Klusā meitene

PIRMĀ DAĻA

1

Mūsu TevsMāmiņa ikvienu cilvēku ir uzskaņojusi savā toņkārtā, un Kaspers prata to saklausīt. Vislabāk tai īsajā, neaizsargātajā mirklī, kad cilvēki bija tuvu, bet vēl nenojauta, ka viņš klausās. Tāpēc viņš gaidīja pie loga, ari tagad.

Bija auksts. Kāds mēdza būt tikai Dānijā, un tikai aprīlī. Kad ļaudis plānprātīgā jūsmībā par gaismu izslēguši centrālo apkuri, kažoku nodevuši labošanā, aizmirsuši uzvilkt garās apakšbikses un devušies laukā. Un tikai tad, kad jau par vēlu, atskārtuši, ka gaisa temperatūra ir ap nulli, gaisa mitrums deviņdesmit procentu un vējš pūš no ziemeļiem, iziet cauri drēbēm un ādai un apkļauj sirdi, piepildot to ar sibīrisku grūtsirdību.

Lietus bija saltāks par sniegu un smalks, blīvs un pelēks kā zīda pārklājs. No pārklāja izbrauca garš melns volvo ar tonētiem stik­liem. No mašīnas izkāpa vīrietis, sieviete un bērns, un pirmajā mirklī viss šķita daudzsološi.

Vīrietis bija garš un plecīgs, un radis dabūt savu, un spējīgs for­mēt apkārtni, ja nedabūja. Sieviete bija blonda kā kalnu šļūdonis un izskatījās par miljonu, un atstāja iespaidu, ka ir pietiekami apķērīga, lai pati būtu to nopelnījusi. Meitenei bija dārgas drēbes un cienī­gums. Viņi izskatījās pēc svētās un naudīgās ģimenes fragmenta.

Viņi nonāca pagalma vidū, un Kasperam radās pirmā nojausma par viņu toņkārtu. Tas bija re minors, vissliktākajā izpausmē. Kā "Tokātā un fūgā re minorā". Vareni, liktenīgi mūzikas pīlāri.

Tad viņš atpazina meiteni. Tieši reizē ar atpazīšanu iestājās klusums.

Tas ilga īsu mirkli, varbūt sekundi, varbūt i ne tik. Bet, kamēr vien turpinājās, tas atcēla īstenību. Tas izgaisināja pagalmu, tre­niņu manēžu, Dafija kabinetu, logu. Sliktos laika apstākļus. Ap­rīli. Dāniju. Tagadni.

Tad tas bija galā. Pazudis, itin kā nekad nebūtu bijis.

Viņš bija iekrampējies stenderē. Būtu jābūt kādam dabiskam izskaidrojumam. Viņam būs uznākusi vājuma lēkme. Prāta ap­tumsums. Pārejoša tromboze. Neviens nepaliek nesodīts, pie kāršu galda pavadījis divas nomoda naktis pēc kārtas no desmitiem vakarā līdz astoņiem rītā. Vai arī tā būs bijusi zemestrīce. Pirmās lielās svārstības bija manāmas pat šeit.

Viņš piesardzīgi palūkojās atpakaļ. Pie rakstāmgalda, kā ne­kas nebijis, sēdēja Dafijs. Pagalma vidū trijotne cīkstējās pret vēju. Nekādas zemestrīces nebija bijis. Bija bijis kas cits.

Talants ir spēja izvēlē atteikties. Viņam bija divdesmit piecus gadus ilga pieredze pareizi atteikties. Viens vārds, un Dafijs pa­teiktu, ka viņa nav uz vietas.

Viņš atvēra durvis un pastiepa roku.

- Avanti, viņš sacīja. Kaspers Kronē. Esiet sirsnīgi svei­cināti!

Brīdī, kad sieviete paspieda viņa roku, Kaspers sastapa mei­tenes skatienu. Pavisam vieglītēm, samanāmi tikai viņiem abiem, meitene papurināja galvu.

Viņš ieveda atnācējus treniņu zālē, viņi palika stāvam un aplaida skatienu apkārt. Saulesbrillēs nebija izteiksmes, bet to skanējums bija saspīlēts. Viņi bija gaidījuši ko smalkāku. Kaut ko līdzīgu Lielajai zālei, kurā notiek Karaliskā baleta mēģinājumi. Kaut ko tādu kā Amālienborgas pieņemšanas telpas. Ar sarkankoku un pastelīgām krāsām, un apzeltītiem paneļiem.

- Viņu sauc Klāra Marija, sieviete paziņoja. Viņa ir nervoza.

Uzvelkas. Mums tevi ieteica Bispebjergas slimnīcā. Bērnu psi­hiatrijas nodaļā.

Pat trenēta meļa sistēmā meli izsauc sīku disonansi. Arī viņas sistēmā. Meitenes acis bija pievērstas grīdai.

- Viena reize maksā desmit tūkstošu, viņš sacīja.

Tas bija teikts, lai iekustinātu situāciju. Iebilzdami viņi izrai­sītu dialogu. Viņam rastos iespēja dziļāk ieklausīties viņu sis­tēmās.

Viņi neiebilda. Vīrietis izvilka kabatas portfeli. Tas atpletās vaļā kā akordeona plēšas. Kaspers bija tādus redzējis zirgu mijē­jiem, kad vēl pats uzstājās gadatirgos. Šajā varētu ietilpt pamazs zirģelis, falabella. No tā iznira desmit stīvas, svaigi drukātas tūk­stoš kronu banknotes.

- Man jums jālūdz samaksāt par divām reizēm uz priekšu, Kaspers bilda. To pieprasa mans grāmatvedis.

Dienas gaismu ieraudzīja vēl desmit banknotes.

Viņš izvilka vienu no savām vecajām vizītkartēm, sietspiedes tehnikā, un tintes pildspalvu.

- Man pašlaik ir atbrīvojies pieraksts, viņš sacīja, nejauši, es tieši vēl varētu viņu iespiest. Vispirms es noteikšu muskuļu tonusu un kontaktu ar fizisko ritmu. Tas neprasīs vairāk par div­desmit minūtēm.

- Tuvākajās dienās, sieviete atteica.

Viņš uzrakstīja uz vizītkartes savu tālruņa numuru.

- Man ir jābūt klāt, sieviete sacīja.

Viņš papurināja galvu.

- Diemžēl ne. Ne tad, ja notiek padziļināts darbs ar bērniem.

Telpā kaut kas notika, temperatūra noslīdēja, visas frekven­ces nokritās, viss sastinga.

Viņš aizvēra acis. Kad viņš pēc piecpadsmit sekundēm tās at­kal atvēra, banknotes vēl gulēja turpat. Viņš tās savāca, pirms nav par vēlu.

Viņi pagriezās. Izgāja caur kabinetu. Dafijs pieturēja ārdurvis, viņiem izejot. Neatskatīdamies viņi šķērsoja pagalmu. Iesēdās automašīnā. Mašīna iebrauca lietū un prom bija.

Viņš atspieda pieri pret auksto loga rūti. Grasījās ielikt tin­tes pildspalvu atpakaļ, siltumā pie naudas. Tās vairs nebija.

No rakstāmgalda puses atlidoja skaņa. Švīkstoņa. Kā jaucot pilnīgi jaunu Piaget kavu. Dafijam priekšā uz galda gulēja ne­lielā sarkanbrūnā kaudzīte ar jaunām banknotēm.

Tavā labajā ārkabatā, pārvaldnieks sacīja, ir atlikuši divi simti kronu. Par ko noskūties. Un apēst kaut ko siltu. Tur ir arī zīmīte.

Zīmīte bija spēļu kārts, pīķa divnieks. Tai uz muguriņas ar viņa paša pildspalvu bija rakstīts: "Valsts slimnīca. 52.03. no­daļa. Jautāt Viviānu. Dafijs."

Tonakt viņš gulēja stallī.

Atlikuši bija kādi divdesmit dzīvnieki — zirgi un kamielis, lie­lākā daļa veci vai nekam nederīgi. Pārējie vēl vadīja ziemas se­zonu Francijas un Vācijas dienvidu cirkos.

Viņam līdzi bija vijole. Viņš noklāja segu un palagu steliņģī pie Roselilas, pusberberietes, pusarābietes. Viņa bija te atstāta tāpēc, ka neklausīja nevienam citam, kā vien savam jātniekam. Un tam pašam ne.

Kaspers spēlēja "Partitu la minorā". Viena pati griestu spuldze meta maigu, zeltainu gaismu pār ausis saspicējušajiem dzīvnie­kiem. Kādā Mārtiņa Bubera darbā viņš bija lasījis, ka visgarīgā­kie cilvēki ir tie, kuri stāv vistuvāk dzīvniekiem. Arī Ekeharta grāmatā "Dieva valstība ir tuvu". Dievs ir jāmeklē pie dzīvnie­kiem. Viņš domāja par meiteni.

Kad viņam bija gadi deviņpadsmit un viņš pats sāka nostāties uz savām kājām, viņš atklāja, ka ar pieeju cilvēku, jo sevišķi bērnu, skaniskajai būtībai, var labi nopelnīt. Tūdaļ pat viņš sāka taisīt no tā naudu. Pēc pāris gadiem viņam bija desmit privātskolnieki dienā, gluži kā Baham Leipcigā.

Bērnu bija bijis tūkstošiem. Spontāni bērni, izlutināti bērni, brīnumbērni, katastrofāli bērni.

Beigu beigās meitene.

Ielicis vijoli futrālī, viņš paņēma to rokās kā māte, kas zīda savu bērnu. Tā bija kremoniete, Gvarneri darinājums — viss, kas palicis no labajiem gadiem.

Viņš noskaitīja vakara lūgšanu. Dzīvnieku tuvums bija tikpat kā izkliedējis bailes. Viņš ieklausījās nogurumā, tas sakļāvās vien­laicīgi no visām pusēm. Brīdī, kad viņš jau grasījās noteikt tā toņkārtu, tas izkristalizējās miegā.

2

Viņš pamodās nejēdzīgi agri. Dzīvnieki knosījās. Griestu spuldze joprojām dega. Tikai tagad to blāvu padarīja rīta blāzma. Pie ste­liņģa stāvēja kardināls un viņa kora zēns. Garos, melnos mēteļos.

Mērks, vecākais stādījās priekšā. Tieslietu ministrija. Vai drīkstam tevi pavizināt?

Tie aizveda viņu mājup uz Maskavu. Astoņdesmito gadu sākumā viņš bija trīs ziemas sezonas pavadījis Krievijā, Lielajā Valsts cirkā. Dzīvojis Cirka namā Tveras un Gņezdņikovska ielas stūri. Šīs ēkas pirmsrevolūcijas eleganci viņš bija no jauna ieraudzījis Kopen­hāgenas Nodokļu pārvaldes pilī Kampmansgādē. Šī bija trešā reize pusgada laikā, kad viņš te viesojās. Bet šī bija pirmā reize, kad viņam pakaļ bija atsūtīts auto.

Ēka bija tumša un slēgta. Bet kardinālam bija atslēga. Ta de­rēja arī pašiem augšējiem, nobloķētajiem liftu pogu paneļa līme­ņiem. Kirkegoram kaut kur bija rakstīts, ka ikvienam cilvēkam ir daudzstāvu māja, tikai neviens neuzkāpj līdz beletāžai. Kir­kegoram būtu vajadzējis šorīt būt te, viņi uzbrauca līdz pašai augšai.

Vestibilā bija marmors un elektriskas bronzas lāpas, tā bija tikai prelūdija. Lifts atvērās pie kāpņu laukuma, kurā būtu va­rējis stāvēt lielais biljarda galds, pa lielajiem jumta logiem strā­vojošās rīta gaismas applūdināts. Starp liftu un kāpnēm stikla būrī sēdēja jauns vīrietis. Baltā kreklā un kaklasaitē, smuks kā Ole Miedziņš. Bet ar skaņu kā svinīgajam maršam. Nodūca elek­triskā atslēga, viņiem atvērās durvis.

Priekšā stiepās plats balts gaitenis. Ar parketa grīdu un patī­kamām lampām, un augstām divviru durvīm, kas veda uz lieliem kabinetiem, kuros bija aizliegts smēķēt un kuros cilvēki strādāja tā, it kā būtu pieņemti līgumdarbā. Prieks bija skatīties, cik efek­tīvi tiek izmantota nodokļu maksātāju nauda, kantoris virmoja kā cirka laukums telšu celšanas laikā. Kasperam aizdomāties lika vienīgi neparastā stunda. Kad viņi brauca garām Nerrebro stacijai, viņš bija redzējis pulksteni. Tas rādīja bez piecpadsmit sešus rītā.

Vienas no pēdējām durvīm bija ciet. Mērks tās atvēra un pa­laida Kasperu pa priekšu.

Priekštelpā ar akustiku kā baznīcas priekštelpā sēdēja divi ple­cīgi mūki uzvalkā, jaunākais ar pilnbārdu un zirgasti. Viņi pa­māja Merkam ar galvu un piecēlās kājās.

Kādas durvis stāvēja vaļā, viņi iegāja pa tām. Gaitenī tempe­ratūra bija bijusi pašā laikā, telpā bija auksti. I.ogs bija atvērts uz Sanktjergena ezera pusi, vējš, kas viņiem uzpūta, nāca no ārē­jās Mongolijas. Pie galda sēdošā sieviete izskatījās pēc kazaka, muskuļota, skaista, bezkaislīga.

Kāpēc viņš ir līdzi? viņa jautāja.

Pie rakstāmgalda puslokā bija izkārtoti krēsli, viņi apsēdās.

Sievietei priekšā bija noliktas trīs mapītes. Pie atloka viņai bija neliela emblēma. Kādu nēsā tie daži laimīgie, kuriem Viņas Ma­jestāte Karaliene ir piešķīrusi bruņinieka krustu. Viņai aiz mugu­ras plauktā pie sienas bija eksponēti pagāniski sudraba kausi ar štancētiem zirgu ķermeņiem. Kaspers uzlika brilles. Modernā pieccīņa. Vismaz viens bija Ziemeļvalstu čempiona kauss.

Viņa bija sacerējusies uz tādu vai citādu ātru uzvaru. Visi skaistie gaišie mati bija galvvidū stingri sasieti samuraja mezglā. Nu viņas skaņu sistēmā bija iezadzies samulsums.

Mērks pamāja mūkiem ar galvu.

- Viņš ir iesniedzis pieteikumu, lai atgūtu Dānijas pilsonību. Policijas Ārvalstnieku nodaļa izskata viņa lietu Pilsonības lietu pārvaldes uzdevumā.

Pirmajā reizē, kad Kaspers bija izsaukts, mēnesi pēc ieraša­nās Kopenhāgenā, viņam bija piekomandējuši parastu tiesu izpil­dītāju. Nākamajā reizē darīšana bija ar nodaļas priekšnieci Astu Borello. Pirmoreiz viņi bija bijuši divatā, nelielā apmeklētāju telpā, vairākus stāvus zemāk. Viņš zināja, ka tur viņa nav piederīga. Nu viņa bija atgriezusies mājās. Viņai blakus pie teksta redaktora sēdēja jauneklis uzvalkā un gaišām cirtām, gatavs kuru katru brīdi protokolēt. Kabinets bija gaišs un pietiekami plašs, lai tajā ar krītu varētu iezīmēt akrobātiskās riteņbraukšanas arēnu. Div­ritenis bija atbalstīts pret sienu, pelēks matēta vieglmetāla sa­cīkšu divritenis. Tālāk gar sienu stāvēja zemi galdiņi un dīvāni nepiespiestām un neformālām sarunām. Un taisnleņķa krēsli un divi studijas magnetofoni liecībām, kas sniegtas liecinieku klātbūtnē.

- Mēs esam saņēmuši amerikāņu skaitļus, viņa ierunājās. No ASV Ieņēmumu dienesta direktora. Ar atsauci uz 1948. gada maija līgumu par dubulto aplikšanu ar nodokļiem. Tie datē­jami jau ar 1971. gadu, kad viņam pirmo reizi aprēķināts no­doklis par patstāvīgiem ieņēmumiem. Ir dokumentēti honorāri par vismaz divdesmit miljoniem kronu. No kuriem mazāk nekā septiņsimt tūkstoši ir iekļauti ienākumu deklarācijā.

- Viņa manta?

Jautātājs bija vecākais no abiem mūkiem.

- Viņam nav nekā. Kopš 1991. gada mums ir tiesības — ar nodokļu kontroles likumu rokā — iesaldēt arī ārzemēs esošus līdzekļus. Kad mēs vēršamies pie Spānijas, sākumā mēs saņemam atteikumu. Runā, ka varietē mākslinieki un flamenko dejotājas bauda sava veida pretlikumīgu diplomātisko neaizskaramību. Bet mēs vēršamies vēlreiz ar starptautisku tiesas spriedumu.

Izrādās, ka viņš ir realizējis to mazumiņu nekustamā īpašuma, kas viņam bija atlicis. Pēdējie bankas konti, kopumā vairāki mil­joni, tagad ir mūsu valdījumā.

- Vai var būt, ka viņam nauda stāv kaut kur citur?

- To nevar izslēgt. Šveicē nodokļu mahinācijas nav noziegums. Tur tās ir reliģisks tikums. Bet viņam nekad neizdosies to ievest Dānijā. Viņš nekad nedabūs no Valsts bankas atļauju veikt pār­skaitījumu. Viņam vairs nekad nebūs bankas konta. Viņš neva­rēs pat ne izveidot benzīna kartes kontu.

Viņa sakrustoja pirkstus un atzvila krēslā.

- Nodokļu kontroles likuma 13. pants paredz soda naudu — parasti divsimt procentu apmērā no nedeklarētās nodokļu sum­mas — un brīvības atņemšanu, ja krāpšana notikusi ar nodomu vai rupjas nolaidības dēļ. Te būs gads reāla cietumsoda, un soda nauda komplektā ar nodokļu atmaksu ne mazāk kā četrdesmit miljonu kronu apmērā. Mēs kopš oktobra lūdzam piemērot vi­ņam apcietinājumu. Lūgums ir noraidīts. Mēs uzskatām, ka šis noraidījums nevar vairs ilgāk palikt spēkā.

Iestājās klusums. Viņa bija pateikusi savu sakāmo.

Merks paliecās uz priekšu. Atmosfēra telpā izmainījās. Pavīdēja kāds aspekts, kas piemīt la minoram. Tā visdižākajā izpausmē. Uzstājīgs un nopietns. Atšķirībā no sievietes ministrijas ierēdnis runāja tieši ar Kasperu.

- Mēs bijām aizbraukuši uz Londonu un kopā ar Interpolu aprunājāmies ar advokātu biroju De Groewe, kurš caurskata tavus kontraktus. Pirms gada tu divdesmit četru stundu laikā esi uzteicis visus noslēgtos kontraktus — ar ārsta zīmi, kuru WVVF neatzīst. Viņi klusītēm ir slēguši tev visas lielākās starptautiskās arēnas. Kamēr paši sagatavo prāvu. Tā norisināsies Spānijā. Pa­ralēli Spānijas valsts prāvai par nodokļu nemaksāšanu. Mūsu speciālisti apgalvo, ka abu prāvu iznākums ir skaidrs. Prasījums par maksājumu piedziņu nebūs mazāks par divsimt piecdesmit miljoniem. Klāt vēl sods par braukšanu dzērumā, tev jau ir divi spriedumi, pēdējais ar reālu autovadītāja tiesību atņemšanu. Kopā sanāks ne mazāk kā pieci gadi reāla cietumsoda. Tu sēdēsi Alhaurinas cietumā. Runā, ka tur nekas nav mainījies kopš in­kvizīcijas laikiem.

Sieviete mēģināja šoku pārlaist rāmi. Neizdevās.

- Nodokļu mahinācijas ir parasta zādzība, viņa izgrūda.

- No valsts! Viņš ir mūsu jurisdikcijā! Viņam jāstājas tiesas priekšā šeit!

Šīs emocijas izlika viņas būtību kā uz delnas, Kaspers saklau­sīja sievieti. Viņai piemita skaistas īpašības. Ļoti dāniskas. Kris­tīgas. Sociāldemokrātiskas. Naids pret ekonomisku nevīžību. Pret pārmērībām. Negausīgu patēriņu. Visticamāk, viņa pabeigusi politoloģijas maģistrantūru bez kredītiem. Viņai jau bija pensi­jas uzkrājums. Bruņinieka krusts, vēl nesasniegušai četrdesmit gadu vecumu. Uz darbu brauca ar divriteni. Tas bija aizkustinoši. Viņš juta simtprocentīgas simpātijas. Ideāla rakstura struktūra. Kādu viņš būtu vēlējies sasniegt pats.

Mērks ignorēja sievieti. Viņš bija koncentrējies uz Kasperu.

- Reku, Jansonam kabatā ir apcietināšanas orderis, viņš sa­cīja. Viņi var tūdaļ pat aizvest tevi uz lidostu. Nobraukt līkumu gar sienaugšu. Lai var paķert zobu birsti un pasi. Un aidā!

Pārējo skaņa noklusa. Kora zēni un policisti bija bijuši tikai dekorācijas. Sieviete bija spēlējusi kadences. Bet partitūra visu laiku bija bijusi rokā Merkam.

- Varbūt mums ir vēl kāda iespēja, ministrijas ierēdnis bilda.

- Runā, ka tu esot cilvēks, pie kura ļaudis atgriežas vēl un vēl. Tev ir bijusi audzēkne vārdā Klāra Marija. Mēs iedomājāmies, ka viņa varbūt ir nākusi atkal.

Telpa sagriezās Kaspera acu priekšā. Kā iztaisnojoties pēc trīskārša kūleņa uz priekšu. Nekādu iespēju orientēties telpā priekšējo pārmetienu laikā.

- Bērni un pieaugušie, viņš atbildēja, atgriežas pie manis ordām vien. Bet konkrētie vārdi…

Viņš atgāzās krēslā, atpakaļ bezizejas stāvoklī. Spiediens telpā bija ļoti liels. Pēc brītiņa kaut kas šķīdīs. Viņš cerēja, ka tas nebūs viņš. Kaspers manīja, kā lūgšana sāk skaitīties pati no sevis.

Šoreiz paklupa sieviete.

- Septiņpadsmit tūkstošu! viņa izsaucās. Par apģērba kārtu!

Viņa lūgšana bija uzklausīta. Viņas atkailināšanās bija mini­māla. Bet ar to pietiks.

Viņa pirksti saslēdzās ap žaketes piedurknēm. Drēbnieka šūtas žaketes piedurknēm pogas ir pie plaukstas locītavas. Fabrikas uzvalkiem ir dekoratīvās pogas.

- Trīsdesmit četri tūkstoši, viņš maigi iebilda. Tie septiņ­padsmit tūkstoši bija par audumu. Casero. Šūšana maksāja vēl septiņpadsmit tūkstošus.

Pirmītējais mulsums viņas sistēmā pieauga. Pagaidām vēl sa­valdāms.

Kaspers pamāja ar galvu uz Merka, policistu un abu zēnu pusi. Viņš pirmoreiz uzķēra viņas skatienu.

- Vai viņi var bridi iziet laukā?

- Viņi ir šeit, lai cita starpā garantētu uzaicinātās personas tiesisko drošību.

Viņas balss bija bez skaņas.

- Runa ir par tevi un mani, Asta!

Nodaļas priekšniece nepakustējās.

- Tev nevajadzēja teikt par tām drēbēm. Tikai bankām, kre­dītiestādēm un uzņēmumiem ir pienākums ziņot par kredītiem un procentu maksājumiem. Tagad viņi to zina.

Visi kabinetā bija apklusuši.

