Kiberpilsēta Dienvidi

6

gorijs šeit uzturējās jau divas dienas. Viņam vajadzēja laiku, lai aprastu ar jauno situāciju, kas joprojām nebeidza viņu biedēt.

Vislabāk viņš jutās alas patvērumā. Lai cik ļoti tā atšķīrās no viņa ierastās vides, tā tomēr bija slēgta telpa, kas solīja aizsardzību un drošību. Viņš bija kaut kā iekārtojies šajā dabiskajā, klinšu vei­dotajā pajumtē, pielīdzinājis zemi guļvietai un sakrāvis citu uz cita dažus plakanus akmeņus, kas tagad veidoja kaut ko līdzīgu galdam, uz kura viņš izplāja savu mantību. Seit viņš pavadīja lielāko daļu laika, parasti tumsā, jo nezināja, cik ilgi vēl darbosies luktura bate­rijas.

Ala ļoti atšķīrās no viņa agrākās dzīves vietas, tomēr šī atšķirība nebija nekas, salīdzinot ar āra iespaidiem. Ik reizi, kad Gorijs izgāja no alas un ieraudzīja virs galvas klajas debesis, viņam uznāca reibo­nis. Viņš jutās neaizsargāts, ievainojams un bezpalīdzīgi pakļauts visām ārējām ietekmēm. Augām dienām dedzināja sveloša saule, tā apņēma viņu ar gaismu un karstumu, viņa āda kļuva sarkana, lobī­jās, un rožainie jaunās ādas plankumi sūrstēja. Galvā dunēja trula sāpe. .

Ari vējš, kas šeit nemitigi pūta, bija traucējošs, nemieru raisošs, tas raustija viņa drēbes un mocīja viņu ar smilšu graudiņiem. Tie līda zem apģērba, grauza acis un piebēra apavus līdz malām. Ari zemi klāja smiltis, un, ja kaut kur gadījās uziet klaju klints pamatni, tā bija tik nelīdzena, ka Gorijs tika uz priekšu tikai klupdams.

Tomēr viņš uzskatīja par nepieciešamu laiku pa laikam atstāt alas patvērumu, lai izpētītu tuvāko apkārtni. Viņš gan negrasījās uz­turēties šeit ilgi tas nebija iespējams kaut vai tāpēc, ka viņa krā­jumi aši mazinājās, bet droši vien derēja vispirms sagaidīt sprādzie­nus; Gorijs cerēja, ka šeit viņš atrodas patālu no pilsētas un tātad ari no bīstamās zonas. Pēc Hārisa atstādināšanas sprādzieni bija neno­vēršami. Pēc tam Gorijs bija stingri nolēmis tūlīt doties uz pilsētu un uzņemt sakarus ar savējiem. Varbūt viņu gaidīja bargs sods par izdarīto, bet viņš bija gatavs to izciest galu galā viņš taču bija kopī­bas loceklis. Lai cik nelāgi viņam tur klātos, tas viņu tomēr atbrīvotu no šīs drausmīgās vientulības, kas pievienojās vēl visiem pārējiem neparastajiem un grūti izturamajiem iespaidiem.

Visvairāk ārpasauli raksturoja pilnīgs robežu trūkums: tā stiepās līdz pašam apvārsnim un, cik Gorijs zināja, turpinājās vēl tālāk. Gorijs, protams, lūkojās apkārt, vai kaut kur nav manāmi cilvēki, ienaidnieka armijas daļas, kas viņu varētu sagūstīt, bet tuksnesis bija un palika tukšs.

Lai pavērtos plašāks skats, Gorijs pagāja tālāk, šķērsojot lēzenu, tikai vietām ar smiltīm nosegtu akmeņu lauku, bet tad kājas sāka dziļi grimt mīkstu, birstošu smilšu masā. Tāda brišana drīz vien ap­nika, un viņš pagriezās pret melnbrūnu pauguru virkni, kuru izskats nelika domāt, ka tajos varētu būt alas un iekšēji dobumi. Ne tuvu, ne tālu nemanīja nevienu ceļu un arī ne mazākās dzīvības pazīmes. Tikai atpakaļceļā Gorijs pamanīja cilvēku kāju nospiedumus. Tā viņam bija jauna atziņa, ka cilvēki atstāj pēdas, pēc kurām var rekonstruēt to staigātos ceļus. Dažas pēdu virtenes veda dziļāk tuk­snesī un drīz kļuva nesaskatamas, jo vietās, kur vējš varēja izvērsties netraucēti, tas aši vien aizvilka pēdas ar smiltīm. Vieglāk bija izsekot tās pretējā virzienā pakalna klinšainās nogāzes šķita veidojam dabisku aizsegu pret vēju, un kāju nospiedumus varēja labi saskatīt līdz pat vietai, kur sākās cietāka pamatne.

Nākamajā dienā Gorijs turpināja savu izlūkgājienu, šoreiz gar pakalna pakāji. Viņš nevarēja vien nobrīnīties, cik daudzveidīga ir klinšu siena, ko pārklāja robi, plaisas un caurumi; dažviet viņš uzdurās portāliem, kas izskatījās pēc alu ieejām, tomēr visus šos dobu­mus jau pēc dažiem metriem aizsedza smiltis un klinšu atlūzas.

Zem kādas varenas klinšu arkas Gorijs pamanīja dažas akmens plātnes, kas bija sarindotas tik regulāri, ka tas diez vai varēja būt dabas veidojums. Vienā galā, kur zemes virsma jau aizsliecās augšup, no acīmredzami salasītu un sakrautu akmeņu kaudzes vīdēja kaut kas spīdīgs. Tā izrādījās skārda kārba, un, atvēris vāku, Gorijs atrada vecmodīgu pulksteni, ogles zīmuli un piezīmju grā­matiņu ar stipri izbalējušiem, rokrakstā veidotiem ierakstiem. Vai tas būtu kaps? Gorijs vēl nebija redzējis nevienu kapu, nedaudzo viņa mirušo likteņbiedru ķermeņi atbilstoši pazemes dzīvesveida nerakstītajiem likumiem vienmēr nonāca utilizatorā. Tomēr savā izglītības kursā viņš no mācību automāta bija uzzinājis arī šo to par kapiem un apbedīšanas ieražām.

