bezastainie senči, kā arī citu ziņkārīgu faunu, lai tā paliktu dzīva, Stumbrā ir iebūvēts hipnoinduktora kontūrs. Tuvojoties paātrinātājam, visās dzīvās būtnēs tiek iedvesta viena no vienkāršākajām adaptīvām reakcijām: bailes.

- Vai šādu drošības sistēmu ir daudz?

- Trīs. Pirmā - signāli, tie ir parastie brīdinājuma gaismas un radiosignāli, otrā - hipnoindukcija, trešā - infraskaņas, biedējošā.

- Un visas trīs līnijas nav paredzētas mūsdienu laikmetam. Mūsdienās pret katru ir sava aizsardzība.

- Es jau teicu, ka līnijas ir paredzētas mūsu tālu senču sociālajam potenciālam. Aizsargbarjeru izstrāde jau ir atmaksājusies gan iepriekšējos startos, gan jaunākajā eksperimentā.

- Kā tas ir zināms?

- Pēc konkistadoru informācijas.

- Bet viņiem, pats teicāt, iznākot no Stumbra mūsu pasaulē, tiek izdzēsta atmiņa.

- Izdzēsta, bet kaut ko tomēr izdodas atjaunot. Tāpēc mēs zinām par gandrīz visām Stumbra izejas vietām. Pirmā ir divdesmit pirmais gadsimts, otrā - divdesmitais, trešā - pirms desmit tūkstošiem gadu utt. Turklāt ir aizdomas, ka cilvēki, kuri nejauši nokļuvuši hronopārrāvuma brīdī, atrodas Stumbrā. Jebkurā gadījumā mēs droši zinām par diviem no viņiem: vīrieti un sievieti. Par citiem ir maz informācijas.

- Kāpēc ir zināmas detaļas par šiem diviem?

- Grūti noticēt. - Polujanovs nolaida binokli. - Viņi, iespējams, uzdūrās uz MK akumulatoru kaudzi un paņēma līdzi vienu stieni. Un jūs droši vien zināt, ka MK akumulators izstaro radio diapazonā ar ļoti zemām frekvencēm. Konkistadori pēc pelenga vienmēr var precīzi noteikt, kur atrodas MK akumulators. Vai nabaga gūstekņi zin, ka viņu rokās ir enerģijas okeāns, kā viņiem būtu vairāk nekā pietiekami uz visu mūžu?

- Un kur tagad ir šie divi?

- Saskaņā ar jaunākajiem ziņojumiem - mezozojā un iet arvien dziļāk. Ejam prom no šejienes, tūlīt būs korekcija.

Viņi nepaspēja nolidot pat simt metru, kad Stumbrs pēkšņi ieguva zilganu krāsu, zaudēja klints cieto blīvumu, kļuva ūdeņains, puscaurspīdīgs. Pār pakalniem pārskanēja dobjš trieciens, un tajā pašā mirklī Stumbru caurdūra ugunīgi zaļas bultiņas no visiem virzieniem, atstājot aiz sevis smaragda dzirksteļu kūļus. Atskanēja indīga šņākoņa, kas noslāpēja visas pārējās skaņas. Otrs zaļo zibeņu vilnis ar šņākoņu un svilpšanu nosedza Stumbru. No pakalniem kā ar milzu pātagas sitieniem tika notraukti putekļi.

Pāvels pamanīja, kā no draudoši pret kolosālo Stumbra torni pavērstajām melnajām caurulēm izlido ugunīgas bultas.

Svilpoņa un šņākšana apklusa, pār zemi noklājās pārsteidzošs, nedabisks klusums. Tas nomāca, iedvesa trauksmi, bija pretrunā ar veselo saprātu, jo šāds klusums varēja pastāvēt tikai vakuumā, kur nav skaņas pārraides vides.

Pāvels atskatījās uz savu pavadoni, kurš netālu pacietīgi gaidīja. Inženieris kaut ko teica, bet skaņa nebija dzirdama, it kā Pāvelam būtu aizliktas ausis vai būtu sabojājies rācija. Tad Polujanovs pamāja ar roku uz priekšu un ieslēdza antigravu. Pāvels sekoja.

Pēc minūtes viņi izlēca no klusuma "maisa": it kā ausīs būtu pārrauta plēve, kas nelaiž skaņas, un kļuva dzirdama čaukstēšana, vēja svilpes, attāli sitieni, gongi, skaļruņu murmināšana un kaut kādu mašīnu trokšņi.

- Pēc hronoptimizatoru - to melno cauruļu - izlādes, pusstundu izlādes zonā ap Stumbru izveidojas baltā trokšņa lauks, - paskaidroja inženieris. - Gaisa molekulas “vibrē” saskaņā ar fraktāļu likumu, skaņas šajā zonā nodziest momentāli.

Viņi nolaidās uzkalnā ar tā nogāzē iegrieztām Aizsardzības centra durvīm.

- Pēdējais jautājums, - Pāvels sāka steigties, redzot, ka Polujanovs gatavojas doties prom, savās darīšanās. - Kāpēc vajadzīgas šīs korekcijas?

- Stumbrs visu laiku iepeld te pagātnē, te nākotnē, - inženieris sāka skaidrot, ejot pa koridoru. - Tas viss ir saistīts ar neatbilstību starp mūsdienu Zemes mērogiem un pagājušo gadsimtu Zemi. Visums attīstās, mainās visi tā parametri, ieskaitot fiziskās konstantes: laiku, gravitāciju, Sauli, Habla konstanti un citas, tāpēc objektu un parādību mērogi dažādos vēstures brīžos nav vienādi. Tā kā hronourbums - „absolūti brīvā laika pātaga” attīstās, pagātnē tiek uzkrāts laika potenciāls, tā sauktie „entropijas atvasinājumi”, un mērogi tiek atiestatīti - notiek hronoloģiskā nobīde. Lai samazinātu izplūdes sekas, mēs izmantojam korekciju, mūsu laikā - ārēju, diezgan efektīvu: Stumbrs, kā redzat, paliek nemainīgs. Citos laikmetos ar korekciju nodarbojas konkistadori, tur, iespējams, viss ir daudz sliktāk. Nu, lūk, esam atnākuši. Ienāciet, ja ievajadzēšos.

Pāvels īpašā telpā novilka skafandru un devās uz vadības kontroles zāli, kur viņu gaidīja Maričs.

Zālē tik tikko dzirdami skanēja mūzika, bija dzirdamas sakaru operatoru, novērotāju, dažādu Zinātņu akadēmijas nodaļu speciālistu klusās balsis. Zlatkova zālē nebija.

Pāvels paspieda hronoinženiera auksto, sauso roku. Maričs izskatījās drūmi līdzsvarots, viņam bija apsarkušas acis, it kā viņš būtu visu nakti lasījis.

- Nu ko? - Viņš izklaidīgi jautāja. - Ir jaunumi?

Inspektors neatbildēja. Parastajā vidē, kosmosā, viņš rīkojās, identificējot sevi ar nelaimes gadījuma vai katastrofas vainīgo, izejot sākotnējo pārdomu stadiju, izmeklēšanas laikā vairāk balstoties uz intuīciju, precīzi uzminot cilvēku raksturu dominējošās nianses. Bet tajos gadījumos bija dzīvi katastrofas liecinieki vai pat pats vainīgais. Gadījums ar Laika laboratoriju atšķīrās no pārējiem ar to, ka no laboratorijas darbiniekiem izdzīvoja tikai Igors Maričs, nebija neviena eksperimenta pieraksta, nebija minēts par tā uzdevumiem un apjomu, kā arī dokumenti, kas varētu atklāt katastrofas noslēpumu.

Izanalizējot saņemto informāciju, Pāvels atzīmēja divus neparastus faktus: pirmais - trīs reizes laboratorijas pastāvēšanas vēsturē hronourbja urbšanas laikā - paātrinātāja enerģijas patēriņš strauji pieauga un nekavējoties pazuda pavisam, otrais - pirms sešiem mēnešiem, kad notika uzbrukums miljarda gadu laika robežai, hronopaātrinātājs pēkšņi naktī sāka darboties pats no sevis. Spontānas ieslēgšanās vaininiekus neatrada.

- Es gribētu precizēt sekojošo, - teica Pāvels. - Mirušajiem laboratorijas darbiniekiem palika draugi, kuri, iespējams, var kaut ko pastāstīt par viņu uzvedību, noskaņojumu, pastāstīt pēdējās sarunas pirms katastrofas. Turklāt viņu izteikumi par jaunām parādībām, vienam par otru, varētu būt interesanti izmeklēšanai. Mani interesē arī tehniskā aizsardzība pret hronoputām. Vai jūs varat konsultēt?

Maričs vērtējoši paskatījās uz Pāvelu.

- Kāpēc jums to vajag?

Pāvels pieklājīgi pasmaidīja, viņam šķita, ka viss ir skaidrs bez vārdiem. Inženieris novērsa acis.

- Pienāciet šurp rīt ap pulksten desmitiem, es jūs konsultēšu.

Viņa tonī izskanēja izsmējīgas notis, taču Pāvels tam nepiešķīra nekādu nozīmi.

"Tātad laboratorijas eksperimentos ir daudz dīvainību, - viņš nodomāja, skatoties uz centrālajā viomā redzamo balto Stumbra kolonnu. - Pagaidām man ir divi tādi fakti, kurus mani priekšteči nav novērtējuši. Būs nepieciešams tos sīkāk izpētīt un faktus pameklēt Akadēmijas arhīvos, kur glabājas visu laboratorijas zinātnisko ziņojumu kopijas. Kur pazudis Zlatkovs? Arī viņš varētu mani informēt par visiem neparastajiem notikumiem laboratorijā. Vai viņš slēpjas no manis, vai? "

Līdz dienas beigām Pavels apmeklēja Zinātņu akadēmijas arhīvus, taču Laika laboratorijas ziņojumos neko dīvainu neatrada.

- Pats briesmīgākais, ko varēja iedomāties, - arhivārs, pasmejoties, viņam sacīja, - ir tas, ka laiks ir atgriezenisks, ka mēs varam ceļot pagātnē, ja hronoakas urbšanu var saukt par ceļojumu. Vai piekrītat?

Pāvels piekrita, lai gan domāja par kaut ko citu. Birojā viņš tikās ar Romašinu.

- Mūsu tehniskā sektora speciālisti jau nodarbojas ar skafandriem, - sacīja nodaļas vadītājs. - Ienāciet, painteresējieties. Starp citu, risinājums jau ir atrasts.

- Pretradiācijas aizsardzības kompleksi?

- Pretradiācijas kokoni nav piemēroti “putojošā laika” apstākļos, un augstākās bioloģiskās aizsardzības kapsulas ir pārāk apjomīgas, lai ar tām iekļūtu un staigātu laboratorijas ēkā. Saskaņā ar pirms piecām dienām doto uzdevumu tehniskais sektors izveido īpašu skafandru, pēc pāris dienām tas būs gatavs, es uzzināju.

- Lieliski, es noteikti ienākšu.

Divsimt septītajā istabā Pāvels pārģērbās vakara uzvalkā, un, kad jau gatavojās doties prom, piezvanīja Maričs:

- Kādi ir jūsu plāni šim vakaram?

- Nekādi, - Pāvels godīgi atzinās.

- Tad es gaidu Instrumentistu centrā... Es gribētu ieteikt īsu pārgājienu līdz Stumbram. Vai neiebilstat?

Pāvels nedaudz apdomājās, ar nopūtu dvēselē atvadoties no atpūtas - viņa sejā nekas neatspoguļojās, ieradums slēpt garastāvokli un negatīvās jūtas atnesa savu nodevu - un noraidīja atslābinātā ķermeņa vājo protestu.

- Gaidiet.

Pēc pusstundas viņš Polujanova laboratorijas dzīlēs atrada Mariču, tērptu parastā plēves skafandrā, bet ar kaut kādu ažūru antenu, kas apkļāva ķiveri. Hronomehānikas inženieris pasniedza visai smagu otrā skafandra iepakojumu.

- Uzvelciet to katram gadījumam, tas labi aizsargā no Stumbra aizsardzības līnijas, it īpaši, ja jūs uzliekat šo lietu. Maričs pieskārās antenai virs galvas.

Divpadsmitajā nakts stundā izlīda no pazemes uz pakalna nogāzes. Stumbrs no visām pusēm tika apgaismots ar prožektoriem un spīdēja tā, ka ilgi nebija iespējams uz to skatīties.

Nokāpuši zemienē ar strautiņu, to pārbrida un puskilometru gāja pa līdzenu lauku. Pāvels paskatījās uz klusējot soļojošo inženieri, bet neuzdeva jautājumus. Galvā iezagās dažādas absurdas aizdomas, smadzenes tām slinki pretojās, līdz Pāvels beidzot piespieda sevi pievērsties nakts pastaigas mērķim.

Dežurējošie novērotāji viņus trīs reizes izsauca pa rāciju, līdz iejaucās pats Pāvels. Tad viņus lika mierā.

Līdz laboratorijas kubam palika aptuveni puskilometrs, kad viņi piegāja pie bedres ar dzilumā noejošiem pakāpieniem.

- Šeit es izgāju ... kad pamodos pēc… notikušā. - Maričs runāja neskaidri, caur sakostiem zobiem. Viņa balsī skaidri skanēja rūgtums un naids.

- Tā ir ieeja ... - Pāvels piesardzīgi iesāka.

- Neatkarīgo iekārtu bunkurā. Un nevis ieeja, bet avārijas izeja. Es jau mēģināju tur iekļūt ar konkistadoru, un ne tikai es, bet mēs kaut ko neņēmām vērā. Mēģināsim vēlreiz kopā?

Pāvels īslaicīgi apjuka, viņš nebija gatavs nesankcionētai laboratorijas šturmēšanai, taču neilgi vilcinājās, asi izjūtot partnera spriedzi.

- Aiziet. Kas jums ir bez laternas?

- "Universāls" un speciāla aprīkojuma akumulators, kā jau izlūkam pienākas. Tas pats ir pie jūsu jostas. Es iešu pirmais, piesedziet aizmuguri un vērojiet katru manu žestu. Iespējams, ka nāksies bēgt, neatskatoties. Hronoputas ir ļoti nejauka lieta, un, ja tā izlauzīsies tunelī ...

Maričs, nepievēršot uzmanību gaisā mirgojošajām sarkano burtu rindām: “Nav ieejas! Bīstami dzīvībai! ”, Ieslēdza lukturīti un devās lejā.

Pāvels uzmeta skatienu spožajam Stumbra kalnam, negribīgi uzkāpa uz melnā bazilīta pakāpiena un izdzirdēja, kā kāds čukst:

- Jums kas - dzīvot apnicis?

- Kas to teica? - Pāvels klusi, bet asi jautāja. - Kas tie par jokiem?

Ēteris apklusa, tad no šalkojošā fona atskanēja zonas dežuranta balss:

- Ko jūs ar to domājat, inspektor?

Pāvels pasmīkņāja, iedomādamies, kā nezināmais jokdaris tagad smejas.

- Viss kārtībā, sakaru pārbaude.

Čuksti vairs neatjaunojās.

Viņi bez grūtībām pārvarēja četrdesmit metrus: šeit jau bija strādājuši roboti, notīrījuši drupas un izlīdzinājuši grīdu, bet tad trase sašaurinājās izspiedušo sienu dēļ, griesti ieliecās tā, ka dažviet vajadzēja līst gandrīz četrrāpus. Un visbeidzot ceļu nobloķēja metāliska izskata siena ar parasta plastmas-papīra lapu: “Priekšā ir bīstama zona! Kurš ies tālāk - tas ir kretīns!"

Maričs iesmējās, norāva lapiņu, saburzīja to un izmeta. Paskatījās apkārt. Viņa seja bija kaut kāda saasināta, dzīvespriecīga un vienlaikus nikna.

- Tālāk patiešām ir bīstama zona, vispirms bīstama ar nezināmiem hronoefektiem. Es joprojām brīnos, kā es to pārvarēju, izkāpjot no bunkura. Starp citu, tas atrodas tikai trīs simtu metru attālumā. Bet ne velti es paņēmu "universālu". - Maričs noņēma no jostas pistoli. - No draugiem fiziķiem uzzināju, ka hronoputas baidās no enerģijas izlādes. Tagad pārbaudīsim viņu hipotēzes praksē.

Pāvels klusēja. Viņš nebija gļēvulis, taču viņam patika riskēt ar atvērtām acīm, aprēķinot riskantā soļa sekas un savācot maksimālu informāciju par šķērsli. Šajā gadījumā viņš nonāca stulbā stāvoklī, no paša sākuma padevies inženiera enerģiskajai pārliecībai par savas darbības pareizību.

Maričs saprata līdzdalībnieka klusēšanu kā piekrišanu un atbloķēja durvis. Šķietamā metāla starpsiena pazuda, savā vietā atstājot kvēlojošu sarkanu uzrakstu: “Stop! Dzīvībai bīstami! Ienākt aizliegts!" Aiz starpsienas atradās šaurs tunelis, tērpts bruņu karkasā, viss nopīts ar zirnekļu tīkliem, tā ka jau desmit metru attālumā viss pazuda bālganā miglainā mirdzumā.

Inženieris pacēla pistoli, sacīja: "Sapinuši te visu, maitas, nav iespējams tikt cauri!" - un izšāva. Izlādes violeti zilā liesma uzplaiksnīja, un tajā pašā mirklī tunelis izliecās it kā dzīvs, krūtīs ieplūda karsts vējš. Nezināms spēks paķēra Pāvelu un ar sparu belza pret kaut ko elastīgi izturīgu...

Kad attapās, viņš ieraudzīja, ka sēž pakalna virsotnē, atspiedies pret granīta bloku, un blakus viņam ir Maričs ar izķēmotu seju. Inženieris pamanīja inspektora kustību un greizi uzmaidīja, it kā atvainodamies.

- Kas notika? - Pāvels jautāja, norijot rūgtas siekalas. - Kā es šeit nokļuvu?

- Pats izgāji ārā. Vai tad neatceries?

- Pilnīgi neko!

Pāvels ar nelielām grūtībām piecēlās, sagaidot sāpīgas sajūtas, taču to nebija, tikai šķita, ka viņa kājas ir no vates. Aiz akmens bluķa zemē bija melna bedre... nē, ne bedre - matēts melns disks ar pilnīgi līdzenu virsmu.

- Kas tas tāds?

- Tas? - Maričs pasmīnēja. - Rīt pajautā Zlatkovam. Kad mēs no turienes vēžveidīgi izrāpāmies, šī melnā lieta kā no ūdens pacēlās no durvīm. Manuprāt, mēs vairs nevarēsim iekļūt bunkurā.

- Kas tur runā par bunkuru? - austiņās atskanēja nakts maiņas dežūrējošā dispečera balss. - Jūs abi pie laboratorijas, vai drīz pārtrauksit kaitināt glābējus? Kas tur pie jums notika? Jūsu apkārtnē ir palielinājies radiācijas fons.

- Mēs atgriežamies, - Maričs nomurmināja un piecēlās. - Nāc, inspektor, citādi šitie steiguļi steigsies mūs glābt. Šodien nepaveicās - rīt paveiksies. Bet tu esi puisis tā nekas, izturēts. Es redzēju, ka tu gribēji mani apturēt, bet neapturēji. Zini, kad es izšāvu, kāds man skaidri un skaļi pateica: "Muļķis!" Vai ne tu, nejauši?

Pāvels apslāpēja smaidu, noliedzoši pakratīja galvu.

- Es uzreiz izslēdzos, pilnīgi.

- Skaidrs. Un arī balss, šķiet, nebija tava... Nez kāpēc man tika mazāk, kaut arī stāvēju priekšā, atskatos - tu šūpojies, grasies krist. Es grūžu tevi uz izeju, saucu, bet tu klusē, tikai kājas kustini kā somnambulists. Un - neticēsi - ap tevi spīd oreols. Iznācām - tas pazuda.

- Neko neatceros.

- Nu, Igor, jūs aizspēlēsieties! - dispečers neizturēja. - Es ziņošu priekšniekam par jūsu...

- Nebiedē tu mani, - Maričs pārtrauca. - Viss ir kārtībā. Parunāsim rīt.

Viņi vairs nesarunājās. Tikai atvadoties no Pāvela, inženieris paturēja tā roku savējā, bet neko tā arī nepateica. Ja Pāvels būtu iedomājies viņam pajautāt, turpmākie notikumi būtu pagriezušies citādi...

Savā kabinetā viņš neuzturējās ilgi. Inks pēkšņi uzsvieda oranžu izsaukuma zīmi virs galda, kas nozīmēja kaut ko līdzīgu cilvēka žestam: uzmanību! Pāvels apstājās kabineta vidū, turpinot pārģērbties, pusbalsī sacīja:

- Ko tu gribi?

- Jums tikko piezvanīja.

- Kas?

- Abonents netika identificēts, sakaru kanālu neizdevās uztaustīt, tika veikti īpaši pasākumi pret pelengu.

Pāvels uzreiz kļuva modrs, sajutis lipīgu, draudošu skatienu ar visu muguras ādu. Strauji pagriezās - neviena.

- Palaid ierakstu.

Inks ieslēdza noklausīšanos, un telpā atskanēja dīvaina, nedaudz rīkles balss.

- Inspektor, mēs vēlreiz brīdinām: nebāz degunu tur, kur nevajadzētu. Izmeklē incidentu klusi, lēnām, bez degsmes - un dzīvosi ilgi. Trešā brīdinājuma nebūs.

Ieraksts beidzās.

Pāvels pasēdēja pie galda un pārdomājot, vai informēt komisāru par saviem kontaktiem ar "sanitāriem" uzreiz vai nedaudz pagaidīt, un nolēma nesteigties. Katastrofas cēloņu ikdienas izmeklēšana nepārprotami pārvērtās par aktīvas pretestības fāzi izmeklēšanai, kaut arī zemā līmenī. Bija jāgaida "sanitāru" "briesmīgākie" soļi, lai saprastu, kas viņiem galu galā vajadzīgs.

Mājās Pāvels ierakstīja savas domas sistēmā, padzēra tēju ar avenēm un devās gulēt, pamatoti uzskatot, ka tūlīt pēc brīdinājuma viņu nepiebeigs.

Nākamajā rītā viņš atkal aizlidoja uz Aizsardzības centru un vairs neatpazina teritoriju ap Stumbru: drūmais melnums un sarūsējušās svītras pazuda, pauguri, līdzenums, upes terases bija apaugušas ar sulīgu smaragdzaļu zāli, kas ainavu pārveidoja par pārsteidzoši glītu, tīru un dzīvespriecīgu dabas stūrīti. Stumbrs uz šī zaļā fona izskatījās dabiski un pat svinīgi, neizraisot ierasto trauksmi - nepretencioza balta kolonna, kuras diametrs bija kilometrs un augstums - divi. Uz Zemes bija daudz struktūru, kas lielākas pēc mēroga un sarežģītības.

Vadības telpā inspektors satika Zlatkovu.

Centra vadītājs, šķiet, bija iegrimis sevī. Uz inspektora sveicienu viņš tikai pamāja ar galvu, turpinot blenzt uz vides vadības paneli.

- Runā, ka jūs naktī nokāpāt ellē. Tā ir taisnība?

- Tiesa, - Pāvels apmulsis atzina. - Tas, protams, ir stulbi un nenopietni, bet tā nu iznāca.

- Maričs zina, kā ar savu enerģiju aizraut citus.

Pāvels neatbildēja, domādams, ka inženieris nav vairāk vainīgs kā viņš pats.

- Diemžēl nebūs iespējams iekļūt neatkarīgo iekārtu bunkurā. Arī tur noplūda hronoputas. Un tagad, pēc jūsu ceļojuma, arī viss tunelis ir piepildīts ar amorfo laiku, substanci kam piemīt visaugstākā iespējamā entropija... Vai jūs atnācāt pie manis?

- Piedodiet, ja novēršu uzmanību, - Pāvels sarāvās, jūtoties kā zēns, kuru paraustījuši aiz auss. - Man ir tikai divi jautājumi.

- Uz priekšu, - Zlatkovs teica bez izteiksmes.

- Vai jūs varat nezinātājam izskaidrot, kāpēc hronopaātrinātājs dažu startu laikā strauji palielināja enerģijas patēriņu un nekavējoties samazināja to līdz nullei?

Zlatkovs pārtrauca skatīties uz pulti, bet viņa acis joprojām palika vienaldzīgas.

- Mums tas pagaidām ir noslēpums. Teorētiķi ir izstrādājuši interesantu teoriju, taču to pārbaudīt nespēja.

- Vai varat vismaz īsi padalīties ar šo ideju?

- Nekas nevar būt vieglāk. Tajā apgalvots, ka Stumbrs atdūrās pret Zemes senās civilizācijas pretī vērstu hronoaku, kuru pirms aptuveni divsimt miljoniem gadu uzcēluši delfīnu senči. - Zlatkovs tik tikko manāmi pasmaidīja, pamanījis Pāvela apjukumu. - Jūs pats to gribējāt. Teorētiķus nesaista veselā saprāta ķēdes, jo īpaši tāpēc, ka viņu aprēķini saplūst ar faktiem. Vēl viena hipotēze ir pilnīgi eksotiska: Zeme satur bezgalīgi daudz civilizāciju, kurām nav kontakta savā starpā, jo tās dzīvo laikā, kuru viens attiecībā pret otru pagriež noteikts leņķa kvants, un mūsu Stumbrs kaut kur ir saskāries ar tādu pašu, cita laika leņķa Stumbru.

Pāvels neviļus pašūpoja galvu.

- Jūs mani satriecāt. Vai tas tiešām ir iespējams?

- Bet kurš teica ka nē? Teorētiski ir iespējams izveidot jebkuru nepārtrauktību ar jebkuru laika gaitu un pat vispār bez laika. Pirms simts gadiem tika uzskatīts, ka nav iespējams invertēt laiku, taču šodien Stumbrs to ir izurbis miljardiem gadu senā pagātnē!

- Man ir pēdējais jautājums. Vienreiz hronopaātrinātājs ieslēdzās pats, naktī. Vai ir kādas domas par to?

- Bija, tagad vairs nav. Šis gadījums iekļaujas arī pēdējo divu hipotēžu ietvaros, ar kurām es jūs iepazīstināju.

- Vai tas iekļaujas jūsu paša hipotēzē?

Zlatkovs pacēla acis. Viņa acis joprojām bija vienaldzīgas, taču tajās reizēm uzplaiksnījušie ironijas, sarkasma un pārākuma zibšņi liecināja, ka bijušais laika laboratorijas vadītājs nebūt nebija tik vienkāršs, kā varētu šķist no pirmā acu uzmetiena.

Pāvels klusi pagāja malā, paskatījās pulkstenī. Maričs solīja ierasties desmitos no rīta, bet bija jau vienpadsmit, un viņa vēl nebija. Šajā laikā zālē atskanēja sirēna.