- Tā ir dubultspēle, Kaspers turpināja. Visas šīs pazemo­jošās tikšanās. Kad mēs nevaram viens otram pieskarties. Es nevaru to izturēt. Es vairs neesmu tik stiprs.

- Tas ir pilnīgs absurds, sieviete bilda.

- Asta, tev jālūdz, lai tevi atstādina no šīs lietas.

Viņa paskatījās uz Merku.

- Es noorganizēju viņa izsekošanu, viņa sacīja. Ziņojums tiks nosūtīts. Es nesapratu, kāpēc jūs viņu neaizturat. Es nesa­pratu, kāpēc mums neizpauž informāciju. Kāds ir paņēmis viņu savā aizbildniecībā.

Viņa vairs nevaldīja pār savu balsi.

- Tāpēc mēs zinājām par tām drēbēm. Bet es nekad neesmu viņu satikusi privāti. Nekad.

Kaspers iztēlojās viņas smaržu. Kurā bija noģiedama stepes dzīve. Sajaukta ar taigas savvaļas zālītēm.

- Es esmu izlēmis, viņš teica. Tu uzrakstīsi atlūgumu. Mēs iestudēsim numuru. Tu nometīsi piecpadsmit kilogramus. Un arēnā iznāksi tīkliņveida triko.

Viņš uzlika savu plaukstu uz viņējās.

- Mēs apprecēsimies, viņš turpināja. Manēžā. Kā Diāna un Mareks.

Viņa palika sēžam paralizēta. Tad atrāva roku pie sevis. Kā no putnu zirnekļa.

Viņa piecēlās no krēsla, apgāja ap galdu un devās uz viņa pusi. Ar atlēta fizisko pārliecinātību, ber bez skaidra motīva. Varbūt viņa gribēja izraidīt Kasperu laukā. Varbūt viņa gribēja viņu ap­klusināt. Varbūt viņa vienkārši gribēja dot dusmām vaļu.

Viņai būtu vajadzējis palikt sēžam. No brīža, kad viņa piecē­lās, viņai nebija nekādu izredžu.

Mirklī, kad sieviete nonāca pie Kaspera krēsla, tas apgāzās uz aizmuguri. Pārējiem klātesošajiem izskatījās, ka viņa apmet Kasperu riņķī. Tikai viņi abi zināja, ka viņa pat nepaguva pieskarties viņam.

Viņš noripoja uz grīdas.

- Asta! viņš izsaucās. Bez vardarbības!

Sieviete atradās kustībā, mēģināja izvairīties no viņa, neizde­vās. Viņa ķermenis tika aizlidināts pa grīdu, skatītājiem šķita, ka viņa ir viņam iespērusi. Viņš ripojot uzgrūdās divritenim, tas uz­gāzās viņam virsū. Asta ķēra pēc tā. Izskatījās, it kā viņa paceltu Kasperu no grīdas un triektu pret stenderi.

Viņa atrāva vaļā durvis. Varbūt viņa gribēja tikt ārā, varbūt pasaukt palīgus, patlaban izskatījās, it kā viņa izlidinātu Kasperu cauri priekštelpai. Viņa metās viņam pakaļ. Centās satvert viņa roku. Viņš nomēroja durvis un ietriecās vispirms vienās, pēc tam otrās.

Tās atvērās. Iznāca divi vīrieši. Vairāki cilvēki no citiem ka­binetiem. Šurp steidzās arī Ole Miedziņš.

Kaspers piecēlās kājās. Sakārtoja uzvalku. Izvilka no kabatas atslēgas, vienu nokabināja no saišķa, nometa zemē sievietei pie kājām.

- Te būs, viņš teica, tava dzīvokļa atslēga.

Viņa manīja sev pievērstos kolēģu skatienus. Tad viņa metās Kasperam virsū.

Sieviete netika līdz viņam. Vecākais mūks bija saķēris viņu aiz vienas rokas, Mērks aiz otras.

Kaspers kāpās atpakaļ uz durvīm, kas veda uz kāpņu lau­kumu.

- Lai vai kā tur būtu, Asta, viņš sacīja, manu ķermeni tu nevari ieķīlāt.

Izeja uz kāpnēm bija caur rūdīta stikla starpsienu, kurā bija dur­vis, blakus būrim. Ole Miedziņš bija atstājis tās vaļā, viņš bija izgājis līdzi kāpņu laukumā.

Kaspers mēģināja sataustīt kabatā kādu papīra gabalu, viņam patrāpījās simt kronu banknote. Atspiedis to pret stiklu, viņš rak­stīja: "Man tagad ir slepens numurs. Esmu nomainījis atslēgu. Gredzenu aizsūtīšu atpakaļ. Liec mani mierā! Kaspers"

- Tas ir Astai, viņš teica. Es lieku punktu. Kā sauc šo bo­dīti?

- H nodaļa.

Pie durvīm nekādas plāksnes nebija. Viņš pasniedza naudas­zīmi zēnam. Viņam vēl nebija trīsdesmit. Kaspers ar skumjām iedomājās par ciešanām, kas gaida tik jaunu cilvēku. Un viņus jau nevar sagatavot. Nevar viņiem neko aiztaupīt. Var vienīgi mēģināt, saudzīgi un kā garāmejot, ļaut viņiem nojaust paša rūgto pieredzi.

Nekas neilgst mūžīgi, viņš bilda. Pat priekšnieces mī­lestība ne.

Kampmansgāde bija bālpelēka no sala. Bet, izgājušam uz ietves, pār viņu krita spoža saules gaisma. Pasaule uzsmaidīja viņam. Viņš bija iepilinājis dzidra ūdens lāsi grūtsirdības saindētajā akā, tādējādi pārvērzdams to par dziedinošu avotu. Kā Maksims Gorkijs tik trāpīgi bija rakstījis par izcilo dresētāju un klaunu Ana­toliju Anatoļjeviču Durovu.

Viņš gribēja mesties skriešus, bet tik tikko nepakrita. Viņš ne­bija ēdis divdesmit četras stundas. Fārimagsgādes stūrī atradās kioska un loterijas biļešu tirgotavas apvienojums, viņš ieklupa pa durvīm.

Pastarpu pornožurnāliem, kas plauktos bija izkārtoti kāršu vēdeklī, viņš varēja paturēt acīs ielu, tā bija tukša.

Pārdevējs pārliecās uz viņa pusi. Viņam kabatā bija vēl viena naudaszīme. Vajadzētu nopirkt kokakolu un sviestmaizi, bet viņš zināja, ka nevarēs ieēst, patlaban ne. Tā vietā viņš nopirka Dānijas Loto astotdaļas biļeti.

Mūki iznāca uz ietves. Viņi skrēja, bet vēl aizvien stingu ķer­meni, apjukuši no notikumu attīstības. Viņi pārlūkoja ielu uz vienu un uz otru pusi. Vecākais runājās pa mobilo telefonu, var­būt ar māmiņu. Tad viņi iesēdās lielā reno un prom bija.

Kaspers nogaidīja, kamēr pie dzelzceļa tuneļa apstājas auto­buss. Tad viņš devās pāri Fārimagsgādei.

Autobuss bija gandrīz pilns, bet viņš atrada brīvu vietu paka­ļējā sēdeklī un ieslīga stūrī.

Viņš apzinājās, ka viņam nav reāla handikapa. Viņam pietrūka mūzikas, kaut kā galīga. Viņš sāka dungot. Blakus sēdošā sieviete atvirzījās nostāk. Nevarēja jau viņai neko pārmest. Tā bija driskainā melodija, kas ievadīja "Re minora tokātu". Nevis dorisko, bet gan jaunības dienu skaņdarbu. Kaspers ņurcīja rokā loterijas biļeti. Dānijas Loto bija sarežģīta būšana. Laimesti bija lieli. Laimestu biežums viens pret pieci. Izmaksas procents — sešdesmit pieci. Viena no labākajām loterijām pasaulē. Loterijas biļete bija mierinājums. Neliels, blīvs iespēju lauciņš. Neliels iz­aicinājums Visumam. Ar šo biļeti viņš meta izaicinājumu Mūsu TevsMāmiņai. Lai atklātu, vai Viņa eksistē. Manifestēdama to ar laimestu. Pašā aprīļa drūmajā, statistiskajā neiespējamībā.

3

Parastajai dzirdei un apziņai Kopenhāgena un tās priekšpilsē­tas atrodas horizontālā izpletumā no centra. Kasperam šī pilsēta vienādiņ bija atradusies piltuves iekšpusē.

Augšā pie malas, kur ir gaisma un gaiss, un jūras brīze, kas čabina koku lapotnes, atradās Klampenborga un Sellereda, un, aiz matiem pievelkot, arī Holte un Vīruma. Jau pie Bagsvērdas un Gladsakses sākās lejupslīde, un pavisam tālu apakšā atradās Glostrupa. Pār sīkstulīgu gruntsgabalu tuksnešiem klīda klaustrofobiska atbalss, Glostrupa un Hvidovre apsteidza Amageru, gluži kā dziedot tieši iekšā kanalizācijas caurulē.

Dižā poļu mūķene Faustina Kovaļska reiz sacījusi — ja vien cilvēka lūgšanas ir dziļas diezgan, viņš var ērti iekārtoties ellē. Kasperam agrāk vienmēr bija licies, viņa tā teikusi tāpēc, ka ne­kad nebija bijusi Glostrupā. Nu viņš bija te nodzīvojis sešus mē­nešus. Un bija to iemīlējis.

Viņš mīlēja grila bārus. Līnijdeju skolas. Hells Angels atbal­stītāju grupas. Zārcinieku darbnīcas. Kupātus gaļas veikalos. Nocenoto preču veikalus. īpašo gaismu virs savrupmāju dārziem. Eksistenciālo izsalkumu sejās, ko viņš satika uz ielas, izsalkumu pēc dzīves jēgas, viņam pašam tāds bija zināms. Un lāgiem šī at­pazīšana padarīja viņu pretdabiski laimīgu. Arī tagad, bezdibeņa malā. Viņš izkāpa Glostrupas centrālajā ielā, aplam laimīgs, bet ļoti izsalcis. Tas tā nevarēja turpināties. Pat Buda un Jēzus bija gavējuši tikai trīsdesmit četrdesmit dienas. Un pēc tam paziņo­juši, ka nu vairs nav nekāda prieka. Viņš apstājās pie ķīniešu restorāna Siestavejas stūrī un diskrēti palūkojās iekšā. Šodien strādāja vecākā meita. Viņš iegāja restorānā.

- Esmu atnācis atvadīties, viņš bilda, man pienācis izsau­kums. No Betijas. Carre cirks. Varietē Seebriigge. Pēc tam ame­rikāņu televīzija.

Viņš pārliecās pāri bāra letei.

- Nākamajā pavasarī es atbraukšu tev pakaļ. Nopirkšu salu. Riukiu arhipelāgā. Uzbūvēšu tev tempļa paviljonu. Pie burzguļojoša avota. Sūnām apaugušas klintis. Vairs nekādas stāvēša­nas pie eļļas katliem. Kamēr mēs skatīsimies uz saulrietu virs jūras, es improvizēšu.

Viņš pieliecās viņai klāt un klusi dziedāja:

Aprīļmēness apspīd rasas pilienus viņas kleita mikla ko tā nemana ilgi spēlē viņa sudraba lautu viņa bīstās nakts vienai istabā.

Divi tālbraucēji šoferi bija pārtraukuši ēst. Meitene veltīja Kasperam nopietnu skatienu, viņpus maigām, izliektām, ogļmelnām skropstām.

- Un kas man par to jādara? viņa vaicāja.

Viņš nolaida galvu tā, ka viņa lūpas gandrīz skāra viņas ausi. Baltu ausi. Kā krīta kranti. Izliektu kā Gili Travanganā atrastu gliemežvāku.

- Porciju ceptu dārzeņu, viņš čukstēja. Ar rīsiem un tamari mērci. Un manu pastu.

Viņa nolika ēdienu uz galda, aizpeldēja prom, kā Džakartas galma tempļa dejotāja. Atgriezās ar papīra nazi, nolika viņam līdzās aplokšņu kaudzi.

Nebija nevienas privātas vēstules. Viņš neatplēsa aizlīmētās aploksnes. Tomēr brīdi palika sēžam, paturēdams rokā ikvienu vēstuli, pirms ļāva tai nokrist. Viņš ieklausījās, cik tā brīva, kus­tīga, izceļojusies.

Kaudzē bija atklāta pastkarte ar ielūgumu uz izstādi, lai aplū­kotu modernās itāļu mēbeles, kurās sēdēšana ir tik neērta, ka to nevarētu noslēpt pat dzirkstošais vīns un būtu vajadzīgs hiropraktiķis, kas pavadītu uz mājām. Tur bija šaubīga izskata aploksnes no parādu piedziņas firmām ar nosūtītāja adresi Kopenhāge­nas ziemeļrietumos. Tur bija biļetes uz pirmizrādi jaunajā Operā. Amerikāņu aviokompāniju atlaižu piedāvājums. Vēstule no kā­das angļu enciklopēdijas par Great Personalities In 20th Century Comedy. Viņš ļāva tam visam nokrist uz galda.

Iezvanījās kāds telefons. Parādījās meitene, ar telefonu uz zel­tīti lakotas paplātes.

Viņi abi ar Kasperu saskatījās. Viņa pasta adrese bija kāds past­kastītes uzņēmums Gasverksvejā. Vēstules un pakas no turienes viņam piegādāja šurp, uz restorānu, divreiz nedēļā. Viņa dekla­rētā dzīvesvietas adrese bija cirkā Blaff Grendālsparkvejā. Uz turieni viņš reizi divās nedēļās aizgāja pēc vēstulēm no oficiālām iestādēm. Pastkastītes uzņēmumam bija pienākums ievērot kon­fidencialitāti. Grendālsparkvejas Soņja viņa dēļ ļautos sadedzi­nāties uz sārta. Nevienam nevajadzētu varēt viņu atrast. Pat Ieņēmumu dienests bija spiests atmest tam ar roku. Nupat kāds tomēr bija viņu sasniedzis. Viņš pacēla klausuli.

- Kā būtu, ja mēs piebrauktu pēc piecpadsmit minūtēm?

Tā bija gaišmatainā sieviete.

- Būtu pašā laikā, viņš atbildēja.

Sieviete nolika klausuli. Viņš palika sēžam ar dūcošo telefonu rokā.

Viņš caur uzziņām piezvanīja uz Bispebjergas slimnīcu. Viņu pāradresēja uz Bērnu psihiatrijas nodaļu. Tā — kopā ar Skolu psiholoģijas pārvaldi — izsniedza tikpat kā visus norīkojumus pie speciālista Kopenhāgenas reģiona bērniem.

Uzņemšanā viņu pāradresēja tālāk pie fon Hesenas.

Viņa bija bērnu psihiatrijas profesore, Kaspers bija sadarbo­jies ar viņu dažu grūto bērnu ārstēšanā. Bērniem šis process bija bijis atveseļojošs. Viņai tas bija bijis komplicēts.

- Te Kaspers. Pie manis ieradās vīrietis, sieviete un bērns. Desmitgadīga meitene, sauc Klāra Marija. Viņi saka, viņiem esot tavs norīkojums.

Ārste bija pārāk pārsteigta, lai jebko jautātu.

- Pie mums nav bijis bērns ar šādu vārdu. Vismaz manā laikā ne. Un mēs nekad nedotu norīkojumu. Ja nebūtu līguma.

Viņa sāka atvedināt atmiņā. Sāpīgas pagātnes druskas.

- Pie tevis, viņa sacīja, mēs jebkurā gadījumā izvairītos dot norīkojumu. Pat tad, ja mums būtu līgums.

Kaut kur viņai aiz muguras skanēja Šūberta "Klavieru trio Mi bemol mažorā". Priekšplānā dūca dators.

- Elizabeti viņš sacīja. Vai tu raksti iepazīšanās sludinā­jumu?

Viņas elpa aprāvās.

- Sludinājumi ir pārāk šaurs kanāls, Kaspers turpināja. Mī­lestībai vajadzīgs, lai cilvēks atveras. Saskarsmes virsmai ir jābūt lielākai par internetu. Tev noderētu ķermeņa terapija. Un kaut kas ai balsi saistīts. Es varētu tev pasniegt dziedāšanu.

Viss tik kluss. Klusumā viņš dzirdēja, ka vijoli spēlē īzaks Sterns. Kas maigs, tas ļoti maigs. Kas grods, tas ļoti grods. Ar tehniku nekādu problēmu. Un smeldze uz tās robežas, ka nav panesama.

Viņam blakus kāds stāvēja, tā bija meitene. Viņa nolika Kasperam priekšā papīra lapu. Baltu.

- Dziesma, viņa teica, dzejolis, uzraksti to!

4

Darfa Blīnova "Staļļus un ateljē" veidoja četras ēkas, kas ieslēdza lielu pagalmu, — administrācijas ēka ar trim nelieliem kabine­tiem, divām garderobēm un treniņu zāli. Manēža, celta kā astoņstūru tornis. Zema zirgu izjādes manēža, aiz kuras atradās staļļi un pastaigu aploki. Noliktava ar darbnīcām, šūšanas ateljē un mantu novietnēm bēniņos.

Cementu plānā kārtiņā klāja rāms, dzidrs lietusūdens. Ienā­cis pa vārtiem, Kaspers palika stāvam. Izlīda saule, vēja brāzmas bija aprimušas. Ūdens virsma sastinga spogulī. Vietā, kur spo­gulis beidzās, stāvēja melnais volvo.

Viņš aizgāja līdz pagalma vidum un palika stāvam, līdz potītēm ūdenī. Kurpes un zeķes piesūcās ar to kā sūkļi. Sajūta bija tāda, kā pirmajā maijā iebrienot fjordā pie telšu laukuma Rērvīgas ostā.

Mašīnas durvis atvērās, meitene aiztipināja gar mājas sienu. Viņai uz acīm bija saulesbrilles. Aiz viņas gaišmatainā sieviete. Kaspers pienāca klāt un atvēra viņām durvis.

Viņš iegāja manēžā, mazā lampiņa uz klavierēm bija ieslēgta, viņš iededza augšējo gaismu.

Telpā bija vēl ceturtais cilvēks, kāds vīrietis. Viņu būs ielaidis Dafijs. Vīrietis sēdēja aiz sešām krēslu rindām, pašā avārijas ejā, ugunsdzēsības dienestam tas nebūtu paticis. Viņam kaut kas rē­gojās pie vienas auss, gaisma nebija spoža, varbūt tas bija dzir­des aparāts.

Kaspers atlocīja salokāmo krēslu, paņēma sievieti zem rokas un aizveda līdz manēžas malai.

- Man jāstāv pavisam blakus, viņa sacīja.

Kaspers pasmaidīja viņai, meitenei, vīrietim pie ugunsdzēsī­bas durvīm.

- Tu sēdēsi šeit, viņš klusi teica. Vai arī tinieties prom.

Brīdi viņa palika stāvam. Tad apsēdās.

Viņš aizgāja atpakaļ pie klavierēm, apsēdās, novilka kurpes un zeķes, izgrieza ūdeni. Meitene stāvēja viņam cieši līdzās. Viņš atvēra klavieru vāku. Gaisotne bija visnotaļ saspīlēta. Ir svarīgi izstrāvot mīļumu un gaismu. Viņš izvēlējās āriju no "Goldberga variācijām". Rakstītām, lai vieglinātu bezmiega naktis.

- Es esmu nolaupīta, meitene sacīja.

Viņa stāvēja pie pašām klavierēm. Baltu seju. Tēma transponējās sava veida fūgā, ritmiskā kā gvanako, glaimīgā kā šūpļa dziesma.

- Es aizvedīšu tevi prom, viņš teica.

- Tad viņi kaut ko nodarīs manai mammai.

- Tev nav mammas.

Viņa balss pašam izklausījās tā, it kā piederētu kādam citam.

- Tu tikai to nezināji, viņa atteica.

- Vai viņa arī ir pie viņiem?

- Viņi dabūs viņu rokā. Viņi dabūs rokā ikvienu.

- Policija?

Meitene papurināja galvu. Sieviete saslējās. Mazais atskaņo­tājs, ko Kaspers izmantoja rīta treniņam, stāvēja uz klavierēm. Viņš izvēlējās kompaktdisku, pagrieza aparātu tā, lai sieviete un vīrietis nonāktu aiz stereo barjeras. Viņš ieveda meiteni skaņas aizvēnī un nometās viņas priekšā ceļos. Viņam aiz muguras Rihters uzsita pirmos akordus tā, it kā gribētu nobruģēt flīģeli.

- Kā tu piedabūji viņus atvest tevi šurp?

- Citādi es nedarītu kaut ko, ko viņi grib.

- Ko?

Meitene neatbildēja. Viņš sāka no apakšas. Saspringums kā­jās, ciskās, sēžā, gurnos un vēdera lejasdaļā bija paaugstināts. Bet ne krampjains. Nebija bijis ne seksuālas varmācības, ne kā tamlīdzīga. Pat viņai tas būtu izraisījis asins sastrēgumu vai re­zignētu zemspriegumu. Toties, sākot no pašas saules pinuma augšpuses, kur diafragma piestiprinās pie vēdera sienas, viņa bija savilkta. Dubultais muguras atliecējmuskulis bija nospriegots kā divas tērauda stieples.

Viņas labā roka, kas bija ārpus skatītāju redzesloka, noķēra viņa kreiso. Plaukstā viņš samanīja cieši salocītu papīru.

- Tu sameklēsi manu mammu. Un tad jūs atgriezīsieties pēc manis.

Mūzika izdzisa.

- Apgulsties! viņš sacīja. Tur, kur pieskarsies mani pirksti, sāpēs. Pieslēdzies sāpēm un ieklausies tajās! Tad tās pāries.

Mūzikas skaņa atgriezās. Rihters spēlēja tā, it kā gribētu iz­dauzīt taustiņus caur flīģeļa dzelzs rāmi. Sieviete un vīrietis bija piecēlušies kājās.

- Kur viņi tevi tura? Kaspers vaicāja. Kur tu guli?

- Nejautā vairs neko!

Viņa pirksti uztaustīja muskuļu mezglu, divpusēju, zem lāp­stiņas. Viņš ieklausījās tajā, sadzirdēja tāda mēroga ciešanas, kādas bērnam nebūtu jāpazīst. Viņā sakāpa balts, bīstams nik­nums. Sieviete un vīrietis ienāca manēžā. Meitene izslējās un ieskatījās viņam acīs.

- Tu darīsi tā, kā es teicu! viņa klusi sacīja. Vai arī nekad vairs mani neredzēsi.

Viņš pacēla rokas pie meitenes sejas un noņēma viņai saules­brilles. Sitiens bija trāpījis pa uzacs malu, asinis bija notecējušas, zem ādas, un sakopojušās virs žokļa kaula. Acs šķita neskarta.

Viņa uztvēra Kaspera skatienu. Acu nepamirkšķinādama. Iz­ņēma saulesbrilles viņam no rokām. Uzlika uz acīm.

Kaspers atvēra viņiem durvis.

- Sākumā ir svarīga kontinuitāte, viņš teica. Būtu lieliski, ja viņa varētu ierasties rītdien.

- Viņa iet skolā.

- Vislabāk ir strādāt kontekstā, viņš nerimās. Kāda īsti ir viņas situācija, vai tēvs ar māti ir šķīrušies, vai ir kādas grūtī­bas, noderētu drusku informācijas.

- Mēs tikai viņu pavadām, sieviete atteica. Mums vis­pirms vajadzīga ģimenes piekrišana.

Meitenes seja bija bezkaislīga. Kaspers pakāpās nost no ma­šīnas, tā ieripoja jūrā.

