Klusā meitene

CETURTĀ DAĻA

1

Viņam piešķīra kameru, trešajā bardo stāvoklī, starp vienu murgu un nākamo. Otrajā stāvā, Imigrācijas policijas telpās, Kastrupas lidostā.

Viņa kamera bija viena no sešām, kas kopā ar divām tuale­tēm atradās blakus pieņemšanas telpai ar soliem, leti, divām personas fiziskās apskates kabīnēm, trim bruņotiem policis­tiem — diviem vīriešiem un sievietei. Viss bija balti krāsots betons, pat lete. No vienas kameras skanēja bērna raudas. Kaut kur ste­nēja kāds cilvēks, izmocīti un ritmiski. Kaut kur kāda sieviete skandēja la illaaha illa llah, nav cita dieva, kā vien Dievs.

Logu nebija. No tālienes atplūda reaktīvo dzinēju caururb­jošā, mehāniskā ārdīšanās, tiem uzņemot apgriezienus.

Policists nolika uz letes metāla paplāti. Mūki iztukšoja Kaspera kabatas, to saturs nonāca uz paplātes. Policists paņēma vijoles futrāli, saskaitīja priekšmetus, atdeva Kasperam bank­notes un taksometra kvīti, un čeku, šis vīrietis izskatījās pēc mas­kas. Delartiskajā komēdijā viņš būtu spēlējis Kasandru, varenu un viegli aizkaitināmu tēva tēlu. Pat bardo stāvoklī mēs netie­kam vaļā no edipālās pamatsituācijas.

Kamerā bija lāva un krēsls, mūki apsēdināja viņu krēslā, paši pazuda. Viņš dzirdēja ēkā attālināmies viņu soļus. Viņš vērās baltajā sienā. Viņš bija nonācis līdz tai vietai, kur lielās operas beidzas.

Ikviens skatuves mākslinieks pazīst kritienu ap pusnakti. Pāreju no teātra gaismām uz tumsu ārpusē. No tā, ka tevi die­vina, uz to, ka nepazīsti nevienu dzīvu dvēseli. Ka viens pats ej pa pilsētu, kur tik tikko spēj atrast ceļu uz savu viesnīcu. Un vie­nīgās, kas tevi uzrunā, ir maukas.

Ar šādu vientulību viņš bija iemācījies sadzīvot. Tā bija bijusi īslaicīga. Reti kad ilga vairāk par divdesmit četrām stundām. Un, kamēr tā turpinājās, viņš jau uzlādējās nākamajai zalvei. Noslī­pējot kādu sava uznāciena detaļu. Ieliekot papildu kustību. Iek­šēji viņš bija jau atradies savas turpmākās publikas sabiedrībā.

Tagad bija citādi. Tagad priekšā negaidīja nekāda publika. Ta­gad gaidīja bardo nakts. Lidojums. Četri guardia civil. Pieci gadi Madrides Centrālcietumā. Vai Alhaurinas cietumā. Gads nost par labu uzvedību.

Viņš ieklausījās šajā situācijā. Ikviens mirklis satur iespēju. Šoreiz tā bija iespēja dzirdēt, kā uzskaņota apziņa apkārt vietai, kur tā pārlūst.

Kāds noraudzījās uz viņu pa lodziņu kameras durvīs, durvis atvērās, nācējs bija Kasandrs, viņš nolika vijoles futrāli uz galda.

- Es gribētu piezvanīt, Kaspers bilda.

Policists nepakustējās.

- Madridē, Kaspers sacīja, mani gaida desmit televīzijas stacijas. Es parādīšu viņiem asiņainos apsējus. Izstāstīšu, ka mani piekāva dāņu policisti. Es it sevišķi atcerēšos noraksturot tevi.

Viņš dzirdēja, kā policista sistēmā uzjundī vieglas bailes — bai­les un tāds kā nevilšs apbrīns. Ne par pašiem draudiem, bet par tiem pamatā esošo trakumu.

- Es tūdaļ to padarīšu vēl ļaunāku, Kaspers turpināja. Sākšu dauzīt galvu pret sienu.

- Mēs tevi nofiksēsim, policists atteica.

- Es norišu savu mēli.

Policists nolika uz galda bezvadu telefonu. Viņš atstāja kameru lēnām, domīgi. Kaspers uzspieda numuru. Vienīgo, kuru it ne­kad nebija aizmirsis.

"Jā?

Balss bija raupja, kā akmens šķembas uz transportiera len­tes. Un tomēr. Tā bija Zilā dāma.

- Policija viņus neatrada, viņš sacīja. Es esmu tikpat kā ceļā. Vairs neko es nevaru izdarīt.

- Kur tu esi?

- Kastrupā.

- To mēs zinām. Fībers tev sekoja. Kur Kastrupā?

- Tam nav nozīmes.

- Tas ir izšķirīgi.

- Imigrācijas policijā.

- Mēs būsim klāt pēc divdesmit minūtēm.

- Es būšu prom pēc piecpadsmit, viņš atteica. Šis te atro­das izlidošanas zonā. No ārpuses te neviens nevar iekļūt.

Viņa bija nolikusi klausuli.

Viņš atvēra futrāli, izņēma vijoli, noskūpstīja gludo koku, uzskaņoja instrumentu. Lietot kreiso roku bija tikpat kā neiespējami, pirkstus vēl, bet plaukstai nebija nekāda spēka, viņš atbalstīja vijoli pret sienu. "Čakona" atnāca pati no sevis. Kur atrodas atmiņa? Apziņā jau nu nekādi ne, jo viņējā nedarbojās. Varbūt attālā noliktavā.

Skaņas strāvoja caur viņu, pa labo roku iekšā, pa kreiso ārā, kā Dievs caur virpuļojošajiem dervišiem. Viņš noslīka skaņā. Atminējās, ko Bahs bija rakstījis, kad pārbrauca mājās un Bar­bara un divi bērni bija miruši: "Mīļais Dievs, nekad nepielaid, ka es pazaudēju savu prieku!"

Viņam apkārt valdīja klusums. Izraidītie klausījās. Policisti klausījās. Sievietes lūgsna bija kļuvusi bezvārdīga, bērna rau­das apklusušas. Pat starp lidmašīnām, kas pacēlās un nolaidās, bija iestājies dievišķīgs starplaiks.

Kreisā roka nebija lauzta. Lociņš nebija vielisks, tas bija viņa apziņas turpinājums. Viņš bija saskarē ar savu publiku. Viņš bija pagalam tuvu Baham.

īss mirklis, un tas bija beidzies. Iekliedzās bērns. Kāds trieca krēslu pret sienu. Kādas durvis tika atrautas vaļā, citas aizsper­tas ciet. Spārnos pacēlās četras Hercules lidmašīnas ar Tiger tankiem kravā. Tik un tā viņš īsu mirkli bija absolūti laimīgs.

Laimei piemīt bezlaicīga daba. Brīžos, kad mūsu sirds ir pil­nībā atvērta, mēs izejam ārpus laika pēctecības. Stīne bija pie viņa kamerā, kopā ar "Čakonu", tāda, kāda viņa bija bijusi pē­dējā naktī pirms pazušanas.

2

Tas bija bijis tas pats nakts laiks kā tagad. Viņi bija sēdējuši, ļau­jot, lai, iestājoties tumsai, spēlē klusums. Viņas iekšienē norisi­nājās kaut kas svarīgs, viņš nezināja — kas, bet viņš zināja, ka viņam nevajag jaukties. Kādā brīdī viņa bija piecēlusies un no­stājusies viņam aiz muguras. Viņš bija gaidījis, ka viņa apņems viņa galvu un pievilks sev klāt, viņa dzirde sniedzās pēc viņas, sievietes vēdera lejasdaļa viņam vienmēr bija izklausījusies pēc Tibetas dziedošā trauka, pilna ar augļiem.

