TREŠĀ DAĻA

1

Copenhagen Dolce Vita atradās beletāžas stāvā ar skatu uz turieni, kur bija bijis Kongensnītorva laukums.

Kaspers nekad nebija šaubījies par to, ka garīgas ilgas un ēdiens sader kopā un ka būtībā pastāv divi stila paveidi — ir iespējams vai nu badoties vai pierīties virzībā uz Paradīzi.

Lielajās reliģiskajās tradīcijās abas galējības bija izkoptas līdz perfekcijai. Senie tuksneša tēvi un mātes periodiski bija izskatī­jušies tā, it kā staigātu, skeletu uzvilkuši uz drēbēm, taoisti bija sacījuši — "iztukšo prātu un piepildi māgu", un vairākas tibetiešu Dzogčena un Mahamudras stāvzvaigznes pēc skata līdzinājās Gardēžu biedrības valdes locekļiem. Buda bija piedāvājis poten­ciālu ceļu starp abām galējībām, tieši to, šovakar un daudzkārt iepriekš, Kaspers meklēja te, kur viņš nu sēdēja, pie Bobeha I.eisemēra, kur ēdiens bija kā sendienu cirks, spirituālisma piesāti­nāts, šokējošs un uz robežas starp ekvilibristiku un bezatbildību.

Tik un tā kāds punkts pa vidu starp sirdi un saules pinumu neatslāba, un šajā dzīvē arī neatslābs. Tas punkts, kurš zina — ja esi dzimis čigāns, tad tādā apkārtnē kā šī, kur visapkārt ir zelts un sudrabs, un damasts, un ikgadējie ienākumi, kuri nav pat ne tuvu tik zemi kā miljons, tu visdrīzāk esi ienācis kļūdas pēc.

Un tomēr viņš bija turpinājis atgriezties. Tāpēc ka ēdiens bija tāds, kāds tas bija. Tam, kurš meklē visaugstāko, neviens ceļš ne­drīkst palikt neizmēģināts. Un tāpēc ka šefpavārā Kaspers aizvien bija saklausījis sevi — strādniekpuiku, kas dzimis, lai taisītu kumēdiņus tirgus laukumā, un kam atlikusī dzīve būs jāvelta tam, lai mēģinātu saprast, kāpēc liktenis ietērpis viņu baltā for­mastērpā un pavāra cepurē un padarījis viņu par augstāko ap­rindu mīluli, un nolicis viņu kā sava veida virspriesteri ēdienu altāra priekšā.

Kaspers nolūkojās uz ūdeni.

Viņš bija pamodies divas stundas iepriekš, apkārt valdīja piķa melna tumsa.

Viņš norāpās no bēniņiem un nostājās pie dzīvojamā va­gona, tajā neviena nebija. Viņš gribēja iet iekšā, uz roktura bija tērauda stieple, viņš uzšķīla sērkociņu, uz stieples bija plomba ar spiedogu "Kopenhāgenas policija".

Viņš uzlauza plombu. Vagoniņā uzšķīla vēl vienu sērkociņu. Viņi bija aiz sevis visu savākuši. Gluži kā tad, ja balzamēts līķis, no ārpuses tas izskatās labi, bet iekšā vairs nekā nav. Viņa vijo­les nebija, plakanais seifs bija vaļā, viņa papīru nebija. "Kla­vieru grāmatiņa" vairs nestāvēja plauktā.

Bet viņa drēbes bija turpat. Viņš savāca uzvalku, kurpes, dvieli un tualetes piederumus. Noplēsa gabaliņu no kartona vākiem, kas ietvēra Karla Nilsena bērnību Fīnas salā. Nodzēsa gaismu, izgāja laukā, ieķīlēja kartona gabaliņu ceļgala augstumā. Cik labi mācēdams, salika kopā abas plombas puses.

Tualetes ēkā viņš iegāja dušā un noskuvās, vispirms ar elek­trisko, tad ar žiletes skuvekli. Seju, kas noraudzījās uz viņu no spoguļa, bija skāris vecums un pilnais grims, kas trīsdesmit ga­dos uzklāts piecus līdz septiņus tūkstošus reižu.

Reiz Stīne bija stāvējusi viņam aiz muguras. Apskāvusi viņa seju. Apskatījusi viņu spogulī.

Kaut kas no Pestītāja, viņa sacīja. Kaut kas no Ieķīlātā kalpa zēna.

Kaut kas no Grāfa Danilo "Jautrajā atraitnē".

Viņš labprāt būtu atvadījies no Dafija, bet risks bija pārāk liels. Ja policisti viņu gaida, tie gaidīs pie vārtiem. Viņš iegāja stallī.

Griestu spuldze dega, viņš paņēma pāris ābolu no kastes un nostājās pie Roselilas steliņģa. Ķēve mazliet palēca viņam pretī, kā maza meitene, kas grib spēlēties. Viņš aplika rokas viņai ap kaklu. Pēc divām nedēļām viņa būs iemidzināta.

Kaut kur ārpus gaismas loka sakustējās kaut kas, kas ne­bija zirgs.

Kaspers atrāva vaļā steliņģa dubulto aizšaujamo bultu. Viņš izspers durvis, iedūksies kā meža lapsene, un viņi dabūs Roselilu sev ģīmī kā sešsimrkilogramīgu šāviņu.

No tumsas iznāca Dafijs. Viņš būs stāvējis ļoti klusu.

Dafijs pienāca pie steliņģa. Aizbīdīja bultu vietā. Uz šķērs­koka Kaspera priekšā viņš nolika vijoli, dokumentus, "Kla­vieru grāmatiņu".

- Es uzvilku mugurā lielu mēteli. Un iegāju viņiem līdzi vagoniņā. Šis ir tas, ko pietika laika paglābt.

Pārvaldniekam viena roka pameta šķērsi. Izgaisa skatienam. Atgriezās ar ābolu.

- Spriedums, Kaspers ierunājās, toreiz, par ko tas bija?

- Par trim miljoniem Nīdāla veikalā. Darba laikā.

Kaspers bija mēģinājis Stīnei uzdāvināt Markusa Nīdāla tai­sītu gredzenu, viņa bija atraidījusi; panākt, lai viņa pieņem dāva­nas, bija bijis grūti vai neiespējami. Tomēr veikala apmeklējums bija krāšņs. Veikals atradās Nīestergādē. Pie durvīm stāvēja divi sargi. Rotaslietas un pulksteņi gulēja necauršaujama stikla šķir­stos, gaidīdami, kad varēs nogrimt ugunsdrošajos seifos zem grī­das, tiklīdz kāds kaut vai pagrabinās turzu ar karamelēm.

- Un arods? Kaspers vaicāja. Kurš tev bija jāpamet? Kas tas bija?

- Es biju Borasa skolnieks.

Borass bija bijis eleganto zagļu Johans Sebastians Bahs. Vi­ņam bija viens skolnieks, apustulis, dharmas mantinieks. Kaut kas sarosījās Kaspera atmiņā. Mantinieks bija sācis apgūt man­tojumu. Un tad piepeši viņš bija pazudis.

Kaspers atvēra futrāli, vijole bija neskarta.

- Kā vārdā šādi riskēt?

Pārvaldnieks apstājās durvīs. Viņš nolūkojās uz stalli.

- Viņi tiks ganībās, Dafijs sacīja. Es viņus šorīt nopirku. Par summu, ko būtu maksājušas lopkautuves un jāšanas sko­las, atskaitot veterinārārsta rēķinu. Pirms Borass nomira, mums ar viņu bija dažas sarunas. Es jutos tā, ka viņš man atstāj savu testamentu. Tas, ka es atpirku zirgus, sākās jau toreiz. Es neva­rēju savilkt galus kopā, ar mācekļa algu. Viņš sacīja: "Tev ir jāsasparojas, Dafij, dzīve nav nekāda lūgšanu sapulce."

- Skaisti, Kaspers atteica, tu esi paveicis žēlsirdības darbu. Bet arī man bērnībā bijušas traumas, man ir grūti jebko pieņemt, vienmēr kaut kas ir pierakstīts sīkā šriftā, kas tas varētu būt šajā gadījumā?

Viņš runāja tukšai durvju ailei — un zirgam. Dafijs jau bija prom.

Viņš nolūkojās uz ūdeni. Viņam priekšā pletās nepārtraukts ūdens klājs, no turienes, kur bija atradies apstādījumu loks, līdz Nacionālajai bankai.

Jātnieka piemineklis bija aizvākts. Uz ietves pirms nožogojuma kamerorķestris spēlēja apetītelīgus kumosiņus no Brandenburgas koncertiem, ieskandinot Kopenhāgenas pilsētas pavasara un vasa­ras izklaides pasākumus. Ap mūziķiem cilvēki straumēm plūda iekšā nakts dzīvē, it kā viņiem būtu misija un virziens esamībā.

Viņš aizvēra acis un ieklausījās mūzikā. Telpā ap sevi. Zem virskārtas bija tik daudz baiļu, ka ar tām pietiktu neirožu klī­nikas atvēršanai.

Viņš atvēra acis un nolūkojās uz ūdens klāju. Tas neatgādināja pasaules bojāeju, Pompejus, Santorini, grēku plūdus. Tas būtu varējis būt dabisks ezers. Ļoti liela ūdens avārija.

Pilsētas bailes bija pastāvējušas arī pirms zemestrīcēm, viņš šīs bailes bija dzirdējis kopš bērnības, kopš nelaimes gadījuma, kopš brīža, kad viņam bija saasinājusies dzirde, tās bija senas paziņas. No nāves gadījumiem, no nopietnām nelaimēm manēžā, no sevis paša. Bail bija ne tik daudz no pašām katastrofām, bet no tā, kas pavērās aiz tām. Traģiskie notikumi bija durvis, ku­ras veda uz atskārtu, ka mums katram savs laiks ir nomērīts un viss, ko svarīgi satvert ciet — dzīvība, laime, nāve, mīlestība, iedvesma — ir absolūti ārpus mūsu varas.

Viņš samanīja pēkšņas dusmas uz Mūsu TevsMāmiņu. Cil­vēki viņam apkārt būtu varējuši būt laimīgi. Viņš pats būtu varējis būt laimīgs. Pie Leisemēra viņi visi būtu varējuši justies kā absolūtie monarhi. Vai vēl labāk, kā dievi, jo pēc tam, kad tu biji ēdis un dzēris, un baudījis karalisku apkalpošanu, pagaisa trauki, pagaisa sulaiņi, pagaisa visa feodālā ilūzija, un tu atra­dies laukā, brīvajā un bezatbildīgajā Kopenhāgenas naktī.

Tā vietā pastāvēja dabas katastrofas. Vardarbība pret bērniem. Nolaupīšanas. Vientulība. Savstarpēji mīlošu cilvēku atšķirtība.

Dusmas turpināja kāpt. Dusmojoties uz Dievu, problēma ir tā, ka nav iespējams vērsties ar sūdzību pie augstākas instances.

Viņš pagrieza krēslu un mēģināja tikt vaļā gan no šīs telpas, gan skata pa logu. Tas situāciju padarīja tikai ļaunāku. Pāri cinka letei, kas atdalīja virtuvi no restorāna, viņš ieraudzīja Leisemēru.

Kad Kaspers pameta Dāniju iepriekšējo reizi, domādams, ka uz visiem laikiem, viņš tieši šeit, pa daļai nevilšus, bija atstājis lielu nesamaksātu rēķinu. Viņš bija dzīvojis pārliecībā, ka tas būs norakstīts. Leisemēram pāraugot restorānu un iedzīvojo­ties baltā kreklā ar kaklasaiti un direktora krēslā. Tā vietā viņš tagad stāvēja pieliecies pie konvekcijas krāsns, spēcīgs un rupjš kā lopkopis. Kā Eli Benneveiss, kurš arī nekad neiemācījās pa­likt savā kabinetā. Bet bija turpinājis vandīties pa staļļiem.

Kaspers sadzirdēja skaņu, ko atcerējās, bet nespēja identi­ficēt. Tālākajā restorāna galā sēdēja kāda dāma un kāds kungs, sieviete — ar muguru pret Kasperu, viņš pievilka skaņu tuvāk. Tā bija Strandvejenas aristokrāte. Tikai tagad Mūsu TēvsMāmiņa vai liktenis, vai kosmētikas industrija bija piešķīrusi viņai garus melnus matus un stilīgu bikškostlmu. Viņa sēdēja ar mu­guru, viņai pretī esošais vīrietis bija par desmit gadiem jaunāks nekā viņa un pusotru metru platiem pleciem, viņa skaņa bija neērtības pilna, itin kā viņš nebūtu radis ieturēties vietā, kur, lai paēstu, jāmaksā no piecsimt kronām uz augšu.

Tuvojās deviņdesmit kilogrami soļu. Kasperam priekšā tika noliktas divas šampanieša glāzes, vienā ielija dzēriens, viņš ieklau­sījās burbuļu polifonijā, tas bija Krug.

Viņš pacēla acis uz pilnīgi pliko pauri un ievaskotajām Ūsi­ņam, kā Gurdžijevam, tas bija I.eisemērs.

- Esmu atnācis, lai samaksātu par visu, Kaspers teica.

Šefpavārs ļāva prāvajai lāsveida pudelei ieslīdēt ledus traukā.

Tad viņš aizgriezās.

Kaspers panāca viņu vienā kustībā. Šefpavārs būtu aizgājis, bet viņa kreisā pēda bija aizķērusies aiz āķa, šis āķis bija Kaspera kreisā pēda. Leisemērs sāka krist. Lai apturētu kritienu, viņš gribēja pakustināt labo kāju, arī tā bija aizķērusies aiz āķa, ko veidoja Kaspera labā pēda.

Kritiens būtu bijis smags, bet Kaspers izslīdēja no krēsla, noķēra masīvo augumu un pievilka sev klāt.

- Tu šodien neesi darbā. Tev ir brīvdiena. Es pajautāju, kad rezervēju galdiņu.

Viņi pazina viens otru divdesmit piecus gadus, vienmēr viņu starpā bija valdījusi savstarpēja cieņa, sirsnība un pieklājība. Nu piepeši pieklājības vairs nebija. Tas ir viens no klauna uzdevu­miem. Atsvabināt arī tagadnes tumšās puses

- Es gribēju pats būt te. Ar gaļas cirvi. Lai redzētu, vai tu samaksāsi par visu.

- Es nenosaucu savu vārdu.

Leisemērs atraisījās vaļā. Viņi stāvēja pavisam cieši līdzās.

- Policija, šefpavārs klusām sacīja. Gaida tevi laukā. Viņi paņems tevi ciet, kad iesi projām. Viņi grib redzēt, ar ko tu satiksies.

Kasperam pēkšņi ienāca prātā, ka Gurdžijevs kaut kur rak­stījis, kā viņš piedalījies Lieldienu mielastā. Būdams inkarnējies Jūdasā.

- Tātad tu par mani ziņoji.

Uz gludi skūtajiem vaigiem Kaspera priekšā iedegās divi sar­kani plankumi, kā brīdinājuma lampas. Leisemērs satvēra viņu aiz žaketes atloka, šefpavāra rokas bija tik lielas un resnas kā amerikāņu picas.

- Pastāvīgie apmeklētāji skatās, Kaspers sacīja. Un vi­ņiem nepatīk tas, ko viņi redz.

Leisemērs palaida viņu vaļā.

- Viņi zināja. Te ir arī no Tieslietu ministrijas. Man nebija tava numura. Ko tu pats būtu darījis?

Kaspers nomierinoši uzsmaidīja tuvākajiem galdiņiem. Cil­vēki atslīga atpakaļ vodeviļā, Leisemērs izkūpēja. Kaspers pa­lūkojās ārā pa logiem. Caur garderobi un stikla durvīm. Viņi varēja būt jebkur pūli. Kādā mašīnā.

Telpā kaut kas notika, arī ar dziļākajiem slāņiem, uz mirkli bailes atkāpās. Viņš pacēla acis, tā bija Stīne.

Viņa bija restorāna vidū. Ceļā pie Kaspera. Viņa kustējās ne­veikli, kā arvien ļaudīs, kā skolniece izlaiduma ballē.

Tik un tā cilvēki mirkli pārstāja ēst. Pat tie, kuru rokas slīga pār Leisemēra deserta galdiņu. Aiz viņas stingros rikšos sekoja divi jaunākie viesmīļi. Lai varētu atvilkt viņai krēslu. Viņš pats būtu varējis zvērēt, ka Stīni pavada gaismas aplis. Līdz brīdim, kad viņš aptvēra, ka sievieti izgaismo viņa paša un citu apmek­lētāju uzmanība.

Viņš izpleta rokas apskāvienam. Tas tā ari nerealizējās. Viņa paskatījās uz Kasperu. Ar skatienu, kas būtu apturējis auļojošu cirka ziloni. Viņš palika karājamies gaisā. Kā aizšauts putns.

Stīne bija vienīgais cilvēks, attiecībā pret kuru viņam nekad ne­bija izdevies uztrāpīt īsto laiku uznācienam.

Viņa apsēdās. Viņas būtība bija Mi mažorā. Mi mažora aug­šējā aspektā. Viņš vienmēr bija dzirdējis spoži zaļu gaismu vi­ņai apkārt.

Viņa noņēma no kreisās plaukstas locītavas prāvu ūdens­līdēja pulksteni un nolika to uz galda.

- Pusstundu, viņa paziņoja.

Viņa bija izmainījusies. Viņš nevarēja pateikt, kādā ziņā. Viņa sagatavošanās pagaisa. Laikposms, kuru viņš nebija Stīni redzē­jis, pagaisa. Desmit gadiem nebija nekādas nozīmes. Veselam mūžam nebūtu bijis nekādas nozīmes.

Viņš pamāja ar galvu uz melnā un zeltainā ūdens pusi.

- Kas tur notiek? Kāds tev ir sakars ar to?

Sākumā viņam šķita, ka viņa neatbildēs.

- Kad tu ej pa pludmali basām kājām, viņa sacīja, kas notiek tās pēdas priekšā, kuru tu liec pie zemes?

- Man jau gadiem nav bijis noskaņojuma staigāt pa pludmali.

Viņas acis samiedzās.

- Un ja būtu bijis?

Viņš padomāja.

- Smiltis kļūst tādas kā sausas.

Viņa palocīja galvu.

- Ūdens tiek aizsūkts prom. Tāpēc ka spiediena paaugstinā­šanās palielina porainumu apkārt spiedienam pakļautajam ap­gabalam. To sauc par Vatanjana teoriju. Kura apgalvo kaut ko tādu, ka Zemes garozas spriegums rada gruntsūdens līmeņa iz­maiņas. Mēs cenšamies šo teoriju pilnīgot. Mēs apstrādājam akas urbumu ūdens līmeņa rādītājus. No visa Zēlandes re­ģiona. Lai uzminētu, vai būs jaunas zemestrīces. Un lai saprastu pirmās.

Viņš tik tikko pievērsa uzmanību vārdiem. Tikai to krāsai. Skaidrodama viņa ieslīdēja savā subdominantē, La mažorā, .

viņas mentālā puse skanēja līdzi, viņas krāsa nobīdījās uz spek­tra zilo galu.

- Viss beidzies, viņš sacīja. Tā raksta avīzēs. Kaļķī bija alas, un tās sabruka. Zinātāji uzskata, ka to vairs nav.

-Jā, viņa atteica. Alu noteikti vairs nav.

Viņas skanējums bija mainījies. Ļoti īsu mirkli, sekundes ce­turtdaļu. Bet tas bija tieši sekundes ceturtdaļu par ilgu. Tas bija mainījies uz fa minoru. Pašnāvnieku toņkārtu.

- Kas tas ir? viņš jautāja. Kaut kas ir šķērsām.

Viņa paraudzījās pār plecu. It kā gribēdama ieraudzīt kredito­rus. liet tas nebija iespējams. Viņa vienmēr bija grauzusi akmeņus.

- Kas ar tām zemestrīcēm? viņa vaicāja.

- Avīzēs raksta, ka nav skaidrības. Par to, vai tā bija zemes­trīce. Vai vienkārši sagruva grotu sistēma. Raksta, ka Dānijā vienmēr bijušas zemestrīces. Kaut kādā saistībā ar spriegumu vēl no leduslaikmeta. Tās tikai neesot piesaistījušas publiku.

- No kurienes šāda informācija?

- No jums.

Viņas skanējums izmainījās vēlreiz.

- Šī ir "civilā katastrofa". Visu informāciju monitorē Valsts policijas Speciālā nodaļa.

Viņiem priekšā kaut kas tika nolikts, varbūt uzkodas, viņa aizslaucīja tās prom.

- Uzliec rokas uz galda!

Viņš uzlika rokas uz galda.

- Zemestrīces stiprumu nosaka ballēs pēc Rihtera skalas. Vienu līdz trīs balles nevar manīt. Var tikai reģistrēt ar seismogrāfu. Un pat tad to spēj nolasīt tikai kvalificēts seismologs. Četras balles — tās jau ir jūtamas vibrācijas. Bet pilsētā tu tās sajauktu ar smago satiksmi.

Viņa satricināja galda virsmu uz viņa roku pusi. Vibrācijas pieņēmās spēkā.

- Pie piecām ballēm saplaisā mūri. Pie sešām ballēm iet vaļā ļembasts. Viss sākas kā sprādziens. Vienā punktā. Epicentrā. No šā punkta neregulāros apļos izplatās sekundārie viļņi. Tieši tie nodara postījumus.

Galds sitās pret Kaspera ķermeni.

- Sākot no septiņām ballēm un uz augšu, viss ir haosā. Krīt viss, izņemot ēku atlūzas. Viss rīb kā pērkons. Bet tu nespēj no­teikt skaņas avota atrašanās vietu.

Galds kratījās zem viņa rokām. Šampanieša glāze apgāzās un saplīsa. Viņa atliecās atpakaļ.

- Es biju pie Sanandreasa lūzuma. Pirms vairākiem gadiem. Tur strādā zinātnieki no Kalifornijas universitātes Losandželosā. Mēs iesmidzinājām augstspiediena tvaikus vietā, kur ro­bežojas plātnes. Lai atbrīvotu Zemes garozas spriegumu. Tas neizdevās. Mēs strādājām Antonadā. Divdesmit kilometrus no Sanfrancisko. Uznāca zemestrīce. Vienā brīdī dzīve, ikdiena, bērni. Nākamajā mirklī nāve, posts. Pārrautu gāzes vadu ugunsgrēki. Tā bija neliela zemestrīce. Bet septiņas balles.

Viņš agrāk nebija redzējis Stīni šādu, pat ne toreiz, kad viņa pameta viņu. Skanējums bija sabiezējis.

- Zemestrīces epicentru nosaka ar parastiem trigonometris­kajiem mērījumiem. Dānijas un Grenlandes Ģeoloģiskās Izpētes centrs — GEUS — ietilpst Eiropas seismogrāfiskās brīdināša­nas ķēdē. Tā monitoros parādās Eiropas skaitļi, tiklīdz tie pienāk, kad triecienvilnis ir skāris Cīrihi vai Gēteborgu. Nekas nepie­nāca. GEUS paspārnē darbojas mērstacija Vestvoldenā. Viņiem tur ir REF TF.K seismogrāfi. Pilns aparatūras komplekts. Ra­dars, kas spēj reģistrēt zirnekļa kustību pa Knipelsbro tilta mar­gām. Viņi nereģistrēja neko.

Kaspers saprata, ko viņa saka. Un tomēr nesaprata.

- Iegrimst kvadrātkilometrs Zemes garozas un jūras gul­tnes, viņa turpināja. Pārvietojas vairāk nekā simt miljoni tonnu cieto iežu, krīta un smilšu. Un no tā visa tik vien kā pazemes nodrebēšana.

- Ūdens pieplūdums? Ūdens tur bija.

- Bija spiedienvilnis. Kas aizkļuva līdz Helsingērai, un tālāk ne. Bet nekādas sauszemes kustības. Nekādu masas pārvieto­šanās pēdu.

- Alas?

- Nebija nekādu alu.

Viņa nu bija pilnībā fa minorā. Kā Šūberta stīgu kvartetā. Vis­pirms Mi mažors savā debesu tīrībā. Un tad piepeši fa minors. Tajā brīdī Šūberts ar kādu prātu būs zinājis, ka viņam jāmirst.

- GEUS un Dānijas Kosmonautikas centrs uzspridzināja tūk­stoš piecsimt kilogramus dinamīta. Pagājušajā vasarā. Divus mēnešus pirms pirmās zemestrīces. I.ai izzinātu dziļākos slāņus zem Kopenhāgenas. Spridzināšana notika vairākās vietās firezunda dibenā. Un spiedienviļņu kustības tika uztvertas ar ģeofoniem. Vai atceries tos?

Viņš pamāja ar galvu. Viņš bija Stīnei kalibrējis četrsimt ģeofonus, pēc dzirdes. Tie bija smalkjūtīgi mikrofoni, paredzēti iegremdēšanai zemē. Viņš sajuta sirdī ielīstam prieku par to, ka viņa atzina vismaz šo nelielo pagātnes gabaliņu.

- Ta pati procedūra, ko izmantoja, reģistrējot Silkeborgas ano­māliju 2004. gadā. Dažādos nogulu slāņos skaņas viļņiem ir atšķirīgs izplatīšanās ātrums. Kaļķī nebija nekādu alu. Tas ne­bija sagruvums.

- Kas tad?

Viņa neatbildēja. Tikai skatījās uz Kasperu. Viņa gribēja viņam kaut ko pavēstīt. Viņš to neuztvēra. Tomēr īsu mirkli viņa bija noņēmusi aizsardzības blokus.

Viņš nostiepa pasta kvīti pirkstos. Viņa lēnām izlasīja to. Iz­lasīja pati savu vārdu. Bērna rokrakstu. Bet tikpat personisku, ļoti skaidri salasāmu.

- Klāra Marija, viņš sacīja. Audzēkne, deviņus gadus veca meitene, uzradās pirms gada, tagad viņa ir nolaupīta. Man bija īsa tikšanās ar viņu. Viņa man iedeva šo te.

Stīncs seja bija kvēlojusi. No daudz ārā pavadīta laika. No uzbudinājuma. Nu krāsa bija aizplūdusi prom. Stīne slējās kājās.

Viņš satvēra viņu aiz plaukstas locītavas.

- Tas ir bērns, viņš teica. Viņa ir dzīvības briesmās. Ko viņa aizsūtīja tev?

Viņa gribēja atvilkt roku, viņš satvēra to ciešāk.

Pie durvīm bija manāma kustība, to radīja viens no diviem mūkiem un vēl viens vīrietis civilā. Sieviete ar tumšajiem ma­tiem un viņai pretī sēdošais vīrietis bija piecēlušies kājās. Šāda sinhronitāte nodrošināja viņiem darbu policijā.

Nekādas izejas. Bija Lieldienas. Kaspers domāja par Pestītāju. Arī Viņam piektdienas vakarā nebija bijis pārlieku jautri. Tik un tā Viņš bija mēģinājis vēl un vēl.

Kaspers pacēla balsi.

- Es esmu mocījies, viņš sacīja. Esmu neizsakāmi mocī­jies visus šos gadus.

Viņa izņēma šampanieša pudeli no ledus spaiņa, turēdama to kā žongliera vāli. Pie vainas bija viņa satvēriens ap viņas plauk­stas locītavu, fiziska spiediena nojausma, viņa nekad nebija va­rējusi to paciest. Viņš palaida Stīni vaļā.

- Es esmu mainījies, viņš teica. Esmu cits cilvēks. Piedzi­mis no jauna. Es nožēloju.

Viņa sāka griezties apkārt. Policisti nāca uz Kaspera pusi. Bija bezcerīgi mēģināt tikt viņiem garām.

- Es nevaru samaksāt, viņš paziņoja. Esmu galīgi tukšā.

Telpā bija izcila akustika. Mazliet pasausa, bet griesti bija

rievoti, pie augstām frekvencēm tie nodrošināja lielisku skaņas izplatīšanos, skaņa ir jāapmet augšpēdus, gludi griesti ir murgs. Tuvējie galdi bija pārstājuši ēst. Divi viesmīļi pamazām virzījās šurp.