Viņš iebāza roku kabatā, lai sameklētu papīru, uz kā pierak­stīt. Izvilka spēļu kārti. Ar tintes pildspalvu uzšņāpa numurzīmi. Kamēr vēl spēja to atcerēties. Sākot ar četrdesmit gadu vecumu, īslaicīgā atmiņa mazpamazām sāk pieklibot.

Viņš manīja no apakšas nākam aukstumu. Atģida, ka viņam ir basas kājas. Manēžas zāģskaidas vēl arvien lipa pie pēdu apakšām.

5

Dzīvojamais vagons stāvēja aiz manēžas, blakus visādām elek­trības kastēm un ūdens pieslēgumiem. Viņš ieslēdza gaismu, apsē­dās dīvānā. Meitene bija iedevusi viņam A5 lapu, daudzkārtīgi salocītu un sapresētu mazā, loti cietā vīstoklī. Gauži lēnām viņš atlocīja to vaļā. Tā bija pasta kvīts. Meitene bija zīmējusi un rak­stījusi otrā pusē.

Zīmējums izskatījās pēc pirātu kartes bērna izpildījumā. Tajā bija uzzīmēta māja ar kaut ko darbarīku šķūnītim līdzīgu katrā pusē, zem mājas bija rakstīts "slimnīca". Zem zīmējuma bija rakstīti trīs vārdi — "Lone Vecmāte". Un "Kains". Viss. Viņš ap­grieza papīru otrādi un izlasīja kvīts tekstu. Sūtītāja bija viņa pati, meitene bija uzrakstījusi tikai savus priekšvārdus, Klāra Marija. Adresāta vārdu viņš pirmajā mirklī nevarēja salasīt, jo viņam pa­mira smadzenes. Viņš aizvēra acis un brīdi palika sēžam, seju iespiedis saujās. Pēc tam izlasīja vārdu.

Viņš piecēlās. No plaukta, starp notīm, viņš izņēma sīku, iesietu Baha "Klavieru grāmatiņu" un atvēra to. Iekšā bija nevis "Kla­vieru grāmatiņa", bet gan pase, starp pēdējām lapām atradās zīmīte ar vairākiem tālruņa numuriem.

Kaspers aiznesa telefonu uz dīvāna galdiņu un uzgrieza pašu augšējo saraksta numuru.

Rābijas fonds.

Runātāja bija gados jauna balss, viņš tādu agrāk nebija dzirdējis.

- Pilsētas galvenais ārsts, viņš sacīja. Vai varu runāt ar direktores vietnieci?

Pagāja minūte. Tad telefonam pietuvojās kāds ķermenis.

-Jā?

Tā bija apetītelīga balss. Pirms gada viņš bija saticis tās īpaš­nieci. Tolaik kodiens būtu maksājis kā augšējos, tā arī apakšējos zobus. Bet tagad ne. Balss bija piesmakusi un gandrīz nedzīva aiz bēdām.

Viņš nolika klausuli. Viņš bija dzirdējis vienu vārdu, ar to pie­tika. Tā bija balss, kurai ir pazudis bērns.

Viņš uzgrieza nākamo numuru.

- Starptautiskā skola.

- Te runā Kaspers Kronē, viņš sacīja, skautu pulciņa "Brī­vie putni" vecākais, man ir jānodod ziņa vienai no manām gai­dām, Klārai Marijai, par patruļas sanāksmi, kas ir pārcelta.

Balss nolcremšķinājās, cenzdamās savākties. Cenzdamās cauri šokam atcerēties, ko kāds tai piekodinājis sacīt.

- Viņa ir uz pāris dienām Jitlandē. Pie radiem. Vai varu no­dot viņai kādu ziņu, kad viņa atgriezīsies, vai kādu numuru, uz kuru piezvanīt?

- Tikai skautu sveicienu, viņš atbildēja. No Ballerupas vienības.

Viņš atgāzās dīvānā. Palika tā sēžam. Kamēr viss normalizē­jās. Izņemot koncentrēto aukstuma un baiļu punktu diafragmā.

6

Kopš 19. gadsimta vidus, kad Parīzē Džeimss Stjuarts Vecākais bija licis, lai viņu giljotinē, un pēc tam pacēlis savu nocirsto galvu un apokaliptisku aplausu pavadībā izgājis no Medrano cirka manēžas, nebija neviena, kurš būtu varējis uznest nāvi uz ska­tuves, tas bija grūtāk par visu. Kaspers bija mēģinājis divdesmit gadu, bet bez sekmēm, bezspēcība ņēma virsroku, arī tagad.

Šķērsojis Blegdamsveju, viņš iegāja pa vienu no sānu ejām, kas vērstas uz Feledparka pusi. Valsts slimnīca bija kā pelēkas cirka aizkulises pazemē — balto priekškaru klusinātība, cilvēku atkailinātība, uniformēti darbinieki. Hierarhijas. Raksturlomas. Lērums pulēta tērauda. Skaņa, ko rada neredzamas mašinērijas klātbūtne. Garša, ko rada adrenalīns siekalās. Sajūta, ka esi no­nācis pie pašas malas.

Viņš izkāpa no lifta. Ar spēļu kārti rokā izbūrās cauri balta­jam nodaļu labirintam, atrada īsto palātu un atvēra durvis.

Ārpusē, gaitenī, bija dienasgaismas spuldzes un aizliegums smēķēt. Viņam priekšā zilu tabakas dūmu mākonī peldēja antī­kas angļu BestLites lampas. Zemu virs grīdas, uz platā ķirškoka rāmī iegremdētas gultas, zīda spilvenu ieskauts, skrodera pozā sēdēja vīrietis un smēķēja cigareti. Bez filtra, toties ar saviem iniciāļiem zelta iespiedumā.

Pēc pusstundas man jābūt tiesā, vīrietis ierunājās. Nāc un apsveicinies ar Viviānu Bargo!

Sievietei bija gadi sešdesmit pieci, mugurā ārsta virssvārcis. Āda bija bāla, gandrīz caurspīdīga, gauži plāna, caur to viņš sa­klausīja viņas asinis, asinis un dzīvību. Viņa padeva Kasperam roku, sausu, siltu un stingru. Viņa bija La bemol mažorā, citos apstākļos viņš būtu varējis šai sievietē klausīties stundām ilgi.

- Pagājuši tikai pieci mēneši, kopš tu pēdējo reizi biji te, slimnieks sacīja. Es ceru, ka šis nav par apgrūtinājumu.

- Man bija uzstāšanās dienvidos.

- Tavas reklāmas nav bijis kopš Montekarlo. Tu neesi izbrau­cis no valsts.

Kaspers apsēdās atzveltnes krēslā. Palātā bija Karzamra pa­klāji uz grīdas, plaukti ar grāmatām, pianete, Ričarda Mortensena cirka attēli pie sienām, televizors, tik liels kā pārzāģētās sievietes kaste.

- Es izskatos labāk, nekā biji iedomājies, ko?

Kaspers pavērās savā tēvā. Maksimiliāns Krone bija nokrities vismaz par piecpadsmit kilogramiem. Brilles izskatījās par lielu. Spilveni nebija komfortam, tie turēja viņu sēdus.

- Man bija smalks ciemiņš. No Tieslietu ministrijas. Izskatī­jās pēc izvadītāja. Gribēja tavu adresi. Es palūdzu viņu iet ellē. Viņš apgalvoja, ka viņiem esot pret tevi sagatavota prasība par nodokļu nemaksāšanu. Un vēl kas ļaunāks Spānijā. Viņš teica, WVVF esot iekļāvis tevi melnajā sarakstā. Vai tā ir tiesa?

Slimnieks izbrīnīti nopētīja dēlu.

- Tu nekad neesi bijis īsti uzticams. Bet tu neesi bijis arī paš­nāvnieka tips…

Viņam rokā bija papīru žūksnis.

- Valsts slimnīcai pilsētas centrā bija laboratorijas un filiā­les. Es esmu konsultants apdrošināšanas lietās. Tāpēc arī es te varu veģetēt šajā pantomīmā par "Tūkstoš un vienas nakts" tēmu. Kamēr Viviānas pacienti noasiņo gaiteņos. Es nočiepu valsts un āmtes pieaicināto ekspertu sarakstu.

Tās bija piecas lapas, kādi divsimt vārdi un nosaukumi, dāņi un ārzemnieki, uzņēmumi un privātpersonas, viss juku jukām. Viens no tiem bija pasvītrots.

Kaspers to izlasīja, pasniedza papīrus atpakaļ. Viņš piecēlās, pārlaida rokas pār palātā esošajiem rekvizītiem. Pār sekcijas palisandru, lampu hromējumu. Pār lielo audeklu balti lakota­jiem rāmjiem.

- Tai jābūt viņai, Maksimiliāns Kronē bilda.

Palātā bija piekārti jauni aizkari, kā teātra priekškars. Kas­pers saņēma smago brokātu pirkstos.

- Kas ir H nodaļa? viņš ievaicājās.

Kaut kur telpā ieskanējās smalka baiļu džinkstoņa, it kā būtu uzsists pa kamertoni.

- Tāda neeksistē, baumas vien, kur tu esi par to dzirdējis? Ta it kā esot izveidota 90. gados. Izaugusi no sadarbības, kurā bija iesaistījusies Drošības policija, Policijas mobilā vienība, Finanšu uzraudzības komisija, Valsts ieņēmumu dienests. Pašvaldību no­dokļu iestādes un Konkurences padome. Kopā ar Kopenhāge­nas Fondu biržas uzraudzības nodaļu. Pēc lielajām uzņēmumu izzagšanām. Lai novērstu jaunā veida ekonomiskos noziegumus. Runā, ka viņi kaut ko atklāja. Kaut ko lielu. Ko viņi paturēja pil­nīgā slepenībā. Kaut ko tādu, kas lika viņiem izveidot atsevišķu iestādi. Es tam ne sūda neticu. Un viņi visādā ziņā nebūtu iejaukti sīka blēža banālajā nodokļu nemaksāšanas lietā. Kur tu esi par to dzirdējis?

Lielās slimības sākas ārpus fiziskā ķermeņa, Kaspers bija ievē­rojis to jau agrāk, dažkārt vairākus mēnešus pirms tam, kad tas izlauzās uz āru. Arī ap Maksimiliānu. Bija kāda izmaiņa, kaut kas svešs bija iespiedies viņa skaņas attēlā.

- Kā tur ir ar vardarbību pret bērniem, cik stipri drīkst sist?

- 1995. gada 14. jūnija likums Nr. 387 ar 1997. gada labo­jumiem. "Pret bērnu jāizturas, respektējot viņu kā personu, un pret viņu nedrīkst vērsties ar miesas sodiem un cita veida aiz­skarošām darbībām." Praksē tas nozīmē to, ka tu drīksti viņu paņemt atslēgas tvērienā. Bet nedrīksti uzsist ar delnas malu. Vai tu gaidi bērnu?

- Runa ir par audzēkni.

-Jaunu mazo Futitu?

Angļu klauns Tjūdors Hols, saukts ari par Futitu, bija pir­mais, kurš pa īstam taisīja naudu, manēžā līdzi ņemdams bērnu, savu trīsgadīgo dēlu.

Kaspers piecēlās kājās.

- Cik liels ir tas cipars? Maksimiliāns jautāja. Kuru tu esi parādā. Es zinu, izvadītājs man pateica. Četrdesmit miljonu. Es tos samaksāšu. Es pārdošu visu bodīti. Es varu sagrabināt četr­desmit miljonus. Es atgūšu savu advokāta licenci. Iešu aizstā­vēt tevi tiesā. Ar pieliktu sistēmu un visu pārējo. Es viņus nolikšu pie vietas.

Kaspers papurināja galvu.

Maksimiliāna roka nokrita uz papīriem.

- Viņi ietupinās tevi! Viņi izraidīs tevi no valsts! Tu nepagūsi satikt to sievieti!

Viņš uzspiedās augšā, balstīdamies pret gultas malu. Kā vin­grotājs, kurš līdztekās grib uzrauties balstā uz rokām.

- Slima sirds, viņš sēcošā balsī izgrūda. Nav diez ko labi klaunam. Čurā virsū rokai, kas pasniegta palīgā. Iznieko iespēju. Pēc tam kad tā sieviete jau gadiem ir ārpus tavas postošās dar­bības rādiusa.

Viņš pagriezās pret Viviānu.

- Kad viņš mirs — un arī viņam pienāks kārta —, viņš gribēs, lai zārkam pieskrūvē riteņus. Lai viņš pats var aizstumties no kapelas uz krematoriju. Un lai neviens nav jālūdz palīgā.

Viņa dusmas, kā vienmēr, bija monumentālas. Bet fiziskā bāze bija zudusi. Slimniekam sākās klepus, dziļš, dzīvībai bīstams.

Ārste ļāva viņam izklepoties, tad saudzīgi pacēla viņa ķer­meņa augšdaļu. Kaspers nolika spēļu kārti uz gultas malas.

- Ja tev vēl arvien ir pazīstams kāds, kurš var piekļūt

Centrālajam transportlīdzekļu reģistram, viņš sacīja. Tad tu varētu uzzināt adresi. Ar kuru šis numurs iet kopā.

Maksimiliāns bija aizvēris acis. Kaspers devās uz durvīm.

- Mēs redzējām pārraidi no Montekarlo, slimnieks ieru­nājās. Gan balvas pasniegšanu, gan tavu izrādi.

Kaspers apstājās. Maksimiliāns pasniedzās atpakaļ. Paņēma sievietes roku. Viņa seja ap acīm bija kļuvusi gluda, kā spāņu primadonnai.

- Mēs vēlējāmies, kaut tas nebeigtos. Tas bija tā, kā manā bēr­nībā. Tas ir vienīgais, kas nekad nedrīkst beigties. Mīlestība. Un lielās izrādes.

Tevs un dēls ieskatījās viens otram acīs. Nebija nekādu masku. Slimnieks izturēja to dažas sekundes, tad viņam tā kļuva par daudz.

Viņš pacēla rokas sev pie matiem. Tie bija rudi, saraini kā āpsim. Viņš nocēla tos nost. Tā bija parūka. Zem tās viņš bija gluds kā arbūzs.

- Kāda vilšanās, ne? Uztaisīju to pēc ķīmijterapijas. No sa­viem paša matiem. Cepuri nost. Liela mākslinieka priekšā!

Kaspers aizslāja atpakaļ pie gultas. Apskāva lielo, plikpau­raino galvaskausu un pievilka sev klāt. Viņš ieklausījās traģismā, kas cieši nogulsnējusies vai ap katru cilvēku. Skaņā, kura izteica visu to, kas varētu būt bijis, bet nekad nebūs.

Apskāviena brīdī Maksimiliāns bija sastindzis. Pēc mirkļa viņš raisījās vaļā.

- Gana, viņš noskaldīja. Jūtu, ka esmu Lācars. Suņi laiza mani. Kad es tevi atkal redzēšu? Pēc sešiem mēnešiem?

Ārste pieturēja Kasperam durvis.

- Meitene, Maksimiliāns no gultas sauca. Audzēkne. Viņas dēļ tu patiesībā atnāci? Vai tad ne?

Kasperam aiz muguras aizvērās durvis, ārste stāvēja viņam blakus.

- Es aizvedīšu tevi mājās, viņa teica.

7

Augsta ranga baltie klauni savu efektu balstīja uz to, ka partneris piespēlēja viņiem no apakšas. Ļoti reti sastopama ir autoritāte, kas balstās pati sevī. Viņam pretī esošajai sievietei tāda piemita. Tā strāvot strāvoja no viņas. Notīrīja ce|u, atvēra durvis.

Sieviete kaut ko gribēja no viņa, bet nespēja dabūt pār lū­pām. Pazemes stāvvietā viņa palika nekustīgi sēžam pie stūres, gaidīdama vārdus, tie nenāca.

Mašīna bija gara kā vilciena vagons. Kasperam gāja pie sirds veids, kādā bagātie uzostīja viens otru. Gluži kā Romeo un Džul­jeta. Pat viskvēlākajā kaislībā un mīlestībā no pirmā skata vienmēr augšējā labajā stūrī bija rezervēts neliels lauciņš konta izrakstam.

Viņš pasniedza Viviānai meitenes zīmēto karti. Viņa to atšif­rēja momentā, bez jautājumiem.

- Ir trīspadsmit reģionālās un valsts slimnīcas, viņa sacīja. Kēge, Gentofte, Herleva, Glostrupa, Hvidovre, Valsts slimnīca, Frederiksberga, Amagera, Roskilde, Hillereda, plus vēl mazā­kas slimnīcas Hersholmā, Helsingērā un Frederikssundā. Neviena no tām neatrodas pie ūdeņiem. Arī privātās slimnīcas ne.

- Klīnikas?

- Uz ziemeļiem no Kopenhāgenas un uz dienvidiem no Avedēreholmes kopā savs simts būs, poliklīnikas un specializētās klīnikas. Cik vecs ir zīmētājs?

- Desmit gadu.

Viņa norādīja uz to, ko Kaspers bija uztvēris kā šķūnīšus.

- Tie varētu būt ēkas spārni. Bērni sāk izprast perspektīvu apmēram astoņu gadu vecumā. Tas padarītu šo ēku pārāk lielu, lai tur būtu privātprakse. Neviena man zināmā vieta tā neiz­skatās.

Viņa iedarbināja mašīnu.

- Cik vecmāšu ir Kopenhāgenā?

- Savi pieci simti.

- Cik no tām ir I.ones?

- Viņas ir reģistrētas Vecmāšu asociācijā. Varu to noskaidrot.

- Stundas laikā?

Viņa pamāja ar galvu.

Viņi nogriezās pār Ezeriem, uzbrauca uz Gotersgādes. Kas­pers ieklausījās sievietē, viņš nezināja, kurp viņa brauc. Viņa piestāja malā, kaut kas bija izsitis viņu no sliedēm. Viņa palika sēžam un grābājamies ap stūri. Viņš izkāpa, lai dotu viņai laiku un mieru. Viņi bija apstājušies pie slēgtās teritorijas.

Ūdensizturīga saplākšņa nožogojums, ar kādu mēdz apjozt būvlaukumus, norobežoja daļu brauktuves un vairākas mājas Gammelmentas pusē. Piecdesmit metrus tālāk to pārtrauca stikla būris, vārti un divi policisti ķiteļos.

Viņš piegāja pie būra, aiz skaņu izolējošas ietaises sēdēja sie­viete civilās aizsardzības formastērpā.

- Vai varu iesūtīt pazīstamam zīmīti? viņš apvaicājās. Tuva rada. Dzīvības vai nāves jautājums.

Viņa papurināja galvu.

- Mums te spieto septiņsimt žurnālistu. No visas pasaules.

- Piezvanīt?

Viņa papurināja galvu. Ar acu kaktiņu Kaspers uzķēra aug­šējo vārdu uz plāksnītes, kurā bija uzskaitīti nogrimušu kuģu iz­celšanas uzņēmumi, palīdzības organizācijas un apakšuzņēmēji.

- Es esmu vecā Hannemana dēls, Kaspers bilda. Viņš tikko ir kļuvis par Selleredas Golfa kluba godabiedru. Veca vīra mūža sapnis.

- Viņš nespēs to novērtēt, sieviete attrauca. Viņš nomira astoņdesmitajos gados.

Kaspers notvēra rūtī pats savu seju. Tā bija balta kā pilnā grimā. Sievietes acīs iegūla bažas.

- Vai man izsaukt taksi?

Līdzcietība ielija viņam asinīs kā glikozes injekcija. Viņam sagribējās iesēsties viņai klēpī un visu izstāstīt. Viņš pamāja uz automašīnas pusi.

- Mans šoferis un dakteris gaida tepat.

- Vai ir vēl kāds cits vārds, atskaitot Hannemanu?

- Stīne Klausena. Inženiere.

- Tumšmate?

Viņš palocīja galvu.

- Kaut kādā sakarā ar ūdeni?

- Viņa ir no ūdens taisīta.

Sieviete ielūkojās izdrukā, kas stāvēja viņai priekšā.

- Viņai ir izsaukuma līgums. Ar taksometru firmām. īpa­šajā VIP režīmā. Tas nozīmē, ka viņa dzīvo viesnīcā. Royal vai Tre Falke. Ja kāds padzirdēs, ka tu to dabūji zināt no manis, es palikšu bez darba.

Viņš dziļi ievilka elpu.

- Eņģeļus, viņš sacīja, nevar atlaist.

Viņš iesēdās mašīnā blakus ārstei. Viņa sēdēja tajā pašā pozā, kādā viņš bija to atstājis.

- Viņš tagad mirst, viņa teica.

Viņš bija zinājis, ka taisni to viņa sacīs. Personiski viņam tā nebija problēma. Viņš jau sen bija samierinājies ar nāvi. Tevs Pio reiz bija sacījis, ka, mazliet plašākā perspektīvā skatoties, mēs visi atrodamies galējā stāvoklī. Vienīgā starpība ir tā, ka daži atrodas galējākā stāvoklī nekā citi.

Tāpēc tas, kas notika, nenotika ar viņu, izmainījās apkārtne. Vienā brīdī pilsēta bija gaismu neatstarojoša atklātne, nākamajā mašīna peldēja pa skaņas izolētu pazemes pasauli.

- Viņš izskatījās vesels.

- Prednizons. Ķīmiska čaula.

- Vai viņš pats to zina?

Viņi bija pabraukuši garām Zooloģiskajam dārzam un Solbjergas kapiem. Viņš neatjēdza, kā viņi bija tikuši līdz Roskildevejai.

- Parasti cilvēks to zina ar vienu daļu būtības. Un ar lielāko daļu būtības negrib to zināt.

Viņa nogriezās uz Glostrupas pusi, uzbrauca uz apvedceļa, nobrauca no tā caur rūpniecisko kvartālu, novietoja mašīnu aiz pagalma.

Viņa sāka raudāt. Klusi, bet neapvaldīti un aumaļām. Viņa no­rādīja uz cimdu nodalījuma pusi, Kaspers padeva viņai papīra kabatlakatiņu paku.

Viņš bija kļūdījies par to naudu. Viņas bēdas nāca no liela dziļuma, dziļāka par vērtspapīru depozītu.

Viņa izšņauca degunu.

- Pastāsti kaut ko par viņu! viņa lūdza. No savas bērnības.

Viņš pavērsa savu dzirdi pāri bērnībai, saklausīja kartupeļus.

- Man bija desmit gadi, mēs dzīvojām Skodsborgā. Viņi vien­mēr bija nomadi, arī pēc tam, kad viņš bija sācis pelnīt naudu. Viņi nekad neiekārtoja vairāk par vienu istabu katram, plus manu istabu, gluži kā dzīvojamos vagonos. Pārējās tika aizslēgtas, lai taupītu siltumu. Viņi mainīja dzīvesvietu reizi gadā, Skods­borgā bija rekords, tur mēs nodzīvojām gandrīz četrus, tur vi­ņiem bija trīs bēgšanas ceļi — zunds, piekrastes dzelzceļš un Strandvejena. Tur es sāku žonglēt. Es strādāju ar kartupeļiem. Biju salicis uz grīdas segas un pledus, tikpat radās vibrācija, kad nenoķēru. Kādu dienu viņš laikam bija to sadzirdējis, jo pēkšņi viņš stāvēja durvīs.

Aizvēris plakstus, viņš to ieraudzīja savu acu priekšā.

