Klusā meitene

SEPTĪTĀ DAĻA

1

Viņš pamodās slimnīcas gultā, savā cellē. Zilā dāma sēdēja uz krēsla pie galvgaļa.

Viņam bija tādas galvassāpes, kas visas viņa mūža paģiras pielīdzināja hipohondrijai.

Kaut kas vilka viņu no apakšas, viņš tika pasūkts zem no­moda apziņas sliekšņa. Viņš dzirdēja kādu dziedam, tā bija Stīne.

Visas viņa mūža sievietes bija dziedājušas, viņa māte, Stīne, Klāra Marija, mūķenes, Sonja, Policijas sieviešu koris, krāš­ņums bez gala un malas. Pietrūka tikai Zilās dāmas. Lai apkalpe būtu pilnā sastāvā.

Stīne raidīja viņam smieklus, viņš atskārta, ka tas ir sapnis, balstīts uz reāliem notikumiem, viņš nolēma palikt sapnī, viņš vēl nebija formā, lai sastaptos ar realitāti.

Viņa dziedāja, kā bija dziedājusi toreiz, spontāni, nekad ar iepriekšēju pieteikumu. Maigi viņa bija atspiedusi Kasperu uz aizmuguri un ielikusi viņa galvu sev klēpī. Tad viņa bija pie­skārusies viņam. Noglāstījusi viņa ādu un dziedājusi.

Tie bija bijuši klasiķi, Kims Larsens, "Shubidua", lielās ope­ras. Viņas balss bija piesmakusi, laiska, viņš vēlējās, kaut Lar­sens un Bundesens, un Rahmaņinovs būtu dzirdējuši Stīni, viņi būtu jutušies pilnībā saprasti. Viņa pārslidinājās uz Margarētas āriju no "Pausta", "vai tas ir brīnišķīgs sapnis, kas mani reibina, vai arī esmu es nomodā?". Viņa nodungoja " Vokalīzi".

Viņa dziedāja kā Renē Fleminga. Tikai uz pusi mazākā ampli­tūdā. Bet tikpat nepiespiesti, viņa pielāgoja melodiju uz vietas.

Viņas pirksti uz viņa ādas bija dzīvojuši līdzi mūzikai. Viņš bija sācis saprast, ko Pestītājs domājis ar to, ka Dieva valstība ir te un tagad, viņas pieskārieni un viņas balss uzslēja viņam ap­kārt fizisko Paradīzi zemes virsū.

Viņš ieslīdēja sajūtā, ka viņš ir bērns. Viņš dzirdēja pats savu atbalss kameru, tā bija par deviņdesmit procentiem sievišķa, viņš jutās kā sieviete, absolūti receptīvs.

Viņš saklausīja atvieglojumu, brīdi neesot tikai vīrietim. Ne­esot tam, kuram jāliek visam ripot. Visam griezties.

Viņš piefiksēja mīlestību viņas pirkstos. Patlaban, īsu mirkli viņš bija pieņemts. Par savām skaistajām acīm. Par zilajām acīm. Par pliku neko. Tikai tāpēc vien, ka viņš bija.

Varbūt mīlestība iestājas tad, kad otram un pašam, abiem reizē, nekas nav iebilstams, ka tu esi tāds, kāds esi. Kaut arī tevi sauc Kaspers. Un tu esi sastāstījis sievietēm, ieskaitot šo, kura patlaban pieskaras tev, tik daudzas pasakas, ka vairs nezini, kur sākas Mūsu TēvsMāmiņas realitāte un beidzas paša safabricējums. Un kaut arī esi pārkāpis tik daudzas robežas, ka vairs ne­zini, vai atradīsi ceļu mājup.

Viņš bija sajutis kņudoņu kājās. Kas mudināja bēgt prom. No neizturamās apziņas, ka ar gandrīz simtprocentīgu varbū­tību tāds brīdis kā šis nekad neatkārtosies.

Viņa modulējot pārslīdēja uz "Bona Nox". Balss bija reizē pieglaudīga un aizsargājoša.

Viņš juta, kā atveras klusums. Kā liela roka, kas gatavojas viņu pacelt. Viņš atvēra acis. Zilā dāma bija nolīkusi pār viņu. Viņa noglāstīja viņam pieri, ar mitru drānu.

Tu esi nogulējis divpadsmit stundu, viņa sacīja. Tu iz­dzīvosi. Atkal.

Viņš izpleta savu maņu uztveri. Apkārtne bija tik tikko saklau­sāma, tā bija gandrīz pagaisusi. Viņš zināja, ka tas skaidrojams ar abates klātbūtni. Viņš to bija savu reizi piedzīvojis jau agrāk, vispirms ar māti, pa kādai reizei ar Maksimiliānu. Ar atseviš­ķiem partneriem manēžā. Vēl ar Stīni. Ar Klāru Mariju. Viņam bija četrdesmit gadu, kad viņš nopietni uzdrošinājās tam noticēt. Ka dzirde ir kolektīva. Kad divu cilvēku kontakts top intensīvs, tad ārējā pasaule vispirms izblāvo un pēc tam sāk likvidēties. Jo šajos mirkļos katram no šiem abiem cilvēkiem Visumā ek­sistē tikai tas otrs. Tieši tas arī sāka norisināties tagad.

Kāda balss čukstēja, tā bija viņējā.

- Viņi ir izmantojuši meiteni, varbūt arī zēnu, lai progno­zētu zemestrīces. Bērniem acīmredzot piemīt kaut kādas gaišreģa spējas. Viņi ir sapirkušies īpašumus, pilsētas centrā, viņi tos tū­daļ pārdos, drīz. Viņi turēs bērnus pie dzīvības vismaz līdz tam brīdim. Viņiem ir vajadzīga viņa, viņi abi. Lai radītu ticamību, ka zemestrīču vairs nebūs. Mums jādabū rokā policija.

- Tā nebūs problēma, viņa atbildēja. Policisti var būt klāt kuru katru brīdi. Jūs ar māsu Gloriju tikāt redzēti pilsētā.

Rīta saule bija gluži zema, baltā zelta krāsā. Ūdens virsma bija bez kādas kustības, kā stingri nostiepta folija. No nekustīgās plaknes dubultojās debesu saule. Pilsētas sākumu aizslēpa šaura baltas dūmakas apmale. Sieviete klausoties bija uzsūkusi visas ārējās skaņas.

Viņi būtu varējuši atrasties jebkurā mitoloģiskā pasaules vietā. Viņa gribēja viņam kaut ko pasacīt, bez vārdiem, ar savu klu­sumu, viņš to neuztvēra.

- Tev ir jāpaēd, viņa teica.

Māsa Glorija atnesa viņam paplāti, zupu un maizi. Viņš no­skaitīja īsu galda lūgšanu, tad iekodās maizē.

- Ir brīnišķīgi pirms ēšanas noskaitīt lūgšanu, viņš sacīja. Lūgšana ļauj lūdzējam piedzīvot mikroskopisku nāvi un atdzimšanu. Tu atbrīvojies dievišķajā bezveidibā. Pēc tam topi no jauna un augšāmcēlies kā zīdainis, ar visām smadzeņu šū­nām un visām garšas kārpiņām, un pilnu potenci, un neskartu dzirdi. Ideālā gadījumā.

- Pat ja tavā priekšā stāvētu ercenģelis, afrikāniete teica, tu palaistu muti.

Viņš iekodās maizē un domāja par savu māti. Apaļmaizīte bija tikko no krāsns, garoza plāna, spīdīga un cieta kā stikls. Krakšķis, viņa zobiem to salaužot, viņam vēstīja, ka tā cepta keramiski augstā temperatūrā pēc tam, kad noziesta ar jogurta, eļļas un jūras sāls maisījumu. Smarža bija dziļa un komplicēta, kā ķermenim.

- Pirmoreiz, kad es te biju, viņš sacīja, pirms gada, naktī, tu gaidīji ārpusē pie Zilās dāmas durvīm. Kāpēc?

- Māte Marija bija man to lūgusi.

- Kad?

- Iepriekš tai pašā dienā.

Zupa bija vārīta no liellopa gaļas, tā garšoja pēc mūžīgās dzī­ves un pēc tā, ka visas dzīvas būtnes cita citu aprij.

- Iepriekš tai pašā dienā viņa nevarēja zināt, ka es ieradīšos.

- Viņa to zināja gadiem. Mēs redzējām tevi televīzijā. Tā bija viena no pirmajām reizēm, kad es biju Dānijā. Dažreiz Mātei Marijai patīk skatīties televīziju. Sevišķi cirku. Mēs redzējām Cirque du Soleil. Viņa pajautāja, kas tas par klaunu. Viena no māsām atbildēja: "Viņš ir dānis." Viņa sacīja: "Viņš mūs apcie­mos." Tikai to vien. Neko vairāk. "Viņš mūs te apciemos."

Kaspers pamērcēja maizi zupā. Mehāniski sakošļāja.

- Māte Marija, afrikāniete teica, ir sacījusi, ka ir tādi cilvēki, kas uzskata — izcilie komponisti ir svētie, kuri ļāvušies piedzimt starp mums. Lai palīdzētu mums visiem. Tad tā lieta ir saprotamāka. Ar Bahu.

Viņa joprojām bija apmulsumā no serenādes. Tas bija aiz­kustinoši. No otras puses, ir svarīgi palīdzēt cilvēkiem tikt vaļā no viņu aizraušanās.

- Ari izcilie pavāri, viņš attrauca. Jums, šķiet, virtuvē tāds ir. Ja nu tu atstātu vecotēvu mierā. Man ir jāsagremo.

Zilā dāma atradās cellē. Viņš nebija dzirdējis abati atnākam.

- Nevar sabūt cirkā trīsdesmit piecus gadus, viņš sacīja, un nesastapt slepkavas. Kad ieklausījos tajā viņu sistēmas vietā, no kurienes bija izdarīta slepkavība, es nekad nedzirdēju viņus pašus. Es dzirdēju apsēstību. Ar kaut ko citu. Jautājums par vainu ir sarežģīts. No akustiskā viedokļa.

Viņa neatbildēja.

Viņš manīja savas dusmas.

- Es esmu viņu identificējis, viņš teica. Vīrieti, kurš no­slepkavoja bērnu. Es varētu izņemt viņu no aprites. Reizi par visām reizēm.

- Nav ne mazāko šaubu, ka tu varētu, viņa sacīja.

Viņa dusmas atkāpās. Atstājot bēdas. Bezizejas sajūtu.

- Kains, viņš teica. Darbojās ar katastrofas sekām, ja tāda notiktu Kopenhāgenas apkaimē. Un tagad mums ir zemes­trīces.

- Tiem, kuri lūdzas, viņa sacīja, uzkrītošu nejaušību skaits pieaug.

Galvas pagriešana viņam prasīja ilgu laiku. Kad varoņdarbs bija veikts, viņas krēsls bija tukšs. Viņa bija prom. Vai viņa vis­pār bija te bijusi?

Afrikāniete stūma viņu pa baltajiem gaiteņiem.

- Es noslēdzu līgumu ar Zilo dāmu, viņš sacīja. Ka es ris­kēšu ar savu karjeru. Mēģināšu nolikt pie vietas tos, kuri vajāja Klāru Mariju. Atbalstīšu jūs. Ja viņa zināja, ka es nākšu, kāpēc tādi nosacījumi?

Viņi brauca ar liftu lejup. Viņi bija nobraukuši lejā un izti­kuši no lifta, iekams viņa atbildēja.

- Māte Marija, viņa teica, ir bieži sacījusi, ka cilvēkiem nenāk par labu, ja reliģisko mistēriju viņi saņem pārāk lēti. Tad viņi nespēj to novērtēt. Jo sevišķi banku darbinieki.

- Banku darbinieki?

- Kad mēs redzējām tevi televīzijā. Mēs krietni izsmējāmies. Arī Māte Marija. Vēlāk viņa teica: "Tad mēs arī uzzināsim, vai viņš sirds dziļumos ir klauns. Vai arī bankas darbinieks ar īpa­šiem talantiem."

Viņš lūdzās. "Mūsu TēvsMāmiņ, ļauj man nodzīvot pietie­kami ilgi, lai izgatavotu vudū lelli un piedurstītu Zilo dāmu pilnu ar adatām!" Tad viņš atjēdza, ko dara. Viņš ļāvās pats sava niknuma sāpēm, puse visa niknuma ir vērsta uz iekšu.

Kustība bija apstājusies, ratiņkrēsls stāvēja uz vietas.

Viņam uz pakauša tika uzlikta plauksta. Caur pieskārienu viņš sajuta siltumu, viņā ieplūda pateicība. Viņš dzirdēja, ka šis bija vistuvākais tam, ko afrikāniete jebkad spētu paust kā atvaino­šanos. Tas arī bija tuvu diezgan.

Viņi bija apstājušies pie kādām durvīm, tās atvērās, afrikā­niete izstūma viņu nelielajā parkā.

2

Zilā dāma sēdēja uz akmens sola, viņai padusē bija Kaspera vi­joles futrālis. Viņa piecēlās, pārņēma ratiņkrēslu savās rokās. Afrikāniete pazuda, abate lēnītēm vizināja Kasperu pa taku gar ezeru.

Pavasara gaisma un skaņas ieplūda viņam dzīslās, kā neval­dāms vīns, kā pirmā glāze pilnībā nobrieduša vintage Krug, izcilajiem šampaniešiem dzīvību iedveš pats Radītājs, tai brīdī, kad tie piepilda mutes dobumu, un pēc tam šī dzīvība atgriežas atmiņā, punktveidīgi, nevilši un šokējoši, gadiem ilgi, kā pirm­šķirīga psilocibīna reibuma pēcdarbība.

Rēnā vēja čabināšanās pa to, kas pēc brīža pārtaps par skā­barža lapotni, spēlēja "Svētpavasari", tikpat kaut kur pasaules tapšanas ziedoņa mūzikas iekšienē viņš dzirdēja ziemu. Kaut kur šampanieša garšā uzglūnēja angostūra.

- Tev pakaļ ir atbraukuši divi vīri no policijas Imigrācijas no­daļas, sieviete sacīja.

Viņa ielika vijoles futrāli viņam klēpī.

- Lielajās garīgajās tradīcijās, viņa teica, skolotājs nevar mudināt mācekli uzdot jautājumus. Pat spiedīgās situācijās ne. Pat tad ne, ja ir nonākts līdz pēdējai iespējai, kad vispār var uz­dot jautājumus.

Viņas balss bija nopietna. Bet dziļi dziļumā viņš šķita uztveram tādu kā zobošanos. Viņš sajuta gandrīz vai fizisku nepatiku. No šī viņas takta trūkuma.

- Ir jau arī skaidrs, kāpēc, viņa teica. Skolotājs nevar mā­ceklī radīt atvērtību. Neviens cilvēks nevar atvērt otru. Mums atliek vienīgi gaidīt. Un tad strādāt atvērtībā, kad tā iestājas. Vai tā nav arī klauna metode?

Viņa bija apstājusies. Viņš tomēr dzirdēja viņas līdzcietību. Tā bija apjomīga. Izpletusies pār Bagsvērdu un kaimiņu pašvaldī­bām. Tajā ietilpa arī zobošanās, to viņš pēkšņi saklausīja. Un tajā ietilpa arī zināms dabisks raupjums.

Viņas vārdi tiešā ceļā krita viņa domās.

- Vairākas pasaules reliģijas ir gājušas par tālu. Centienos no­šķirt ļauno no labā. Arī kristietība. Ne jau tas, ka mums neva­jadzētu tos pazīt. Tomēr tad, ja nošķīrums kļūst pārāk stingrs, tas kļūst necilvēcīgs. Man vienmēr ir ļoti paticis Leibnics. "Teodicejā" viņš raksta, ka Dievs ir kā virtuvene. Izcepusi maizi, viņa to ir izdarījusi pēc labākās sirdsapziņas. Un tai piederas it viss. Arī garozas melnumiņš. Savā ziņā arī ļaunumam jābūt nāku­šam no Dieva. Citādi te nebūtu izturams. Cilvēkiem esot. Ar mūsējām kļūdām. Es vienmēr esmu jutusi, ka Leibnics bija dižs starecs. Mēs tikai vēl neesam viņu kanonizējuši. Ja viņš būtu pie­ejams, viņš būtu vīrietis, kādu es gribētu.

Tas lika Kasperam satrūkties. Viņš būtu varējis izkrist no ratiņkrēsla. Bez nekaunības iztikt nevar. Bet patents uz to pieder klauniem. Tā neiederas baznīcā. Baznīcai ir jātur kamertonis. Un tad mēs, pārējie, varam pievērsties nepareizajiem intervāliem.

Ratiņkrēsls stāvēja pie kāda sola, viņa bija apsēdusies uz tā.

- Vienreizējās lietošanas ķermenis, viņa sacīja. Tā Māte Rābija dēvēja mūsu fizisko veidolu. Tas nav nošķirams no seksua­litātes. Neviens, cilvēks, kuram joprojām ir fizisks veidols, nav permanenti aseksualizēts. Es nebūtu varējusi iztikt bez vīriešiem. Vēl arvien nevaru. Un arī nevarēšu.