- Zonā ir cilvēks! - ziņoja automāts. - Trauksme!

Pirmajā mirklī Pāvels, tāpat kā visi telpā esošie, domāja, ka cilvēks ir izgājis no laboratorijas, bet tad viņš saprata, ka tas iet ēkas virzienā, nevis prom no tās. Videokameras viņu noķēra un galvenajā viomā parādīja tuvplānu.

Cilvēks biezā, zilā kombinezonā ar mugursomu un necaurspīdīgu konusa formas ķiveri mierīgi tuvojās Stumbram.

Vairāki sakaru operatori sāka izsaukt svešinieku, un gaisā pacēlās avārijas patruļas pinasi. Bet tad nepazīstamais palūkojās apkārt, pamāja ar roku, it kā zinātu, ka viņu vēro, un zālē atskanēja raksturīgā neskaidrā ar vieglu aizsmakumu Igora Mariča balss:

- Nevajag mani glābt, Atanas, es esmu aprēķinājis visu. Mēs pārāk ilgi gaidām, kad tiks izgatavoti skafandri, kad tiks atrasts brīvprātīgais vai kad Stumbrs uzsprāgs. Mums jāpārtrauc eksperiments, kura bulta jau sen ir izlēkusi no riska skalas. Un es ceru, ka laboratorijā kāds tomēr palika dzīvs.

- Ko tu dari, neprāti! - Zlatkovs izmainītā balsī teica mikrofonā. - Tu taču zini, ka neviens nevar šķērsot hronoputu zonu, kur makro līmenī tiek kvantēts laiks un telpa. Nevienu neizglābsi un pats velti pazudīsi!

- Bet te nu tu kļūdies, - atskanēja Mariča balss. - Ieguvums ir tāds, ka es vismaz pārbaudīšu skafandru, ko izgatavoja tehsektorā. Atvainojies manā vietā, es to nozagu, kādam tomēr vajadzēja to pārbaudīt.

- Igor... - Zlatkovs apklusa, atgrūda mikrofonu un izgrūda caur zobiem sānis: - Viņš nekad nesaprata, ka avantūra nav tas pats kas risks...

"Lūk ko inženieris bija domājis, kad viņš mani uzaicināja pulksten desmitos," nodomāja Pāvels. - Kurš varēja nojaust, ka viņš ir spējīgs uz kaut ko tādu! Es viņu tomēr nenovērtēju... "

Šajā brīdī Maričs apstājās simts metru attālumā no laboratorijas ēkas, no mugursomas izņēma melnu kubu, noliecās, kaut ko izdarīja, un kubs pārvērtās par zirnekli-konkistadoru.

- Es paņēmu līdzi palīgu, - Maričs turpināja. - Speciāli ieprogrammēju, noņēmu pašsaglabāšanās bloku, ievadiju manu sensoru ierakstus viņa atmiņas blokā, es tos sakāru uz sevis veselu kaudzi. Ja kas gadīsies, viņš izlēks...

Konkistadors pie inženiera kājām sarosījās, divreiz palēcās gaisā, it kā ielokot kājas, un metās uz ēkas galveno ieeju. Nesasniedzis duci metru, viņš pēkšņi iedegās ar oranžu gaismu, viņa kontūras salīgojās, saviļņojās, it kā sakarsēta gaisa plūsmā. Nākamajā mirklī tā izmēri pieauga dubulti, un tam sekot kļuva neiespējami - zirneklis tika gandrīz "iesmērēts" no ātruma, cilvēku vizuālās reakcijas nebija pietiekamas, lai to vizuāli novērotu.

- Viņš izgāja cauri efektu zonai, - Maričs atviegloti sacīja. - Bet es grēcīgi baidījos. Uz tikšanos, glābēji! Atanas, nodod sveicienu tam puisim inspektoram, viņš man patika. Ja man neizdosies, viņš tiks galā.

Visi zālē esošie lūkojās uz Pāvelu. Tas klusēja, gaidot incidenta beigas. Doties pie Mariča pinasā vai ar kuteri bez aizsardzības bija parasta pašnāvība. Visi to saprata, neviens - ne novērotāji, ne zinātnieki, ne glābēji - nebija paredzējuši šādu notikumu pavērsienu, taču viņi gaidīja, ka notiks brīnums, un Maričs atgriezīsies pats.

- Sargies no pilnīga melnuma, - Zlatkovs pēkšņi iemeta. - Melnā “šķidruma” vai "dūmiem", ko redzēji bunkura izejas atverē. Netuvojies tam. Acīmredzot tas patiešām ir paredzētais amorfais laiks.

- Paldies par brīdinājumu, es būšu uzmanīgs.

Maričs atkal pamāja ar roku un devās uz priekšu. Viņa figūra saviļņojās, ietērpusies zelta spīduma oreolā un pēkšņi ar lēcienu izauga divreiz lielāka. Arī viņa kustības ātrums pieauga, bet ne tik daudz, lai nevarētu redzēt, ko viņš dara.

Maričs apstaigāja laboratorijas ēku, nostājās pie ieejas un iegāja. Viņš klusēja, taču, visticamāk, radioviļņi netika cauri hronoputu slānim, kas caurstrāvoja visu laboratoriju.

Gaidīšanas minūtes ievilkās stundās. Vērotāji, operatori, zinātnieki, glābēji, ārkārtas patruļas piloti gaidīja, gatavi lidot kaut uz elli. Maričs neatgriezās.

Arī nākamajā dienā viņš neatgriezās. Un tikai pēc vairāk nekā divām dienām no laboratorijas izrāpās konkistadors. Puse no viņa sāniem bija nogriezta, trūka trīs kāju, acis nespīdēja, bet viņam tomēr izdevās pārkļūt pāri pārveidotā laika zonas robežai, kur viņu savāca roboti. Tomēr konkistadora-zirnekļa atmiņas bloks bija tukšs.

4. nodaļa

Aizsardzības centra inženieri Polujanovu visi zināja kā izcilu speciālistu, izdarīgu un kārtīgu cilvēku. Bet tikai komisārs-divi Romašins viņu pazina arī kā profesionālu drošības virsnieku, drošības departamenta speciālo uzdevumu inspektoru, "Roud Asker" grupas vadītāju.

Viņi satikās mehānisko sistēmu laboratorijā, kur Polujanovs strādāja ar konkistadoriem un pēc kārtas ielīda vienā no kastēm ar vakuuma-anizotropo aizsardzību. Drīz viņiem pievienojās centra vadītājs Atanass Zlatkovs, kuru ar kodu "bruņukrekls" nodrošināja viltīgs apsardzes komplekss šāda veida operāciju augstākajai klasei.

- Mēs esam izskaitļojuši vēl divus, - sacīja Polujanovs, pārbaudot lodziņu indikatora panelī: zaļās gaismas norādīja, ka neviens nav pamanījis vai sadzirdējis viņu sapulci. - Tādējādi Centra teritorijā jau ir vesela "sanitāru" apakšnodaļa, kas kontrolē deviņdesmit procentus no tā darbības.

- Turpiniet izsekot viņu darbībām, - Romašins pamāja ar galvu. - Es domāju, ka viņi nojauš par mūsu informētību un gatavo jaunus uzbrukumus. Bet nevajadzētu pieļaut vēl upurus. Kā uzvedas jaunais izmeklētājs Ždanovs?

- Normāli, bez uztraukumiem. Lai gan viņam ar Mariču nepaveicās. Bet viņš nezināja, ka inženieris gatavo savu no augšas nesankcionētu uzbrukumu. Toties šis gājiens padarīja "sanitārus" nervozus un palīdzēja mums identificēt viņu bāzi. Vai Ždanovs zina, kam viņš tiek gatavots?

- Nē, bet es neesmu pārliecināts, ka viņš ir tas, kas mums vajadzīgs, lai izveidotu komandu. Lai gan, no otras puses, viņu acīmredzami aizsargā kāds, par kuru mēs vēl neko nezinām. Lai viņš tiek skaidrībā pagaidām pats, bet vēlāk - paskatīsimies. Atanas, vai tev ir jaunumi?

- Ir, - Zlatkovs nopūtās. - Es atradu veidu, kā palaist cilvēku Stumbra iekšpusē, lai gan šī metode ir diezgan riskanta.

- Dažos vārdos ideju...

- Iespēju realizēšanas līnijas formēšana neatkarīgi no jau izveidotā laika atzara. Idejas fiziskālais un matemātiskais aparāts ir ļoti sarežģīts, un es ...

- Kā ielaist?

- Mums jāuzbūvē vēl viens, tā sakot, hronopaātrinātājs, kaut kas līdzīgs mini-hrono-urbim, hronokvantu stabilizatoram.

- “Sanitāri" nekavējoties pamanīs būvniecību.

- Bet mēs to varam paslēpt zem citas konstrukcijas celtniecības, - atzīmēja Polujanovs. - Celtnieki ir sākuši montēt jaunu hronoptimizatoru, kāpēc gan ne ...

- Laba ideja, - Romašins atdzīvojās. - Bet, lai palielinātu veiksmes varbūtību, mēs sāksim būvēt uzreiz trīs mini-hronourbjus vienlaikus, tas ir, optimizētājus. Un tomēr es gribētu izmēģināt vieglāko ceļu līdz Stumbram - caur laboratorijas ēku.

- Baidos, ka tunelis starp laboratoriju un Stumbru ir bloķēts, - Zlatkovs atkal nopūtās. - Bet pārbaudīt nenāks par sliktu. Maričs, diemžēl ... - Viņš sadrūma. - Visticamāk, vairs neatgriezīsies. Kurš ies nākamais?

- Lomotovs un Belijs, - teica Romašins. - Viņi ir gatavi jau sen. Viņu došanās uz laboratoriju ir klasificēta četru nulļu slepenības pakāpē, un es ceru, ka tā izdosies. Ja neaizies viņi, ies Ždanovs reklāmas izrādes stilā, lai "sanitāri" nevarētu viņu novākt liela cilvēku pūļa klātbūtnē, neriskējot sevi atklāt.

Uz telpas paneļa iedegās oranža actiņa, atskanēja sardzes inka balss:

- Tiek fiksēta uzmanība uz šo Centra daļu. Tiešo atklāšanas draudu laiks ir apmēram minūte un divdesmit sekundes.

- Izkliedējamies.

Zlatkovs pamāja un uzreiz aizgāja. Pēc viņa boksu atstāja Romašins. Polujanovs pa savu kanālu pasekoja kā viņus pavada apsardzes komandas un atgriezās pie pamatdarba.

5. nodaļa

Nodaļas vadītājs pamāja uz krēslu rindu pie galda. Pāvels apsēdās, apskatot videoplasta ainavu. Romašina birojs izskatījās kā akmens terase kalna nogāzē: aizmugurē nogāze kļuva stāvāka un pārvērtās par vertikālu klinšu sienu, priekšā bija aizas krauja, aiz tās pelēkzilu klinšu haoss un pie horizonta - sniegoti kalnu silueti. Vadības-galds pults, atzveltnes krēsli un stereoekrāna statīvs uz šī fona izskatījās nedaudz dīvaini, kā teātra izrādes dekorācijas.

"Pamirs, - Pavels noteica gandrīz skaļi, - skats no Konguras pārejas. Kreisajā pusē ir Kongura virsotne, to nevar sajaukt. Cik daudz attēls no videoplasta izsaka par kabineta īpašnieka raksturu. Izrādās, ka pēc gaumes esam tuvi."

Romašins vairākas sekundes lasīja gaismas līnijas, kas šķērsoja matēto melno paneli, un pieskārās sensoram “beigt”. Tad viņš atstāja galdu un apsēdās blakus inspektoram, skatoties uz mākoņu miglām, kas peldēja kalnu virsotnēs.

- Tikāt skaidrībā?

Pāvels uz sāniem paskatījās uz sirmiem matiem deniņos.

- Būtībā. Bijušajam laboratorijas vadītājam ir interesanta ideja, izskaidrojot katastrofas cēloņus. Viņš uzskata, ka eksperimentā ir iejaucies kāds cits.

- Vai to apstiprina fakti?

- Es negribētu apgalvot, bet daži fakti tomēr runā par labu šai hipotēzei. Pēc konkistadoru - hrono-paātrinātāja apkopes mašīnu ziņojumiem, Stumbra aprīkojums darbojas ekstremālā režīmā, Stumbrā ir cilvēki, bet ar tiem nav nekādas saiknes.

Romašins pamāja.

- Kā jūs domājat, Igors Maričs ir miris?

- Visticamāk, lai gan joprojām ir cerība uz viņa atgriešanos. Iespējams, laboratorijas iekšpusē laiks rit lēnāk nekā ārpus ēkas.

- Vai viņš nevarēja iekļūt Stumbrā caur laboratorijas izejām?

- Nav izslēgts, tomēr lai to pārbaudītu, ir jāatkārto mēģinājums iekļūt laboratorijā. Diemžēl no turienes iznākušais konkistadors ir tukšs kā skārda bundža.

Romašins pievērsās Pāvelam, viņa acīs uzplaiksnīja nožēlas un vainas ēna. Un nojausma par šaubām.

- Mēs ceram uz jums.

- Es jau sapratu. Otro dienu gatavojos jaunam izlūkgājienam. Rīt vai parīt būšu gatavs.

- Nesteidzieties ar izlūkošanu, vispirms aprēķiniet iespējas iekļūt ēkā. Kļūdu nedrīkst pieļaut. Un vēl. Vai esat dzirdējuši par dīvainām parādībām Zemes atmosfērā, Zemes tuvumā un pie Sistēmas robežām?

- Nē. - Pāvels nesāka stāstīt Romašinam par to, kā viņš naktī gāja ar Mariču, pirms viņa pārgalvīgi drosmīgā soļa, pie Stumbra. - Pēdējā laikā neesmu klausījusies ziņu programmu.

- Šī informācija joprojām ir slēgta vispārējai pieejai. Sīkāku informāciju varat uzzināt, izmantojot Biroja kanālus. Īsāk sakot, lieta ir šāda: pirms divām nedēļām virs Stumbra tika izgaismots stratosfēras apgabals desmit kvadrātkilometru platībā. No attāluma tas izskatās ļoti līdzīgs ziemeļblāzmai. Turklāt apmēram desmit tūkstošu kilometru augstumā no Zemes virsmas virs tā paša punkta tika atklāts "atgrūšanas burbulis" - zona, kas neļauj vienam materiālam ķermenim iziet tai cauri. "Burbuļa" diametrs ir aptuveni divi simti kilometru. Tas nav vizuāli novērojams, tas neizraisa fizikālo lauku anomālijas, bet, mēģinot pārvarēt absolūti tukšo "burbuļa" telpu, parādās atgrūdoši spēki.

- Interesanti, - Pāvels klusi sacīja.

- Domājat? Un pēdējais: pie ekliptikas poliem, aptuveni vienas astronomiskās vienības attālumā, parādījās "caurspīdīgi caurumi" - vielas absorbcijas zonas. Vienā no tām tika iesūktas vairākas automātiskās zondes un bezpilota astronomiskais modulis, otrā - stacija SPAS-42. No pieciem apkalpes locekļiem trim izdevās izglābties. Zinātnieki joprojām atsakās skaidrot parādību cēloņus, taču nav šaubu, ka parādības ir saistītas ar katastrofu, pareizāk sakot, ar joprojām strādājošo Stumbru.

- Šī doma nāk prātā vispirms.

- Pilnīgi pareizi, lai redzētu saistību, nav nepieciešams, lai uz pieres būtu septiņi laidumi. Parādības sāka novērot pirms divām nedēļām, tas ir, tieši pēc katastrofas, un luminiscences, atgrūšanas un absorbcijas apgabali iederas taisnā līnijā, kas iet caur Stumbru, un ir tam “piesaistīti”, tas ir, rotē kopā ar Zemi. Mūsu eksperti tagad strādā kopā ar akadēmijas fiziķiem.

- Tikko iedomājos: vai viņi nav mēģinājuši izpētīt telpu tālāk pa vektoru?

- Interesanta ideja. Mēs ieteiksim pārbaudīt. Nu ko, jūsu autonomijas pakāpe paliek nemainīga. Gatavojieties iet uz laboratoriju: izpētei, lai atjaunotu situāciju vadības telpā, kāda bija eksperimenta laikā. Vai jūs varat noteikt Stumbra darbības bīstamības pakāpi?

- Nezinu, - Pāvels atbildēja pēc vilcināšanās. - Droši vien tikai tad, ja ir pilnīga informācija par lietu stāvokli. Tikmēr Stumbrs mums ir "melnā kaste". Neviens nezina, kāpēc tas darbojas un kādos laikos tas nonācis. Tādas tās lietas.

Romašins piecēlās, pastaigāja pa kabinetu un apsēdās pie galda.

- Jūs man atgādinājāt... Vai jums nešķiet, ka radies paradokss? Saskaņā ar konkistadoru liecībām, tuvākie Stumbra izejas punkti reāllaikā ir pirms divsimt gadiem, trīs simt, desmit tūkstoš gadiem. Kāpēc nav dokumentu no pagātnes, ka šie notikumi būtu notikuši Brjanskas mežā? Galu galā mums tie jau ir notikuši. Senčiem tos vajadzēja atspoguļot dokumentos, hronikās, annālēs...

- Paradokss patiešām pastāv, bet fiziķi to izskaidro dažādi. Daļa ar to, ka stājās spēkā seku slāpēšanas likums, kura īpaša izpausme ir tāda, ka nav minēts jebkāds Stumbra izskats dažādos vēsturiskos laikmetos. Otrais skaidrojums ir diezgan oriģināls: eksperiments beidzās jau tā sākumā. Tas ir, viss, ko mēs šobrīd piedzīvojam, ir viens no iespējamiem eksperimenta gaitas veidiem, gluži kā Visuma sapnis. Pazudīs hronogrāfiskās nobīdes cēlonis - pazudīs, kā nekad nenotikuši, notikumi, kas sākās pēc hrono akas sabrukšanas. Bet ir vēl eksotiskākas hipotēzes, piemēram, ka Stumbrs pagātnē iziet blakus esošajos laika leņķos. Agrāk mēdza teikt - "kaimiņu dimensijās", tāpēc vēsture nav saglabājusi pierādījumus par tā parādīšanos.

- Hmm, interesanti. Daudz hipotēžu, vai ne?

- Tā ir viņu vājība. Lai gan patiesība mēdz būt daudzpusīga. Varbūt arī mūsu gadījumā tā atrodas daudzu hipotēžu krustpunktā? Ir tikai viens ceļš uz to - zināšanas.

Romašins tikko manāmi pasmaidīja.

- "Tūkstošiem ceļu ved prom no mērķa, un tikai viens ved uz to", Monteņs. Senie filozofi zināja gudro teicienu vērtību. Vai jums nepieciešama mana palīdzība?

- Vēl nē.

- Tad uz redzēšanos. Gaidīšu pēc divām stundām... ja nekas nenotiks. Es ceru, ka pasaule pastāvēs tik ilgi.

Viņi uzsmaidīja viens otram, izjūtot savstarpējas simpātijas, un Pāvels izgāja no drošības nodaļas vadītāja kabineta.

Koridorā viņš sadūrās ar steidzīgu cilvēku. Abi vienlaikus atvainojās un, paspēruši divus soļus, apstājās.

- Pāvels?

- Žeņa!

- Nu, sveiks, klaidoni! Nebiju domājis ar tevi šeit satikties. Tu taču esi kosmosa inspektors, cik atceros. Vai arī pārcēlies uz nodaļu, pie Zemiešiem?

- Uz laiku, Žeņa, īslaicīgi.

- Skaidrs. Laika laboratorijas katastrofa?

- Seko jaunumiem? Uzminēji. Bet kur pats esi?

- Tajā pašā vietā: pārbaudes poligons, sauszemes transporta brigāde. Vai neesi jau aizmirsis? Puiši atceras tevi, it īpaši Vitolds, viņš jau ir montāžas un testēšanas iekārtu vadītājs.

- puisis uzaudzis. Es arī visus atceros, nodod sveicienus.

- Noteikti. Kāpēc tu nejautā, kā Lūcija?

Pāvels nemanāmi pavīpsnāja.

- Ceru, ka ar viņu viss ir kārtībā.

Jevgenijs paklusēja.

- Vai tu viņas dēļ aizgāji? Puiši ilgi brīnījās...

- Sevis paša dēļ.

- Skaidrs. Labi, tā ir pagātne. Es skriešu, mani gaida. Ienāc pie mums, ja esi brīvs. Starp citu, mums ar Lūciju ir meita, nosaucām Alevtina. Lūcija pameta brigādi, un mēs apprecējāmies.

Jevgeņijs saspieda plaukstu dūrē, atvadu žestā to pacēla un aizgāja.

Pāvels palika stāvam, apstulbināts no ziņām, pēc tam lēnām devās uz savu kabinetu. Tur viņš ierakstīja parādījušās domas kristālā, izlasīja pēc pieprasījuma saņemtos ziņojumus, un pats atsauca atmiņā Lūciju, mēģināja iedomāties, kāda viņa tagad izskatās, kāda viņai meita, kāpēc viņa apprecējās ar Baranovu... Cik gadus viņi bija kopā, vienā un tajā pašā pulkā, dienu pēc dienas, un katru reizi viņa bija atšķirīga: dažreiz sirsnīga un maiga, tad sveša un nelaipna, ķircinoša un izsmējīga, neaizsargāta un bezpalīdzīga, stingra un spēcīga, kaprīza un nepacietīga... Tā arī palika noslēpums, kāda viņa ir patiesībā. Dzejniekam bija taisnība, sakot:

Katram sava slepenā pasaule.

Ir labākais brīdis šai pasaulē.

Ir sliktākā stunda šai pasaulē.

Bet viss paliek apslēpts...

Un līdz šim personīgā pasaule ir noslēpums un ilgi paliks noslēpums citiem. Šīs rindas, iespējams, ir attiecināmas arī uz Lūciju. Kāpēc viņa pēkšņi zaudēja interesi par Pāvelu pēc tik daudzām tikšanās reizēm? Kāpēc vienkāršākais Žeņa Jevgenijs, kuru viņa nemaz neievēroja, pēkšņi kļuva par viņas vīru? Mūžīgais zaudētājs un neveiksminieks līdz kretinismam vienkāršs, labs matemātiķis, bet slikts sportists, tievs un neizskatīgs - un blakus Lūsijai iespaidīgs, skaists, pārliecināts ... Grūti iedomāties! Neiespējami iedomāties! Un tomēr - fakts! Fakti ir spītīgas lietas, kā teica gudrais. Tiesa, viņš vairs neizskatās pēc inteliģenta ņuņņas ar brillēm, viņš ir nobriedis, pieņēmies svarā... Viņas ietekmē? ..

Pāvels attapās, paskatījās pulkstenī un sāka steigties. Bija laiks doties uz Zinātņu akadēmijas ekspertu nodaļu.

Vakarā viņš devās vakariņot Brjanskas restorānā "Zelta šļaksti". Atcerējās draugus, ar kuriem reiz bija bijis šeit, daudzas reizes - kopā ar Lūciju, domāja par savu darbu, kā parasti visu saņemto informāciju salika pa plauktiem. Mīklu bija pietiekami, lai izdarītu kādu kuriozu secinājumu, un no rīta viņš nolēma tikties ar komisāru. Un, beidzot vakariņas, domāja vai nepiezvanīt Jevgenijam, kurš viņu piesaistīja ar slimīgu ziņkāri (Lūcijas vīrs, oho!).

Baranovs viņam piezvanīja pats, tieši uz restorānu. Pāvelam uz galda izauga skaista svecīte ar emkanu, kas pārvērtās par video pārraidi, un viņš pārsteigts, ieraudzīja sev priekšā Jevgeņija Baranova seju.

- Labu apetīti, - izmēģinātājs dzīvespriecīgi pasmaidīja. - Tu neienāci pie mums, tāpēc zvanu. Lūcija grib tevi redzēt, kā arī dzirdēt interesantu stāstu, un mums radās doma: vai tu mums kopā ar viņu parādīsi Stumbru? Es to neesmu redzējis naktī, arī Lūcija ne. Un tad mēs pasēdēsim kaut kur un patērzēsim.

Pāvels klusēdams skatījās bijušā paziņas sejā, arvien vairāk saspringdams, taču neizrādīja savas jūtas. Viņš mierīgi pamāja:

- Kāpēc gan neparādīt. Kur es varu jūs paņemt?

- Mēs neesam tālu, netālu no otrā Brjanskas metro. Un atbilstoši ģērbušies.

- Gaidiet, es būšu pēc dažām minūtēm.

Vioms saritinājās pavedienā, izdzisa.

Pāvels, domīgi noliecis galvu, paskatījās uz galdu, mēģinot atrast iemeslu pēkšņajai Baranova interesei par hronolaboratoriju, pēc tam paslapināja lūpas un piecēlās. Pēc ceturtdaļstundas viņš ar ērtu piekūna klases kuteri pielidoja pie metro.

Jevgeņijs un Lūcija viņu gaidīja pustumsā aiz zilo egļu dzīvžoga. Baranovs bija ģērbies pelēkā kokosā, Lūcija - gaišā sporta unikā, un Pāvels, kurš zināja, ka viņai nepatīk sports un cieši pieguļošs apģērbs, vēl vairāk uzvilkās.

- Sveiks, inspektor. Lūcija noskūpstīja viņu uz vaiga. - Tu, kā vienmēr, esi akurāts, stiprs, formā. Vai mēs neatraujam tevi no darba? Man šķiet, ka ideja ir brīnišķīga - paskatīties uz Brjanskas hronolaboratoriju no augšas. Vai mūs tur ielaidīs?

- Apvaino, - teica Pāvels, klausoties savās izjūtās, bet neuzdrošinoties sekot iekšējam ieteikumam atteikties no lidojuma. Nodomāja: gan paspēšu brīdināt Romašinu, ja kas ...

Precētais pāris iekāpa kuterī, Ždanovs ieņēma pilota vietu, un viņi pacēlās.

Ceturtdaļa stundas pagāja nenoteiktās sarunās, atmiņās, Lūcijas ohos un ahos, apbrīnojot nakts ainavu.