- Tie bija septiņdesmitie gadi, īstas nabadzības jau vairs ne­bija, bet viņš bija tādu pieredzējis. Zēna gados viņš bija dzīvojis badā un pārdevis krustnagliņas, un dziedājis namu pagalmos, viņš tā arī nav ticis tam pāri, tas ir tāpat kā ar cirka artistiem, kas kara laikā sabija koncentrācijas nometnēs, tas nekad nepāriet. Tāpēc viņš pameta cirku, viņš redzēja tikai vienu izeju — aug­stāko izglītību un drošus ienākumus. Un nu viņš stāvēja durvīs. Skolas grāmatas neatvērtas gulēja uz galda. Viņš paskatījās uz mani. Ir pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi. Viņš būtu varējis mani aizsūtīt uz Herlufsholmas privāto internātskolu, viņš būtu varējis mani nodot par mācekli pie krāsu tirgotāja, viņš būtu va­rējis mani saliekt ragā. Bet viņš tikai palika stāvam durvīs, pa­visam kluss. Un tad es sajutu, kas notiek viņā iekšā. Mēs abi to sajūtām. Ka viņš atskārta, ka dažreiz ilgas ir lielākas par cilvēku. Un ka tad, ja tās aptur, cilvēks noiet dibenā. Tā nu viņš atmugu­riski izgāja laukā, nesacījis ne vārda, un aizvēra durvis, pavisam klusītēm. Mēs nekad par to nerunājām. Bet viņš vairs nekad ne­ienāca pie manis nepieklauvējis.

Viņas acis bija piekaltas viņa lūpām. Kad cilvēks iemīlas seš­desmit piecu gadu vecumā, sajūta droši vien ir tāda pati kā piec­padsmit gados. Ja viņš rādītu diapozitīvus un stāstītu anekdotes par Maksimiliānu, viņa trīs mēnešus paliktu sēžam pie viņa kājām.

- Tādu mirkļu dēļ kā šis es viņu mīlu, Kaspers sacīja.

Situācija bija pilnskanīga. Ir svarīgi aiziet pašā labākajā brīdī.

Viņš izkāpa no mašīnas.

Viņa izkāpa pa savu pusi, apgāja apkārt radiatoram.

- Un pastarpu šiem mirkļiem, viņa ievaicājās, kas bija tad?

Viņš tomēr bija kļūdījies, par to iemīlēšanos. Sešdesmit pie­cos gados cilvēks grib vairāk, lielāku kopsakaru.

- Viņi centās viens otram noraut galvu, viņš atbildēja. Pa­starpu šiem mirkļiem bija nepārtraukta Brovallas kauja.

Viņš bija sācis iet, ārste viņu panāca un gāja līdzās.

- Kā ir ar piedošanu?

- Tas bija pirms trīsdesmit gadiem. Esmu visu piedevis.

Viņa ieķērās viņam rokā.

- Tu esi piedevis zināmu procentu. Ja mums izdosies šo pro­centu paaugstināt, vēl nebūs par vēlu iegūt laimīgu bērnību.

Viņš mēģināja tikt vaļā, nesekmīgi, viņai satvēriens bija kā Falck glābējam.

- Pārāk vārīga būšana, viņš sacīja. Viņš un es, mēs abi esam piedzīvojuši dziļas traumas.

- Jūs abi esat kaušļi. Jūs esat villojušies četrdesmit gadu. Ta­gad jums ir ne vairāk kā trīs nedēļas, lai noslēgtu mieru.

Viņa devās atpakaļ uz mašīnu. Viņš sekoja pakaļ.

- Trīs nedēļas?

Viņa iesēdās mašīnā.

- Viņš ir stiprs kā vezumnieks, Kaspers atteica.

- Es vadu Valsts slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļu. Esmu bijusi klāt tūkstoš piecsimt nāves procesos. Ir atlikušas ne vai­rāk kā trīs nedēļas.

Viņa gribēja aizvērt durvis, viņš neļāva.

- Nāve nav noslēgums. Es esmu dziļi ticīgs. Pēc pēdējā elpas vilciena iestājas ģenerālpauze. Pēc tam apziņa iemiesojas jaunā fiziskā ķermenī, un atkal spēlē mūzika.

Viņa ielūkojās viņam acīs.

- Ko man, vienai guļot gultā, viņa sacīja, līdz apziņa, ka kaut kur uz pasaules ir kāds zīdainis, kurš sūc pupu, un ka šajā zīdainī mājo apziņa, kas piederējusi manam mīļākajam?

Viņš atbalstījās pret mašīnu. Neapbūvētajos gruntsgabalos zāli vēl klāja sarma.

- Es mīlu viņu, viņš sacīja.

- Es arī, viņa atteica.

Viņš pieliecās pie viņas.

- Vai tas apstāklis, ka esam satikušies šajās dziļajās jūtās, varētu būt par atspēriena punktu aizdevumam piectūkstoš kronu apmērā?

Viņa sameklēja savu maku, atvēra to, iedeva viņam divas tūk­stoš kronu naudaszīmes. Aizvēra durvis, nolaida logu.

- Kas tur ir ar to bērnu? viņa vaicāja. Un zīmējumu?

Viņas acis bija ietilpīgas. Viņš būtu varējis tajās iesēsties ar

visām savām bēdām, un tur vēl būtu palikusi brīva vieta. Viņš papurināja galvu.

- Nepārproti mani, viņa sacīja. Tev būs jāmaksā man procenti. Diskonta likme plus divi procenti.

Logs aizvērās, mašīna iedarbojās un uzņēma ātrumu. Kā brau­cot pa Jitlandes apļa ārmalu. Viņš sajuta nevilšu apbrīnu pret tēvu. Par to, ka Maksimiliānam, ar visām viņa psiholoģiskajām novirzēm, tomēr ir izdevies nocopēt ziloneni.

8

Viņš iegāja kabinetā un nolika sievietes dotos divus tūkstošus kronu Dafijam uz galda.

- Daļa iekavētās īres naudas, viņš sacīja.

Pārvaldnieks pasniedza viņam vēstuli, bez pastmarkas, ar kur-

jerdienesta zīmogu. Padeva viņam papīra nazi no galda.

Aploksnei piemita transcendentāla izsmalcinātība, kas nav izskaidrojama dabaszinātniskās kategorijās, bet ir sastopama, kad iekšā ir gan vēstule, gan čeks. Vēstulē bija divas mašīnrak­sta rindiņas.

"Ar šo paziņojam, ka Klāra Marija turpmāk neieradīsies uz nodarbībām. Pielikumā divdesmit tūkstoši."

Nekāda paraksta. Čeks bija bankas izsniegts.

Viņš apsēdās uz krēsla. Kad esi nonācis pašā dibenā, labums ir tāds, ka zemāk vairs nav, kur krist.

Atvērās durvis. Tās pieturēja zēns ar vīraka traukiem. Kabi­netā ienāca Merks.

- Tu esi izraidīts no valsts, viņš sacīja. Tev ir astoņpadsmit stundu, lai nokārtotu, kas kārtojams. Rīt no rīta tevi iesēdinās lidmašīnā uz Madridi.

Varbūt nekāda dibena nav. Varbūt ir mūžīgs kritiens. Kas­pers piecēlās. Atvēra durvis. Izgāja pagalmā.

Viņš nometa žaketi. Kreklu. Divi strādnieku pulciņi kvernēja uz soliem pie noliktavu ēkām. Bariņš kostīmu šuvēju, kurām darbs bija beidzies, dzēra kafiju, sasēdušas ap vienu no galdiem. Viņš novilka kurpes un zeķes. Bikses. Nu viņš stāvēja vienos arlekīna zīmējuma bokseršortos. Šūtos no zīda. Viņam ar zīdu bija tā, kā savulaik Vāgneram.

- Visu prom, viņš teica šuvējām. Ir svarīgi visu atdot prom. Bagātnieks no Bībeles līdzības tā izdarīja. I.ists tā izdarīja. Vitgenšteins. Longčenpa tā izdarīja septiņas reizes. Kad vairs nav nekā, ko cilvēkam atņemt, viņš ir brīvs.

Viņš gaidīja. Varbūt viņš bija izbiedējis Merku. Lai izraidīša­nai no valsts būtu juridisks spēks, tā ir jāpaziņo arī rakstveidā.

Nočaukstēja papīrs, Mērks stāvēja viņam aiz muguras.

- Vai vārds "Kains" Tev kaut ko izteiktu?

- Svaigā atmiņā. No Bībeles stāstiem.

- Josefs Kains.

Kaspers neatbildēja.

- Izraidīšana no valsts, ministrijas ierēdnis sacīja. Tavā ža­ketē ir taksometra kvīts. Uz kuras ir tālruņa numurs. Ja nu tev kaut kas ienāk prātā. Par tavu mazo audzēkni.

Kaspers aizvēra acis. Kad viņš tās attaisīja vaļā, Merka vairs nebija. Kāds bija aplicis viņam ap pleciem segu, tas bija Dafijs.

Viņi sēdēja viens otram pretī, pie rakstāmgalda. Kaspers bija ieti­nies pledā, tas bija garš kā balles kleita. Viņš bija pamiris. Varbūt no aukstuma.

Dafijam priekšā atradās pirmītējā vēstule, viņš būs to izla­sījis.

- Šī audzēkne man šo to nozīmē, Kaspers sacīja. Viņi ir parādā man naudu, viņi vairs neatgriezīsies. Man nav ne adre­ses, ne kādu pēdu.

Pārvaldnieks pacēla plaukstu. Ta bija tukša. Viņš apgrieza to otrādi. Arī otrā pusē nekā. Viņš pārvilka to pār galdu. No galda virsmas izlīda vizītkarte.

- Garais. Ķeizars. Viņam tā bija makā.

Kaspers pacēla vizītkarti. Uz tās bija iespiests vārds, Aske Brodersens. Apakšā ar zīmuli pierakstīts tālruņa numurs, kas sākās ar "70". Viņš apgrieza vizītkarti. Otrā pusē ar to pašu zī­muli bija uzrakstīts kāds vārds vai vietas nosaukums, Borfelta.

- Šie vārdi uzziņās nav pieejami, Dafijs bilda. Numurs nav reģistrēts.

Kaspera bērnībā telšu strādniekus un amatniekus sauca par "cirka speciālistiem". Viņi bija dāņi. Sezonas sākumā viņi izlīda no zemes, oktobrī pazuda bez pēdām. Vēlāk viņus pārdēvēja par "tehniskajiem darbiniekiem". Nu tās bija poļu vai marokiešu brigādes, kas brigadiera vadībā ceļoja pa Eiropu kā augsti spe­cializētas kuģa apkalpes. Kad cirks iebrauca dokā, viņi devās tālāk uz nākamo vietu. Viņu skanējums bija palicis nemainīgs, tajā bija dzirdama disciplīna, profesionāla pašpārliecinātība un brutāla efektivitāte. Viņam tas vienmēr bija paticis, viņš to bija dzirdējis kopš pirmās reizes, kad satika Dafiju, arī tagad.

Bet bija bijusi vēl kāda skaņa, to viņš bija palaidis garām. Līdz šim brīdim.

Pārvaldnieks nolika viņam priekšā telefonu. Kaspers vērās laukā pa logu.

- Diez cikos riet saule? viņš jautāja.

Dafijs pagriezās pret plauktu. Tur bija daudz rokasgrāmatu. Pārāk daudz pārvaldniekam, kurš skolā nav gājis vairāk kā sep­tiņus gadus. Plauktā bija arī universitātes gadskārtējais alma­nahs ar kalendāru. Dafijs atvēra to.

- Pēc piecpadsmit minūtēm, viņš atbildēja.

- Tad es gribu piecpadsmit minūtes pagaidīt. Runāšana man vislabāk sanāk saulrietā.

Pārvaldnieks pacēla abas rokas. Pārlaida tās pār galda virsmu. No nekurienes izlīda Kaspera tintes pildspalva, vizītkartes, sīk­nauda. Loterijas biļete. Atslēgas. Atskaitot to, kuru Kaspers bija iedevis Astai Borello.

- Mont Rlanc Legend, Dafijs sacīja. Lieliem parakstiem.

Bet pārējās kabatās nav atsvara. Ne kredītkaršu. Ne portmoneja. Banknotes šur un tur. Nauda nav uz palikšanu. Ne vadītāja ap­liecības. Ne pastāvīgas adreses. Cilvēks bez saknēm. Profesio­nāļa skatījumā. Neuztver to personiski!

Tā nebija Kaspera paša griba, kas uzrāva viņu kājās. Pats viņš labprātāk būtu palicis sēžam. Tās bija oranžās, bezpersoniskās dusmas, ko uzjundi pamatota kritika.

Līdz galdam bija nepilns metrs. īsajās distancēs viņš bija ašs kā ķīniešu galda tenisists.

Viņš nepaguva. Dafija labā roka izšķīda. Tūdaļ pat rematerializējās. Ar konisku statīvu, apvilktu ar ādu, tik garu kā divas treš­daļas biljarda nūjas. Apstrādātu kā pātagu. Ar gludu lodi galā, tik lielu kā stikla acs.

Tā bija zvēru dresētāja runga. Kasperam tādas bija palikušas atmiņā no 60. gadu sākuma, kad vēl plēsīgo zvēru menažērijas nebija aizliegtas. Vīrs, kam bija kārtīgs labās puses sitiens un kas zināja, kur jātrāpa, varēja ielauzt galvaskausu lauvam.

Kaspers apstājās. Viņš bija palaidis garām šos Dafija būtī­bas izsmalcinātos toņus. Gluži kā ar jaunības dienu Bēthovenu. Pasaule tikai tagad pamazām atklāja viņu. Klusinātie dārgumi bija noslīkuši starp vēlākā laika virsotnēm.

Pārvaldnieka rokas izkrita no redzesloka. Atgriezās klātienē. Ar laboratorijas statīvu, bļodiņu ar neapstrādātiem dimantiem, sērkociņu kastīti, divām glāzēm, sļivovicas pudeli. Viņš iestip­rināja dimantu statīvā, pielēja glāzi ar alkoholu, sasildīja to plaukstā, uzšķīla sērkociņu. Pielika to pie šķidruma virsmas. Zila, kāra, nemiera dzīta liesma līpinājās gar glāzes malu. Viņš pa­stūma glāzi zem dimanta. Liesma aizķēra minerālu, tas sāka kust un pilēt glāzē, tas bija gabalu cukurs.

Kaspers ieklausījās saulrietā. Pievilka telefonu pie sevis, sa­koncentrējās un uzgrieza uz vizītkartes rakstīto numuru.

-Jā?

Runātāja bija sieviete mazliet pēc četrdesmit.

- Esmu ļoti tuvs Askes draugs, viņš teica. Es redzēju sapni, kuru gribu viņam izstāstīt.

Sieviete aizgāja, klausuli atstājusi guļam, viņa bija prom piecpa­dsmit sekundes. Viņš būtu varējis atvienot sarunu, visa informā­cija, kas viņam vajadzīga, bija rokā. Bezspēcība un absurda cerība kaut kur fonā sadzirdēt Klāras Marijas balsi lika viņam neatlaisties.

Sieviete atnāca atpakaļ.

- Viņš ir aizceļojis.

- Ne tālāk par vīriešu tualeti, viņš attrauca. Manuprāt, tev jāaiziet uz turieni viņam pakaļ. Šis ir dziļš sapnis. Viņam ļoti nepatiktu, ja viņš to neuzzinātu.

Viņš būs stāvējis līdzās, tagad viņš paņēma klausuli.

- Tu esi dabūjis savu naudu. No kurienes tev šis numurs?

- Klāra Marija, es gribu runāt ar viņu.

Viņš dzirdēja savu balsi no malas. Ta piederēja cilvēkam, kas kuru katru brīdi zaudēs savaldīgumu.

- Viņa ir sista, viņš teica. Tur sanāk lieta par vardarbību, es aprunājos ar advokātu.

Klausule tika nolikta.

Verdošais cukurs čukstēdams pilēja sļivovicā. Dafijs piestūma glāzi Kasperam.

- Klaidoņa dzīve ir paciešama līdz četrdesmit gadiem, pār­valdnieks ierunājās. Pēc tam vajag pastāvīgu dzīvesvietu, lai apturētu lejupslīdi. Jo īpaši tad, ja tā ir tik strauja kā tavējā.

Kaspers iedzēra. Aizvēra acis. Bija fizisks pacēlums, kādu droši vien izjūt lielie plēsīgie putni, paceldamies spārnos. Koncen­trētie augļi, alkohols, cukurs un tropu svelme izšāvās caur ķer­meni, nonāca pašos tālākajos kapilāros. Aiztrauca badu, salu un nogurumu. Applūdināja ciešanas ar zeltainu gaismu.

- Un šī dziļā gudrība, viņš atteica, tad nu tavā gadījumā ir novedusi pie žilbinošās pārvaldnieka karjeras Glostrupā.

Dafijs pasmaidīja. Kaspers to redzēja pirmo reizi. Sešos mē­nešos, kopš viņš šo vīru pazina.

- Man piepalīdzēja tiesas spriedums. Man iedeva četrus ga­dus nosacīti. Ar noteikumu, ka es mainīšu arodu.

Kaspers savāca savas mantas. Paņēma rokā vēl arvien kar­sto glāzi. Nolika čeku uz galdu.

- Daļējai parāda atmaksai, viņš noteica.

Dafijs apnāca apkārt galdam. Atvēra viņam durvis.

- Kāpēc saulrietā? Kāpēc runāšana vislabāk sanāk saulrietā?

Kaspers palūkojās uz pārvaldnieka rokām. Dafijs būtu varē­jis būt tik slavens, cik slavens Bahs kļuva tikai pēc nāves. Tik ba­gāts, cik bagāts Rihters nekad nebija kļuvis. Un nu viņš stāvēja, pieturēdams durvis.

Kaspers norādīja uz saulrieta debesīm pār pilsētu.

- Ieklausies! viņš mudināja.

Skaņa nebija nedz skaļa, nedz skaidri izteikta. Tā bija apslā­pēta, daudzveidīga akustiskā sega. Pilsētas baznīcu zvani iezva­nīja saulrietu.

- Tonis, kurā tie ir uzskaņoti, veido pamattoni mažora vai minora trijskanī. Virstonis, kas atrodas oktāvu un vēl mazo vai lielo tercu augstāk, vibrē kopā ar pamattoni. Pilsēta ir skaņu karte. Gruntviga baznīca. Uzskaņota uz Re. Un virs tā skaidri dzirdams Fa diēzs. Šai baznīcai ir tikai tas viens lielais zvans. Pestītāja baznīcas zvanu spēle, ne ar ko nesajaucama. Tā ikkatra baznīca ir unikāla. Tāpēc tad, ja tu runā pa telefonu saulrietā un klausies garām balsīm, un spēj kompensēt skaņu attēla plaka­numu, tu iegūsti priekšstatu par to, kur skaņas kartē atrodas cilvēks, ar kuru tu sarunājies.

9

Viņš apsēdās uz gultas. Dzēra lēnām. Tumši dzintarainajā šķid­rumā bija viss. Tas nomierināja un piesātināja, tajā bija skaid­rība un ekstāze. Tas nomērdēja slimos nervus un stimulēja veselos. Viņš pacēla glāzi un ļāva, lai tā salauž pēdējos gaismas starus, kas krita pa logu. Nekad gaisma nebija tāda kā aprīlī. Tai piemita šarmanta, optimistiska neuzticamība kā pārsolītai rokai pokerā. Tā deva pavasara apsolījumu, kaut nebija pārlie­cināta, ka varēs to turēt.

Viņš izvilka atvilktni, lielu, plakanu kvadrātu. Šādās atvilk­tnēs arhitekti glabā savus projektus, tā bija Stīnes atvilktne. Pēc viņa pasūtījuma viņai to bija izgatavojuši mēbeļu dizaina stu­dijā Rud. Rasmussen.

Kamēr nebija atvilktnes, viņa nekad neko neatstāja pie viņa. No rīta visu savāca, metodiski, ļoti bieži, kamēr viņš vēl gulēja. Kad viņš pamodās, viss jau bija prom, nekādu fizisku pēdu, pali­kusi tikai skaņa.

Viņš bija meklējis Stīni, kad viņa bija prom. Vannas istabā. Viņš bija cerējis, ka viņa būs atstājusi kādu krēmu, zobu birsti, nebija nekā. Kādu vakaru, kad viņi sēdēja un ēda, viņš to bija pateicis.

Es varētu atbrīvot pāris plauktus skapī.

Viņa bija nolikusi nazi un dakšu un noslaucījusi muti. Viņa to darīja delikāti, bet reizē kā dzīvnieks, tā, kā mazgājas kaķis, veidā, kādā delikāts ir jaguārs.

- Tu es dzirdējis par vudū, viņa sacīja. Pirms vairākiem ga­diem mēs Haiti salā tīrījām gruntsūdeņus. Nodaļas vadītājs no COWI mūs brīdināja, lai nekad neatstājam savas personiskās mantas. Ja burvis kaut ko grib no tevis un dabū rokā kādu tavu lietu, viņš iegūst varu pār tevi.

Ēdiens viņam mutē bija pārvērties par poliestera pildījumu.

- Mēs vairs nevaram tikties, viņš teica. Ja tu tā uz mani skaties. Es nespēju paciest pazemošanu. Mēs esam pazīstami pusotru mēnesi. Es esmu izturējies ar absolūtu respektu. Pret tevi. Pret visām sievietēm. Kā tas mazais puika, kurš pār žogu lūr uz kaimiņu meiteni. Bet pats nekad nelec pāri. Vienmēr gaida, kad viņa gribēs spēlēties.

- Bet kurš dziļāk sirdī perina plānu, viņa turpināja. Par to, kā dabūt savā varā visu savrupmāju kvartālu.

Pēc nedēļas viņam bija uztaisīta atvilktne. Viņš nebija neko tei­cis, viņa atnāca, un mēbele bija iebūvēta dzīvojamā vagona sienā, un atvilktne attaisīta vaļā. Ne vārda nesacīdama, viņa bija pār­laidusi rokas pār koku, no kura tā darināta, izvilkusi to laukā, aizstūmusi ciet. Tai mēru viņš bija noņēmis pēc viņas dzīvokļa atvilktnēm. Tā precīzi derēja divdesmitpiectūkstošajām kartēm.

Nākamajā reizē viņai līdzi bija mape. Neko nebilzdama, viņa bija atstājusi divdesmitpiectūkstošās kartes, futrāli ar cirkuli, koppapīru. Pēcāk tās bija tur palikušas.

Tas joprojām atradās turpat. Viņš izņēma cirkuli, kartes, vienā no tām bija Kopenhāgenas osta mērogā 1:25 000. Viņš atsauca prātā telefonā dzirdēto skaņas attēlu.

Priekšpusē atradās Marmora baznīcas zvani, elektriski pa­stiprināti, taču surdinēti, lai neuzmodinātu Amālienborgu. Brī­vos apstākļos, attālumam līdz skaņas avotam divkāršojoties, skaņas spiediena līmenis samazinās par sešiem decibeliem. Ar cirkuli viņš kartes apakšmalā dotajā mērogā nomērīja mazliet vairāk par četriem kilometriem. Baznīcai esot centrā, viņš uzzī­mēja apli ar šāda attāluma rādiusu.

Grundtviga baznīca atradās skaņu attēla dibenplānā, tomēr bija skaidri saklausāma. Šķita, lielais zvans, pavisam viens, vib­rējot, spēlēja korāli "Nu ieskanas Ziemsvētku zvani", tas arī bija Re, komponists bija atdarinājis zvana skaņu. Tāpēc liela bija varbūtība, ka telefons atradies augstu virs zemes. Augstāk par divdesmit metriem, kas to atbrīvojis no Esterbro un Nerrebro namu jumtu ietekmes. Pēc viņa aplēsēm, attālums bija kilometri pieci. Viņš dzirdēja Pestītāja baznīcas zvanu spēli. Skaņas attēla perifērijā atradās Rātsnama zvani, viņš būs trāpījis uz stundas ceturkšņa iezvanīšanu. Tie bija izgatavoti no dzelzs rūdas, nevis bronzas, skanējums bija ciets, un frekvence ne tik tīra kā baz­nīcas zvaniem. To attālums līdz telefonam bija pieci kilometri. Grundtviga baznīcai esot centrā, viņš uzvilka vēl vienu apli ar attiecīgu rādiusu. Abiem apļiem bija kopīgs laukums, kurā atra­dās viss ārējais Esterbro.

