Laiku Bende

.

1. nodaļa

Železovskis nelabvēlīgo situāciju tēlnieka mājā izjuta uzreiz pēc iziešanas no metro kabīnes. Bet viņš, tāpat kā Romašins, nebija lietas kursā par notikumiem un trauksmi necēla. Iznācis metro hallē un redzēdams tās sadedzinātās, apkusušās, bedrainās un nelīdzenās sienas, Aristarhs pievērsa tām sava biedra uzmanību, kurš apstājās, saprotot, ka tēlnieka namā nesen notikusi kauja, bet atgriezties jau bija par vēlu.

Koridorā, kas ved uz mājas pirmo stāvu, parādījās divas dūmakaini caurspīdīgas figūras, bet no metro kabīnes zālē ieslīdēja vēl divi tādi paši “spoki”, aiz kuriem bez steigas sekoja Fjodors Polujanovs.

Romašins un Železovskis sastinga.

"Ja mēs sāksim pirmie, - tiksim cauri," ieteica Aristarhs, ieslēdzot rāciju mentālās komunikācijas režīmā.

"Jānoskaidro, kas šeit noticis," atbildēja Romašins. - Vilksim laiku un gaidīsim mūsējos.

"Vai ar viņiem sazinājies?"

"Šī rācija tik tālu nesniedz."

"Es varu viņus izsaukt caur Spēka lauku."

"Mēs uzzināsim, kas noticis ar kvanku, un izsauksim."

- Tā lūk mēs satikāmies, tēlnieka kungs, - teica Polujanovs, apdomīgi turēdamies specvienības aizmugurē. - Beidzot, mēs varēsim parunāt par lietām, kas mani interesē, jo citādi jūs tik strauji bēgat no maniem puišiem, ka var apskaust. Dīvaini, ka jūs riskējāt atgriezties, zinot par slazdu. Es jūs pat neatpazīstu.

"Mani uzskata par vietējo Romašinu," - Ignats pārraidīja domu Aristarham. "Pamēģināsim izmantot šo apstākli."

- Kāpēc klusējat, pa visu Saules sistēmu meklētā persona? Cerat uz Speckona palīdzību? Maz ticams, ka jūsu līdzzinātāji uzdrošināsies šeit rādīties, lai glābtu vienu cilvēku. Starp citu, iepazīstiniet mani ar savu kolēģi. Kaut kā, viņu es agrāk neesmu saticis.

- Tas ir mans vitss-miesassargs, - vienaldzīgi sacīja Romašins.

- Ahā, saprotu, tā jau domāju. Puisis izraisa cieņu. Es ceru, ka viņš nesāks demonstrēt veiklības un ātras šaušanas brīnumus?

- Nesāks.

- Nu, tad jauki. - Polujanovs kādam pamāja ar pirkstu, un no metro kabīnes iznāca vēl divi cilvēki, spriežot pēc viņu gabarītiem un acu īpašās izteiksmes - vitsi.

- Aizvediet šo spēkavīru uz blakus istabu un pavērojiet viņu, puiši. - Fjodors pamāja uz Železovski. - Sāks ārdīties - sadedziniet. - Viņš pievērsās Ignatam: - Un tā, pirms dosimies uz Pārvaldi, atbildiet man uz diviem jautājumiem.

- Ja tas nebūs pretrunā ar maniem mērķiem, - Romašins mierīgi sacīja.

Polujanovs noraustīja lūpu kaktiņu.

- Ignat, es zinu, ka jūs esat spēcīgs cilvēks un, iespējams, nēsājat psi aizsardzību, taču diez vai izturēsiet "patiesības sūkni". Tāpēc es iesaku jums pateikt visu, ko jūs zināt brīvprātīgi, citādi pats saprotat...

- Lieliski saprotu, emisāra kungs. Uzdodiet savus jautājumus. Lai gan, varbūt mēs varam parunāties viesistabā pie kafijas tases?

Polujanovs apdomājās, uzmeta skatienu vienam no dūmakainajiem "spokiem" koridorā.

- Vai viesistabu pārbaudījāt?

- Tieši tā, - ziņoja "spoks". - Viss tīrs.

- Ejiet pa priekšu, - Fjodors pavēlēja. - Tikai vispirms atdodiet ieroci. Jūsu vitss paliks šeit.

Romašins klusi atvienoja "gloku" un "kiju" no tornīšu mezgliem un nodeva tos kaujiniekam. Polujanovs atņēma viņam "kiju", pagrozīja to rokās, pakratīja galvu.

- Interesants štrunts. Neatceros, ka man būtu bijis kaut kas tāds. Vai tiešām Speckonam ir savas ieroču darbnīcas?

- Tas štrunts nav no mūsu pasaules.

- Tad skaidrs. Uz priekšu!

Atkal atvērās metro durvis, zālē iznāca spilgti rudmataina sieviete un drūmais Basanks, Fjodora apsardzes vadītājs, kura gabarīti bija tuvi Aristarham.

- Ko jūs vēlaties ar viņu darīt? - Tiruvilejadala jautāja.

- Nopratināt, - Polujanovs pašķielēja uz viņu.

- Neiesaku to darīt šeit. Mēs nezinām, kādus pārsteigumus šis cilvēks varētu sagādāt.

- Es tikai gribu zināt, kāpēc viņš atgriezās.

Fjodors pamāja ar roku, un gājiens devās pa koridoru uz pirmā stāva telpām: divi kaujinieki priekšā, viņiem sekoja Romašins, pēc tam vēl divi "spoki" un Polujanovs. Apmainījušies skatieniem, Basanks sekoja viņiem kopā ar Bendes sūtni.

"Izsauciet pārējos," mentāli teica Romašins Železovskim. - "Ieskicējiet situāciju".

Polujanovs ar diviem padotajiem iegāja viesistabā, kuru rotāja augstvērtīgie koksnes izstrādājumi "pareizticīgo renesanses" stilā, un pēc tam ielaida Romašinu un pārējos.

- Varbūt uzvārīšu kafiju? - Ignāts viesmīlīgi piedāvāja.

- Beidziet, mākslinieka kungs, - komisārs saviebās. - Es zinu, ka jums ir kāds noslēpums, kas jums ļauj apiet visas zināmās cilvēku atklāšanas metodes. Varūt nejauši atgriezāties lai to paņemtu?

Romašins saprata, ka viņa kvanks guļamistabā izmantojis "attēlu" - hronokvanta kokonu, lai paslēptos no Fjodora meklētājiem. Varbūt viņš bija tur arī tagad.

- Man krājumā ir daudz noslēpumu, komisāra kungs. Piemēram, es varu pārvērsties par neredzamu un nesajūtamu. Nodemonstrēt?

- Turiet viņu uz grauda, - Polujanovs paskatījās uz saviem kaujiniekiem. - Mēģinās pazust - šaujiet!

Romašins pasmaidīja.

- Bet jūs taču no manis baidāties, komisār. Pat šādā situācijā ar tādu spēku pārsvaru.

- Pārmeklējiet māju vēlreiz, - ieteica Tiruvilejadala. - Tik pieredzējis cilvēks kā bijušais komisārs nevarēja nezināt, ka, parādoties mājās, viņš riskē ar savu brīvību un galvu. Viņš šeit kaut ko slēpj.

Poļujanovs pamāja Basankam.

- Savāc visu, kas raisa vismazākās aizdomas. Iztaustiet skulptūras, to statīvus, apostiet sienas.

Basanks aizgāja.

- Labāk pastāstiet man atklāti, kāpēc jūs atgriezāties, - sacīja Polujanovs. - Tāpat pateiksiet, ne tagad, tad laboratorijā, izņemot to, ka pēc saskarsmes ar "patiesības sūkni" jūs kļūsiet par idiotu.

- Nu nav tur nekāda noslēpuma, - Ignats paraustīja plecus. - Tā kā mani draugi ir jūsu rokās, es nolēmu parunāt ar jums par viņu atbrīvošanu.

- Tik vienkārši? - Polujanovs pasmējās.

- Šajā dzīvē viss ir vienkārši, - filozofiski atzīmēja Ignats. - Dzīve ... nodevība ... muguras elastība ... nāve.

- Jūs man piedraudat?

- Nu ko jūs tiešām, es jūs vienkārši brīdinu. Laidiet Ždanovus vaļā. Tas jums nākotnē tiks ieskaitīts kā labs darbs. Atpakaļskaitīšana jau ir sākusies.

- Viņam kaut kas padomā! - Bendes sarkanmatainais kurjers ātri ierunājās. - Vēlreiz ierosinu nopratināšanu pabeigt citā vietā.

- Netraucējiet, - Polujanovs aizkaitināts paskatījās uz viņu. - Kārtojiet savas darīšanas, jums šeit obligāti klāt nav jābūt.

- Labi, man tiešām ir darīšanas, bet es jūs brīdināju.

Tiruvilejadals aizgāja.

- Nu labi, atkārtojiet vēreiz savu priekšlikumu, - sacīja Polujanovs. - Es jūs nesapratu.

- Dzīvot gribi, Fjodor? - Klusi, bez smaida pajautāja Romašins. - Es nezinu, vai tu labprātīgi pārgāji Bendes kalpībā vai nē, bet tev vēl ir iespēja palikt cilvēkam, nevis saimnieka vergam. Es zinu, ka tas ir grūti, it īpaši, ja smadzenēs maisās kontroles programma, taču pirms divdesmit pieciem gadiem Zlatkovam to izdevās neitralizēt. Varbūt arī tu pamēģināsi?

Iestājās klusums.

Polujanovs, sašaurinājis aptumsušās neprātīgās acis, kādu laiku izturēja sarunu biedra skatienu, pēc tam atslābinājās un novērsdamies neskaidri sacīja:

- Es ... nevaru ... - Tad viņš ar roku paberzēja pieri un piegāja pie durvīm. - Šai pseidobābai ir taisnība, pabeigsim savu sarunu citur.

Mājas dzilumā kaut kas noblākšķēja. Tad atskanēja neskaidrs troksnis.

Romašins ieklausījās un nopūzdamies sacīja:

- Par vēlu, Fedja ...

* * *

Železovskis dzirdēja visu abu komisāru sarunu (Polujanovs nesaprata, ka nopratina nevis tēlnieku, bet viņa kvanku) un vienlaikus gatavojās sprādzienam līdzīgai darbībai, zinot, ka viņa pretinieki, vitsi, nedos viņam tiesības kļūdīties. Bija jārīkojas pārliecinoši un nekļūdīgi. Tāpēc Aristarhs pēc sakaru seansa ar Ruslanu neizdarīja nevienu kustību, it kā viņš patiešām būtu vitss, pacietīgi gaidot piemērotu brīdi.

Pa durvīm bija redzams kā rudmatainā šūpojot gurnus pārgāja pāri hallei uz metro kabīni. Nošņakstēja starta automāts. Vitsi atskatījās, un tajā pašā mirkī Železovskis pārvērtās par viesuļvētru.

Pirmo vitsu viņš izsita cauri ar dūres triecienu, tad izgrieza kaklu un nolika zem šāviena otrajam. "Universāla" izlāde skāra milža enerģijas ģeneratora "sirdi" un uzreiz nodārdēja sprādziens. Tomēr Aristarhs mirkli pirms tam pielēca atlikušajam vitsam, iedzenot viņa ķermeni halles vidū esošajā kolonnā, pēc tam satvēra aiz rokas un vēlreiz pilnā sparā trieca pret halles sienu, pārvēršot pankūkā.

Šajā mirklī nišķindēja metro finiš-automāts, no kabīnes hallē ieskrēja trīs caurspīdīgi virpuļi, un Železovskis atslābinājās, sajuzdams savējos.

Viesuļi pārvērtās metālā mirdzošās figūrās, ar līdz pleciem nolocītām ķiverēm. Garaņins, Kostrovs un Markins paskatījās uz Aristarhu.

- Šeit ir divpadsmit cilvēku, - sacīja Železovskis. - Nemēģiniet brīdināt un būt varonīgi, tie ir speci. Šaujiet, lai nogalinātu.

- To mēs protam, - Oļegs Borisovičs drūmi pamīkņāja. - Kur tad mūsu ceļvedis?

- Ignatu dzīvojamā istabā nopratina komisārs. Es viņu atbrīvošu. Jūsu uzdevums ir iztīrīt māju.

Metro izmeta vēl pāris "neredzamos" - Nadeždu un Pašu-pilotu. Visi bija kopā.

- Nadja, tu paliksi šeit, - Ruslans teica. - Neizslēdz maskēšanas režīmu. Ja kāds parādās no metro, dod signālu, bet nekādā gadījumā neiejaucies.

- Aiziet! - caur zobiem izelpoja Garaņins.

"Hronodesantnieki" kļuva neredzamI un metās pa koridoru Romašina mājas iekšienē.

* * *

Polujanovs sastinga, atskatījās, pavērdams zobus smaidīgā grimasē:

- Ko tu teici?!

- pavēli saviem nukeriem nodot ieročus. Mēs negribam asinsizliešanu.

- Vai tu saproti? ..

Durvis atsprāga, viesistabā iedrāzās Basanks.

- Mums ir viesi ... - Viņš nepabeidza.

Aiz viņa viesistabā parādījās Železovskis. Telpu caurdūra skaļa rīkles bass:

- Nešaut!

Visi sastinga.

- Nogaliniet viņus! - nošņācās Polujanovs.

Nozibsnīja - viens no kaujiniekiem, kas atradās viesistabā, izšāva no "universāla". Železovskis atbildēja ar precīzu šāvienu no tā paša "universāla", bet ar spēcīgāku izlādi. "Spoks" ielidoja sienā, sadragājot ar malahīta flīzēm inkrustētu kumodi.

- Nešaut! - Žeļezovskis atkal norēcās.

Gaiss viņam aiz muguras uzvirpuļoja, trīs caurspīdīgas straumes ielidoja viesistabā, pārvērtušās par mirdzošām cilvēku figūrām skafandros.

- Nešaut! - trešo reizi klusāk atkārtoja Aristarhs. Viņš pastiepa roku, skatīdamies uz Basanku. - Atdod man šo lietiņu!

Poļujanovs nesaprotoī paskatījās uz savu galveno miesassargu. Tas atņirdzās, no kombinezona kabatas izvelkot trīs vietās izliektu melnu cauruli ar mirgojošu zaļu dzirksti galā.

- Mēs to atradām vienā no skulptūrām.

- Slings?

- Slinga iniciators.

- Atdod, - Železovskis spēra soli pretī Basankam.

- Atņem, - tas pasmīnēja, ar pirkstu nomērķēdams uz mirgojošo gaismiņu.

- Šķiet, ka jūsu bandīts gatavojas mūs uzspridzināt kopā ar jums, - vēsi teica Romašins. - Vai šāda perspektīva jūs apmierina? Vai arī jūs pavēlēsiet viņam atdot detonatoru?

- Domāju, ka jūs esat zaudējis, - sacīja nosvīdušais Polujanovs. - Ja nomiršu es, saimnieks atradīs citu rezidentu, un lieta turpināsies. Ja nomirsiet jūs, Speckons nevarēs pilnībā izvērsties un mūs traucēt. Kur tad uzstādījāt pašu slingu?

- Es to neesmu uzstādījis.

Polujanovs sašķobīja lūpas.

- Jokojat? Kas tad?

- Es, - no koridora atskanēja balss, un viesistabā ienāca vēl viens Romašins, kuru pavadīja drūms vīrietis ar brūnu krunkainu seju. Aiz viņiem ar grūtībām pa durvīm iespiedās milzis, līdzīgs bruņiniekam melnās bruņās, ar vienu spraugai līdzīgu spožu aci.

- Ignat! - Polujanovs klusām sacīja, skatīdamies no viena uz otru un atpakaļ. - Tas ir jūsu…

- Kvanks, protams.

- Spridzini! - Fjodors bez skaņas pakustināja lūpas.

Bet pirms Basanks nospieda slinga ierosinātāja pogu, Železovskis pēkšņi uzradās milzenim blakus, izrāva detonatora melno cauruli un atgrūda Basanku ar tādu spēku, ka tas aizlidoja desmit metrus pa gaisu un ietriecās skaistā trimo spogulī, sašķaidot to smalkās druskās un burtiski kā želeja noslīdēja pa sienu uz grīdas.

Otrais Romašins, kurš parādījās drāmas beigās, nožēlā pašūpoja galvu.

- Šitā jūs mani galīgi izputināsiet un sadragāsiet visas antīkās mēbeles, mans dārgais. Vai jūs zināt, cik daudz laika es pavadīju tā atjaunošanai?

- Lūdzu piedodiet, es mazliet neaprēķināju, - Železovskis uzlika roku uz krūtīm. - Es jums palīdzēšu to atjaunot.

Tēlnieks Romašins pasmaidīja.

- Paldies, pieņemts. - Viņš paskatījās uz Romašinu-komisāru. - Tomēr tu ieradies laikā, vārdabrāl. Ja ne jūsu parādīšanās, mums būtu jārīkojas citādi un bez lielām izredzēm gūt panākumus. Es ierosinu pabeigt Ždanovu atbrīvošanas operāciju, pirms atjēgušies Bendes kalpi.

- Es jau esmu devis trauksmi, - ar drūmu mieru sacīja Polujanovs. - Džons pāris minūšu laikā atvedīs šeit visu manu armiju.

- Paspēsim. - tēlnieks Romašins pamāja saviem pavadoņiem. - Iepazīstieties, tas ir speciālās pretizlūkošanas nodaļas vadītājs Igors Maričs un mans miesassargs Petruha.

- Sveiks, Igor, - sacīja Romašins-komisārs, paspiedis roku Maričam. - Atvaino, ka nepaziņoju par savu ierašanos. Es pats nezināju, kad tas notiks. Tas ir Aristarhs Železovskis, Vecāko Sinklīta patriarhs no tuvākā "strupceļa" Zara. Es palūdzu viņu mum palīdzēt.

- Ļoti patīkami. - Maričs paspieda roku Železovskim.

- Un šī ir komanda no cita Zara, kur tikko ir sācies divdesmit pirmais gadsimts. Ruslans Kostrovs, jūs zināt viņa tēvu, ir pretterorisma grupas kapteinis ...

- Pēc tam iepazīsimies labāk. Mums jāsteidzas. Mūsu puiši nobloķēja komisāra māju, bet mēs tur ieiesim caur metro.

- Jūs nožēlosiet ... - iesāka bālais Polujanovs.

- Mēs zinām, ka pagrabā jūs turat gūstekņus, - tēlnieks Romašins viņu pārtrauca, - bunkurā ar TF ekrānu. Atveriet mums, Fjodor, durvis pats, lai mums tur neko nevajadzētu spridzināt. var ciest cilvēki.

- Es ... jūs ... visus! .. - Polujanovs izrunāja atsevišķi.

Tornītis ar "universālu" uz viņa pleca virpuļoja turp un atpakaļ, meklēdams mērķi, un tajā pašā mirklī melnais Petruha uz viņu izšāva ar paralizatorui. Fjodors sašļuka, uzmanīgi nokrita uz grīdas, acis kļuva tukšas. Viņa psi-aizsargs nespēja atspoguļot "ziloņa" kategorijas sugestoru, ar kuru bija bruņojies Petruha.

- Bunkura durvju kods! - pieliecās komisāram Romašins, atņemot ieročus -"universālu", "kiju" un "gloku" ...

- Kalipso ... divi simti četrdesmit trīs ... em ... nihil ... - nočukstēja Polujanovs.

- Mums viņu būs jānes līdzi, - Maričs pamāja uz Fjodoru, pasauca Ruslanu. - Varbūt durvīs papildus kodam ir iebūvēts pirkstu nospiedumu sensors vai ais-feis-kontroles aparatūra.

- Un ko iesākt ar viņiem? - Garanins pamāja ar galvu uz Basanku un kaujinieku no Polujanova komandas, kurš bija sastindzis kā elks istabas vidū.

- Atstāsim šeit sava puiša uzraudzībā.

Maričs pa mentālo rāciju izsauca darba grupas komandieri, pagaidīja, kad parādīsies "neredzamais", un pirmais devās uz metro. Pārējie viņam sekoja. Polujanovu nesa Markins, Paša un Oļegs Borisovičs. Ruslans atcerējās Petruhas klātbūtni, iečukstēja dažus vārdus komisāram Romašinam, un tas pavēlēja "hronobruņiniekam" uzņemties nesēja pienākumus.

Nadja, pacietīgi gaidot savus pavadoņus metro hallē, piesteidzās pie viņiem, nemaz nebaidoties no Petruhas ar viņa nastu.

- Jūsu darbinieks? - Maričs pamāja viņai, atskatoties uz Romašinu-komisāru.

- Mūsu, - tas nopietni atbildēja.

- Lieliska reakcija, - Maričs uzslavēja. - Viņa mūs ielaida un tad pavēlēja pacelt rokas. Labi, ka gāju kopā ar Ignatu, viņa atpazina.

Garaņins, Paša un Markins iesmējās. Nadežda nosarka, paslēpās aiz Ruslana.

- Viņa ir tāda pati desantniece, kā visi pārējie, - sacīja Romašins-komisārs. - Bet pieredze - ar laiku radīsies.