Kutteris klusi slīdēja naktī, apsteidzot retos ceļabiedrus, kas bija redzami tikai pēc mirgojošajām gabarītugunīm. Zem tā peldēja krāsainu dzirksteļu, plankumu un gaismas svītru izbārstījumi - ciemati un kempingi, zvēru fermas un biosintēzes rūpnīcas, magnetoplānu stacijas, sporta centri, atpūtas nami, kultūras centri. Pilsētu iziršana jau bija sasniegusi punktu, kurā ēku koncentrācija tika uztverta kā novirze no normas, un zemes virsma no trīs kilometru augstuma atgādināja vienu kolosālu parku - pilsētu-mežu. Tikai laiku pa laikam gaismas staros un mirgošanā parādījās tumšas spraugas: upes un purvi, civilizācijas neskartas mežu salas, aizsargājamās un tūristu zonas. Dienvidos zilgani mirgodams lēnām dzisa Brjanskas centrālais reģions ar senatnes pieminekļiem - pamazām izgaisa, pazūdot aiz horizonta. Vairākās vietās debesīs ietiecās baltie liftu spieķi, virzoties atpakaļ, pazūdot uz dažu konstrukciju spilgtākā spīduma fona. Ziemeļos, uz kurieni devās kuteris, no horizonta pacēlās vienmērīgi balta kolonna, iegremdēta daudzkrāsainā gaismas mākonī. Kolonna strauji auga un drīz aizēnoja ceturto daļu debesu.

- Kas tas ir? - nočukstēja pieklususī Lūcija.

- Hronokvantu paātrinātāja tornis, - Pāvels atbildēja, nožēlodams, ka piekritis šai pastaigai. Viņš tā arī nesaprata, ar ko Baranovs piesaistīja Lūciju tik lielā mērā, ka viņi apprecējās un pat dzemdēja meitu. - Īsāk mēs to saucam par Stumbru.

Kutteris uzkāpa augstāk un lēnām peldēja pie gigantiskās caurules, kas atradās apmēram astoņu kilometru attālumā. Pilota kabīnē atskanēja zvana pīkstoņa, un uzmirgoja sārta indikatora gaisma. Pāvels nospieda sakaru pogu.

- Bortam X, jūs ienācāt aizliegtajā zonā, aizliegtajā zonā! - atskanēja automātam raksturīgā balss. - Ieeja tikai īpašiem transportlīdzekļiem. Norādiet savu kodu, izsaukumu, nodaļas pasi.

- Kods simts septiņi, drošības departamenta inspektors Pāvels Ždanovs, "Roud Asker" grupa.

Pēc sekundes atskanēja atbilde:

- Ieeja atļauta.

"Piekūns" turpināja lidojumu.

- Cik stingri! - sacīja Jevgēnijs. - Vai tas ir tas pats hrono paātrinātājs? Šķiet, ka nesen es redzēju video pārraidi no notikuma vietas. Bet dabā tas ir ... - viņš pameklēja vārdu - nopietnāk. Joprojām nav zināms, kas īsti notika?

Kuteris lidinājās virs baltās kolonnas augšdaļas. Pilotiem šķita, ka viņi ieskatījās dziļā akā ar gaismas sienām. Stumbra augšdaļa bija nedaudz izplūdusi un drebēja, it kā pārklāta ar apsildīta gaisa plūsmu.

Pāvels pacēla galvu un zenītā ieraudzīja sārtu gaismas plankumu, līdzīgu vējā lidojošam kvēlojošam zirnekļa tīklam. Viņu pēkšņi sagrāba asa briesmu sajūta, it kā kāds milzis vienaldzīgi pieliktu izstarotāju viņa mugurai un uzliktu pirkstu uz sprūda. Tajā pašā mirklī kolonna zem viņiem iedegās ar trīcošu dzeltenu gaismu, uz ausu membrānām krita dobjš trieciens, kuteris tika uzmests duci metru uz augšu. Lūcija noelsās.

Mirgojošs gaismas mākonis gredzenā noripoja pa Stumbra kolonnu uz zemi, un drūmās ragainās mašīnas atkāpās no tā atpakaļ. No kaut kurienes aiz kalniem Stumbrā atkal un atkal no visām pusēm triecās zaļas uguns šķēpi. Velnišķīga svilpšana un sprakšķēšana noslāpēja visas citas skaņas, un tad uzreiz iestājās pilnīgs klusums, it kā aparāts būtu iekritis dziļi pazemē.

Pāvels mierinoši pieskārās Lūcijas plecam un pacēla kuteri.

Nezinātājam svešais stihiju spēks zem viņiem sāka mazināties, Tornis pārstāja mirdzēt ar dzeltenu mirdzumu un tagad izskatījās kā caur pelēkiem pelniem gruzdoša pagale. Baltas perlamutrā zaigojošās liesmas gredzens sadalījās mākoņīšos un nodzisa. No visām pusēm Stumbru ielenca grupējoties kolonnās, tumsā neredzamu mašīnu gaismas.

Klusums pēkšņi pārplīsa, it kā kuteris būtu izspiedies cauri nedzirdības plēvi, daudztoņu svilpes, neparastu melanholisku kliedzienu, no kuriem sažņaudzās sirds, komandu balsis, zvani un neskaidrs troksnis, kas atgādina paisuma dārdus.

- Es domāju, ka esmu kļuvis kurls, - atzinās Baranovs. - Kas tas bija?

- Mērogu korekcija, - Pāvels nomurmināja. - Dīvaini, ka mūs nebrīdināja... Nu, ejam mājās? Neko citu interesantu mēs neieraudzīsim.

- Labāk nosēdīsimies pakalnā tuvāk šim jūsu... Stumbram! - Lūcija sāka lūgties. - Es tā gribu paskatīties uz to no zemes. Kaut vai tur. Viņa norādīja uz enerģijas koncentratoru tumšo daļu uzkalnā uz rietumiem.

Pāvels paraustīja plecus.

- Nu ko, man vēl ir pāris minūtes.

Kuteris piezemējās zem koncentratora sienas, pakalna nogāzē, no kurienes Stumbrs šķita kā gigantisks kāda apokaliptiskā ieroča stobrs, kura mērķis bija debesis. Skats bija elpu aizraujošs, un Pavels saprata Lūcijas jūtas, kāpjot ārā no aparāta viņa klusi pateica:

- Ak Kungs!..

Pagaidījis savus paziņas kabīnē, Pāvels izkāpa arī pats. Un tūlīt nostrādāja ķermeņa apsardzes sistēma, liekot tai sekundes daļas laikā ieslēgt paranormālo rezervi un pārstartēt nervu sistēmu. Viņš ieraudzīja divas ēnas, kas izslīdēja aiz enerģijas koncentratora izliektās sienas (puiši bija maskēšanās tērpos Hameleons), un vēl divas iznāca no zemāk esošās gravas. Visi četri bija bruņoti - viņš to sajuta. Pāvels sasprindzināja acis. Tas, kurš gāja pirmais, nebija pazīstams, bet otrais bija tas pats "sanitārs", kas viņam piedraudēja Gevorka koggā pie Lūša alfas. Pāvels piegāja pie sienas, ar perifēro redzi atzīmējot, kā viņu prasmīgi ielenc gredzenā, nogriežot no kutera un precētā pāra, kas bija sastinguši estētiskā priekā. Nebija laika izlemt, vai Baranovi rīkojās sadarbojoties ar "sanitāriem", taču Pāvelam tomēr šķita, ka viņi atrodas hipnotiskā transā.

- Ar to arī beidzas tava amatierdarbība, inspektor, - teica grupas vadītājs tuvojoties. - Bet mēs tevi nenogalināsim, mēs vienkārši neitralizēsim, ievadīsim hipnotransoru. Klausīsi uz vārda, un nebūs nekādu problēmu. Vai ir iebildumi?

- Protams, ka ir, - teica Pāvels un lēca viņam pretim, sekundes daļā pārvarot desmit metru distanci.

"Sanitārs" rīkojās ātri, taču vai nu viņš jau no paša sākuma bija augstprātīgs, vai arī ticēja savam pārākumam, tāpēc izšaut uz inspektoru no sugestora "Zilonis" nepaspēja. Pāvels nespēja caursist viņa ietērpu, bet salauza kakla skriemeļus.

"Sanitāra" līdzgaitnieki acumirklī atklāja uguni no saviem "lielgabaliem" - tie paši izstarotāji "Zilonis" ar zalvi trāpīja Ždanovam, un viņš diez vai varētu ilgi pretoties šim gribu paralizējošajam uzbrukumam, taču cīņā iejaucās trešais spēks.

Aiz Pāvela muguras ar dunoņu parādījās milzīga melna figūra uz "zirga", uzplaiksnīja zaļi zibeņi, uzvirpuļoja trīs bālas liesmu un dūmu kolonnas. "Sanitāri" pazuda. Jātnieks, ar garu rubīna acu spraugu uzmeta skatienu sastingušajam Pāvelam, pacēla atlikušo "sanitāru" no zemes, klusēdams pagrieza kentauru un aizrikšoja prom uz Stumbru. Iestājās klusums. Tad Lūcija, kas atradās stinguma stāvoklī, sakustējās un paskatījās apkārt. Viņas acis kļuva pārsteigtas un lielas.

- Paša, tu?! Kā mēs šeit nokļuvām? ..

Arī Jevgeņijs iznāca no stupora, taču vai nu hipnozes devu viņam bija lielāka, vai arī ķermenis reaģēja spēcīgāk - viņš apvēmās.

Atbalstot abus, Pāvels viņus iesēdināja kuterī un atbildēja Centra dežurantam uz jautājumu, kas tie par sprādzieniem, kas tiek novēroti pie rietumu REC. Viņš pacēla mašīnu gaisā un uz interkoma viļņa izdzirdēja skaidru un skanīgu basu:

- Pirmais izsauc "Roud Asker" simts septiņi...

Klusums, pareizāk sakot, citu balsu vienotais troksnis, un atkal:

- Pirmais izsauc "Roud Asker" simts septiņi...

Pāvels attapās un pieliecās pie mikrofona.

- Simt septītais klausās Pirmo.

- Simts septītais, jūs gaida Centrā, steidzami atbildiet pa divdesmit otro kanālu.

Pāvels paskatījās uz saviem pavadoņiem, cenšoties atbrīvoties no domām par Lūciju.

Sadusmojās, nokratīja stingumu.

Izsēdinājis Baranovus pie viņu mājas, viņš atkal aizlidoja pie Stumbra un drīz iegāja Centra zālē, jau pilnībā kontrolēdams sevi.

6. nodaļa

Centra bunkurā viņu gaidīja Romašins, Zlatkovs un UASS direktors Ivs Kostrovs. Pirms tam Pavels direktoru bija redzējis tikai divas reizes, un fakts, ka tik varenas organizācijas kā ārkārtas glābšanas dienests vadītājs “piekāpās”, lai apmeklētu centru personīgi, vairāk par citiem faktiem liecināja par notiekošā nopietnību.

Ivs Kostrovs bija vidēja auguma, nesteidzīgs, skops vārdos, platiem vaigu kauliem un rudmatains. Cieti sakniebta mute, uzmanīgais skatiens no pietūkušo plakstiņu apakšas, spēja uzreiz novērtēt sarunu biedru, runāja par šīs personas ievērojamo prātu un spēcīgo gribu. Pāvels, sveicinot viņu, sastapās acīm un saprata, ka viņš tiek precīzi un smalki novērtēts un izsvērts - viņš, UASS kosmosa sektora inspektors, kas uzskatīja sevi par labu psihologu, necaurlaidīgu citiem!

- Mūsu lietas nav spīdošas, - sacīja Romašins, ar skatienu uzsverot, ka nevajadzētu runāt par tikko notikušo. - Pirms stundas tika iegūta vides stāvokļa analīze netālu no Stumbra: ir mainījušies visi dabiskie parametri, atklāta plaša gravitācijas depresija, kas ietiecas arvien dziļāk Zemē. Turklāt kosmosā ir atklāti vairāk nekā dīvaini objekti, kas atrodas gar vektoru no Stumbra aptuveni simts astronomisko vienību attālumā no Saules. Bet pats galvenais, mūs nelaida tālāk! Ceļš kosmosā šajā virzienā ir nobloķēts.

- Tas ir, kā nelaida? - Pāvels bija neticīgi pārsteigts. - Kas nepalaida?

- Nezinu. Mēs nosūtījām robežsardzes speiseru tālāk atklātā kosmosā pa to pašu vektoru, bet pusi no gaismas gada attālumā no Saules kuģis nokļuva nezināmā laukā, kas to atgrūda atpakaļ.

- Varbūt vienkārši jāapiet šī teritorija?

- Pagaidām nav rezultātu. - Romašins paskatījās uz departamenta direktoru un apklusa.

- Vai jūs saprotat, kāpēc to visu jums stāsta man klātesot? - Viņš jautāja, apslāpēdams balsī basa pērkona notis.

Pāvels pamāja.

- Daudzu tūkstošu cilvēku dzīvība ir apdraudēta, un mums jāsteidzas izmeklēt katastrofas cēloņus.

Atkal saskaroties ar Romašina brīdinošo skatienu, Pāvels nonāca pie galīgā secinājuma: Drošības departamenta darbībai ir divi drošības horizonti - oficiālais, it kā slepenais, bet pieejams to pašu “sanitāru” izlūkdatiem, un “dziļais” horizonts, kuru zina tikai dažas uzticības personas. Šī saruna ar UASS direktoru tika iekļauta oficiālās darbības ietvaros, standarta un paredzamās robežās.

- Civilizācijas esamība ir apdraudēta - tāds ir jautājums! Saikne starp dīvainām parādībām uz Zemes un kosmosā un Laika eksperimentu laboratorijā ir tieša. Nav jēgas skaidrot, cik dārga ir katra minūte. Mani informēja, ka tieši jūs esat tuvu izmeklēšanas finālam, lai gan vairāki citi inspektori un eksperti strādā ar to pašu problēmu. Centra vadība gatavo ekspedīciju uz hronolaboratoriju. Vai jūs riskēsiet turp doties... pēc Mariča?

Pāvels izturēja vēl vienu ātru, vērtējošu skatienu, bet Romašins atbildēja viņa vietā:

- Tiks galā, es viņam ticu.

- Lai novērstu turpmākas katastrofas, ir jādara viss iespējamais un neiespējamais. Parādiet man Centra aprīkojumu un tā struktūru, - Kostrovs vērsās pie Romašina.

Inspektors palika stāvot kopā ar ar klusējošo Zlatkovu.

- Ir nu gan! - Pāvels nomurmināja. - Stundu pēc stundas nepaliek vieglāk!

- Viņš vēl mēreni pateica, - Zlatkovs klusi sacīja. - Ne tikai Zemes civilizācijas, bet arī Visuma pastāvēšana ir apdraudēta! Es baidos, ka hronourbis jau izkritis uz mūsu Visuma veidošanās brīdī! Starp citu, saskaņā ar pēdējiem grupas aprēķiniem, Stumbrs devās arī nākotnē.

- Nu, ko tas nozīmē?

- Šī ir atklāta hronoklazma, kuras versiju neviens nav aprēķinājis. Neviena hronopaātrinātāja palaišana nākotnē pirms katastrofas nedeva pozitīvu rezultātu. Laika "viskozitāte" nākotnes virzienā izrādījās tāda, ka hronourbis tika izspiests no laika, kā korķis no ūdens.

Pāvels paklusēja, vērodams, kā Romašins kaut ko stāsta Kostrovam.

- Reiz teicāt, ka esat izstrādājis pats savu hipotēzi par katastrofas cēloni...

- Nenoliedzu, es teicu... Vai Maričs jūs neatturēja klausīties neprātīgas idejās?

- Veltīgi jūs par viņu, tā...

Centra vadītājs paraustīja plecus.

- Netiesājiet subjektīvi par mūsu attiecībām. Viņš mani nemīlēja, tā ir taisnība, un es viņu neizvirzīju par viņa nesavaldību, pārmērīgo kategoriskumu, bet viņš ir izcils speciālists... bija. Žēl, ka viņš izdarīja šo neprātīgo soli bez sagatavošanās.

- Jūs neatbildējāt.

- Tūlīt. Bet vispirms es jums kaut ko parādīšu. - Zlatkovs, neatskatīdamies, izgāja no zāles. Pāvels bija spiests sekot viņam.

Viņi nogāja lejā stāvu zemāk, kur sākās inženiertehniskās ēkas korpuss, pagriezās Polujanova laboratorijas virzienā.

Inženieris savu domubiedru sabiedrībā, tērpies pelēkā tehniskā personāla uzvalkā, kā vienmēr, pie galda noņēmās ap nekustīgu konkistadora ķermeni. Ieraudzījis Zlatkovu un Ždanovu, viņš atrāvās no darba un pamāja ar galvu uz vienu no standarta izskata boksiem, kurā bija iespējams radīt jebkādus apstākļus tehnisko ierīču pārbaudei vai kontrolēt procesus attālināti.

Zlatkovs boksā ienāca pirmais, noliecoties - durvju augstums sasniedza tikai pusotru metru. Pāvels sekoja viņam un instinktīvi parāvās atpakaļ: šķita, ka viņš vienlaikus ir kļuvis nedzirdīgs un akls. Bet tā bija tikai viņa nervu sistēmas reakcija uz sensoro depriāciju: boksam bija absolūta aizsardzība pret ārēju starojumu. Tajā valdīja perfekts elektromagnētisko lauku klusums.

Zlatkovs apstājās šauras telpas vidū ar darbagaldu pie sienas un dažādu tehnisku iekārtu komplektu, pašķielēja uz Pāvela sastingušo saspringto pozu.

- Nāciet iekšā, inspektor. Šis Centra stūrītis ir organizēts tā, ka tikai četri zina par tā pastāvēšanu, jūs būsiet piektais. Boksu ieskauj fāzēts vakuuma apvalks un izolējošs slānis no neitroniem.

- Priekš kam? - Pāvels beidzot attālinājās no lūka vāka un atspiedās pret sienu, kas izskatījās kā ziloņa āda.

- Lai neviens mūs nevarētu noklausīties.

- Ieskaitot "sanitārus"?

- Tātad jūs zināt? - boksā iegāja drošības komisārs Romašins.

Polujanovs viņam aiz muguras piemiedza ar aci Pāvelam un izgāja, uzmanīgi aizverot aiz sevis lūku.

- Nu, tad mēs neesam kļūdījušies izvēloties jūs, - turpināja Romašins. Viņš piegāja pie darbagalda, uzsēdās uz stūra. - Pirmkārt, es atvainojos par sagādātajām neērtībām izmeklēšanas laikā. Īpaši atvainojos par incidentu zonā, kad jums uzbruka. Bet mēs neiejaucāmies līdz pēdējam brīdim, ticot jūsu profesionalitātei un ...

- Lai neatklātu savu informētības pakāpi par "sanitāru" darbībām, - Pāvels drūmi pabeidza.

- Bravo! - Zlatkovs skābi sacīja.

- Cerībā, ka mūsu palīdzība nebūs vajadzīga, - Romašins mierīgi turpināja. - Un mūsu cerības bija pamatotas: jūs izglāba citi... aizstāvji.

- Kas bija tas melnais jātnieks?

- Bet uz šo jautājumu es neatbildēšu, jo pats nezinu atbildi. Melnie jātnieki - mēs tos saucam par "Hronobruņiniekiem" - reti nonāk redzeslokā. Acīmredzot viņi brīvi iet iekšā un ārā no Stumbra. Bet kā tas notiek, nebija iespējams fiksēt. Viņi ar mums nesazinās. Lai gan skaidri simpatizē. Nevis kā "sanitāri". Un tagad profesors Zlatkovs jūs iepazīstinās ar reālajiem notikumiem, kas notiek, bet es izklāstīšu jūsu stāvokli. Pēc tam jūs uzdosiet jautājumus, kurus esat uzkrājis izmeklēšanas laikā... ja tādi joprojām vēl būs.

Zlatkovs, vienaldzīgi noklausījies komisāra runu, apsēdās viņam blakus, joprojām neskatīdamies uz Pāvelu, pakošļāja lūpas.

- Man šķiet, ka mums jāsāk lūk no kā... Skotu fiziķis Hjū Everets Trešais tūkstoš deviņsimt piecdesmit septītajā gadā kopš Kristus dzimšanas uzrakstīja disertāciju par tēmu: "Kvantu mehānikas formulēšana, pamatojoties uz relatīvā stāvokļa "jēdzienu", kur viņš izklāstīja Laika fraktāļa metateoriju, kurā Visums katrā mikromirkļa brīdī sazarojas paralēlās mikropasaulēs. Katra šāda pasaule ir sava veida mikronotikumu kombinācija, kas varētu realizēties pasaules varbūtības mainīguma dēļ. Citiem vārdiem sakot, katra šāda pasaule ir it kā kolosālā Laiku Koka zars, kas sazarošanās brīdī attīstās pēc saviem likumiem. Tādējādi Evereta “Laika Fraktālis” jeb “Hronodendrīts”, “Laiku Koks”, “Hronosa Fraktāls” - vārdu ir daudz - arī ir mūsu Lielais Visums, kas realizē visus iespējamos matērijas kustības variantus. Vai sekojat manai domai? - Zlatkovs pacēla melanholisku skatienu uz Pāvelu, un viņa acu dziļumā uzplaiksnīja ironiska gaisma.

- Sekoju, - Pāvels sausi atbildēja.

- Teicami. Tātad, mēs, cilvēki, dzīvojam vienā no Laika koka atzariem, kas veido Metauniversu ar zvaigznēm, telpu, gravitāciju, entropiju un citiem fizikālajiem piederumiem. Laika Koka zari var krustoties un saplūst viens ar otru un traucēt viens otram, kas Metauniversumiem beidzas ļoti skumji. Bet ir tādi zaru kontakti, kas ģenerē virtuālu pasauļu secību.

- Un mēs vienkārši dzīvojam vienā no šādām ... virtuālajām?

- Viņš labi uztver lietas būtību, - sacīja Romašins. - Tāpēc "sanitāri" viņam ķērās klāt nopietni.

- Jums taisnība, - Zlatkovs pamāja ar galvu, parādot pēkšņu interesi par sarunu. - Mēs dzīvojam vienā no virtuālajām zaru pasaulēm. Tajā pašā zarā, kas nonāca saskarē ar mūsējo, dzīvo citi radījumi, mēs tos saucām par "hronoķirurgiem", jo viņi nolēma mūsu Zaru amputēt. Tie bija tieši viņi, kas ar savu kalpu - to pašu "sanitāru" palīdzību, kas ieprogrammēti īpašā veidā, ieslēdza hronokvantu paātrinātāju un kontrolē tā ieurbšanos mūsu Metauniversa pagātnē. - Zinātnieks paskatījās uz Romašinu. - Prologs ir beidzies, manu ģenerāli. Tagad ir jūsu kārta.

- Šķiet, ka viņam ir daži jautājumi, - sacīja Romašins, skatoties uz Pāvela seju. Tas pamāja.

- Gribu kaut ko precizēt... Tātad, Visums ir Laiku Koks...

- Es personīgi to labprātāk dēvēju par Laika Fraktāli, bet tas ir gaumes jautājums. Laiku Koks faktiski ir telpa visu noteikto iespēju iespējamo notikumu realizēšanai. - Zlatkovs paklusēja un piebilda: - Koka Zars tādējādi ir vienas iespējas realizācijas līnija starp visām tām, kas atrodas iepriekšējā mezglā.

- Un cik tas ir - “visu”?

- Daudz. Tomēr iespēju skaits, kas tiek realizēts katrā Laika Koka mirklī, nav bezgalīgs, pretējā gadījumā nebūtu nekā neiespējama, pakļauta jebkādiem strukturēšanas likumiem.

- Kā "hronoķirurgiem" izdevās ielauzties mūsu Zarā, lai ieslēgtu hronopaātrinātāju?

- Tas nav precīzi zināms. Acīmredzot ir kaut kādi citi veidi, kā pāriet no Zara uz Zaru, vai arī mūsu Zars - Visums šajā mirklī - skar "hronoķirurgu" Zaru.

- Kā Stumbrs var palīdzēt "ķirurgiem" nogriezt mūsu Zaru no Koka?

Zlatkovs un Romašins apmainījās skatieniem. Komisārs mainīja stāju, skaidri izbaudot sarunu. Viņš un Zlatkovs, parādoties Aizsardzības centrā, iespējams, atšķirīgi novērtēja Ždanova spējas, un komisāra vērtējums bija precīzāks.

- Patiesībā Stumbrs tagad ir jauna pasaules līnija, - nedroši iesāka Zlatkovs. - Citiem vārdiem sakot, Stumbrs ... hm, hronopaātrinātājs ... izrādījās laika traktrise, telpiski līdzīga līnija, kas savienoja “mūžīgā tagad” mezglus mūsu Visuma vēsturē... hm, un arī daudzās Zemes. Diez vai es to varēšu paskaidrot saprotamāk...

- Nav vērts, - Pāvels joprojām sausi atbildēja. Viņam nepatika, ka viņu uzskatīja par pastulbu kampaņas dalībnieku - soldafonu... kādu tomēr izmeklēšanas komisijā bija diezgan daudz. - Tagad pāriesim pie konkrētām lietām, no teorijas uz praksi. Kas ir zināms par "ķirurgiem"?

- Gandrīz nekas, - teica Romašins, uzjautrināts, bet uzreiz nodzēsdams acu jautro mirdzumu. - Saskaņā ar mūsu efektīvajām prognozēm "hronoķirurgs" ir inteliģenta "spieta" tipa sistēma.

- Drīzāk jau "bars"... kas nav principiāli, - nomurmināja Zlatkovs, savukārt ar nelielu pārsteigumu skatoties uz Pāvelu.

- Viņi aprēķināja iejaukšanās variantu mūsu virtuālajā pasaulē, un, veiksmīgi īstenojot projektu, viņu atzars no virtuālā kļūs simtprocentīgi reāls. Mūsu pasaule vienkārši izzudīs kā Visuma sapnis, izžūs kā no koka nocirsts zars. Ja mēs to neapturēsim. Bet "sanitāri" vienkārši nogalina visus, kas potenciāli varētu iejaukties. Tādēļ mums ir jāizmanto tādas īpašas aizsardzības metodes kā šī. - Komisārs pavilka ar rokām ap boksa sienām.

- Vai esat pārliecināts, ka "sanitāri"...

- Parasti cilvēki, tikai atbilstoši ieprogrammēti. Nu, vai arī... ne visai parasti. Būtībā tie ir kosmosa robežu dienesta un drošības dienestu profesionāļi. Tātad jums būs jācīnās ar viņiem nežēlīgi.

- Es to jau sapratu. Kāda ir mana loma šajā pasākumā?

- Līdz šim jūs bijāt rezerves spēlētājs, "Specvienības" varianta rezerves izpildītājs. Tagad - galvenais.

Pāvels klusēdams paskatījās uz Romašinu, un komisārs vilcinādamies piebilda:

- Pirms sapratām, kas un kāpēc strādā pret mums, divi simti četrdesmit cilvēki atdeva dzīvības. Tostarp divas inspektoru grupas īpaši svarīgiem uzdevumiem. Viena no grupām - vēl pagājušajā naktī, gandrīz tajā pašā laikā, kad jūs gājāt pie Stumbra. Grupai vajadzēja ielauzties Stumbrā.

- Es nezināju ... - Pāvels nomurmināja. - Mans uzdevums?