Viņš ieklausījās vēlreiz. Viņš identificēja Anglikāņu baznīcu un Svētā Jēkaba baznīcu, to interference veidoja jaušamu ma­žora — La līdz Re — toņkārtu vainagu. Viņš uzzīmēja vēl divus apļus.

Tie pāršķēla abus sākotnējos piecdesmit metrus no sauszemes. Uz ziemeļiem no ieejas Kopenhāgenas ostā. Iepretim Tipenas dabas parkam, divpadsmit metru dziļos ūdeņos. Viņš būs dzir­dējis aplam.

Viņš iedzēra no glāzes. Sakāves spilgtumā viņš dzirdēja visas ska­ņas itin kā pavisam tuvu. Nekad skaņas nebija tādas kā aprīlī. Ne lapu koka zaros. Ne augāja, kas apslāpētu atstarošanos un izkliedēšanos. Viņš saklausīja pēdējo darbdienas satiksmi no Glostrupas. Tālo dūkoņu no Ceturtā apvedceļa. Putnus purvā. Šuvēju balsis. Pacilājumā par saulrietu. Par darbdienas beigām. Reizē ne gluži klātbūtnīgas. Daļa viņu būtības jau bija devusies mājup. Lielākajai tiesai bija bērni. Pēc bērnu piedzemdēšanas sieviešu balsīs iegūla smagums. Ostinato.

Pirmajā dienā, kad saulē bija pietiekami silti, lai stundas ce­turksni pasēdētu aizvēnī, pusdienlaikā viņš bija gājis pāri pa­galmam. Pa labu gabalu saklausījis sieviešu balsis. Ne vārdus, bet skanējumu, viņas runāja par bērniem. Viņas bija pasauku­šas viņu, viņš bija piesēdis uz sola. Viņu acis bija glāsmainas un šķelmīgas, grimstot bezriska flirtā, ko piešķir apziņa, ka mājās ir pastāvīgs vīrietis. Parasti viņam tas gāja pie dūšas kā silta vanna. Viena bija apjautājusies: "Kāpēc tev nav bērnu?"

Viņš jau agrāk bija ievērojis šo šuvēju.

- Neesmu varējis atrast sievieti.

Viņas smaidīja, viņš smaidīja, viņas nesaprata, ka tā ir taisnība.

- Tas ir viens skaidrojums, viņš sacīja. Otrs — ka pēc lai­ciņa mūsu vairs nebūs, pēc laiciņa bērni būs veci, iedomājieties pašas, viņiem ir astoņdesmit gadu, dzīvesbiedri miruši, nav ne­viena liecinieka pirmajiem trīsdesmit viņu mūža gadiem, un tad viņu vairs nav, tāds ir otrs skaidrojums.

Viņas atrāvās no viņa. Pirmītējā sieviete bija tā, kas vēl ko bilda.

- Man likās, tu es klauns.

Viņš bija piecēlies kājās.

- Es esmu mūziķis, viņš teica. Man ir dils ar Mūsu TēvsMāmiņu. Ka es spēlēšu visas notis. Arī melnās.

Pēc tās reizes latentā erotika bija atvēsusi. Šis tas bija atkal iekvēlojies. Bet nekas vairs nebija kā iepriekš.

Viņš uzlika uz glāzes grāmatu. Lai mazinātu izgarošanu. Tās bija Junga atmiņas. Jungs bija rakstījis, ka alkoholā cilvēks meklē pats savu garīgumu. Jungs būs zinājis, ko runā. Viņš būs zinājis, kāda ir sajūta, sēžot uz divām Krug Magnum kastēm un nespē­jot apstāties pēc pirmās kastes. Alkohols ir vijole, to nav iespē­jams atstāt mierā. Viņš pacēla grāmatu un iztukšoja glāzi.

Viņš pārsēdās citur. Lai būtu pretī dīvānam. Pretī vietai, kur bija sēdējusi Klāra Marija. Pirmajā reizē, kad viņš satika meiteni.

10

Tas bija noticis tieši pirms gada.

Viņš bija pārradies no izrādes drusku vēlāk nekā parasti, bija aprīlis, pusnakts. Dzīvojamais vagons stāvēja uz gruntsgabala Vedbekas pievārtē, viņam šis gruntsgabals piederēja jau divdes­mit gadu, bet būvatļauju viņš nebija kārtojis. Egļu ieskauti des­mit tūkstoš kvadrātmetri doņu vārpatas līdz pludmalei.

Dzīvojamais vagons stāvēja zāliena vidū, viņš piebrauca tam klāt, apstādināja mašīnu, atvēra durvis, ieklausījās.

Daba vienmēr spēlē vienu vai vairākas tēmas, vai arī tās ir iedo­mas. Tonakt skanēja ričerkārs no "Muzikālā upurējuma" Antona Vēberna orķestrējumā ar Tagores vārdiem: "Ne āmura sitieni, bet viļņu deja ieaijā mazos akmentiņus pilnestībā."

Bija pagājuši vairāki gadi, kopš pazuda Stīne. Viņa nebija aiz­nesusi sev līdzi dzīves jēgu, tā bija sākusi lasīties prom pēc savas iniciatīvas, jau daudz agrāk. Stīne bija aizkavējusi šo procesu.

No dzīvojamā vagona nāca skaņa, kādai tur nevajadzēja būt. Viņš iznira no mašīnas. Divdesmit gadu ilgs, liegs kāpiens šova biznesā nav iespējams, nekļūstot par psiholoģisko projekciju upuri.

Viņš aizkļuva līdz durvīm četrrāpus. Centās sataustīt atslēgu zem vagona, tās nebija.

Cilvēks, kurš savā attīstībā ticis tālāk, būtu mucis prom. Vai nospiedis pāris pogu, kas atradās blakus durvīm. Cirka artistu apdrošināšana bija piešķīrusi viņam tiešo līniju savienojumam ar Falck un Securitas. Bet mēs esam tur, kur esam. No divām spai­lēm zem kāpnēm viņš izvilka septiņdesmit piecu centimetru ūdens cauruli, vēl no vecajiem labajiem laikiem, kad tās raisīja no svina.

Viņš bez skaņas ienāca priekšnamā. Saklausīja tikai vienu cil­vēku, vienu miera stāvokļa pulsu tā starp astoņdesmit un deviņ­desmit, cirka punduri.

- Nāc iekšā!

Tas bija bērns, meitene. Viņš nesaprata, kā viņa sadzirdējusi viņu, viņš iegāja telpā.

Viņai bija gadi astoņi vai deviņi. Viņa nebija ieslēgusi gaismu, bet slēģi bija vaļā, viņa sēdēja mēnesnīcā, dīvānā, sakrustotām pē­dām. Kā mazs Buda.

Viņš palika stāvam un klausāmies. Kriminālistikas vēsturē ir zināmi piemēri, kad mazi bērni sadarbojas ar pieaugušiem vīrie­šiem, kuriem ir ļoti slikta ētika. Viņš nedzirdēja neko. Apsēdās meitenei pretī.

- Kā tu atradi atslēgu?

- Ar minēšanu.

Tā gulēja viņai priekšā uz galda. Viņš bija uzgājis tik labu šķirbu atslēgai, ka dažkārt pats nevarēja to atrast. Nebija ne­kādu iespēju, ka viņa būtu varējusi to uzminēt.

- Cik ilgi tu jau te esi?

- Ne pārāk ilgi.

- Kā tu atkļuvi šurp?

- Ar autobusu un vilcienu.

Viņš pamāja ar galvu.

- Skaidra lieta, viņš atteica. Tā ap pusnakti visa lielpil­sēta ir vaļā. Mazai, astoņgadīgai meitenei.

- Deviņgadīgai, viņa palaboja. Un bez maksas. Autobuss un vilciens. Ja vēl nav divpadsmit gadu.

Kaut kas ar viņas sistēmu nebija kārtībā. Tās intensitāte ne­atbilda vecumam.

Ne jau tā, ka citiem bērniem nebūtu enerģijas. Trīsdesmit pie­cus gadus viņš bija diendienā burzījies ar citu artistu bērniem. Bērni pamodās pulksten pusseptiņos pa taisno ceturtajā ātrumā. Pēc četrpadsmit stundām viņi ar divsimt kilometriem stundā pa taisno iegāzās miegā, ātrumu nenomezdami. Ja būtu iespē­jams pievienot elektrodus un iegūt enerģiju no bērniem, varētu nopelnīt lielu naudu.

Taču viņu sistēma bija bijusi defokusēta, tas bija bijis blusu cirks. Viņam pretī sēdošā meitene bija pilnīgi savākta.

- Es esmu redzējusi tevi cirkā. Jutu, ka tev nāktu par labu aprunāties ar mani.

Viņš neticēja savām ausīm. Viņa runāja kā karaliene. Neiz­laižot meiteni no acīm, viņa labā roka uztaustīja atvilktni ar pirm­izrāžu dāvanām, attaisīja to, izcēla kilogramīgu Neuhaus kārbu uz galda.

- Pacienājies ar konfekšu onku|a ledenīti! viņš sacīja. Kā­pēc man tas nāktu par labu?

- Tev ir slima sirds.

Viņa bija nāvīgi nopietna.

Viņa attina papīrīti. Aizvēra acis, kamēr šokolādes konfekte izkusa mutē.

- Tu varbūt esi ārste, viņš bilda. Kas vainas manai sirdij?

- Tev noteikti jāatrod tā sieviete. Kura tevi pameta. Un tas vēl ir tikai sākums.

Nebija nevienas vēstules. Nevienas fotogrāfijas, ko viņa būtu varējusi redzēt. Ij ne piecu cilvēku, kas varētu kaut ko atcerēties. Un neviens no viņiem nebūtu neko stāstījis bērnam.

- Kur ir tavs tētis un mamma?

- Man nav.

Balss bija bezbēdīga kā paziņojums pa skaļruni.

- Kur tu dzīvo?

- Esmu apsolījusi to nestāstīt.

- Kam tu esi to apsolījusi?

Viņa papurināja galvu.

- Neizdari uz mani spiedienu! viņa atteica. Man ir rikai deviņi gadi.

Viņas sacītajiem vārdiem bija pievērsta rikai niecīga daļa Kaspera apziņas. Viņš centās noteikt viņas skanējumu. Tas nebija konstants. Kaut kas notika ar to ikreiz, kad viņa ierunājās. Viņš neapjēdza — kas. Bet tas bija kas tāds, ko viņš nekad agrāk nebija dzirdējis.

- No kurienes tev ir šī adrese?

Viņa papurināja galvu. Viņš samanīja sevī bailes, kuras viņš nesaprata. Viņš ļāva savai dzirdei defokusēties, izpleta to, noskenēja apkārtni.

Viņš dzirdēja Strandvejenu. Viļņus un krastmalas zvirgzdus. Vēju eglēs. Sakaltušajā zālē. Neko citu. Bija tikai viņš un viņa.

- Uzspēlē man! viņa lūdza.

Viņš apsēdās pie klavierēm. Viņa sekoja viņam. Paņēmusi līdzi šokolādi. Viņa ieritinājās atzveltnes krēslā. Uzvilka sev virsū segu.

Viņš spēlēja ričerkāru, visu, savas deviņas minūtes. Viņa bija pārstājusi košļāt. Viņa iesūca skaņas sevī, tai pašā brīdī, kad tās atstāja klavieres.

Kad viņš bija beidzis, viņa ilgi nogaidīja, ilgāk nekā koncerta klausītāji. Ilgāk nekā cilvēki mēdz nogaidīt.

- Vai tu to sacerēji?

- Bahs.

- Vai viņš arī ir no cirka?

- Viņš ir miris.

Viņa to pārdomāja. Paņēma vēl vienu šokolādes konfekti.

- Kāpēc tev nav bērnu?

Viņa pastiepa roku un ieslēdza spuldzīti. Ta bija novietota aiz matēta stikla plāksnes. Uz plāksnes bija bērnu zīmējums. Pie­stiprināts ar metāla knaģiem. Pirms kādiem gadiem viņam sa­dāvināja simt zīmējumu mēnesī. Viņš bija ierīkojis šo sienas plafonu, mainījis zīmējumu ik nedēļu. Dažreiz biežāk.

- Neesmu varējis atrast sievieti, kas gribētu būt par māti.

Viņa paskatījās viņam virsū. Tas bija pats ciešākais skatiens, kādu viņš bija sastapis jel vienam bērnam. Varbūt jel vienam cil­vēkam.

- Tu melo. Turklāt vēl mazam bērnam.

Viņš manīja nemieru augam augumā.

- Es varētu ievākties te uz dzīvi, viņa paziņoja.

- Man ir tik vien vietas, kā te. Un pašlaik visai maz naudas.

- Es neēdu sevišķi daudz.

Viņš bija sēdējis pretī visādiem bērniem. Mazgadīgiem no­ziedzniekiem, piecpadsmit gadus veciem huligāniem ar abpusgriezīgiem dunčiem, kas ar siksnu piestiprināti pie kājas liela zem kamuflāžas biksēm, un tādiem, kam piespriests nosacīts sods par smagu vardarbību bez iemesla. Ar to nebija bijis nekādu pro­blēmu. Viņš visu laiku bija turējis viņus īsā pavadā. Te bija cita lieta. Viņš bija sācis svīst.

Vienā mirklī viņas seja bija tīra un stingra kā eņģelim. Tad tajā uzplaiksnīja dēmonisks smaids.

- Es tevi pārbaudu, viņa sacīja. Es neievākšos uz dzīvi. Tu neprastu rūpēties par bērnu. Nav arī taisnība, ka es neēdu. Es ēdu kā zirgs. Saimniecības pārzine saukā mani par Badakāsi.

Viņa bija piecēlusies no krēsla.

- Tagad tu vari aizvest mani mājās.

Brauciena laikā viņa nerunāja, tik vien kā izstāstīja ceļu. Viņa bija lakoniska kā rallija stūrmanis, no Strandvejenas viņi pa Skodsborgveju pagriezās prom no krasta.

Ceļš veda pa robežu, starp pilsētu un mežiem, starp šosejām un neapdzīvotām vietām, starp rindu mājām un īpašumiem, kas zemesgrāmatā ierakstīti kā muižas. Viņi brauca cauri Frederiksdālas muižai.

- Pa labi, viņa teica.

Viņi nogriezās lejup gar ezeru, pēc kilometra viņa deva zīmi apstāties.

Šajā posmā nebija apbūves.

Viņi klusēdami sēdēja viens otram blakus. Meitene pavērās naksnīgajās debesīs.

- Es gribu būt astronaute, viņa sacīja. Un pilote. Kas tu gribēji būt? Kad biji mazs.

- Klauns.

Viņa uzmeta viņam skatienu.

- Par to tu arī esi kļuvis. Tas ir svarīgi. Kļūt par to, ko vis­vairāk gribas.

Kaut kur naksnīgajās debesīs kustējās gaismas punkts, varbūt tā bija krītoša zvaigzne, varbūt kosmosa kuģis, varbūt lidmašīna.

- Es aizvedīšu tevi līdz pašām mājām, viņš teica.

Viņa izkāpa no mašīnas, viņš atvēra savas durvis. Kad viņš apgāja apkārt, viņas vairs nebija.

Viņš ar dzirdi iztaustīja apkārtni. Viņam aiz muguras uz Bagsvērdas pusi bija privāto māju rindas, aiz tām nakts satiksme pa lielajām, maģistrālajām transporta dzīslām. Pa labi no viņa — vējš I.ingbijas radio antenās. No ezera skanēja pēdējais ledus, kas bija salūzis un džinkstēja piekrastē, kā ledus gabaliņi glāzē. Priekšā suņi bija pamodinājuši cits citu kaut kur Regates pavil­jona rajonā. Viņš dzirdēja niedres berzējamies savā starpā. Nakts dzīvniekus. Vēju kokos pie Pils parka. Vienā vietā — balsi sav­rupmājas dārzā. Ūdru, kas zvejoja ar Lingbijas ezeru savienojo­šajā kanālā.

Bet meitenes skaņas nebija. Viņa bija izgaisusi.

Tika iedarbināts jaudīgs motors, kaut kur pirms pašas kok­audzētavas. Viņš metās skriešus. Pat, tik traģiskā formā esot, viņam bija iekšā simt metru distanci pieveikt mazāk nekā trīspa­dsmit sekundēs. Viņš tika augšā uz kraujas brīdī, kad mašīna brauca garām. Pie stūres sēdēja sieviete. Varbūt ar ļoti izcilu dzirdi varētu saklausīt meiteni, sarāvušos čokurā uz pakaļējā sēdekļa. Ar viņējo nevarēja. Tomēr viņš pierakstīja mašīnas nu­muru. Viņš izvilka tintes pildspalvu un kartīti.

Turpat vai stundas ceturksni viņš staigāja šurpu turpu pa ezera krastu. Lai mēģinātu saklausīt meiteni. Lai atgūtu elpu. Ne­izdevās ne viens, ne otrs.

Viņš iesēdās mašīnā. Uzspieda tēva tālruņa numuru. Maksimiliāns tūdaļ pat pacēla klausuli. Tēvs čukstēja.

- Es esmu kazino, telefoniem te jābūt izslēgtiem, kāda velna pēc tu zvani, vai gribi man izstāstīt, ka esi piečurājis gultu?

- Par spīti tavam vecuma nespēkam, Kaspers sacīja, tu joprojām vari piekļūt Centrālajam transportlīdzekļu reģistram.

Viņš nosauca Maksimiliānam mašīnas numuru. Saruna tika pārtraukta.

Viņš bija lēnām aizbraucis uz mājām.

11

Kāda skaņa sašķaidīja atmiņas un atjaunoja dzīvojamā vagona esību, tas bija telefons. Pirmajā brīdī neviens nerunāja, bija tikai sēcoša elpa, kā cilvēkam, kuram vajadzīgas trīsdesmit sekundes, lai nolīdzinātu to skābekļa parādu, kāds rodas piezvanot.

- Piektdien es būšu vesels, Maksimiliāns sacīja. Esmu iz­dibinājis, kur atrodas pats labākais filipīniešu dziednieks, viņam ir unikāli rezultāti, es likšu, lai viņu ar lidmašīnu atgādā šurp, pēc nedēļas es būšu izrakstīts.

Kaspers neko neatbildēja.

- Par ko tu puņķojies? Maksimiliāns turpināja. Vasarā mēs metīsim ritenīšus pludmalē.

Viņi ieklausījās viens otra elpošanā.

- Tas numurs, slimnieks sacīja. Kuru tu man iedevi. Tas ir bloķēts. Centrālajā reģistrā. Ar apzīmējumu "Nozagts" un "Notiek izmeklēšana". Un ar saitēm uz Valsts policijas priekš­nieku. Un Drošības policiju.

Sēcošā elpa vairākas sekundes pūlējās.

- Josefs Kains? Kaspers iejautājās.

Zēna gados viņš no tēva bija samācījies dižas lietas par im­provizāciju. Maksimiliāns Kronē bija pratis piecelties no apo­kaliptiska ķīviņa ar Kaspera māti vai no vakariņām ar putnu šāvēju kluba biedriem, kurās bija divpadsmit ēdieni un kuras bija ilgušas sešas stundas, un doties taisnā ceļā uz tiesas zāli vai Rūpniecības padomi.

Bet nu viņš apklusa.

Tēvs un dēls ieklausījās viens otra elpošanā.

- Okultisms, Maksimiliāns teica. Šķiet, kaut kā tāda dēļ izveidoja H nodaļu. Velns lai parauj! Tas rāda, cik vārgas sma­dzenes pamazām iemanto policija.

- Un cirkā tāds pastāv?

- Tāds nepastāv nekur.

- Bija kāda sieviete. Gan tu, gan mamma pieminēja viņu. Jau toreiz viņa bija veca. Kaut kādā sakarā ar putniem. Un īpašu at­miņu.

Likās, it kā tēvs viņu nedzirdētu.

- Viviāna stāv te, blakus, Maksimiliāns sacīja. Viņa saka, mums esot jāaprunājas. "Kāda velna pēc man jārunā ar to trak­galvi," es atbildu. "Viņš brūk kopā. Viņš ir mīksts kā sūds." Bet viņa nelaižas vaļā.

- Viņa saka, tu esot slims.

- Viņa ir Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītāja. Viņai ir pro­fesionāla ieinteresētība pārliecināt cilvēkus, ka viņi ir uz nāves sliekšņa.

Sēcošā elpa vairākas sekundes pūlējās.

- Viņa grib ar tevi runāt.

Klausule nomainīja roku.

- Vecmāšu asociācijas reģistrā nebija nevienas Lones, sieviete sacīja. Bet man ienāca prātā kāda doma. Bija viena vecmāte, kuru varbūt sauca Lone. Pirms piecpadsmit gadiem. Pavisam jauna. Talantīga. Daudz oriģinālu ideju. Daudz medicīnas sistēmai vel­tītas kritikas. Viņas vadībā tika ierīkotas eksperimentālās dzem­dību vietas. Labvēlīgās vides palātas te, Valsts slimnīcā. Ūdens dzemdību zāles Gentoftē. Kādā brīdī viņa turpināja studēt par ārstu. Ļoti jauna kļuva par galveno ārsti. Akušiere-ginekoloģe. Tāpēc es neiedomājos par viņu kā par vecmāti. Bija ar ļoti ap­zinātu attieksmi pret naudas lietām. Pameta slimnīcu sistēmu. Sākumā strādāja farmācijas rūpniecībā. Dara to joprojām, cik man zināms. Līdztekus atvēra ļoti ekskluzīvu un īpašu — un pieprasītu — dzemdību klīniku Šarlotenlundā. Vai tā varētu būt viņa?

- Kāds viņai bija uzvārds?

- Tas bija sen. Manuprāt, Borfelta.

Kaspers paskatījās uz saviem pirkstu kauliņiem. Tie bija balti kā demonstrējumu skeletam. Viņš mazliet atbrīvoja satvērienu.

- Es nezinu, viņš teica. Laikam jau izredzes nav lielas. Bet paldies.

Viņš nolika klausuli.

Privātpersonu katalogā un uzņēmumu katalogā nekā nebija. Bet viņš atrada adresi nozaru katalogā, tas bija vienīgais šķirklis zem virsraksta "dzemdību klīnikas".

Klīnika atradās Strandvejenas sākumā. Pie šķirkļa bija ēku reklāmfoto. Atlocījis Klāras Marijas zīmējumu, viņš to pielika telefonu grāmatai pie apakšas. Meitenei bija izdevies iekļaut daudzas detaļas. Kāpņu izliekumu virzībā uz to, kas varētu būt bijusi pils galvenā ēka. Loga aiļu skaitu. Raksturīgo veidu, kādā katra aile bija sadalīta sešās loga rūtīs.

Adresei bija pievienoti pieci tālruņa numuri — lietvedība, dežūrējošā māsa, bērnu ārsts, laboratorijas, stacionārs.

Vienu brīdi viņš apsvēra domu zvanīt policijai. Tad viņš uz­spieda taksometra izsaukumu.