Viņa laimīgi iesmējās kā maza meitene. Kaspers juta šampanieti uz mēles. Saklausīja jaunu skaņu. Tas bija dziļāks uzticēšanās lī­menis. Skaņa nāca no viņa paša sistēmas.

- Man ir jautājums, viņš teica.

Viņš bija atvēris vijoles futrāli un izņēmis instrumentu.

- Tas ir saistīts ar "Čakonu", viņš sacīja.

Viņš uzskaņoja vijoli. Tad ieskrējās un lēca. Iekšā mūzikā. Reizē runādams. Pa pusei runādams, pa pusei dziedādams. Se­kojot mūzikai. It kā šie vārdi būtu to korāļu teksts, kurus Bahs komponējot bija tajā iekļāvis.

- Tā ir trīsdaļīga, viņš sacīja, tā ir triptihs, kā altārglezna. Es vienmēr zināju, ka šajā skaņdarbā meklējamas durvis uz De­besīm, tā ir skaņas ikona, tas bija skaidrs jau kopš pirmās rei­zes, kad to dzirdēju. Es vienmēr zināju arī, ka tā vēsta par nāvi. Pirmoreiz es to dzirdēju, kad man bija četrpadsmit gadu, kad man tikko bija nomirusi māte.

Mūzika prasīja visus viņa spēkus, "Čakonā" nav nevienas pa­šas takts, kuras nosaukums nevarētu būt "Vīrietis vai sieviete cīnās ar vijoli". Tik un tā viņš ievēroja Zilās dāmas koncentrētību. Tā bija milzīga. Tā pievērsa ezeru un mežu, un debesis šai situācijai un izšķīdināja tos uzmanībā. Apkārtne izplēnēja, bija tikai viņš un viņa, un vijole, un Bahs.

- Viņa bija nenospriegotās virves karaliene, viņš sacīja, va­ļīgā virve ir tehniski visgrūtākā cirka disciplīna. Mēs runājam par 70. gadu sākumu, kad drošības tīkli vēl nebija obligāti, reizumis viņa uzstājās bez tīkla.

Viņa pirksti kustējās žiglāk.

- Re minors, viņš teica. Runa ir par nāvi. Bahs bija zau­dējis Mariju Barbaru un divus bērnus. Un viņš bija mīlestībā pieķēries viņiem un viņai. Šī tēma ir nāves tēma. Sadzirdi nepie­lūdzamību, likteņa nepiekāpību, mēs visi mirsim! Un, lūdzu, pa­klausies, kā viņš te, pirmajā daļā, nomaina reģistru, izmantojot akordu spēli pa visām stīgām, lai radītu ilūziju par vairākām vijolēm, kas sarunājas cira ar citu. Tie pārtop par tām daudza­jām balsīm, kas mājo ikvienā cilvēkā, mūsos visos. Dažas no šīm balsīm ir gatavas pieņemt nāvi, citas ne. Un nu sākas garā arpeggio pasāža, virpuļojoša, enerģijas akumulācijas sajūtu pa­stiprina kustība pār trim vai četrām stīgām, vai dzirdi, varētu apzvērēt, ka tur ir vismaz trīs vijoles.

Viņš redzēja tikai viņas acis. Viņas skaņa bija kļuvusi bezkrā­saina. Viņas līdzcietība bija ap viņu uz visām pusēm, viņš atra­dās kolbā, pilnīgas izpratnes un akcepta koncertzālē.

- Es redzēju māti no manēžas priekštelpas. Tās bija varbūt reizes divas gadā, kad viņa uzstājās bez tīkla. Mans tēvs nebija redzējis it nevienu no tām izrādēm. Ja vilka uz to, ka viņa gri­bēja, lai tīklu noņem, tad viņš jau bija gabalā. Bet es vienmēr tās noskatījos. Es vienmēr biju sapratis māti. Ir grūti to izskaidrot vārdiem. Taču tajos vakaros viņas skanējums bija visnotaļ īpašs. Pilnīgi mierīgs. Ja kaut kas jāsaka, tad ir jāteic, ka viņa uzstājās bez tīkla divu iemeslu pēc. Viens bija mīlestība pret cirku un skatītājiem. Cirks vienmēr ir bijis ļoti tuvu nāvei. Cirkā ir ļoti maz blēdības. Ļoti maz aizkulišu. Nekā tāda kā slīpi dēļi, lai piešķimi lēcieniem mākslīgu augstumu. Nekādu kaskadieru, nekādu aizvietotāju. Cirks ir ekstremāls skatuviskā godīguma paveids, šis godīgums viņai bija izšķirīgi svarīgs, cirks viņai savā ziņā bija mīlestības rīcība.

Mūzikas gandrīz žēlabainā uzstājība pieņēmās spēkā zem viņa pirkstiem.

- Otrs iemesls bija saistīts ar viņas dziļākajām ilgām. Nekad viņa par to nerunāja. Bet es to dzirdēju. Dzirdēju neatslābstošo noti viņā, sirds ērģeļpunktu, vai saproti, ko es domāju? Tas ir saklausāms atsevišķos dižajos mūziķos. Atsevišķos dižajos ko­miķos. Alpīnistos. Es to saklausīju Tatī. Mesnerā. Jūsu trakajā šoferī. Tās ir ilgas pēc atbildēm uz lielajiem jautājumiem. Ilgas pēc Dievišķā. Bez grima. Bez totāli mākslotā meikapa. īstās ilgas. Un tas ir vissmalkākais līdzsvars. Mums, ko tās piemeklējušas.

Starp zemi un debesīm. Un tovakar, kad mana māte atradās pus­ceļā starp mastiem, desmit metrus virs zemes, izmainījās viņas skanējums. Un es izdzirdēju ko tādu, ko agrāk nebiju dzirdējis.

Viņš tuvojās pirmās daļas noslēgumam, simulēto balsu skaits bija maksimāls, viņš nekad nebija līdz kaulam sapratis, kā Baham tas izdevies, dažbrīd viņš bija domājis, ka varbūt nav tādas vienas "Čakonas", varbūt ir plūstoša, tonāla virtualitāte, kas turpina daudzkāršoties un kurai nekad nepienāks gals. Varbūt ar cilvēkiem ir tāpat, varbūt ikviens no mums ir nevis viens indi­vīds, bet gan bezgalīga unikālu tagadnes konstelāciju sekvence, vai arī tas kļūst par sarežģītu, vai kā? Tieši tāds ir jautājums lielo improvizāciju laikā — vai varam tikt atpakaļ uz tēmas un pamattoņa?

- Ilgas pēc Dievišķā, viņš sacīja. Ilgas pēc tā, ko nekad īsti nevar ietilpināt fiziskajā veidolā, tās bija mātē pieņēmušās spēkā. Pēdējo mēnešu laikā. To es biju dzirdējis. Tā bija neliela novirze. Taču izšķirīga. Parasti es viņā allaž varēju sadzirdēt to viņas daļu, kas nepārtraukti centās saklausīt mani. Manu tēvu. Treniņus un mājas uzkopšanu, un iepirkšanos, un ēdiena gatavošanu, un reālo dzīvi. Bet tajā brīdī, tad šī daļa noklusa. Skaļāk tika pa­griezts kas cits. Es zināju to vēl pirms tam, kad tas notika. Ka viņa ir aizmirsusi visu citu. Un atceras tikai Dievu. Es ieskatī­jos viņai acīs. Tās bija aizklīdušas tālumā. Bet pilnīgi laimīgas. Un tad viņa nogāzās.

Tēma atgriezās, nomanāma, pirmā daļa bija galā, notīs pau­zes nav, bet Kaspers apstājās.

- Es piegāju pie viņas. Visi citi bija paralizēti, es biju vienīgais, kurš kustējās. Es dzirdēju viņas skanējumu. Ķermenis bija miris. Bet skanējums bija dzīvs. Tas nebija nelaimīgs. Tas bija pacilāts. Tas nebija nelaimes gadījums. Ne no augstāka skatupunkta rau­goties. No augstāka skatupunkta raugoties, viņa vienkārši bija izvēlējusies noteiktas durvis. Savā ziņā vislabākās durvis, kā­das pastāv.

Viņš sastapa Zilās dāmas skatienu. Viņas frekvence bija tā pati, kas viņam. Viņš nezināja, kādas ciešanas ir sagādājusi viņas dzīve. Bet viņš juta, ka viņa pazīst viņējās. Un daudz vairāk par tām.

- Bet man un manam tēvam nebija tik viegli.

Loks atrada stīgas.

- Otrā daļa ir mažorā. Žēlsirdīga. Dziļas sēras. Man tā bija kā balzams dvēselei. Bahs bija piedzīvojis zaudējumu, tāpat kā es, es to dzirdēju. Un atradis ceļu caur zaudējumu. Es spēlēju to vēl un vēlreiz. Lūdzu, ieklausies — mierināšana kļūst gandrīz triumfējoša. Viņš liek vijolei atdarināt trompetes. Te, sākot no 165. takts, viņš pastiprina fanfaru efektu, uztaktī pirms otrā sitiena spēlējot ar trešo pirkstu uz Re nots, reizē spēlējot vaļējo La noti. Tādējādi pastiprinās La virstoņi. Paklausies — tas tur­pinās līdz 177. taktij. Te sākas dziļais, rāmais prieks. Ar neskaitā­mām lejupejošām intonācijām, kas piešķir ilgpilnu sajūtu. Viņš ir samierinājies ar nāvi. It kā ar to nepietiktu. Bet nepietiek. Briest vēl kas lielāks. Sākot no 201. takts, gaisā sāk celties kos­mosa kuģis. Otrā daļa noslēdzas ar arpeggio pasāžām, tāpat kā pirmā. Un tagad paklausies trešās daļas sākumu!

Viņš nospēlēja lauzto akordu.

- Mēs esam atpakaļ re minorā. Tas ir tas pats akords, kuru Brāmss izmanto savā Pirmajā klavierkoncertā, ievadtēmā. "Čakona" izstarojas cauri visai klasiskajai mūzikai. Mēs tuvojamies 229. taktij, kur tā pāriet uz kustību, kas šūpojas starp vaļējo La stīgu un notīm, kas kustas pa Re stīgu. Tas ir reizē raudoši un absolūti spēcīgi. Te atgriežas pirmās daļas nāve, tikai tagad to izgaismo otrās daļas mierinājums un triumfs, un sirds miers. Tā ir mūzika, kas izlido caur griestiem. Tas ir veids, kā dzīvot — nāve visu laiku ir blakus, un tikpat ir milzum daudz spara un enerģi­jas, un līdzjūtības. Lūdzu, paklausies šo, no 241. takts un tālāk. Tā ir pati nāve, apziņas izgaismota. Bahs ne vien pasaka, ka var pa­turēt acis plaši atplestas nāvei cauri. Viņš to pats izdara, mūzikā viņš izdara to. Kas ir tas noslēpums? Tāds ir mans jautājums.

- Piedošana, viņa atbildēja. Noslēpums ir piedošana. Pie­došana nav emocionāla, tā ir ļoti pietuvināta veselajam saprātam. Tā iestājas brīdī, kad tu atskārsti, ka tas otrs cilvēks nevarēja rīkoties citādi. Un ka tu pats nevarēji. Tikai retajam no mums, izšķirīgās situācijās, pastāv reāla izvēle. Tu esi piedzīvojis zau­dējumu. Par kuru kopš tā laika tu vaino visas sievietes. Arī mani.

Viņa apklusa. Viņš būtu gribējis pajautāt vēl kaut ko. Uz ku­rieni dodas Maksimiliāns. No kurienes plūda mīlestība pret Stīni. Mīlestība pret Klāru Mariju.

Jautājumi jau bija atbildēti. Viņš un Zilā dāma atradās tur, iekšā, kur ir atbildes. Vai arī uz sliekšņa, viņa bija aizvedusi viņu turp. Viņš nezināja, kurš atskaņo mūziku, bet atskaņota tā tika, kāds, vārdā nenosaukts, gādāja par visu veselumu. Viņš redzēja sev pretī esošo sievieti, bet viņa vibrēja, itin kā būtu daļa no "Čakonas". Viņš dzirdēja arī Klāru Mariju, Stīni, Maksimiliānu. Arī savu māti. Uz mūžiem mēs esam ieausti nošu un sirdsjūtu audeklā, šim audeklam būtībā nav nekādas starpības, vai cilvēki ir dzīvi vai miruši.

Viņš ielika vijoli futrālī, kāds ielika vijoli futrālī.

Viņš piecēlās no ratiņkrēsla, pats nesaprazdams, kā. Bībele gan ir pilna stāstu par kurlajiem, kas dzird, un triekas ķertajiem, kas staigā, tomēr viena lieta ir klausīties stāstus, pavisam cita — nonākt tur pašam.

Viņš uzsēdās jāteniski viņai virsū, kā sieviete būtu varējusi uzsēsties virsū vīrietim.

- Es nezinu, vai es drīkstētu pieskarties tavām krūtīm? viņš jautāja.

Viņa atdarīja virsvalkam līdzīgo formastērpu. Viņa rokas pārslīdēja pār viņas ādu. Viņai bija vismaz septiņdesmit gadu. Āda bija reizē pergamentam līdzīga un trīsuļojoša no dzīvības.

Audu stingrums zem Kaspera rokām atgādināja viņam, ka viņa nekad nav zīdījusi.

- Kāda ir sajūta, viņš sacīja, tā arī nedzemdējušai bērnus?

- Bija tāds bridis, viņa teica, man varēja būt gadi sešpa­dsmit, starp Māti Rābiju un mani gadījās situācija, iespējams, mēs varētu sacīt, ka savā ziņā tā bija līdzīga tavam nelaimes ga­dījumam. Tā bija no tādām situācijām, pēc kurām vairs nekas nav gluži tā, kā bijis. Tajā reizē man radās sajūta, ka visi bērni bū­tībā ir manējie. Ka nebūtu pilnīgas jēgas, trauslas bioloģiskās piederības dēļ, dažus bērnus saukt īpaši par manējiem. Kopš tā brīža es piederēju — man šķiet — visiem bērniem.

Pamazām viņa atguva savu parasto skanējumu un krāsu. At­griezās apkārtne. Tai līdzi afrikāniete.

Viņa stāvēja, pieklājīgi nogaidīdama, gabaliņu tālāk pa taku. Viņai blakus stāvēja pāris bērnu. Kaspers sazīmēja savu Kristiansbriges partneri, zēnu ar uzmanības deficīta sindromu un ūdeni galvā.

Viņš pārvācās atpakaļ uz ratiņkrēslu. Pastūmās uz priekšu. Afrikāniete pienākusi nostājās viņam aiz muguras.

- Dziļajiem mācekļiem, viņš sacīja, vienmēr ir bijusi va­jadzīga īpaši intensīva garīgā pavadība.

Bērni domīgi noraudzījās uz viņu.

- Manuprāt, tas tev jāpasaka Imigrācijas policijas ļaudīm, afrikāniete teica. Viņi gaida jau stundu.

3

Telpā bija pieci cilvēki, vēl bez viņa un māsas Glorijas. Zilā dāma, Mērks, Strandvejenas sieviete, kura vēlāk bija pārsaitējusi viņu Policijas pārvaldē, Sarkanā biete ar smaragda acīm. Tad vēl eleganti ģērbtais sirmgalvis, Veidebīls. Viņi sēdēja ap taisnstūra galdu, pie kura Kaspers pirmo reizi bija sastapis Māti Mariju. Uz galda stāvēja Nagra magnetofons.

- Mēs esam runājuši ar Klāru Mariju, vecais vīrs sacīja, pa telefonu, vairākas reizes, mums tagad sirds ir mierīga. Mēs uz­skatām, ka varam viņu atgūt kuru katru brīdi. Mums ir zināms līgums, kuru tu esi noslēdzis ar Rābijas fondu. Tu esi izpildījis savu daļu. Ārpusē gaida patruļas auto. Tas aizvedīs tevi uz gal­veno klosteri Audebo ciemā. Kur tev jau klāj gultu. Tur tu pa­liksi, kamēr abi bērni vēl nav atgriezušies un tava lieta atrodas tiesvedībā.

- Veidebīls, Zilā dāma paskaidroja, ir advokāts, Baznīcas lietu ministrijas konsultants, darbojas gan Rābijas fonda, gan karitatīvā fonda valdē.

Vīriešiem ir grūti uzposties. Un ar vecumu tas nekļūst vieglāk. Advokātam varēja būt tā starp astoņdesmit un deviņdesmit, laiks bija atņēmis viņa ķermenim jebkādu struktūru. Bet viņa drēb­nieks bija paveicis kristīgu brīnumu. Kas attiecas uz rumpi, gaiši zilais uzvalks bija īstenojis miesas augšāmcelšanos. Tomēr drēb­nieki neko nespēj iesākt ar to, kas virs apkakles. Vīrietis izskatījās pēc bruņurupuča. Bet nevajag novērtēt bruņurupučus par zemu. Sešdesmito gadu sākumā, kad tirgos vēl bija kumēdiņu taisītāji ar dresētiem rāpuļiem, Kaspers bija redzējis pārojamies simtgadīgus Vidusāzijas bruņurupučus. Tie bija rēkuši kā pieauguši cilvēki.