- Iekļūt Stumbrā, izveidojiet tur īpašu spēku nodaļu - specvienību, un mēģināt izslēgt hronourbi. Protams, visi "ķirurgu" kalpi un, iespējams, paši "ķirurgi" mēģinās traucēt. Bet jums ir arī sabiedrotie, kā mēs uzzinājām. Mēs viņus saucam par Tiem, Kas Vēro... jauno un daudzsološo drošības dienesta inspektoru Pāvelu Ždanovu.

Pāvels kļuva sārts, uzskatot komisāra runu par izsmieklu, bet Romašins runāja nopietni, varbūt ar mazliet skumju ironiju.

- Vai tie nejauši nav melnie jātnieki?

- Nē, hronbruņinieki ir zemāka līmeņa izpildītāji, kaut arī ļoti spēcīgi.

Uz darbagalda pēkšņi iedegās sīka oranža zīlīte, un atskanēja inka klusā balss:

- Fiksēju uzmanības plūsmu. Tiešo atklāšanas draudu laiks ir minūte trīsesmit piecas sekundes.

- Es eju, - Zlatkovs uzreiz piecēlās un pirmais izlīda no boksa.

- Mēs vēl atgriezīsimies pie jūsu labdaru apspriešanas. - Arī Romašins piecēlās. - Strādājiet tāpat kā iepriekš, saskaņā ar vecajiem plāniem mēs jūs piesegsim. Atklātas cīņas laiks ar "sanitāriem" vēl nav pienācis, lai viņi informē saimniekus par lēni notiekošo izmeklēšanu. Es uzaicināšu jūs uz turpmāku instruktāžu.

- Tikai sekundi ... atvainojiet. Mani draugi Jevgeņijs un viņa ... sieva Lūcija ...

- Viņi nav "sanitāri", nomierinieties. Kāds no novērotājiem noklausījās par jūsu vēlmi satikties, apsteidza jūs un, izmantojot sugestoru, iedvesmoja abus interesēties par Stumbru. Viņi neko nezina un nenojauš.

- Paldies.

- Nav par ko. - Romašins draudzīgi saspieda Pāvela plecu un aizgāja.

Ždanovs lēnām izkāpa no boksa pēc tam ienira kā ūdenī, skaņu, gaismas, elektrisko un magnētisko lauku vētrā, psiholoģiskā spiedienā uz smadzenēm no visiem, kas vēroja inspektoru. Viņš arī iepriekš bija fiksējis sev pievērstu uzmanību, taču savas sajūtas attiecināja uz vispārējo trauksmes fonu, kas pavadīja katastrofu. Tagad viņš droši zināja, ka viņu ļoti profesionāli, uzmanīgi, izmantojot īpašu aprīkojumu, vēro gan draugi, gan ienaidnieki.

7. nodaļa

Pāvels ieradās nodaļā "R" pusastoņos no rīta un vispirms izlasīja ienākošo informāciju. Pēc viņa lūguma apsardzes komanda simulēja vidi laboratorijas galvenajā vadības telpā eksperimenta laikā. Viss bija kā parasti: hrono impulsa jauda, Stumbra barošanas iekārtas darbība, sarunas interkomā ar abonentiem. Tas ir, nekas neparedzēja katastrofu, un neviens no eksperimentētājiem neko neparastu nepamanīja. Jebkurā gadījumā pusstundu pirms katastrofas.

Ātri izlasījis pārējo, Pāvels devās uz individuālo aizsardzības līdzekļu izstrādes nodaļu jeb "bruņumeistaru nodaļu", kā to sauca tehniskajā sektorā.

Viņu sagaidīja nodaļas vadītājs Tīšo Aljušs, ar bronzas seju, ērgļa degunu un caururbjošām acīm - nevarēja saprast - indietis vai peruānis. Viņš bija tērpies viscaur sarkanā un brūnā, bet, dīvainā kārtā, harmonijā ar sejas krāsu un figūru.

- Nāciet iekšā. - Aljušs izdarīja aicinošu žestu. Viņam bija rīkles balss, un viņš izteica vārdus ļoti skaidri un pareizi, gluži kā intervīzijas diktors. - Šis ir mans kabinets. - Aljušs norādīja uz baltajām durvīm ar pirmo numuru. - Turpmākās laboratorijas: mikrotehnoloģija, iekšējais atbalsts, gāzes un ūdens apmaiņa, atkritumu utilizācija, montāža, vieglā aizsardzība, īpašs aizsargaprīkojums. Mums uz šejieni.

Viņi iegāja laboratorijā. Nelielā taisnstūra formas zāle bija sadalīta nodalījumos, kurus savienoja konveijera lente, no tālākās sienas izauga izliekti vairogi ar lūkām un logiem - testa kamerām. Zāle bija svaigi un klusi, ar patīkamām augu smaržām.

Aljušs aizveda Pāvelu pašā zāles galā, līdz pēdējam nodalījumam. Istabā, kas no trim pusēm norobežota ar pienainu plastmasu, atradās kaut kādi sarežģīti agregāti, ap kuriem darbojās divas meitenes un jaunietis. Ceturtais darbinieks sēdēja pie ekrāna un vēroja pults lodziņos mirgojošos zaļos un sarkanos ciparus.

- Beidzam trešo ciklu, - viņš teica smalkā balsī. - Rādītāji ir normas robežās. Sākt pēdējo?

- Pēc pārbaudes. - Aljušs pagriezās pret Pavelu, pamāja uz ekrānu. - Pārbauda jūsu skafandru.

Nodaļas vadītājs no kādas mašīnas skavām noņēma melnu saini ar spīdīgām svītrām un atlocīja to cilvēkam līdzīgā figūrā.

- Iekšējais apvalks. Tas darbosies kā filtrs un absorbēs vielmaiņas atkritumus. To kontrolē biostrāvas, taču ir arī skaņas dublēšanās iekārta.

Pāvels ar šaubām pieskārās mīkstajai elastīgajai plēvei.

- Bet es tajā ielīdīšu?

- Neuztraucieties, tas ir paredzēts lielgabarīta pildīšanai. Diemžēl gatavs ir tikai pirmais skafandrs, un tas atrodas kamerā.

- Vai dabā uz skafandru ir iespējams paskatīties?

- Nekas nevar būt vieglāk. Seņa, ieslēdziet pārraidi no kameras.

Mazā auguma Semjons ieslēdza videosakarus ar kameru, pazuda viena no nodalījuma sienām, un tās vietā parādījās īss apaļš tunelis, piepildīts ar slāņaini ziliem dūmiem. Dūmos klaiņoja dīvaina pelēka figūra ar konusu galvas vietā. Viņai mugurā bija apaļa kupris - aizsargājošā lauka ģenerators, pie jostas - instrumentu rinda un gaismas indikatori. Semjons pabūrās ap pulti, un kamerā dūmi pazuda.

- Ko, vai beidzam? - atskanēja izmēģinātāja balss no vadības paneļa.

- Vēl ne, Lori, - Semjons atbildēja. - Atnāca drošības dienesta inspektors, vēlas redzēt, kā tu izskaties skafandrā.

- Nu, kā es viņam?

- Normāli kā kuprains varāns.

Pāvels pašķielēja uz Aljušu, kas bija samulsis par padoto humoru, kādu laiku aplūkoja skafandru ar daudzajiem lodziņiem, štuceriem, rievotām svītrām un izceltiem rombiem, kas cilvēku pārvērta par zinātnei nezināmu radījumu.

- Izskatās diezgan neparasti, kā mezozoja rāpuļa bruņas. Kosmosa izpētei un izlūkošanai man ir nācies valkāt visādu veidu skafandrus, tomēr nekad neko tādu nebiju redzējis.

Pēc pusstundas viņš atstāja nodaļu un drīz vien jau atradās netālu no Brjanskas, Aizsardzības centra zālē, kuras psiholoģiskā gaisotne viņam lika īpaši akūti izjust milzīgās neparedzamās briesmas, kas karājas pār pasauli. Pazīstamo Centra apkalpes inženieri - viņš arī drošibas dienesta darbinieks, grifs - Fjodoru Polujanovu, kurš pēc oficiālās versijas iesūtīja Stumbrā konkistadorus, Pāvels sastapa tur, kur tam vajadzēja atrasties, kiberdrošības sektorā.

Nodaļas telpas atgādināja "bruņumeistaru nodaļas" zāli: tie paši nodalījumu kubi, aiz nodalījuma - datortermināls, video selektors, centrā - melns aplis ar manipulatoriem. Uz apļa stāvēja konkistadors, blakus viņam rosījās Fjodors Polujanovs.

- Atvainojiet, ka atrauju no darba, - sacīja Pāvels. - Es neilgi.

- Dieva dēļ, par ko ir runa! - Fedors noplātīja rokas, pelēkajām acīm, masīvs, ar kazaku ūsām. - Jūsu uzņēmums ir tik nopietns, ka pat nespeciālisti to ciena.

- Vai tu jūs neesat no mūsu kantora?

Abi runāja tiem, kas, iespējams, viņus klausījās, ievērojot "leģendas" likumus, lai gan viņi zināja par viens otra piederību aģentūras "dziļajam horizontam".

- Nē, es esmu no Zinātņu akadēmijas Uzlaboto pētījumu nodaļas. Šeit, centrā, ir daudz mūsu darbinieku, un vispārjau ir pulcējušies gandrīz visu zinātnisko disciplīnu pārstāvji. Pats saprotat, ir bezprecedenta gadījums.

Polujanovs atrada divus tukšus krēslus, un viņi apsēdās stūrī, lai netraucētu tiem, kas strādā pie pults.

- Kas jūs atved pie mums šodien?

- Es gribu zināt, ko izdevās iegūt no konkistadoriem par Stumbra darbu.

Inženieris novērtējoši paskatījās uz Pavelu.

- Vai jums ir kontroles nodaļas atļauja saņemt šo informāciju? Gandrīz visa informācija par konkistadoru izeju no Stumbra ir slēgta pat inspektoriem. Starp citu, jūs esat trešais, ar kuru man ir darīšana.

- Man ir īpašās piekļuves atļauja. - Pāvels parādīja sarkani baltu karti ar UASS emblēmu un uzrakstu otrā pusē: "Pāvels Ždanovs, drošības departaments, neierobežotas pilnvaras". - Kāpēc informācija par konkistadoriem ir slepena?

- Šeit es pasēju, varu tikai nojaust. Man šķiet, ka jūsu vadība baidās no globālas panikas. Mēs vēl nespējam mainīt notikumu gaitu, ar visu Zemes tehnoloģiju spēku nepietiek, lai iznīcinātu Stumbru vai vismaz iekapsulētu to no ārpasaules. Turklāt pastāv aizdomas, ka katastrofā ir iesaistīti svešie.

- Nu, es to jau dzirdēju no Zlatkova, viņš jau sen izteica minējumu, ka eksperimentā iejaucies cits saprāts.

- Tad ejam, es kaut ko parādīšu. - Polujanovs piecēlās un piegāja pie atsevišķi stāvošas pults ar domu komandu ģeneratoru, divos paņēmienos viņš no paneļa izaudzēja emkana antenas. - Divu nedēļu laikā kopš katastrofas brīža no Stumbra iznākuši vienpadsmit konkistadori, pēdējo, mēs ķērām kopā. Viņu atmiņas bloki ir iznīcināti, taču mums izdevās to iekšienē sakasīt dažas informācijas drupatas par Stumbra sistēmu darbību.

Inženieris ieslēdza projektoru, iegaismojies vioma ekrāns pavērsa vaļā istabas sienas. Pāvels redzēja daļu no smilšainās pludmales, virs tās karājās ciklopiskapelēkzila siena, kaut kādii brūni sažuvuši augi un izkaisīti akmeņi. Bet tas nebija tas, kas piesaistīja inspektora uzmanību: priekšplānā bija redamas matēti melnas puslodes, daļēji pārklātas ar smiltīm, no kurām kā makšķeres - vai nu antenas, vai ūsas - izvirzījās garas sarkanas pātagas, un blakus tām stāvēja milzīgs melns ķermenis, kā neglīts metāla kentaurs. ar tādu pašu neglītu melnu jātnieku mugurā.

- Viena no pašām kvalitatīvākajām hologrammām, ko mēs saņēmām no konkistadoriem, protams, pēc apstrādes. Vai jūs redzat puslodes ar antenām, un šo briesmoni - kentauru? Tas ir galvenais pierādījums tam, ka Stumbrā atrodas svešas saprātīgas būtnes. Puslodes un kentauri neietilpst Stumbra aprīkojumā.

Nedaudz pagaidījis, Fjodors mainīja attēlu.

Zema, tumša telpa, dūmakaina un netīra, vai varbūt hologrammas kvalitātes ietekmē. Vidū apaļa kolonna ar melnām durvīm, blakus kolonnai cilvēki - vīrietis un sieviete. Sejas nedaudz izplūdušas, bet ir pamanāms, ka viņi ir noguruši.

- Pēc apģērba spriežot viņi nāk no divdesmitā gadsimta. Kā viņi tur nokļuva, nav zināms.

Atkal mainās attēls.

Sniegains līdzenums ar sastingušiem krūmiem, un tālumā - zelta kupols, līdzīgs kvēlojošas miglas autam.

- Hronošahta, - inženieris paskaidroja. - Kanāls tiešai telpas pārveidošanai laikā. Pārējie attēli, diemžēl, ir ļoti sliktas kvalitātes, gandrīz neko nevar redzēt. Papildus hologrammām mēs esam saņēmuši ierakstu par dažu Stumbra agregātu stāvokli. Nav šaubu, ka hronourbis turpina darboties un notur Stumbru "vibrējošā stīgā". Šis stāvoklis ir bīstams ar to, ka jebkurā brīdī laiks var "iziet no kontroles" - termini ir nosacīti - un ... neviens neko nepaspēs saprast. Mēs vienkārši pazudīsim un līdz ar mums - redzamā Visuma daļa, bet visticamāk - viss Laika Zars. Izredzes nav patīkamas, vai ne?

- Mani pārsteidz, ka jūs par to tik vienkārši runājat.

- Tāpēc, ka neticu pesimistiskām prognozēm. Mēs, kas uzskatījām sevi par telpas un laika kungiem, pamodinājām tik baismīgus spēkus, ka mūsu saprāta vecākie brāļi nevarēja neiejaukties. Puslodes ar antenām un kentauri ar braucējiem, iespējams ir viņu iekārtas.

Pāvels šaubīgi nogrozīja ar galvu.

- Kaut kā, viņu izskats nav īpaši prezentabls. Cita saprāta iejaukšanos es iedomājos citādi. Jebkurā gadījumā, neizmantojot mūsu iekārtām līdzīgu tehniku. Un vispār iznāk dīvaina situācija: vieni iejaucās un izraisīja katastrofu, citi mēģina izlabot to, ko izdarīja pirmie. Vai mēs nemēģinām izskaidrot iksu caur igreku?

Fjodors pasmaidīja.

- Jūs domājat loģiski, bet ... kā to izteikt... pārāk taisnstūrveidīgi.

- Vai jūs domājat: klaji?

- Nē, tieši taisnstūrveidīgi, izmantojot ierasto ideju un uzskatu stingros ietvarus.

- Bet man teica, ka es domājot brīvi.

- Neticiet, paglaimoja.

Viņi uzsmaidīja viens otram.

- Pēdējais jautājums, - Pāvels kļuva nopietns. - Kā konkistadori nokļūst Stumbrā?

- Caur īpašiem punktiem. Gadās, ka dažas Stumbra daļas izkrīt no rezonanses, šādā brīdī izdalās dīvaina viela, kaut kas līdzīgs melnai miglai vai šķidrumam, ko teorētiķi dēvē par "amorfo laiku", un izmešanas beigu brīdī var paspēt ieslīdēt Stumbrā. Bet nepieciešama ārkārtas reakcija, kas pārsniedz pat konkistadoru iespējas. Saskaņā ar aplēsēm no desmit palaistām mašīnām, tikai divas vai trīs nonāk Stumbrā, bet atgriežas tikai daži no simta un pat tie ir invalīdi.

- Neviens no cilvēkiem nemēģināja iekļūt Stumbrā?

- Neviens... izņemot Mariču. Tas ir līdzvērtīgi pašnāvībai.

Tas tika teikts jau pilnīgi nopietni, bez zemteksta, un Pāvels novērtēja Polujanova vārdus, kurš zināja riska pakāpi un nekā nevarēs palīdzēt, tur - Stumbrā. Viņš zināja, arī to ka Ždanovs neatsakās no iecerētā, kļūstot par operācijas "Hronospecvienība" galveno izpildītāju.

- Kas cilvēkam draud saskaroties ar hronoputām? Man ir daudz stāstīts par temporālo efektu zonas bīstamību, bet ar ko tā ir bīstama konkrēti?

- Hronoputu zonā telpa-laiks kļūst daudzkārtīgi saistīts makro līmenī. Laiks kļūst "līdzīgs telpai", tas ir, intervāla mērīšanu starp pagātni un nākotni var samazināt līdz garuma mērīšanai. Turklāt līdzās pastāv telpas reģioni, kuros laiks plūst dažādos virzienos un ar dažādu ātrumu. Pārceļoties no viena "burbuļa" uz otru, var notikt psihes sadalīšanās, personības sabrukšana. Cilvēks var izdzīvot fiziski, bet iet bojā kā domājoša būtne. Bet tomēr, visticamāk, tas vienkārši pārvērtīsies par enerģijas kūli, par gaismas uzplaiksnījumu.

- Hmmm ... - Pāvels novilka. - Uzbrukt Stumbram atklāti patiešām ir bīstami. Paldies par brīdinājumu.

- Vienmēr jūsu rīcībā, - Fjodors paklanījās.

Pāvels atgriezās kontroles telpā, kur šajā laikā tika veikts novērošanas posteņu pārbaude, un lūdza dispečeru sniegt viņam statistikas ziņojumu par vides izmaiņām Stumbra apkārtnē pēdējo divu dienu laikā.

Displejā redzamā ziņojuma izpēte aizņēma pusstundu. Ne velti Romašins vērsa inspektora uzmanību uz apkārtējās vides īpašībām vietā, kur atradās laboratorija. Saskaņā ar ziņojumu izrādījās, ka vides izmaiņu procesi pamazām paātrinās. Negaidītākās pārmaiņu sekas gan meteorologiem, gan pētniekiem bija gravitācijas depresijas parādīšanās. Gravitācijas lauks ap Stumbru ieguva ieliektas lēcas formu: gravitācijas virziens vairs nesakrita ar perpendikulu zemes virsmai, un cilvēki pēkšņi sāka staigāt piecpadsmit grādu leņķī pret vertikāli. Lidaparāti, kas lidoja horizontāli, tuvojoties Stumbram, sāka laideni slīdēt uz leju, altimetri uzrādīja augstuma samazināšanos, bet gravimetri spītīgi atkārtoja par gravitācijas potenciāla nemainīgumu.

Ar Zlatkovu aprunāties neizdevās. Kamēr Pāvels sarunājās ar dispečeru, Centra vadītājs pazuda no zāles nezināmā virzienā.

Pāvels savienojās ar UASS bāzi Kaļiņingradā, uzrādīja savu ārkārtējo pilnvaru kartīti un lūdza sagatavot lidojumam desanta koggu, pārnesot to uz Brjanskas apgabalu, pie metro stacijas.

Dispečers pamāja ar galvu, kaut arī viņa acīs pazibēja pārsteigums. Pāvels viņam nesāka skaidrot, ka vairākus gadus ir strādājis par izmēģinājuma pilotu Sāremā esošajā UASS izmēģinājumu poligonā, un tikai precizēja kogga ierašanās laiku Brjanskā.

Aparāts, kas spēj veikt "ēnu" lēcienus Saules sistēmas robežās, viņam bija vajadzīgs, lai apmeklētu tos dīvainos reģionus virs Stumbra, par kuriem runāja Romašins. Katastrofas izmeklēšanas gaita to diez vai prasīja, un Pāvels saprata savā sirdī, ka, pirmkārt, izmeklēšana kā tāda nonākusi strupceļā, jauni fakti tikai pievienoja mīklas, neizskaidrojot vecās, un, otrkārt, no kaut kurienes nāca nerealitātes sajūta par notiekošo , būtības atdalīšanās, notikumu izpratnes mēģinājumu bezjēdzība un veltīgums. Ar Pāvelu tā notika pirmo reizi, viņš vispirms ar pārsteigumu ieklausījās sevī un pēc tam noraizējies, mēģinot saprast, kas bija neparasto, jauno sajūtu cēlonis, un nonāca pie secinājuma, ka tam ir vairāki iemesli. Viņš bija izgājis no ierastā darba ritma kosmosā - pirmkārt. Palicis bez draugiem, kuri viņu saprata no pirmā acu uzmetiena - tas otrkārt. Un visbeidzot, saņēmis pamatīgu psiholoģisku šoku no informācijas pārpilnības un tās jēgas, kas slēpās aiz vārdiem "katastrofas režīms", "traģēdija" un "draudi Visuma pastāvēšanai".

Pāvels izkāpa no Brjanskas metro kabīnes un devās meklēt orbītas kravas lifta transporta platformu, kur viņam vajadzēja saņemt pasūtīto "Korakl" klases koggu bez pilota.

8. nodaļa

Romašins zināja, ka "sanitāri" viņu vēro "ar trim acīm", taču bija mierīgs: jebkurā mirklī eskorta brigāde "bruņukrekls" varēja novērst novērotāju uzmanību, bloķēt viņiem ēteru un telpu, atgriezt no izsekojamā un sagūstīt. Bet līdz tam nenonāca, komisārs prasmīgi manipulēja ar riska un drošības tīkla vienībām un nedeva "sanitāriem" iemeslu uzskatīt sevi par nopietnu ienaidnieku.

Romašins neaizkavējies ilgi Aizsardzības Centra zālē, tūlīt devās uz tualeti, tad atkal atgriezās zālē. Patiesībā atgriezās viņa dubultnieks, savukārt īstais komisārs pa otru transporta tīklu, kuru kontrolēja tikai drošības dienests, pārcēlās uz kibernētisko atbalsta sektoru, kur viņu gaidīja grifs Polujanovs.

- "Sanitāri" sāk kļūt nekaunīgi, - sacīja drošībnieks, glāstīdams ūsas. - Tic savai nesodāmībai un ik uz soļa taisa stulbas kļūdas.

- Bet ja nu tas ir stratēģisks plāns? Vai var eksistēt kāds cits viņu iejaukšanās līmenis, kuram mūsu eksperti un analītiķi nevar piekļūt?

Polujanovs pakustināja platos plecus.

- Iespējams tas ir, mūsu eksperti ir tikai cilvēki un arī var kļūdīties, taču viņi nav nekādi muļļas un jau ilgu laiku cenšas atrast šo līmeni, lai gan līdz šim bez rezultātiem.

- Tātad, divas mūsu speciālo spēku vienības tā arī neiekļuva Stumbrā. Cēloņi?

- Nu tas jau ir "ķirurgu" vai vismaz viņu ģenerālo emisāru iejaukšanās līmenis. Atcerieties seškājaino pērtiķčūsku iznākšanu? Pēc visa spriežot, tieši viņi kontrolē ieeju Stumbrā. Puiši uzskrēja priekšpostenim un ...

- Par šo traģēdiju no mums vēl prasīs atbildību. Ir jāaprēķina nākamās grupas izejas punkts tā, lai garantētu simtprocentīgus panākumus. Zlatkovs saka, ka atradis labu ideju ...

- Tai vajadzētu nostrādāt. Tas nav tiešs uzbrukums Stumbram, tā ir dziļa hronopunkcija. Izmantojot šo iespēju, principā ir iespējams nogādāt pasažieri jebkurā Stumbra pagātnes nodalījuma pagaidu izejas mezglā. Tiesa, iepakojuma masa ir ļoti ierobežota; mēs nevaram nosūtīt divus cilvēkus. Toties ne "sanitāri", ne paši "ķirurgi" nespēs bloķēt visus horizontus.

- Pārejiet uz šī varianta izstrādi.

- Programma jau darbojas. Ar "četrām nullēm". Diez vai "sanitāri" spēs uzminēt, kas notiek ... ja vien viņiem nav aģenta Drošības Padomes augstākajā ešelonā. Vienu no viņiem, starp citu, Zlatkova miesassargu, jābloķē stingrāk.

- Tās ir jūsu rūpes. Īstajā laikā notveriet viņu un neitralizējiet programmu "hipno". Un viņš pastrādās pie mums.

- Kas galu galā ies Stumbrā? Ždanovs?

- Vai jums ir šaubas?

- Nē, bet ... viņam vienam būs grūti. Varbūt es iešu viņam līdzi? Sliktākā gadījumā pēc viņa?

- Gatavojiet vēl vienu uzmanības novēršanas grupu, viņam jāiekļūst tīri. Un piesedziet, kad viņš ies uz laboratoriju.

- Uz laboratoriju varēja doties kāds cits. Kāpēc riskēt ar galveno izpildītāju?

- Ārēji viņam nevajadzētu izskatīties galvenajam, un, dodoties uz laboratoriju, kādu laiku no viņa personas tiks novērstas "sanitāru" aizdomas. Turklāt Tie, Kas Sargā, viņu nodrošina.

- "Hronobruņinieki"?

- Jūs taču saprotat, ka nē. "Hronobruņinieki" ir izpildītāji, tāpat kā mūsu puiši no drošības vienībām. Bet komandē melnos jātniekus augstākas klases saprāts. Vai jums vēl ir kas sakāms?

Polujanovs papurināja galvu, komisārs aizgāja, neteicis ne vārda. Un tūlīt izmainījās boksa aprīkojuma fiksētās uzmanības plūsmas izsmalcinātie psiho-invertētie potenciāli: drošības brigāde pavadīja savu aizbilstamo.

9. nodaļa

Saņēmis transporta pārbaudes dispečera atļauju startam, Pāvels ierasti pārbaudīja tā darbību un pacēla koggu gaisā. Pēc piecām minūtēm viņš jau bija virs Stumbra. Minūti uzkāries desmit kilometru augstumā, Pāvels paziņoja Centram par savu rīcību un lūdza iekļaut savu koggu grupas "Roud Asker" meklēšanas un identifikācijas tīklā.

Pārslēdzot sakaru staciju uz interkoma vilni, viņš sāka klausīties sarunas starp pilotiem un Zemes dienestiem. Balsis bija klusas, ikdienišķi mierīgas, un Pāvelam atkal uz īsu brīdi šķita veltīgas viņa rūpes un bailes. Zemes dzīve turpinājās ierastajā ritmā, un pat šeit, katastrofas zonā, kur UASS bija ieviesis katastrofu režīmu, nebija drudžainas un nežēlīgas steigas, spriedzes un satraukuma, kas atbilst reālai katastrofai, kas saistīta ar dabas vides iznīcināšanu, sagraušanu un cilvēku upuriem.