Notika pilnīgi kas cits. Viņa ieslēdza gaismu, atpogāja kreklu un parādīja viņam savu roku.

Zilumi bija kļuvuši dzelteni.

- Ir pagājusi nedēļa, viņa sacīja.

Viņš neatbildēja. Ko gan lai saka?!

- Tas pieaug spēkā, viņa teica. Tu aizvien vairāk pietuvo­jies tam, lai man iesistu. Vai tam ir kāds skaidrojums?

Viņas balss bija neskanīga. Tuvu bezcerīgai. Viņš vēl nekad nebija dzirdējis Stīni tādu.

- Es biju domājis, ka mīlestība ir forma, viņš sacīja. Ka tās ir jūtas, kas aplīp ap noteiktu ķermeni. Noteiktu sirdi. Seju. Skaņu. Ar tevi ir citādi. Tā ir kaut kas tāds, kas taisās vaļā. Dur­vis. Atvērtība. Kaut kas tāds, kam es krītu cauri. Tā visu laiku mainās. Tu visu laiku skani citādi. Tā ir kā dopings. Es netieku vaļā. Man ir bail to pazaudēt.

- Es nespēju paciest vardarbību, viņa atteica. Kā rotaļa tā vēl iet cauri. Bet šī te nav rotaļa. Arī citas reizes ne.

Viņi klusēja. Viņš juta, ka atrodas brīvajā kritienā.

- Es esmu kaut ko pieredzējusi, viņa sacīja. Kādreiz es tev to pastāstīšu. Bet es nespēju paciest vardarbību.

Viņš piecēlās no krēsla. Viņa bija gandrīz tikpat gara kā viņš. Viņš sakopoja visas savas būtības daļas, kas viņam bija pieeja­mas. Tajā brīdī viņš juta, ka tās bija pilnīgi visas.

- Tas vairs nekad nenotiks, viņš teica.

Vēlāk tai naktī viņš bija dejojis.

Visaptveroša laime pamazām pletās pār Rungstedi un ap­kaimi. Daba spēlēja "Kvartetu Do mažorā", kulmināciju, ko Mocarts sasniedza savā darbā ar stīgu kvartetiem, rakstītu kā atbildi Haidnam. Tieši to arī Kaspers bija uzlicis uz gramofona, viņš manīja, ka ir spiests dejot. Pirmītējās bēdas bija pagaisu­šas, viņš bija atdzimis.

Stīne bija pieslējusies gultā sēdus. Viņš bija aizbīdījis mēbeles pie sienas un sācis izģērbties. Gausi, vilcinoties, neskatoties uz sievieti, drīz viņš bija pilnīgi kails.

Viņš sāka iesildīties, plijē, elpošanas vingrinājumi. Viņš dzir­dēja, kā viņas elpa kļūst straujāka. Viņš dzirdēja, kā viņa sāk izģērbties, viņš uz viņas pusi ij nepaskatījās. Viņa izkāpa no gul­tas un nostājās viņa priekšā, viņš vērās viņai taisni cauri. Viņš dzirdēja skaņu, skaļāku par visām citām. Viņas mīlestību, viņas pirmatnību. Kāda viņas būtības daļa gribēja mesties viņam virsū un ar zobiem noplēst jēlas gaļas gabalus tieši no viņa skeleta. Viņš bija priecīgs, ka klāt nebija Cirka artistu apdrošināšanas pārstāvju, tie būtu pārtraukuši viņa polises darbību.

Lēnām viņš griezās pats ap savu asi, it kā viņa neeksistētu. Viņa ļāva rokām slīdēt pār savu ķermeni, viņa glāstīja pati sevi.

Viņš pietupās, uzvilka savas izrādes kurpes. Viņa nostājās viņa priekšā, ar pirkstiem atdarīja savu dzimumatveri viņa sejas priekša, ar pirkstiem paņēma drusku šķidrā medus un kaut ko uzrakstīja uz saviem iekšstilbiem, viņš zināja, ka tas ir vārds "Tagad!"

Viņš atvirzījās no viņas, apgāja otrpus gultai, istabas vidū, viņš uzlika savu klauna degunu, tas bija labs kostīms — klauna deguns, klauna kurpes un stīvais. Taču iespējams, ka būtu jā­apdomājas, iekams to ieviestu Benneweis cirkā. Stīgu kvartets pārlaidās uz savu ātro daļu, triumfējošu, daudzšķautņainu, Mo­carts vienīgais zināja, kur te rīts, kur vakars.

Stīne pārslidinājās pāri gultai, kā leopards, viņa viņam bija kā gaiss, visu laiku viņš dzirdēja mīlestību, kā ūdens spoguli, un vienlaikus iekāri, kas aiz niknuma būtu varējusi gaudot.

Viņš uzlika klauna degunu uz sava ereģējušā locekļa. Ieska­tījās viņai acīs. Viņš apsēdās uz gultas, viņas tuvumā. Pūloties provocēt sievišķo instinktīvismu, ir svarīgi nepārspīlēt.

Viņa uzslīdēja viņam virsū. Viņš dzirdēja jūru. Viņi pamazām ļāvās aizmirstībai. Sievietes labāk prot ļauties aizmirstībai nekā vīrieši. Abu ķermeņi mazpamazām izgaisa, atlikusi bija tikai sirds, viņa loceklis bija arī viņa sirds, savu sirdi viņš turēja viņas vagīnā, pukstošu. Viņš dzirdēja viņu abu bailes pazaudēt otru. Dzirdēja pats sevi lūdzamies: "Mūsu TevsMāmiņ, ļauj man pa­likt šādi, neizjūtot baiļu."

Viņa bija apstājusies.

- Viens otram klāt nevar piekļūt nekad.

Viņš neticēja pats savām ausīm. Viņš joprojām dzirdēja viņas alkas pēc viņa, viņas mīlestību, bet nu tai bija pieslēdzies jauns akords, pilnīgi negaidīts.

- Lai vai cik tuvu pienāktu klāt, viņa sacīja, viens otram nevar piekļūt nekad. Pat tagad, šajā re, ir kāda vieta, kur tu esi viens.

Viņam nebija ne jausmas, par ko viņa runā. Sievišķais ir jūra, kaut arī tev ir gan korķa josta, gan peldriņķis, risks noslīkt ir milzonīgs, viņš gribēja tikt prom no viņas. Bet tas nebija viegli, viņa ereģējusī sirds joprojām atradās sievietē iekšā, un viņa ne­laidās vaļā.

- Vai zini, kādas ir prasības pret ķīmiskajām analīzēm? viņa vaicāja. Tām ir jābūt izsmeļošām, bez pretrunām un pēc iespējas vienkāršākām. Tas ir skaisti, es to mīlu. Diemžēl tas nav iespējams. Pat matemātikā ne.

Viņš atrāvās no viņas un atstūmās pret sienu. Viņa sekoja viņam pakaļ.

