Klusā meitene

OTRĀ DAĻA

1

Tā bija bijusi nakts, dvēseles tumšā nakts. C.H Rihsveja bija ļaužu pamesta un tukša, aiz nolaistiem aizkariem gulēja bezrūpīgi vecāki un sārtvaidži bērni, viņa publika, nenojauzdami, ka te, spelgonl, Kaspers Kronē staigā savu via dolorosa, izsalis līdz kaulam un bez naudas taksim pēc tam, kad pirmo reizi pa des­mit gadiem bija zaudējis pokerā.

Pokers bija Kaspera spēle, allaž tāda bija bijusi. Pokeram pie­mita dziļums un komplicētība kā Baha mūzikai, droši solīta un ritmiska izspēle ilga apmēram tādu laiku kā viens mazais korāļu aranžējums. Bahs būtu bijis izcils pokera spēlmanis, ja ne tik no­slogots. Vairāk nekā tūkstoš piecsimt darbu, no tiem milzum daudzi pastāvīgas pārstrādes procesā līdz pašai nāvei.

Kaspers bija spēlējis visās lielajās galvaspilsētās, taču viņam pokers bija piederīgs Frederiksbergai Kopenhāgenā, C.F. Rihsvejai. Kur šveicars bija nevis ārzemnieku leģionārs vai sērijveida slepkava, bet izbijis bokseris ar dūrēm kā runkuļi. Un kur val­dīja savstarpēja pazīšanās kā mazdārziņu biedrībā. Un kon­centrēšanās kā Radio simfoniskā orķestra mēģinājumā, ikviens vīrietis un sieviete pārliekusies pār savu nošu lapu.

Bet šonakt viņš bija zaudējis, pašās beigās sābu, viņš bija kā pārakmeņojies, kad atdeva mašīnas atslēgas, viņam nebija pie­ticis pazemības, lai aizņemtos naudu taksim. Viņš domās pārcilāja šīs nakts spēli, braucot autobusā, ejot caur mežu, viņš neatrada nevienu kļūdu, viņš nespēja to saprast.

Šķērsodams Strandvejenu, viņš pamanīja, ka dzīvojamā va­gonā ir gaisma. Viņš tuvojās tam puslokā, gaisma šaudījās kā ugunsgrēkā. Jau vilkdams laukā ūdens cauruli, viņš sazīmēja skaņu, tas bija Mi bemol mažors, laimīgs, rotaļīgs, sevī aizmir­sies, kā Trio sonātes Mi bemol mažorā pirmā daļa, viņš nolika cauruli vietā un devās iekšā.

Klāra Marija stāvēja, uzgriezusi muguru. Viņa droši vien bija kūrusi krāsni, tad apstājusies, kvēlojošo šķilu uzbangotās pasau­les priekšā. Sīko liesmiņu laismas šaudījās pār viņas seju, viņa nepagriezās.

- Tu mani atradi viņa sacīja. Pastāsti, kā!

- Es uzzīmēju apli, viņš atbildēja.

Kaspers bija pamodies nākamajā rītā pēc viņu pirmās tikšanās, pēc tam, kad viņa bija pazudusi pie Bagsvērdas ezera.

Viņš bija pagulējis tikai pāris stundu. Viņš izvilka vienu no divdesmitpiectūkstošajām kartēm. Stīnes cirkuli. Ņemot par centru to vietu, kur bija izlaidis meiteni, viņš uzzīmēja apli piecu kilometru rādiusā. Varbūt meiteni prom aizveda automašīna. Bet viņa bija sagatavojusies iešanai, viņš to bija manījis.

Neviens parasts bērns pulksten divos naktī nekājo četru grādu salā piecus kilometrus no kādas vietas Bagsvērdas nomalē. Viņa nebija bijusi parasts bērns.

Aplis aptvēra Bagsvērdu, Lingbiju, daļu Vangēdes, vienu Gentoftes stūri, Vīrumas un Fūresēena ezera dienvidu daļu, Hāreskovbiju, gabaliņu Gladsakses. Pulkstenis bija septiņi rītā. Viņš bija paņēmis vijoli un nospēlējis Bēthovena opusa 131 sākumu. Tas sākas kā fūga tumsā, bet pēcāk rāpjas augšup un ietiecas Pa­radīzē. Kad bija pienākusi rītausma un iestāžu darba laiks, viņš paņēma telefonu.

Viņš grasījās zvanīt Sociālo lietu ministrijai, bet ar klausuli rokā, pirms vēl bija uzspiests numurs, pēkšņi sadzirdēja sevi no malas. Vienniļš pusmūža kungs meklē mazas meitenes, nespēdams paskaidrot, kāpēc, pat sev ne. Viņam bija vāja roka un sīksti pretinieki. Viņš bija nolicis klausuli, paņēmis divus sava pēdējā kompaktdiska eksemplārus, solo partitu un sonāšu ierakstus, ieskaņotus Marijas klosterī Lībekas pievārtē. Tad viņš bija iesē­dies mašīnā un aizbraucis uz Grendālsparkveju. Uz Blaff cirku. Pie Sonjas.

Sonja bija sākusi no apakšas, Kaspers bija saticis viņu, kad abi vēl bija pavisam jauni, varietē teātrī "Sanss Souci" Koldingā un pie Stefansenu dinastijas Damhūsas krogā. Jau pirmajā reizē viņš bija dzirdējis, ka Sonju kaut kas dzen uz priekšu. Viņas sistēmai bija tāda skaņa kā motoram, kas nespēj aprimt, bet turpina dar­boties, līdz izdeg, tā skaņa, pēc kuras divi dzīves desperado pa­zīst viens otru. Viņas izmisums bija vērsts uz labklājību. Viņa bija pametusi manēžu, izstudējusi ekonomiku un atgriezusies cirkā. Grendālsparkvejas ēkā bija trīs stāvi, četrsimti darbinieku, četru cirku, vairāku varietē un teātra administrācija, biļešu serviss, reklāmas birojs, kurš bija uzņēmies to, kas nevienam nebija pa spēkam pēc 50. gadu rekomendora Stokmara. Un auditorfirma. Un tas viss piederēja viņai.

Viņa bija drusku vecāka par Kasperu. Drusku garāka, drusku smagāka. Viņai bija trīs bērni. Brīnišķīgs vīrs, dziļš un vitāls, un Do mažorā, kā Mocarta pēdējā simfonija. Līdztekus viņam mīļākie.

Pirms divdesmit gadiem Sonjai un Kasperam bija bijusi mīlas dēka, un pēc tam viņi nebija īsti zaudējuši kontaktu, nekad arī nezaudēs, līdz nāve tos šķirs. Dažiem cilvēkiem Mūsu TevsMāmiņa piešķir dzīvesdraugus, Brāmsam tika Klāra Šūmane, Mocartam klarnetists Antons Štedtlers, kā ķegļu partneris mūža garumā, varbūt tam ir kāds sakars ar to, ko sauc par mīlestību.

Sonjas kabinets līdzinājās Bruņoto spēku štābam Vedbekā, kur Kaspers bija uzstājies vairākkārt, armijā mīl klaunus, Groks per­soniski satika Hitleru divas reizes. Viss atradās savā vietā, un pavēles nebija apspriežamas. Uz palodzes stāvēja prāvs lauka tālskatis, Bellahojas cirka laukums atradās taisni pretī, un Sonjai patika noskatīties uz to. Uz rakstāmgalda stāvēja četri telefoni un pārpalikumi no itāliešu pusdienām ar veselu pudeli lirunello. Nolicis Sonjai priekšā divdesmitpiectūkstošo karti un kompakt­disku, Kaspers izskaidroja situāciju.

Viņa pasvārstīja kompaktdisku rokās.

- Tev nekad nav patikušas mazas meitenes, viņa noteica, tev ir patikušas pieaugušas sievietes. Tad ko viņa prot, vai tur ir talants, vai kāds sakars ar naudu?

Ne viņš bija pametis Sonju, ne viņa bija pametusi Kasperu. Viņi bija atskārtuši to vienlaicīgi.

Viņai tolaik bija dzīvoklis Konggeorgsvejā. Pēdējā naktī ap di­viem no rīta viņš bija pamodies no pilsētas atmosfēras, sajūta bija tāda, it kā čūlotu smadzenes un sirds, viņam vajadzēja apsēsties un nodungot arpeggio pasāžu no BWV 4 "Kristus gulēja nāves važās". Martinuss reiz bija sacījis — lai spētu izturēt dzīvi Frederiksbergā, viņš bijis spiests nepārtraukti lūgties.

Sonja jau bija nomodā, viņiem abiem bija drusku pāri divdes­mit, viņš nemācēja to ietērpt vārdos, bet viņš zināja, viņi abi zināja, ka ir ļāvuši sacelties tāda stipruma vējam, kuru grūti būs mierīgi pārlaist.

- Tas iet pāri mūsu spēkiem, viņa ierunājās, drīz es gribēšu bērnus, arī suni, kucīti, un uguni kamīnā, un man vajadzēs, lai var izslēgt dzirdes aparātu, pasakot, ka nu jau skaņa vairs labāka nekļūs.

Viņš bija piecēlies un apģērbies. Sonja bija pavadījusi viņu līdz durvīm, viņa bija kustējusies nepiespiesti, būdama kaila, būdama apģērbta, pa dzīvi vispār.

- Kad nu tu kaut kam tici, viņa sacīja, vai tu nevari izlūg­ties mums palīdzību?

- Izlūgties nevar neko, viņš bija atbildējis. Vismaz citas no­tis ne. Var tikai lūgt, lai pēc iespējas labāk izdodas nospēlēt tās, kas iedotas.

Tas bija bijis cienījams galavārds un nogājiens no skatuves, asaru aizmiglotām acīm viņš bija devies laukā, naktī, sajūta bija tāda, kā dziedot Votāna atvadas no Brunhildes. Pēc tam bija uzausis rīts, un viņš bija atskārtis — ja mīlestība ir, tā neizgaist, kad uzlec saule un nokrīt priekškars, tā turpinās. Nu bija pagā­jis divdesmit gadu, un savā ziņā prieks par to, ka viņa ir, un bē­das par to, ka nekas nevarēja sanākt, nebija mazinājušās.

Viņš bija uzlicis rokas uz pilsētas kartes sev priekšā.

- Es vienmēr esmu kaut ko meklējis, viņš teica.

- Vai viņai tas ir?

Viņš papurināja galvu.

- Viņai ir deviņi gadi. Bet viņa kaut ko zina. Par to, kur to var dabūt.

Sonja vairāk neko neprašņāja. Viņa pievilka sev klāt vienu no telefoniem, iedeva viņam austiņas, lai var noklausīties sarunu.

No kādas atvilktnes viņa izcēla zaļu grāmatu čupu.

- Mostrupas pašvaldības pārskati, mums jāsazvana Kopen­hāgenas āmte.

Viņa šķirstīja grāmatas un runādama rakstīja. Kartē iezīmē­tajā aplī atradās divas diennakts bērnu aprūpes iestādes.

- Mēs nevaram zvanīt pa taisno, tie ir aizsargājami personas dati. Mums atteiks uz līdzenas vietas. Ir jāiet caur āmtes Sociālo un veselības lietu pārvaldi. Vai mums ir kāds pastāstiņš?

Viņš ieklausījās, vajadzīgie meli nāk no tās pašas vietas, no kuras nāk idejas manēžā, — no izplatījuma.

- Mēs — pēc izrādes — esam atraduši somiņu. Brokāta. Ar spal­vām. Kādas patīk mazām meitenēm. Tā bija labdarības izrāde. Aprūpes iestāžu bērniem. Somiņas iekšpusē rakstīts "Klāra Ma­rija". Mēs labprāt to nosūtītu. Vai ir kāda adrese?

Viņa piezvanīja. Otrā galā kundze bija atsaucīga. Kaspers dzir­dēja viņas līdzcietību, pret bērniem un pieaugušiem. Kā tik bieži iepriekš viņš sajuta ilgas dzīvot pasaulē, kuru lielākā mērā pārvaldītu sievietes. Diena nupat bija silta, klausulē dzirdama­jai sievietei logs stāvēja vaļā.

- Diemžēl, viņa sacīja, Kopā četrdesmit septiņi bērni. Nevienas Klāras Marijas. Varbūt pie audžuģimenes?

Uz Sonjas lapiņas Kaspers uzšņāpa: "Saimniecības pārzine."

- Tur jābūt saimniecības pārzinei.

- Var gadīties, ka bērni bija sapulcēti tādā kā ģimeņu ko­pienā, es iedošu audžuģimeņu biedrību tālruņa numurus.