Mariča seja sacietēja.

- Ir laiks!

Kabīne varēja izmitināt tikai četrus cilvēkus, tāpēc abi Romašini, Igors Maričs un Železovskis, devās pirmie. Tad Petruha ar Polujanova ķermeni un Gena Markins. Ruslans un viņa komanda pēdējie atstāja tēlnieka māju.

* * *

Tas bija aizraujošs skats!

Metāliskais pseidocilvēks meta Ivoram ātras šķidra metāla bultas, bet viņš no tām izvairījās un neticami ātri lidoja pāri šaurajam pagrabam, paspējot nepaklupt pār biedru ķermeņiem, kastēm un kārbām un nesadurties ar bunkura enerģētiskā lauka aizsardzības plauktiem un stieņiem.

Nav zināms, vai Bendes sūtnis bija spējīgs sajust kaut kādas emocijas vai nē. Zaudējot jaunajam Ždanovam, viņš nekad ne reizi neizlamājās, kā to būtu darījis parasts cilvēks viņa vietā, un nekā neizrādīja savu attieksmi pret notiekošo. Bet fakts, ka viņam piemita visas “tēva” negatīvās īpašības, neizraisīja šaubas un kļuva skaidrs vistiešākajā veidā.

- Stop! - kliedza Mirjama, spēlējot tiesneša lomu un kontrolējot laiku. - Ir pagājusi minūte!

Ivors apstājās, bet uzreiz metās sānis no mirdzošās vielas straumes.

- Beidz, tu sagatave! Spēle beigusies! - meitene bija sašutusi. - Tu viņu nenoķēri!

- Mana minūte vēl nav pagājusi, - vienaldzīgi sacīja pseidocilvēks, turpinot dzenāt Ivoru cauri bunkuram. - Un es nekad nezaudēju.

- Tas nav godīgi! Tu zaudēji! Viņš uzvarēja!

- Viņš neuzvarēja. Lai uzvarētu, jāizvēlas pareizais pretinieks.

Ivors juta, ka spēki izsīkst, atspiedās pret sienu ... un šajā brīdī durvis uz bunkuru atvērās, un divi milži viens pēc otra iesteidzās istabā. Viens bija vīrietis maskēšanās tērpā, otrs - milzīgs, melns, rievots, atgādināja bruņinieku bruņās, bija acīmredzami vitss. Viņa vienīgā acs spīdēja, un Ždanovs atpazina nelielu "hronobruņinieka" kopiju, kuras statuja atradās Mirjamas tēva darbnīcā.

- Vispārīgs sveiciens, - svešais nodārdināja zemā baritonā, ātri apskatīdams pagrabu. - Ko jūs te darāt?

- Kas tu tāds esi? - Prasīgi jautāja metāla cilvēks, pārstājot šaut šķidrā metāla straumes.

- Mani sauc Aristarhs, es esmu komisāra draugs. Un jūs, domājams, esat vīruss, šķidro kristālu augonis, Bendes substants? Viņa, tā teikt, pilnvarotais pārstāvis?

- Es esmu Trangha, tūkstoš otrais līniju kontrolieris.

- Tāpēc, acīmredzot, mums vajadzētu kļūt cieņas pārņemtiem un nokrist uz ceļiem. Vai arī tu esi demokrātiskāks?

Pseidocilvēks izstiepās uz augšu, pārveidodamies par apokaliptisku dzelzs zvēru ar daudziem taustekļiem.

- Ja es pareizi novērtēju jūsu emocionālo mirdzumu, jūs arī vēlaties mani aizskart. Man ir jāveic atbilstoši pasākumi.

- Paskaties apkārt, tu kretīn! - Mirjama skaļi uzkliedza. - Situācija ir mainījusies. Tagad tu esi ieslodzītais!

- Atbrīvo cilvēkus! - Železovskis smagi teica.

Pseidocilvēks meta pret viņu metāla straumi. Nomirgoja blāvi dzeltens zibens, un straume pārvērtās par dūmu strūklu.

- Petruha, mans draugs, - teica Železovskis, - nesteidzies ar palīdzību. Es arī pats varu izcept šo bendeskalpu. Turi viņu uz grauda, tas arī viss.

No melnādainā cilvēka pleciem izlīda anihilatoru stobri.

- Gaidu komandu.

- Mirklīti. - Bunkurā ienāca gan Romašins, gan Maričs, gan Ruslans. Noorientējušies, arī viņi pavērsa ieročus uz Bendes sūtni.

- Mēs vienmēr paspēsim izsmidzināt šo briesmoni, - turpināja tēlnieks Romašins. - Ir jēga pakaulēties.

Viņš piegāja pie Ivora, kurš bezspēcīgi tupēja pie sienas. Viņi apskāvās.

- Kā tev izdevās sevi atbrīvot?

- Nācās izaicināt šo muļķi uz sacensībām, - jauneklis atvainojoties pasmaidīja. - Viņš ir tikpat azartisks kā saimnieks ... un tikpat ļauns un negodīgs.

- Bez šaubām. Kā iet pārējiem? - Ignāts piegāja pie meitas "statujas", noliecies, noglāstīja viņai vaigu. - Nu, ko, "grif", palikām muļķos, noticot komisāram?

Mirjama nosarka.

- Es ... nedomāju ...

- Jādomā vienmēr. Labi, neuztraucies, labi, ka viss beidzas tā un ne savādāk. - Romašins pagrieza galvu pret šaubās sastingušo pseidocilvēku. - Es piedāvāju izvēlēties, bendeskalp: tu atbrīvo gūstekņus, informē par saimnieka plāniem šajā Zarā, un mēs atļaujam tev aiziet.

Pauze.

- Bet ja es nepiekritīšu?

- Tad tu pazudīsi, pārvērtīsities par starojumu. Savus draugus atbrīvosim arī paši.

Bunkurā iestājās klusums.

- Apmaiņa nenotiks, - sacīja metāla briesmonis, "audzējot muskuļus". - Jums visiem jāpakļaujas man! Nekavējoties!

Pār cilvēkiem nogruva aukstu draudu vilnis, kas fiziski bija jūtams kā trieciens. "Gloku", anihilatoru un "universālu" stobri pagriezās pret metāla "zvēru". Bendeskalps, kā viņu nosauca Romašins, parakstīja savu nāves spriedumu.

- Pagaidiet! - Železovskis pārtrauca uzbrukumu. - Man ir ideja.

- Tas ir bīstami, - Ivors uzreiz klusi sacīja.

Aristarhs piemiedzis acis paskatījās uz viņu.

- Vai tu mani... saprati, puis?

Ivors pamāja, kļūstot sārts no apmulsuma.

- Atvainojiet ...

- Neko nesaprotu! - Maričs sadusmojās. - Par ko ir runa?

- Iziesim uz minūti ārā. - Železovskis pamāja Maričam, Romašinam - komisāram un Ivoram.

Viņi izgāja, aizverot aiz sevis durvis.

- Šim muļķa šķidrā metāla gabalam ir spēcīga psi rezerve, - sāka Železovskis. - Es pamēģināšu viņu pakļaut savai gribai. Šis puisis man palīdzēs. Viņš pamāja ar Ivoru. - Viņam ir lielas iespējas.

- Tas arī ir pats operators, kuru mums vajadzēja atbrīvot, - Romašins pasmaidīja.

- Es tā arī sapratu.

- Muļķības! - Maričs atmeta ar roku. - Šis, kā jūs izteicāties, muļķa metāla gabals viegli tika galā ar trim spēcīgiem vīriešiem.

- Tā sanāca. Mūs visus aptina ap pirkstu. Bet Aristarhs ir intramorfs, un es zinu, uz ko viņš ir spējīgs. Ja viņam iedot psi aizsargu un ja viņam pievienojas operators ...

- Tas tik un tā ir pārāk riskanti!

- Piekrītu, bet tas ir to vērts. Ja pakļausim bendeskalpu - mūsu kompānijā tādus kā viņš sauc par žmuriem, mums parādīsies labas izredzes.

Maričs svārstīdamies pakasīja aiz auss.

- Nu, bet, ja notiks pretējais? Un viņš jūs ieprogrammēs?

- Neieprogrammēs, - cilvēks-kalns pasmīkņāja. -Sliktākajā gadījumā vediet mani mājās, tur mani ātri atjaunos normālā stāvoklī.

Vīrieši apmainījās ar saprotošiem skatieniem.

- Bijis-nebijis! - teica Maričs.

Viņi iegāja bunkurā viens aiz otra, pilni apņēmības uzvarēt.

2. nodaļa

Cīņu starp cilvēkiem un Bendes vēstnesi, kurš sevi dēvēja par tūkstoš otrās līnijas kontrolieri Tranghu, bija grūti nosaukt par iespaidīgu, kaut arī tā bija pilna ar tādu iekšēju spriedzi un drāmu, ka to izjuta visi cīņas liecinieki.

Trangha saprata, ka viņa izredzes ir neapskaužamas, un piekrita uzspēlēt vēl vienu spēli, tādējādi apstiprinot, ka viņš ir sava "tēva" - Spēlētāja cienīgs pēcnācējs.

Spēle sastāvēja no tā, ka Bendekalps-žmurs apsedza Železovski ar savu ķermeni, un tam noteiktā laikā vajadzēja atbrīvoties. Vienojās par piecām minūtēm. Trangha bija tik pārliecināts par savu uzvaru - neviens radījums nekad nebija spējis nomest no sevis šķidro kristālu "apvalku" - ka viegli pieņēma visus noteikumus.

Železovskis, koncentrēts un mierīgs (mati sāka sprēgāt no spēcīgas jonizācijas), stāvēja blakus pseidocilvēka bluķim, saglabājot mentālu saikni ar Ivoru. Trangha izplūda visos virzienos, saplokot un pārvēršoties par metāla "segu", un vienā lēcienā no visām pusēm apņēma Aristarhu, "norija" viņu.

Mirjama klusi iekliedzās.

Pārējie klusēja, gatavi nākt palīgā patriarham, lai gan viņi nevarēja iedomāties, kā to izdarīt, nekaitējot pašam Železovskim.

Ivors, nobālēja, nogrima sevī, pusaizvēris acis, ieklausoties Aristarha mentālajā čukstā, koncentrējoties uz iekšējo redzi piegāja tuvāk metāla blokam. Arī viņam mati uz galvas sāka dzirkstīt pacēlās uz augšu un sejas āda no iekšpuses iespīdējās un kļuva caurspīdīga.

Bendeskalps, kurš "aprija" Aristarhu, saglabājot cilvēka ķermeņa formu, sāka tecēt, pārklājās burbuļiem, zaudēja cilvēka figūras aprises, sastinga. Bet ne uz ilgu laiku. Viņu sāka locīt konvulsijas - "norītais" patriarhs acīmredzami centās pakustēties, pārtraukt Trangha nāvējošo apskāvienu un atbrīvoties - viņš konvulsīvi "mīņājās no kājas uz kāju", piegāja pie sienas, atgriezās, veica apli. Viņa ķermenis nepārtraukti drebēja, viļņojās, gan pietūkdams, gan iekrizdams sevī. Dažas metāliskas zvīņas nokrita no ķermeņa, skaļi noplakšķot uz grīdas un iesūcoties atpakaļ.

Tas turpinājās vairāk nekā trīs minūtes. Spriedze pieauga. Cilvēki, kuri vēroja cīņu starp cilvēka un metāla briesmoņa gribu, jutās tā, it kā būtu vētrā uz kuģa. Lieljaudas psi lauki “satricināja” telpu un ietekmēja apziņu tā, ka tā sāka peldēt un pārtrūkt.

Pēkšņi Ivors piegāja pie Bendes, iegrūda savas abas mirdzēt sākušās rokas konvulsīvi nodrebošajā metāla ķermenī un pazuda metāla kluča iekšienē.

Mirjama atkal iekliedzās.

Vīrieši apmainījās skatieniem un tuvojās briesmonim, kurš nu jau bija norijis divus cilvēkus.

- Es viņu uzmanīgi gar malu uzšķērdīšu, - ierunājās Oļegs Borisovičs.

- Nesteidzieties, - Romašins-komisārs papurināja galvu. - Vēl nav pienācis laiks ... viņi ir dzīvi ... un man šķiet, ka viņi uzvar.

Uzblīstošais un saplokošais metāla bluķis pēkšņi sastinga.

Cilvēki nekustējās, nesaprotot, ko tas nozīmē.

Bluķis nodrebēja, ļengani notecēja no "galvas" uz "kājām", kā izkususi šokolādes masa. Tad palēcās uz augšu, sadalījās divos gabalos, kas gandrīz acumirklī ieguva cilvēku veidolus. Šie metāla cilvēki paspieda viens otram roku un pievērsās apdullušajiem dueļa aculieciniekiem, metāla cilvēku sejas kļuva gaišākas, pārvērtās Ivora un Železovska sejās.

- Kā jums patīk mūsu jaunie kostīmi? - aukstasinīgi jautāja Žeļezovskis.

- Ivor! - Mirjama nočukstēja.

Visi paskatījās uz viņu.

Jaunais vīrietis piegāja pie meitenes, ar metāla roku pieskārās viņas metāla kokonam un uzreiz metāla “līķauta” plēve saviļņojās, kļuva šķidra, izplūda, ielīstot Ivora rokā. Pazuda. Mirjama sakustējās, neticēdama brīvībai, centās piecelties, bet ar vaidu saļima uz grīdas.

- Ai, sāp visi kauli! ..

Biezais metāla skafandrs pavērās, atbrīvojot Ivoru, pēc tam atkal sakļāvās par cilvēka kopiju. Ivors paņēma meiteni uz rokām, apskāva un noskūpstīja.

Vīrieši beidzot atjēdzās, steidzās pie Železovska, sāka runāt visi uzreiz. Aristarhs rīkojās tāpat kā Ivors - viņš atbrīvoja gūstekņus no Bendes plēves, pēc tam izgāja no viņa ķermeņa un tikai pēc tam ļāva sevi apskaut un apsveikt.

- Galu galā, jūs viņu tomēr nopiedāt, - nomurmināja Maričs, vispirms paspiedis roku patriarham. - Sev par kaunu es neticēju. Kā jums tas izdevās?

- Viņš ir spēcīgs, - Železovskis atzina, noslaucīdams mitro pieri, - bet pilnīgs muļķis. Kamēr viņš mēģināja mani saplacināt pakūkā, es izpētīju viņa intelektu un psihi. Psihe izrādījās ļoti spēcīga, gandrīz necaursitama, bet intelekts - vājš, apmēram piecus gadus veca mazuļa līmenī. Tiesa, ja nebūtu šī zēna palīdzības, - Aristarhs pamāja uz priecīgo Ivoru, - es nebūtu ar šo briesmoni ticis galā. Tas mani faktiski nobloķēja, es pārtraucu uztvert realitāti, bet tad šis puisis atrada vienīgo pareizo izeju - rezonanses pastiprināšanu.

- Ko tas nozīmē? - Maričs ziņkārīgi jautāja.

- Dzejoļi. Viņš izlauzās cauri blokam ar dzeju, kas rada psi lauka rezonansi.

- Lūk kā? Vai tas tiešām palīdzēja?

- Un kā vēl! Man īpaši patika viņa pēdējās rindas:

Trīcēšana rokās pazudusi -

Nu tagad augšā!

Nu, bailes iekritušas bezdibenī -

Uz mūžu mūžiem!

Nav pamata vairs apstāties

Es eju slīdēt

Un pasaulē nav tādu virsotņu,

Ko nevaru es paņemt! ..

Vīrieši paskatījās viens uz otru.

- Viņš ir dzejnieks! Lepni sacīja Mirjama, noslīdot no Ivora rokām uz grīdas.

- Labi padarīts! - Garaņins atzinīgi teica, uzsitot Ivoram uz pleca. Piegāja pie Železovska. - Velns, es jūs cienu! Viņš pastiepa Aristarham roku. - Trūkst vārdu!

- Es neesmu velns, - patriarhs pasmaidīja.

Pie viņa piegāja Pāvels Ždanovs un Belijs, rīvējot stīvas ekstremitātes. Romašins viņus iepazīstināja, saruna kļuva vispārēja, visus pārņēma priekpilns dzīvīgums, un pēkšņi izskanējušie Žeļezovska vārdi kļuva kā auksta duša atbrīvotājiem un bijušajiem ieslodzītajiem:

- Lūdzu piedodiet, dāmas un kungi, bet man ir pavisam sliktas ziņas.

Sarunas apklusa. Visas galvas pagriezās pret cilvēku-kalnu.

- Man izdevās šo to izvilkt no mana pretinieka atmiņas, - turpināja Železovskis. - Bendes plāni ir šādi: transgressa likvidācija un Zaru salocīšana līdz visa Koka deģenerācijai laiku gredzenā.

- Jūs pareizi sapratāt? - pēc pārtraukuma pasmīkņāja Maričs. - Nevis vektorā - gredzenā?

- Protams, es varu kļūdīties, jo tas ir mans Trangha atmiņā cirkulējošo jēdzienu "brīvais tulkojums". Tomēr domāju, ka sapratu pareizi. Un vēl viena nelaimīga ziņa: Bende atdevis pavēli saviem emisāriem visos Zaros uzspridzināt hronošahtas.

Bunkurā iestājās pilnīgs klusums.

Romašini paskatījās viens uz otru.

- Tas ir loģiski, - tēlnieks pamāja. - Ja iznīcināt visus Stumbru kvankus, Zaru hronosavienojumu ķēde pārtrūks, un transgress pārstās darboties kā telpiskās hronopārvietošanas para-tilts.

- Visticamāk, tas vispār izzudīs, - piebilda Romašins-komisārs, - vai arī neparādīsies kā sarežģīta tehniska sistēma.

- Bet tas taču jau pastāv, - neizpratnē sacīja Oļegs Borisovičs. - Kā to saprast - neparādīsies?

- Laiks ir neskaidrs jēdziens, - sacīja Pāvels Ždanovs. - Varbūt kaut kur ir absolūti laiki, bet, man šķiet, Koks realizē tikai relatīvos. Galu galā transgressu ļoti tālā nākotnē radījuši mūsu pēcnācēji, un visi to izmanto, arī mēs, kuriem, šķiet, ka tas vēl nav izveidots.

- Nesaprotu…

- Es jūs iepazīstināšu ar hronourbja radītāju Zlatkovu, viņš paskaidros visu.

- Bet ko mums darīt tagad? - Ruslans visus atgrieza realitātē. - Operators ir brīvs. Ko tālāk?

- Es ierosinu apmeklēt mūsu Visumu, - sacīja Železovskis. - Kopā mēs atradīsim vienu cilvēku - Gabrielu Grehovu, un viņš garantēti, atradīs izeju.

- Vai viņš ir zinātnieks, ef-analītiķis?

- Viņš ir eksomorfs, - Železovskis pasmaidīja. - Un šķiet, ja es pareizi sapratu jūsu terminoloģiju, viņš ir brovejs.

Poļujanova pagrabā atkal kļuva kluss.

Tad Garaņins nosvilpās. Bet neviens nepaspēja izteikt savu attieksmi pret izrunātajiem vārdiem.

Grīda zem cilvēku kājām nodrebēja, no zemes iekšienes atskanēja zema, pamazām izgaistoša dārdoņa.

Visi ieklausoties sastinga. Tad Maričs, kurš pa rāciju tikko saņēma dežuranta ziņojumu, bēdīgi sacīja:

- Lūk arī atbilde ... Tikko uzsprāga Stumbrs!

* * *

Viņi Polujanova mājā neuzkavējās.

Maričs sazinājās ar Speckona dežurējošo virsnieku, kurš atvēra no pārtveršanas aizsargātu metro līniju tieši no komisāra mājas līdz Mēness bāzei, un precīzi divas minūtes pēc ziņu saņemšanas par hronourbja sprādzienu visi ieslodzīto atbrīvošanas operācijas dalībnieki atstāja Fjodora neviesmīlīgās telpas, atstājot viņu bezsamaņas stāvoklī, bet dzīvu tajā pašā bunkurā, kur viņš turēja ķīlniekus.

Kad viņi devās prom, Mirjama atcerējās par drimmeri, bet Ivors paskaidroja.

- Drimmers nekad neatgūs savas īpašības," teica jauneklis. - Viņš tika izlādēts pats sevī, tad kad es viņu apstādināju.

- Es tomēr viņu paņemtu līdzi, ja nu tomēr noder?

- Iztiksim.

Arī Mēness bāzē pieaugusī grupa nepalika ilgi. Apspriedis turpmākās sadarbības perspektīvas ar Īpašās komitejas vadītāju, Romašins-komisārs sapulcēja "hronodesantniekus" un aicināja nogurušos atteikties no tālākas cīņas.

Neviens nebija sašutis par šādu jautājuma nostādni, visi saprata gaidāmo pārbaudījumu nopietnību un nopietnību, taču neviens neatteicās piedalīties akcijā. Tādējādi aizejošo bija divpadsmit cilvēki, kā arī "hronbruņinieks" Petruha un plus metāla pseidocilvēks Trangha, kurš faktiski pārvērtās par robotu, pilnīgi pakļāvušos Ivora un Železovska gribai.