- Iekšlietu ministrija ir apsolījusi mums pagarināt tavu uztu­rēšanās atļauju, advokāts sacīja. Un aprunāties ar Ieņē­mumu dienestu. Integrācijas ministrija panāks, ka tevi iekļauj nākamajā likumprojektā par pilsonības atzīšanu. Folketings pie­šķir pilsonību divreiz gadā, jūnijā un oktobrī. Mēs varam dabūt tev dāņu pasi 1. jūlijā. Izlīgumu ar Ieņēmumu dienestu līdz 1. sep­tembrim. Sarunas ar Spānijas varas iestādēm rudenī. Līdz gada nogalei tu būsi atgriezies uz lielajām skatuvēm.

Gaisotne telpā bija pastorāla, gaiši zaļa, Fa mažorā, kā Bēt­hovena 6. simfonijā. Kā tad, kad visa ģimene ir sapulcējusies, lai pavēstītu vecvectēvam, ka viņam jāiet pansionātā, un viņš to uzņēmis godam.

Kaspers pavērās uz Zilo dāmu. Viņas seja bija bezkaislīga.

- Vai mums gadījumā, viņš ierunājās, nebūtu ierakstītas sarunas ar Klāru Mariju?

Sieviete no Valsts policijas noliecās uz priekšu un ieslēdza magnetofonu.

Lente bija bez šņākoņas. Nebija dzirdams nekāds zvana sig­nāls. Tikai viegla čirkstoņa, kad tika pacelta klausule. Atbildē­tāja bija sieviete, tā bija Zilā dāma. Runāja vīrieša balss.

- Pie mums viesojas Klāra Marija. Viņai klājas labi. Viņa grib ar tevi runāt. Viņa te paliks kādu nedēļu. Tad viņa atgriezīsies.

Tā bija Kaina balss.

Parastajai dzirdei iestājās klusums. Kasperam — vai viņa fantāzijai — kāds pārvietojās pa lielu telpu, pa paklāju. Klau­sule nomainīja roku.

- Marija?! Tā esmu es.

Viņa neteica "Māte". Tikai "Marija".

- Man iet labi. Es atgriezīšos pēc nedēļas. Jums nav jāraizējas.

Abate kaut ko teica, Kaspers to nedzirdēja. Viņas balss bija neskanīga. Atgriezās vīrieša balss.

- Mēs jums zvanīsim reizi trīs dienās.

Saruna tika pārtraukta.

Viņi nopētīja Kasperu.

- Mums vajadzētu noklausīties nākamo, viņš teica.

- Viņi zvanīja vēlreiz, advokāts sacīja. Kā bija solījuši.

Sieviete nomainīja lenti un pārtina to. Šoreiz bija dzirdams

savienojuma signāls. Tas nozīmēja, ka pirmais ieraksts bija ņemts no Rābijas fonda automātiskā atbildētāja. Pēc tam viņi bija uz­stādījuši magnetofonu. Un gaidījuši nākamo zvanu.

Zvana signāls bija maķenīt vājāks un lēnāks. Zvanīts tika no mobilā telefona. Zilā dāma atbildēja. Sekoja pavisam īss pār­traukums. Tad atskanēja Klāras Marijas balss.

- Man iet labi. ļums nav jāuztraucas. Es drīz atgriezīšos. Pēc pāris dienām. Arī Bastians.

Saruna tika pārtraukta.

Viņi skatījās uz Kasperu.

- Pēdējais zvans ir falšs, viņš teica. Viņi atskaņo labu digitālo ierakstu, droši vien DAT formātā, saglabātu mobilajā telefonā, braukdami automašīnā pa šoseju. Lai nevarētu izse­kot. Tas neko negarantē. Pat ne to, ka viņa ir dzīva.

Telpā vairs nebija gaišzaļās skaņas.

- Šiem bērniem piemīt kaut kādas gaišreģa spējas, Klāra Ma­rija pareģoja pirmās zemestrīces. Viņa bija uzzīmējusi to izpla­tības karti un nosūtījusi kādam ģeodēzistam. Ar. Konon saistīti cilvēki ir uzpirkuši gruntsgabalus pilsētas centrā. Ir paredzama kaut kāda šo gruntsgabalu izsole.

- Tu esi no cirka, advokāts teica. Tu esi sastapis zīlnie­ces un astrologus autobusiem vien. Tas ir bleķis. Neviens nespēj ielūkoties nākotnē.

- Šie bērni nav parasti, Kaspers sacīja. Es esmu viņus sastapis. Viņi ir izgājuši īpašu treniņu.

Viņš paskatījās uz Zilo dāmu. Viņa nepakustējās.

- Jūs kaut ko no manis gribat, Kaspers teica. Jūs neesat te sapulcējušies lielā skaitā tāpēc vien, lai pasēdētu cieši līdzās. Kaut arī tas noteikti ir daļa no motīva. Jūs gribējāt dzirdēt manu viedokli par ierakstiem. Un ir vēl viena lieta.

Advokāts pamāja ar galvu.

- Mēs gribam lūgt, lai tu turi mēli aiz zobiem. Un "lūgt" nav pareizais vārds. Mēs gribam vērst tavu uzmanību uz to, ka tev nav izvēles. Tagad tevi aizvedīs. Šī lieta ir iegājusi noslēguma fāzē. Rīt mēs būsim tev sagādājuši īsto advokātu. Pēc divām ne­dēļām tu būsi uz brīvām kājām, un policija tev atvainosies. Un šīs divas nedēļas tu atteiksies runāt. Tādas ir apsūdzētā tiesības. Un tu tās izmantosi. Tu paliksi kluss un mēms kā kaps. Ja ne, tu būsi visu zaudējis. Tu vairs neredzēsi šo vietu, tu vairs neredzēsi bērnus, tu būsi zaudējis tiesības uz jebkādu juridisko un diplo­mātisko palīdzību.

Viņš pavērās uz Kasperu un palocīja galvu. Kustība bija no­slēdzoša.

- Mēs pateicamies par palīdzību! viņš teica. Rābijas fonda un policijas vārdā. Un novēlam drīzu atveseļošanos!

- Es esmu saticis tos cilvēkus, Kaspers bilda. Bērni neat­griezīsies.

- Paldies par tikšanos! advokāts sacīja.

Ratiņkrēsls mazliet aizkavēja Kasperu. Bet ne tik ļoti, lai kāds pagūtu noreaģēt. Iekams viņš jau bija pārliecies pār galdu un izcēlis sirmgalvi no krēsla.

- Viņi pazudīs, viņš čukstēja. Viņus izvedīs no valsts. Viņi ir zelta bedre, bez gala un malas. Un, kad tas notiks, es dabūšu tevi rokā.

Divas uz domkrata uzmontētas uzgriežņu atslēgas no aiz­mugures saslēdzās ap Kaspera plaukstu locītavām. Afrikāniete apsēdināja viņu atpakaļ ratiņkrēslā.

- Es jums esmu vajadzīgs, viņš teica. Es dzirdu meiteni.

Es dzirdu viņus abus. Dodiet man divpadsmit policistus! Div­desmit četras stundas!

Viņi piecēlās.

- Tev ir jau četrdesmit gadu, advokāts sacīja. Pēc dzim­šanas dzirde eksponenciāli pasliktinās.

- Tā ir tiesa, Kaspers atbildēja. Es vairs nevaru droši pateikt, vai tas ir Grande Complication. Vai Kaujas zirgs. No Shaffhausen. Tavs pulkstenis.

Visi klātesošie raudzījās uz advokātu. Kārnās, kaulainās plauk­stas locītavas kailas izlīda no piedurkņu galiem, gar krīta bal­tajām manšetēm. Nekāda pulksteņa nebija.

- Vestes kabatā, Kaspers sacīja.

Atkal jau viņš uzrāvās no ratiņkrēsla, pirms Māsa Glorija pa­nāca viņu. Izvilka, vienā līganā kustībā, pulksteni no kabatas un nolika to uz galda.

Pulksteņa ietvars bija no zelta. No pirmā skata pulkstenis gan šķita necils. Brūna ādas siksniņa.

Kaspers pagrieza to otrādi. Necilība i/gaisa. Pulksteņa otra puse bija safīra stikls. Caur stiklu bija redzama no tīra zelta iz­gatavotā mehānisma detalizētā daudzpusība. Ar 1500 detaļām.

- II Destriero Scafusia, viņš teica. International Watch Company ražojums. Mazliet blīvāku skaņu nekā Grande Com­plication. Zelta dēļ. Pasaules dārgākais rokas pulkstenis. Kā tur ir ar to kristīgo pazemību?

Bruņurupucis pietvīka.

- Vediet viņu prom! viņš sacīja.

Zilā dāma pacēla roku. Tā apstādināja visus telpā esošos.

- Viņš nav saņēmis svētību, viņa teica. Tas ir pēdējais lī­guma punkts. Es parādīšu viņam baznīcu. Tas neprasīs vairāk par desmit minūtēm.

4

Viņa aizvēra vārtus Kasperam aiz muguras, pagalmā viņi bija vieni. Pat aizvēnī viņš manīja, ka ir sacēlies vējš. Viņa palīdzēja viņam piecelties no ratiņkrēsla. Iedeva kruķus. Fiziskā ziņā viņš atveseļojās.

- Viņi zina visu nepieciešamo, Zilā dāma sacīja, par bēr­niem. Bet viņi nevar to atzīt publiski. Viņi negaida, ka bērnus nogādās atpakaļ. Viņi plāno akciju.

- Es viņiem esmu vajadzīgs, viņš teica. Es biju tas, kurš tika viņiem uz pēdām. Es zinu ko tādu, ko viņi nezina. Man tur jābūt klāt.

Viņi stāvēja pie baznīcas. Tā bija miniatūra. Kā prāvs maz­dārziņa namelis.

- Viena no vismazākajām krusta kupola baznīcām pasaulē,viņa sacīja. Un viena no visskaistākajām. Celta I 865. gadā, reizē ar Bredgādes Krievu baznīcu. Austrumu baznīcai ienākot Dānijā. Tai pašā laikā, kad Gruntvigs pārtulkoja bizantisko gais­mas mistiku.

- Izlaid mani laukā! viņš teica. Sētā jābūt kādām durvīm.

- Bez kruķiem tu nevari paiet. Un pat ar kruķiem necik tālu.

Viņai bija taisnība. Viņa atvēra baznīcas durvis. Viņi iegāja

iekšā.

- Nartekss. Neviens nekristītais nedrīkst iet tālāk.

Telpā bija vēss un kluss.

Baznīca bija vērsta uz dienvidiem. Viņš apsvēra, vai viņam izdotos izdauzīt kādu no krāsainajām mozaīkām. Tikt līdz ezera krastam. Atrast laivu. Viņš zināja, ka tas ir bezcerīgi.

Viņa atstūma vaļā vēl vienas durvis, viņš pakāpās soli atpakaļ.

Iesākumā izskatījās, ka viņiem priekšā slejas uguns siena. Tad viņš ieraudzīja, ka tās ir ikonas. Siena ar ikonām. Izgais­mota no augšas, ar saules stariem, kas pludoja lejup no vietām, kas acīmredzot bija ielaidumi kupola struktūrā. Gaisma izšķī­dināja ikonu virsmu, un radās dažādu krāsu uguns. Zelta uguns. Sudraba uguns. Purpurs, zila gaile, zaļas liesmas, kā degošs ūdens. Un ugunī iekšā — klusie, intensīvie tēli. Pestītājs, bērns, sievietes. Svētie vīri. Vēl sievietes, vēl bērni. Vairāk Pestītāja.

- Te mēs uzstājamies, viņa stāstīja. Ik dienas. Uzsildām vīnu līdz divdesmit septiņiem grādiem. Ar šķēpu caururbjam maizi. Dziedam. Dejojam. Kosmiskais cirks. Tev tas ietu pie sirds.

Viņš parāvās prom no viņas.

- Spānijas krimināllikumā ir kāds apžēlošanas iespējas gadī­jums, viņa teica. Ja apsūdzētais iet uz mūžu klosterī. Tad izredzes ievērojami palielinās.

Viņa aizšķērsoja viņam ceļu. Kaut kas spieda viņu pāri durvju slieksnim, pretim ikonu sienai, varbūt tas bija viņas skanējums.

- Es neesmu kristīts, viņš bilda.

- īpašos gadījumos, viņa sacīja, mēs esam spiesti būt nekonvencionāli.

- Es vienmēr esmu centies neaizvainot, viņš teica. Tas slikti iespaido biļešu pārdošanu.

- Tev ir piecas minūtes, viņa atbildēja. Varbūt tev derētu atmest rūpes par biļešu pārdošanu. Un pievērsties būtiskajam.

Viņš devās iekšā un nostājās zem kupola. Pretī uguns sienai.

- Grēksūdzei mums ir divi vārdi, viņa sacīja. Penthos, nožēla. Un metanoia, nākšana pie prāta.

Viņš sekoja viņas skatienam. Miniatūrajā sānu jomā atradās mazmazītiņa būdiņa uz riteņiem, izgatavota no eļļota palisandra.

- Mēs, viņa turpināja, un pāris citu Austrumu baznīcas kongregāciju, esam paturējušas biktskrēslu. Vai ir vēl kāda la­bāka vieta, kur tev pavadīt pēdējās piecas minūtes?

Viņš piegāja pie biktskrēsla un atvēra durtiņas. Tā platība ne­pārsniedza vienu kvadrātmetru, kā standarta tualetei dzīvojamā vagoniņā. Tur stāvēja saliekams krēsls ar plīša pārvalku, viņš ap­sēdās. Iepretim viņa sejai atradās tonēta stikla rūts, kurai apakšā bija mikrofona perforējums. Viņš pievilka durvis ciet. Ieslēdzās blāvs nakts apgaismojums, kā fotolaboratorijas lampa. Caur koku un stiklu viņš dzirdēja, kā sieviete apsēžas otrā pusē. Šī situācija simbolizēja attiecības starp vīrišķo un sievišķo. Un starp Dievu un cilvēkiem. Absolūti apsēstiem ar vēlmi izveidot kon­taktu, bet vienmēr pagalam plānas membrānas atšķirtiem.

- Es gribu izsūdzēt grēkus, viņš sacīja.

- Laipni lūdzu!

Tā nebija abates balss. Viņš atmeta ar roku centieniem to identificēt. Viņš te nebija nācis, lai nodarbotos ar tipoloģiju, viņš bija nācis, lai ļautos bez nosacījumiem.

- Es sevī nēsāju ļoti smagas bēdas, viņš teica.

- Vai esi mēģinājis lūgties?

- Un kā vēl! Bet ar to nepietiek. Mani ir pametusi kāda sieviete.

- Kāda tajā bija tava daļa?

Jautājums samulsināja viņu. Viņš mēģināja sakopot domas.

- Es turēju savu sirdi pārāk atvērtu, viņš teica.

- Ko tu gribi, lai mēs iesākam? Kanonizējam tevi, vai?

Sākumā viņš neticēja pats savām ausīm. Tad viņš attaisīja dur­tiņas, pietrausās no krēsla. Atstājis kruķus bez ievērības, viņš metās apkārt būdiņai uz visām četrām un atrāva vaļā durvis, to visu vienā rāvienā.

Viņai mugurā bija zilpelēkais formastērps, un sākumā viņš redzēja tikai to. Tad viņa noņēma galvassegu, un viņš ieraudzīja viņas matus un seju. Viņš bija zinājis, ka tā būs Stīne. Un tomēr nebija zinājis.

- Tu ļaunprātīgi izmanto sirds uzticību Dievam, viņš sacīja.

- Tu esi ienācis klauzūrā. Tā ir Dieva zaimošana.

Viņš sakopoja pirkstus, lai sistu, viņa uzšāvās no krēsla kā kaķis, bez iepriekšēja sasprindzinājuma. Viņš saminstinājās, un tādējādi tas bija nokavēts, vardarbībai jābūt spontānai un svai­gai. Apsvērta vardarbība ir necilvēcīga.

Zilā dāma stāvēja viņam aiz muguras.

- Četras minūtes, viņa sacīja. Tad viņi aizvedīs tevi uz Audebo. Un Stīni uz darbu.

Un prom viņa bija.

5

- Tu piedalies, viņš sacīja, šajā mahinācijā. Arī toreiz. Tu biji karnevāla mūķene.

Viņa neko neatbildēja.

Viņš būtu gribējis apsēsties, bet nebija, uz kā sēdēt. Viņš sajuta ķermeņa paralīzi. Senu paralīzi. To, kas rodas, kad ar tevi mani­pulē sievietes. Ne tikai šajā dzīvē. Bet daudzās dzīvēs pirms šīs.