Telefonā Kaspers sazīmēja skaņu, kas nāca pa atvērto logu. Tā bija Glostrupas skaņa. Viņš piecēlās un palūkojās Sonjai pār plecu. Sociālo un veselības lietu pārvaldes adrese bija Āmtes izpilddirekcija Glostrupā.

- Desmit numuri! Sonja izsaucās.

- Ārpusģimenes aprūpē atrodas tūkstoš četrsimt bērnu. Es tev iedošu arī internātskolu telefona numurus, tos ir grūti atrast vienkopus, tie ir izkaisīti pa atsevišķām pašvaldībām.

Stundas ceturksni Sonja šķirstīja grāmatas, zvanīja, rakstīja. Kaspers sēdēja pagalam kluss. Viņa nolika klausuli. Aizstūma telefonus.

- Astoņi simti bērnu. Izkliedēti pa divām aprūpes iestādēm, astoņpadsmit audžuģimenēm, trim internātskolām un bērnu slim­nīcu. Nevienas Klāras Marijas.

- Vai varētu būt tāda tipa iestāde, kas mums nav zināma? Kas reģistrēta citādi?

Sonja piezvanīja uz Amtes izpilddirekciju. Aprunājās ar sie­vieti. Nolika klausuli.

- Visi privātie saņem finansējumu no āmtes, vai vismaz atrodas āmtes uzraudzībā. Tāpēc arī ir āmtes uzskaitē. Vienīgais izņēmums ir iestādes, kuras — it īpaši pēc 11. septembra — ir definētas kā potenciāli teroristu uzbrukuma objekti. To numu­rus un adreses izpauž policija. Bet viņa domā, ka mūsu terito­rijā neviena tāda nav.

Kaspers piecēlās kājās. Viņi bija nonākuši galā. Tad viņš at­kal apsēdās.

- Pamēģini piezvanīt policijai!

Sonja piezvanīja uz Policijas pārvaldes numuru. Viņu pāradre­sēja trīs reizes, līdz viņu savienoja ar sievieti viņas vecumā. Sie­vietes balsī bija noslēpums, vai tāds nav ikvienam no mums? Viņa ar nožēlu paziņoja, ka policijas uzskaitē šajā teritorijā neesot ne­vienas iestādes. Arī viņai logs bija vaļā, viņa nolika klausuli.

Sonja pavadīja viņu līdz durvīm, kabinets bija tik liels, ka tas bija vesels pārgājiens. Viņa iedeva Kasperam viņa pastu, viena no vēstu­lēm bija aploksne ar lodziņu. Viņš to atvēra, sajutis asu nepatiku, zemapzinīgais bieži vien pienāk pa pastu, un nereti aploksnē ar lo­dziņu. Ta bija no Maksimiliāna, A4 lapa ar sievietes vārdu un ad­resi. Sākumā viņš neko nesaprata, apgrieza aploksni otrādi, pasta zīmogs bija uzspiests galvenajā pastā Bernstorfsgādē, ar šodienas datumu. Tad viņš saprata. Maksimiliāns bija iegriezies Centrālajā transportlīdzekļu reģistrā. Kaspers izvilka brilles, izraksts bija veikts no kādas lielās apdrošināšanas sabiedrības datubāzes, tagad tām bija pieejams arī Centrālais transportlīdzekļu reģistrs, arī Valsts ieņē­mumu dienests. Līdz ar lielo reģistru liberalizāciju dāņu nacionālās jūtas kļūst intīmākas, drīz mēs visi cits par citu zināsim visu.

Maksimiliāns būs devies uz galvenā pasta ēku, lai mēģinātu sasniegt viņu momentāni. Kaspers izlasīja vārdu.

- Andrea Finka, viņš sacīja. Vai tas mums kaut ko izsaka?

Sonjas seja zaudēja izteiksmi.

- Tā sauc to sievieti, viņa teica. No policijas. To, ar kuru mēs tikko runājām.

Viņš aizgāja atpakaļ pie galda, apsēdās, uzlika austiņas.

- Mūsu stāsts, viņš ierunājās, tagad ir tāds, ka mēs esam precējušies. Vientuļnieki neiedveš pasaulei paļāvību.

Sonja piezvanīja.

- Ta atkal esmu es. Man te uz līnijas ir mans vīrs. Nekur nav nevienas Klāras Marijas.

- Un ko lai, jūsuprāt, ar to iesāku es?

Balss noslēpums bija traģika, do minorā, tam bija kāds sakars ar bērniem, viņai nebija bērnu, La mažora perfekcionisms nebija mīkstinājies. Līdz ar vecumu cilvēkam tas integrējas kvintu ap|a augš­pusē esošajā tonalitātē, tas ir akustiskais ekvivalents tam, ko mēs saucam par briedumu. Viņai kaut kas bija aizkavējis šo procesu.

- Mēs ar sievu satikām meiteni, Kaspers sacīja. Pēc izrā­des. Viņa atstāja dziļu iespaidu uz mums abiem. Arī uz mūsu trīs bērniem.

Sonja bija aizvērusi acis. Starp lielajiem pokera spēlētājiem sievietes ir tikai dažas. Nevienai sievietei nepatiktu, kā tagad, blefot ar ercena royal straight flush. Spēlē pret labticīgu preti­nieku. Kam roka tik vāja kā no kubiņa vārīts buljons.

- Mums, viņš turpināja, visiem pieciem ģimenes locek­ļiem radās — iespējams, pilnīgi neprātīgā — sajūta, ka mēs va­rētu viņai sniegt jaunas mājas.

Vispirms iestājās klusums. Viņš uzskaņojās uz satiksmes trok­sni, kas nāca pa vaļējo logu. Aiz loga viņai atradās ūdens virsma, tuvāk nekā pie Policijas pārvaldes. Satiksme pār tiltu, pār diviem tiltiem. Garām pabrauca sirēnas, Doplera efekta skaņas nobīde radīja viņam priekšstatu par tuvākā tilta garumu. Tas varēja būt Knipelsbro tilts. Sieviete atbrīvoja balsi.

- Mūsu līgumiem, kuri attiecas uz aprūpes iestādēm, viņa sacīja, ir sakars ar to, kā mēs vērtējam apdraudējumu. Ja tur, piemēram, būtu diplomātu bērni, tas nozīmētu pastiprinātus drošības pasākumus.

- Es esmu klauns, viņš atteica. Vai es izklausos pēc te­rorista?

- Es nezinu, kā izklausās teroristi. Runā, ka Nērons esot mīlējis cirku. Un Heliogabals.

- Vai mēs varētu piekāpt? viņš jautāja. Tad tu varētu no­vērtēt mūsu uzticamību dzīvajā.

- Piezvani rīt!

Viņa nolika klausuli.

Kaspers pievilka sev klāt papīra lapu, izņēma tintes pildspalvu. Viņš uzzīmēja Knippelsbro tiltu. Langebro tiltu. Karalisko bib­liotēku, Nacionālo muzeju, "Melno dimantu". Viņš ievilka krustiņu blakus ministriju ēkai Kristiansbrigē. Pastūma papīru Sonjai.

- Kas policijai ir šeit?

Viņas skanējumā iezagās nemiers.

- Policijas izlūkošanas pārvalde, viņa atbildēja. Lielākā tās daļa atrodas pretī Gladsakses policijas iecirknim. Bet šis tas no administrācijas ir Slotsholmenas salā. Tur apstiprina Cirka dro­šības plānus. Galā izrādēm. Kad nāk karaļnams un valdība.

Viņš bija nocēlis no palodzes lauka tālskati. Paņēmis brūnu ieti­namo papīru un līmlenti un iesaiņojis vienu kompaktdisku. Sonja neko nejautāja.

- Turp tev būs jādodas vienam, viņa sacīja. Es esmu pa­metusi manēžu.

Viņš grasījās iet laukā, viņa aizšķērsoja ceļu.

- Man visa kā ir vairāk nekā tev, viņa sacīja. Bērni. Mā­jas. Sakārtota grāmatvedība. Vairāk mīlestības. Lai gūtu gan­darījumu parastajā dzīvē, tur tev dotību ir pamaz. Bet tavas ilgas. Dažreiz es tevi apskaužu par tām.

Viņa apskāva Kasperu.

Pieskārieni nepalīdz, mēs tikpat nekad netiekam viens ot­ram klāt.

Bet tomēr…

2

Viņš nolika mašīnu aiz Biržas. Kad viņš izkāpa, pilsēta sakļāvās ap viņu kā skaņas mūris. Nekādas harmonijas, nekādu koncen­trisku viļņu, nekāda skaniska centra. Pusotrs miljons cilvēku, katrs ar savu nekoordinēto piedziedājumu.

Viņš nogriezās pa Kristiansbrigi, policijas ēkai bija slēgti stikla vārti un sarunu iekārta ar podziņām. Bērnība bija viņam pa­likusi prātā ar to, ka visur varēja ieiet pa taisno — pie cilvēkiem un iestādēs. Vēlāk uzradās norobežojumi, un nu mēs visi uzrau­gām cits citu. Vai arī viņam bija nepareizi palicis prātā. Pēc četr­desmit gadu vecuma mēs visi pūlamies apzeltīt savas atmiņas.

Aiz vārtiem atradās stikla būris ar policistu civilajā, Kaspers vēlējās, kaut viņam būtu bijis partneris, gaidāmais uzdevums ne­bija solo partija. Viņš nogāja gar Frederiksholmas kanālu, pāri par Rigsdagsgordenas laukumu, garām savam auto un atpa­kaļ. Blakus Arsenāla muzejam un piemineklim — Istedas lau­vam — atradās bērnudārzs, otrpus vārtiem stāvēja piecus sešus gadus vecs zēns.

- Uz kurieni tu ej? zēns vaicāja.

- Sasildīt aukstu eņģeli.

Zēnam acīs iedegās krāsainas lampiņas.

- Vai drīkstu iet līdzi?

Bērniem bija interesants skanējums. Pasaulei reti kad izde­vās pa īstam aizdarīt viņu atvērtību agrāk kā septiņu astoņu gadu vecumā. Kaspers pameta skatienu ielā uz vienu un uz otru pusi, tā bija tukša un ļaužu pamesta.

- Pieaugušajiem pietrūks tevis.

- Viņi tikko aizgāja uz kluso stundu. Ārā es esmu vienīgais.

Bija manāma zēna sistēmas un viņējās interference. Bet to­mēr. Savu partneru izvēlē vajag ievērot rūpību.

- Un ja nu es būtu bērnu pavedinātājs?

- Viņi ir citādi, zēns atbildēja. Mani ir mēģinājuši pa­vedināt.

Kaspers pieliecās un pārcēla viņu pāri sētai.

Viņš nospieda pogu pie durvīm, no kādas vietas aiz daudzām stikla kārtām viņam palūdza apliecināt savu personību. Viņš izlikās, ka sarunu iekārta salūzusi, pacēla zēnu uz rokas un no­rādīja uz viņu, bērnu klātbūtne met leģitimējošu gaismu pār pie­augušajiem, durvis iedūcās, viņi bija iekšā.

Kaspers apsēdināja zēnu uz letes.

- Andreas Finkas dēls, viņš sacīja. Viņam uzkāpusi aug­sta temperarūra. Bērnudārzā mums šķiet, ka tas varbūt ir izsi­tumu tīfs. Mēs sazvanījāmies ar Andreu un norunājām, ka tūdaļ pat nāksim šurp.

Policists viņpus letei atstūmās ar krēslu atpakaļ, prom no in­fekcijas avota. Situācija bija nenoteikta, tā varēja pavērsties kā uz vienu, tā uz otru pusi. Vīrietim aiz muguras pie sienas bija kabi­netu saraksts, Andreas Finkas kabinets atradās ceturtajā stāvā.

- Es gribu pie mammas, zēns iečīkstējās. Un man ir kar­sonis. Man ir dikti slikti. Es tūlīt vemšu.

Policists pasniedzās pēc telefona. Kaspers papurināja galvu.

- Viņa sēž svarīgā sanāksmē. Viņi negrib, ka viņus traucē. Andrea lūdza, lai mēs taisnā ceļā ejam augšā, viņa iznāks laukā.

Viņš pieklauvēja un devās iekšā, atbildi negaidīdams. Sieviete aiz rakstāmgalda bija pārsteigta, bet apvaldīta. Kabinets neatbilda

Kaspera aizspriedumiem pret Policijas izlūkošanas pārvaldi, tas bija liels un vēlīgs. Tajā atradās palma cilvēka augumā. Sienu bal­tajā krāsojumā jautās drusku sārta pigmentācija. Uz galda stā­vēja Būdas statuete.

Viņš apsēdināja zēnu uz rakstāmgalda, blakus Budam un telefo­nam. Laižot zēnu vaļā, viņa pirksti pavilka ārā telefona vada dakšu. Pēc brīža, kad zvanīs policists no stikla būra, viņa zvans nepienāks.