Tēlnieks Romašins palika. Viņam vēl ilgi būs jāatvaira uz šī Zara Zemes palikušās Bendes armijas uzbrukumus. Turklāt šeit palika viņa sieva Jarina un vecāki, kuri arī bija jāaizsargā, kā arī Pāvela Ždanova sieva Jasena - Ivora māte.

Bet Mirjama izlēmīgi paziņoja, ka viņas pienākums ir aizsargāt operatoru, lai kur viņš atrastos, un, tā kā visi saprata Speckona darbinieces jūtas, nebija šaubu, ka viņa sekos Ždanovam-jaunākajam pat līdz pasaules galam. Tagad Nadeždai bija draudzene, kas Ruslanu ļoti iepriecināja, mazliet nogurušu no mīļotās sievietes pastāvīgās aprūpes.

Pirms izlidošanas Maričs ieslēdza video informāciju, un "hronodesantnieki" ilgi aplūkoja viomā seklo un plašo piltuvi, kas pārklātu ar zaigojoši kvēlojošiem vielas burbuļiem, kas palika divu kilometru augstā Stumbra "ananāsa" vietā. Bija grūti iznīcināt hronourbi ar kodolsprādzienu vai anihilācijas lādiņiem, tāpēc Bendes sabotieri - pilnīgi iespējams, ka viņus vadīja Tiruvilejadals - izmantoja slingu, kosmosa konvolūcijas ģeneratoru "superstringā". Tā rezultātā trīs kilometru rādiusā no urbja visa to apkalojošā energosaimniecība, ieskaitot aizsargelektrostacijas, pazuda kopā ar hronourbja ēku viendimensijas "melnajā caurumā", un simts kilometru rādiusā no šīs vietas momentālas sakļaušanās dēļ izveidojās atpakaļplūstošs gaisa triecienvilnis, kā rezultātā tika iznīcināti un noslaucīti no zemes virsas desmitiem pilsētu. Upuru skaits sasniedza četrciparu skaitli, un "hronodesantnieki" pēkšņi no šī piemēra pēkšņi aptvēra, ar kādu nežēlīgu un cinisku ienaidnieku viņi saskarušies.

Bendem bija vienalga, cik daudz cilvēku, citu saprātīgu būtņu, civilizāciju un Visumu vispār mirs viņa nākamā gājiena rezultātā. Viņu interesēja tikai Spēles galarezultāts.

Atvadījās neilgi.

Pārbaudīja ekipējumu. Mirjama apskāva un noskūpstīja tēvu. Vīrieši sarokojās ar paliekošajiem, novēlēja tiem, kas devās prom, veiksmi, un Ivors, kurš beidzot bija pilnībā atjēdzies, izsauca par transgressu.

Lomonosova plato klintīs viena kilometra dziļumā paslēptajā Mēness bāzes operatīvajā zālē, klusi parādījās režģotā caurule “telpiskās pārvietošanās paratilts”.

- Ar Dievu! - sacīja Železovskis.

- Visi, kas dodas prom, skaļi pasaka: "Stas, paņem mani no šejienes", Ivors ieteica.

Atskanēja nesaskaņots balsu koris:

- Stas, paņem mani ...

"Hronodesanta" komanda tika iesūkta transgressa caurulē.

- Klausos, operator, - atskanēja maigs samta baritons. - Kurp jūs aizvest?

- Uz patriarha dzimteni.

- Pie manis, uz māju, - Železovskis precizēja. - Uz "strupceļu". Vai jūs zināt koordinātes?

- Mans vecākais brālis jūs atsūtīja šurp, es jūs nosūtīšu atpakaļ, uz "strupceļu". Lai gan, manuprāt, ir nepareizi nosaukt Matrcas Zara tiešos hronoatzarojumus par “strupceļiem”.

- Ko tu teici? - Pāvels Ždanovs bija pārsteigts. - Par kādiem "strupceļiem" mēs runājam?

- Zari, kuriem nav kvantu reprodukcijas, kurus cilvēki sauc par "strupceļiem". Saskaņā ar manu informāciju šie Zari ir tiešas Matricas Zara jeb Laiku Koka Saknes kopijas. Tie attīstās atsevišķi, nesadalās kvantu kopijās, un to skaits ir neliels - tikai apmēram divi desmiti.

- Es nezināju. Un jūs, Atanas?

- Es nojautu, - zinātnieks nevērīgi atbildēja, nepiedaloties vispārējās sarunās.

- Es arī nezināju,n - iejaucās Romašins, - bet es ierosinu šīs ziņas apspriest vēlāk. Sūtiet mums, Stas.

- Kā pavēlat. Kur jūs labāk izsēdināt?

- Protams, uz Zemes, - noņurdēja Belijs.

- Es domāju nokļūšanas punkta tiešās koordinātām.

- Man ir droši aizsargāta slēptuve, - sacīja Železovskis, - Aling Gangri grēdas dzīlēs zem Tibetas. Ja jūs mūs tur varētu nosūtīt ...

- Dodiet man mentālo ainu ... paldies, es sapratu, kur tas atrodas. Braucam.

Gaisma transgresa “pasažieru” acīs izdzisa ... un pēc mirkļa atkal uzplaiksnīja, grupai izkrītot cauri kosmosa bezdibenim un miljoniem gadu.

Cilvēki stāvēja ciešā grupā Železovska bunkura viesistabas vidū un skatījās apkārt, priecīgi par to, cik viegli visu komandu var pārvietot no viena Metaversa uz citu. Pat Ruslana tautieši, kuriem kolosālo laika un telpas bezdibeņu pārvarēšana bija kļuvusi gandrīz par ikdienu, īpašu šoku nepiedzīvoja. Tikai Oļegs Borisovičs nomurmināja vairāk sev nekā pārējiem:

- Gribētu gan uzzināt, kā viņš tik precīzi mūs aizved ... bet nedod Dievs, būtu netrāpījis, un mēs izietu kalna iekšpusē?

- Trāpīs vienmēr, - Romašins skopi pasmaidīja. - Transgress vairs nav tikai sakaru līnija vai metro tunelis un pat nav "superstīga", tas ir princips, kas caurstrāvo visus Laiku Koka Zarus, tas ir līdzeklis Spēlētāju uzvedības kontrolei. Tāpēc Bende plāno to iznīcināt.

- Iekārtojieties, - Železovskis plaši novēzēja ar roku. - Es noskaidrošu jaunākās ziņas un mēģināšu atrast savu draugu. Ja vēlaties iepazīties ar mūsu dzīvi, ieslēdziet informu.

Viņš izgāja.

Patriarha viesi sarosījās. Tie, kas vēl nebija redzējuši viņa slepeno mājokli, sāka ziņkārīgi skatīties apkārt. Romašins sāka klāt galdu, aicinot palīgā sievietes. Zlatkovs pieslēdzās inka viriālam, kas atradās saimnieka kabinetā. Garaņins apsēdās kopā ar Beliju un Ždanovu un sāka viņus apbērt ar jautājumiem par Spēļu nozīmi, par Spēlētāju morālo atbildību un par viņu ietekmes veidiem uz Zariem. Ruslans, Markins un Paša pievienojās šai atpūtas krēslos sēdošajai grupai.

Tomēr komandas atpūta nebija ilga. Nepaspēja pat paēst, kad atgriezās Železovskis. Un ne jau viens pats. Kopā ar viņu viesistabā ienāca neliela auguma, trausla izskata vīrietis ar melniem, iesirmiem matiem un melnām, bezdibenīgām, visu saprotošām vientuļnieka un pareģa acīm. Viņš aplūkoja kompāniju, kuri sēdēja pie galda, pievērsa skatienu Trangha metāla lietnim, tad Ivoram (tas nodrebēja un pārsteigumā papleta acis), palocījās. Visas sarunas pie galda apklusa.

- Lūdzu, esiet pazīstami, - sacīja Železovskis. - Gabriels Grehovs.

- Kurš no jums ir Ignats Romašins un Pāvels Ždanovs? - zemā balsī jautāja Grehovs.

Romašins un Ždanovs apmainījās skatieniem. Pāvels piecēlās:

- Ždanovs.

- Un jūs, acīmredzot, Atanass Zlatkovs? - Grehovs paskatījās uz zinātnieku.

- Jūs esat visai vērīgs, - ar smalku ironiju sacīja Zlatkovs.

Grehovs vāji pasmaidīja.

- Tas man patiešām piemīt. Un jūs esat operators Ivors Ždanovs. - Viņš paskatījās uz Ivoru. - Es gribētu ar jums parunāties. Lūdzu pārējos neapvainoties. Ir dažas lietas, kuras labāk nezināt.

Viņš izgāja.

Železovskis papleta rokas.

- Dieva dēļ, nedusmojieties, es visu vēlāk paskaidrošu. Ejam uz manu kabinetu.

Romašins, Ivors, Zlatkovs un Pāvels Ždanovs viņam sekoja. Metāla pseidocilvēks Trangha izkustējās, piecēlās kājās un, smieklīgi gāzelējoties no vienas puses uz otru, sekoja aiz delegācijas.

Viesistabā iestājās klusums.

- Hmm- jā! - Oļegs Borisovičs nomurmināja. - Nepatīk man šāda diskriminācija ...

- Un man arī, - Mirjama drūmi sacīja. - Mēs arī šo to zinām un protam.

- Nepārdzīvojiet, - filozofiski sacīja Griša Belijs. - Vienubrīd arī es apvainojos, kad man tika nozīmētas, kā man šķita, sekundāras lomas. Līdz sapratu: katram circenim ir jāzina sava aizkrāsne. Katram jābūt savā vietā. Paša Ždanovs vienmēr ir bijis vadonis, bet es vienmēr esmu viņam palīdzējis. Un viņš noteikti nebūtu bez manis ticis galā. Kāda te apvainošanās? Lai viņi konsultējas, viņi ir līderi, un tas jāatzīst mierīgi un bez sasprindzinājuma. Visu, kas mums jāzina, mēs tāpat zināsim. Galvenais ir nepievilt cilvēkus, labi izdarīt darbu, kura dēļ mēs visi esam sapulcējušies.

- Pareizi, - Ruslans pamāja pamirkšķinot Nadeždai. - Mēs visi domājam tāpat. Vienkārši Oļegs Borisovičs nevar aizmirst, ka bija pulkvedis.

Viesistabā palikušajiem sejās pazibēja smaidi.

- Nu re, atkal dabūju par neko, - Garaņins nomurmināja. - Es taču ne sevis dēļ. Kāpēc šiem… e-e ... līderiem neuzklausīt cilvēkus ar pieredzi?

- Mūsu pieredze šeit nav piemērojama, - Ruslans papurināja galvu. - Mēs vēl neesam sasnieguši pat tiesu izpildītāja līmeni, bet Spēles mērogs ir ārpus priekšstatiem. Vismaz manējiem.

- Spēle tiek spēlēta visos Visuma stāvos, visos līmeņos, - piebilda Belijs. - Grūti pateikt, kur tās elpa neietekmē miljonu dzīvo būtņu likteņus. Bioloģisko sistēmu sabiedrības līmenis ir viens no zemākajiem un, iespējams, viens no sāpīgākajiem un nežēlīgākajiem. Bet, ja Bendem nedot tapakaļsitienus mazās lietās, viņš viegli uzvarēs lielajā.

Klusums atkal pārņēma viesistabu. Garaņins apdomājās.

- Jums taisnība, Griša, - Mirjama nomierinājās. - Šajā kompānijā es piekrītu pildīt jebkuru lomu. Dzersim tēju, man personīgi labāk patīk zaļā. Varu pagatavot.

- Es palīdzēšu, - Nadežda tūlīt piecēlās no galda.

Vīrieši sapulcējās ap Beliju, un Grigorijs viņiem pastāstīja stāstu par “sava” Fjodora Polujanova nodevību, kā rezultātā Pāvels Ždanovs, Atanass Zlatkovs un pats Belijs tagad ir ieslodzīti “izžūstošajā” Zarā. Sievietes atnesa paplātes ar smaržīgi kūpošām krūzēm un pievienojās klausītājiem. Drīz saruna kļuva vispārēja. Visiem bija interesanti uzklausīt vienam otru un dalīties savos novērojumos. Kad pienāca Ruslana kārta, viesistabā atgriezās koncentrētie Romašins, Ivors, Pāvels Ždanovs un Železovskis.

Visi klusēdami lūkojās uz ienākušajiem, pavēršot skatienus no viena pie otra.

- Jūs esat kā sazvērnieki, - beidzot teica Oļegs Borisovičs. - Ko nolēma cienījamā sanāksme?

Romašins pašķielēja uz biedriem.

- Sanāksme nolēma turpināt tādā pašā garā. Pirmais solis ir atbrīvot Ivora tēvu no slazdiem. Tad pēc iespējas vairāk atbrīvojiet citas iestrēgušās grupas, kamēr transgress turpina funkcionēt. Kad mums uzkrāsies pietiekami liels spēks, lai pārietu kvalitatīvi jaunā līmenī, tad pamēģināsim izteikt Bendem brīdinājumu par rupjo Spēli. Vai ir kādi iebildumi?

- Nē, - vienlaikus pateica Belijs un Ruslans.

- Lēmums ir pareizs, - piekrita Oļegs Borisovičs. - Un kur ir mūsu draugs Atanass? Un šis jūsu ... ekzomorfs?

- Zlatkovs kādu laiku paliks šeit. Arī Grehovs nevar iet mums līdzi tāpat arī Aristarhs. Viņu konfrontācija ar vietējo Bendes eksmisāru, kuru viņi sauc par FAGu - fundamentālo agresoru - ir sasniegusi kulmināciju. Savas problēmas būs jāatrisina mums pašiem.

- Varbūt mēs varam viņiem palīdzēt? - Belijs lika priekšā. - Bet pēc tam viņi palīdzēs mums.

- Paldies, draugi, - Železovskis nodārdināja, piespiedis milzīgo roku pie sirds. - Mēs tiksim galā. Diemžēl es nevaru iet kopā ar jums. Nepieminiet ar ļaunu.

- Paldies arī jums, patriarh. - Belijs paspieda roku. - Es varu pateikt tikai vienu: manās mājās jūs vienmēr būsiet gaidīts viesis.

Visi sapulcējās ap Železovski, pateicoties par palīdzību.

- Viens lūgums, - sacīja Garaņins, glāstot pliko galvvirsu. - Jebkurai militārajai vienībai jābūt komandierim, un tā kā mēs esam militāra vienība ...

- Es sapratu, - Romašins pamāja, slēpdams acīs smaidu. - Mēs komandēsim šo parādi pēc kārtas: es un Pāvels Ždanovs. Vai tādi komandieri jūs apmierina?

Oļegs Borisovičs svārstīdamies pavilka ausi un paskatījās uz Ruslanu. Tas iesmējās.

- Viss kārtībā, pulkvedi. Viņi labāk izprot stāvokli. Ja būs vajadzīgs, es palīdzēšu.

- Tad labi, - Garaņins atviegloti nopūtās, liekot visiem pasmieties.

Šī scēna nedaudz uzlaboja komandas noskaņojumu, tāpēc visi aizgāja bez drūmām priekšnojautām.

Transgressa režģa caurules parādīšanās jau tika uzskatīta par pašsaprotamu.

3. nodaļa

No kalna virsotnes pavērās lielisks skats uz sarkanu līdzenumu, kas bija pārklāts ar zvīņainiem zeltainiem krūmiem un bija iezīmēts ar gleznainu brūnu iežu kopām ar dzeltenām plankumiem. Šur tur virs līdzenuma lidoja dažāda diametra reāliem ziepju burbuļiem līdzīgi, sākot no viena metra līdz divdesmit, caurspīdīgi, atspulgojoši, ar mirdzošiem miglas mākoņiem iekšpusē. Dažreiz viņi nodrebēja, to kontūras saviļņojās, burbuļi pārvērtās par miglas strūklām un saspiedās ugunīgos sablīvējumos, kas pēc mirkļa pazuda.

Planētas debesis bija perlamutra dzeltenas un atgādināja smilšainu upes dibenu, kura smilšu graudi ik pa laikam uzplaiksnīja zeltu, pārvēršoties par zivju ikriem. Debesīs nebija gaismekļa, to nomainīja tievs kvēlojošs zaļgani dzeltens pavediens, kas šķērsoja debesis, bet līdzenumā bija diezgan gaišs.

Vēl kāda neparasta detaļa papildināja citas pasaules ainavu: tieva sārta kolonna tālumā virs horizonta. Tās virsotne kvēloja kā karsta oglīte un izgaisa debesīs kā dūmu straumīte.

Svešās planētas ainava šķita mierīga, snaudoša, mierīmīlīga un rāma. Bet uzmanīgajai acij atklājās plaisas, kas šķērsoja līdzenumu no viena gala līdz otram, dziļas bedres, spraugas, pārrāvumi un spīdīgas substances, kā dzīvsudraba vai izkausētas alvas, baseini. Un tad kļuva skaidrs, ka šī pasaule ir nolemta.

- Skumjas… - Garaņins bija pirmais, kurš pārtrauca klusumu, apbrīnojot šo citas planētas ainavu. - Es negribētu šeit dzīvot. Vai esat pārliecināts, ka mēs nonācām tur, kur mums vajag?

Oļegs Borisovičs paskatījās uz Ivoru.

"Hronodesantnieki", ģērbušies spīdīgos skafandros ar konusveida ķiverēm izskatījušies kā kuproti metāla varāni, ne ar ko neatšķīrās viens no otra, taču pseidocilvēks Trangha vienmēr turējās blakus Ivoram, un visi varēja viegli noteikt, kurš no viņiem ir operators.

- Mēs iznācām pareizi, - Ivors sacīja, slēpjot saviļņojumu. - Es jūtu, ka mans tēvs ... ka viņš ir šeit.

- Kāpēc tad viņš neatbild uz izsaukumiem?

- Nezinu ... ēteris vispār tukšs ... varbūt Zara telpa ir izmainījusies, elektromagnētiskie viļņi vairs nepārraidās...

- Izauc viņu mentālajā diapazonā.

- Es cenšos ... - Ivora balss izmainījās, viņš apklusa un pēc dažām minūtēm nočukstēja: - Viņš ... atbildēja!

- Kur viņi ir? - ātri vaicāja Pāvels Ždanovs.

- Tūlīt ... viņi mūs dzirdēja ... slikti ... bet neatbildēja, jo baidījās no provokācijas ... Klausieties, viņi ieslēdz sakarus!

- Kas runā? - Rācijas austiņās atskanēja kāda prasīga balss. - Vai tas tiešām ir mans dēls?

- Liela daļa mātes ir manī

Tēta - apslēpta.

Esmu no akmens laikmeta,

No paleolīta ... - deklamēja jauneklis.

- Velns parāvis, tiešām Ivors!

- Negaidījāt?

- Ja godīgi, es paļāvos tieši uz tevi. Pēc tam pastāstīsi, kā tu mūs atradi. Kas tie ir ar tevi?

- Vai patiešām nepzīsti, brāl? - ar pārmetumu sacīja Ždanovs-otrais.

- Paša?! Kvanks!?

- Nu, paldies Dievam, pazini!

- Velns! Jūs esat tieši laikā! Atanass apliecina, ka līdz Zara galīgajam kolapsam ir atlikušas burtiski stundas, ja ne minūtes.

- Nomierinies, izlauzīsimies. Kur jūs slēpjaties? Mēs nākam pie jums.

- Redzat Stumbru? Mēs esam kilometra attālumā. Enerģijas palicis pavisam maz, tāpēc mēs taupām uz visu. Atradīsiet?

- Dodamies pret jums.

- Pagaidiet! - pēkšņi satraukti nokliedzās Ivors. - Es jūtu briesmas! Kaut kas notiek Stumbra zonā ...

Gaisā iestājās baigs klusums.

No piecpadsmit kilometru attāluma, kādā "hronodesantnieki" atradās no hronourbja, neko redzēt nebija iespējams pat ar "kokosu" spēcīgo optisko sistēmu palīdzību. Bet Ivora tēvs un viņa pavadoņi bija tuvāk, un viņi ieraudzīja to, ko glābēji redzēt nevarēja.

- Šķiet, ka mums ir viesi! - aukstasinīgi pateica Ždanovs-tēvs. - Vienpadsmit cilvēku. Viņi lido no Stumbra puses un neslēpjas, it kā šeit būtu saimnieki. Vai tie nejauši nav jūsu puiši,?

- Nē, mēs vēl esam tālu. Joņojiet uz šejieni!

- Par vēlu, viņi ir blakus. Ja mēs bēgsim, viņi atklās uguni, un mums gandrīz nav ar ko atbildēt.

- Tad uzsāciet sarunās, velciet laiku, soliet zelta kalnus! Būsim klāt pēc pāris minūtēm, dodiet pelengu.

- Gaidām, - lakoniski atbildēja Ivora tēvs, apklusa, bet rāciju neizslēdza.

- Nadja, tu paliec šeit, - Ždanovs sacīja tādā tonī, kas necieta iebildumus. - pieskati Tranghu un Petruhu. Viņi mūs atmasko.

- Bet ... - Nadežda kautrīgi iesāka.