Stīne mētājās šurpu turpu. Kā tīģeris menažērijas sprostā.

Viņš pacēla sadauzīto šampanieša glāzi. Tā bija pārvērtu­sies par žilešu vainagu uz kristāla kājiņas.

- Es negribu dzīvot bez tevis! viņš izsaucās. Es izdarīšu pašnāvību!

Restorānā bija cilvēki simt. L)a|a skaņas piekrita viņiem. Tik un tā patlaban vairākuma uzmanība bija pievērsta Kasperam. Trīs viesmīļi plus Leisemērs bija gandrīz tikuši līdz viņa gal­dam. Policisti bija apstājušies.

- Tad dari tā! viņa šņāca. Dari tā, velns lai parauj!

No šampanieša viņas glāzē uz galda pacēlās burbuļu māko­nis. Viņš to nesaprata. Krug gatavošanā izmanto vairāk nekā piecdesmit procentus veca vīna. Tam nepiemita moderno šam­paniešu trauksmainums. Glāze sāka dejot. Mazie šķīvīši pacēlās gaisā, to saturs atdalījās un lidinājās apkārt, gliemeži pētersīļu krēmā uz maziem, sablīvētiem medaljoniem no pavasara pura­viem līdzīgas substances, dāņu omāri ar Serrano šķiņķi.

Tad sākās zemestrīce.

Trauki un glāzes tika aizslaucīti no galdiem. Cilvēki kliedza. Viens no lielajiem fasādes logiem saplaisāja, sašķīda, nogāzās uz grīdas kā pulverizēta stikla kaskāde.

Viņš nu bija uzmests uz galda. Telpā esošie cilvēki, kuri bija stā­vējuši, tagad gulēja uz grīdas. Izņemot Stīni.

- Tā ir zīme, viņš sacīja. Ka mūsu likteņi sieti ciešām sai­tēm. Cilvēki vienmēr ir zemestrīcē saskatījuši zīmes.

Viņa nepiespiesti iztaisnojās. Mēģinādams viņai sekot, viņš nostieptos uz grīdas. Telpa sagriezās viņam acu priekšā.

- Tā ir karma, viņš turpināja. Mēs esam bijuši mīļākie kādā agrākā dzīvē.

Viņš tika sagrābts no aizmugures. Leisemērs un viesmīļi bija tikuši līdz viņam. Policisti vēl atradās četrrāpus. Ceļš uz ārdur­vīm bija brīvs.

- Es gribu, lai mani aizved uz virtuvi, viņš kliedza, pie netīrajiem traukiem. Es palikšu, kamēr par visu būs samaksāts!

Leisemērs aplika viņam ap pleciem mēteli.

- Mums ir mašīnas, viņš atteica.

Kaspers tika aizvadīts uz ārdurvju pusi. Viņš manīja garde­robē pavīdam Stīnes dūnu jaku. Viesmīļi sastājās lokā ap viņu. Leisemēra lūpas atradās pie viņa auss.

- Pusminūti, viņš dvesa. Es viņiem aizšķērsošu ceļu pus­minūti. Un tu būsi gabalā.

Kaspers tika aizstumts garām Stīnes jakai. Tumšmatainā sie­viete un vīrietis pūlējās tikt līdz viņam, garām apgāztiem krēs­liem un panikā kritušiem apmeklētājiem. Viņš iebāza roku Stīnes kabatā, izvairīdamies jaku uzlūkot tieši. Vēl desmit sekundes. Un viņš būs gatavs.

- Jūs būsiet liecinieki, viņš kliedza. Manai mūža grēk­sūdzei. Šo sievieti. Kuras dzīvi es agrāk esmu izpostījis, es pie­spiedu ierasties uz šo tikšanos ar slepenu nodomu.

Leisemērs aizšāva roku priekšā viņa mutei. Delna smaržoja pēc ķiplokiem un salvijas.

- Es izvārīšu no tevis buljonu, šefpavārs dvesa.

Durvis atdarījās. Kaspera papēži atrāvās no zemes.

Viņi bija pielikuši spēku. Cilvēks, kurš nebija radis krist, būtu kaut ko salauzis. Kaspers nonāca uz ietves, apmetis kūleni uz priekšu. Cilvēki atbrīvoja vietu ap viņu.

Trīs divu vīru komandas virzījās uz viņa pusi. Atstarpju starp viņiem nebija.

Viņš norāva nost žaketi un kreklu, pūlis atkāpās no viņa, atspiežot atpakaļ civilā ģērbtos policistus. Līdz pusei kails un atplestām rokām viņš sāka virzīties sāniski gar sadauzīto res­torāna logu. No iekšienes uz viņu blenza simt seju.

- Grēku izpirkšanas gājiens! viņš kliedza. Divsimt reižu apkārt restorānam! Es lūgtin izlūdzos abpusēju plaušu kar­soni!

Viņš stāvēja orķestra priekšā. Uz viņa pusi panācās kārtības sargs formastērpā, nespēdams izšķirties, ko ķert, ko grābt, Kas­pers izvilka no žaketes sauju naudaszīmju, mūziķu priekšā uz­meta tās gaisā, tās bija tūkstoškronu banknotes, tās noplivinājās zemē kā kastaņbrūnas dūjas. Ieraudzījis naudu, kārtības sargs apstājās.

Pie ietves apmales, ar skatu uz Hovedvagtsgādi, pieripoja tak­sometrs. Atvērās restorāna durvis. Stīne iznāca un iesēdās taksī. Kaspers pieskrēja pie mašīnas brīdī, kad durvis aizcirtās. Tas bija nepareizs virziens, uz policistu pusi. Bet viņš nespēja sa­valdīties.

Viņš piebungāja pie Stīnes durvīm. Logs nolaidās.

- Mēs apprecēsimies! viņš sacīja. -Šis ir bildinājums. Es esmu mainījis attieksmi. Es ilgojos pēc ģimenes. No visas sirds ilgojos.

Sitiens trāpīja viņam zem vaigu kaula. Tas nāca kā pārstei­gums, viņš nebija redzējis, kā Stīne paceļ roku. Bet viņa vismaz bija nolikusi šampanieša pudeli.

- Atmosties! viņa teica.

Viņš pacēla pasta kvīti un turēja izstieptu viņai priekšā.

- Kas bija vēstulē? viņš jautāja.

Taksometrs atbrauca nost no apmales, uzņēma ātrumu un prom bija.

Kaspers izslējās. Cilvēki viņam apkārt vēl arvien bija parali­zēti. Zemestrīces iespaidā. Tikko notikušā iespaidā. Viņš devās uz orķestra pusi.

Pie ietves apmales stāvēja sieviete. Aizmugurē esošā pūļa izspiesta priekšplānā. Viņa stāvēja ar divriteni. Tā bija nodaļas priekšniece Asta Borello.

Viņa nolūkojās uz Kaspera kailo ķermeņa augšdaļu. Kā uz poltergeistu.

Sastapt Astu Borello šeit bija izcila sinhronitāte. No tām, par kurām Jungs izteicies, ka tādas gadās tikai tiem, kas savā individuācijas procesā ir spēruši septiņjūdžu soli pretim nezinā­majam.

Viņš ieklausījās sievietē. Varbūt viņa bija ceļā uz tikšanos ar draudzeni. Ceļā uz teātri. Viņa bija svārkos. Zeķbiksēs. Garos augstpapēžu ādas zābakos. Tik un tā viņa brauca ar riteni. Nav nekāda iemesla naudu izkaisīt vējā un varmācīgi mesties virsū ietaupījumiem. Lielās piektdienas vakarā.

- Asta! viņš sacīja. Vai kāda izpildu lieta ārpus biroja?

Viņa mēģināja tikt prom no Kaspera, neizdevās.

Viņš piegāja pie orķestra. Noliecās. Pacēla banknotes. Pa­ņēma pusi nost. Katram mūziķim tāpat vēl palika pa taukšķim.

- Nodarbojoties ar labdarību, viņš sacīja, ir svarīgi nepārdozēt.

Tajā mirklī kolektīvā paralīze pagaisa. Cilvēki skriešus me­tās uz viņa pusi.

Ja skrējiens būtu noticis pa apgaismotu mākslīgā seguma piec­simt metru celiņu, Kasperu būtu noķēruši. Bet šī bija sprinta distance, pa melnu labirintu.

Viņš iegriezās pirmajos vaļējos vārtos, divi pavāri patlaban izkravāja divus Leisemēra katafalkus, ārējas kāpnes veda divus stāvus augšup uz zemas sētas mājas jumtu, pēc tam sekoja četr­simt metri augsta dzīvžoga virs dēļu sienas un atkritumu kon­teineriem, kas atdalīja Nīestergādes un Nīadelgādes dzīvojamo namu iekšpagalmus. Viņš šķērsoja Nīestergādi un Kēbmāgergādi, un tikai tad, kad bija ticis līdz vaļējiem laukumiem, kur skrejošu cilvēku varētu pamanīt, viņš pārgāja uz soļiem.

2

Virspusēji pilsēta izskatījās pēc sevis, ja neskaita televīzijas bri­gāžu kravas mikroautobusus pie viesnīcām, novietotus divās rin­dās paralēli ielas malai. Taču skaņas aina bija citāda. Sākumā viņam šķita, ka vainojams nožogojums. Ceļā uz restorānu viņš bija redzējis, ka iekšpilsēta nu ir satiksmei slēgta virzienā no no­cietinājumiem uz centru, cauri tika vienīgi taksometri un auto­busi, varbūt pastāvēja bažas par jaunām zemestrīcēm.

Viņš vienmēr bija mīlējis nedaudzās pilsētas, kurās nebija sa­tiksmes, pirmkārt jau Venēciju. Tās varēja dzirdēt, cilvēku soļi un balsis uzdeva pilsētas ritmu. Tāpat bija tagad. Viņš devās pāri Grobredretorva laukumam, un pieci simti baložu pacēlās gaisā, viņu spārnu vēzieni sasvārstīja visu laukumu. Tas pats Rāts­laukumā, nebija nevienas mašīnas, viņš nekad nebija dzirdējis Vesterbro apkaimi šādu, klusu un svinīgu.

Tad viņš manīja klusumu sakopojamies, skaņas sabiezējam, viņš saklausīja flautas tēmu, tā bija "Actus Tragicus", Baha vie­nīgā nāves mesa, varbūt tās bija iedomas, varbūt Bahs bija uzķē­ris kaut ko no tām skaņas dekorācijām, kas pavada ikvienu apokalipsi. Un tolaik viņam bija tikai divdesmit divi gadi.

Vesterbrogādes satiksme saslēdzās ap viņu. Viņš nogriezās kādā šķērsielā, kas veda uz veco šaušanas poligonu, viņš bija spiests sameklēt vietu, kur atpūsties, vidējās distances bija pa­šas ļaunākās, pēc četrsimt metriem anaerobās sprinta rezerves ir iztukšotas, un vēl ir palicis krietns gabals, viņa sirds darbo­jās pārāk ātri, lai lūgšana varētu tikt līdzi.

Kāda sieviete devās iekšā pa kāpņu telpas durvīm, viņš pa­guva aizkļūt līdz tām, pirms durvis aizvērās.

Kaspers palika stāvam, līdz sievietes soļi nonāca līdz dzīvok­lim un aizcirtās durvis. Tad viņš kāpa augšup, lifta nebija, viņš pagāja garām sestajam stāvam un apsēdās uz kāpnēm pie veļas bēniņiem. Viņš ieslēdza gaismu un izvilka salocīto A4 lapu, kuru bija izķeksējis no Stīnes kabatas.

Tas bija fakss, parakstīts nesalasāmā gotiskā rokrakstā, ar atzīmēm Berlin un Europдisches Mediterranes Seismographisches Zentrum, viņš vēlējās, kaut prastu vācu valodu labāk, nekā tik, lai izburtos caur Baha kantāšu tekstiem, un to pašu ar mokām. Bet adrese bija salasāma, tur bija Stīnes vārds un divas pilsētas vietas. Viena bija viesnīca Scandinavia ar istabas numuru. Otra bija "5. pilons. Kopenhāgenas osta".

Viņš salocīja lapu un atlika atpakaļ. Ieklausījās namā zem sevis. Ģimenes dzīvju skaņā.

Viņš bija izdarījis pēdējo mēģinājumu izveidot īstas mājas. Tas bija noticis pusceļā, apmēram pusotru mēnesi pirms tam, kad Stīne pazuda. Ziemas naktī. Viņa bija gatavojusi viņam ēdienu. Viņš bija sēdējis un klausījies. Sajūta bija tāda, kā ieklausoties Mocarta "Adadžo si minorā" pauzēs. Mierpilna, meditatīva. Ab­solūti apmierinoša.

- Pie manis atnāca dziļi intuitīva apjausma, viņš bija sacī­jis. Pirms brītiņa. Tā noformējās skaniski. No iekšējām plāk­snēm. Es gara acīm ieraudzīju, ka tu varētu uzteikt savu darbu.

Viņa apstājās.

- Situācija nav parasta, viņš turpināja. Tas nav parasta vīrieša parastais mēģinājums kontrolēt sievišķo. Runa ir par to, ka īsteni dižajiem — Grokam, Bēthovenam, Šūbertam — viņiem bija vajadzīgas sievietes, kas pilnībā attīstīja savu talantu rūpē­ties par otru. Arī Baham. Divas sievietes. Un Jēzum —Jaunava

Marija un Marija Magdalēna. Ja vīrietim ir mākslinieciska vai garīga misija, viņam vajadzīga absolūta sievietes atdevība.

Viņš bija izdarījis likmi. Bet tajā, lai iebāztu ķešā lielo lai­mestu, vienmēr ietilpst zināma gatavība riskēt.

Viņa bija vērīgi nopētījusi Kasperu.

- Tu tā domā, viņa sacīja. Deviņdesmit procenti tevis tā domā.

Viņa nolika nazi. Izslēdza plīti.

- Pie manis atnāca intuitīva apjausma, viņa paziņoja. Ka tu šovakar varēsi rīt sūdus.

Viņš piecēlās. Satvēra viņas plaukstu locītavas, saspieda. Viņas skanējums un skatiens pārvērtās. Viņš palaida Stīni vaļā. Viņa apgriezās un aizgāja.

Kaut kādā ziņā viņam bija skaidrs, ka tas ir beigu sākums.

Viņa pulss pamazām atgriezās ciešamā līmenī. Viņš dzirdēja bal­sis aiz mājas, pagalmā, tie bija bērni.

Nav sastopama neviena skaņa, kas būtu sarežģītāka un neizdibināmāka par cilvēka balsi. Individualizētāka. Parasti balss saites ir atslābinātas, pilna diapazona ietvaros. Bet tad, ja skaņu tomēr pa­dod skaļāk, palielinās balss saišu garuma spriegums un internus aktivitāte, tādējādi radot reģistra lūzumu, tā jodelē tirolieši, tā džentl­meņi pie augļu letēm piedāvā pirkt banānus, tā klauni aizsniedz pēdējās rindas, tā bērni kliedz, tā Klāra Marija bija smējusies.

Tā bija bijusi viņa pēdējā uzstāšanās, nākamajā rītā viņam bija jāaizbrauc, atpakaļ uz Spāniju, atpakaļ pie sava ar Zilo dāmu noslēgtā līguma izpildes. Uz sava uznāciena beigām viņš bija iz­dzirdējis viņas smieklus, brīvus, neapvaldītus, dzirkstošus, un vēl ar reģistra lūzumam raksturīgo piesmakušo raupjumu.

Garderobē viņš noslaucīja masku, pārģērbties nebija laika. Kad pēdējais numurs bija beidzies, viņš devās gar manēžas malu peldmētelī, skatītāji gāja laukā, viņa palika sēžam, viņa bija viena pati, viņš apsēdās meitenei līdzās.

- Es kļūstu priecīga, viņa teica, kad redzu tevi spēlējam.

Viņš vēlējās, kaur viņa turpinātu runāt. Kā lai izskaidro

saldini, kas pārņem no balss brīnuma, sajūta bija kā tad, kad izcils koloratūrsoprāns nodzied nevainojami tīri, viņš būtu va­rējis sēdēt un klausīties stundām, veselu mūžu, skaņas krāsā vien.

Viņa nolūkojās uz pamesto manēžu.

- Kāpēc tu sāki spēlēt mūziku? viņa vaicāja.

Viņš klausīdamies atpakaļiski pārlūkoja savu bērnību, izdzir­dēja "Tanheizera" Svētceļnieku kori.

- Es biju Karaliskajā teātrī, viņš atbildēja, man bija seši gadi, dažreiz teātrī izmantoja cirka artistu bērnus, es spēlēju bērnu akrobātu, mums bija bijis pēcpusdienas mēģinājums, es negribēju uz mājām, biju pierunājis mammu pagaidīt, es gribēju dzirdēt operu. Tur izrādīja tādu, kuru sauc "Tanheizers". Gal­venais varonis ir memmesdēliņš, bet es vienalga paņemšu tevi līdzi to noklausīties. Mēs bijām neliels bariņš bērnu, no cirka un no baleta. Mēs bijām uzrāpušies uz dekorāciju torņu dzelzs režģiem, augšā pie pašas proscēnija arkas. No turienes mēs re­dzējām diriģentu. Viņš māja, lai dziedātāji iet uz priekšu. Viņu bija simts. Simt dziedātāju! "Svētceļnieku koris". Tas pieņēmās spēkā. Šķita, ka tas izaug no zemes. Un, kad viņi bija tikuši līdz pašai priekšai, atskanēja crescendo. Uz pilnu klapi. Daudz ne­trūka, ka es būtu novēlies uz skatuves. Es biju svētlaimē. Pilnīgā svētlaimē. Un ne jau tikai kora dēļ, arī publikas skaņas dēļ. Es dzirdēju, kā skatītājiem mati saceļas stāvus. Un tai mirklī es iekšēji sajutu lēmumu. Pat ne lēmumu. Apziņu. Ka šo parādību es gribu mācēt izraisīt. Tik dižu skaņu. Tik daudz asaru. Vai sa­proti?

Viņa pamāja ar galvu.

- Mājupceļā autobusā es to izstāstīju mammai. Viņa jau­tāja, vai es gribot dziedāt. Es atbildēju, ka gribu spēlēt vijoli. Pēc nedēļas viņa atnesa vijoli. Mums nebija naudas. Tik un tā viņa atnesa vijoli.

Viņš manīja, ka meitene ieklausās tukšajā manēžā. Viņš ieklau­sījās viņai līdzi.

- Tur ir uzstājušies visi izcilie klauni, viņš teica, to arī mēs dzirdam. Visi tie, no kuriem es esmu mācījies, tie, kurus es redzēju bērnībā. Groks, Augusts Mīhe, Enriko un Erneste Karoli, Busters Larsens, Rivels, viņu vairs nav.

Viņa gaidīja. Viņš pamāja ar galvu uz mastu pusi.

- Mana mamma nokrita zemē, viņš stāstīja. Viņas skaņa arī joprojām ir turpat. Un to diženo artistu skaņa, no kuriem viņa mācījās. Viņa staigāja pa virvi. Dejoja pa virvi. Viņa mācījās no Reino, Kona Kolleano, Linona. No patiesi diženajiem.

Viņš mēģināja pasmaidīt. Meitene neatbildēja uz smaidu.

- Tas ir arī iemesls, viņa sacīja. Kāpēc tev ir tik maz draugu.

Viņš neticēja pats savām ausīm.

- Man ir simtiem miljonu draugu. Mani skatītāji.

- Tev šķiet, ka tevi vienmēr pametīs. Tāpēc ka tava mamma tevi pameta. Bet tas ir nepareizi. Patiesībā cilvēks nekad netiek pamests.

Ļoti grūti ir pieaugušajam pieņemt gudrību no bērna. Kaspers bija zaudējis orientāciju.

Meitene paņēma viņu pie rokas.

- Tā ir tiesa? viņa jautāja. Ka tu paņemsi mani līdzi pa­klausīties to, kā simt cilvēku dzied?

Gudrība bija pagaisusi. Bija palicis tikai bērns.

Viņš palocīja galvu.

- Izņemot uvertīru, viņš atbildēja. Kamēr to spēlēs, es tu­rēšu tev ausis ciet. Tajā ir pārāk daudz seksa, to vajadzētu aiz­liegt klausīties bērniem līdz sešpadsmit gadu vecumam.

Pār Kasperu nolaidās sava veida miers. Mīlestība ir kaut kādā veidā saistīta ar mieru. Viņš manīja, ka ir mājās. Te, tukšajā teltī, vienā no visnepastāvīgākajām ēkām, kādu vien var iedomāties. Viņš manīja kopību ar līdzās sēdošo bērnu. Sajūtu, kas varētu būt pati māju un ģimenes esence.

Meitene palūkojās uz viņu, ieslīpi no apakšas uz augšu.

- Ja man kādreiz gadīsies problēmas, viņa ierunājās, ja būs slikti, vai tu nāksi palīgā?

Viņa bija runājusi ātri, gaisīgi. Bet viņš bija uztvēris vārdos ielikto intonāciju. Tas bija pats nopietnākais, ko viņš jebkad bija dzirdējis kādu bērnu sakām.

Kad cilvēki viens otram kaut ko sola, tas vienmēr notiek tikai ar zināmu procentuālo daļu no sevis, viņš bija to dzirdējis mil­zum daudz reižu, kāzās, iesvētībās, asinsbrālību zvērināšanās, aiz šiem zeltītajiem solījumiem nekad nav vairāk kā, maksimums, desmit procenti no personības kopumā, jo tieši tik daudz mēs pārvaldām, tas attiecās arī uz Kasperu.

Bet ne šajā mirklī. Šajā mirklī piepeši bija vairāk. Viņš dzir­dēja savu ķermeni vibrējam, kā pūšamo instrumentu, kad ambušūrs pēkšņi izdodas un ļoti liela daļa enerģijas pārtop par skaņu.

- Vienmēr, viņš sacīja.

Durvis virs viņa atvērās, viņam pretī stāvēja zēns un meitene, gadus sešus veci, viņi bija atnākuši pa bēniņiem, viņu balsis viņš bija dzirdējis pirms brītiņa, bet nebija saklausījis viņus nākam, nu viņi stāvēja pavisam klusi.

- Kas tu esi? meitene ievaicājās.

- Es jums to pačukstēšu, Kaspers atbildēja, bet tikai tad, ja jūs nevienam neteiksiet, es esmu Ziemsvētku vecītis.

Bērni nogrozīja galvu.

- Tu neizskaties pēc Ziemsvētku vecīša.

- Kad pienāk pavasaris, Kaspers iebilda, Ziemsvētku ve­cītis nogriež matus un nodzen bārdu, nokrāso matus, nomet četr­desmit kilogramus, saved ziemeļbriežus stallī un dzīvo bēniņos, kur cilvēki žāvē veļu.

- Un dāvanas?

Viņš iebāza rokas kabatās. Vienīgais, ko viņš atrada, bija nauda, nekā mazāka par rūkstoškronu banknoti. To viņš arī sniedza bērniem.

- Es nedrīkstu ņemt, zēns teica. Mamma neļauj.

Kaspers piecēlās.

- No Ziemsvētku vecīša, viņš nepiekrita, tu vari ņemt jebko. Pasaki to savai mammai! Pasaki, ka Ziemsvētku vecītis atnāks un iekodīs viņai auss ļipiņā.

- Un manam tētim?

Kaspers sāka laisties lejup uz zemes virsmu.

- Ziemsvētku vecītis atnāks un iekodīs arī viņam.

- Man ir arī suns! cerīgi ierunājās meitene.

- Diemžēl ne, Kaspers atteica. Pat Ziemsvētku vecītim ir jānosprauž robežas.

- Tu nerunā visai glīti, meitene sacīja.

Kaspers pagriezās pret viņu.

- Lai bērni zinātu, kur ir bezdibenis, un uzmanītos, viņš teica, viņi ir jāaizved līdz pašam galam un jāparāda mala.

Viņš turpināja kāpt lejup. Bērni nāca viņam nopakaļ, vilci­nādamies.

- Ziemsvētku vecīt!?

"Jā!

- Paldies par naudu! Un priecīgus Ziemsvētkus!

Balsu reģistri pārlūza. Izgaisa augšup debesīs. Smieklu kas­kādē. Kaspers izgāja uz ielas. Viņš sāka kājot.

3

Kirkegoram kaut kur bija rakstīts — ja vien cilvēks iet, tad tā lieta iet. Viņam būtu vajadzējis šovakar būt te. Aiz katriem pre­timbraucošajiem auto lukturiem Kaspers saklausīja kādu no policijas Ford Mondeo. Katrā garāmejošā plencī viņš saskatīja policistu civilā. Viņš lūkojās pēc taksometra.

Zaļa gaisma peldēja šurp pa tumsu, zaļā ir sirds un cerību krāsa, tas bija taksometra plafons. Taksis apstājās, tas bija ja­guārs. Aizmugurējās durvis atvērās, Kaspers nepakustējās. Sa­tiksme bija blīva, strauja un plūstoša. Nebija neviena veida, kā automašīna būtu varējusi izsekot kājāmgājējam.

Tu esi izsludināts meklēšanā, Francs Fībers sacīja. Po­licijas mājaslapā. Un tavs apraksts izsūtīts taksometriem un galvaspilsētas satiksmes autobusu radio. Turpinot iet kājām, pēc desmit minūtēm tu būsi savākts. Es tev iesaku sēsties iekšā. Vienam no maniem šoferiem ir motorlaiva. Viņš to var pie­braukt pēc stundas. Desmit tūkstoši, ieskaitot to, ka viņš pats to atved no Malmes. Rīt vēlu vakarā tu kluss un nemanāms tu­pēsi Umeo.

Bezizeja ir re minorā. Mocarts bija tas, kurš to atklāja. Un izvērsa. "Donā Žuanā". Ap Akmens viesa parādīšanos. Pirms Mocarta vienmēr bija bijusi kāda izeja. Vienmēr varēja lūgt pa­līdzību Dievam. Ar Mocartu sākās dievišķīguma apšaubīšana.

Kaspers iesēdās mašīnā.

- Mēs brauksim uz Tipenu, viņš sacīja. Caur pilsētas cen­tru. Kur mēs samainīsim mašīnu.

Francs Fībers papurināja galvu.

- Man ir pieteikts aizvest tevi prom.

Kaspers salika rokas lūgšanā. Viņš lūdzās. l.ai top piedots tas, ko viņš būs spiests darīt. Ja pēc desmit sekundēm mašīna nebūs iedarbināta.

Kirkegors kaut kur raksta — tam, ka cilvēks lūdz palīdzību Dievam, piemīt savs kutelīgums. Itin kā cilvēks īsti neticētu, ka Dievs ir jau piedevis. Bet ko lai mēs iesākam?

Jaguārs tika iedarbināts un sāka braukt.

- Es jūtu savus pasažierus, Francs Fībers sacīja. Caur sē­dekļiem. Tu būtu man iekrāvis. Ja es nebūtu piekāpies.

Jaguārs brauca pa Studiestrēdi. Šķērsielās, kas pieveda pie­slēgtās zonas, stāvēja zemessardzes transportieri, tumšiem logiem un izslēgtiem lukturiem.

- Viņi ir divi, Francs Fībers teica.

- Kas — divi?

- Divi bērni. Kas pazuduši.

Ja ieklausās patiesi lielos šoka stāvokļos, var dzirdēt, kāda pie­pūle ir jāiegulda, lai saturētu pasauli kopā. Kad mēs kādu brīdi palaižam to vaļā, lielajā, pēkšņajā līksmībā vai pēkšņajās bēdās, realitāte sāk irt laukā pa vīlēm.

- Kopš kura laika?

- Reizē, viņi pazuda reizē.

- Kāpēc par to neziņo mēdiji?

- Tāds ir policijas lēmums. Laikam lai piesegtu izmeklēšanu.