Koggs lēnām līda augšup. Zaļais kalnainais līdzenums ap Stumbru atkāpās, ainavas detaļas un sīkumi izkusa sulīgi zaļajā masā. Stumbrs kļuva par ar aso galu zemē iestrēgušu, baltu zīmuli.

Garām paslīdēja režģota kaste ar pilota kabīnes lodi galā - spēka lauka izstarotājs. Kilometra attālumā karājās otrais, kam sekoja vēl viens. Droši vien spēka lauka žoga josta. Četrdesmit kilometru augstumā Pāvelu izsauca:

- Hei, kas tur lien taisnā ceļā? - Nezināmā "Korakla" pilot, atbildiet aizsprosta patruļai, jūs traucējat darba režīmu.

Pāvels palēnināja kāpumu.

- inspektors Ždanovs, Drošības departaments, "Roud Asker".

Patruļnieka tonis nemainījās.

- Esiet uzmanīgāks. Izejiet no riska zonas.

Drīz Pāvels atradās tiešā tuvumā pirmajam no dīvainajiem apgabaliem - gaismas slāņa divu desmitu kvadrātkilometru platībā. Uz stratosfēras debess violetā kupola fona tas izskatījās kā skaists, zaļgani mirdzošs tīkls, līdzīgs gaismas viļņu interferences ainai. Zirnekļtīkla raksts lēnām un nepārtraukti mainījās, tāpēc šķita, ka tas te attālinās, te tuvojas, it kā dejojot.

Pāvels virzīja koggu tieši uz tā centru, gatavs mainīt kursu pēc pirmajām briesmu pazīmēm, taču viņam tas nebija jādara: aparāts pats no sevis, bez komandas, vienmērīgi mainīja kustības virzienu un novērsās no plīvura. Stūres kabīnē skanēja tā pati balss:

- Inspektor, jūs atrodaties bīstamā zonā. Lūdzu, netraucēt pētnieku darbu. Kā dzirdat?

- Es dzirdu lieliski, - Pāvels dusmīgi nomurmināja. - Kāpēc izstarojuma rajons ir bīstams?

- Tā starojumā ir cieta komponente.

- Mašīnai ir lauka aizsardzība pret visu veidu izstarojumiem.

- Un tomēr es lūdzu jūs neriskēt. Mirdzēšanas izpēte ir sākta nesen, un var būt daži nepatīkami pārsteigumi.

- Labi, es sapratu.

Koggs palielināja ātrumu un izgāja no kvēlojošā plīvura. Acu priekšā Zeme pārvērtās par uzbriedušu zilganzaļu bumbu.

Desmit tūkstošus kilometru līdz nākamajam noslēpumainajam telpas rajonam - "atgrūšanas burbulim" - koggs pārvarēja divu minūšu laikā. Šeit atkārtojās tāda pati situācija kā kvēlošanas zonā: koggs izmainīja trajektoriju un nodzēsa ātrumu gandrīz līdz nullei.

- Jūs esat pie zonas divi," sacīja pazīstamais patruļnieks. - zonas diametrs ir tūkstoš kilometru, ieslēdziet atrašanās vietas lokāciju infrasarkanajā diapazonā.

Pāvels paklausīgi ieslēdza lokatorus un redzēja priekšā un apakšā ar zilganu gaismu mirgojošu ietilpīgu figūru - spīdošu bumbu. Ap zonu bija uzstādīti radio atstarotāji, lai to varētu redzēt no tālienes, uzminēja inspektors. "Veltīgi atlidoju," viņš pēkšņi nodomāja, aplūkodams kvēlojošos punktiņus ap tūkstoš kilometru "burbuli" radara ekrānā. - Tagad neviens nenoteiks, vai šie dīvainie veidojumi ir saistīti ar Stumbra darbību, un intuīcijai nav tiesību uz nepārbaudītiem faktiem. Kas no tā, ka esmu pārliecināts par šo saistību? Pierādījumu ta nav. Šo saistību var pierādīt tikai apmeklējot laboratoriju..."

Pusstundu Pāvels izrakstīja cilpas pie milzīgās bumbas, tukšas, tāpat kā apkārt esošā telpa, ar līdzjūtību domājot par rosīgajiem pētniekiem, kuri bija vairāk vīlušies, nekā priecājās par atklājumiem, un pagrieza koggu ar degunu uz Zemi. Melanholiskā bezjēdzības izjūta atkal atgriezās un vilka sev līdzi parasto pārdomu ķēdi, kuras gala rezultāts bija dusmas un nezināma zaudējuma sāpes: dusmas uz sevi, par sev neparastiem pārdzīvojumiem, zaudējuma sajūta - tīri konkrēta sajūta, kuras cēlonis bija atmiņas par Lūciju.

Birojā Pāvelu gaidīja ziņojums par skafandra testēšanu un īsa drošības komisāra piezīme: "Pāvel, ienāciet, jūs esat man vajadzīgs." Piezīme bija atstāta pirms divām stundām.

Lauzot galvu, kāpēc viņu ievajadzējās Romašinam, Pāvels sevi sakārtoja - viņš zināja, ka priekšnieks novērtē precizitāti un akurātību, ārēju un iekšēju.

Kabineta videoplasts šoreiz satika viņu ar ozolu birzi, trūdošas lapotnes, sēņu, ozola mizas smaržu. Romašins sēdēja pie galda, bet, kad ienāca inspektors, piecēlās, caur pieri palūkojās uz viņu.

- Pagaidiet mazliet.

Komisārs piegāja pie kabineta sienas un iegāja tajā kā miglas mākonī. Uz mirkli viņa ķermeņa dzeltenās aprises palika uz sienas, tad pazuda. Pavels klusēdams gaidīja, pārbaudot kabineta aprīkojumu. Pēc minūtes Romašins iznāca no sienas, apsēdās pie galda, bet nepiedāvāja viesim apsēsties, pamāja uz sienu.

- Izejiet kontroli.

Pāvels, nebrīnoties, iegāja dzintara plastmasas sienā, kas mirgoja ar gaismām, tāpat kā komisārs pirms tam, piedzīvoja nepatīkamu kurluma sajūtu, kas pavadīja niršanu zem absolūtās aizsardzības vāka, un satika ... Romašina mierpilno skatienu! Pāvels neviļus atskatījās.

- Tas ir dubultnieks, - mierīgi sacīja komisārs. - Es nedrīkstu atstāt kabinetu, ja jau esmu tur.

Viņš atkāpās malā un Pāvela virzienā devās ... viņš pats! Piemiedza ar aci, pazuda aiz palikušās cietā izskata sienas. Pāvels pavadīja viņu ar skatienu un pievērsās komisāram.

"Man arī tur jābūt ... ja jau esmu ieradies. Tātad jūs gana nopietni?

Romašins apsēdās vienā no krēsliem, kas stāvēja pie galda ar augļiem, norādīja uz otru.

- Apsēdieties, parunāsimies. Vai esat pamanījuši ka jūs izseko, novēro?

- Pamanīju gan, - Pāvels sacīja pēc vilcināšanās. - jau sen.

- Aģentūras, vizuālu, izmantojot īpašu aprīkojumu?

- "Sanitāru" līmenis ir aģentu-vizuāls, bet es ...

- Vai jūtat tālnovērošanu?

Pāvels pacēla uz komisāru stingru skatienu.

- Fakts ir tāds, ka es ...

- Paranorms. Bet personīgajā lietā par to nav ne vārda.

Pāvels atvēra muti, lai taisnotos, bet pārdomāja.

Romašins pamāja.

- Principā tas nav noziegums, paranormiem, cik es zinu, pārliecinošā vairākumā nepatīk demonstrēt savas spējas. Nu ko, jo labāk... pasākumam. Ja "sanitāri" zinātu par jūsu spējām, mēs, iespējams, ar jums nesarunātos. Viņiem izdevās apsist gandrīz visus paranormus, viņu nopietnākos ienaidniekus. Es redzu, ka jūs joprojām šaubāties par katastrofas režīma piemērotību.

- Nez kāpēc es domāju, ka šīs trauksmes formas ārējā puse izpaužas efektīvāk. Pirms diviem gadiem es biju liecinieks trauksmei kas atbilda līmenim "Vētra", kad UASS veica operāciju "Dēmons". Es nezinu detaļas, tikai atceros, ka kaut kur Ziemeļamerikā tika atrasts ārpuszemes civilizācijas aparāts ar spēju mainīt pasaules realitāti. Tam pakaļ ieradās īpašnieki, un lieta gandrīz beidzās ar baigu katastrofu. Toreiz gan katastrofas režīms bija ārkārtīgi pamanāms: visas trīs UASS glābšanas flotes bija paceltas gaisā.

- Es biju tās operācijas vadītājs. Bet mēs novērsāmies. Vai jūs sakāt, ka reālais katastrofu režīms no ārpuses nav pamanāms? Nu, manuprāt, tā ir liela atzinība drošības departamentam un pat no profesionāļa lūpām. Mūsu darbam jābūt neredzamam un efektīvam. Nu, paskatieties.

Romašins noliecās virs galda, ātri pārlaida pirkstus virs sensoriem, istabas sienās iedegās viomu šūnas. Katrs parādīja savu attēlu, galvenokārt - Tālās izlūkošanas un pierobežas dienestu speiseru kabīnes, avārijas signālu staciju un operatīvo dežūru posteņu sakaru punktus, avārijas glābšanas dienesta dispečeru centrus, direktorāta vadītāju kabinetus.

- Jūs no iekšpuses skatāt Katastrofu pārvaldības biroja koordinācijas sistēmu. Esmu operācijas koordinators, un visi saziņas un kontroles mērķi tnonāk šajā kabinetā.

Pāvels pamāja.

Viņiem iepretī, vienā no Zvaigžņu flotes speisera pustumšajām kabīnēm masīvs, lielsejains vīrietis ar īsu matu ezīti runāja ar neredzamu sarunu biedru:

- Pirmkārt, evakuējiet sievietes un bērnus, pārējie ies otrie. Pēc tam dodieties pa Oriona trasi TF režīmā un iztaustiet tumsas robežu, tikai bez lieka riska.

Citā viomā, tādā pašā pilotu kabīnē, trīs kosmosa piloti strādāja pie kopīgas pults, runājot tik ļoti specializētā žargonā, ka Pāvels tik tikko saprata, par ko ir runa: kosmosa kuģis nevarēja ielauzties kādā nezināmā kosmosa zonā, - tas tika izgrūsts atpakaļ.

Trešajā viomā saruna bija par zvaigžņu tālsatiksmes ekspedīciju slēgšanu un sagatavošanos koloniju evakuācijai no citām zvaigznēm.

Ceturtajā UASS direktors runāja ar Zemes Augstākās koordinācijas padomes priekšsēdētāju par nepieciešamību pārcelt enerģijas tiltu no Saules joslas elektrostacijām uz Brjanskas meža zonu, uz Aizsardzības centra iekārtām...

Romašins ar pirkstu uzspieda uz galda, viomu varavīksne nodzisa.

-Tā lūk, - viņš teica. - Tas ir mūsu darbs, un lai tas paliek redzams tikai mums. Tagad parunāsim par jums. Atcerieties brīdi: kad jūs informēja par izsaukumu uz Zemi, virszemes sektora dienesta rīcībā?

Pāvels atdzīvināja atmiņā notikumus ar grifa Gevorka koraklu.

- bāzes kuģa "Lūsis" prim-pilots. Mani tur nosūtīja...

- Es zinu. Un jūs toreiz nekas nepārsteidza?

- Bet pareizi gan! - Pāvels pēkšņi atcerējās. - Lidojums aizņēma pusotru stundu, un, kad es ierados, ekspedīcijas priekšnieka vietnieks teica, ka esmu atgriezies laikā. It kā tikko ir saņemts TF ziņojums no Zemes, lai mani nosūtītu uz Zemes sektora drošības departamentu. Saprotams, ka biju pārsteigts - tas ir kā "tikko"? Par to dežurants mani informēja pirms pusotras stundas! Bet nebija laika tikt skaidrībā, un es aizlidoju. Vai jūs gribat teikt, ka mani atgrieza no lidojuma, pirms no Zemes pienāca ziņa?

- Turklāt neviens jūs neaicināja uz Zemi.

Pāvels iesmējās.

- Tātad es visu izdomāju? Viegli pārbaudīt.

- Es konstatēju faktu: neviens jūs neizsauca. Tas, ka jūs it kā esat izsaukts uz mūsu sektoru, kļuva zināms pavisam nesen. Un es, šķiet, zinu, kas par lietu.

- Toties es neko nesaprotu!

- Tūlīt sapratīsit. Atcerieties pēdējos notikumus: šorīt jūs nolēmāt nolidot pa vektoru no Stumbra, lai apskatītu dīvainās parādības: stratosfēras spīdēšanu, "atgrūšanas burbulis", vai ne?

- Es atzīstu, ka tas bija lieki. Nav šaubu, ka mirdzums un viss pārējais ir saistīts ar Stumbru. Bet es nezināju, ko darīt.

- Vai jūs sarunājāties lidojuma laikā?

- Ar transporta koordinācijas dienestu un patruļu.

- Vai jūs apturēja?

- Divreiz: pie mirdzuma zonas un pie “atgrūšanas burbuļa”.

- Kas tieši tika teikts?

- Es neatceros burtiski, bet kaut kas līdzīgs: "Jūs atrodaties bīstamajā zonā", "Ieslēdziet lokatorus" un "Netraucējiet darbu".

- Fakts ir tāds, ka neviens ar jums vispār nerunāja! Jebkurā gadījumā neviens no cilvēkiem. Lidojuma trajektorijas korekciju veic automāti, un tie nav ieprogrammēti sarunām ar visu veidu transporta pilotiem. Bija dzirdamas tikai jūsu piezīmes, un ne vārda no tiem, kas ar jums runāja.

Pāvels klusēdams paskatījās uz Romašinu. Tas tiko manāmi pasmaidīja.

- Interesanti, vai ne? Ticiet vai nē, bet jūs esat uzraudzībā. Es gribētu uzzināt, kas ir šis nezināmais aizbildnis, uztraucies par jūsu likteni.

Pāvels novērtēja departamenta vadītāja runas slēpto zemtekstu: ja viņam neuzticētos, šī saruna nebūtu notikusi.

- Ja tas viss ir saistīts ar laboratoriju, - turpināja Romašins, - pretējā gadījumā viss, kas ar jums notika, zaudē savu nozīmi, tad secinājums pats par sevi liek domāt: kāds - nevis cilvēki - jūs iecēla par galveno izpildītāju, lai izslēgtu Stumbru un rūpējas par jūsu veselību, lai Nedod Dievs, pirms došanās uz Stumbru ar jums nekas nenotiktu!

- Pat nav ko teikt, pilnīgs apjukums galvā! - Pāvels noglāstīja pakausi. - Bet kāpēc es? Kāpēc es tik ļoti iepatikos savam vizavi?

- Arī mūs interesē šis jautājums. Jums būs jāveic pilna fiziskā, medicīniskā un psiholoģiskā pārbaude. Neiebilstat?

- Nav pārāk labas ziņas. - Pāvels pieķēra sevi pie tā, ka grib pakasīt pakausi, un saņēma sevi rokās. - Es piekrītu, ja jau nepieciešams. Izrādās, ka tagad mani gana pat trīs kantori: jūsu dienests, atvainojiet, "sanitāri" un ... Tie, Kas Seko. Vai nav par daudz vienam cilvēkam? Vai to, citu un trešo kursi nepārklāsies, tā ka es palikšu zaudētājs?

Romašins kļuva skumjš.

- Garantijas dot nevaru. Bet, spriežot pēc pēdējiem notikumiem, nekas jums nedraud... tuvākajā nākotnē. Bet tad, kad ieiesiet Stumbrā... - Komisārs atkal kļuva mierīgs, acīmredzami pētot inspektora reakciju. - Bet mums vēl būs laiks par to parunāt. Pēc izrāviena pirmais uzdevums būs izveidot īpašu spēku grupu. Otra problēma...

- Izslēgt hronourbi. Bet kur es atradīšu izpildītājus? Vai arī tos jūs ievadīsiet pēc manis?

- Mēs mēģināsim, taču diez vai šo manevru izdosies atkārtot daudzas reizes. "Ķirurgi" darīs visu iespējamo, lai mūs apturētu. Un iespējams, ka specvienība būs jāveido no tiem cilvēkiem, kuri dažādos laika mezglos klīst pa Stumbru. - Komisārs piecēlās, uzlika roku uz Pāvela pleca. - Es visu saprotu, grif. Es tevi nemierināšu, apgalvojot, ka viss beigsies labi. Šobrīd, piedod man, es nedomāju par tevi un vēl mazāk par sevi. Pēc Zlatkova domām, uz spēles ir likta Visuma nākotne, un kaut kas man saka, ka viņš nav pārspīlējis draudošās briesmas. Protams, jums un man ir vienalga, kas notiks ar Visumu, ja pazudīsim mēs paši. Bet mums nav citas izvēles - mums jāglābj...

- Nevajag mani pārliecināt, - Pāvels klusi sacīja, nemanīdams, ka viņi ir pārgājuši uz "tu". - Es izdarīšu visu, kas ir atkarīgs no manis.

Viņš pacēla galvu tā, it kā gribētu saredzēt novērotāju, bet virs sevis ieraudzīja tikai zilus griestus.

10. nodaļa

Aljušs viņu gaidīja "bruņutehnikas nodaļā", šoreiz tērpies tumši brūnā uzvalkā.

- Lūk, - teica Aljušs, pasniedzot Pāvelam biezu, pelēku halātu, - gatavs testēšanai. Jums vienkārši jāpasūta piegādātājiem lai uz Centru atsūta android-robotu.

Pāvels pasvārstīja skafandru rokā.

- kilogrami sešpadsmit.

- Astoņpadsmit bez lauka ģeneratora un akumulatoriem. Pilns komplekts sver četrdesmit vienu kilogramu.

- Neko nevar darīt, nāksies nēsāt.

- Otrais solās būt par desmit kilogramiem vieglāks.

Centrā ieradās divos pēcpusdienā. Pāvels atzīmēja trīs purpursarkanu konusu parādīšanos pie Stumbra. Kaut kas jauns. Kontroles zālē viņš atrada Zlatkovu un paziņoja par lēmumu veikt skafandra kontroles testus reālos apstākļos. Centra vadītājs pamāja Pāvelu pie sevis un apsēdināja viņu blakus tukšajā krēslā. Viomā bija redzams Stumbrs, uzkalni un uz tiem purpursarkani konusi.

- Mēs esam izstrādājuši metodi hronoputu slāņa novērošanai ap paātrinātāju. Vai jūs vēlētos paskatīties? Šie konusi ir hronovizoru antenas.

Zlatkovs veica uz pults nepieciešamos pārsēgumus, un attēls centrālajā viomā izmainījās. Ainava palika nemainīga, bet zālāju pauguri zaudēja krāsu, kļuva pelēcīgi, it kā pārklāti ar putekļiem. Stumbrs no slaidas baltas kolonnas pārvērtās caurspīdīgā nelīdzenā klintī, kas līdzīga milzu stalagmitam. Laboratorijas kubs vispār pazuda. Bet galvenais bija tas, ka stumbra stalagmīts elpoja: tā forma mainījās, virsma vai nu uzbrieda ar caurspīdīgiem pauguriem, pēc tam izplūda lēzenos viļņos, želejveida pilieni nokrita no stāvajām nogāzēm, ripoja lejup, sadalījās šļakatās un pamazām uzsūcās, līdz pilnīgi pazuda simt metru attālumā no “ledus klints” pakājes.

- Hronoputas vizuālā izskatā, - teica Zlatkovs. - Želejai līdzīgie burbuļi ir telpas apgabali ar lokālu laika plūsmu. Katrā burbulī laiks plūst atšķirīgi. Ja mums agrāk būtu bijis šāds hronovizors, mēs būtu pazaudējuši mazāk mašīnu.

- Paldies, - sacīja Pāvels. - Savukārt es ierosinu pavērot robota došanos laboratorijā. Starp citu, nenāktu par ļaunu ieslēgt hronovizoru - tad būs redzams, kur robots ieies hronoputu atvērumā.

- Kad būsiet gatavs - brīdiniet.

Pāvels devās uz automātu palaišanas nodaļu.

Skafandrā tērptais robots jau bija gatavs doties prom. Aljušs pārbaudīja, kā viņš reaģēja uz komandām, ūsainais Fjodors uzvilka vieglu plēves skafandru.

- Pavadīšu līdz hipnotiskās aizsardzības robežai, - viņš paskaidroja, atbildot uz Pāvela jautājošo skatienu.

- Gatavs, - teica Aljušs. - Varat sākt.

Pāvels apstaigāja ap pelēkā halātā tērpto figūru. Tuvumā skafandrs izskatījās iespaidīgāks nekā pirmo reizi, kad to redzēja caur viomu, un tā līdzība ar cilvēka figūru tikai uzsvēra atšķirības, kas Pāvelam radīja dīvainu sajūtu, ka viņš satiekas ar svešas civilizācijas pārstāvi.

- Kāda ir programma?

- Pati vienkāršākā - ieiet un atgriezties, - nomurmināja jau saģērbies Fjodors, aizpogājot ķiveres caurspīdīgo kubu. - Viņš apstaigās laboratoriju, ieies iekšā un mēģinās iekļūt vadības telpā. Ja sastapsies ar šķēršļiem, - atgriezīsies. Viss gājiens tiks ierakstīts video.

Fjodors pacēla roku un devās uz izeju. Viņam sekoja pelēkā, sakumpusī figūra. Iespaids, ka tā ir ārpuszemes būtne pastiprinājās.

Pāvels pavadīja neparasto pāri un atgriezās kontroles zālē.

Zālē pulcējās apmēram divdesmit centra darbinieku, kuri vēlējās redzēt ar hronoaizsardzību apveltītā skafandra izmēģinājuma testus. Zlatkovs ieņēma galvenā dispečera vietu un pavēlēja stundu ievērot radioklusumu ēterā. Sarunu troksnis uz vispārējā interkoma viļņa sāka noklust.

Pāvels ieņēma krēslu blakus Centra vadītājam un sāka vērot, kā Polujanovs vada robotu gar strauta krastu.

Kilometru no Stumbra inženieris apstājās.

- Diemžēl tālāk es nevaru iet. Bet gribētos... Ej, draugs.

Robots skafandrā atdzīvojās un vienmērīgā solī devās laboratorijas ēkas virzienā.

Zlatkovs ieslēdza hronovizoru. Stumbrs un laboratorijas ēka pārvērtās par "apledojušām klintīm", kas pat no attāluma neatgādina cilvēka roku darinātas ēkas. pa to nogāzēm joprojām plūda un krita zemē ūdeņaini daudzkārt savienoti kvantu laiktelpas pilieni.

Robots sasniedza temporālo robežu un iegāja želejā. Uz parastā ekrāna viņa figūra dīvaini izkropļojās, saviļņojās, kļuva caurspīdīga un lēcienveidīgi kļuva lielāka. Viomā, kas uztvēra attēlu no hronovizora antenām, bija redzams, kā robots iegāja vienā no šķidruma izskata pilieniem, sadalījās trīs identiskos siluetos un, uzmirdzot, pazuda.

Sekundes līda kā miegainas mušas, saplūstot minūtēs, desmitos minūšu. Pāvels ar acīm atrada Aljušu, "bruņutehnikas nodaļas" vadītājs papleta rokas: ko, kā teikt, es varu darīt? Šajā laikā Pāvela piedurknei pieskārās Romašins.

- Gaidāt?

- Gaidām. Pagājusi nedaudz vairāk kā stunda.

Un šajā brīdī atskanēja novērotāja balss:

- Nāk atpakaļ!

Polujanovs skriešus noskrēja no kalna uz vietu, kur robotam vajadzēja iznākt līdzenumā no aizliegtās zonas.

Hronovizora viomā no kustīgās želejas masas iznira garrokains ķēms sešos eksemplāros, salikās vienā. Parastā viomā robota iziešana izskatījās citādi: vispirms no galvenās ieejas durvju melnā taisnstūra parādījās izsmērēts pelēks plankums, tad robots pārvarēja laiku neatbilstības robežu un pārvērtās par pelēku kupraini, kas lēnām devās uz viņu gaidošo cilvēku.

- Apsveicu, - Romašins sacīja Aljušam.

- Pāragri apsveikt, - tas atdzīvojās. - Paskatīsimies, ko viņš atnesis.

- Viņš atgriezās, un tas ir galvenais. - Romašins paskatījās Pāvelam acīs. - Šķiet, ka tuvojas jūsu zvaigžņu stunda?

- Man vēl nav paskaidrots, kas man būs jādara ēkā.

- Zlatkovs visu paskaidros, mums nav labāka speciālista. Jūs nesteidzaties?

- It kā nē. Tomēr gribēju pabeigt darbu ar skafandru.

- Nu ko, pagaidīsim dažas minūtes.

Viņi vēroja, kā atgriežas Fjodors un robots. Nez kāpēc inženieris vicināja rokas, paskrējās uz priekšu, apstājās, grūda pelēko robotu biezajā plecā, bet tas mēreni soļoja uz priekšu, nepievēršot uzmanību sava pavadoņa darbībām. Beidzot Polujanovs piekusa.

- Viņš neatbild uz izsaukumiem un nepakļaujas komandām. Ko darīt? Tā mēs aiziesim garām liftam uz Centru. Vai mani puiši drīkst viņu nogāzt un sasaistīt?

- Uz priekšu, - norūca Zlatkovs.

Kalna nogāzē parādījās Fjodora "puiši" - divi dīvaini mehānismi, līdzīgi daudzroku un bezgalvainiem pērtiķiem. Viņi veikli ielenca vienaldzīgi soļojošo robotu, mirklī to nogāza zemē, pacēla virs sevis, aptverot robota kājas un rokas, un aiznesa to uz Centru. Robots vairākas reizes noraustījās un sastinga.

Dažas minūtes vēlāk kļuva skaidrs viņa klusēšanas iemesls: pirmkārt, skafandra sakaru antenas izrādījās neparastas korozijas saēstas, un, otrkārt, robotam gandrīz pilnīgi nebija enerģijas rezervju.

Pāvels nesāka gaidīt, kamēr zinātnieki noskaidros šo parādību cēloņus, un kopā ar Romašinu atgriezās birojā.

11. nodaļa

UASS mazajā konferenču zālē notika Zemes Augstākās koordinācijas padomes Drošības padomes sēde.

Ar vairākumu no klātesošajiem, UASS, Zemplana, VKS, sociālo iestāžu pārstāvjiem, robežsargiem Pāvels nebija pazīstams. Divus vai trīs bija saticis birojā, UASS direktoru redzēja trešo reizi, un diezgan labi pazina tikai Romašinu un Zlatkovu.

Uz centrālā zēles paaugstinājuma uzkāpa nepazīstama sieviete sari, kupliem, sirmiem matiem, kuros dzirkstīja varavīksnes pilieni. Sieviete nebija jauna un bija neglīta, taču viņas skatiens nodeva izcilu un spēcīgu personību.