- Nadja, izpildi! - Ruslans klusi teica.

- Pārējie, seko man! - Ždanovs pavēlēja, it kā nekas nebūtu noticis, un pārvērtās par tikko pamanāmu caurspīdīgu kokonu - tā bija "kokosa" hologrāfiskās maskēšanas sistēma. - Mēs sekojam pa pelengu ķīlī, tad izkliedējamies un izvēlamies mērķus. Atklājam uguni tikai pēc komandas. Kā sapratāt?

Atbilde uz Ždanovu bija visas komandas draudzīga pazušana: "hronodesantnieki" ieslēdza "inkognito" režīmu.

Mentāli kontrolētā "kokosu" aparatūra, ļāva to īpašniekiem lidojuma vai īpašas darbības laikā nenovērsties uz otršķirīgām detaļām. Situācijas analīzes dati uzreiz parādījās redzes un dzirdes nervos. Tāpēc pat Nadežda, kura nekad nebija sapņojusi kļūt par operatīvo darbinieku, veiksmīgi tika galā ar komandas biedra lomu, skafandra inka apsargāta. Viņai bija tikai jāizvēlas piedāvātie rīcības varianti un jādod komandas inkam, pārējo veica intelektuālā - un ļoti ātrā - "kokosa" automātika.

Romašina-Ždanova komanda sasniedza vietu, kur Ždanova-tēva grupu ielenca no Stumbra iznākušie svešinieki, nedaudz vairāk kā divu minūšu laikā. Rācijas selektori atrada vilni, uz kura runāja svešinieki, un "hronodesantniekiem" kļuva skaidrs, ka viņus vada Laentirs Valetovs, un viņi visi ir likvidatoru grupa, ar kuru Ruslanam gadījās iepazīties, vēl atrodoties uz savas Zemes.

Ždanovs un viņa domubiedri rīkojās ātri un izlēmīgi, saprotot, ka laiks ir tikai sekundēs. Viņi parādījās aiz likvidatoru mugurām, kuri nez kāpēc neieslēdza maskēšanās sistēmas, uzreiz sadalīja Valetova jautros operatīvos darbiniekus, katrs izvēloties savus mērķus un sagatavojās uzbrukumam.

Likvidatori, pārliecināti par savu pārākumu, nesteidzās iznīcināt piecus, no visām pusēm ielenktos: Ždanovu - Beliju - Zlatkovu - Kūperu - Pirelli - un sarīkoja izsmiekla pilnu sarunu. Viņi uzķērās uz likvidācijas mērķu miermīlīgi lūdzošā toņa un asinspirts gaidās jokoja un smējās, pārtraucot viens otru.

Ždanovs, kurš veda sarunas ar Valetovu, nogaidīja vēl vienu smieklu uzplūdu un ar lielu vienkāršību sacīja:

- Un tagad, kungi jokdari, es ierosinu izbeigt šo tirgu un padoties. Kas nepadosies, tas tiks iznīcināts. Es saskaitu līdz trīs: viens ...

Ēterā atskanēja vēl lielāka smieklu vētra. Tikai Valetovs, kurš nojauta, ka kaut kas nav kārtībā, pēkšņi sāka skatīties apkārt un pacēlās virs savu kaujinieku virtenes.

- Divi, - vēsi turpināja tēvs Ždanovs.

- Mēs esam slazdā! - iekliedzās Valetovs.

- Trīs! - pabeidza Ždanovs.

- Zalvi! - norēcās Ždanovs-otrais.

Uzplaiksnīja daudz zibeņu, gaisā karājošos Valetova kaujinieku vietā uzliesmoja daudzkrāsainas liesmu bumbas - krāsa atspoguļoja ieroča veidu - ēterā atskanēja mirstošo cilvēku bļāvieni. Diemžēl arī Ždanova pavadoņi neizkļuva sveikā: Kevinu Kūperu un Luidži Pirelli, kuri nepaspēja ieslēgt skafandru aizsardzību ķēra Valetova raidītie "universāla" šāvieni.

Valetovam pašam izdevās izvairīties un steigties uz Stumbru. Bet tomēr arī viņu panāca Belija "gloka" izlādes kārta, kas likvidatora atliekas iemeta kalna nogāzes plaisā.

Kliedzieni norima.

Liesmas nodzisa.

Dūmi izklīda.

Kalnā stāvošajiem spoguļainajos tērpos ieģērbtajiem "varāniem", pievienojās vēl viens "kuprveida varāns" - Ivors, kurš izslēdza maskēšanās sistēmu, piesteidzās pie ne ar ko no citiem neatšķirīgās figūras.

- Tēt!

- Dēls!

"Varāni" apskāva viena otru.

Viņiem pievienojās pārējie "hronodesantnieki", noskumuši par biedru nāvi. Ruslans izsauca Nadju un lidoja viņai pretī, lai gan viņa aizmaldīties nevarēja.

- Kategoriski apliecinu savu cieņu, - sacīja Zlatkovs, paspiežot roku Romašinam. - Šķiet, ka mēs kaut kur jau esam tikušies.

- Pirms divdesmit pieciem gadiem, - Ignats atbildēja. - Kaut kur Kontrstumbra augšpusē.

- Draugi, es ierosinu atstāt šo mirstošo nostūri, - sacīja Ivora tēvs Ždanovs-vecākais. - Atzīmēsim tikšanos citā vietā.

Un it kā, atbildot uz viņa vārdiem, kilometra attālumā no cilvēkiem esošā Stumbra kolonna pārvērtās par dzelkšņainu uguns un dūmu sprādziena bumbu.

* * *

Neviena no grupas dalībnieku mājas planētām negarantēja Romašina-Ždanova komandas drošību, kas nu bija pieaugusi, un tāpēc tika nolemts apstāties Jasenas, Ivora mātes un Ždanova vecākā sievas pasaulē uz Gezemas.

Stumbrs arī šeit bija uzspridzināts, tāpēc vairs nevajadzēja gaidīt, ka no tā drūmajām drupām iznāks kādi bīstami briesmoņi. Neskatoties uz to, komanda dzīvoja pēc kara laika likumiem, un nometni pēc kārtas apsargāja divi vīrieši un Tranga kopā ar Petruhu.

Pēc nometnes izveidošanas jaunieši sadalījās pa pāriem: Ruslans ar Nadeždu un Ivors ar Mirjamu - un ar komandas atļauju devās “izpētīt apkārtni”.

Mirjama vēlējās satikties ar meiteni Janaju, kura viņiem palīdzēja viņu pirmās izceļošanas laikā uz Gezemu, un Ivors neiebilda pret tikšanos ar vecvecākiem, mātes vecākiem. Ivors tagad brīvi orientējās jebkurā vietā, tāpēc viņam nebija grūti noteikt ciemata, kurā dzīvoja viņa radinieki, koordinātes. Un, lai gan viņš nekad dzīvē nebija tos redzējis, jauneklis bija pārliecināts, ka uzreiz pazīs savu vectēvu un vecomāti.

Tēvs negāja kopā ar viņiem, saprotot, ka jauniešiem gribas pabūt vieniem. Viņš tikai pateica, ka ciemu ar sievas radiniekiem apmeklēs vēlāk. Tādējādi Ivors un Mirjama tika atstāti vieni un aizsteidzās prom no nometnes, tiklīdz saņēma norādījumus no Romašina un Ždanova-divi.

Arī Ruslans un Nadežda vēlējās iepazīties ar pamatiedzīvotājiem, taču sākumā viņi vienkārši apbrīnoja planētas mežu plašumus no augšas, pēc tam nolaidās pie strauta, kura krasti bija apauguši ar pārsteidzoši maigi zīdainu zāli un ziediem, un nemanīja, kā nonāca viens otra apskāvienos. Bez vilcināšanās nometa "kokosus", iekrita zālē, un ilgstošā asā vēlme viņus apvienoja ar karstu savstarpējas kaisles vilni, kurā bez pēdām noslīka bailes no tā, ka viņus varētu novērot, kauns un šaubas. Viņi mīlēja viens otru līdz spēku izsīkumam, līdz bija piesātināti, bet arī tad ilgu laiku kaili gulēja zālē un vienkārši skatījās zilajās debesīs, klausījās vēja čukstus zālē un meža šalkoņā un ne par ko nedomāja. Ieskaitot to, kas viņus sagaida nākotnē.

Tad ar patiku izpeldējās strautā.

Ūdens tajā bija apbrīnojami dzidrs, vēss un garšīgs, to varēja dzert bezgalīgi, un viņi dzēra un dzēra, līdz iesāpējās zobi. Ruslans, izkāpis krastā, atkal pastiepa roku Nadjai, apskāva viņu un pēkšņi sajuta sev pievērstu kāda skatienu. Sastingstot, ieklausījās, dvēselē nolamājās, nolādēdams savu bezrūpību un metās pie zālē guļošajiem skafandriem.

Tomēr trauksme izrādījās veltīga. Radījumi, kuri ziņkārīgi vēroja viņus no meža biezokņa, bija lāči, saprātīgie lāči, par kuriem bija brīdinājuši Ivors un Mirjama. Divi milzīgi pinkaini dzīvnieki ar gudriem purniem, tērpušies spožos priekšautos un uzročos, iznāca no koku aizmugures, draudzīgi pavicināja ķepas zemiešiem un pazuda, strauta pretējā krastā atstājot lielu bērza mizas krūzi ar medu.

Ruslans viņiem pakaļ nokliedza paldies, pārbrida pāri strautam, paņēma krūzi, paostīja, iegremdēja pirkstu medū un nolaizīja.

- Lieliska lieta! Bet smarža!.. - Viņš atgriezās pie Nadjas. - Pamēģini, garšīgs.

Meitene piesardzīgi paostīja medu.

- Bet viņi mūs nenoindēs?

Ruslans iesmējās, paņēma lielu malku medus un pasniedza kausu Nadeždai.

- Dzer, nebaidies, medvjani nav mūsu ienaidnieki.

Viņi pēc kārtas iztukšoja pusi krūzes, uzdzēra ūdeni no strauta, nomazgājās un uzvilka "kokosus".

- Nu ko, tagad uz nometni?

Nadeždas sejā iekrita ēna, viņas acis kļuva skumjas.

- Man laikam nevajadzēja piekrist doties kopā ar jums. Es šeit esmu lieka ...

- Nebūt ne lieka, - viņš protestēja un atkal mēģināja apskaut Nadju.

Viņa atrāvās, pakratīja galvu.

- Nē, lieka ... Es neesmu karotāja kā Mirjama, es neko neprotu. Līdz šim mēs neesam saskārušies ar nopietniem šķēršļiem un pa īstam neesam karojuši, bet tiklīdz mēs stāsies pretī šī nolādētā Bendes armijai, es kļūšu par nastu. Komandai, tev ...

- Nekad!

- Neiebilsti, es redzu, kā tu uztraucies, ka neesi brīvs. Varbūt man labāk atgriezties? Ja tas, protams, ir iespējams.

Ruslans apskāva Nadju, ieskatījās viņas acīs.

- Es tevi nekad nepametīšu un nekur neatstāšu. Lai gan daudz kas ir atkarīgs no tevis pašas. Ja ļoti vēlies, es, protams, nosūtīšu tevi atpakaļ uz mūsu Zemi, bet tu taču viegli vari kļūt tāda pati kā Mirjama. Vai kā mana māte, kura kopā ar manu tēvu izgāja cauri visiem uguņiem un ūdeņiem. Tu taču esi gudra un stipra, tu tiksi galā.

- Tu tā domā? - Nadja vārgi pasmaidīja.

- Esmu pārliecināts!

- Es pamēģināšu…

- Nu tad viss kārtībā! Mirjama ar prieku paņems tevi savā paspārnē un apmācīs, es viņai palūgšu.

- Es pati palūgšu. Un es pacentīšos nečīkstēt. Bet medus ir patiešām garšīgs, tas liek reibt galvai ... Pārējo aiznesīsim uz nometni?

- Lidosim. Mēs esam bijuši prom vairāk nekā divas stundas.

Jaunieši pacēlās gaisā, ieklausījās inku ziņojumos par situāciju aparatūras jutīguma robežās un steidzās uz Stumbra drupām, divus kilometrus no kurām atradās "hronodesantnieku" nometne.

Meža klajumiņa vidū dega uguns, kuru uzturēja Markins; viņš bija dežurants. Paša-pilots vēroja apkārtni no augšas. Viņš veica apsardzes pienākumus. Ivors un Mirjama vēl nebija atgriezušies, bet, pēc Pašas teiktā, viņi atradās ciematā un jutās lieliski. Uz turieni aizlidoja arī Ždanovs-vecākais, Ivora tēvs, kurš vēlējās parunāties ar sievas radiem. Pārējie vīrieši apmetās pie ugunskura, zālē un ar entuziasmu sarunājās ar Zlatkovu. Viņš atbildēja atturīgi, bet labprāt, ik pa laikam iedziļinoties tādos fizikālos, matemātiskos un loģiskos džungļos, ka Ždanovs-otrais un Romašins tos diez vai varēja saprast.

Ruslans un Nadežda klusi iekārtojās Oļega Borisoviča un Belija aizmugurē un sāka klausīties. Runa, visticamāk, bija par laika jēdzienu, kura nozīmi Zlatkovs un viņa sarunu biedri saprata dažādi, neskatoties uz vispārējo attieksmi pret to. Ruslans salīdzināja zinātnieku ar viņa kvanku, kurš palika uz Železovska zemes, un saprata, ka ārēji tie ir nedaudz atšķirīgi. Pirmais Zlatkovs, kuru Ivors atbrīvoja jau pirms grupu notvēra Polujanovs, bija bālāks un apgrieza matus īsākus. Viņa kvankam bija kupli sirmi mati un sudrabaini rugāji uz zoda.

- Mēs runājam par vienu un to pašu, bet no dažādām pozīcijām, - Zlatkovs turpināja liekt savu līniju. - Ceļošana pagātnē un nākotnē viena Zara robežās - divi pilnīgi atšķirīgi procesi! Ceļojums nākotnē ir “bi-eič process”, tas ir, kustība ar laika nobīdi, kas saistīta ar fundamentālas mijiedarbības ātruma palēnināšanos. Ceļojums pagātnē ir “apgriezts process”, visu fizikālo procesu nomaiņa, kas principā nav iespējama Kokā integrēto likumu dēļ, tādu kā simetrijas laušanas princips vai otrais termodinamikas likums.

- Un tomēr jūsu kvanka aprēķini parādīja, ka atgriezties pagātnē ir iespējams, - Ždanovs-divi mierīgi iebilda. - Lai to izdarītu, jums vienkārši jāpaceļas virs laika "virsmas" nerealizēto stāvokļu sešdimensiju telpā ...

- Neiespējamo Stāvokļu Koks, - piebila Belijs.

- ... un nokāpt lejup pa metanejaušību procesu "kāpnēm", apejot realizējušos likumus. Kopumā es uzskatu, ka otrais termodinamikas likums atspoguļo tikai Radītāja nāvīgo garlaicību, kuru viņš izjuta savas ideālās organizācijas perspektīvā. Tāpēc Koks nav pilnības ideāls. Pārāk daudz kas tajā būtu jālabo un jāpapildina.

- Var jau būt, ka jums ir taisnība, kolēģi, bet es uzskatu, ka otrais termodinamikas likums neatspoguļo Radītāja ideju, to mūsu Metaversā vienkārši ievieš augstāka līmeņa Spēlētājs.

- To nevar pierādīt.

- Tas ir pierādāms! Es tuvojos tam, lai definētu nepieejamas pilnības fizikas robežnosacījumus, kā es saucu Radītāja sapni par “vietējās ideālās Mūžības” radīšanu.

- Ja mēs uzskatām par aksiomu, ka Mūžība nav taisna bezgalīga līnija, bezgalīgs laika ilgums, bet bezgalīgs skaits ierobežotu reižu, tad Viņš mēģina spēlēt ar sevi kā ar acīmredzami spēcīgāku sāncensi.

- Viņš nevar būt gudrāks par sevi!

- Bet vienlaikus viņš var būt gan Spēle, gan Spēlētāji. Viņš atrodas ārpus spēles un tajā pašā laikā ir gan Spēle, gan Spēles telpa, gan Spēlētāji. Un pat Sākotnēji Otrais, organizējot Spēles un domājot ieņemt Sākotnēji Pirmā vietu, arī ir Viņš Pats!

- Ļaujiet man nepiekrist. Versija, ka cilvēce ir viens no Radītāja neskaitāmajiem mēģinājumiem radīt domājošu sistēmu, kas ir pilnīgāka par Viņu, neiztur kritiku! Cilvēks ir ierobežota būtne, kas spēj atspoguļot tikai deterministiskas augstākas loģikas izpausmes, bet nespēj radīt savu metasintaksi, kas ir saderīga ar Radītāja plānu. Ne velti kultūrā parādās “tukšās” tajā aizliegto spēļu versijas, kas izpaužas kā sistēmas iekšējo partneru radīšana, kas neietekmē ārpasauli. Mums, toties, ir darīšana ar Spēlētāju, kura katrs gājiens tiek atspoguļots visos Visuma līmeņos. Turklāt zemākā līmeņa Spēlētāji neapzinās, ka ir tikai maiņas figūras, kuras izmanto augstāka ranga Spēlētāji. Tāpat kā lielākā daļa mūsu un jūsu tautiešu.

- Mēs vismaz izprotam savu atkarību. Un tomēr es vēlētos atgriezties pie dalīšanās problēmas. Kas vispār ir Visumu sadalīšanas kopijās akts?

- Es vienkārši pāņēmu ideju par ēteri ...

- Izcili, - Belijs pasmaidīja, pārtraucot zinātnieku. - Šeit jūs, es domāju jūsu kvankus, aptvērāt galveno. Arī viņi izmantoja ētera teoriju kā sākuma punktu aprēķinam. Katra matērijas daļiņa satur ētera daļiņu, tas ir, Radītāja gribas "daļiņu" ...

-… kas arī ir Koka dzinējspēks, tas, kas kontrolē Laika fraktāļa sadalīšanās procesu kvantu kopijās. Vienīgais, uz kā es paklupu, bija neiespējamību dimensiju problēma.

- Tā drīzāk ir laika “mutāciju” recesivitātes problēma, - teica Romašins. - Šajā Spēlē bez praktiskas nozīmes esošie, recesīvi fizikālo likumu mutanti vai, kā jūs esat nolēmis izteikties, "neiespējamību" apjomi, var parādīties citā Spēlē un kļūt par galvenajiem.

- Bende cenšas mainīt tieši šo Spēles principu.

- Un daudzus citus. Tāpēc viņš nobloķēja Izpildītājus, kuriem bija galvenā loma pēdējās Spēles apturēšanā. Nobloķēta "dāma", kas ir Ždanovu diapazons, neko nenozīmē, bet ar manevrēšanas iespējām, tā var nodrošināt uzvaru.

- Varbūt apstākļi ir mainījušies vēl dramatiskāk? Un arēnā iznāk personība, nevis saime, vai spiets? Varbūt Bende kļūdās, mūs vajādams?

- Gribētos ticēt. Viņš izdarīja divus unikālus gājienus. Pirmkārt, nomainīja Koka Pamatlikumu, Tolerances Likumu, kas dod tiesības pastāvēt visiem Zariem. Koks pārstāja zaroties, daudzi tā Zari sāka "nokalst", izņemot vienu...

-… kurā viņš pats ir kungs un saimnieks!

- Pilnīgi pareizi. Otrkārt, viņš aizdedzinājis transgressu, tas ir, Spēļu vadības sistēmu. Diemžēl pašreizējā situācija ir vēl bēdīgāka. Bendem izdevies ne tikai uzpirkt, pakļaut un likvidēt Tiesnešus, bet arī ieslēgt savstarpēji sadarbojošos Zaru sadalīšanās procesu. Koks sabrūk, un, ja sāksies inflācijas procesa paplašināšanās ...

- ... neviens un nekas neizdzīvos, pat pats Bende.

- Bet paliks tas, kurš to visu uzsāka ...

- Sākotnēji Otrais.

- Tas ir, vienkāršāk izsakoties, sātans.

Zlatkovs un Romašins saprotoši paskatījās viens uz otru.

- Ē-e, dārgie, - Oļegs Borisovičs pasteidzās iesaistīties sarunā, pusapjucis no centieniem izprast zinātnieku izteikumu būtību. - Es tā sapratu, ka mums visiem spīd alles kaput? Tas ir, hana? Vai arī ir tomēr cerība izdzīvot?

Zlatkovs pasmīkņāja.

- Cerība ir tikai Radītāja pasniegts mierinājums. Tādējādi viņš skaidri norāda, ka visu redz, dzird un zina. Ka atradīs risinājumu, pat ja mēs to nesapratīsim un nezināsim.

- Varbūt risinājums jau ir atrasts, - domīgi teica Pāvels Ždanovs.

- Kāds? - Garaņins paskatījās uz viņu.

- Kāds - nezinu, bet uzskatu, ka katrai spēlei Koks ir jāattīsta, nevis jāvienkāršo. Spēles Radītājs to zina un jau rīkojas. Operatora parādīšanās Ivora personā ir viņa Gribas izpilde. Mēs visi esam daļa no Radītāja plāna neatkarīgi no tā, vai mēs to vēlamies vai nē.