Kaspers ieklausījās uz aizmuguri, uz to vietu sirdī un apziņā,

no kurienes nāk lūgšana. Lēnām atjaunojās realitāte.

- Pastāsti par Kopenhāgenu! Francs Fībers mudināja. Pēc kā tā īstenībā izklausās?

Kaspers dzirdēja sevi runājam — varbūt, lai nomierinātu priekšā sēdošo zēniņu, varbūt, lai nomierinātu pats sevi.

- Tā izklausās pēc tā, kā cilvēki izturas pret saviem bēr­niem.

Varbūt tā bija patiesība. Varbūt tā bija da|a no patiesības.

Policistu uz motocikliem bija ka biezs, kā valsts vizītes laikā. Uz katra otrā stūra stāvēja pa vienai policijas mazajai bruņu­mašīnai, būvētai tā, lai brauktu taisni iekšā kaujas zonā. Lai ne­ļautu izvērsties dzīvokļu un veikalu izlaupīšanai.

- Ziemeļu priekšpilsētās ir nosliece uz disciplīnu bez līdzcie­tības. Uz lutināšanu, nevis mīlestību. Tuvāk iekšpilsētai valda mazvērtība un dziļš apjukums. Skaļums pieaug līdz ar iedzīvo­tāju blīvumu. No kinoteātra Vark Bio uz centru Kopenhāgena izklausās kā acetilēna metināmais aparāts.

Dzeltenās acis pētīja viņu no atpakaļskata spoguļa.

Kaspers noturēja seju bezkaislīgu. Vispārinājumiem ir necil­vēcisks piesitiens. Bet, ja to nav, lielajiem klauniem ir grūti vai varbūt neiespējami iekustināt enerģiju. Pestītājs arī bija zīmējis platiem triepieniem un nebija taupījis darvu uz paletes.

- Es pelnu divsimt piecdesmit tūkstošu mēnesī. Uz pilsētas rēķina. Vai tas ir grēks?

- Pirms vai pēc nodokļu nomaksas?

- Pēc.

- Grēks būtu to nedarīt.

Mobilais telefons iedūcās, Francs Fībers to pacēla, paklau­sījās, nolika nost.

- Šī mašīna ir izsludināta meklēšanā, viņš sacīja.

Kaspers norādīja, jaguārs ar loku, pārbraucis pār Nīadelgādi,

ieripoja pa vārtiem. Abi katafalki joprojām stāvēja turpat. Vie­nam aizmugurējās durvis bija vaļā.

- Es aizņemšos viena drauga mašīnu, Kaspers teica. To­mēr nevar būt drošs, ka atslēga ir aizdedzē. Ja nav, vai tu va­rēsi man izlīdzēt?

Jaguārs apstājās, Francs Fībers izcēla nelielu darbarīku kas­tīti no kāda nodalījuma starp sēdekļiem.

- Es cērtu pušu jebkuru automehāniķi, viņš atbildēja. Ik­vienu autoelektriķi.

Jauns vīrietis pavāra ģērbā iznāca no turienes, kas acīmredzot bija virtuves produktu piegādes ieeja. Viņš paņēma paplāti no atvērtā kravas autobusiņa. Sviesta mīklas kanapē. Bads ķēra Kasperu kā sitiens.

- Varbūt mums ir tikai pāris minūšu, viņš sacīja.

- Pa to laiku es varu izjaukt motoru un uztaisīt tam kapi­tālo remontu.

Viņi izkāpa no jaguāra, Kaspers bija tikai drusku priekšā zēniņam, sajūta bija tāda, kā noskatoties uz burvja mācekli, kruķi un protēzes nostājās vietā paši no sevis. Kaspers grasījās sēsties pie stūres, zēniņa roka bija jau priekšā uz durvju roktura.

- Es tevi izvadāšu.

Viņi saskatījās. Tad Kaspers to sadzirdēja. Pēc skanējuma var sazīmēt ne tikai cilvēkus pašus. Arī sajūtas, ko viņi modina citos, atstāj skaņas ūdenszīmi. Baha darbos, sākot ar 1710 un uz priekšu, Kaspers vienmēr bija saklausījis komponista mīlestību pret Ma­riju Barbaru. Un "Čakonā" — mežonīgās un reizē apskaidrotās sēras par viņas nāvi. Tagad, pretī stāvošajā sistēmā, viņš sadzir­dēja kluso meiteni. Viņš atlaida durvis. Francs Fībers iemetās šofera sēdeklī. Kaspers apgāja apkārt mašīnai un iesēdās tajā. Atslēga bija aizdedzē. Mašīna izslīdēja ārā pa vārtiem.

Uz instrumentu paneļa atradās mobilais telefons. Izliecies pa logu, Kaspers izlasīja restorāna numuru uz mašīnas sāniem. Viņš piezvanīja un tika savienots ar Leisemēru.

- Te Kaspers. Es biju spiests pagalmā aizņemties vienu no ta­viem kravas autiņiem.

Šefpavārs smagi elpoja klausulē.

- Otrs tāds apmeklētājs, viņš lēnām izmocīja, kurš būtu mani piečakarējis kaut uz pusi kā tu, ir ļoti, ļoti tālu jāmeklē.

- Arī tāds, kurš mīlēs tavus ceptos kraukšķīgos dārzeņus kaut uz pusi tik stipri kā es, ir ļoti, ļoti tālu jāmeklē. Un tas ir viens iemesls, kāpēc tu pagaidīsi stundu, pirms paziņosi policijai, ka mašīna nozagta.

- Un otrs iemesls?

- Kad būšu ticis ārā no šīm pārejošajām grūtībām, es pie­saistīšu klientūru. Bariem vien. Tu pazīsti trendseteru no skara vien.

- Tu netiksi ārā, Leisemērs attrauca. Tas arī nav pārejoši. Es pazīstu lūzeri no skata vien.

Telefons iedūcās. Līnija bija beigta.

4

Nakts nav diennakts laiks, nakts nav gaismas intensitāte, nakts ir skaņa. Pulkstenis instrumentu panelī rādīja 21.30, atmosfērā vēl karājās no dienas atlikusī gaisma, tik un tā vairs nebija va­kars, bija nolaidusies nakts.

Kaspers dzirdēja iemiegam bērnus, iemiegam suņus, aparātus, kas tika atvienoti. Viņš dzirdēja, kā krītas elektrotīkla noslogo­jums, mazinās ūdens spiediens. Viņš dzirdēja, kā ieslēdz televizo­rus, kā pieaugušie gatavojas pietauvot garu darba dienu.

Viņš nolaida logu. Pilsēta izklausījās pēc viena organisma. Tā bija agri cēlusies, un nu tā bija piekususi. Nu tā ieslīga mēbelēs, smaga kā krāvējs. Uz aiz smaguma viņš dzirdēja nemieru, tas ir vienmēr klātesošs, jo kārtējā diena nu ir galā, un kas no tās ir sanācis, un kurp mēs dodamies?

Vai arī tās bija iedomas. Vai mēs jebkad dzirdam ko citu, kā vien paši savu monstrozo ego un savus milzīgos personības filtrus?

Viņi bija apstājušies Frīhavnas teritorijā. Pāri Oslo prāmja piestātnei un UNICEF noliktavu ēkām viņiem pavērās skats uz piepildīto ostas baseinu. Viņpus konteineru ostai vīdēja Konon pelēkās aprises.

Viņiem apkārt un aiz muguras slējās ostas jaunceltnes. Kau­dzē sakrauti dzīvokļi par septiņdesmit tūkstošiem mēnesī, pro­jektēti kā kosmosa stacijas uz Marsa.

Kravas mikroautobuss bija pietiekami augsts, lai viņi varētu ielūkoties ēku pirmajos stāvos. Visur, kur dega gaisma, dīvānos sēdēja cilvēki un skatījās televīziju. Kaspers ļāva, lai viņa dzirde pārslīd pār celtnēm, kā radars. Dzīvokļu bija simtiem. Taču cil­vēku skaņas, ķermeņu un saskarsmes radītās, bija ļoti vājas, tik tikko saklausāmas aiz programmu klāsta.

Viņš saklausīja pasakaino bagātību. No dzīvokļiem, izsoļu namiem, birojiem. Šeit bija vislielākā pasaulīgās likviditātes kon­centrācija visā karaļvalstī. Šī bija skaņa, kas Selleredai un Nērumai lika izklausīties pēc Klondaikas.

- Kad es biju mazs, viņš ierunājās, mans tēvs pameta cirku, lai tiktu laukā no nabadzības, viņš studēja jurisprudenci un taisīja karjeru, viņš atvēra pats savu advokāta biroju, mums bija nauda, mēs peldējāmies tajā, tas bija sešdesmito gadu sā­kumā. Mamma piespieda tēvu vest mūs ar mammu turnejās, mums bija Vanguard Estate, ar piekabi un numurzīmi, kas to ļāva izmantot gan dienesta, gan privātām vajadzībām. Es atce­ros, kad mēs nopirkām ledusskapi, tolaik šoseja bija tikai pir­mos piecdesmit kilometrus Holbekas virzienā. Tagad tas viss ir standartā ikvienam sociālās palīdzības saņēmējam. Un ko mēs darām ar bagātību? Mēs skatāmies televīziju. Ir viena lieta, ko es nekad neesmu sapratis. Kā no televizora var tikt uz gultu, kā var kaut ko sabīdīt ar savu mīļoto, ja esi sēdējis un blenzis elek­tronu lielgabalā?

Kaspers dzirdēja, kā blakussēdētāja sistēma kontrahējas no pēkšņās intimitātes. Dzirdēja, kā tā izplešas, eksperimentālā kārtā atslābinoties.

- Man nekad nav bijis televizora, Francs Fībers teica. Es neesmu arī dzīvojis kopā ar sievieti. Tā pa īstam.

Kaspers dzirdēja viņu nosarkstam, dzirdēja skaņu, asinīm dur­stot ādas virsmu. Viņš noliecās uz priekšu, respektēdams bla­kussēdētāja biklumu. Intimitāte viņu abu starpā bija Fa mažora lauks, kas izvērtās naktī.

- Tu strādā māsu labā, Kaspers sacīja.

- Es braucu viņu uzdevumā. Cik vien man sanāk laika. Ko mēs gaidām?

- Es dzirdu meiteni. Dažreiz es dzirdu cilvēkus, citādi, ne kā fiziskas skaņas. Es gaidu izdevīgu brīdi.

Kaspers aizvēra acis.

- Lūgsim! viņš ierosināja. Tikai pāris minūšu.

Francs Fībers nolika Marijas ikonu pie ātrumpārslēga, viņš būs to paņēmis līdzi no jaguāra. Viņš aizdedza tējas sveci tās priekšā. Viņi aizvēra acis.

Atnāca vārdi "Esi tik labs un dāvā man skaidru sirdi!", tā bija bijusi Svētās Sjēnas Katrīnas iemīļotā lūgšana, viņa bija nodzī­vojusi tikai līdz trīsdesmit trim gadiem, kā Pestītājs. Kaspers jau bija pārdzīvojis viņus abus par deviņiem gadiem, ko vēl var prasīt?!

Lūgšana atsauca prātā kādu atmiņu. Kaspers atcerējās, kā viņš bērnībā bija aizmidzis mašīnā, pa vidu starp mammu un tēti. Tajās dienās, kad viņi mainīja telšu laukumu, viņi nekad nebija izbraukuši agrāk kā pēc pusnakts. Viņš bija pamodies brīdī, kad tēvs iznesa viņu vēsumā. Viņš bija palūkojies augšup uz Maksimiliāna seju un ieraudzījis nogurumu, kam bija desmit gadu. Nogurumu, kas iegūts, vispirms strādājot pilnas slodzes darbu un pabeidzot vidusskolu, un pēc tam ar izcilību izmācoties par juristu, un pēc tam nespējot pierunāt savu sievu pamest cirku, un pēc tam un kopš tā laika mūžam atrodoties spriedzē starp divām pasaulēm — mietpilsoņa un cirka mākslinieka.

- Es varu paiet pats, Kaspers bija bildis.

Maksimiliāns bija saudzīgi iecēlis zēnu gultā, bija vasara.

Dzīvojamais vagons bija sprakšķējis kā stikls, kas atdzesēts sa­sprēgā, tā bija skaņa, ko padodamās radīja koka laka. Tēvs bija apspraudījis viņam segu un apsēdies uz gultas.

- Kad es biju mazs, viņš bija teicis, mēs braucām ar zirga ratiem un bija smagi jāstrādā. Es atceros sajūtu, kāda bija, septiņu vai astoņu gadu vecumā, kā tagad tev, tiekot pamodi­nātam ap pusnakti, lai ienestu mani iekšā. Tu zini pasakas par cilvēkiem, kas fejām apsola kaut ko, lai tikai viņiem būtu bērns. Toreiz es devu solījumu, pats sev. Solījumu, ka tad, ja man būs bērns un viņš ratos aizmigs, es vienmēr viņu ienesīšu iekšā.

Maksimiliāns bija piecēlies kājās. Kaspers juta viņu tā, it kā viņš stāvētu līdzās, tas nebija pirms trīsdesmit pieciem gadiem, tas bija tagad. Tieši to Bahs bija domājis ar "Actus Tragicus", tieši tas bija ietverts gan mūzikā, gan vārdos, "Mūsu TēvsMāmiņas laiks ir vislabākais laiks", pagātnes nav, ir tikai tagadne.

Kaspers klausījās. Šķita, Visums minstinās. Neko tur neva­rēja padarīt, no Mūsu TēvsMāmiņas nevar izspiest atsvabinā­šanu.

- Stīne, zēniņš ierunājās. No kurienes tu viņu pazīsti?

Kaspers būtu varējis atbildēt atraidoši, viņš būtu varējis atbil­dēt noliedzoši, viņš būtu varējis neatbildēt. Nu viņš sadzirdēja, ar izbrīnu, pats sevi sakām patiesību. Vienu no iespējamām pa­tiesības versijām.

- Viņa iznāca no jūras, viņš teica.

5

Viņš bija sēdējis uz dzīvojamā vagona terases, pulkstenis bija trīs pēcpusdienā. Bija silts septembris. Kromanjonisku paģiru kom­plektu viņš mēģināja salāpīt ar Haidna simfonijām. To detoksikācijas iedarbība bija spēcīgāka nekā Mocarta skaņdarbiem, varbūt ķirurģisko ragu dēļ, varbūt šoka efektu dēļ, varbūt tāpēc, ka Haidnam piemira spēja radīt interferences, kas lika instrumen­tiem skanēt kā kaut kam nezināmam, Dieva sūtītam, no kādas citas, labākas un mazāk alkoholizētas pasaules nākušam.

Jūrā bija ronis.

Ronis izslējās stāvus, tas bija ūdenslīdējs. Viņš brida laukā, atmuguriski, seklumā novilka peldpleznas un pagriezās, iznāca krastā. Viņš noņēma akvalangu un skābekļa balonus, attaisīja ūdenslīdēja kostīma rāvējslēdzēju, tā bija sieviete. Viņa lūkojās apkārt, viņa bija zaudējusi orientāciju.

Kaspers piecēlās un devās viņai pretī. Ekehartam kaut kur bija rakstīts — lai vai mēs būtu aizrauti septītajās debesīs, tad, ja kāds ceļinieks ir apmaldījies, mums ir jābūt klāt kā naglai.

- Straume, viņa sacīja, piekrastē tā ir spēcīga. Pavadošā laiva atrodas pie Rungstedas ostas.

- Tu esi atdreifējusi pāris kilometru uz ziemeļiem, viņš at­teica. Tavs laivā sēdošais līgavainis būs jau noraudājies. Bet ar mašīnu mēs tur būsim pēc mirkļa.

Viņa noskatīja Kasperu. Itin kā gribēdama noteikt viņa mo­lekulāro svaru.

- Es braukšu ar autobusu, viņa paziņoja.

Viņš pacēla skābekļa balonus un to turētājus, viņa atmeta ar roku domai atdabūt no viņa ekipējumu, viņi devās uz ceļa pusi.

- Ir svētdiena, viņš sacīja, autobusi kursē ar divu stundu starplaiku, viens tikko aizgāja.

Viņa klusēja, viņš bija pārliecināts, ka viņa padosies. Nav dzi­musi tāda sieviete, kura brauks sešas pieturas pa Strandvejenu gumijas zeķēs, neoprēna kostīmā, ar diviem divdesmitlitru ba­loniem un masku, un snorkelēšanas aparātu.

Autobuss pienāca pēc piecām minūtēm.

- Man nav naudas biļetei, viņa sacīja.

Viņš iedeva viņai piecsimt kronu banknoti. Un vizītkarti.

- Šis apdraud mājsaimniecības budžetu, viņš teica. Naudu man vajadzēs atpakaļ. Varbūt tu varētu uzrakstīt savu adresi uz aploksnes?

Durvis aizcirtās, viņš metās skriešus, atpakaļ pie mašīnas.

Autobuss pabija ārpus viņa redzesloka mazāk nekā trīs minū­tes, iekams Kaspers to panāca. Viņš iesēdās aiz preču mašīnas ar treileri. Rungstedas ostā neviens neizkāpa. Viņam sametās bail. Gala pieturā, Klampenborgā, viņš ielēca autobusā, izgāja tam cauri. Viņa bija pagaisusi. Viņš atrada vietu, kur viņa acīmredzot sēdējusi, sēdeklis joprojām bija slapjš, ari grīda. Viņš ar pirkstu uzslaucīja vienu lāsi un sagaršoja sālsūdeni, tas būs pieskāries viņas ādai. Šoferis blenza uz viņu.

Viņš piezvanīja uz Rungstedas ostu, ostas birojs svētdienās bija slēgts. Viņš piezvanīja ostas priekšniekam personiski, tas pa­stāstīja, ka viņi nereģistrē niršanu ārpus ostas baseina.

Naktī Kaspers negulēja. Pirmdien no rīta viņš pārbaudīja Ūdenslīdēju sporta federācijas uzskaiti. Tajā pēdējo divu ne­dēļu laikā nebija reģistrēta neviena niršana ārpus ostas.

Viņš atsauca prātā sievietes tēlu, viņas skaņas. Viņas būtī­bas kodols bija Mi mažors. Aiz tā dziļāks instinktu skanējums, cilvēku instinkti parasti nebija tik niansēti, vēl nebija noformē­jušies skaņkārtās, viņējā bija. Viņš dzirdēja La mažoru, profe­sionālu skanējumu. Viņa nenodarbojās ar ūdenslīdēju sportu. Viņa bija nirusi darba darīšanās. Svētdienā.

Viņš piezvanīja uz Jūrniecības pārvaldi. Klausulē atsaucās profesionāla nāra. Pretimnākoša, bet gluma un vēsa.

- Mēs reģistrējam visus profesionālās niršanas gadījumus, viņa atbildēja. Bet mēs neizplatām informāciju par tiem. Ci­tiem, kā vien kompetentajām iestādēm.

- Es grasos būvēt molu, viņš teica. Savam "Gulbim". Pretī manai jūrmalas savrupmājai. Es gribētu nolīgt tieši šo firmu. Es redzēju, kā viņi strādā. Tas bija izcili. Varbūt es varētu dabūt kāda darbinieka vārdu?

- Tā nebija firma, viņa attrauca. Tie bija kādas iestādes ūdenslīdēji. Un kā tu redzēji viņus strādājam? Dānijā dūņu dēļ nekur nav iespējams redzēt uz priekšu vairāk par trim metriem.

- Man bija iedvesmas pilna diena, viņš sacīja. Viņa nolika klausuli.

Viņš bija aizgājis līdz ielai un paņēmis savu pastu. Uz vēstules nebija norādīts sūtītājs, vēstulē bija piecsimt kronu banknote. Nekā cita. Viņš bija aizbraucis pie Sonjas.

Sonja bija uzvārījusi viņam tēju, lēnām un pamatīgi, beigās viņa stāvēja līdzās viņa krēslam un apmaisīja, līdz viss medus bija izšķīdis. Viņš ļāvās aprūpei. Zinādams, ka par to būs jāmaksā. Pēc brīža nāks morāle.

- Tu esi redzējis viņu vienu reizi, Sonja sacīja. Ne vairāk kā piecas minūtes. Vai tu esi pie pilna prāta?

- Viņas skanējums, viņš bilda.

Viņa noglauda Kaspera matus, kāda viņa būtības daļa ma­nīja miera nojausmu.

- Tu jau reaģēji arī uz manu skaņu, viņa teica. Toreiz.

Un tev, jopcikarārā, paveicās. Bet nevar taču noliegt, ka ir bi­jušas citas reizes, kad tu esi kļūdījies.

Viņš dzēra, tā bija pirmlapu tēja, uzlieta japāņu tērauda tēj­kannā, kas stāvēja viņai priekšā uz galda virs tējas sveces. Pat ar pienu un medu tā bija pilnīgi cita lieta nekā tas dzēriens, ko viņam izdevās izdabūt no tējas maisiņiem savās mājās.

Sonja pagrozīja aploksni, kurā bija atradusies banknote.

- Tā ir apzīmogota, viņa sacīja.

Viņš nesaprata, ko viņa ar to domā. Viņa pasniedza viņam noklausīšanās agregātu.

- Frankēšanas aparāti, viņa teica. Atstāj identifikācijas numuru.

Viņa piezvanīja uz Dānijas Pastu. Viņu pāradresēja uz Fran­kēšanas aparātu nodaļu Fredericijā.

- Es zvanu no advokātu biroja "Kronē un Kronē", viņa sacīja. Mēs esam saņēmuši no jums savu markotāju. Mēs do­mājam, ka mums ir atsūtīts svešs. Vai drīkstu nosaukt numuru?

Viņa nosauca numuru.

- Tā ir kļūda, atsaucās sievietes balss otrā galā. Tam va­jadzētu būt vienam no četriem, kas pieder Valsts zemes dienes­tam. Kā tu sacīji — nu kurienes tu zvani?

- Es pateicu nepareizi, Sonja atbildēja. Es zvanu no Ze­mes dienesta.

Viņa nolika klausuli.

Viņa bija pavadījusi Kasperu lejā pa kāpnēm. Uz ietves paņēma viņu pie rokas. Viņa bija saglabājusi dejotājas iznesīgumu. Viņa ieveda Kasperu ziedu veikalā pretī ugunsdzēsības depo, izvēlē­jās kātus ar vēl neizplaukušām peonijām, lieliem, apaļiem, pil­nīgiem ziediem.

Viņa aiznesa puķes līdz pašai mašīnai, saudzīgi nolika viņam līdzās uz blakus sēdekļa. Viņas pirksti noglāstīja viņa skaustu.

- Tu esi ilgi sabijis viens, viņa sacīja.

Viņš neatbildēja. Nebija nekā, ko teikt.

- F.s nepazīstu Valsts zemes dienestu, viņa turpināja. Bet esmu pārliecināta, ka peonijas būs labs sākums. Varbūt tev ne­vajadzētu uzreiz stāstīt, no kurienes tev tās gadījušās.

Valsts zemes dienests atradās Rentemestervejā, pirmajā stāvā pār­deva kartes, aiz letes stāvēja pusmūža sieviete, ja viņa būtu bijusi suns, turpat atrastos plāksne ar uzrakstu "Ieeja uz paša atbildību".

Viņš nolika ziedus sievietei priekšā. Puķu pušķis bija liels kā tuba.

- Viņai ir dzimšanas diena, Kaspers čukstēja. Es tik ļoti gribētu viņu pārsteigt.

Sieviete izkusa, viņš bija iekšā. Tieši šādā veidā var izmērīt garīgo progresu. Sliekšņu sargi kļūst arvien pielaidīgāki.

Ēkā bija četri stāvi, katrā stāvā desmit līdz divdesmit kabi­netu plus laboratorijas, viņš ielūkojās tajos visos. Augšējā stāvā atradās ēdnīca ar jumta terasi, uz jumta sēdēja lielas kaijas, gai­dīdamas iespēju nokopt galdus. No terases pavērās skats uz jūru, viņā pusē uz Zviedriju.

Viņa viena pati sēdēja pie galda. Viņš nolika puķes viņai priekšā, apsēdās. Kādu brīdi abi sēdēja klusēdami.

- Pirmā tikšanās, viņš ierunājās, ir riskanta. Ko mēs dzir­dam? Vai mēs dzirdam jebko citu kā vien to, ko gribam dzirdēt? No otras puses, nav nekādas kopīgas vēstures. Nav saceltas blokādes. Un tomēr. Katrā ziņā te ir kāda puķe. Varbūt tu varētu mājās ielikt tās vāzē. Nesāpinot viņu, kurš sēdēja pavadošajā laivā.

Viņa lūkojās pāri jumtiem. Pāri dzelzceļa uzbērumam, Haraldsgādei, pāri jūrai.

- Es biju kopā ar kolēģi, viņa atteica. Sievieti.

Viņš piecēlās. Ja nu Bahs kaut ko bija pratis, tā bija aiziešana kulminācijas brīdī.

- Tu vari vēl mazliet palikt sēžam, viņa sacīja. Es esmu tikko aizgājusi pusdienās.

6

Kāds kaut ko sacīja, atmiņas izplēnēja, tad to vairs nebija. Franča Fībera acis bija pielipušas pie viņa lūpām, Kaspers nebija pār­liecināts, ko viņš teicis un ko atminējies.

- Viņi ir miruši, Francs Fībers sacīja. Mēs viņus neatra­dīsim.

- Kas ir otrs bērns?

- Bastians. Viņi ar Klāru Mariju pazuda vienlaicīgi. No sko­las pagalma. Dienas vidū. Iekāpa kādā mašīnā.

- Kur šajā visā ir policija?

- Policisti ir iesaistīti bariem. Mūs visus nopratināja. Lingbijas policijas iecirknī. Un pilsētas centrā.

- Kur centrā?

- Blegdamsvejā. Aresta namā.

Kasperam deniņos sakāpa asinis. Viņš bija spiests zvanīt tēvam. Tas nav lāgā. Nodzīvojis līdz četrdesmit diviem gadiem. Un pē­dējā izeja joprojām ir zvanīt tēvam.

Maksimiliāns pacēla klausuli nekavējoties. Viņa balss bija tik­pat kā izgaisusi.

- Ja ir nolaupīti divi bērni, Kaspers sacīja, un nopratinā­šana notiek Blegdamsvejas aresta namā, kas tur ir par lietu?

- Vai nopratinātais ir potenciāls apsūdzētais?

Kaspers paskatījās uz Franču Fīberu.

- Nē, viņš atbildēja.

- Tad ir aktivizēts VISAR. Starptautisks smagās noziedzības profilēšanas reģistrs. Kuru pārvalda Valsts policija. Piesaistot neatkarīgus kriminologus, uzvedības psihologus un tiesu medi­cīnas psihiatrus. Viņiem ir liela komisija. Viviāna darbojas tajā. Viņa sēž man blakus. Pēta manu nāves procesu. Es atzvanīšu pēc minūtes.

Viņš nolika klausuli.

Uz instrumentu paneļa papīra saspraude saturēja kopā rēķinus un adrešu lapiņas, Kaspers tās pāršķirstīja, bez rezultātiem. Cita saspraude saturēja kopā plānāku žūksni, tās bija pavadzīmes. Leisemērs pats importēja vīnu un delikateses, dažas pavadzī­mes bija sarakstītas nedēļu uz priekšu. Meklēto Kaspers atrada kaudzītes apakšā. Tas bija itāļu stila lenča pasūtinājums no Konon, uz nākamo trešdienu. Pasūtinājumam bija pievienots uz paštaisīta papīra iespiests buklets. No tiem, kādus izsniegtu konkordes vai viesnīcas Ritz viesiem, ar sirsnīgiem sveicieniem, evakuācijas ceļu plānu un iedrošinājumu četrās valodās, ka tas sniegts tikai tādēļ, lai ievērotu likuma prasības, jo mēs nekad ne­mirsim, katrā gadījumā ne šajā vietā un ne par šādu biļetes cenu.

