Laiku Bende

.

1. nodaļa

Atgriežoties no veikala gar savas mājas pagalmā esošo automašīnu rindu, Ruslans atkal pamanīja divus ļoti specifiska izskata zēnus, kuri sēdēja uz betona pakāpiena pie kāpnēm uz pagrabu un devās pie viņiem. Pirms nedēļas viņa jaunajai jaunākā modeļa Mazdai tika izsists sānu stikls, lai noņemtu borta datoru, un, lai arī zagļiem tas neizdevās, stiklu bija jāievieto, samaksājot daudz naudas un nervozējot. Tagad Ruslans katrā puisī ieraudzīja autozagli un pats savā pagalmā sarīkoja īstas medības jauniešiem, kas te mētājās apkārt.

Automašīnas stiklu izsita tādi te puiši kā šie divi, kas pašlaik mierīgi dzēra minerālūdeni (ļoti interesants fakts: tieši minerālūdeni, nevis alu vai džinu ar toniku, kas būtu izskatījies dabiskāk). Ruslans tajā brīdī bija mājās - viņš dzīvoja sešpadsmit stāvu ēkas trešajā stāvā - un pēc apslāpētā būkšķa un trauksmes signāla viņam izdevās pa logu pamanīt bēgļu muguras.

Abi, kas sēdēja aiz mājas gala uz betona apmales, kas aptvēra pagraba kāpnes, valkāja tieši tādus pašus sporta kostīmus un baltas krosenes.

- Jūsu dokumentus, - Ruslans gandrīz pieklājīgi jautāja, apstājoties blakus puišiem ar iepirkumu maisiņu rokā.

Jaunieši - vienam varēja būt septiņpadsmit gadus, otram ne vairāk kā deviņpadsmit - pacēla galvas un neizpratnē paskatījās uz Ruslanu.

- Kādus dokumentus? - lūztošā balsī jautāja septiņpadsmitgadīgais gaišmatis, ar pūkām uz virslūpas.

- Jūsu, - Ruslans pacietīgi atkārtoja, izstiepis roku. - Un pasteidzies, lūdzu.

- Kas tu tāds esi, onkul? - samiedza acis otrais, tumšādains un melnmatains, acīmredzami no Kaukāza.

- Es esmu vietējais iecirkņa pilnvarotais. Dokumentus!

- Nesvilpo, - tumšādainais izstiepa muti nejaukā smīnā, - mēs pazīstam iecirkņa pilnvaroto. - Viņš piecēlās un izrādījās gandrīz tādā pašā augumā kā Ruslans. - Lasies no šejienes, onkul! Mēs neaiztiekam tevi, un tu nepiesienies mums.

Ruslans izņēma no aiz jostas mobilo tālruni, nospieda vairākas pogas, pielika to pie auss:

- Vasja, tu dežurē? Ātri grupu uz Lodočnajas ielu! Jā, uz manu māju. Man šeit sēž divi aizdomīgi tipi. Es domāju, ka tie bija viņi, kas pirms nedēļas izsita man stiklu automašīnai ...

Jaunieši paskatījās viens uz otru un pēkšņi metās projām, neizvēloties ceļu, pa galvu, pa kaklu, cauri krūmiem un sētu žogiem uz ūdenskrātuves krastu, tad pagriezās pa eju starp mājām, kas veda uz tiltu pār kanālu.

- Vēlreiz te redzēšu - sakropļošu! - Ruslans nokliedzās viņiem pakaļ, priecādamies par radīto efektu; Protams, viņš nezvanīja nekādam dežurantam, kaut arī varēja, jo strādāja Federālā drošības dienesta operatīvajā terorisma apkarošanas pārvaldē.

Ruslanam Kostrovam nesen palika divdesmit deviņi gadi. Divus gadus nodienējis armijā gaisa desanta karaspēkā, viņš pabeidza Maskavas Valsts universitātes juridisko fakultāti, no agras bērnības nodarbojās ar tuvcīņu, daudz lasīja, interesējās par ezotēriku un pat apprecējās - divdesmit divos gados, bet nodzīvoja kopā ar jauno skaistuli sievu tikai septiņus mēnešus, pēc tam viņa aizgāja pie viņa bijušā komandiera pulkveža Ščerbatova, kurš vēlāk viņu aizveda uz Kirgizstānu. Ar to Ruslana ģimenes dzīve beidzās, un viņš par to atcerējās reti, tikai melanholijas brīžos, solot precēties tikai aiz aprēķina, nevis mīlestības dēļ. Kopš tā laika viņš dzīvoja viens pats, laiku pa laikam tiekoties ar gadījuma, nesaistošām paziņām un šķirās no tām bez nožēlas. Viņš vēl nebija saticis otro tikpat skaistu sievieti kā Saša.

Viņš pārcēlās uz Tušino, piekto māju Lodočnaja ielā, kas atradās Himkinas ūdenskrātuves krastā, nesen, apmēram pirms gada, kad no sirdslēkmes pēkšņi nomira Ruslana vectēvs, fizikas un matemātikas zinātņu doktors, Tušino mikrotehnoloģiju institūta laboratorijas vadītājs Pjotrs Mstislavovičs. Dzīvokli mantoja Kostrovs. Viņš nebija īpaši draugos ar savu vectēvu; apciemoja reizēm, reizi divos vai trīs mēnešos, un dažreiz tikās ar viņu, viņa paša vasarnīcā Peredelkino. Vectēvu Petju reti kurš mīlēja, viņa aizraušanās ar darbu dēļ, kuram viņš atdeva gandrīz visu savu laiku, gandrīz nepievēršot uzmanību savai ģimenei, lai gan būtībā bija lēnprātīgas dabas, bet izklaidīgs cilvēks. Visi, ieskaitot Pētera Mstislavoviča dēlu Ivanu, vēlējās, lai slavenais fiziķis vismaz nedēļas nogalēs pārstātu būt pētniecības mašīna un atgrieztos pie ģimenes biežāk nekā divas reizes gadā - dzimšanas dienā un astotajā martā.

Ruslans uzauga Krilatskoje, vairāk nekā divdesmit piecus gadus (neskaitot militārā dienesta gadus) nodzīvojis kopā ar savu tēvu un māti Taju divistabu dzīvoklī. Bet pēc vectēva nāves viņa tēva mājā pēkšņi parādījās tiesu izpildītājs, kurš nolasīja Kostrova vecākā testamentu par trīsistabu dzīvokļa Tušino nodošanu mazdēla īpašumā. Tāpēc Ruslans kļuva par dzīvokļa īpašnieku un drīz pārcēlās uz jauno dzīvesvietu, sašķiroja krāmus, ar ko bija piebāzts viņa vectēva mājoklis, salaboja vecās, bet stiprās mēbeles vēl no trešā Čečenijas kara laikiem, visu pārkārtoja pa savam un pirmo reizi mūžā jutās kā no sociāliem nosacījumiem neatkarīga persona.. Tiesa, viņa dzīvoklis bieži stāvēja tukšs īpašnieka ilgo komandējumu dēļ uz dažādiem valsts reģioniem, taču, kad Ruslans atgriezās, tas kļuva gandrīz par svētkiem, tad mājā vienmēr pulcējās viesi - vai nu paziņas un draugi, vai tēvs un māte un tuvie (un ne pārāk) radinieki.

Ja tēvam šai laikā bija romantisks noskaņojums, viņš atcerējās sava varonīgā ceļojuma uz Torni laikus un ne mazāk slaveno atgriešanos, katru reizi atklājot tik apbrīnojamas detaļas no Laiku Koka pasaules, ka klausītāji pēc tam ilgi kratīja galvas, nezinot, vai ticēt šīm atklāsmēm vai nē. Bet Ruslans ticēja. Viņš pārāk labi pazina savu tēvu, lai nešaubītos par viņa vārdu patiesumu, un māte, kas kopā ar tēvu gāja cauri ugunij un ūdenim, vienmēr apstiprināja viņa stāstus.

Kopš šiem dīvainajiem un briesmīgajiem laikiem bija pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi. Pēc atgriešanās mājās no Laiku Koka pasaulēm tēvs kādu laiku strādāja kopā ar Igoru Vasiļjeviču Ivašuru Torņa pētnieku komandā, kas izrādījās hrono urbšanas izejas mezgls uz Zemes. Kā pārliecinoši pierādīja Ivašura (viņa datus apstiprināja visi, kas iznāca kopā ar viņu - Ivans Kostrovs, Taisija Bilinkina un Veronika Krilova), Visums, kas dāvāja dzīvību un prātu cilvēkam, izrādījās tikai viens no neskaitāmajiem Laika koka zariem, katru mirkli (laika kvantu) veidojot jaunus Zarus. Un lūk vienā no šiem Laika Zariem zinātnieki bija realizējuši laika “urbšanas” projektu, izveidojot gigantisku struktūru - hronokvantu paātrinātāju, kas saucās arī hronourbis vai Stumbrs. Pasaulē, kurā bija dzimuši Ivašura un Kostrovs, šo struktūru pēc tā parādīšanās sauca par Torni.

Pēc tam, kad augošais Tornis atnesa daudz nepatikšanu un nelaimju daudz cietušajā Brjanskas apgabala zemē, militāro kabinetu dziļumos bija nobriedusi ideja, par kodoluzbrukumu šim veidojumam. Tomēr, pateicoties Ivašuram un viņa draugiem, tas tika novērsts. Un kādu laiku pēc Ivašura grupas aiziešanas Tornī tas no iekšpuses uzsprāga, pārvēršoties par sava veida milzu "lotosa ziedu". Pēc grupas atgriešanās tas palika nemainīgs ilgi un tikai divdesmit piecus gadus vēlāk sāka izrādīt dzīvības pazīmes.

Dažas "lotosa ziedlapiņu" daļas sāka dzirksteļot, mirdzēt, atjaunoties, mainīt formu un krāsu, un tad vienā momentā visas "ziedlapiņas" pēkšņi saauga kopā, un Tornis pārveidojās par milzīgu konisku violeti brūnganas krāsas klinti ar sudrabainu pārklājumu, ar retām ieejām-alām, pakāpeniski aizaudzējot tās ar pelēkvioletiem korķiem. Trīsdesmit gadus pēc sprādziena Tornis, kuru ieskāva piecmetrīga siena ar dzeloņstieplēm pa augšu, pētniekiem kļuva nepieejams.

Ruslana tēvs tajā laikā vairs nebija saistīts ar Torni. Desmit gadus nostrādājis par strauji mainīgo dabas parādību izpētes centra laboratorijas vadītāju, viņš no turienes aizgāja mācīt Maskavas Valsts universitātē, kur līdz šai dienai strādāja Pasaules vēstures rekonstrukcijas nodaļā. Reizēm viņš tika izsaukts uz konsultācijām, pie Brjanskas guberņas kriptozonas, kā sāka saukt Torni un visu apkārtējo tai piederošo saimniecību, vadītājiem un tad uz vairākām dienām atstāja Maskavu, atgrieās izklaidīgs vai pilnīgi drūms. Atbildot uz sievas jautājumu, kāpēc viņam ir slikts garastāvoklis, Ivans Petrovičs, kurš bija nosirmojis un pazaudējis matus, ar vieglu smaidu sacīja:

- Nu, ilgas pēc citiem laikiem un telpām pārņēma.

Dažreiz viņš dēlu ņēma līdzi komandējumos, un Ruslans labi izpētīja Kriptozonu un pašu Torni, apbrīnojot tā lielumu un brīnoties par procesiem, kas tajā notika. Bet viņš negāja tēva pēdās, nekļuva par zinātnieku vai inženieri, viņu pēkšņi aizrāva valsts drošības problēmas un cīņa pret terorismu. Vispār ne jau pēkšņi. Divi tūkstoši astoņpadsmitajā, bumbas sprādzienā pie Puškina pieminekļa pašā Maskavas centrā, kurā gāja bojā trīspadsmit cilvēki, krita arī Ruslana draugs rīdzinieks Valdis, un, kad izmeklēšanā netika identificēti noziedznieki, Ruslans apsolīja viņus atrast pats.

Diemžēl, tā arī neatrada, kaut arī sāka strādāt Federālā drošības dienesta Pretterorisma pārvaldē.

Divdesmit otrajā augustā slavenajā Maskavas restorānā "Bohēma" nostrādāja vēl viena sprāgstoša ierīce, līdzvērtīga divsimt gramiem trotila, un Ruslana grupa "Antejs" tika nosūtīta izmeklēt incidentu, lai gan nebija pārliecības, ka tas ir teroristu uzbrukums. Līdzīga veida noziegumi izpaudās arī starp noziedzīgām struktūrām, kuras savā starpā nevarēja vienoties.

Sprādziens notika restorāna īpašnieka kabinetā, laikā kad viņš sarunājās ar draugu un apsardzi. Saimnieks Marats Usulganovs, bijušais prezidenta pretendents (viņš vēlēšanās piedalījās divas reizes) un apsargs mira uz vietas, bet apmeklētājs, slavenais teātra un kino aktieris Prjanišņikovs, brīnumainā kārtā izdzīvoja. Viņš liecināja, ka eksplodēja īpašnieka televīzors, metrīgais "Šarps", kuru Usulganovs izmantoja kā jaunākā "Intel-Mark-3" datora displeju, un kas bija izgatavots, pamatojoties uz nanotehnoloģijām. Tomēr grupas eksperti kopā ar kolēģiem no Iekšlietu ministrijas centrālās tiesu medicīnas laboratorijas neatrada nekādu sprāgstvielas pēdu. Radās iespaids, ka bija eksplodējis viens no televizora komponentiem - datora plate ar blīvu lielu mikroshēmu izvietojumu.

Otrdienas pēcpusdienā Ruslans savā kabinetā FSB tehniskā centra ēkā Lužkovskajas krastmalā tikās ar ekspertu brigādes vadītāju, fizikālās ķīmijas ārstu pulkvedi Poltoracki, un padalījās savās pārdomās ar kapteini:

- Šāda veida sprādzieni mūsu laikā ir kļuvuši izplatīti un pieder pie tā sauktajām spontānas fāzu pārejas reakcijām kristālos ar salauztu simetriju. Kaut arī daži no maniem kolēģiem cenšas pierādīt, ka pie tā vainojama salauztā vakuuma simetrija, kuras dēļ ir palielinājusies kvantu svārstību amplitūda. Datoru mikroshēmās ar lielu piemaisījumu blīvumu tiek radīta vietēja nestabilitāte. Tiklīdz atomi noteiktā veidā tiek “saspiesti”, notiek stresa mazināšanas ķēdes reakcija pie tam auksto termonukleāro reakciju līmenī. Bet tas ir sprādziens. Bet kas, kāds process ir šādu spontānu lavīnveida reakciju cēlonis, mēs vēl nezinām. Tam jābūt ļoti eksotiskam, delikātam procesam kvarku transformāciju līmenī. Un personīgi man ir ļoti noteikts viedoklis ...

- Noslēpums? Man nevajadzētu to zināt?

- Kāpēc? Es neslēpju savus pētījumus. Es uzskatu, ka izmaiņām dažās pamatkonstancēs vajadzētu būt atbildīgām par šādiem nelineāriem procesiem.

- Ko jūs ar to gribat teikt?

Poltorackis, lielizmēra, plikgalvains, ar biezu pelēku bārdu, noņēma brilles un tuvredzīgi paskatījās uz sarunu biedru.

- Mūsu fizikas likumi balstās uz tā sauktajiem pamatprincipiem jeb fiziskajām konstantēm ...

- Jā, es atceros skolas mācību programmu: Pauli princips, nemainīgums, Plankas konstante, elektronu lādiņš... gravitācijas konstante. Tā?

Poltorackis uzlika brilles un pasmaidīja.

- Par jūsu zināšanām es nešaubījos. Tātad spontānu sprādzienbīstamu fāzu pārveidojumu cēlonis var būt, pirmkārt, elektrona masas izmaiņas - kaut kur procentu desmitdaļās, un, otrkārt, vakuuma svārstību amplitūdas pieaugums, ko es jau minēju. Bet es jūs brīdinu - tas ir mans personīgais viedoklis, un maz ticams, ka tas veicinās jūsu darbu. Jebkurā gadījumā jūsu priekšnieki diez vai atcels teroristu vai restorāna direktora konkurentu meklējumus.

Un tā tas arī izrādījās.

Noklausījies Ruslanā pulkvedis Varrava, viņa tiešais priekšnieks, uzaicināja viņu mazāk fantazēt un ticēt visādām zinātniskām nejēdzībām un vairāk pievērsties savam tiešajam darbam.

Piektdien kapteinis restorānā sastādīja "teroristu uzbrukuma" prioritāro pasākumu plānu, samulsināja grupu, sašķirojot katra pienākumus, un devās uz notikuma vietu.

Restorāns jau strādāja pēc pilnas programmas, neskatoties uz īpašnieka nāvi, un tā vietu ieņēma jaunais direktors - bijušais administrators Goldičs, mazs nervozs vīrelis ar mīkstu seju un skraidelīgām acīm. Dabiski, ka viņš Ruslanam neko jaunu nepateica, toties kā oficiālo iestāžu pārstāvim atvēlēja vietu pie galda kristāla zālē, aiz zvīņainas stikla kolonnas, kas bija apgaismota no apakšas un attēloja palmu.

Šeit jau sēdēja pusmūža vīrietis ar bālu, zemes krāsas seju, tērpies neparasti piegrieztā uzvalkā - vai nu kombinezonā, vai celtnieka halātā zaļganbrūnā krāsā. Pavirši uzmetis skatienu Ruslanam, neko neizteicošām spilgtām, burtiski oranžām acīm un neatbildot uz sveicienu, viņš novērsās. Ruslans sekoja viņa skatienam un ieraudzīja pie galda pie sienas pārīti: jauns boksera izskata vīrietis ar tādu nepatīkamu seju kā tipiskam reketierim runāja ar meiteni, ļoti skaistu, ar smalki veidotu tumsnēju seju.

Viņa klausījās ar savilktām uzacīm un liesmojošiem vaigiem, ripinot pa galdu salvetes bumbiņu. Viņas īsā purpursarkanā kleita pacēla un atklāja skaistas slaidas kājas, taču meitene neko nepamanīja, acīmredzot iesaistījusies ķildā vai arī ne pārāk patīkamā sarunā, un visu laiku mēģināja aiziet, bet sarunu biedrs satvēra viņu aiz rokas, apsēdināja un turpināja kaut ko skaidrot.

Nosēdējis apmēram četrdesmit minūtes, bet tā arī nesagaidījis šīs sarunas beigas, Ruslans ironiski pateicās savam klusajam kaimiņam par kompāniju un uzkāpa ēkas otrajā stāvā, kur atradās restorāna īpašnieka kabinets. Uzrādījis apsargam savu identitātes karti, viņš atkal iegāja aizzīmogotajā kabinetā, kur bija noticis sprādziens, un domīgi pastāvēja pie sašķaidītā galda. Atcerējās pulkveža Poltoracka vārdus: "Šī ir spontānas fāzu pārejas reakcija ... mainījusies elektronu masa ... palielinājusies vakuuma svārstību amplitūda ..." Aiz šiem ļoti specifiskajiem terminiem bija kaut kas, kaut kādu zināšanu atbalss, kas uztrauca atmiņu. Ruslans jau bija dzirdējis kaut ko līdzīgu no tēva sarunām ar draugiem, kad viņi atcerējās savus piedzīvojumus. Vai šis dīvainais "teroristu uzbrukums" nav saistīts ar jauna Spēlētāja parādīšanos Zemes realitātē? Galu galā ne velti Poltorackis pieminēja sprādzienu pieaugumu ar fāzu pārejām: pēdējo gadu laikā saskaņā ar Pārvaldes statistiku tikai Krievijā notikuši astoņi sprādzieni - pārsvarā eksplodēja datoru displeji un jaunākie plazmas televizori. Interesanti, cik daudz šādu gadījumu ir noticis ārzemēs?

Apstaigājot kabinetu, Ruslans apsolīja sev noskaidrot situāciju pasaulē un nolēma pakonsultēties ar savu tēvu. Tēvs varēja zināt citus kuriozus faktus, kas runāja par labu Ruslana pēdējam pieņēmumam par citu fizisko likumu mērķtiecīgu "iefiltrēšanu" Zemes realitātē, kas nozīmē Spēlētāja gribas iejaukšanos.

Ejot cauri zālei, kapteinis ​​atzīmēja skaistās svešinieces un viņas draudīgā partnera neesamību, noķēra neparasti koncentrētu un ieinteresētu vīrieša kapucē skatienu, kurš malkoja tomātu sulu, taču nepievērsa tam īpašu uzmanību. Šajos laikos varēja sastapt cilvēkus vēl neparastākā apģērbā, vai nu stipri dzerošus, vai vispār nedzerošus. Maz kuram var ienākt prātā, izrādīties un uzvilkt to, kas iepriekš tika uzskatīts par darba apģērbu vai vispār nebija piemērots kā tāds! Sēžoties automašīnā, Ruslans pēkšņi pamanīja restorāna bruneti sarkanajā kleitā un pakavējās.

Acīmredzot tas jau bija fināls strīdam, kas sākās restorāna zālē. Meitene nometa no pleca uzmācīgā jaunieša roku ar reketiera manierēm un izskatu, ātri devās prom no autostāvvietas uz ielu, bet viņu panāca, satvēra aiz rokas, pievilka sev klāt. Meitene atkal izrāva roku, bet puisis viņu satvēra, izgrieza roku aiz muguras tā, ka viņa iekliedzās, vilka pie baltā mersedesa, kura salonā sēdēja vēl divi jauni vīrieši. Durvis atvērās, puisis sāka iestumt meiteni salonā, iesita viņai pa seju. Viņa atkal iekliedzās, atgrūzdamās ar kājām prom no automašīnas, un Ruslana sirds neizturēja.

Pienācis jaunajam "bokserim" no aizmugures, viņš īpašā veidā pieskārās kaklam, un viņa roka, kas izgrieza draudzenes elkoni, nekavējoties kļuva nejūtīga. Meitene atbrīvojās, ar asarainām acīm paskatījās uz Ruslanu, aizgāja prom, bet viņu pārtvēra puisis ar spēcīgu ķermeņa uzbūvi, īsu matu griezumu, pareizāk sakot, gandrīz noskūts, nelielu šķipsnu virs šaurās un zemās pieres, kurš bija izrāpies no mersedesa. Jaunietis, kas grūda meiteni mašīnā, atskatījās. Viņa acis bija gandrīz bezkrāsainas, satracinātas, ar paplašinātiem un sarauktiem redzokļiem. Tādas acis parasti ir narkomāniem, kuri uzņēmuši devu.

- Ko tev vajag, āzi?

Ruslans uzmeta skatienu meitenei.

- Piedodiet, ka iejaucos, bet jūsu paziņas, manuprāt, nedaudz pārdzēruši mēru. Ja vēlaties, es jūs aizvedīšu mājās.

Svešā, iekodusi sārtajā lūpā, konvulsīvi pamāja ar galvu. Ar sārtumu vaigos, ar lielajām mandeļveidīgajām pelēkajām acīm, kurās bija asaras, viņa bija tik neparasti glīta, ka Ruslana sirds izlaida sitienu, viņš apskauda tos, kas bija draudzīgās attiecībās ar šo skaituli.

- Tu ko, āzi? Nesaprati?! - "reketieris" atjēdzās, iebāza kreiso roku jakas azotē, acīmredzot domādams izvilkt ieroci, un Ruslans ar rādītājpirkstu iegrūda viņam ādamābolā, nevēloties sākt "paraugdemonstrējumus" tuvcīņā. Tad, turpinot kustēties, viņš ar kāju aizsita "mersedesa" durvis, iemetot atpakaļ šoferi, kurš bija sācis izkāpt. Pakratīja ar pirkstu pārsteigtajam sportistam ar šķipsnu.

- Nevajadzētu turpināt tādā pašā garā, zēn, man šodien nav noskaņojuma. Laid viņu vaļā.

- Es tak tevi tūlīt!.. - atlēts metās viņam virsū, izstiepis uz priekšu dūres-āmurus.

Ruslans pasitās pa labi, no malas nemanāmi, acumirklīgi iesita, ar saliektu rādītājpirkstu atverē aiz auss - tā dēvēto "auskaru" - un atbalstīja bruneti zem elkoņa.

- Nāciet, mana mašīna ir tur pāri.

Meitene ar lielām acīm paskatījās uz saviem paziņām, no kuriem viens noslīdēja uz asfalta, turēdamies pie auss, bet otrais jau sēdēja pie automašīnas ar muguru pret riteni, paskatījās uz kapteini un, izrāvusi elkoni, ātrā gaitā steidzās prom.

Visa scēna notika tik ātri, ka gandrīz neviens no cilvēkiem, kas gāja garām stāvlaukumam, tam nepievērsa uzmanību.

Ruslans paraustīja plecus, jau lamādams sevi, ka iesaistījās notikumos, kas viņu neskāra, skumji devās pie savas "mazdas", skatoties kā slaidā figūra, pazūd aiz stūra, dzirdot durvju klikšķi paskatījās atpakaļ: tur līda laukā "mersedesa" šoferis, kurš ar durvīm bija dabūjis pa pieri, tāds pats uzpumpēts kā viņa draugi, ar masīvu tērauda ķēdi ap kaklu.

- Hei bračiņ! - Viņš noķērcās, turot roku azotē zem jakas, kur viņam acīmredzot bija maksts ar pistoli. - Tu zini kam uzbrauci?! Mēs tevi par dubļiem pataisīsim, iemaisīsim betonā, izrausim mēli, tu visu mūžu būsi mēms!

"Es protu klusēt septiņās valodās", Kostrovs atcerējās kāda aforismu un nemanāmi no rokas apakšas puisim meta ar ķemmi. Kamēr tas ar spēcīgo plaukstu to atsita un izņēma ieroci, lēcienā iespēra pa krūtīm. Šoferis, nometot pistoli, pārlidoja pāri "mersedesa" motora pārsegam un pazuda zālē zem žoga režģa.

Kāds vairākas reizes sasita plaukstas.

Ruslans atskatījās.

Uz viņu skatījās tas pats vīrietis dīvainās "konstrukcijas" celtnieku halātā, restorāna galda kaimiņš. Dažus mirkļus viņi vērtējoši lūkojās viens otrā, tad svešinieka lūpas izliecās smīnā.

- Lieliska sagatavotība, kaptein. Jūs nekādā ziņā neatpaliekat no sava tēva. Atceros, viņš arī bija kaujas meistars.

Vīrieša balss ar zemes krāsas seju un spilgtajām dzintarainajām acīm bija ar rīkles pieskaņu, viņš skaidri runāja krieviski, bet ar neparastu smalku akcentu.

- Kas jūs tāds būtu? - drūmi vaicāja Ruslans. - Un kā jūs pazīstat mani un manu tēvu?

- Mani sauc Mimo. - vēl viens šķībs smīns. - Jūsu tēvs mani atcerēsies. Uz redzēšanos, kaptein. Es ceru, ka mēs satiksimies atkal. Panāciet to skaistulīti, pretējā gadījumā vēlāk nožēlosiet.

Svešinieks vārdā Mimo (dīvains vārds ... vai uzvārds?) atkāpās un pazuda. It kā būtu izkūpēja gaisā. Apstulbinātais Ruslans pagrozīja galvu, mēģinot noteikt, kur viņš palicis, tad atmeta ar roku un steidzās uz automašīnu.

Viņš pamanīja meiteni purpursarkanajā kleitā, kuru bija atbrīvojis no nepieklājīgo puišu rokām, stāvot krustojumā un balsojot. Piebrauca, atvēra durvis, ar atvainojošu smaidu teica:

- Baidos kļūt uzmācīgs, bet jums tomēr būtu labāk iekāpt manā automašīnā. Jūsu draugi tūlīt attapsies un steigsies pie jums. Sēdieties un nekā nebaidieties, es neesmu no viņu kompānijas.

Meitene paskatījās uz automašīnu straumi, sarauca pieri, domājot par kaut ko, tad pamāja ar galvu un apsēdās kabīnē blakus Kostrovam.

- Lodočnaja iela, māja septiņi, ja iespējams. Vai jūs zināt, kur tas atrodas? Tušino apgabals.

Ruslans neviļus nosvilpās, izkustinot automašīnu no vietas.

- Kas par lietu? - viņa pagriezās pret viņu skaisto smalki veidoto galvu ar īsu, bet ļoti oriģinālu matu griezumu.

- Mēs esam kaimiņi, es arī dzīvoju Lodočnajā, ar piekto numuru.

Meitene paraustīja plecus, iespiedās sēdekļa stūrī un apklusa, skatoties sev priekšā ar fiksētu skatienu. Laikam joprojām pārdzīvoja konfliktu ar "bokseri" un viņa draugiem, kuri sevi parādīja visā "krutās" audzināšanas krāšņumā.

- Kā jūs sauc? - Ruslans jautāja.

Nadežda, - viņa neskanīgi atteica.

- Tātad Nadja. Bet mani Ruslans.

- Mani sauc Nadežda, - meitene klusi, bet stingri atkārtoja.

Vēlme ar viņu parunāt, kaut kā mierināt, pārgāja. Bet tomēr viņš nevarēja viņai nepiedāvāt palīdzību, lai neizskatītos nepieklājīgs.

- Ko viņi no jums gribēja? Es pamanīju jūs vēl restorānā. Jūs sēdējāt netālu no stikla palmas.