- Es esmu Kaspers Kronē, viņš sacīja. Es esmu tas, kurš pirmīt zvanīja par Klāru Mariju.

Sieviete salika divas atvērtas grāmatu vienu uz otras un pabī­dīja prom. Viņas seja kļuva salta. Temperatūra kabinetā nokri­tās līdz tādai, kas aicināja uzvilkt cepuri un cimdus.

- Es ievācu ziņas par tevi, viņa sacīja. Tu neesi precējies. Tev nav arī bērnu.

Daļa viņas apziņas bija palikusi kavējamies pie atvērtajām grāmatām. Viņam bija svarīgi tajās ieskatīties. Viņš paņēma zēnu uz rokas. Pārvilka ar pirkstu pār Būdas statueti.

- Viena no Būdas mācībām, viņš sacīja, kas man ļoti pa­tīk, ir tāda, ka visas dzīvas būtnes cita citai ir bijušas mātes. Iepriekšējās dzīvēs. Un reiz atkal tādas kļūs. Es esmu šo domu attīstījis tālāk. Tas noteikti nozīmē, ka visi cits citam ir bijuši mīļākie un mīļākās. Un reiz atkal tādi kļūs. Arī tu un es.

Viņa sāka pietvīkt, viegli, sienu krāsā.

- Es nezinu, kā tu tiki iekšā, viņa teica. Bet tagad taisies, ka tiec!

Aiz durvīm viņš nolika zēnu zemē, nometās viņam blakus ceļos.

- Vai tu vari dabūt viņu ārā? Kaspers jautāja. Un notu­rēt viņu tur kādu brīdi?

Zēns atvēra durvis. Kaspers nometās ceļos aiz tām.

- Man vajag čurāt, viņš izdzirdēja bērnu sakām. Mans tētis aizgāja bez manis. Es tūlīt piečurāšu bikses.

Sieviete nepakustējās.

- Vai drīkst čurāt puķupodā?

Kaspers dzirdēja, kā viņš attaisa rāvējslēdzēju. Sieviete iekus­tējās.

- Es aizvedīšu tevi uz tualeti.

Viņi pazuda prom pa gaiteni. Kaspers ieslīdēja kabinetā.

Abas malā pastumtās grāmatas bija "Krāks" Kopenhāgenas karte un kaut kas līdzīgs adrešu grāmatai.

Aiz rakstāmgalda ieslēgts stāvēja neliels skeneris un kopēja­mais aparāts. Viņš izlaida abas atvērtās vietas cauri aparātam, salocīja abas kopijas un iebāza tās kabatā. Tualetē tika nolaists ūdens. Izgājis gaitenī, viņš devās pretī sievietei un bērnam. Viņa bija bāla. Viņš paņēma zēnu pie rokas un devās uz kāpņu pusi.

- Es piezvanīšu, lai kāds izvada jūs ārā, viņa teica.

Viņas kabineta durvis aizvērās.

Kaspers piemiedza zēnam ar aci. Pielika pirkstu pie lūpām. Izkāpa no kurpēm, uz pirkstgaliem aizlavījās pa skujiņas raksta parketu un pielika ausi pie viņas durvīm.

Sieviete spieda tālruņa numuru. Ikvienam taustiņam ir savs tonis, pietiekami izsmalcināta dzirde varētu uztvert gan numuru, kuru viņa uzgrieza, gan balsi, kas tagad atsaucās otrā galā. Vi­ņējā nevarēja.

Toties viņš dzirdēja sievietes čukstus.

- Viņš te bija, viņa dvesa. Tikko aizgāja.

Otrā galā kaut kas tika sacīts.

- Maksimums — Pučīni, viņa atbildēja. Man viņš izska­tījās pēc pavieglāka latin lover. Es izraidīju viņu laukā. Viņš ir noņemts no trases.

Kaspers aizzagās atpakaļ pie zēna. Uzvilka kurpes.

Viņiem aiz muguras stāvēja policists no stikla būra. Kaspers uzcēla zēnu uz rokas. Stikla vārti automātiski atvērās.

Viņi bija ārā, brīvībā, pilsēta skanēja labāk nekā iepriekš. Vai mēs, atklāti ņemot, dzirdam vēl ko citu, izņemot savu noskaņojumu?

- Kāpēc tu negāji uz kluso stundu? Kaspers jautāja.

- Es nevaru nogulēt mierīgs, zēns atteica.

- Kāpēc ne?

- Viņi to nezina. Viņi mēģina to izdibināt. Varbūt man ir uz­manības deficīta sindroms. Vai ūdens galvā.

Daži bērni nebija bērni, viņi bija veci večuki. Kaspers bija sācis to saklausīt pirms divdesmit gadiem. Daži bērni bija mūžsenas dvēseles ar plānu, infanrilu lakas kārtiņu. Viņam pretī esošajam zēnam bija vismaz tūkstoš divsimt gadu, viņam bija skanējums kā vienam no Baha izcilajiem skaņdarbiem.

Kaspers pārcēla zēnu atpakaļ pāri sētai.

- Tev labi sanāca, viņš teica. Cik nu var sanākt tādam piecgadniekam. Ar ūdeni galvā.

- Seši, zēns palaboja. Seši gadi. Un ir labi slavēt bērnus. Bet arī skaidrai naudai nav ne vainas.

Viņa acis bija melnas, varbūt no pieredzes. Pēdējos divdesmit gados nebija bijis nevienas pašas dienas — varbūt atskaitot tos trīs mēnešus kopā ar Stīni —, kad Kasperam kādā brīdī nebūtu gribējies atmest visam ar roku. Izņemt ietaupījumus. Aizbraukt uz Fidži salām. Kļūt par opija narkomānu. Uzlikt mūzikas kastē čella sonātes un izplēnēt jūras malā.

Turpināt viņam bija likušas tādas acis kā šīs, kas raudzījās viņam pretī. Tādas bija bijušas vienmēr. Publikā, viņā pašā. Stīnes acis dažu labu reizi bija bijušas tādas.

Viņš iztaustīja kabatas, naudas nebija, tikai tintes pildspalva. Viņš pasniedza to pāri vārtiņiem.

Automašīnā viņš izplāja abas fotokopijas uz paneļa. Karte ap­tvēra Bagsvērdas ezeru, Lingbijas ezeru, Fūresēena ezera dien­vidu daļu. Otrajā kopijā bija vairāk nekā četrdesmit adrešu, rikai viena no tām atradās kartē redzamajā pasta teritorijā, un tā pati bija tikai fragments: "3. stiga, DK-2800, Lingbija", kā arī tāl­ruņa numurs. Ne iestādes, ne ielas nosaukuma, ne arī mājas numura. Viņš piezvanīja no mobilā telefona uz uzziņām, tāl­ruņa numurs nebija reģistrēts. Viņš atvēra savu "Krak" karšu grāmatu, "1.-3. stigai" bija koordinātas, bet nebija ceļa apzī­mējuma. Sākumā viņš kartē neko nevarēja redzēt, tad savīdēja trīs adatas smalkuma svītriņas. Viņš atvēra mašīnas durvis un izcēla grāmatu tiešos saules staros. Ar katru dienu, kas aizrit pēc pilniem četrdesmit, aizvien tuvāk pienāk pansionāts un ap­gaismojamā lupa. 1.-3. stiga bija trīs paralēlas takas meža teri­torijā starp Bagsvērdas ezeru un Fūresēena ezeru.

Viņš bija izņēmis pēdējās malkas pagales Klārai Marijai no ro­kām, bija aizvēris krāsni. Viņa bija apsēdusies dīvānā. Viņš bija izstāstījis viņai par Sonju un viesošanos Slotsholmenā. Par sie­vieti no Policijas izlūkošanas pārvaldes. Viņa bija klausījusies nepakustēdamās, absorbēta.

- Un māsas? viņa jautāja.

- Es braucu taisnā ceļā turp, viņš atbildēja. Es gāju pēc kartes.

3

Viņš bija novietojis automašīnu pie Nībrogordas kopmītnēm, paņēmis Sonjas tālskati un iesaiņoto kompaktdisku un devies gar ezera krastu. Stendi, ar kuriem bija numurēti airēšanas sa­cīkšu celiņi, bija svaigi krāsoti. Viņš te jau bija bijis, labajos gados, divas reizes. Viņš bija atklājis cirkam veltītu gleznu izstādi, Sofienholmā, kopā ar karalieni. Un viņš bija devis starta šāvienu starptautiskai regatei.

3. stiga bija grants ceļš uz ziemeļiem no Sofienholmas, uguns­dzēsības ceļš, iegriezts nokalnē, lai mazinātu stāvumu ugunsdzē­sības mašīnām. Malas bija kraujas, pretī braucošs auto pamanītu viņu. Viņš likās iekšā mežā un atrada dzīvnieku taciņu, kas veda augstāk par ceļu.

No kartes viņam bija zināms, ka te ir trīs pussalas, visas trīs apbūvētas, bet ēkas ieslēptas aiz mežaudzes. Tuvodamies treša­jai, viņš devās pāri paugura kritumam, nolika zemē žaketi un aizrāpās līdz pašai malai.

Mute viņam bija izkaltusi aiz bailēm. Viņš nebija spējis iz­skaidrot — kāpēc, skaņas ainā bija kaut kāda nerealitāte. Viņš ļāva, lai dzirde izvēršas plašumā, nebija nekā, ar ko varētu pama­tot nemieru. Uz austrumiem atradās premjera dienesta mājoklis, atvērts kā liela vasarnīca. Viņam aiz muguras bija Fūresēena ezers, aiz tā Ziemeļzēlandes mežu liegums ar savām graudiem nobaroto un gredzenoto pīļu savvaļas populācijām nopļautos zālienos. Viņam priekšā ezers, aiz tā savrupmāju kvartāli. Aiz tiem zemā un pārskatāmā lielpilsēta. Visur valdīja miers. Viņam apkārt, piecu kilometru rādiusā, šai mirklī dzīvoja un elpoja div­desmit tūkstoši cilvēku, kuri uzskatīja, ka Bagsvērda un Dānija ir Dieva auss un jāmirst būs ne jau mums, bet tiem citiem.

Viņš pievilkās pie pašas malas.

Sākotnējā ēka bija villa, savus simt gadus veca. Piebūves bija modernas, zemas, baltas, taisnstūrainas. Viņš dzirdēja nelielas transformatoru apakšstacijas kluso dūkoņu, kaut kur zem ze­mes vibrēja liela dabasgāzes kurtuve. Pamazai mašīntelpai bija skurstenis, kurš bija pietiekami augsts ar dīzeļdegvielu darbi­nāmam avārijas ģeneratoram. Tas lika domāt par slimnīcas tipa iestādi.

Bailes bija pieņēmušās spēkā. Tas ilgs vēl mazu brītiņu, idille pamazām sabiezēja, pēc mirkļa tā pārlēks par oktāvu un sairs.

Redzesloka labajā pusē spēlējās bariņš bērnu. Tas notiks ap viņiem.

Kasperam mati uz galvas sacēlās stāvus. Viņš nespēja sazīmēt katru atsevišķo bērnu, tikai dzirdēt kopējo skaņas ainu. Tā bija absolūti harmoniska.

Viņi bija izveidojuši sava veida ģimeni, vai varbūt cilts ko­pienu. Uz diviem āžiem pārlikta dēļa viņi bija sakrāvuši mazas bļodiņas, taisītas no kaut kā, kas varbūt bija māls. Vietā, kur zeme bija smilšaina, vīdēja izrakta ala. Visi vienpadsmit bērni aktīvi rosījās. Cik tālu sniedzās acs, nekur neredzēja nevienu pie­augušo. Rotaļa bija neregulēta un spontāna, viņa priekšā norisi­nājās improvizācija.

Viņš noraudzījās lejup uz neiespējamo. Un neviens cits cil­vēks nebūtu to sapratis, atskaitot varbūt Stīni. Un pat par viņu nevarēja būt drošs.

Rotaļas ir interferences parādība. Divi bērni, kas rotaļājas, veido līdzsvarotu, bināru opozīciju. Trīs bērni ir plūstošāka, bet arī dinamiskāka saskaņa. Četri bērni atkal polarizējas divās dubultās vienībās, stabilākās par trijstūri. Pieci ir atkal plūstoši, seši parasti ir lielākais bērnu skaits, kas spēj nodoties improvizē­tai rotaļai, kuru nestrukturē kāds dominējošs līderis no viņu vidus. Septiņus bērnus Kaspers bija redzējis rotaļājamies balansēti un līdzvērtīgi tikai vienu reizi, tie bija artistu bērni, kas ar cirku bija ceļojuši visu vasaru, tas notika sezonas beigās, viņi zināja, ka būs jāšķiras, un tas ilga nepilnu stundu. Vairāk nekā septiņiem bērniem vajadzēja, lai būtu nosprausti noteikumi un viņus no ārpuses uzraudzītu pieaugušie, piemēram, kādā bumbas spēlē.