Bukletā bija redzams Konon ēku šķērsgriezums un plāns. Kas­pers uzlika brilles, viss bija atzīmēts — kāpnes, avārijas izejas, bibliotēka un arhīvs, sanāksmju telpas, vadības kabineti, divas ēdnīcas, četras tualetes katrā stāvā, tehniskās ēkas, pašiem sava laivu stacija un mols. Ar sarkanu flomāsteru kāds turklāt bija atzīmējis, pa kuru ceļu piegādājams lenčs itāļu stilā.

Iezvanījās telefons.

- Tu zini par bērniem, Viviāna sacīja. Tas nav bijis publiskots. Iespējams, lai viņus pasargātu. Iespējams, lai piesegtu izmeklēšanu. Viens no bērniem, meitene, droši viņa bija tā, kas zīmēja karti?

Viņa mirkli klusēja.

- Mani uzaicināja, viņa turpināja. Bet es atteicos. Pa­rasti mums sniedz visu informāciju, kas ir policijas rīcībā, bet šoreiz bija jāiztiek ar pašu nepieciešamāko. Pārāk maz informā­cijas. Es atteicos. Bet viena mana draudzene bija tur klāt. Bērnu kardioloģe. Viens no bērniem bija operēts. Es piezvanīju viņai. Policija mēģina šos abus bērnus saistīt ar četriem līdz sešiem ci­tiem. Kuri ir pazuduši citur pasaulē. Zēni un meitenes. Septiņus līdz četrpadsmit gadus veci. Divi no budistu klostera skolas Nepālā. Viens Taizemē. Senegāliešu meitene no katoļu meiteņu skolas Francijā. Informācija par to, kas šiem bērniem kopīgs, netiek izpausta vai tās nav. Tagad sekos nepatīkamais. Viena mei­tene ir atrasta. Viņa bijusi žņaugta. Nekādu seksuālas vardarbī­bas pēdu. Bet spīdzināta. Viņas labās rokas pirkstiem nogrieztas gala falangas. Dzīvai esot.

Viņi abi brīdi klusēja. Maksimiliāns paņēma klausuli.

- Tu tam neticēsi. Bet man joprojām ir pa kādam draugam. Es palūdzu, lai viņi apskatās par Kainu. Man ir papīrs par viņu. Vienā vecumā ar tevi. Par bērnību nekas nav zināms. Pirmo reizi parādās Jūras spēkos. Tirdzniecības flote, jūrskola, stūrmaņa palīgs, jūras akadēmija un kuģa kapteinis. Pēc tam tirdzniecī­bas kuģošanas sertifikāts, tad militārā kuģa kapteiņa diploms. Pēc tam IMO, International Maritime Organisation. Paralēli ekonomikas studijas. Visu laiku jaunākais Jūras administrācijā reģistrētais flagmaņkuģa kapteinis. Pamet dienestu. Turēts aiz­domās par kontrabandu. Viņš varēja izmantot to, ka pazina starptautisko ziņojumu un radaru sistēmu. Kopš 1995. gada atrodas meklēšanā par nelikumīgu rēdera darbību, apejot starp­tautiskos drošības reglamentus. Pēc tam, visticamāk, pievērsies ekonomiskajai noziedzībai. Nav redzēts, identificēts un foto­grafēts kopš 1995. gada. Domājams, dzīvo Anglijā. Domājams, no platformas Dānijā veic nelegālu tirdzniecību ar uzņēmumiem.

- Kāds varētu būt platformas nosaukums?

- Konon.

Kaspers aizvēra acis.

- Okultisms, viņš bilda. Ja tāds jebkad ir eksistējis. Cirkā. Kurš to zinātu?

- Tīras mantas nav.

Kaspers neko neatbildēja.

- Vai esi pārbaudījis Rēvijas un izklaides muzeja arhīvu Frederiksbergā? Bārlija kolekciju? Būmhofa cirka aģentūru?

- Tā sieviete, Kaspers sacīja. Par kuru jūs ar mammu runājāt. Kaut kādā sakarā ar putniem.

Maksimiliāns klusēja. Kaut kur klusumā bija bailes.

- Feodora, viņš atbildēja. Jensena. Visizcilākais numurs ar putniem pasaulē. Vislielākā cirka kolekcija pasaulē. Visietil­pīgākā atmiņa pasaulē. Bet, pirmkārt, viņa ar tevi nerunās. Un, otrkārt, tas ir strupceļš.

Kaspers neko neatbildēja.

- Cirka mākslinieku savienības aprūpētie dzīvokļi Kristianshavnā.

- Kristianshavna ir evakuēta.

- Uz brīvprātīgiem pamatiem. Viņa vairs nespēj izkustēt no vietas. Viņa ir tur. Ja vēl ir dzīva.

Pie klausules atgriezās sieviete.

- Lone Borfelta, Kaspers ierunājās. Kur viņa strādāja, uz kādiem principiem?

- Tas bija tik sen. Cik man palicis prātā, tā bija sadarbība. Starp Pānuma institūtu un Apziņas pētniecības institūtu.

Kaspers dzirdēja, kā pa Stokelobetu ostai tuvojas motorlaiva. Viņš dzirdēja atspulgus no tūkstošiem televizoru, kas viņam apkārt. Ja ap cilvēku visas plaknes ir cietas un nejūtīgas, un skaņu stipri atstarojošas, skaņas stiprums praktiski nav atkarīgs no attāluma. Tad nepielūdzamā pasaule mācas mums virsū neapslāpēta.

- Es esmu sēdējusi VISAK komisijā, sieviete teica. Var­būt reižu divdesmit. Es pazīstu kriminālizmeklētājus. Gan no Drošības policijas, gan A nodaļas. Prātīgi cilvēki. Bet ne šoreiz.

Viņi ir nobijušies. Lieli, dūšīgi policisti. Tāpēc — lai ko arī tu iesāktu, sargi sevi!

Viņa nolika klausuli. Viņš palika sēžam un raugāmies uz dū­cošo klausuli. Tad viņš izvilka loterijas biļeti. Pagrieza otrādi. Otrā pusē bija pierakstīta Lones Borfeltas privātā adrese.

Viņi pabrauca garām Šarlotenlundas fortam, aiz peldētavas no­griezās uz iekšzemes pusi, apmeta līkumu Dīrehavenas parku un nonāca pie kraujas otrpus Rodvadai.

Mājas kļuva retākas, tad tās izbeidzās. Labajā pusē uz Ēresunda pusi stiepās ieleja, kreisajā pakalni, stāvi kā klintis. Kaspers bija nolaidis logu, viņš deva zīmi, viņi apstājās un izkāpa laukā.

Redzams bija vienīgi augsts stiepļu režģis. Aiz tā piecdesmit metru mauriņa līdz kraujai, nekādas mājas. Zālienā lieli krūmi. Viens no krūmiem pārsedza dubultu mašīnu nojumi, tajā stā­vēja mazais mersedess. Blakus melnam džipam, tik lielam kā traktoram. Vēl joprojām darbojās motora dzesēšanas ventilators, varbūt Kaspers bija dzirdējis tieši to.

Viņi atgāza galvu. Ix>gs atradās pašā kraujā, piecpadsmit metru augstumā. Tam bija elipses forma, starp fokusiem metri sep­tiņi. Māja acīmredzot bija ierakta nogāzē. Stikls vāri blāzmoja, zilgani. Kā liela acs.

Viņi atrada stiepļu režģī vārtus, augstus, šaurus. Vārtu stabā bija iegremdēta poga un tik tikko saskatāms skaļruņa perforējums. Kaspers atzvila pret pogu.

Darba "Vai nu, vai arī" sākumā Kirkegors raksta, ka no vi­sām maņām viņam vismīļākā esot dzirde. Kaut ko tādu viņš varēja atļauties rakstīt tāpēc, ka 19. gadsimta vidū vēl nebija iz­gudrotas sarunu ierīces. Viņam šovakar būtu vajadzējis atrasties te. Skaļrunis gārguļoja kā pildīts tītars.

Tas esmu es, Kaspers pieteicās. Situācija ir pasliktinājusies. Kopš mūsu tikšanās. Bērni ir divi. Joprojām nav atrasti. Kaut kur ir arī slepkavība.

- Es negribu runāt ar tevi, viņa sacīja.

Francs Fībers bija atvēris savu darbarīku kasti. Atradis uz staba vāciņu, viņš atvēra to.

- Slēgta shēma, viņš klusi noteica. Ja es pārkniebšu, ieslēg­sies signalizācija. Turpini runāties. Man ir jāatrod vadības kaste.

- Jau kopš bērnības, Kaspers sacīja skaļrunī, kopš dzim­šanas es zināju, ka esmu nonācis nepareizā vietā. Pareizā ģi­menē, bet uz aplamas planētas. Tāpēc es sāku meklēt. Ceļu, lai tiktu laukā. Ceļu uz mājām. Durvis. Esmu tam veltījis visu mūžu. Es neesmu to atradis. Toties meitene. Viņa varbūt stāv durvīs.

Durvju telefons klusēja. Bet viņš zināja, ka viņa klausās. Francs Fībers bija uz rokām uzvilcies augšā, viņš pārvēlās pāri žogam un nokrita otrā pusē. Zēniņš piezemējās uz rokām un kāju stum­beņiem, mīksti kā kaķis. Viņš rāpās pa zemi, kā sprīžmeša kā­purs. Pielieca malā kumelīti. Aiz krūma atradās metāla kaste. Viņš piemiedza Kasperam ar aci.

- Es izmērīšu pilno pretestību, viņš čukstēja. Ja pievienos nepareizu pretestību, sāks skanēt zvans. Ļauj, lai zelta mēlīte lokās!

- Man nav bērnu, Kaspers runāja. Nekad neesmu pieda­lījies dzemdībās. Bet es iedomājos, ka dzemdībās šīm durvīm būtu jābūt vaļā. Gluži tāpat kā, cilvēkam mirstot. Vienu mirkli durvis stāv vaļā. Un ir dzirdams tas, kas ir otrā pusē. Tāpēc arī tu strādā ar dzemdībām.

- Ej mājās, durvju telefons teica.

Francs Fībers pieslējās režģu vārtu iekšpusē. Viņa rokas iz­līda caur režģiem. Uzspieda uz tablo kodu. Vārti atvērās.

- Kaut kas tevī ir tāds pats kā manī, Kaspers sacīja mikro­fonam. Tu meklē. Tu esi tikusi līdz durvīm.

- Es gribēju būt bagāta, durvju telefons atsaucās.

- Skaidra lieta, viņš teica. To mēs visi gribam. Arī Bahs.

Francs Fībers steberēja pār mauriņu. Ieeja liftā bija redzama

kraujas pakājē, kā nerūsējoša tērauda taisnstūris.

- Ļoti bagāta, telefons sacīja.

- Tas ir vispārcilvēciski, Kaspers atbildēja. Paskaties uz Verdi, klasiskās mūzikas Knapu Makdaku!

- Ir par vēlu, durvju telefons teica.

- Nekad nav par vēlu. Un es zinu, ko runāju. Man viss ir bijis par vēlu. Pat vairāk reižu.

Francs Fībers, stāvēdams liftā, parādīja viņam izstieptu vi­dējo pirkstu.

- Mums ir apsardzes firmas abonements, sieviete sacīja. Es tūdaļ zvanu viņiem.

Savienojums tika pārtraukts.

I.ifts bija cilindrisks, tas šāvās augšā kā Jaungada raķete.

- Es varētu dabūt SKAl; OR licenci, Francs Fībers bilda. Viņi licencē signalizācijas ierīču elektriķus. Jaguāriem es pats taisu visu elektrību. Lai uzturētu sevi formā.

Durvis atvērās, viņi stāvēja starp kažokiem un vīriešu mē­teļiem. Šī bija pirmā reize, kad Kaspers pieredzēja, ka lifts uz­ved tieši priekšnamā, telpas vidū, kā tāda sargbūdiņa.

Viņš atvēra divviru durvis, un viņi atradās dzīvojamā istabā.

Telpai bija elipses forma, tāpat kā logam, dubults izliekums, kā kuģa korpusam. Grīdas dēļi bija pusmetru plati. Mēbeles, ko Kaspers paguva identificēt, bija Eames.

Lone Borfelta sēdēja dīvānā. Istabas vidū stāvēja džipa īpaš­nieks, viņš bija līdzīgs savai mašīnai, spoži melni mati, piedziņa visiem četriem riteņiem, un ne mazākā pieļāvuma, ka kaut kas varētu stāties ceļā. Gan viņš, gan sieviete bija šokā.

Atkratījies no šoka, vīrietis panācās viņiem pretī.

- Mēs esam jutīgi, viņš sacīja. Mēs gaidām bērnu.

- Vai esi pārliecināts, ka tieši tu esi bērna tēvs? Kaspers ievaicājās.

Šoks atgriezās. Bet tikai uz mirkli. Vīrietis sagrāba Kasperu aiz krekla.

Daudziem cilvēkiem ir izveidojies kļūmīgs priekšstats par klauniem. Viņiem šķiet — tāpēc, ka klaunam piemīt bērna mī­līgums, viņam arī ķermeņa uzbūve ir kā bērnam.

Kaspers iesita vīrietim ar elkoņa apakšpusi, no lejas uz augšu. Sitiens ķēra viņu nesagatavotu, tas izspiedās cauri vēderdobuma muskulatūrai un piekļuva plaušu apakšējām smailēm. Vīrietis noslīga uz ceļiem.

Kaspers pievilka viņam no mugurpuses klāt vienu no Eames taburetēm. Virtuvē sameklēja mazgājamo bļodu, ielēja glāzē ūdeni no krāna. Izgrieza trauku lupatu. Francs Fībers bija at­stutējies pret sienu.

Kaspers nolika mazgājamo bļodu priekšā vīrietim. Viņš pa­sniedza Francam Fīberam ūdens glāzi un trauku lupatu. Apsē­dās pretī sievietei. Kopš abu pēdējās tikšanās ap acīm viņa bija uzklājusi ēnas.

Apskatot rūpīgāk, tās nebija acu ēnas. Tās bija divdesmit čet­ras vai drīzāk četrdesmit astoņas stundas bez miega.

- Kas tur īsti ar priekšlaicīgi dzimušajiem? viņš vaicāja.

- Tas, ka daži izdzīvo, viņa atbildēja.

Kaspers pārbīdīja savu krēslu. Lai viņa neredzētu uz tabu­retes sēdošo vīrieti. Tas ietilpa manēžas rutīnā. No skaniskā vie­dokļa laulātie uzvedas kā sumbri — pagriezuši pakaļu viens pret otru, viņi veido kopīgu fronti pret ļauno apkārtējo pasauli. Ja gaismā ieved skatītājus un grib, lai tie izdara visu, kas viņu spē­kos, mīlas partneri ir jānošķir.

- Tas vienmēr ir fascinējis ārstus un vecmātes, viņa turpi­nāja. Agrāk, kad ar jaundzimušajiem tā neauklējās, regulāri gadījās, ka priekšlaicīgi dzimuši bērni, kas bija atzīti par miru­šiem un atņemti mātei, uzmodās dzīvei un brēca. Viņi gribēja dzīvot. Gribēja, lai viņus mīl.

- Un tu meklēji. Kādu, kurš varētu zināt, no kurienes šie bērni nāk. Kāpēc daži ierodas pasaulē ar tik lielu dzīvotgribu.

Viņa pamāja ar galvu.

- Un tad tu nonāci saskarē ar Fondu. Ar Zilo dāmu.

- Viņi ierosināja, lai es pasekoju divpadsmit bērniem. To­laik viņi bija vecumā no sešiem mēnešiem līdz četriem gadiem. Dažādu tautību. Bet sapulcēti Fondā reizi gadā. Man bija jāiz­zina viņu dzimšanas apstākļi. Visas dzemdnieciskās nianses. Arī tādi apstākļi, kurus citkārt nekad nereģistrē. Tēva un mātes savstarpējās attiecības. Cilvēki, kas bijuši klāt dzemdībās. Pat laika apstākļi. Un tad man bija jāseko līdzi viņu vispārējam ve­selības stāvoklim.

Bēdas sabiezēja ap sievieti, mātei, kurai tuvojas dzemdības, nevajadzētu tā izklausīties, tas robežojās ar padošanos.

- Tu pārdevi šo informāciju, Kainam, Kaspers sacīja. Viņš tevi finansēja. Viņš droši vien finansēja klīniku.

Viņa noliecās uz priekšu, cik vien tālu to ļāva vēders, un ap­slēpa seju. Uz grīdas guļošais vīrietis noliecās pār ķeblīti un izvēmās bļodā.

Kaspers piecēlās un piegāja pie loga. Skats pavērās nepārspē­jams. Nedānisks. Kā kalnos. Lejā pletās visa jūrmala, no Vedbekas līdz Amagerai.

Uz palodzes stāvēja tālskatis, astronomiskais tālskatis, ļoti jaudīgs, viņš pielika aci pie okulāra, redzeslauks nervozi vib­rēja. Fokusā atradās noslīpēts zils smaragds, melnā ietvarā. Tas bija izgaismots peldbaseins, tai vajadzēja būt Torbekas sanato­rijai, privātas slimnīcas un kūrorta kombinācijai, uzbūvētai, kamēr viņš atradās ārzemēs. Viņš bija par to dzirdējis, bet ne­kad ne redzējis.

Viņš pagrieza tālskati. Uzķēra Konon torni. Abos augšējos stāvos dega gaisma.

Viņš izvilka karti, kas bija piesprausta pie pavadzīmes. Gaisma dega vadības stāvos.

- Tev bija paredzēts apskatīt bērnus, Kaspers sacīja. Nu­pat, pēdējās dienās. Tu biji viņiem vajadzīga tādā nolūkā. Vi­ņiem bija vajadzīgs ārsts.

- Divi, sieviete atteica. Es un profesors Franks.

- No Apziņas pētniecības institūta?

Viņa palocīja galvu.

Kaspers pavērās uz Franču Fīberu.

- Estervoldgāde. Blakus Botāniskajam dārzam. Tajā ēkās, kur senāk bija Kopenhāgenas Observatorija.

Kaspers pagrieza tālskati. Atrada Rosenborgas pili. Kopen­hāgenas Observatorija bija pilsētas augstākais punkts, tieši blakus pilij. Viņš atrada observatorijas torni. Uzstādīja asumu. Tornim apkārt un ārpusē bija sabūvēti biroji, no stikla, kā sil­tumnīcas.

- Kur tu viņus apskatīji?

- Es visu zaudēšu, sieviete izdvesa.

Viņas seja bija bāla, teju vai fluorescējoša.

- Mēs tikpat visi visu zaudēsim, Kaspers attrauca. Mums ir viena iespēja. Mēs varam mēģināt zaudēt puslīdz piedienīgā veidā.

Viņš priecājās, ka istabā ir gan Francs Fībers, gan ceļos no­meties bērna tēvs. Tas radīja sajūtu, ka publika ir cik necik lie­lāka. Lai bārstītu šīs zelta replikas.

- Paskaties uz mani! viņš sacīja. Man nav ne graša pie dvēseles. Viss ir zaudēts. Ne sievas. Ne bērnu. Karjerai beigas. Izraidīts. Policijas meklēšanā divpadsmit valstīs. Bet es esmu sa­kārtošanās procesā. Vai tu redzi to manī? Ka kaut kur dziļi iek­šienē aust tīrība?

- Manuprāt, tu izskaties pēc plukatas, viņa izmeta.

Viņš izslējās.

- Viņi atveda bērnus šurp, viņa teica, bērnu stāvoklis bija labs. Viņi paliks dzīvi. Viņus kaut kam izmantos. Tam ir kaut kāds sakars ar zemestrīcēm. Es nezinu, kāds.

Viņš noregulēja tālskati. Uz ēkas jumta stāvēja divi laivu celtņi. Uz riteņiem. Aiz tiem motora kaste.

- Kas tas Konon ir par iestādi?

- Formāli — finanšu iestāde. Bet viņi tirgojas tikai un vie­nīgi ar iespēju līgumiem.

- Kur ir Kains?

Viņa papurināja galvu.

- Kas tur ir ar slepkavību?

- Policija uzskata, ka ir virkne savstarpēji saistītu nolaupī­šanu. Viens bērns ir atrasts. Meitene. Spīdzināta un nožņaugta.

Viņš devās prom, viņa gāja viņam pakaļ.

- Es vērsīšu visu par labu, viņa sacīja. Es varēšu skatīties savam bērnam acīs.

- Pagaidi, līdz piedzims! Mēs, kas ejam grēku izpirkšanas gā­jienā, speram pa vienam solim vien.

Kaspers palīdzēja ceļos noslīgušajam vīrietim piecelties un tikt līdz dīvānam. Uz dīvāna galdiņa gulēja neliela kaudzīte ma­šīnrakstā aprakstītu A4 lapu.

- Kas bija kopīgs, viņš iejautājās, tām dzemdībām?

-Tās bija harmoniskas. Mierīgākas nekā caurmērā. īsas.

Pāris bija vientuļās mātes. Lielākajai daļai bija vīrs. Un tad vēl kāda laika apstākļu īpatnība.

Viņa stāvēja viņam cieši līdzās.

- Varavīksnes, viņa sacīja. Visos gadījumos dzemdību pieņēmējas bija redzējušas varavīksnes. Aiz loga. Es runājos ar viņām neatkarīgi citai no citas. Varavīksnes bija arī naktī. Ek­sistē nakts varavīkšņu paveidi. Apdārzs apkārt mēnesim. Baltas varavīksnes naksnīgajās debesīs, mēnessgaismai atstarojoties mākoņu formācijās.

Viņš atvēra lifta durvis.

- Jācer, ka galā bija zelts, viņš noteica. Varavīksnēm galā.

Viņa nosprostoja durvis.

- Abi bērni, viņa sacīja, zēns un meitene, viņi nav pa­rasti bērni.

Viņš nezināja, ko lai saka.

- Viņi bija mierīgi, sieviete stāstīja. Ne priecīgi. Bet pārāk mierīgi. Es nemāku to izskaidrot. Bet tas nebija dabiski. Viņiem būtu bijis jābūt nomāktiem.

Viņš noņēma viņas roku no lifta durvīm, maigi.

- Kains, viņa turpināja. Viņam pieder sanatorija. Tur viņš arī ir. Viņš zvanīja no turienes. Pirms piecām minūtēm.

- Kā tu zini, ka zvans pienāca no turienes?

- Pēc lielo džakuzi skaņas. Es to dzirdēju.

Viņš uztvēra kādu skaņu viņas sistēmā. Dziļu, senu. Kā ne­rimtīgu ilgu radītu.

- Tu piedzimi pirms laika, viņš sacīja.

- Sestajā mēnesī. Atzīta par mirušu. Nolikta mazgātavā. Kur, kā man stāstīja, es esot klauvējusi pie vāka, kas pārlikts pār paplāti. Kad es sāku strādāt kā vecmāte, viens no pensijā ejo­šajiem dzemdību ārstiem vēl atcerējās gadījumu ar mani. Viņš mani saukāja par Mazgātuves Loni.

Kaspers nespēja apturēt savu roku. Ta atrāvās, uzlaidās augšā, noglauda viņai vaigu. Lieliski apzinādamās, ka jābūt ļoti attu­rīgam, glāstot grūtnieces viņu vīru priekšā.

- Francs un es, viņš teica, mēs esam pilnīgā sajūsmā par tiem, kuri grib izdzīvot.

- Es neesmu no bailīgajām, sieviete sacīja. Bet man ir bail no viņa. No Kaina.

Kaspers norādīja, Francs Fībers iegrieza mašīnu ceļmalas stāv­vietā, Kaspers norādīja uz plakano metāla blašķi.

- Vai tur varētu būs aizķēries drusku dedzināmā šķidruma, viņš ierunājās, mums, diviem vecpuišiem, pēc tikšanās ar jauno pāri laimīgās gaidībās?

Francs Fībers ielēja, svaigu vīnogu smarža piepildīja mašīnu.

- Kāda ir skaņa, cilvēkā iekšā, kad viņš ir nogalinājis bērnu?

Kaspers būtu līdis garu līkumu, lai apietu šo jautājumu. Bet

zēniņa acis tumsā zalgoja dzeltenas un caururbjošas.

- Divreiz, viņš atbildēja, es esmu sēdējis kopā ar cilvēku, kas nogalinājis bērnu, abi bija cirka artisti, viens bija nobrau­cis meiteni, nejaušības pēc, otrs bija pēris savu dēlu līdz nāvei. Viņiem abiem apkārt bija klusums.

Viņš samanīja bezspēcību. Lielo šausmu un lielo brīnumu priekšā mēs esam bezspēcīgi. "Mesa si minorā" un lielie kari, tur neviens atsevišķs cilvēks neko nevar iesākt.

Bet viņš dzirdēja, ka zēniņa bezspēcība ir lielāka par viņējo. Un vai šajā noklīdušajā pasaulē vienacim nav pienākums mē­ģināt palīdzēt aklajam?

- Ir divu veidu klusums, Kaspers sacīja, vai vismaz man tā izklausās. Ir augstais klusums, lūgšanas klusums. Klusums, kad esi pietuvojies Dievišķajam. Tas klusums, kas ir visu skaņu koncentrētā, nedzimusi klātbūtne. Un tad ir otrs klusums. Bez­cerīgi tāls no Dieva. Un no citiem cilvēkiem. Prombūtnes klu­sums. Vientulības klusums.

Viņš manīja zēniņa atvērtību. Bija kontakts. Interference. Viņi bija |oti tuvu viens otram.

- Es tos pazīstu, Francs Fībers atteica. Divus veidus. Es pazīstu tos abus.

- Tie divi cilvēki, kuriem es sēdēju pretī, bija neskanīgi. Kaut kas bija novērsies no viņiem.

Kaspers satvēra zēniņa augšdelmu. Ja grib, lai signāls iziet cauri tīrs, vislabāk to panākt, izmantojot fizisko kontaktu.

- Tomēr iekšienē, aiz viņu klusuma, aiz izolācijas, viņi ska­nēja tāpat kā jebkurš cits cilvēks. Kā tu un es. Tāpēc, ja tu un es, ja mēs nonāktu šādā situācijā, ja pasaule novērstos no mums. Vai ja mēs paši novērstos no pasaules. Tad tie varētu būt bijuši mēs. Tie varam būt mēs. Tā es domāju, sēdēdams viņiem pretī. Ka tas varētu būt bijis es.

Vienu mirkli kaut kas bija pavēries. Vienu mirkli Kaspers apzinājās, ka viņi abi lūkojas tajā telpā, no kuras plūst vismel­nākais dēmoniskais spēks un no kuras mēs ar starplaikiem saņemam pamatīgu devu no lielā klizmas balona. Vienu mirkli zēniņš to izturēja, tad viņam sametās par daudz.

- Vai mēs nevaram piezvanīt policijai?

- Pēc brīža, Kaspers atteica. Kad būsim izsekojuši savai vadzvaigznei.

Viņš iedzēra no apsudrabotā vāciņa. Var jau būt, ka alkohols neiedarbojas tik dziļi kā sirds lūgšana. Bet tas visādā ziņā iedar­bojas tikpat ātri.

Pār krūmiem pārskrēja lukturu gaisma, viņiem garām aizbrāzās melnais džips ar simt četrdesmit kilometriem stundā. Francs Fībers blenza uz Kasperu. Tikai tagad viņš saklausīja, ka zēniņš tūlīt sasniegs savu robežu.

- Viņa meloja, Kaspers teica. Kad sacīja, ka bērnus ve­duši pie viņas. Tagad viņa nesas turp, lai vērstu visu par labu. Viņas svara kategorijas sievietes, kad reiz ir iekarsušas, domā, ka ir nemirstīgas.

7

Abpus sanatorijas piebrauktuvei bija pa četrstūrainai granīta kolonnai un kuplam krūmājam. Kaspers deva zīmi, automa­šīna apstājās piecdesmit metru no kolonnām.