- Tas ir personiski, - Nadežda attrauca tajā pašā tonī.

- Varbūt es varu jums palīdzēt? Es varētu pavadīt jūs līdz mājām ...

- Paldies, es pati. - meitene attapās, paskatījās apkārt, viņas acīs iedegās ironiskas liesmiņas. - Jūs esat ārkārtīgi laipns. Lūdzu, izlaidiet mani pie aptiekas.

- Bet mēs vēl neesam aizbraukuši.

- Es izkāpšu.

Ruslans aiz luksofora apturēja automašīnu, meitene atvēra durvis un izslīdēja no kabīnes.

- Varbūt iedosiet savu tālruņa numuru? Viņš nedroši jautāja.

- Tas nav nepieciešams.

- Tad atcerieties manējo, katram gadījumam. - Viņš nosauca numuru: - trīs devītnieki, trīs sešinieki un septiņi. Varbūt noderēs.

Nadežda klusējot aizcirta durvis, devās pa ietvi atpakaļvirzienā, bet pēkšņi atgriezās un ātri teica:

- Atvainojiet, ka es tā uzvedos, jūs ne pie kā neesat vainīgs. Es apsolu, ka, ja man būs nepieciešama jūsu palīdzība, es piezvanīšu.

Pagriezusies, viņa ātri pārgāja uz ielas otru pusi. Ruslans, sajūsmināts par šādu notikumu pavērsienu, pavadīja viņu ar skatienu un brauca mājās. Tad viņš pēkšņi atcerējās tikšanos ar dīvaino vīrieti vārdā Mimo un nolēma nekavējoties tikties ar tēvu. Sēdēšana mājās visu vakaru nemaz neaicināja.

2. nodaļa

Tēvs un māte bija mājās: viņi dzēra tēju plašajā virtuvē nepazīstama vīrieša sabiedrībā ar sirmiem matiem un gudrām, uzmanīgām, pelēkām acīm. Neskatoties uz vasaru, viņš bija ģērbies spīdīgā pelēkā svīterī un tādās pašās biksēs ar sudrabainu mirdzumu.

- Tu esi laikā, - teica Ivans Petrovičs, apskāvis savu dēlu. - Mamma izcepa torti, tavu mīļāko - medus. Iepazīsties ar Ignatu Romašinu. Ignat ... ē-e ...

- Filipovičs, - viesis pateica, piecēlies no galda un izstiepis stingru roku Ruslanam.

Ruslans paturēja uz viņu skatienu, atcerēdamies viesa uzvārdu: kaut kur viņš to jau bija dzirdējis, un izveda tēvu gaitenī.

- Tēt, ir saruna.

- Steidzama un slepena?

- Nav īpaši steidzama, bet runāt viesa klātbūtnē neērti. Es šodien biju restorānā ...

- Apsveicu.

- Un tur satiku interesantu cilvēku, - Ruslans nereaģēja uz tēva toni. - Viņš rekomendējās, ka pazīstot tevi, un nodeva sveicienus.

- Stādījās priekšā?

- Viņš sevi nosauca par Mimo.

- Kā kā? - Ivans Petrovičs izbrīnā pacēla uzacis. - Atkārto.

- Mimo.

Vecākais Kostrovs uz mirkli paskatījās uz savu dēlu kā satricinājuma un pārmaiņu vēstnesi, pēc tam ātri atgriezās virtuvē. Viņi sāka runāt, māte klusi iekliedzās, tad atskanēja tēva balss:

- Ruslan, ienāc.

Apjukušais kapteinis paklausīja. Viņu sagaidīja trīs ieinteresēti un satraukti skatieni - katrs savā veidā.

- Kā izskatījās šis Mimo kungs? - Romašins jautāja.

Ruslans īsi un precīzi aprakstīja svešinieka izskatu un kostīmu.

- Tas ir viņš, - Taja klusi sacīja, ar zināmām bailēm uzlūkodama vīru. - Vai tiešām atkal ... - Viņa noraustīja plecus, paskatījās uz dēlu un apklusa.

- Kas notiek? - Ruslans sarauca pieri. - Jūs sēžat kā sazvērnieki un runājat mīklas.

- Mēs arī esam sazvērnieki, - Romašins klusi pasmaidīja.

- Vai tu viņu neatceries? - tēvs pamāja uz viesi.

- Diez vai viņš mani atcerēsies, toreiz viņam bija četri gadi, kad es pēdējo reizi biju pie jums.

Ruslans pamāja ar galvu.

- Diemžēl es tiešām neatceros, lai gan uzvārds ir pazīstams ...

- Ignats ir divdesmit ceturtā gadsimta Zemes sabiedriskās drošības dienesta komisārs, - Ivans Petrovičs sacīja. - Protams, Zemes no cita Laika Zara. Es tev stāstīju.

Ruslans beidzot atcerējās Romašina uzvārdu un apstākļus, ar kuriem tas bija saistīts, uzlūkoja viesi jaunā veidā.

- Jūs tiešām esat tas pats Romašins ... no cita Zara?!

- Tu vari pieskarties un pārliecināties, - Ignats iesmējās. - Apsēdies, parunāsimies, ja jau uz tevi ir iznācis klaidonis pa Zariem. Ko tu zini par Stumbru?

- Par ko? Ak, jā ... atvainojiet, mēs jūsu Stumbru saucam par Torni, es uzreiz neatcerējos.

- Varbūt nevajadzētu viņu iesaistīt šajā visā? - Taja kautrīgi teica.

- Agrāk vai vēlāk viņam tāpat būs jāiesaistās Spēlē, - Romašins papurināja galvu. - Jā, turklāt viņš ir spēcīgs puisis, pieredzējis un neprecēts.

Ruslans neko neteica, nevēlēdamies runāt par savu neseno iepazīšanos ar skaisto bruneti vārdā Nadežda.

- Es zinu par Torni no tēva vārdiem. Mūsu presē jūs neatradīsit nevienu materiālu par to, visi ir slepenoti. Cik es atceros, Tornis ir hronourbja gabals, kas izkritis mūsu laikā. Tā?

- Gabals - tas stipri teikts, - Kostrovs vecākais norūca.

Ruslans nosarka.

- Nu, ne gabals - hronourbja daļa, pareizāk sakot, kopija ...

- Hronokvantu kopija, - precizēja Romašins. - Vēl Stumbru ... ē-e ... Torni var saukt par laiku traktrisi, telpai līdzīgu "virsstīgu" vai daudzdimensionālu telpas-laika kolektoru, kā arī supratemporālu topoloģisko tuneli ar kvantētu izeju, kas savieno daudzus Metauniversus - Dendrokontinuuma Zarus, tas ir, potenciāli līdzvērtīgas Visuma kopijas. Pie materiālās izkrišanas Stumbrs ... hm ... Tornis ir savienojis apmēram divus triljonus Zaru. Es dzīvoju vienā no "kaimiņu" Zariem, kuru no jums atdala apmēram trīs desmiti Stumbra izeju. Starp citu, visi tuvākie jūsu Zaram ir izmiruši.

Vecākais Kostrovs ar bažām uzlūkoja Romašinu.

- Es to nezināju. Kāpēc izmiruši? Bijušo Spēlētāju iejaukšanās dēļ?

- Es precizēju: šajos Zemes Zaros bijusi dzīvība, ieskaitot saprātīgu, bet izmirusi. Protams, uz Zemes kopijām.

- Kodolkarš? - Ruslans uzminēja.

- Dažādu iemeslu dēļ. Kaut kur bijis kodolkarš, kaut kur bakterioloģiskais, dažviet "laika mīnas", piemēram, epidēmijas, kas izsprukušas no militārajām laboratorijām, vai ģenētisko izmaiņu uzliesmojumi, kas radušies transgēno produktu lietošanas dēļ.

- Arī pie mums arvien plašāk tiek izmantoti šādi produkti, - teica Taja. - Vai tiešām sekas ir tik briesmīgas?

- Fakts ir tāds, ka gēnu inženierija pieder pie tā sauktajiem "dievišķajiem amatiem" jeb saprātīgajām tehnoloģijām, kuru izmantošanas sekas ir neparedzamas. Dzīvība uz mūsu Zemes saglabājās tikai tāpēc, ka vēl pirms diviem simtiem gadu pārtraucām eksperimentus ar gēniem. Bet nerunāsim par skumjām lietām, iespējams, jūsu valdnieki drīz aizliegs bīstamās tehnoloģijas, kas atstāj ietekmi uz pēcnācējiem.

- Pagaidām statistika ir šāda, - Ivans Petrovičs drūmi teica, - ka katrs otrais cilvēks šajā pasaulē ir slims! Un šī tendence pieaug. Varbūt tās ir jaunās Spēles sekas?

- Tas ir iespējams, - Romašins pamāja ar galvu. - Esmu jau apmeklējis apmēram simts kvank-Zemes, un visur aina ir ļoti neiepriecinoša. It īpaši pie jums, ja paanalizē faktus. Fakts, ka visas planētas valstis bez izņēmuma ir sagrābis terorisms, ir tiešs Spēlētāja agresijas pierādījums.

- Jūs teicāt - kvank-Zemes? - Ruslans ieinteresējās, ar skatienu pateicoties savai mātei, kura viņam ielēja tēju un piebīdīja šķīvi ar sviestmaizēm.

- Kvanks ir saīsinājums no "kvantu kopija". Katram priekšmetam, objektam, radībai, pat katram atomam uz Zemes un visam jūsu Metaversam ir kvantu kopija. Es personīgi pazīstu piecdesmit savus kvankus un divus jūsu tēva kvankus. Tiesa, es vēl neesmu sastapies ar jūsu kvanku. Bet dažreiz ir izņēmumi. Piemēram, es zinu cilvēku, kuram nav sava kvanka.

- Jasena? - vecākais Kostrovs samiedza acis.

- Tieši tā, Jasena Ždanova. Viņa ir dzimusi uz planētas Gezema, kas atrodas sava veida hronokabatā, kuram nav kvantu turpinājumu. Jā, un Jasenas un Pāvela dēls nez kāpēc arī ir tikai vienā eksemplārā, lai gan, iespējams, es vienkārši nenokļuvu Zaros, kur ir viņa kvanki. Stumbrs nav transgress, tas nesavieno visus Laiku Koka Zarus.

- Kāpēc? - Ruslans jautāja.

- Tāpēc ka Pauli princips bija spēkā tā palaišanas laikā, ļaujot hronourbim iziet tikai pasaulēs ar noteiktu vakuuma blīvumu.

- Vai tad vakuumam ir blīvums? Tas taču tukšums ...

- Tukšums, bet ne tāds, - Kostrova vecākais pasmaidīja. - Kā mēdza teikt mūsu kopīgais draugs Atanass Zlatkovs, vakuums ir kvantu šķidrums ar nulles enerģijas blīvumu. Pastāv pat hipotēze, ka visa mūsu pasaule ir daudzveidīga vakuuma ierosme, piemēram, virpuļi, viļņi un mezgli.

- Tā nav hipotēze, - Romašins pamāja ar galvu. - Dažos Koka Zaros tas ir tieši tā. Bet tā ir tēma atsevišķai sarunai. Atgriezīsimies pie jūsu tikšanās ar broveju Mimo. Viņa parādīšanās šeit ir ļoti simboliska un diez vai nejauša. Bet tikšanās ar tavu dēlu, - Ignats paskatījās uz Ivanu Petroviču, - nozīmē vienu: viņš nepārprotami meklē jaunus Spēles dalībniekus.

- Mēs nevaram droši apgalvot, - Kostrovs nomurmināja. - Kamēr pats brovejs nepasaka, ko vēlas.

Visi trīs vērtējoši - bet Taja ar skumjām - paskatījās uz Ruslanu.

- Kāpēc jūs uz mani tā skaties? - kapteinis šķībi pasmaidīja.

- Esi uzmanīgs, dēliņ, - Ivans Petrovičs nopietni pamāja ar galvu. - Iespējams tu zini to, ko nezinām mēs, tāpēc te parādījies Mimo. Kādi jaunumi darbā?

- Viss kā parasti, - Ruslans sadrūma. - Izmeklējam sprādziena cēloni restorānā "Bohēma" ... - viņš pēkšņi apklusa, skatīdamies sev priekšā ar sastingušu skatienu. - Ak Kungs! Es domāju, ka es patiešām esmu iekritis ar šo izmeklēšanu...

Ruslans notvēra mātes skatienu, attapās, vienā rāvienā izdzēra tēju.

- Ziniet, ko man teica Pārvaldes tiesu eksperts? Ka eksplodēja mikroshēma, nevis ierīce ar parastu sprāgstvielu. Mēs neatradām nevienu gramu šīs vielas. Pulkvedis Poltorackis uzskata, ka vai nu ir salauzta vakuuma simetrija, vai arī ir mainījušās fiziskās konstantes, piemēram, elektrona masa, vai arī kristālos ar salauztu simetriju ir notikusi spontāna fāzu pāreja. Tie ir viņa vārdi. Un, starp citu, jau ir reģistrēts pietiekami daudz šādu sprādzienu.

Kostrovs un Romašins apmainījās skatieniem.

- Es paredzēju kaut ko tādu, - pamāja komisārs no cita Visuma. - Vēl viena norāde, uz to ka jūsu Zaru ietekmē Spēlētāja gribas "vīruss". Ir pienācis laiks kaut ko darīt.

- Ko?

- Tiksimies ar Igoru Vasiļjeviču un pārrunāsim. Līdz tam, ar jūsu atļauju, es atvados.

Ignats piecēlās no galda. Arī Kostrovi cēlās, pavadot viesi līdz izejai. Romašins paspieda roku Ruslanam, noskūpstīja Taijas pirkstus un kopā ar Ivanu Petroviču izgāja kāpņu telpā.

Taja apskāva savu dēlu.

- Ziniet, es neesmu gļēvulis, bet nez kāpēc man ir bail. Viņa salīgi nodrebēja. - Īpaši par tevi. Tev patiešām patīk riskēt.

- Nekas, mamm, viss būs labi, - Ruslans viņu mierināja, domājot par savu. - Jūs taču arī savā laikā, kad bijāt jauni, izturējāt pārbaudi? Tagad ir mūsu kārta. Es domāju, ka bērniem vajadzētu iet tālāk par saviem vecākiem. Un es nemaz neesmu tāds riskētājs, kā tu domā.

Taja skumji pasmaidīja.

-Domā, es nezinu, ko tu dari darbā? Kas Rjazaņā paņēma čečenu pašnāvnieku? Un kurš pavasarī pa plānu ledu šķērsoja upi netālu no Penzas, lai nokļūtu bandītu aizmugurē?

- Kā tu zini? - Ruslans bija drūmi pārsteigts.

- Zinu un vienmēr uztraucos par tevi. Un tu neesi vienīgais, visa jūsu paaudze ir tāda: jo plānāks ledus, jo vairāk vēlaties pārbaudīt, vai tas izturēs.

- Es tā vairs nedarīšu.

- Tā nu es tev noticēju. - Taja iesmējās, atgriežoties virtuvē. - Vai tēju vēl dzersi?

- Nē, paldies, es došos mājās. Man šodien bija aizņemta diena, vajag atpūsties.

Atgriezās Ivans Petrovičs.

- Jau aizej?

- Jā, neizdevās pierunāt palikt, - Taja skumji nopūtās. - Vai tik tevi kāds tur negaida, kaptein?

Ruslans atcerējās savu iepazīšanos ar meiteni Nadju, pašūpoja galvu.

- Diemžēl negaida. Bet gribētos.

- Par Ignata vizīti pie mums - nevienam ne vārda! - tēvs pieklusināja balsi.

- Pats par sevi. Kāpēc viņš vispār šeit ieradās? Es domāju Zemi. Un kā viņš izkļuva no kriptozonas?

- Viņam ir savi noslēpumi. Bet viņš ieradās, lai novērtētu situāciju un pārbaudītu sabiedrību par Spēlētāja emisāru klātbūtni. Tu uzminēji pareizi: ir sākusies jauna Spēle, un šķiet, ka viens no spēlētājiem nav pārāk noraizējies par Spēles noteikumu ievērošanu.

- Bet, cik es saprotu, Spēles mērogs ir daudz lielāks nekā viena indivīda vai pat visas civilizācijas iespējas. Vai arī es kaut ko neierēķinu?

- Spēle tiek spēlēta daudzos līmeņos, tostarp cilvēku un citu saprātīgu būtņu līmenī, kopienās, kuras nav izgājušas sociālo evolūcijas pakāpi, lai gan lielākā daļa cilvēku to uztver caur vispārpieņemtu jēdzienu prizmu, caur politikas un ekonomikas sagrozītajiem spoguļiem vai parasto filistru pieeju, piemēram, “ne mana cūka ne mana druva","Ka tikai mani liek mierā"vai "ņem no dzīves visu!" Diemžēl varas iestāžu pieeja problēmai daudz neatšķiras no mietpilsoniskās. Viņiem ir svarīgi kādu laiku palikt krēslā, lai vēl dažus gadus nodrošinātu sevi un savus radiniekus, nevis pētītu parādību un veiktu pasākumus tās novēršanai. Viņu kredo: pēc mums - kaut plūdi!

- Vai mūsu vadītāji neko neuzsāk?

Kostrovs-vecākais noraidoši atmeta ar roku.

- Šaubos, vai viņi izprot Torņa patieso vērtību. Tam apkārt tagad visu organizē drošības spēki, tā ir viņu zelta bedre, kas nes milzīgus ienākumus. Domā, ka nav iespējams pienākt Tornim, visas pieejas ir bloķētas? Jā, bloķētas ir, bet ikviens, kurš var maksāt, var iekļūt kriptozonā.

- Nevar būt!

- Var gan, dēls. Tu vienkārši neesi rakņājies pa šiem mēsliem un nepazīsti cilvēkus. Tevi par ideālistu esmu izaudzinājis. Un tomēr nedomāju, ka tas ir slikti. Rīt vakarā atnāc pie mums, varbūt parādīsies jauna informācija.

- Noteikti.

Ruslans atvadījās no vecākiem un devās mājās, būdams neparasti satraukts. Intuīcija teica, ka viņu gaida interesanti atklājumi un satraucošas tikšanās.

* * *

Nākamā diena izrādījās ne mazāk aizņemta kā iepriekšējā.

Ruslans tikās ar duci cilvēku, kuri kaut nelielā mērā varētu palīdzēt "teroristu" meklēšanā, tostarp ar Poltoracki un viņa draugu, fiziķi speciālistu, kas strādāja vienā no Dubnas Fizikas un enerģētikas institūta laboratorijām un studēja lauka mijiedarbības teoriju. Fiziķis apstiprināja Poltoracka hipotēzi par jauna veida ķēdes reakciju spontānu uzsākšanos pusvadītāju kristālos, taču viņš nevarēja palīdzēt izmeklēšanai ar padomu - kur meklēt sprādziena vaininiekus (neņemot vērā ļauno vakuumu kā tādu?). Turklāt Ruslans veica informācijas meklēšanu internetā un speciālo dienestu slepenajos tīklos, cerībā uzdurties reālākām idejām, kas izskaidrotu sprādzienu restorānā, nekā Poltoracka hipotēze, taču šajās darbībās neguva panākumus. Apstiprinājās tikai dati, uz kuriem atsaucās Poltorackis, par datortehnikas sprādzienu gadījumu skaita pieaugumu. Krievijā tādu jau bijis ducis (daudzi tika izmeklēti lokāli, neiesaistot speciālistus no Maskavas), Eiropā - vairāk nekā piecdesmit, Amerikā - aptuveni divi simti.

Bet, rakņājoties pa "tīmeklī", tika atklāts vēl viens kuriozs fakts: pēdējo divu gadu laikā kļūmes datortīklos bija kļuvušas arvien biežākas, dažkārt izraisot nopietnas sekas. Un katru dienu viņš statistikas kopsavilkumiem par kļūdām pievienoja divus vai trīs gadījumus. Tomēr, tiklīdz Ruslans lūdza pielaidi Aizsardzības ministrijas laboratorijām, kas nodarbojās ar prethakeru tehnoloģiju izpēti un attīstību, viņam uzreiz uzbrēca "netraucē", un, dabiski, atļauja netika dota. Rezultātā kapteinis saprata, ka aizsardzības nozares dzīlēs ir vairākas slēgtas laboratorijas, kuru izpētes priekšmets bez izņēmuma attiecās uz visām zinātniskajām jomām, ieskaitot cilvēku psihotroniskās vadības aspektus, psihes kodēšanu un intelekta pastiprināšanu, kā arī ieroču radīšanu, pamatojoties uz jaunākajiem atklājumiem, piemēram, spintorsionu lauka teoriju, enerģijas un informācijas apmaiņas teoriju vai attālās ietekmes procesiem datortīklos.

Otro secinājumu Ruslans izdarīja vēlāk, vakarā, vēlreiz aprunājies ar Poltoracki. Tehnoloģijas, ar kuru palīdzību būtu iespējams sagraut labi aizsargātos tīklus un datubāzes, sāka attīstīties jau sen, vēl divdesmitajā gadsimtā, un to eksperimentālā ieviešana jaunajos laikos tikai apstiprināja Romašina vārdus par kāda spēcīga spēlētāja, kurš nolēma mainīt dažus Zara pastāvēšanas likumus vai pat to nogriezt, “uzmanības plūsmas" ienākšanu Zemes (un Zara) realitātē.

Ruslans vakarā ziņoja par saviem atklājumiem - protams, ar dažiem saīsinājumiem - pulkvedim Varravam, kad tika izsaukts uz Pārvaldi. Par pārsteigumu Kostrovam jaunākajam, šoreiz pulkvedis nepārmeta padotajam nepamatotu fantāzēšanu, viņš klusēdams klausījās un tikai norūca, lai kapteinis par saviem atklājumiem mazāk pļāpā ar jebkuru citu. Tajā vakarā pulkvedis bija drūms un noraizējies, runāja maz, un Ruslans katram gadījumam jautāja, vai viņš gadījumā nav slims.

- Nebaidies, kaptein, mana slimība nav lipīga, - Varrava pasmīnēja, - saucas vecumdienas.

Ruslans uzmanīgi paskatījās uz pulkvedi, kuram nesen palika piecdesmit četri gadi, un pašūpoja galvu.

- līdz vecumam tev vēl jānodzīvo, Vladimir Kirillovič. Kas galu galā noticis?

- Vēl nekas. - Varrava viebdamies norija analgīna tableti, uzdzēra tai ūdeni, ar plaukstu pamasēja kaklu. - Bet, ja mēs turpināsim rakt lietu par sprādzienu šādā tempā, kaut kas noteikti notiks. Velti tu izgaismojies ar šo fiziķi no IPPE. Kāpēc tev tas bija vajadzīgs? Zini, ar ko viņš nodarbojas?

- Nē. Ar ko?

- Vai tad Poltorackis tev nepateica?

- Nē.

- Ķēpausis! Šis fiziķis jau piecus gadus sēž kriptozonā, pētot Torni un tā efektus. Viņš reti parādās brīvībā, bet tu viņu ņēmi un dabūji.

- Nu un kas? Kas tur tik krimināls? Mēs runājām par fiziskām parādībām ...

- Jā, lai arī par ko jūs runātu, viņš ir slēgtais speciālists! Un man jau piezvanīja no augšas, - Varrava pacēla acis pret griestiem, - interesējās, kas tu par cilvēku un kāpēc esi kļuvis par kriptozonas speciālista uzticības personu.

- Kaut kādas blēņas! Mēs tiešām runājām par dažādām fizikālām teorijām un sekām. Turklāt Poltorackis mani iepazīstināja, es pats neizgāju uz fiziķi. Kas notiek, vai man vairs nav tiesību sazināties ar izmeklēšanai nepieciešamajiem speciālistiem?

- Ir ir, bet ne ar visiem un tikai pēc saskaņošanas. Īsāk sakot, man lika saprast, ka restorāna eksplozijas izmeklēšana ir jāslēdz. Vai tu to saprati?

- Lieli ir tavi brīnumi, Kungs! - Ruslans pasmīnēja. - Visa šī varas iestāžu kņada tikai apstiprina manu pārliecību, ka datora eksplozijas cēlonis nav triviāla, ka kaut kas mūsu pasaulē notiek smalkā līmenī, un, ja kāds to pamana, šie sāk viņam sist pa rokām un noņemt no lietas izmeklēšanas. vai ne?

- Varbūt arī tā. Gudrs esi pārlieku, kaptein, visā kā tavs tēvs, velti, ka ne sarkanmatains, kā viņš. - Varrava vēlreiz saviebās, izņēma no seifa plakanu metāla kolbu, ielēja vāciņā caurspīdīgu brūnu šķidrumu un to izdzēra.

- Gribi malku? Konjaks. Moldāvu.

Ruslans noliedzoši pakratīja galvu.

- Tad ej strādā.

- Tas ir, ej un saceri ziņojumu par nozieguma sastāva neesamību?

- Tieši otrādi: tev jāatrod noziedznieks, terorists vai restorāna īpašnieka konkurents, kurš gūtu labumu no viņa nāves. Vai tu to saproti?

Ruslans izbrīnīts paskatījās uz pulkvedi.

- Bet konkurenta nav, televizorā pati no sevis eksplodēja mikroshēma...

- Priekšniekiem vajadzīgs noziedznieks - atrod tādu! Pretējā gadījumā mūs abus pasūtīs uz elli par dienesta neatbilstību. Vai to tu gribi?

- Nē. Bet gatavot viltojumu un meklēt neeksistējošu noziedznieku es nevēlos un nedarīšu.

- Es visu pateicu. - Varrava ar uzacu kustību parādīja Kostrovam uz izeju, atkal ielēja sev konjaku. - Ej.

Kostrovs devās uz durvīm.

- Stāt!

Kapteinis apstājās, pagriezās.

- Tev taisnība, - Varrava mierīgā balsī teica - Nedrīkst iegāzt nevainīgu cilvēku. Mēs esam aicināti aizsargāt cilvēkus no teroristiem, nevis glābt mūsu pašu ēzeļus no priekšnieku dusmām. Dari to, kas tev šķiet pareizs, es parakstīšu tavu atskaiti. Tagad ej.

- Paldies, Vladimir Kirillovič.

Ruslans noklakšķināja ar papēžiem un jūtu apjukumā izgāja no kabineta, aiznesot dvēselē Varravas skumjo skatienu, kurš saprata, ar ko riskē. Pavakariņoja Pārvaldes ēdnīcā, kārtējo reizi tikās ar vietnieku vecāko leitnantu Markinu un brauca mājās.

Vakars pagāja kaut kādā bezprieka uzvilktībā. Ruslans nesaprata, ko vēlas viņa dvēsele, līdz saprata - saziņu ar sievieti! Un tūlīt iezvanījās tālrunis.

- Ruslans? Atvainojiet, ka es tik vēlu ... jūs mani vakar atvedāt, atceraties?

- Nadežda? - Kostrovs neticēja savām ausīm. - Un es tikko domāju par jums! Kaut kādi maldi! Kur jūs esat?

- Mājas. Negribu pavadīt vakaru vienatnē. Vai nevēlaties sastādīt man kompāniju?

- Diktējiet adresi.

- Labāk pastaigāsimies pa ūdenskrātuves krastu, vakars ir tik brīnišķīgs.

- Lai notiek, - Ruslans viegli piekrita, drudžaini sācis domāt, ko vilkt mugurā. - Kur jūs gaidīt?

- Pretī mājai, stūrī, kur sākas asfalts uz krastu. Pēc desmit minūtēm.

Ruslans vairākus mirkļus ieklausījās biežajos pīkstienos, neticēdams bezierunu veiksmei, tad atjēdzās un metās pārģērbties.

3. nodaļa

Nadežda parādījās pie ieejas balti-zilā kleitā un sandalēs ar moderniem papēžiem - ar karotīti. Ruslans galanti paklanījās, noskūpstīja pirkstus, un viņi devās pa taciņu uz ūdenskrātuves krastu, ko apgaismoja retas laternas.

Meitenes noskaņojums patiešām izrādījās minorā, lai gan viņa centās uzmundrināties, un Ruslans, fortūnas smaida mudināts, mēģināja to uzlabot, pārspējot sevi jokos un smieklīgos stāstos, no kuriem pusi viņš izgudroja pa ceļam. Galu galā viņa centieni nebija veltīgi, Nadežda kļuva jautrāka, un vakars pagāja ļoti mīļi un tieši tāpat kā jaunībā, kad jaunais Kostrovs ļoti vēlējās atstāt iespaidu uz klasesbiedreni, kura, kā zināja visa skola, bija iemīlējusies citā puisī.

Viņi staigāja gar krastmalu, nokāpa pie ūdens, meta akmeņus, tad sēdēja Brīvības ielas kafejnīcā, dejoja un atkal staigāja pa klusajām un tukšajām Tušinas ielām, atrodot daudz sarunu tēmu.

Pulksten vienos naktī atvadījās pie septītā numura Lodočnaja ielā. Ruslans baidījās pārraut trauslo savstarpējās sapratnes un uzticēšanās tiltu, kas viņus vienoja, un neapskāva un neskūpstīja meiteni, kura novērtēja šādu atturību. Tikai noskūpstīja viņas roku, gaidīja, kamēr viņa ienāca pa ārdurvīm, nedaudz vīlies, ka viņu neaicina ciemos. Sapratis, ka aizmirsis paņemt Nadeždas tālruņa numuru, viņš ieskrēja pa ārdurvīm, atcerēdamies domofona koda numuru, kuru meitene sastādīja, un apstājās, it kā būtu atsities ar krūtīm pret sienu.