Viņam priekšā nebija neviena pieaugušā. Bariņā nebija neviena dominējoša skanējuma. Tajā bija vienpadsmit bērnu. Un rotaļa bija absolūti harmoniska.

Viņš bija nolicis tālskati malā. Bez tā viņš nevarēja saskatīt sejas, taču viņš gribēja sajust bērnus tik nepastarpināti, cik vien iespējams. Lielākā daļa bija vecumā starp deviņiem un divpa­dsmit gadiem. Divi bija afrikāņi, trīs vai četri aziāti, divi vai trīs, iespējams, no Tuvajiem Austrumiem. Viņš dzirdēja pa kādam vārdam angļu valodā, ari kaut ko, kas varētu būt arābu valoda, viņi nerunāja vienā mēlē.

Bērnu skanējums bija zīdainīgi maigs, pilnīgi atvērts, kā silī­tes rāpotāju grupiņai. Un vienlaikus tas bija neiespējami inten­sīvs, tas zēvelēja ap viņu kā stiprs vējš, futbola stadionā tas būtu aizsniedzis pēdējās skatītāju rindas. Tā bija tā pati parādība, kas klusā meitene, viņš bija pārliecināts — tā bija tā pati. Un vi­ņam nebija ne jausmas, kas tā bija.

Dabai parasti piemīt sauss skanējums, vertikālu virsmu trū­kuma dēļ. Dabā nav sānu berzes, nav skaņas enerģijas no hori­zontālā plāna, viņam priekšā esošā aina bija izņēmums, varbūt koku dēļ, varbūt ēku dēļ, viņš visu saklausīja pilnīgi skaidri. Un tas, ko viņš dzirdēja, lika matiem sacelties stāvus.

Parasti skaņa, ko mēs dzirdam, ir tiešs signāls no skaņas avota plus būtībā bezgalīgi daudzi atstarojumi no apkārtējās vides. Ar skaņu, kas nāca no priekšā esošajiem bērniem, bija citādi.

Pret zālienu, kurā spēlējās bērni, atradās koka terase, uz te­rases iznāca sieviete medicīnas māsas zilajā formastērpā. Ierau­dzījuši viņu nākam, bērni apstājās.

Uzmanīgi. Vienlaicīgi. Nezaudēdami savu savstarpējo inter­ferenci. Viņš nekad nebija redzējis, ka bērni apstātos šādi. Viņš ievēroja, kā mainās viņu skanējums. Viņš redzēja sievieti pace­ļam roku un atveram muti, lai pasauktu bērnus.

Tad iestājās klusums.

Sieviete uz terases palika stāvam ar paceltu roku un pavērtu muti, pilnīgi nekustīga.

Tas bija tāds nekustīgums, kādu Kaspers vēl nekad nebija pie­dzīvojis. Viņa stāvēja nevis kā vaska lelle. Nevis kā franču mīms. Viņa stāvēja kā filma, kad projektorā kaut kas pēkšņi ir pārlū­zis un uz ekrāna paliek stāvam viens kadrs.

Lejā pie kāpnēm, kas veda uz zālienu, vīteņroze stiepās uz te­rasi, tai paies vēl viena sezona, kamēr aizsniegsies. Bet tās lapām būtu vajadzējis kustēties vēja pūsmā, tās bija nekustīgas.

Bērniem aiz muguras auga skābarži, kurus iekrāsoja tikko izplaukušas lapas, tās nekustējās.

Tad bērni sarosījās. Sākumā Kasperam šķita, ka tas izmainīs situāciju, tā nenotika. Tas padziļināja nerealitāti. Viņi pagriezās vienlaikus, kā dejotāji stingrā horeogrāfijā, pagriezās cits pret citu un atsāka rotaļu, it kā tā ne brīdi nebūtu pārtraukta. Taču šī kustība neatsvabināja sievieti, viņa palika stāvam. Lapas nekus­tējās. No terases jumta līda laukā dabasgāzes kurtuves izvads, nerūsējoša skārda skurstenis, no kura cēlās smalka garaiņu strūk­liņa. Garaiņu mākonis bija pamiris, zaudējis savu virzienu, tas nekustīgs karājās virs jumta kores.

Pie ārsienas atradās pulkstenis, skaidri saredzams, kā dzelz­ceļa stacijas pulkstenis, melni skaitļi uz balta pamata, sarkans sekunžu rādītājs, tas stāvēja uz vietas.

Kaspers pievērsa skatienu ezeram, tālumā viņš ieraudzīja sīku interferences sistēmu, ko veidoja viļņu ņirbas pār ūdens virsmu.

Viņam priekšā esošā parādība bija lokāla, ūdens tālāk ezerā at­radās kustībā.

Viņš gribēja pagriezt roku, lai paskatītos pats savā pulkstenī, kustība bija iespējama, bet mokoši lēna, bija izmainījušās ap­ziņas un ķermeņa attiecības. Virs viņa un viņam priekšā bija zona, kurā koku lapotnes bija sastingušas. Šī zona bija lodveida.

Viņš mēģināja pieslēgties skaņai. Viņa dzirde atteicās darbo­ties. Viņš mēģināja vēlreiz. Tā atteicās. Nebija nekā, ko dzirdēt. Valdīja klusums.

Bērni izdeva parastas skaņas, fiziskas skaņas, kā visi bērni, kā visi cilvēki. Bet viņpus šīm skaņām bija atvērts kāds cits līmenis. Kāds līmenis, kas iesniedzās klusumā. Šajā klusumā bērnu sis­tēmas mijiedarbojās, Kaspers to saklausīja.

Tā bija interference sava veida sirsnīgumā. Bet ne tādā sirsnīgumā kā Jehovas liecinieku reklāmā, kur lauva ganās kopā ar jēru vietā, kas izskatās pēc Frederiksbergas parka. Tā bija mij­iedarbība milzīgas intensitātes vidē.

Parastai fiziskajai skaņai ir zema enerģija, spiediena svārstī­bas virs atmosfēras vispārējā spiediena ir minimālas. Pat simt cilvēku simfoniskais orķestris, kas satrakojas zvērīgā Vāgnera pasāžā, stundas laikā nesaražo pietiekami daudz skaņas ener­ģijas, lai uzsildītu tasi kafijas.

Ar bērniem viņa priekšā bija citādi. Viņi bija izpletuši īpašo klusumu lodveida apgabalā, kura diametrs bija metri piecdesmit. Šā apgabala robežās, Kaspers atskārta, realitātes skaniskā orga­nizācija laikā un telpā bija pārstājusi eksistēt.

Bērnu rotaļa pārtrūka. Iepriekš par to nekas neliecināja, pēkšņi visi izslējās un izgāja no savas lomas, neizsacītā, sinhronā apziņā, ka nu tas ir beidzies. Sieviete uz terases atvēra muti un pasauca, maigi. Rozes lapas sakustējās, skābarža lapotne notrīsēja, virs jumta kores baltie garaiņi kāpa vertikāli debesīs.

Kaspers piefiksēja ķermenī tirpumu, sāpes, kā anestēzijas atkāpšanās brīdī, stipras bailes, ka esi zaudējis prātu. Viņš at­klāja, ka no šausmām ir apčurājies.

Bērni kustējās uz priekšu, viss bija normāli, viņš būs pārklau­sījies, viņš būs redzējis vīziju. Viens bērns bija palicis stāvam, meitene, viņa paskatījās uz kaut ko, tas bija pulkstenis pie mā­jas sienas.

Kamēr viņa un Kaspers lūkojās uz ciparnīcu, sarkanais se­kunžu rādītājs sāka kustēties, vispirms rāvieniem, tad ātrāk. Un pēc tam lielais rādītājs.

Meitene panāca pārējos. Kaspers pielika plaukstas pie aiz­vērtajām acīm. Viņš palika guļam, līdz elpa bija norimusi.

Intīmākos apstākļos viņš būtu novilcis bikses, bet, ņemot vērā pašreizējo situāciju, šāda sevis pasniegšana nebūtu lietderīga, viņš nu apsēja žaketi sev priekšā, kā istabenes priekšautu.

Tad viņš nokāpa līdz vārtiem.

Tie bija aizslēgti, turpat bija sarunu iekārta un zvans, viņš atspiedās pret to.

Pagāja minūte, un viņa nāca. Ta bija sieviete no terases. Tuv­plānā Kaspers dzirdēja, ka viņa nav parasta medicīnas māsa. Viņai bija jaunavīgs skanējums, varbūt gadi divdesmit pieci. Bet sabiezināts.

Viņš pasniedza kompaktdisku caur vārta režģiem.

- Šķiet, tur rakstīts "Klāra Marija", viņš sacīja.

Viņa tomēr nebija vecāka, kā bija. Viņa paņēma kompakt­disku, viņai nevajadzēja to darīt, nevajag neko pieņemt no sve­šiniekiem, jo sevišķi no lielajiem klauniem ne. Tas plus viņas minstināšanās pavēstīja viņam to, ko viņš gribēja zināt. Ka Klāra Marija ir, vai ir bijusi, kaut kur aiz vārtiem.

- Mums ir pastkaste, viņa teica. Mēs paši braucam pēc vēstulēm.

- Es esmu no paku piegādes, viņš atbildēja. Mēs pievedam pakas klāt un ieliekam tās klientiem klēpī.

Viņš pagriezās un sāka iet, aiz pirmā līkuma viņš uzskrēja vertikāli pa nogāzi, atpakaļ uz vietu, kur bija gulējis, nometās uz vēdera un aizrāpās līdz malai.

Sieviete bija ceļā uz māju, viņa gāja kā apdullināta, durvis at­vērās, iznāca vēl kāda sieviete, arī formastērpā. Afrikāniete, gara. Viņas pārmija kādus vārdus, sacīto viņam neļāva sadzirdēt paša sirdsklauves, afrikāniete paņēma kompaktdisku.

Viņš bija to iesaiņojis pamatīgi, līmlente bija no tām, ko iz­mantoja pastā, tā būtu varējusi noturēt cilvēka svaru. Afrikāniete satvēra papīru un nomizoja plakano paciņu tā, kā mizo banānu. Viņa apskatīja kompaktdiska vāciņu. Pagrieza vaigu uz to vietu, kur viņš bija pazudis. Viņa stāvēja kā totēma stabs. Viņš nebija varējis nomanīt ne mazāko satraukumu viņas sistēmā.

4

Pagāja rrls nedēļas, iekams viņas bija klāt.

Tajā pavasari viņš uzstājās ar Benneweis cirku, Cirka namā. Kad viņa ieradās, viņš ņēma nost grimu, zaļajā garderobē.

Zaļajā garderobē bija ģērbies Rivels. Groks. Busters I.arsens, tās reizes, kad viņš uzstājās kā Augusts. Tajā bija ģērbies Tardi. Kallasa. Birgita Nilsone. Irēne Papasa. Ja Kastaņedam būtu bijusi izpratne par operu, viņš būtu to saucis par muzi­kālo power spot. Pat Kopenhāgenas pašvaldība bija remon­tējot izturējusies ar saudzību, pēc tam, kad 80. gados pārņēma ēku savā īpašumā.

Tā bija saglabājusi arī Stīnes vibrāciju.

Bieži vien viņa bija gājusi līdzi uz izrādēm, tajos trīs mēne­šos viņa noteikti noskatījās vairāk nekā divdesmit. Pēc tam viņa bija nonākusi uz garderobi. Viņa bija stāvējusi viņam aiz mu­guras tumsā, nesacīdama ne vārda, kamēr viņš noņēma grimu. Un dažreiz, bez īpaša iemesla un brīdinājuma, bija panākusies uz priekšu līdz krēslam, uzlikusi plaukstas viņam uz acīm un pievilkusi viņu sev klāt.

Pirmās reizes viņš bija nodomājis, ka viņas pašminas drēbes tūdaļ nosmērēsies ar pūderkrēmu un deguna mastiku un to nevarēs izmazgāt, pēcāk viņš bija pārstājis domāt. Tas bija kas tāds, ko viņš bija sācis mācīties no viņas, pārstāt domāt un ļauties ieslīgt, daudz netrūka, ka viņš būtu to apguvis. Un tad jau viņa bija prom.