Ēkas bija izkārtotas uz sešām terasēm, kas veidoja kritumu uz Torbekas veco savrupmāju pusi. 1as bija no granīta, tik tumša, ka naktī tas izskatījās melns. Bet tās bija izgaismotas no apakšas, un no akmens bļodām laukā gāzās tropiska vīteņaugu un puķu pārpilnība, kas atgādināja Babilonas gaisa dārzus, brīnumu Dā­nijā, aprīlī, kad aizkulisēs vēl smaida pēdējās nakts salnas.

- 7a domāta klientiem, Kaspers sacīja, tā puķu bagātība. Lai pavēstītu viņiem, ka modernās tehnoloģijas ir likvidējušas jebkādu dabisku sīkmanību un ka nav nekāda iemesla kļūt ve­ciem, ja reizi trīs mēnešos var iešaut pamatīgu devu botulīna maisiņos zem acīm.

- Šī nav bībeliska vieta, Francs Fībers noteica.

No vadža aiz vadītāja sēdekļa Kaspers noņēma divas pa­vāra jakas divrindu pogām, vienu viņš pasniedza zēniņam.

- Nekļūsim nu pārāk svēti! viņš sacīja. Vai varam būt pār­liecināti, ka Dievmāte būai atteikusies no sejas plastikas un zobu izlīdzināšanas? Ja viņai ko tādu piedāvātu.

Zēniņš uzvilka mugurā pavāra virsvalku. Viņa rokas bija sākušas trīcēt.

Kaspers uzlika roku viņam uz pleca. Pagrieza zēniņu pret sevi.

- Domā par bērniem! Iztēlojies viņus savā acu priekšā! Vi­ņiem nav līdzās vecāku. Viņi ir prom no mājām. Viņiem apkārt notiek kaut kas nesaprotams. Viņi ir bezpalīdzīgi. Vai tu to dzirdi? Kad es pēdējo reizi redzēju meiteni, viņa bija sista. Pat šie bērni ir praktiski bezpalīdzīgi. Un viņi ir atkarīgi no tevis un manis. Vai tu to jūti?

Zēniņš norija kamolu.

- Un viņiem apkārt. Tūkstošiem bērnu. Tādā pašā bezpalī­dzībā. Vai (aunākā. Un mūsos pašos. Tevī un manī. Sēž iekšā pa mazam puišelim. Vai tu viņus dzirdi? Vai jūti līdzcietību? Tā ir degviela. Vienīgā, kas spēj noturēt kustībā. Veselas simfoni­jas garumā.

Francs Fībers nenolaida no viņa acu. Šim brīdim piemita cil­denums. Kā Kempfam opusa Nr. 109 lēnajā daļā. Šādā situā­cijā svarīgi ir nekļūt jūtelīgam. Bet rīkoties un tīties prom. Kā Bēthovenam. Mēģināt sentimentalitātei piešķirt diženumu.

Kaspers deva zīmi. Kravas autobusiņš sāka ripot. Kaspers nolaida logu.

No krūmiem iznāca vīrietis, tumšā formastērpā, tādā pašā krāsā kā terašu granīts. Kaspers pamāja uz mašīnas aizmuguri.

- Uz aizmugurējā sēdekļa stāv karsti kūpošs cepetis. Teļa mugura Firsta Meterniha gaumē. Kad to pasniegs Kainam, tai jābūt sešdesmit grādu karstai. Aizkavē mani trīs minūtes. Un tu būsi izlidojis sniegā.

Tropu krūmājs aprija vīrieti.

Viņi izgāja cauri reģistrācijas telpai ar izliektām sienām kā Pleijela koncertzālē, cauri uzgaidāmajai telpai ar skanējumu kā Manciusa zālē. Garām palātām, kur būtu pagalam cieši jāieklausās, lai atskārstu, ka tu atrodies slimnīcā. Nebija it nevienas telpas, kurā nevarētu tūdaļ pat ierakstīt savu nākamo kamermūzikas skaņdarbu.

Tomēr sienas atstaroja ne jau kamermūziku. Tās atstaroja tādu cilvēku apjukumu un svārstlgumu, kuri cer, bet īsti nespēj ticēt, ka tam, par ko vispār ir stāsts, kosmētikas klīnikā var pie­nākt tuvāk kaut par sprīdi.

Viņi iegāja amfiteātra formas zālē ar paceltu grīdu, uz pa­kāpieniem prāva kamīna priekšā gulēja vai sēdēja pussimt sie­viešu, visas ģērbušās baltos peldmēteļos.

Pa kādām durvīm, garaiņu mākonī, iznāca sieviete rudiem matiem un zaļām acīm, un baltu virssvārci, un svaigu bērza slo­tiņu rokā, tai vajadzēja būt pirtniecei. Viņai bija tāds dailes un autoritātes skanējums, kas uzjundīja Kasperā vēlmi, kaut viņam būtu bijis laiks un iespēja novilkt bikses un palūgt, lai uzšauj divpadsmit reizes ar bērzu slotiņu pa pliku pēcpusi.

- Kas jums te darāms? sieviete jautāja.

- Mēs baudām akustiku, Kaspers atbildēja. Mana sirds pieder trūcīgajiem. Bet manas ausis mīl palisandru. Un div­padsmit centimetrus augstu akustisko brīvtelpu.

- Jūs esat sieviešu nodaļā.

- Mēs te atrodamies darba darīšanās. Savu seksualitāti esam atstājuši aiz durvīm.

Viņš dzirdēja, kā viņas skanējums atmaigst.

- Tā nav labi dresēta, viņa sacīja. Tava seksualitāte. Kāda kripata ir iešmaukusi tev līdzi.

Kaspers turēja pastieptu paplāti, kuru bija paņēmis no ma­šīnas.

- Uzcienājies ar kanapē! Aizmirsti par trušu diētu! Uzticies dabiskajai ēstgribas regulācijai!

Sieviete paņēma vienu no sīkajiem sviesta mīklas medaljo­niem. Kaspers pacienāja apkārtsēdošās.

- Kur varētu būt Kains? viņš ievaicājās.

- Viņam tūlīt griezīs matus. Heidija.

Kaspers sekoja viņas skatienam. Pa lielu rūti viņš saskatīja ziemas dārzu, uzbūvētu uz granīta platformas, kura šķita laidelējamies pa gaisu. Aiz stikla viņš redzēja zaļus augus un frizētavas krēslus. Vienā no krēsliem sēdēja vīrietis.

Kaspers paliecās uz rudmatainās sievietes pusi.

- Daži uzskatītu, ka tādas attiecības kā tavējās un manējās, kas varbūt ir aizsākums ilgstošai draudzībai, nevajag aptraipīt ar naudu. Es tam nepiekrītu. Pāris naudaszīmju var būt iejūtīgs pavadījums dabiskajai siržu saskaņai.

Viņš pasniedza sievietei četras tūkstoškronu banknotes.

-Ja tu aizkavētu Heidiju tikai uz desmit minūtēm. Mēs ar Kainu kopā gājām deju skolā. Jaukas atmiņas. Kuru atsvaidzi­nāšanai mēs gribētu desmit minūtes divatā. Viņš vienmēr de­joja dāmu.

Sieviete salocīja banknotes.

- Vai atpakaļceļā ienāksi? viņa jautāja.

Kaspers paskatījās uz Franču Fīberu. Zēniņa seju klāja plāna sviedru kārtiņa. Varbūt vainīgs bija no pirts nākošais karstums.

Daļa no mīlestības noslēpuma ir koncentrācija un brīvprā­tīgs ierobežojums.

- Nākamajā inkarnācijā, viņš atteica.

Viņš pārlaida skatienu sievietēm. Telpai piemita akustika kā Karla Nilsena zālei miniatūrā. Piecdesmit sieviešu skaņa bija kā silta vēja glāsts. Viņš varēja viņas uzrunāt, nepaceldams balsi.

- Ikviena cilvēka sirds izstaro skaņas lauku, viņš sacīja. Tas skan brīnišķīgi, diemžēl mēs paši to apslāpējam. Patlaban jūs iz­klausāties burvīgi. Starp jums nav nevienas pašas, kuras dēļ mēs ar Franču nebūtu gatavi lauzt savu mūka solījumu, lai varētu tikt līdzi uz mājām. Ja vien jūs ik dienu desmit minūtes ieklau­sītos. Savā sirdī. Un atlaistu to sasprindzinājumu, kas neļauj viļņu frontei izplatīties. Ej tu nost, jūs izklausītos pēc Baha!

Sievietes blenza uz viņu. Viņš nolika kanapē paplāti malā. No­ņēma pavāra cepuri. Paklanījās. Atmuguriski atkāpās pa durvīm.

Francs Fībers sekoja viņam uz papēžiem. Viņa balss drebēja.

- Mēs esam misijā. Mums jāizglābj bērni. Mēs esam neli­kumīgi ielauzušies. Un tu uzvedies kā psihs.

Viņi šķērsoja koncerttelpu, kurā stāvēja Steinway flīģelis. Ziemas dārzs bija viņiem tieši priekšā.

- Pagaidi ārpusē! Kaspers teica. Gadījumam, ja sievietes būtu mums sekojušas.

Viņš iegāja telpā. Tā bija vienā stiklā. Ārā aiz gala sienas atra­dās peldbaseins, zaigojošs, kā zils dārgakmens. Aiz baseina bija metrus trīsdesmit garš kritums, ieslīpi lejup uz Torbekas gaismu pusi. Aiz gaismām jūra. Kaspers aizvilka logiem priekšā garos, baltos aizkarus.

Krēslā sēdošais vīrietis nesēdēja ar skatu uz panorāmu, viņš sēdēja ar skatu uz savu atspulgu augstā spogulī. Viņš bija bal­tos rītasvārkos, viņa āda vēl kvēloja pēc sausās pirts.

No plaukta zem spoguļa Kaspers paņēma friziera šķēres un ķemmi.

Vīrieša acis spogulī pievērsās Kasperam. Ievēroja balto virsvalku. Acīs iedegusies interese apdzisa.

Tieši tur arī mēs, cilvēki, pieļaujam kļūdu. Mēs neredzam ab­solūti pārsteidzošo, kas nāk pie mums, pārģērbies par ikdienišķo.

- Heidija kavēsies pāris minūtes, Kaspers teica.

Viņš nostājās vīrietim aizmugurē.

Vīrietis bija Kaspera vecumā. Augums viņam bija kā atlē­tam. Vai kā cirka artistam.

Ar ķemmes rupjo galu Kaspers pacēla uz augšu pakauša ma­tus. Vīrietim spogulī neredzamus. Un nogrieza šķipsnu pie pa­šas ādas.

Viņš atvēra savu dzirdi vīrieša skanējumam.

Viņš dzirdēja tā attiecības ar fizisko pasauli. Tie bija zemie toņi, frekvences, kuras iekustina visvairāk masas.

Viņš dzirdēja naudu, vairāk nekā jebkad iepriekš bija dzirdējis.

Viņš dzirdēja nekustamos īpašumus. Automašīnas. Viņš dzir­dēja nākotni. Zeltainas ekonomiskās virtualitātes.

Viņš dzirdēja vīrieša seksualitāti. Tā bija vairāk nekā intere­santa. Maskulīna, bet ar stipru sievišķo piesitienu. Viņš būtu va­rējis dabūt ikvienu sievieti. Un lielāko daļu vīriešu.

Kaspers dzirdēja viņa jūtu reģistru, tas bija plašs, niansēts un eksplozīvs. Daudz gaismas un daudz tumsas, vienlīdzīgi sadalī­tas, kā Mocartam.

Viņš dzirdēja sirdi. Tās skaņa bija diža. Dāsna. Silta.

Viņš dzirdēja augstākās frekvences. Izdomu. Intuīciju. Garī­gumu. Tas bija bagātīgas skaņas, iekšējā dzīve lika vīrietim vibrēt.

Šķipsnu pa šķipsnai Kaspers savāca pakauša matus. Un līgani, ar dziļu gandarījumu — ņemot vērā, ka šī bija pirmā reize, kad viņš citam grieza matus — viņš īsi apcirpa izliekto pakausi sev priekšā.

ļosefa Kaina acis spogulī bija vienaldzīgas. Viņš neredzēja sevi. Viņš skatījās iekšup.

Tad Kaspers saklausīja caurumu. Tas bija sava veida iekšējs skaņas aizvēnis. Neskanīgs apgabals vīrieša sistēmā. Kaut kur starp sirdi un saules pinumu.

Kaspers nolika šķēres. Plauktā aiz krēsla stāvēja plastmasas trauciņi ar dažādas krāsas pastu. Viņš attaisīja vienu no tiem. Trauciņā bija henna. Desmit gadus pirms tam, kad tas kļuva par parastu lietu, Helēna Kronē reizi pusgadā bija ar hennu zī­mējusi mauru līkločus uz savu spēcīgo pēdu virspuses.

Kaspers atrada otiņu. Lēnām un rūpīgi, joprojām spogulī ne­redzami, viņš ņēmās klāt plānu kārtiņu sarkanās krāsvielas uz īsi apcirptajiem matiem.

Es griezu matus Vilhelmam Kempfam, viņš sacīja. 70. gadu sākumā. Kad es vēl biju jauna komēta pie frizieru skolas debe­sīm. Viņš stāstīja par Hitleru. Viņš bija saticis fīreru 44. gadā. Berghofā. Eva Brauna bija sapulcinājusi Kempfu un Furtvengleru. Un Gīzekingu. Lai ieplānotu koncertu, kas varētu iepriecināt Hitleru. No tā nekas nesanāca. Bet viņi sastādīja repertuāru.

Hitlera iemīļotos skaņdarbus. Šo to no Lehāra operetēm. Pāris Štrausa dziesmu. "Bādenveileras maršu". "Ēzeļa serenādi". "Meistardziedoņu" fragmentus. Kempfam bija izdevība ieklau­sīties Hitlera sistēmā. Viņš man sacīja, ka fīrera personība lielās līnijās bijusi ciešama. Sīka, bet ciešama. Bet kaut kur tajā bijis caurums. Pa šo caurumu plūdis destruktīvs, kolektīvs troksnis. Vai saproti? Ļaunu personību nav. Personībai vienmēr, funda­mentāli ņemot, ir līdzjūtīgs skanējums. Bīstamas ir tikai tās vie­tas, kur mūsu cilvēcībā ir caurums, kur mēs nerezonējam. Tur, kur mēs jūtamies kalpojam kādai augstākai lietai. Tur mums ir jāuzdod jautājums sev pašiem, vai šī lieta patiesi ir augstāka. Tur mēs iekrītam. Citās kultūrās tos mēdz dēvēt par dēmoniem. Mums nav tāda vārda. Bet es to saklausu. Tas ir kara troksnis. Kolektīvās dusmas.

Vīrieša acis spogulī kavējās pie Kaspera.

- Kas tu, pie velna, tāds esi? viņš vaicāja.

Balss bija melna kā nakts debesis. Mīksta kā četrsimt kvad­rātmetri kostīmu samta.

Kaspers paņēma no plaukta spoguli. Ļāva vīrietim apskatīt viņa pakausi.

Josefs Kains frizētavas krēslā pamira. Arī Hitlers būtu zaudē­jis savaldību. Ja būtu ieraudzījis sevi īsi apcirptiem un ar hennu nokrāsotiem matiem. Kaina žoklis pamazām atkārās. Skaņa atvērās. Kaspers runāja atvērtībā.

- Tavā skanējumā ir caurums. Ikvienā no mums ir kāda sa­maitāta vieta. Bet tevī tā ir liela. Nekādu salīdzinājumu ar Hit­leru. Mums nav jāsalīdzina sevi ar dižajiem. Bet pietiekami liela. Tai ir kāds sakars ar bērnību. Vienmēr ir kāds sakars ar bēr­nību. Varbūt tu uzaugi nabadzībā. Varbūt tev nebija tēva. Tas varētu izskaidrot alkatību pēc naudas. Ilgas pēc varas. Tavs cau­rums ir saistīts ar šīm abām lietām. Tas nocietina sirdi. Vai tu jūti bērnus? Vai atceries, kad tu pats biji bērns? Vai tu nogriezi meitenei pirkstus?

Vīrieša seja spogulī bija bezkaislīga. Nu viņa skaņa bija slēgta, šifrēta.

Istabā ielīgoja Francs Fībers. Atvilka vaļā aizkarus. Uz ziemas dārza pusi nāca kāds vīrietis. Plecīgais vīrietis ar dzirdes aparātu.

Kaspers pieliecās. Viņa seja atradās centimetru no Kaina sejas.

- Man ir četrdesmit divi gadi. Vai zini, kāds ir slēdziens par manu līdzšinējo mūžu? Elle. Tā nav atrašanās vieta. Elle ir trans­portējama. Mēs visi nēsājam to līdzi. Tai brīdī, kad mums nav kontakta pašiem ar savu dabisko līdzjūtību, tā atlokās vaļā un klāt ir.

Kaspers manīja friziera šķēres savā plaukstā. Viņš paskatījās uz vīrieša kaklu. Vietu, kur sterno cleido aiziet aiz žokļa kaula. Tas būtu viens dūriens. Šķēru gals izietu caur galvaskausa pa­matni un ietriektos smadzenēs. Pasaulē būtu par vienu melnu skaņas caurumu mazāk.

Viņš aizvēra acis. Saklausīja dusmas. Tās nebija viņējās. Tās bija ienākušas pa caurumu viņa sistēmā. Mēs visi esam akus­tiski perforēti, kā Šveices siers. Kuram ir tiesības būt par otra cilvēka bendi?

Viņš izslējās.

Krēslā sēdošais vīrietis pārlaida ar roku pār pakausi. Apska­tīja roku. Tā bija sarkana no hennas.

- Nav tik svarīgi, Kaspers teica, kas tu esi. Tu jau sen esi miris un aprakts.

Viņš sajuta sāpes sažņaudzam sirdi. Jo — atkal — nebija iz­devies piekļūt līdzcilvēkam. Ar visvienkāršāko un vissvarīgāko no visām patiesībām.

Francs Fībers atvēra stikla durvis, aiz tām žēlsirdīgas vītņu kāpnes laidās lejup pretim vietai, kur viņi bija atstājuši kravas autobusiņu.

- Desmit minūtes zem matu žāvējamā aparāta, Kaspers izmeta. Ne aubīte notraipīsies, ne kā.

8

Pabraukuši garām Svānemellehavnas ostai, viņi nonāca pašā krastmalā. Aizripoja garām noliktavu ēkām, augstmastu koka kuģu rindām. Franča Fībera acis nemitīgi šaudījās uz spogu­ļiem, pārmeklējot, vai viņiem aizmugurē uz ceļa nav vajātāji. Viņi aizkļuva līdz promenādei.

- Tu piezvanīsi policijai!

Viņa balss drebēja.

- Pateiksi, ka zini, kur atrodas bērni. Lai viņi triecienā ieņem ēku. Tu mācēsi viņus pielauzt. Tu ar runāšanu mācētu iedabūt sevi Paradīzē.

- Un ja bērnu tur nav?

Zēniņš sašļuka. Viņa skaņas profilā arvien lielāku vietu sāka ieņemt mazdūšība. Kasperam tas nepatika. Līdz ceļa galam vēl bija labs gabals ejams.

Viņiem garām lēnām aizripoja patruļas mašīna. Trīs tumš­mataini puiši uz kāda stūra ierāvās tumsā. Kad mašīna bija ga­rām, viņi atkal iznira. Viņiem bija augsts enerģijas lādiņš, kā maziem topošajiem gangsteriem. Kaspers sajuta piepešu līksmi par kosmosa noslieci veidot vienotus veselumus. Tiklīdz esam uzbūvējuši kvartālu labākajām aprindām un attīrījuši to no sve­šiem elementiem, no visiem stūriem laukā sāk velties tumsa.

Viņš ieklausījās ainā, kas pletās viņam priekšā. Viņš dzirdēja, kā skaita kasi pēdējos veikalos, kuri strādājuši vakara cēlienā.

Viņš dzirdēja vēja ģeneratoru parku iepretim Linetena fortam. Kaijas. Spēkstacijas turbīnu dobjos čukstus. Vēlos restorānu apmeklētājus. Viņš klausījās, vai nesadzirdēs pareizo skaņas struktūru. Taimings nav laika brīdis, taimings ir skaņa. Viņš ne­būtu spējīgs nevienam to izskaidrot, varbūt vienīgi Zilajai dāmai. Muzikalitāte itin bieži zina, kad, bet itin bieži nezina, kāpēc, īstais brīdis vēl nebija pienācis.

Viņa dzirde bija skaidra, jo bija iestājies vakars. Un izsalkums. Svētā Katrīna kādā vietā bija rakstījusi, ka gavēšana ir brīniš­ķīgs instruments, ar ko ieraudzīt Dievu. Šī aforisma problēma ir tā, ka svarīgi jau ir redzēt Dievu bez instrumenta.

Pastiepies uz mašīnas aizmuguri, viņš atrada maizi, sieru, pesto. Minerālūdens pudeli. Zaļumu kapājamo nazi. Viņš pār­šķēla maizi un uzsmērēja to uz plauktiņa zem priekšējā stikla. Pasniedza to Francam Fīberam, zēniņš papurināja galvu.

- Mēs esam izdarījuši visu, ko varējuši, mēs abi esam izslu­dināti meklēšanā. Tie, ko mēs gribam dabūt rokā, nav parasti cilvēki, tie ir dēmoni.

Viņš attaisīja armanjaka blašķi, iedzēra, padeva to Kasperam, salēja kafiju, viņa rokas trīcēja.

- Kā alkohols iet kopā ar nemitīgo lūgšanos? Kaspers vaicāja.

- Uz ko tu mērķē, vecīt? Trapisti dara alu. Benediktieši dzen liķieri. Pestītājs pārvērta ūdeni vīnā. Un tādā vakarā kā šova­kar — ko, pie velna, tavuprāt, lai es daru?!

Kopējai kolāžai pievienojās jauna skaņa, vēja svilpoņa kaut kādās ietaisēs, kas varēju būt telefona vadi.

- Man nav ne jausmas, vai tu zini "Parsifālu", Kaspers sa­cīja, -citādi es tev ieteiktu to paklausīties. Vāgneram bija lielas ziepes. Viņš bēga no kreditoriem. Tas gadās pat visdižākajiem. Viņš dabūja patvērumu. Ar skatu uz jūru. Kā mums tagad. Tur viņš sacerēja "Parsifālu". Tajā ir brīnišķīga aina. Norisinās Lie­lajā piektdienā. Gluži kā šodien. Trešajā cēlienā. Ap viņiem izaug

Grāla pils. Var saprast, ka tā nav fiziska vieta. Tā pastāv apziņā. Tāpēc viņam izdosies.

Francs Fībers blenza uz Kasperu. Uz granīta mūri.

- Tas ir pamatīgāks par pamatīgu, viņš attrauca. Nekāda sakara ar apziņu.

Kaspers atvēra mašīnas durvis. Francs Fībers sagrāba viņu aiz rokas.

- Tu taču neiesi iekšā, vecīt?! Tu laikam esi galīgi nojūdzies?!

- Es laikam esmu kaut ko apsolījis Klārai Marijai, Kas­pers atbildēja, arī zēnam, kaut arī neesmu viņu sastapis. Es laikam esmu apsolījis iznest viņus no ratiem. Un ienest drošībā.

Dzeltenās acis neatlaidās no viņa. Pēdējās uzticības paliekas, kuru tur nekad īsti nebija bijis, nu bija zudušas.

- Es esmu vedis šurp cilvēkus vairāk nekā desmit reižu. Šī vieta ir apsargāta kā militāro izmēģinājumu bāze. Bruņoti sargi. Videokameras. Infrasarkanie sensori. Tu netiksi iekšā ne par metru.

Kaspers atvēra durvis un izkāpa uz ielas.

Zēniņš ieķērās viņam žaketē kā ar ķetnām.

- Viņas kļūdījās. Māsas. Tu esi nojūdzies!

Viņi šķērsoja ceļu. Laika bija ļoti maz, Kaspers to dzirdēja. Labvēlīgas skaņu konstelācijas ir gaisīgas.

9

Kaspers paraustīja šokolādes veikala durvis, tās bija slēgtas, eņ­ģelis pie kases smaidīdams papurināja galvu.

- Lūdzu, pagriezies otrādi! Kaspers mudināja.

Francs Fībers pagriezās, uz viņa baltā krekla muguras Kas­pers ar tintes pildspalvu uzrakstīja: "Mana mīļotā šonakt kuģo prom. Tikai šokolāde spēj izteikt manas bēdas. Esi žēlīga!"

- Ko tu tur dari? Francs Fībers prasīja.

Meitene panācās tuvāk. Viņa izlasīja, kas rakstīts uz krekla, iesmējās, atslēdza durvis.

- Es nezināju, ka no šejienes atiet kuģi, viņa sacīja.

- No Konoti, Kaspers atteica. Mēs šonakt sūtām vadību komandējumā. Paši no sava mola. Manai mīļotajai, lūdzu, lielu olu. Un divpadsmit zefīrus šokolādē.

Meitene iesaiņoja olu.

- Viņiem tas būs pārsteigums, Kaspers sacīja. Kā tev šķiet, pa kurieni ir vislabāk iet iekšā?

Viņa pamāja uz magnoliju alejas pusi.

- Pa aizmugures ieeju. Tu ir tikai viens sargs. Un nav kameru. Galvenā ieeja ir slēgta. Un pie preču vārtiem ir kameras un daudz sargu.

Zefīri tika salikti kārbā, katrs ietīts sārtā zīdpapīrā.

- Vai pieskaitīt kontam?

Garām pabrauca patruļas mašīna. Kaspers satvēra Franča Fībera delmu. Ja viņš nebūtu tā darījis, zēniņš būtu nogāzies.

- Kā parasti, Kaspers atbildēja. Un gaisa skūpstu no tevis. Vai to mēs arī varam pieskaitīt kontam?

Meitene pietvīka. Viņai nebija vairāk kā astoņpadsmit gadu.

Viņi devās laukā pa durvīm. Meitene nosūtīja Kasperam gaisa skūpstu.

- Tas netiek pierēķināts, viņa sacīja.

Durvis aiz viņiem aizvērās. F'rancs Fībers blenza uz Kasperu, uz mirkli bailes bija atkāpušās pārsteiguma priekšā.

- Tev tūlīt būs piecdesmit, viņš novilka. Bankrotējis. Visu aizmirsts.

- Daudziem dižajiem bijusi piekrišana pie jaunām meitenēm, Kaspers atteica. F.lvisam. Kirkegoram. Regīnai Olsenai bija trīspadsmit gadu. Prisilai — četrpadsmit.

Viņi tuvojās tumšmatainajiem puišiem.

- Mūs uzšķērdīs, Francs Fībers izdvesa.

Kaspers pieslēdzās viņu skaņai, viņam tā patika. Ir daudz iemeslu, lai atbirtu no sabiedrības. Viens ir tas, ka sabiedrībā lāgā nav vietas mežonīgumam. Vismaz divi puiši izklausījās pēc tādiem, kam horoskopā ir lielais kvadrāts. Pēc desmit gadiem viņi būs vai nu miruši, izraidīti vai vadošos amatos.

Sardzē stāvēja jaunākais, puisis, kam nebija vairāk par četr­padsmit, ar acīm, kuras redzējušas vairāk, nekā pienāktos. Kas­pers apstājās dažus metrus no viņa. Nolika kārbu ar zefīriem zemē un pamāja uz magnoliju alejas pusi.

- Mums jātiek iekšā, viņš sacīja. Pirms tam, kad brauks nākamā patruļa. Tāpēc vajag, lai jūs izdabūjat viņu ārā no būra. Jautājums ir — vai jūs to varat.

Puisis papurināja galvu.

- Tas nav jautājums, viņš atbildēja. Jautājums ir — kas mums par to būs.

Kaspers uzlika uz kārbas piecsimtkronu banknoti no fonda līdzekļiem.

- Manā bērnībā, viņš teica, mēs to būtu izdarījuši par zefīriem šokolādē.