Viņa jau gāja liftā, paklausīgi noliekusi galvu, un jauns buļļveidīgs spēkonis melnā uzvalkā, tas, ar kuru viņa bija restorānā, stūma viņu no aizmugures. Iegāja pats, ar nesaprotamu smīnu paskatījās atpakaļ uz Kostrovu, un lifta durvis aizvērās.

Pārsteiguma apdullināts, Ruslans pagriezās uz izeju un uzdūrās diviem puišiem melnos uzvalkos, kuri no ielas ienāca pa ieejas durvīm. Viens no viņiem ar šķipsnu uz noskūtās galvas Ruslanam bija pazīstams no incidenta netālu no restorāna: viņš palīdzēja Nadeždas kavalierim viņu iedabūt automašīnā.

- Vai tevi skolā nemācīja, āzi, nestaigāt kopā ar citu meitenēm? - vaicāja garais ar šķipsnu.

Viņa partneris, īsāks, bet plats kā asfalta veltnis, ar kvadrātveida seju, uz kuras bija infantilisma zīmogs, hihināja. Īsais matu griezums un smagnējais apakšžoklis viņu pārvērta par standarta bandītu, "sešinieku" pahana uzdevumiem.

"Čubčiks" izņēma nazi, paspēlējās ar to, griežot ap pirkstiem.

- Nu?

Ruslans klusēdams devās pie puišiem, kuri bija neizpratnē par šādu uzvedību. Puisis ar šķipsnu pat pastiepa nazi uz priekšu, un viņa kvadrātveida sejas draugs pagrūda roku padusē, zem žaketes. Izmantojot viņu īso neizpratni, Ruslans ar plaukstas pamatnes sitienu uz augšu nogāza kvadrātveidīgo, bet ar dūri pa deguna pamatni otru ar nazi, pagrieza roku līdz “priekšējai cilpiņai”, tā ka tas smalkā balsī iegaudojās un noliecās, vaimanājot.

- Vai tev no skolas nav zinātma formula: par āzi atbildēsi? Cik reizes tu mani jau esi nosaucis par āzi?

- N-neatceros ... - "čubčiks" kļuva mitrs.

- Bet es atceros. - Ruslans iedeva puisim pļauku, piespieda elkoni, liekot tam saliekties trīs nāvēs. - Kas jūs tādi esat?

- Atlaid!.. Sāp taču, āz..! .. Mēs tevi taču miltos samalsim! ..

- To jau es dzirdēju. - Ruslans stiprāk piespieda puiša apakšdelmu, tas nokrita uz ceļiem, atkal iegaudojās. - Es pēdējo reizi jautāju: kas jūs esat? Kāpēc sekojat Nadeždai? Kas ir tas blondais bokseris, kurš viņu gaidīja pie lifta?

- Nadjas ... miesassargs ... arī mēs ... laid vaļā, muļķi! Mēs strādājam apsardzē ... tev hana, ja tu turpināsi uz viņu blenzt! Priekšnieks izšķetinās tev iekšas!

- Nu, to mēs vēl redzēsim. No kā jūs aizsargājat Nadeždu?

- Atlaid roku, s-suns!

Ruslans aukstasinīgi pašūpoja puisi uz priekšu, tas ietrieca galvu betona kāpņu pakāpienā, noelsās, atkal iesmilkstējās.

- Es uzdevu jautājumu!

- Mēs esam no drošības aģentūras "Betmens". Tev nav ne mazākās nojausmas, kam tu esi uzbraucis, maita! Nadja ir bosa meitene, viņš tevi rīt atradīs un nolaidīs kanalizācijā ...

Ruslans īsi ietrieca ar plaukstas malu salocītajā, gaļīgajā puiša kaklā, atlaida viņa roku, ar nagu izmēģināja naža asmeni, vērojot, kā pa grīdu vārtās "čubčiks" pamazām atžirgstot. Arī viņa draugs sāka parādīt dzīvības pazīmes, šņaukt un pūst degunu.

- Nododiet savam netīram patronam, ka meitenei pašai jāizlemj, ar ko būt un kur staigāt. Ja viņš turpinās ierobežot viņas brīvību, es cieši sākšu par viņu interesēties.

- Viņš tev zarnas izlaidīs un aptīs tās ap olām! - nokrekstēja "čubčiks", pieceļoties un izvelkot pistoli. - Gulties! Uz grīdas!

Ruslans pārgāja uz tempu, viegli izgrieza ieroci no "purnu šķaidītāja" rokas, sagrieza uztveršanas spirāli un uzsita ar elkoni atslēgas kaula rajonā. Čubčiks aizlidoja zem pastkastīšu skapja un apklusa. Ruslans nospļāvās, paslēpa pistoli kabatā un devās prom, no ielas ienākuša vīrieša apstulbināta skatiena pavadīts.

Ārā bija tumšs, lija lietus, laterna, kas atradās divdesmit soļu attālumā miglainu pilienu oreolā, neizkliedēja tumsu pagalma dziļumā, bet kapteinis uzreiz sajauta vīrieti aiz elektriskā transformatora būdas. Satvēra pistoles rokturi, devās uz būdu, domādams noskaidrot attiecības ar vēl vienu apsardzes aģentūras "Betmens" pārstāvi, bet vīrietis caurspīdīgajā apmetnī pats izgāja pie viņa un izrādījās Markina operatīvais darbinieks.

- Mēs jūs visur meklējam, biedri kaptein, - viņš nočukstēja, paslēpdams mobilo tālruni zem jakas stūra. - Jūs neatbildat ...

Ruslans atcerējās, ka nav paņēmis līdzi mobilo tālruni.

- Kas noticis?

- Pulkvedis Varrava jūs gaida pārvaldē. Nogalināts pulkvedis Poltorackis.

- Ko?! - Ruslans šokēts palūkojās puiša slapjā sejā. - Kā nogalināts? Kad?!

- Pulksten vienpadsmitos vakarā tieši Pārvaldē. Pulkvedis Varrava izsauca viņu pie sevis, nesagaidīja, izgāja koridorā, bet viņš guļ ... ar lodi pakausī.

Dažas sekundes Ruslans elsdams ķēra pēc blīva kļuvušā gaisa un ātri devās uz garāžām.

- Braucam!

- Es esmu ar mašīnu, biedri kaptein, varu aizvest.

- Labi. - Ruslans pagriezās pret savu māju. - Pagaidi mazliet, es pārģērbšos.

Pēc dažām minūtēm viņš izskrēja pagalmā parastajā darba apģērbā un ierausās "Volgas" salonā.

* * *

Nakts neatnesa nekādus rezultātus vai atklājumus.

FSB Pretterorisma Pārvaldes galvenais eksperts pulkvedis Poltorackis tika nogalināts ar deviņu milimetru pistoli "Pernač", kas bija gandrīz visu pārvaldes operatīvo darbinieku ierocis, un, protams, slepkavu atrast nebija iespējams. Ne ēkas apsargi, ne darbinieki, kas kavējās savos kabinetos, ieskaitot Varravu, nedzirdēja šāvienu. Slepkava paveica savu darbu un mierīgi aizgāja tīrīt pistoli un izlikties, ka arī dziļi noskumis par notikušo nelaimi. No kā varēja secināt: Poltorackis pazina šo cilvēku. Pretējā gadījumā viņš nebūtu tik bezrūpīgs.

Kopumā slepkavības laikā Pārvaldē bija vienpadsmit darbinieki: majori, apakšpulkveži, pulkveži un ģenerālis, pārvaldes vadītājs, taču nebija iespējams pateikt, kurš no viņiem nolēma likvidēt Poltoratski. Visiem no pirmā acu uzmetiena nebija pamata nogalināt visu cienīto kriminālistu.

Neizdevās atrast arī "stobru", no kura tika šauts. Visas darbiniekiem konfiscētās pistoles izrādījās tīras, bez pulvera apdeguma pēdām. Astoņiem tās vispār bija apputējušas un glabājās seifos, trīs - dzirkstīja pirmatnējā tīrībā, it kā nesen iztīrītas. Tomēr šie trīs vispār bija ārpus aizdomām, jo vadīja veselus departamentus un nodaļas: pulkvedis Buriga, apakšpulkveži Einiķis un Molčanovs.

Noguris no negulētās un nervozās nakts, Ruslans devās mājās tikai vienpadsmitās rīta stundas sākumā, lai savestu sevi kārtībā un ieturētu brokastis. Protams, par atpūtu nebija ne runas, Poltoracka slepkavība šokēja un lika darboties intuīcijai un fantāzijai. Ruslans bija gandrīz pārliecināts, ka ekspertu novākuši Spēlētāja emisāri, jo viņš bija vistuvāk tam, lai saprastu notikumu cēloņus. Par to, ka viņam pašam, kurš ar Poltoratski bija ticies vairākas reizes, tagad draud briesmas, Ruslans nedomāja,.

Līdz vakaram beidzot kļuva skaidrs, ka sprādziena izmeklēšana restorānā "Bohema" ir nonākusi strupceļā un tā būs jāpārtrauc "noziedzīga nodarījuma trūkuma" dēļ.

No vienas puses, tas atviegloja Kostrova grupas dzīvi, no otras puses, tas izraisīja aizdomas par steigu, ar kādu augstākā vadība, kuru pārstāvēja ģenerālis Kirsanovs, atsauca Pārvaldes labāko grupu, lai tā "saņemtu jaunu uzdevumu".

Sākumā Ruslans bija pārliecināts, ka viņu iesaistīs Poltoracka slepkavības izmeklēšanā, taču tā nenotika. Izmeklēšanu uzsāka īpašās FSB apsardzes brigādes vilkkāvji, nopratināja kapteini, interesējoties par viņa kontaktiem ar Poltoracki, pēc kura pulkvedis Varrava ieteica Ruslanam nerēgoties priekšniekiem acīs un turpināt audzināt sev padoto personālu. Kas ar to domāts, uzminēt bija grūti. Tad Ruslans nospļāvās par visām intrigām Pārvaldes iekšienē un nolēma uzzināt, kas ir apsardzes firma "Betmens" un ko tā dara.

Drīz atklājās interesanti fakti.

Apsardzes aģentūra "Betmens" tikusi izveidota apmēram pirms diviem gadiem un nodarbojās galvenokārt ar privātpersonu apsardzību. Bet tās klientu vidū bija arī dažas organizācijas, piemēram, privātais fonds "Interpresskon" un instrumentu izgatavošanas institūts "Jaunā mehānika". Iepazīstoties ar šo organizāciju datu bāzēm, Ruslans ieraudzīja pazīstamu uzvārdu un nosvilpās: "Jaunās mehānikas" institūta direktors bija enerģētikas un informācijas zinātņu doktors profesors N.N. Dokučajevs. Kapteiņa pārsteigumu izraisīja uzvārdu sakritība: arī Nadeždai uzvārds bija Dokučajeva. Tagad kļuva skaidrs, kāpēc viņai ir miesassargi: tika apsargāts ne tikai pats Dokučajevs, bet arī viņa ģimenes locekļi, tāpat kļuva saprotama, arī viņu pārāk neatlaidīgā klātbūtne. "Betmens" vadītājam bija nepārprotami plāni attiecībā uz aizsargājama objekta meitu, un viņa klevrēti viņai nedeva ne mazākās iespējas justies brīvai.

Bija grūti saprast, ko dara Nadeždas tēva vadītais institūts. Institūta dokumentācijā, kas glabājas pārvaldes datu bāzēs, teikts tikai tas, ka institūta darbinieki "veic pētījumus enerģētikas un informācijas mijiedarbību jomā". Tad Ruslans tikās ar hakeri no datorizstrādes nodaļas Žoru Kučkovu, ar kuru bija draugos, un pēc viņa lūguma tas uzlauza Aizsardzības ministrijas slepenos failus. Līdz ar to Kostrovs ieguva datus par "instrumentu izgatavošanas" institūta "Jaunā mehānika" darbu un dokumentāciju par Nadeždas tēvu Nikolaju Nikolajeviču Dokučajevu. Materiālos jo īpaši norādījās tēma, pie kuras strādāja Dokuchajevs jau piecus gadus: "Dažu Torņa nelineāro procesu pielietošana jaunas paaudzes neraķešu ieroču izveidē".

Un vēl: firma "Betmens" nekādā ziņā nebija privāta apsardzes firma, tāpat kā pats institūts. Abas organizācijas piederēja Aizsardzības ministrijas īpaši slepenajam valdības dienesta tīklam.

Ruslans saprata, ka iekāpis ne tajās kamanās un ka nekavējoties vajadzētu no tām izlēkt, pirms nav lauzis kaklu. Viņš zināja, kas notiek ar cilvēku, kurš ielīdis speciālo dienestu noslēpumos, pat ja šī persona ir pašu šo dienestu darbinieks. Bet dvēsele ilgojās pēc tikšanās ar Dokučajeva meitu, skaistu, noteikti gudru, un, acīmredzot, ne pārāk laimīgu, un Ruslans nolēma paskatīties, kas notiks tālāk.

Nebija vērts rakņāties Aizsardzības ministrijas laboratorijas, kas nodarbojas ar kriptozonu, noslēpumos, bet atteikties turpināt pazīšanos ar Nadeždu negribējās. Lai arī atmiņā kā ērkšķis, līda aizverošās lifta durvis, smīnošā, triumfējošā apsarga seja un klusā, padevīgā Nadja.

Šīs saspringtās, notikumiem bagātās dienas vakarā Ruslans bija tik noguris, ka sapņoja tikai tikt līdz gultai un likties gulēt. Bet satraucoša sajūta par kaut ko aizmirstu, nepateiktu liedza to izdarīt. Paanalizējis atmiņu, viņš atbrīvojās no emocijām un raizēm par Poltoracka slepkavību, meditēja un uztvēra "viltus atmiņas" izraisītāju. Tas bija vienkāršs un nepretenciozs, kā figa kabatā: Nadežda tā arī nepateica ne vārda par konflikta iemesliem ar miesassargiem restorānā, kaut arī Ruslans viņai par to pajautāja pat divas reizes. Viņa, iespējams, nevēlējās satikties ar "Betmena" priekšnieku, un viņu mēģināja pierunāt. Tā, jebkurā gadījumā Kostrovs iedomājās šo situāciju. Tomēr pati Nadja neko neteica, viņa izlikās, ka nedzird jautājumu.

Desmitos gados Ruslans beidzot nonāca mājās, nomazgājās, gribēja uzvārīt kafiju, bet šajā laikā iezvanījās tālrunis. Klausulē ieskanējās pazīstamā Nadeždas balss:

- Sveiciens čekistiem. Ko tu dari, Ruslan Ivanovič?

- Neko, - Ruslans godīgi atbildēja, no vienas puses, iepriecināts ar aicinājumu, no otras - piedzīvodams greizsirdības dūrienu.

- Tad varbūt atnāksi ciemos? Šodien esmu viena. Mamma ir vasarnīcā, tētis aizbrauca komandējumā.

- Vai tavi cerberi ir ar tevi? - kapteinim izspruka.

Klusums. Tad klusa, sanīkusi balss:

- Ja tev nekas cits nav ...

- Atvaino! Ruslans ātri pārtrauca meiteni. - Es negribēju tevi aizvainot! Esmu vienkārši nikns no greizsirdības, tas arī viss. Steidzos pie tevis, pasaki adresi.

Nadeždas balss kļuva nedaudz jautrāka. Viņa nodiktēja dzīvokļa numuru, un Kostrovs steidzās pārģērbties, aizmirsis nogurumu, aizturot nepacietību, azartu un fantāzijas. Negribējās ar seju dubļos, parādīt sevi no sliktākās puses, patiešām negribējās kļūdīties sapņos, bet vēl vairāk nebija vēlēšanās spēlēt uz meitenes izjūtām, lai iegūtu informāciju par viņas tēvu.

Viņš uzvilka visas baltās krāsas - bikses, kreklu, apavus, paķēra vēl vakar nopirkto šokolāžu kasti (kā ūdenī skatījies, ka būs vajadzīga!), pudeli šampanieša un steidzās uz kaimiņu māju, ar pierastu aci atzīmējot jebkuru kustību apkārt. Nervu sistēma, kas īpaši apmācīta pārtveršanas meistara īpašajām slodzēm, jau sen bija iemācījusies ieklausīties zemapziņas ieteikumos, kas ne reizi vien izglāba Ruslana dzīvību teroristu aresta laikā. Tas nenostrādāja tikai šajā vakarā, galva bija aizņemta ar gaidāmo tikšanos ar patīkamo meiteni. Tiklīdz ienācis kāpņu telpā, Kostrovs sajuta auksta vēja elpu, taču nepievērsa tam uzmanību, kaut arī vairs nebija vēlēšanās iet tālāk.

Parasti šādos gadījumos Ruslans nekavējoties sāka analizēt situāciju un meklēt nemiera vaininieku. Šajā gadījumā viņš nebija darbā un nedomāja par tikšanos ar teroristiem. Viņu varēja gaidīt tikai Nadeždas miesassargi, bet viņš no tiem nebaidījās. Vajadzības gadījumā viņš varēja uzrādīt savu FSB virsnieka apliecību.

Uzkāpis piektajā stāvā un nevienu nesaticis, viņš nospieda Nadjas dzīvokļa zvana pogu. Durvis atvērās. Viņš spēra soli uz priekšu, un nekavējoties nostrādāja ķermeņa apsardzes sistēma, uztvērusi draudus un "nāves vēju", kā mēdz teikt japāņu cīņas mākslas meistari.

Nadežda stāvēja gaiteņa dziļumā iekodusi lūpā un skatījās uz viesi, atmetusi galvu, ar skaidri salasāmām bailēm acīs. Viņa pati nevarēja atvērt durvis, to izdarīja kāds cits, taču bija par vēlu atkāpties, un Ruslans metās uz priekšu, nokrītot uz grīdas, pārmeta kūleni, kritienā atskatīdamies un redzot divas vīriešu figūras - aiz priekšnama durvīm un aiz Nadeždas muguras, uzlēca kājās. ... un viss sāka peldēt acu priekšā no smaga un dīvaina, mīksta sitiena pa galvu, ko izdarīja ne tik daudz no ārpuses, cik no iekšpuses. Krītot bezsamaņā, kapteinis vēl dzirdēja, meitenes sāpju pilno kliedzienu:

- Viņi mani piespieda! Es negribēju! Nesitiet viņu! ..

Pēc tam pilnībā zaudēja samaņu.

Migla bija balta un blīva kā piens, tik bieza un balta, ka šķita to var dzert vai pat griezt ar nazi. Kostrovs mēģināja nolaizīt savas sausās lūpas, tās nejūtot, tik ļoti pēkšņi jutās izslāpis, viņš gribēja kādu saukt pēc palīdzības, lai atnes viņam glāzi ūdens vai piena, taču atklāja, ka nav spējīgs izdarīt nevienu kustību.

Mēģināja pakustēties - ar tādu pašu rezultātu. Bet migla acu priekšā sāka izklīst, tajā izkusa sārti mirdzošs ovāls, tuvojās un pārvērtās par neskaidru cilvēka seju ar melniem acu caurumiem.

- Kas jūs..? - Ruslans kūtri pajautāja, nedzirdot pats savu balsi.

- Skatiestik, attapies hanuriks, - it kā caur vati atskanēja klusa, neizpratnes balss,. - Spēcīgs vīrišķis, tikai trīs stundas nogulēja. Citi viņa vietā būtu gulējuši diennakti.

- Vediet viņu pie samaņas ...

Kostrovs sajuta durienu krūtīs, un uzreiz viss ap viņu maģiski izmainījās. Migla izklīda, parādījās guļamistabas iekārta: tualetes galds, drēbju skapis, lustra virs galvas, viena, bet ļoti plata gulta, uz kuras gulēja pats Ruslans, aiz muguras sasietām rokām un ar līmlenti sasietām kājām.

Istabā bija divi vīrieši. Viens sēdēja viņam blakus uz gultas, tumsnējs, ar manāmu pelēcību skaisti viļņainos, melnos matos, ar nedaudz ieslīpām acīm un juteklisku muti. Viņš bija stipri līdzīgs Nadeždai. Acīmredzot tas bija viņas tēvs, slepenotais zinātnieks, saistīts ar kriptozonas un Torņa izpēti.

Otrais vīrietis izrādījās "bokseris", Nadeždas pavadonis, kurš par viņu rūpējās.

- Sveicināti, Ruslan Ivanovič, - teica Dokučaevs. - Mēs atradām jūsu grāmatiņu ar seju un uzvārdu, tāpēc zinām, ar ko mums ir darīšana. Kā jūtaties?

- Kopumā ne pārāk slikti, Nikolaj Nikolajevič, - Ruslans centās pasmīnēt ar notirpušajām lūpām.

Vīrieši saskatījās. Jaunais vīrietis pašūpoja galvu, dusmīgi sakniebdams plānās, bālās lūpas.

- Es taču teicu, ka viņš zina vairāk, nekā jūs domājat.

- Pasakiet man, kaptein, - sacīja Dokučajevs. - Kāpēc jums, pretterorisma grupas "Antejs" dalībniekam, vajadzēja sākt izsekot mūs?

- Es nevienam nesekoju, - Ruslans saviebās. - Tas viss notika nejauši. Es redzēju jūsu meitu restorānā ar šo nekaunīgo mudaku ...

"Bokseris" piegāja pie gultas un iesita Ruslanam pa seju.

- Atdziesti, Mihail, - Nikolajs Nikolajevičs pastūma nost miesassargu. - Turpiniet, Ruslan Ivanovič.

- Iesitīsi vēlreiz - pašu nogalināšu! - Ruslans klusi solīja, laizīdams asinis no sasistajām lūpām.

"Bokseris" atkal atvēzējās, bet Nadeždas tēvs viņu apturēja un neapmierināti sacīja:

- Ļauj taču man mierīgi parunāties ar cilvēku. Izej laukā uz minūti.

- Bet viņš ir ļoti bīstams!

- Viņš ir sasiets un vājš pēc injekcijas. Ej ārā.

Mihails uzmeta Ruslanam nikni-brīdinošu skatienu un izgāja.

- Viņš ir labs miesassargs, - Nikolajs Nikolajevičs pavadīja viņu ar skatienu, - bet dažreiz pārkāpj visas robežas. Turklāt vēl greizsirdīgs.

- Patiesībā viņa dēļ es toreiz iejaucos, redzot, kā viņš izturas ar jūsu meitu. Tajā brīdī es nezināju, ka Nadja ir jūsu meita.

Dokučajevs sarauca pieri.

- Vai viņš ... sev kaut ko atļāvās? Pret Nadju?

- Es nezinu viņu attiecības, bet viņš izturējās pilnīgi nekaunīgi. Man nācās iejaukties un aizvest jūsu meitu mājās, jo mēs esam kaimiņi. Tad tas viss sākās. To, ka jūs strādājat laboratorijā un aizsardzības nozarē, es uzzināju tikai šodien ... vai drīzāk vakar. Atsaistiet mani.

Dokučajevs papurināja galvu.

- Jūs esat kļuvis par bīstamu liecinieku, kaptein. Es baidos, ka ne jūsu tiešais priekšnieks pulkvedis Varrava, ne Pārvaldes vadītājs ģenerālis Kirsanovs jūs neglābs. Jūs esat ļoti dziļi ieniris mūsu departamenta purvā. Droši vien pārbaudījāt, ko mēs darām?

- Nepaspēju, - Ruslans sakustējās, mainot pozu. - Zinu tikai to, ka jūs strādājat kriptozonā un nodarbojaties ar energoinformatīvo procesu izpēti.

- Tas ir viss?

- Viss!

Dokučajevs apšaubīdams ar pirkstu paberzēja uzaci.

- Gribētos jau ticēt ... lai gan tas joprojām neatrisina problēmu. Jums nevajadzēja jaukties mūsu lietās.

- Es taču saku, ka nejaucos! Ruslans sadusmojās. - Nu, sadevu pa kaklu jūsu "sešiniekiem", bet viņi taču to bija pelnījuši!

Mihails ielūkojās istabā.

- Vai pacients uzvedas slikti, Nikolaj Nikolajevič?

- Pēc viņa teiktā, tu neuzvedies labāk. Ko lai ar viņu tagad dara?

- Atdodiet mums! Klusi pazudīs, neviens nekad neatradīs.

- Tu nepazīsti viņa tēvu. Tas aizraksies un atradīs. Un arī jūs, piedevām. Ir jāizdara tā, lai viņš visu aizmirst, un Nadja jāiprogrammē, lai nejauši neizpļāpājas.

- Izdarīsim.

- Vai Nadja arī jūsu kompānijā? - Ruslans rūgti pavīpsnāja.

- Kādā ziņā? Viņa ir mana meita, bet viņai, protams, nav nekāda sakara ar manu darbu. Tā kā viņa ir ļoti neatkarīga, viņas brīvība ir jāierobežo. Bet ne tā, kā to darījāt jūs. - Dokučajevs ar drūmu ironiju paskatījās uz miesassargu. - Turpmāk viņu pavadīs cita trijotne.

- Bet es taču...

- Saprati?

- Sapratu, - Mihails sanīka, uzmetot Ruslanam tādu skatienu, ka viņš neviļus sasprindzināja muskuļus, mēģinot pārraut auklas uz rokām.

- Diemžēl, - Nikolajs Nikolajevičs turpināja, - Nadja pēdēja laikā pavisam izkļuvusi no rokām, neklausa, dara ko grib, iepazīstas ar kuru katru un, tāpat kā jūs, kļūst par neparedzami bīstamu liecinieku. Man, acīmredzot, par dziļu nožēlu, būs jāveic atbilstoši pasākumi.

- Nejauši ne tādi paši, kas tika piemēroti pulkvedim Poltorackim?

Dokučajevs ar bažām sarauca uzacis.

- Kāpēc jūs domājat, ka pulkvedi novācām mēs? Galu galā viņš ir jūsu darbinieks. Un viņu nogalināja tieši Pārvaldē.

- Es nedomāju, vienkārši fantazēju.

- Hm-jā ... - Nikolajs Nikolajevičs pakošļāja lūpas, piecēlās, pastaigāja pa istabu. - Varbūt mums vajadzētu viņu savervēt darbam mūsu kantorī?

- Kāda velna pēc, viņš mums vajadzīgs? - "bokseris" atņirdzās. - Savu lohu ir par daudz.

Dokučajevs pasmaidīja.

- Vienkārsi, pretinieks spēcīgs. Ruslan Ivanovič, jūs patiešām nezinat, ko mēs darām?

- Man nepatīk atkārtoties.

Dokučajevs atkal pacēla uzaci, parīvēja degunu, risinot kādu problēmu, apstaigāja gultu.

- Ir viena ideja ... - Viņš paskatījās uz miesassargu. - Atnes manu portfeli.

Mihails izgāja un pēc minūtes atnesa aveņkrāsas ādas "diplomātu" ar elektronisko slēdzeni. Nikolajs Nikolajevičs to atvēra un izņēma milzīgu neparastas formas pistoli ar brūnu, īsu un resnu stobru, bet bez cauruma, kur izlidot lodei.

- Vai zināt, kas tas ir?

Ruslans noliedzoši pakratīja galvu.

- Mēs šo mašīnīti atradām Tornī apmēram pirms divdesmit gadiem, kad tajā vēl varēja iekļūt. Ilgi lauzījām galvas, kas tas ir, līdz izdomājām. Tātad jūsu priekšā ir ļoti spēcīgs universāls psihotroniskais ģenerators, kas var ieprogrammēt jebkuru dzīvu būtni. Es pieslēdzos problēmai tikai pirms pieciem gadiem un to veiksmīgi atrisināju. - Dokučajevs pavīpsnāja. - Godīgi sakot, man sagribējās kāda priekšā palielīties, sagadījās tā, ka tas esat jūs. Protams, ar visām no tā izrietošajām sekām.

Ruslans sastapa zinātnieka skatienu un saprata, ko viņš domā.

- Vai vēlaties izmantot šo ... programmētāju ..., lai mani nokodētu?

- Mana meita reti kļūdās cilvēkos, - Dokučajevs nopūtās. - Tāpēc viņa jūs novērtēja pareizi. Jūs esat pārāk gudrs, spēcīgs un romantisks vīrietis, kaptein. Bet tas, kā jūs zināt, ir pārspīlējums. Jūs patiešām nāksies kodēt, kaut arī ne ar šī briesmoņa palīdzību. Tas, pēc Igora Vasiļjeviča Ivašuras domām, izveidots ne uz Zemes un ne priekš cilvēkiem. bet mēs uz tā bāzes izveidojām savu ģeneratoru.

Dokučajevs ielika šķietami smago pistoli "diplomātā", aizvēra, apgrieza un atkal atvēra. "Diplomāta" otrā pusē esošajā nodalījumā gulēja vēl viena pistole, kas mirdzēja ar hromētām detaļām, daudz elegantāka, ar garu gofrētu sarkanu stobru.

- Iepazīstieties Ruslan Ivanovič, tas ir mūsu psi-ģeneratora "Kobra" izmēģinājuma eksemplārs. - Dokučajevs izņēma savu ideju iemiesojumu un maigi noglāstīja tā stobru. - Tas ir daudz vieglāks nekā prototips, un, lai arī joprojām ir nestabils, drīz nonāks ražošanā. Bet līdz galam mēs to pilnveidosim.