- Drošības padomes sēde tiek pasludināta par atklātu, - viņa teica melodiskā balsī interlingā. - Kvorums ir ievērots. Lūdzu, atcerieties, ka sapulces lēmumiem ir likuma spēks. Ārkārtas paziņojumu sniegs Eirāzijas sektora drošības dienesta komisārs.

Sieviete apsēdās pie galda, ievadīja ierakstošās iekārtas kodu, tuvināja sev kib-tulka ūsiņu. Romašins ieņēma viņas vietu. Pavels neviļus saspringa, vārdu "Drošības padome" nozīme pēkšņi sasniedza viņa apziņu. Šādas padomes ārkārtas stāvokļa lēmumus nevarēja atcelt pat VKS Ģenerālā asambleja.

- Sākšu ar to, ko jūs jau zināt, - sacīja Romašins, skatoties pār klātesošo galvām. - Pirms divām nedēļām Laika laboratorijā notika katastrofa, kuras rezultātā gāja bojā piecdesmit seši cilvēki. Divu nedēļu laikā, izmeklējot katastrofas cēloņus, izdevās noskaidrot, ka hronopaātrinātājs - Stumbrs, kā mēs to saucam īsuma dēļ - turpina darboties, lai gan nav zināms, no kurienes tas iegūst enerģiju. Ar zinātnieku hipotēzēm jūs iepazīstinās Laboratorijas vadītājs, hronofizikas zinātņu doktors Zlatkovs, bet es minēšu dažus piemērus.

Saskaņā ar statistikas pārvaldes sniegto informāciju pēdējo divu nedēļu laikā strauji pieaudzis negadījumu skaits uz Zemes, bet Sistēmā, pieaudzis avāriju skaits. Turklāt, pēc ātrās palīdzības sniegtajiem datiem, to pašu divu nedēļu laikā palielinājies sirds un asinsvadu un nervu slimību skaits. Pastāv tieša korelācija starp Stumbra darbību un negatīvajām parādībām planētas dzīvē.

Romašins paskatījās uz Pavelu un novērsa acis.

- Ap Stumbru uzkrājas dabiskās vides traucējumi, laika apstākļu līdzsvars ir izjaukts, sinoptiķiem ir grūti tikt galā ar laika apstākļu līdzsvara traucējumiem kontinentālā mērogā. Ar katru dienu kļūst grūtāk saglabāt līdzsvaru. Nav jēgas apsūdzēt SEKON par nekompetenci, par doto atļauju veikt eksperimentus ar laiku, neaprēķinot visas sekas. Tagad galvenais ir novērst katastrofas attīstību.

Departamenta vadītājs vēlreiz paskatījās uz Pāvelu. "Viņš ir noraizējies," viņš uzminēja, "uztraucas par mani!"

- Tomēr atklājušies papildu fakti, lika mums domāt, - turpināja Romašins. - Proti: mēs, tas ir, cilvēce, tiekam kontrolēti. Fakti ir pārbaudīti, par to nav šaubu.

Klausītāju reakcija Pāvelam šķita amizanta: visi palika mierīgi, domīgi, pat nevērīgi, it kā dzirdētais nepārsniegtu ierasto priekšstatu rāmjus. Pēc pusstundas Pāvels saprata, cik ļoti ir kļūdījies. Toties Romašins lieliski zināja, ar ko viņam darīšana, un sausā, precīzi, kodolīgā veidā uzskaitīja faktus, tostarp nezināmas personas noslēpumaino iejaukšanos Pāvela darbībās, kas ļāva izdarīt secinājumu par kontroli pār cilvēkiem, kaut arī ne pār visu cilvēci, bet gan katrā ziņā pār tiem, kas kaut kādā veidā bija saistīti ar katastrofu Brjanskas mežā.

- Un pēdējais, - sacīja Romašins, paliekot bezkaislīgs, tāpat kā visi pārējie. - Jūs esat dzirdējuši par neparastu parādību atklāšanu, kas kaut kā saistītas ar Stumbra darbību: mirdzums atmosfēras augšējos slāņos, materiālo ķermeņu "atgrūšanas burbulis" desmit tūkstošu kilometru augstumā virs Zemes, absorbcijas laukumi pie ekliptikas poliem. Visas šīs kosmosa zonas iekļaujas vektorā, kas nāk no viena Zemes virsmas punkta - no apgabala, kurā atrodas Stumbrs. Mēs pārbaudījām šo vektoru tālāk kosmosā, sākumā līdz desmit parseku attālumam - bija grūti noticēt, ka Stumbra tālā iedarbība izplatās tik dziļi kosmosā - nekā. Nekādu pārsteigumu. Pēc septiņpadsmit parsekiem - jauna atgrūšanas zona pusotra gaismas gada diametrā. Trīsdesmit četri parseki - un vēl viens atgrūšanas burbulis, septiņu gaismas gadu diametrā! Mūsu kosmosa kuģu pagaidu robeža, kā jūs zināt, ir simts parseku, tik tālu devās tikai atsevišķi izlūkošanas automāti, mēs arī riskējām. Simts otrajā parsekā speisers "Slavutičs" atdūrās pret neko!

Romašins atklepojās, iedzēra no glāzes vairākus malkus sulas.

- Speisera apkalpei izdevās izglābties uz autonomās glābšanās "čaulas", viņus uzņēma pa pēdām ejošais "Tirthankars". Protams, vārdi "pret neko", iespējams, neatspoguļo patieso stāvokli, bet to, ko redzēja izlūki, citādi nevar nosaukt. Priekšā vairs nav zvaigžņu! Aiz muguras viss ir kā agrāk, priekšā - melns tukšums! Speisera korpuss sāka izgaist, iztvaikot, neskatoties uz aizsardzību, enerģijas rezerves pāris minūtēs izzuda... Es zinu, tas izklausās neticami, nejēdzība, nonsens! Bet, - Romašins atpleta rokas, - fakts! Un tad mēs nosūtījām izlūkus citos virzienos, un izrādījās, ka kosmosa zonu simts parseku rādiusā no Saules ieskauj tā pati viela, kurā zondes un bezpilota moduļi pazūd bez pēdām. Piena Ceļš ir pazudis, it kā gandrīz visi divi simti miljardi tās zvaigžņu būtu dzēstas! Arī citas galaktikas nodzisušas, to gaisma aiz divsimt parseku sfēras robežas pazūd! Es nezinu, kas par lietu, neviens nezina. "Parastās" telpas sfēra samazinās ar ātrumu divas gaismas minūtes sekundē. Zvaigznes, sasniedzot sfēras malas, nodziest. Mēs ierobežojam ekspedīcijas, evakuējam kolonijas pie citām zvaigznēm. Panikas vēl nav, bet ... - Romašins apstājās.

“Lielo un vareno darbu laikmets! - Pāvels atcerējās Mariča ironisko izteicienu. "Vai tas viss ir katastrofas sekas Laika laboratorijā?"

- Un nav izejas? - atskanēja kāda klusa balss.

- Ir. Vajag tikai izslēgt hronourbi - hronosabrukšanas ģeneratoru. Tā kā tas, kurš ir izveidojis kontroli pār to, neuzspiež savu gribu vai lēmumu, nozīmē, ka mēs rīkojamies pareizi.

- Bet nav iespējams iekļūt Stumbrā, jūs pats teicāt.

- Jā, risks ir letāls, un nav garantijas, ka izslēgt ģeneratoru izdosies. Bet mums nav citas izejas!

- Vai jau ir kādi kandidāti?

- Ir vairāki, taču pāragri paziņot sarakstu. Galvenais ir tas, ka viņi visi zina, uz ko iet, un attiecīgi sagatavojas.

Uz paaugstinājuma uzkāpa Zlatkovs.

- Nenogurdināšu jūs ar teorētiskiem aprēķiniem, - viņš iesāka, būdams drūmāks nekā parasti. Fiziķis izskatījās nolaidies, zem acīm krita ēnas, acis sausi spīdēja. - Hronofizika pagaidām ir skandaloza zinātne, jo katrs teorētiķis daudzos tās paradoksus izskaidro savā veidā. Tas attiecas arī uz pēdējo eksperimentu, kas beidzās ar traģēdiju. Un tomēr es centīšos savilkt fiziķu hipotēzes vai vismaz lielāko daļu no tām vienā. Tātad, visus uztrauc trīs jautājumi: kāpēc notika katastrofa, kā tas viss beigsies un ko darīt? Es atbildu secīgi. Katastrofu izraisīja ārēja iejaukšanās. Speciālistu aprēķini pilnībā sakrīt: ar mūsu enerģiju un tehnoloģijām mēs nevarējām caurdurt laiku, kas ir zemāk par miljardu gadu. Neskatoties uz to, tas notika! Cits jautājums: kas iejaucās? Šeit viedokļi atšķiras. Daudzi uzskata, ka iejaucās cits saprāts. Ir arī tādas hipotēzes kā tā, kurā iejaucās "zemieši no cita laika leņķa". Es uzskatu, ka iejaucās mūsu pēcnācēji, izmantojot mūsu aprīkojumu, hronopaātrinātāju saviem mērķiem. Man ir iemesli tā domāt: ir pierādīts, ka Stumbrs ir iekļuvis ne tikai pagātnē, bet arī nākotnē, kas nav bijis iespējams nevienā no iepriekšējiem startiem.

Pāvels satika Romašina skatienu, lieliski saprotot, ka Zlatkova atklāsmes ir rūpīgi sagatavota dezinformācija "sanitāriem", kuri, iespējams, ierakstīja Padomē runājošo cilvēku runas.

- Otrais jautājums: kādi ir ārpus kontroles nonākušā eksperimenta draudi? Manuprāt, jūs jau sapratāt atbildi no Romašina vēstījuma. Eksperimenta sekas ietekmē ne tikai Zemi, bet arī dziļo kosmosu: simts parseku attālumā no Saules ir pazudušas visas zvaigznes un galaktikas - Visums kā tāds, mums pazīstamā Visuma aina! Viena no divām iespējām: vai nu tā ir violetās nobīdes izpausme - Visuma saspiešanās, vai arī pierādījums tam, ka mēs esam ieslēgti sava veida laika cilpā. Bet es lieku lielas cerības uz to, ka mēs nepazudām uzreiz pēc hronourbja ieslēgšanās - Zeme, Saules sistēma, tuvākā zvaigžņu vide! Cerība, ka vēl viss nav zudis un ka mums joprojām ir iespēja kaut ko izdarīt, ietekmēt notiekošo. Un kopā ar mums cer, arī tie, kas to visu sarīkoja, katastrofas izraisītāji, mūsu mazmazbērni. Kāpēc viņi nevar izlabot izdarīto, es nezinu, te ir jāpadomā. Bet mums pašiem atliek iespēja. Tāpēc mēs nonākam pie trešā jautājuma: ko darīt? Atbilde ir vienkārša: mums jāizslēdz hronopaātrinātājs. Pats laiks izmetīs hronourbi atpakaļ mūsu laikmetā, un viss atgriezīsies normālā stāvoklī... vai arī neatgriezīsies!

Zlatkovs apklusa. Dīvaino un briesmīgo vārdu atbalss beidza plūst starp sienām, un zālē iestājās pirmatnējs klusums.

- Bet kādiem nolūkiem svešais saprāts vai mūsu pēcnācēji izmantoja hronopaātrinātāju? - Jautāja pats vecākais no padomes locekļiem, kurš sēdēja priekšā Pāvelam.

- Jā, - Zlatkovs attapās. - Tas ir tikai pieņēmums, taču tas ļoti labi iekļaujas pieejamo datu prokrusta gultā. Es ievietoju visu informāciju, visus minējumus un hipotēzes, hronofizikas un vakuuma fizikas teorētisko aparātu, vispārējo lauka teoriju, kosmoloģiju un vienskaitļa stāvokļu teoriju Zinātņu akadēmijas lielajā intelmatā un saņēmu atbildi: hronourbis iekritis pašā laiku pirmsākumā, Visuma dzimšanas brīdī, un, iespējams, tas ir bijis par iemeslu Lielajam sprādzienam, kosmiskās "olas" eksplozijai, kas dzemdēja mūsu Visumu!

Padomes locekļi saskatījās, vienam otram uz lūpām pirmo reizi pavīdēja viegls smaids. Tikai Pāvels un Romašins, kas bija klāt Padomē, zināja, ko no tā, ko Zlatkovs teica, var uzskatīt par patiesību un ko ne. Bet pieredzējušie Drošības padomes locekļi nesāka pierādīt Zlatkovam, ka viņa ideja ir tikai cilvēka domas produkts, kaut arī izlaists caur gudru mašīnu; katrs no viņiem jau bija pieņēmis lēmumu, un tagad no vairāk nekā diviem desmitiem lēmumu bija nepieciešams pieņemt vienu, pareizāko šajā situācijā. Pāvels iekšēji nodrebēja, iedomājoties, kādu atbildības nastu nes šie skarbie, klusie, atturīgie cilvēki, kuri zināja, ka no viņu lēmumiem ir atkarīgs ne tikai atsevišķu kolektīvu, bet arī visas cilvēces liktenis. Un tagad visas civilizācijas stratēģija un taktika, tās centienu un mērķu virziens, visa nemierīgā dzīve pakārtota galvenajam mērķim: izdzīvot pašiem un saglabāt vidi dzīvošanai... bija atkarīgs no viņu lēmuma ...

Zlatkovs saprata klātesošo reakciju, taču neapvainojās. Viņš pats viņu vietā būtu reaģējis tāpat. Pie galda iznāca Kostrovs.

- Nav jēgas vēlreiz apgalvot, cik nopietni ir Eirāzijas sektora komisāra un Zlatkova paziņojumi. Es ierosinu sekojošo: koncentrēt cilvēces labāko prātu centienus attīstīt saziņas veidu ar tiem, kas mūs kontrolē - ar pēcnācējiem, ja tas ir viņu roku darbs, vai ar citu saprātu - un visbeidzot informēt visu cilvēci par notikušo. Cilvēkiem vajadzētu zināt visu! Tas ir galvenais, ko Padome izlemj. Pārējais ir apakškomiteju rūpes, es domāju enerģijas patēriņa jautājumus, evakuāciju, UASS pāreju uz vispārēju "Vētru" utt. Lūdzu, izteikties...

Pēc stundas Pāvels kopā ar Romašinu devās uz Administrācijas medicīnas centru, kur viņu gaidīja medicīnas eksperti ar savu sarežģīto aprīkojumu. Pie medicīnas centra durvīm nodaļas vadītājs aiz rokas apturēja Pāvelu.

- Tālāk ar jums neiešu. Nezinu, ko jums pateikt, pirms jūs... Saprotiet? Vārdi prasās kaut kādi pārāk skaļi, sprakšķoši, piemēram: "Aiz muguras Zeme", "Civilizācijas liktenis ir atkarīgs no jums"...

Pāvels neviļus pasmaidīja.

- Nemocieties, Ignat, it īpaši tāpēc, ka pasaules liktenis nav tikai manās rokās.

- Pasaules liktenis... - Romašins pateica tā, ka smaids sastinga inspektora lūpās. - Vai atceraties filozofisko laika definīciju? Laiks ir imanenta pasaules īpašība, kas saistīta ar pasaulē notiekošo izmaiņu raksturu. Frāzes nozīme aizslīd prom, slēpjas, neskatoties uz to, ka visi vārdi ir zināmi un saprotami. Tagad mēs esam droši uzzinājuši, ka laiks ir Visuma pamats! Žēl, ka par vēlu...

- Varbūt nav par vēlu?

- Var būt. Kā izteicās Zlatkovs, ir lielas cerības! Cerības, ka cilvēks ir vienlaikus bezpalīdzīgs un visvarens. Ejiet. Gaidīšu jūs pie sevis.

Romašins atlaida Pāvela roku un devās pa koridoru uz liftu, prom no durvīm ar uzrakstu "UASS Medicīnas Komplekss".

***

Pēc visaptverošas medicīniskās pārbaudes UASS Medicīnas Centrā Pāvelam tika veikta medicīniskā pārbaude un psiholoģiskais tests Zinātņu akadēmijas Medicīnas problēmu institūtā, taču ārsti nevarēja atrast nekādas novirzes no normas viņa veselībā, psihē vai nervu sistēmas darbā.

- Jūs neesat nosvērtības dievs, - viņam sacīja Medicīnas problēmu institūta direktors akadēmiķis Latiševs, atvadoties, un paspieda roku, - bet ārkārtīgi nosvērts, koordinēts, absolūti vesels cilvēks. Ar ko arī apsveicu!

Akadēmiķa runā bija daudz vārdu vispārākajā pakāpē - acīmredzot izpaudās ārsta vecais rūdījums, bet pēc tikšanās ar viņu Pāvels jutās pārliecinātāks un laipnāks.

Deviņos izejot ārpus institūta teritorijas, kas atradās Maskavas trešajā rajonā, Pāvels atcerējās, ka ir izsalcis, un nolēma paēst kafejnīcā "Divdesmitais Gadsimts".

Pēc pusstundas viņš jau pasūtīja vakariņas, un, kamēr pasūtījums tika noformēts, izklaidīgi paskatījās apkārt: viņš šeit bija bieži, un kafejnīcas iekārtojums, kas prasmīgi atveidoja senatni, tālā divdesmitā gadsimta stilā, bija viņam pazīstams.

Nebija skārienjutīgu automātisko pasūtījumiekārtu, spēka aizkaru un biokabīņu, paredzētu apmeklētāju gaumes personīgai automātiskai atpazīšanai, nebija aromātu sintezatoru, klusu kib-viesmīļu, apstākļu efektoru un videoplastu, kas jebkuram apmeklētājam rada jebkādu ainavu, nebija sintomūzikas ar psihoadapteriem, kas izvēlējas mūziku atbilstošu apmeklētāju garastāvoklim. Pa nelielu mājīgu zāli ar no "ķieģeļiem" un "koka" izgatavotām sienām, bija izvietoti trīsstūrveida, apaļi un kvadrātveida galdiņi, paredzēti grupām ar dažādu cilvēku skaitu un ar dažādām gaumēm. Pie vienas no sienām starp kolonnām, uz neliela paaugstinājuma, atradās estrādes orķestris, kas izmantoja senos mūzikas instrumentus. Orķestris spēlēja kaut ko mūsdienīgu, taču priekšnesums atstāja vēlēšanos pēc labāka izpildījuma, jo seno instrumentu iespējas lielā mērā bija atkarīgas no materiāla, apstrādes kvalitātes un izpildītāju profesionālās sagatavotības. Jebkurš sintezators varētu aizstāt šo orķestri, it īpaši, ja mūziķis sasniedzis eiforomūzikas augstumus, taču Pāvels jau sen bija novērtējis kafejnīcas vadītāju un dekoratoru vēlmi veidot stilu pēc iespējas atbilstoši gadsimtam.

Viesmīlis - diezgan dzīvespriecīgs un īsts cilvēks - atnesa vakariņas uz paplātes un izvietoja tās uz galda.

- Esmu jūs jau ievērojis, - viņš teica. - Jums patīk krievu virtuve?

- Man patīk viss, - atzina Pāvels. - Tikai nekādi nevaru pierast pie dzīviem viesmīļiem.

Viesmīlis skaisti iesmējās.

- Sākumā arī es nejutos savā ādā. Bet pieradu. Ēdiet uz veselību un iegriezieties atkal.

- Paldies. Noteikti.

Pāvels ķērās klāt ēdienam.

Orķestris sāka spēlēt kaut ko svinīgi maigu, lirisku, divi pāri izgāja dejot, bet drīz apsēdās: kafejnīca tikai sāka piepildīties ar apmeklētājiem.

Pāvels nožēloja, ka nevar atļauties izklaidēties, atpūsties, pabeidza cepeti, uzdzēra tam medus dzērienu, vairākas minūtes pasēdēja atslābinājies, sajutis patīkamu smagumu vēderā, pēc tam sapurinājās un tieši no kafejnīcas izsauca taksometru.

Desmitos vakarā viņš pacēlās debesīs, dodoties Brjansku, sešdesmit kilometru attālumā no kuras, pret Zemi balstījās Stumbrs-hronopaātrinātājs.

Virs Brjanskas debesis klāja mākoņi. Iestājās tumsa, un lidaparāts šķita iekrītam bedrē bez dibena. Pāvels, kustinādams lūpas, sāka skaļi skaitīt pantus, vispirms čukstus, tad pilnā balsī:

Mēs godīgi neticam Dievam.

No kurienes rodas šī trauksme?

Draugi, kāpēc jūs skumstat

Uz savas skanīgās planētas?..

Mēs mierīgi lidojam orbītā

Mēs vieni pār pasauli valdnieki,

Mums zvēri pakļaujas plēsīgi

Un zāle kas zaļo uz lauka...(atdzejojis tulkotājs)

Un pēkšņi vārdi sastinga viņa lūpās - viņš ieraudzīja Stumbru.

Pie horizonta, ietiecoties tumšās nakts mākoņu masās, drebēja bāla gaismas kolonna, bāla spožuma tornis, attāluma dēļ nekaitīgs un gaistošs... Un ilgu laiku atmiņā iegriezās klusums un tumsa, ko divās daļās sagrieza spokainā Mēness gaisma...

***

Rītu Pāvels sagaidīja Grenlandē Piri Reisa Zemē - dēļ vēlmes nomazgāties ar sniegu. Viņš ar degsmi piepildīja savu vēlmi: ne tikai nomazgājās, bet arī ar galvu ienira sniega kupenā uz Piri raga, kuru no metro atdalīja monora līnija, pilnīgi tukša tādā agrumā. Atgriežoties, Pāvels, diezgan atdzisis, nosala, ar ilgām padomāja par biatlonu - sešus mēnešus nebija nostājies uz slēpēm, atgriezies mājās, pilnībā veica vingrojumu komplektu un iegāja karstā dušā.

Brokastis prasīja divdesmit minūtes, un vēl pēc pusstundas Pāvels ar divvietīgu pinasu aplidoja ap Stumbru un atzīmēja pie Stumbra torņa trīs mobilos celtniecības un montāžas kompleksus, kas tiecās uz Stumbru kā riteņa spieķi. Turklāt kļuva pamanāms neparasts sudrabainu plankumu zīmējums zaļajā zālē, līdzīgs salnas plankumiem. Nolaidies zemāk, Pāvels saprata, ka redz milzīgus, līdz desmit metru diametrā, zirnekļu tīklus ar sarežģītu un skaistu rakstu. Centra zālē viņš atrada Zlatkovu.

- Man rodas iespaids, ka jūs šeit dzīvojat.

- Tā jau arī ir, - drūmi atbildēja Centra vadītājs. - Es pametu šo patversmi tikai tad, kad nepieciešams veikt aprēķinu ciklus ar lielajām mašīnām. Jūs arī šodien agri.

Lai arī man lika atpūsties, es nevaru gulēt. No galvas neiziet doma, ka visi notikumi apkārt nav īsti, kā sapnī. Vai tā ar jums nenotiek?

- Gadās. Tas tāpēc, ka notikumu mērogs pārsniedz cilvēka pārsteiguma robežu. Katram no dabas ir atmērīts noteikts emocionālā līdzsvara daudzums, kas ieslēgts šaurā aizā starp divām sienām - pilnīgu vienaldzību un stresu no pārmērīga iespaidu un pārdzīvojumu klāsta. Aiz pirmās sienas ir slimība, jo vienaldzība ir emocionālā miera robeža, aiz otrās ir nāve vai vismaz aiziešana izdomātā, iluzorā pasaulē, kurā nekas nevar ietekmēt psihi, jo tā sevi ir izsmēlusi.

- Nu, es esmu tālu no vienaldzības, bet nereālisma, pareizāk sakot, ja vēlaties, teatrālisma sajūta nepāriet. Bet piedodiet šo liriku. No augšas es pļavās redzēju dīvainus zirnekļu tīklus. No kurienes tie?

- Konkistadoru darbība. Zirnekļa tīkli ir hronogrāfiskā lauka efektoru antenas, ar kuru palīdzību konkistadori stabilizē Stumbru laika koordinātu punktos, kuros Stumbrs iziet pagātnē. Viņi šeit nav vajadzīgi, bet daži no automātiem, kas atgriezušies, sāk aust savus tīklus, pirms mēs tos noķeram. Viņi saglabājuši briesmu instinktu.

- No augšas es pamanīju "Herakla" tipa montāžas kompleksus. Kāda veida būvniecība tiek uzsākta?

Zlatkovs drūmi, caur pieri paskatījās uz Ždanovu, un viņš saprata, ka ir uzdevis absolūti nevajadzīgu jautājumu. Abi jau zināja, ka "Herakli" montēs iekārtas objektu palaišanai Stumbrā hronooptimizatoru celtniecības aizsegā.

- Sākas hronostabilizatoru montāža, - norūca Zlatkovs. - Mēģināsim ar to palīdzību neitralizēt putu laika slāni ap Stumbru.

Pāvels ar vainīgu skatienu pavadīja Centra vadītāju, atzīmēja viņa apsardzes vienības kustību. Ar nelielu satraukumu nodomāja: te pat velns nevarēs uzreiz pateikt, kurš viņu gana, kur ir viņa paša sargi un kur svešie izsekotāji...

Desmitos no rīta Romašins parādījās Centrā un paziņoja, ka problēma ar rezerves dublieri ir atrisināta. Otrajam, Pāvela neveiksmes gadījumā, uz hronolaboratorijas ēku bija jādodas centra inženierim Fjodoram Polujanovam. Pārrunāja par visu dienestu koordinēšanu operācijas laikā - skaļi, nemaskējoties, lai "sanitāri" zinātu zonas pārklāšanas pakāpi un neplānotu operācijas, lai tās novērstu, tad apmeklēja zondēšanas sektoru, kur Fjodors Polujanovs un viņa biedri gatavoja palaišanai jaunu partiju konkistadoru...

- Šiem gandrīz visiem vajadzētu tikt cauri,- teica inženieris, glāstot viena zirnekļa glancēto melno sānu. - Mēs esam pastiprinājuši smadzeņu aizsardzību, kaut arī nācās upurēt polifunkciju. Tagad viņi neprot neko, izņemot videofilmēšanu.

- Kāda ir viņu programma? - Romašins jautāja.

- Mērķis! - Fjodors iejautājās pavēlošā tonī.

Zirneklis kaut ko klusi nočivināja par atbildi.

- Ātrgaitas skaņas ieraksts, - paskaidroja inženieris. - Atbildēt normālā diapazonā.

- Mērķis - nodibināt kontaktus ar cilvēkiem, - konkistadors basa balsī nomurmināja. - Uzdot jautājumus ierakstā, saņemt atbildes, sniegt ziņojumus...

- Pietiek...

Konkistadors paklausīgi apklusa.