Pirms došanās atpakaļceļā Gorijs vēl dažas minūtes domīgi pa­stāvēja turpat uz vietas. Viņam vajadzēja bīties no dzīviem cilvē­kiem, nevis no miroņiem.

Nākamajā nakti, vēl nomodā guļot savā smilšu iedobumā, Go­rijs saklausīja troksni, nevienmērīgu rūkoņu, kas brīžiem kļuva ska­ļāka, tad atkal klusāka… Viņš pielēca kājās un, piesedzis sava luktu­rīša gaismu, metās uz alas izeju, no kuras tūlīt arī ieraudzīja trokšņa cēloni: tas bija transportlīdzeklis, kura formu gan saskatīt neizdevās, jo acis žilbināja starmeši. Braucamais tuvojās līkločiem, pa priekšu skrejošie gaismas kūļi slīdēja pāri smiltīm un taustīja pakalna klin­šaino nogāzi, kas svieda tiem pretī dziļas ēnas. Beidzot tas sasniedza pauguru virkni un izzuda skatienam; tikai gaismas spīdums, kurš tagad vairs nekustējās, rādīja vietu, kur mašīna apstājusies.

Bija skaidrs, ka Gorijam jāuzzina kas vairāk par negaidītā traucējuma vaininieku, un tādēļ, cik vien klusi spēdams, viņš sāka zagties starp klintīm, līdz beidzot varēja apskatīt braucamrīku no tuvāka attāluma: tas bija mazs auto ar uzkrītoši lieliem riteņiem. Gorijs bija redzējis šādas mašīnas attēlos. Auto bija novietots nišā starp divām augstām klintīm.

Atbraucējs bija viens. No mašīnas izkāpa neskaidri vīdošs stāvs un, notupies blakus auto, paspīdināja zem tā ar kabatas lukturīti. Varbūt mašīna bija bojāta? Varbūt tāpēc brauciens ir beidzies šeit?

Gorijs gulēja uz neliela paaugstinājuma klints aizsegā, kas snie­dza labu iespēju novērošanai, tikai daudz ko vērot vairs nebija. Braucējs iekāpa atpakaļ mašīnā un brīdi tur rosījās. Tad gaisma no­dzisa, un nekas vairs nekustējās.

Gorijs nogaidīja pusstundu, līdz uzdrošinājās nokāpt no sava no­vērošanas posteņa un aplūkot mašīnu tuvumā. Lietot savu lukturīti viņš neriskēja un tādēļ nespēja labāk apskatīt cilvēku, kurš bija noli­cies mašīnā gulēt.

Beidzot Gorijs tāpat zagšus atgriezās savā patvērumā. Viņš ne­gribēja neko sasteigt. Varbūt svešinieks atkal aizbrauks, bet ja ne… tad Gorijs būs spiests kaut ko darīt, lai ieviestu skaidrību situācijā.

Bija vēl agrs rīts, kad Maida pamodās. Šādos apstākļos varēja sacīt, ka viņa ir labi izgulējusies un jūtas puslīdz atpūtusies.

Saullēkta gaismā viņa pa logu varēja aplūkot apvidu, kurā bija nokļuvusi: tukšs, vienmuļš smilšu klajums, kura vienādību izjauca tikai dažas kāpas.

Acīmredzot viņa atradās tālu no ceļiem, kas veda uz apdzīvotām vietām un kurus patlaban pildīja bēgļu straumes. Viņas stāvoklis nebija saucams par gluži iepriecinošu, tomēr pagaidām galvenais bija tas, ka izdevies nokļūt drošībā. Maida šeit varēja mierīgi nogai­dīt, vai izsludinātā spridzināšana tiešām notiks; tikai pēc tam bija kaut kāda jēga lauzīt galvu par turpmāko rīcību.

Vispirms vajadzēja atrast netālu noglabātos pārtikas krājumus un pārliecināties, vai tie vēl ir lietojami. Dažas dienas viņa varēja iztikt ar Kalīda iepakotajiem produktiem un ūdeni, bet tad vajadzēs ķerties pie citām rezervēm.

Maida jutās ļoti izsalkusi. Vēl guļus stāvoklī viņa atvēra aizslēg­tās mašīnas durvis un izkāpa. Nolaidusi basās kājas smiltīs, viņa atzina silto, mīksto virsmu par gluži patīkamu. Apgājusi mašīnu, lai paņemtu kaut ko saviem krājumiem, viņa satrūkās: smiltīs bija pēdas, un tās nekādi nevarēja būt viņējās! Pēdas izskatījās tik svai­gas, ka viņa pat varēja labi saskatīt zoles nospiedumu. Maida pa­ņēma savu kurpi šai zolei bija pavisam citāds raksts. Nakti viņai ir bijis nezināms apmeklētājs, kāds ložņājis ap mašīnu! Labā oma vienā rāvienā bija projām kā nebijusi, šeit viņa vairs nevarēja justies drošībā. Bet nebija nemaz tik vienkārši tikt prom no šejienes. Tātad kopš šā brīža viņai ir jābūt modrai. Maida atkal pievērsās svešajām pēdām, lai noskaidrotu, ko viņas apmeklētājs ir darījis un no kurie­nes tas ir uzradies.

Šajā naktī Gorija situācija bija krasi mainījusies. Bezjēdzīgās gai­dīšanas laiks bija beidzies: viņam atkal bija uzdevums. Vajadzēja pasargāt sevi no briesmām, nodrošināties pret traucējošiem apstāk­ļiem. Gorijs lūkoja atsaukt atmiņā izturēšanās likumus, kas bija ap­gūti daudzajos skološanās gados. Bet kuri no tiem būtu jāizmanto šajā īpašajā gadījumā? Ielu kaujas? Tas nederēja. Sadursme ar ienaidnieku? Jau labāk. Tuvcīņa vienam pret vienu: ieraugot ienaid­nieku, nevilcināties ne mirkli… viņš daudzreiz bija to mēģinājis treniņzālē. Rīkoties bez domāšanas.