- Kad var sajust otra cilvēka smaržu, viņa teica, rodas sa­jūta, ka esi tuvu. Darbīgās vielas — esteri un taukskābes — izšķīst ādas taukvielās, atraisās, izgarojot sviedriem, no jauna kon­densējas mutes un deguna vaļējā gļotādā. Mēs pamanām to, šo mirkli. Tai brīdī, kad esam šķidrumi un smaržas, mēs esam ļoti tuvu saplūšanai. Tai brīdī mums rodas sajūta, ka tas būs iespē­jams. Ka pēdējai plēvītei, kas atdala cilvēkus, vajadzētu pārplīst. Ret tas nenotiek. Nekad. Vai saproti mani?

Viņai tas bija svarīgi, izšķirīgi, balsij gandrīz nebija gaisa, tā bija klusa un satumējusi.

- Es saprotu pilnībā, viņš atbildēja. Ir būtiski atrast par­tneri, kurš ir bez pretrunām un izsmeļošs. Un tad nu nogaidot tu iztiec ar mani.

Viņš pierāpās pie viņas. Satvēra viņu aiz augšdelmiem. Viņas skanējums izmainījās, tas kļuva dzīvībai bīstams.

- Kaut kādā ziņā tu esi vardarbis, viņa sacīja. Tiec ar to galā! Vai arī tu nekad vairs mani neredzēsi.

Viņš piecēlās un izgāja priekšnamā. Tā bija vienīgā iespēja tikt no viņas prom, šajos divdesmit kvadrātmetros. Ja nesēdās ledusskapī. Daba bija atmetusi ar roku Mocartam. Vējš priežu skujās izklausījās pēc glāzē sabērtiem dimantiem.

Viņš bija ieslodzīts viņas skanējumā, ieslodzīts viņas smar­žās, kā kauliņš firziķī.

Viņa stāvēja durvīs.

- Vientulība, viņa teica. Kāpēc lai tā nedrīkstētu būt arī te?

Viņš nesaprata, ko viņa ar to domā. Viņš nesaprata šo pār­maiņu. Jūra atkal bija i/mainījusi izskatu. Vienlaikus viņš saklau­sīja visas pirmītējās noskaņas. Mīlestību, bēdas, iekāri, vilšanos.

Viņš bija uzvilcis mugurā peldmēteli. Un peldčības. Un iz­gājis ārā.

Viņš bija turpinājis iet vairākus kilometrus pa Strandvejenu uz pilsētas pusi, tad sametās par aukstu, viņš iegāja Rungstedes vies­nīcā. Puisis aiz letes bija solīds un stalts kā Mazais taurētājs. Ne­bija nomanāms, ka viņš kaut pamestu šķību aci uz peldčībām vai peldmēteli.

- Sev aiz muguras naktī, Kaspers bilda, esmu atstājis sie­vieti, kuras vilciens ir aizgājis. Esmu iznācis bez kredītkartes. Vai varu dabūt numuriņu ar skatu uz jūru?

- Tava seja, puisis sacīja, būs tikpat kā skaidra nauda.

Tonakt viņš negulēja, viņš sēdēja un lūkojās uz jūru. Kad pie­nāca rīts, kā skaņa, vēl ne kā gaisma, viņš nokāpa lejā uz viesnī­cas reģistrāciju. Puisis stāvēja tur, kur Kaspers bija to atstājis.

- Baznīctēviem bija tāds sauklis, Kaspers teica, credenti et oranti, es nezinu, cik labi tu proti latīņu valodu, tas nozīmē "lai tava lūgsna rāda tev ceļu". Pavadījis šo nakti nomodā, lūg­šanās, es atskārtu, ka patiesībā vilciens nekad neaiziet. Patie­sībā mums — tā vai citādi — sanāk visu mūžu pavadīt uz pe­rona kopā ar tiem, ko mīlam. Ko tu par to teiksi?

- Man ir piecpadsmit gadi, puisis atbildēja. Es ar patei­cību uzsūcu sevī dzīves gudrības. Bet tas nenozīmē, ka es neno­vērtētu piecas kronas dzeramnaudā. Kad tu veiksi mums bankas pārskaitījumu.

- Tur būs vairāk nekā piecas kronas, Kaspers sacīja. Ja tu vēl izsauksi taksi. Un aizliksi naudu par to.

Puisis ievadīja telefonā pasūtinājumu.

- Viņi grib zināt, uz kurieni būs jābrauc.

Kaspers gaidīja, ka dzirdēs sevi sakām: "Pa Strandvejenu prom no pilsētas".

Pār lūpām izvēlās pilnīgi kas cits.

Uz pilsētu, viņš teica. Uz pašu drūmāko Nerrebro.

Stīnes dzīvoklis atradās Zēlandsgādē, devītajā, pašā augšējā stāvā. Viņš lūdza taksometru uzgaidīt. Uz ielas bija pa kādam Zie­massvētku plostotājam, tie apcerīgi nopētīja viņa peldčības un peld mēteli.

Lifta nebija, pēdējos stāvus viņš kāpa lēnām, viņas skaņa bija viscaur. Līdz dibenam viņš bija izmērījis tikai izmisīgi niecīgu viņas būtības daļu.

Viņš palika stāvam ārpusē pie durvīm un ieklausījās aizmigu­šajā namā, viņa pirksti uztaustīja atslēgu virs durvīm, iekšpusē viņš atkal palika stāvam, gaismu neieslēdzis.

Tā bija kvadrātveida telpa, plus neliela virtuve, plus neliela tualete, slīpas baltas sienas, augsts erkera logs, pagalam nedaudz mēbeļu. Iekārtojums bija ne tikai spartisks, bet pat cietuma ka­meras cienīgs. Tik un tā telpa bija dzīva.

Sava tiesa noslēpuma bija tajā, ka tās nedaudzās mantas, kas dzīvokli bija, bija pareizi novietotas, kā akmeņi smilšu dārzā. Viņš bija līdz pēdējam nostrādinājis vairāk scenogrāfu un rekvizitoru, nekā spēja atcerēties, tikai retajam bija tāds ķēriens kā Stīnei. Un tie daži, tāpat kā viņa, bija izmantojuši pavisam nedaudzas mēbeles, nedaudzas lampas, nedaudzus rekvizītus.

Viņš dzirdēja atbalsojamies viņas baso pēdu soļus pa grīdas dēļiem, viņš manīja dažu labu viņas smaržu. Taču citos līmeņos dzīvoklis nesniedza gandrīz nekādu informāciju. Nebeicēta ozola galds. 30. gadu bronzēta Poula Henningsena lampa. Krēsls. Liela divguļamā gulta. Kumode ar arhitektu un grafiķu lielajām, pla­kanajām kvadrātveida atvilktnēm, pēc tām viņš bija noņēmis mēru dzīvojamā vagoniņa atvilktnei. Uz galda stāvēja rakstām­piederumi. Divi datori. Uz zema galdiņa divi printeri. Pie sienas liels ziņojumu dēlis ar kartēm un līknēm. Visapkārt bija izlikti krastā izskaloti koka gabali, kas bija kļuvuši melni, kļuvuši pe­lēki, sudraboti. Jūrmalas akmeņi. Gliemežnīcas. Ziedi, orhidejas, ne tās, kas dabūjamas puķu veikalos, klusinātas, retas botānis­kās sugas, kuras viņš pirmoreiz bija redzējis te. Zems plaukts ar profesionālo literatūru. Pie vienas sienas plānas melnas vilnas sega ar sarežģītu, ieaustu ģeometrisko rakstu. Pie sienām nekādu bilžu. Nekādu fotogrāfiju.

Par savu pagātni viņa nebija stāstījusi praktiski neko. Un viņš nebija prašņājis. Viņi bija dejojuši viens otram apkārt saskaņā ar noklusētu vienošanos izvairīties no vietām, kur bija arhivēta pagātne. Un kur tika plānota nākotne.