No skapīša virs tualetes poda viņš izņēma prāvu tablešu burku, no burkas — divas tabletes, tik lielas kā dievmaizītes, divreiz div­simt miligramu kofeīna, ar sirsnīgiem sveicieniem uz receptes no I.amūra, Karaliskā teātra ārsta. Viņš pielēja glāzi ar ūdeni. Pēc stundas ceturkšņa tabletes pamazām pārklās alkohola un pārguruma introverto kontrapunktu ar ekstravertu, bigbenda cienīgu možumu.

Drošības pēc viņš iemeta mutē vēl divas tabletes. Pacēla glāzi tostā pret spoguli. Par visiem tiem ārstiem, kuri kā Lone Borfelta palīdz mums nākt pasaulē, Par tiem, kuri Valsts slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļā pavada mūs laukā no tās. Un par tiem, kuri kā l.amūrs palīdz izturēt gaidīšanas laiku.

No apvedceļa nogriezās automašīna. Tā nevarēja būt takso­metrs, jo viņš domājās dzirdam divpadsmit cilindrus. Tomēr tā meklēdama nometa ātrumu. Viņš uzdzēra tabletēm ūdeni. No­lika glāzi ar muti uz leju atpakaļ plauktā.

Divreiz viņam bija bijusi kopīga garderobe ar Tatī, otrā reize bija Stokholmā — pēc tam, kad izcilais meistars bija visu zau­dējis, uzņemot "Izpriecu laiku", un atsācis strādāt varietē. Noņēmis grimu, viņš bija nolicis glāzi šādi, Kaspers bija apvai­cājies — kāpēc.

- Putekļi, lcr poussiere.

- Mēs rītdien atkal būsim te.

Mīms bija pasmaidījis. Smaids neaizsniedzās līdz acīm.

- Tā var cerēt, viņš atteica. Bet vai ar to var rēķināties?

12

Šī bija pirmā reize, kad viņš redzēja jaguāru ar taksometra plafonu, aizmugurējās durvis pašas atsprāga vaļā, pakaļējais sēdek­lis paņēma viņu savās skavās kā sieviete. Mašīna smaržoja pēc augstākās kvalitātes ādas, kā dārgs aizjūgs, bet gaisma bija savāda. Šoferis bija liels zēniņš ar prelāta apkakli, Kaspers mēģināja pēc skaņas noteikt, kas viņš par tipu, visticamāk, sīkzemnieka dēls no Morsas salas, teoloģijas students, bez kāda atbalsta no ģi­menes. Teoloģijas fakultāte pa dienu, taksis pa nakti, vajadzīga katra krona, ko izdodas sagrabināt.

- Strandvejena, viņš sacīja, un manis pēc to skaitītāju var atstāt mierā.

Viņam bija vajadzīgas tikai piecpadsmit sekundes ar jaunu diriģentu, lai zinātu, vai būs manta. Tas pats ar taksistiem, šis bija ārpus skalas, taksometra braukšanas Furtvenglers, mašīna plūda uz priekšu kā upe uz jūru, Fabriksveja izkusa iepakaļ tumsā.

- Kristus paliek uz mūžu mūžiem, šoferis atbildēja. Tā sa­cīts Jāņa evaņģēlijā. Viss pārējais mainās. Sēdekļos ir iebūvēti sensori. Savienoti ar taksometru. Nekāda braukšana bez skai­tītāja vairs nesanāk.

Kaspers aizvēra acis. Viņš mīlēja taksometrus. Pat tajās rei­zēs, kad tos, kā šobrīd, vadīja lauķis. Sajūta tāda, it kā tev būtu feodāla kariete ar šoferi, tikai labāk. Jo brīdi, kad brauciens bija galā, pazuda kučieris, pazuda servisa rēķini, pazuda lūžņu kaudze. Un atstāja tevi bez mašīnas un bez atbildības.

Šoferis svilpoja melodijas fragmentu, pilnīgi tīri, tas bija re­tums, pat mūziķu vidū. Arī melodija bija reta, BWV Anh. 127, viens no diviem vai trim Baha lielajiem maršiem, Mi beniol ma­žorā, tikpat kā nekad neatskaņots, jo sevišķi šajā versijā, Džona Keidža cirka orķestrējumā. Kaspers bija pavadījis divas sezo­nas ASV, Barnum & Bailey cirkā, šis orķestrējums bija viņa uz­nāciena melodija.

- Mēs redzējām visas piecas tavas nakts izrādes, šoferis sa­cīja. Potersfīldā. Nonācām no skatuves pusdivpadsmitos va­karā. Noslaucījām masku dvielī. Uzvilkām uz kostīma mēteli. Man lejā stāvēja brīnišķīgs auto. Mustangs. Kad biju ieziedis to ar vazelīnu un turējos labajā joslā, es varēju nobraukt no četr­padsmitās līdz divdesmit otrajai ielai, sarkano gaismu neredzē­jis. Policija ļauj satiksmei plūst. Ja nelien uz šosejas un Riverside Drive, gadiem var braukt, nemanot ne ēnu no soda kvīts par ātruma pārsniegšanu.

Prelāta apkakle nebija apkakle. Tā bija smalki sagofrētu rētaudu tīmeklis, itin kā uz rumpja būtu pārstādīta jauna galva.

- Fībers, Kaspers noteica. Francs Fibers.

Bija bijis tāds auto kaskadieru triks. Trīskāršs salto no ram­pas. Pārbūvētā folksvāgenā. Pirmo un pēdējo reizi pasaules vēs­turē, kā komisks numurs. Kaspers bija rūpīgi izvairījies lasīt par negadījumu, viņš bija atradies nepilnu desmit jūdžu attālumā, kad tas notika. Abi partneri bija gājuši bojā.

Kaspers pavirzīja galvu par centimetru. Mašīnā atblāzmu radīja tējas sveces liesmiņa, kas lāktīja starp ātrumpārslēgu un nelielu ikonu, kurā bija attēlota Jaunava Marija ar Jēzus bēr­niņu.

Zēniņš pamanīja šo kustību.

- Es lūdzos bez mitas. Toreiz iesprūda virzulis. Es to pama­nīju tieši pirms tam, kad tas notika. Es sāku lūgt Dievu. Kad pamodos, pieslēgts pie elpošanas aparāta, es joprojām lūdzos. Un vēl joprojām. Bez mitas.

Kaspers pieliecās uz priekšu. Lai ieklausītos priekšā sēdošajā sistēmā. Viņš atzinīgi pārslidināja roku pār sēdek|u polsterējumu.

- Divpadsmit cilindru, zēniņš teica. Ir tikai septiņi, kas brauc par taksi. Pasaulē. Cik zināms. Man pieder visi septiņi.

- Tad tu tiki uz kājām.

- Es sāku ar Limousine Town Gar. Par divtūkstoš četrsimt dolāriem. Un ar viltotu licenci. Kad mani izlaida no slimnīcas. Pēc gada manās rokās bija septiņdesmit pieci procenti limuzīnu pārvadājumu Kopenhāgenā.

- Tu būsi guvis dziļu redzējumu…

Jauni cilvēki nav gatavi atvairīt komplimentus. Kasperam priekšā sēdošā mugura iztaisnojās.

- Ir tapis absolūti skaidrs, ko Pāvils domāja, sacīdams, ka taisni ciešanās mēs rodam kopību ar Jēzu.

- Tāpat kā Ekeharts. Kaspers atteica. Vai tu zini Ekehartu? "Ciešanas ir visātrākie zirgi uz debesu valstību." Protams, tieši šī modrība ļāva tev sazīmēt manu izsaukumu.

Viņi nogriezās no apvedceļa uz Vangēdi, no Vangēdes uz Gentofti. Skaņu dekorācijas izmainījās, Gentoftei piemita senatnīgs skanējums, izkurtējuša optimisma piesātināts. Paredzējums, ka tad, kad polārās ledus cepures izkusīs un strādnieku kvartāli noies dibenā, teritorija starp Gova luksusa lielveikalu un Blidah Park apartamentu namiem noturēsies virs ūdens kā peldriņķis.

Mašīna nogriezās un apstājās, diskrēti, tumsā, uz viena no ce­ļiem, kas veda uz hipodromu. Klīnika atradās piecdesmit metru atstatumā.

Kaspers izzvejoja Merka taksometra kvīti, brilles, tintes pild­spalvu, ierakstīja ailītēs maksimālo summu, parakstījās, pārplēsa kvīti uz pusēm, pastiepa vienu pusi zēniņam.

- Es būšu prom ne ilgāk par divdesmit minūtēm. Vai tu te būsi, kad es iznākšu ārā?

- Te ir dzemdību klīnika.

- Man jāpiedalās dzemdībās.

Zēniņš paņēma dzelteno papīrīti.

- Tas katrā ziņā būs liels piedzīvojums, viņš bilda. Bēr­nam. Un topošajai mātei.

Kaspers ielūkojās bezkaunīgajās dzeltenajās acīs.

- Es nosūtīju īsziņu, lai izsauktu taksi, viņš sacīja. Ar no­dokļiem saistītu iemeslu dēļ telefons nav reģistrēts uz mana vārda. Tā ka tas ne brīdi neparādījās monitorā. Paliek jautājums — kā tu mani atradi. Un kāpēc.

Viņš šķērsoja Strandvejenu un devās caur skaņu, ko izdeva viņa fundamentālās traumas. Sāļais dzestrums, kas vēdīja no Ēresunda, apkārtnes parkveidīgais klusums, bērnības atmiņas par divpadsmit dažādām dzīvesvietām starp Sarlotenlundas fortu un Rungstedas ostu. Neskanīgā smagnējība, kas piemita šo ēku pār­ticībai, granītam, marmoram, misiņam. Viņa paša neatrisinātās attiecības ar bagātību.

Durvis bija no stikla, smagas kā seifa durvis, grīda bija sar­kankoka, nevis no kokaudzētavu kokiem, bet no tiem tumšajiem, kas divsimt gadu stāvējuši uz saknēm un no augšas noraudzīju­sies uz Santjago de Kubas karnevālu. Poula Henningsena lampas. Sievietei aiz rakstāmgalda bija tēraudpelēkas acis un tēraudpelēki mati. Lai būtu pārliecināts, ka tiks viņai garām, viņam vajadzētu nolikt divsimt tūkstošus un būtu bijis jārezervē laiks divus gadus pirms tam, kad viņam iestātos grūtniecība.

Viņa iemiesoja to Ļaunās mātes arhetipa daļu, kuru viņš vēl nebija integrējis sevī. Dziļi depresīva ir sajūta, ja esi nodzīvojis līdz četrdesmit diviem gadiem un joprojām performē starp tām savu vecāku atlūzām, kas vēl nav izvāktas no manēžas.

- Starp kontrakcijām ir mazāk nekā minūte, viņš sacīja. Kā lai satiek Loni Borfeltu?

- Viņa vairs nav dežūrā. Vai jūs zvanījāt uz šejieni?

Daļa viņas sistēma bija nobīdījusies, ieklausīdamās gaitenī, kas pavērās pa kreisi no viņas. Varbūt Lone Borfelta vairs ne­bija dežūrā. Ber viņa joprojām bija starp klātesošajiem.

- Manai sievai ir histērija, viņš teica. Viņa neparko ne­nāk iekšā. Viņa sēž mašīnā.

Sieviete piecēlās. Ar autoritāti, kura četrdesmit gadus nebija sastapusi tādu histēriju, ko nespētu neitralizēt. Viņa izgāja pa ārdurvīm. Viņš aizvēra tās aiz viņas un aizslēdza. Viņa pagrie­zās un caur stiklu blenza uz Kasperu.

Rakstāmgalds bija nokopts, bet pirmajā atvilktnē, kuru viņš attaisīja, gulēja tālruņu saraksti. Viņš sameklēja Lones Borfeltas vietējo numuru un piezvanīja. Viņa uzreiz pacēla klausuli.

- Vestibils, viņš sacīja. Te stāv pajauns cilvēks. No tiem, kuri iedveš paļāvību. Viņam ir vērtīgs sūtījums, es palaidīšu viņu iekšā.

Viņš nolika klausuli. Zem tālruņa numura bija minēta viņas privātā adrese, Rodvadas pasta nodaļā, viņš to pierakstīja uz lo­terijas biļetes. Ārā stāvošā sieviete sekoja līdzi viņa kustībām. Viņš nomierinoši pamāja viņai ar roku. Ir svarīgi sirds kon­taktu turēt atvērtu. Saskarei ar mūsu pašu zemapziņas ārējām manifestācijām, ko uz brīdi esam bijuši spiesti atšķelt.

Gaitenī bija ozolkoka durvis ar plāksnītēm un tituliem un mar­mora grīdas segums, un akustika, itin kā apmeklētājs pārvieto­tos stepa soļiem un būtu par traucēkli. Itin viss vedināja domāt par jautājumu, vai kopš laikiem, kad Pestītājs piedzima kūtī, ir noticis tikai un vienīgi progress. Gaitenis noslēdzās ar divviru durvīm, viņš iegāja iekšā un aizslēdza tās aiz sevis.

Deviņdesmit deviņas sievietes no simta baidās no svešiem vīriešiem, kas ienāk telpā un aizslēdz aiz sevis durvis. Pie rak­stāmgalda sēdošā sieviete bija numur simt. Viņas sistēmā nebija ij ne nobīļa čukstu. Viņš būtu varējis atpogāt bikšupriekšu un pa­rādīt viņai stīvo, un viņa nebūtu nocēlusi kājas no galda.

- Es strādāju ar bērniem, viņš iesāka, man ir desmitga­dīga audzēkne, kura ir stāstījusi par tevi.

Viņai bija viss. Viņai nevarēja būt pilni četrdesmit. Viņai bija īstais vecums, pašapziņa, izglītība, tituli, nauda, bizness, un, kaut arī viņa bija vaļīgā, melnā vilnas ģērbā un kājas sacēlusi augšā, viņš nojauta, ka viņai ir tāda miesas būve, ka viņa jebkurā brīdī varētu doties pastaigā pa mēli, izrādot bikini peldkostīmu ko­lekciju. Un viņa tā arī darītu, ja varētu to iekļaut rēķinā.

Vienīgais, kas vēstīja par cenu, kura mums visiem jāmaksā, bija divas garas grumbas, kas desmit gadus pirms laika ievilkušas vagu no deguna sāniem un lejup, katra uz savu mutes pusi.

- Šī ir ļoti noslogota darbavieta, viņa sacīja. Mums pa­rasti vispirms zvana. Vai raksta.

- Viņu sauc Klāra Marija. Bērnunama bērns. No Rābijas fonda. Viņa ir nolaupīta. Nav zināms, kurš to izdarījis. Viņai iz­devies nosūtīt ziņu. Ziņa bija tavs vārds. Un uzzīmēta šī māja.

Viņa nocēla kājas zemē.

- Nav zvanīts, vai spēšu atcerēties tādu vārdu, viņa bilda. Vai vari to atkārtot?

Zvanīts nebija. Sievietē iegaudojās trauksmes sirēnas. Viņš neko neteica.

- Šķiet, tas bija ievads kādam pētījumam. Ko veica fondā. Medicīniskās pētniecības padomes uzdevumā. Pirms kādiem ga­diem. Varbūt meitene ar tādu vārdu bija iesaistīta empīriskajā daļā. Tas viņai kaut kāda iemesla pēc būs palicis prātā. Perso­niskā kontakta tur bija ļoti maz.

- Kas tas par pētījumu?

- Tas bija tik sen.

- Vai ar to var iepazīties?

Parastos apstākļos viņa nebūtu atbildējusi, bet šoks bija licis viņai atvērties.

- Tas nemaz netika pabeigts.

- Un tomēr.

- Ir tikai kaudze melnraksta lapu.

Viņš apsēdās uz rakstāmgalda. Bijusi viņam mugurā kleita, viņš būtu parāvis to uz augšu. Lai viņa varētu redzēt gabaliņu ciskas.

- Es esmu stāvus bagāts, viņš teica. Neprecējies. Neval­dāms. Kā būtu, ja tu uzaicinātu mani pie sevis uz mājām? Uz tasi tējas. Un sešdesmit atvilktnē nobāztām melnraksta lapām?

Abas grumbas kļuva melnas. Viņa ar biroja krēslu atstūmās no rakstāmgalda. Lai viņš varētu redzēt viņu pilnā augumā.

- Tu runā ar sievieti astotajā grūtniecības mēnesī!

Viņa bija kļuvusi pilnīga tikai ap pašu embriju. Viņas vēde­ram bija putna Roka olas forma.

- Tas nav nekāds šķērslis, viņš attrauca.

Sievietes apakšžoklis pamazām atkārās. Viņš nometās ceļos pie viņas kājām un pielika ausi pie vēdera.

- Puika, viņš sacīja. Mazliet paātrināts pulss, apmēram simt trīsdesmit, Re bemol mažors. Ar Re mažora priekšnojausmu. Tur, kur Dvīņi pārslīd Vēža zīmē. Tev droši vien dzemdību da­tums nolikts tā ap Vasaras saulgriežiem.

Viņa atgrūdās ar krēslu uz aizmuguri, mēģināja tikt prom no viņa. Viņš sekoja.

- Kāpēc viņa iedeva tavu vārdu?

Tuvojās soļi, sieviete un divi vīrieši. Taisni tai brīdī, kad ap vīrieti un sievieti pamazām sāk veidoties intimitātes burbulis, ārējai pasaulei ir tieksme iejaukties un iztraucēt, galvenās med­māsas, nikni vīri, kolektīvā zemapziņa, tas ir traģiski.

- Laika ir ļoti maz, viņš teica. Varas iestādēm nav nekādu pavedienu. Tu droši vien esi pēdējā iespēja.

Viņš uzlika rokas uz krēsla roku balstiem, viņa seja bija tuvu sievietes sejai, viņš runāja rāmi.

- Ja viņi meiteni nokaus. Un tu zini, ka būtu varējusi to ap­turēt. Katru reizi, kad tu skatīsies uz savu bērnu, tev būs par to jādomā.

Viņa piecēlās kājās. Maska bija pilnībā caurdurta, daudz ne­trūka, lai viņa atvērtos.

- Kas ir Kains? viņš vaicāja.

Kāds paraustīja durvis. Neizlaidis sievieti no acīm, viņš pār­baudīja kādas stikla durvis, tās nebija aizslēgtas. Tās veda uz balkonu. Tādu, kāds bija sagādājis savu prieku Romeo un Džul­jetai. Cik nu viņiem bija ļauts.

Kāds mēģināja iespiest durvis uz iekšu, tas neizdevās, soļi, kas devās pakaļ atslēgai, attālinājās.

Pēc astoņām stundām viņš sēdēs lidmašīnā uz Madridi. Viņš pieliecās uz sievietes pusi. Viņas seja kļuva caurspīdīga. Viņš pie­peši atģida, ka viņai ir bail runāt. Viņš palaida sievieti vaļā.

Kaspers iztaustīja kabatas, atrada loterijas biļeti, noplēsa tai stūri, uzrakstīja dzīvojamā vagona tālruņa numuru. Viņa nepa­kustējās. Viņš atvēra viņas plaukstu un uzlika papīrīti uz delnas.

Kabineta durvīs tika ielikta atslēga, viņš atvēra durvis uz te­rasi un pārsviedās pāri balustrādei.

Romeo situācija bija bijusi labvēlīgāka, viņam nevajadzēja stāties pretī jūras miglai un skābajiem lietiem. Varš bija nosū­bējis, uz marmora margām bija centimetru biezs zaļaļģu slānis, viņš slīdēja kā pa zaļajām ziepēm.

Viņš nogāzās zālienā garšļaukus, viss gaiss tika izsists no plaušām. Sešu gadu vecumā, kad tas notiek pirmo reizi, šķiet, ka būs jāmirst. Četrdesmit divos gados jau ir skaidrs, ka tik viegli vis netikt cauri. Viņš koncentrēja uzmanību uz zvaigžņotajām debesīm, lai noturētos pie samaņas. Virs paša apvāršņa atradās Vērsis, viņējā, neatlaidīgā konstelācija. Ja viņam būtu bijis tele­skops un ja būtu cits gadalaiks, viņš līdzjūtīgajās Zivīs varētu saskatīt Urānu, pēkšņo iedomu planētu.

- Tas pētījums, viņš čukstēja, tas nebija tikai medicīnisks. Tu nebiji viena pati. Bija vēl kāds.

Viņa lūkojās lejup uz Kasperu. Kritiena dēļ viņa balsī pagai­dām nebija gaisa. Tik un tā viņa bija dzirdējusi Kasperu.

Viņai blakus parādījās trīs svešas sejas, jaunākā uzlēca uz margām. Pamats zem kājām izgaisa, viņš piezemējās kā beiseris, kuram neatveras izpletnis. Metru pa labi no Kaspera, kur zāliens bija beidzies un klinšakmens flīzes bija sākušās. Tieši šīs sīkās karmiskās atšķirības izšķir to, vai mēs pieceļamies, vai pa­liekam guļot.

Draudzene, Kaspers teica. Blonda kā krīta klints. Le­daina kā barga ziema. Asa kā vācu skuveklis.

Sieviete virs viņa izskatījās pēc Ofēlijas. Uz ceturtā cēliena beigām. Kad process ir kļuvis neatgriežams. Viņš bija trāpījis des­mitniekā.

Viņš pietrausās kājās. Kā Bembijs uz ledus. Viņš būtu meties skriešus. Bet spēka nepietika nekam vairāk par enerģisku soļo­šanu.

13

Pārvēlies pāri mūra sētai, viņš nokrita vienā no šaurajiem celiņiem starp Strandvejenu un Kistvejenu. Viņš piecēlās, rika līdz ielai, taksometrs bija aizbraucis. Viņš šķērsoja brauktuvi, pielika ātrumu. Pirmajā piegājienā galvenais bija iekļūt hipodromu ietverošajā tumsā. Kāda piebraucamā ceļa dziļumā nomirkšķinājās lukturi, viņš ienira tumsā. Jaguārs bija atpakaļgaitā piebraucis līdz pašai mājai, mašīnas durvis atvērās, Kaspers iegāzās pakaļējā sēdeklī.

- Man radio ir uzgriezts uz 71 megahercu, Francs Fībers sacīja. Policija nomaina skremblera algoritmus reizi mēnesī. Taksometru šoferi tos atšifrē divdesmit četrās stundās. Viņi ir piezvanījuši uz Gentoftes policijas iecirkni, tie ir izsūtījuši divas ekipāžas.

Policijas patruļa aizripoja garām piebraucamajam ceļam, nobremzēja pie klīnikas, ēkā ieskrēja trīs policisti — viena sie­viete un divi vīrieši. Aiz pirmās mašīnas apstājās vēl viena.

- Lūgsim kopā! Kaspers bilda.

Dzeltenās acis vērās uz viņu atpakaļskata spogulī. Ar izbīli. Sastapušies ar bezizeju, jauni cilvēki pamazām sairst druskās.

- Sieviete. Kuru tu izliki aiz durvīm. Viņa redzēja, kā es te iebraucu.

- Tikai mirkli, Kaspers atteica.

Viņš atzvila atpakaļ. Lūdza. Klusumā. Sinhroni ar sirdspuk­stiem. Kungs, apžēlojies par mani!

Viņš sastapās ar savu spēku izsīkumu. Ar bailēm par bērnu. Izsalkumu. Alkoholu. Kofeīnu. Kritiena sāpēm. Padošanos. Paze­mojumu. Četrdesmit divu gadu vecumā esot policijas meklēšanā un kājām pilsētas ielās. Un viņš sastapās ar lūgšanas pretdabisko mierinājumu.

Pie loga kāds piebungoja ar pirksta kauliņu. Zēniņš sastinga. Kaspers nospieda pogu, logs noslīdēja lejā.