Viņa atkal tur stāvēja, tagad. Tādai toņu atmiņai kā viņējā nebija atšķirības starp pagātni un tagadni. Tur jau arī bija tā sāpe, ka ilgas nekādi nevarēja beigt skanēt, tas bija traģiski, bet tas bija arī brīnišķīgi sentimentāli, tas būs tikpat ļauni tai dienā, kad viņš mirs, kā tagad, vai vēl ļaunāk.

Virs viņas skanējuma klājās pentatoniskā skaņkārta, svešāda. Kā bungas no drudža džungļiem, arī dziļa elpa, kā kalēja plēšas Brīvdabas muzejā. Tā nebija Stīne, viņš nebija viens pats.

Kaspers pagrieza krēslu, tā bija afrikāniete. Viņa stāvēja tur, kur Stīne vienmēr bija stāvējusi, tumsā un pie pašām durvīm.

Viņa bija gracioza kā fotomodele. Liela kā airētāja. Ģērbu­sies dārgi un lietišķi, kā strādājošs valdes priekšsēdētājs.

Durvis atsprāga vaļā bez klauvēšanas, tas bija Madsens, viņš bija panikā. Sieviete nolīda dziļāk tumsā.

Madsens bija divus metrus garš un plats kā klavieres, viņš bija vadījis Cirka nama apsardzi divdesmit gadus tā, ka iekšā nebija iespraukusies neviena svešāka būtne. Ja Makbets būtu griezies pie Madsena, nevar būt drošs, ka Banko rēgs būtu ticis cauri.

Nu viņš, bāls kā pjero, purināja labās rokas mazo pirkstiņu un zeltnesi, kā aicinādams uz šampanieša tostu.

- Pirksti salauzti, viņš sacīja. Melnādaina sieviete. Gri­bēja runāt ar tevi. Es teicu, lai atstāj zīmīti. Gribēju izraidīt viņu ārā. Viņa ir kaut kur šai mājā.

- Es ieslēgšos, Kaspers atbildēja.

Durvis aizvērās. Viņš tās aizslēdza. Viņš un sieviete saskatījās.

- Mums ir audioieraksti, viņa ierunājās. Gan ar tavu tele­fona zvanu mums, gan ar abiem zvaniem Policijas izlūkošanas pārvaldei. Mums ir liecinieki tavam apmeklējumam Slotsholmenā. Mums ir labi advokāti. Tev piespriedīs vismaz tuvoša­nās aizliegumu. Mēs nopludināsim ierakstus presei. Tie atstās iespaidu. Uz tām deviņām desmitdaļām tavu skatītāju, kas ir bērni un viņu vecāki.

- Viņa uzmeklēja mani, viņš bilda.

Sieviete viņu nedzirdēja. Tāds trūkums piemita totēma sta­biem, komunikācija notika tikai vienā virzienā.

- Tu uzrakstīsi zīmīti, viņa sacīja. Tūlīt un tagad. Klārai Marijai. Tu uzrakstīsi viņai, ka esi dabūjis darbu, esi spiests aiz­braukt, būsi projām ilgi, varbūt kādu gadu. Bet tu mēģināsi uz­turēt sakarus. Pēc tam tu turēsies pa lielu gabalu. Uz mūžīgiem laikiem. Un visi būs priecīgi.

Viņš paņēma no paplātes prāvu apsveikuma aploksni, uzrak­stīja, kā prasīts, uz aizmugures, ar lūpuzīmuli. Pasniedza aplok­sni sievietei.

- Filmās, viņš teica, sievietes iebāž šādas parfimētas vēstulītes sev pie krūtīm. Varbūt es varētu piepalīdzēt?

Tas bija mēģinājums pavērt vaļā viņas sistēmu, lai viņš varētu ieklausīties. Neizdevās. Viņa nedarīja neko citu, kā vien domīgi nolūkojās uz Kasperu. Ar tādu skatienu, ar kādu vīri ar motorzāģiem iezīmē cērtamos kokus.

Viņš pieturēja viņai durvis, parādīja ceļu uz izeju, sekoja nopakaļ.

Viņa gāja tā, kā peld jūraszirdziņš, iegrimis trīsdesmit grādu siltā ūdenī, ritmiski pielāgodamās marnbo, kas bija dzirdama rikai viņai.

- Kas ir ar tiem bērniem? viņš vaicāja. Kas ir tas, ko viņi prot?

Viņa neatbildēja, viņš atvēra ugunsdzēsības durvis, kas veda laukā uz Studiestrēdi.

- Kāpēc lai tu stāstītu to man šeit? viņš turpināja. Kāpēc ne mājās?

Viņa noplātīja roku žestā, kas aptvēra restorānus, kinoteātri "Palads", satiksmi H.K. Andersena bulvārī. Cilvēku straumi, kas plūda iekšā nakts dzīvē.

- Tieši te, viņa sacīja, var apjaust, kāda būtu sajūta, no­nākot rīta preses pirmajās lappusēs ar pedofilijas lietu.

Viņa nokāpa uz ietves.

- Un Madsena pirkstu sakrampējums? viņš jautāja.

- Pirksti nav salauzti, viņa attrauca.

Viņa palūkojās lejup uz savām plaukstām. Tās bija lielākas nekā Kasperam, tās bija pianista rokas, katra no tām būtu varē­jusi izplesties pa oktāvu plus pamazināto kvintu.

- Sīki, nepieciešami triki, viņa sacīja. Lai dzīvotu kā meln­ādaina sieviete. Baltādainu vīriešu pasaulē.

Nākamās trīs nedēļas viņš izdzīvoja sava veida paralīzē, pilnībā klātesošs viņš bija tikai manēžā. Trešajā nedēļā viņš attapās tajā brīdī, kad gāja veikalā, lai nopirktu televizoru. Tad viņš saprata, cik situācija ir nopietna. Jungs kaut kur ir rakstījis, ka visātrākais ceļš uz psihozi iet caur televīziju. Kaspers bija pagriezies apkārt.

Tieši depresīvos dzīves posmos ir svarīgi turēties pie saviem veselīgajiem vaļaspriekiem. Tajā pašā vakarā viņš devās uz C.F. Rihsveju. Un zaudēja pokerā. Pēc pāris stundām viņš stā­vēja klusās meitenes priekšā.

5

Man bija ciemiņš, viņš bija sacījis. Afrikāniete.

- Māsa Glorija?

- Nepareizs vārds, viņš teica. Tas nozīmē "gods".

- Kas ir gods?

- Tas ir tad, kad cilvēks dara kaut ko krietnu. Viņa nedarīja neko krietnu. Viņa piespieda mani melot. Uzrakstīt tev, ka man jābrauc prom.

- Es viņai nenoticēju, meitene sacīja. Es redzēju viņai cauri.

Viņa ieskatījās Kasperam sejā. Tas bija skatiens, kas gāja cauri visam, galvaskausam, smadzenēm, dzīvojamajam vagonam, tas pilnībā attaisnotu sevi ēku nojaukšanas uzņēmumā. Viņas ska­nējums izmainījās, realitāte sāka slīdēt prom, viņam sacēlās mati uz galvas, un tad tas bija beidzies, viss bija pa vecam.

- Es gribu ēst, viņa teica.

Viņš gatavoja meitenei ēdienu.

To viņš bija iemācījies no Stīnes. Viņš bija sēdējis krēslā, kurā tagad sēdēja Klāra Marija, un Stīne bija stāvējusi pie plīts, viņi bija pazinuši viens otru četrpadsmit dienu, un tad viņa bija to pateikusi.

- Tev tas ir jāiemācās.

Viņš nebija sapratis, kas viņai prātā.

Tu tā ari īsti neesi izvācies no vecāku mājām, viņa sacīja. -Tu esi palicis dzīvojam kempinga vagonā, tu esi piedabūjis sievie­tes, lai viņas gatavo tev ēst. Vēl un vēlreiz tu esi licis savai mātei celties augšā no kapa un nostāties pie katliem. Šoreiz tā nebūs.

Viņš bija piecēlies un paspēris soli uz viņas pusi. Viņa bija sa­likusi abas rokas uz lielas sautējamās pannas roktura, viņai tā bija līdzi pirmo reizi. Pieci kilogrami lietā tērauda plus puskilo­grams dārzeņu divsimt grādu karstā eļļā. Viņš pakāpās atpakaļ, apgriezās, aizgāja no viņas, cik vien tālu varēdams, tie nebija pat pieci metri. Pēc mirkļa viņš būs sakravājis mantas un atradīsies ceļā uz lidostu, bet pašlaik viņam griezās melns gar acīm. Viņš sāka lūgties. Lai zeme atvērtos un aprītu Stīni, lai Mūsu TevsMāmiņa izrakstītu viņu ārā no libreta. Bet nekas nenotika, viņam nekad nebija izdevies panākt, lai lūgšana darbotos šādi.

Migla bija paklīduši, viņš stāvēja, degunu iebāzis grāmat­plauktā, viņa acu priekšā bija Kirkegora kopotie raksti, fūga par tēmu, ka neviens no mums negrib ieklausīties sevī, jo tā ir pek­les skaņa.

Viņš bija pagriezies un palūkojies uz Stīni. Kirkegors nekad nebūtu uzdrošinājies pieiet viņai tuvāk par šiem pieciem metriem. Taču kopš viņa laikiem dzīve ir pavirzījusies uz priekšu. Kaut arī nedaudz.

Kaspers bija devies atpakaļ pie galda un nostājies viņai bla­kus. Viņa bija nolikusi viņam priekšā sauju topinambūru. Un cietsaru birsti.

Klārai Marijai viņš sagrieza dārzeņus, burkānus, selerijas un pu­ravus, pievienoja drusciņ buljona, pēc tam garšaugus. Viņi ar Stīni bija gatavojuši ēdienu klusējot, Stīne bija sapratusi, ka vi­ņam nebija enerģijas nekam vairāk, viņam jau tāpat pietika, ko pārvarēt. Nepatiku, jūtoties kā māceklim brīdī, kad jau šķita, ka skolā vairs nekad nebūs jāiet. Šausmas, iedomājoties, ka sabiedrība varētu ieraudzīt viņu šādu, ar priekšautu, Kasperu

Kroni, vienīgo cirka mākslinieku, kurš nav pratis atrast sievieti, kas pasniedz ēdienu, kad tas gatavs.

Laiku pa laikam viņa tomēr bija izmetusi pa vārdam. Lapidāri. Pamatprincipus, kurus viņš vairs nekad nebija aizmirsis.

- Garšas un smaržas dziļums, viņa sacīja, parādās tikai tad, ja garšaugi ir svaigi.

Nākamajā dienā viņš bija uzlicis uz sava Fazioli plastmasas paplāti un apkrāvis to ar puķupodiem ar koriandru, zaļo un vio­leto baziliku, grieķu timiānu, parastajiem un platlapu pētersī­ļiem, dillēm, maurlokiem, citronzāli, majorānu. Izskatījās, it kā klavierēm būtu liela, zaļa parūka, arī tagad, mūžību pēc tam, kad viņa bija pazudusi. Viņš bija turpinājis turēt ledusskapi pilnu. Tas bija bijis kā mantra — pirkt tās lietas, ko viņa bija pirkusi. Citiem tā būtu bijusi uzmācīga darbība. Viņam — sava veida lūg­šana, ceļš uz viņas hologrammu.

Viņš pieplūca pilnas saujas garšaugu un mirkli iegremdēja seju tajos.

No krēsla viņu vēroja meitene, nepārtraukti.

- Tā dāma, viņa bilda, tā sieviete, vai viņa tā darīja?

Viņš palocīja galvu. Stīnei vienmēr bija jāsajūt visam smarža.

Viņai bija jāpieskaras visam ar lūpām. Garšaugiem, audumiem, viņa ādai, viņa matiem, ziediem. Pat notis viņa bija turējusi pie­liktas pie sejas.

Viņš iemaisīja makaronos drusku sviesta, uzklāja galdu, ielēja krāna ūdeni karafē. No ledusskapja viņš izņēma konservējamo burku, augšpusē bija trīs olas, zem tām nevārīti rīsi. Rīsos bija apraktas trīs prāvas, baltas trifeles. Stīnei bija ļoti garšojušas trifeles. Problēma ir to spēks, viņa bija teikusi, tas ir ļoti, ļoti gaisīgs, kā visātrākie ogļūdeņraži. Ja uzglabāsi tās šādi, tās dažu dienu laikā izspiedīsies caur rīsiem, izies cauri olu čauma­lām. Un tu saglabāsi to intensitāti.

Runādama viņa bija piepildījusi burku, viņš bija sekojis līdzi viņas roku kustībām, delikātām, absolūti precīzām. Un reizē ar amatnieka spēku un noteiktību. Kā tad, kad namdaris pieska­ras kokam, kalējs metālam. Rihters klavieru taustiņiem.