Deja bija bijusi skaista, saviļņojoša, respektējoša. Respekta otrā puse ir nevajadzīgā distance. Viņš noslidinājās no erkera palo­dzes un atvēra vienu no plakanajām atvilktnēm, tā bija pilna ar vēstulēm.

Viņi bija bijuši kopā dušā, te, dzīvoklī, viņa pirmā izgāja ārā. Viņa aizvēra ūdeni. No sienām un dušas aizkara lāsojošie pilieni spē­lēja Šopēna "Prelūdiju La mažorā", gaišu, skābekļa piesātinātu sirds asiņu pilieni, kas krīt uz melna marmora. Viņa paņēma ziepes delnās, atšķaidīja tās ar ūdeni un uzpūta ziepju burbuli pa taisno no saujām, prāvu kā kokosriekstu.

Viņa uztriepa ziepes uz viena apakšdelma, piespieda to pie pašas miesas zem kreisās krūts, pie sirds. Viņa sāka pūst, viņš nekad neko tādu nebija redzējis, burbulis bija tik liels un zeltains kā jūras lauvas bumba cirkā, trīsdesmit centimetru diametrā.

Tas nepaguva noslēgties. Viņa to noķēra ar otru roku, pat­laban tas izveidoja cauruli, šķērsām pār viņas ķermeni. Viņa izstiepa cauruli, tās sāni ieliecās uz iekšu, itin kā tā gribētu reizē izplesties un noslēgties.

Dirihlē nosacījums, viņa skaidroja. Par minimālām plak­nēm. Ļoti skaists pierādījums. Kad mēs palielinām kādu plakni, padodamās tā vienlaikus cenšas izstiepties iespējami mazākā laukumā.

Viņa panācās uz Kaspera pusi. Ar ieliekto, iegareno, zaigo­jošo burbuli rokā.

- Viss dzivais, viņa sacīja. Un viss beigtais. Cenšas reizē izplesties un neļauties. Arī mīlestība. Tā ir mīkla. Kā lai krīt brī­vajā kritienā? Un reizē patur roku uz avārijas bremzes?

Viņa bija pienākusi viņam pavisam klāt. Šķita, it kā viņas ādu klātu neredzama dzidras eļļas kārtiņa. Ūdens nespēja no­turēties uz tās, ūdens plēvīte savilkās un sašķīda lāsēs, kā uz delfīna.

- Vai ir kāds risinājums? viņš jautāja.

- Pat ja būtu. Tu tikpat to negribētu.

Burbulis pieskārās viņam.

- Un nekad arī neesi gribējis. Pat ne tad, kad biji tam paga­lam tuvu.

Burbulis pārsprāga.

Tī bija bijusi tikai neliela kļūme. Bet ar to pietika. Vienu mir­kli viņas skanējums bija bijis citāds. Zinošs. Tai mirklī viņš bija manījis, ka viņa zina kaut ko par viņu. Ka viņa acīmredzot pa­bijusi kādā viņa sistēmas kambarī, kuram pieeju viņš nebija viņai devis. Un ka viņa acīmredzot kaut ko paņēmusi no turie­nes līdzi. Tieši šo atmiņu bija aktivizējusi šī nakts.

Tas, kuram bijusi laba audzināšana, nelasa citu cilvēku vēstules, Kaspers nebija lasījis pat Baha rakstītās, ko publicējis Cirovs. Un Kirkegora vēstules tikai akadēmiskos nolūkos. Bet tad, ja jāpie­kļūst sievišķajam, lietā jāliek ikviena sprauga.

Izcēlis vēstules laukā pa kaudzēm, viņš pāršķirstīja tās. Tas, kurš veselu garu mūžu ir jaucis un dalījis kārtis ar veiksminieka roku, ir iemācījies ātri orientēties papīru žūksnī.

Pirmās kaudzes bija tehniskās vēstules: Seismiskā nodaļa, Lundas universitāte, Britu ģeoloģiskās izpētes institūts Edinburgā.

Vēstuļu kaudzes no Eiropas-Vidusjūras Seismoloģijas centra, I.MSC, Brijērlešatēlā. No UCI.A Ģeofizikas institūta. Uz lēta kopējamā papīra. Viņš bija ticis līdz privātajām, kuru bija nedaudz. Vai nu viņa tās glabāja citviet. Vai arī viņa tās neglabāja. Plāns žūksnītis rokrakstu uz nebalināta, profilēta, augsta blīvuma papīra. Uz tiem bija paraksts "mamma" vai "Tava mamma". Nekādas aploksnes vai nosūtītāja, bet blakus datumam bija pierakstīts vietvārds "Holte". Viņš atrada aploksni ar sūtītāja adresi, iebāza to kabatā.

Viņš turpināja. Skanējums istabā pārvērtās. Viņš zināja, ka tuvojas meklētajam. Ieklausījās vairākās kaudzītēs, saņemtās ar saspraudi. Tās bija agrāku mīļāko vēstules, viņš steigšus noslē­dza dzirdi, vai tas visdziļākā būtībā nav absolūti nepieņemami, ka jel vienai sievietei ir bijis vēl kāds cits mīlnieks, izņemot mūs?

Divas papīra lapas aizskāra viņa pirkstus un dzirdi, kā ērkšķis. Tās bija saskavotas, viņu durstīja skavas. Viņš atdalīja lapas. Tas bija fotokopijas. Viņš pazina rokrakstu. Savējo. Kaligrāfiskā iz­pildījumā pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Ko veicis cilvēks, kas tādā vai citādā ziņā būs bijis viņš.

Viņš bija zinājis, ka atradīs tās. Tieši to viņš bija dzirdējis vi­ņas balsī, toreiz dušā. Tas bija šo vēstuļu skanējums.

Klāt bija pielikta vēl trešā. Arī ar roku rakstīta. Tā bija viņa to­reiz saņemtās atbildes fotokopija. Atbildes rokraksts nebija gluži taisns, tas bija itin viegli viļņains. Kā savulaik Mocarta pierak­stītās notis. Spēlējot Mocartu, bija absolūti nepieciešams faksi­mils. Viņa nošu raksta viļņi bija pilni informācijas, tieši tāpat bija ar Kasperam priekšā esošo rokrakstu.

Tagad viņam būtu bijis jāpieliek punkts. Bet viņš turpināja. Viņa pirksti uztaustīja biezāku saišķi. Tas bija plāns papīrs. Ar kaut ko līdzīgu pirkstu nospiedumiem, ar violetu tinti, pieci pirksti, bet platāki par parasto pirksta platumu. Nospiedumus aizsargāja pašlīmējošā lente, uz lapas bija atzīme "Valsts poli­cija, CIB". Turpat apakšā atradās vēl viena nodrukāta lapa, uz tās bija skaitļu un burtu kombinācijas, ar atzīmi "Kriminālis­tikas nodaļa", adrese bija Slotsherrensvejā.

Viņš izvilka pēdējo kārri. Tā bija kvīts par "dažādām man­tām", ar atzīmi "Tieslietu ministrija, VPDB".

Viņš palūkojās uz savu pulksteni. Bija svētdiena. Pulkstenis vēl nebija septiņi. Viņš piezvanīja uz Sonjas mobilo telefonu.

Pagāja ilgs laiks, iekams viņa to pacēla. Lai kur arī viņa būtu, bet ne pašas mājās, akustika bija cita, mazāk skaņu slāpējošo virsmu. Viņa atradās gultā, viņš dzirdēja audumu berzi. Viņai blakus bija vīrietis. Viņai balsī bija alkohols, silts alkohols, droši vien karstvīns, tik tuvu Ziemassvētkiem.