Pāvels apmainījās skatieniem ar Romašinu, kura acīs uzplaiksnīja jautra gaisma, un atgriezās ar viņu Kontroles telpā.

Līdz pusdienlaikam Zlatkovs un viņa palīgs topošajiem desantniekiem stāstīja par laboratorijas un Stumbra aparatūru, aprīkojumu un atrašanās vietu, parādīja iekšējā interjera hologrammas, griezumus, videofilmas. Pāvels devās pusdienās ar nelielām galvassāpēm: viņam īsā laikā bija jāpārsūknē caur atmiņu nepieredzēti daudz informācijas. Pulksten divos pēcpusdienā Pāvels un Polujanovs nokārtoja eksāmenu par Stumbra galveno sistēmu aprīkojumu un darbību, inspektors pēdējo reizi pārlūkoja skafandru un pārbaudīja, vai visu ir paņēmis līdzi savam pirmajam gājienam uz laboratoriju.

Pavadīt izgāja visi. Romašins, Zlatkovs, Fjodors, inženieri un sakaru operatori, zinātnieki. Visi klusēja, atvadīties bija stulbi, un tikai Zlatkovs nomurmināja:

- Tikai tūkstoš dienas...

Pāvels saprata. Centra vadītājs brīdināja, ka līdz "pasaules galam" ir atlicis tūkstoš dienu, spriežot pēc tumsas saspiešanās ātruma ap joprojām "dzīvo" kosmosa zvaigžņu reģionu ar Sauli centrā.

12. nodaļa

Stumbra milzenis aizsedza horizontu.

Pāvels atskatījās, zinot, ka viņu vēro vismaz no četriem virzieniem. Līdz laboratorijas cukurbaltajam kubam nebija vairāk par divsimt metriem pelēkbrūnas, porainas, kā no pumeka, platības: zāle šeit, Stumbra tuvumā, tā arī neizauga.

Skafandrs bija smags, lai gan neradīja īpašas neērtības.

- Uz tikšanos, - Pāvels sacīja, soļodams uz priekšu, un apstājās, jo izdzirdēja kāda balsi:

- Neej tur.

- Kas par lietu? - Pāvels jautāja. - Kas to teica?

- Ko tieši? - Romašins atsaucās. - Par ko tu runā, Pāvel?

- Izklausījās...

Inspektors necieta no dzirdes halucinācijām pat visaugstākās nervu spriedzes brīžos, tāpēc viņš intuitīvi saprata, ka viņu ir uzrunājuši "citi". Viņš spēra vēl vienu soli ēkas virzienā, taču, lai cik gatavs bija dzirdēt svešo balsi, nodrebēja.

- Neej, - atkārtoja parasts cilvēka baritons.

Pāvels izslēdza radio, lai Centrā viņu nedzirdētu.

- Kāpēc?

- Divu iemeslu dēļ: pirmkārt - jūs esat vajadzīgs lai izslēgtu Stumbru, otrkārt - uz laboratoriju iet nav jēgas, hronopaātrinātāja vadības ķēdes jau sen vairs nepastāv. Laboratorijas ēka pagaidām izskatās tikai kā ēka no ārpuses, tās iekšpusē ir dažādu īpašību laiktelpu krustojums.

- Bet to zināt jūs, - sacīja Pāvels. - Ne jau mēs. Ja jums ir taisnība, es pārbaudīšu un atgriezīšos. Tas ir mans pienākums, vai saprotat? Kāpēc jūs neapturējāt Igoru Mariču?

- Mēs brīdinājām, bet viņš nenoticēja.

- Kāpēc esat pārliecināts, ka noticēšu es? Tomēr ne par mani ir runa. Vai viņš ir dzīvs?

- Nav informācijas.

- Tā kā šī saruna jau ir sākusies, atbildiet uz diviem jautājumiem. Kas īsti notika patiesībā?

Klusa sprakšķēšana austiņās, it kā nezināmais sarunu biedrs domātu, vai ir vērts atbildēt. Visbeidzot, atskanēja pazīstamais baritons:

- Ir dzimis jauns Visums.

- Vai jūs vēlaties teikt: no Laika Koka Stumbra ir atzarojies jauns zars?

- Nenoteiktā nozīmē.

- Kāpēc nenoteiktā?

- Zars ir tikko sācis augt. Viss, ko jūs saucat par Visumu, ir tikai maija, dzīves ilūzija, īstā Visuma sapnis. Šis sapnis vēl ir jārealizē. Vai joprojām plānojat ieiet ēkā?

- Es nevaru atgriezties no pusceļa. Pagaidiet, atlicis vēl jautājums.

- Jūs uzdevāt pat ne divus, bet trīs jautājumus.

- Tie bija pirmā pavadoņi. Kas jūs esat?

Klusums, klusa melodija austiņās... klusums...

- Mūsu vēl nav... vispār jau, tāpat kā jūsu...

- Nesaprotu.

- Domājiet.

- Bet kāpēc jūs izvēlējāties tieši mani uzdevuma veikšanai?

- Jūs izvēlējās dabas likumi, nevis mēs. Pirmajā, aptuvenajā un neprecīzajā tuvinājumā atbilde tiek samazināta līdz atgriezeniskās saites likumam.

- Lūdzu, precizējiet.

- Domājiet.

- Un, ja man... neizdosies izslēgt ģeneratoru? Ko tad?

- To nezina neviens Visumā. Jūs sauc, palieciet sveiks.

Pāvels atjēdzās un ieslēdza radio.

- Viss ir kārtībā, eju tālāk.

Viņš sev nemanāmi pārkāpa putojošā laika joslas robežas, pareizāk sakot, pamanīja tikai pēc radio sakaru pārtrūkšanas. Skafandra skaļruņi nekavējoties pārtrauca sprakšķēt un uztvert telekomunikāciju operatoru un UASS patruļas balsis.

Tāpat kā robots pirms viņa, Pavels apgāja ap ēku, pārbaudot visu skafandra sistēmu darbu. Nekādas nepatīkamas sajūtas neparādījās, lai gan viņš atradās vidē, kas neaizsargātai personai bija nāvējoša. Apstājās pie galvenās ieejas laboratorijā. Viņam uzvējoja aukstums un mitrums, kā no pazemes - reakcija uz drūmo tumsu aiz atvērtajām durvīm. "laiktelpas krustojums", - teica balss. Paskatīsimies, kāds tas ir...

Pāvels izlēmīgi uzkāpa pa pakāpieniem zem ieejas nojumes, ieslēdza jostas prožektoru un iegāja vestibilā.

Baltas, ieliekušās saēstas sienas, ar nezināmas korozijas bedrēm un porām, pretenciozas uzbrauktuvju rievas, kas veda uz galeriju, vidū mirušas strūklakas bļoda, slīpi zaļgani vairogi, sašķēlušies plaisās, gaismas mūzikas ierīces klucis, pelēks, melnos plankumos, trīs izejas uz koridoriem ar puscaurspīdīgām durvīm... Bet Pāvela uzmanību piesaistīja ažūra melna kolonna, kas izauga no grīdas un pazuda velvētajos griestos.

Pāvels apstaigāja ap kolonnu, mēģinot saprast, kāpēc tā ir šeit. Ne Zlatkovs, ne otrais lektors par tādu neko nebija teikuši. Izrādās, ka kolonna kaut kādā veidā parādījusies pēc pēdējā eksperimenta. Kas gan tas ir?

Apstaigājot vestibilu, Pāvels atcerējās Mariču, vairākas reizes pasauca viņu, vispirms pa rāciju, tad caur skaņas pastiprinātāju. Atbilde bija atbalsis un klusu klikšķu sērija austiņās.

"Kaut kā nav manāms, ka šeit ir "laiktelpu krustojums", Pāvels nodomāja. - Vai varbūt perforētā kolonna - ir cita telpa? Un šeit nav nekā bīstama, kā dēļ Igors neatgriezās... Vai arī es nesaskatu briesmas..."

No universāla instrumentu komplekta viņš izvilka pistolei līdzīgo zondi, un, piegājis pie kolonnas, ar zondi pieskārās tās sienai. Nākamajā mirklī telpa ap viņu izliecās, iestājās īss bezsvars, un Pāvels atradās kolonnas iekšpusē, nezināmā spēka ietekmē pakarināts tieši gar ažūrās caurules asi. Apkārt, lai kur skatītos, bija desmiti un simti kuprotu figūru spoguļattēlu - izlūka atspulgi nezināmās vielas slāņos.

Pāvels uzmanīgi sakustējās, austiņās atskanēja klikšķis, kam sekoja sievietes balss:

- Nullizsaukums pieņemts. Pasūtiet izeju. Soljuvell-trīs ir gatavs locījumam. Jūsu masa?

- Ē-e... - aizsmacis sacīja Pāvels. - Masa simts trīsdesmit trīs kilogrami... Atvainojiet, kur es atrodos?

Svešinieces balsī pārsteigums neieskanējās, tikai pieklājīga gatavība un labvēlība.

- Jūs esat transgresā Soljuvell-trīs. Iziešanas laiks - trīs minūtes, masu pieņemu, locījuma kods bam-u-es-trīsdesmit trīsdesmit.

- Bet ja vienkāršāk?

- Transgress - telpisko pārvietojumu paratilts, locījums ilgst trīs minūtes, izejas tiek kvantētas, tuvākais izejas punkts ir Balor-deviņi, simts divi atzara pagriezieni.

- Man nav vajadzīgs tik tālu. - Pāvels pamanīja, ka sievietes balss dzirdama nevis viņa ausīs, bet gan smadzenēs, kas runāja nevis par radiosakariem, bet gan par domu pārraidi. - Soljuvell-trīs - vai tā ir Zeme vai Saule?

- Tas ir viens no Pasaules Koka Zariem, kas atbilst jūsu Metauniversumam divdesmit miljardu Zemes gadu robežās. Man nav vairāk informācijas, sazinieties ar vispārējo Inform Soljuvell-trīs. Es varu ieteikt locījuma punktu Balor-septiņi, vai Soljuvell-četri, izmaiņu kods ...

- Pazemīgi pateicos. Vai es... ē-e... kaut kā varu izkļūt no šī paratilta... transprogressa... bez locījumiem un pārvietojumiem?

Tajā pašā brīdī Pāvels atradās uz halles grīdas blakus režģa kolonnai, kas nebija zaudējusi savu miermīlīgo izskatu.

- Tā tik ir caurule! - Inspektors skaļi teica. - Trans...gress... pirmais izejas punkts - simts divi atzarojuma pagriezieni. Kas to lai zin, ko tas īsti nozīmē? Bet, iespējams, atgriezšanās būtu apgrūtinoša.

- Nav slikti, ja ir humora izjūta, - atkal atskanēja galvā - nevis rācijas austiņās - klusa balss, šoreiz vīrieša. - Bet labāk būtu, nezaudēt piesardzības un atbildības sajūtu par savu rīcību.

Pāvels katram gadījumam paskatījās apkārt, virzīja apkārt laternas staru, bet nevienu neieraudzīja.

- Vai tas atkal esat jūs? Ar ko es tikko sarunājos?

- Ar transgressu apkalpojošo inku.

- Tātad šī caurule ir kaut kam piederošs metro?

- Cauri laboratorijas ēkai iet laika koordinātu daudzdimensionālas locīšanas līnija, jūsu smadzenes to uztver kā cauruli. Nenovērsieties no uzdevuma.

- Sapratu, - Pāvels nopūtās. - Paldies par padomu.

Kaut kur tālu ēkas dziļumos ar smalku zvanu pārtrūka stīga - tieši tāda skaņa ieskanējās ausīs. Pāvels nodrebēja, mehāniski pārbaudīja skaņas un video ierakstīšanas aprīkojumu, kas bija iebūvēts skafandra jostas vietā un uz krūtīm, un devās uz durvīm, kuras no koridora veda uz kāpņu telpu. Viņam bija jāuzkāpj uz ceturto stāvu, uz laboratorijas vadības telpu.

Durvju automātika nedarbojās. Pāvels atrada manuāli atveramo atloku, sataustīja sviru un piavilka to uz sevi.

Koridors aiz durvīm izskatījās dīvaini. Tās sienas bija šķiedrainas, tā kā saspiesti dūmi, un pacēlās nepieejamā augstumā, prožektora stars šķita izgaistam kaut kur kilometru no grīdas. Bet arī grīdas kā tādas nebija, tās vietā visā koridora platumā skrēja izgrebta akmens vaga, pa kuras dibenu tecēja strauts. Ūdens straume sasniedza durvis un ... pazuda, it kā to nogrieztu neredzams asmens!

Pāvels ieklausījās, bet strauta šļakstus nesaklausīja. Tikai no tālienes, no dziļumiem, reizēm izskanēja dīvainas skaņas: sprakšķēšana, slapja čaukstēšana, ūdens pilienu krišana uz atbalsojošo dibenu, pārtrūkušas stīgas striņkšķi...

Inspektors izslēdza prožektoru, pagaidīja, lai acis pierod pie tumsas, bet ieraudzīja tikai spilgtu spraugu virs galvas - kur neiedomājamā augstumā pazuda koridora sienas. "Pagaidām nekas īpašs", viņš nodomāja, atkal ieslēdzot gaismu, '"izņemot nesaprotamo strauta ūdens pazušanu. Vēl viens savērpts telpas-laika efekts. Tas mani šobrīd neuztrauc, man jāiet uz priekšu, kamēr vēl var."

- Stop!

- Kas noticis?

- Jūs šķērsosiet apvienoto telpu robežu ar citu metriku un laika ritējumu.

- Skafandrs pagaidām iztur ...

- Ne jau skafandra dēļ. Vielas kustības mērogs ārpus šīs robežas... Sargieties!

Pāvels acumirklī pagriezās, jau sapratis, ka nokavē, ieraudzīja, kā uz viņu metas drausmīga figūra - divkājains un četrrokains pērtiķis ar čūskas galvu, taču nepaspēja izvairīties no briesmoņa lēciena. Pērtiķčūska klusēdama uzlēca inspektoram no desmit metru attāluma un iegrūda viņu no sliekšņa koridorā. Pāvels ar troksni lidoja kaut kur lejā, dziļā bezdibenī. Koridora sienas pēkšņi pacēlās gigantiskās vertikālās kalnu nogāzēs un pazuda no redzesloka, bedrainā vaga pārvērtās par kalnu grēdu, prožektora konuss sašaurinājās, atsitoties pret zemi. Apdullinātais Pāvels, sajutis stingru pamatu zem kājām, mehāniski kāpās atpakaļ - aiz muguras vajadzēja būt durvīm uz zāli, bet viss palika uz vietas. Zem kājām porains brūns paklājs, blakus tam klinšu krāvumi, simts metru attālumā prožektora kūlis nogrimst nakts tumsā, izceļot tos pašus akmeņus un akmeņu krokas. Ne pērtiķčūskas, ne viņa līķa...

Pāvels izslēdza gaismu un tālu, tālu aiz muguras ieraudzīja vertikālu atspulgu vairāku kilometru augstumā.

- Tagad gan iekūlos! Čūska nevēlējās mani nogalināt vai arī nevarēja, viņš vienkārši iegrūda mani šajā pagrabā... pareizāk sakot, izgrūda mani uz "telpu krustojumu" ar akmeņiem un straumi cerībā, ka es no šejienes neizkļūšu..."

Inspektors ieklausījās. Viņam pa labi skanēja vienmērīga, neskaidra dūkoņa, kuru viņš sākotnēji uzskatīja par trieciena radīto troksni ausīs. Pāvels pagājās pa akmens viļņiem divsimt metru, nonāca pie rievainas pelēkas sienas, kas nolaidās kaut kur lejā, un iespīdināja aizā. Stars no tumsas izrāva pelēkzaļu ātri tekoša ūdens masu. Upe…

- Upe! Viņš pateica skaļi, joprojām neticēdams savam minējumam. Tā nevarēja būt nejaušība: akmens vaga ar straumi koridorā, klinšu haoss un upe šeit, kur viņš atradās. Koridors nav mainījies, mainījies ir viņš, Pāvels Ždanovs pārvērsts par rūķi no senas zviedru pasakas, kļuvis par Nilu Holgersonu. Viens no darbībā esošajiem laika efektiem, proti, mēroga transformācijas efekts pārejas laikā no vienas lokāli pieslēgtas daudzkārt savienotas laiktelpas uz citu. Nekas īpašs, būs jāatgriežas pie durvīm, jāšķērso burvju līnija, aiz kuras ir ierastā halles pasaule. Tomēr šeit viegli apmaldīties ... vai satikt "sanitārus" ar pērtiķčūskām. Varbūt arī Mariču iegrūda un viņš joprojām klīst kaut kur klintīs?

Pāvels ieslēdza skaņas pastiprinātāju uz pilnu jaudu.

- Igor! Atsaucies!

Atkārtotas atbalsis izkaisīja skaņu saujas pa akmens nogāzēm, klintīm un ielejām un nodzisa upes aizā. Pāvels pagaidīja atbildi, nopūtās un devās gar krasta klints malu virzienā, kur upe nesa savus nedzīvos ūdeņus...

Pēc skafandra hronometra atpakaļ hallē viņš nonāca pēc piecām stundām. Pāreja notika acumirklī: Pāvelu skāra kaut kas smags - sajūta nebija patīkama, asas durošas sāpes caurdūra galvu. Attapies no īsas bezsamaņas, viņš saprata, ka atrodas halles gaitenī četrrāpus. Zem rokām un kājām bija daudz plastmasas fragmentu, un uz grīdas dzeltenas radiālas izdegumu vietas.

Viņš piecēlās kājās, paspīdināja apkārt. Durvju trūka, sienas stūri durvju stiprināšanas vietās bija sašķēlušies un izkusuši.

Pāvels virzīja staru koridorā un pavīpsnāja. Akmens vaga ar straumi bija pazudusi, koridora grīda mirdzēja kā metāls, bet sienas kļuvušas melnas, šķidras, pa tām gāja viļņi, vārījās strūklakās, uz grīdas izlejot melnu dūmojošu šķidrumu.

Pāvels neuzdrošinājās vēlreiz iet koridorā. Viņu satrauca divas lietas: skafandra ierobežotā enerģijas rezerve un fakts, ka piecu stundu ceļojuma laikā caur nezināmās pasaules kalnaino valsti ārpus ēkas varēja paiet daudz vairāk laika. Tie, kas gaidīja, varēja neizturēt un nosūtīt dublieri.

Viņš apgāja režģa kolonnu zāles centrā ieturot palielu distanci, pārbaudīja lifta akas - tās, šķiet, bija neskartas, bet iekšā negāja. Atlika vēl divi koridori, un katrs no tiem varēja novest līdz mērķim - uz kāpnēm, un tur būtu viegli uzkāpt uz ceturto stāvu.

Bet otrā koridora nemaz nebija.

Pāvels pagrozīja prožektoru - gaismas stars pagaisa tintes tumsā bez viena atspīduma. Tukšums un tikai, kosmiskais vakuums! Briesmu sajūta kļuva asāka, ķermeņa muskuļi paši saspringa, gribējās paslēpties aiz uzticamā kuģa apvalka aizsardzības - astronauta stereotips, kas pieradis domāt kosmosa glābšanas dienesta mērogos.

Pāvels uzmanīgi aizvēra durvis, pagāja nost un atviegloti nopūtās. Grasījās atpūsties un uzkost, bet pārtrūkušo stīgu strinkšķi lika viņam dzert un ēst ejot. Steigā viņš norija dažus malkus vitaminizētas želejas, uzdzēra to ar brūkleņu sulu un paslēpa ēdināšanas bloka iemuti.

Pēdējais koridors izskatījās normāli. Taisnstūra šķērsgriezums, pelēks, zilos "mitruma" traipos, viņš kā nākas, bez pārsteigumiem, izveda inspektoru uz kāpnēm, bet, tiklīdz viņš iespīdināja pa durvīm, kas veda uz kāpnēm, uzreiz kļuva skaidrs, ka arī šeit nebūs iespējams uzkāpt. Kāpņu pakāpienu vietā bija apaļa caurule, kas pacēlās simt metru augstumā un apakšā aprāvās pēc diviem metriem. Pāvelam šķita, ka viņš no kosmosa kuģa lūkas ieskatījies kosmosā: augšā bija zvaigžņu izbārstījumi, apakšā - divas spožākas zvaigznes, tumši violeta un dzeltena.

No ēkas iekšienes atskanēja metālisks vaids. Pāvels neviļus nodrebēja, paskatījās apkārt: šķita, ka kāds skatās mugurā. Gaitenis bija tukšs, bet skatiena sajūta nepazuda, tikai kļuva vājāka. No halles nāca klusi, izteikti gurksti un krakšķi - kāds staigāja pa sadragāto plastmasu. Pāvels vairākos lēcienos pārvarēja koridoru, izlēca vestibilā. Prožektora konuss no tumsas izrāva pazīstamo ažūro cilindru, tukšās sienas, gludo grīdu. Neviena.

Krakšķi atkārtojās. Pāvels strauji pagriezās un virzīja staru stūrī. Pie sadragātā tehniskā vairoga uz vietas mīņājās seškājains konkistadors. Viņa trīs acis prožektora gaismā zaļgani mirgoja - šķita, ka zirneklis raud.

- F-fu! - Pāvels noelsās, noņemot roku no pistoles roktura pie jostas. - nobaidīji, kukainīt! No kurienes tu esi?

Zirneklis kaut ko nočivināja.

- Atbildi normālā ritmā.

Atkal klusā, neregulārā čivināšana.

- Tātad nevari. Sliktas tavas lietas. Tad ved mani uz laboratorijas vadības telpu. Ātri!

Zirneklis smieklīgi pamīņāja kājas uz vietas, klusi nosvilpās un aizskrēja pa zāli uz pirmo koridoru, kur nesen bija plūdusi straume. Tagad tajā nebija ne akmens vagas, ne strauta, metāla grīda bija aplieta ar, no sienām izplūstoša, melna šķidruma peļķēm.

Uz sekundi apstājies, konkistadors vēlreiz nosvilpa un ielēca koridorā. Atskanēja dārdoņa, kibers pazuda un kopā ar to koridors. Konkistadora vietā izveidojās dūmojoša bedre, kuras apakšā no dūmiem uzpeldēja planētas bumba, visa krāteru rētās. Planēta visvairāk atgādināja Merkuru.

- Skaidrs, - Pāvels sacīja, mēģinot tuvāk aplūkot planētu, un viņu pēkšņi pārklāja auksti sviedri. Ja pērtiķčūska iegrūstu viņu šeit, viņš diez vai atgrieztos. Nu, ja tas ir Merkūrijs, pastāv niecīga iespēja, ka tevi atradīs, bet, ja cita zvaigžņu sistēma? ..

Pāvels ar mēli nolaizīja sviedrus pār lūpu un atgriezās parastajā koridorā: trīs durvis pa kreisi un trīs pa labi. Un tās visas atvērās nezināmu pasauļu telpās. Pirmās durvis, kuras inspektors atvēra, slēpa alu, pareizāk sakot, lielu grotu ar ūdens spoguli, dzirkstošo satecējumu un stalaktītu sienām.

Otrās atvērās uz jūras terases, kas bija slapja no atlidojošajām šļakatām: paisums nikni un neatlaidīgi grauza terases akmeni, sasmalcināja oļus, drupināja tos smiltīs. Jūra neatradās uz Zemes - kā sabiezinātas asinis, tā dzirkstīja un dzina sarkanas gaismas putas. Debesis šajā pasaulē bija blāvas, bez zvaigznēm, pie horizonta neskaidri lūkojās blāvi brūns disks - vai nu planēta, vai spīdeklis.

Pāvels uzmanīgi aizvēra aiz sevis durvis, domās pastāvēja pie blakusesošajām, bet tomēr nolēma apmierināt zinātkāri.

Aiz trešajām durvīm sākās draudīgs, violeti melns mežs, kura koki atgādināja pinkainas cilvēka ausis ar simtiem sīku acu. Mežs bija pilns ar noslēpumainām skaņām un kustībām.

Aiz ceturtajām durvīm ainava bija dīvaina, it kā iestrādāta stiklā vai caurspīdīgā želejā: kaut kas caurspīdīgs, slidens, mirdzošs, lēnām salīdēja, burbuļoja, sēca, dūmu pārslas plīvoja, dzima un nomira zilas gaismas, bālas acu ēnas un plankumi.

Piektās un sestās durvis neatvērās vispār.

Pāvels pamīņājās koridorā un pēkšņi atcerējās, ka pārejas galerija no laboratorijas uz Stumbru sākas divus stāvus zemāk, no ēkas zemākā horizonta. Viņš domās iztēlojās apakšējā horizonta atrašanās vietas plānu, iegāja vestibilā un noņēma no jostas pistoli. Lifti nedarbojās, kāpnes vairs nebija kāpnes, un apakšējā stāvā varēja nokļūt tikai caur griestiem, izmantojot rupju spēku.

Pāvels aprēķināja impulsu, kas spēj caurdurt divdesmit centimetrus plastbetona, izvēlējās trieciena punktu trīs metru attālumā no sevis un pavilka sprūdu. No garā pistoles stobra parādījās tieva izlādes liesma, caurdūra grīdu, un tajā pašā brīdī spēcīgs trieciens pa krūtīm aizmeta inspektoru pret sienu. Žilbinoša uguns bumba, izmētājot kūstošus gabaliņus, ietriecās pretējā sienā. Grīda novibrēja, ēka nodrebēja, sašķobījās, no tās dziļumiem atskanēja dārdoņa un rīboņa...

Sajūtot nelabumu, kas kāpa rīklē, cīnoties ar negaidīti radušos vājumu - acīmredzot daļa nezināmas enerģijas izlauzās cauri skafandra aizsardzībai - Pāvels gar sienu devās līdz izejai, atskatoties uz satrakoto stihiju. Aiz bālās uguns sienas viņš saskatīja melnu straumi, kas pārpludināja strūklakas bļodu un centās viņu panākt ar mīkstiem, zaglīgiem lēcieniem.

Kad inspektors atstāja laboratoriju, viņu sagaidīja drūma zvaigžņota nakts...

***

- Viss? - Romašins jautāja, pagaidījis minūti.

Pāvels pamāja.

Nodaļas vadītāja kabinetā pulcējās pieci cilvēki: kabineta saimnieks, UASS direktors, Augstākās koordinācijas padomes priekšsēdētāja vietnieks Orests Šahovs, Atanass Zlatkovs, Pāvels. Sanāksme bija sagatavota oficiāli, tas ir, ar cerību ka to noklausīties arī "sanitāri", un tāpēc bija jārunā, rūpīgi izsverot katru vārdu. Par to, ka pērtiķčūska bija izgrūdusi Pāvelu citā telplaikā inspektors nolēma šajā posmā neziņot.

Romašins novērtēja viņa sejas izteiksmi, palūkojās uz klātesošajiem un atkal pievērsās inspektoram.