Ruslans paskatījās uz entuziasma pilno zinātnieku ar degošām acīm, savas idejas fanātiķa seju. Nadeždas tēvam bija nospļauties par visu pasauli, ja vien viņu netraucēja. Viņš nedomāja par sekām, kādas varētu radīt viņa iemiesoto ideju attīstība.

4. nodaļa

Viņi sapulcējās Ivana Kostrova dzīvoklī pulksten deviņos no rīta: bijušie "hrono-desantnieki" Igors Vasiļjevičs Ivašura, nedaudz pieņēmies miesā, bet saglabājis prāta dzīvīgumu un raksturīgo izlēmību, Ivašuras sieva Veronika Danilovna, pats Ivans Petrovičs, Taja (neviens viņu nesauca par Taisiju Nikolajevnu, viņa izskatījās kā trīsdesmitgadniece) un bijušais militārās pretizlūkošanas pulkvedis Oļegs Borisovičs Garaņins. Viņš bija plikpaurains, bet jautrs un bieži jokoja, atkārtojot: no diviem absolūti tikpat gudriem cilvēkiem plikpauris ir gudrāks.

Viņi atcerējās Mišu Ruzaevu un Surenu Gasparjanu, kuri gāja bojā ekspedīcijā pa Torni. Paklusēja. Tad atcerējās savus piedzīvojumus un sāka runāt. Un atmiņu vidū uzradās vēl viens viesis - Ignats Romašins, bijušais Spēles tiesnesis pēdējā Spēlē. Garaņins bija vienīgais, kurš viņu vēl nepazina.

Viņi tika iepazīstināti un atsākās saruna.

- Nu, kā jums tur klājas, paralēlajās pasaulēs? - jautāja bijušais pulkvedis. - Sliktāk vai labāk nekā pie mums?

- Tas ir atkarīgs no tā, kādus parametrus salīdzināt, - Romašins pasmīnēja, aizsedzot glāzi ar plaukstu: viņš nelietoja alkoholu. - Fakts ir tāds, ka mūsu Zarā sabiedrības attīstība ir gājusi nedaudz savādāk. Komunisms uzvarēja visā pasaulē.

- Apskaužami! Garaņins nokrekšķināja, ar spēku noglāstot kailo galvvirsu. - Gribētos kādu laiku padzīvot pie jums, lai redzētu, kā jūs "elpojat". Tehnika droši vien ir vislabākā?

- Kur nu bez viņas? Protams, tehnikas līmenis ir augsts, lai arī ne maksimālais. Mans kvanks no Zara, kas "apsteidz" mūs, apgalvoja, ka viņu tehnika saplūst ar dabu un pakļaujas cilvēka domām. Viņu Zeme ir viena kolosāla darba un atpūtas zona, kas mainās atbilstoši iedzīvotāju vēlmēm.

- Vai jūsu tehnika nav pakļauta domu kontrolei?

- Teiksim tā: ne visa, saprātīgās robežās. Ne visiem maniem tautiešiem piemīt vajadzīgā atturība un domu precizitāte. Diemžēl pat komunisma laikā sabiedrība rada cilvēkus ar perversu psihi, varaskāri, agresorus un pat "atsaldētos" un slepkavas, ja izmantotu jūsu terminoloģiju.

- Pat tā?!

- Tā ir objektīva parādība. Saprāta evolūcijas sociālais posms Visumā - viszemākais starp visiem pārējiem. Laiku Koks tomēr īsteno visus posmus bez izņēmuma, jo tas ir Radītāja Gribas Koks.

- Vai ir vēl kādi posmi?

- Pašam sociālajam līmenim ir daudz apakšlīmeņu. Atcerieties vēsturisko vēsturi - tā saukto kvistoriju: akmens laikmets, bronzas laikmets, dzelzs laikmets, etnokultūras ...

- Kas tā par tādu kvistoriju?

- Ak jā, - Romašins attapās, - jums vēl nav šīs zinātnes. Kvistorija ir kvantu vēsture, zinātne, kas pēta Zemes civilizācijas vēsturiskās attīstības varbūtības modeļus visās tās kopijās. Šī zinātne uz mūsu Zemes parādījās gandrīz uzreiz pēc hronourbja uzbūvēšanas un palaišanas. Tātad, es atbildu uz jūsu jautājumu par civilizāciju attīstības posmiem. Personīgi es zinu četrus posmus: sociālā, iecietīgā, mentālā integrācija, enerģētiski informatīvā integrācija. Garākais no visiem ir sociālais, un tas ir arī visneaizsargātākais un neparedzamākais. Tieši šajā posmā visbiežāk izmirst bioloģiskā cikla civilizācijas. Kopumā ir maz civilizāciju, kas ir pārdzīvojušas sociālo posmu, bet pēc tā pārvarēšanas tās diezgan stabili iet pa attīstības ceļu.

- Vai pastāv nebioloģiskā cikla civilizācijas?

- Cik tik vajag.

- Par šo tēmu mēs varam runāt ilgi, - Ivans Petrovičs pārtrauca Garaņina jautājumu plūsmu. - Atgriezīsimies pie savām problēmām.

- Es vēl neesmu visu noskaidrojis, - ar nožēlu sacīja Oļegs Borisovičs. - Maz ticams, ka vēlāk būs iespējams šādi brīvi parunāt. Vai drīkst pēdējo jautājumu?

- Uzdodiet, - Romašins pamāja ar smaidu acīs.

- Kā jums ar modi?

Vīrieši saskatījās . Sievietes, kas klausījās sarunu, arī saskatījās un iesmējās. Garaņinu tas nesamulsināja.

- Es te domāju, ka pie mums sākkuši valkāt kaut ko neiedomājamu un neglītu, riebjas skatīties. Ne tikai gandrīz pārstājuši valkāt žaketes un kaklasaites, tagad visi cenšas saģērbties sporta tērpos, zeķubiksēs, cepurēs, šortos un T-kreklos. Pat oficiālo pieņemšanu laikā vīrieši sāk parādīties džemperos un jakās bez piedurknēm! Bet jūs ieradāties normālā civilā uzvalkā.

- Sporta apģērbs ir ērts, - Romašins paraustīja plecus, - tāpēc valkā. Vienkārši mode datoru laikmetā ir kļuvusi pragmatiskāka. Mājās ir daudz ērtāk sēdēt monitora priekšā halātā, pidžamā vai šortos un T-kreklā, nevis uzvalkā. Un vēl svarīgāka ir apģērba izgatavošanas tehnoloģija. Jūs joprojām izmantojat dabīgos materiālus, kuru pamatā ir lini, kokvilna un zīds, bet mūsu "uniki" ir daudzjoslu formas mainīgi šķidro kristālu tērpi, kas spēj izmainīties dažādos esošajos stilos. Piemēram, es varu staigāt šādi.

Romašins kaut ko izdarīja, un pārsteigto skatītāju priekšā viņa spīdīgais pulovers un bikses ar dzirksti pārvērtās par greznu baltu uzvalku ar daudzām detaļām, ar izceltiem pleciem, tamborējumiem, volāniem un stāvošu apkakli.

- Patīk?

- Izcili! Garaņins norūca.

Visi iesmējās.

- Kā sauc šito ākstību? - vaicāja Veronika.

- Džanšins, balles tērps. Vai esat apmierināts, Oļeg Borisovič?

- O jā! - Garanins ar jūtām nomurmināja.

Visi atkal iesmējās.

Romašins pakustināja roku, un baltais uzvalks pārvērtās par apstieptu puloveru un rumpi apņemošām biksēm.

- Tātad, kur mēs apstājāmies?

- Kā jūs attīstījāt zinātni un tehnoloģijas? - Oļegs Borisovičs vainīgi paskatījās uz pārējiem, bet viņu sejās nepamanīja nosodījumu, visus interesēja atbilde.

- Aptuveni tāpat kā pie jums. Divi tūkstoši pirmajā, ja atmiņa mani neviļ, tika organizēts globāls mobilo tālruņu tīkls ar piekļuvi satelītiem. Divi tūkstoši otrajā atrada vakcīnu pret aunrimu - tas ir jūsu AIDS analogs. Izstrādājām videotelefonu tīklu visā pasaulē. Divi tūkstoši piektajā, - Romašins ar smaidu acīs paskatījās uz Garaninu, - atklāja efektīvu līdzekli pret matu izkrišanu.

- Nu, esmu pie tā pieradis, - Oļegs Borisovičs skanot vispārējiem smiekliem sacīja, glāstīdams pliko galvu.

- Pirmā pilotētā ekspedīcija devās uz Marsu divtūkstoš astoņpadsmitajā, uz Venēru - divtūkstoš divdesmitajā. divi tūkstoši piecdesmitajā gadā sāka darbu pirmais kodolreaktors. Divi tūkstoši simtajā zinātnieki iemācījušies "slaukt" vakuumu un izgatavot "enerģijas konservus", kuru pamatā ir MK - minikollapsori, kas kosmosa nozari nekavējoties ieveda Galaktikā. Sāka darboties pirmās metro stacijas. Nu un tā tālāk.

- Skaidrs, - Kostrovs uzsita ar roku uz galda. - Tagad parunāsim par to, kāpēc mēs esam sapulcējušies. Ko jums izdevās uzzināt, Ignat?

Romašins kļuva nopietns.

- Situācija ir sliktāka, nekā es gaidīju. Pieejas Stumbram apsargā armija, bet visu kriptozonu kontrolē Spēlētāja emisārs Leonīds Danilovičs Kozjuļa, bijušais ģenerālis, bijušais prezidenta padomnieks, tagad Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks. Viņam palīdz cits tips - zinātņu doktors Tmarevskis, un man ir aizdomas, ka viņš ir ieprogrammēts noteikta veida aktivitātēm. Turklāt divu desmitu kriptozonā strādājošo laboratoriju militārie eksperti nodarbojas ne tik daudz ar Torņa parādību izpēti, cik ar jaunu ieroču veidu izstrādi, un daži no viņiem ir ļoti progresējuši šajā jomā. Īpaši Dokučajeva laboratorija: šie puiši strādāja ar programmētāju ...

- Kur viņi to atrada? - Ivašura bija pārsteigts. - Man klātesot šādas lietas neviens neatrada.

- Es nezinu, kur viņi ieguva “hronoķirurgu” programmētāju, bet fakts paliek fakts. Dokučajevs aizrakās līdz programmētāja darbības principam un izveidoja pats savu sugestoru "Kobra" Emisārs par to pat nemaz nezina. Es domāju, ka tieši pēc viņa ierosinājuma sākās visas bioloģiskā cikla radības ietekmēt spējīgu psihotronisko superģeneratoru attīstība.

Kostrova viesistaba kļuva kluss. Tad Oļegs Borisovičs pārcēlās, piemiedzis acis paskatījās Romašinā.

- No kā jūs ieguvāt šo informāciju, komisār?

- No kamieļa, - Ignats atbildēja ar ironisku smīnu.

- Jūs aizmirstat, ka viņš ir bijušais Tiesnesis, - sacīja Ivašura. - Viņam vajadzēja būt tehniskiem līdzekļiem, lai iegūtu informāciju no jebkuriem avotiem. Vai ne, Ignat?

- Pilnīgi pareizi, Igor Vasiļjevič. Manā rīcībā pēc Spēles beigām šis kas palika. Ne tehnika - zināšanas par telpas un laika pārvaldības paņēmieniem un metodēm. Lai gan man bija daudz jāaizmirst. Bet es varu gandrīz brīvi ceļot pa Zariem. Protams, caur Stumbru, kaut arī tur neko nevar darīt. Diemžēl transgress man nepakļaujas.

- Tātad tu arī esi kļuvis par broveju? - Veronika klusi pajokoja.

- Nu ko tu, Veročka, es esmu tālu no broveja. Tam ir pilnīgi atšķirīgs iespēju realizācijas līmenis. Brovejs var izkļūt no laika plūsmas un pretoties vajadzīgajai darbībai.

- Ko tas nozīmē?

- Tas nozīmē, ka viņi ir neatkarīgi no Laiku Koka apstākļiem. Man pat ir aizdomas, ka klaidoņi pa Zariem ir vienīgie Spēļu skatītāji. Un pasūtītāji.

- Mēs atkal esam novērsušies, - neapmierināts sacīja Kostrovs. - Ignat, Oļegs Borisovičs nav lietas kursā, vai es varu īsi ieskicēt situāciju?

- Protams, kādi var būt iebildumi?

Ivans Petrovičs nolika uz galda glāzi šampanieša, paskatījās uz Garaņinu, savilcis uzacis un izstāstīja visu, ko pats zināja. Klusums šoreiz ilga vairākas minūtes. Pieredzējušie profesionāļi - "hronodesantnieki" mierīgi turpināja brokastis, dzert tēju un kafiju, uzmetot aci klusajam Garaņinam un domāt par cita'm tēmām. Visbeidzot, bijušais militārās pretizlūkošanas pulkvedis ierasti pārvilka plaukstu pār pliko galvu un lēnām sacīja:

- Es nesaprotu, ko mēs - cilvēki šajā situācijā var izdarīt. Manuprāt, šobrīd mums nav pieejams neviens Spēles līmenis.

- Jūs kļūdāties, - Romašins klusi iebilda. - Mēs nevaram tieši ietekmēt Spēlētāju vai atcelt viņa gājienu, bet mēs varam - un mums tas jādara! - palīdzēt tiem, kas to spēj.

- Un ko, jau ir tādi milži? - Garaņins ironiski pasmīnēja.

- Jā, tas ir mūsu paziņa Pāvels Ždanovs. Precīzāk sakot, Ždanova kvanku racionālā-izpildvaras sistēma. Pašlaik daudzi no viņiem ir iestrēguši "izžūstošajos" Zaros, pēc Spēlētāja emisāru gribas ir iemānīti slazdos un iesprostoti un paši nevar izkļūt. Viņiem jāpalīdz atbrīvoties un savākt visus kopā, lai izveidotos viena mentālā piepildījuma un gribas saime. Varbūt tas piespiedīs Spēlētāju, kurš uzsācis Spēli, lai sagrautu mūsu Metauniversa zarus, pārtraukt rīkoties pretēji noteikumiem.

- Bet jūs neesat pārliecināts, vai tas ir iespējams?

- Neesmu pārliecināts, - Ignats nenovērsa skatienu. - Tomēr mums nav citas izvēles! Ir jāizveido komanda, kuru neviens nekontrolē un neviens nezina. Tāpēc ir jārīkojas klusi un uzmanīgi, lai vietējie emisāri neko nemana.

- Kas vadīs šo komandu? Jūs?

- Nē, es esmu pārāk pamanāma figūra, viņi mani nelaidīs tik tālu, cik vajadzīgs. par vadītāju izvēlēts jauns vīrietis, kvistors ar operatora dotībām, Pāvela Ždanova un "strupceļa" Zara aborigēnietes Jasenas dēls. Kaut arī viņš pats par to vēl nezina. Viņu sauc Ivors, un viņš gaidīs grupas ierašanos mātes dzimtenē.

- Ar kādām dotībām? Jūs teicāt - operatora ...

Romašins ierasti viegli pasmaidīja.

- Jūsu tautiešu izpratnē termins “realitātes operators” atbilst terminam “burvis”. Vai mags.

- Saprotu ... - Garanins neizpratnē atvilka lūpu, tad attapās. - Kaut gan

ko es saku?! Neko nesaprotu! Burvji ir folkloras, pasaku varoņi, bet es esmu tīri materiālistisks un vienkāršs cilvēks.

- Laiku Kokam taču esat noticējis, nāksies noticēt arī cilvēkiem ar maģiskām spējām.

- Un kas ir "strupceļa" Zars? Kā Visums var būt "strupceļš"?

- Daži Zari nezarojas tālāk, nesadalās kvantu kopijās dažādu nezināmu aizliegumu dēļ. Vēl viens noslēpums, kāpēc mūsu Stumbrs-Tornis iznāca šī Zara realitātē.

- Bet es joprojām neredzu, kurš var vadīt komandu šeit, pie mums, - sacīja Ivašura. - Mums visiem ir pāri sešdesmit, militārās slodzes vairs katram nav pa spēkam.

- Mums jāmeklē domubiedri, - sacīja Garaņins. - Es mēģināšu atrast pāris piemērotus puišus.

"Principā es zinu Zaru, kur uz tā Zemes dzīvo ļoti interesanti cilvēki, - sacīja Romašins. - Železovskis, Berestovs, Pankratovs ... ļoti varenas personības. Īpaši Železovskis. Ļoti kolorīta intelektuāla figūra. Varētu uzaicināt viņus pievienoties komandai. Bet viņiem savu problēmu pilnas rokas: sarežģīti kontakti ar nehumanoīdiem, tikšanās ar supervilkati - reliktu dzīvības formu, kas pirms miljardiem gadu izveidoja viņu metagalaktiskā domēna - Zara fiziskālās mijiedarbības likumus. Viņi šo super-būtni nosaukuši par Konstruktoru. Starp citu, viņu Zars ir arī "strupceļš", un nedalās kvankos.

- Nē, ja patiešām ķerties pie lietas, sūtīt grupu, tad ar savu komandieri, - stingri sacīja Kostrovs. - Es piedāvāju sīm amatam dēlu. Viņš ir informēts par visiem notikumiem , ir kaujas meistars un atbildīgs cilvēks.

Klusums peldēja pāri viesistabai. Nez kāpēc visi skatījās uz Taju. Ruslana māte viehli pasmaidīja.

- Man nav iebildumu ... lai gan baiļojos par viņu. - Bet mūsu zēns ar to tiks galā, esmu pārliecināta.

- Viņš vairs nav zēns, bet gan vīrietis, - sacīja Ivašura. - Iespējams, nav labāka kandidāta. Bet vai viņš piekritīs?

- Pazvani viņam, - Ivans Petrovičs paskatījās uz sievu, - lai viņš atbrauc. Lai gan viņam būs grūti izrauties no darba, viņiem tur ārkārtas situācija: nogalināts Pārvaldes galvenais eksperts pulkvedis Poltorackis.

Garanins nokrekšķējās:

- Kas tur vēl notiek?

- Es vēl nezinu detaļas, bet Ruslans pastāstīs.

Pēkšņi atskanēja durvju zvans.

Kostrovi saskatījās.

- Tu kādu gaidi? - Ivašura uzmetu skatienu Ivanam Petrovičam.

- It kā ne ...

Kostrovs izgāja gaitenī, atvēra durvis, atskanēja balsis, un viesistabā ienāca Ruslans. Bet kādā izskatā! Seja sadauzīta, virs uzacs nobrāzums, lūpas un deguns pietūkuši, krekls asinīs un saplēsts, arī baltās bikses notraipītas ar asinīm. Bet acīs nebija miņas no bailēm, tikai mierīga pašapziņa un vainīgas rūpes, it kā viņš jau iepriekš atvainotos, ka parādījās godīgas kompānijas priekšā šādā izskatā.

Taja iekliedzās, steidzoties pie dēla. Vīrieši piecēlās.

- Kas noticis?! - jautāja Kostrovs vecākais, ieejot aiz dēla. - Ar kādu sakāvies? Tev uzbruka?

- Kaķi, - Ruslans izstiepa lūpas greizā smaidā, mierinoši noglāstīja viņam klāt pieskrējušās mātes roku. - Viss kārtībā, es esmu dzīvs un vesels. Tūlīt nomazgāšos, atgriezīšos normālā stāvoklī un visu izstāstīšu.

Viņš izgāja, pa ceļam nometot kreklu, ieslēdzās vannas istabā. Taja, satricināta un bāla, atgriezās viesistabā.

- Nekas, neba pirmo reizi, - Ivans Petrovičs nomurmināja, apskaujot sievu. - Viņa darbs tāds nervozs. Iespējams, piedalījās kaut kādā bandītu arestēšanas operācijā. Pienācis laiks pierast.

- Es nekad pie tā nepieradīšu! Taya šņukstēja. - Viņš ir tik slikts! Viņš cenšas būt pirmais visur, it īpaši, ja tas ir bīstami.

Ceturtdaļstunda pagāja klusumā, tikai krūzēs džinkstēja karotes - vīrieši nervozi dzēra tēju, sievietes nopūtās un čaukstēja drēbes. Visbeidzot Ruslans izgāja no vannas istabas svītrainā halātā, susinot ar dvieli matus. Viņš bija nomazgājis no sejas asinis, un, lai gan zilumi un nobrāzumi palika, un lūpas atgādināja pankūkas, vairs neizskatījās tik biedējoši kā iepriekš.

- Stāsti, nevelc dvēseli, - Ivans Petrovičs izmeta, savaldīdamies.

Ruslans apsēdās pie galda, ielēja glāzīti ruma un izdzēra. Saviebies, iebāza mutē citrona šķēli, pēc tam pakošļāja gabalu vārītas cūkgaļas un sāka stāstu ...

***

- Nedaudz paguliet, - teica Dokučajevs, dodoties uz durvīm, - es tūlīt sastādīšu programmu un atgriezīšos.

Ruslans raustījās, līdz sāpēm sasprindzinot apakšdelmus, tā ka josta iegriezās roku ādā, taču nespēja pārraut saites.

- Nu neuztraucieties tik ļoti, - Nikolajs Nikolajevičs atskatījās. - Kodēšana ir nesāpīga procedūra, jūs nejutīsit pilnīgi neko, izņemot to, ka aizmigsiet, un pamostoties būsiet paklausīgs un sāksiet ar mums sadarboties.

Viņš izgāja.

Istabā palika miesassargs, kurš aizdedzināja cigareti. Zaglīgi atskatījies uz durvīm, viņš piegāja pie gultas un iesita Ruslanam pa seju.

- Tas par tavu atklātību, āzi!

Tajā pašā mirklī Ruslans, saliecās, un ar sasietajām kājām deva viņam spērienu ar žokli. Mihails gandrīz norija cigareti, novicināja rokas, aizlidojot stūrī, ar blīkšķi sadragāja spoguli.

- Ak tu, mau...! - Viņš izspļāva cigareti, ķēra pēc pistoles, bet šajā brīdī guļamistabā ielūkojās Dokučajevs. Viņš paskatījās uz sadragāto spoguli, uz Ruslanu, ar pie krūtīm piespiestiem ceļgaliem, ar pirkstu pamāja Mihailam:

- Lasies!

Miesassargs paslēpa ieroci padusē, izgāja no istabas, atskatījies norēcās:

- Mēs vēl parunāsim līdz galam!

Durvis aizvērās.

Ruslans atslābinājās. Viņš atspiedās uz spilvena, nolaida kājas, atpūšoties. Tad sāka pētīt interjeru, mēģinot atrast izeju. Viņa acis nokrita uz spoguļa lauskām.

Lēmums nobrieda uzreiz.

Ruslans nolaida kājas uz grīdas, tad noslīdēja uz parketa un aizripinājās līdz trimo, izvēloties asāku lausku. Un šajā brīdī istabā parādījās cilvēks. Ruslans sastinga, nespēdams noticēt savām acīm. Ar nesaprotamu izsmējīgumu uz viņu skatījās tas, kurš sevi sauca par Mimo. Pēc tēva stāstiem, klaiņotājs pa Laiku Koka Zariem.

- Jūsu stāvoklis tomēr ir neapskaužams, - sacīja brovejs Mimo, apskatīdams guļamistabu. - Kā jums izdevās tik stulbi iekrist, kaptein?

- Arī vecenei gadās kļūda, - Ruslans nomurmināja. - Labāk palīdziet atbrīvoties.

- Tas neietilpst manos pienākumos. Jums ir jātiek ar šadu stāvokli galā pašam, bet vēl labāk neiekļūt šādās situācijās.

- Paldies par padomu, es jau kaut kur to dzirdēju. Vai tas ir viss, ko varat atļauties?

- Es varu nedaudz piebremzēt laiku, - parādīja bālu smaidu brovejs; viņam bija zaļgani zobi. - Ja tas jums der.

- Lai tā būtu. - Ruslans ar grūtībām ielika starp rokām spoguļa lausku, ne reizi vien sagriežoties, sāka rīvēt ar to plaukstas savilkušo siksnu. - Kā jūs te gadījāties?

- Nejauši gāju garām, - ar ironiju sacīja brovejs.

Ruslans savieba lūpas.

- Vai jūsu vārds nejauši neatspoguļo rakstura būtību, ja jūs vienmēr ejat garām?

- Pamanīts pareizi, - Mimo bez smaida pamāja, apstājoties iepretim Kostrovam, kurš sēdēja uz grīdas. - Tas ir raksturīgi visiem brovejiem. esat pārliecināts, ka varat tikt galā ar šo problēmu?

- Tikšu galā, - Ruslans apsolīja. - Lai arī kas tad jums par daļu? Jūs esat klaidonis, tā teikt, skatītājs. Kāda jums daļa, kas notiks ar mani, ja pat palīdzēt nevēlies?

- Es varu palīdzēt, bet tad tas nozīmēs jūsu zaudējumu. Jūs tiksiet izslēgts no Spēles. Man tas nav īpaši patīkams variants, esmu licis uz jums. Ja jūs izkļūsit, jums saglabāsies iespēja paaugstināt līmeni.

- Bet es nespēlēju ...

- Jau spēlējat, lai gan to vēl nezināt.

- Skaidrs. - Ruslans iekoda lūpā, atkal sagriezās, bet šajā brīdī josta satrūka. - Tātad jūs vēlaties mani savervēt viena no Spēlētājiem komandā? Tā?

Viņš sāka masēt sastingušās rokas, nepievēršot uzmanību asinīm, kas sūcās no iegriezumiem, tad ar to pašu jataganam līdzīgo stikla lausku, pārgrieza lenti uz kājām, piecēlās.

- Jūs mani pārpratāt, Ruslan Ivanovič, - teica brovejs Mimo, ziņkārīgi lūkojoties Kostrova sejā. - Es neesmu vervētājs, es patiešām esmu tikai skatītājs, kurš uz iepatikušos spēlētāju ir uzlicis noteiktu summu - mēs nerunājam par naudu.

- Vai broveji piedalās totalizatorā?

- Kaut kā tamlīdzīgi.

- Es neesmu spēlētājs.

- Jums patīk uztraukums un risks, ar to pietiek. Palieciet sveiks.

- Vai jūs jau dodaties prom?

- Jā, manas intereses rezerve par jums ir beigusies. Interesanti notikumi notiek arī citur jūsu pasaulē, baidos palaist garām.

- Bet jūs tur aizturēs apsargi ...

- Kur? .. Ak, šeit ... Neuztraucieties, vietējie sargi nevar aizturēt to, kurš pilnīgi brīvs Laiku Kokā. Lai veicas, kaptein.

- Pagaidiet! - Ruslans atcerējās. - Sakiet, kur tagad atrodas Nadežda ... ē-e ... šī dzīvokļa īpašnieka meita.

- Viņa tika nosūtīta uz kriptozonu, kā jūs saucat teritoriju ap hronourbja kvanku, - Mimo nebija pārsteigts par šo jautājumu. - Kam jums viņa? Viņa patiesībā jūs iegāza, nodeva. Ļoti neētiska rīcība.

- Viņu piespieda! Turklāt tikai ļoti laba sieviete var izdarīt patiešām stulbu kļūdu.

- Cik neparasts paziņojums. Jūsu?

- Oskars Vailds.

- Vai jūs tiešām skriesiet pie viņas, sāksiet glābt, riskējot ar dzīvību un karjeru?

- Un kā vēl!

- Tad jūs esat stulbāks, nekā es domāju.

- Lēnām pār tiltu, mister brovej! - Ruslans draudoši nomurmināja. - Arī man ir ne pārāk augsts viedoklis par jums un jūsu morālo pozīciju. Ejiet savu ceļu un ļaujiet man iet savējo.

Brivejs Mimo paraustīja plecus un pazuda.

Ruslans nomāca drebuļus ceļgalos, dziļi ievilka elpu un rāva guļamistabas durvis uz sevi ...

***

Viesistabā neviens neizdvesa ne skaņu, visi gaidīja stāsta turpinājumu. Tikai Taja, piespiedusi dūres pie krūtīm, ar pārtraukumiem nopūtās.

- Kas notika tālāk? - attapās Ivans Petrovičs.

- Pārējais bija tehnikas jautājums, - pavirši sacīja Ruslans. - Viņi negaidīja, ka atbrīvošos un iziešu.

- Es ceru, ka tu nevienu ne ...

- Tēt, mani audzināji tu un apmācīji nogalināt tikai nāvējošā situācijā, kad tevi vai tu. Protams, daži no viņiem dabūja pamatīgi, - Ruslans vainīgi paskatījās uz savu māti, - bet mani jau arī viņi nežēloja.

Vecākais Kostrovs paskatījās uz Romašinu.

- Es atstāju piedāvājumu spēkā.

- Par grupas vadītāju?

- Jā.

- Bet viņš noteikti gribēs redzēt šo meiteni ... Turklāt viņš ielīdis speciālo dienestu sirseņu pūznī un stipri to sakustinājis. Viņi sāks meklēt ...

- Jūs runājat par mani? - Ruslans jautāja. - Varbūt varat paskaidrot, par ko ir runa? Starp citu, es arī neesmu neaizsargāts un arī strādāju specdienestā. Izrausimies.