Pašreizējos apstākļos tas gan bija grūti. Viņš taču nezināja, kas ir tas otrs. Varbūt tas varētu izrādīties pat sabiedrotais? Tikai nedo­māt pārāk ilgi! Šajā gadījumā šis likums laikam būs apstiprinājies: kurš domā, tas nespēj rīkoties tā viņam visu laiku ir mācīts. Viss cits būtu sodāma vieglprātība. Bet pagaidām viņš nevarēja neko darīt, vajadzēja sagaidīt gaismu. Gorijs ilgi gulēja nomodā, līdz bei­dzot iekrita nemierīgā miegā.

Kad viņš pamodās, no ārpuses alā jau ieplūda spoža gaisma. Pulkstenis rādija gandrīz astoņus rītā viņš bija aizgulējies. Ilgāk palikt guļus vairs nevarēja. Gorijs piecēlās sēdus, apēda dažas kon­centrāta šķēles un atvēra plastmasas maisiņu ar slāpes remdējošo un atspirdzinošo elektrolītisko šķidrumu. Tas garšoja sāji, un viņš alka pēc vēsa vitamīndzēriena.

Ko darīt? Gaidīt? Tam trūka pacietības. Aši nolēmis, viņš izvilka savu universālo pistoli. Gorijs atcerējās, ka to vajadzēja tīrīt katru dienu, bet viņš to nebija darījis jau divas dienas. Viņš izjauca pistoli, ar tīrāmo foliju apslaucīja visas detaļas un atkal salika kopā. Viņš uzmeta vēl vienu skatienu pulkstenim: zaudēts vēl vairāk laika. Go­rijs žigli uzvilka bikses un jaku, ielīda apavos un uzmauca galvā melnu vilnas masku. Tad paņēma pistoli un uzstādīja atsevišķu šāvienu apdullināšanas režīmā. Tā viņš saglabāja iespēju preti­nieku nopratināt.

Varbūt mašīna pa šo laiku ir aizbraukusi… viņš klusībā vēlējās, kaut tā patiešām būtu, jo tad šī problēma, kas viņu padarīja tik ne­drošu, atrisinātos pati no sevis.

Viņš atkal aizlavījās gar nogāzi līdz savam novērošanas pun­ktam, turklāt pēdējo ceļa posmu norāpoja uz visām četrām, lai ne­tiktu pamanīts jau pa gabalu. Gorijs patlaban jau grasījās pavērties lejup, kad aizķēra kaut kādu auklu un tajā pašā bridi kaut kas gra­bēdams noripoja viņam no apakšas lejup pa nogāzi.

Pirmajā mirkli viņš sarāvās, tad pacēla skatienu augšup, lai palū­kotos apkārt. Auto aizvien vēl stāvēja agrākajā vietā, bet no atbrau­cēja nebija ne miņas.

Piepeši aizmugurē atskanēja augsta balss:

Nekustēties, citādi šaušu!

Gorijs joprojām nevienu neredzēja, tikai uzsauciens rādīja vir­zienu, bet, kad viņš atkal pacēla galvu, atskanēja jauna pavēle: Nomest ieroci! Ilgi būs jāgaida?

Visi intensīvie vingrinājumi, trenējoties visdažādākajām cīņas situācijām, tagad neko vairs nelīdzēja, un Gorijam vajadzēja pašam izdomāt kaut ko tādu, kas varētu uzlabot viņa stāvokli. Varbūt palī­dzēs viltība? Ja viņš nometis pistoli, vēl taču paliks iespēja izraut kaujas nazi un pārsteigt pretinieku. Tāpēc viņš nometa pistoli sev priekšā un pacēla rokas.

Maida bija izcīnījusi mazu triumfu: vienīgais viņas ierocis bija mašīnas instrumentu kastē atrastais lauznis, tomēr viņai bija izde­vies pievarēt kareivi pilna kaujas tērpā. Viņa piecēlās kājās no sava tupus stāvokļa un paspēra dažus soļus uz priekšu, aizvien vēl turo­ties klinšu aizsegā. Viņas mērķis bija nomestā pistole, un līdz tai atlika vairs tikai divi metri… Divi trīs soļi, bet viņa jau izdzirda kau­jas saucienu un ieraudzīja, ka tas, kurš augšā bija slēpies aiz klints izciļņa, jau sagatavojies lēcienam un gāžas pretim ar nazi rokā. Maida nevilcinājās ne sekundi, parāva lauzni augšup un trieca no visa spēka pret roku, kas turēja nazi. Nākamajā mirklī viņas preti­nieks jau gulēja viņai virsū un turēja ciešā tvērienā, tomēr nazi bija izlaidis no pirkstiem un skaļi stenēja aiz sāpēm.

Nu abi cīnītāji bija viens otram pavisam tuvu, viņu galvas šķīra tikai sprīdis. Maida gan varēja saskatīt tikai uzbrucēja acis, visu pā­rējo seju aizsedza melna drāna. Tas nebija racionāli izskaidrojams, bet tieši šī aizklātā seja Maidu saniknoja. Ar izmisīgu spēka piepūli viņa atbrīvoja roku no žņaudzošā tvēriena un norāva melno masku, it kā ar šādu simbolisku žestu varētu galīgi satriekt pretinieku.

Viņa ieraudzīja bezgala izbrīnītu jauna vīrieša seju, kurš tagad bija paslējies augšup un turēja viņu pie zemes tikai ar vienu roku.

Tu taču esi sieviete! viņš iesaucās beizikinglišā ar dīvainu akcentu.

Tad viņš atlaida ari otras rokas tvērienu…

Maida, kas aizvien vēl krampjaini turēja lauzni, būtu varējusi sist vēlreiz, bet šķita, ka tas vairs nav vajadzīgs. Par ko viņš tik ļoti brīnījās? Par to, ka viņa ir sieviete? Īstenībā šis vīrietis izskatījās itin laipns un inteliģents. Kāpēc, ieraugot sievieti, viņš ir tā apjucis?