Tā bija sieviete pēc sešdesmit, matiem sapītiem franču bizē. Bija pārāk tumšs, lai saskatītu, kas viņai mugurā, bet pat tad, ja tie būtu maisi un pelni, viņa būtu izskatījusies pēc aristokrātes.

- Manuprāt, es neesmu izsaukusi raksi.

- Var pienākt tāda diena, Kaspers atbildēja, kad tu vēlē­sies, kaut būtu izsaukusi.

Viņa pasmaidīja. Brīnišķīga mute. Izskatījās pēc tādas, kas, sešdesmit gadu vingrinājusies smaidīt un skūpstīt, ir sasniegusi pilnību.

- Vai apsolīsiet todien te stāvēt? viņa vaicāja.

Luktura gaisma klīņāja virs vārtu stabiem. Izejas nebija.

- Es mēģinu izglābt kādu bērnu, viņš sacīja. Nav laika ieslīgt detaļās. Kļūdas pēc mani meklē policija.

Viņa cieši ieskatījās viņam acīs. Kā acu ārsts, kas pārbauda, vai nav šķielēšanas. Tad piepeši izslējās. Pagriezās. Devās pretī policistiem.

Viņa kustējās kā baleta primadonna, kas iet a la couronne. Viņa nonāca pie vārtu stabiem. Nostājās tā, ka aizšķērsoja ietvi un skatu. Kaut ko pateica. Deva graciozu pavēli. Pagriezās ap­kārt.

Policisti devās pāri Strandvejenai, atpakaļ nepaskatīdamies. Francs Fībers sašļuka pie stūres.

Kaspers izliecās pa logu.

- Kad es būšu izpildījis savu misiju, viņš ierunājās. Un izcietis savu Spānijas cietumsodu. Tad es atgriezīšos. Un uz­saukšu vakariņas.

- Ko lai es saku savam vīram?

- Vai mēs nevaram to paturēt pie sevis?

Viņa papurināja galvu.

- Godīgums ir pāri visam. Jau desmit gadi kopš sudrabkā­zām. Mēs tiecamies pēc zelta.

Divi policisti stāvēja uz ietves. Izeja joprojām bija bloķēta.

- Tāda cēla sirds kā tavējā, Kaspers bilda, pazīst kaimi­ņus. Arī Loni Borfeltu otrpus ielai.

- Divdesmit gadu, viņa atbildēja. Vēl pirms tam, kad viņa kļuva slavena. Un pārcēlās šurp.

- Viņa ir pieņēmusi visus četrus manus dēlus, viņš sacīja. Mēs ar sievu esam runājuši — kas īsti viņu urdi? Attiecībā uz dzemdībām? Kāpēc gribas būt klāt divus tūkstošus reižu?

Sieviete iekoda sev lūpā.

- Varētu būt nauda, viņa atbildēja. Un priekšlaicīgi dzi­mušie. Par tiem viņai ir interese.

Policisti sasēdās mašīnās, patruļas auto aizšvīkstināja prom, Francs Flbers iedarbināja jaguāru. Ceļš bija brīvs.

- Bet autogrāfu? sieviete prasīja.

Viņš iztaustīja kabatas, bez taksometra kvīts viņš nevarēja iztikt, loterijas biļetes arī ir prātīgi nelaist vaļā, viņš izplēsa ka­batu. Tintes pildspalva lieliski rakstīja uz auduma.

- Uzdrukāšu uz savas zīda apakšveļas, viņš sacīja.

- Es nēsāšu to pie pašas miesas.

Jaguārs palēcās uz priekšu.

- Pieturi iebrauktuvē, Kaspers teica. Man jāaizsūta gaisa buča.

Mašīna apstājās. Viņš izliecās laukā un nosūtīja gaisa buču. Un izlasīja plāksnīti ar vārdu. Tā bija noņemta. Un tās vietā uz­likta plāksnīte "Pārdod". Viņš palūkojās uz ielu. Piecdesmit met­rus uz hipodroma pusi stāvēja tumšs fords.

- Pieturi, lūdzu, aiz stūra! viņš sacīja.

Jaguārs apbrauca ap stūri un apstājās. Kaspers izkāpa, pagājās atpakaļ, piesardzīgi paskatījās pāri mūra sētai. Fords bija iedar­bināts un pabraukts uz priekšu. Balerīna iznāca no iebrauktuves, viņa skrēja kā divdesmitgadniece, iesēdās blakus šoferim.

Kaspers iesēdās jaguārā.

- Mums kāds dzenas pakaļ, viņš sacīja. Kas būs pāri ta­viem spēkiem.

Jaguārs palēcās uz priekšu tā, itin kā no apakšas to būtu sa­grābusi liela roka. Viņiem aiz muguras mašīnas lukturi klīņāja pār savrupmājām promenādes pusē. Jaguāra motors uzsāka crescendo, Francs Fībers parāva stūri pa labi, pasaule sašķiebās, mašīna brauca pa nogāzi augšup uz Pils parku un izlauzās cauri dzīvžogam. Kaspera rokas atrada pāris rokturus un iekrampējās tajos, visapkārt bija koki un krūmi. Viņš palūkojās uz priekšā sēdošo zēniņu, Francs Fībers bija koncentrēts, bet atbrīvots. Rokas un kājas dejoja pa pedāļiem un pogām, sajūta bija tāda, kāda varētu būt, sēžot aiz muguras Helmutam Valham pie lielā flīģeļa Svētā Laurencija baznīcā Alkmārā "Fūgas mākslas" ierak­sta laikā. Simtiem pneimatisko āmuru no ārpuses apstrādāja ma­šīnas virsbūvi. Jaguārs sāka bremzēšanu, kas beidzās ar tādu brīkšķoņu, it kā viņi būtu taisnā ceļā iebraukuši papīra smalcinātājā. Viss satumsa.

Tumsā bija gaismas punkti, tie sabiezēja mazā, apaļā lau­kumā, mašīna bija apstājusies rododendru krūmā, tas bija tik liels kā garāža.

Gaismas laukumam garām aizbrauca tumšais fords, kaut ko meklēdams.

- Mēs būtu varējuši nosisties, Kaspers teica.

- Es lūdzos bez mitas. Jēzus mani uzklausa.

Ikvienai mašīnai ir akustiska signatūra, Kaspers dzirdēja fordu braucam atpakaļ, tas acīmredzot būs apgriezies, tagad lēnām aiz­ripoja viņiem garām.

- Kad nu tu esi tāds speciālists… Kaspers ierunājās. Ja kāds cilvēks pēc līguma ar taksometru firmu izbrauc no slēgtās teritorijas — vai tu varētu izdibināt, kur un kad?

- Vai vārds ir zināms?

Viņš nosauca Stīnes vārdu. Francs Fībers īsi aprunājās pa mo­bilo telefonu.

- Arodbiedrību paspārnē ir taksometra šoferu klubi. Ēdnīcas ēdiens, spēļu automāti un baumas. Un informācija. Mums viņa būs rokā pēc pāris minūtēm.

Kaspers ieklausījās Strandvejenas satiksmē. Šī tomēr atradās citā galaktikā nekā tā, kas Glostrupā. Skaņa ap viņu bija gau­mīga un klusināta. Rolsroisa hidraulikas sūkņa maigie klikšķi. Astoņu cilindru commoti rail motoru komplicētais un reizē liegi iegrožotais mežonīgums. Mašīnas, kuras izgatavotas, lai tās nevis būtu sadzirdamas, bet kļūtu redzamas, pēkšņi, iznirtu no klusuma. Un, ja nu klusumu kaut kas pārrāva, tas bija kas per­sonisks, ferrari dzīvnieciskais rūciens vai antīka folksvāgena ar gaisu dzesējamā četru cilindru boksermotora nostalģiskais, virstonim līdzīgais brēciens.

Un māju starpās skaņai pietika vietas, pēcskaņa ir tieši pro­porcionāla telpas tilpumam, Kaspers aizvēra acis. Viņam būtu varējuši piederēt automobiļi kā Caplinam. Kā Bhagavānam. Vi­ņam būtu varējuši būt algoti cilvēki, kas tos vada un remontē. Tā vietā viņš sēdēja šeit.

Bija pienācis laiks pabārstīt kādu zelta graudu.

- Laime, viņš sacīja, ir ne tik daudz tas, ko esi sagrabi­nājis un uzstutējis, cik tas, no kā esi spējis atteikties.

Viņš saklausīja gandrīz nedzirdamu dīzeļmotoru, mersedesu, visklusāko no visiem auto. Viņš saklausīja vēja neskanīgo čabināšanos ap nolaižamo jumtu. Mersedesa kupeju. Tādu mašīnu, kādu viņš pats būtu pircis, ja viņš būtu Lone Borfelta. Tā brauca lēnām un izrāvieniem. Kā viņš pats būtu braucis, ja būtu sati­cies ar sevi. Un pēc tam ar policiju.

Mersedess ieslīdēja gaismas laukā, pabrauca garām kafejnīcai

Jorden Rundt, pie stūres sēdēja sieviete. Kaspers uzlika brilles. Uz numura plāksnes bija mazs balts krustiņš.

Kaspers norādīja uz mašīnu, zēniņš momentā saprata. Ja­guārs palīda uz priekšu, laukā no krūma, tad uzņēma ātrumu. Kaspers nesaprata, ar kuru maņu Francs Fībers brauca, viss bija melns. Mašīna ietriecās dzīvžogā, pāršļūca pāri riteņbraucēju celiņam un brīdi palika mierīgi stāvam uz brauktuves, starp res­torānu Ved Stalden un Dānijas Akvāriju. Uz stiklotās restorāna terases sēdēja divi simti cilvēku, viņi bija pārstājuši ēst. Jaguārs atkal uzņēma gaitu, uzgriezās uz Strandvejena, viņi atradās pie­cas mašīnas aiz kupejas.

Francs Fībers parunājās pa telefonu.

Viņai izsaukts taksis pēc četrdesmit piecām minūtēm, viņš teica. Un es pieteicos uz šo braucienu.

Jaguārs ieturēja distanci līdz Strandbulvārim. Viņiem priekšā braucošā automašīna nomirkšķināja pa kreisi, bija ceļa remonts, satiksme ievadīta tikai vienā joslā, starp viņiem un mazo mer­sedesu bija desmit mašīnas, kad viņi tika līdz Midelfārtsgādei, tas bija prom.

Kaspers atminējās šo apkaimi. Viņš te bija devies īsās pa­staigās, lai atpūtinātu ausis, spēlējot pirmās cirka izrādes gāzes spēkstacijas ēkā, kad tur nebija pat lāga garderobju. Viņš no­rādīja virzienu, Jaguārs apmetās uz brauktuves pretējā virzienā, aizslīdēja gar gāzes spēkstacijas teritoriju un nobrauca malā.

Kaspers izlēca laukā, pirms automašīna bija apstājusies. Viņš pārlēca pāri nožogojumam uz dzelzceļa uzbērumu, rāpās augšup pa stāvo, mālaino slīpumu, uzkļuva uz dzelzceļa pārvada. Viņš skrēja uz ziemeļiem, lēkdams no gulšņa uz gulsni, līdz kreisajā pusē pavērās futbollaukumu atklātā teritorija. Tad viņš notupās.

Viņš izdzirdēja sievieti pirms tam, kad viņu ieraudzīja. Viņa nebija nogriezušies uz Frīhavnas ostas pusi, viņa brauca prom pa Skudehavnsveju.

Mašīna izgaisa aiz biroju ēkas konteineru ostas tuvumā. Taču viņš aptuveni zināja, kurp viņa devās. Viņa devās uz Tipena pusi.

Dabas parka tur vairs nebija. Tas bija pazudis, kopš viņš pē­dējo reizi pameta Dāniju. Bet tā vietā bija nācis kas cits.

Jaunbūve aizsedza skatu uz jūru. Taču spraugā starp diviem namiem viņš saskatīja laukumu, kas bija aizbērts ostas baseins. Tas bija izveidots četrstāvu biroja ēku priekšā un iestiepās jūrā savus piecdesmit līdz simt metrus.

Tas klāja vietu, kur bija krustojušies uz Stīnes divdesmitpicctūkstošās kartes novilktie loki. Viņš tomēr bija saklausījis pareizi.

Viņš gausi slāja atpakaļ. Viņam pie kājās pletās Kopenhāgena. Pievedceļu garās, iedzeltenās gaismu virtenes. Kaļķa baltas un diožu zilas atblāzmas pār pilsētas centru, ar melnu caurumu vietā, kur atradās slēgtā teritorija, gaismas vakuums. Aiz tās, halo­gēna prožektoru izgaismoti, atkritumu dedzinātavas baltie mūri, monumentāli kā tempļi. Aiz tiem Amageras sala kā oranža gaismas iespieduma plate. Ierāmēta ar Kastrupā ielidojošo lid­mašīnu lukturu garajām strīpām, kā līganiem gaismas tiltiem, vairākus metrus virs jūras.

Viņš noslidinājās pa nogāzi līdz stiepļu žogam, kas norobe­žoja futbollaukumus, tādā veidā viņš nonāca Midelfārtsgādē jaguāram no mugurpuses. Viņš pārvietojās salīcis. Iepretim šo­fera sēdeklim viņš izslējās. Ielika elkoņus atvērtajā logā.

Man ir saglabājusies kāda druska jaunības dienu dzirdes, viņš sacīja. Pirmīt, kad tu runāji pa telefonu, kad tu saņēmi informāciju par to, uz kurieni viņai izsaukts taksis. Tad otrā galā neviena nebija. Tā nu mums ir divi gadījumi, kad uzticēša­nās izmantota ļaunprātīgi. Šis te, un jautājums par to, kā tu sa­ņēmi manu izsaukumu. Tas sāpina manu sirdi.

Viņš atrāva durvis vaļā, sagrāba sev pretī esošo krekla priekšu un pacēla to otru no sēdekļa. Ķermenis sekoja līdzi centimetrus divdesmit, bet tad iestrēga. Kaspers palūkojās uz leju, abas kājas bija amputētas tūdaļ zem ceļgala un ar siksnām piesietas pie pa­garinātiem pedāļiem. Durvīs bija iespraustas divas plastmasas protēzes un divi teleskopiski sabīdīti kruķi.

Viņš palaida rumpi vaļā. Francs Fībers ieslīdēja atpakaļ sē­deklī. Dzeltenās acis zibēja.

- Tu pats biji artists, zēniņš teica. Es par tevi zinu visu. Mazliet vairāk tehniskas neveiksmes, un tas būtu varējis būt tu. Kuram būtu tikusi šāda invalīda apliecība. Tu skaties pats uz sevi.

Kaspers pagriezās un sāka iet, prom uz Strandbulvāra pusi. Jaguārs pieripoja viņam blakus.

- Viņas izsaukums ir pēc trīsdesmit minūtēm. Un iekšā tiek vienīgi taksometri. Tā ka tu vari staigāt sāpošu sirdi atpakaļ uz Glostrupu. Vai arī vari pieņemt, ka tevi aizvizina melis. Balts melis.

Kaspers iesēdās mašīnā.

Viņi stāvēja pie sarkanās gaismas krustojumā ar Orhūsgādi.

- Kas tā par ēku, kas uzbūvēta Tipenā? Kaspers vaicāja.

- Tāda kā banka. Uz turieni arī brauca ārste. Esmu viņu ve­dis. Uz turieni. Divas reizes.

- Varbūt rev tikai tā likās.

Mugura Kasperam priekšā iztaisnojās, kā piemineklī cirsta­jam Drosmīgajam karavīram.

Kaspers palūkojās uz automašīnas pulksteni.

- Vai mēs varam pa pusstundu pagūt apskatīt jūru?

No Oslo laukuma uz viņu pusi gāzās automašīnu paisuma vil­nis. Vilnim pa priekšu, tieši pirms tam, kad tas pārlūza, jaguārs aizcirtās pie sarkanās gaismas.

14

Viņi pabrauca garām piebraucamajam ceļam, kas veda uz Frīhavnas ostu. Pensiju tondu ēkām, Paustiana interjera namu. Kaspera bērnībā pāris mazajiem cirkiem ziemas mītne bija Nordhavnas un Sīdhavnas ostā. Tolaik pār šo apkaimi gūla neeļļotu vinču, ogļu ceļamkrānu, koka zoles zābaku, divtaktu dīzeļ­motoru, tvaika svilpju skaņa. Tagad viņš dzirdēja ātrus liftus. Klusinātas ventilācijas sistēmas. Kosmisko čukstu, ko dveš tūk­stoš tonnu IT.

Viņi nogriezās uz austrumiem. Otrpus Kalkbrenderihavnas ostai slējās Svānemelles spēkstacija, kā elektriska katedrāle. Ja­guārs nobrauca malā.

Laipni lūgti mājās! Francs Fībers sacīja. Kur nauda mīt.

Tolaik Tipenā bija stāvējuši daži sarūsējuši kuteri zālienā, kas veda lejup uz pludmali. Tagad te bija pārbūvēts.

Iela, kurā viņi piestāja, bija svaigi ierīkota un taisna kā stīga. Asfaltam piemita dziļš spīdums, kā matēti melnai pērlei. Uz zie­meļiem, ar skatu uz Ēresundu, bija uzbūvētas biroju ēkas. Dār­gas, pārlaicīgas, stiklā un granītā, kā septiņstāvīgi kapakmeņi. Pa kreisi bija veikali un restorāni, nesen atvērti, daži vēl nebija iznomāti. Jaguārs stāvēja pie piecus reiz astoņus metrus lielas bezspraišļu rūts, vienlaidu spoguļstikla gabala, aiz kura uz tum­šas pamatnes karājās viena kaklasaite, vientuļa un prožektora izgaismota. Kaimiņos bija šokolādes veikals. Četrās logu ailēs tumši zilā vitrīnā gulēja metru reiz sešdesmit pieci lielas, pildī­tas Lieldienu olas uz pusapaļām misiņa pamatnēm, iekārtotām cēlkoka kastēs.

Kaspers ieklausījās mūzikā sev priekšā. Kas nāca no resto­rāniem. No cilvēkiem. Pēc dažām stundām tā izslēgsies. Bet šo­brīd tā bija sasniegusi optimumu.

- Jēzus, Francs Fībers ierunājās, izdzina augļotājus no tempļa.

- Viņam bija nelāga diena, Kaspers atteica. Viņš droši vien bija notērējis savu kabatas naudu.

Viņš deva zīmi, jaguārs lēnītēm paripoja uz priekšu. Kaspers nopētīja informatīvās plāksnes. Ēkās mājoja reklāmas biroji, revīzijas firmas, lielie advokātu biroji. IT uzņēmumi.

Mašīna apstājās.

- Tur, Francs Fībers norādīja.

Tā bija apbūve, kuru Kaspers bija redzējis no dzelzceļa pār­vada. Melnu un tumšpelēku ēku komplekss, vairākas no tām celtas uz piepildītā ostas baseina. Teritoriju ieskāva mūra siena. Pietiekami zema, lai nešķistu agresīva. Bet pietiekami augsta, lai aizturētu kārtslēcēju. Un lai aizsegtu lielāko daļu skata. Ūdens malā atradās tornis, tik augsts kā Svānemelles spēkstacijas skur­steņi, cokolu turēts, augšuptiecīgs, it kā grasītos pacelties gaisā. Tas varētu būt noderējis par dekorācijām Grāla pilij "Parsifalā".

- Konon, Francs Fībers sacīja. Tada kā banka. Viņi strādā cauru diennakti. Mums te ir liela braukāšana.

- Man patīk nosaukums, Kaspers teica, tam ir sakars ar ve­selumu. Kā zināms mums, kuri brīvi protam latīņu valodu.

Viņiem garām lēni pabrauca patruļas mašīna, samazināja ātrumu, taču turpināja ceļu, taksometra plafona nomierināta. Viņiem garām aizslīdēja preču auto, kaut ko meklēdams. Uz tā bija uzraksts jonex. Kaspers novērtēja ēkas. Divas trešdaļas fa­sādes laukuma aizņēma stikls.

- Paskatīsimies, kur tā mašīna brauks iekšā, viņš bilda.

Jaguārs paripoja simt metru uz priekšu. Preču auto nogrie­zās ap stūri, viņi lēnām brauca uz priekšu, iela bija magnoliju aleja, kas stiepās līdz pašai jūrai. Piecdesmit metru tālāk gabaliņš mūra sienas pasitās atpakaļ, preču auto iebrauca iekšā. Kaspers paguva nomanīt divviru režģu vārtus, novērošanas kameras un vīriešus zaļos formastērpos. Un pašā dziļumā, tumsā, kaut ko, kas varētu būt bijusi mersedesa kupeja.

- Kad es biju mazs, viņš sacīja, cirka mākslinieku bērni strādāja gadījuma darbus. Pirms bija sasnieguši tādu vecumu, ka varēja uzstāties. Man bija talants uz kāpšanu. Tāpēc es mazgāju logus. Arī toreiz aprīkojumu piegādāja Jonex A/S no Vesterbro. Tikai tavai paaudzei un turpmākajām viss ir nokritis no gaisa.

Jaguārs apgriezās. Mūra siena nebija pasitusies atpakaļ. Pa vārtiem izbrauca vispirms viens un pēc tam otrs kravas mikro­autobuss, melni un kopti, kā katafalki. Uz melna ar zeltu bija rakstīts "Leisemēra ēdināšanas pakalpojumi".

Kaspers nolaida logu un ieklausījās, kamēr jaguārs brauca garām ēkai. Viņš dzirdēja jaudīgu elektromotoru. Gumiju pret stiklu. Viņam bija vajadzīgs kāds brītiņš, lai noteiktu skaņas avotu. Tas bija logu tīrītāja vaļējais lifts. Šis nebija nekāds patīkamais darbalaiks. Taču tas bija nepieciešams. Pēc rupjām aplēsēm fa­sādēs bija vismaz seši tūkstoši kvadrātmetru stikla. Un nakts maltīte bija brīnišķīga.

- Es esmu strādājis kopš divpadsmit gadu vecuma, Francs Fībers noteica. Līdz šim brīdim. Bez apstājas.

Viņi nogriezās uz Berlingske nama pusi. Francs Fībers padeva uz aizmuguri ugunsdzēsības paklāju. Kaspers apgūlās mašīnā uz grīdas un pārvilka paklāju sev pāri. Jaguārs apstājās, ārpusē risinājās klusināta saruna, auto atkal tika iedarbināts, lēnītēm pabrauca, apstājās, pabrauca, apstājās, motors tika izslēgts. Kas­pers pietrausās sēdus. Viņi bija piestājuši nelielā, neapgaismotā stāvvietā, ko apjoza saplākšņa nožogojums. Zeme vibrēja, tricināšanos pavadīja viņam nenosakāma skaņa. Viņš paskatī­jās uz pulksteni panelī. Bija atlikušas desmit minūtes.

Francs Fībers pasniedza uz aizmuguri plakanu pudeli, Kaspers apošņājis iedzēra, tas bija armanjaks. Kā Gurdžijevam. Ne tik daudz virstoņu kā konjakam. Toties ar divkāršās, nepārtrauk­tās destilācijas lauciniecisko, maigo basu. Francs Fībers no ter­mosa ielēja dzērienu kartona krūzē, Kaspers iemalkoja. Tas bija pagalam karsts espreso, brutālāks par armanjaku.

- Kas ir dzirdams, kad ieklausās pilsētā?

Ļoti nedaudziem cilvēkiem bija pietiekami zināšanu, lai uzdotu viņam šādu jautājumu, šim zēniņam nevajadzētu būt starp tiem.

- Prieks un jautrība.

- Un aiz tiem?

Bezkaunīgā gaisma bija apdzisusi, Jautājums nāca dziļi no iek­šienes. Kad cilvēki uzdod jautājumu no liela dziļuma, ir jāatbild.