- Tu esi man parādā fantastisku paskaidrojumu, viņš teica.

- Un tu man to sniegsi. Bet ne tagad.

Viņa neko neatbildēja.

- Viņi joprojām nav atraduši bērnus. Viņi grib mani nocelt no trases. Mani tūlīt aizvedīs prom. Ārpusē gaida patruļas mašīna.

Viņš raudzījās prom. Lai neredzētu viņas seju.

- Mums visiem gadās pievilt kādu bērnu, viņš teica. No tā nevar izvairīties. Tāpēc arī es negribēju bērnus. Tas bija patie­sais iemesls. Tomēr tagad es esmu kaut ko apsolījis bērnam. Klārai Marijai, es apsolīju viņai, ka ieradīšos pēc viņas. Es esmu spiests turēt šo solījumu.

- Kāpēc, tu esi tikpat kā svešinieks?

Viņš centās piemeklēt tam vārdus, viņš redzēja maizi, kas stāvēja uz altāra.

- Kad es biju maziņš, viņas vecumā, un mums iedeva maizi, tikko kā no krāsns, vai saldumus, mēs dalījāmies ar citiem. Vien­mēr bija tāds bariņš, artistu bērni, mēs vienmēr bijām izsalkuši.

Visi dalījās. Mēs kaut ko zinājām, kaut arī tas nebija izteikts vārdos. Mēs zinājām, ka maize garšo labāk, ja to sadala. Mēs nemēģinājām to skaidrot. Bet tā bija ļoti fiziska sajūta. Garša bija labāka. Vēlāk cilvēki to aizmirst, es biju to aizmirsis. Bet pē­dējās dienās man tas ienāk prātā. Ko mēs tolaik nezinājām — ka lielās lietas nevar paturēt tikai sev. Ja viens ir badā, visi izjūt badu. Tāpat ar laimi. Privātas laimes nav. Un brīvības. Ja viņa nav brīva, arī es neesmu. Tikpat labi viņa varētu būt es. Varbūt tā ir mīlestība.

Viņš bija piekļuvis viņai klāt. Viņš to dzirdēja. Kupols virs viņiem fokusēja viņu skaņu, kā manēžā. Šis brīdis bija pilnskanīgs.

- Ko tu gribi, lai es daru? viņa jautāja.

- Lūdzu, novelc drēbes!

Viņas skanējums izslēdzās, it kā viņa būtu dabūjusi pa galvu ar dzelzs nūju.

Viņš novilka savu žaketi. Sāka pogāt vaļā bikses. Viņš varēja rīkoties tikai ar labo roku. Viņam pretī stāvošā sieviete izskatī­jās pēc cilvēka, kam uznākušas halucinācijas.

- Mēs apmainīsimies ar drēbēm, viņš sacīja. Tā ir vie­nīgā iespēja. Ārpusē gaida divas patruļas mašīnas. Mēs iesēdīsimies nepareizajās. Tevi viņi aizvedīs uz mājas arestu Audebo ciemā. Kad būsiet galā, tu atklāsi sevi. Mani viņi aizvedīs uz pil­sētu. Es atradīšu veidu, kā tikt no viņiem vaļā.

Viņa nepakustējās. Viņš stāvēja vienos bokseršortos. Pama­zām piezagās svētuma apgānīšanas sajūta.

- Tu laikam esi galīgi prātu izkūkojis, viņa teica.

Viņš pilnībā atbrīvojās, kā pirms augstas likmes blefa pokerā. Viņš noskaņojās sievišķīgi. Lai nepieciešamības gadījumā visu zaudētu.

- Tie cilvēki tur, mājā, viņš sacīja, policisti, viņi nav sa­stapuši tos, kuri savāca Klāru Mariju. Es esmu. Tie nav Amagera kungs ar kundzi. Tie ir ļaunais ķēniņš un ļaunā ķēniņiene.

Bērniem nav gaidāma atgriešanās. Viņiem ir gaidāma prom­braukšana.

Viņa blenza uz Kasperu, tad pacēla rokas un atpogāja pirmo pogu.

- Aizgriezies! viņa sacīja. Un aizver acis!

Viņš aizgriezās un atspieda pieri pret biktskrēsla smaržīgo koku.

Viņš uzskaņoja dzirdi uz viņas kailumu, uz viņas ādu. Vi­ņam nebija vajadzības to redzēt, lai noslīktu tajā. Tas bija viens no izlīdzinošajiem aspektiem, esot apveltītam ar tādu dzirdi kā viņējā. Peldbaseinā varēja nostāties pie sieviešu nodaļas un jus­ties tā, it kā atrastos iekšā.

- Aizspied ausis! viņa sacīja. Vai arī būs beigta balle.

Viņš aizspieda ausis. Stīne piebungāja viņam pie pleca, viņš

pagriezās. Viņa bija uzvilkusi viņa drēbes. Viņa izskatījās pēc sevis vairāk nekā jebkad. Žakete, krekls un bikses pasvītroja viņas sievišķību. Ir cilvēki, kuru būtība staro cauri jebkuram kostīmam.

Viņš uzvilka viņas blūzi, pēc tam zilo virssvārci, viņš uzķēra savu atspulgu pret pagalmu vērstajā rūtī, viņš pabāza matus zem galvassegas.

- Saulesbrilles? viņš prasīja.

No somas, kas stāvēja uz grīdas, viņa izņēma saulesbrilles un mazu kosmētikas spogulīti.

Ja viņam būtu bijušas divdesmit minūtes un grima kaste, viņš būtu varējis kaut ko izdarīt ar savu seju. Tagad neatlika nekas cits, kā apslēpt to. Viņš atrada somā kabatlakatu, uzlika sau­lesbrilles, atlocīja kabatlakatu, pielika pie sejas tā, it kā gribētu noslēpt raudas.

Viņš uzvilka kājās viņas sandales, viņai derēja tāds pats iz­mērs, kā viņam. Kasperu vienmēr bija valdzinājušas viņas kājas, lielas, spēcīgas, plakanas, pirksti vēdeklī izstarojās no pleznas, viņš saklausīja, cik daudz viņa bērnībā skraidelējusi basām kājām, pa Skāgenu, pa skujiņraksta parketa grīdām, pa nolīdzinātiem mauriņiem un privātām pludmalēm. Viņš uzmeta vēl pēdējo skatienu kruķiem. Tad viņi sāka kustēties.

Par spīti sāpēm, viņš iegrima savā sievišķībā. Sajuta olnīcas. Iekrita sievišķās gaitas smagumā, soļa elastīgumā, vieglajās gurnu šūpās. Viņa atvēra durvis. Viņi izgāja pagalmā. Viņiem sejā iesitās vējš.

- Šis te ir groteski, Stīne sacīja.

- Tu esi pārliecinoša, viņš atteica. Vīrietis kas vīrietis. Aiz durvīm stāv mans koferis. Paņem to klēpī! Ej tā, it kā tas būtu smags! Nesot lielus smagumus, vīrieši un sievietes iet vienādi. Pacel koferi, lai tas daļēji aizsedz tev seju! Apsēdies aizmugurē, nerunā ar viņiem!

- Labi nebūs.

- Tas ir nolemts veiksmei. Šis te ir laimīgs arhetips. Kā "Fidelio". Viņa meklē savu mīļoto pazemē. Pārģērbusies par vīrieti. Kad mīļotie pa īstam tuvojas viens otram, viņi ir spiesti izzināt pretējo dzimumu sevī pašā. Šā ceļojuma otrā galā gaida lielā mī­las tikšanās.

- Otrā galā gaida tas, ka es tevi vairs nekad neredzēšu.

- Tu tiksi no viņiem vaļā. Pārliecināsi afrikānieti un Franci Fīberu. Viņi ir mani lojālie balsti. Jūs paņemsiet auto. Savāk­siet mani Valsts slimnīcā. Pēc stundas.

Zilā dāma acīmredzot bija stāvējusi un gaidījusi. Pie baseina. Aiz krūmiem. Klausījusies ūdenī. Nu viņi atradās viņas priekšā.

Viņa paskatījās uz viņiem. Pirmoreiz Kaspers dzirdēja viņu izkrītam no līdzsvara un iegāžamies reālā šokā. Bet gandrīz tū­daļ pat atjaunojās klusums.

Viņa nekliegs. Viņa pagriezīsies, lai šķērsotu pagalmu un pa­sauktu Merku, tā, lai netiktu izjaukts miers. Brīdī, kad viņa pa­griezīsies, viņš apliks šalli viņai ap muti. Tas būs vēl viens solis pretim ētiskajam pagrimumam, vardarbība pret vecāka gada­gājuma sievieti un klostera priekšnieci. Bet tas būs nepieciešams.

Viņa skatījās garām Kasperam, taisni virsū Stīnei. Uz viņas vīrieša drēbēm un zēngalviņu.

Kasper Kronē, viņa sacīja Stīnei. Gaitenī tevi gaida divi policisti. Stīne dosies tik uz vārtiem, kur stāv patruļas mašīna. Policisti ir apsolījuši aizvest viņu uz Kopenhāgenu. Lai Dievs stāv jums klāt!

6

Pie ieejas stāvēja divas automašīnas — patruļas auto un civils reno. Pie patruļas auto gaidīja divi policisti. Viņš devās uz reno. Noliecies pret vēju. No mašīnas izkāpa abi mūki.

Kaspers izdzirdēja divas reakcijas brīdī, kad viņi ieraudzīja viņu. Pārsteiguma un līdzcietības amalgamu, kabatlakatiņa un raudu dēļ. Un to uzjundītu instinktu kņudoņu, kas tādai sievie­tei kā viņam būtu jāatmodina abos vīriešos, ja viņi nebija kas­trāti vai eņģeļi.

Viņi pieturēja viņam durvis, viņš iesēdās aizmugurē.

Stīne iznāca no ēkas, viņa bija pārvilkusi žaketi pār galvu. Mērks nāca tūdaļ aiz viņas, Zilā dāma gāja blakus, viņa bija tā, kura runājās ar policistiem.

Es palūdzu viņam apsegt galvu, viņa sacīja. Viņš ir jā­saudzē, ja uzrastos prese. Mēs negribam riskēt, ka viņu kāds sazīmētu.

Reno, kurā sēdēja Kaspers, tika iedarbināts un izlingoja laukā pa iebrauktuvi.

Viņš iegrima sēdekļos, pie pārguruma, pārgurums ļoti bieži sēž un gaida mūs automašīnā. Viņš atcerējās to saldmi, kāda bija, bērnībā iemiegot ģimenei piederošajā Vanguard, sajūtu, Helēnes Kronēs kailajam delmam skarot viņa vaigu. Viņš vēlējās, kaut viņa tagad būtu te, viņam līdzās, vai ir jākaunas, ka ilgojies pēc mātes, kad tev ir četrdesmit divi gadi un tu staigā pa nospriegotu virvi, kas novilkta pār sabrukumu? Viņam locekļos bija smiltis. Ku­ram bija bijusi kafija, kuram bija bijis armanjaks, kuram bija bijusi drusciņa organiskās ķīmijas, ar ko noturēties nomodā?

Viņam nebija nekā. Tā vietā aizsākās lūgšana. Lūgšana ir no­moda papīrkuģītis pasaulīgajā noguruma straumē.

Viņš varētu padoties. Viņš varētu atklāt sevi. Ļaut, lai viņu aizved uz Audebo. Atdoties miegam. Nogaidīt, kamēr nokārtos viņa lietu. Viņi izpildītu solīto. Novembrī viņš varētu atgriezties Cirka namā. Pirmajā aprīlī ar Benneiveis cirku Bellahojā.

Viņš izdzirdēja Maksimiliāna balsi. Tā atplūda pie viņa pār trīsdesmit gadu distanci. Spirgta, it kā laiks būtu tikai akustisks filtrs, kuru mēs uzliekam, lai nebūtu jākonfrontējas ar faktu, ka visas skaņas vienmēr ir visur klātesošas. To maķenīt iekrā­soja dialekts, iegūts bērnībā Tenderē.

- Es nolēmu, ka tad, ja man kādreiz būs bērns, es šo bērnu naktī nemodināšu. Es viņu paņemšu no ratiem un aiznesīšu uz gultu.

I.ingbīvejena beidzās, viņi šķērsoja Vībenshūsrundēlas krus­tojumu.

Kaspers uzrunāja abas priekšā sēdošās muguras, kabatlakatā, šņukstēdams.

- Mēs dodam mūžīgos solījumus, viņš teica. Kad kļūstam par mūķenēm. Absolūta paklausība. Mums nekas nepieder. Nekādas seksualitātes. Pēdējais ir tas ļaunākais. Tāpēc arī es raudu. Iedomājieties manu situāciju. Sieviete drusciņ pēc trīs­desmit. Pilna apetītes uz dzīvi.

Abas priekšā sēdošās muguras bija sastingušas, it kā būtu sācis recēt spinālais šķīdums.

- Cilvēki no malas mūs nesaprot. Jūs zināt vulgāros stāsteļus par mūķenēm un jūrniekiem. Tā nav tiesa. Tas, par ko mēs patiesībā sapņojam, guļot ar galvu uz faķīra matrača un rokām virs segas, ir divi glīti policisti.

Policistu skaņa izplēnēja, kā cilvēkiem, kas ir tuvu ģībonim. Uz brīdi viņu kontakts ar reālo dzīvi bija pavājināts.

- Te pa kreisi, Kaspers teica.

Viņi nogriezās pa kreisi, pa Blegdamsveju.

- Te iekšā, viņš sacīja.

Mašīna iegriezās uz Valsts slimnīcas galveno ieeju.

- Apturiet te!

Viņi apturēja.

- Es iešmaukšu kioskā, viņš teica. Un paņemšu divas pu­deles Bacardi. Un paciņu prezervatīvu.

Viņš izkāpa no mašīnas. Uzmeta kūkumu pret vēju. Dzirdēja, kā viņam aiz muguras reno sāk braukt prom no ietves. Dzir­dēja, kā tas zogas prom. Nelīdzeni un rāvieniem.

7

Smagie aizkari bija aizvilkti, ari rullo žalūzijas, vienīgā gaisma telpā nāca no ieslēgta datora plakanā ekrāna, un no naktslampiņas līdzās gultai. Maksimiliāna Kronēs seja izskatījās pēc ādas maskas, tā izskatījās pēc Grauballes vīrieša. Acis viņam bija aizvērtas. Aiz saraustītās elpas Kaspers dzirdēja piepūlēto sirdi. No segas apakšas bija izlīdusi pēda, potīti klāja stāzes ekzēma.

Slimnieks atvēra acis.

- Darījumi tika reģistrēti Hestemellestrēdes kantorī pirms desmit minūtēm. Tas nozīmē, ka tic ir ierakstīti zemesgrāmatā. Izsole ir notikusi.

Maksimiliāns taustījās pēc apzeltītajām brillēm uz galda lī­dzās gultai. Roka un plauksta bija kārna un grumbaina, kā putna kāja ar nagiem.

Viņš uzlika brilles un nopētīja Kasperu. Nopētīja mūķenes tērpu.

- Es priecājos, viņš teica, ka tu te, pie manas nāves gul­tas, parādi sevi no labākās puses.

- Es tikko izmuku no policijas.

- To es arī domāju ar tavu labāko pusi.

Vārdus Kaspers uztvēra tikai ar lielām pūlēm, tēva balss bija fragments.

- Man ir draugi, kam ir biroji ar skatu uz ostu, Maksi­miliāns čukstēja. Es viņus apzvanīju. Viņi dzird, ka es runāju ar viņiem no kapa. Viņiem ir bikses pilnas. Es zvanu, lai novē­lētu jums priecīgus Ziemassvētkus, es saku. Jo uz to laiku es vairs nebūšu uz vietas. Un vēl es zvanu tāpēc, ka jums jāatceļ visas valdes sēdes un jāapsēžas pie loga ar tālskati, un jāskatās uz Tipenu. Uz Konon. Viņi saka, uz jumta kaut kas notiek.

Atvērās durvis. Stīne stāvēja palātā, joprojām vīrieša drē­bēs. Viņai aiz muguras afrikāniete un Francs Fībers. Slimnieks nebija dzirdējis viņus ienākam.

Kaspers atrada taksometra kvīti. Uzgrieza Merka numuru.

-Jā?

- Uz jumta kaut kas notiek, Kaspers sacīja. Uz Konon jumta.

- No kurienes lai tu to zinātu? Sēdēdams Audebo, bez sa­kariem ar ārpasauli.

- Es uztaisīju Hudini triku. Esmu Kopenhāgenā. Rokas stiepiena attālumā no visa.

Kaspers dzirdēja sarunbiedra elpu, stresainu mi minoru, raižu un bēdu sagrauztu.

- Es esmu noņemts no lietas, Mērks teica. Ministrs pats ir pārņēmis vadību. Vēl viens kļūmīgs solis, un mani aizlaidīs piespiedu pensijā. Es pat neatzīšos, ka esmu pieņēmis šo tele­fona zvanu.