Maida gan nesaprata iemeslu, bet sadursme bija galā. Viņa pa­cēla pistoli un aizmeta to smiltīs, tad aizsvieda tai nopakaļ nazi un visbeidzot ari savu lauzni. Vīrietis mierīgi ļāva tam notikt. Maida bija novērtējusi situāciju pareizi.

- Parādi savu roku, viņa pavēlēja. Man ļoti žēl, ka tik stipri tev iesitu. Mašīnā man ir aptieciņa, es tevi pārsiešu. Pēc tam tu izstāstīsi, no kurienes esi nācis un kāpēc gribēji man kaut ko no­darīt.

Maida aizgāja līdz mašīnai un atnesa aptieciņu, bet svešinieks pat nepakustējās. Viņa atrotīja tā piedurkni, pārklāja plēsto brūci ar reģenerācijas ziedi, uzsmidzināja segkārtu un visu vēl nostiprināja ar marles apsēju.

Tad viņa paziņoja:

- Mani sauc Maida. Kā sauc tevi?

Nu viņa dabūja pirmo atbildi.

Mani sauc Gorijs.

Šķita, ka tas ir salauzis dambi. Gorijs bija ar mieru atbildēt uz Maidas jautājumiem. Pēc pusstundas abi jau sēdēja pie prīmusa, kuru baroja deglodītes. Maida uz zilajām liesmiņām uzvārīja ūdeni tējai un ievēroja, ka jaunais vīrietis vēro šo norisi ar lielām acīm, it kā līdz šim vēl nekad nebūtu redzējis ne sievieti, ne tējas prīmusu. Viņš piesardzīgi izstiepa roku, lai sajustu liesmu siltumu.

Kamēr abi dzēra karsto šķidrumu un piekoda sāļus cepumus, viņi uzzināja mazliet vairāk viens par otru. Neizskatījās, ka Gorijs prastu visu pareizi skaidrot un klasificēt, bet jau šajās pirmajās pāris stundās daudz kas no tā, ko viņš līdz šim bija uzskatījis par neapgā­žamu, sāka ļodzīties pašos pamatos.

Šīs neaizmirstamas sarunas laikā Maida gan centas tureties droši un izrādīt savu pārākumu, tomēr apzinājās risku, kādā ielaižas.

Viņš bija svešinieks un nešķita gluži aprēķināms. Tātad pastāvēja iespēja, ka šis Gorijs atkal var uzbrukt, un Maida sākumā paturēja acīs šķietami nevērīgi aizsviestos ieročus. Tomēr tas izrādījās neva­jadzīgi, un, jo ilgāk viņi runājās, jo stiprāka kļuva Maidas pārlie­cība, ka nekas ļauns notikt nevar. Kad abi sāka saprast, no kurienes katrs šeit uzradies un kas viņus atvedis šurp, zuda arī jebkāds loģisks pamats uzbrukumam. Maida un Gorijs sāka viens otram uzticēties.

Vakarā viņi atgriezās katrs savā naktsmītnē. Maida ne mirkli neapšaubīja šāda aranžējuma lietderību: šķita, ka Gorijs izjūt daudz lielākas bailes no sievietēm nekā no jebkura bruņota ienaidnieka. Tomēr jau nākamajā rītā viņi kopīgi paēda brokastis un atsāka sarunu.

Lai gan pats Gorijs tikai pavisam nesen bija sācis apjēgt situā­ciju, kas līdz šim noteica visu viņa dzīvi, viņš tomēr spēja pastāstīt ne vien par savas dzīves ārējiem apstākļiem, bet arī kaut ko par tās iekšējo jēgu. Maida apjukumā mēģināja iztēloties eksistenci paze­mes bunkura nošķirtībā, nepielūdzamo pakārtotibu šim vienam uzdevumam, ko varēja būt izperinājušas tikai slimas smadzenes. Viņa izjuta augošu līdzjutību pret jaunekli, ar kuru kopā viņu ir savedis liktenis. Viņam bija izkrāpuši jaunību, bija mēģinājuši apspiest visas viņa individuālās tieksmes, viņam bija atņēmuši visu, kas vajadzīgs patstāvīgi domājošas, nobriedušas būtnes attīstībai. Viss viņam iemācītais bija vērsts tikai uz cīņu un atriebību, uz cil­vēku un materiālo vērtību iznīcināšanu. Tomēr viņš bija spējis atbrīvoties no šādiem spaidiem, lēmis patstāvīgi un pats no sevis rīkojies atbilstoši morāles principiem. Maida izjuta to kā brīnumu.

Aizvien biežāk viņi pievērsās personiski svarīgām lietām, savām vēlmēm, bailēm un izjūtām. Maida stāstīja par savu dzīvi, kaut gan apzinājās, ka viss, ko viņa var vēstīt par sevi, salīdzinot ar Gorija piedzīvoto, ir gaužām triviāls. Bet laikam tas nebija tik svarīgi, jo viss, ko attēloja Maida, Gorijam šķita pavisam neticams.

Sis tas no viņu stāstītā bija saliekams kopā kā mozaīkas daļas. Abiem, tā bija negaidīta atskārsme, noskaidrojot, ka Gorijs ir dzirdējis par Maidas tēvu. Apstiprinājās tas, ko viņa bija jau nojau­tusi: pagrīdē aizgājusi grupa bija aizvilkusi Frici Barlahu sev līdzi pazemes trimdā, lai viņš tur gādātu par ūdens piegādi. Turklāt izrā­dījās, ka Gorijs šo to zina ari par hidrotehnikas inženiera bēgšanas apstākļiem.

Pēkšņi Gorijs kļuva domīgs, un šķita, ka viņš vairs klausās tikai ar vienu ausi. Maidai tas nepalika nepamanīts, un viņa pajautāja, kāds tam ir iemesls.

Gorijs pavilcinājās ar atbildi.