- Jūs nebijāt divas ar pusi diennaktis. No rīta mēs gatavojāmies nosūtīt glābšanas komandu. Starp citu, kāpēc neierakstījāt sarunu ar pēcnācēju?

Pāvels saprata, ka šī informācija pārstāja būt noslēpums tūlīt pēc viņa izsauciena sarunas sākumā ar To, Kas Vēro.

- Visticamāk, tā nebija balss, bet domu pārraide.

- Paskaidrojiet, par ko ir runa, - jautāja Šahovs. - Es nezinu detaļas.

Romašins pastāstīja par sarunu ar noslēpumaino svešinieku, kurš kontrolēja Pāvela Ždanova rīcību.

- Vai tad bija grūti noteikt, kas kontrolē? - ar nepatiku vaicāja Šahovs. Viņš nepiedalījās Drošības padomē un nedzirdēja Zlatkova hipotēzi.

- Novērotājs vēlējās palikt anonīms, - ar ironiju atbildēja komisārs. - Tas ir kvalitatīvi atšķirīgs iespēju līmenis, kas nav balstīts uz tehnoloģijām. Vai ne tā, Atanas?

Hronofiziķis lēnām pavērsa savu izklaidīgo skatienu uz Romašinu, pamirkšķināja, un viņa seja ieguva pazīstamo izsmiekla pilno, mierīgo izteiksmi.

- Parasti zinātnieki un vēl jo vairāk glābēji nopietni neuztver hipotēzes, pamatojoties uz ārkārtas apstākļu kopumu. Bet šajā gadījumā nav citu skaidrojumu: iejaucās vai nu mūsu mazmazbērni, vai citas saprātīgas būtnes... kas mums būtībā ir tas pats.

- Bet, manuprāt, pēcnācēji iejaukties nevarēja, - sacīja Kostrovs. - Ar savu iejaukšanos viņi riskē mainīt savu realitāti, vai ne?

- Zināmā mērā tas ir paradokss, - Zlatkovs piekrita. - Bet to var izskaidrot dažādi. Varbūt eksperimenta laikā parādījās atzarojums laika plūdumā, un mūsu novērotāji ir no cita pasaules atzara. Bet, visticamāk, stājās spēkā seku dzēšanas likums, un pēcnācējiem nepavisam nav jābaidās no jebkādām izmaiņām mūsu laikmetā. Ždanovs, kā jūs jau dzirdējāt, uzdeva jautājumu savam aizstāvim, taču saņēma neskaidru atbildi. Var pieņemt, ka novērotājs nevēlējās uz šo jautājumu atbildēt tieši, atstājot mums iespēju uzminēt turpmāko. Ir diezgan ticams, ka Pāvels pilnīgi nejauši korelēja laika cilpā, Visuma dzimšanas un nāves cilpā. Šajā gadījumā eksperimentā neiejaucās neviens, Visums vienkārši noslēdzās ķēdē pats sevī: Zeme - Brjanskas mežs - hronopaātrinātājs. Visticamāk šī cilpa aizvērsies tikai tad, kad mēs izslēgsim hronourbi.

Pāvels ar zinātkāri un noraizējies paskatījās uz zinātnieku. Centra vadītājs smalki deva mājienu par savu tiešo dalību hronourbja izslēgšanā, it kā novēršot "sanitāru" uzmanību no galvenā izpildītāja uz sevi. Neatkarīgi no tā, vai viņš to darīja, konsultējoties ar komisāru vai nē: viņš riskēja un lielā mērā!

- Kā jūs domājat īstenot izslēgšanu? - jautāja Orests Šahovs.

- Vajadzētu nolaisties pa laikmetu ķēdīti, kur hronourbis izkrita pagātnē, - Stumbra izeju ķēdi uz pagātni -, to atrast un iznīcināt. Izklausās vienkārši.

- Un, ja jums izdosies to izslēgt, vai tas nozīmē, ka pasaule atgriezīsies sākotnējā vēstures brīdī - uz eksperimenta sākumu?

- Man nav atbildes uz šo jautājumu. - Zlatkovs nolaida galvu. - Ir tikai cerība. Mēs izmantojam visu Zinātņu akadēmijas skaitļošanas potenciālu, taču fināla prognozes prasa tik daudz datu, ka mašīnas ir pārvērtušās par parastiem pareģiem, par elektroniskiem zīlniekiem. Atbildes ir pārāk neskaidras. Pēc izslēgšanās mēs varam "izgriezties uz āru" - nonākt citā Visumā un ar citām matērijas īpašībām, mēs varam pāriet pagātnē par vairākiem miljoniem gadu vai nākotnē par tādu pašu laiku - mūžībai viss ir vienaldzīgi - miljons gadu, vai īss mirklis, tai nospļauties par to vai tāda cilvēce vispār pastāvēs. Var gadīties, ka Visums, kurā mēs tagad sarunājamies, pazudīs, un tā pastāvēšanas fakts izrādīsies virtuāls, ilūzija, Visuma sapnis par šo sākotnējo matērijas kodolu, sapnis par singularitāti, kura eksplozija uzcēla kosmosu ar visu tā saturu. Tās visas ir briesmīgas prognozes, katastrofu modeļi, kas izslēdz mūs, cilvēku rasi, kā racionālu, saprātīgu un cīņas spējīgu spēku. Ir arī laimīgas prognozes, piemēram: pasaule pretosies entropijas uzbrukumam, un mēs nonāksim tur, kur sākām...

Zlatkovs paklusēja, paraustīja plecus un greizi pasmaidīja...

Romašins pagaidīja klātesošo reakciju - visi klusēja - un piecēlās.

- Atanasam ir taisnība, viņa izteiktās hipotēzes ir grūti uztveramas, taču mums ir jāiziet no fakta, ka simts parseku attālumā no Saules sabrūk telpa. Visums gaida, ar ko beigsies mūsu mēģinājumi ierobežot no kontroles izbēgušos stihijas elementus, pretējā gadījumā mēs jau sen būtu beiguši pastāvēt. Ar sliktāko variantu nav ko rēķināties - tā ir civilizācijas nāve, visa pastāvošā nāve, kas nozīmē, ka operācija ir jāsagatavo tā, lai uzvarētu dzīvie. Viss Zemes tehniskais potenciāls ir gatavs darboties mūsu labā. Nekavējoties jāizlemj, kas būs vajadzīgs operācijai, kā organizēt turpmāko UASS un Aizsardzības centra darbu.

- Kā es sapratu, caur laboratoriju nav iespējams iekļūt Stumbrā, - sacīja Šahovs. - Vai tomēr ir iespēja?

- Nedomāju gan, - sacīja Zlatkovs. - No turienes neatgriežas pat konkistadori ar papildu hronoaizsardzību. Un man ir aizdomas, ka Ždanova šāviens nepaliks nepamanīts. Saskaņā ar teoriju enerģijas izdalīšanās uzbudinātā hronolaukā noved pie vielas sabrukšanas. Ja teorija ir pareiza, mēs to drīz redzēsim savām acīm.

Romašins pamāja.

- Kādi vēl jautājumi jums ir? Man? Ždanovam?

Četri skatieni - atklāti pētošs, pārbaudošs, neuzticīgs un nožēlojošs - paskatījās uz Pāvelu.

- Vai tev, Pāvel, jautājumi mums?

- Nē, - Pāvels papurināja galvu, juzdamies neveikli. Viņš pēkšņi ļoti gribēja pamosties, kaut arī droši zināja, ka neguļ.

Romašins pieskārās sensoram, kabinets pārvērtās par panorāmas viomu. Kalnains līdzenums, kas no vienas puses norobežots ar skujkoku mežu, pletās līdz horizontam, kur debessjumu balstīja kolosālā Stumbra virsotne...

***

Romašins tika uzmodināts ar trauksmi sešos no rīta.

Sešos trīsdesmit viņš jau atradās Aizsardzības Centrā, "Bruņukrekla" aizsardzības vienības pavadībā. Centra imperatīv-zālē viņš satika bālo Zlatkovu, kuru ielenca ātrās palīdzības ārstu komanda. Fjodors Polujanovs un Centra grand-operators Gena Kuzminovs, kuram bija otrā, slēptā profesija: drošības dienesta "Roud-Asker" ekspertu brigādes vadītājs, acīmredzamā neizpratnē stāvēja viens otram blakus.

- Negrib iet uz klīniku, - Kuzminovs nosodoši sacīja, pamādams uz zinātnieku.

- Kā tas notika? - Romašins jau zināja, ka Zlatkovam uzbruka tieši Centra gaitenī, taču aizsarggrupai izdevās novērst traģēdiju, likvidējot divus slepkavas un kaujas robotu, maskētu par konkistadoru.

- Nāciet, parādīšu. - Polujanovs izdarīja aicinošu žestu, bet komisārs vispirms piegāja pie Zlatkova.

- Kā pašsajūta?

- Normāla, - Centra vadītājs mēģināja pasmaidīt.

- Divi tieši šāvieni no "universāla", - pagriezās viens no ārstiem, sakļaujot tagad nevajadzīgo medicīnisko kombainu. - Pirmais - krūtīs, bet kokoss, pastiprināts ar bruņām, izturēja. Otrais - plecā, saplēsa muskuļus. Viss ir kārtībā, mēs sašuvām, bet tomēr viņam vajag pagulēt.

- Ne velna jūs mani nedabūsiet gultā! - Atanass pasmīnēja.

Ārsts klusēdams papleta rokas.

- Nuja, ja viņi būtu šāvuši galvā... - daudznozīmīgi piebilda Kuzminovs.

"Tieši tā," nodomāja Romašins. - Dīvaini, ka "sanitāri" tā arī nedarīja. Kas var būt vienkāršāk par šāvienu galvā? Tikai šāviens krūtīs..."

- Skaidrs, ka viss ir kārtībā. Varbūt pāris stundas tiešām komfortabli paguliet? Šeit pat, Centrā.

Zlatkovs nedaudz pavilcinājās, tad negribīgi sacīja:

- Labi, pierunājāt. Es līdz astoņiem pagulēšu jūsu ērtajos apartamentos. Bet ne ilgāk!

Jauno ārstu atbalstīts, viņš izgāja.

- Ejam, - Romašins izmeta Polujanovam, bet bunkurā ar īpašo aizsardzību drīz parādījās visi nepieciešamie cilvēki: Kuzminovs, Polujanovs un Georgadze - Centra drošības grupas vadītājs. Aplūkot "sanitāru" līķus komisārs nevēlējās.

- Kāds ir jūsu viedoklis par notikušo?

- Viņi iet uz visu banku, saprotot, ka nav ko zaudēt, - iesāka Kuzminovs. - Ja mēs neatbildēsim, mirs cilvēki, lieliski speciālisti. Daudz cilvēku.

- Mums steidzami jāņem ciet viss identificētais "sanitāru" tīkls, - viņu atbalstīja kolēģis Polujanovs. - Viņi nepārprotami gatavo triecienu, no kura mēs, viņuprāt, drīz neatgūsimies, tāpēc jāsit preventīvi. Tad arī aģenta palaišana Stumbrā būs veiksmīga.

Romašins apdomājās, uzmeta skatienu Georgadzem.

- Vai esat pārliecināts, ka kontrolējat visu Centra teritoriju?

- Ne tikai Centru, bet arī visu zonu. "Sanitāri", protams, ir ļoti labi apbruņoti, bet galu galā viss UASS tehniskais dienests un Zemes zinātniskie centri strādā mūsu brigādē. Šajā zonā izvietots īpašais transporta korpuss "Argus" un filiāles mikrorežģis "Arahna". Virs Stumbra karājas glābšanas dienesta kosmiskā flote...

- Un viss šis spēks var nenostrādāt pie "Roud Asker" simt septiņi aizsargāšanas. - Romašins domāja Ždanova izsaukuma kodu.

- "Roud Asker" simt septiņi ir ārpus "sanitāru" aizdomām, - pasmaidīja Georgadze. - Viņš labi nospēlēja šauri domājoša drošības virsnieka lomu, bet mēs piespēlējām līdzi. "Sanitāri" pirmkārt ganīja Balto, Lomotovu un Larinu. Viņi joprojām ir pārliecināti, ka tie ir galvenie izpildītāji.

- Labi. - Komisārs pieņēma lēmumu. - Ždanovu palaižam pulksten desmitos nulle nulle. Operāciju “sanitāru” tīkla sagūstīšanai sāksim deviņos. Sagatavojiet pārtveršanas komandas.

13. nodaļa

Pāvels stāvēja kalna galā ar muguru pret Stumbru un vēroja kā no meža aizmugures paceļas Saule. Zālainais līdzenums, zvaigžnots ar pienenēm, bija pelēks no rasas. Ielejās starp laideni slīpajām nogāzēm izplatījās-lentojās migla.

Inspektors zināja, ka drošības spēki tikko bija likvidējuši diezgan spēcīgu "hronoķirurgu" palīgu un kalpu tīklu, taču šis apstāklis viņu maz nomierināja. Likās, ka Romašina analītiķi bija aizmirsuši kaut ko svarīgu, nozīmīgu, kas vēl ietekmēs uzdevumu, un Pāvels neko nevarēja darīt ar šo sajūtu.

- Sāksim, - rācijas austiņas nopīkstēja grand-operatora balsī. - Līdz hronostabilizatoru palaišanai ir atlikušas desmit minūtes. Tehniskais personāls ieņem savas vietas.

Pāvels vēlreiz pārlaida acis pār līdzenumu, hronovizoru konusiem, hronoptimizatoru lielgabalu stobriem, divām gigantiskām konstrukcijām - trešā bija paslēpta aiz Stumbra -, kas no tālienes atgādināja mehāniskus ziloņus ar iegareniem snuķiem. Viens no "ziloņiem" faktiski bija hrono-pārejas ģenerators, mazāka paša Stumbra kopija, taču par to zināja ļoti ierobežots cilvēku kontingents.

Nokāpis pazemē, Pāvels drošības spēku apsardzes vienības pavadībā iesēdās caurdurošā lifta kapsulā un pēc pāris minūtēm izgāja tā paša "ziloņa" uzgaidāmajā telpā, kur viņu gaidīja Polujanovs. Pāvels pamāja ar galvu, atbildot uz inženiera uzmundrinošo smaidu, sāka uzvilkt skafandru, gandrīz neklausoties dubliera vārdos. Acu priekšā stāvēja asarām piepildītā Lūsijas seja - viņa pati viņu vakar vakarā atrada un pavadīja visu nakti pie viņa -, tad atcerējās pusdienas restorānā kopā ar Baranovu ... Dvēselē dūrās nožēla kā ērkšķis: puisis jau nebija ne pie kā vainīgs ...

- Atcerieties: konkistadori reaģē tikai uz tiešu pavēli, - Fjodors Polujanovs murmināja no aizmugures, kaut ko pielabodams Pāvela skafandra jostā. - Horizontos, kuriem ir izeja noteikta laika laikmeta telpā, ir uzstādītas membrānas tipa hronokapsulas: ārēji tās atgādina parastos liftus. Tos var izmantot, bet tikai uz leju, vēstures dziļumos. Uz augšu, uz nākotni tie nedarbojas. Tāpat kā visas membrānas, tās ļauj materiālajiem ķermeņiem iet tikai vienā virzienā...

Pāvels to visu dzirdēja ne reizi vien, taču viņš nevēlējās pārtraukt inženieri, kurš nezināja, kā palīdzēt, vai ko teikt.

- Visos Stumbra horizontos ir uzstādītas drošības nišas, - turpināja murmināt Fjodors, - tajās var nebaidīties no korekcijām un laika caurkritumiem. Četros horizontu ziemeļu koridoros sienās ir iestrādāti konteineri ar NZ: ūdens molekulārie sintezatori, bloki ar produktiem, kas pakļauti submolekulārai saspiešanai, pirmās palīdzības komplekti, ieroči...

Pāvels domās ieslēdza pārraidi no zonas, un viņa priekšā atvērās vioma ekrāns ar Stumbra kolonnu. No piecu kilometru attāluma nebija pamanāmas detaļas uz baltā, ar rozā atspulgiem rīta saules staros, Stumbra korpusa, tas šķita ideāls cilindrs, masts bez burām.

Pāvels paskatījās tālāk.

No laboratorijas baltā klucīša nekas nebija palicis pāri, tikai savādi, metāliska izskata torņi, kas izskatījās pēc dinozauru ilkņiem. Torņi izvirzījās no 100 metru dziļās piltuves zemē, kas bija piepildīta ar blīviem melniem amorfā laika dūmiem. Piltuve pamazām pieauga dziļumā, dūmi saēda zemi, iežus, metālus - jebkuru vielu, izņemot torņus, Aizsardzības centra darbiniekiem sagādājot jaunas rūpes un raizes.

- Ievēro, ka visi efekti, par kuriem runāja Zlatkovs, ir reāli. - Fjodors nostājās uz ceļgala, pārbaudot skafandra zābaku aizsardzību. - Tas, ar ko noteikti sastapsies, ir slāņošanās un dublēšanās ar vienkāršojošu efektu, kad simt horizonta stāvu vietā tu saskaitīsi divus simtus, un ar "maratona distances" efektu - Stumbra koridori šķitīs gandrīz bezgalīgi daudzkārtējās refrakcijas-atspoguļojuma dēļ laika cilpā... Turklāt var gadīties pilnīgi iznīcināti horizonti, kuri ir izgājuši protonu deģenerāciju un pabijuši hronospraugās. Tev nav jābaidās no hronospraugām, kamēr atrodies TFZ skafandrā ...

Pāvels paskatījās uz hronovizoru purpursarkanajiem konusiem. Uz mirkli viņam iesāpējās sirds, bet viņš piespieda sevi domāt par kaut ko citu: par savu bijušo darbu, par biedriem, kas gaida atgriešanos, par Lūciju. Abi tā arī neko neizlēma, neskatoties uz vēlmi palikt kopā ... varbūt veltīgi ... Tad sāka domāt par savu likteni un atkal atnāca nepatikšanu, neatgriezeniska zaudējuma sajūta, un atkal Pāvels piespieda sevi pārslēgt domas uz citu vilni ... Nez, vai noslēpumainā balss vispār kaut ko pateiks? Vai arī, viņaprāt, viss notiek pēc plāna? ..

- Mēs esam gatavi, - Romašina balss atskanēja austiņās.

Pāvēls uzreiz nesaprata teiktā jēgu.

- Es arī, - viņš novēloti atbildēja.

Fjodors, kurš turpināja kaut ko runāt, pēkšņi apklusa, piecēlās no ceļgala, uzsita Pāvelam uz pleca un pastiepa roku.

- Uz tikšanos, Paša. Gaidi mani tur, lieki neriskē.

- Uz tikšanos. - Pāvels paspieda roku, lūkojoties pa viomu uz līdzenumu pie Stumbra, pa kuru iesācies vējš dzina zaļus viļņus. Saule pazuda aiz augoša mākoņu plīvura, ainava kļuva drūma un auksta.

Fjodors atvēra slūžu kameras lūku. Pāvels pārgāja pāri komingsam un nostājās melnā apļa centrā. Lūka aiz viņa aizcirtās, nogriežot inspektoru no ārpasaules. Melnais aplis sāka lēnām nolaisties, līdz noklandzēja atdures kronšteini. Izmešu kameras šūnu sienas peldēja garām, tad atkal uzmirgoja spīdīgās sprauslas malas, gaisma satumsa, iemirdzējās atkal - sarkana, manāmi bieza.

Pāvels atradās konusa formas telpas apakšā, kas, šķiet, saplūda līdz punktam kaut kur bezgalībā. Kaut kāds spēks apgāza inspektoru tā, ka viņa galva bija vērsta uz konusa augšdaļu.

- Dodam brīdinājumu, - austiņās atskanēja kāda balss.

Trīs reizes pār kalniem aizskanēja dvēseli stindzinošs sirēnas kliedziens. Un kļuva pilnīgi kluss, it kā sakari ar Centru būtu pārtrūkuši vai skafandra rācija būtu atteikusi.

Pāvels saspringa, gaidot sitienu pa kājām, kā palaižot ballistu kosmosā. Un pēkšņi viņam šķita, ka kāds liels, kā planēta, bet labsirdīgs, draudzīgi domājošs, paskatās uz viņu no augšas.

- Tas esat ... jūs? - klusā balsī jautāja inspektors, aizmirstot, ka viņu dzird centrā.

- Jā, - atskanēja pazīstamā, stingrā un mierīgā balss. Tāda varētu piederēt normālam, līdzsvarotam un spēcīgam cilvēkam. Pāvels pat iedomājās viņa seju, uzreiz saprazdams, ka balss īpašniekam, iespējams, vispār nav sejas.

- Kas mani gaida? Pareizāk, kas mūs visus sagaida?

Klusums.

- Negribat atbildēt vai pats neziniet?

Atkal klusums. Klusums centrā.

- Tad vismaz atbildiet, kas jūs esat?

Pēc minūtes atskanēja klusa un pieklājīga atbilde:

- Cilvēces leksikā nav vārdu, kas izteiktu šādu jēdzienu. Tas parādīsies apmēram četrus miljardus gadu pēc jums.

- Tātad jūs tomēr esat no nākotnes? Mūsu pēcnācēji?

- Zināmā mērā. Diemžēl jums nav pat pārāk vienkāršotu analoģiju, lai to saprastu. Viss ir daudz sarežģītāk, nekā jūs iedomāties. Atvainojiet.

Pāvels saklausīja bēdīgu noti nezināmā balsī. "Mēs viņiem esam bērni," viņš nodomāja, "bērni, kuri tik tikko ir sākuši staigāt, apgūstot pasauli un sevi, mācoties no savām kļūdām, ar sāpēm, ciešanām un šaubām ... vai varbūt pat mazāk: ne bērni - embriji universālās inteliģences stadijā. Dīvaini, ka viņi paļaujas uz mums, uz embrijiem ... uz bērniem ... Vai tiešām paši nespēj tikt galā ar "hronoķirurgiem"?"

Austiņās ne skaņas, it kā viss simtiem kilometru radiusā būtu izmiris. Arī centrs klusēja, un Pāvels saprata, ka šoreiz sarunu ar pēcnācējiem dzirdēja visi. Viņš pēkšņi nobijās, ka īsais skaņas kontakts ar novērotāju izbeigsies, un jautājums, kas viņu ilgi mocīja, paliks neatbildēts

.- Pagaidiet ... pēdējais jautājums ... tas ir ļoti svarīgi ... Kas ir ... kas ir ... - Pāvels gribēja pajautāt, kas ir "hronoķirurgi", bet pēkšņi uzdeva pavisam citu jautājumu: - Kas ir laiks?!

Inspektora nezināmais sarunu biedrs klusi iesmējās.

- Ir nu gan jums ēstgriba, maestro! Jūs acīmredzot gribējāt uzdot citu jautājumu par „ķirurgiem”. Nē? Jūs sastapsieties ar viņiem un uzzināsiet, jūsu eksperti ir pareizi interpretējuši dažus no mūsu padomiem: "hronoķirurgi" ir inteliģenta "bara" tipa sistēma. Kas attiecas uz laiku... jūs diez vai esat gatavs uztvert patiesību. Atļausimies tikai piezīmi: laiks mūsu laika fraktāļa zarā nav lielums un nav absolūts nosacījums.

- Bet kas?

Klusums atbildei.

- Kāpēc jūs paši nevēlaties atbrīvoties no "ķirurgiem"? Galu galā, spriežot pēc jūsu piezīmes, jūs arī esat mūsu Metauniversa iedzīvotāji? Nav svarīgi, vai no nākotnes vai no pagātnes.

- Mēģiniet pats atrast atbildi, jūs to varat. Vai jūs zināt, kas ir bumeranga efekts?

- Efekts, kas ir pretējs tam, kāds paredzēts eksperimenta rezultātā. - Pāvelam pēkšņi atausa. - Vai vēlaties teikt, ka jūs ... paši esat vainīgi pie tā, kas notika, vienā līmenī ar "ķirurgiem"?! Veicāt savu eksperimentu, tā teikt ... nākotnē vai kaut kur daudzdimensionālās telpās ... Vai varbūt jūs arī esat "hronoķirurgi"?!

Pagāja minūte, tad vēl viena, un Pāvels saprata, ka atbildi nemaz nedzirdēs. Saruna beidzās, no viņa atvadījās, lika saprast, ka par viņu uztraucas, gaida viņa lēcienu nezināmajā. Bumeranga efekts... Vai nav tā, ka cilvēks bieži ir bezpalīdzīgs, būdams visvarens? Vai Visuma dzimšana nav viņa rīcības sekas? Un vai tā nāve nav atkarīga no viņa? ..

Pāvels pēkšņi sajuta, ka kaut kas milzīgs un varens ir pārņēmis viņa prātu. Apziņa sadalījās divās daļās: ar vienu pusi inspektors saprata, ka viņš stāv hronoptimizētāja laukumiņā, otrs ļāva viņam visu redzēt no malas.

Sākumā viņš ieraudzīja Stumbru apmēram piecpadsmit kilometru attālumā: līdzena balta niedre uz zaļa fona. Tad attēls pēkšņi mainījās. Stumbrs nokrita uz leju, zeme no plakanas pārvērtās par zilganu dūmakainu bumbu, kas bija redzama no desmit tūkstošu kilometru augstuma.

Jauns lēciens: Zeme pārvēršas par gaismas dzirksti un pazūd uz tādu pašu Piena ceļa dzirksteļu-zvaigžņu fona. Saule izskatās kā liesmojošs pinkains caurums zelta oreolā, uz to ir sāpīgi skatīties. Vēl viens lēciens, un Saules vietā ir grandioza zvaigžņu spirāle - Galaktika! ..

Ilgi, ilgi uz šo spirāli skatījās divi cilvēki: Pāvels un viņa klusais ceļvedis. Visa novērojamā telpa jau bija tumša un mēma, un tikai kolosālā zvaigžņu sistēma - Galaktika, cilvēces nākotnes mājas - svinīgi un gaiši spīdēja, it kā izaicinot tumsu, un Pāvels pat dzirdēja ērģeļu akordus, kas saskanēja ar šo burvīgo, skaisto un majestātisko gaismas mūziku ...

- "Pagātnes blāvā gaisma joprojām dreb..." [10] - viņš neviļus nočukstēja.

Un pēkšņi viss pazuda. Priekšā horizontu aizklāja Stumbra kalns, aizmugurē virs meža pacēlās mākoņu siena.

- Paša, - atskanēja tālā Romašina balss, - vai tu mani dzirdi?

- Dzirdu, - Pāvels neskaidri atbildēja. - Uz tikšanos citā dzīvē.

Starta mašīna saskaitīja noteikto sekunžu skaitu, iemeta Pāvelu laika šahtā, un viņš vairs nedzirdēja, kā Romašins, ciešot no tā, ka nevar palīdzēt, novēlēja viņam "ne asakas".