- Viens no jūsu darbiniekiem neizrāvās, - drūmi sacīja Garaņins.

- Vai jūs domājat Poltoracki? Esmu pārliecināts, ka viņu novāca Spēlētāja emisāra aģenti, nevis Dokučajeva ļaudis. Es jau domāju par to un mēģināšu atrast slepkavu.

- Nu? - Ivans Petrovičs paskatījās apkārtējo vīriešu sejās.

- Esmu par, - mierīgi sacīja Ivašura.

- Var mēģināt, - Garaņins nomurmināja. - Bet tad es došos viņiem līdzi kā padomnieks. Viena plika, bet pieredzējusi galva nenāks par sliktu.

- Iespējams, - Romašins ar nelielām šaubām pamāja, vienlaikus atbildot Oļegam Borisovičam un Kostrovam. - Es ceru, ka brovejam Mimo nebūs jāvilļas viņa un mūsu izvēlē.

- Pa, paskaidro! - Ruslans, saraucot uzacis, noprasīja.

Ivans Petrovičs nopūtās.

- Mēs vēlētos, lai tu vadītu īpašo grupu Pāvela Ždanova kvanku atbrīvošanai. Esi ar mieru?

Ruslans samiedza acis, paskatījās uz klātesošo gaidošajām sejām, paklusēja: iekšējā balss jau sen bija teikusi "jā" - un lēnām teica:

- Es piekrītu.

5. nodaļa

Ruslans Brjanskā nepalika. Viņš iebrauca vietējā FSB pārvaldē, aprunājās ar Varrava draugu un klasesbiedru apakšpulkvedi Kurnicki, kurš ieteica Kostrovam vispirms uzzināt visas ziņas no kolēģa un devās tālāk uz Žukovku. Tornis atradās četrus kilometrus no šīs mazās provinces pilsētiņas, kuras daļa iedzīvotāju nekad neatgriezās dzimtajā zemē, kad gandrīz pirms trīsdesmit gadiem Tornis pēc kārtējās pulsācijas sāka apdraudēt rajona centra nomali. Pēc Kurnicka teiktā, aptuveni simts koka un ķieģeļu privātmājas, kas atradas Žukovkas austrumu nomalē, līdz šai dienai tā arī palikušas tukšas. Dažās no tām joprojām varēja dzīvot.

Protams, Ruslans neteica VarraVam, ka papildus oficiālajam uzdevumam iegūt kriptozonā sugestora "kobra" paraugu viņam ir arī personīgi plāni. Pulkvedis nezināja, ka militārā eksperta Dokučajeva meitu uz turieni nosūtījis viņas tēvs. Bet par visu pārējo, kas ar viņu notika Nikolaja Nikolajeviča mājā, Ruslans detalizēti ziņoja varas iestādēm, vispirms Varravam, pēc tam Pārvaldes vadītājam ģenerālim Kirsanovam.

Viņu nepārsteidza reakcija. Abi nebija pārāk iecienījuši paralēlas struktūras un greizsirdīgi sekoja kolēģu panākumiem visās sadarbības un sāncensības jomās. Šajā gadījumā runa bija par iespēju piekļūt Dokučajeva laboratorijas psihotronisko ieroču izstrādei, un Ruslanam tika dota komanda atrast atslēdziņu uz laboratoriju: vai nu caur pašu profesoru, vai ar viņa ģimenes un draugu starpniecību, vai arī izmantojot apsardzes un darba vidi.

Neviens tieši nesaistīja Poltoracka nāvi ar sugestora "Kobra" laboratorijas attīstību, taču Varravs konfidenciālā sarunā ar Ruslanu skaidri norādīja, ka viņiem tagad ir ļoti ērta pozīcija un ka šo gadījumu būs iespējams nodēvēt par faktu, ka Poltorackis saistīts ar aizsardzības nozari.

- Poltoracki varēja novākt, par to, ka viņš, izmantojot savus sakarus, uzzināja par "Kobras" izgatavošanu, - teica Varrava. - Starp citu, ņem vērā, ja tā ir taisnība, tad tu esi nākamais rindā. Tā kāt u esi vērtīgs mūsu kantora darbinieks, viņi pret tevi oficiālu apsūdzību neierosinās, taču mēģinās novākt tevi kā ekspertu.

- Ņemšu vērā, - Ruslans apsolīja.

Tagad viņš devās komandējumā uz Kriptozonu un nevis viens, bet kopā ar grupu, kas ievērojami palielināja iespēju iegūt nepieciešamo informāciju un vienlaikus redzēt Nadeždu un pierunāt viņu pamest tēvu. Nez kāpēc Ruslans bija pārliecināts, ka viņa piekritīs.

Viņa ideja izglābt meiteni tēva draugu starpā netika uztverta ar lielu sapratni, taču neviens neiebilda, pat viņa māte, kas zināja dēla spītīgo un stingro raksturu. Un Romašins savā atvadīšanās vārdā piebilda, ka nebūs tālu no Kriptozonas un katrā ziņā palīdzēs "ar padomu un darbiem". Šis paziņojums beidzot kliedēja šaubas par Kostrova jaunākā lēmuma pareizību, un tēva komanda deva zaļo gaismu viņa "atbrīvošanas ekspedīcijai" Tajā pašā laikā viņam tika dots uzdevums atrast vēl kandidātus īpašajai grupai, kurai vajadzēja doties uz Torni, lai glābtu Visumu (neviens pat nesmaidīja, kad Ivašura pateica šo frāzi). Ruslans piekrita. Viņam jau bija dažas idejas, taču viņš tās neizteica. Viņam šķita, ka desanta veidošanai vēl ir pietiekami daudz laika.

Viņš ieradās Žukovkā pusdienlaikā, iekoda kafejnīcā Desna netālu no dzelzceļa stacijas un sagaidīja dzīvokļa ierādītāju - vecāko leitnantu Markinu, kurš uz komandējuma vietu bija devies dienu iepriekš.

Starlejs Gena Markins bija maza auguma - metru septiņdesmit "ar parādes cepuri", apaļš, gaišmatains, vasaras raibums, klusa izskata cilvēks, kurš nespēj aizskart pat mušu. Bet kā operatīvais darbinieks viņš izrādījās augstas klases, prata rīkoties ar visu veidu ieročiem (nometa nažus kā cirka mākslinieks, trāpot no divdesmit pieciem metriem naglas cepurītē), labi gatavoja ēdienu (bija labi kopā ar viņu izbraukt zaļumos), pazina cilvēkus un visur viņam bija draugi, paziņas un citi vienkārši vajadzīgi cilvēki. Nosūtot viņu uz Žukovku kā kvartirjeru, Ruslans nešaubījās, ka grupas izmitināšanas jautājums tiks atrisināts optimāli.

Gena Markins parādījās pie Kostrova automašīnas (viņš brauca nevis ar savu "Mazdu", bet gan ar dienesta "Volgu") precīzi noteiktajā laikā, apsēdās blakus šoferim un paspieda roku.

- Sveiks, komandieri. Atbrauci normāli?

- Jautājums jau paredz atbildi, jo tomēr esmu šeit, - Ruslans pasmīnēja. - Ziņo.

- Mēs apsvērām trīs standarta izmitināšanas iespējas: vietēja viesnīca trīsdesmit vietām, privātais sektors un neoficiāla apmetne pamestās mājās pilsētas nomalē. Apstājāmies pie pēdējiem diviem. Pirmais, diemžēl, atkrīt uzreiz, jo viesnīcu kontrolē mūsu pašu puiši no pārvaldes un aizsardzības pretizlūkošanas virsnieki. Starp citu, šeit bieži pa ielām staigā patruļas uniformā un bez formas, pārbaudot dokumentus.

- Ko tur var darīt - kriptozona blakus.

- Vispār Viteks, Ļova un Vovčiks apmetās vienā no pamestajām Žukovkas mājām, aiz bijušā prettanku valņa. Vieta ir ļoti ērta, blakus mežam, gandrīz neredzama no malas, varbūt vienīgi no ielas. Tuvumā dzīvo kaut kādu nesakopušos cilvēku kompānija, iespējams, bezpajumtnieki, apmēram astoņi cilvēki. Tā ka kā pēdējā iespēja atliek nomaskēties par tādiem pašiem. Kerims un Žora apmetās privātajā sektorā Učitelskaja ielā, netālu no zonas. Saša ar manu radinieku starpniecību bija jāizmitina Latišu ciematā, lai gan viņa ir pelnījusi lielāku komfortu. Toties viņai ir ērts novērošanas punkts: viens no kontrolpunktiem Kriptozonā ir burtiski deguna priekšā, trīssimt metrus no ciemata. Paša-pilots apmetīsies Sidorovkā, netālu no otrā kontrolpunkta.

- Skaidrs. Man gribētos apmesties netālu no galvenās ieejas zonā.

- Viss ir pārdomāts, - starlejs smīnēja. - Mēs ar tevi dzīvosim pie manas tantes Domnas Fjodorovnas lauku mājiņā, netālu no vietas, kur kādreiz atradās Skrabovkas ciems un kur tagad stāv Tornis.

Ruslans pārsteigts paskatījās uz Markinu.

- Bet tas jau atrodas Kriptozonas teritorijā!

- Tieši tā, - virsleitnants mierīgi pamāja ar galvu. - Mana tante saslima, pa īstam, viņai ir astma, bet viņa nevēlas atstāt mājiņu, tāpēc pie viņas bieži atbrauc radinieki. Pēdējo mēnešu laikā zonas apsardze pie tā jau ir pieradusi un dokumentus pārbauda visai pavirši. Es tiešām esmu Domnas Fjodorovnas brāļadēls, pat uzvārds vienāds, bet tu iejutīsies ārsta lomā. Dokumentus var izgatavot pusdienas laikā, bet ar Žukovska apgabala slimnīcas vadību mēs vienosimies, lai pārbaudes gadījumā viņi apstiprinātu terapeita klātbūtni ar uzvārdu Kostrovs.

Ruslans neizturēja un iesmējās.

- Tu esi traks, Gena! Tas ir pats nekaunīgākais un ekstravagantākais veids, kā iekļūt svešā teritorijā, kādu vien no tevis esmu dzirdējis.

- Ja nepatīk, - pameklēsim citu variantu, - Markins neapmulsa.

- Tur jau tā lieta, kas patīk. Bet es negribētu priekšlaicīgi ielīst zonā, kur mūs vēros trīsdesmit trīs acis un trīs televīzijas kameras. Ja varētu uzzināt, kur Dokučajeva kungs slēpj savu meitu ...

- Jau zinām, - starlejs pieticīgi atzina. - Viņa atrodas Kriptozonā, nevis Žukovkā, Torņa pētnieku pilsētiņā; dzīvo trešajā kotedžā, kur uzturas arī pats Dokučajevs. Viņam turpat pagrabā ir arī laboratorija. Kotedžu apsargā seši dūšīgi žlobi maskēšanās tērpos un trīs civildrēbēs, kā arī sieviete, kas spēlē mājsaimnieces lomu.

- Kā tu to uzzināji?

- Piedzirdīju vienu no zonas virsniekiem, viņš to visu arī izlika.

Dažus mirkļus Ruslans skatījās uz šķietami vienkāršo vecākā leitnanta seju, pakratīja galvu un pārmērīgu jūtu uzplūdā uzsita viņam uz pleca, tā ka tas iegrūda degunu automašīnas priekšējā panelī.

- Tu esi nenovērtējams kadrs, Gena!

- Piesardzīgāk, biedri kaptein, es esmu trausls, vājš, praktiski neaizsargāts cilvēciņš, ja jūs salauzīsit nepieciešamo orgānu, ko es darīšu?

- No manis litrs pašbrūvētā!

- Ziniet, mēs nedzeram, - starlejs ar cieņu atteica.

- Tad es tev nopirkšu bikses ar lampasiem.

- Prieks censties, jūslabdzimtība! Markins izstiepās.

Ruslans parādīja viņam dūri. Tas militāri sveicināja. Abi iesmējās. Tad Kostrovs kļuva nopietns.

- Tādā gadījumā braucam atrisināt jautājumu par manu nodarbinātību Žukovkas slimnīcā. Ar ko sākam?

- Paša vēl Maskavā, mēs viņam piezvanīsim, viņš atvedīs ārsta dokumentus. Vakarā būsim jau zonā.

- Kur tagad ir puiši? Vai iekārtojas, atpūšas?

- Apvaino, komandier, - Markins pārmetoši paskatījās uz Ruslanu. - Viņi jau visā sparā strādā. Pulksten septiņos nozīmēta kopēja tikšanās, katrs ziņos par redzēto un dzirdēto.

- Labi darīts, ne velti es jūs divus gadus trenkāju.

Ruslans paskatījās pa logu uz Torņa augšdaļu, iedarbināja automašīnu, ievērojot divu kreklos un džinsos ģērbušos vīriešu uzmanīgos skatienus, kuri pēc viņa pameta kafejnīcu. Varbūt tie bija slepenie FSB novērotāji, kas patrulēja Žukovkas ielās. Nebūtu pārsteigums, visa pilsēta faktiski piederēja kriptozonai, kur valdīja militāro apmetņu un nometņu kārtība.

* * *

iekļūt Krievijas specdienestu (un visas pasaules)pēdējo trīsdesmit gadu svētvietā - kriptozonas teritorijā - šādiem speciālistiem kādi bija FSB pretterorisma brigādes operatīvie darbinieki izrādījās nemaz nebija tik grūti. Lai gan šo teritoriju apsargāja viņu pašu kolēģi, iespējams, no cita Federālā drošības dienesta nodaļas.

Markinu un Ruslanu izlaida caur piecus metrus augstās betona, Torni pa perimetru trīs kilometru rādiusā no tā, praktiski bez vadiem ieskaujošās sienas vārtiem. Tieši viņu priekšā kontrolpunkta virsnieks kaut kur piezvanīja, nodiktēja Markina un Kostrova uzvārdus, desmit minūtes pagaidīja atbildi un abiem atdeva civilās pases. Dabiski, ka ne viens, ne otrs neuzrādīja savas Pretterorisma pārvaldes grupas "Antejs" darbinieku, virsnieku apliecības.

Tad viņus pārmeklēja, Markinam atņēma mobilo tālruni, Ruslana "ārsta somu" pārbaudīja un ļāva iet.

Tā Ruslans nonāca zemnieku saimniecībā Kultiga, kas sastāvēja no pieciem pagalmiem, kilometru no drūmās, brūnganpelēkās, ar rētām un izciļņiem iezīmētās Torņa sienas, un pusotra kilometra attālumā no pētnieku pilsētiņas, kur, pēc starleja teiktā, šobrīd dzīvoja Nadežda Dokučajeva.

Starleja tante Domna Fjodorovna vēl nebija veca sieviete, taču slimība viņu sagrauza, lika ciest, nervozēt un prasīja daudz spēka, tāpēc viņa izskatījās divdesmit gadus vecāka - sirmmataina, neaktīva, tukla, ar bālu, uzblīdušu seju un sirmiem matiem. Viņa bija ļoti priecīga par sava brāļadēla un "ārsta" ierašanos un, par spīti vēlajai stundai, sāka rosīties virtuvē, sēdināt tos pie galda. Nācās ēst vārītus kartupeļus ar siļķēm, rubeni vīnogu lapās (kaimiņš bijis medībās) un izdzert tasi piparmētru tējas.

Pēc tam “ārsts” Ruslans pārbaudīja slimnieci un ieteica, pirmkārt, mazāk gatavot un mājās uzglabāt žāvētus augus, otrkārt, veikt īpašus elpošanas vingrinājumus, treškārt, profilaksei izmantot jaunākās astmas zāles, kas atvieglotu astmas sindromus. Ruslanam visas šīs gudrības tika pastāstītas Žukovkas rajona slimnīcā, kur strādāja tāls Markina radinieks, un, vispār, sniedzot ieteikumus sievietei, viņš neizskatījās pēc diletanta.

Vēlu naktī, stāvot uz mājeles lieveņa, kapteinis un vecākais leitnants beidzot mierīgi nopūtās un pārmija dažus vārdus, skatoties gan uz Torņa melno masu, kas klāja pusi debess, gan uz zvaigznēm.

- Būtu vēl pāris puiši šeit, - sacīja Genādijs, aizdedzot cigareti.

- Jā, nebūtu slikti, - Ruslans piekrita, dzenājot dūmus; viņš nesmēķēja. - Bet diez vai tas ir iespējams. Lai arī mūs ielaida zonā, noteikti uzmanīgi uzraudzīs. Būs jātiek galā vienam.

- Ilgāk par divām dienām šeit uzturēties nedrīkst.

- Ilgāk arī nav vajadzīgs. Tavs uzdevums rīt uzzināt visas pieejas militāro speciālistu pilsētai un noteikt zonas teritorijas uzraudzības līdzekļus. Es esmu ārsts, un lieku reizi rēgoties es nedrīkstu.

Markins pamāja.

Viņu rīcībā bija elektronisks SR skeneris, kas divsimt metru rādiusā varēja noteikt jebkuru optisko vai elektromagnētisko ierīci, kā arī ieročus. Skeneris tika maskēts kā spiediena mērīšanas aparāts, un to no Maskavas atveda un nodeva komandierim pilots Paša, kurš bija dabūjis šo iesauku par spēju vadīt gandrīz visu veidu lidmašīnas un helikopterus.

- Vakarā puiši visu nepieciešamo pārmetīs pāri žogam, un mēs dosimies uz pilsētiņu, lai apciemotu Dokučajeva kungu.

- Vajadzētu padomāt par atkāpšanās ceļiem.

- Padomāsim. Mums ir tikai divas iespējas: ar troksni vai bez tā. Ar troksni - tas ir izlauzties cauri vienam no kontrolpunktiem un doties mežos un purvos. Bez trokšņa - es vēl nezinu, kā.

- bez trokšņa iziet var arī cauri kontrolpunktam.

- Kādā veidā?

- Vai nu puiši palīdzēs, noņems sargus - protams, bez slepkavībām, vai arī to izdarīsim mēs. Nekaunīgā veidā.

- Nekaunīgi, saki? Laba ideja. Pamēģināsim.

- Es pajokoju.

- Bet es ne. Ja tā lieta, pēc kuras mēs ejam pie Dokučajeva - sugestors "kobra" darbosies, tad tas arī palīdzēs mums izkļūt. Viss, ejam gulēt, acis līp kopā.

- Es kādu brīdi stāvēšu tepat, papriecāšos par zvaigznēm. - Markins ievilka dūmu, un cigaretes gals uzliesmoja spilgtāk. - Galvaspilsētā šādas neredzēsi. Komandier, tu tā arī nepastāstīji, kurš tevi tik mākslinieciski sakrāsojis.

- Es parādā nepaliku, - Ruslans pasmīnēja. - Iespējams, mums atkal nāksies saskrieties ar šiem puišiem.

Viņš iegāja mājā, izģērbās pie gutas aiz plīts, kur viņam bija ierādīta guļamvieta, iekrita gultā un aizmiga, kā atvarā.

Visa diena pavagāja informācijas vākšanai un operācijas sagatavošanai, lai no Dokučajeva "izņemtu" sugestoru "Kobra" . pat ro ka Ruslans vienlaikus atbrīvos Nadeždu, no visas grupas zināja tikai Markins,parādot sevi no labākās puses. Vecākais leitnants ne tikai iekļuva militāro speciālistu pilsētiņā, kur dzivoja torņu pētnieki un sardzes pulka virsnieki, Domnas Fjodorovnas radinieka aizsegā, kurai vajadzēja iegādāties rezerves un dažas lietas (pilsētiņā bija pat veikals), bet arī noskaidroja Dokučajeva meitas atrašanās vietu. Meitene tika izvesta pastaigā, un Gena viņu pusstundu vēroja, atzīmējot, kas viņu pavada, cik viņu un kā izturas. Bija divi sargi - “bokseris” Mihails, kuram Ruslans zem acīm bija uzlicis kārtīgus zilumus un gandrīz pilnībā norāvis viņam ausi, un "čubčika" partneris ar pārsietu plaukstu. Bēgšanas laikā no Dokučajeva dzīvokļa spēkonis mēģināja Ruslanu nošaut, un kapteinim nācās rīkoties ātri un nepieklājīgi, tas ir, salauzt pirkstus, izgriežot pistoli.

Lai izvairītos no aizdomām, tika nolemts zonā grupas kaujiniekus nelaist, izņemot Aleksandru. Kriptozonas aizsardzību varēja darīt uzmanīgu, ja aizsargājamajā teritorijā vienlaikus pēkšņi parādījās pusducis veselīgu vīriešu. par to ka Saša bija ne tikai glīta jauna sieviete, bet arī pretterorisma grupas darbiniece, kurai bija tuvcīņas un sapieru prasmes nevarēja nojaust. Viņa mierīgi kā galvenā armijas feldšere iegāja zonas teritorijā caur galveno kontrolpunktu, uzrādot atbilstošus dokumentus.

Līdz pulksten septiņiem vakarā Ruslanam beidzot nobrieda rīcības plāns, un viņš sāka to īstenot.

Pēc Markina un puišu novērojumiem ārpus kriptozonas tika sastādīta apsardzes darba shēma visā tās perimetrā, lai noskaidrotu transporta sistēmu darbības, kas cilvēkiem iekšpusē piegādā visu nepieciešamo un izved atkritumus, zinātnieku aprīkojumu un dežūras. Kontrolpunktā, protams, atkritumu savācēji un autobusi ar cilvēkiem, tika pārmeklēti; taču militārā un specdienesta automašīnas ar kart-caurlaidēm zem vējstikla netraucēja. Tādēļ Kostrovs nolēma izmantot iespēju un pamest Kriptozonu vienā no šīm automašīnām. Izvēle krita uz Dokučajeva laboratorijai piederošo minivenu "ševrolet". Šo automašīnu ielaida un izlaida gandrīz uzreiz, tiklīdz tā parādījās pie vārtiem.

Pusdesmitos saule pazuda aiz tuvojošos mākoņu plīvura. Iestājās tumsa. Markins atstāja Domnas Fjodorovnas būdiņu un ienira mežā, pa radio sazinoties ar grupas dalībniekiem. Zinot, kur telekameru "acis" vēro sienu, viņam bija jādodas uz vietu iepretim Latišu ciematam, kur Vovčiks (leitnants Vladimirs Vasekins) un Leha (leitnants Šilovs) plānoja nodot paku ar specaprīkojumu.

Pēc pusstundas Markins parādījās tantes pagalmā ar mugursomu pār pleciem. Uz Ruslana jautājumu: "Manīji kaut ko aizdomīgu?" - viņš īsi atbildēja: "Viss ir kluss."

Viņi pārģērbās maskēšanās kombinezonos "cīnītājs-3" ar iebūvētiem radioaparātiem, nakts redzamības ierīcēm un datoru organaizeriem, sabāza pa kabatām munīciju, padusēs piestiprināja ieročus - "dūriena" pistoles, kas šāvas ampulas ar miegazālēm, un jaudīgākas - klusas "šautras". sazvanījās ar visiem operācijas dalībniekiem un devāmies reidā.

Divpadsmitās stundas sākumā, pa sarežģītu zigzagu, apejot meža iekšējos posteņus un televīzijas kameras, kapteinis un starlejs tuvojās pētnieku pilsētiņai, kas sastāvēja no piecpadsmit vienstāva koka mājām un trim kotedžām īpaši svarīgām personām, vienā no kurām bija apmeties arī militārais eksperts Nikolajs Nikolajevičs Dokučajevs. Pilsētiņu apgaismoja piecas laternas, un to pārlūkoja videokameras, tāpēc nebija iespējams doties tieši uz Dokučajeva kotedžu.

Sagaidīja norunāto brīdi, pateicoties Kungam, ka tas debesīs uzsūtījis mākoņus, sabiezinot nakts tumsu. Pusdivpadsmitos pilsētiņā pēkšņi nodzisa visas gaismas. Transformatora kastē nostrādāja īpaša ierīce, paredzēta apakšstacijas izslēgšanai un jaudīga elektromagnētiskā impulsa radīšanai, kas izslēdza datorus. Pilsētiņā un tās apkārtnē iestājās tumsa. Tikai virs meža robainās līnijas, kilometra attālumā, pieauga sārts spīdums, nedaudz izgaismojot Torni - tur bija kazarmas, kur dzīvoja sardzes pulka karavīri.

Ruslans izlēca no novadgrāvja ārpus pilsētas (vietas bija purvainas un grāvji pasargāja apmetni no plūdiem) un metās uz pēdējo mājiņu, kurai tajā brīdī jau tuvojās "medmāsa" Aleksandra. Nakts redzamības ierīces ķiveres plāksne ļāva redzēt visu apkārt gandrīz tāpat kā dienas laikā, tikai citās krāsās.

Pēc Sašas zvana no mājiņas paskatījās stūrains un spēcīgs sargs, gluži kā betona maisītājs, un apgaismoja meiteni ar laternu. Bija dzirdamas balsis: sargs izprašņāja, kas viešņai vajadzīgs. Viņš nepaspēja saprast, kas notiek. Saša iešāva viņam no pildspalvveidīga šaujamā adatu ar aizmidzinošu šķidrumu, un blakus parādījies Ruslans paspēja noķert ļengano ķermeni un klusi nolaida to uz lieveņa dēļiem. Apsargs svēra vismaz simts desmit kilogramus, un viņu noturēt bija ļoti grūti.

Ruslans uzkāpa otrajā stāvā, pagaidīja Markinu.

- Divas istabas tukšas, - viņš izelpoja. - Trešajā kāds guļ.

- Nodrošini, šeit mēs iesim divatā.

Viņi bez trokšņa devās tālāk, ieklausoties klusajās skaņās, kas izplūda caur durvīm. Vasarnīcas otrajā stāvā bija četras istabas. Pirmais izrādījās Dokučajeva kabinets, spriežot pēc datora uz galda, satelītu sakaru kompleksa, milzīgā televizora un diviem skapjiem, no kuriem vienā aiz stikla durvīm glabājās kaut kāda tehnika, bet otrā - grāmatas.

- Paskaties atvilktnēs, - Ruslans teica. - Pēc tam panāksi. Sugestors izskatās kā pistole ar garu brūnu stobru.

Izslīdējis koridorā, viņš atvēra blakus durvis un, spriežot pēc dārgas odekolona un izmētātajām vīriešu drēbēm, atradās saimnieka guļamistabā. Dokučajeva šeit nebija.

Arī nākamā istaba izrādījās guļamistaba, un tajā mīlējās divi cilvēki, acīmredzot sargs un mājsaimniece, par kuru stāstīja Markins. Viņi negaidīja viesus un nepaspēja saprast, kas notiek.

Kaut kas noklaudzēja gaitenī.

Ruslans paskatījās un ieraudzīja starleju guļošu zem milzīga nekustīga liemeņa. Ieklausījās, bet viss bija kluss, tikai no pēdējās istabas durvīm atskanēja sarunājošos cilvēku balsis.

- Palīdzi, - Markins nošņāca. - Šitas lops iznāca no tualetes, kad es aizvēru durvis ...

Ruslans norāva gulošo milzi no Genādija, kurš ar grūtībām piecēlās.

- Kāds vepris! Viņš mani gandrīz noplacināja!

Ruslans ar žestu atstāja sterleju koridorā, atrāva durvis, aiz kurām paceltos toņos sarunājās divi cilvēki, un ieskrēja telpā, kuru apgaismoja divas degošas sveces.

Tā bija guļamistaba.

Uz augstās gultas virs segas halātā un roku dzelžos gulēja Nadežda, atspiedusies pret galvgali. Pār viņu ģērbies treniņtērpā noliecās, slaids, Ruslānam nepazīstams vīrietis, garu kaulainu seju, plati vaigiem, un melniem pieglauztiem matiem. Kad atvērās durvis, viņš pārsteigts atskatījās.

Bez viņa, ar rokām bikšu kabatās, guļamistabas vidū stāvēja, pats Nikolajs Nikolajevičs Dokučajevs. Stūrī atspiedies pret skapi ar diviem zilumiem - zem acs un zoda sānos stāvēja "bokseris" Miša. Viņam bija laba reakcija, uzreiz izķēra ieroci, bet Kostrovs izšāva pirmais, un apsargs uzreiz aizmiga, noslīdot uz grīdas.

Cilvēks sporta tērpā uzlēca, nostājās karatē pozā: rokas krūtīm priekšā, pirksti izstiepti, kājas saliektas.

- Mierā! - Ruslans dusmīgi pavēlēja, pagriežot adatu metēja stobru "sportista" sejā.

- Kas jūs tāds?! - Dokučajevs atjēdzās. - Ar kādām tiesībām?

Ruslans pakratīja pirkstu.

- Ar stiprākā tiesībām, zinātnieka kungs. Jūs esat labi pazīstams ar šo nostāju, spriežot pēc tā, kā izturaties pret savu meitu.

Nadežda klusi iekliedzās. Viņa atpazina Kostrova balsi.

Markins ieslīdēja guļamistabā kā klusa ēna.

- Aizved viņu prom, - Ruslans pamāja uz Dokučajevu. - Es ceru, ka viņš tev parādīs, kur tiek turēta "kobra".

- Kā jūs uzdrīkstaties?! - Nikolajs Nikolajevičs sāka un apklusa, redzot uz viņu vērstu pistoles stobru.

- Staigā, - Markins pašūpoja stobru.

Viņi izgāja.

- Kas jūs esat? - Cilvēks sporta tērpā jautāja.