Viņš iedomājās, kā ir būt par Sonjas vīru un sēdēt mājās ar bērniem. Kamēr viņa strādā virsstundas līdz vēlai svētdienas priekšpusdienai.

Viņš iedomājās par sīkajiem, saplīsušajiem kapilāriem uz viņas vaiga kauliem. Pirmajām vārajām pazīmēm, ka pat visa kā laba var būt par daudz. Par daudz vīriešu, par daudz naudas, par daudz izdošanās. Par daudz Brunello.

Viņš nekad agrāk nebija šādi lietojis viņas mobilo numuru, viņa neko nejautāja, uzreiz sajuzdama nopietnību.

- Man ir pieci pirkstu nospiedumi, viņš sacīja. Pārsteidzoši plati. Ar atzīmi "Valsts policija, C1B". Man ir vairāki skaitļi un burti no Kriminālistikas nodaļas. Un Tieslietu ministrijas kvīts ar atzīmi VPDB un "Horsensa". Uz ko es eju?

- Man vajag drusku laika, vai varu tev piezvanīt?

Kaspers iedeva viņai Stīnes tālruņa numuru.

Sonja sastādīja turneju plānus lielajiem cirkiem un lielajiem rokkoncertiem. Vasaras sezonā katrs cirks viesojās caurmērā astoņdesmit pilsētās, saskaņā ar loģistiku, kas bija dziļi iesakņota tradīcijās un balstījās uz uzticēšanos un personisko pazīšanos. Valstī nebija neviena policijas iecirkņa priekšnieka, kuru viņa nepazītu labi un personiski.

Viņš apsēdās uz erkera palodzes. Te viņi ar Stīni bija sēdējuši viens otram pretī, bez nekā mugurā. Logs bija apa|š, viņš lūkojās pār ārējo Esterbro un pār Ēresundu. Šī bija vienīgā Nerrebro vieta, no kuras bija redzama jūra. Viņš zināja, ka tas noteikti bija iemesls, kāpēc viņa bija izvēlējusies šo dzīvokli. Viņš sadzirdēja taksometra tauri no ielas.

Iezvanījās telefons.

- CIB, Sonja sacīja, ir Centrālais identifikācijas birojs, tas bāzējas Valsts policijas pārvaldē. Pirkstu nospiedumu pla­tums skaidrojams ar to, ka tie ir, tā sakot, "norullēti". Policijas darbinieks ir pielicis cilvēka pirkstu pie tintes spilventiņa un pa­valstījis to uz papīra. Identificējot cilvēku, balstoties uz pirkstu nospiedumiem, CIB izmanto deviņus punktus uz roku, tas esot tikpat precīzi kā ar DNS. Un DNS profils, visticamāk ir tas, kas tev ir no Kriminālistikas nodaļas. Šos abus papīrus mēdz izsniegt, kad cilvēku, piemēram, pēc soda izciešanas izņem no Sodāmības reģistra, Valsts policijas centrālās datu bāzes, no kuras izsniedz izziņu par sodāmību. Kvīti izdevis Valsts probācijas dienests brīvībā, tās ir trīsdesmit divas iestādes, sava veida ļoti atvērti cie­tumi. Ja neskaitām rokeru sekcijas, Horsensā ir vienīgais no pie­ciem slēgtajiem valsts cietumiem, kur ieslodzījums norit augstas drošības režīmā. Tāpēc, lai uz ko tu ietu, ceļš veci uz cilvēku, kurš ir izcietis ilglaicīgu sodu, pēdējo soda daļu pavadījis atklāta tipa cietumā, labas uzvedības dēļ, un kuram vēlāk, saskaņā ar poli­cijas noteikumiem, ir atsūtīti viņa pirkstu nospiedumi kā pierā­dījums tam, ka viņš vairs nav Sodāmības reģistra uzskaitē.

Kaspers ieklausījās dzīvoklī. Tas bija ieguvis jaunu skanē­jumu. Varbūt arī Sonja to dzirdēja.

- Tā ir tā sieviete, viņa sacīja. Tu esi atklājis, ka viņa ir sodīta.

Viņš neatbildēja.

- Tas var būt bijis kas salīdzinoši nevainīgs, Sonja turpi­nāja. Tu un es, lielākā daļa cilvēku, ja atvērtu savas kārtis va­ras iestādēm, nonāktu ieslodzījumā.

Viņai vienmēr bija pieticis enerģijas, lai mierinātu — Kasperu, jebkuru, arī tad, kad viņi bija pavisam jauni. Šoreiz tas cieta neveiksmi.

- Vai tas ir karstvīns? viņš jautāja.

- Sakē.

- Sargi sevi! viņš sacīja. Tad nolika klausuli.

3

Taksometrs bija izsēdinājis viņu Strandvejenā, viņš bija klusī­tēm ienācis vagoniņā. Stīne gulēja aizmigusi, viņš bija apsēdies krēslā un klausījies viņas miegā. Viņa gulēja atslābinājusies, viņš nedzirdēja viņas sapņus.

Viņš tā sēdēja kādu stundas ceturksni. Tad viņa piecēlās gultā sēdus. Viņa modās kā kaķis, vienā mirklī dziļa nemaņa, nāka­majā absolūta klātbūtne.

Man ir kaut kas, ko gribu tev izstāstīt, viņš sacīja, un tev pajautāt, tas aizņems labu laiciņu.

Viņa pasniedzās pēc telefona un paziņoja, ka nebūs darbā. Bez jebkāda veikla aizbildinājuma, kas būtu atvieglojis dzīvi cilvēkam otrā galā, tikai lakonisks paziņojums, un viņa nolika klausuli.

Viņi brauca uz dienvidiem, viņš nogriezās pie Bellevue plud­males, nolika automašīnu pie stacijas, viņi apmeta Bakenas atrak­ciju parkam loku no ziemeļiem, nepārmīdami ne vārda, devās caur Ulvedalenes ieleju, pār Ermitāžas līdzenumu uz 1 Ijortekēras dīķa pusi, garām pilij un apsēdās uz sola kraujas galā.

Šim līdzenumam nepiemita dabai ierastais sausais skanējums, varbūt koku dēļ, varbūt Ēresunda gludās plaknes dēļ, rāma ūdens virsma ir cieta kā akmens, akustika bija kā koncertzālē, visas plaknes cietas un atstarojošas.

Martinuss kaut kur bija sacījis vai rakstījis, ka Ermitāžas lī­dzenums ir labākas pasaules garīgā fakta laicīgs atspulgs.

Patlaban Kaspers viņu izprata, tieši šajā vietā, kur viņi tagad sēdēja, bija iespējams sadzīvot ar skaņu, kas nāca no Šarlotenlundas un Hellerupas, un lielpilsētas aiz tām.

- Kad man bija divpadsmit gadu, es salauzu muguru, viņš iesāka. Es piedalījos klasiskā numurā ar mucām. Ar sasietām kājām un aizsietām acīm tu lec augšup pa deviņdesmitcentimetrīgu mucu krāvumu līdz apmēram astoņu metru augstumam, saņem aplausus, apgriezies, lec atkal lejā, noslēgumā apmet kū­leni uz priekšu ar pilnu skrūvi. Sešu metru augstumā es lēcienā nokļūdījos, aizķēru mucu, atdūros pret nākamo, krāvums sagā­zās, uzkrita man virsū. Tas bija trīsdesmikilogramīgas Carlsberg alus vātis, es salauzu muguru un gūžas kaulu. Valsts slimnīcā paziņoja, ka es vairs nekad nevarēšot staigāt, ka mani būs jābaro ar karoti visu atlikušo mūžu, un tas atlikušais varētu būt gau­žām īss. Viņi aizvēra divas durvis, iekams to sacīja, es vienalga to dzirdēju.