- Bravo, Pāvel! - Garaņins norūca. - Ne velti mēs apspriedām hronoteorijas variantus. Jūs izdarījāt lieliskus secinājumus.

- Bija laiks padomāt.

- Mūsu izlūki atgriežas, - ziņoja Paša-pilots.

Vīrieši sakustējās, pieceļoties un izstaipoties.

- Pienācis laiks doties tālāk, - Belijs nopūtās.

Trīs spīdošie punktiņi parādījās virs kokiem, pieauga un nopiķēja klajumiņā.

- Nu kā, radi uzņēma? - Garaņins ziņkārīgi pavaicāja.

- Vienas vienīgas nepatikšanas, - piespiesti pasmaidīja neparasti domīgā Mirjama.

- Viss ir daudz sarežģītāk, nekā mēs domājam, - sacīja satrauktais Ždanovs-vecākais, Ivora tēvs. - šeit ir apmetušies Bendes aģenti, un viņi neļaus Rossinu ciltij dzīvot mierīgi. Var nākties atgriezties šeit vēlreiz un attīrīt Zaru no puves.

- To mēs varam izdarīt tūlīt un tagad.

- Nav laika. Mūs gaida citas Ždanovu grupas, iestrēgušas "izžūstošajos" Zaros. Mums viņi jāatbrīvo, pirms Zari sabrūk melnajos caurumos.

- Dosimies ceļā! - Romašins īsi izmeta.

4. nodaļa

Bezgalīgs miglas lauks ar retām straumēm, kas izplūst bezzvaigžņu blāvajās, tumši pelēkajās debesīs, ar vēl retākiem apaļas formas iegremdējumiem šajā miglā, pazūdot nezināmos, sārtos, no apakšas apgaismotos bezdibeņos. Tāda “izžūstošā” Zara pasaule parādījās "hronodesantnieku" acu priekšā, kurā, pēc Ivora aprēķiniem, bija iestrēgusi cita tēva un viņa pavadoņu kvanku grupa.

Izkāpjot, transgressa operators, kuru ceļotāji jau bija pieraduši saukt par Stasu, kaut arī viņam bija ļoti attālas attiecības ar īstajiem Stasiem, Stumbra inkiem, brīdināja savus pasažierus par sabrukšanas draudiem un paziņoja par Zara īpašībām, kuras piemita arī pašam.

Šī pasaule strauji "slīdēja" singularitātē, zaudējot kontinuuma dimensijas. Sākotnēji tā bija divpadsmitdimensiju, ļoti sarežģīta un harmoniska, tai bija materiāli veidojumi, kas līdzīgi planētām un zvaigznēm, lai gan to formu nevarēja saukt par apaļu, un zvaigznes parasti bija gredzenveida struktūras, kas aizpildīja Zara kosmosu, un to iekšienē nenotika termo-kodolreakcijas, bet "sadega" laiks, pārvēršoties telpā un enerģijā.

Tagad šī pasaule bija kļuvusi trīsdimensionāla, precīzāk, tās dimensija vairs nebija integrāla, bija kļuvusi mazāka nekā trīs, bet lielāka nekā divas, un tuvojās brīdis, kad tai vajadzēja pārvērsties par bezgalīgu plakni, bet pēc tam par līniju un punktu. Pašlaik tās "zvaigznes" un "planētas" apvienojās vienā vielā, kuru cilvēki saskatīja kā miglu, un tikai apaļo, ar caurspīdīgām miglainām sienām, krāteru apakšdaļā joprojām bija saglabājušies dzīvībai piemēroti apstākļi. Kaut kur vienā no šiem krāteriem stāvēja Stumbrs, bet blakus atradās Zemes izlūku bāze, kurā zemieši gaidīja atbrīvotājus. Kas tieši - Stass nezināja. Bet teorētiski, nogriezts no Koka Zariem ar nobloķētu Stumbru neviens, izņemot Ždanovu un viņa domubiedrus, nevarētu šeit atrasties.

"Hronodesantnieki" spīdīgajos skafandros, dīvaini izmainījuši formu vietējās telpas likumu ietekmē - visi kopā izskatoties pēc kariķētu ķirzaku bara - paskatījās apkārt un tagad gaidīja Ivora norādījumus, kurš centās noteikt bāzes koordinātes pēc tās iedzīvotāju mentālās atbalss. Visbeidzot, viņš izgāja no gaišredzības transa un pārliecinoši devās uz tuvāko krāteri, kura diametru vizuāli varēja novērtēt vairākos simtos kilometru.

Tomēr krātera tuvums miglainā okeānā izrādījās iluzors. Komanda lidoja minūti, divas, desmit, pusstundu, bet krāteris gandrīz nepietuvojās, un tad kļuva skaidrs, ka paļauties uz redzes orgāniem šajā pasaulē nevar. Par tās formu un izmēru nevarēja spriest tikai pēc attēla uz acs tīklenes. Pasaule ar mazāk nekā trim dimensijām maldināja, un tās ainava bija atkarīga no novērotāja stāvokļa un kustības ātruma.

Tikai pēc divām stundām, pēc iekšējā organisma laika, grupa sasniedza krāteri, kura forma izmainījās: no apaļas sākumā, tā kļuva daudzšķautņaina, pēc tam kvadrātveidīga un, visbeidzot, zvaigžņveidīga. Un tikai tad, kad viņi pielidoja tuvāk, zemieši saprata, ka krātera diametrs mērāms nevis simtos, bet tūkstošos, ja ne desmitos tūkstošu, kilometros! Un fakts, ka tā dziļums acīmredzami nepārsniedza piecus vai sešus kilometrus, arī bija acu apmāns. Tāpēc, ka "hronodesantnieki" vismaz pusotru stundu nolaidās gar krātera granulēto sienu, līdz miglainās krātera aukšdaļas malas vairs nebija saredzamas. Pēc inku aprēķiniem izrādījās, ka krātera dziļums sasniedz vismaz tūkstoš kilometru.

Krātera dibenu iezīmējošie mirgojošie un nemirgojošie graudi, kādi tie izskatījās no augšas, izrādījās gigantiskas kupolveidīgas klintis un melnas akas, kas iesniedzas nezināmās pasaules dzīlēs. Stumbrs starp tām gandrīz neizdalījās, jo tam bija aptuveni tāda pati forma - notecējusi brūna klints ar violetu nokrāsu, izņemot ar to, ka tas nespīdēja sārtā un sarkanā gaismā kā citas klintis.

Bet zemiešu bāze bija saglabājusi ideālu balta tetraedra sākotnējo izskatu, kura augstums bija tikai piecdesmit metri, un to nebija grūti atrast. Tā atradās viena no kupola formas klints augšdaļā netālu no Stumbra, tomēr, mēģinot tai tuvināties, atkal parādījās cilvēka uztveres mērogu neatbilstības efekts vietējiem lineāriem izmēriem, un zemieši, lai sasniegtu bāzi, lidoja pusstundu, ar satraukumu vērojot ainavas izmaiņas.

No attāluma šķita, ka bāze ir apmēram piecas līdz sešas reizes mazāka nekā klints, taču katrs kupols, tuvojoties, pārvērtās par milzīgu izliektu plato, un klints, kas sniedza pamatni bāzes tetraedram, nebija izņēmums. Kad "hronodesantnieki" beidzot to sasniedza, tas pārvērtās par milzīgu zvīņainu kupri, kura diametrs bija vismaz simts kilometri - atkal pēc novērotāju vizuālā vērtējuma. Tomēr "kokosu" aparatūra izdeva aptuveni tādu pašu vērtību. Šajā pasaulē orientēties bija grūti.

Bet bāzes izmēri neizmainījās: gan no attāluma, gan tuvumā tā bija ideāla piecdesmit metrus augsta piramīda.

Komanda nonāca uz dīvainās plato augsnes, kas atgādināja ar zaļgani zilu kraupi apaugušu slāņainu pussadegušu plastmasu. Komana pārvietojās saskaņā ar specvienību noteikumiem - izlūku rombs, gatavs reaģēt uz jebkurām situācijas izmaiņām, un tie, kas slēpās aiz bāzes sienām, to novērtēja.

Pēkšņi no tetraedra augšas lejup noplaiksnīja resns oranžs stars, ietriecās augsnē Ivoram, kurš atradās visiem priekšā, pie kājām, un ar grandienu tajā ievilka desmit metrus garu un metru dziļu vagu ar izkusušām malām.

Grupa apstājās, gatavojoties atbildēt ar visu viņu rīcībā esošo ieroču zalvi.

Tomēr šāviens neatkārtojās. Viesus vienkārši brīdināja, ka nav vēlams iet tālāk, un tagad gaidīja atbildes darbības.

Romašins, abi Ždanovi un Belijs mēģināja sazināties ar bāzes iemītniekiem pa rāciju, mainot sakaru diapazonus, taču neviens viņiem neatbildēja. Ēteris blarkšķēja kā vētrains okeāns, un tajā bez vēsts pazuda cilvēku balsis.

- Mēģiniet tikt pie viņu smadzenēm, - Garaņins ieteica Ivoram.

- Es jau cenšos, - jaunais vīrietis atbildēja caur sakostiem zobiem. - Bāzei ir mentālā aizsardzība ... bet es mēģinu izsisties!

- Pat ja viņi mūs nedzird, viņiem jāsaprot, ka ienaidnieki netuvotos tik atklāti, - nomurmināja Oļegs Borisovičs.

- Mēs arī uzreiz nenoticējām, ka jūs esat draugi, - Ivora tēvs iestājās par bāzes iemītniekiem. - Tagad ir bīstami uzticēties pat paša atspulgam.

- Mēģināsim visi kopā salikt kāu vārdu, - ieteica Paša-pilots. - Kaut ko līdzīgu "savējie".

- Mūsu pietiks tikai pāris burtiem, - Belijs iebilda. - Un viņi tik un tā neticēs.

- Neko nav jāizdomā, - Ivors atviegloti sacīja. - Viņi mani sadzirdēja.

Tetraedra gludi baltā šķautnes pamatnē parādījās horizontāla sprauga, un uz pelnu kaudzēm līdzīgajiem pelēkajiem pauguriem, izkrita trīsstūrveida rampas plāksne, kas pavēra ieeju piramīdā.

- Nāciet, - Ivors izdarīja aicinošu žestu, pirmais dodamies uz bāzi.

- Pagaidi, dēliņ, - tēvs viņu apturēja. - Mums nav jāiet tur ar visu sastāvu. Laika ir ļoti maz, tāpēc ej viens un paskaidro viņiem situāciju. Lai viņi pēc iespējas ātrāk iznāk pie mums, un iesim tālāk. Te nedrīkst kavēties.

- Es arī iešu viņam līdzi, - Mirjama stingri pateica, pievienodamās Ivoram. - Manus miesassarga pienākumus neviens neatcēla.

- Ej, - Ždanovs-vecākais atļāva. - Varat vēl paņemt Petruhu.

- Iztiksim.

Bāzes ieejas atverē pazuda divas spīdīgas, kariķēti izmainītās figūras, līdzīgas četrkājainām dēlēm. Sekundes vilkās, sastādot minūtes, ko akcentēja blarkšķoņa austiņās. Pēc desmit minūtēm Garaņins noklepojās, neuzdrošinoties skaļi paust savas bažas. Nodaļa uzvilkās, gaidot Ždanova komandu. Vēl pēc trīm minūtēm neizturēja viens no Belijiem:

- Būs jāiet pārbaudīt procesu ...

Šajā mirklī ieejas melnajā trijstūrī uzplaiksnīja skafandra atspulgs, no piramīdas iznāca cilvēks, kas pamāja ar roku.

- Viss kārtībā, - atskanēja skaidrā Mirjama balss. - knapi pierunājām viņus pievienoties mums. Izrādās, ka viņi pat nezina, ka pēc Polujanova pavēles šeit ir iemūrēti un turpina gaidīt viņa parādīšanos. Turklāt pie viņiem jau bija atnākusi viena delegācija ar tādu pašu priekšlikumu - pievienoties, un viss gandrīz beidzās ar traģēdiju.

- Vai pie viņiem ieradās Valetova likvidatori?

- Vairāk nav kam.

- Cik viņu ir bāzē?

- Trīs.

- Kas tieši?

- Tas ir pārsteigums.

No piramīdas iznāca vēl viena šķība, spoguļaini mirdzoša "ķirzaka", kurai sekoja trīs neparasta izskata melnos skafandros ar matēta metāla ķiveru puslodēm.

- Viņiem ir interesanti skafandri, - Belijs pasmīkņāja. - Hei, puiši, vai starp jums ir arī Grišas Belija kvanks?

- Nē, - atskanēja kāda apslāpēta balss.

- Ar ko es runāju?

- Esmu Ignats Romašins. Kopā ar mani ir Atanass Zlatkovs un Pāvels Ždanovs.

- Un kur ir Belijs?

- Nogalināts.

Ēterā balsis apklusa. Kāds pusbalsī piebilda:

- Tas ir karš ...

"Hronodesantnieki" sāka runāt cits caur citu. Skanēja izsaucieni, balsis:

- Mēs nezinājām, atvainojiet ...

- Kā viņš gāja bojā?

- Mūsu pulks papildinās ...

- Paša, kā tu izdzīvoji? Mēs esam divi, tu būsi trešais ...

- Žēl, ka viss notika tā ...

- Klusu! - pacēla balsi Ždanovs, Ivora tēvs. - Es uzaicinu visus izteikt savu viedokli par mūsu turpmāko rīcību.

Balsis ēterā pierima.

- Pēc manā rīcībā esošajiem datiem, - Pāvels turpināja, - dažādos Zaros tagad ir iestrēgušas apmēram divi tūkstoši grupas, kas līdzīgas mūsējai. Ždanovu, Zlatkovu un daļēji viņu domubiedru un draugu spektrālajām līnijām uzbruka Bende. Viņu visu atbrīvošana prasīs vismaz trīs mēnešus, kas ir absolūti nepieņemami, ņemot vērā laika deficītu.

- Sadalīsimies, - ieteica Romašins-trešais.

- Diemžēl Stumbru vairs nevar izmantot, visas izejas tiek sistemātiski iznīcinātas, bet transgress ir pakļauts tikai vienai personai - manam dēlam.

- Vai viņš ir Tiesneša palīgs? - jautāja Ždanovs-trešais.

- Nē, viņš ir metaētikas operators, vai, vienkāršāk sakot, Spēles līmeņu operators. Kaut arī nepieredzējis.

- Vai par viņu klīst leģenda, kā par To, Kurš Pamodies?

- Leģenda par To, Kurš Pamodās un kas klīst pa transgressa gredzenu radusies aizlaiku senatnē, un vienkārši atspoguļo ticību Radītāja potenciālajam taisnīgumam. Bet Ivors pilnībā atbilst Pamodinātā tēlam. Patiesībā mēs visi esam viņu pavadošā un aizsargājošā komanda. Tātad, kāds ir jūsu viedoklis?

- Kāpēc gan viņam, ja viņš ir tik augsta ranga operators, - atzīmēja Zlatkovs, otrais, - nelikt transgressa automātikai atbildēt ne tikai uz viņa, bet arī uz mūsu izsaukumiem?

Uz ētera viļņa iestājās dziļš klusums.

- Konģeniāli! - atskanēja Zlatkova-pirmā klusie smiekli. - Apsveicu, dubultniek. Es domāju par šo iespēju, bet tu izteici ideju pirms manis.

- Bet patiešām! - ar izbrīnu un apbrīnu sacīja Ivora tēvs Ždanovs vecākais. - Man pat prātā neienāca, ka tas ir iespējams!

- Neviens arī neapgalvo, ka tas ir iespējams, - flegmatiski sacīja Zlatkovs, kurš ierosināja ideju.

Īso klusumu ēterā nomainīja smieklu šalts. Tad atskanēja Ždanova vecākā balss:

- Viss, beidzam. Pārbaudīsim ... - Viņš nepabeidza.

Plato, uz kura pamata atradās piramīda, nodrebēja. Tad atkal un atkal. Radās iespaids, it kā neredzams jātnieks tuvotos cilvēkiem, un zeme drebētu zem zirga pakaviem.

- Kas tas? - nočukstēja Nadežda.

- Skatieties! - Mirjama iesaucās, pastiepdama roku.

Pie horizonta, kur "pauguru" kupoli saplūda vienā līnijā, uzmirdzēja strauji augošs melns punkts. Zeme zem kājām turpināja nodrebēt, lai gan apkārt valdīja klusums. Atmosfēra krātera dibenā nevadīja skaņu.

- Ķēdē! - pavēloši sacīja Ždanovs-Ivora tēvs. - Sagatavoties!

Komanda paklausīgi izvērsās ķēdē tā, ka nezināmais objekts tuvojās ķēdes ieliektajam centram.

Melnais punkts pienāca tuvāk, pārvērtās par zirgu-kupraini no bērnu pasakas. Dažās minūtēs šis zirgs pieauga desmitkārtīgi, un visi atpazina mehānisko "kentauru" - "hronbruņinieka" "zirgu", kura rumpis beidzās nevis ar galvu, bet ar aukstu uguni degošu garu ragu. "Hronobruņinieks" kā milzīgs kalns pacēlās pār ragu, uzmanīgi ar šauru, asiņaini mirdzošu aci skatījās uz priekšu.

Jātnieks un viņa "zirgs" pārkārās virs cilvēkiem. Zeme zem kājām pārstāja drebēt. "hronobruņinieka" galva pagriezās pa kreisi, tad pa labi, gigantiskā roka "bruņu cimdā" uzšāvās augšup, kaut ko izņēma no aizmugures. "Hronobruņinieks" noliecās un nolika objektu uz līdzenā uzkalniņa "hronodesantnieku" līnijas priekšā. Visi klusi skatījās uz cilvēku vienkāršā sudrabainā kombinezonā un nezināja, kā reaģēt uz viņa parādīšanos.

Cilvēks pasmaidīja, aizlika rokas aiz muguras. Tas bija Atanass Zlatkovs, bet ar ūsām un bārdu.

- Negaidījāt?

Viņa klusā, neizteiksmīgā balss ar pazīstamajām ironiskajām intonācijām zem "kokosu" ķiverēm atskanēja tik skaidri, it kā viņš runātu rācijas mikrofonā.

- Atanas? - ar nedrošu piekaņu ierunājās Ždanovs vecākais.

- Vai tiešām esmu tik ļoti izmainījies?

- Es nekad neesmu jūs redzējis ar ūsām un bārdu. Kāds vējš jūs šeit atnesa?

- Nu lūk, pēc Floriāņu lūguma man nācās pamest mājīgo apmetni un meklēt jūs pa visu pasauli.

- Tas ir viņš! - Mirjama skaļi paziņoja. - Mēs ar Ivoru bijām viņa viesi. Viņš dzīvo otrā Spēlētāja Lēnprāša dzimtenē.

- Pilnīgi pareizi, meitiņ, - Zlatkovs pamāja ar galvu. - Priecājos jūs atkal redzēt sveikus un veselus.

- Tagad mēs esam trīs, - nomurmināja viens no komandas Zlatkoviem. - Varbūt apsēdīsimies un parunāsimies? Es ceru, ka mūsu kvankam, kurš sazinās ar pašu Lēnprāti, ir kaut kas sakāms saviem dubultniekiem?

- Mēs esam četri, - sacīja Zlatkovs.

"Hronobruņinieks" atkal aizlika roku aiz muguras un blakus Zlatkovam novietoja figūru spīdīgā skafandrā.

- Sveiciens godīgajai kompānijai, - rācija atnesa vēl viena Zlatkova balsi.

- Traks var palikt! - nomurmināja Oļegs Borisovičs. - Mēs taču jūs atstājām pie Železovska!

- Šis tipiņš mani savāca. - Skafandra figūra norādīja uz Zlatkovu. - Mums jābūt kopā.

- Kāpēc?

- Ar prieku parunāšu ar jums, kolēģi, bet citreiz. Mums tagad tam nav laika.

- Kas noticis? - sekojošajā klusumā jautāja Ždanovs.

- Transgress kļūst par neuzticamu transporta veidu Koka sistēmā, - sacīja Zlatkovs bez skafandra. - Bende to "aizdedzinājis", pa vienam uzspridzinot Stumbrus, un tagad tas "sadeg" kā bigforda aukla. Tāpēc man bija jāizmanto mana drauga Taisni Ejošā, bijušā Tiesu Izpildītāja pakalpojumi. Jums nevajadzētu tērēt laiku un pūles, lai atbrīvotu cienījamā Ždanova spektra kvankus. Un arī Zlatkovus. Vākt tādu armiju kā pagājušajā reizē ir bezjēdzīgi. Šis ir vēl viens Bendes paņēmiens, ar kuru viņš cerēja izkliedēt mūsu spēkus un novērst uzmanību no galvenā mērķa.

- Galvenais mērķis ir diskvalificēt Spēlētāju, tas ir, Bendi. Vai ne tā?