Ruslans noņēma ķiveri un pasmīnēja.

- Savā ziņā kolēģis. Vai jūs, iespējams, neesat firmas "Betmen" direktors?

- Jā, es vadu šo apsardzes aģentūru ...

- Tātad tieši priekš tevis tavi "sešinieki" sargāja priekšnieka meitu?

"Sportists" sarauca uzacis, acis iezibējās.

- Un tu esi tas pats FSB opers, kas par visu vari raujas viņu aizstāvēt?

- Uzminēji. Noņem viņai roku dzelžus.

Vīrieša roka pastiepās pie kabatas un apstājās.

- Es tev gan noņemtu, ja tu būtu bez ieroča!

- Nu, kāda runa? - Ruslans nometa pistoli uz grīdas, pacēla plaukstas. - Nāc nu, sportist.

"Sportists" lēca bez sagatavošanās, demonstrējot lielisku fizisko formu, vicinot rokas karatē tehnikā, taču ieskrēja pretimnākošajā triecienā no da-cze-šu arsenāla [14] un izvalbītām acīm saliecās, kampjot pēc gaisa, turēdams vēderu.

Ruslans pagrieza viņu pret sevi, no kabatas izvilka atslēgu no rokudzelžiem, atslēdza tos, noņēma no Nadeždas rokām un nometa uz grīdas.

- Savāc savas mantas, ieslodzītā, ejam.

- Kurp? Meitene nočukstēja, skatoties uz viņu ar asarainām acīm.

- Tu taisies palikt pie šiem bandītiem? Dzīvot ar šo sadistu un cūku?

- Nē! Bet es ... taču tevi ...

- Tā nebija tava vaina.

- Kā tu zini?

- Es jūtu. Savācies, mums ir maz laika.

Ruslans atvēra skapi, atrada bikškostīmu, pameta Nadjai. Viņa, kā sapnī, nolaida kājas uz grīdas, piecēlās, neatraujot acis no viņa.

- Tēta žēl ...

- Viņš tevi nepažēloja, lopiņš!

- Jūs ... viņu? ..

- Neviens nevienu nenogalinās, mēs neesam teroristi. Bet es neļaušu viņam ņirgāties par cilvēkiem!

Nadežda beidzot attapās, sāka drudžaini ģērbties, nekaun'damās no Kostrova skatieniem, iebāza somā dažas kleitas un uzvalkus, iztaisnojās.

- Esmu gatava.

- Saša, - Ruslans pa rāciju izsauca partneri, - ejam prom.

- Ak, tu maita! - uz viņu metās "Betmenu" priekšnieks.

Uzbrukumam gatavais Ruslans atbildēja ar pagriezienu un sitienu no augšas uz leju pretinieka kakla aizmugurē, viņš pēc inerces aizlidoja vēl divus metrus uz priekšu, ietriecās ar pieri gultas stūrī un palika guļam.

Kostrovu un Nadju koridorā satika Markins.

- Viss kārtībā, paraugs ir pie manis.

- Disku ar programmu neaizmirsi?

- Nē.

- Ejam!

Pēkšņi iepīkstējās rācija.

- Vajadzīga palīdzība?

Ruslans uzreiz neatpazina Romašina balsi, viņš pārsteigts jautāja:

- Kā jūs atradāt mūsu vilni?

- izmantojot parasto skeneri. Kā iet?

- Viss ir kārtībā, sākam atkāpšanās manevru.

- Ja būs vajadzīga palīdzība, zvaniet, es būšu netālu.

- Paldies, bet diezin vai.

- Veiksmi jums!

- Jums arī.

No kotedžas izkļuvabez sarežģījumiem. Kopš operācijas sākuma bija pagājušas tikai divpadsmit minūtes, un apakšstacijā vēl nebija tikuši galā ar negadījumu. Nebija gaismas visā pilsētiņas teritorijā un blakus esošajos objektos: militārajā noliktavā, autobāzē un autostāvvietā. Markins pazuda tumsā, sekojot Sašai autostāvvietas virzienā. Drīz vien Dokučajeva "Ševrolets" piebrauca pie kotedžas, pie stūres sēdēja vecākais leitnants.

- Lūdzu, iekārtojieties.

Ruslans apsēdināja ne tik daudz no aukstuma, cik no pārdzīvojumiem drebošo Nadeždu mikroautobusa salonā, kur jau sēdēja Saša, ielēca blakus Markinam esošajā sēdeklī, un automašīna aizsteidzās uz galveno kriptozonas kontrolpunktu.

Grupa bija gatava izrāvienam ar kauju: pārējā grupa, kas bija apbruņota ne sliktāk, gaidīja automašīnu otrā pusē, bet, par laimi, trokšņa nebija. Pusaizmigušais sargs pameta posteņa būdu, uzmeta skatienu "Ševroletam" un bez vārdiem atvēra vārtus. Acīmredzot Dokučajeva automašīna bija pazīstama un sargi bija pieraduši pie viņa biežajām prombūtnēm un atgriešanās.

Pēc pusstundas "Ševrolet" ar visiem "Anteja" grupas kaujiniekiem atstāja Žukovku aiz muguras un uzbrauca uz Brjanskas-Smoļenskas šosejas.

6. nodaļa

Neskatoties uz veiksmīgu operācijas pabeigšanu un ātru atgriešanos, nez kāpēc Ruslans nejutās kā triumfators. Viņu arvien vairāk grauza doma, ka aizmirsis kaut ko svarīgu, kaut ko sīku, un, pat ziņojot par panākumiem varas iestādēm Varravas un Kirsanova personā, viņš nevarēja atbrīvoties no šīs nepatīkamās sajūtas.

Ģenerālis viņu uzklausīja ar neapmierinātu sejas izteiksmi, pagrozīja rokās Dokučajeva laboratorijā izstrādāto sugestoru "Kobra", pēc tam disku ar programmu un instrukcijām, kā uzlādēt un izmantot šo pašu ierosinātāju, un abas lietas ieslēdza seifā.

- Tevi tagad medīs, kaptein, - viņš teica, neskatīdamies uz Ruslanu. - Padomājiet ar Vladimiru Kirilloviču par leģendu - kur jūs bijāt no piecpadsmitā līdz divdesmitajam augustam - un dodieties atvaļinājumā. Pavēle par atvaļinājuma piešķiršanu no 14. augusta jau parakstīta. Vislabāk būtu aizbraukt kaut kur tālāk no Maskavas, piemēram, apciemot radus Sibīrijā.

- Man Sibīrijā nav neviena radinieka, - Ruslans paraustīja plecus.

- Nu, vai uz Tālajiem Austrumiem, uz Kamčatku, kaut kur citur. Galvenais ir kādu laiku nogaidīt, kamēr pretizlūkošana pārmeklēs mūsu Pārvaldi. Mums jāpaspēj ... - Ģenerālis apklusa, pašķobīja lūpas un pamāja ar roku. - Ejiet.

- Bet es gribētu palikt Maskavā ... - Ruslans stostījās.

- Izpildiet pavēli, kaptein! - Kirsanovs uzmeta Ruslanam neapmierinātu skatienu. - Uzpleči pārāk nespiež? Ja kas, varu arī noņemt!

Varrava paķēra Ruslanu zem elkoņa, aizstūma līdz izejai.

- Mēs jau ejam prom, Kazbek Iljumžinovič. Viss tiks izdarīts kā nākas.

Koridorā pulkvedis apturēja Kostrovu un drūmi sacīja:

- Kas ar tevi, Kostrov? Šķiet, ka tu esi aizmirsis divus galvenos Statūtu punktus. Pirmais: komandierim vienmēr ir taisnība. Otrais punkts: Ja komandierim nav taisnība, skaties pirmo punktu.

- Man jāpaliek galvaspilsētā Vladimir Kirillovič. Tikai uz pāris dienām.

- Nu, paliec, ja vajag, vienkārši nebāzies un nelien priekšniecībai pa kājām. Un vēl es gribu tevi arī brīdināt ... - Varrava pakasīja aiz auss, formulējot teikumu, uztvēra garām ejošo pārvaldes darbinieku skatienus un sāka steigties. - Ejam pie manis, parunāsimies.

Kabinetā viņš no seifa izņēma savu iecienīto plakano blašķi, ielēja vāciņā konjaku, iemalkoja, nobaudīja, pēc tam paņēma vēl vienu lielu malku no kakliņa, saviebās un nosēcās, ar stingām acīm skatīdamies uz Ruslanu:

- Es zinu, kurš nogalināja Ļevu Poltoracki.

- Kurš?! - kapteinis gandrīz palēcās.

- Tev to zināt nepienākas... ļoti liels cilvēks... viņš bija pie manis, pirms vajadzēja parādīties Ļovam ... Un neviena cita nebija ... Tātad, kaptein, lieta ir nopietnāka, nekā tu domā. Šis nelietis pie manis ienāca, lai pajautātu, kas tu esi par cilvēku. Vai ir iespējams ar tevi vienoties. Es nesapratu, ko viņš domāja, un sniedzu raksturojumu: godīgs un neuzpērkams. bet tagad es lūk šaubos ... - Pulkveža balss noklusa. - Vai es tev neuzmetu cūku?

- Kāpēc jūs tā nolēmāt? - Ruslans nesaprata.

- Tāpēc, ka Ļovu noslaktēja par viņa garo mēli, bet tu ar viņu vedi darīšanas. Jebkurā gadījumā sarunājies, un ne reizi vien. Uztver būtību?

- Jūs gribat teikt ... arī mani var novākt? Par ko? Poltorackis man neko īpašu ... - Ruslans apklusa, atcerēdamies eksperta pieņēmumus par procesoru mikroshēmu sprādzienu cēloņiem.

- Nu re, pats zini! Varrava pacēla pirkstu. - Ej un sargies no visiem, pat paziņām, pat draugiem! Un labāk tev patiešām ir aizbraukt kaut kur patālāk, skaties - un galva paliks uz pleciem. Klausi veci, viņš šo to jēdz par šādām lietām.

Pulkvedis ar to domāja ģenerāli Kirsanovu, lai gan tas nemaz nebija vecis.

- Labi, es padomāšu, - Ruslans apsolīja. - Rīt vai parīt es pazudīšu, došos ciemos pie vectēva, uz Vologdu. Bet atbildiet uz jautājumu, Vladimir Kirillovič. Kāpēc mums vajadzēja zagt šo psihoģeneratoru no aizsardzības kantora? Kāda velna pēc? Vai mums pašiem savu izgudrojumu trūkst?

- Tas nav priekš tava prāta, - Varrava nomurmināja. - Ja gribi zināt, šis prototips, kas tagad atrodas pie Dokučajeva, sākumā bija pie mums, bet pēc tam tika nodots aizsardzības kantorim.

- Un ja viņi sacels traci?

- Lai ceļ. Tas nav viņu interesēs. Par to, ka viņi neprata nosargāt savu super-puper slepeno tehniku, viņiem galvas noraus. Nē, es esmu pārliecināts, ka viņi klusēs un klusītēm meklēs pazaudēto. Es ceru, ka tu neizgaismojies?

- Nē, - Ruslans pēc pauzes sameloja. Dabiski, ka viņš nevienam nebija ziņojis par Dokučajeva meitu.

- Tad viss, vari iet.

Ruslans piegāja pie durvīm un apstājās, pēkšņa minējuma apskaidrots.

- Vladimir Kirilovič, kurš deva pavēli nolaupīt sugestoru no Dokučajeva? Taču ne Kirsanovs, vai ne? Viņam tas nafig nav vajadzīgs!

- Kas tev par daļu?

- Es gribu saprast, kam ir izdevīgi, ka ieroči, kas ir gandrīz gatavi masveida ražošanai, aiziet no izstrādātāju rokām.

- Mums par to nav jāzina.

- Vai Kozjuļam ir piekļuve aizsardzības kantora noslēpumiem?

Varrava pasmīnēja, ar ieinteresētu skaidru skatienu paskatījās uz Kostrovu.

- Ko tu gribi teikt?

- Vispirms atbildiet uz jautājumu.

- Nē, kriptozonas vadītājam, neskatoties uz viņa statusu, diez vai ir pielaide mūsu zonā strādājošo militāro laboratoriju noslēpumiem.

- Vēl jautājums. Pirms nedēļas Kozjuļas kungs bija Maskavā, un viņš parādījās arī mūsu Pārvaldē. Vai viņš ar Kirsanovu sazinājās?

- Nu, runāja. Nu un kas?

- Te arī ir atbilde. Es pat varu pateikt, kurš bija ar jums stundu pirms Poltoracka nāves: apakšpulkvedis Einiķis. Nav noslēpums, ka viņš ir Kozjuļas znots, precējies ar jaunāko meitu.

Varrava noslaucīja nosvīdušo pieri ar kabatlakatiņu.

- Tu esi drausmīgs cilvēks, Kostrov. Gudrs. Un vienlaikus stulbs. Paturi šitos pieņēmumus pie sevis, labi? Pretējā gadījumā mēle var apgriezt tev kaklu. Un lai mēnesi nebūtu ne smakas no tevis Pārvaldē!

Ruslans izstiepās, militāri sveicināja un izgāja. Viņš zināja, bija pilnīgi pārliecināts, ka viņa minējums ir pareizs.

***

Nadežda viņu gaidīja tēva dzīvoklī, mammas aprūpēta. Nav zināms, par ko sievietes runāja vīriešu prombūtnē, taču labi sapratās un jau uzrunāja viens otru uz "tu". Profesora Dokučajeva meita nomierinājās, saveda sevi kārtībā un izskatījās vienkārši fantastiski skaista, tāpēc, kad Ruslans viņu ieraudzīja, viņš ar satraukumu nodomāja, ka varēja paiet garām ainai pie restorāna, neiejaukties un tagad viņam nebūs iespējas satikt šo skaisto, inteliģento. un nedaudz skumjo sievieti.

- Ko tu taisies darīt? Mamma jautāja, kad viņš ienāca mājā.

- Rīt mēs aizbraucam, - sacīja Ruslans.

Nadja pārsteigta paskatījās uz viņu. Mātes halātā viņa ļoti līdzinājās viņai - tāda pati slaida, gara un kalsna.

- Uz kurieni, ja nav noslēpums?

- Viņa uz kādu laiku jāpaslēpj, - viņš pamāja uz meiteni. - Es viņu aizvedīšu pie vectēva Prokla uz Vologdu. Vai neiebilstat?

- Kāpēc lai man būtu iebildumi? - Taja pasmaidīja. - Pats pēc tam atgriezīsies?

- Pāris dienas palikšu ciematā pie viņas un atgriezīšos ... pie tām lietām, par kurām mēs apspriedāmies. Pēc tam atkal došos pie vectēva. Mans priekšnieks man iedeva uz mēnesi atvaļinājumu.

- Tiešām? - Nadežda bija sajūsmā. - Es ilgi nebūšu viena?

- Trīs dienas, ne vairāk.

- Kāpēc Varrava tev iedeva atvaļinājumu, kad tur ir tāda ārkārtas situācija? - Taija jautāja.

- Viņam labāk zināms, - Ruslans paraustīja plecus, nevēlēdamies pateikt patiesību un uztraukt sievietes. - Pārvaldē arī bez manis ir pietiekami daudz operu, viņi tiks galā. Nu ko, Nadežda Nikolajevna, vai sāksim taisīties?

- Man jāpaņem savas lietas ...

- Iztiksim, ja ne, nopirksim jaunas. Tu nedrīksti atgriezties dzīvoklī, papiņš noteikti nosūtīja savus "Betmenus" lai tevi sameklē.

- Tad es uzrakstīšu viņam vēstuli.

- To var, iemetīsim pastkastē kaut kur pa ceļam. Gatavojies pagaidām, es uz stundu ieskriešu pie tēva.

Ruslans pārģērbās, noskūpstīja Nadeždai vaigu, pēc tam māti un devās uz tēva darbu.

Kostrovs vecākais viņu sagaidīja pie Maskavas universitātes Rūpniecības ekoloģijas fakultātes dekāna kabineta sliekšņa, kur pasniedza kursu par slēgto ekosistēmu entropiju.

- Tu pie manis?

- Braucu pie tevis.

- Labi, ka paspēji, es gatavojos doties uz tikšanos. Ienāc, parunāsim, kamēr Vasila Saveljeviča nav.

Viņi atgriezās pieņemamajā, Ruslans pasveicināja tēva sekretāri Ļubovu Valerjevnu, tēvs palūdza kafiju un abi devās uz dekāna kabinetu.

- Kas noticis?

Ruslans izstāstīja Ivanam Petrovičam viņa sarunu ar Varravu.

Sekretāre atnesa kafiju un konfektes. Kostrovs-vecākais pagaidīja, kamēr durvis aiz viņas aizvērās, bezkaislīgi sacīja:

- Viņam taisnība.

- Bet es izpildīju pavēli!

- Nav svarīgi. Tagad tu esi ne tikai pēc būtības noziedzīga rīkojuma izpildītājs, bet arī bīstams liecinieks. Aizsardzības kantora profesionāļi var sākt tevi medīt. Man nevajadzēja tevi izvirzīt kā kandidātu īpašās grupas komandiera amatam.

Ruslans vainīgi nolaida galvu.

- Tu domā, ka es netikšu galā?

- Varbūt arī tiksi ... ja nodzīvosi, līdz brīdim, kad dosies uz Torni. Labi, mēs kaut ko izdomāsim. Paši esam vainīgi, ka ļāvām tev doties uz Žukovku un izraut tavu simpātiju no kriptozonas. Starp citu, kā viņa tur?

- Jau pierada, sadraudzējās ar mammu, gatavojas braukt kopā ar mani uz sā'dzu pie vectēva Prokla. Uz vakara pusi būsim tur. Starp citu, es viņu patiešām izglābu. Kad mēs ar Genu iegājām vasarnīcā, viņa bija saslēgta ar roku dzelžiem pie gultas, un Dokučajeva apsardzes priekšnieks viņu pratināja. Viņas tēva klātbūtnē!

- Skaidrs. Labs zostēviņš tas viņas tēvs! Es varu iedomāties, ko tu izdarīji ar aizsargu.

- Nu, neko jau īpašu, iedevu pa ķiveri pāris reizes ... tā uz aklo ...

Ivans Petrovičs sarauca pieri.

- Es ceru, ka ne līdz nāvei?

- Dzīvos, bet, visticamāk, pārstās skatīties uz sievietēm. Nadja man atzinās, ka spiedis viņai gulēt ar viņu.

- Labi, paņem viņu un brauc prom. Acīmredzot būs jāieceļ cits grupas komandieris.

- Nebūs, - Ruslans nomurmināja. - Atgriezīšos pēc vienas vai divām dienām un sākšu savākt grupu. Man jau ir divi kandidāti: Gena Markins un Paška-pilots.

- Tu viņus labi pazīsti?

- Pietiekami, lai nešaubītos. Uzticami un pieredzējuši vīrieši, profesionāļi līdz sirds dziļumiem, nav pļāpas, abi neprecējušies.

- Vai jau parunāji ar viņiem?

- Vēl ne, bet varu garantēt, ka viņi piekritīs.

- Labi, pēc tam man pastāstīsi, kā noritēja saruna. Es būšu mājās pēc pieciem.

Ruslans pamāja, pabeidza kafiju un viņi izgāja no kabineta.

Kapteinis minūti pasēdēja automašīnā, apdomādams sava tēva vārdus, ieslēdza aizdedzi, un šajā brīdī iezvanījās mobilais tālrunis. Tālrunī atskanēja Markina balss:

- Komandier nogalināts Varrava. Tevi meklē.

- Ko?! - Ruslans neticēja. - Kā tā, nogalināts? Es runāju ar viņu pirms pusotras stundas!

- Es nezinu detaļas. Tevi meklē Pārvaldes dežurants. Vai esmu tev vajadzīgs?

Ruslans uzreiz nesavāca domas, šīs ziņas apdullināts.

- Nē ... vispār jā! Paņem Pašu-pilotu un drāz kopā ar viņu uz pārvaldi. Gaidiet mūsu autoparkā, sagatavojiet vienu no automašīnām izbraukumam, vēlams, pelēko "Volgu" ar forsēto motoru.

- Sapratu, braucu.

Saruna beidzās.

Ruslans nolamājās un rāva "Mazdu" no vietas tā, it kā būtu jāpiedalāss sacīkstēs.

Pārvaldē viņš ieradās pēc vieniem. Uzskrēja uz otro stāvu, kur atradās Varravas kabinets. Koridoru bija bloķējuši Iekšējās izmeklēšanas nodaļas labi noaugušie specvienības vīri, kurus komandēja drūmais majors Kalugins. Ieraugot Ruslanu, viņš pamāja ar roku, un Kostrovu ielaida.

- Kur viņš ir?! Kapteinis noelsās.

- Kabinetā. Paskaties un aprunāsimies.

Ruslans ieskrēja pieņemamajā istabā, kur strādāja eksperti civilās drēbēs, atgrūda puisi maskēšanās tērpā un iegāja Varrava kabinetā.

Pulkvedis gulēja krēslā, atspiedies pret atzveltni, ar pietūkušu zilu seju un izvalbītām acīm. Sākumā Ruslans nesaprata, kas viņam kaklā, šķita, - sarkanvioletas šļūtenes gabals. Bet piegājis tuvāk, viņš ieraudzīja, ka “šļūtene”, kas bija dziļi iegriezusies kaklā un saspiedusi rīkles un kakla muskuļus, patiesībā bija biezs gredzens, vai nu no gumijas, vai kaučuka. Bija grūti iedomāties, kā tas nonācis uz pulkveža kakla, ja bija bija vismaz divreiz mazāka diametra kā galva.

Kabinetā strādāja arī tiesu medicīnas eksperti, kuri klusi runājās savā starpā. Viens no viņiem ar roku caurspīdīgā cimdā uzmanīgi paņēma no galda konjaka blašķi, un Ruslans atcerējās, kā Varrava dzēra šo konjaku, nebaidoties, ka viņa padotie sajutīs smaržu. Pastāvējis vēl nedaudz, ar klusu dūkoņu galvā, viņš izgāja no kabineta.

- Ejam, - teica majors Kalugins.

Viņi devās pa koridoru uz Pārvaldes vadītāja kabinetu, iegāja mazā hallē ar ādas krēsliem un fikusu puķpodiem. Apsēdās.

- Pēc manas informācijas, tu biji priekšpēdējais, kurš redzēja Vladimiru Kirilloviču dzīvu. Par ko jūs runājāt?

- Par darbu, - Ruslans nedzīvi sacīja, sažņaudzis dūres tā, ka nagi iegrima plaukstā; dvēselē dzima vēlme doties pie apakšpulkveža Einiķa un izkratīt no viņa dvēseli.

- Precīzāk.

- Tā ir dienesta informācija, biedri major. Mēs runājām par turpmākajiem maniem plāniem un atvaļinājumu. Starp citu, jūs teicāt, ka es biju priekšpēdējais, kurš redzēja Vladimiru Kirilloviču. Kurš bija pēdējais?

- Apakšpulkvedis Einiķis.

Ruslans nodrebēja, uzmeta skatienu sarunu biedra neapmierināti, drūmajai sejai, gribēja pateikt, ka slepkava ir Einiķis, taču pārdomāja. Kalugins nenoticētu, turklāt viņš varēja būt viens no Spēlētāja emisāra aģentiem. Ruslanam jau bija netiešs apstiprinājums tam: majors uzsāka arī Poltoracka slepkavības lietu, taču joprojām nebija izmeklēšanā pavirzījies ne soli.

Bet vispār, Ruslans mierīgi padomāja, tagad es katrā saskatu ienaidnieku. Majors vienkārši dara savu darbu kā māk.

- Par ko vēl jūs runājāt? - turpināja Kalugins.

- Par uzdevumu, ko mums uzdeva ģenerālis Kirsanovs. Jūs varat uzzināt detaļas no viņa, man nav tiesību par to runāt.

- Jā, jā, protams. Bet vai pulkveža uzvedībā esat pamanījis kaut ko neparastu? Vai viņš nosauca kādus ievērojamus uzvārdus?

- Neatceros, - pēc pauzes sacīja Ruslans, saprotot, ka viņam nevajadzētu atkārtot Varrava vārdus. - ja nu vienīgi Pārvaldes priekšnieka ...

- Mēģiniet atcerēties, kaptein, - Kalugins uzstājīgi, ar spiedienu sacīja. - Tas ir ļoti svarīgi.

- Nē, mēs nevienu citu nepieminējām, - Ruslans stingri sacīja.

- Žēl, - majors skābi nopūtās. - Es cerēju, ka jūs palīdzēsiet izmeklēšanai. Ja kaut ko atcerēsieties, pazvaniet man.

- Noteikti, - Ruslans pieklājīgi apsolīja. - Es varu iet?

- Jā, ejiet.

Kostrovs piecēlās, pameta zodu pie krūtīm un devās prom, iekšējās izmeklēšanas nodaļas vadītāja pārdomāti nevērīgā skatiena pavadīts.

Pats Ruslans izskatījās ne mazāk domīgs, nokāpjot pagalmā, Pārvaldei piederošo transportlīdzekļu stāvvietā. Viņš pārdomāja plānu, kā iziett uz apakšpulkvedi Einiķi un uzrādīt viņam rēķinu par divām slepkavībām - Poltoracki un Varravu. Kostrovam nebija šaubu, ka likvidators ir Einikis.

Jau tuvodamies Pārvaldes "Volgai", kurā viņu gaidīja Paša-pilots un Markins, Ruslans izdzirdēja savu vārdu un atskatījās. Viņam pakaļ steidzās divi cilvēki: milzīgs, kantains, kā klints bluķis, vīrs melnā ādas jakā, ar akmeņānu seju un īpašu matu griezumu "a la kiborgs", un vīrietis apakšpulkveža uniformā ar tumšu, šauru seju, uz kuras izcēlās melnas, dziļi iegrimušas acis un plēsonīgs deguns. Tas bija apakšpulkvedis Einikis, kriptozonas vadītāja znots un īpašās FSB daļas sabiedrisko attiecību komandieris.

- Pagaidiet, kaptein.

Ruslans šķībi paraudzījās uz saviem padotajiem, kuri bija gatavi izkāpt no automašīnas un nākt palīgā, nemanāmi pašūpoja ar pirkstu, lai viņus apturētu.

- Es jūs uzmanīgi klausos, - viņš teica, pagriezies pret seju ar vīrieti, ar kuru bija vēlējies satikties tete-a-tete.

- Man teica, ka jūs nesen atgriezāties no komandējuma, - Einikis apstājās Kostrova priekšā, kamēr viņa masīvais pavadonis ieņēma pozīciju nedaudz aiz muguras, neatraujot no kapteiņa savas neizteiksmīgās gaišās acis.

Ruslans saprata, ka apakšpulkvedis zina, kur viņš bijis un ko darījis.

- Kāpēc klusējāt?

- Gaidu jautājumu, - Ruslans mierīgi teica.

Einikis sarauca pieri. Viņa miesassargs spēra soli uz priekšu, bet apakšpulkvedis viņu aiz rokas apturēja.

- Nebūs nekādu jautājumu, - viņš pasmīkņāja. - Es tikai gribēju jūs brīdināt, lai mazāk grozāties priekšniekiem acīs un dalāties ar viņiem savās gudrajās idejās. Tas var sabojāt ne tikai jūsu karjeru, bet arī dzīvi.

- Vai jums viss? - Ruslans jautāja ar to pašu mierīgi-korekto skatienu.

Pulkvežleitnants sarauca uzacis, un viņa varenais biedrs atkal devās uz priekšu, ejot virsū Ruslanam kā tanks. Tajā pašā mirklī no "Volgas" izkāpa Markins un Paša un nostājās blakus komandierim. Milzis apstājās, uzmetis vērtējošu skatienu Anteja grupas biedriem.

- Ja jums ir viss, biedri apakšpulkvedi, - Ruslans turpināja ar ledainu ironiju, - tad ar jūsu atļauju es jūs atbrīvošu no savas klātbūtnes.

- Ar uguni spēlējies, kaptein, - Einikis noķērcās. - Ceri uz kādu? Uz tēvu? Vai kādu augstāku?

- Uz sevi, - Ruslans pasmīnēja. - Un man patīk spēlēties ... ar uguni.

- Tad mēs vēl tiksimies.

- Es tiešām ļoti ceru uz to.

- Atļaujiet, biedri apakšpulkvedi? - akmenssejas miesassargs atskatījās uz patronu.

- Citu reizi, mazais, - Einikis daudzsološi uzsmaidīja Ruslanam, pagriežot muguru antejeviešiem. - Mums vēl ir jāpaspēj ieiet pie ģenerāļa.

- Ej, ej, bruņutransportieri, - uzmundrinoši sacīja Paša-pilots, - citādi var gadīties, priekšniekam būs vajadzīgs tualetes papīrs.

- Es vēl aizvēršu tev hailo! - stiprinieks apsolīja un metās panākt apakšpulkvedi.

- Ko viņi no tevis gribēja, komandier? - Markins jautāja.

- Brīdināja, - sacīja Ruslans, noskatoties pakaļ kriptozonas priekšnieka znotam.

- Par ko?

- Viņiem nepatīk, ka es par kaut ko nojaušu.

- Mums tas nav jāzin?

- Baidos, ka jūs tam nenoticēsiet. Lai gan, no otras puses, man vienalga nav neviena cita pie kā lūgt palīdzību.