Viņš saklausīja viņas līdzjūtību.

- Nekā ļauna tur nebija, viņš sacīja, sajūta bija, kā laižo­ties kritienā, man bija atņemts svars, tas svars, ko nozīmē būt parastam divpadsmitgadīgam zēnam septiņdesmito gadu vidū. Bija iestājusies pauze, šajā pauzē es pirmo reizi dzirdēju. Es dzir­dēju slimnīcu, braucienu mājup, mašīnu, ziemas mītni tā, kā nekad agrāk nebiju dzirdējis. Ne tikai fiziskās skaņas, bet arī to sakarības. Parasti mēs nekad nedzirdam pasauli tādu, kāda tā ir. Mēs dzirdam rediģētu izstrādājumu. Skaņas, kas mums patīk, mēs izceļam priekšplānā. Šķindoņu pie biļešu lodziņa, kad tiek skaitīta kase. Fanfaras, kas piesaka mazo cirka princesīti, kurā esam iemīlējušies. Mutuļojošo skaņu, ko saceļ astoņi simti cil­vēku pilnā teltī. Savukārt tās skaņas, kas mums nepatīk, mēs atbīdām prom. Skaņu, kas nāk no irstošā brezenta ādas pastip­rinājumiem. Skaņu, ko rada nobijušies zirgi. Skaņu, kas atlido no tualetēm. No augusta vēja brāzmām, kuras vēsta, ka vasara tūdaļ būs cauri. Un pārējās skaņas ir vienaldzīgas, tās mēs noklusinām, satiksmi, pilsētu, vispārību. Tā mēs klausāmies. Tāpēc ka mums ir projekti, tāpēc ka mēs uz kaut ko ejam, arī divpadsmitgadīgs zēns. Bet man pēkšņi vairs nebija nekādu pro­jektu, man tie bija atņemti. Un pirmo reizi es kādu tiesu pasau­les saklausīju dzīvajā, nefiltrētu, bez surdīnes.

Viņš redzēja, ka Stīnes acis nu ir pelēkas. Kaut citkārt tās bija bijušas savādākas. Tirkīza krāsā, zaļganas. Vēl citreiz plan­kumainas.

- Kad cilvēks patiesi klausās, visas skaņas sāk izkārtoties pa tēmām. Tās nav nejaušas. Mēs nedzīvojam haosā. Ir kāds, kurš cenšas kaut ko nospēlēt. Cenšas izdabūt cauri kādu skaņdarbu. Mūsu TēvsMāmiņa. Tā es Viņu nosaucu. Tādu vārdu es devu komponistam. Tam, kurš sacer mūziku. Es nogulēju trīs mēnešus, tad atklājās, ka man kļūst labāk, un tad mani sāka vingrināt. Bet pati atlabšana man ir palikusi blāvā atmiņā. Prieks lielākoties bija pārējiem. Es biju aizrāvies ar to otru lietu. Vēl un vēlreiz, īslaicīgi, vienmēr īslaicīgi, vienmēr tikai uz mirkli, atrasties ķer­menī un pasaulē, kurā skaņas netiek apslāpētas. Tas izvirza savu dienas kārtību. Kaut arī tev ir tikai divpadsmit gadu, kaut arī tev nav vārdu, kuros to izteikt, tu tomēr zini, ka tavs atlikušais mūžs būs veltīts tam, lai klausītos pa īstam. Lai piekļūtu dabis­kam pasaules atspoguļojumam. Lai dzirdētu to tādu, kāda tā patiesībā ir. Un šīm ilgām līdzi nāk bailes, ka tas neizdosies. Tas bija pirms divdesmit gadiem. Puse mūža ir pagājusi. Un īpaši tu­vāk neesmu ticis.

- Tad kas mums traucē dzirdēt? viņa vaicāja.

Pagāja labs brītiņš, iekams viņš atbildēja. Līdz šim rikai vienu reizi viņš bija par to runājis ar kādu citu cilvēku.

- Lai dzīvotu šajā pasaulē, mēs esam spiesti nemitīgi gādāt, lai spēlē kāds orķestris. Pašā priekšplānā. Neliels deju orķestris. Tas visu laiku spēlē tavējo melodiju. Evergrīnu "Kaspers Kronē". Kuram ir virkne piedziedājumu, kas turpina atgriezties. Vēl un vēlreiz spēlē mūsu konta numuru, mūsu bērnības atmiņas, PIN kodus, tēva un mātes balss skaņas. Gaišzaļos pantus, kuri, kā ceram, kļūs par nākotni. Tumšo troksni, kurš, kā mēs pamatoti lēšam, kļūs par mūsu faktisko realitāti. Tas spēlē bez mitas, tas spēlē kā sirdspuksti, manējais ir spēlējis pusi mūža. Bet tad, kad cauri sāk spiesties tā otra skaņa, tu atklāj, ka visu laiku esi stāvējis ar muguru pret isto koncertzāli. Mēs uzturamies tādā kā foajē. Kur varam nomanīt lielo orķestri. Un tā skaņa, kaut vai nomanījums par skaņu no īstās koncerttelpas, liek "Mesai si minorā" izgaist. Kā čukstam vējā. Ta ir skaņa, kas izdzēš jeb­kādu kara troksni. Noslīcina sfēru mūziku. Nosmacē visas rea­litātes skaņas. Un, to nomanīdams, tu reizē nomani biļetes cenu. Kad sāk vērties vaļā durvis uz šo zāli, tu atklāj, ka varbūt esi kļūdījies. Ka Kaspers Kronē pastāv tikai tāpēc, ka viņa ausis tur­pina izolēt to pašu mazo piedziedājumu no kopējās skaņas masas. Ka tādēļ, lai uzturētu Kasperu un Stīni, mēs esam nogriezuši citu kanālu raidīto uz pianissimo. Un nu tas pamazām mainās. Un tad tu to atskārsti. Ja gribēsi tikt iekšā, tā būs visdārgākā koncerta biļete, kādu cilvēks jebkad ir pircis. Tā tev maksās paša sistēmas skaņu.

Viņa viegli noglauda viņa roku. Kasperam tā ari nebija izde­vies gūt priekšstatu par viņas ķermeni. Dažbrīd viņa šķita trausla kā putns, citreiz sīksta kā brīvā stila cīkstonis. Tomēr vienmēr, kad viņa pieskārās viņam, viņš dzirdēja zemi, zemi un jūru.

- Kur tajā visā esam mēs? viņa jautāja. Tu un es?

- Ar tevi, viņš sacīja, pazūd jebkāda saikne ar skaļuma pogu. Un man gribas ņemt kājas pār pleciem.

Viņa sēdēja klusa. Mežs bija kluss. Vējš bija noklusis. Mūsu TevsMāmiņai nav svešs jēdziens "mākslinieciskā pauze".

- Man arī ir diezgan bail, viņa teica. Vai mēs nevaram kopā ņemt kājas pār pleciem?

Viņš gaidīja. Viņai bija dota pirmā iespēja būt vaļsirdīgai, te iespēja bija, te tā aizgāja secen.