- O, dabiski, tas vispār ir visu Koka pozitīvo struktūru globālais uzdevums. Bet cilvēkiem kā zemākā līmeņa sistēmām ir savs galvenais mērķis. Pašreizējā Spēlē galveno regulējošo funkciju veic nevis saprātīgas saimes vai spieti, nevis cilvēku spektri, kuru liela daļa nonākuši Bendes kontrolē, bet gan indivīdi! Saprotat? Tikai viņiem pa spēkam ieņemt Spēles regulatoru lomu un uzrunāt to, kurš spēj apturēt Koka sakļaušanas procesu.

- Jūs domājat ...

- Es domāju jūs visus. Un, protams, operatoru. Viņš joprojām ir vājš un nepieredzējis, bet, ja mēs visi viņam palīdzēsim, viņš ar to tiks galā.

"Hronodesantnieki" sarosījās, atskatīdamies uz Ivoru, sāka kurnēt un apklusa.

- Kas mums jādara? -Jautāja Ivora tēvs.

- Pirmkārt, atbloķēsim vienu no Spēles Tiesnešiem, kuram ir piekļuve Matricas Zara informācijai, tas ir, Koka Saknei. Tikai nokāpjot Laiku Pirmsākumā, mums būs iespēja tikties ar šīs pasaules varenajiem - ar Skatītājiem, ar Spēļu Pasūtītāju, Sākotnēji Otro vai pat ... - Zlatkovs pasmīnēja, - Ar Sākotnēji Pirmo. Lai viņi novērtē mūsu vēlmi saglabāt Koku. Varbūt ne viss ir tik bēdīgi, kā mēs domājam?

- Tātad jūs neesat pārliecināts, ka mēs rīkojamies pareizi? - Oļegs Borisovičs nomurmināja.

- Mēs darbojamies ortodoksālās loģikas un ētikas ietvaros, - Zlatkovs flegmātiski paraustīja plecus, - ko radījis cilvēka prāts. Bet ir universālāku līmeņu metaloģika un metaētika, ko mēs tikai sākam nojaust. Kas zina, vai ir labi Visumam, kad mums ir labi? Vai slikti?

Šoreiz klusums bija ilgāks.

- Nu, pieņemsim, ka mēs sapratām, - teica Belijs. - Patiešām, neviens nezina, kas ir slikts, kas ir labs visam Kokam. Kā tajā vecajā sakāmvārdā: kas krievam ir labs, tas vācietim ir nāve. Varbūt mēs nevajadzīgi uztraucamies par visu Visumu, varbūt tas pats spēj aizstāvēt sevi. Bet tiek iznīcināts mūsu Zars, mūsu metauniverss, mūsu dzimtene! Lūk par to gan mēs cīnīsimies! Starp citu, kāpēc neiejaucas Lēnprātis, otrais spēlētājs? Kāpēc viņš mums nepalīdz?

- Pirmkārt, viņš, protams, pēc savas labākās izpratnes palīdzēja un palīdz. Otrkārt, viņš vairāk cīnās citos līmeņos, kuriem cilvēks nevar piekļūt. Diemžēl viņš zaudē ...

- Mēs to zinām. Ko jūs mums iesakāt?

- Es jūs aizvedīšu pie ganglija...

- Kur?!

- Uz Zaru tenzoro krustojuma mezglu, no kura mēs varēsim iekļūt "melnā cauruma" notikumu horizonta bloķētajā Spēles komisāra Tiesneša mājvietā. Pārējais būs atkarīgs no jums, no jūsu saliedētības, no operatora spēka, no Tiesneša vēlmes iejaukties Spēlē.

- Kā mēs varam sasniegt šo ... gangliju?

- Taisni Ejošais visus aizvedīs. Lūdzu sēsties zirgā.

Zlatkovs pamāja "hronobruņiniekam". Pilnīgi nekustīgi "kentaura" seglos sēdošais bruņinieks noliecās un nolika zemē savu trīsmetrīgo plaukstu.

- Lūdzu, kolēģi.

"Hronodesantnieki" tuvojās Zlatkovam, kurš diezgan labi jutās nāvējoši indīgajā vidē; acīmredzot, bez parastā "unika", viņam bija kaut kāds caurspīdīgs aizsargājošs burbulis. "Hronobruņinieks" pēkšņi pieliecās pie viņiem, pētot Petruhu. Acīmredzot šī bija pirmā reize, kad viņš ieraudzīja pats savu mazāku, bet precīzu eksemplāru. Tad četros gājienos “hronobruņinieks” salika ļaudis uz sava “zirga” muguras, aiz seglu augstās sienas, uz krustiem, un “kentaurs” devās gar Stumbra kalnu uz miglaino krātera sienu, palielinot ātrumu.

5. nodaļa

Sākumā "kentaurs" skrēja lēnām, nedaudz gāzelējoties no vieniem sāniem uz otriem, liekot braucējiem pieķerties izciļņiem un izaugumiem, kas izlīda no krustiem, pēc tam pārslēdzās uz aidinieka rikšiem, palielināja ātrumu un gāja vienmērīgāk.

Ivors gaidīja, ka "hronbruņinieks" ieslēgs kaut kādu pārejas mehānismu uz "stīgu", un viņi nekavējoties nonāks citā Zarā. Tomēr gāja sekundes, summējoties minūtēs un stundās, bet "kentaurs" joprojām auļoja gar krātera "pakalniem" un "līdzenumiem", pamazām tuvojoties tā dūmakainajai sienai, un negrasījās ienirt hronomembrānas tunelī. Nāca atmiņā - nevis dzima savējās - kāda cita dzejas rindas:

Gar krauju, gar bezdibeni, gar pašu malu

Es zirgus savus pātagoju - dzenu,

- Kaut kā gaisa nepietiek, tāpēc es vēju dzeru, miglu riju,

Ar bojāejas prieku jūtu - pagalam esmu! Pagalam esmu! ..

Acīmredzot doma par aulekšu neatbilstību pārejas procesam no Zara uz Zaru satrauca arī citus "kentaura" pasažierus, lai gan to skaļi izteica tikai komandas "regulārais kurnētājs" Garaņins:

- Vai mēs tagad tā arī auļosim pa gravām un grāvjiem līdz pašam galam? Vai arī transgress šeit nedarbojas?

- Transgressam tagad nav nekāda sakara ar mums, - atbildēja Zlatkovs-Četri, iesaistīdamies klusā sarunā ar saviem kvankiem. - "Hronobruņiniekiem" ir sava kustības sistēma pa Zariem.

- Drimmers, vai?

- Nē, nedaudz "aiz ausīm" pievelkot, to var nosaukt par kontinuuma temporāli-topoloģiskās pārveidošanas sistēmu. Tā prasa zināmu konfigurāciju, taču darbojas nevainojami. Lai gan…

- Vai gadās neveiksmes?

- Nē, to es negribēju teikt. Par Spīti Ejošais, mana drauga Taisni Ejošā radinieks, starp citu arī Tiesu Izpildītājs, nevarēja izkļūt no "izžūstošā" Zara un gāja bojā.

- Oho, mums gan ir izredzes!

- Mums tas nedraud. Viņš vienkārši nepaspēja izmantot savas iespējas, viņu nogalināja Bendes ieroču nesēji, kad viņš pildīja savu pienākumu.

- Cik gan tas ir šausmīgi! - Nadja nočukstēja Ruslanam, jau iemācījusies izmantot personisko saziņas līniju.

Mirjama, kas uzturējās blakus Ivoram, teica apmēram to pašu:

- Viņš nav Spēlētājs - vienkārši Bende! Visparastākais bandīts un slepkava!

- Piekrītu, - Ivors drūmi nomurmināja. - Lai arī Bendes emocionālais novērtējums diez vai būs korekts. Jau ir pārbaudīts, ka Spēlētāju loģika ļoti atšķiras no cilvēku loģikas.

- Viņš tik un tā ir slepkava!

Ivors nopūtās un neko neatbildēja.

Ar spēcīgu dārdoņu "kentaurs" turpināja skriet pa krātera dibenu, nemainot virzienu. Tuvojās krātera miglainā siena, kas atgādināja tuvojošos Zemes mākoni ar krusu un sniegu. Pēkšņi, tur, kur palika tāl-izlūku bāze un Stumbrs, uzplaiksnīja gaisma, kas izstiepās kā lāpa uz augšu un uzplauka dzīvā ugunīgu dūmu pušķī. Zeme zem kentaura pakaviem sašūpojās ar tādu spēku, ka viņš zaudēja tempu.

- Kas tur notiek? - Garaņins nokrekšķēja caur sakostiem zobiem.

- Acīmredzot uzsprāga Stumbrs, - pēc pauzes sacīja Ždanovs, noklausījies inka ziņojumu; visu Ždanovu balsis bija tik līdzīgas, ka tās nebija iespējams atšķirt. - Vai arī bāze. Atanas, vai mēs varam lūgt mūsu vedēju paātrināt pāreju uz citu Zaru?

- Es ar viņu sazinos mentāli, viņš visu saprot. Pacietieties.

It kā atbildot uz braucēju vēlmi, "kentaurs" vēl vairāk palielināja ātrumu, tā ka tā izvirzījumos iesvilpās vējš.

Tikmēr aizmugurē esošais paugurainais līdzenums sāka šķobīties, plaisāt, drupt, sadalīties plātnēs, kas grima dūmainā, nez no kurienes uzplūdušā šķidrumā. Šis pārvērtību vilnis sāka panākt braucējus, un arī viņu priekšā pakalni zaudēja stingrību un sāka izplūst zem neprātīgi skrienošā "kentaura" pakaviem, tā ka tas sāka bīstami klupt un šūpoties.

- Kas notiek? - kliedza Romašins. - Varbūt pāriesim uz patstāvīgu lidojumu?

- Ir sācies Zara sakļaušanās process, - teica Belijs.

- Baidos, ka tā ir vajāšana, - Zlatkovs-ceturtais ar bažām atbildēja. - Turieties!

Tajā pašā sekundē "kentaurs" pilnā ātrumā ienira miglainā plīvurā, un cilvēki vairs viens otru nevarēja saskatīt. Nelīdzēja pat filtri un "kokosu" redzes sistēmu pāreja uz citiem elektromagnētisko viļņu diapazoniem. Smago pakavu dunēšanu nomainīja dobja klaboņa, it kā "hronobruņinieks" ar braucējiem aiz muguras skrietu pa smilšainu lauku ceļu, pamazām paceļoties kalnā.

Migla sāka mazināties, sadalījās, tajā izplūda logi un laukumi, tad veseli stadioni ar tukšiem laukumiem un, visbeidzot, svītras un miglas slāņi palika aiz muguras. "Kentaurs" uzauļoja ceriņkrāsas jūras krastā ar žilbinoši baltiem viļņu jēriem un metās taisni pa ūdeni, paceļot kvēlojošu šļakatu mākoņus. Aiz muguras palika kalna nogāze, izraibināta ar bedru, plaisu un alu rakstu, kuras vidū lēnām aizvilkās milzīgs melns plankums, kā ieeja ellē. Un nekādas miglas!

- Kur mēs tagad izlīdām? - Oļegs Borisovičs nomurmināja.

- Šis ir cits Zars, - atbildēja Zlatkovs-ceturtais. - Mēs to apiesim.

- Cik ilgi mums vēl jābrauc?

- Viss ir atkarīgs no mana drauga ģenerēto topoloģisko pārveidojumu kvalitātes un no mijiedarbojošos Zaru turbulences pakāpes. Pārejas process no Zara uz Zaru ir līdzīgs kuģa vadīšanai vētrā. "Hronobruņiniekiem" ir jāparāda ievērojama prasme, lai "vētras" laikā orientētos un saglabātu pareizo kursu.

- Vareni puiši ir šie jūsu "hronbruņinieki"!

“Viņi ir citu dimensiju bērni, kaut arī zināmā mērā viņus var uzskatīt par mūsu brāļiem. Jebkurā gadījumā viņi ir dzimuši Matricas Zarā, tāpat kā mēs.

Kādu laiku "kentaura" braucēji klusēja, sagremojot dzirdēto. Oļegs Borisovičs vēlējās turpināt iztaujāšanu šajā virzienā, bet Romašins viņu pārtrauca:

- Atanas, tu runāji par vajāšanu ...

- Jā, jā, - Mirjama iesaucās. - Ja kāds mums seko, vai nebūtu labāk apstāties un sarīkot slazdu?

- Tas ir cits vajāšanas veids ... ja vien es nekļūdos.

Pēkšņi attālinošais kalns pārklājās ar plaisu tīklu un sabrūkot sāka slīdēt jūrā. Jūra iespīdējās spēcīgāk. "Kentaurs", kurš iepriekš skrēja līdz ceļgaliem ūdenī, nogrima līdz vēderam, izkļuva seklākā vietā un atkal nogrima.

Dziļi purpursarkanās debesis virs galvas sāka ātri satumst, pārklājās ar līnijām, kas atgādināja zirnekļa tīklu. No apvāršņa virzienā, uz kuru virzījās "hronbruņinieks", izlīda gigantiskas rozā saules mala ar protuberanču vainagu. Bet saule drīz pārklājās ar plankumiem un sāka acu priekšā dzist un sarukt.

- Diemžēl es nekļūdījos, - Zlatkovs nopūtās. - Šis Zars arī deģenerējas un drīz sabruks. Kāds patiešām nevēlas, lai mēs tiktu pie mērķa.

- Kāpēc, jūsuprāt, vajāšana tika nosūtīta tieši pakaļ mums? - Pāvels Ždanovs jautāja. - Un vēl tād... kataklizmatiska.

- Tāpēc, ka kopā mēs tagad veidojam psi-solitonu, diezgan pienācīgu egregoru, kas, neatkarīgi no mūsu gribas, maina visa Koka enerģētisko un informācijas līdzsvaru. Bende nav visvarens, bet tomēr liels un spējīgs nopeilēt šādus "solitonus".

"Kentaurs" iekrita līdz krūtīm, sāka ienirt verdošajā ceriņkrāsas šķidrumā, tomēr turpināja stabili izmest kājas uz priekšu un skriet ar tādu pašu ātrumu.

- Turieties! - Zlatkovs vēlreiz atgādināja.

Šķidrums sasniedza cilvēku potītes, vidukļus, pārklājās pār galvu. Redzamība strauji pasliktinājās. Tomēr zemūdens "peldēšana" nevilkās ilgi. Pēkšņi šķidrums ap "hronbruņinieku" savērpās dūmos, tad dūmi pēkšņi pazuda, un "kentaurs" izskrēja uz gludas, bezgalīgas, caurspīdīgas virsmas, līdzīgas ledus laukam. Tieši tāds pats lauks pārkarājās no augšas, un tajā atspoguļojās kariķēts “zirgs” un tā jātnieki. Nebija redzamas zvaigznes vai citi gaismas avoti, un tomēr šī dīvainā pasaule bija izgaismota kā Zemes virsma mēness gaismā.

Šļakstus un dārdoņu nomainīja bungājoša stikla-kaula klaboņa no kentaura nagiem, kas turpināja drāzties uz priekšu ar mašīnas vienmērīgumu un līdzsvaru.

Ainavu maiņas apdullinātie "hronodesantnieki" klusējot lūkojās apkārt, pamanot "ledus" virsmas detaļas: baltus sarmas plankumus - vai nu apsarmojušus ķērpjus, vai tiešām pūkainu sarmu, zilgani mirdzošas dzīslas, dažādu konstrukciju kontūras noslīkušas "ledus" lauku dziļumos. Tad sāka parādīties nelieli "ledus" akmeņi un veseli to izbārstījumi, braucēju kustības laikā palielinoties izmēriem. Drīz akmeņi pārvērtās par klintīm un īstiem kristāliskiem kalniem, kuru iekšienē neskaidri vīdēja ģeometriski regulāras formas un šķiedru struktūras, gandrīz caurspīdīgu ēku kontūras.

- Kaut kādas dīvainas klintis, - pusbalsī teica Mirjama. - Vai nu no ledus, vai no kristāla. Šķiet, ka to iekšienē ir sasalušas dzīvās būtnes.

- Visticamāk, tās nav klintis, - sacīja Ivors. - Es jūtu tajās milzīgas telpas un kustību. - Viņš pārgāja uz vispārējo komunikācijas vilni. - Atanas, vai jūs ziniet, kas ir šie veidojumi?

- Nojaušu. Tās, iespējams, ir ALZi - apturētā laika zonas. Esmu saskāries ar līdzīgām lietām. Šis Zars, acīmredzot, jau ilgi "kalst" un drīz sakļausies.

"Kentaurs" negaidīti pagriezās uz tuvāko caurspīdīgo kalnu, tā pakavi ietriecās kalna pamatnes slīpajā virsmā un notika tūlītēja metamorfoze: kalns saplaisāja, no caurspīdīga pārvērtās pienbaltā, it kā tas būtu piepildīts ar kaut kādu tvaiku un sāka kust, plūst, iztvaikot. Kāju bungājošo stikla-kaula klaboņu nomainīja plakšķi un šlaksti. "Kentaurs", nemainot kustības virzienu un ātrumu, izlauzās cauri kalna kristālisko šķautņu ķermenim, kas bija kļuvis nepastāvīgs, izšļakstījis pienbaltas vielas fragmentus visos virzienos, un izlauzās līdzenumā.

Bet "ledus" iežu un klinšu mainīšanas process turpināja attīstīties tālāk, tās visas sāka kūpēt, izkust, iztvaikot, sadalījās gabalos, kas drebēja kā želeja. Pa bezgalīgo "ledaino" līdzenumu aizskrēja plaisas. Un "debesis" virs braucēju galvām - tāds pats "ledus" lauks kā zem "kentaura" kājām - pēkšņi sāka krist uz līdzenuma, draudot neprātīgi auļojošo "kentauru" ar jātniekiem saplacināt kā pankūku.

- Ko mēs varam izdarīt?! - Pāvels Ždanovs steidzīgi ierunājās. - Vai kaut kas ir atkarīgs no mums?

Zlatkovs nepaspēja atbildēt.

"Kentaurs" pārlēca acu priekšā paplašinošos plaisu, vēl vienu un iekrita trešajā, iegrimstot dziļā tumsā. Viņa kājas turpināja kustēties tajā pašā tempā, it kā viņš skrietu pa līdzenu ceļu, kaut gan nebija redzams ne pats ceļš, ne arī dzirdama pakavu dipoņa. Tad ugunīgs spārns aizslaucīja tumsu, it kā būtu atvēries logs uz citu, gaismas pārpludinātu pasauli (kas arī atbilda patiesībai), un "kentaurs" izlauzās kolosāla zelta kalna nogāzē, ko apgaismoja trīs dažādu krāsu un diametru kvēlojošas saules. Viena bija zaļgana un maza, otra - lielāka - dzeltena, bet trešā - milzīga, sarkana, jūtami šķidra, aizņemot pusi no debesu juma.

- Re kāds draņķis! - ar melanholisku mierīgumu sacīja Zlatkovs ceturtais. - Gandrīz panāca!

Neviens nepārjautāja, ko viņš ar to domāja. Visi saprata, ka runa ir par Bendi, kurš, dzenoties pakaļ bēgļiem, uzsācis Zaru sakļaušanas procesu.

- Tomēr nesaprotu ... - Garaņins atgādināja par sevi. - Kāds mūs vajā, bet mēs nevaram viņam sadot pa ģīmi?

- Pagaidām nav neviena, kas sadot pa ģīmi, - atbildēja Ivora tēvs Ždanovs. - Mēs nevaram apturēt Zaru sakļaušanās procesu. Tas ir fizikāls process, kura pamatā ir mums nezināmi likumi, nevis miesa un asinis.

"Kentaurs" metās lejup pa bezgalīgā zelta kalna nogāzi, apejot milzīgus krāterus un alas. Tikai pēc kāda laika cilvēki saprata, ka tas nemaz nav kalns, bet gan tāds pats dabas veidojums kā planēta, kas spēcīgas gaismas staru laušanas dēļ redzama kā kalns. Tomēr braucējiem neizdevās apbrīnot šo kolosālo "kalnu".

Pēkšņi it kā ēna pārskrēja pāri mirdzošajām sauļu ripām: tās pēkšņi aptumšojās. Planētas-kalna debesis, gluži pretēji, uzliesmoja un uzdzirkstīja. Zeltaino ainavu saviļņoja spazmas, kas atbalsojās ar baismīgi stipru pazemes dunoņu. Cietā augsne zem kentaura nagiem sāka sadalīties plātnēs, sadrupt smiltīs, eksplodēt un izplūst.

- Velna būšana! - nomurmināja Oļegs Borisovičs. - Man tas nepatīk. Varbūt mēs varam kaut kādā veidā kopā pamēģināt ietekmēt šo negantību?

- Aiz muguras ir īsta vajāšana! - Mirjama iesaucās, demonstrējot ātru reakciju.

Visi atskatījās.

"Augšpusē", "kalna nogāzē" - ja uzskatām planētas šķietamo kupri par kalnu, parādījās putekļu mākonis, uzplaiksnīja kaut kādas ēnas, uzdzirkstīja metāliska izskata objekti. Tad putekļu mākonis izmainījās, un kļuva redzama neparasta izskata mašīnas vai radījumi, kas vienlaikus bija līdzīgi briesmīgiem skorpioniem un krokodiliem. Neskatoties uz pienācīgo "kentaura" ātrumu - aptuveni simts kilometru stundā, tie ātri tuvojās, palielinoties izmēriem, un drīz vien kļuva skaidrs, ka skorpioni-krokodili pēc izmēra nav mazāki par "hronobruņinieku".