- Mēs esam gatavi.

- Ejam uz mašīnu.

Ruslans iekāpa "Volgas" salonā, pagaidīja savus padotos un kodolīgi pastāstīja Torņa nozīmi Laiku Koka vēsturē un plānu glābt savu dzimto Metaversu. Klusums salonā pēc tam vilkās ilgi. Vecākie leitnanti apmainījās skatieniem, pārdomāja un nesteidzās skaļi paust savu viedokli. Tad Ruslans ar viņiem dalījās savos minējumos par Kozjuļa kunga un viņa znota apakšpulkveža lomu pēdējos notikumos, kas saistīti ar Poltoracka un Varrava slepkavību.

- Tam noticēt ir vieglāk, - Paša-pilots atdzīvojās. - Lai gan, godīgi sakot, vienalga esmu gatavs pievienoties jūsu komandai. Interesanti būs redzēt, kā cilvēki tur dzīvo tajā nākotnē. Ko darīsim?

- Un tu? - Kostrovs paskatījās uz Markinu.

Starlejs izņēma kabatas lakatiņu, izšņauca degunu, kārtīgi salocīja to un nevainīgā tonī pateica:

- Jūs tak bez manis pazudīsit, biedri kapteini.

Ruslans iesmējās.

- Tambovas vilks! Patīk no sevis veidot sermjagu. Ticu, ka varu paļauties.

- Prieks censties, jūslabdzimtība!

- Tādā gadījumā klausieties manu plānu ...

Ruslans pārgāja uz pusčukstiem. Pēdējā Einiķa frāze, kuru viņš izmeta, dodoties prom, - par vizīti pie ģenerāļa - ieteica Kostrovam kā rīkoties. Šis brīdis bija jāizmanto nekavējoties, ērtāka, iespējams, vairs nebūs.

7. nodaļa

Pretterorisma pārvaldes vadītāja ģenerāļa Kirsanova kabinets atradās Staļina laiku septiņstāvu ēkas trešajā stāvā. Parasti šīs ēkas daļas koridors bija kluss un pamests, tomēr pēdējo notikumu dēļ pa to ik pa brīdim skrēja satraukti Pārvaldes darbinieki, apkārt staigāja divi gara auguma puiši no īpašās VIP apsardzes vienības un aizdomīgi lūkojās uz katru cilvēku. iespaids, ka vai nu sākta evakuācija, vai, gluži pretēji, kabinetu pārņem jauni īpašnieki.

Lai nepievērstu sargu uzmanību, Ruslans un abi vecākie leitnanti viens pēc otra piegāja pie Kirsanova kabineta. Pārvaldes priekšnieka pieņemšanas zonā viņus sagaidīja divi: ģenerāļa sekretārs-adjutants kapteinis Kiržņics, pieklājīgs, lakonisks, vienmēr ar kaut ko aizņemts, un liela auguma, skapim līdzīgs, jauns vīrietis ādas jakā, līdzīgs tam purnu dauzītājam, kurš pagalmā pavadīja apakšpulkvedi Einiki. ...

- Klausos, kaptein, - teica adjutants, uzmetis īsu skatienu Kostrovam, kurš bija ielūkojies pieņemamajā telpā.

- Es meklēju apakšpulkvedi Einiķi, - sacīja Ruslans. - Svarīga lieta.

- Viņš ir pie ģenerāļa.

- Ļoti labi. - Ruslans ārēji nesteidzīgi šķērsoja uzgaidāmo telpu, satvēra durvju rokturi. - Man tieši vajag arī pašu Kazbeku Iļumžinoviču.

- Diemžēl man pavēlēja nevienu nelaist iekšā, - piecēlās Kiržņics. - apakšpulkvedis iznāks, es ziņošu par jums.

- Diemžēl nedrīkst tērēt ne mirkli. - Ruslans atvēra durvis, ar acs kaktiņu pamanot Markina un Pašas parādīšanos uzgaidāmajā telpā.

- Hei, steidzīgais, kur tu lien? - pie viņa piesteidzās "skapis" jakā. - tev pateica - ģenerālis aizņemts!

Durvis aiz Ruslana aizvērās, taču viņš bija pārliecināts, ka puiši bez trokšņa tiks galā ar Einiķa miesassargiem.

Kirsanova kabinetā, kā jau bija paredzēts, bija divi apmeklētāji: apakšpulkvedis un viņa akmens žokļu apsargs ādas jakā. Viņš nekavējoties devās Kostrova virzienā, savilcis gigantiskās dūres, kas, iespējams, varēja dragāt ķieģeļus.

- Kas jūs ielaida, kaptein? - atskatījās uz viesi Kirsanovs; viņš stāvēja pie galda, kamēr Einiķis skatījās uz kaut ko, kas gulēja uz galda.

Atbildes vietā Ruslans tempā metās uz priekšu un lēcienā ar kāju ietrieca krūtīs lielajam vīram jakā. Milzis noelsās, aizlidojot atpakaļ, un nokrita uz otrā galdiņa - sarunām ar apmeklētājiem, sadragājot to gabalos. Īss dārdiens, sašķaidītas ūdens karafes šķindoņa, klusums.

Apstulbinātā ģenerāļa un apakšpulkveža pārsteigto skatienu pavadīts Ruslans piegāja pie saimnieka galda un ieraudzīja pazīstamo sugestora "kobra" siluetu ar brūnu stobru. Turpat gulēja disks ar instrukciju ģeneratora lietošanai. Kostrovs paslēpa disku frenča kabatā, paņēma sugestoru un norādīja ar stobru uz Einiķi.

- Gribējāt satikties ar mani, mister slepkava? Es nolēmu neatlikt tikšanos. Vai tagad varbūt padalīsieties savos plānos arī ar ģenerāli? Galu galā sugestors bija vajadzīgs nevis jums personīgi, bet gan jūsu sievastēvam, vai ne? Viņš sācis zaudēt kontroli pār situāciju un uztraucies, nolēmis tikt pie Dokučajeva izgudrojuma. Vieglāk ir nevis nogalināt cilvēkus, bet kodēt, vai ne?

Apakšpulkvedis grūda roku zem frenča malas, un Ruslans izvilka pistoli.

- Netrakojiet, mister slepkava! Nometiet savu lielgabalu uz grīdas!

- Es nebaidos no nāves, kaptein, - Einiķis pasmaidīja, tomēr paklausīgi noņēma roku.

- Bet es jūs netaisos nogalināt, - Ruslans atbildot pasmaidīja. - Cik es zinu, šī lieta ir uzlādēta un gatava darbībai. Ko darīsiet, ja es to izmēģināšu pie jums?

Einiķa pieri pārklāja sviedri.

- Ko jūs gribat?

- Ē-e ... ā-a ... kas te notiek? - atjēdzās Kirsanovs. - Ko jūs atļaujaties, kaptein?

Ruslans, neatraudams acis no apakšpulkveža, atkāpās pie nokautētā viņa miesassarga ķermeņa, parakņājās kabatās un izvilka biezu zilganu gredzenu, līdzīgu gumijas rokas trenažierim.

- Vai jūs zināt, kas tas ir, ģenerāli?

- Nu?

- Pirms divām stundām ar šādu gredzenu tika nogalināts pulkvedis Varrava. Es domāju, ka jūs gaidīja tāds pats liktenis. Emisāram ... ē-e ... Kriptozonas vadītājam Kozjuļam jūs vairs neesat vajadzīgs, kad esat veiksmīgi sadabūjis sugestoru.

- Kādas blēņas! - eksplodēja Kirsanovs sejai kļūstot sarkanai. - Tūlīt ārā - prom no šejienes! Es tūlīt izsaukšu apsardzi un ...

Einikis pēkšņi lēca pie durvīm, izraujot no paduses pistoli. Durvis atvērās, uz sliekšņa parādījās Gena Markins un satika pulkvežleitnantu ar sitienu pa žokli. Einikis nokrita uz muguras, nometis pistoli, ļengans, bet uzreiz papurināja galvu un apsēdās, turēdamies pie žokļa.

- Nav jātrako, mister emisāra izpalīgs, - Ruslans mierīgi teica. - Jūs kļūdījāties, izvēloties nepareizo mērķi. Ienaidnieki jāizvēlas uzmanīgi. Apsēdies parunāsimies.

- Es tomēr palūgtu! .. - attapās neko nesaprotošais Kirsanovs.

- Un jūs arī apsēdies, Kazbek Iljumžinovič! Nomierinies un klausies, varbūt kaut ko sāksiet saprast Vismaz tik daudz, ka jūs nolika pa sitienam.

Einiķis sāniski pašķielēja uz miesassarga liemeni, kurš nerādīja dzīvības pazīmes, pavilcinājās un apsēdās uz veselā krēsla.

- Jūs velti tērējat laiku. Es neko neteikšu.

- Tad es jūs vienkārši nogalināšu! Kā jūs saprotat, man nav ko zaudēt. Es biju nākamais rindā, vai ne? Tātad, pirmais jautājums ir: kāpēc jūs nogalinājāt Poltoracki un Varravu? Kāpēc bija nepieciešama šāda ārkārtas operācija? Galu galā jums vajadzēja saprast, ka jūs nogalināt nevis vienkāršus mirstīgos, bet gan svarīgus speciālo dienestu darbiniekus, kuru kolēģi sāks pastiprināti meklēt slepkavas un, visticamāk, viņus atradīs.

Einiķis nozibināja vilka acīm, novērsās.

- Labi, es atbildēšu jūsu vietā. Notika informācijas noplūde par Spēlētāja gribas izrāvienu mūsu Zarā, un jūs nolēmāt nodrošināties, sākāt steigties un kļūdīties, līdz atklājāt sevi. Tad otrais jautājums ir: kāda ir stratēģija? Uz kā balstās emisāra aprēķins mūsu Zarā? Galu galā jūs nevarat apsist visus cilvēkus, kuri sāk saprast, ka pasaulē notiek kaut kas dīvains.

- Nu, tas ir laika jautājums, - Einiķis sašķobīja lūpas.

- Esmu pārliecināts, ka arī šajā jautājumā jūs kļūdāties. Jūsu Spēlētājs var būt ļoti spēcīgs, taču maz ticams ka uzvarēs, izmantojot tādus palīgus kā jūs. Atbildiet uz jautājumiem, apakšpulkvedi, mana pacietība nav mūžīga.

- Ejiet pie velna!

Ruslans aukstasinīgi izšava uz Einiķi ar sugestoru.

Psi izstarotāja izlāde, protams, nebija redzama, tomēr, spriežot pēc pēkšņā bāluma, kas izplatījās pa apakšpulkveža seju, neredzamā enerģijas plūsma viņu ietekmēja.

- Atbildiet uz jautājumu! Ko jūs gatavojaties darīt?! Kāds ir uzdevums, ko šeit risina emisārs?!

- Mums ... mums ir ... jāaiztur ... - iesāka Einikis. Bija acīmredzams, ka katrs vārds viņam izlaužas ar lielām grūtībām. Viņš svīda, vēl vairāk nobālēja, sāka drebēt. Tad apakšpulkveža acis pazuda aiz plakstiņiem, un viņš ļengani salima krēslā, atmetis galvu pret atzveltni.

Markins piegāja pie viņa, pacēla plakstiņu, paturēja pirkstu uz kakla un pakratīja galvu.

- Tomēr beigas apakšpulkvedim, vispār neelpo. Ko darīsim, komandieri?

- Jūs… viņu nogalinājāt? - Kirsanovs nočukstēja, izstiepis kaklu. - Kā to visu saprast?! Vai jūs varat iedomāties, kas notiks, kaptein?

Ruslans ar žēlumu paskatījās uz ģenerāli.

- Jūs taču visu redzējāt, kas notika. Mēs viņu nenogalinājām, Einikem acīmredzami bija pašiznīcināšanās programma. Vai tiešām neko tā arī nesapratāt? Nesapratāt, ka apakšpulkvedis ir Spēlētāja aģents, kurš nogalināja Poltoracki un Vladimiru Kiriloviču? Un ja nebūtu mūsu, vai jūs nebūtu nākamais šajā ķēdē?

Einiķa miesassargs sakustējās uz grīdas starp galda lauskām.

- Laiks iet prom, - sacīja Markins.

Ruslans izšāva uz miesassargu no "kobras" un lēnām ar spiedienu teica:

- Kad tevi sāks pratināt, tu pateiksi visu, ko zini, visu patiesību! - Kapteinis paskatījās uz svārstīgo, nezinošo, ko darīt, Kirsanovu. - Mēs ejam prom, biedri ģenerāli. Ir dažas problēmas, kas steidzami jāatrisina. Viss, ko esat dzirdējis, ir patiesība, neatkarīgi no tā, kāda ir jūsu attieksme pret to. Tāpēc man ir lūgums: dodiet mums laiku, lai atrisinātu mūsu kopējās problēmas, nesteidzieties celt trauksmi Pārvaldē un izziņot mūs visus meklējamo sarakstā. Ne jau es nogalināju Vladimiru Kiriloviču, bet gan šis nelietis - Kozjuļas znots un viņa aģents. Vai apsolāt?

Kirsanovs uzmeta Ruslanam un Markinam miglainu skatienu, pašķielēja uz Einiķi un viņa miesassargu, kurš sēdēja ar trulu seju uz grīdas, un neizlēmīgi pamāja ar galvu:

- Es ... nezinu ... kam ticēt ...

- Pamēģiniet noticēt man. Es paņemšu šo mašīnīti. - Ruslans pasvārstīja rokā Dokučajeva psi-ģeneratoru un paslēpa to kabatā. - Tas vispirmām kārtām ir bīstams tieši jums pašam. Kad sāksies saruna par sugestoru - bet Kozjuļa noteikti ieradīsies šeit un interesēsies par tā likteni, jo tieši viņš deva uzdevumu nozagt Dokučajeva "kobru" - jūs pateiksiet viņam, ka mūsu grupai neizdevās to nolaupīt. Tas kādu laiku noņems no jums aizdomas un dos jums iespēju mierīgi aiziet pensijā veselības apsvērumu dēļ. Ja jūs sāksiet runāt to ko nevajag, jūs novāks tāpat kā Varravu.

Ruslans piegāja pie durvīm. Pirmais tajās ieslīdēja Markins. Ruslans paskatījās apkārt un sastapa stiklaino ģenerāļa skatienu, kurā šaubas cīnījās ar vēlmi izsaukt apsardzi. Tomēr sākt jaunu pārliecinošu sarunu ar ģenerāli nebija vēlēšanās. Kirsanovs bija cilvēks ar noteiktu ideoloģisku sistēmu, kas visus FSB vadītājus bija izaudzinājusi savā garā, un, ja viņš patiešām rīkojās, tad nebija iespējams piespiest viņam mainīt lēmumu. Atlika tikai ticēt, ka uzvarēs veselais saprāts.

Ruslans dažas sekundes uzkavējās uzgaidāmajā telpā.

Einiķa otrais miesassargs un Kirsanova adjutants gulēja uz grīdas, sasieti, ar ar lenti aizlīmētām mutem. Bet, ja Kiržņica skatiens pauda neizpratni un bailes, tad skapim līdzīgā puiša acīs gailēja naids un draudi. Viņš diez vai bija spējīgs domāt. Pārsteigumu izraisīja Einiķa izvēle, kurš sevi ielenca ar tik neveikliem un stulbiem izpildītājiem, paļaujoties uz viņu izmēriem un spēku.

- Atsien viņu, - Ruslans pamāja uz adjutantu.

Paša-pilots ātri pārgrieza lenti uz Kiržņica rokām un kājām. Adjutants piecēlās sēdus un norāva no mutes līmlentes sloksni.

- Mēs šeit nebijām, kaptein, - sacīja Kostrovs. - Ej pie ģenerāļa, viņš visu paskaidros. Neaiztiec šito briesmoni, lai majors Kalugins izlemj, ko ar viņu darīt.

- Jūs esat prātā jukuši! - Kiržņics spiedzīgā balsī nopīkstēja. - Šitas numurs jums cauri neies!

Ruslans pasmaidīja.

- Vēl paldies man pateiksiet, ka palikāt dzīvs.

Markins un Paša pazuda koridorā. Ruslans sekoja viņiem un, neatskatījies, steidzās uz kāpnēm. Viņa dvēselē auga pārliecība, ka viņš nekad vairs neatgriezīsies Pārvaldē.

* * *

Ārkārtas sanāksme ilga apmēram stundu.

Viņi pulcējās nevis pie Kostroviem, kā vienmēr, bet gan Garaņina dzīvoklī Pervij Miussk šķērsielā. Klāt bija tikai vīrieši: Kostrovi - vecākais un jaunākais, pats Oļegs Borisovičs, Ivašura un Romašins. Ruslans noziņoja jaunākās ziņas, visiem parādīja sugestoru "Kobra", un visi ilgi un uzmanīgi pētīja ieroci, kas bija paredzēts, lai cilvēku padarītu par radījumu bez gribas, par robotu, kas paklausīgs kāda cita gribai.

- Cik mums ir laika? - Garaņins pārtrauca klusumu.

- Baidos, ka mums tā nav, - Kostrovs drūmi norūca. - Mana dēla iniciatīva praktiski pārsvītroja mūsu plānus izveidot desanta grupu.

- Viņš nav vainīgs, - Romašins klusi iebilda, līdzjūtīgi uzmetot skatienu Ruslanam, kurš nepacēla acis. - Tā izveidojās apstākļi. Ne visu var paredzēt, ja nepazīst ienaidnieku pēc izskata. Bet mums joprojām ir iespēja. Ruslan, cik jums ir cilvēku?

- Divi, Markins un Paša-pil... ē-e ... Pāvels Strojevs.

- Plus es, - Garaņins nepiekāpīgā tonī piebilda. - Turklāt man ir uzticams cilvēks, krievu čempions loka šaušanā, izcils šahists un vispār izcils vīrietis.

- Es ceru, ka viņš nav tavos gados? - Ivašura samiedza acis.

- Viņam ir tikai četrdesmit divi gadi.

- Labi, derēs. Kopumā mums ir pieci ...

- Seši, - Ruslans klusi izlaboja.

- Kurš ir sestais?

- Es ņemšu līdzi Nadeždu, Dokučajeva meitu. Viņa palikt šeit nevar.

Vīrieši saskatījās.

- Tas ir neprāts! - Ivans Petrovičs ar aizkaitinājumu sacīja. - Jums nav ne mazākās nojausmas, ar ko nāksies saskarties pārgājienā. Riskēt ar savu dzīvību ir viena lieta, bet svešu - pavisam kas cits.

- Tu taču piedalījies desantā kopā ar mammu.

-Viņa Tornī nokļuva nejauši.

-Un tomēr izturējāt visus testus un atgriezāties sveiki un veseli.

- Mums nebija izvēles, tev tāda ir. Atstāj šo meiteni šeit, es viņu pieskatīšu.

- Nedomāju gan, ka viņai šeit būs labāk. Pretizlūkošana visus uz ausīm uzliks, lai atrastu viņu un atgrieztu pie tēva. Bet viņš ... ir traks fanātiķis un atsaldēts tiktāl, ka vienaldzīgs pret visu, kas traucē strādāt.

- Tomēr tu nepadomāji ...

- Nestrīdieties, - Ivašura pārtrauca Ivanu Petroviču. - Galu galā, kā saka Indijas gudrie: ārsts nevar kļūt par patiešām labu ārstu, kamēr nav nogalinājis vienu vai divus pacientus. Šis ir apmēram tas pats gadījums. Bet, no otras puses, jūsu dēlam ir taisnība: pašreizējā situācijā, paliekot šeit, meitene riskē ne mazāk kā tad, ja viņa dodas viņam līdzi. Un atcerieties mūsu ceļojumus. Ne Taja, ne Veronika mums nebija par nastu.

Vecākais Kostrovs novērsās.

- Arī es iebilstu, - sacīja Garaņins. - Tas ierobežos mūsu manevrēšanas brīvību. Mums visu laiku būs jānovēršas uz viņas aizsardzību ...

- Lai iet, - Ignats iejaucās strīdā. - Dažreiz gudras sievietes padoms kritiskā situācijā ir vairāk vērts nekā visas vīriešu vāvuļošanas.

- Nu labi, es vispār tikai skaļi domāju, - sacīja Ivans Petrovičs. - Kas zina, ar ko būs jāsaskaras. Bet viņi nevar iztikt bez ieročiem. Ja mums būtu drimmers ...

- Drimmeru nav izgatavojuši cilvēki un tas nav domāts cilvēkiem, un tas nepavisam nav ierocis. Tā ir "varas nūjiņa", maģisks manipulators, ja vēlaties, izpildvaras instruments. Tas var darboties kā ierocis, taču tā nav galvenā priekšrocība un mērķis.

- Un tomēr tāds nekaitētu.

- Piekrītu. Bet drimmera mums nav. Mums būs jāmeklē tam aizstājējs. Tā kā mēs visi kopā no šejienes aizejam, es vedīšu jūs pa tiem Zariem, kur es jau esmu bijis, bet tālāk jūs dosieties paši. Vienā no kaimiņu Zariem Zemes zinātnieki izgudrojuši ļoti interesantu dezintegratoru, ko sauc par "skorpionu". Šī dezintegratora starā sākas jebkura ķīmiskā elementa sabrukšanas spontāna ķēdes reakcija, jums vienkārši attiecīgi jāpielāgo ģenerators. Arī pārējos Zaros uz Zemes izstrādājuši kaut ko interesantu - "atomu bīdītāju". Sauc arī par "šķēpu" vai "kiju".

- Kā?

- "Kijs". Tāda gara nūja biljarda spēlēšanai.

- Vai pie jums arī spēlē biljardu?

- Spēlē.

- Sapratu.

- Tad lūk šī "kija" starā notiek jebkuras vielas un materiāla visu atomu un molekulu tūlītējs vektora lēciens, caur kuru iet stars. Lēciena amplitūda ir maza, tikai aptuveni centimetrs, taču sekas nav grūti iedomāties.

- Jā, - nomurmināja ieinteresētais Garaņins. - Trāpīs ar tādu "kiju" galvā - un hana! Asisizplūdums smadzenēs nodrošināts.

- Ne tikai galvā. Cilvēka ķermenis vispār nav pasargāts no "kija" stara, un nāvējošs ir gandrīz jebkurš trāpījums. Bet ar šādu staru var arī izsist no ierindas jebkuru tehnoloģiju.

Vīrieši atdzīvojās. Tikai Ivašura palika izklaidīgi vienaldzīgs, bungojot pirkstiem pa galdu.

- Vai ir vērts riskēt, iegūstot šos eksotiskos ieročus? Viņš jautāja, kad saruna bija norimusi. - Grupai jau ir "kobra", Oļegs Borisovičs visus apgādās ar pistolēm, un jums, iespējams, ir "universāls" vai kaut kas jaudīgāks.

- "Gloks". Piekrītu. varētu arī neriskēt, - Romašins pamāja ar galvu. - Tomēr ir viena atruna. Neparastu aizsardzības un uzbrukuma veidu esamība īpašumā ievērojami palielina operatora potenciālu un paaugstina Spēlētāja līmeni. Pat ja šo ieroci nekad neizmanto.

- Kāds sakars ar to kaut kādam operatoram? - Garaņins nesaprata.

- Mūsu grupa faktiski ir Spēles ietekmes operators. Vēl ne tiesu izpildītājs, bet jau potenciāls regulators. Protams, būtu vērts to nokomplektēt, nostiprināt, instruēt, bet laika nav, mums būs jāmācās ceļā, un mēs iesim šajā sastāvā.

- Jūs runājāt par dažiem saviem draugiem citos Zaros, ļoti spēcīgām personībām ...

- Jā, es zinu Malginu, Berestovu, Železovski ...

- Vai varētu lūgt viņus pievienoties mums?

Romašins uzreiz neatbildēja:

- Esmu gatavs galvot par katru no viņiem, tāpat kā par sevi, taču neesmu pārliecināts, ka viņi piekritīs pievienoties komandai. Problēmas, kuras viņi risina mājās, prasa viņu personīgo iesaistīšanos. Bet jūs varat mēģināt. Ja kāds no viņiem piekrīt, tas gandrīz garantē panākumus.

Kostrovs vecākais skeptiski pacēla uzaci:

- Kaut kā iepriekšējā Spēlē mēs nevienu no viņiem neredzējām darbībā.

- Jūs aizmirstat, ka viņu zars ir "strupceļš", un viņu Stumbrs iznāca nevis uz Zemes virsmas, kā citos Zaros, bet pazemes tukšumos aptuveni kilometra dziļumā. Neviens no viņiem pat nenojauta, ka mūsu hronourbis savienojis viņu Zemi ar citām Zemēm triljonos Zaru. Tikai brovejs ... un Spēles tiesneši zināja, ka Stumbrs ir iznācis viņu pasaulē. Piemēram, es pilnīgi nejauši saņēmu informāciju par hronourbja iznākšanu Konstruktoru izveidotajā Metauniversā, un es par to atcerējos tikai tagad.

- Skaidrs. Nu ko, ja jūs aizvedīsiet grupu uz turieni ...

- Grupai tas būs jādara pašiem. Es tikai palīdzēšu viņam iekļūt Stumbrā ... tas ir, Tornī. Tālāk mūsu ceļi atšķirsies.

- Ar to pietiks, - Ruslans klusi, bet stingri sacīja.

Visi paskatījās uz viņu.

- Varbūt es arī iešu ar tevi? - Ivans Petrovičs ieteicās.

- Tev arī te nebūs viegli. Lai novērstu uzmanību, būs jārunā ar tiesībsargājošām struktūrām, ar emisāra kalpiem un varbūt pat ar viņu pašu. Un mamma šādā situācijā nevar palikt viena.

- Saprātīgi.

Ruslans paskatījās uz Romašinu.

- Kā mēs nokļūsim Tornī?

- Vispirms jums jāiziet caur kriptozonu, - Garaņins nomurmināja.

-Ar psi ģeneratoru nebūs grūti, - Ignats pamāja ar galvu uz "kobru". - Pārdomāsim detaļas uz vietas. Jo ātrāk izbrauksim, jo ​​labāk. Man ir transportlīdzeklis.

- Kāds?

- ugunsdzēsības dienesta mikroautobuss.

- Kur tiekamies?

- Šeit pat, pie Oļega Borisoviča, viņa dzīvoklis vēl nav atklāts. Noteiksim laiku: vai jums ar stundu pietiks lai visu sagatavotu?

- Labāk divas, man jāsakārto dažas problēmas, kurām nepieciešama mana klātbūtne.

- Ņem vērā, ka tevi visticamāk meklē, - Kostrovs brīdināja dēlu. - mājās labāk nerādies. Ja vēlies, pats atvedīšu tavu Nadeždu uz šejieni.

- Paldies, tēt, - Ruslans ar pateicību paskatījās uz tēvu. - Tas būtu jauki. Uz tikšanos.

Viņš pamāja ar galvu un pirmais izgāja no dzīvokļa. Pārējie steidzās viņam pakaļ, iegrimuši savās domās. Tikai Igors Vasiļjevičs Ivašura nesteidzās, palicis bez darba un tāpēc juzdamies neērti.

8. nodaļa

Intuīcija nostrādāja, kad viņš izkāpa no automašīnas mājas pagalmā, kurā dzīvoja Garaņins. Ruslans sastinga, klausoties ne tik daudz apkārtējā troksnī, cik jūtās, atkal iekāpa mašīnā, domādams, ka velti palaida tēvu. Tad pa rāciju izsauca Markinu, kuram vajadzēja parakņāties pa saviem arsenāliem un ar ieročiem atbraukt pie Garaņina:

- Gena, kur tu esi?

- Viss ir kārtībā, mēs ar Pašu dodamies pie jums.

- Pagalmā nebrauciet, man šeit kaut kas nepatīk. Atstājiet automašīnu uz ielas un nodrošiniet man variantu "ēna".

- Pieņemts.

Ruslans izslēdza rāciju un paskatījās uz savu pavadoni.

- Kaut kas noticis? - Nadežda klusi jautāja, sēžot "Mazdas" aizmugurējā sēdeklī.

- Pagaidām nē, bet man aktīvi nepatīk šejienes atmosfēra. Pagaidīsim puišus un iesim augšā pie Oļega Borisoviča.

- Kas viņš ir?

- Mana tēva draugs, bijušais pretizlūkošanas pulkvedis, viņi reiz cīnījās kopā pret "hronoķirurgiem" un viņu emisāriem.

- Tu man neko īsti tā arī nepaskaidroji. Kurp mēs ejam, kāpēc, ko darīsim šajā tavā Tornī ...

- Visu paskaidrošu vēlāk. Galvenais ir nokļūt līdz Tornim un nemanīti ielīst iekšā. Tad mēs būsim drošībā ... protams, relatīvā.

Nopīkstēja rācija.

- Mēs esam klāt, - sacīja starlejs. - redzam tavu automašīnu.

- Es izeju ar jaunkundzi, sekojiet man ķīlūdenī un skatieties ar abām. Sagatavoties.

- Sen jau gatavi.

- Ejam!