- Es nejauši esmu kaut kam šeit uzdūries, un tas tev varētu būt svarīgi. Nezinu tikai, vai tas tevi nepadarīs ļoti bēdīgu.

Kas tad tas varētu būt? Tam ir kaut kāds sakars ar manu

tēvu?

- Jā. Tu vēl nopietni ceri, ka viņš ir dzīvs?

Maidai nebija ilgi jādomā.

Ja padomā vēsi, tad niecīga iespēja varbūt vēl ir. Tomēr saki, ja tu kaut ko zini. Skaidrība ir labāka par atkal un atkal zūdošu cerību.

Tad Gorijs izstāstīja par atrasto kapu. Maida pieprasīja, ka nekavējoties grib to redzēt. Gorijs aizveda viņu turp.

Drīz viņi abi stāvēja pie šaurās zemes kopiņas, kas bija apsegta ar akmens plātnēm. Nu arī Maida atvēra skārda kārbu, kuru Gorijs bija pārlūkojis jau iepriekšējā dienā, un piesardzīgi, it kā baidītos kaut ko sabojāt, izvilka tajā noglabātos priekšmetus. Pulkstenis šķita pazīstams, bet pilnīgi pārliecināta viņa nebija. Toties piezīmju grā­matiņa ieviesa pilnu skaidrību: neko daudz tajā salasīt vairs neva­rēja, bet arī nedaudzās nebojātās rindas neapstrīdami apliecināja, ka tas ir Friča Barlaha rokraksts.

Maida stāvēja nekustīgi, bet juta, kā viņā milst aizkustinājums un sēras, kas grasās jau viņu pārmākt. Tad sāka ritēt asaras. Un saņēmis visu savu drosmi, Gorijs apskāva viņu ap pleciem.

Maida atstāja kapu tādu pašu, kādu to ieraudzīja, un paņēma tikai piezīmju grāmatiņu. Varbūt tajā vēl varēja atšifrēt kaut ko būtisku par viņas tēva pēdējām dienām, kuras viņš pavadījis paze­mes cietokšņa atšķirtībā.

Beidzot tomēr viņa mīklainais liktenis bija noskaidrots. Maida pat nespēja pateikt, vai viņa izjūt vilšanos vai atvieglojumu. Vai tad viņa nopietni gaidīja kaut ko citu, varbūt brīnumu? Vai atmaksājās tas viss, ko viņa bija darījusi un uzņēmusies?

Maida pavēlēja sev saņemties. Būtībā jau viņa bija gaidījusi šādu iznākumu, un tikai atklājuma pēkšņums izsita viņu no līdzsvara. Viena mīkla gan palika neatminēta: kas ir apbedījis Frici Barlahu?

Bija jau nakts, bet viņi aizvien vēl sēdēja kopā. Beidzot Gorijs ierunājās:

Tu saproti, ka rit agri, jau pulksten astoņos, ir pasludināts pil­sētas gals?

Tik tiešām, pēdējo stundu iespaidā Maida par to pat nebija iedomājusies.

Neesmu pārliecināts, vai šī vieta zem klajas debess būs dro­ša, Gorijs noteica. Gruveši gan tik tālu neatlidos, bet gaisa vilnis varētu nodarīt postu ari šeit. Klinšu sienas pakājē tu būsi neaizsar­gāta no akmeņu nogruvuma. Pie manis ir drošāk. Varbūt rīt no rīta tu laikus atnāksi pie manis? Kalna iekšienē mēs varam pārlaist sprā­dzienus.

Maida uzmeta viņam neilgu vērtējošu skatienu Gorija seja pauda tikai raizēšanos.

Man šonakt negribētos būt vienai, viņa pateica. Es drīk­stu doties tev līdzi tūlīt?

Nāc, viņš sacīja un satvēra viņas roku.

Viņi neskatījās pulkstenī. Viņi gulēja, cieši apskāvušies, un šādi tiem izdevās kaut kā klusināt bailes un neļaut tām uzkundzēties. Ne Gorijam, ne Maidai nebija nekāda priekšstata, cik stipra būs eksplo­zija… varbūt tā izraisīs zemestrīci, kas iesniegsies pat kalna dzīlēs? Beidzot nelaimi pieteica tik tikko jūtama vibrācija, kas ievadīja visa klinšu masīva sakustēšanos, kura aizsardzībai viņi bija sevi uzticējuši un kurš tagad trīcēja kā ļengana masa. Tikai tad atplūda ilga un draudīga dārdoņa, ko pavadīja daudzkārtēja atbalss, līdz uzvandī­tais gaiss atkal nomierinājās un iestājās klusums, ko gandrīz varēja dēvēt par nāvējošu.

Tikai pēc stundas ceturkšņa Gorijs un Maida uzdrošinājās atstāt pazemes telpu. Viņi gāja pieliekušies, it kā klinšu griesti kuru katru brīdi varētu sabrukt pār viņu galvām. Viņi piesardzīgi tuvojās alas ieejai. Pretēji gaidītajam ainava nešķita mainījusies, tikai Gorijs bija uzminējis nogāzes lejpusē gulēja klinšu gruveši, lieli, masīvi nupat izlauzti akmeņi un daudzas atsevišķas gaišas šķembas, kas bija izsējušās plašā apkārtnē. Šad tad atskanēja čirkstoņa, un lejup rībināja kāds atpalicis gabals, pārvēlās pāri citiem gruvešiem un tad smagnēji apstājās.

Paredzamais tātad bija noticis, nevaldāmā spēkā, varmācīgi un visaptveroši.

Ja viss notiek pēc plāna, tad tagad viņi lien ārā pa izspridzinātiem caurumiem un pārņem šo iznīcību savās rokās, Gorija balsī skanēja rūgtums.

- Tu aizvien vēl grasies viņiem pievienoties?

Maida vienreiz jau bija uzdevusi šo jautājumu, un tad Gorijs nespēja atbildēt. Tagad viņš notikušā iespaidā bija izšķīries.