Planēta zem kājām turpināja sabrukt, peldēt, sadalīties, trīs gaismekļi debesīs kļuva blāvāki, saspiesti, pārklājās ar lūzumu un plaisu tīklu. Šī Zara Visums gatavojās sabrukt singularitātes melnajā caurumā, un "hronobruņinieks" joprojām nevarēja pārvarēt iespējamo barjeru, kas atdalīja šo Zaru no kaimiņos esošā.

- Sagatavoties uzbrukumam! - pavēlēja Ivora tēvs Ždanovs. - Petruha, apturi šos kukaiņus!

Bijušais tēlnieka Romašina miesassargs, kurš ne ar ko neatšķīrās no sava milzu kolēģa, izņemot izmērus, paklausīgi nolēca no "kentaura" krustiem uz "kalna nogāzi" un metās uz skorpionu-krokodilu pusi, kas tuvojās dūmu un putekļu mākonī. Vajātāji viņu pamanīja, bet nepievērsa uzmanību sīkaļam - Petruha bija vismaz divdesmit reizes mazāks - par ko arī dabūja samaksāt.

Vitss izšāva.

Divi spilgti zili zibeņi ietriecās purnā tuvākajam skorpionu krokodilam. Zaigojošas gaismas zibsnis apžilbināja bēgļus. Daļa briesmona galvas iztvaikoja, viņš skrējienā ierakās ar krūtīm "kalna" klintī, izara milzīgu tranšeju un raustīdams ķetnas, izplūda uguns un dūmu straumē.

Petruha izšāva vēlreiz - viņš izmantoja anihilatorus, trāpīja otrajam ģigantam, bet vairāk arī neko izdarīt nepaspēja. Viņu pārklāja kaut kāda sudrabaina šķidruma strūkla, un dažu mirkļu laikā viņš burtiski izšķīda šajā šķidrumā, gluži kā skābē, pārvērtās par skeletu, par spokaini miglainu plankumu. Pazuda!

- Uguni! - pavēlēja Ždanovs.

Grupa izšāva zalvi no vairāk nekā divdesmit stobriem, izmantojot visus pieejamos ieročus: "universālus", anihilatorus, "glokus", "skorpionus", "kijus" un vaksingu. Zalve izrādījās iespaidīga, bet pats galvenais - efektīva.

Divi skorpionu-krokodili pārvērtās par uguns un dūmu vulkāniem, trešais pazaudējis vairākas ekstremitātes savirpuļoja uz vietas. Ceturtais vajātājs apstājās, meta pakaļ "kentauram" dzirksteļojošā šķidruma straumi, bet to nesasniedza. Un šajā brīdī "hronobruņinieks" beidzot uztaustīja kvantu pāreju starp Zariem, un "kentaurs" ienira tumšā gredzenveida tunelī, kas aizbēgušos aizveda uz citu pasauli.

* * *

Bezgalīgs baismīgs mežs - tā "hronodesantnieku" acīm parādījās Zlatkova solītais ganglijs, Zaru krustojuma mezgls. Tikai koku stumbru mežs - bez zariem un vainagiem, kuru resnums dažkārt sasniedza simtiem metru, pēc apdullušo komandas dalībnieku vizuālā novērtējuma. Stumbriem bija atšķirīga krāsa, mizas raksts, izaugumu forma, bet tomēr no cilvēku pieredzes viedokļa tie bija visīstākie koku stumbri, vienīgi pārspīlēti palielināti līdz hipertrofētiem izmēriem.

Augsne, no kuras šie milži izauga, atgādināja dūmu slāni, bet cietus dūmus, pa kuriem varēja brīvi staigāt. Jebkurā gadījumā "kentaurs" ar jātniekiem - pusotra tūkstoša tonnu smagais koloss - nekrita cauri, ejot pa pērļaini pelēkiem "dūmu mākoņiem".

Šīs dīvainās pasaules debesis sudrabaini mirdzēja, ik pa laikam nometot garas dzirksteles kā meteoru pēdas. Nekas līdzīgs zvaigznēm vai saulei netika novērots, bet bija pietiekami gaišs, it kā spīdētu pats gaiss. Gravitācijas spēks šeit nebija zemāks nekā uz Zemes.

- Vai tas jau ir ganglijs? - Oļegs Borisovičs jautāja pēc ilgākas pauzes.

- Es nekad šeit neesmu bijis, - atbildēja Zlatkovs-ceturtais. - Bet tas ir ganglijs. Mans draugs, Taisni Ejošais, nevarēja ...

Atanasa balss pēkšņi noslāpa skanīgā plakšķī un apklustošā dūkoņā. Kentaurs sašūpojās no kaut kurienes uznākuša vēja brāzmā.

Visi sastinga, skatījās apkārt, mēģinot saprast, kas noticis.

Bija vēl viens plakšķis, bet vājāks. No tālumā esošajiem koku stumbriem izskrēja pelēku dūmu strūklas, nosēdās. Dunoņa norima.

- Es domāju, ka saprotu ... - Zlatkovs iesāka.

Koka stumbrs ar skanīgu tarkšķi divsimt metru attālumā no jātniekiem pēkšņi sabruka spilgti izgaismotā līnijā. Dunošs trieciens! Līnija kļuva melna! Vēl viens trieciens! Migla tajā vietā uzvirpuļoja kā strūklaka un izkaisījās strūklās visos virzienos. Triecienviļņi, ko radīja koka ļoti ātrā sakļaušanās, gandrīz notrieca cilvēkus no kentaura muguras, liekot tam uz vietas dejot, lai saglabātu līdzsvaru.

- Kas tā ir par parādību? - Garaņins drūmi jautāja.

- Slings! - Ivors nomurmināja.

- Pilnīgi pareizi, - Zlatkovs apstiprināja. - Mēs savā priekšā neredzam neko citu kā Zarus. Kāpēc viņi mums šķiet koku stumbri, es nezinu, šādi darbojas mūsu uztveres aparāts, caur psihi un apziņu nododot ienākošo informāciju. Dabiski, ka šeit nav koku. Stumbra saspiešana stīgā nozīmē ne vairāk, ne mazāk kā slingu, dimensiju kompaktifikācijas procesu vai Zara sakļaušanu.

- Lieliski! Un jūs iesakāt mums meklēt Matricas Zaru, - Oļegs Borisovičs sāka runāt, - katru reizi ielauzoties katrā ... hm ... kokā? Bet, ja nu tas tieši šajā brīdī sabruks?

- Baidos, ka mums nav citas izvēles, - Zlatkovs atbildēja vienmērīgā balsī. - Jūs taču redzat, ir sākusies Koka sakļaušanās ķēdes reakcija. Protams, jūs varat izmēģināt ...

Dobjš vaids! Vēl viens koks, kas atradās puskilometra attālumā no jātniekiem, sakļāvās melnā auklā un pazuda. Atbalss atnesa vairākus tālus plakšķus un klikšķus uzreiz. Zari - veseli Metauniversumi ar visām kolosālajām telpiskajām izplatībām, planētām, zvaigznēm un iedzīvotājiem - turpināja “nokalst”, sarukt un pārvērsties enerģijas auklās. Ganglijs, viens no neskaitāmajiem Laiku Zaru krustojumiem, trīcēja un drebēja kā dzīvs.

Šokēto cilvēku acu priekšā viens no kokiem sasvērās, pieskārās blakus esošajam stumbram, un notika pārsteidzošs savstarpējas iespiešanās sprādziens, koku formu izliekšanās, to daudzslāņaina saplūšana, izkropļojumi, sajaukšanās, ko papildināja gaismas uzplaiksnījumi un pērkonīgi traģiskas mūzikas akordi, un viss beidzās ar kolosālu sprādzienu, kas sabojāja kaimiņu stumbrus. Daži no tiem arī eksplodēja vai saspiedās melnās stīgās un pazuda.

- Ko darīsim? - šajā dārdoņā iekliedzās viens no Belijiem. - Mums jāiet prom no šejienes!

- Mums vēl ir iespēja atgriezties pie maniem draugiem - Floriāņiem, - ieteica Zlatkovs-ceturtais. - Lēnprātis kontrolē savu Zaru, mēs tur būsim drošībā.

- Tas nav risinājums! - Ždanovs, Ivora tēvs stingri paziņoja.

- Tad jāmeklē Matricas Zars, - sacīja Romašins. - Mums tiešām nav izvēles.

- Ir vēl viena iespēja, - sacīja Zlatkovs ar šaubu pieskaņu. - Ja tikai operators piekritīs šim solim.

- Kāda? - Ivors uzreiz nesaprata, ka visi gaida viņa atbildi. - Esmu gatavs! Kas mums jādara?

- Meklēt koku sakni "pēc taustes" pārāk bīstami, var mēģināt iziet Tai Czi ...

- Tai Czi - Lielā Pēdējā Iespēja, - tulkoja Ždanovs vecākais. - Ko jūs vēlaties ieteikt, Atanas?

- Es ierosinu iziet Tai Czi, atrast Neiespējamo Stāvokļu Koku un nokāpt pa to līdz Laiku Pirmsākumiem.

Ēterā iestājās klusums. Tikai no visām pusēm turpināja atskanēt sabrukošo pasauļu tālās un tuvās skaņas.

- Vai tas ir mazāk bīstami? - Oļegs Borisovičs jautāja.

- Jautājums jāuzdod savādāk, - Belijs norūca. - Cik tas ir bīstami?

- Patiesībā tas ir nāvējoši bīstami, - flegmatiski atbildēja Zlatkovs. - Es nezinu, vai operatoram pietiks spēka, lai pasargātu mūsu psi-solitonu no sabrukšanas. Bet, ja mēs iziesim caur N-absolūtu, neviens mūs vairs nevajās.

- Tas gan tiesa!

- Kas ir N-absolūts? - jautāja Mirjama.

- Tā es saucu par Neiespējamo Stāvokļu Koku. Šajā kontinuumā ir iespējami tikai paradoksālu jēdzienu Nekur, Nekad, Nekas un tā tālāk kombinācijas.

- Ļoti intriģējoši. Tomēr mēs visi riskējam ar savu dzīvību, un katram pašam jāizlemj, vai viņš iet vai ne.

- Ko gan tur izlemt! - Mirjama bija sašutusi. - Mēs esam viena komanda, un mums ir jānodrošina operators! Bet ja kāds negrib - lai iet prom!

Sakaru kanāls atnesa smiekliņus. Uz meitenes kaislīgo piezīmi vīrieši reaģēja ar humoru.

- Ivor, vārds jums, - teica Romašins.

Netālu no "kentaura" ar sprādzienu sabruka Koks, tā, ka tas nosēdās uz pakaļējām kājām.

Ivors nodrebēja, saprotot, ka no viņa lēmuma ir atkarīgs ne tikai ekspedīcijas liktenis, bet arī dzīvība, kā arī to cilvēku dzīvības, kuri viņam visu šo laiku palīdzējuši, sargājuši un ticējuši viņa spējām. Un viņš arī saprata, ka atpakaļceļa nav!

- Es ... mēģināšu ... - viņš nomurmināja, bet noķēris vispārēju šaubu vilni, izlaboja sevi: - Es izdarīšu visu, ko spēšu!

- Tad uz priekšu, dēls, - sacīja Ždanovs vecākais. - Iekļauj mūs savā psi-sfērā un meklē N-absolūtu.

"Kentaurs" zem jātniekiem mīdījās no kājas uz kāju, gaidot "hronodesantnieku" pavēli. Ivors mentāli viņam paplakšķināja pa “skaustu” un koncentrējās uz Spēku lauku.

6. nodaļa

Izrādījās, ka apvienot grupas dalībnieku psi sfēras nav nemaz tik vienkārši. Bija jāmācās šī uzdevuma laikā, atsitoties pret citu cilvēku spēcīgajiem raksturiem un jāsaskaras ar cilvēku dzelzs gribu, kuri kļuvuši par pavadoņiem un draugiem. Galu galā, ar milzīgām pūlēm, Ivoram izdevās apvienot "hronodesantnieku" mentālās sfēras vienotā monolītā veselumā, un viņš izjuta tādu mentālo spēku pieplūdumu, ka gribēja no visa spēka iekliegties: "Urrā! Izdevās! " Bet viņš noslāpēja šo impulsu, mentāli noskūpstīja Mirjamu, saņemot atbildes "skūpstu" - veselu kaudzi siltu jūtu un emociju, un pievērsa skatienu ganglija telpai, kuru satricināja Zaru sakļaušanās "antisprādzieni".

Viņš ieraudzīja šausminošas dzīles, kurās varēja noslīkt, izšķīst bez pēdām, un kolosālas cilvēka iztēlei nesasniedzamas un cilvēku valodā neaprakstāmas virsotnes. Viņš sajuta informācijas lauku bezdibeņus un necilvēcīgu emociju aizas. Viņš izjuta tik milzīgus melanholijas, skumju un sāpju masīvus, ka sareiba galva un iesāpējās sirds! Viņā atbalsojās visas mirstošās pasaules, pilnas dzīvības un kustību.

Kaut kā pieradis pie sava stāvokļa, Ivors (precīzāk, viss "solitons", ieskaitot Taisni Ejošā psihosfēru) sāka meklēt ieeju N-absolūtā un nebija pārsteigts, atrodot centrā (vai varbūt nomalē, orientieru šajā ganglija telpā nebija) dīvainu veidojumu, kas radīja dziļas bedres un tajā pašā laikā augoša stiebra iespaidu.

"Kentaurs" paklausīgi pagriezās pa kreisi, paklausot "solitona" mentālajai pavēlei, kādu laiku manevrēja, apejot eksplodējošos "kokus-Visumus", un pēkšņi nonāca plaša "klajuma" malā, kura centrā plūda no apakšas uz augšu (dažreiz tas šķita no augšas uz leju) caurspīdīga, mēness gaismai līdzīga, liesma.

Bija grūti aprakstīt tā formu.

No vienas puses, tā bija straume, uguns stabs, no otras - gaismas šķidruma strūklaka, un, treškārt, dzīvs nepārtraukti kontūras mainošs augs. Bet laiku pa laikam pēkšņi šī apbrīnojamā veidojuma liesma kļuva blīva, tad tā iekrita sevī, un cilvēkus apdvesa šausmīgs bezgalīgs nereāls bezdibenis, kurā materiāli priekšmeti, lauki, skaņas, cilvēku emocijas noslīka un izšķīda bez pēdām.

"N-absolūts!" - atnāca Zlatkova-ceturtā doma.

Neviens viņam neiebilda. Ivors un visi viņa pavadoņi tagad bija vienots veselums, vienotas mentālās orientācijas telpa, kurā zemapziņā acumirklī reaģēja uz jebkuru kairinājumu, tāpēc viņiem apspriest situāciju nevajadzēja. Visi jutās to pašu ko operators, kurš apvienoja viņus egregorā, un viņš juta to, ko juta viņi.

"Kentaurs" rikšoja pa "dūmakainajiem" slāņiem līdz Neiespējamo Stāvokļu Koka pulsējošajai straumei. Pēkšņi kaut kas mainījās: it kā ēna pārlidoja braucējiem, aptumšojot neredzamo gaismas avotu. Ganglija telpa nodrebēja. "Dūmi" zem "kentaura" kājām saplaisāja atsevišķos "gabaliņos", bet atkal sāka plūst kā īsts dūmu slānis. Cilvēki izjuta smagu triecienu pa apziņu, tomēr atvairīja mentālo uzbrukumu un drūmi "pacēla dūri" atbildes triecienam, nezinot, kam tas paredzēts.

"Kentaura" priekšā parādījās cilvēka figūra zaļganās smilškrāsas drēbēs ar dīvainu piegriezumu un pēkšņā lēcienā izauga par simtmetrīgu milzi. Lejup uz cilvēkiem un "hronobruņinieku" paskatījās kvēlojošās, dzeltenās, vienaldzīgi augstprātīgās broveja Mimo acis, kurās uz mirkli uzplaiksnīja pārsteigums.

Mefistofeliskās Mimo uzacis palēcās augšup. Pēc tam broveja acis atkal kļuva miegaini vienaldzīgas.

- Apsveicu, operator, - viņš skaļi nodārdināja. - Jūs gandrīz sasniedzāt mērķi. Tomēr man nākas jūs apbēdināt. Spēle ir nonākusi finiša taisnē, lai gan tās nobeigums, iespējams, nav zināmas nevienam, pat Spēļu Radītājam, un Koka sakļaušanās process ir kļuvis neatgriezenisks.

- Es iešu līdz galam! - Ivors blāvi attrauca.

Viņa balss, protams, neizlidoja no ķiveres, bet sarunu biedrs sadzirdēja jauno cilvēku.

- Diemžēl, tas jūsu stāvoklī ir nereāli, - nopūtās Mimo. - Pat es nevarēju izkļūt no šejienes bez nepieciešamajām prasmēm. No šī Laiku Mezgla nav izejas.

- Kļūdies. Izmisuma situācijās parasti ir vairākas izejas. Mēs izlauzīsimies.

- Jūsu monāde būtu laba Spēles sākumposmā, kad tā varētu pildīt Tiesu Izpildītāja lomu. Bet tagad ir par vēlu. Jums pat nepietiks spēka, lai atgrieztos mājās un nodzīvotu tur līdz sirmam vecumam. Es pilnībā izsvītroju jūs no pretendentu uz uzvaru saraksta. Jūsu izvēle iziet cauri Neticības kontrloģikas Inferno ir nepareiza. Tas nav pa spēkam pat Spēlētājiem.

“Eh, ja man būtu drimmers!.." - Mirjama nopūtās. "Es savaldītu šo klaidoni ..."

Mimo izdzirdēja viņas domas.

- Jums ir drimmers, bet arī tas nespēs pārvarēt nepārvaramo.

"Nesapratu!.." - atlidoja Oļega Borisoviča doma.

- Kopā ar jums ir drimmera embrijs - Tranga.

- Žmurs?! - Garaņins bija pārsteigts.

- Tas nav aktivizēts, bet tam ir šādas tādas iespējas pat šajā stāvoklī. Tas ir pārsteidzoši, ka jums izdevās viņu pakļaut. Manā atmiņā līz šim tas nebija izdevies nevienam. Neskatoties uz to, tas jums nepalīdzēs nokļūt līdz Laiku Saknēm, kurp jūs gribat doties.

- To mēs izlemsim paši!

- Es tikai gribu glābt jums dzīvības. Varbūt vēlaties kļūt tāds pats kā es? Brovejs? Spēļu Skatītājs?

- Nē.

- Padomājiet, jums tiks dotas neierobežotas pilnvaras.

- Nē!

- Es varu jūs nosūtīt uz dzimto Zaru. Pēc maniem aprēķiniem tas izdzīvos vēl ilgi. Pietiks visam mūžam.

- Nost no ceļa, kārdinātāj! - Griša Belijs norēcās. - Citādi ...

- Pretējā gadījumā jūs mani iznīcināsiet? - Mimo pasmīnēja un izdarīja noraidošu žestu. - Esmu gandrīz sasniedzis dzīves piesātinājuma robežu un esmu gatavs pat aiziet. Bet tas taču jums nepalīdzēs.

- Laid garām Otrais! - Ivors pateica ar draudošu spēku. - Es esmu Tas, Kurš Pamodās, un mani neviens nevar apturēt!

- Nu ko, jūsu izvēle, - brovejs atkāpās malā. - Bet brīdinu: jūs iesiet bojā!

"Hronobruņinieks" iesita ar papēžiem pa kentaura sāniem, un ar grandošu sprādzienu viņi padrāzās garām klaidonim pa Zariem.

"Kāpēc tu viņu nosauci par Otro?" - Jautāja Ždanovs-vecākais.

"Tāpēc ka viņš ir ne tikai brovejs Mimo un Skatītājs", - atbildēja Zlatkovs-ceturtais. - "Viņš ir arī Spēļu Pasūtītāja iemiesojums, kas faktiski jau arī ir Sākotnēji Otrais."

"Nevar būt!" - korī iesaucās vairāki cilvēki: Beliji, Mirjama, Ruslans un Nadja, Oļegs Borisovičs.

Ivors, kurš sēdēja uz "hronobruņinieka" pleca, atskatījās.

Brovejs Mimo domīgi skatījās uz viņiem, spēlējoties ar melnu akmeni, kas karājās no masīvas metāla ķēdes. Tad viņa kājas zaudēja skaidras kontūras, izklīdušas dzirkstošajās miglas straumēs, arī rokas pārvērtās miglainās lentēs, galva ievilkās kaklā, plecos, pats sāka izplūst miglainās strūklakās un iesūcās kā gara mirzošas vielas straume vienā no "koka" stumbriem klajuma malā malā.

"Es domāju, ka viņš mēģinās mūs aizturēt," atzina Romašins.

"Priekš kam? - attrauca Ivora tēvs Ždanovs. "Viņš tiešām domā, ka mēs esam nolemti."