Viņš u/.rīvēja gabaliņu trifeles makaroniem.

- Ko tu no manis gribēji? meitene sacīja. Kāpēc tu mani meklēji?

Viņš apsēdās pie galda. Viņa apsēdās viņam pretī. Viņi sāka ēst. Meitene ēda absolūti koncentrēti, viņš saklausīja viņas or­ganisma augšanas procesus, audu uzbūvi, gaidāmo hormonālās sistēmas pārprogrammēšanos, vēl pēc kādiem gadiem, bet jau aizsākušos. Šķīvis bija tukšs, viņa nolaizīja dakšiņu, nolaizīja nazi, izslaucīja šķīvi ar pēdējo maizes gabaliņu, tas bija balts un spožs, tāds, ka varēja uzreiz likt pie tīrajiem.

- Cilvēki trokšņo, viņš sacīja. Viņu ķermeņi trokšņo. Bet arī viņu domas. Viņu jūras, mēs visi trokšņojam. Es labi dzirdu, savā ziņā kā dzīvnieks, jau kopš bērnības, ne vienmēr tas ir jautri, to nevar atslēgt. Visvieglāk ir tad, kad cilvēki guļ. Tāpēc es naktī bieži vien esmu nomodā. Tad pasaule ir visklusākā. To­mēr troksnis nekad nepazūd pavisam, es bieži esmu klausījies cilvēkos, kas guļ aizmiguši.

- Tai sievietē?

- Arī viņā. Kad cilvēki guļ, ir kāda skaņa, kas varbūt nāk no sapņiem. Izklausās tā, it kā viss orķestris būtu paņemts nost un būtu palikusi tikai augšējā smalkā flauta, vai vari to iztēloties?

Viņa pamāja ar galvu.

- Pat nāve trokšņo, viņš stāstīja, esmu bijis līdzās vismaz desmit cilvēkiem brīdī, kad viņi mira. Pat pēc tam, kad viņi bija izpūtuši pēdējo dvašu, neiestājās klusums, viss turpinājās, cil­vēks nenomirst, kad viņš nomirst.

Runādams viņš ieklausījās meitenē. Kad viņš pieminēja nāvi, nebija nekādu izmaiņu.

Viņš noskenēja tuvējo apkārtni. Vēju ārpusē, gaužām vieglo riteņu gumijas berzi pret pamatni. Pūsmu brezentā ap Lotus FJise, viņš joprojām nebija samaksājis reģistrācijas nodevu, to varēja dzirdēt pēc skaņas, pagaidu numurzīmju skārdveidīgās grabēšanas. Viņš dzirdēja staigājam sienu profilētos dēļus. Sī­kos sprakšķus, ar kuriem skābarža šķilas pārogļojās krāsnī.

Aiz tā visa bija mājīgs skanējums. Ārija no "Goldberga va­riācijām".

Ģimenes viņš vienmēr bija uztvēris citādi, nekā cilvēki parasti tās uztver, viņš dzirdēja to līdzsvaroto intensitāti. Kā "Goldberga variācijas", tā nekad nebija bijusi mūzika, pie kuras aizmigt. Ģimenes patiesā iespēja slēpās ne drošības sajūtā, ne monotonijā, ne paredzamībā. Patiesā iespēja slēpās tajā, ka dažreiz ne­bija nekādu fasāžu, nekādu masku, nekādu atrunu, pēkšņi visi bija nolikuši ausu aizsargus, valdīja klusums, citus varēja dzir­dēt tādus, kādi viņi bija. Tieši tāpēc Bahs bija steidzies sagādāt sievu un pietiekami daudz bērnu, lai nokomplektētu veselu ka­merkori.

Varbūt tas bija Mūsu TēvsMāmiņas joks, ka to spēja saklau­sīt tieši viņš, Kaspers. Viņš, kuram tā arī nebija izdevies sabīdīt ģimeni.

- Kamēr vien cilvēki dzīvo, ne mirkli nav apstājas, viņš sacīja. Ar tavu sistēmu ir citādi. Ik pa laikam ir pauze. Ik pa laikam tu pilnībā apklusti. Es ļoti gribu zināt, kāpēc. Un kādā veidā. Es esmu meklējis šo klusumu. Visu savu mūžu.

Viņas seja zaudēja izteiksmi. Varbūt viņš bija kļūdījies attie­cībā uz meiteni. Viņai bija bezkaislīgas acis. Peļastes. X veida kājas. Viņa līdzinājās jebkurai citai deviņgadīgai meitenei.

- Un ar ausu aizbāžņiem? viņa jautāja.

Viņš piespieda sevi atbildēt.

- Troksnis būtu joprojām. Troksnis, ko rada ķermenis, trok­snis, kas ceļas no tā, ka cilvēki domā. No tā, ko es pats domāju. Klusums, kuru meklēju es, ir citāds. Tas ir klusums, kas atrodas viņpus visiem trokšņiem, Klusums, kas bija pirms tam, kad Mūsu TevsMāmiņa uzlika pirmo kompaktdisku.

Viņas seja bija bezkaislīgāka par bezkaislīgu.

- Vai tas ir viss? viņa vaicāja.

-Kas?

- Ēdiens.

Viņš uzlika vēl.

- Žēl gan, viņa sacīja. Ka tu nevari satikt Zilo dāmu.

Viņš aizveda meiteni mājās ar savu Elise. Skodsborgveju viņš pa­zina tikai pēc ielu plāksnītēm, ainava bija svešāda, mežmalas bija klusas, baltas un sasalušas ragā, pavasarim azotē bija bijusi Si­bīrijas nakts.

- Man piestāv sporta auto, viņa noteica.

Mašīnā bija silti. Klimata iekārta izklausījās pēc uguns ču­guna krāsniņā, motors spēlēja "Goldberga variācijas", viņš nevē­lējās meiteni laist laukā, viņš gribēja turpināt braukt, daudzas stundas, ar viņu līdzās. Pirmo reizi mūžā viņš atskārta kaut ko no tā, kāda ir sajūta, kad tev ir bērns.

- Tev patīk braukt, meitene sacīja.

- Nekādu telefonu. Klusums. Neviens nevar dabūt mani rokā. Var braukt, kur vien grib. Nekādu robežu. Līdz pasaules ga­lam. Darām tā?

- Tu tikai to sev iestāsti, viņa atteica, tu sapņo. Tu ne­vari aizbraukt prom no saviem līgumiem. No naudas, nauda nelaiž tevi vaļā. Un no cilvēkiem, kas tev patīk. Viņu nav daudz. Tā sieviete. Tavs tēvs. Varbūt vēl kāds viens vai divi. Pašķidri. Cilvēkam tavā vecumā. Bet tomēr.

Vienu mirkli viņam sametās bail kaut kur ietriekties. Viņš nebija stāstījis meitenei par Maksimiliānu. Nebija uzprasījies uz tādu rupjību. No bērna. Viņš lūdzās. Lai dod viņam spēku neiešķelt meitenei kādu pļauku.

Viņa lūgšana tika uzklausīta, dusmas pagaisa. Bet mūzika bija zudusi.

- Es pārbaudu tevi, viņa sacīja. Skatos, cik tu vari izturēt.

Viņš novietoja mašīnu vietā, no kurienes atgāja ugunsdzēsības ceļš, sals jau bija tik stiprs, ka viņš to juta caur kurpju zolēm. Meitenei acīmredzot bija citāda vielmaiņa nekā viņam, savā plā­najā džemperī viņa gāja tā, it kā vadātu sev līdzi vasaru.

Nams bija tumšs, izslēgts bija pat ārdurvju apgaismojums. Tikai divos savrupmājas gala logos spīdēja gaisma.

- Nu jau ir aizslēgts, meitene sacīja. Paturi man kāpslīti!

- Kas ir Zilā dāma? viņš jautāja. Viņa papurināja galvu.

- Arī mani tu vairs laikam neredzēsi. Šīs te bija atvadas. Viņš tik tikko jaudāja ievilkt elpu. Meitene uzkāpa uz viņa

sakrustotajām rokām, atspērās, viņa bija viegla kā pūciņa, uzli­doja gaisā kā tauriņš, bez svara nolaidās otrā pusē.

Viņš nometās ceļos. Viņu sejas bija tuvu viena otrai. Bet katra savā pusē stiepļu žogam.

- Redzēji, kā es lidoju? viņa jautāja. Viņš pamāja ar galvu.

- Kaut kādā ziņā es gribētu paņemt tevi līdzi. Lidojumā. Kos­mosā. Vai tu vari palīdzēt man kļūt par astronauti?

- Vienā rāvienā.

Viņi vērās viens otrā. Tad viņas seja saverkšķījās. Smaids sākās ap muti, aizrāva līdzi seju, tad visu galvu, tad atlikušo ķermeni.

- Tu pat nevarētu palīdzēt sev pārkļūt pār šo žogu, viņa sacīja.

Nopietnība atgriezās.

- Savādi, viņa teica. Ka tu esi tik tuvu. Viņa sēž tur, aiz tiem logiem. Kur ir gaisma. Viņa vienīgā ir nomodā šajā laikā. Tā ir viņas istaba. Tik tuvu. Un tomēr tu nekad viņu nesastapsi.

Viņa pastiepa pirkstus caur stiepļu starpām un pieskārās vi­ņam pie sejas.

- Saldu dusu, viņa sacīja. Un jaukus sapņus! Un prom viņa bija.

Viņš bija palicis stāvam pie režģiem. Nakts bija bijusi klusa. Salā viss kļūst stings un kluss. Stīne bija viņam izskaidrojusi, kā­pēc. Visas skaņu atstarojošās virsmas kļūst reizē cietas un elas­tīgas, kā ledus un stikls. Tāpēc arī salto nakšu koāns — dzirdēt var visu, un nav ne skaņas.

Viņš lūdzās, lai nāktu kāda zīme. Nekas nenāca. Varbūt ar Mūsu TēvsMāmiņu bija tāpat kā ar mobilajiem telefoniem. Ne vienmēr ir vislabākais pārklājums.

Viņš bija ieķēries drāšu žogā. Un lēcis. Kā gibons.

6

Viņš nebija sastapis pretestību. Durvis, kuras viņš vēra, nebija aizslēgtas, gaitenis iekšā bija apgaismots. Viņš pagāja garām rūpnieciskai virtuvei. Klusam liftam, kas gulēja aizmidzis stikla šahtā. Pie griestiem bija lampu sliedes un gaismas moduļi, bet tie bija izslēgti, gaisma nāca no stearīna svecēm, izvietotām nišās, ik pa dažiem metriem.

Koridors noslēdzās ar tumšām durvīm. Viņš tās atvēra ne­pieklauvējis.

Tā bija gala istaba. Pie rakstāmgalda, tumšo logu priekšā, sē­dēja virsmāsa. Nākusi taisnā ceļā no operāciju zāles, vēl arvien zilā priekšautā un ar balto cepurīti, kas apņēma matus.

Es taisni lasu papīrus, viņa ierunājās. Tev piespriedīs vismaz trīs gadus cietumsoda. Grozi, kā gribi. Tu pat neesi ap­sēdies starp diviem krēsliem. Tu esi iesēdies bezdibenī.

Viņa bija si minorā.

Bahs bija izvēlējies si minoru savai lielajai mesai. Bēthovens tāpat. "Missa Solemnis" pēdējai daļai. Un kaut kur viņš bija rak­stījis, ka ikreiz, uzduroties Gētem, viņš to dzirdējis Re mažorā, paralēlajā tonalitātē. Si minors bija dziļš. Dramatisks, iekšupvērsts, garīgs. Zilgans, uz robežas ar melno. Sieviete viņam priekšā bija melni zila. Ne vien viņas drēbes, bet viņas būtība. Tādā pašā krāsā kā dziļi ūdeņi. Viņš nekad nebija šo sievieti redzējis.

- Spānija nemūžam nekļūs par Hiropu, viņa turpināja. Eiropa beidzas pie Pirenejiem. Spānija ir Tuvie Austrumi. Tu­rienes nodokļu likumdošana balstās uz Piekto Mozus grāmatu. Viss, kas pārsniedz piecus miljonus pesetu, ir izvairīšanās no nodokļu nomaksas lielos apmēros, par ko dod divus gadus. Ja vēl pieskaitām tavu Gibraltāra ārzonas uzņēmumu iztukšošanu. Mūsu advokāti apgalvo, ka tu, visticamāk, jau tagad esi polici­jas redzeslokā un uzaicināts ierasties Torremolinas izmeklēša­nas tiesā.

- Kur es atrodos? viņš jautāja.

- Rābijas fonda mājā. Mūķeņu klosterī. Mēs esam Lūdzošo māsu ordenis. Galvenais klosteris atrodas Audebo. Mātes klos­teris Aleksandrijā.