- Nē, viņš paziņoja. Pēc visa, kas noticis, es vairs neticu savām agrākajām saistībām. Līdz šim vēl vilcinājos ar lēmumu, jo nespēju to iedomāties. Domāju, varbūt tomēr… Pats nezinu, ko es domāju… nenoteikta, pilnīgi nepamatota cerība.

Gorijs bija dziļi satriekts, un Maida mēģināja viņu mierināt.

Lai nu kā, bet tev izdevās glābt daudzu savu tautiešu dzīvības. Cilvēki pilsētā nepalika, viņi nopietni uztvēra brīdinājumu.

- Cilvēki, kas palikuši bez dzimtenes. Tam nevajadzēja tā notikt.

- Nebēdājies, Maida bezpalīdzīgi noteica.

Viņai vajadzēja sev atzīties, ka ari pati līdz pēdējam brīdim bija cerējusi, ka tas varbūt paies garām bez smagām sekām aprobežo­sies ar simbolisku aktu, pāris sabrukušām celtnēm, ar bungu sitienu, kas varbūt pat liks ļaudīm aizdomāties, ka dzīves mērķis nav dzīša­nās pēc naudas un izpriecām. Bija iznācis citādi, un pirmām kār­tām jau bija skaidrs, ka atgriezties pilsētā nav iespējams.

Maida to izteica skaļi:

- Nolemts: nav jēgas uzkavēties te ilgāk. Mēs ari nevaram cerēt uz glābējiem. Neviens nezina, ka šeit kāds ir, un mūsu krājumi drīz beigsies.

Tu atgriezīsies mājās, Gorijs sacīja. Bet ko lai es daru? Man māju nav.

- Tev taisnība, ja izkļūsim no šejienes, es braukšu uz Eiropu. Bet es šeit atgriezīšos. Galu galā man pieder kaut kas šajā pasaules daļā ļoti vērtīgs. Gribu parūpēties, lai mana tēva atklājums kalpo labam mērķim un nenonāk nekaunīgu veikalnieku rokās.

Gorijs pamāja, paklusēja, grasījās ierunāties, bet tā ari neko nepateica. Tikai pēc brīža viņš lietišķā tonī pateica:

Šobrīd nav lielas jēgas to apspriest. Vispirms jāskatās, kā tikt projām no šejienes. Tas varētu būt diezgan grūti.

Izredzes tiešām nebija nekādas labās. Gorijs prātoja iedarbināt savu raidītāju, lai noraidītu palīgā saucienu, bet izrādījās, ka raidī­tāja jauda der tikai nelieliem attālumiem, turklāt frekvenci nevar pārregulēt.

Viņu vienīgā cerība bija Maidas apvidus automašīna. Benzīna tvertne gan bija sacaurumota, bet varbūt izdotos caurumus kaut kā aizlāpīt. Instrumentu kastē viņi atrada aerosolu, kas bija domāts bo­jātu riepu aizblīvēšanai. Ja paveiktos, tas varbūt noderētu arī, lai aiztaisītu caurumus benzīna tvertnē. Nekāds cits risinājums prātā nenāca, un viņi ķērās pie darba. Viņi noņēma tvertni un pārsedza caurumus ar skārda gabaliem, kurus izgrieza no pārtikas produktu kastes. Ielāpus viņi pārklāja ar šķidro plastmasu, kurai saskarsmē ar gaisu vajadzēja sacietēt.

Lai pārliecinātos par savas metodes derīgumu, viņi lika benzī­nam visas nakts garumā iedarboties uz aizlāpītajām vietām. No nta izrādījās, ka nekas nav iztecējis, lai gan benzīns bija līmējošo masu atkal atmiekšķējis. Varbūt riskēt? Beidzot abi nolēma uzdrīkstēties. Nākamajā dienā viņi gribēja mēģināt.

Visu līdzi ņemamo Maida un Gorijs iekrāva bagāžas nodalī­jumā, arī dzērienu konteineru. Daudz gan tajā vairs nebija palicis, bet divām dienām vajadzēja pietikt, un karte rādīja, ka dienas laikā viņi sasniegs oāzi ar degvielas uzpildes staciju. Tur noteikti būs arī veikals, kur varētu dabūt visu pārējo, kas vajadzīgs tuksneša pārbraucienam.

Tas bija savāds vakars. Lai gan šī vieta tuksnesī lika manīt visu būtisko sīkumu trūkumu, bez kuriem cilvēkam grūti saskatīt dzīves jaukumu, abi izjuta nelielas skumjas, ka tagad to vajadzēs atstāt.

Pēc nelielām vakariņām viņi pasēdēja kopā pie atklātas uguns, lai nedaudz sasildītos. Drīz vien aukstais vējš padarīja nepatīkamu ari sēdēšanu pie uguns, un, it kā tas būtu gluži pašsaprotami, Maida devās līdzi Gorijam uz viņa klinšu istabu. Gorijs bija zaudējis bailes no sievietēm, un, kad Maida tam tuvojās, mīlēja viņu ar tādu mai­gumu, kas Maidai uz dažām stundām lika pilnīgi aizmirst situāciju, kādā viņi atradās.

Nākamajā dienā Maida un Gorijs devās ceļā no paša rīta. Šai tuksneša vietai viņi vairs neveltīja nekādas sērīgas domas, tagad viņi jau bija cerību varā, ka drīz izdosies atgūt brīvību.

Sākumā viņi tika uz priekšu labi, bet tad smiltis kļuva dziļākas, un mašīna vairākkārt iestiga. Viņi gan ikreiz to atkal atbrīvoja, tomēr zaudēja daudz laika. Vajadzēja līkumot, abiem drīz zuda vir­ziena sajūta, un bija jāorientējas tikai pēc saules. Tagad viņi atradās apvidū, kuram piemita īpatnējs, drūms skaistums. Vienā malā stie­pās tāla kalnu grēda, bet otrā pusē pacēlās vesela kāpu rinda, pirmā un lielākā bija īsts milzenis, vairāk nekā simts metrus augsta, vērsta pret viņiem ar stāvo nogāzi, un aiz tās debesīs kāpa dūmaka. Aiz­mugurē aizvien vēl nenosakāmi pelēka svītra aizsedza to, kas kād­reiz bija pilsēta. Viņi brīnījās, ka vēl nav atstājuši to tālāk aiz sevis varbūt viņi brauca pa riņķi?