"Es kaut ko nesaprotu," padeva mentālo balsi Garaņins. - "Kā viņš vienlaikus var būt spēļu klients un skatītājs?"

"Acīmredzot, tāda ir loģika, kā caur Spēli atspoguļot Radītāja Ideju," teica viens no Zlatkoviem. - Lai arī, iespējams, Sākotnēji Otrais, sasniedzot Laiku Kokam Maksimāli pieļaujamo Absolūta izpratnes līmeni, vienkārši pārkāpa Pirmās Kārtas Likumus. Tādā gadījumā viņš pieļāva kļūdu, dodot mums iespēju apturēt šo satrakojušos Spēlētāju. "

"Kentaurs" apstājās vājas caurspīdīgas liesmas strūklas priekšā, kura personificēja ne ar kādiem mērījumiem un izskaidrojumiem klasificēto Neiespējamo Stāvokļu Koku.

"Par to, kāpēc Mimo vai kā viņu tur, palaida mūs, diskutēsim pēc tam" izlēmīgi sacīja Ždanovs-Ivora tēvs. "Vai visi ir gatavi lēcienam ... ellē?"

"Ir viens priekšlikums," pieklājīgi sacīja Zlatkovs-Ceturtais. “Mūsu draugs brovejs Mimo ar nodomu vai nejauši, bet izteicās par mūsu pavadoņa Trangha patieso pielietojumu. Kāpēc mums neizmantot viņa pakalpojumus? Papildu aizsardzība, ziniet, nekaitēs."

- Par ko jūs domājat, Atanas? - Romašins jautāja.

“Trangha ir Bendes Substants ar ļoti augstu enerģijas piesātinājumu, un viņš, pēc broveja domām, ir deaktivizēts drimmers. Es domāju, ka operators var piespiest viņu pārklāt katru no mums ar sava ķermeņa slāni kā otru aizsargtērpu. Tā vēl nav pilnas drošības garantija, bet kādu laiku mēs būsim ļoti labi aizsargāti. "

"Nu, to gan ne! - Belijs nomurmināja, pārraidot emocijas, kas atbilda "zosādai". - Vienreiz mēs jau pabijām šī ķēma "trakokreklā", otrreiz vairs negribētos."

- Tad viņš kalpoja saimnieka emisāram.

"Vienalga ideja ir bīstama!"

"Ideja ir laba," Romašins nepiekrita. "Ivor, vai varat pierunāt Tranghu kalpot mums kā papildu skafandriem?"

"Pamēģināšu", - Ivors nedroši sacīja. "Tikai Trangha ķermeņa tilpums nav liels, ar to nepietiks "hronobruņiniekam"."

"Jums nav jāuztraucas par manu draugu, Taisni Ejošo," - sacīja Zlatkovs-ceturtais. "Viņam nav vajadzīgi aizsargājoši kokoni."

"Ir pienācis laiks izlemt. Redzat, kas notiek? " - Romašins atcerējās nemitīgo Zaru sakļaušanās procesu.

Ivors koncentrējās, iekļuva pseido-cilvēka apziņas tumšajos dziļumos, atrada rezonējošas savstarpējas sapratnes stīgas. Mentālā saruna starp zemieti un bendeskalpu ilga vairākus desmitus sekunžu. Pēc tam Trangha nišā zem seglu aizmugures, sadalījās divdesmit cilvēka galvas izmēra spīdīgos, dzīvsudrabainos pilienos, un katrs piliens uzlēca uz "sava" nesēja.

Nadežda izbijies atkāpās. Ruslans steidzās mierināt savu draudzeni, lai arī pats pārcieta operāciju "skafandra uzvilkšana" bez īpaša prieka. Arī Griša Belijs, kurš bija pārcietis ilgu nebrīvi zem bendeskalpa "līķauta", nejutās ērti. Tomēr beidzot dzīvās plēves izstiepšanas process pār "kokosiem" beidzās, "hronodesantnieki", kuru izskats gandrīz nemainījās (izņemot pēdējos izglābtos trīs Ždanovus - Romašinu - Zlatkovu), izmēģināja jaunos "skafandrus" kustībā, pierada un pienāca laiks doties ceļā.

“Lai kas arī notiktu - turieties kopā! - ieteica Zlatkovs-ceturtais. "Mums ir jāpaliek monādei, vienam organismam ar vienu gribu, tikai tad mums būs iespēja iziet cauri tam, kas šķiet neticami, un pieklauvēt pie Visuma Mātes durvīm."

"Skaisti pateikts," Ždanovs-vecākais pasmaidīja. - Reizēm man, Atanas, šķiet, ka tu zini daudz vairāk nekā visi pārējie kopā.

"Var jau būt ka jums ir taisnība," skumji sacīja Zlatkovs.

"Ivor, dārgais ..." Mirjama klusi un maigi nočukstēja.

Ivors attapās, lēnām skaļi sacīja:

Ak, mēmo sapņu devēj,

Ak, vispasaules gaismas radītāj,

Es nesaprotu tavas atklāsmes

Es nesaklausu atbildi...

"Kentaurs" nolieca spīdošo ragu uz priekšu un metās caurspīdīgas liesmas straumē, ienirstot tajā, it kā no klints ūdenī ...

* * *

Cilvēka uztveres sfēra un informācijas apstrādes metodes ir nepilnīgas. Cilvēku valoda ir nabadzīga. Ar to nav iespējams aprakstīt pat nelielu daļu no Laiku Koka realizētajiem stāvokļiem. Cilvēka acis spēj redzēt tikai trīsdimensiju objektus, pārējās viņa maņas spēj uztvert tikai ļoti šauru materiālā spektra diapazonu, nemaz nerunājot par antimateriju, un pat cilvēku ar ekstrasensorām spējām, Spēka cilvēku ekstrasensorās uztveres sfēra nespēj aptvert un adekvāti atspoguļot visu esošo materiālo formu daudzveidību. ... Ko gan mēs varam pateikt par iztēlei nepieejamo Absolūtu vai par neiespējamu matērijas stāvokļu kontinuumu, kas nav iespējami no jebkura viedokļa? Kā tādus izprast? Kā novērtēt? Kādus vārdus aprakstīt?

Metauniversos, kas atbilst Laika Zariem, kuros parādījās saprātīgs cilvēks, objekta forma un stāvoklis nemainās, un, ja tas ir apaļš, tad tas ir apaļš. Ja tas ir karsts, tad tas nebūs auksts.

Bet kā iedomāties objektu, kuram vienlaikus ir daudz savstarpēji izslēdzošu īpašību? Kā aprakstīt telpu, kas vienlaicīgi ir gan laiks, gan kaut kāda viela - cieta, šķidra un absolūti neesoša? Vai, piemēram, vai cilvēka uztveres aparāts var sajust ledus liesmu, redzēt neticami spožas tumsas gaismu vai novērtēt nulles bezgalību?

Šķiet, viennozīmīgi - nē! Un tomēr no satriecoši lielisko virtuālo ainavu haosa, kas dzīvoja saskaņā ar savas dzīves likumiem ārpus cilvēka apziņas, cilvēku iztēle, kas iegrimst nebūtības vidē, negaidīti uztver pazīstamas formas un vieglas kompozīcijas, un "hronodesantnieki" ar šausmām un izbrīnu apbrīnoja skaistās fejas, kuras pārvērtās baigos ilkņainos briesmoņos, apbrīnojami skaistās pilis, kas uzreiz pārtapa par drūmu ragu un nagu palisādi, mirdzošās klintīs, kas vienlaikus bija caurumi, ieejas kau kādās telpās, mirdzošās plūsmas, kas pēkšņi ieguva svina cietību un blīvumu, vibrējošās melnās stīgas, kas bija neesošu dimensiju no nekurienes nākošas un uz nekurieni vedošas līnijas.

Ivora gribas apvienoti vienā garīgā mentālā organismā, "hronodesantnieki" saprata, ka viņu vīzijas ir tikai šīs ārprātīgās pasaules ietekmes uz apziņu un zemapziņu atspoguļojums, bet tomēr ar interesi un iekšēju drebēšanu ķēra "neiespējamo esamību" plūstošos spokainos uzplaiksnījumus un "atpazina" savas fantāzijas, sapņus, bailes un nojautas. Ikviens atrada to, ko meklēja, ko gaidīja un kas sāka dzīvot viņa iztēlē ar visaugstāko - pēc viņa paša vērtējuma - realitāti.

Oļegs Borisovičs bija pārsteigts, apzinoties, ka stāv uz savas vasarnīcas sliekšņa, spēra soli uz priekšu un saskrējās ar sievu ... ar kuru pirms daudziem gadiem bija izšķīries. Viņa bija tik jauna un skaista ...

Gena Markins nonāca automašīnu veikalā, kur stāvēja viņa iecienītākās sporta automašīnas, no kurām vienu viņš ļoti vēlējās iegādāties jau kopš bērnības ...

Paša pilots ieraudzīja savu draudzeni, kura avarēja ar motociklu, atkal dzīvu. Viņa gaidīja viņu, aicinoši vicinādama roku, atspiedusies uz grezna baika segliem...

Griša Belijs-pirmais, ieraudzīja savu dēlu, kurš gāja bojā jūrā, un ar klusu saucienu: "Saša!.." metās pie viņa...

Un pat komisārs un bijušais tiesnesis Ignats Romašins uzreiz nevarēja novērtēt savas iztēles radītās ainas nereālitāti: viņš stāv spožas saules pielietā meža klajumā, un viņam apkārt rosās viņa bērni... kas viņam nekad nebija bijuši ...

Laiks Neiespējamo Stāvokļu Koka “cietajā straumē” bija tikai subjektīvu izjūtu maiņa, to nebija iespējams kontrolēt, un kas nospēlēja negatīvu lomu. Aizrāvušies ar parastajā dzīvē neiespējamu iedomātu tēlu apbrīnošanu, "hronodesantnieki" aizmirsa sava ceļa mērķi, un vide acumirklī reaģēja uz monolītā psi masīva sadrupšanu atsevišķos gribas un psihes "gabalos".

Cilvēku apziņa sāka izšķīst šajā vidē, kļūt par “neiespējamības daļu”, virtuālās dzīves virtuālo elementu. Lai gan tajā pašā laikā visi saprata savu stāvokli un ticēja, ka jebkurā brīdī var "atgriezties" pie sevis.

Pirmais, kurš apzinājās šī procesa bīstamību, bija Zlatkovs-ceturtais.

“Uzmanību, kolēģi! Neaizraujieties! Mēs slīkstam! Koncentrējieties uz izkļūšanu! "

"Paspēsim vēl ..." nomurmināja Oļegs Borisovičs. "Mēs to nekad vairs neredzēsim ..."

"Tik dīvaini ... neparasti ... ļaujiet man to noskatīties!" - Markins viņu atbalstīja.

"Mēs šeit izkusīsim un pazudīsim ellē! - atjēdzās Romašins. "Nekavējoties koncentrējieties!"

“Operator, meklē izeju! - Belijs nikni uzkliedza. "Pretējā gadījumā mēs šeit iestrēgsim uz visiem laikiem!"

“Nemetieties uz viņu! - iestājās par Ivoru Mirjama. - Viņš dara visu, ko var. Ivoruška, dārgais, mēģini atrast izeju, es esmu ar tevi! "

Ivors sajuta, kā viņa dziestošajā dvēselē ieplūst smalks silts mīlestības un maiguma stariņš.

"Arī mēs esam ar tevi!" - Ruslans un Nadežda pievienojās egregoram; kopā viņiem bija vieglāk pretoties pašhipnozei, jo pāris atbalstīja viens otru un apmainījās ar sapratnes viļņiem un vēlmi būt kopā.

Pārstāja reibt galva. Spokaino figūru un ainu mirgošana pārstāja novērst Ivora uzmanību. Katra dvēsele-griba, kas pievienojās egregora kopējam laukam, palielināja tā spēku, pievienoja pārliecību un vēlmi izkļūt uzvarētājam no cīņas ar šķīstošo "neiespējamā realizācijas telpu". Kādā brīdī viņš saprata, ka ir gandrīz visvarens, un, lai arī vide, kurā viņi atrodas, paspēja apēst Tranghas ķermeņa materiāla aizsargslāni uz "kokosiem" un sāka noārdīt skafandru vielu, Ivors nesāka novērst uzmanību, pastiprinot aizsardzību, bet ar spēcīgu gribas piepūli caurdūra liesmu, kas dedzināja "hronodesantniekus" visos virzienos uzreiz un starp daudzajiem melnajiem caurumiem - izejām uz nezināmām pasaulēm - ieraudzīja siltu, sirsnīgu, draudzīgu aicinājumu. Un viņš metās turp ar visu apziņu un visu ķermeni, velkot sev līdzi pārējos...

7. nodaļa

Tērpos, kas bija zaudējuši spīdumu un formu, viņi ciešā pulciņā stāvēja pie visīstākajiem milzīgiem koka vārtiem ar zelta un sudraba rakstiem un, aizturējuši elpu, skatījās uz augsto baļķu žogu un neticami skaistajām pilīm un tempļiem, kas pacēlās virs žoga.

- Kur mēs esam?! - Mirjama nočukstēja, paužot vispārēju neizmērojama pārsteiguma sajūtu. - Vai šī ir Zeme? Vai paradīze?..

- Īrijs, - Garaņins nomurmināja.

- Varbūt viss šis attēls ir mūsu iztēles auglis, - izklaidīgi sacīja Zlatkovs un salocīja ķiveri. - Bet kāds te ir gaiss! Brīnumains!..

Pēc viņa tāpat rīkojās arī pārējie.

- Patiešām, - Oļegs Borisovičs atdzīvojās, - elpot šeit ir viegli. Es nebūšu pārsteigts, - viņš smejoties piebilda, - ja tagad vārti atvērsies un iznāks pats erceņģelis Gabriels.

- Varbūt apustulis Pāvils? - Griša Belijs pasmaidīja.

- Neredzu atšķirību.

- Ja iznāks apustulis Pāvils, tas nozīmē, ka mēs esam nonākuši citā pasaulē, - sacīja Ždanovs-vecākais.

Romašins iesmējās. Arī pārējie vīrieši pasmaidīja. Un nodrebēja, kad atskanēja gara čīkstoņa.

Vārti lēnām vērās vaļā, izplatot zeltaina mirdzuma kūli. Gaisma nebija spoža, bet aiz tās straumes nekas nebija redzams. Cilvēki aizsedza acis ar plaukstām, nevēlēdamies novērsties, mēģinot ieraudzīt to, kurš pie viņiem iznāks pa vārtiem. Tomēr pagāja minūtes, vārti palika vaļā, bet neviens neparādījās.

- Ko mēs gaidām? - Oļegs Borisovičs neizturēja. - Šķiet, mēs tiekam aicināti...

- Nesteidzieties, kolēģi, - paspēra soli uz priekšu Zlatkovs-ceturtais; pārējie viņa kvanki pievienojās viņam, visi četri pagriezās pret pārējiem. - Mūsu misija ir beigusies, - Zlatkovs-ceturtais neparasti klusi turpināja, pārlaižot saprotošu skatienu "hronodesantnieku" gaidpilnajām sejām. - Mums visiem tur ieeja liegta. Viņš atskatījās uz zeltainu, siltu, nededzinošu gaismu lejošajiem vārtiem. - Kā teica dzejnieks:

Bet tālāk - viss. Ceļš beidzas šeit

priekš mirstīgā.

Bet būt par Dievu nebūs iespējams.

Tas tiešām ir Īrijs, ieeja Matricas Zarā, no kuras sākās Laiku Koka zarošanās. Šeit var ienākt tikai operators.

- Bet es?! - lūdzoši sacīja sašutusī Mirjama.

- Un jūs - kā daļa no operatora apziņas un dvēseles, - pasmaidīja Zlatkovs. - Un, iespējams, arī šis pāris. - Viņš pamāja uz Ruslanu un Nadeždu. - Visums sākās ar mīlestību, un Laiku Sākumā var iekļūt tikai ar mīlestību sirdī.

Klajumiņā vārtu priekšā iestājās klusums. Visi klusējot skatījās uz četriem zinātniekiem, kas bija līdzīgi viens otram ne tikai ārēji, bet arī iekšēji.

- Kas jūs esat, Atanas? - lēnām izrunāja Ždanovs-Ivora tēvs.

Zlatkovi apmainījās skatieniem un identiskiem smaidiem.

- Mēs esam cilvēki, tāpat kā jūs visi. Bet mēs esam arī tā līmeņa simbols, kuru cilvēks varētu sasniegt. Hieroglifs no bezgalības. Noslēpuma nesēji. Un vēl mēs esam arī Tiesnesis, viens no tiem, kurus Bende nevarēja ne pierunāt, ne uzpirkt, ne piespiest kalpot viņam.

- Tātad jūs visu zinājāt jau no pašā sākumā? Par operatora iespējām, par mūsu ceļu ...

- Diemžēl ne visu, - Zlatkovs papurināja galvu. - Daudz kas arī mums paliek slēpts. Piemēram, mēs nezinām, kā beigsies operatora tikšanās ar Matricas Zaru vai, kā to vēl var nosaukt, ar Visuma Māti. Un vai viņš spēs vispār satikties ar Radītāju, neskatoties uz visu savu potenciālu?

- Kāpēc jūs neiejaucāties agrāk, kad bijām uz nāves robežas? - Garaņins drūmi jautāja.

- Tāpēc ka operatoram bija jānobriest, jāiziet pārbaudījums un jāpaceļas uz augstāku līmeni, uz citu kvalitāti. Viņam to vajadzēja sasniegt tikai ar jūsu palīdzību. Mums nebija tiesību iejaukties pirms laika.

- Nu, labi, pieņemsim, ka viņš tur ieies... viņi tur ieies. Ko tālāk? Vai Spēle apstāsies? Vai Koks pārstās sabrukt un atjaunosies iepriekšējā apjomā? Vai mūsu Zari "nenokaltīs"?

- Mēs nezinām, - Zlatkovs ceturtais pašūpoja galvu. - Varbūt Visumi, kuros jūs esat dzimuši, vēl nepastāv. Varbūt tie neparādīsies vispār. Varbūt viss Koka zarošanās process sāksies citādi un pēc citādiem principiem, ja radīsies tāds laiks, pēc kura vadības sistēma - transgress - vispār nebūs vajadzīgs. Bet mēs esam pārliecināti par vienu: Visums mainīsies! Tāds kādu to izveidoja Radītājs, tas vairs nebūs nekad.

- Bet kas tad būs? - Mirjama klusi jautāja.

Zlatkovi uz viņu paskatījās ar vienādi piemiegtām acīm.

- Tagad viss ir atkarīgs no jums. Mēs nevaram izteikt to, kas nav izsakāms ar vārdiem.

Ivors satika Mirjamas skatienu, attapās, apskāva viņas plecus, klusi, it kā pie sevis sacīja:

Man atklājās, ka laika nav,

Ka planētas neveido debesīs rakstus,

Ka nemirstība nāvē ved,

Ka pēc nāves nemirstība gaida.

- Pilnīgi iespējams, - Zlatkovs pamāja ar galvu.

Ivors atskatījās uz Ruslanu un pamāja:

- Pievienojies, kaptein. Grēks neizmantot iespēju pabūt Laiku Pirmsākumā.

Ruslans, apmainījies skatieniem ar Nadeždu, satvēra viņas roku, svārstīdamies paskatījās uz Garaņinu, uz saviem bijušajiem padotajiem.

- Ej, ej, - Garaņins norūca. - Tās ir tavas tiesības, tu to esi pelnījis.

- Mēs tevi pagaidīsim šeit, komandier, - piebilda Gena Markins.

Ruslans un Nadja tuvojās pirmajam pārim. Zlatkovi atkāpās malā.

- Mēs tiešām visi pagaidīsim šeit, operator. Veiksmi jums!

Zeme nodrebēja zem cilvēku kājām, un no tās dziļumiem atskanēja zems, izgaistošs dārdiens.

- Kas tas ir? - Oļegs Borisovičs pacēla pie auss roku.

- Viņš dusmojas, - Zlatkovs pasmīnēja.

- Kurš tad?!

- Sākotnēji Otrais. Mēs viņu apspēlējām. Tagad viņš nevarēs aizstāt Sākotnēji Pirmā radīto, ar saviem veidojumiem un idejām. Viņš zaudēja.

Pie Ivora pienāca viņa tēvs, neko neteicis apskāva viņu, noskūpstīja uz abiem vaigiem un atkāpās. Pārējie "hronodesanta" pārstāvji sekoja viņam, lai atvadītos.

- Uz tikšanos! - Vīrieši pacēla dūres.

Ivors ciešāk saspieda Mirjamas roku, izstiepa otru Ruslanam un visi četri iegāja zeltainās gaismas straumē...

Neviens no palikušajiem nepamanīja, ka aiz muguras uzradās brovejs Mimo. Viņa acis uzzibsnīja ar drūmu uguni, viņš ar ziņkāri mēģināja saskatīt ainavu aiz vārtiem, nespēja, pasmīnēja un izkūpēja gaisā. Pazuda.

Vai uz ilgu laiku? Kas zina?..