- Tas bija pirms Pirmā pasaules kara, puisis atcirta. Kopš tiem laikiem dzīves dārdzība ir pieaugusi.

Kaspers uzlika uz kārbas vēl vienu naudaszīmi.

- Man vajadzīgs handikaps, viņš sacīja. Sargs nedrīkst mani redzēt ieejam.

Francs Fībers atspiedās pret laternas stabu.

- Pagaidi pusstundu, Kaspers teica. Ja tad manis vēl nav, zvani policijai. Un informē mantiniekus.

- Nav jau nekādu mantinieku. Un nekāda mantojuma.

Kaspers devās pāri promenādei. Viņam sekoja kruķu klik­šķi. Zēniņam acīs bija asaras.

- Es neuzdrošinos te palikt viens.

Aizmugures ieeja atradās piecdesmit metru uz priekšu pa magnoliju aleju. Kaspers nolika olu stikla rūts priekšā.

- Mēs esam ļoti tuvi Askes Brodersena draugi, viņš sacīja. Mēs uzrakstījām viņam joku vēstuli. Viņš atminēja, kurš ir rakstītājs. Nu mēs esam balvā atnesuši viņam olu.

Vīrietim bija mazliet zem sešdesmit, kārtīgi izpresēts zaļš for­mastērps, pelēkas acis un divus centimetrus biezs, laminēts ložu necauršaujamais stikls starp sevi un apmeklētājiem.

- Es labprāt atdotu to viņam pats, Kaspers teica.

- Es piezvanīšu viņam.

- Tas laupīs pārsteiguma momentu.

Pelēkās acis zaudēja izteiksmi. Kaspers pacēla roku.

Zefīrs šokolādē trāpīja pa stiklu. Zefīri bija paštaisīti, lieli un resni, un biezu čaulu, kā strausa olas.

Drusku mazāk lepnības, un vīrietis varbūt būtu ticis galā go­dam. Bet lepnība ir viena no lietām, kam visgrūtāk pārkāpt pāri.

Visi mēs gribam būt par karaļa kuģa admirāļiem. Un vienīgais, kas nodots mūsu pavēlniecībā, ir stikla būris uz mola.

Vienu mirkli sargs sēdēja nekustīgs. Tad trāpīja vēl viens ze­fīrs, šoreiz pa stikla durvīm. Nu viņš uzrāvās no krēsla. Iznāca no būra.

Kaspers pavērās uz aizmuguri. Tumšmatainais pārrunu vadī­tājs bija ieņēmis pozīciju brauktuves vidū, metienā viņš ielika visu ķermeni.

Zefīrs šokolādē ķēra sargam sirds augstumā, trāpījums uz brīdi atspieda viņu atpakaļ. Tad viņš metās skriešus.

Kaspers un Francs Fībers devās iekšā pa atvērtajām durvīm, pa kreisi atradās citas durvis, vezdamas kādā telpā, kur virs iz­lietnes un kafijas automāta bija uzstādīti video monitori. Un vēl vienas durvis. Pa tām abi iegāja Konott teritorijā.

10

Skaņa, ar kādu vējš skrēja pār smilšu strūklas apstrādāto gra­nītu, bija glāsmaina. Pat tumsā ēka bija skaista. Visām plaknēm bija zīdaina apdare, trešdaļa visu horizontālo platību bija zemas akmens bļodas ar papīra plānuma ūdens kārtiņu. Apmalotas ar ziediem. Kaspers vēlējās, kaut viņa māte būtu tos redzējusi.

Tai ēku kompleksa daļai, kas bija uzcelta uz piepildītā ba­seina, pamatstāva plāns bija taisnstūris. Tikai piecus stāvus aug­stāk sākās tornim līdzīgā konstrukcija, tā bija tik augsta, ka tās noslēgums augšpusē saplūda ar tumsu.

Viss komplekss šķita peldam jūrā, kā sala, kā ļoti liels kuģis. Tieši tādu Kaspers iztēlojās ēku, kādu varētu izdomāt būvēt izbijis jūras virsnieks. Ja viņš pēkšņi būtu uzlicis ķepu četrsimt miljoniem.

Apakšējie stāvi bija tumši, tikai šur tur augšējos stāvos vīdēja gaisma. Kaspers paraustīja durvis, tās bija aizslēgtas. Viņi apgāja apkārt ēkai, jūras pusē bija uzslietas celtniecības sastatnes, bet tikai līdz otrajam stāvam. Citu durvju nebija, visi logi bija ciet.

Kaspers sekoja vēja dūkoņai stieplēs. Viņš uzrāpās uz sa­statnēm. Uz pēdējā dēļa zem brezenta atradās kaste, viņš no­rāva brezentu. Tas bija logu tīrītāja M WC, Modular Work Cage, neliela vaļēja kabīne, kā krēsls uz pacēlāja, tā slīdēja pa divām savstarpēji nobīdāmu gumijas ritentiņu rindām, kas balstījās pret fasādi. Uz jumta acīmredzot bija pa sliedēm pārvietojama vinča un vadāmas virves. Kabīnē stāvēja spainis un sūklis uz kāta, un divi logu tīrāmie. Nelielam vadības panelim bija četras pogas.

Francs Fībers rāpās augšup pa sastatnēm kā raudošs pērtiķis. Viņš iekāpa kabīnē pēc Kaspera. Kaspers nospieda starta pogu. Krēsls sāka slīdēt augšup.

Vadības paneļa gaismā Kaspers izpētīja ēkas plānu. Dega gaisma sanāksmju telpās, vārga gaismiņa — vietā, kas bija atzīmēta kā "bibliotēka", gaisma pašā augšā, pirms torņa sākuma, tur, kur vajadzētu atrasties vadības kabinetiem.

Kabīne viegli šūpojās vējā. Franča Fībera seja balta palsoja tumsā. Kaspers apstādināja kabīni zem pirmās izgaismoto logu rindas. Viņam pazīstamas sievietes balss sacīja: "Bronshojā mums neko nepiedāvāja."

Logs stāvēja drusku pavērts, Kasperam likās, ka telpā ir dzir­dami cilvēki desmit divpadsmit, paskatīties viņš neuzdrošinājās.

- Trīsdesmit septītais augstums iet caur Bronshoju, tā pati balss sacīja, pat kloākas ir sausas. Arī valsts gruntsgabali ne­nonāks pārdošanā, valsts ir pašapdrošināta.

Tā bija gaišmatainā sieviete, kas bija atvedusi Klāru Mariju pie viņa. Kāds viņai kaut ko jautāja.

- Septiņi tūkstoši gruntsgabalu, viņa atbildēja. Sadalīti pa divdesmit diviem uzņēmumiem. Pēc divām nedēļām viņi slēgs ostu. Slēgs Avedēres aizsprostu. Un sāks izsūknēt ūdeni. Pavi­sam lēnītēm. Lai izvairītos no ēku nosēšanās izraisītiem bojāju­miem. Viņi bija spiesti piepildīt ar ūdeni tūkstoš piecsimt māju. Lai tās nesabruktu. Vai neaizpeldētu prom.

Viņai bija dzirkstījoša balss, kā Irēnai Papasai. Bet viņa bija pakļauta kaut kādam stipram spiedienam.

- Vai mēs varam būt pārliecināti?

Kaspers neuztvēra viņas atbildi. Bet tā bija izvairīga.

- Mēs visi redzējām lūzumzonu, vīrietis sacīja. Taksā­cijas laikā. Ar ko tā izskaidrojama?

- Ar sevišķiem kaļķa caurlaidības faktoriem.

- Mēs redzējām dokumentāciju, ko sagatavojis 5. Pilons. Un Valsts Zemes dienests. Zem Kopenhāgenas ir mīksti nogulumi. Divdesmit līdz piecdesmit metru bieza zona būtu bijusi reāla.

- Mūsējie ģeologi izskatīja šo faktoru. Kopenhāgenas kaļķim ir citāds grauda lielums nekā kaļķsmilts kaļķim. Ar to varētu iz­skaidrot taisno noslīdējuma virsmu. Attiecībā pret apakšā esošo rakstāmkrītu.

- Un zemestrīces?

- Kopenhāgenu vajadzētu pārvērtēt. Speciālisti spriež, vai lūzumzonas var būt aktīvas. Ēresundā bija zemestrīces 90. ga­dos. Varbūt tās bija stiprākas, nekā uzskatīts iepriekš. Ir konsta­tēta lūzumzona zem Barsebekas atomelektrostacijas. Stiprākas kustības nekā līdz šim lēstas tajās kaļķa zonās, kuras šķērso Amageras bāzes līniju. Līmeņu atšķirības Saltholmas krastmalas sa­nesās, kas vedina uz domām, ka ir bijušas lielākas zemestrīces, nekā uzskatīts iepriekš. Problēma ir tā, ka ģeoloģiskā atmiņa ir īsa. Zemestrīce, kas notikusi vēl pirms tūkstoš gadiem, rakstu avotos netiek fiksēta.

Iestājās klusums. Viņai nebija izdevies viņu pārliecināt. Lai vai kāds būtu bijis viņas iecerētais vēstījums.

- Mēs varam daudz ko, viņa bilda. Bet mēs nevaram pasūtināt zemestrīci.

- Un pat ja mēs varētu, vīrietis teica. Ja tā kaut kādā veidā būtu fabricēta. Un tas nāktu gaismā. Mēs dabūtu mūža ieslodzījumu.

Kaspers pieskārās tastatūrai, viņi slīdēja augšup. Viņš skaitīja tumšo rūšu rindas. Zem tām zeme vispirms kļuva tumša, pēc tam pazuda. Viņiem priekšā bija gaisma.

Telpā bija iedegta tikai viena rakstāmgalda lampa. Lone Borfelta sēdēja krēslā, viņas vīrs sēdēja, atspiedies pret radiatoru, viņi skatījās taisni uz priekšu, uz logu, kā divi cilvēki, kas sēž kinoteātrī. Viņiem abiem sejas apakšējo daļu sedza pārsējs. Vīrie­tis bija piedzīvojis brīnumainu pārvērtību. Viņa seja bija kļuvusi gara, garāka nekā jel vienam cilvēkam, viņš smējās pretim logam.

Aske Brodersens stāvēja, muguru uzgriezis, rokā turēdams nelielu lauzni. Uz grīdas zem šiem trim cilvēkiem bija izritināts plēves rullis. Kaspers izvilka brilles. Sēdošā vīrieša seja nebija kļuvusi gara, viņa mute bija pārplīsusi līdz ausīm, sitieni bija sašķaidījuši abus košanas muskuļus, apakšžoklis bija nokritis uz kakla.

Kaspers manīja, kā līdzās esošais ķermenis kļūst šļaugans. Francs Fībers nošļuka kabīnes dibenā.

Aske Brodersens iebelza sēdošajam vīrietim ar lauzni. Viņš stāvēja metru no loga, Kaspers apzinājās, ka pat savos ziedu laikos viņš nebūtu ticis pāri palodzei, iekams tas otrs būtu viņu noķēris.

Viņš nospieda pogu, lifts aizslīdēja sāņus.

Es gribu lejā, Francs Fībers kunkstēja.

- Lūgšana, turpini!

- Es nespēju. Koncentrēties.

- Ir tāds stāsts, par svēto Lutgardi, cisterciešu mūķeni, es ceru — tas nekas, ka viņa bija katoliete, viņa nespēja koncentrē­ties. Bet viņai parādījās Mūsu TēvsMāmiņa. Un sacīja: "Tikai mieru, tas nekas, ka būs kāds caurums, jo es tos aizpildīšu."

Kabinets bija tukšs. Kaspers nofiksēja liftu un ierāpās iekšā. Viņš ievilka Franču Fīberu sev nopakaļ.

Kabineta durvīm būtu jāved uz gaiteni. No tā vajadzētu būt ieejai bibliotēkā, viņš pasniedzās pēc roktura.

Kāds atspēra durvis vaļā. Tās trāpīja Kasperam pa krūtīm, viņš atmuguriski aizlidoja pret sienu.

Plecīgais vīrietis ar dzirdes aparātu ienāca pa durvīm, viņam rokās bija plakans ierocis, tas izskatījās pēc šautuves pistoles, tikai ar garu stobru.

Kaspera bērnībā apsardzē strādājošos vervēja no sabiedrī­bas zemākajiem slāņiem. Vēlāk bija uzplaukusi vispārējā lab­klājība, sargāt cilvēkiem piederošo naudu bija kļuvis par augsta statusa arodu. Viņa priekšā esošais vīrietis kustējās līgani, kā dejotājs galma ballē. Te, tuvplānā, viņam bija masīvas klātbūt­nes un lielas iekšējās autoritātes skanējums.

Viņš apstājās, izvērsis kājas plati, pacēla ieroci un nostabili­zēja muskuļus pret gaidāmo atsitienu. Kaspers ieraudzīja, kāpēc stobrs ir garš. Uz tā bija uzskrūvēts perforēts metāla cilindrs, perforējumā varēja redzēt, ka tas ir piebāzts ar stikla vati, tas bija klusinātājs. Kaspers atminējās tos no cirka laikiem, tādus izmantoja, ja bija steidzami jānonāvē dzīvnieki — piemēram, ja kāds zirgs bija aizķēris manēžas malu un tam bija vaļējs kaula lūzums.

Lūgšana bija aizsākusies pati no sevis, bez vārdiem, bet tās nozīme bija: "Mīļā TevsMāmiņa, ļauj, lai es noturu sirdi at­vērtu, un dod man spēku sastapt primāro gaismu!"

Francs Fībers stāvēja aiz atvērtajām durvīm, vīrietim nere­dzams. Nu viņš iznāca laukā, iebāza vienu kruķi vīrietim starp kājām un pagrieza.

Paša šāviena skaņa bija klusināta. Bet Kasperam aiz mugu­ras atskanēja pārsteidzoša skaņa, kā āmuram atsitoties pret ak­meni. Sākumā viņš nemanīja nekādas sāpes, bet sajuta paralīzi ķermeņa vidū. Viņa kājas saļima, viņš noslīdēja uz grīdas. Uz­brucēja seja atradās dažus centimetrus no viņējās.

Kaspers satvēra plecīgā vīrieša galvaskausu un iekodās vi­ņam degunā. Viņš koda, lai izdzīvotu. Reizē viņš manīja līdz­jūtību, kāda viņa apziņas daļa lūdzās: "Mūsu TevsMāmiņ, ļauj, lai šis vīrs iekrīt prasmīga plastiskā ķirurga rokās, jo ne ar ko mazāku nebūs līdzēts, lai viņš atkal varētu strādāt par modeļu demonstrētāju."

Vīrietis atvēra muti kliedzienam. Kaspers aizsprauda viņam muti ar Lieldienu olu.

Kaspers pieslējās kājās. Viņš piefiksēja savu vēderdobuma muskulatūru kā viengabalainu, diskveidīgu sāpi. Viņš no visa spēka ietrieca olas metāla paliktni guļošā vīrieša pakausī. Vī­rietis nolika galvu uz grīdas un gulēja rāms.

Kaspers atņēma viņam pistoli. Šī bija pirmā reize mūžā, kad viņš turēja šaujamieroci, viņam nebūtu ne jausmas, kā to lie­tot. Viņš padeva to Francam Fīberam.

Viņš kustējās sakņupis, ārā pa durvīm uz gaiteni, iztaisnoties nebija iespējams. Uz bibliotēku veda trīs durvis. Viņš piesar­dzīgi paraustīja vienas, tās bija slēgtas. Tad arī pārējās būs ciet.

Viņš klamzāja atpakaļ uz kabinetu. Būs jātiek bibliotēkā no ārējā lifta

Viņam bija licies, ka cauruļvadu pasta ierīces ir izgājušas no modes, šī acīmredzot bija otrā paaudze. Nebija nevienas po­gas, tikai melns ekrāns, viņš pārbrauca pār to ar pirkstu galiem, tajā atmodās sarkani skaitļi. Pie sienas karājās plakāts ar cau­ruļvadu pasta adresēm, viņš atrada bibliotēkas adresi. Izvilka tintes pildspalvu. Izņēma olu guļošajam vīrietim no mutes. Uz iesaiņojamā papīra uzšņāpa: "Mini, mini mīkliņu — kurš sū­tīja tev oliņu?" Viņš iebāza olu terminālī.

- Aizskaiti līdz divdesmit, viņš sacīja. Un tad sūti prom.

- Tu esi ievainots vēderā, Francs Fībers teica.

Kaspers pacēla kreklu. Pie nabas bija mazs, uztūcis caurums.

- Arī mugurā, Francs Fībers bilda, lode ir izgājusi tev cauri.

Kaspers aizrāpās atpakaļ līdz liftam, aizslīdēja ar to sāņus, atpakaļ uz bibliotēku.

Jau pa to īso laiku, kamēr viņš sabija prom, klāt bija nācis daudz asiņu. Kaspers nespēja droši noteikt, vai vīrietis ir dzīvs. Aske Brodersens patlaban bija pagriezies pret sievieti.

Kādu brīdi Kaspers ieklausījās iekšup lūgšanā, tā ne mirkli nebija apstājusies. Viņš pavērsa to uz savu iekšējo Svētā Genesija tēlu, komediantu un aktieru aizbildni, 303. gadā viņš bija miris mocekļa nāvē, ber pirms tam bija izpestījis neskaitāmas dvēseles no sāpēm un mokām.

Cauruļvadu pasta ierīce iedūcās. Aske Brodersens apstājās. Viņš devās pie termināļa. Mēs visi esam pasta narkomāni. Mums visiem ir tūlīt ātri jānoklausās automātiskais atbildē­tājs. Jāpārbauda e-pasta vēstules. Jāizņem pasts no pastkastes. Maltītes vidū. Dzimumakta vidū. Nopratināšanas vidū.

Kaspers atdabūja vaļā logu. Uzkāpa uz palodzes, nokūle­ņoja uz grīdas. Aske Brodersens stāvēja ar olu rokā.

11

Viņš bija novilcis žaketi. Zem tās viņam bija bikšturi.

- Es gribu redzēt meiteni, Kaspers paziņoja.

Vīrietis stāvēja ar olu rokā.

- Viņa ir blakus telpā.

Kaspers pielika pirkstus sēdošajam vīrietim sānos pie kakla, viņš bija dzīvs. Lonei Borfeltai mute bija aizbāzta ar elastīgo saiti, saite bija izmantota arī tam, lai piesietu viņu pie krēsla. Uz galda mētājās saišu ruļļi un šķēres. Kaspers pārgrieza sasēju, atbrīvodams sievieti.

Aske Brodersens devās pa priekšu. Kaspers nedzirdēja ne­kādu disonansi. Varbūt pasaule patiesi bija tik vienkārša, ja cilvēks atradās dziļā kontaktā ar savu muzikalitāti. Varbūt viņš tūlīt ieraudzīs Klāru Mariju.

Garais vīrietis atvēra kādas durvis un palaida Kasperu iekšā.

Sākumā telpa bija tumša, tad Kaspers pamanīja rēno gaismu, kas nāca no jūras. Viena vesela siena bija no neatstarojoša stikla. Kaspers aplaida skatienu apkārt, kaut kur uz grīdas sēdēs Klāra Marija ar savām lellēm.

Viņš dzirdēja, kā ola atsitas pret zemi. Tad viņš tika sagrābts no aizmugures.

Vīrietim bija labs tvēriens, viņš bija iekrampējies Kaspera augšdelmos. Vīrietis pacēla viņu no zemes un trieca pret stiklu.

Loga rūts acīmredzot bija lamināts, kā bruņustikls, tai nebija nekāda elastīguma, sajūta bija kā atsitoties pret betona sienu.

Aske Brodersens neko neteica, Kaspers vienalga viņu dzirdēja. Patiesībā gan ne viņu, jo viņa vairs tur nebija. Kad emocijas kļūst pietiekami sripras, parastā personība izgaist, sirds skaņa izgaist, cilvēka frekvenču zonas līdzcietīgā daļa izgaist, pāri paliek bezpersoniskums ekstremālā formā. Kaspers dzirdēja, ka viņam aizmugurē esošā forma grib viņu nosist.

Viņš vēlreiz tika ietriekts stiklā, šoreiz daudz stiprāk. Viņš re­dzēja, kā loga rūts gaišajam laukam priekšā tiek novilkts aizklājs. Sākumā viņam šķita, ka tās ir žalūzijas vai aptumšošanas aizkari, tad viņš ievēroja siltumu virs acu plakstiņiem, tās bija asinis.

Šoreiz rūts pati nāca viņam pretī un atsitās pret viņu, nebija ne sāpju, ne skaņas, viņš zināja, ka ir tuvu noslēgumam. Sirds lūgšana aizsākās pati no sevis. Tas, ko viņš dzirdēja sevi lūdza­mies, bija: "Mīļā TēvsMāmiņa, dod man spēku sist pretī!"

Rūts atkal nāca pretī. Bet šoreiz viņš izlocīja rokas un kā­jas, mazināja triecienu ar delnām un pēdu apakšām, tas radīja sprādzienam līdzīgu skaņu. Viņš dzirdēja, kā salūst viena plauk­stas locītava, bet viņa galva nekur neatsitās.

Viņš ļāva savam ķermenim sašļukt kā lupatu lellei, ļāva gal­vai pārkrist uz priekšu. Vīrietis viņam aiz muguras dziļi ieel­poja — pēdējam spēku sasprindzinājumam. Ieelpā viņš nolaida Kasperu zemāk, Kaspers sajuta, kā viņa pēdas saskaras ar grīdu. Tad viņš mugurpusē esošajam vīrietim izdarīja atmugurisku sitienu ar galvu.

Atmuguriskie sitieni ar galvu ir skatuves cīņas un teatrālās vardarbības Dom Pcrignon. Kaspers bija divus gadus strādājis ar iešūpinātu smilšu maisu, līdz iemācījās vienā cirtienā panākt, ka tas karājas beigts. Un pēc tam mēnešiem ilgi — lai iemācītos apturēt kustību tieši pirms partnera galvaskausa. Un tagad viņš to neapturēja, viņš cirta līdz galam.

Vīrietis viņam aiz muguras nenogāzās uzreiz. Viņš joprojām stāvēja taisns, kad Kaspers izlocījās no tvēriena un izspēra viņam pamatu zem kājām. Bet viņa acis bija neko neredzošas.

Vīrietis nogāzās zemē, nemēģinot rast atbalstu ar rokām. Kamēr viņš atradās kritienā, Kaspers parāva viņa bikšturus uz augšu un apmeta viņam ap kaklu. Tad atspieda vienu ceļgalu pret muguru, kas nu bija apakšā, un pievilka bikšturus ciešāk. Kas­pers varēja darboties tikai ar labo roku.

Durvis atvērās, tika ieslēgta gaisma, telpā stāvēja gaišma­tainā sieviete.

Reāla vardarbība pret reāliem cilvēkiem ir šausmīga. Bet sti­lizēta, teatrāla vardarbība ir nepieciešama. Mums, kuri nekur tālāk neesam tikuši.

- Nāc vien iekšā! Kaspers aicināja.

Viņa ienāca telpā, kā robots.

Griestu apgaismojums bija pārvērtis panorāmas stiklu par spoguli, spogulī bija redzama guļošā vīrieša seja.

- Primārais iemesls, kāpēc cilvēks žņaudzot nosmok, Kas­pers sacīja, ir nevis tas, ka nevar ievilkt elpu. Vispirms notiek tas, ka pārtrūkst skābekļa pieplūde smadzenēm. Uz lielajām kakla artērijām izdarītā spiediena dēļ. Ja tu paskatīsies uz viņa acīm, spogulī, tu redzēsi, ka jau tagad baltajā gļotādā ir tādi kā avo­kado krāsas asinsizplūdumi. Vai redzi?

Sievietes kājas saļima, viņa noslīdēja gar sienu, līdz pēdīgi sē­dēja uz grīdas.

- Kur ir Klāra Marija? viņš noprasīja.

Viņa mēģināja kaut ko bilst, bet bija spiesta padoties.

Sviedri lija Kasperani acīs platām straumēm, viņš paberzēja seju pret vīrieša muguru, tā nokrāsojās kā ar krāsas rulli, tās bija asinis.

Viņš izdzirdēja kaut ko negaidītu. Tā bija mīlestība. Tā nāca no sievietes. Kaspers paskatījās uz vīrieti zem sevis. Viņš bija tas, kuru viņa mīlēja.

- Tu pastāstīsi man, kur viņa ir, Kaspers teica. Un mēs iztiksim, nepievilkuši bikšturus stingrāk.

- Viņi abi ir lejā, pagrabā, sieviete atbildēja.

- Tātad zēns ari ir dzīvs?

Viņa palocīja galvu.

- Ko jūs gribat ar viņiem darīt?

Kasperam runājot, kaut kas džinkstēja, kā stikls, vismaz divi zobi bija pārlūzuši vai izsisti no vietas.

Sieviete neko neatbildēja. Viņš pievilka bikšturus.

- Es nezinu, sieviete sacīja, es zvēru, es pieskatu meiteni, viņus abus, lūdzu, neko nedari, lūdzu!

Viņš piecēlās kājās.

- Paņem, lūdzu, mani zem rokas, viņš sacīja.

Viņa paklausīja, mehāniski. Attaisīja durvis. Viņi virzījās pa gaiteni. Kabineta durvis bija vaļā. Viņš norādīja, viņa pieveda Kasperu pie galda, pie telefona.

Viņš uzspieda Rābijas fonda mājas numuru.

- Man jārunā ar Zilo dāmu, viņš teica.

Pagāja pusminūte, iekams viņa pienāca pie telefona. Viņa apziņa ieslēdzās un izslēdzās, ieslēdzās un izslēdzās.

-Jā?

Bija pagājis gads, kopš viņš pēdējo reizi bija dzirdējis šo balsi.

- Varbūt abi bērni ir dzīvi, viņš sacīja. Varbūt viņi ir pag­rabā zem Konon, ēkas, kas uzbūvēta uz piepildītā jūras baseina iepretim Tipenas parkam Nordhavnas ostā. Es gribēju pats vi­ņus savākt. Bet man ir gadījies neliels traucēklis.

Viņas skanējums neizmainījās. Varbūt viņa spētu bez modulācijas uzņemt ziņu par Zemeslodes bojāeju.

- Mēs sazināsimies ar policiju, viņa teica.

Viņš balstījās pret galdu, telefona savienojums bija slikts, sīkie mikrofona un ska|ruņa perforējumi bija pilni ar asinīm.

- Man jānokārto pāris darīšanu, viņš sacīja. Pēc tam es ieradīšos pēc samaksas.

- Būsi laipni gaidīts.

Viņš nolika klausuli.

Lifts darbojās, viņi nobrauca trīs stāvus zemāk, apstājās, dur­vis atvērās. Ārpusē stāvēja Francs Fībers. Viņš iekāpa liftā. Tas turpināja braukt uz leju. Francs Fībers pastiepās uz augšu un nopētīja viņa galvvidu.

- Tur ir plaisas, viņš sacīja. Tev ir ielauzts galvaskauss.

Kaspers pieķērās viņam ar otru roku, viņi pa pusei pārnesa

Kasperu pār pagalmu. Viņš dzirdēja, kā asinis pil uz flīzēm, ar knikšķošu, viegli jo viegli džinkstošu skaņu, pavisam citādi nekā ūdens lāses, jo šim šķidrumam piemita augstāka viskozitāte.

Brīdī, kad viņi iegāja ārējā mūra ēnā, virs pagalma iedegās prožektori. Cauri pēdām Kaspers samanīja daudzus skrejošus soļus. Viņi atvēra durvis un iegāja stikla būrī. Zaļais admirālis vēl arvien bija satriekts, Kaspers to dzirdēja. Bet tas nebija ne­kas salīdzinājumā ar to, kāds viņš kļuva tagad, viņš blenza uz Kasperu, uz sievieti, pazina viņu, palika kā iemiets. Kaspers juta, ka ir nepieciešams pateikt pāris vārdu. Mēs nevaram atstāt pil­nīgā neizpratnē cilvēkus, kuriem esam sagādājuši neērtības.