Ruslans izkāpa no automašīnas, pasniedza roku Nadjai un veda viņu pāri pagalmam uz deviņstāvu ēku, kur piektajā stāvā atradās Garaņina dzīvoklis. Viņi bija tērpušies kā pārgājienam džinsu uzvalkos un jakās, kuru kabatās varēja paslēpt daudz un dažādas noderīgas lietas. It īpaši ieročus. Ruslana jakas kabatā bija arī sugestors "kobra", metamo bultiņu un šurikēnu komplekts, kā arī pie jostas desantnieku duncis. Nadjai no ieročiem bija tikai TT pistole, kas piederēja Kostrovam vecākajam. Pavadīdams dēlu, Ivans Petrovičs bez vilcināšanās iedeva savu veco pistoli, kas bija piederējusi vēl vectēvam, bet joprojām labā stāvoklī un labi piešauta.

Ruslana intuīcija nelika vilties.

Kustība pagalmā sākās, kad viņi ar Nadju jau tuvojās Garaņina mājas ieejai, kuras durvīm nebija domofona un tās bija plaši atvērtas.

Vispirms uz ieeju devās jauns pārītis, kuri pirms tam sēdēja uz soliņa: īsi apgrieztu matu jauneklis ar sportisku izskatu, vieglā uzvalkā un tāda pati meitene ar elastīgu vingrošanas soli. Pēc tam pie metāla garāžām aizcirtās mikroautobusa "Soboļ" durvis, un divi ļoti specifiska izskata jauni puiši, kuri no tā izkāpa, līgojoties sekoja "sportistu" pārim. Tā strādāja gandrīz visi specdienesti, kas plānoja sagūstīšanas operāciju, un Ruslans ar pieredzējušu aci atzīmēja īpašo spēku grupas ļauno mērķtiecību. Viņš pēc izskata pazina daudzus operatīvos no citām kantora nodaļām, kā FSB dēvēja savus darbiniekus, taču šajā gadījumā strādāja nevis federāļi, bet, visticamāk, Organizētās noziedzības apkarošanas galvenā pārvaldes operatīvie darbinieki. Un tas, savukārt, norādīja, ka Kozjuļam bija piekļuve GUBOP virsotnei un viņš veicis visus pasākumus, lai novērstu informācijas noplūdi un likvidētu bīstamos lieciniekus. Proti - Ruslanu Kostrovu un Nadeždu Dokučajevu.

Kāpņu telpā neviena nebija.

- Paslēpies šeit! - Ruslans ātri teica, pastumjot Nadeždu uz nišu ar pastkastīšu paneli. - Nelien laukā, lai kas arī notiktu!

Viņš pats apstājās aiz durvīm un gatavojās sagaidīt viesus. Viņš nezināja, vai Garaņins jau aizturēts vai vēl nē, bet cerēja, ka viss beigsies labi.

Atskanēja soļi, jauniešu pāris iegāja kāpņu telpā, ieklausījās mājas klusumā, un puisis uzreiz izvilka no paduses pistoli un metās uz kāpnēm. Meitene arī izvilka pistoli (abām bija klusinātāji divdesmit četru šāvienu "šautriņas") un piegāja pie lifta.

Tajā pašā brīdī Ruslans izlēca no aizdurves, uzlidoja augšā pa pakāpieniem un nežēlīgi pagrūda meiteni mugurā, tā ka viņa ar visu ķermeni atsitās pret lifta durvīm, iekliedzās un nometa ieroci. Viņas partneris metās atpakaļ, un Ruslans izšāva uz viņu no "kobras", psi izstarotāju neizņemot no kabatas. Puisis paklupa, noripoja uz leju pa pakāpieniem, uz pirmā stāva laukumiņa piezemējās, un palika nekustīgi guļot.

Viņa partnere atguvās, pastiepa roku pēc pistoles, bet Ruslans ar kāju atgrūda "šautriņu", piegāja pie viņas un apstājās, izdzirdis aiz muguras asu uzkliedzienu:

- Stāt! Rokas aiz galvas!

Kostrovs paklausīgi piespieda rokas pakausim, pagriezās ar seju pret ārdurvīm.

Uz viņu skatījās divi acu pāri un divi pistoļu stobri.

- Esmu kapteinis Kostrovs, - Ruslans mierīgi sacīja, sirdī lūdzot, lai Nadja nekristu panikā un neizlēktu no savas slēptuves. - Federālais drošības dienests, apakšnodaļa "Antejs".

- Mums jau arī tu esi vajadzīgs, kaptein, - viens no puišiem, nedaudz garāks, ar šķību degunu, atņirdzās. - netaisi pēkšņas kustības, pretējā gadījumā mums būs jāizurbj tevī caurumi.

- Nedarīšu, vienkārši pasakiet man, no kurienes jūs esat. Šķiet, ka pēc rokraksta vilkkāvji no GUBOP. Nē?

- Tu tomēr esi attapīgs, kapteini Kostrov. Droši vien tāpēc, mums tevi te jāmedī. Ļoha, pārmeklē viņu. Starp citu, kur tad viņa meitene? Viņi iegāja kopā.

- Droši vien, tepat kaut kur, tūlīt atradīsim.

Ruslans saspringa, gatavojoties lēkt. Bet šajā mirklī Gena Markins un Paša-pilots parādījās aiz divu GUBOP operatīvo darbinieku mugurām, un situācija krasi mainījās.

- Nekustēties! - Klusi, bet skaidri pavēlēja starlejs. - Nometiet ieročus!

Puiši acumirklī apgriezās, apmācīti reaģēt ar šāvienu uz draudiem, bet Anteja operatīvie darbinieki rīkojās ātrāk.

Paša-pilots vienkārši izslēdza pretinieku ar sitienu ar žokli, bet Markins izšāva, izsitot pistoli no operatīvā darbinieka rokas ar lodi. Tad viņš spēra soli uz priekšu un pielietoja tādu pašu paņēmienu, kā Paša - ar rokā esošu pistoles spalu ietrieca ienaidnieka vaigu kaulā.

Ar kliedzienu "Ruslan!" Nadežda izskrēja no nišas ar pastkastītēm un metās pie Kostrova.

- Klusāk, viss kārtībā, - Ruslans viņu apturēja, pamāja Markinam: - Sasien visus. Paša lai paliek, bet tu pēc tam aiz manis uzkāpsi pie Oļega Borisoviča.

- Tiks darīts.

Ruslans paskatījās uz emocijās drebošo meiteni.

- Paliec šeit, es nekavēšos ilgi.

Neklausoties iebildumos, viņš pacēla no grīdas vienu no pistolēm un klusi uzskrēja augšup pa kāpnēm, ieslēdzoties kaujas režīmā.

Gūstīšanas grupa, darbojoties pēc kāda specdienestu augstākās vadības priekšnieka rīkojuma, rīkojās kompetenti, aprēķinot aizturēšanas objekta parādīšanās vietu un tur ierīkojot slazdu, taču tā par zemu novērtēja Ruslana pieredzi, sagatavotību un varbūtību, ka viņš nebūs viens.

Kāpnes neviens nekontrolēja līdz pat laukumiņam piektajā stāvā. Tikai tur, pie lifta, dežurēja divi jaunieši, kuri smēķēja cigaretes "AST".

Ne mirkli neapstājoties, Ruslans uz vienu no viņiem izšāva ar "kobru", bet otro, kurš paspēja pagriezties pret viņu, ar piecirtienu nogāza uz grīdas, ar pistoles spala sitienu paralizēja roku un izslēdza ar ceļgala triecienu pa zodu. Sastinga, ieklausoties skaņās, kas nāca no dzīvokļiem un no ielas. Iečukstēja sastingušā, psi ģeneratora impulsu saņēmušā puiša ausī:

- Apsēdies pie loga un atpūties!

Dēlietis paklausīgi pagriezās, apsēdās ar muguru pret sienu, atmeta galvu un atslāba. "Kobra" veiksmīgi tika galā ar savu uzdevumu pilnībā apspiežot cilvēku gribu.

Parādījās Markins ar pistolēm abās rokās.

Ruslans pacēla rādītājpirkstu, pagrieza to virzienā uz gaiteni ar dzīvokļu durvīm, un savilka pirkstus figā. Starlejs pamāja, paslēpa pistoles aiz muguras zem jostas un iešmauca gaitenī.

Garaņina dzīvokli no ārpuses neapsargāja, lai gan tas neko neizteica. Visticamāk, ka slazds gaidīja viesus iekšpusē. No tā brūnajām ar dermantīnu apvilktajām durvīm gaitenī raudzījās kontrolējošā actiņa. Ģērbies parastā vasaras uzvalkā: pelēkas bikses, rūtains krekls, gaiša velūra jaka, mazs un pieticīga izskata Markins visvairāk izskatījās pēc studenta no filmas "Operācija i" un diez vai spēja slēpnī esošajiem izraisīt aizdomas. Viņš lēnām piegāja pie Garaņina dzīvokļa durvīm un piezvanīja.

Durvis nekavējoties atvērās.

- Jums ko? - jautāja platplecaina meitene ar īsiem matiem, paskatīdamās no priekštelpas koridorā.

- Oļegu Borisoviču, - Markins atbildēja spiedzīgā balstiņā. - Man kaut kas viņam jāpasaka.

- Ienāciet.

Durvis pavērās plašāk. Starlejs spēra soli uz priekšu, un tai pašā mirklī meitene, kas viņam atvēra, satvēra Genādija roku un rāva uz sevi. Tomēr viņa diez vai gaidīja to, kas notika nākamajā brīdī.

Markins pats lēca viņai pretī, palielinot kustības impulsu, ietriecās ar galvu zodā un tajā pašā laikā izrāva pistoli no meitenes bezpiedurkņu velveta jakas. Otrs aiz durvīm slazdā sēdošais dalībnieks nepaspēja reaģēt uz šādu paņēmienu, un Markins ar viņu saķērās tuvcīņā, nedodot puisim iespēju izmantot ieroci. Bet tad cīņā iejaucās Ruslans, rīkojoties ātras reakcijas režīmā, ko kaujas profesionāļi sauca par tempu.

Trešais slazdu grupas dalībnieks, kurš paskatījās no viesistabas uz gaitenī valdošo troksni, tika neitralizēts ar "kobras" palīdzību, un nepaspēja atklāt uguni. Ruslans ielauzās viesistabā, izšāva uz vīrieti pie loga, kurš no melnas ādas jakas apakšas vilka ārā desanta automātu, ieskatījās guļamistabā, nevienu citu neatrada un atgriezās viesistabā.

Garaņins sēdēja uz krēsla istabas vidū, sasietām rokām un kājām, un drūmi skatījās uz notiekošo, drebot nāsīm. Mute bija aizlīmēta ar līmlenti, bijušais pretizlūkošanas pulkvedis nespēja parunāt, bet bija nikns. Ruslans ātri pārgrieza Oļega Borisoviča potītes un plaukstu locītavas savelkošo auklu, Oļegs pats norāva no mutes lenti un nospļāvās.

- Kāds nelietis!

- Es jums pilnīgi piekrītu, Oļeg Borisovič, - Ruslans pamāja ar galvu. - Jūs sasēja profiņš.

- Kā tad, - Garaņins saviebās, ejot pie loga stāvošā, sastingušā vīrieša. - Pats viņu apmācīju. Iepazīstieties: šis ir tas pats spečuks, ko es gribēju ņemt līdzi. Majors Sorokins Rūdolfs Kantemirovičs. Viņš atveda pārtveršanas komandu. Vai tiešām arī viņu savervējuši šie jūsu ... Spēlētāju emisāri?

- Bez šaubām. - Ruslans pamāja. - Oijojoi! Tas tiešām ir pārsteigums! Savāciet mantas un dodamies prom, laika mums kaķis saraudājis.

- Jā, tev taisnība, - Oļegs Borisovičs sāka steigties, pakasīja galvu, pārlaidīdams skatienu pār savu draugu-majoru, uz kuru bija paļāvies un kuru gribēja ņemt komandā kā biedru. - Kā mēs dažkārt kļūdāmies cilvēkos... - Garaņins ar cieņu paskatījās uz sugestoru Kostrova rokā. - Bet šitā lietiņa darbojas labi. Mums dabūt šitādus.

- Viņam ir mazs darbības rādiuss - līdz desmit metriem. Turklāt akumulators paredzēts tikai pusstundas nepārtrauktai darbībai, pēc tam jāuzlādē. Arī impulsa modulācija nav automātiska, prasa programmu mainīšanu.

- Vienalga noderīga lieta, tā ļauj iztikt bez trokšņa.

Garaņins sāka pārģērbties un salika mantas somā. Pēc minūtes viņš bija gatavs.

Ruslans izsauca Pašu:

- Kā tev tur?

- Pagaidām viss ir kluss, ienāca tikai viens iedzīvotājs, bet sajūta ir draņķīga. Jābēg kamēr var.

Ruslanam arī radās nepatīkama lavīnas tuvošanās sajūta, kas bija izskaidrojams ar situācijas maiņu: intuīcijas “sensors” atkal uztvēra apkārt esošo smalko lauku nobīdi.

- Izejam.

Viņi viens pēc otra izslīdēja no Garaņina dzīvokļa, atstājot specnaza kaujinieku nejūtīgos ķermeņus (Markins pārmeklēja vīriešus un atrada apliecību uz GUBOP vecākā leitnanta vārda; slazdu bija ierīkojuši Iekšlietu ministrijas virsnieki, kā jau Ruslans to bija noteicis), nokāpa pirmajā stāvā, un pirmie pa durvīm izgāja Markins un Paša. Viņiem sekoja Oļegs Borisovičs, Ruslans un nervu trīci tik tiko valdošā Nadežda. Piegāja pie Kostrova "Mazdas", kontrolējot visus pagalmā esošos garāmgājējus un automašīnas. Ruslans izslēdza pretaizdzīšanas ierīci, atvēra automašīnas durvis, un šajā mirklī pagalmā no ielas ar rēcienu iedrāzās bruņutransportierim līdzīgs džips "Ševrole Bleizer" ar tumšiem logiem. Viss pārējais notika dažu sekunžu laikā.

Pieredzējušie "Anteja" darbinieki uz džipa parādīšanos reaģēja acumirklī, nepārmijot ne vārda un nejautājot, ko darīt.

Ruslans iegrūda Nadeždu "Mazdas" salonā, ienira vadītāja sēdeklī un ieslēdza motoru. Garaņins nedaudz aizkavējās, izdarot divas nevajadzīgas kustības: - paskatījās uz džipu, tad uz Kostrovu, taču paspēja ielekt mašīnā, kad Ruslans jau sāka braukt.

Markins izšāva, trāpot tieši džipa ritenī, ar nākamo šāvienu "aklināja" vadītāju: "šautras" lode trāpīja "ševroleta" bruņotajā vējstiklā, to nepārsita, bet noklāja ar smalku plaisu tīklu. Vadītājs parāva stūri pa kreisi, mēģinot noturēt džipu taisnā līnijā, kad pārsprāga riepa un to pameta uz sāniem, tad pa labi - kad lode trāpīja stiklā, un džips ietriecās pagalmā stāvošajā vecajā "simt vienpadsmitajā" "Ladā", pārvēršot to par lūžņu kaudzi.

Džipa pasažieri, protams, bija no tās pašas vienības, kas ierīkoja slazdu, tāpēc viņi izkāpa no "ševroleta" salona desanta režīmā, taču vairs nebija ar ko cīnīties. Ruslana "Mazda" pabrauca garām automašīnu rindai, apbrauca apkārt džipam un ienira arkā, izbraucot uz ielas. bet Gena Markins un Paša-pilots, raidīja vairākus šāvienus uz specnaza maskēšanās tērpos tērptajiem, noliekot tos uz asfalta, tempā atstāja kaujas lauku un pazuda ejā starp mājām, kur bija atstājuši savu "Volgu". Minūti pēc Ruslana iznākšanas no iekšpagalma divas automašīnas viņus jau aizveda pa Ļeņingradas prospektu apļa autostrādes virzienā.

Tomēr tikt vaļā no gubopoviešiem izrādījās nepavisam nebija viegli.

Pirmkārt, viņiem bija laba komunikācijas un mijiedarbības sistēma, kas ātri apstrādāja mainīgo situāciju. Otrkārt, gan policija, gan ceļu policija strādāja uz GUBOP, un pēc trauksmes signāla pievienojās vajātājiem. Džips ar atbalsta grupu atpalika, bet jau otrajā ceļa pārbaudes postenī pie Volokolamskas un Ļeņingradas šosejas atzarojuma Ruslana "mazdu" mēģināja apturēt inspektori, pagaidām gan tikai ar svītrainām nūjām un svilpieniem.

- Kur jūs esat? - Ruslans ieslēdza rāciju, neatbildot uz inspektoru žestiem, pagriezās uz Volokolamsku.

- Simts metrus aiz muguras, - Markins atbildēja. - aiz mums ir aste: džips ar krutajiem puišiem un divas "vardes" ar bākugunīm.

- Pievienojies ceļu policijas vilnim! - Garaņins ātri pateica. - Kamēr vajātāji nav atjēgušies, varam apgriezt situāciju ar kājām gaisā!

Ruslans saprata. Oļegs Borisovičs ieteica dezorientēt ceļu policiju, lai viņi nezinātu, kuru tieši vajadzētu aizturēt.

- Gena, iedod man džipa numurus!

- U, trīs divnieki, NA.

Ruslans padeva rāciju Garaņinam.

- Šeit ir fiksētas frekvences, nospiediet pogu, līdz esat sasniedzis inspekcijas diapazonu.

Garaņins noklikšķināja uz frekvences pārslēgšanas pogas, atrada ceļu policijas vilni un skarbā balsī nobēra:

- Visiem Ziemeļrietumu rajona posteņiem! Aizturēt džipu "Ševrole Bleizer" ar numuru U-222-NA! Pasažieri ir bruņoti un bīstami! Kā sapratāt?

- Kas runā? - pēc nelielas pauzes atskanēja dežuranta balss.

- Pulkvedis Garaņins. Automašīnas "Mazda" "pelēkas metāliskas" krāsā numurs K-227-AT un "Volga" C-555-ST palaist bez apstādināšanas!

Oļegs Borisovičs izslēdza rāciju, norūca:

- Man vajadzēja to izdarīt agrāk, lai gan, vienalga maz cerību, ka viltība nostrādās.

Aizdrāza garām Kurčatova ielas sazarojumam. Inspektors pie luksofora slēdža nepievērsa "Mazdai" nekādu uzmanību, lai gan Ruslans brauca ap simts trīsdesmit.

Nosvilpās rācija.

Ruslans pielika uztvērēju pie auss.

- Nogriezieties uz Tušinas lidlauku, - uztvērējā atskanēja Romašina balss. - Gaidu jūs pie vārtiem.

- Kas? - Garaņins pamāja uz uztvērēju. - Tēvs?

- Komisārs Romašins. - Ruslans pārslēdza diapazonu. - Gena, panāc un dari kā es. Pie Tušino lidlauka dodamies pāri šosejai.

- Sapratu.

- Turieties - Ruslans ieslēdza lukturus, nospieda klaksonu un ar gaudojošu sirēnu metās pār pretimbraucošo joslu uz iebrauktuvi Tušinskas lidlaukā tieši mašīnu straumes priekšā. "Volga" ar Pašu pie stūres sekoja viņam kā pielīmēta.

Atskanēja automašīnu signālu koris, bremžu kaukoņa, triecienu dārdi - sadūrās vairākas automašīnas. Džips ietriecās "Mazdas" sānu spārnā, gandrīz apgriežot bēgļu automašīnu par simt astoņdesmit grādiem, tomēr tā iespiedās spraugā starp autobusu un kravas automašīnu un, saņurcīta, izlauzās no straumes Tušinskas lidlauka vārtu priekšā. Gandrīz ar tādiem pašiem panākumiem to paveica Pašas-pilota "Volga", kas dabūja bukti labajās durvīs.

Ignats Romašins viņus tiešām gaidīja pie metāla vārtiem, vienā rokā turēdams melnu somu. Uzvalks, kuru viņš dēvēja par uniku, bija izmainījis savu formu un tagad izskatījās kā zaļganpelēks armijas kombinezons.

Ruslans apstādināja "Mazdu" metra attālumā un izbāza galvu pa logu.

- Kā jūs te nokļuvāt?

- Vēlāk paskaidrošu. - Ignats pakustināja roku, un uz viņa pleca izauga mazs tornītis ar resnu kaut kāda ieroča stobru. No stobra izlidoja lillā zibens un, izvērsies apžilbinošas uguns straumē, pārsprāga "Ševrolē" džipa deguna priekšā, kurš mēģināja šķērsot šoseju. Džipa deguns palēcās uz augšu, un automašīna apgāzās.

Otra purpursarkanās uguns straume apgāza ceļu policijai piederošo zili balto "Ford" ar mirgojošām bākugunīm.

- Braucam, - Romašins mierīgā tonī pateica, apejot "Mazdu" no kreisās, un apsēdās blakus Garaņinam, kas bija apstulbis par vieglumu, ar kādu komisārs apturēja vajātājus.

Ruslans paskatījās atpakaļskata spogulī, kas rādīja uz šosejas valdošo burzmu, un aizvadīja automašīnu līdz vārtiem. Viņam sekoja Markina un Pašas "Volga".

Vārti atvērās tā, it kā Romašins zinātu burvju vārdu, un aizvērās aiz abām automašīnām.

- Pa labi un uz leju, - sacīja Ignats. - Uz pēdējo helikopteru.

Ruslans paklausīja, virzīdamies rotācijas spārnu mašīnu laukuma virzienā. Pēc minūtes viņi apstājās pie neliela helikoptera ar darbojošos motoru. Tas bija sešvietīgs "Ka-115" ar divām dzenskrūvēm uz vienas ass, kas varēja lidot ar ātrumu līdz trīssimt kilometriem stundā. Visi klusējot izkāpa no automašīnām, sakāpa helikoptera salonā, kur pilota krēslā sēdēja apaļīgs vīrietis tādā pašā kombinezonā, kā Romašinam. Salona durvis aizvērās. Helikopters pacēlās gaisā.

Visi noskatījās uz lidlaukā atstātajām vientuļajām mašīnām un klusēja. Nadežda ar pārtraukumiem nopūtās. Ruslans apskāva meiteni, piekļāva sev, nomierinot, atslābinājās. No visiem helikopterā sēdošajiem tikai viņš un Romašins saprata, ka atpakaļceļa vairs nav. Ceļi atpakaļ bija nogriezti, un nākotne šķita nestabila un neskaidra, kā saules mirgoņa uz ūdens.

Līdz Tornim, kas cēlās virs Brjanskas guberņas mežiem un purviem aizlidoja stundas laikā. Pilots vadīja mašīnu zemu, virs koku galotnēm, burtiski pusmetru augstāk, sekojot visiem reljefa locījumiem, un, ja helikopteru meklēja, bija maz ticams, ka pretgaisa aizsardzības radari to varētu atšķirt uz ainavas fona.

- Gatavojieties, - teica Romašins, kurš visa lidojuma laikā nebija pateicis ne vārda. - Hronourbja ēkā ir trīs tambur-slūžas iziešanai ārā, mēģināsim izmantot augšējo, trīsdesmitajā stāvā.

- Vai desantēsimies tieši no helikoptera? - precizēja Garaņins.

- Nav cita ceļa.

- Ja mēs vilcināsimies kaut pāris minūtes, mūs notrieks.

- Es ceru, ka tā nenotiks.

- Kā jūs tikāt ārā no Torņa? Arī caur trīsdesmito stāvu?

- Vēl viena izeja atrodas otrajā stāvā. Bet man bija vieglāk, "uniks" ir aprīkots ar dingo maskēšanās sistēmu. Apsargi mani vienkārši neredzēja, kad es izgāju.

Helikopters pārlidoja sienu ar dzeloņstieplēm, kas ieskāva Kriptozonu, desmit sekunžu laikā šķērsoja gaisa telpu līdz Tornim un kā svece pacēlās debesīs, uzkaroties simt divdesmit metru augstumā virs zemes. Romašins atvēra salona durvis, no somas izņēma iegarenu priekšmetu elkoņa garumā, kaut ko līdzīgu nagainai ķepai ar rokturi, un pagrieza to pret desmit metru attālumā esošo Torņa sienu. Sienā pēkšņi parādījās plaisa, kas līkločojās tālāk, atvērusies daudzstūrī ar nevienādām malām. Šis daudzstūris bija piepildīts ar sārtu mirdzumu un sāka kust, iztvaikot, veidojot tuneli, kas iestiepās sienā.

Romašins ar pirkstiem pārlaida pār neparastā instrumenta rokturi, nofiksēja to uz kabīnes grīdas, garākais "ķepas" nags pēkšņi iešāvās tuneļa dziļumos, aiz sevis aizvelkot tievu bālganu diegu un ieķērās grīdā. Tad no instrumenta "ķepas" aizlidoja vēl viens nags, iestrēdza tuneļa grīdā blakus pirmajam, kam sekoja otrais un trešais. No pavedieniem, kas savienoja instrumenta stobru ar nagiem tunelī, izauga tievas stīgas savijās kopā, veidojot kaut ko līdzīgu mirdzošam zirnekļa tīkla ceļam. Romašins bez vilcināšanās uzkāpa uz šī šķietami trauslā ceļa, spēra divus soļus un atskatījās, izstiepis roku.

- Es un meitene iesim pirmie, pārējie sekos mums.

Nadežda vilcinādamās paskatījās uz Ruslanu. Viņš maigi pastūma viņu uz durvju pusi.

- Nebaidies, viss būs kārtībā. Es iešu aiz muguras.

Nadja satvēra Romašina roku, un viņi aiztipināja pa dīvaino starojošo ceļu uz ieeju Tornī. Helikopters karājās gaisā kā pielīmēts, paklausot prasmīgajam pilotam. Kas notiks ar viņu, vai viņš paliks helikopterā vai sekos bēgļiem, Romašins nepateica.

- Uz priekšu! Ruslans pamāja ar roku.

Gena Markina, Oļegs Borisovičs un Paša ātri aizskrēja pa ceļa "stīgām" līdz ieejas alai. Helikopters nodrebēja. No apakšas nāca bieži plaukšķi un sprakšķēšana: Torņa sargi, atjēgušies, atklāja uguni uz iebrucējiem.

Ruslans ielūkojās kabīnē.

- Vai jūs ar mums?

- Ej prom, - pilots pagrieza pret viņu galvu, - es vairs nepaspēšu.

Helikopters atkal nodrebēja, sašūpojās.

- Ej prom! Ātrāk!

Ruslans klusiņām nolamājās un metās uz izeju no pilota kabīnes, uzkāpa uz celiņa stīgām. Viena no lodēm skāra stīgas no apakšas, un tās uzspīdēja spilgtāk. Ruslans šķērsoja bezdibeni pa šo nestabilo un trauslā izskata tiltu, kādas stipras rokas viņu satvēra, viņš paskatījās atpakaļ un ieraudzīja helikoptera durvīs broveju Mimo. Klaidonis pa Zaru pasaulēm viņam piemiedza ar aci, pacēla savilktu dūri ar īkšķi uz augšu, it kā apstiprinot notiekošo, un tajā pašā mirklī helikopters aizlidoja sānis, slīpi uzkāpa augšup, bet uzreiz sāka dūmot un nokrita mežā. atskanēja sprādziens, lejā uzbrieda liesmu un dūmu mākonis. Nadja klusi iekliedzās. Vīrieši klusēdami nolūkojās uz degošajām helikoptera atlūzām, atvadoties no mirušā pilota un vienlaikus arī savas pagātnes.

- Nāciet, - Romašins uzsauca viņiem un piebilda, saprotot biedru jūtas: - Tas bija vitss.

- kas? - Garaņins nesaprata.

- Kaut kas līdzīgs robotam, - Ruslans atcerējās tēva stāstus, turpinot skatīties lejup uz Torņa pakāji.

Romašins piegāja pie viņa, paskatījās sejā.

- Kaut kas ne tā?

- Man šķita...

- Brovejs?

- Tātad jūs arī viņu redzējāt?!

- Viņš mūs pavadīja. Tā ir laba zīme. Acīmredzot mūsu komanda patiešām kaut ko nozīmē - protams, potenciāli, ja jau uz mums liek likmes.

- Es nesapratu, par ko jūs runājat, - Oļegs Borisovičs nomurmināja, - bet, manuprāt, mēs tikām cauri pārāk viegli. Kāpēc mūs ielaida Tornī gandrīz netraucēti?

- Tāpēc ka kontrole pār Spēli bandinieku līmenī, ja pieņemam šaha terminoloģiju, ir vāja. Piedodiet man par šo salīdzinājumu, bet mēs pagaidām esam tikai bandinieki. Kad mēs izveidosim nopietnāku figūru, tad mūs sāks uztvert nopietni. Bet pasteigsimies, tamburs tūlīt aizvērsies.

Ruslans paskatījās uz meiteni.

- Bail?

- Baidos!

- Būs vēl baigāk, vai izturēsi?

- Ar tevi - jā!

- Tad ejam.

Grupa devās pa tumšo tuneli Torņa sienas dziļumos. Aizmugurē nozvanīja - pāreja uz tambura zonu aizslēdzās. Priekšā pazibēja gaisma. Visi neviļus palēnināja gaitu, pat Romašins, kurš zināja, kas viņus sagaida. Bet Ruslanu pēkšņi pārņēma sajūta, ka zem kājām paveras bezdibenis.

Sejā uzvilnīja noslēpumainības vējš, sirds sažņaudzās iedomājoties pārsteidzošos notikumus un satikšanās, un viņš saprata, ka īstā dzīve vēl ir priekšā.