- Policijas helikopteru. Tikai divpadsmit policistu. Tās ir divu bērnu dzīvības.

- Brauc uz Audebo! Izbaudi mieru! Sagatavo nākamo ba­tuta numuru! Paklausies Prokofjeva "Pēterīti un vilku"! Vai vācies ellē!

Klausule tika nolikta. Stīne šķērsoja palātu.

Viņa apskāva slimnieku. Ļāva pirkstiem pārslīdēt pār ādas masku. Maksimiliāna seja sāka blāvi kvēlot, pretdabiski. Itin kā līķis būtu uzcelts no mirušajiem. Kaspers to bija dzirdējis jau agrāk. Kā vedeklas dažkārt spēj uzcelt tiltu pāri Filipīnu dziļvagai, kas šķir tēvus un dēlus.

- Es vienmēr esmu jutis, ka mūs vieno savstarpēja izpratne, Maksimiliāns čukstēja. Ciešanās. Esot likteņa saistītiem ar to tur transvestisko robežgadījumu. Bet kad es tagad redzu tevi viņa humpalu drēbēs. Tad man nudien uznāk šaubas.

Kaspers atvilka malā brokāta aizkarus. Uzrullēja žalūziju. Sākumā gaisma bija žilbinoša. Viņš palūkojās uz Nordhavnas ostu. Tipena bija aizslēpta aiz konteineru ostas un biroju ēkām.

- Es sadabūšu ieroci, viņš teica. Ielauzīšos iekšā. No ielas, ļaunā veidā. Vēl nav bijis tādas barjeras, ko es nespētu forsēt. Es viņai apsolīju.

Viņš dzirdēja, kā citi jūt viņam līdzi. Viņa tēvs. Stīne. Zilā dāma. Viņš pameta skatienu apkārt. Abates nebija palātā. Viņa acīmredzot bija kaut kur viņā iekšienē. Varbūt sirdī. Tā bija nevis balss, ko viņš dzirdēja, bet gan jēga. Ka viņš ir iztērējis savu dzinējspēku. Viņš nevarētu tikt cauri.

Maksimiliāns pacēla mobilo telefonu. Viņa balss bija pārāk vārga, lai viņi to dzirdētu. Viņi piegāja tuvāk.

- Viņi zvanīja, Maksimiliāns teica. Mani ložas brāļi no Holmenas. Uz Konon jumta mēģina nosēdināt helikopteru. Kaut arī vējš pūš ar divdesmit metriem sekundē.

- Cik laika mums ir?

Jautātāja bija Stīne. Kaspers nesaprata, kāpēc.

- Stunda.

Runātājs bija Francs Fībers.

- Viņi nevar lidot šādos laika apstākļos. Bet vējš pamazām rimstas. Pēc stundas būs ciešami.

- Mēs varam būt iekšā pēc stundas, Stīne sacīja.

Kaspers vērās uz viņu. Papurināja galvu.

- Reiz tu man uzticējies, Stīne teica. Tu vari uzticēties atkal.

Kaut kas Kasperā padevās. Vai atsprāga vaļā. Kā atspere me­hāniskā rotaļlietā. Viņa iekšienē aizsākās lūgšana. Adresēta sie­višķajam. Jaunavai Marijai. Marijai Magdalēnai.

- Lai tad iet! viņš atbildēja.

Stīne apmetās uz papēža.

Kaspera priekšā Maksimiliāns cēlās no gultas.

Sajūta bija tāda, kā lūkojoties taisni kapā. Viņš bija izdē­dējis kā Neienganimē izdzīvojušais. Viņam varēja būt mazāk nekā piecdesmit kilogramu. Tas, kas viņu virzīja, vairs nebija bioloģiskie procesi. Tā bija griba un nefiziska sajūsma.

- Es arī, viņš teica.

Kaspers pacēla vienu roku, lai atturētu tēvu. Māsa Glorija nostājās līdzās slimniekam. Paņēma viņu zem rokas.

- Manā tautā, viņa sacīja, luo, karā līdzi ņem vismaz vienu viedo vecumdienu pārstāvi.

- Bet vai izvēlas strauji progresējoša Alcheimera slimnieku? Kaspers jautāja.

Viņi pagāja viņam garām. Kaspers š|ūca viņiem nopakaļ. Viņš paņēma no krēsla slimnīcas halātu. Aplika to tēvam.

8

Klostera ātrās palīdzības mašīna stāvēja autostāvvietā Felledparka pusē, līdzās slimnieku viesnīcai. Tikai tagad Kaspers ieraudzīja, ka tā ir identiska Valsts slimnīcai piederošajām, ja neskaita Dagmāras krustus uz sāniem. Francs Fībers sēdēja pie stūres.

Uz kušetes gulēja Kaspera koferis. Stīne atvēra to. Kaspera mantu tajā vairs nebija, bija plāni, zili virssvārči, salocīti. Gari, plāni cimdi, salocīti.

Stīne atlocīja virssvārčus un izdalīja tos. Viņi nejautādami uzvilka mugurā, arī Kaspers. Maksimiliāns bija spiests nolikt halātu, lai varētu uzvilkt savējo, vienu brīdi viņš stāvēja apakš­biksēs, Kaspers bija spiests novērsties.

Stīne izdalīja pieres lampas, diodes korpusa mazais plastma­sas ietvars nostiprināts ap galvu ar gumiju. Stīne ieslēdza sa­vējo. Pat dienas gaismā tā piepildīja ātrās palīdzības iekšieni ar griezīgi zilu spožumu.

Viņa pakāpās malā. Afrikāniete pieķērās kādam riņķim grīdā, pavilka to. Pacēlās pusotrs kvadrātmetrs automašīnas apakšda­ļas. Kaspers vērās lejup uz formu, ko viņš pazina, uz meandra apmali. Ātrās palīdzības mašīna bija piebraukta virs kanalizā­cijas lūkas.

Stīne pasniedza afrikānietei riņķim uzmontētu āķi. Viņai pašai rokā bija līdzīgs. Āķi derēja divos masīvās dzelzs ripas caurumos.

Abas sievietes iecēla lūku mašīnā un nokabināja nost, it kā tā būtu Tupperivare izstrādājums.

Atrās palīdzības mašīnu piepildīja no lejas nākošais auk­stums. Zem lūkas tumsā grima tunelis. Tuneļa malā atradās rinda piemetinātu pakāpienu.

Stīne krišus iekrita caurumā, viņa pazuda kā iluzioniste. Kaspers palūkojās lejā, viņa bija pieķērusies pakāpieniem un jau trīs metrus zemāk.

- Kaspers aiz manis! viņa sacīja.

Viņš saklausīja pats savu paļāvību uz Stīni. Patiesībā tā ne­kad nebija gājusi zudībā. Patiesībā viņš vienmēr bija zinājis, ka tieši viņai viņš uzdrošinātos sekot pa taisno pazemes valstībā. Problēma bija bijusi dabūt atļauju.

Vienalga viņš pārmeta krustu pret sirdi. Tik tādu maziņu. Neko uzkrītošu. Noskaņoja lūgšanu. Tad iemetās tunelī viņai pakaļ.

Bija aukstāks, nekā viņam bija šķitis. Pēc viņa nāca afrikā­niete. Uz kreisās rokas viņa nesa Maksimiliānu, bez grūtībām, kā lupatlelli. Kaspers redzēja, ka viņai padusē iespiesti divi mai­siņi ar šķidrumu, kas ar vadiem un injekciju adatām bija savie­noti ar viņa tēva roku.

Pakāpieni beidzās uz šaura laukumiņa. Pēdējais lejā nonāca Francs Fībers. Kad viņi bija sapulcējušies, Stīne pagriezās. Diožu gaismas konuss atkailināja apkārtni.

Pirmais, ko Kaspers ievēroja, bija kanalizācijas smirdoņa. Ta pārspēja visu, ko viņš bija piedzīvojis virs zemes, pat cirkā. Nā­kamais bija daiļais skats. Savā ziņā tas padarīja smirdoņu nebijušu.

Viņi stāvēja milzīgā tunelī, kas šķērsgriezumā bija ovāls. Tā dibenā tecēja mālaina, melna upe.

Stīne pamanīja viņu bijību.

- Kanalizācijas vads, viņa teica. Izrakts ar rokām. De­viņpadsmitā gadsimta beigās. Četrreiz seši metri. Dibens izbe­tonēts. Mūra sienas. Vadi ir mazās PVC kanalizācijas caurules.

Tagad Kaspers tos ieraudzīja, plastmasas cauruļu kūļus, iekārtus kabeļos gar sienām.

- Pārteces ietaise, Stīne stāstīja. Paredzēta tai vienai rei­zei desmit gados, kad rodas aizdambējums un kanalizācijas tīkls applūst. Pārpalikums tiek aizvadīts pa taisno uz Eresundu. Otrs maģistrālais cauruļvads ved no Nerrebro zem Frederiksbergas un dzelzceļa teritorijas un ieiet Teglverksgrāvena ezerā.

Viņa sāka iet, pārējie lēnām sekoja. Tumsā ap gaismas ko­nusu Kaspers redzēja sīkas, pērļainas gaismiņas, kā zvaigžņu ņirboņu virs pašas ūdens virsmas. Pavērsis pieres lampas gaismu pret galaktiku, viņš ieraudzīja žurkas. Nevis simtiem, bet tūk­stošiem, uz kabeļiem, uz šaurās taciņas otrpus upei, pašā ūdens malā. Pirmoreiz mūžā viņš pamanīja šo dzīvnieku eleganci, viņš dzirdēja to, dzirdēja žurku lokanumu, plašā spektra inteliģenci, pielāgošanās spējas. Viņš atcerējās kādu izmēģinājumu, viņš bija bijis par konsultantu Dānijas Tehniskās augstskolas Akustikas institūtā, eksperiments notika Lauksaimniecības augstskolas izmēģinājumu saimniecībā Tostrupā. Tika pārbaudīta mūzikas ietekme uz mājlopiem. Viņš bija ierosinājis govīm atskaņot Hendeli. Lielas, četrstūrainas mūzikas kastes. Cūkām Sen-Sānsu. Kāds bija iekļāvis eksperimentā žurkas. Tās mīlēja Bahu, viņš bija to jutis. Saklausījis to viņu dzīvespriekā. Atskaņoti tika Baha kla­vierkoncerti, tie bija divkāršojuši viņu fertilitāti.

- Man viņas vienmēr ir patikušas.

Stīne stāvēja viņam aiz muguras.

- Kad es kļuvu par galveno inženieri. Tika sarīkota ballīte. Es biju ļoti jauna. Un pirmā sieviete šajā amatā. Tai pašā rītā es biju atradusi divus žurku mazuļus vienā no kanalizācijas tīkla iegremdētajiem sūkņiem. Es ar tiem uzposos uz ballīti. Kā ar auskariem. Tie karājās aiz astēm. Šūpojās man ap kaklu.

Viņa nejokojās.

- Kāpēc?

Viņa meklēja atbildi, sevī.

- Varbūt, viņa teica, es vienmēr esmu gribējusi parādīt cilvēkiem, kas slēpjas aiz tā visa. Zem tā visa. Ko tas maksā.

- Vai viņi spēja to sagremot?

- Neviens nevarēja norīt ne kumosa. Es biju spiesta tos no­ņemt. Noskalot tualetes podā.

Viņi bija gājuši minūtes desmit. Ūdens gausā tecēšana rādīja, ka tunelim jābūt ar pavisam nelielu kritumu. Viņš dzirdēja, kā tā sienas atkāpjas. Skaņas atgrieze ievilkās, viņi acīmredzot bija nonākuši līdz tādai kā grotai.

No augšas plūda vāra gaisma. Kā no ielaiduma baznīcas kupolā. Griesti atvērās uz šahtu.

- Ventilācijas šahta un avārijas izeja. Šajā vadā vien tādu ir četri simti.

Stīnes lampas gaismas konuss norādīja uz cauruļu atverēm dažādos līmeņos.

- Elektrība, telefons un platjoslas vadi ir vistuvāk zemes vir­smai, tiem nav vajadzīgs nodrošinājums pret salu.

Gaismas konuss pārmetās metru zemāk, uz dziļāku insta­lāciju.

- Militārie kabeļi. Šis ir NATO maģistrālais kabelis nedigitālās informācijas pārraidīšanai. Tas iet gar Roskildevejenu līdz administratīvajai ēkai Koldsosā.

Gaismas konuss virzījās lejup.

- Gāze, ūdens. Centrālapkure. Un tad kanalizācijas tīkls. Ko­penhāgenas apakšzeme nav monolīta. Tā ir poraina kā šūnu kāre.

Gaismas konuss nostājās horizontāli. Tas kavējās pie metāla durvīm ar augstsprieguma brīdinājuma zīmi.

Afrikāniete piegāja pie durvīm, ar nelielu lauzni. Viņa atrāva durvis vaļā, kā attaisa alus bundžu.

Tās bija dekoratīvās durvis. Aiz tām atradās īstās aizsargdurvis, četri kvadrātmetri nerūsējošas bruņu plāksnes, kas būtu varējusi izturēt raķešu uzbrukumu.

Francs Fībcrs klusināti svilpoja.

- Visa vadība notiek no šejienes, Stīne sacīja. Mums jā­tiek iekšā.

Francs Fībers atvēra savu diplomātu, uz melna samta gulēja spoži instrumenti, kā žokļa operācijai paredzēti. Viņš norādīja uz metāla kastīti, kas pēc lieluma un formas atgādināja matu fēnu, tā atradās metru pa labi no durvīm.

- Sirēna un signalizācija, viņš teica. Ja mēs to pārgriezī­sim, pienāks zvans Securitas apsardzes birojā un policijā. Mums ir jāatslēdz telefons.

Viņš pārlaida ar pirkstiem pār paneli ar pogām pa kreisi no durvīm.

- Elektriskā vienkanāla atslēga. Tas nozīmē, ka mūķīzerpistole nederēs. Un ka signalizācija nosedz visas durvis.

Viņš pasniedza Kasperam melnu āmuriņu, no tiem, ko ārsti lieto, lai pārbaudītu refleksus delirium tremens gadījumā.

- Pārbaudīsim tavu dzirdi!

Viņš norādīja uz mūra sienu, Kaspers piesardzīgi pieklauvēja.

- Mēs meklējam paneļa kontakta elementu. Tas savieno sig­nalizāciju ar apakšstacijas tīkla spriegumu. Un ar akumulatoru, strāvas pārrāvuma gadījumā. Ja tu vari noteikt tā atrašanās vietu, es varu iziet cauri sienai.

Kaspers piesardzīgi pieklauvēja.

- Vai tur iekšā var būt kaut kas grabošs? viņš jautāja.

Francs Fībers papurināja galvu.

- Tu būsi trāpījis pa atslēgu skapīti.

Kaspers turpināja otrpus durvīm. Visi ar acīm sekoja viņam.

Viņš kaut ko izdzirdēja.

- Elektronika? viņš vaicāja.

- Shēmas plate.

- Kas vēl?

- Baterija. Neliels signalizācijas skaļrunis.

- Atsperītes?

- Varētu būt. Durvis droši vien ir ar atsperes mehānismu. Ja tās atver, iedarbojas sabotāžas signalizācija.

Francs Fībers ielika urbjmašīnā garu mūra urbi. Urba. Ieva­dīja caurumā zobārsta spogulīti un divas sīkas, pie stieņa pie­stiprinātas knaibles. Knieba. Mazai, ar akumulatoru darbināmai leņķa slīpmašīnai uzlika dimanta asmeni. Pielika to pie durvju eņģēm. Slīpripa izgāja rūdītajam tēraudam cauri kā sviestam. Afrikāniete uzņēma smagās durvis, kad rās izslīdēja no gropes.

Telpa aiz durvīm bija pagalam niecīga. Kaspers dzirdēja augst­sprieguma strāvas bīstamos čukstus. Stīne un Francs Fībers dar­bojās ap sadales paneļiem.

- Vilcienam jādarbojas, viņa teica. Sūkņu stacijām. Lif­tam uz augšpusi. Visu pārējo atslēdzam!

Viņa turēja asknaibles, tām bija tik bieza izolācija kā ziemas dūraiņiem. Viņa pārknieba vadu, pār viņiem nolija dzirksteļu kaskāde.

- Pārējais ir uz svirslēdžiem, Francs Fībers sacīja. Galve­nais četrsimt kilovoltu kabelis apgādā Kopenhāgenu. Zem tā ir simt divdesmit kilovoltu tīkls. Zem tā trīsdesmit un desmit kilo­voltu. Uzraudzības dienesti ņem strāvu pa taisno no simt divdes­mit kilovoltu tīkla, lai mazinātu iespējamību, ka tas atslēdzas.

Viņš nolaida svirslēdžus pa vienam vien, reizē runādams.

- Tagad mēs atvadāmies no Kopenhāgenas pilsētas kanali­zācijas dienesta.

Viņš izslēdza kādu svirslēdzi.