Kasperam mūķenes šķita piederīgas Dienvideiropai. Sākot no Marijas baznīcas Minhenē, iepretim "Variete Plцn", un uz dien­vidiem. Tur, kur reliģija bija cirks. Augsti griesti, publika goda drānās, vīraks, skatuves apgaismojums, konferansjē baltā un zeltā, anšlāgs ik vakaru. Dānijas baznīca bija šņorbēniņi.

Viņas atbilde trāpīja taisni viņa apziņā.

- Dānijā ir tā starp četrdesmit un piecdesmit mūķeņu or­deņiem. Cisterciešu ordenis Sostrupas pilī. Sv. Klāras klosteri Randersā un Odensē. Benediktīniešu ordeņa Leobas māsas Frederiksbergā un Ordrupā. Karmelītes Hilleredā. Les Beatitudes Brenderslevā un Orhūsā. Jēzus Mazās māsas Emas klosterī. Un Vesterbrogādē. Fokolāru kustības māsas Mēnas un Langelandes salā. Harismātiķes Bornholmā un Orhūsā. Žēlsirdības misionā­res Nerrebro kvartālā. Dārgo asiņu kopienas māsas Birkeredā. Runā, ka pat Kungam nojucis kongregāciju skaits. Trīs klos­teri pie Austrumu Baznīcām Rostedē, Gislingē un Blommenlistā. Austrumu baznīca Dānijā darbojas kopš 1866. gada, kad Dag­māra, Kristiāna IX meita, apprecējās ar lielkņazu, kopš 1881. gada Krievijas imperatoru Aleksandru III. Ņevska baznīca Bredgādē tapusi tai laikā.

- Un viņas visas, viņš apvaicājās, ir Spānijas krimināl­tiesību speciālistes?

- Mums Saulainajā krastā ir seši klosteri. Bērnu slimnīcas. Konsultācijas nelegālajiem ieceļotājiem no Marokas. Mums ir pašiem savi juristi Torremolinas tiesu administrācijā. Sadarbība ar katoļu baznīcām. Ar Parīzes patriarhātu.

Viņai varēja būt pie septiņdesmit, bet viņa bija paņēmusi sev līdzi agrākos vecumus. Zem kārnuma un asajām grumbām jau­tās pajaunas sievietes vitalitāte. Viņas kustībās bija bērna impulsivitāte.

- Bērni, viņš sacīja. Kas tur ir ar bērniem? Ar meiteni, Klāru Mariju?

- Ko tu ievēroji? viņa jautāja. Kad sēdēji viņai pretī?

- Viņa ir klusa. Arī pārējie bērni. Epizodiski viņi ir klusi. Kā neviens parastais bērns. Kā neviens normāls cilvēks.

Viņa piecēlās un sāka staigāt šurpu turpu. Viņš nespēja pie­kļūt pie viņas skanējuma, tas bija nepieejams, viņam trūka akus­tiskās paroles.

- Es esmu kristījusi savu tūkstoti bērnu, viņa teica. Ko tu sacītu par domu, ka daži bērni piedzimst ar talantu pietuvo­ties Dievam ātrāk nekā citi?

Viņš neatbildēja.

- Klāra Marija varētu būt šāds bērns, viņa turpināja. Var­būt arī vēl kāds no pārējiem.

Viņš atskārta, kāpēc viņa kustas. Viņā bija manāms enerģijas pārpalikums. Ne parasts pārpalikums, ne parasts muskuļu ne­miers, kaut kas cits. Ap sievieti virmoja smalkas trīsas, kā ap transformatoru apakšstaciju. It kā viņa būtu ērģeļu stabule, it kā viņa turētu sevī stāvošu vilni.

- Mēs labprāt tev to pastāstītu, viņa sacīja. Nemaz ne­gadās bieži, ka cilvēki ierodas no ārpuses un paši ir ko apjēguši. Taču tam nav nākotnes. Neņem mani ļaunā. Bet tu esi slikta kārts. Te, Dānijā, pret tevi perina nodokļu lietu. Spānijā tevi gaida tiesas pavēste. Situācija ir bezcerīga. Pēc brīža tevis vairs nebūs.

- Es iesniegšu apelāciju, viņš iebilda. Granādas apgabal­tiesai. Paies vairāki gadi, iekams lieta nonāks līdz izskatīšanai.

- Viņi cels Tev apsūdzību par kukuļdošanu. Torremolinas pro­kurors. Kukuļdošanas lietām ir pirmā prioritāte. Kopš 90. gadu lielajiem skandāliem. Mūsu advokāti saka — līdz vasarai tu jau būsi notiesāts.

Viņš neko neteica. Nebija nekā, ko piebilst.

- Izmisīga situācija, sieviete sacīja. Tomēr varbūt ir kāda cerība. Mēs esam par to runājuši. Māsām šķiet, ka viņas tevi pa­zīst. Palīdzēt izcilam māksliniekam viņas kāro vairāk par visu. Ja baznīcas iekšienē esošie spēki aizlūgtu par tevi. Ja mēs Gra­nādas spriedumu dabūtu uz Madrides Augstāko tiesu. Tā ne­vērtē piemērotā soda apmēru. Toties tā pieņem galīgo lēmumu jautājumā par apsūdzētā vainīgumu vai nevainīgumu. Ja Parī­zes patriarhāta Patriarhs tavā vārdā dotos uz apžēlošanas die­nestu Madridē. Karalim ir apžēlošanas tiesības. Ja mēs spētu do­kumentēt, ka tu esi prāvu izkrāpto līdzekļu daļu atvēlējis mūsu klosteriem. Ja mēs visi, šejienieši, aizlūgtu par tevi.

Pateicība šļācās viņam pāri. No šā pilnīgi svešā cilvēka viņam pretī strāvoja kaut kas no tās kristīgās tuvākmīlestības, kas plūst no kantātēm.

Viņš nometās ceļos un pielika pieri pie viņas rokas. Varbūt vecmodīgi. Tomēr tam, kura mīlestība ir spontāna, nav nekādu robežu.

- Šķiet, mēs tā darīsim, sieviete sacīja. Ir tikai viens vie­nīgs sīkumiņš, ko mēs tev palūgsim izdarīt. Kā atlīdzību.

Viņš sastinga. Lēnām atmuguriski uztrausās atpakaļ uz krēsla.

- Kas par lietu? viņa ievaicājās.

- Ir atkailinātas manas fundamentālās traumas.

- Mēs ar māsām, sieviete turpināja, pašas tiekam galā ar visu. Bet mums ir vajadzīgs vīrietis.

- Mīlestība nekad nav beznosacījumu, viņš atteica. Vien­mēr kaut kas ir pierakstīts sīkā šriftā.

- Mēs esam noraizējušās par bērniem, viņa sacīja.

Pirms gada, viņa stāstīja, pazuda viena mūsējā novice, oblāte Lila, viņa cieši sadarbojās ar mani, bērnu sakarā. Viņa tika ierauta automašīnā, viņai aizsaitēja acis, viņu aizveda prom. Viņa bija pazudusi divas diennaktis. Viņa tika sasieta un mocīta. Sista. Iztaujāta par bērniem. Pēc tām divām diennaktīm viņa tika aiz­vesta uz Amagerfelledas laukiem un tur atstāta. Viņa joprojām nav pilnībā atguvusies. Tajā, ko tu sauc par klusumu, ir vairāki talanti. Mēs baidāmies, ka tos kāds centīsies izmantot.

- Policija? viņš ieminējās.

- Ir iesaistīta. Mūsu fonds ir pasludināts par potenciālu tero­risma mērķi. Tas nozīmē, ka eksistē plāni gadījumam, kad kaut kas notiks. Un ka gar mūsu izbraucamo ceļu divreiz nedēļā loku apmet patruļas auto. Tā ir tā aizsardzība, kas ir dabūjama. Var jau viņus saprast. Nav nekā konkrēta, kam pieķerties.

- No kurienes ir bērni?

- No ģimenēm, kas saistītas ar mūsu sekulārordeni dažādās pasaules vietās, kur Austrumu baznīcai ir ilgas tradīcijas: Jeruzālemē, Etiopijā, Austrālijā. Dažviet austrumos. Francijā. Ģime­nes nedod nekādu solījumu un nenēsā īpašu tērpu. Tās var izvēlēties, cik cieša būs saikne ar klosteri.

- Ko bērni dara šeit?

Sieviete palūkojās laukā pa logu. It kā gaidīdama, ka viņai suflēs Mūsu TevsMāmiņa.

- Mēs varētu to nosaukt par treniņnometni, viņa sacīja. Par paplašinātu starptautisku svētdienas skolu. Mēs viņus sapul­cinām reizi gadā. Šogad viss ir beidzies. Mēs baidāmies par nā­kamo gadu.

Viņš mēģināja aizkļūt garām balsij. Patlaban tā bija piesma­kuši, raupja, kā sīki oļi uz akmeņlauztuvju transportiera lentes.

Un tā bija noteikta. Balss, kurā izsacīt noslēdzošus paziņoju­mus, svētību un lāstus. Viņš nespēja to atdarīt.

- Mēs esam mūsdienīgs klosteris. Mēs esam visnotaļ gatavi tikt galā ar daudziem izaicinājumiem. Krietni daudziem, patie­sībā. Bet ne ar šo.

- Jums ir vajadzīga apsardze, Kaspers sacīja. Es varu sa­gādāt kontaktus.

Viņa apgāja apkārt rakstāmgaldam, pievilka viņam klāt krēslu un apsēdās. Viņa atradās cieši līdzās, viņam gribējās parauties prom. Tomēr signāls no smadzenēm lāgā nesasniedza muskuļus.

- Tie nav parasti bērni, viņa teica. Tie arī nav parasti no­ziedznieki. Mēs nezinām, kas tur, ārā, briest. Bet tas ir apjomīgs.

Viņam izdevās atstumt krēslu uz aizmuguri.

- Es esmu mākslinieks, viņš bilda. Man ir jādomā par savu publiku. Esmu parādos līdz ausīm. Man ir kontrakti divarpus gadus uz priekšu. Ārpus Dānijas.

Viņš netika skaidrībā, vai viņa ir dzirdējusi viņu.

- Austrumu baznīcā mēs darbojamies ar lomu modeļiem, sieviete teica. Tādi ir svētie. Pēc Pestītāja parauga viņi ir ļāvu­šies piedzimt, lai klejotu starp grēciniekiem un laupītājiem. Aus­trumos viņus sauc par bodisatvām. Tas, kas mums ir vajadzīgs šeit, ir maziņš svētais. Atspulgs no svētā. Tāds, kurš ļautos, lai ar viņu sazinās šie cilvēki. Lai kas arī viņi būtu. Un kurš atrisi­nātu situācijas. Būtu par starpnieku starp mums un varas iestā­dēm. Tas mums ir vajadzīgs.

Viņš pabīdīja krēslu vēl sprīdi atpakaļ.

- Jums ir vajadzīgs policijas ziņotājs, viņš sacīja. Es esmu cilvēks ar starptautisku karjeru. Un tajā laikā es būšu devies turnejā pa Ažūra krastu.

- Ne tad, ja tu uzteiksi neizpildītos kontraktus. Tas tevi stigmatizēs. Sabiedrībā. Tu izskatīsies pēc krituša eņģeļa. Viņi varbūt mēģinās tevi izmantot. Lai kas arī viņi būtu. Tu esi pazīstams kā tāds, kurš šo to pieprot saskarē ar bērniem.

Gaisotne bija mājīga. Kā "Goldberga variācijās". Viņa runāja tā, it kā abi būtu pazīstami ļoti ilgu laiku. Viņa runāja kā vecākā māsa. Nāvīgi tieši.

- Tās ir divas lielākās varietē ķēdes Spānijā, viņš atteica. Un Ažūra krastā. Viņi pieprasīs kompensāciju.

- Ļoti lielos apmēros, viņa piekrita.

- Mani ierakstīs melnajā sarakstā, viņš sacīja.

- Tikpat kā visā pasaulē.

Viņi abi sasmējās.

- Tā nu es dodos šurp, viņš teica. Mēs esam gadu tālā nākotnē. Es būšu nogalinājis savu karjeru.

- Izdarījis eitanāziju. Tava karjera vienalga beidzas nost. Aug­stākā tevis daļa pati meklē ko dziļāku.

- Mana nākotne pamazām noslēdzas. Tiek gatavotas prāvas šeit un Spānijā. Tā nu es dodos šurp. Un kas tālāk?