Daudz ir tādu, kuri iedomājas, ka šai dzīvē ir nopirkuši biļeti uz Gilbertu un Salivanu. Un tikai tad, kad jau ir gandrīz par vēlu, atklāj, ka esamība ir Šnitkes apokaliptiskās mūzikas skaņdarbs.

- Pēc Askes domām, ola nebija pietiekami liela, Kaspers sacīja. Un tu jau zini, kāds viņam temperaments.

Ticis uz ietves, Kaspers palaida vaļā sievieti, viņa palika stāvam. Kaspers un Francs Fībers kopīgi aizkļuva līdz kravas autobusiņam. Sieviete viņiem aizmugurē nebija pakustējusies. Kasperam izdevās ietrausties sēdeklī.

- Mums jātiek uz kāda apvedceļa, viņš sacīja.

- Tu noasiņosi, Francs Fībers teica.

- Ikvienu vēnas asiņošanu var apturēt. Maigi, bet noteikti piespiežot un paturot desmit minūtes.

- Tev ir tikai divas rokas.

Krustojumā Sundkrogsgādes galā viņi pagriezās uz zieme­ļiem. Visas priekšā redzamās gaismas Kaspera skatienā saplūda kopā. Francs Fībers apmeta mašīnu apkārt. Kaspers tika pie­spiests pie durvīm.

- Policijas barjera, zēniņš paskaidroja.

Viņi brauca pa Strandbulvāri. Tālāk pa Jagtveju. Kaspers at­rada drānu kaudzi. Viņš salika auduma salvetes kopā, kā kom­presi. Mēģināja tās piesiet klāt ar trauku lupatām. Tās vēl nebija uzliktas, kad jau bija piesūkušās ar asinīm. Viņam nāca virsū drudzis. Blakus sēdošais zēniņš sāka raudāt.

Tāds nu ir trūkums, ejot mācībā pie meistara. Kad meistars iedarbina izdedzinātāju, māceklim pastāv risks tikt saplacinā­tam. Paskaties kaut vai uz Baha dēliem! Neviens no viņiem tā īsti nepacēlās pēc tētiņa. Un iedomājies Jungu! Viņam tā ari līdz galam neizdevās noslaucīt pēdas, ko, viņam pāri staigājot, bija atstājis Freids.

- Abi bērni ir dzīvi, Kaspers sacīja.

- Tev jābrauc uz slimnīcu.

- Vēlāk, mums jānokārto pāris sīku darīšanu.

- Paskaties uz sevi!

- Mēs esam tik tuvu. Es teikšu kā Svētā Terēze no Lizjē: Je choisis tout, es gribu visu.

Kaspers nolaida logu. Drudzis bija reakcija uz fizisku pārslo­dzi, viņam tas bija palicis prātā no saviem negadījumiem manēžā, no tiem laikiem, kad viņš vēl strādāja par akrobātu. Vēsais vējš palīdzēja. Nogurums bija ļaunāks, tas bija saistīts ar asins zu­dumiem.

Viņi brauca pa Jagtveju, pa robežu starp Kopenhāgenas ār­pilsētu un iekšpilsētu. Nogriezās pa Tagensveju, pārbrauca pāri Ezeriem. Pilsēta vēl nekad nebija skanējusi šādi. Tā bija ieguvusi tādu kā fokusu. Pilsētas skanējums zināmā mērā atgādināja Ziemassvētku vakaru, brīžus, kad pa televīziju pārraidīja izšķi­rošu futbola finālu. Bet tas bija tumšāks. Daudz saspīlētāks.

Cilvēki bija pavērsuši savu dzirdi uz slēgto teritoriju. Uz jaunu zemestrīču iespējamību. Viņi klausījās kopā. Lai cik ļoti negribē­tos to sacīt, tā bija tādu cilvēku kopība, kuri skatās acīs domai, ka, iespējams, viņiem būs jāmirst kopā. Reiz tēvs Pio bija sacījis ticīgajiem, ka vislabākā vieta, kur lūgties, ir avarējoša lidmašīna. "Ja tajā brīdī jūs patiesi koncentrējaties lūgšanai," viņš bija teicis, "tad jūs nemaz nevar izvairīties no Dievišķā realizācijas."

- Es esmu saticis daudzus prātā jukušos, Francs Fībers sa­cīja. Bet es, velns parāvis, nekad…

Kaspers norādīja, mašīna nogriezās nost no F.stervoldgādes un, tikusi garām Ģeoloģijas muzejam, uzbrauca augšup pa piec­padsmit grādu stāvumu un ieripoja pa zemiem, atvērtiem režģu vārtiem.

Vienā no stikla krātiņiem dega gaisma. Pie rakstāmgalda sēdēja gaišmatainais Princis Drošsirdis.

- Esi tik labs, iebrauc kabinetā iekšā! Kaspers mudināja.

Francs Fībers papurināja galvu.

- Manā stāvoklī, Kaspers skaidroja, nav patīkami doties laukā, salā.

Francs Fībers nospieda gāzes pedāli. Kravas autobuss ietrie­cās stikla durvīs, caursita tās kā papīra aizslietni, apstājās ar purnu kabinetā.

Kaspers iztrausās no augstā sēdekļa. Apsēdās krēslā pie rak­stāmgalda. Vīrietis otrā pusē bija pārakmeņojies.

Kaspera bērnībā daudziem profesoriem bija nejēdzīgs skanē­jums, kas apkārtējiem cilvēkiem lika lūkoties pēc kaut kā, ar ko aizbāzt ausis, piemēram, pēc grīdsegas. Tolaik, lai veidotu akadē­misko karjeru, bija nepieciešama neirotiska, vienpusīga mentālā pārpūle, Kaspers bija sastapis Maksimiliāna aprindu profesorus, kā pirmizrāžu publikas sastāvdaļu, viņi bija bijuši sadrumstaloti.

Laiks bija izmainījis skanējumu, vīrietim otrpus galdam pie­mita plašs spektrs. Un tomēr.

- Ir daudz artistu, Kaspers sacīja, kuriem ir bail no augsti izglītotiem cilvēkiem. Bet ne man. Mans mīļākais delartiskās ko­mēdijas tēls ir il dottore, vai tu viņu zini, "visu var izārstēt ar grāmatu zinībām"?

Gaišmatainais vīrietis pašķielēja uz sašķaidītajām ārdurvīm, Kaspers dzirdēja viņu kalkulējam, cik lielas ir izredzes, ka bēg­šanas mēģinājums varētu izdoties.

- Es to neieteiktu, Kaspers bilda, man nav nekā, ko zaudēt.

Viņam pretī esošais skanējums padevās.

- Kas tev bija jādara?

Vīrietis neatbildēja.

- Tev bija jāpiešķir demonstrējumam dabaszinātnisks spo­žums. Ko viņi demonstrēja?

Gaišmatainais vīrietis paskatījās uz automašīnu. Francs Fībers bija palicis sēžam pie stūres. Durvis un logi bija ciet.

- Šim te nav neviena liecinieka, viņš sacīja.

- Dievs dzird visu, Kaspers teica. Bet Viņš nesniedz lie­cību pilsētas tiesā.

Profesors samitrināja lūpas.

- Viņi neko nedemonstrēja. Meitene tikai pateica: "Vairāk zemestrīču nebūs." Bija divdesmit uzpircēju. Ārzemnieki. To pār­tulkoja angļu valodā. Viss. Tas prasīja piecas minūtes.

Kaspers dzirdēja, ka viņš runā patiesību.

- Ko tu no tā iegūsti?

- Profesionālu informāciju.

- Vai mēs varam piekļūt mazliet tuvāk patiesībai?

Profesora acis bija iedurtas galdā.

- Tu esi ļoti talantīgs, Kaspers sacīja. Fj> to dzirdu. Tu biji arī atbraucis līdzi Kinkongam, lai mani piekukuļotu. To­mēr tu neesi no vardarbīgajiem. Bet es esmu. Paskaties uz mani! Es nāku taisnā ceļā no kaujas lauka.

Profesors pavērās uz viņu.

- Universitāte ir plakana struktūra, viņš sacīja. Ja grib tikt augšā, pa īstam, tas jādara ārpusē.

Cilvēka skanējumā parādās patīkama noteiktība, kad viņš ir saskaņā ar sevi. Pat tad, ja ētikas normas, ar ko viņš ir saskaņā, ir vājas.

- Ko šie bērni spēj?

- Mēs viņus noskenējām. Viņiem ir interesanti smadzeņu viļņi. Tas arī viss.

- Ko spēj Zilā dāma? Māte Marija?

Vīrieša skanējums izmainījās, uz tādu, kāds Kasperam bija palicis atmiņā no tirgus laukumiem, skanējumu, kas nāca pirms tirgošanās ar vēršiem.

Kaspers piecēlās, ar grūtībām. Profesoram priekšā gulēja zila mapīte. Viņš pabungāja pa to.

- Starp augstākajām mācību iestādēm notiek brīva informā­cijas apmaiņa, profesors sacīja.

Mapīte bija no policijai piederīgajām, Kaspers atpazina vā­ciņus, kādus bija redzējis Astas Borello kabinetā.

- Tas ir jauki, Kaspers novilka.

- Mēs varējām tirgoties. Tu strādāji Dānijas Tehniskajā univer­sitātē. 80. gados. Matemātiskās akustikas institūtā. Par konsul­tantu, tā te rakstīts. Lielo koncertzāļu pārbūvē un projektēšanā. Viņi tevi mērīja. Te rakstīts, ka tu esi spējis uztvert svārstības frekvenču diapazonā no 3 līdz 35 000 hercu. Skaņas spiediena līmeņa izmaiņas par decibela simtdaļu. Tas ir visnotaļ neparasti, ja tā ir tiesa. Te rakstīts, ka viņi to nevar izskaidrot. Ka viņi esot būvējuši modeļus mērogā simts pret vienu. Ielikuši tevi iekšā. Un tu nekavējoties esot varējis viņiem pateikt, kas vajadzīgs. Vai jāiebetonē sinusa profili betonā. Vai velns zin kas. Vai tā ir tiesa?

Posttraumatiskais šoks, pēc automašīnas iegāšanās kabi­netā, vīrieša sistēmā pamazām pierimās. Tas liecināja par viņa robustumu. Kaspers sajuta piezogamies respektu pret svītu, ko Kains bija sev savācis.

- Viņi to nosapņoja, viņš atteica. Un tas bija dziļā jau­nībā.

- Viņi raksta tu apgalvojot, ka fiziskā skaņa ir tikai dur­vis. Aiz tām esot cita skaņa. Skaņu pasaule. Vai tā ir tiesa? Vai tu varētu man mazliet pastāstīt par to? Varbūt man pretī būtu kāda informācija par bērniem. Un par starecu.

Nu Kaspers saklausīja profesora nelaimi. Teorētiķa ilgas lik­vidēt savu nošķirtību no realitātes.

-Šo mapīti tu dabūji no Merka, Kaspers sacīja. Tu esi licis uz diviem zirgiem. Vai uz trim. Tu strādāji Kaina labā. Un piestaigāji uz Rābijas fonda māju. Un regulāri informēji H no­daļu.

Vīrieša skanējums sāka apsīkt.

- Tu mēģināji izvairīties no tā, lai ar bērniem kaut kas atgadītos, Kaspers turpināja. Bet tu gribēji arī atrasties tu­vumā naudai. Un tam, uz ko Kains piedabūjis bērnus. Un vēl tu gribēji pasargāt sevi. Tu mēģināji likt uz visiem zirgiem. Uz visu laukumu uzreiz.

Pie telpas dibensienas stāvēja vitrīnas ar optiskajiem instru­mentiem, varbūt no tiem laikiem, kad šī ēka bija darbojusies kā observatorija. Un pasaule bija bijusi vienkāršāka. Varbūt.

- Mēs, cilvēki, Kaspers teica. Mēs liekam uz pārāk dau­dziem zirgiem. Tādā veidā nekad īsti nenonākot gaismā. Bet, no otras puses, nekad arī neieslīgstot pilnīgā tumsā. Mēs pa­liekam šeit. Kur ir tik tikko sasniegta tāda redzamība, lai taus­tīdamies varētu tikt uz priekšu.

Viņš vilkšus ievilka sevi mašīnā.

- Reptiļa smadzenes, profesors sacīja. Tās satur skanisko atmiņu. Rāpuļiem ir jāspēj pazīt arī medījuma skaņu. Būtībā tā ir primitīva funkcija.

- Tu devies līdzi, lai redzētu, vai es esmu uzpērkams. Lai re­dzētu, vai atdure būs pret kaut ko cietu. Kad instrumenti būs ievadīti pietiekami dziļi.

- Visus var nopirkt. Nekādas citas realitātes nav, tikai šī.

Aiz dusmām Kaspers saklausīja izmisumu.

- Man šķiet, ka tas esi tu, Kaspers izmeta. Kurš nogali­nāja meiteni. Es pārbaudīju Imigrācijas departamentā. Tu biji Nepālā. Tajā laikā.

Vīrietis uzšāvās no krēsla kā atspere, plātīdamies ar rokām un kājām, kā tāda raustāmā lelle.

- Tas bija Ernsts. Josefa miesassargs. Man nebija ne jausmas, ka briest kas tāds. Es biju kilometriem tālu, kad tas notika.

Profesors saguma krēslā.

Kaspers klausījās. Vīrietis, iespējams, bija teicis patiesību.

- Es mēģināju viņiem kaut ko paskaidrot, Kaspers sacīja. Dānijas Tehniskās universitātes ļaudīm. Izmērāmajā skaņas telpā mēs orientējamies, balstoties uz smalko laika nobīdi tajā, kā labā un kreisā auss uztver skaņu. Tomēr lielajā kopainā tas sniedz nožēlojami maz informācijas. īsto skaņu vienlaicīgi uz­tver abas ausis. Apziņa kā tāda. Un tā nesabrūk. Tā pastāv ārpus laika un telpas. Un tā ir par velti. Par piekļuvi tai tev nav jā­maksā. Atliek vienīgi saspicēt ausis.

Vīrietis otrpus rakstāmgaldam piepeši izskatījās novecojis. It kā tas būtu noticis piecu minūšu laikā. Mati izskatījās sirmi.

- Man ir bail, viņš teica. Ka Kains aiztransportēs bērnus prom pa gaisu.

12

Viņi bija izkļuvuši uz apvedceļa.

Kasperam līdzās šņukstēja Francs Fībers. Ir svarīgi, pat pa vidu plašajiem vēzieniem, neaizmirst parūpēties par tuvāko. Arī Bahs tā bija darījis. Pa vidu kosmiskās toņu katedrāles celt­niecībai bija bijusi gādība par ikkatru ķieģeli. Apsēstība ar to, lai skanējums visu laiku būtu labs. Rūpes par Mariju Barbaru, par Annu Magdalēnu, par bērniem, to varēja dzirdēt. Kaspers uzlika mierinošu roku zēniņam uz pleca.

- Pēc brīža, viņš sacīja, abi bērni sēdēs starp mums.

Viņš noglauda trīsošo muskulatūru, viņa roka atstāja lipīgu

asins sliedi. Viņi pabrauca garām Roskildevejai, Glostrupas tirdz­niecības centram, pirmajiem tīrumiem. Kaspers norādīja, ma­šīna nogriezās pa kreisi lauku ceļā pirms kartinga trases, ceļš veda strauji uz augšu un beidzās. Mašīna stāvēja uz mākslīga vaļņa, kas uzbērts pie ūdens attīrīšanas ietaisēm. Uz leju no ietaisēm atradās laukums, rāms, dega tikai viens vienīgs nakts prožektors.

- Tu nevari iet lejā. Viņi tevi gaida.

Kaspers izrāpās no mašīnas.

- F.s peldēšu līdzi dao.

- Kā tu to zini?

Dzeltenās acis bija atzinušas viņu par bezcerīgu.

- To var dzirdēt. Tā ir maiga ceļavēja skaņa.

13

Starp tīrumu un ceļu atradās papeļu žogs, starp papelēm un laukumu stāvēja mašīna. Kaspers nometās četrrāpus.

Automašīna skanēja pustoni par augstu. Pustonis nav daudz, taču absolūtajai dzirdei tas ir traucējošs. 70. gadu gaitā Kaspers bija brīnījies par Rihtera iespēlēto "Labi temperēto klavesīnu", tas bija bijis pustoni par augstu. Sākumā Kaspers domāja, ka vainīga ir plate vai māsterlente, ka tam jābūt kļūdainam transponējumam. Vēlāk caur dzelzs priekškaru bija noplūdušas Prokofjeva sonātes Rihtera ierakstā, arī tās bija pustoni par augstu. Tad Kaspers bija atskārtis, ka tam pamatā ir kāds nodoms.

Kad mašīnā kaut kas ir — cilvēki vai bagāža —, pieaug tās pašsvārstību frekvence, vai arī ir sajūta, ka tā notiek. Kaspers parāpās sāņus, tā ka mašīna nu atradās starp viņu un laukumu izgaismojošo prožektoru, mašīnā sēdēja divi vīrieši.

Skaidrojums nāca tikai 90. gados, kad tika publicēta vienīgā garā intervija ar Rihteru. Intervijas beigu daļā izcilais pianists pastāstīja, ka vecums, līdztekus visādi citādi nodarītam kaitē­jumam, ir pazeminājis viņa tonikas izjūtu gandrīz par pustoni.

Tad Kaspers bija to sapratis. Rihters bija uzskaņojis flīģeli pustoni uz augšu.

Tas atstāja uz viņu dziļu iespaidu. Nevis tas, ka vecums apēd cilvēka dzirdi, vecums apēd visu, kaut vai tam pašam Bētho­venam. Bet gan tas, ka cilvēkam var būt tāda ietiepība, ka viņš paceļ visu klasisko mūziku par pustoni, lai pielāgotu to savējai sistēmai.

Kaspers palika četrrāpus līdz brīdim, kad bija ticis garām stū­rim. Viņš atslēdza nelielās durtiņas dienvidu pusē, iegāja iekšā un atkal aizslēdza ciet. Piecēlās kājās, grasījās skriet, nesanāca. Sa­līcis un ar grūtībām viņš apklamzāja ap aploku un zirgu izjā­des manēžu. Stallī Roselila bija vienīgā, kas izdzirdēja viņu. Viņš mierinoši noglāstīja zirgu, spalva nosmērējās ar asinīm, viņš ap­taustīja sienu, vijole un dokumenti bija pazuduši.

Mājas ārsienas aizēnā viņš pārgāja pāri pagalmam, paraus­tīja kabineta durvis, tās nebija aizslēgtas.

Telpa pēc skata nebija mainījusies, bet tās skanējums bija pā­rāk rezonējošs. Viņš aptaustīja plauktu zem rakstāmgalda, trīskāju statīva tur vairs nebija, arī Bunzena degļa un rungas ne.

Plaukti izskatījās kā parasti, skopajā gaismā viņš gar reģistra ma­pēm aizburtoja līdz "K", izvilka mapi un atvēra vaļā, tā bija tukša.

Viņš nolika mapi atpakaļ, paraustīja durvis uz privātajām telpām, tās nebija aizslēgtas, viņš iegāja iekšā, viss bija pārāk kluss.

Viņš atvēra ledusskapja durvis, tas bija izslēgts, saldētavas durvis, tā bija atkausēta.

Viņš devās atpakaļ uz kabinetu. Apsēdās biroja krēslā. Pa­cēla telefona klausuli. Tas vēl joprojām bija pieslēgts.

Viņš uzspieda Sonjas numuru, viņa tūdaļ pacēla klausuli. Viņš paņēma nost to trauku lupatu un servješu turbānu, kas viņam bija ap galvu. Viņš dzirdēja, ka Sonja atrodas guļus. Balss kļūst dobjāka, kad pretgravitācijas muskuļi nespiež uz plaušām un samazina telpas skaņu. Viņai līdzās gulēja vīrietis, Kaspers va­rēja nomanīt viņa elpu.

- Vieta pie Dafija, viņš sacīja, kādā veidā tu man to atradi?

- Pienāca piedāvājums. Cik atceros. Ieliktnis. Cirkus Zeitung Skandināvijas izdevumā.

- Jums pienāk trīsdesmit piedāvājumu dienā. Tu tos nere­dzi. Kāpēc tad tieši šis?

Vispirms viņa apklusa.

- Tas bija adresēts man, viņa atbildēja. Par puscenu. Es droši vien nobrīnījos par šīm abām lietām.

Viņš nogaidīja, centās sakoncentrēties.

- Vai es esmu izdarījusi kaut ko nepareizu? Vai esmu sagā­dājusi tev nepatikšanas?

- Sargeņģelis, viņš atbildēja, var izdarīt tikai labu.

- Vai kāds pie tevis ir? Tev nevajag būt vienam.

- Man ir kompānija, viņš sacīja. Mūsu TevsMāmiņas kla­vieru skaņotājs. Mani patlaban skaņo pustoni uz leju.

Viņš nolika klausuli.

Viņš piesardzīgi tuvojās dzīvojamam vagoniņam, palika stāvam un klausāmies, dzirdams nebija nekas. Viņš uztaustīja kartona gabaliņu, kurš atradās turpat, kur viņš bija to atstājis, iegāja iekšā.

Viņš neuzdrīkstējās ieslēgt gaismu. Uz brīdi apsēdās atzvel­tnes krēslā. Laukuma nakts apgaismojums ieplūda pa loga rūtīm.

Viņam būtu varējusi piederēt pils, kā Grokam Oneglijā. Vi­ņam būtu varējis piederēt dzīvojamais komplekss Parīzes pie­vārtē, kā Rivelam. Viņam būtu varējis būt astoņsimt kvadrātmetru penthouse dzīvoklis virs Kongensnītorva laukuma, kā Popovam bija Maskavā, ar skatu uz MHAT, veco Čehova teātri. Tā vietā viņam divdesmit gadu bija bijis tikai šis vagoniņš. Astoņpadsmit kvadrātmetru plus vējtveris mīnus tas, ko aizņēma rekvizītu skapis, kostīmu skapis, klavieres un plaukti.

Viņš paskatījās uz notīm. Mazo čuguna krāsni. Izlietni. Elek­trisko tējkannu. Malku. Elektrisko plīti. Ledusskapi, mazu, no nerūsējoša tērauda, kondensatora dzesētu, bez kompresora, viņš nekad nebija spējis paciest kompresoru troksni. Viņš paskatī­jās uz kumodi. Fazioli. Paskatījās uz dīvānu.

Toziem, kad viņi abi satikās, Stīne reizumis bija gaidījusi viņu pārnākam no izrādēm. Bieži, bet ne vienmēr. Un nekad ne plā­noti. Norunāt tikšanos ar viņu bija grūti vai neiespējami. Darba plānu un dežūras grafiku viņa varēja sastādīt pusotru gadu uz priekšu. Par randiņu vakarā viņa nespēja izlemt tās pašas die­nas pēcpusdienā. Viņš tā arī nebija to sapratis.

Bija bijusi pusnakts, kad viņš nāca mājās. Bija snidzis. Sniegā viņas pēdas, kas veda uz vagoniņu.

Viņam bija bijis jādodas uz ārzemēm, viņš tā ari nekur ne­aizbrauca. Tā ziema izmainīja viņa attiecības ar gadalaikiem. Iepriekš viņš bija gribējis Dāniju slēgt un evakuēt uz pieciem mē­nešiem gadā, no novembra līdz martam. Desmit gadus viņš ne­bija slēdzis nevienu ziemas kontraktu tālāk uz ziemeļiem par Kannām. Viņas pēdas sniegā to visu pārvērta. Ārējie gadalaiki nebija nekas.

No skursteņa bija nākuši dūmi. Viņas dūnu jaka un zābaki aizņēma visu vējtveri, viņa negribēja salt, no pirmā novembra viņa bija ģērbusies kā pārgājienam uz Nangaparbatu.

Loga rūtis bija baltas no garaiņiem, viņa bija gatavojusi ēdienu. Viņai bija mūža kontrakts ar fizisko pasauli. Viņas rī­cībā bija tik vien kā divi elektriskie riņķi un čuguna riņķis uz krāsniņas. Tik un tā viņa bija pagatavojusi kaut ko, kas līdzinā­jās Leisemēra veģetārajai pavārgrāmatai.

Viņa bija sēdējusi dīvānā, iepretim vietai, kur tagad sēdēja viņš. Slēpošanas zeķēs ieautās kājas pavilkuši zem sevis. Ar sa­viem papīriem vai datoru. Vai tukšām rokām.

Viņš bija palicis stāvam pie pašām durvīm.

Sievišķajam nav noteiktas skaņas. Nav noteiktas tonalitā­tes. Nav noteiktas krāsas. Sievišķais ir process. Tajā brīdī, kad dominantseptakords atrisinās mažora subdominantē, tajā brīdī ir sadzirdams sievišķais.

Līdz tam viņš bija dzīvojis disonansē. Tagad viņa vagoniņš vairs nebija vagoniņš. Vairs nebija šķūnis uz riteņiem. Tās bija mājas.

Viņas klātbūtne izcēla krāsas, ko viņš agrāk nebija redzējis. Tā noapaļoja stūrus, uzbūra virsmas, kuru agrāk nebija bijis. Tā izmainīja grāmatu saturu. Nošu saturu. Bahs bez sievietēm būtu skanējis citādi. Visticamāk, nebūtu skanējis vispār. Un vie­nīgais viņas devums bija viņas klātesamība.

Tagad telpa ap viņu bija cieta. Četrstūraina. Nedzīva. Viņš zi­nāja, ka redz to pēdējoreiz. Viņš manīja, kā domas klīst pa viņa ķermeni, kā plēsīgs zvērs krātiņā, nespēdams atrast izeju.

Viņš atvēra durvis uz vadītāja kabīni un ieslidinājās pie stū­res. Kravas autobuss nu jau būs izsludināts meklēšanā. Bet ne dzīvojamais vagoniņš. Konfiscēts, bet ne izsludināts meklēšanā. Kamēr policija ieņem Konon, viņš varētu vēl pēdējo reizi ap­ciemot Maksimiliānu. Pēc tam pats pieteikties policijā. Saņemt medicīnisko palīdzību. Sākt visu procesu ar policiju, repatriā­ciju. Tālāk viņa apziņa nesniedzās.

Viņš pagrieza aizdedzes atslēgu. Nekas nenotika.

- Viņiem līdzi bija automehāniķis, Dafijs ierunājās.

Viņam mugurā bija virinātāja mētelis, izskatījās, ka tas austs

no akmens vates, tas bija apslāpējis visas skaņas, tāpēc arī Kaspers nebija pārvaldnieku dzirdējis.

Kaut kas tika ielikts viņam klēpī, tas bija vijoles futrālis. Uz tā aploksne ar papīriem, dzimšanas apliecību, Spānijas pasi, apdro­šināšanas polisēm. Šveices banku kontiem, īslaicīgo apdrošinā­šanas apliecību.

Kaspers atvēra futrāli un aptaustīja vāka izliekumu. Ar labo roku, kreiso viņš nevarēja pakustināt.

Gvarnēri un Stradivari bija kaut kas kopīgs. Viņi vienmēr tika iestrādājuši nelielu variāciju. Kā sava veida pētījumu. Pa vidu bankrotiem. Pa vidu Spānijas pēctecības kara satricināju­miem. Nekad neviena precīza atkārtojuma. Nekad nekādas monotonijas. Mazais, pastāvīgais eksperiments. Lai redzētu, vai ir iespējams radīt kaut minimālu uzlabojumu.