- No Telekomunikāciju dienesta Elektronodaļas.

Viņš izslēdza slēdzi.

- E2 Remontu nodaļas.

Viņš izslēdza slēdzi.

- No NATO galvenā biroja. Kas veic Kopenhāgenas paze­mes kopējo digitālo novērošanu.

Francs Fībers pievienoja divus vada galus pie svirslēdža un ieslēdza to. Tunelis tika spoži izgaismots.

Viņiem apkārt nebija vis grota. Tā bija ļoti liela zāle. Vairāk nekā piecdesmit reiz simt piecdesmit metru plaša. Griestus vei­doja mūrētas velves. Kanalizācijas caurules bija izvilktas caur telpu pāris metru augstumā virs grīdas. Zem tām atradās mū­rējuma paliekas, kā saglabājušās no mazām kabīnītēm.

Stīne sekoja viņa skatienam.

- Kapi, viņa sacīja. Vairāk nekā pieci tūkstoši. Šie ir pag­rabi zem viena no pašiem pirmajiem katoļu mūķeņu klosteriem.

Viņiem pie kājām stiepās divas šauras dzelzs sliedes. Viņiem priekšā stāvēja neliels vagoniņš, kas izskatījās pēc Tivoli parka amerikāņu kalniņa vagoniņa.

- Šaursliežu dzelzceļš, Stīne teica. To ierīkoja, kad raka kravas pārvadājumu dzelzceļa tranšeju. Rakšanās notika cauri vecajām izgāztuvēm. Bija jātiek vaļā no divpadsmit miljoniem tonnu 3. kategorijas zemes. Tā nu ierīkoja šaursliežu dzelzceļu. Un aizveda zemi uz Nordhavnas ostu. Uzbūvēja uz tās Linetena fortu. Aizbēra jūras baseinu iepretim Tipenas parkam.

Sliedes iznāca no melna tuneļa pa kreisi no viņiem.

- Tas ved uz Tingbjergu, Stīne turpināja. Uz Kopen­hāgenas Ūdensapgādes uzņēmuma galveno kompleksu.To iz­manto, lai veiktu ūdensvadu un kanalizācijas tīkla apkopi. Kopenhāgenas kanalizācijas vadi drīz būs nolietoti. Dienes­tiem ir ātri jākustas. Tāpēc vien, lai novilcinātu sabrukumu.

Viņa atvēra vagoniņa durvis. Viņi sasēdās iekšā. Francs Fībers ieņēma vadītāja vietu. Kaut kur atdzīvojās liels elektromotors. Vagoniņš sāka kustēties.

Paātrinājums bija milzīgs, kā reaktīvajā lidmašīnā. Priekšā bija izslēdzies tuneļa avārijas apgaismojums. Vagoniņš ielidoja tumsā. Tunelis meta līkumus.

Tumsa bija absolūta, ja neskaita vadības instrumentu gaismas blāvu atspulgu uz Franča Fībera sejas. Kaspera dzirde piefiksēja tuneļa izplešanos, sašaurināšanos, piefiksēja, ka tā sānu apda­res materiāls nomainās no mūrējuma uz cementu. Vai arī tas, ko viņš dzirdēja, bija rikai apdares materiāls, kas klāja viņa paša nervu sistēmas iekšpusi.

Viņš pieliecās pie Stines.

- Tu zināji par mani jau iepriekš. Pirms tās reizes jūrmalā. Tu nebiji aizmaldījusies no laivas. Es biju tikai skrūvīte.

Iestājās apgaismots posms, viņš redzēja viņas seju.

- Vai cirkā lieto dopingu? viņa jautāja.

Viņam nebija ne jausmas, uz ko viņa tēmē.

- Tikai spēka disciplīnās. Anaboliķus. Vairs nav tādu starp­tautisko panākumu spēka sporta veidos, kur nebūtu iesaistīti anaboliķi.

- Māsa Glorija parādīja mums sarakstu. No ārstu nedēļraksta. Par atkarību visvairāk raisošajām vielām pasaulē. Tās ir izgatavotas laboratorijā. Tie daži cilvēki, kas tās lietojuši — izgudrotājs un pāris laborantu — atlikušo mūžu pavada nau­das meklējumos. Viena deva maksā no simt tūkstošiem uz augšu. Iedarbība ilgst no vienas līdz desmit minūtēm. Un tiek rakstu­rota kā ekstremāli pacilāta apskaidrības un mīlestības sajūta.

Tunelis ap viņiem atvērās. Šoreiz uz griestiem, kas bija apaļi kā angāram. Nespodrajā gaismā Kaspers redzēja pēdas no kaut kā altārim līdzīga.

- Pārpalikumi, Stīne sacīja, no pirmo ebreju sinagogu pamatiem. Kas uzbūvētas uz pagānu upurvietas.

Viņa norādīja uz kaut ko, kas izskatījās pēc nogāztu koku stumbriem.

- Vecs ūdensvads. No izdobta koka.

Kaspers juta, kā mainās viņa pilsētas izjūta. Viņam bija šķi­tis, ka tā balstās uz kaļķa un māla. Tā nebija. Tā balstījās uz atkritumiem un savas reliģiskās pagātnes irstošajiem elemen­tiem.

Viņš piekoriģēja lūgšanu. Vienīgo, kurai varēja uzticēties. Līdztekus mīlestībai. Un pat tai rikai varbūt.

- Pieci tūkstoši cilvēku.

Tā bija Stīne, viņa čukstēja viņam ausī. Viņš vienmēr bija mīlējis viņas elpu, tā mainījās līdzi viņas noskaņojumam, vai arī līdzi viņējam? Patlaban tajā bija kripatiņa petrolejas.

- Tādas bija Mātes Marijas aplēses. Kad Glorija stāstīja par atkarības vielām. Pieci tūkstoši cilvēku pasaulē. Kuri ir tās iz­mēģinājuši. Ne jau ķīmiskās. Bet tie, kuri ir piedzīvojuši kaut ko radniecīgu. Kuri ir atklājuši, ka realitāte ir putna krātiņš. Un kas meklē režģu durtiņas, pa kurām tikt laukā.

Viņš pagriezās un ieskatījās viņai acīs. Viņa un Zilā dāma, un Klāra Marija — viņas būtu varējušas nodibināt uzņēmumu. Un iznomāt savu bezmēra urbjošo skatienu kādai ēku nojauk­šanas firmai.

- Mēs redzējām tevi televīzijā, viņa sacīja. Mēs ar māsām. Pirms divpadsmit gadiem. Kādā starplaikā. Kad bija klusums. Un Māte Marija teica: "Viņš ir viens no tiem, kas ir izmēģinājis tās vielas. Viņš ir meklētājs." Un paskatījās uz mani. Un teica: "Tu varētu uzņemt kontaktu." Un es teicu: "Kāpēc es?" Un viņa teica: "Lai palīdzētu viņam meklēt. Un tāpēc, ka viņš prot kaut ko ar bērniem." Tāpēc es atnācu. Sev raksturīgā veidā.

- Tad kāpēc tāda nelaipnība? Bēgšana, prom pa Strandvejenu? Pašā sākumā?

Viņa saminstinājās.

- Kad es stāvēju tev pretī. Hs sajutu visu to, ko tu nespēj kon­trolēt. Tavu iekšējo haosu. Un vēl ko citu. Tad piepeši uznāca sajūta, ka tas ir nepārskatāmi. Ka tā ir pārāk daudz.

Pēdējās minūtes viņš bija priekšā dzirdējis troksni. Kā no lie­lajām turbīnām. Tagad skaņa pieņēmās spēkā, pieauga skaļumā, kā ūdenskritums. Vagoniņš apstājās. Tunelis beidzās ar betona sienu. Viņiem zem kājām tumšais ūdens tika iesūkts pa restītēm.

- Pusdienu pārtraukums, Stīne sacīja. Trīs minūtes.

Māsa Glorija attaisīja mugursomu. Izdalīja visiem maizi un

sieru. Kaspers cilāja maizi no vienas rokas otrā. Kanalizācijas smaka nebija pazudusi, kā varēja cerēt. Pamazām pierodot pie tās. Tā bija pieņēmusies spēkā. Un tagad vēl sajaukusies ar pūs­tošu taukvielu smaku, kā no virtuves izlietnes notekakas, kāpi­nātu brutālā pakāpē.

Tuneļa sienā atradās metāla lūka, Stīne atvāza to vaļā ar sar­kano lauzni. Aiz lūkas atradās gaismas panelis, kādu Kaspers ag­rāk nebija redzējis. Francs Fībers pieslēdza pie paneļa portatīvo datoru. Viņš un Stīne pārliecās pār monitoru.

Tikmēr Stīne ēda. Netraucēta. Kaspers atcerējās pirmo reizi, kad viņa bija ienākusi tualetē, kamēr viņš sēdēja uz poda. Viņš bija kārtojis lielās rīta darīšanas, veicis rituālo izkārnīšanos. No mazā atskaņotāja uz tualetes plauktiņa Hanss Fagiuss bija spē­lējis BWV 565 uz restaurētajām baroka ērģelēm Fālunas Svētās Kristīnes baznīcā. Stīne bija atvērusi durvis, ienākusi iekšā, pa­griezusi atskaņotāju klusāk. Viņai rokā bija bijusi maizes šķēle, gandrīz kā tagad. Tikai ar avokado un svaigā piena kamambēru.

- Man ir kas svarīgs tev sakāms, viņa bija teikusi.

Viņš bija manījis, kā savelkas vēdera apakšdaļa. Visas dzīvas būtnes grib pakakāt mierā. Nav iespējams sist pretī, reizē at­brīvojot ķermeņa apakšgalu. Nav iespējams izdarīt sitienu ar galvu. Nav iespējams vest korespondenci ar Ieņēmumu dienestu.

Viņa bija nokodusi kumosu rikas. Uzvedusies, it kā nekas nebūtu. Viņš bija pēkšņi sapratis, ka pat dziļas aiztures ir kultūrnosacītas. Un ka viņai kaut kādā veidā ir izdevies izvairīties.

- Fs šorīt kaut ko atklāju,-viņa bija teikusi. Taisni tai brīdī, kad tu atvēri acis. Un visam vajadzēja sākties. Uznāca sajūta, it kā es sēdētu pie tavas nāves gultas.

Viņš nebija spējis neko atbildēt. Viņš sēdēja uz poda. Un viņa runāja tā, it kā tēlotu kādā Šekspīra gabalā. Viņam nebija ne­viena zināma atskaites punkta, no kura atsperties.

- Tajā brīdī, viņa sacīja, es sajutu, ka mīlu tevi.

Ko lai viņš būtu uz to atbildējis? Tādā situācijā?

- Esi tik laba, izej ārā! viņš bija teicis. Man jānoslauka dibens.

Viņa aizgrieza galvu no monitora.

- Mēs esam pie centrālās sūkņu stacijas, pirms vietas, kur caurules paiet zem ostas. Otrā pusē vajadzētu būt jaunam cau­ruļvadam, vēl nenodotam ekspluatācijā. Bet mums jātiek ga­rām sūknētavai.

Viņa atgriezās pie monitora. Kaspers dzirdēja sev līdzās tēvu. Maksimiliāns atbalstījās pret kruķi, vienu no Franča Fībera kru­ķiem. Afrikāniete bija iebāzusi šķidruma maisiņus virsvalka krūšu kabatās. Tēvs un dēls kopā nolūkojās uz abām sievietēm un zēniņu. Noliekušos pie datora un gaismas paneļa.

- Viņi ir kā karavīri, Maksimiliāns ierunājās. Elites ka­ravīri. Bet bez dusmām. Kas viņus dzen?

Kaspers dzirdēja, kā viņējā un tēva sistēma sinhronizējas. Tā notiek visās ģimenēs. Starp visiem cilvēkiem, kas viens otram mīļi. Tikai reti. Un parasti nav neviena, kas to pamanītu. Pa­manītu, ka īsu mirkli nokrīt maskas. Neirozes. Fundamentālās traumas. īsu mirkli nokrīt visas pagātnes kļūmes, ko mēs rū­pīgi uzglabājam atmiņā gadījumam, ja rastos iespēja šantažēt vienam otru. īsu mirkli tas krīt, un ir dzirdama pavisam pa­rastā cilvēcība. Trausla, bet neatlaidīga. Starp žurkām un sūknētavām, un kanalizācijas dūņu upēm.

- Viņus kaut kas pilda, slimnieks sacīja. Kaut kas tik spē­cīgs, ka viņi varētu ļaut, lai viņus tā dēļ nogalina. Es to jūtu. Kas tas ir?

Tēva balsī Kaspers saklausīja ilgas.

- Tava māte, un Viviāna, Maksimiliāns turpināja. Šīs abas sievietes. Vēl tuvāk tam, lai palaistu kaut ko vaļā, man nav izde­vies piekļūt. Bet vienalga. Kad pienāca tas brīdis, es tomēr neuz­drošinājos. Arī mīlestība pret cirku. Es neuzdrošinājos. Un pret tevi.

Viņi ieskatījās viens otram acīs. Nebija nekādu "bet".

- Tas, ka tu piedzimi un tā, Maksimiliāns sacīja. Tas bija pats labākais, ko mēs ar Helēni izdarījām. Vēl daudz kas bija labs. Bet tas bija pats lielākais.

Kaspers izstiepa roku un pielika to slimniekam pie deniņiem. Vienu brīdi Maksimiliāns izturēja šo intensitāti, tad aizvērsās. Tikpat tas bija ilgākais kontakts, kādu Kaspers atminējās jeb­kad piedzīvojis ar savu tēvu.

- Tas iztukšosies simt astoņdesmit sekundēs, afrikāniete teica. Pēc tam mēs iesim cauri.

Kaspers dzirdēja, kā mainās milzīgā sūkņa skaņa. Viņš pa­griezās pret spožo cilindru, tas bija tik prāvs kā rūgšanas tvertne alus darītavā. Tā sienas bija spīdīgas no kondensāta. Vietā, kur ūdens pilēja uz tuneļa betona, auga, pretdabiski, kāds augs, tumši zaļš, ar spīdīgām lapām. Stīne pieliekusies noplūca lapu. Pa­cēla to viņam pret seju. Uz tumši zaļās, spožās virsmas atradās ūdens lāse.

- Kāda kumeļpēdas suga. Var iztikt ar avārijas apgaismojumu.

Viņa stāvēja viņam cieši līdzās.

- Man bija laba bērnība, viņa sacīja. Ne dienas ratiņkrēslā. Nekā trakāka par divām šuvēm un drusciņu hlorheksidīna traumpunktā. Bet man bija rotaļa.

Ūdens lāse sāka klejot, gar lapas malu.

- Es mēģināju izprast pilienu. Mēģināju izprast, kas satur to kopā. Neļauj tam sadalīties sīkākās daļās.

Kustībai vajadzēja nākt no viņas rokām. Bet tās bija nekus­tīgas. Lielākas nekā viņējās. Dzīslainas. Sākumā vēsas. Bet pēc tam, kad viņa bija pieskārusies viņam, glāstījusi viņa ādu, kaut minūti, tās bija kļuvušas ļoti siltas. Bet vienmēr mierīgas. Arī tagad. Tomēr zem šā miera viņš dzirdēja trīsas, tādu skanējumu, kas slēpjas zem rāgas. Viņam vajadzēja kādu brīdi, lai to iden­tificētu. Tad viņš saklausīja, kas tas ir — bailes par bērniem. Un tomēr viņa saturēja kopā realitāti.

- Kas satur to kopā? viņa vaicāja.

Viņš bija mīlējis viņas zinātkāri. Tā bija bads, tā bija nepie­sātināma. Tā bija kā klauna zinātkāre. Un bērnu. Atvērtība, ape­tīte uz dzīvi, kas neko nepieņem kā pašsaprotamību.

- Es joprojām spēlēju šo spēli, viņa čukstēja. Tikai drusku citādi. Drusku vairāk koncentrēšanās. Drusku stiprāks ekstrakts. Tā ari vienīgā atšķirība. Starp meiteni un sievieti. Starp bērnu un pieaugušo. Apziņā es savācu visu, ko mēs zinām par šķid­rumu kohezlvo stiprību salīdzinājumā ar gaisu. Par piliena elas­tību. Tā cenšanos atrast iespējami mazāku spraiguma enerģiju. Dirihlē teorēmu. Parasti mēs vienlaikus varam prātā noturēt pāris apgalvojumu. Es mēģinu noturēt tos visus. Kā profesio­nālu intuīciju. Un tad, kad es gandrīz jau saprotu, esmu piekļuvusi ļoti, ļoti tuvu. Un reizē jūtu, ka mēs nekad līdz tam nenonāksim. Un prāts teju teju eksplodēs. Tad es palaižu vaļā visu saprašanu un iekritu iekšup pie piliena.

Lapa stāvēja rāma. Piliens tāpat. Nekas nekustējās. Viņš dzir­dēja, kā sūknis uzceļ augšā pēdējo ūdeni.