- Būt divpadsmit vai sešpadsmit, vai deviņpadsmit gadus vecam, viņš sacīja, un būt guvušam pieredzi, ka mēs dzīvojam ilūzijā, ka pasauli patiesībā veido nevis matērija, bet skaņa — las nav viegli. Pie kā lai tu, cilvēks, dotos? Septiņdesmito gadu vidū. Kad esi pieredzējis kaut ko tādu, par ko neviens cits trīs tūkstoš kilometru rādiusā nav dzirdējis. Tas liek tev justies vie­nam. Piešķir vientulību kombinācijā ar lielummāniju. Bija skaidrs, ka neviens tevi nesapratis. Ne ģimene. Ne draugi artistu vidū. Ne mācītāji. Ne ārsti. Ne gudrie. Neviens. Tik un tā tu nododies meklējumiem.

Viņa bija kļuvusi pavisam klusa. Varbūt viņa manīja to tuvo­jamies. Pienāca viņas otrā iespēja, viņš to dzirdēja, viņa palaida vējā arī to. Te mirklis bija atvērts, te jau atkal bija ciet.

Cirka artisti ir ticīgi, viņš stāstīja. Dziļi reliģiozi, kā čigāni un jūrnieki. Varbūt tāpēc, ka ir pietuvināti nāvei. Varbūt tāpēc, ka ceļo. Varbūt tāpēc, ka strādā ar ilūzijām. Ik vakaru at­ritina vaļā realitāti, mūzikas pavadībā, un izrāda to manēžā, un atkal saloka un iznes laukā. Tā izdarījis piectūkstoš reižu, tu sāc apjaust, ka šī pasaule ir mirāža. Ka neatkarīgi no tā, cik ļoti mīli otru cilvēku, sievieti, bērnu, šo cilvēku agrāk vai vēlāk iznesīs laukā no manēžas un viņš satrūdēs. Un, ja būsim pilnīgi godīgi, jau tagad var manīt, ka mēs visi, jau šobrīd, maķenīt smirdam. Tad nu tu pievērsies tādam vai citam Dievam. Ikviena artista sirdī ir ilgas, tukšums, pēc formas pielīdzināms Mūsu TēvsMāmiņai. Un Dānijas valsts baznīca īsti nederēja, reliģisko pieredzi par pilnu ņēma vienīgi Iekšzemes misijā, bet viņiem nepatika cirks. Tāpēc daļa artistu attīstīja paši savu reliģiju, kā mans tēvs, viņš ir ticīgs ateists un lepojas ar to. Citi izmantoja vienu no divām bodītēm — katoļu baznīcu Bredgādē vai Austrumu Baznīcu. Mana māte paņēma mani līdzi uz Ņevska baznīcu. Mēs runājā­mies ar kādu sievieti. Sieviete bija ordeņa tērpā. Māte izstāstīja viņai, ka tēvs ir pametis cirku un vēlas, lai viņa pamestu darbu, ko lai viņa iesāk? Man nebija vairāk par astoņiem gadiem, tik un tā es zināju, kas sievietei būtu bijis jāatbild, viņa to nedarīja.

Tikai pateica vienu teikumu: "Man pašai ļoti patīk cirks." Mēs tur nosēdējām vēl savas desmit minūtes, pilnīgā klusumā. Tad devāmies prom. Kad man bija deviņpadsmit gadu un neklājās labi, es uzrakstīju viņai vēstuli.

Viņš klusēja, klusēšana bija Stīnes pēdējā iespēja. Pasakās un šajā tā saucamajā realitātē vienmēr ir trīs iespējas. Te tas mirklis bija, te tas bija garām.

Viņš izvilka salocīto vēstuli un nolika uz sola.

- Viņu sauca Māte Rābija, viņš sacīja. Es apjautājos un izdibināju, ka viņa ir diakone un klostera priekšniece. Es aizrak­stīju viņai. Vēstulē es pirmo reizi kādam cilvēkam izstāstīju to, ko šodien pastāstīju tev. Lūdzu, izlasi to skaļi!

Viņa nepakustējās. Viņš piecēlās kājās.

- Es esmu aizmirsis paņemt brillēs, viņš teica, bet es to atceros, no galvas, joprojām. Tā sākas šādi: "Mūsu TēvsMāmiņa ikvienu cilvēku ir uzskaņojusi savā toņkārtā, un es — klauns Kaspers Kronē — esmu tajā sarežģītajā situācijā, ka spēju to sa­klausīt." Šo vēstuli es uzrakstīju pirms trīsdesmit diviem gadiem, nekādu kopiju nesaglabāju. Šorīt es to ieraudzīju no jauna. Tavā dzīvoklī. Man bija doma, ka es to atradīšu. Tāpēc arī devos uz turieni.

- Viņa tev atbildēja, Stīne sacīja. Māte Rābija atbildēja tev. Kāpēc tu nereaģēji uz viņas atbildi?

Viņš bija virzījies viņai apkārt pa spirāli, nu viņš bija pie­kļuvis viņai klāt. Viņa rokas saslēdzās ap viņas apakšdelmiem.

- Jautājumus uzdodu es, viņš čukstēja. No kurienes tev ir šī vēstule?

- Lūdzu, palaid mani vaļā!

Viņas balss bija piesmakusi, neatlaidīga, lūdzoša.

Viņš pārnesa svaru uz aizmuguri, viņa bija spiesta nomes­ties ceļos.

- Tu to uzzināsi, viņa teica. Bet ne tagad.

- Tagad! viņš uzstāja.

- Es esmu piedzīvojusi dažu labu notikumu, viņa sacīja. Ar vīriešiem un vardarbību. Tas nav nekas labs. Mani pār­ņem lielas bailes.

Viņas seja bija kļuvusi pelēka. Ļoti nogurusi.

Kaspers sažņaudza ciešāk. Kaut kas pašam nenosakāms bija uzsēdies viņam un pārņēmis viņu savā varā.

- Klāj vaļā par vēstuli! viņš pieprasīja.

Viņš bija nepietiekami novērtējis Stīni fiziskā ziņā, gan tagad, gan agrāk. Tupēdama uz ceļiem, viņa ar izstieptu pacēlumu iespēra viņam pa apakšstilba ārpusi. Spēriens bija tik stingrs, ka sākumā sāpju nemaz nebija, tikai paralīze. Viņam saļima kājas. Bērnībā viņa bija kāpelējusi kokos un spēlējusies ar puikām, viņš to dzirdēja. Viņa sakrampēja viņa plaukstas locītavas, viņš neva­rēja kritienā aizsargājoties pašaut priekšā rokas. Viņš nogāzās zemē uz pleca, kā riteņbraucēji un cirka artisti, lai pasaudzētu galvaskausu. Viņš dzirdēja salūstam savu atslēgas kaulu, ar krakšķi, kā pārlūstot sausam osim.

Viņa bija kājās, bet viņš metās uz priekšu no guļus stāvokļa. Saķēra viņas potītes un parāva. Rāpās viņai pakaļ, līdz viņi abi gulēja viens otram līdzās.

- Tas, ka tu mani atradi, viņš sacīja, pludmalē, tā nebija nejaušība. Es esmu iepīts kādā lielākā lietā, tu no manis kaut ko gribi.

Viņš satvēra viņas žokli. Viņa pirksti saspieda nervu centrus aiz žokļa muskuļiem.

- Mana pamattrauma ir tā, viņš turpināja, ka uz sievie­tēm nevar paļauties. Sievietes vienmēr grib kaut ko citu, nevis mīlestību. Varbūt tavu ķermeni. Slavu. Naudu.

Viņa izgrozīja galvu laukā no satvēriena.