- Bailes, Kaspers sacīja. Tās pašas bailes, kas mīt ikkatrā cilvēkā. Tikai pareizinātas ar pusotru miljonu.

- Un aiz bailēm?

- Kurš apgalvo, ka aiz bailēm vēl kas ir? Varbūt bailes ir pats pēdējais.

Kaspers izkāpa no mašīnas.

- Mēs nosūtījām tev kartīti, Francs Fībers teica. Pēc izrā­des. Visus piecus vakarus. Mēs būtu gribējuši paspiest tev roku.

Durvis atsprāga vaļā. Frans Fībers atbrīvojās no pedāļiem, uzlika protēzes, izbīdīja kruķus un nostājās uz kājām. To visu vienā plūdenā kustībā.

- Tās netika nosūtītas tālāk, Kaspers atbildēja.

- Pirmoreiz es redzēju tevi 1999. gadā. Kopenhāgenas Cirka manēžā. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es pievērsos varietē. Ne tikai naudas dēļ. Manēžā bija divi tūkstoši cilvēku. Tu dzir­dēji ikvienu no mums.

Kaspers atmuguriski kāpās atpakaļ.

- Neviens nespēj dzirdēt divus tūkstošus cilvēku, viņš sacīja.

Francs Fībers neatlaidās.

- Pēc kādām divdesmit minūtēm pienāca viens brīdis. Var­būt divas minūtes. Tā bija mīlestība. Tu mīlēji ikvienu no mums.

- Tu noteikti esi ķerts, Kaspers atteica. Neviens nespēj mīlēt divus tūkstošus cilvēku.

Viņa mugura atspiedās pret saplāksni. Zēniņš bija viņam taisni pretī.

- Es to pazīstu. Tāpēc arī es braucu autosacīkstēs. Zini, kāds bija mans princips? Līkumi. Es sāku bremzēt tur, kur citas slie­des beidzās. Es dzirdēju, kā divdesmit tūkstoši cilvēku tver pēc gaisa. Un pēc tam kliedz. Viņi zināja, ka es to darīju viņu dēļ. Ne tikai naudas un sevis dēļ. Tā vārdā es dzīvoju. Tā bija mīlestība. Es esmu meklētājs. Es meklēju mīlestību.

Francs Fībers pasmaidīja. Tas bija smaids, kura dēļ, pēc Kaspera domām, viņam būtu jābūt atņemtām autovadītāja tiesībām.

Zēniņam rokā bija Yale atslēga. Viņš atslēdza durvis nožogo­jumā. Norādīja pa kreisi.

- Piecas minūtes. Uzmanies no viņas!

Nezaudēdams līdzsvaru un neizlaizdams no rokām kruķus, viņš novilka žaketi ar taksista uzšuvēm un pastiepa to Kasperam. Acīs bija atgriezušās dzeltenās brīdinājuma lampiņas.

- Padomā, cik slavenu mākslinieku ir gājuši bojā satiksmes negadījumos! Tu nokāp no ietves. Līdz pretējai pusei ir tikai desmit metri. Bet tu tur tā arī nenonāc.

Kaspers pacirtās atpakaļ.

- Man šķita, tu meklē mīlestību.

- Dieva mīlestību, zēniņš nepagriezies attrauca. Bez kon­krēta cilvēka var iztikt.

Kaspers noraudzījās nopakaļ mugurai, kas attālinājās. Lielam māksliniekam nav patīkami, ja viņam netiek pēdējais vārds.

- Neaizmirsti par lūgšanu! viņš sacīja. Jo pēkšņi kādu dienu kaut kas atkal iesprūdis.

Uzvilcis formastērpa žaketi, viņš iegāja pa durvīm.

15

Viņš bija redzējis simtiem ainu, vienalga šis skats pārsteidza viņu nesagatavotu. Viņš apstājās. Ar smeldzi sirdī. Par to, cik tas skaists un traģisks.

Kopenhāgenu bija pārplūdinājusi jūra. Kanālu vairs nebija, ietvju nebija, brauktuvju arī ne. Viņam pie kājām no Holmenas kanāla līdz Strandgādes namu renesanses fasādēm pletās vien­laidus ūdens spogulis.

Šajā spogulī peldēja Birža. Kristiansborgas pils. Holmenas baz­nīca, kā liels ozola stumbrs.

Viņš stāvēja pie Mantas apsaimniekošanas valsts biroja ēkas. Viņam priekšā atradās tas, kam vajadzētu būt lūzumzonai, tagad tā bija krauja, savus trīs metrus augsta, kura sniedzās līdz ūdens spogulim. Gludam. Bet ar pārplēstu kabeļu un gāzes vadu atgrie­zumiem.

Akustika aizskāra viņa sirds stīgas. Rāmām ūdens virsmām ir spēcīgs atstarojums. Viņa priekšā esošā telpa bija skanīga kā Vīnes Musikvereinssaal zāle, pareizināta ar simtu. Atbrīvota no satik­smes. Kā Venēcija.

Teritoriju apgaismoja darba lampas. Viņš nu spēja identificēt satricinājumus sev zem kājām. Tos laikam radīja simtiem hid­raulisko drenāžas sūkņu.

To dobjo basu pāršķēla sīki plaukšķi, asi kā sprādzieni. Pie Nacionālās bankas uz peldošas platformas strādāja vairāki bariņi vīriešu oranžos aizsargtērpos, ar pāļu dzinēju dauzīja iekšā rievsienas.

Smaga stiklašķiedras laiva ar zemu reliņu izsēdināja krastā vienu no oranžajiem stāviem, tas strauji virzījās augšup pa krauju, kā liesma pa benzīnu. Kaspers metās skriešus.

Laivinieks nervozi paskatījās uz Kasperu, kad viņš skrēja ga­rām. Vīrieša sejas krāsa bija kā svaigi vārītai sarkanajai bietei, kurā kā acis iesprausti divi tirkīzi, Kaspers norādīja uz formas­tērpa žaketi, vīrietis pamāja ar galvu.

Skrējējs bija tikai vienu minūti priekšā, kad Kaspers nonāca galā, pie celtniecības vagoniņiem, kas cits uz cita bija sakrauti uz pašas kraujas malas, pie mājas sienas, kura acīmredzot bija daļa no tā, kas atlicis no Karaliskā teātra. Trepes zem viņa svara neiečīkstējās. Durvis nebija aizslēgtas, viņš devās iekšā.

Atmosfēra bija ūdens pievilgusi. Gaiss bija karsts, mitrs un ne­caurredzams kā tvaika pirtī. Plīkšķoša ūdens skaņa uzsūca viņa soļus. Uzsūca sīko klikšķi, ar kuru viņš aizslēdza durvis aiz sevis. Dievišķajam ir nosliece uz pirtīm. Gurdžijevam Prierē pilī bija bi­jusi tvaika pirts. Trīs saunas Valamo klosterī. Krievu pirts Ņevska baznīcā Bredgādē. Šamaņiem sviedrētavas.

Cauri miglai pavīdēja gaisma. Gaiteņa galā tika noģērbts virssvārcis.

Viņam priekšā esošais stāvs pakāpās atmuguriski. Ta bija sieviete.

Nepagriezusies viņa paņēma dvieli un iegāja dušas telpā. Viņš nesteidzoties sekoja.

Telpā bija sešas dušas. No visām tecēja karsts ūdens. Tvaiks bija tik biezs, ka koda kaklā. Iesākumā viņš neredzēja sievieti. Tad viņa atmuguriski iznāca no dušas kabīnes. Ieziepējās ar garu, izliektu koka suku. Metodiski. Pakāpeniski viņa izgaisa plānā burbuļu kārtiņā. Viņa iegāja atpakaļ garaiņos, izgaisums bija pil­nīgs, viņas vairs nebija.

Viņš nepakustējās. Ūdens krāns tika aizgriezts. Ventilācijas šahta iesūca tvaikus sevī. Telpa bija tukša.

Viņš pamanīja pieskārienu kā glāstu. No aizmugures viņam ap potītēm tika aplikts dvielis. Tad ar rāvienu viņš tika nogāzts no kājām.

Viņš paguva aizlikt rokas priekšā sejai. Tik un tā kritiens bija smags. Tikai ar pūlēm viņš pietrausās sēdus.

- Vai apmaldījies?

Viņai rokā bija smagā, līkā suka.

Tad viņa atpazina Kasperu. Kāpās atpakaļ, it kā sitienu saņē­musi. No viņas matiem pār seju tecēja ūdens, īsu mirkli viņa at­gādināja slīkoni. Tad viņa atguva pašsavaldīšanos.

- Man ar tevi jārunā, viņš bilda.

- Tas ir izslēgts.

Kāds klauvēja pie durvīm.

- Žurnālisti, viņš sacīja. Viņi dzenas pakaļ man.

Viņa kļuva vēl bālāka nekā iepriekš.

- Tavs tālruņa numurs? viņš ieminējās. Adrese?

- Viss ir beidzies. Viss ir absolūti beidzies.

- Es esmu jauns cilvēks. Pārdzimis. Viss ir mainījies.

Viņa atieza zobus. Kā dzīvnieks. Situācija pamazām slīdēja laukā no viņa rokām.

- Es metīšos preses apkampienos, viņš teica. Izstāstīšu visu. Savas mežonīgās ilgas. To, kā turējos pretī bruņotiem sargiem. Asinssuņiem. Elektriskajiem žogiem. Lai sniegtu tev īsu, dzīvībai svarīgu paziņojumu. To, kā tu izsviedi mani ārā. Izsauci bendes. Mēs nonāksim pirmajās lappusēs.

Viņas acis piepildījās ar izbrīnu.

- Tu to izdarītu, viņa sacīja. Tu nudien to izdarītu.

- Pusstundu. Tikai pusstundu.

Viņa sameklēja virssvārcī galdnieka zīmuli. Viņš pasniedza viņai loterijas biļeti. Viņas rokas rakstot viegli drebēja.

Kāds dauzījās pie durvīm. Viņa devās viņam pa priekšu caur dušas telpu, atvēra durvis, ko viņš nebija ievērojis. Viņi iznāca šaurā gaitenī, no kura vēl vienas durvis atvērās uz turieni, kas kādreiz bija bijusi Tordenskjoldsgāde. Viņiem aiz muguras tika atslēgtas kādas durvis.

Viņa bija rūpīgi izvairījusies kaut piedurties viņam. Tagad viņa pielika viņam pie vaiga kaula galdnieka zīmuļa galu kā iz­šaujamo nazi.

Pusstundu, viņa izdvesa. Un pēc tam es tevi vairs ne­kad neredzēšu.

16

Starp pēdējo nakts un pirmo rīta reisu ir bīstams, melns cau­rums divu sala stindzinātu stundu garumā, viņš nebija tajā trā­pījis, bija paguvis uz pēdējo nakts autobusu. Viņš bija apmetis līkumu pa industriālajiem gruntsgabaliem un palicis stāvam pie sētas. Viss dzīvais atstāj atbalsi, viņš nebija neko dzirdējis. Bija palikušas divas stundas līdz brīdim, kad stāsies spēkā izrai­dīšana no valsts, viņam būtu vajadzējis paēst un pagulēt, viņš to nedarīja. Viņš bija sameklējis treniņtērpu un pārģērbies.

Manēžā viņš ieslēdza Riliteru un nošu lampu uz klavierēm.

Viņš sāka ar līdzsvara vingrinājumiem. Viņš bija tos izpildī­jis ik rītu trīsdesmit gadu garumā, neizlaižot nevienu pašu. Vis­pirms klasiskās deju stieņa skolas sūrās, algebriski noteiktās, vertikālās kustības. Tad garās, slīdošās legato sērijas uz riņķi gar manēžas malu. Pēdīgi viņš grasījās uzvilkt savas izrāžu kur­pes. Šūdinātas viņam. Piecdesmit ceturtā izmēra. Lielas, bet ne uzbāzīgas.

Līdzsvars un lūgšana ir paškonfrontatīvi lielumi. Viņpus mus­kuļu un garīgajam sasprindzinājumam acīmredzot ir nepiespiesta miera punkts. Šajā punktā cilvēks sastop pats sevi.

Lūgšana aizsākās spontāni, vispirms sinhronizējoties ar sirds­pukstiem, pēc brītiņa tā atsvabināsies no tiem. Viņš sajuta patei­cību. Viņš bija dzīvs. Viņam bija ķermenis. Viņam bija "Labi tcmperēts klavesīns" Rihtera ierakstā. Viņam bija vēl divas stundas.

Un pāri par visu viņam bija telefona numurs. Pavērtas durvis. Aiz kurām bija viņa.

Un kaut kur vēl viņam bija publika. "Publika ir puse no manas personības." Tā bija sacījis Groks. Viņš atvēra savs skavas pretī skatītāju vietām. Viņš mīlēja viņus visus. Pat tagad, kad viņu te nebija.

Viņi tomēr te bija. Telpa nebija tukša.

Lielākajā daļa cirka manēžu bija sausa akustika, ko radīja in­dīgā kombinācija — smiltis uz grīdas un telts pārsegs. Muzikālā klauna lielais, depresīvais mūža uzdevums ir mēģināt piespēlēt manēžu pilnu. Bet ne šo telpu. Te sienas bija koka finiera plāk­snes ar tukšumu aiz tām, tās absorbēja dobjos toņus, tas radīja milzum daudz horizontālu atspulgu. Šajā telpā viņš vienmēr bija varējis orientēties kā sikspārnis, arī tagad.

Viņš izslēdza Rihteru, atmuguriski atkāpās līdz stabam ar elektriskajiem pakešslēdžiem, ieslēdza gaismu.

Skatītāji bija divi. Vīrietis ar dzirdes aparātu sēdēja tā, it kā ne brīdi nebūtu pametis savu vietu pie ugunsdzēsības izejas. Otrs, garš un blonds, peldēja šurp pa vidējo eju ar izstieptu roku.

- Man ir tas gods. Pirmoreiz tevi redzēju, kad vēl biju zēns. Kopš tā laika esmu sekojis tavām gaitām.

Kaspers pakāpās malā un noliecās uz klavieru pusi. Ta nolik­dams tās starp sevi un viņiem.

- Esam ieradušies priecīgā sakarā, blondais sacīja. Mēs pārstāvam sabiedriska fonda valdi. Fonds piešķir goda stipendi­jas cirka māksliniekiem. Valde ir piešķīrusi tev stipendiju divdes­mit piecu tūkstošu apmērā.

Kaspera rokas uzmeklēja klavieru vāku. Piecpadsmit kilogrami palisandra ar misiņa malu, asu kā sendienu maizes šķēlētāja asmeni.

Uz klavierēm parādījās tūkstoškronu banknošu žūksnis.

- Kura fonda?

- Valde gribētu palikt anonīma. Esi tik laipns, paraksties!

Gaismā, virsū uz naudaszīmēm, tika nolikta papīra lapa. Bez rekvizītiem. Kaspers uzlika brilles. Pacēla papīra lapu, lai va­rētu to izlasīt, reizē paturot redzeslokā abus vīriešus.

Tas bija apliecinājuma raksts. Ka Klāra Marija aprīlī, kad viņš vadīja viņai nodarbību, bijusi sveika, vesela un bez kādiem mie­sas bojājumiem.

- Vai ir kāda adrese? Kaspers jautāja. Lai es varu nosū­tīt pirmizrādes biļetes.

Blondais papurināja galvu.

Kaspera rokas atrada taustiņus. Izvilināja no klavierēm ko­rāļa "Jēzus mūžam ir mans prieks" aranžējumu. Nevarēja neap­brīnot Bahu par viņa realitātes izjūtu. Par veidu, kādā viņš bija muzicējis un komponējis, neaizmirstot, ka no tā arī jāpārtiek. Tas bija bijis līdzsvars. Visi talanti nospriegoti līdz maksimumam. Un pašā dziļākajā būtībā punkts pilnīga miera stāvoklī. Punkts, kurš zina — lai vai kas notiktu pašreiz, ēst vajadzēs arī rīt.

Un tomēr. Korālis izviļās starp viņa pirkstiem. Pie šīs mūzi­kas nebija iespējams sniegt nepatiesu liecību. Tikai izteikt mīles­tības apliecinājumus.

- Ks strādāju ar numeroloģiju, viņš sacīja. Kvantu numeroloģiju. F,s nekad neko neparakstu nepāra datumos.

Blondais vīrietis smaidīja.

- Varbūt pietrūkst piecpadsmit tūkstošu, viņš bilda.

- Varbūt arī.

Un klavierēm tika uzlikts vēl viens banknošu žūksnis.

- Nepalīdzēja, Kaspers sacīja.

Smaids viņa priekšā padzisa. Vīrietis ar dzirdes aparātu bija piecēlies kājās.

Nepakustinot neko citu kā vien pirkstus, Kaspers atsvabināja klavieru vāku no virām. Atbalstīja to pret nošu turētāju.

- Tu tomēr paturēsi to sev, blondais sacīja.

Abi vīrieši devās uz izeju. Kaspers nobalansēja vāku uz taus­tiņiem. Devās viņiem pakaļ.

Viņi bija ienākuši pa dzelzceļa puses vārtiem, ķēdes atslēga bija pārkniebta ar metāla knaiblēm un mētājās zālē. Ārpusē stā­vēja BMW. Garš, zems, karaliski zilā krāsā. Līdz kādai nupat bija atausušas debesis.

Kaspers pieturēja durvis. Tie abi iesēdās mašīnā. Vīrietis ar dzirdes aparātu nebija nolaidis acu viņam no sejas.

- Viņš blenž uz mani, Kaspers sacīja.

- Tev ir pazīstams ģīmis. Ernsts to smalki jūt. Un gluds ģī­mis. Kuram neviens vēl nekad nav nodarījis neko sliktu.

Durvis aizcirtās. Logs nolaidās.

- Mēs pērkam to, blondais vīrietis paziņoja, lai beigtos zvanīšanās. Uz skolu un tā tālāk.

Arlekīns spēj absorbēt nebeidzamu virkni pazemojumu. Tas, kuram nav lepnuma, ir neievainojams, Arlekīns bija ideāls. Bet vēl neaizsniegts.

- Es prātoju, vai neiegādāties akcijas Džonija Reimara smērfu šovā, Kaspers sacīja. Par piešķirto stipendiju. Man būs vaja­dzīgs leļļu pildījums. Ko likt smērfos iekšā. Jūs varētu laist pa taisno uz skatuves. Padodiet ziņu. Kad būsiet izmesti uz ielas.

Logs aizvērās, automašīna sāka braukt. Kaspers pieliecies at­deva godu.

Tas bija mazākais, ko varēja darīt. Arī Bahs būtu to darījis. Par četrdesmit tūkstošiem.

17

Ejot atpakaļ, viņam trīcēja kājas. Viņš bija uzlicis plaukstu uz roktura, kad izdzirdēja automašīnu, fordu, Granada Stationcar.

Viņš devās vien iekšā, izslēdza atskaņotāju, savāca naudu, no­dzēsa gaismu, aizslēdza durvis.

Nebija nekādu iespēju tikt līdz mašīnai, viņš ieskrēja stallī, savāca gultasveļu, pa trepēm uzrāpās līdz bēniņu lūkai, ieripinājās bēniņos. Uzvilka aiz sevis augšā trepes, aizvēra lūku.

Telpa stiepās visā ēkas garumā. Ja neskaita šauru eju gar pašu pažobeli, tā no vienas slīpsienas līdz otrai bija noklāta ar salo­cītu gumijotu brezentu, kas kopā ar tērauda un koka armatūru veidoja divas vidēji lielas teltis. Pirms paša ēkas gala tūdaļ virs grīdas atradās staļļa logi, pa tiem viņš varēja redzēt dzīvojamo vagonu.

Tur bija seši vīrieši plus Dafijs, visi civilā. Mērks, abi mūki no Ārvalstnieku nodaļas, un trīs tehniķi ar bieziem, melniem dip­lomātiem. Viens no viņiem nesa četrus statīvus ar fotolampām.

Viņi pieklauvēja pie vagona, bet zināja, ka viņa tur nav. Kaspers redzēja, kā Dafijs protestē. Pārvaldniekam bija mugurā mētelis, kuru Kaspers agrāk nebija redzējis, kamieļvilnas, skaļš, virinātāja mētelis, kāds piedienētos reklāmas biroja direktoram. Viņi atvēra durvis ar mūķīzerpistoli, Dafijs būs atteicies dot vi­ņiem atslēgu, viņš iespraucās vagonā pēc tehniķiem, pēc mirkļa viņu izveda ārā.

Kaspers uzklāja sev gumijotā brezenta guļvietu. Apņēma sev apkārt segu.

Mūki iznāca no vagona un apsēdās uz sola. Tehniķi pievilka fotolampām elektrību no citas kastes. Kaspers uzlika rokas pulk­stenī zvanu, lai pamodina. Sameklēja telefonu. Loterijas biļeti, uz kuras bija rakstījusi Stīne. Uzspieda viņas numuru.

Viņa pacēla klausuli uzreiz. Viņa nebija varējusi pagūt aiz­migt. Tik un tā balsī nebija ne miņas no noguruma.

Viņš palūkojās uz dzīvojamo vagonu. Viņi bija ieslēguši fotolampas. Gaisma lauzās cauri slēģiem, balta un starojoša.

- Ja mēs varētu pie tevis, viņš sacīja. Man strādā meistari.

- Tai jābūt publiskai vietai. Kur ir citi cilvēki.

Viņš nosauca viņai adresi.

- Vai tas ir anonīmi?

- Kā kafijas bārā.

- Pulksten astoņos, viņa paziņoja.

Tad viņa nolika klausuli.

Kaspers uzspieda uz taksometra kvīts uzrakstīto numuru. Trīsdesmit metrus no viņa Mērks iznāca no dzīvojamā vagona, pielicis telefonu pie auss.

- Pastāsti man par Kainu, Kaspers sacīja.

Vispirms iestājās klusums.

- Ko es dabūšu pretī? ministrijas ierēdnis jautāja.

- Kaut ko par meiteni.

Klusumā Kaspers dzirdēja, kā tas otrs rēķina kāršu sadalījumu.

- Kopš 2006. gada Eiropols analizē noziedzību Eiropā. Mode­lis, kurš atkārtojas, ir tāds, ka starptautiskās kriminālās struktūras vairs nav hierarhiskas. Tas ir organizētas atsevišķos grupējumos, viens grupējums nepazīst citus. Bet kaut kur visiem pavedieniem ir jāsatek kopā. Kains ir šāda vieta. Un tagad par meiteni?

- Viņa ieradās pie manis aizvakar. Divu pieaugošo pavadībā. Sacīja, ka esot nolaupīta. Viņi atbrauca un aizbrauca ar zagtu volvo. Kopš tās reizes neesmu viņu redzējis.

Pa logu Kaspers ieraudzīja, kā Mērks dod zīmi vienam no mūkiem. Kaspers zināja, ka nu viņi mēģinās noteikt, no kurie­nes zvanīts. Viņš pārtrauca savienojumu.

Viņš atspiedās pret brezentu sev aizmugurē. Drošāk būtu bijis slēpties cilvēku pūlī. Bet nebija tam spēka. Viņam vajadzēja pa­gulēt. Viņš aizvēra acis. Noskaitīja savu vakara lūgšanu. Teksts bija "Sirds un mute, un nāve, un dzīvība", mūziku bija sacerējis Bahs, kantāte BWV 147, Kaspera mīļākā Mīlhauzenes kantāte. Pa šo slīpni viņš šļūca uz miegu.

Uz iemigšanas sliekšņa sēdēja Klāra Marija. Kā viņa bija sē­dējusi otrajā reizē, kad viņš meiteni satika.