Pēkšņi motors sāka klepot, aizrijās, atkal ierūcās, aizrijās vēlreiz uz ilgāku laiku, un tad auto galīgi apstājās plakanu akmeņu klajuma vidu.

Gorijs un Maida ātri atrada iemeslu: tvertne atkal laida cauri, un benzīns tecēja ārā. Viņi pamēģināja to vēlreiz aizdrīvēt, ielēja degvielu, cerot, ka izdosies tikt vēl kādu gabalu tuvāk ceļam, bet jau pēc neilga brīža mašīna atkal apstājās. Nu viņi stāvēja tuksneša vidū un apjukuši lūkojās viens otrā. Pamazām iekšienē brieda nomācošas bailes, un tās neatkāpās arī tad, kad Gorijs cieši apskāva Maidu.

Akmeņu klajums bija karsti nokaitēts, un debesīs versmoja saule. Tā spīdēja gandrīz vertikāli lejup, un šķita, ka stari kveldē no visām pusēm uzreiz. Bija pusdienlaiks.

Viņi nolēma pārlaist karstākās stundas tepat un tad turpināt ceļu kājām. Maidai šķita, ka viņa zina, kādā virzienā atrodas trase, no kuras viņa nobrauca, un noiet šos pāris kilometrus viņiem taču vajadzēja būt pa spēkam. Bet pēc tam? Atlika tikai cerēt, ka uz ceļa vēl izdosies sastapt kādu mašīnu, varbūt armijniekus vai policiju… Iepriekš šis ceļš gan vēl bija jāsasniedz.

Ņemsim līdzi tikai dzeramo, Maida noteica un uzmeta ba­žīgu skatienu nedaudzajiem vēl atlikušajiem plastmasas maisiņiem.

Pēc divām stundām vēl nebija kļuvis vēsāks, tomēr iešanu vairs nevarēja atlikt. Viņi salika kopā visu vēl atlikušo ūdens krājumu un nespēja noticēt, ieraugot kā tas izsīcis. Neiznāca pat viena pilna pu­dele. Gorijs ievietoja to somā kopā ar dažām tāfelītēm vīnogu cu­kura, un Maida aši vēl pievienoja mapīti ar tēva vēstulēm un plānu.

Gorijs paņēma somu un sāka soļot, Maida sekoja. Klinšainā pa­matne ļāva iet veicīgi, bet jau pēc stundas ceturkšņa zem kājām atkal parādījās smiltis. Sākumā tā vēl bija plāna kārta, bet drīz vien kļuva dziļāka kājas pie katra soļa iegrima pāri potītēm.

Maidai sākās ikru krampji, un ari Gorijam tas bija neierasts un grūts pārvietošanās veids. Abi mēģināja slēpt savu nogurumu viens no otra, bet vēl pēc stundas ceturkšņa viņi jutās tik piekusuši, ka vajadzēja atpūsties. Viņi atlaidās nokaisušajās smiltīs un atvēlēja sev dažus malkus vērtīgā ūdens.

Pēc desmit minūtēm viņi atsāka iešanu, bet atpūtas pauze neko lielu nebija līdzējusi, un jau drīz vien abi bija tuvu pilnīgam spēku izsīkumam. Tomēr viņi nepadevās un vilkās talak.

Slāpes kļuva ik brīdi ļaunākas. Viņi bija nonākuši stāvoklī, kad muskuļu sāpes atkāpās un tagad viņi pūlējās apspiest vairs tikai dziņu padzerties.

Maida padevās pirmā. Viņa noslīga ceļos, atbalstījās ar plauk­stām pret smiltīm un aizvēra acis. «Es vairs nespēju,» viņa gribēja uzsaukt, bet mute un rīkle bija tik izkaltusi, ka neizdevās izspiest ne skaņas. Gorijs, kurš brida dažus soļus pa priekšu, uzreiz nepamanīja Maidas atpalikšanu. Viņš skatījās taisni uz priekšu un pēkšņi ierau­dzīja to, kas pirmajā mirkli šķita sapnis: tuksneša vidū, tuvu apvār­snim vīdēja josla, kas neapšaubāmi bija tumšāka par bāli bruņo smilšu klajumu krāsas tonis svārstījās starp pelēku un zilu, bet vai­rāk par visu acīs dūrās nemierīgā virsma, kas atgādināja liegu viļņo­šanos. Ūdenskrātuve… ezers!

Gorijs izberzēja acis, paskatījās vēlreiz nekādas maldīšanās. Tas bija glābiņš! Viņš atskatījas un ieraudzīja smiltīs tupošo Maidu.

Gorijs steigšus atgriezās pie viņas.

Ūdens, viņš aizsmakušā balsī uzsauca, tur priekšā!

Šķita, ka Maida uzreiz pat nesaprot, un viņš aprakstīja, ko redzējis. Viņa apjēdza tikai pēc brīža. Tomēr līdz galam viņa to sa­prata tikai tad, kad Gorijs atvēra ūdens pudeli, mudināja dzert un pateica, ka nu vairs nav jātaupa. Neticami, cik dzīvinoša bija šī ziņa! Gorijam pat nevajadzēja Maidu skubināt, viņa jau cēlās kājās un atsāka iešanu.

Turpmākajās minūtēs viņi nejuta ne nogurumu, ne slāpes, spēji atplaukusī cerība nesa tos pretim ezeram, kurš solīja glābiņu…

Un tad viņi varēja vērot, kā pelēkzilais klajums sāk gaist. Izskatī­jās, ka ūdens izsīkst, lai dotu vietu atkal smiltij, un mirkli vēlāk mirāža bija pagaisusi. Pāri palika tikai karstumā ņirbošs, nebei­dzams līdzenums.