- Es priecājos, ka man tas vairs nav jāslēpj, viņa teica. Ka tas ir tava ķermeņa dēļ.

Viņš vēlreiz iekrampējās viņas žoklī.

- Tur ir vēl kas cits, viņš bilda. Tu esi aizgājusi nudien tālu. Spēlējusi izrādi, kas ilgusi nu jau trīs mēnešus. Pastāsti man, par ko tā ir.

Viņš saspieda stingrāk.

Tu esi to visu palaidis vējā, viņa sacīja.

Tad iebelza viņam ar galvu.

Tas bija vienīgais, ar ko viņš nebija rēķinājies. Viņa trāpīja pre­cīzi. Ne pa degunu, kas izraisa mežonīgu asiņošanu. Ne pārāk augstu, kur galvaskauss ir biezs. Bet virs pašas deguna saknes.

Viņš izslēdzās kā svece. Tikai uz dažām minūtēm, bet tad, kad viņš atkal sāka dzirdēt un redzēt, viņa jau bija prom. Viņam apkārt bija cilvēki, bet pa gabalu. Kārtīgi sabiedrības locekļi, kas, izveduši pastaigā savu suni, raidīja viņam nievīgus skatie­nus. Viņš dzirdēja viņu domas, viņi domāja — reku guļ vēl viens narkomāns, kas zaļajos zālienos sasēņojis psilocibīnus un tagad nolicies slīpi.

Kārtējo reizi viņš būs spiests koriģēt priekšstatu par sevi. Vien­mēr viņš bija iztēlojies, ka Dīrchāves parkā brauks karietē kopā ar princesi.

Viņš aizbrauca mājās ar vienu roku. Novietoja mašīnu pie dzī­vojamā vagoniņa un palika sēžam. Daba nospēlēja pēdējo "Fūgas mākslas" daļu. Pēc tā viņš bija sapratis, ka Stīni vairs neredzēs.

4

Viņam bija palicis prātā Valsts slimnīcas telefona numurs. Kaspers gribēja atvadīties. Viņš uzspieda numuru. Klausuli pacēla pats Maksimiliāns.

- Tas esmu es, Kaspers sacīja, es zvanu no lidostas.

- Tad mums abiem gaidāms tāds tālāks ceļš, Maksimi­liāns atbildēja.

Viņi brīdi klusēja.

- Vai atceries, Kaspers ieminējās. Kad mēs, bērni, bijām mazi. Kad mēs ēdām pusdienas, pēc rīta mēģinājuma. Vienmēr ciemos bija bērni, mums, bērniem, nebija jāsēž, mēs skraidījām pie galda un atpakaļ. Uzkodām pa kumosam. Lai nevajadzētu pārtraukt rotaļu. Un, kad mēs trenējāmies, jūs nekad nespie­dāt, ne tu, ne māte. Nekad. Es neesmu par to pateicis paldies.

Viņš meklēja kādu vārdu, tad tas uzpeldēja. Vecmodīgs, no­vecojis, bet tomēr visnotaļ atbilstošs.

- Respekts, viņš sacīja. Vienmēr bija sava veida respekts. Kaut arī jūs kāvāties. l'at tad, kad es biju pavisam mazs.

Kad Maksimiliāns atbildēja, viņa balss bija aizsmakusi, it kā būtu pamatīgi iekaisis kakls.

- Mēs darījām, ko mācējām. Un parasti, parasti tas nebija labi diezgan. Es labāk gribu atcerēties naktis. Kad bijām noņē­muši grimu. Kad ēdām. Ārā pie vagoniņa. Un tava māte bija iz­cepusi maizi. Vai atceries to?

- Garoza svilināja pirkstus.

- Vairākas no šīm naktīm. Mēs bijām pavisam laimīgi.

Vēl pēdējo reizi viņi klusēja.

- Kad lidmašīna pacelsies, Maksimiliāns ierunājās. Par ko tu domāsi?

- Par jums, Kaspers teica. Par Stīni. Par mazo audzēkni, kuru es meklēju. Es neatradu viņu. Un tu?

- Par tavu māti. Un tevi. Un Viviānu. Un tad es noskaņošos kā manēžas priekštelpā. Pirms pašas priekškara pacelšanas, kad savam priekšnesumam esi visu sagatavojis. Biļetes ir pārdotas. Un tikpat nav ne jausmas, kas notiksies.

- Neviens no mums nenoliks klausuli pirmais, Kaspers sa­cīja. Mēs noliksim reizē. Taimings, tas vienmēr ir bijis nozīmīgs gan tev, gan man. Es skaitīšu līdz trīs. Un tad mēs liksim nost.

Viņš dzirdēja, kā aiz muguras atveras durvis. Viņi nāca viņam pakaļ. Nepagriezies viņš lēnām un skaidri izskaitīja līdz trīs. Viņi ar tēvu nolika klausuli reizē.

Nācējs bija Kasandrs, viņam aiz muguras stāvēja divas sievie­tes. Baltas un žēlsirdīgas, kā Kibleres-Rosas gaismas būtnes. Tikai valdzinošākas. Ar izteiktāku dzimuma definīciju nekā eņģeļi.

Viņas noliecās pār Kasperu. Paņēma prom vijoli. Noteica viņam pulsu. Atrotīja viņam piedurknes. Aplika ap augšdelmu asinsspiediena mērīšanas manšeti. Viņš sajuta stetoskopa sal­tumu pie krūtīm.

Viena no viņām bija afrikāniete. Tagad baltā virssvārcī. Matiem sapītiem divsimt sīkās bizītēs. Bet tā joprojām bija viņa. Piere izliekta kā globuss. Virs brīnišķīga mokas krāsas kontinenta.

- Sirds var kuru katru brīdi apstāties, viņa sacīja. Šodien viņš nelidos. Mēs ņemsim viņu līdzi. Viņam tūdaļ nepieciešama operācija.

Kaspers tvēra pie sirds. Tagad arī viņš to manīja. Sāpes par to, ka esi mīļotās atraidīts. Ekspatriēts no dzimtenes. Bēdas par nezināmo nākotni. Par "Čakonas" skaistumu.

Kasandrs aizšķērsoja viņiem ceļu.

- Mēs saņemam rīkojumus pa taisno no Tieslietu ministri­jas, viņš paziņoja.

Afrikāniete izslējās. Viņa bija garāka par policistu.

- Viņa pulss ir trīsdesmit seši. Aritmiska, ļoti vāja sirdsdar­bība. Daudz netrūkst, lai viņš noliktu karoti. Tu pavāksies malā, vai arī mēs iesūdzēsim tevi tiesā. Disciplinārlieta, pienākuma nepildīšana. Tu dabūsi ne mazāk kā sešus gadus. Par slepka­vību smagas nevērības dēļ.

- Es piezvanīšu, Kasandrs sacīja.

No viņa balss necik daudz nebija palicis pāri.

Viņš piezvanīja no kāda telefona telpas dziļumā. Atnāca at­pakaļ. Zombija gaitā. Nolika uz letes veidlapu.

- Divdesmit četras stundas, viņš teica. Viņš ir piereģis­trēts uz Air Iberia rīta lidmašīnu pulksten 7.20. Viņam ir repat­riācijas lieta. Tās ir ministrijas pakļautībā.

Afrikāniete parakstījās. Sievietes paņēma Kasperu zem padu­sēm un piecēla kājās. Viņš piespiedās viņām, veselības apsvērumu dēļ. Piesardzīgi viņš spēra pirmos biklos soļus atpakaļ brīvībā.