- Un tad, gaužām īsu brīdi, ir tā, it kā nebūtu nekādas at­šķirības starp pilienu un mani.

Saudzīgi, pagalam saudzīgi, viņa nolika lapu uz pelēkā betona.

- Kad tā notiek, kad retu reizi tā notiek, tu apjaut, ko tas maksātu. Pa īstam nokļūt tur. Tādu cenu, ko neviens zinātnieks nevar samaksāt. Joprojām palikdams zinātnieks. Tas maksātu pašu sapratni. Nav iespējams pilnībā piekļūt kaut kam klāt, un reizē gribēt to saprast. Vai mēs runājam par vienu un to pašu?

Cilindram ārpusē bija pakāpieni. Kāpiens bija mazliet vairāk nekā trīs metri. No sūkņu stacijas izejas veda trīs caurules. Ma­zākās diametrs bija kādi septiņdesmit pieci centimetri.

Cilindrs bija aizvērts ar lūku, kurai bija elektriska atslēga, tā bija atsprāgusi vaļā. Stīne droši vien bija atvērusi to no gais­mas paneļa.

- Tagad viņi zina, viņa sacīja, uzraudzības centrālē. Ka kaut kas nav kārtībā. Pēc piecām minūtēm būs klāt pilsētas die­nesti. TDC un bruņotie spēki. Cits pār citu klupdami. Ar suņiem un dūmu aizsargmaskām. Bet līdz tam laikam mēs būsim gabalā.

Viņa pārmetās pāri sūknētavas malai. Kaspers mēģināja tikt viņai līdzi. Viņa ķermenis atteicās. Viņa uzvilka Kasperu augšā sev līdzi. Divas caurules bija noslēgtas, ar elektriskiem venti­ļiem. Atlikusī stāvēja vaļā. Stīne ieslēdza pieres lampu.

Viņi ielūkojās dzelmaini zaļā, nevainojamā pasaulē. Caurule bija pilnīgi apaļa, iekšpusē izoderēta ar zaļu materiālu, kas at­staroja klusinātu atspulgu, kā silti baltas gaismas diožu lampas.

- PVC, viņa teica. Aarsleff. Šis uzņēmums veicis kanali­zācijas tīklam mūžu paildzinošu apstrādi, tā ka tas vēl kādu laiku dzīvos. Caurulēs ir ievilkta PVC "zeķe".

Bija sajūta, ka ir iespējams redzēt bezgalīgi dziļi iekšā un lejā.

- Gluži kā ieskatīties pašam savos dzemdību ceļos, viņš sacīja. ļoti skaisti. Vai novērošanas kameras ir atslēgtas?

Viņa pamāja ar galvu.

- Vai mums nevajadzētu, viņš teica, izmantot šo bez uz­manības atstāto brīdi nelielam skūpstam?

Viņa mēģināja tikt prom no viņa. Bet viņa stāvēja uz šau­riem pakāpieniem.

- Es zinu, viņš teica, tu varbūt sacīsi, ka Dievs mūs redz. Bet Dievs ir mūsu pusē. Un Kirkegors. Vai neatceries, ko viņš saka "Mīlas darbos"? Ikvienas mīlas attiecības ir piedauzīgs trijstūris. Tu, es un Tas Kungs.

Viņa pakratīja galvu.

- Gēte, viņš teica, Un Jungs. Un Grofs. Un Bahs. Viņi ir absolūti vienisprātis. Pirms lielajiem panākumiem tu stāvi muti pret muti ar mīļoto pats savas dzimšanas priekšā.

Viņa izrāvās no hipnozes.

- Popsis, viņa sacīja. Tu nekad neesi bijis nekas cits kā popsis!

Viņas dusmu skanējums bija koncentrēts, kā skābe. Varbūt viņus aptverošās sūknētavas kolbas dēļ. Tā darbojās kā akus­tisks ieliektais spogulis, tā pastiprināja un koncentrēja skanē­jumu. Viņai bija melodiska balss. Uzspodrināta Sāles skolas meiteņu korī. Hesa-Teisena vadībā. Un vienlaikus tai piemita dzēlīgums. Viņš bija redzējis, kā viņa liek sastingt veselam superelipses sanāksmju galdam, ap kuru sapulcējušies galvenie inženieri.

- Es esmu izslāpis pēc tevis, viņš bilda.

- Tavas zināšanas, viņa atteica. Tās ir palienētas. No­zagtas. Sakompilētas!

Viņa ieķērās viņam žaketē.

- Tavas jūras. Nekāda dzijuma. Tu skrien, Kasper. Tu bēdz. Vienu dienu tevi panāks. Dziļums. Tavas atzīšanās mīlestībā. Tu dzīvo un runā tā, it kā nemitīgi atrastos manēžā.

Viņš sāka dungot. Akustika tērauda tvertnē bija fantastiska. Skaņa līda apkārt gar sienu un atgriezās, kā čukstu galerijā. Viņš nodungoja astoņas taktis, apburošas, neatvairāmas, pasakainas.

- "Parīzes simfonija", viņš sacīja. Pirmās daļas izstrā­dājuma posmā. Kur notiek galvenās tēmas modulācija crescendo. Un pēdējā daļā. Ekspozīcijas noslēgumā. Viņš simulē fūgu. To neizstrādājot. Tas ir popsis. Viņš pats to zina. Raksta no Parī­zes tēvam — ko es tev pastāstīšu, tēt, es darīšu tā un tā, tajā un tajā taktī, klausītāji raudās puņķodamies, viņi iemīlēs to. Pop­sis. Bet tas nostrādā. Aiziet līdz pašai sirdij. Tehniskā ziņā tas nav nekas sevišķs. Nekāda profesionālā dziļuma. Bet tas apbur. Tas darbojas. Tas nostrādā pilnīgi perfekti.

Viņš pieliecās viņai klāt.

- Sirds. Un intensitāte. Šo divu lietu dēļ es gāju manēžā.

Viņu sejas bija viena otrai pretī. Viņš neatkāpās ne par sprīdi.

Viņa ierāpās caurules atverē.

- Pa diviem reizē, viņa uzsauca uz aizmuguri. Šis ir jūsu mūža brauciens pa amerikāņu kalniņu. Tā kritums ir sešdesmit metru zem jūras līmeņa. Bremzējiet, spiežot pēdas un elkoņus pret malām!

Viņš aizkļuva viņai līdzās. Viņi atlaida tvērienu.

9

Sākumā sajūta bija kā brīvajā kritienā. Ar plastikātu nebija gan­drīz nekādas berzes, sajūta bija, kā braucot ar gaisa spilvenu. Viņš atmeta saspringto turēšanos pretī, atlaidās, sajuta Stīnes ķermeni piespiestu pie savējā. Vienīgā skaņa bija pagalam vārga atbalss, audumam slīdot pār pamatni. Un tāla, tik tikko sadzir­dama nojausma par to, kas gaida priekšā.

Līkne kļuva lēzenāka.

- Vēl dažas minūtes, viņa sacīja. Šis ir visgarākais ameri­kāņu kalniņš Ziemeļeiropā. Aarsleff, pabeidzis darbus, saaici­nāja galvenos inženierus izmēģināt to. Mums ļāva nobraukt ar šampanieša glāzi rokā. Šī ir augstspiediena caurule. Nekādu ventiļu. Nekādu salaiduma vietu.

Ap viņiem kļuva aukstāks.

- Tu uzmeklēji manu tēvu un māti, viņa sacīja.

Tas notika, kad viņa bija sabijusi prom trīs nedēļas. Viņam bija šķitis, ka viņš nojūgsies. Viņš bija malies ap Stīnes dzīvoklī pa­ņemto adresi, kā slims zvērs. Tad bija devies turp.

Māja atradās Holtes nomalē, netālu no ezera, uz robežas ar laukiem un mežiem, vecu augļkoku dārza dziļumā. Māte ielaida viņu iekšā un uzvārīja tēju. Viņa līdzinājās Srīnei tādā veidā, ka viņam teju vai ļima kājas. Tēvs bija palicis stāvam, tad un vēlā­kās sarunas laikā, lai itin kā rastu atspaidu no plaukta. Nesa­cīdams ne vārda.

Ari Kaspers neko neteica. Vārds bija piederējis dzīvojamo telpu atmosfērai.

Savā ziņā tā bija pieticīga māja. Gan vīrietim, gan sievietei piemita pieticīgs skanējums.

Tomēr tā bija tā sevišķā pieticība, kas parādās, kad tava ģi­mene divsimt piecdesmit gadu ir sērfojusi uz pilsoniskās kul­tūras un finanšu kapitāla viļņa. Kaspers bija sastapis šo skaņu jau iepriekš, bet ne tādā tuvienē. Tai piemita kaut kas neiero­bežots, abiem padzīvojušajiem cilvēkiem viņam pretī nebija nekādas rezervētības, itin nekā, ko viņiem vajadzētu pierādīt, astoņās paaudzēs viņu aizmugure bija pārmaiņus bijusi augļo­tāji un pianisti, un Skāgenas gleznotāji, un filozofijas zinātņu doktori, un bija aizritējis vien drusku vairāk par simt gadiem, kopš Hanss Kristiāns Andersens bija piecēlies no ģimenes vaka­riņu galda, un ko lai mēs iesākam ar Zelta laikmeta gleznām, kurām otrā pusē ir mākslinieku novēlējums vecvecvecvecmāmiņai, ja mums ir to tik daudz, ka pie sienām tām nav vietas?

Kaspers bija ieklausījies, lai sadzirdētu, ko tas maksā, kāda ir cena par izsmalcinātību un augsto lidojumu? Pēdējo reizi, kad Rivels uzstājās Kopenhāgenā, Kasperam bija ar viņu kopīga ģērbtuve Cirka namā, zaļā garderobe. Rivels bija pārsniedzis laiku. Kaspers bija to dzirdējis, Rivels pats bija to dzirdējis. Vecajam klaunam, iznākot no manēžas, acīs bija asaras.

Viņš bija uzmetis skatienu Kasperam.

Esmu zaudējis laika izjūtu, viņš teica. Pirms divdesmit gadiem viņi neļāva man aiziet. Tagad viņi pazemoja mani. Ar savu garlaikošanos. Par visu ir jāmaksā.

Istabā bija ienākusi meitene. Jaunāka nekā Stīne. Elfai lī­dzīga. Ar platu muti un šauru seju. Ar savu tiesu Stīnes skanē­juma. Un skaistuma.

Viņš savācās pēc šoka. Uzskaņojās uz meiteni. Bija traucēta saikne starp mentālo un simbolus veidojošo meitenes apziņas daļu. Skaniskais kopums bija nestrukturēts. Toties sirds — atvērta, pāri plūstoša, labdabīga. Viņš bija tādu dzirdējis agrāk, labdarības izrādēs. Acīmredzot Viljamsa sindroms. Hromo­somu defekts.

- Es esmu Stīnes draugs, viņš bilda.

- Tu esi viņas mīļākais, māte atteica.

- Viņa ir aizgājusi no manis, viņš sacīja. Es nezinu, kur viņa ir.

Sieviete ielēja tēju.

- Kad Stīne bija maziņa, viņa teica, viņa neļāva sevi ba­rot. Nekādos apstākļos. Beigās es liku viņu uz grīdas. Ar visu šķīvi. Viņa negribēja arī turēties pie rokas. Kad mēs iepirkāmies. Man pietrūka padoma.

Viņa pasniegusies pieskārās vīram. Kaspers saklausīja seksuālo spriegumu starp viņiem. Absolūti svaigu. Pēc tik daudziem gadiem.

- Viņa ir aizbraukusi, māte teica. Nekādu adresi mums neiedeva. Mums pienāk vēstules. Bet uz tām nav nosūtītāja.

- Ja es varētu apskatīt aploksni, Kaspers sacīja. Es va­rētu sadzīt viņai pēdas. Man ir neierobežoti resursi.

Viņi paskatījās uz viņu. Viņš zināja, ka viņi saprot viņa iz­misumu. Viņš juta viņu līdzcietību.

- Viņai ir jādod atļauja, tēvs teica. Un mēs nevaram viņai pajautāt.

Kaspers būtu varējis izdarīt slepkavību. Paņemt viņus pie rīk­les. Sadedzināt māju viņiem uz galvas. Viņš bija vienkārši pali­cis stāvam.

Māte bija izvadījusi viņu laukā. Viņas līdzība Stīnei bija no­mācoša. Vārdi, kas tika izteikti, nāca pār Kaspera lūpām. Bet kurš tos artikulēja — to viņš nezināja.

- Kad tu pieskaries cilvēkiem. Vai tavas rokas kļūst siltas?

Viņa apmulsusi palūkojās uz Kasperu.

- Jā, viņa atbildēja. Tā runā. Apmēram pēc minūtes tās kļūst ļoti siltas.

Viņš bija klīdis pa ceļiem, neatjēgdams, kur pats iet. Kad viņš spēja saredzēt skaidri, viņam bija zudusi orientācija, kaut kur Vasernes purvā. Kad viņš atmaldījās atpakaļ uz mašīnu, bija nolaidusies nakts.

Viņiem aiz muguras, caurules tunelī, viņš dzirdēja trīs līdzbiedru klusinātos švīkstus. Sinkopēto dunoņu, kruķim atsitoties pret sienu.

- Tu biji noilgojies pēc manis, viņa teica.

Viņa to sacīja brīnoties, atvērti, it kā to patiesi būtu sapra­tusi tikai tagad.

Slīpums kļuva stāvāks.

- Mēs esam tuvu galapunktam, viņa sacīja.

Caurules izliekums kļuva lēzenāks, kustība apstājās. Viņi iededza pieres lampas, tunelis beidzās viņiem pie kājām.

Viņi iegāja kvadrātveida telpā, piecreiz piecus metrus lielā. Betona un plastmasas caurules krustu šķērsu. Stīne uzlika roku uz vislielākās.

- Centrālais kabeļu instalācijas kanāls. No Kopenhāgenas uz Amageru.

Sienā atradās tērauda plāksne. Viņa pieskārās tai ar pirkstu galiem. Tā atslīdēja vaļā.

- Avārijas izeja ir obligāta prasība, viņa teica. Es pie­dalījos, kad Kopenhāgenas pilsētas Tehnikas un būvniecības departaments izsniedza atļauju jūras baseina piepildīšanai iepre­tim Tipenai. Mēs izvirzījām noteikumu, ka jābūt šai avārijas izejai. Mēs nonāksim taisnā ceļā zem Konoti.

Francs Fībers atstāja cauruli. Pēc tam afrikāniete. Viņa bija piesprādzējusi Maksimiliānu pie ķengursomas. Viņa tēvs turēja rokā telefonu.

- Viņi ir nosēdinājuši helikopteru, viņš sacīja. Tajā ellī­gajā vējā.

No caurules, ko viņi bija pametuši, atskanēja tāla šņākoņa. Stīnes seja zaudēja izteiksmi.

- Ūdens, viņa teica. Viņi ir pieslēguši mūs pie galvenā vada, kas nāk no Tingbjergas. Viņi grib mūs noslīcināt.

Viņa papurināja galvu.

- Kurš? viņa jautāja.

Maksitniliāns klusi iesmējās.

- Neatkarīgi no tā, kurš nospiež pogu, viņš sacīja, aiz vi­ņiem ir sistēma, kas uztur realitāti.

Viņi saspiedās mazajā kabīnītē. Iekšējās durvis, ar stikla rūti, aizslīdēja ciet. Ārējās durvis sāka vērties ciet. No vinila caurules izšļācās ūdens straume. Tā pārvērtās par masīvu strūklu, strūkla trāpīja pa pretējo sienu, ar pērkonam līdzīgu skaņu. Mazā ka­bīnītē tika pacelta uz augšu.

- Lūgsim visi kopā! Kaspers bilda. Tikai brītiņu.

Pārējie lūkojās uz viņu.

- Lūgšana, viņš teica, ir īstenās Jēkaba kāpnes, pa kurām Dieva eņģeļi staigā augšup lejup, lielum lielais lifts, turklāt — mums tā būs vajadzīga.

Vienu brīdi visi aizvēra acis.

Tas bija ātrgaitas lifts. Viņi tika nospiesti uz ceļiem, pēc trīs­desmit sekundēm uz mirkli iestājās īstens bezsvara stāvoklis.

Viņi izkāpa slīpēta granīta telpā. Kaspers pazina akmens vir­smas struktūru. Acīmredzot viņi bija Konon pagrabos. Taisni pretī divviru durvis veda uz ēkas iekšējo liftu. Viņi sakāpa tajā. Kabīne bija pietiekami liela, lai tajā sarīkotu ballīti.

Stīne vilcinājās. Pirkstu uzlikusi uz pogas.

Kaspers dzirdēja, kā pārbīdās telpiskā autoritāte. Nu viņi tuvojās citiem cilvēkiem. Klauna darba laukam.

- Kā būtu, ja mēs novilktu virssvārčus? viņš ierunājās. Tie izskatās pēc formastērpiem.

Viņš saskaitīja divdesmit stāvu, plus gabaliņu, kur nebija stāva atzīmju, tad sākās bremzēšana.