Viņi automātiski nogāja vēl pāris soļu. Tad abi apstājās un pa­skatījās viens otrā. Viņi sapratās bez vārdiem tās bija beigas. Nu viņi bija gatavi padoties liktenim. Dažus soļus sāņus pacēlās kāda mazāka kāpa, un saule jau atradās tik zemu, ka pāri kāpas priekš­pusei slīga neliela ēna. Viņi aizvilkās līdz turienei un nokrita smiltīs.

Pēc brīža viņi palīda viens otram tuvāk, un Maida noguldīja galvu uz Gorija pleca. Tā viņi palika guļam, un abiem vairs tikai šķita, ka viņi slīkst gaismas un svelmes jūrā. Cerības un bažas sāka dzist…

JAUNAIS VĪRIETIS koši baltajā burnusā, kurš senāk bieži gulēja kāpas virsotnē blakus savam vectēvam, vairs nebija tik jauns kā kād­reiz, kad vectēvs pirmo reizi paņēma viņu līdzi uz šo novērošanas vie­tu. Vectēvs nomira pirms dažiem mēnešiem. Pēdējo dienu notikumi gan tieši neietekmēja mazās kopienas dzīvi, bet jaunekli vienmēr bija interesējis pilsētas liktenis, un pretstatā savas cilts vecajiem, viņu šurp vilka ne tikai noraidīšanas vēlme, bet arī klusībā izjusts, varbūt pat pašam neizprotams, neskaidrs valdzinājums, ko raisīja tehniskās lietas, ko no šāda attāluma saskatīt gan nevarēja, bet tikai apjaust.

Tagad pilsēta bija sagrauta un līdz ar to arī visas šo savā ziņā drosmīgo vizionāru radītās lietas, ko viņa draugi vienprātīgi sauca par grēka darbiem. Tādēļ tie jutās apstiprināti savās domās proti, ka Dievs agri vai vēlu soda tādus zaimotājus, un vectēva pravieto­jums bija piepildījies.

Patlaban tur lejā redzamais noteikti bija šā notikuma sekas. Bet vai cietēji bija vainīgie, kurus ir ķēris taisnīgs sods, vai arī nevai­nīgie, kas pavisam nejauši ierauti notikumu virpulī un kuriem tagad draud bojā eja ?

Izdzirdējis par katastrofu, viņš katru dienu nāca šurp, lai vērotu redzamās norises. Galu galā viņš ticēja taisnīgumam, kas, biezi gan palikdams nepazīstams, slēpjas aiz daudzām žēlumu raisošām norisēm. Bet, ja reiz tā varbūt tā bija ķecerīga doma tad taču nekas nemainītos, ja mēģinātu mīkstināt likteņa trieciena ļaunās sekas.

Protams, bija vēl kāds iemesls neļaut visam vienkārši iet savu gaitu, proti, palīdzības bauslis, kas piemērojams pat agrākam ienaidniekam, kad tas ir sakauts un bezpalīdzīgs. So bausli ļoti aug­stu godāja arī viņa vectēvs. Būdams pavisam vēl bērns, viņš piere­dzēja, kā vectēvs palika uzticīgs šim palīgā nākšanas bauslim par spīti visiem pretēji vērstajiem impulsiem: toreiz, gadu pēc kara, kad zeme izspļāva vienu no pazudušajiem, kas bija nolīduši kaut kur nezināmā dzīlē. Tas cilvēks iznāca dienas gaismā ievainots, vārgs un ievainots, un, uzzinājis par notikušo no tiem neskaidrajiem avo­tiem, kuri nes pasaulē tiešām svarīgu norišu vēstis, vectēvs darīja visu iespējamo, lai glābtu viņa dzīvību. Bet svešinieks savā ceļā caur tumšajām dzīlēm bija kritis, viņa samocītajā ķermenī rēgojās atklātu lūzumu vietas, un bija sākusies gangrēna. Viņi to kopa, bet viņš tomēr nomira, un viņi to guldīja kapā.

Viņš, toreiz pavisam vēl bērns, no visas sirds cerēja, ka ievaino­tais atveseļosies. Uz to viņu mudināja ne tikai labestība un cilvēk­mīlestība, bet arī vismazāk viņš vēlējās slēpt savas vājības sev pašam kvēla vēlēšanās uzzināt no svešinieka kaut ko vēl nedzir­dētu. Sarunas, kuras viņš noklausījās, liecināja, ka svešais ir mācīts vīrs. Varēja nešaubīties, ka viņam ir tādas zināšanas, kurām visgud­rākie vīri savu zinību vienpusībā nespēja likt pretim neko līdzvēr­tīgu. Svešinieks nerunātu par jautājumiem, kas skāra nesasniedza­mās paradīzes nozīmību, bet palīdzētu izprast šīssaules lietas: tas varētu stāstīt par zemi, par ūdeni un vēju. Viņš jau kopš mazām die­nām bija vērojis, kā viņa cilts dzīves apstākļi pasliktinās aizvien vai­rāk, un viņa acīs tādas zinības bija dārgums, kas varētu nozīmēt glā­biņu.

Nu bija gadījies kaut kas līdzīgs. Varbūt tas nozīmē vēl vienu iespēju? Kāds laikam atkal ir izkļuvis no tumšajām, dzīlēm, un atkal tam pari lidinās nāves eņģelis. Tas ir brīdis, kad visi pārējie rīcības vadmotīvi zaudē savu nozīmību. Izšķirošais kļūst cilvēcības bauslis.

Vairs ne tik jaunais vīrietis, kam tagad vajadzēja lemt vienam pašam, bija izšķīries. Tie abi tur lejā, kas izmisīgā piepūlē cīnījās pret slāpju nāvi, jau bija tuvu galam un līdz ar to nodoti Dieva rokās. Tas bija brīdis, kad viņš drīkstēja iejaukties un viņam vaja­dzēja iejaukties. Viņš klusi iesvilpās… aiz kāpas kores uznira divi kamieļi un rikšoja šurp. Viens nesa divus smagus ūdens maisus, viņš uzsēdās mugurā otram un devās ceļā.