- Tu gaidi. Tevi uzmeklēsim mēs. Vai Klāra Marija. Viņa ir pārņemta ar tevi. Es biju līdzi Cirka namā, kad viņa tevi re­dzēja pirmoreiz. Mēs gandrīz nevarējām dabūt viņu prom. Tu būsi tepat tuvumā. Kad mums tevi vajadzēs. Un tu izskatīsies pēc bankrotējušā. Viņi griezīsies pie tevis. Varbūt mēs atradī­sim veidu, kā viņus uzvedināt uz tevi.

-Jūs man iedosietJūdasa skūpstu.

- Mēs tikai lūkosimies uz tavu pusi. Varbūt viņi uzradīsies. Varbūt ne. Izšķirošais ir tas, lai tu būtu tuvumā. Līdz brīdim, kad lūgsim tavu palīdzību.

- Kādā jomā?

Viņa papurināja galvu.

- Es esmu igumēne. Ko var pielīdzināt abatei. Un palaikam es darbojos kā stareca, padomdevēja. Bet šis te. Nav mans lau­ciņš. Taču māsas tic tev.

- Un pēc tam?

- Ir divas iespējas. Mēs darbojamies pēc plāna. Aizlūgumi. Vēstule apžēlošanas dienestam. Mūsu karitatīvā fonda atbalsts tavas soda naudas nokārtošanai. Darbā laisti visi līdzekļi. Balt­krievijas Metropolīta vēršanās pie Dānijas Tieslietu ministrijas. Tu nožēlo grēkus. Tiek noslēgts izlīgums. Tu aizvadi turneju ar nokavēšanos. Atgriezies manēžā.

- Un otrā iespēja?

- Ir tāda, ka ar to būs par maz. Ne varietē teātri, ne proku­rors, ne ieņēmumu dienests negribēs slēgt izlīgumu. Tad tas to­mēr beigsies ar pieciem gadiem Alhaurinas cietumā.

Viņa vairs nesmaidīja.

- Un tad, kad es tur sēdēšu, viņš bilda. Ko es sev sacīšu ga­rajos Andalūzijas ziemas vakaros — kā vārdā tas viss noticis?

- Klusuma vārdā, viņa atbildēja.

Viņa pavadīja Kasperu laukā, viņš bija pateicīgs, pats viņš ne­būtu ticis ar to galā. Viņš bija zaudējis orientāciju, ārējo un iekšējo.

Viņi izgāja cauri rūpnieciskai virtuvei, ēdamistabai. Sveces bija atjaunojušās un saņēmušas pastiprinājumu no mēness.

- Terrazza, viņa sacīja. Ēdamzāle.

Viņa atgrūda vaļā kādas durvis, tās veda uz klosterdārzu. Tam piemita tāds skanējums, ka pat tagad, astoņu grādu salā, radās vēlēšanās piemesties uz akmens sola un palikt sēžam.

To ieskāva četri spārni, ceturtais spārns bija baznīca, mazī­tiņa un sakopta, kā paprāvs mazdārziņa namiņš. Baznīcas pa­matu plānam bija krusta forma, viducī liels sīpolveida kupols, kas mirguļoja mēnesnīcā.

Viņš ieklausījās apkārtnē, visu caurauda rūpīgums.

-Tas ietilpst apmācībā, sieviete sacīja. Mēģināt svētīt visu ikdienišķo. Dārzu. Kopšanas darbus. Lūgties Dievu, sēžot uz poda.

Kaspers manīja izplešamies ilgas. Visticamāk, viņa paša sirdī, taču tās bija tik apjomīgas, ka pārmetās uz apkārtni. Tām bija disonējoša sprieguma forma.

- Lielāko daļu mūža, viņš teica, esmu meklējis klusumu. Pats sevī un cilvēkos. Es zinu, ka tas eksistē. Pats nekad neesmu tajā bijis pilnīgi iekšā, bet zinu, ka tas eksistē. Tev tāds ir. Tu stāvi tajā, tava balss nāk no klusuma, es to dzirdu. Arī meitene, Klāra Marija, ir turpat tuvumā. Es gribu tikt iekšā. Citādi sajukšu prātā.

Sieviete ieklausījās Kasperā. Viņš juta, kā ceļgali vieglītēm sitas viens pret otru.

- Droši vien tā ir taisnība, viņa sacīja. Ka tu sajuksi prātā. Ja netiksi tam klāt.

Viņa aizvēra durvis, viņi devās uz izeju. Viņš ļāvās atkritienam. Viņš bija bezmaz pamiris aiz dusmām. Viņa bija kristiete. Un nebija dāvājusi viņam ij ne žēlsirdīgu vārdu. Ij ne svētību. Ij ne bučiņu uz vaiga.

Tikpat viņš bija spiests klausīties viņas ķermenī. Viņa stai­gāja tā, kā Jekaterina Gordejeva bija dejojusi. Ar padsmitnieces prieku par kustību. Lielajā Valsts cirkā viņa bija piedalījusies vienā ledus numurā, abas sezonas, ko viņš aizvadīja Maskavā. Tomēr pretī esošajai sievietei piemita citāds plūdums. Itin kā viņa būtu apmetusies nevis tieši ķermenī, bet tam apkārt. Visu mūžu viņš bija ieklausījies ķermeņos, nekad nebija dzirdējis neko tamlīdzīgu.

- Afrikāniete, viņš ieminējās. Viņa man piedraudēja. Lai es turos pa gabalu.

- Es tā esmu sapratusi, ka gan cirka, gan teātra pasaulē pro­ves ir parasta lieta. Lai atrastu tos, kuriem ir nopietni nolūki.

Viņš apstājās. Ķermeni bija pārņēmis spelgonis. Tik un tā viņš panāca murrājošu balsi kā Siāmas kaķim.

- Lai būtu par abati, viņš sacīja, laikam vajadzīga ļoti augsta līmeņa uzticamība.

Viņa pagriezās pret Kasperu. Viņš bija sēdējis Dienvideiropas kafejnīcās un klausījies garāmejošajās mūķenēs. Gandrīz visām bija papilnam Monteverdi no pakauša un lejup līdz sirdij. Bet no turienes uz leju viss bija sažmiegts. Viņam pretī esošā sieviete bija citāds fenomens.

- Ideālā gadījumā, viņa atbildēja, Realitātē mēs visi esam sīki cilvēciņi.

- Tad man būs jālūdz tas rakstveidā, viņš sacīja. Viss. Par bīskapu un patriarhu. Un par aizlūgumu un pieciem miljoniem.

Viņi bija atgriezušies stūra istabā, viņa rakstīja raiti un koncen­trēti, iegāja blakus telpā, iedūcās kopējamais aparāts, viņa at­griezās, iedeva viņam dokumentu, viņš izlasīja un parakstījās. Viņam mūžā bija bijis daudz līgumu, bet šāds neviens.

- Vai tu man uzticies? viņa jautāja.

Viņš palocīja galvu.

Viņa pieturēja durvis. Pasniedza viņam roku. Viņš to satvēra. Abi palika stāvam durvju ailē.

Skaņas ap viņiem sāka mainīties. Vispirms tās kļuva dzidrā­kas. Viņš dzirdēja savējo ķermeni, sievietes ķermeni. Viņš piefik­sēja tik tikko saklausāmos standby režīmā ieslēgto elektroierīču čukstus. Viņš dzirdēja ēku, mūžīgo, minimālo akmeņu un betona nosēšanos. Aizmigušu cilvēku vibrāciju.

Viņš dzirdēja, kā skaņas harmonizējas. Iekrīt kopējā skaņkārtā. Viņš bija liecinieks kaut kāda veida orķestrācijai.

Viņš vairs nespēja saklausīt sievietes pamattoni. Viņš lūkojās uz abati. Viņa bija kļuvusi bezkrāsaina. Viņš apzinājās, ka viņi stāv taisni kā sveces un ceļo kopā — caur visiem pūšamajiem iemušiem un skaņas kastēm iekšup uz turieni, kur viņš allaž bija gribējis nokļūt, iekšup uz klusumu.

Ilgas un šausmas manifestējis vienlaikus, kā bungu rīboņa. Daudz netrūka, lai viņš iekliegtos. Tai pašā mirklī šī parādība bija izgaisusi.

Viņš atspiedās pret sienu. Pagāja labs brīdis, iekams viņš spēja parunāt.

- Gads ir ilgs laiks, viņš sacīja. Jūs varat būt aizmirsušas par šo līgumu.

- Var arī gadīties, ka mēs to atceramies, viņa atteica.

- Var gadīties, ka jūs kļūdījāties. Neviens bērnus nevajā. To­ties es būšu izpostījis savu dzīvi.

- Dižajiem, viņa sacīja, vīriešiem un sievietēm raksturīgi bijis tas, ka izšķirīgajā brīdī viņi bija gatavi ruletē visu likt uz vienu skaitli. Uz Pestītāja skaitli. Un bez garantijas, ka tas uz­kritīs.

Apkārtne sagriezās Kasperam gar acīm, kā karuselis, klos­tera karuselis.

- Tas būs garš gads, viņš minēja. Un ne tas vieglākais manā mūžā. Vai tev ir kāds padoms?

Sieviete paraudzījās uz Kasperu.

- Vai esi kādreiz mēģinājis lūgties?

- Es esmu pieprasījis. Tikpat kā visu mūžu.

- Tāpēc arī nekur tālāk neesi ticis.

Niknums atkal aizrāva viņam elpu.

Skaņa ieņēma "Goldberga variāciju" ārijas formu. Ģime­nisku. Kaspers sajuta, ka viņš viņai patīk. Kā bija paticis tikai nedaudziem, iespējams, ļoti nedaudziem. Tieši to viņš bija saju­tis arī ar Klāru Mariju. Ar Stīni. Ka tas ir cilvēks, kas spēj paciest troksni, kas nāk no viņa sistēmas. Un ne tikai paciest.

Mīlestība padara cilvēkus līdzvērtīgus. Vienu mirkli viņi abi bija absolūti vienā līmenī.

- Kuru lai es lūdzos? viņš sacīja. Kurš var pateikt, ka tur, laukā, kāds ir? Kurš var pateikt, ka Visums nav tikai viena liela leijerkaste?

- Varbūt nav nepieciešams lūgties kādu. Senās tuksnešu mātes sacīja, ka Dievam nav formas, krāsas un satura. Varbūt lūgša­nas nemaz nenozīmē lūgties kādu. Varbūt tas ir aktīvs veids, kā padoties. Varbūt tev ir vajadzīgs tieši tas — padoties, nenoejot dibenā.

Viņa atvēra durvis.

- Teksts principā varētu būt jebkāds, viņa teica, ja vien tas uzrunā sirdi. Piemēram, ņemts no Baha kantātēm.

Viņš nomanīja kustību, viņam aiz muguras stāvēja afrikāniete.

Viņa pavadīja Kasperu laukā un atvēra viņam vārtus. Tur viņš pagriezās un nopētīja ēku.

- Viesu spārns, afrikāniete sacīja.

Ēkai bija trīs stāvi, viņš saskaitīja katrā stāvā septiņas loga ailes, pie katras pa nelielam balkonam.

- Viesmīlīgi, viņš noteica.

- Philoxenia. Mīlestībā pret svešinieku pastāv mīlestība pret Kristu.

Viņš sāka iet uz Frederiksdālsvejas pusi. Afrikāniete stāvēja un noskatījās viņam pakaļ pa atvērtajiem vārtiem.

Viņš uztvēra viņas skanējumu, viņas reakciju uz Kasperu. Redzētais lika viņai skanēt kā cilvēkam, kas stāv pie ruletes, pēc rien ne va plus, un lēš savas izredzes, un zina — tā kā šī ir ru­lete, tās jebkurā gadījumā ir zemākas par piecdesmit procentiem.

Vai arī tās bija iedomas, it īpaši mēness izgaismotās sala nak­tīs pasaule viegli pārvēršas par ekrānu, uz kura ikviens no mums projicē savu paša mājas video. Kaspers piegāja pie mašīnas, viņš vienmēr bija izjutis mašīnu kā atrautu, tomēr pilnīgi drošu dzīvojamās istabas daļu, kurā ir divi klubkrēsli un dīvāns.

Bet pat tad, kad viņš bija ticis līdz Klampenborgai un sasildījies, un uz ceļiem bija citi naktsputni, viņš joprojām — no sēdek­ļiem un motora, un virsbūves, un satiksmes, un priekšpilsētām viņam apkārt — dzirdēja pagalam vienkāršo un reizē neaptve­rami sarežģīto tēmu no "Goldberga variācijām". Tādu, kāda tā ieskanas, kad variācijas jau brītiņu ir ilgušas un parādās sa­jūta, ka nu vairs nevar tikt vaļā, nu Bahs ir sagrābis ciet, nu tu esi spiests turpināt, lai vai kur tas tevi aizvestu.