Lifta durvis atvērās uz vienu no visgaumīgākajām telpām, kādu viņš jebkad bija redzējis. Pretī esošā siena bija ovāla, apšūta ar krastā izskalotiem baļķiem. Kokam jūras ūdens bija piešķīris sudrabpelēku patinu, tā formas bija piekrastē noslīpē­tas apaļas, iespaids bija reizē raupjš un ārkārtīgi izsmalcināts. Grīda bija no marmora. Citos apstākļos viņš būtu palicis rāmi stāvam. Lai izbaudītu skatu. Un visnotaļ īpašo telpas skanējumu.

Bet ne tagad. Lifta priekšā stāvēja vīrietis zaļā formastērpā. Ar triecienšauteni. Tas bija Aske Brodersens.

Kasperam nekad nebija patikuši ieroči. Nekad viņš nebija gribējis pat ne tādu mazumiņu kā korķa pistoli savā izrādē. Pat ne tāda veida revolveri, kuram no stobra izšaujas karogs, uz kura rakstīts "blaukš!".

Iemesls, kāpēc viņš tomēr pazina sev pretī esošo ieroci kā automātisko Bushmaster, bija tas, ka viņš tādus bija redzējis tirgus laukumos. Ar Krievijas Valsts cirku viņš bija bijis turnejā pa Austrumu pierobežas provinci, tirgos stāvēja sakrautas auto­mātu ķīpas, opija ķīpas, cieši līdzās, viņš nekad neaizmirsīs svaigu karija lapu un bezskābes ieroču eļļas, un jēlopija smaržu.

Viņš sašūpināja zilo kleitu ap gurniem. Pārlika balsi augstā tembrā.

- Kur ir sieviešu tualete? viņš jautāja.

Pretī esošais vīrietis apstājās. Dāņiem pieklājība ir dziļi asinīs, karmiski, tā ir atvedināma līdz absolūto monarhiju aptveroša­jām feodālajām struktūrām. Kaspers pārslīdēja pāri telpai.

- Pavadi mani turp! viņš nočukstēja.

Tad iebelza vīrietim ar galvu.

Aske Brodersens nošļuka uz ceļiem, it kā lai lūgtos. Afrikā­niete izņēma ieroci viņam no rokām. Viņa turēja to aiz stobra, ar laidi uz leju.

Viņiem pretī esošajā sienā bija cēlkoka durvis. Izliektas tāpat kā siena. Divus metrus platas. Tās atvērās uz gaisa spilvena, bez skaņas un pretestības. Viņi iegāja gaismas telpā.

Sienas bija no stikla. Griesti bija no stikla. Grīda bija no stikla.

Balstīta uz šauriem hromēta tērauda nesošajiem elementiem. Telpas forma bija kā lidojošajam šķīvītim. Viņiem zem kājām bija metrus astoņdesmit augsts kritums līdz jūrai. Aiz izliekta­jiem logiem atradās Kopenhāgena. Viņi bija tik augstu, ka va­rēja redzēt pilsētas meteoroloģiju. Viņi atradās virs mākoņiem, kas gūla pār Frederiksbergu. Virs kaut kā, kas varēja būt ne­gaiss uz dienvidiem. Vakara saule pār pilsētas centru.

Cauri telpai strāvoja milzīga riteņa siluets. Tā bija helikop­tera rotora ēna, pats agregāts stāvēja tieši virs viņiem, nosēša­nās laukums atradās uz stikla jumta.

Pie gara flīģeļa stāvēja ļosefs Kains.

Ikvienam klaunam ir paplašināta pieredze ar sejām, kas pauž pārsteigumu. Kaina seja bija pagalam īpaša. Kaspers to bija re­dzējis dažu labu reizi iepriekš. Saskarē ar patiesi izciliem šovbiznesa personāžiem. Tiklīdz kāds ir uzsēdies domai, ka viņu var izbrīnīt vienīgi pats Kungs, viņš ir savā ziņā padarījis sevi viegli ievainojamu.

Kādā dīvānā sēdēja Klāra Marija, viņai līdzās melnīgsnējs zēns.

Viņa pietraucās kājās un metās pāri telpai.

Viņa ieskrēja Stīnes apskāvienos. Piespiedās viņai.

- Mammu! viņa izsaucās.

Viņa piespieda galvu Stīnei pie vēdera. Un atkārtoja šo vārdu. Aina bija skaista. Bet varbūt uz robežas ar sentimentālu. Mei­tenes seja pagriezās pret Kasperu. Tā bija eņģeliska, līdz pār­plīsa lielos smieklos. Kosmoss nekad nepieļauj sentimentalitāti sevišķi ilgu laiku no vietas.

- Tēti! viņa izsaucās.

Kaspers pameta skatienu apkārt. Lai redzētu, kuram aiz mu­guras stāvošajam ir veltīta uzruna. Neviena nebija.

- Es biju stāvoklī, Stīne sacīja. Kad es aizbraucu. Viņa ir tava meita.

Griestos acīmredzot bija kāda izeja, Kaspers to bija atstājis nepamanītu. Un vienu mirkli dzirde bija viņu pievīlusi. Vīrietis, kurš piezemējās uz grīdas, droši vien bija lēcis no četru metru augstuma. Tikpat viņš piezemējās kā kaķis. Tas bija Ernsts. Apsējs viņam bija noņemts. Izskatījās, ka viss dzīst patiesi labi. Maķenīt pūdera, un viņš būtu varējis pozēt fitnesa studijas reklāmai. Viņa skanējums bija maigs un modrīgs. Lūpas kustē­jās, it kā viņš runātos pats ar sevi. Kaspers pēkšņi saprata, ka dzirdes aparāts ir skaļrunis un mikrofons. Viņš turēja rokās ieroci. Brīdī, kad viņš ķēra zemi, viņš nošāva afrikānieti.

Tā bija šāvienu sērija, tik blīvā kārtā, ka izklausījās pēc kle­pus. Ložu spēks pacēla afrikānieti no grīdas un trieca viņu pret sienu. īsu jo īsu brītiņu ķermenis šķita paliekam karājamies gaisā, tad tas nogāzās ar seju pret grīdu.

Vīrietis pārsvieda ieroci uz Kaspera pusi. Vienu mirkli viņu samulsināja sievietes apģērbs. Kaspers sasprindzinājās trāpījuma gaidās. Viņš paguva sajust sevišķu saldmi no atskārtas, ka lūg­šana ne brīdi nebija apstājusies. Viņš mirs, atdevies lielajai mī­lestībai. Pēc labākajiem paraugiem. Jēzus. Gandijs. Princese Pemasala.

Maksimiliāns nosvieda kruķi un nostājās priekšā Kasperam. Lodes nāca augšupejošā līknē, tās trāpīja viņam gūžā, virs krūtīm, tēvs šķita atmuguriski lidojam virsū Kasperam. Izejošo ložu trajektorijas atvēra viņa muguru kā rāvējslēdzējs, Kaspers tika nošķiests ar asinīm un miesu. Tad tēvs uzlidoja viņam virsū, un abi novēlās uz grīdas.

Plecīgais vīrietis aplaida skatienu telpai. Lai pārliecinātos, ka tajā ir miers, iekams viņš pabeidz savu projektu. Kaspers sajuta sevī uzplaiksnām apbrīnu. Ikviens dižs improvizators pazīst otru. Pēc spējas, sekmīgas norises vidū, atcerēties par kopainu.

Triecienšautene tika pavērsta pret Kasperu.

Tajā brīdī viņš atjēdza, ka afrikāniete ir dzīva.

Ieraudzījis, ka viņa sašauta nokrīt, viņš bija zinājis, ka viņai jābūt mirušai, un viņa dzirde bija izslēgusi sievieti no skaņas ainas. Tieši šāda veida prātīgums ierobežo mūs, cilvēkus, un traucē mūsu uzņēmībai pret patiesi brīnumaino.

Marokā, Sahāras nomalē, uzstādamies ar Cirque du Maroce, viņš bija redzējis pārojamies divus cirka lauvas. Tas bija noticis ceļā no manēžas priekštelpas uz krātiņu, visi bija devušies prom, arī zvēru dresētājs, visas durvis bija aizvērtas un aizslēgtas, Ras­pers iesēdās cirka džipā kopā ar tehniķi. Steigā tehniķim nokrita naģene, viņš atvēra durvis, izliecās laukā, lai to paceltu. No automašīnas līdz lauvām bija septiņdesmit pieci metri. Laikā, kādu viņam prasīja noliekties septiņdesmit piecus centimetrus, lauvu tēviņš pamanījās tikt līdz džipam. Brīdī, kad Kaspers ierāva vīrieti mašīnā un aizcirta durvis, lauvas nagi atsitās pret ūdens kannām virs kāpšļa.

Apkārt lauvam dzirdamo skaņu Kaspers bija vēlējies nekad vairs nepiedzīvot.

Bet piedzīvoja. Tagad. Un ap sievieti.

Afrikāniete uzlēca pa taisno no guļus stāvokļa. Un sasnie­dza Ernstu vienā kustībā.

Viņa iebelza vīrietim pa galvu ar izstieptu roku, kā ar klani. Tad sagrāba viņu aiz kakla un trieca viņa galvu flīģelī. Skaņa bija kā no ķīniešu tempļa gonga. Vīrieša ķermenis kļuva ļengans, viņš saļima skrodera pozā.

Afrikānietes kleita šķita sašķēlusies divās daļās, tās noslīdēja zemē katra savā pusē. Tā bija ķengursoma, pāršķelta uz pusēm kā ar plātņu grieznēm. Āda un dzelzs starplika acīmredzot būs nostrādājusi kā ložu necauršaujama veste.

Viņas rokas savilkās čokurā.

Nenogalini! Kaspers ierunājās. Mums jācenšas būt at­vērtiem pret ļaunumu. Tas tevi vajās visu atlikušo mūžu. Ekeharts kādā vietā saka…

Afrikāniete paskatījās uz viņu. Viņam bija izdevies piekļūt viņai. Varbūt ne ar savu viedumu. Bet varbūt ar pārsteiguma efektu. Viņas apakšžoklis pamazām atkārās.

Vīrietis pie viņas kājām uzslējās uz ceļgaliem un iesita viņai ar ieroča tievo stobru. Kaspers dzirdēja, kā salūst augšstilba kauls.

Viņas acis sasārtojās. It kā baltā gļotāda apkārt varavīksne­nei pieplūstu asinīm. Viņa pieliecās. Rokām apķēra lejā sēdošo vīrieti. Pacēla viņu augšā.

Viņa sāka viņu spiest. Stāvus turēdama deviņdesmit kilogra­mus smagu vīrieti plus pati savu svaru. Ar lauztu augšstilbu. Kaspers manīja, ka ieklausās nākotnē. Ka dzird priekšsajūtu tam, kas var notikt, kad Āfrika pēc laiciņa zaudēs pacietību un sacelsies.

Vīrieša acis sāka kāpt laukā no dobuļiem. Kaspers dzirdēja, kā salūst kāda plaukstas locītava. Ernsta pirksti bija iesprūduši mēlītes sargā.

Automāts sāka šaut. Ložu spiets iezīmēja pussirdi spoguļ­stikla rūtī. Rūts saplīsa un tika iepūsta telpā.

Tā saplīsa ēdamgalda lieluma stikla gabalos. Tajā brīdī Kas­pers izdzirdēja vēju.

Tas bija pieņēmies spēkā. Kaspers bija ļāvies, ka viņu apmāna saule. Nepieradums atrasties tādā augstumā. Tas nebija parasts vējš. Tā bija strāvplūsma, aprīļa vētra.

Driskās saplēstā stikla siena izbrāzās caur telpu, sabirzdama putekļos Kasperam aiz muguras. Pēc stikla vējš sagrāba mēbe­les, bērnus, Kainu, afrikānieti un trieca tos pret sienu.

Kaspers redzēja, kā flīģelis saslejas, it kā gribētu nostāties uz divām kājām. Tad tas tika aizsviests cauri telpai un sašķīda gabalos.

Uz īsu mirkli iestājās limbs. Tajā Kaspers paķēra abus bēr­nus. Viņš novilka viņus zemē pie Maksimiliāna un saslēdza pēdas ap kādu kolonnu.

Nākamajā mirklī, vējam atkāpjoties, nāca sūce, kā plūdu vil­nis, kas atdūries pret krastu.

Tā radīja tādu vilcējspēku, it kā reaktīvajai lidmašīnai būtu izkritušas izejas durvis. Kaspers lūkojās pēc Stīnes. Viņa sēdēja, apķērusies ap kolonnu. Viņš redzēja, kā Kains pūlas tikt uz durvīm.

Afrikāniete palaida Ernstu vaļā. Kaspers redzēja, kā viņš cenšas nolikt ieroci pozīcijā. Redzēja, kā viņš apjēdz, ka rokas vairs neklausa. Tad zemspiediens sāka vilkt viņu uz aizmuguri, pirmajā brīdī lēnām. Viņš nokrita uz ceļiem, lai atbrīvotos no vilkmes, tas neizdevās. Viņš tvēra pēc kolonnas, bet rokas bija pārāk nespēcīgas. Tad viņš tika iesūkts tālu jūrā.

Virs sevis Kaspers izdzirda helikoptera rotoru uzņemam āt­rumu. Viņš dzirdēja skaņu, ar kādu tiek atvērti stiprinājuma tauvu slēdža sprūdi. Tad vējš aizrāva lidaparātu prom no ēkas.

Kaspers neskatījās augšup. Viņš vērās sava tēva sejā. Viņi gu­lēja cieši līdzās. Maksimiliāns smaidīja.

Viņam izdevās pacelt roku. Viņš noglauda Kasperam vaigu.

- Es zinu, ko tu teiksi. Ka tas bija skaisti. Aizkustinoši. Ka es upurējos tevis dēļ. Lai izlīdzinātu kādu daļu no tā, kur mēs ar māti tevi iepinām. Un tā arī ir. Tā, velns parāvis, arī ir.

Viņš mēģināja elpot. Kaspers redzēja tēvam mutē divu krāsu asinis. Tumši sarkanās, kas gāzās no savainotajām vēnām. Un gaiši sarkanās artēriju asinis. Pēdējās izdeva skaņu, kā klusu mutuļošanu, to radīja mikroskopiski skābekļa burbulīši, kas pārplēsa šķidruma virsmu.

- Es esmu vīrs, kam ir lielas rezerves, Maksimiliāns čuk­stēja. Es varu atļauties tev piekrist. Tikai vienu vienīgu reizi. Te, pie pašām beigām.

Kaut arī viņa balss bija vairs tikai visvārgākā gaisa svilpoņa, tā bija vitāla. Tāda, kādu Kaspers to atcerējās no laikiem, kad tēvam varēja būt gadi četrdesmit. Maksimiliāna ķermenis bija šujamdiegs izplatījumā. Bet viņa apziņa bija nevājināta.

- Ej nost, viena no lietām, kas man patika vislabāk, bija nā­ves ainas. Vai atceries Basotol Viņi turpināja nākt atpakaļ un mirt vēl vienu reizi. Mēs aiz smiekliem gandrīz piečurājām bikses. Bet šī te. Šī būs pēdējā.

- Vai esi pārliecināts, vecotēv?

Runātāja bija meitene. Mirstošais pievērsās viņai.

- Vai nav tā kā pavēlu, viņš čukstēja. Iepazīstināt mani ar mazbērniem?

- Diemžēl agrāk tas nebija iespējams, Kaspers sacīja.

- Tev nevajag runāt, meitene teica. Tev vajag domāt par to, ka tu mirsi.

- Ko, pie joda? Maksimiliāns izgrūda.

Meitene bija pārliekusies pār viņu. Uzlikusi roku viņam uz krūtīm. Otru roku viņam uz pakauša.

- Bastian! viņa pasauca.

Melnīgsnējais zēns nometās uz ceļiem Maksimiliānam pie galvas. Apkārt abiem bērniem sakopojās tāda koncentrētība, kādu Kaspers nekad nebija dzirdējis bērniem. Tik tikko pieau­gušajiem.

Kaspers saudzīgi piespieda tēva ķermeni sev klāt. Viņš juta, ka uz viņa rokas pusi kaut kas kustas, gluži kā dzīvnieks. Viņš atskārta, ka tā ir tēva sirds. Lodes bija atdarījušas krūškurvja mugurpusi, vēl arvien pukstošā sirds bija atkailināta.

- Patiesībā, meitene sacīja, ne no kā nav jābaidās.

Kaspers saklausīja klusumu. Tas lodveidīgi izpletās no cen­tra, kas atradās starp abiem bērniem, un izšķīdināja visas ska­ņas. Tas attālināja vēju. Stikla telpu. Ķermeņus. Tagadni. Dāniju. Pēdējais, ko Kaspers redzēja, bija tēva seja. brīdī, kad apziņa tika aizsūkta prom no acīm un uz aizmuguri ievilkta tunelī. Pēc tam viss pagaisa.