- Mana pēdējā sezona tiesas prāvas laikā, Dafijs sacīja, no­ritēja pie Reca Hamburgā. Tur bija kāds gados jauns klauns. Viņam bija četrdesmit piecu minūšu numurs. Tobrīd Karls bija vienīgais klauns Eiropā, kurš solo spēja noturēt kāda uzmanību ilgāk par divdesmit minūtēm. Šis te klauns pēc divdesmit minū­tēm pat vēl nebija izvilcis savu vijoles futrāli. Dažu labu nakti mēs bijām spiesti laist uz skatuves ugunsdrošības sargus. Lai neļautu publikai viņu apēst. Reca cirkā bija tūkstoš astoņsimt skatītāju vietas. Kad man pasludināja spriedumu un es demi­sionēju, viņam pagarināja līgumu uz trim mēnešiem. Es sacīju sev — pēc desmit gadiem viņam piederēs pašam savs cirks. Pēc divdesmit gadiem viņam būs vesela impērija. Ir pagājuši divdes­mit gadi. Un tu man esi parādā īres maksu par sešiem mēnešiem.

Tagad Kaspers atcerējās. Melnmatains vīrietis smokingā. Borasa mantinieks. Kā Dafijs būs atminējies krietni jaunāku klaunu.

Viņš nolika aizdedzes atslēgu uz vadības paneļa pārvald­nieka priekšā.

- Šis vāģis — liec, lai pa nakti to aizvelk. Tu par to dabūsi sep­tiņsimt tūkstošus. Salonā Classic Vintages Helsingērā.

Dafijs nepieskārās atslēgām.

- Es ielūkojos privātajās telpās. Ledusskapis ir izslēgts un at­kausēts.

- Es dodos atvaļinājuma ceļojumā.

Kaspers atvēra durvis. Viņi izkāpa. Nakts bija klusa.

Dafijs turēja rokā automašīnas atslēgu komplektu, tās bija manēžas pikapa atslēgas.

- Es aizvedīšu tevi uz slimnīcu.

Varēja dzirdēt Dienvidu šoseju. Satiksmes troksnis ir savda­bīga lieta. Skaņu izolējošā siena to neaiztur, tas vienkārši paceļas augšup. Un kaut kur nolaižas. Kā ķīmiskās avārijas nokrišņi.

- Es esmu iemanevrēts šajā manēžā, Kaspers teica. Tu nosūtīji piedāvājumu. Sonjai uz cirku Blaff. Kura kārto manas lietas. Pirms gada. Tā ka mēs esam iekūlušies kaut kādā lielā spēlē.

Dafijs neko neatbildēja. Kaspers noskenēja apkārtni. Viss bija pustoni par nedzīvu. Vajadzētu būt dzirdamam dumpim no purva. Apmēram astoņdesmit decibeliem dobjajos, timpānu skaņām līdzīgajos pūtienos. Meža pūces ūjināšanai savrupmāju kvartālos Glostrupas pusē. Tā vietā valdīja klusums.

Aiz sētas stāv reno ar diviem vīriem, viņš teica.

Cirks ir gabaliņš viduslaiku, kas izdzīvojis modernās pasaules ārmalā. Artisti ir kļuvuši veclaicīgi, kā lapsas, kas pielāgojušās pilsētai un atkritumu kastēm. Bet ne tikai kā vientuļi klaidoņi, arī kā brālība, pa pusei savvaļas dzīvnieku brālība. Ārpus at­balsta maksājumiem. Ārpus ARTE. Ārpus Ieņēmumu dienesta kontroles. Ar ļoti nedaudziem noteikumiem, ko kuriem viens ir — vienmēr atbalstīt citam citu, spēlējot dzīves paslēpes ar valsts iestādēm.

Dafijs šūpojās uz pirkstgaliem šurpu turpu.

Kaspers pastiepa roku.

Dafijs iedeva viņam mašīnas atslēgas. Pavadīja līdz vārtiem. Atslēdza tos.

Viņi gaidīja Kasperu, viņš tos nedzirdēja. Pat ja būtu dzirdējis, tas nebūtu palīdzējis.

Viņi izkāpa no mašīnas, kas bija pārdzīta piecdesmit metrus uz priekšu, tie bija abi mūki. Atvērās arī kādas durvis viņam aiz muguras, no pagalma puses. Aiz muguras viņam bija stiepļu žogs, un Ērkšķrozītes mežrozīšu dzīvžogs otrpus ceļam. Un vi­ņam bija grūti noturēties kājās. Viņš devās pie mūkiem un iesē­dās mašīnā.

14

Vaļējā teritorija Galvenās Policijas pārvaldes priekšā bija nožo­gota, līdz pat Arla administrācijas ēkai. Bernstorfsgādes pusē bija ierīkota barjera, viens no mūkiem ielika identifikācijas karti priekšējā stiklā, barjera pacēlās.

Viņi pabrauca garām militārajam transportam, civilās aiz­sardzības kravas auto, ātrās palīdzības mašīnām. Mūki apturēja mašīnu uz ietves, pretī tehniskās apskates pārvaldes sarkanajām barakām. Viņi paņēma Kasperu zem rokas, pa pusei vezdami, pa pusei nesdami. Pāri ielai, iekšā pa durvīm, kas bija vērstas uz ostu, iekšā liftā.

Lifts atvērās uz šauru gaiteni, pirmais, ko viņš izdzirdēja, bija mūzika. Tā bija klusa, nāca no prāvāka attāluma, un tomēr tā bija skaidri saklausāma. Tā bija kantāte, BWV 106, ko iedzie­dājis Kopenhāgenas Policijas sieviešu koris, viņš atcerējās šo ierakstu, tieši šajā kompaktdiskā koris bija pieaicinājis par so­listi savu protektori Hanni Beku Hansenu, Kopenhāgenas Po­licijas priekšnieci. Kaspers sazīmēja viņas skaisto soprānu, tikpat kā bez vibrato.

Vaļā stāvēja kādas durvis, kas veda uz taisnstūra telpu aug­stiem griestiem, kā pamatskolas sporta zāli. Gar tālāko sienu bija salikti rakstāmgaldi, četri policisti šķiroja papīrus. Telpas dziļumā pie mapēm piekrautiem plauktiem divas policistes sē­dēja pie kaut kā, kas līdzinājās telefonu centrālei.

Telpā bija seši lieli logi ar skaru uz ostu. Pie viena sēdēja masīvs un nekustīgs sirmgalvis, kurš izskatījās tā, it kā viņš, Vīriešu modes padomes saģērbts, būtu ar celtni iekrauts krēslā. Pie kāda cita loga stāvēja Mērks, viņam blakus neliels pārnēsā­jamais atskaņotājs, no tā skanēja mūzika.

Mērks pagriezās un paskatījās uz Kasperu. Uz asinīm piemirkušajiem apsējiem.

Paņēmis avīzes no kāda galda, viņš tās nolika uz krēsla sev līdzās. Kaspers apsēdās uz avīzēm.

- Veidebīls, Mērks sacīja, ar galvu pamādams uz vecā vīra pusi. Pārstāv Baznīcas lietu ministriju. Un ir mūsu cilvēks sakaros ar Fondu.

Uz atskaņotāja stāvēja kompaktdiska vāciņš, virsū bija uz­drukāta zeltītā lira, visu policijas muzikālo kolektīvu atšķirības zīme. Uz plastmasas apvāka pilēja asinis. Mērks pārcēla to ci­tur, izslēdza atskaņotāju.

- Mums vajag atgādāt šurp Kejsu, viņš sacīja. Un kokakolu. Un kafiju.

- Glāzi alkohola, Kaspers piebilda.

Mūki pazuda. Mērks atkal nolūkojās pār slēgto teritoriju.

- Mēs esam aplenkuši Konoti, viņš teica. Divsimt vīru no ātrās reaģēšanas vienības. Četras motorlaivas. Jūras spēku kau­jas peldētāji. Divi kaujas helikopteri, gadījumam, ja viņi mēģinātu bērnus aizvest prom pa gaisu. Trīsdesmit vīru, kas apstaigās biznesmeņu privātās adreses un savāks aculiecinieku liecības. Viņi devās iekšā pirms desmit minūtēm.

Kaspers mēģināja ieklausīties Merka sistēmā, nevarēja, viņa dzirde bija nestabila, šķita, ka tā nemitīgi zūd.

- Totālās aizsardzības ideja, Mērks sacīja. Tāds ir ofi­ciālais nosaukums. Doma ir skaista, ļoti dāniska. Tā sevī ietver neierobežotu sadarbību. Kad gadās katastrofa, kā šoreiz, mēs visi darbojamies vienoti. Policija, Falck glābšanas dienests, Civi­lās aizsardzības pārvalde, Ugunsdzēsības dienests, Bruņotie spēki.

Dānijā mēs baidāmies izsludināt ārkārtas stāvokli. Politiķiem šķiet, ka viņi likumdošanā var paredzēt un novērst visu, ieskai­tot valsts apsvērumu. Tāpēc mums tagad ir civilā avārija. Policija vada izmeklēšanu degpunktā. Brīvprātīgās policijas vienības uz­liek nožogojumus. Civilās aizsardzības pārvalde visu nokopj. Bruņotie spēki nodrošina muskuļus. Mēs esam piesaistījuši pat Baznīcas lietu ministriju. Skaisti iecerēts. Viņiem, protams, nav rāciju, lai varētu sazināties cits ar citu. Un viņi nav integrējuši savas datorsistēmas, tāpēc informācijas apmaiņu nevar veikt arī rakstveidā. Un viņiem rokas sasien septiņi tūkstoši likumu un rīkojumu, kuri ir jārespektē. Bet vienalga, nepaiet ne nedēļa, kad viņi jau ir puslīdz saorganizējušies. Tik ilgu laiku tas aiz­ņēma. Nedēļu. Pēc pirmās zemestrīces.

Kaur kas tika nolikts uz palodzes blakus Kasperam, Mērks padeva viņam glāzi, Kaspers iedzēra. Tas bija spāņu brendijs, viegli salkans, viņam acīs sasprāga asaras, alkohols svilināja va­ļējās brūces mutē, kā tad, kad ugunsspļāvējam kļūdas pēc aiz­degas šķidrais parafīns.

Tapat policija, Mērks turpināja, ir balstīta uz sadarbību un atvērtām vadlīnijām. Vienotā policija. Ekonomikas policija, narkotikas, krāpšanas, zādzības, tehniskās nodaļas, viss zem viena jumta. Visam noteikumi un plāni, viss kā pa diedziņu. Tāpēc tad, kad viņas piezvana uz Lingbijas policijas iecirkni un paziņo, ka zēns un meitene pazuduši, vispirms trāpās prātīgs policists, kurš pastāsta, lai neuztraucas, jo deviņdesmit deviņiem procentiem visu pazudušo bērnu ir sagribējies iziet pastaigā. Kad pēc pāris stundām piezvana vēlreiz, policists noskaidro, vai mamma un tētis ir šķīrušies, vai ir mazs brālis vai māsa, gan­drīz visi bērni, kuri aiziet no mājām, ir vienkārši gribējuši dot vaļu savai neapmierinātībai. Tā kā šoreiz otrā galā esošie iz­dara spiedienu, policija lūdz Fondu ierasties iecirknī ar vecā­kiem un fotogrāfiju. Tiek darīts zināms, ka vecāku nav. Tad dežurējošais policists palūdz sameklēt kādu pārstāvi no skolas.

Un tikai pēc tam kāds attopas, ka Drošības policija un Valsts policijas priekšnieks ir novērtējuši šo iestādi kā potenciālu tero­risma mērķi. Starp astoņdesmit citiem Bagsvērdā un Lingbijā. Kaut kas sāk notikt tikai pēc tam. Pāris kriminālizmeklētāju aizbrauc uz klosteri un izārda pa vīlītēm. Deviņi no desmit bēr­niem, kurus pēc kāda laika joprojām nevar atrast, mēdz būt pa­slēpušies kaut kur bēniņos. Kad arī šis numurs neiet cauri, viņi sazinās ar Drošības policiju. Tur atrod plānus, kā rīkoties tieši šādā situācijā. Norīko patruļas mašīnas. Izveido operatīvās va­dības grupu. Dabū rokā Lingbijas kriminālpolicijas priekšnieku. Par lietu atbildīgo kriminālinspektora vietnieku. Policijas priekš­nieku, kas grib palikt malā, cik vien ilgi iespējams. Krimināliz­meklētāju no Drošības policijas. Ieskicē visus svarīgākos izmek­lēšanas pasākumus, kuriem jānorisinās, saglabājot mieru un nosvērtību. Tāpēc tad, kad te sēdošajam Veidebīlam sametas bail un viņš par to paziņo Tieslietu ministrijas Policijas nodaļai, kura uzmeklē mani, tad jau ir pagājusi nedēļa un ir par vēlu.

Kasperam aiz muguras stāvēja sieviete. Tā bija Strandvejenas aristokrāte, tagad viņa bija baltā virssvārcī, viņai bija neliels galdiņš uz riteņiem ar kaut ko, kas izskatījās pēc pirmās palī­dzības piederumiem.

Viņa sāka ņemt nost Kasperam ap galvu apsietās trauku lu­patas un servjetes. Kā pa miglu viņš pamanīja, ka viņa pārbauda viņam pulsu. Mēra asinsspiedienu. Viņa pasaule bija sākusi rukt. Daļa viņa dzirdes bija neskarta. Bet redzeslokā bija traucējumi, viņš spēja fokusēt skatienu tikai ierobežotā laukā.

Mans pirmais darbs bija policijā, Mērks sacīja. Esmu izgājis tam visam cauri. Patruļas policists. Suņu dresētājs. Dā­nijas jaunākais izmeklētāja palīgs. Es to mīlu. Mums ir viena no labākajām un godprātīgākajām policijām pasaulē. Draņķīga ir tikai viena lieta — tā ir tik ellīgi lēna.

Mērks bija aizmirsis par saviem akustiskajiem blokiem, viņa sistēma atvērās. Tas, ko Kaspers saklausīja, bija nogurums.

Nevis pārejošs piekusums. Nogurums, kam bija divdesmit vai trīsdesmit gadu. Viņš bija to dzirdējis vairākiem dižajiem cirka direktoriem, tiem, kuri gribēja ko vairāk, nekā tikai pelnīt naudu. Tas bija tāda cilvēka nogurums, kuram ir ne vien darbs, bet misija, un kurš ir ļāvis tai sevi pārņemt pilnībā. Un kurš tagad, lēnītēm, sadeg no iekšienes.

Sieviete pavilka Kaspera kreklu uz augšu, viņš dzirdēja, kā viņa tver pēc gaisa. Viņa uzlika roku viņam uz diafragmas. Nor­mālos apstākļos viņš būtu priecājies par šādu pieskārienu, un jo sevišķi viņējo. Bet ne tagad.

- Tieslietu ministrija parasti nekad neiesaistās, Mērks teica.

- Mūsu policijas nodaļā ir nožēlojami pieci cilvēki. Mūs pieaicina tikai tad, ja lieta ir ļoti liela un ir iesaistīta politika. Un pat tad mēs apzināmies, ka tas ir tas pats, kas bāzt galvu atvērtā rīklē.

- H nodaļa? Kaspers jautāja.

Viņš dzirdēja savu balsi, tā skanēja kā kokvardes kvākšķēšana.

Mērks piecēlās. Nostājās pie loga.

- Policija vienmēr ir izmantojusi astrologus, viņš sacīja.

- Medijus, gaišreģus. Klusībā, saprotams. Bet 90. gadu beigās mēs manījām, ka kaut kas mainīsies. Es jutu to savelkamies kā negaisa mākoņus. Mēs zinājām, ka parādīsies jauna veida eko­nomiskie noziegumi. Kuri būs saistīti ar apziņas kontroli.

- Kā opciju tirdzniecība, Kaspers teica.

Ministrijas ierēdnis pamāja ar galvu.

- Laiks, viņš piekrita. Spēja paredzēt nākotni. Tā ir kļu­vusi par vissvarīgāko. Intuīcija. Tā ir kļuvusi par vienu no vis­augstāk apmaksātajiem resursiem. Es joprojām cenšos panākt, lai Dānijas policija to saprastu.

Sieviete lika Kasperam atvērt muti. Viņš sajuta uz savas mē­les zobārsta spoguļa vēsumu. Viņa izslējās.

- Viņš jāved uz intensīvo, sieviete paziņoja. Tūdaļ pat. Viņam ir šauta brūce vēderā. Lauzts galvaskauss. Lauzta kreisās plaukstas locītava. Varbūt divas ribas. Varbūt deguns. Trīs zobi izsisti kustas. Viņš ir jāšuj, viņš ir zaudējis lērumu asiņu. Viņam jāveic asins pārliešana. Un jāizmeklē, vai nav iekšējās asiņošanas.

Viņš pazina viņas balsi arī no cita konteksta, viņš bija dzir­dējis to dziedam, izsmalcinātā altā. Pirmītējā kompaktdiskā. Viņa bija kantātes ierakstā.

- Man viņš vajadzīgs vēl divdesmit minūtes, Mērks sacīja.

- Ja ir skarts kāds orgāns. Ja ir plīsušas aknas, tad pēc div­desmit minūtēm viņš būs miris.

- Viņš nemirs. Viņš ir taisīts no savādāka materiāla nekā citi cilvēki. Varbūt no sava veida plastmasas.

- Es iesniegšu ziņojumu par šo, viņa teica.

- Tu viņam izdarīsi injekciju, Mērks attrauca. Uz manu atbildību.

Sieviete pazuda. Mērks noskatījās viņai nopakaļ.

- Viņi mani ienīst, viņš sacīja. Es atņēmu izmeklēšanu Lingbijas policijai un pārcēlu to uz šejieni, parādes zāli. Mēs iz­veidojām štābu. Te es sēžu viņiem uz dvēseles jau divus mēnešus. Formāli mēs esam tikai novērotāji. Bet viņiem ir bail, viņiem ir bail no publicitātes. Un no politiķiem. Un tagad bērni ir pazu­duši. Tik un tā viņi gaida izdevību atkratīties no mums.

- Kas ir ar pārējiem bērniem? Kaspers iejautājās. Tiem, kuri bija pazuduši ārzemēs?

Ministrijas ierēdņa apstulbumu nebūtu iespējams reģistrēt ar oscilogrāfu, nepakustējās ne muskulītis. Bet Kaspers to dzirdēja.

Parastos apstākļos Mērks nebūtu atbildējis, ir tādi ļaudis, kas neko nelaiž cauri, kas peld pa virsu. Bet pagalam tuvu lielajam laimestam ir tikpat kā neiespējami palikt hermētiski noslēgtam.

- Bija pieci, par kuriem bija iesniegums par bezvēsts pazu­šanu. Visi iesniegumi ir atsaukti.

- Atskaitot par mirušo meiteni.

Ministrijas ierēdnim cauri izgāja sāpes, vienu brīdi tās ap­tumšoja kopējo skanējumu.

- Sākumā es gribēju kļūt par tiesnesi, viņš sacīja. Es vien­mēr esmu ilgojies pēc taisnīguma. Dažbrīd šīs ilgas šķiet kā slā­pes, vai vari to iedomāties? Kāpēc es tev to visu stāstu?

- Es nepārprotami iedvešu uzticību, Kaspers atteica. Pēc piecām minūtēm cilvēki man parasti jau stāsta savu dzīvesstāstu. Sievietes. Bērni. Taksometra šoferi. Tiesu izpildītāji.

Sieviete bija atgriezusies. Kaut kur tālumā, kā kaut ko tādu, kas neattiecas uz viņu pašu, Kaspers manīja injekciju adatu.

- Prednizons, sieviete paskaidroja.

Viņam bija nevilšus jāpasmaida. Arī Maksimiliāns bija pie­dzīts pilns ar prednizonu. Biedējoša un fascinējoša ir bērnu un vecāku likteņu sakritība, līdz pat sekcijai.

Viņš sajuta no iekšienes nākam ķīmisku atvieglojumu. Kaut kas tika aprīts viņam ap galvu, tā bija marles saite, tinēja bija sieviete. Mērks pietupās viņa priekšā.

- Mēs esam dabūjuši pieprasījumu par tavu izdošanu, viņš paziņoja. No Spānijas. Dānijā soda atvieglošana nav oficiāla krimināltiesiska parādība. Tāpat arī nauda aploksnē. Tās pāris reizes, kad policija ir uzpirkusi kādu rokeri par pāris tūksto­šiem kronu, lieta ir pabijusi uz policijas priekšnieka galda. Tā ka policija tavā labā nevar izdarīt ne sūda. Bet mēs varam. Mēs varam nodot Spānijas pieprasījumu izskatīšanai tiesā. Panākt, ka to noraida. Pasteidzināt procesu, lai tava pilsonības lieta nonāk Folketingā. Reku, Veidebīls var aprunāties ar Iekšlietu ministriju. Mēs panāksim vienošanos ar Ieņēmumu dienestu. Pēc pusgada tu varēsi atgriezties. Uz lielajām skatuvēm. Vai tu saproti mani?

Kaspers palocīja galvu. Pretī tupošā cilvēka skanējums bija neapmiglots. Viņi bija tikuši līdz tam, uz ko visu laiku bija vir­zījušies.

- Pēc maza brītiņa. Kad viņiem bērni būs rokā. Un mēs lū­dzam Dievu, lai tā būtu. Visa šī operācija. Mēs esam ro iedar­binājuši, uzticēdamies tev. Un kad nu bērni būs pie mums, tu joprojām būsi mums vajadzīgs. Lai runātos ar viņiem. Man ir vairākas kriminālizmeklētājas no A noda|as tikumības biroja. Un no Glostrupas, kur policija ir specializējusies nopratināšanā incesta gadījumos. Taču šie bērni ir citādi. Tāpēc es gribu, lai papriekš ar viņiem aprunājamies tieši mēs ar tevi, un tikai tad visi citi. Ks gribu saprast, kādam nolūkam bija paredzēts viņus izmantot. Sarunāts?

Kaspers pamāja ar galvu.

Mērks pieslējās kājās.

- Vai tu pamazām mirsti? viņš jautāja.

Kaspers ieklausījās. Ne ķermenī, bet uz ārpusi un augšpusi, nāve nāk no ārienes.

Viņš papurināja galvu.

- Mūzika, viņš bilda.

Mērks domīgi palūkojās uz viņu.

- Tā ir tiesa, viņš noteica. Par to uzticības iedvešanu. Lai saprot, kas to spēj. Ja tu tagadiņ atdosi galus, tad Svētais Pē­teris sāks tev klāstīt savas personiskās raizes.

- Viņi ir Kopenhāgenā, Kaspers sacīja. Pieci izdzīvojušie bērni. Kāds atgādāja viņus uz Kopenhāgenu. Un tas nebija Rābijas fonds. Arī abate ne. Kurš atgādāja viņus šurp?

Mērks nospieda pogu.

Atskanēja pēdējā kantātes daļa. Joprojām sērīga, tomēr vai­rāk Jaunās Derības noskaņā nekā pirmā. Lēnām policijas priekš­nieces soprāns atklāja izeju — nāve ir durvis, otrā pusē kaut kas eksistē.

Kaspers dzirdēja, kā harmonē mūzika, ēka un viņam pretī esošie vīrieši. Zālē bija tāds pats atbalsošanās laiks un runas saklausāmība kā baznīcā. Viņš dzirdēja, cik reliģioza patiesībā ir policija. Viņš dzirdēja taisnības apziņu. Priekšstatu par kosmisku taisnīgumu. Mērks būtu varējis ieņemt jebkuru vadošu amatu Dānijas biznesa pasaulē. Tā vietā viņš stāvēja šeit. Pelēks aiz noguruma. Rosībā noturēts ar iekšējas oglekļa loka lāpas palīdzību. Kaspers dzirdēja, kā tā čukst. Tās čukstos iezīmējās kredo: ļaunums nav nepieciešamība, tas ir audzējs, ko var iz­operēt.

Mērks bija cilvēku kopības galvenais ķirurgs. Galvenā poli­cijas pārvalde — klostera slimnīca.

Tā bija skaista filozofija, Kaspers manīja to sevī. Ticība, ka tad, ja vien būs struktūra un enerģija, un drosme mēslus iz­mēzt, mums izdosies. Vienu mirkli viņš vēlējās, kaut pats spētu tam ticēt.

Iedūcās kāds mobilais telefons, tas piederēja Merkam. Viņš parunājās īsu brīdi. Pārtrauca sarunu. Palika stāvam, vērdamies ārā pa logu.

Viņš pievilka krēslu pretī Kasperam, apsēdās.

- Viņi ir visu izārdījuši, Mērks sacīja. Bērnu tur nav. Nekādu pēdu, ka viņi tur bijuši. Nekādu pēdu, ka tu būtu tur bijis. Mani cilvēki apgalvo, ka tur ir sargi, žogs ar infrasarkano barjeru, nav nevienas vietas, kur tu būtu varējis tikt iekšā. Viņi ir atraduši visus darbiniekus, vairākus garāmgājējus. Vienīgais cilvēks, kas tevi redzējis, ir jauna meitene šokolādes veikalā. Kura apgalvo, ka tu esot pircis šokolādes olu savai mīļotajai.

Kaspers paskatījās uz brendija glāzi, tā bija tukša.

- Es kļūdījos attiecībā uz tevi, Mērks teica. Tu mani piečakarēji. Vai tādēļ, lai iegūtu laiku?

- Tur būs bijusi kāda izeja, Kaspers atbildēja. Kuru jūs nenoslēdzāt.

Vienu mirkli Mērks zaudēja galvu. Viņa kreisā plauksta iekrampējās Kasperam skaustā. Sāpes izgāja ārpus tā, kas Kas­peram bija šķitis iespējams. Sāpes nemūžam nav izsmeļamas, tās vienmēr augšpusē ir atvērtas. Viņš zaudēja samaņu.

Pasaule atgriezās no jauna, varbūt viņš bija sabijis prom tikai dažas sekundes. Mērks balstīja viņa galvu ar abām rokām, šo­reiz saudzīgi, piebāzis savu seju pavisam tuvu viņējai.

- Es labprāt būtu tevi nopratinājis, Mērks sacīja. Bet saproti pats. Es esmu nosūtījis divus simtus specvienības vīru ķert tukšu vēju. Pēc tam kad esmu atņēmis lietu vietējai polici­jai. Tagad viņi visi bruks man virsū. Ministrs. Policija. Piede­rīgie. Tā ka tagad nopratināšanas nebūs. Būs skaidrošanās.

Mūki stāvēja Kasperam aiz muguras, viņi pacēla viņu augšā.

- Vai tu biji tajā ēkā? Mērks čukstēja. Vai bērni tur bija?

Mūki pienāca viņam pavisam klāt. Šoreiz viņi nesa viņu.

Mašīna aizripoja garām autocisternām un treileriem ar inže­nieru pulka gumijas laivām. Ja izdotos panākt, ka viņi apstājas kādā vietā, kur ir zema apbūve, varbūt būtu kādas izredzes.

- Mans tēvs ir uz nāves gultas, Kaspers sacīja. Es gri­bētu viņu redzēt vēl pēdējo reizi. Ja mēs varētu piestāt pie Valsts slimnīcas, tas aizņemtu tikai pāris minūšu.

Viņi neatbildēja, šķērsoja Zēlandes tiltu, izbrauca uz šose­jas, kas ved uz lidostu. Kaspera apziņa šaudījās šurpu turpu.

- Manā nekrologā, viņš teica abām klusējošajām mugu­rām, būs rakstīts, ka viņš nomaksāja divsimt miljonus no­dokļos vispārējās labklājības labad un nodrošināja Dānijai vairāk bezmaksas reklāmas ārzemēs nekā Nils Bors un miljons palešu ar bekonu. Tik un tā viņa pavadoņi — vezdami viņu prom uz spīdzināšanu un nonāvēšanu — bija bezkaunīgi kā hiphopa gangsteri. Un neskuvušies kā Indijas svāmī.

ТЕЛЕГРАМ

Канал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками

Книжный Вестник

Бот для удобного поиска и скачивания книг

Книжный Бот

Свежие любовные романы в удобных форматах

Любовные романы

О психологии, саморазвитии и личностном росте

Саморазвитие

Детективы и триллеры, все новинки

Детективы

Фантастика и фэнтези, все новинки

Фантастика
ВКОНТАКТЕ

Цитаты, афоризмы, стихи, книжные подборки, обсуждения и многое другое

Книжный Вестник