Kiberpilsēta Dienvidi

5

PAGĀJA DIVAS DIENAS, un Maida piedzīvoja apbrīnojamu pār­maiņu: viņa atstāja izpriecu parku, līdz ar to arī tūristu viesnīcu, un tagad jau atradās Vecpilsētā. Pārvākšanās aina bija iestudēta diez­gan pārsteidzoši tā to varēja izteikt vislabāk, jo notikumi tiešām atgādināja precīzi pārdomātu inscenējumu, tādu darbības gaitu, kas necieš nekādus iebildumus.

Lidlaiva uz viesnīcas jumta, neliela bruņotu vīru komanda for­mastērpos; Maidu aizveda, uzrādot arābu valodā rakstītu doku­mentu, kuru viņa neprata izlasīt, bet kurš ļāva nokārtot visas forma­litātes kā uz mājiena.

Pirmajā brīdī Maida nodomāja, ka viņu izraida vai ari apcie­tina, bet vienības komandieris, kurš runāja grūti saprotamā angļu valodā, izturējās tik pieklājīgi un godbijīgi, ka Maida mazliet nomie­rinājās. Tad viņa kopā ar apsardzes grupu iekāpa liftā, divi bruņoti vīri pavadīja viņu līdz jumta stāvvietai, kur gaidīja divas lidlaivas, viņas bagāžu nogādāja augšup ar dienesta liftu un iekrāva vienā liel­laivā. Viņa pati kopā ar komandieri un apsardzi iekāpa otrā, tūlīt iešņācās saspiestā gaisa strūkla, braucamais atrāvās no jumta, uz dažām sekundēm nekustīgi sastinga un tad pacēlās stāvus gaisā, augstu virs apkārtējo celtņu jumtiem. Pilsēta palika apakšā, un Maidai pavērās skats, kurš tālu pārsniedza izpriecu parka robežas. Si robežlīnija bija nepārprotama: šaipus raibais, dinamiskais Kiberpilsētas futūristiskās arhitektūras jūklis, viņpus rūtainā veco, pie­placināto ēku mozaīka ar šauro, ēnaino ieliņu kvadrātisko tīklojumu, ko tikai vietumis šķēla platās ielas, kas izskatījās pēc svešķermeņa pilsētas kodola noslēgtībā un atgādināja plaisas vai lauzuma līnijas, it kā celtnes būtu varmācīgi šķirtas un atrautas cita no citas, lai dotu vietu nedaudzajiem tur redzamajiem auto un motocikliem.

Tad horizontāli slīdošais lidaparāts līgani sašūpojās un sāka no­sēšanos. Apvidus, kuram tas tuvojās, atsauca atmiņā «Tūkstoš un vienas nakts» aprakstus. Areāls, ko apņēma okerkrāsas mūri un cel­tnes uz āru noslēgts un noraidošs, bet iekšēji atvērts un mājīgs. Taisnie celiņi, kas savienoja celtnes, veidoja daudzus leņķus ap puķu dobēm, palmu puduriem, mauriņiem un ūdens baseiniem. Lidlaivas piezemējās uz nedaudz atstatus stāvoša laukumiņa, un tikai tad Maida saprata, kas notiek. Viņu sagaidīja un ar ierašanos sveica pats viesnīcas kompleksa direktors.

Maida uzzināja, ka nonākusi «Bīrelsalamas viesnīcā» tajā pašā, kur savulaik dzīvojis viņas tēvs. Pamanījis viņas priecīgo pār­steigumu, direktors mazliet pastāstīja par viesnīcas vēsturi. Viesnīca pastāvēja tik ilgi, ka precīzu tās vecumu pat nebija iespējams no­teikt. Kara laikā šeit bija sprāgušas dažas bumbas, bet viesnīcas teri­torija bija tik plaša, ka lielākā daļa no izklaidus novietotajām ēkām palikusi neskarta. Pēdējos gados bija atjaunots arī sagrautais, un tikai aiz galvenās ēkas vēl pletās lielāks gruvešu laukums. Kopumā atkal veidojās senā aina, kas gadsimtiem ilgi padarīja šo viesnīcu tik īpašu pazinēju acīs.

Maidai pietrūka vārdu, lai izteiktu savu izbrīnu par laipno sagai­dīšanu.

Šeit ir brīnišķīgi, viņa izstomīja, tomēr man šķiet, ka ir noticis pārpratums. Baidos, ka manas finanses…

Direktors jau bija pamājis saviem palīgspēkiem, kas līdz šim turējās aizmugurē, un, iekrāvuši Maidas bagāžu ratiņos, tie tagad stūma viņas koferi un abas somas uz kādu mazāku ēku, kas roman­tiski slējās aiz dekoratīva akmeņu krāvuma apņemta dīķīša.

Par to jums nav jāraizējas, direktors pavēstīja. Jūs esat E1 Afifu klana viešņa.

Man negribētos, ka kāds maksā manus tēriņus, Maida iebilda.

Neviens arī nemaksās, direktors attrauca un pasmaidī­ja. Hasans el Afifs ir viesnīcas īpašnieks.

Nu Maida sēdēja uz turku dīvāna vesela spilvenu kalna ielen­kumā, žalūzijas bija nolaistas, un ventilators apvēdīja viņu ar vēsu gaisu. Telpa slēpās pustumsā, tomēr viņa varēja vērot dārgās, ar kokgriezumiem rotātās mēbeles, plato, dīvaini augsto gultu aiz priekškara un mākslinieciski flīzēto sienu, kas nebija īpaši veidots izgreznojums, bet senāka, restaurācijas darbos saudzēta, saglabāta un telpas kopējā interjerā iekļauta mūra daļa.

Pamazām viņa atguvās un sāka domāt skaidrāk. Vai aiz šā pār­steiguma slēpās pats Hasans el Afifs? Vai arī Kalīds bija viņai to sagādājis bez tēva ziņas? Vai viņa nenonāk atkarībā, ko varētu iztul­kot ari nepareizi?

Pavīdēja pat doma nekavējoties izvākties no šejienes, bet jau pēc mirkļa viņa saprata, ka tik radikālu soli nespers. Viņa gan vāji pārzi­nāja vietējās ieražas un tikumus, kurus šejienieši laikam aizvien vēl turēja godā, tomēr šķita, ka te ir runa par viesmīlību, un tādā gadī­jumā bija ieteicams izvairīties no aplamas rīcības, lai ar savu atrai­dījumu neaizvainotu kādu, kurš viņai ir vēlējis tikai labu. Maida zināja, ka viesmīlību šeit vērtē daudz augstāk nekā viņas dzimtajā Eiropā.

Tādēļ viņa izpakoja savas mantas un ievietoja tās skapjos un plauktos. Pēc tam viņa izvilka vēstules, kuras pārvākšanās laikā bija noglabājusi ceļasomā. Maida vēlreiz aplūkoja plāna otrā pusē rak­stīto adresi, kas viņai varbūt varēja noderēt turpmākos meklējumos.

Viņa pārkopēja to memoreksblokā, ko atrada uz sava naktsgaldiņa, jo bija nospriedusi, ka pašu plānu nevienam nerādīs.

Vajadzēja palauzīt galvu, lai izdomātu, kur paslēpt dokumentu, kurš pēdējās dienās bija kļuvis tik pārsteidzoši nozīmīgs. Vispirms viņa iedomājās seifu vai, pareizāk sakot, paslēptuvi zem seifa, kur tas tik veiksmīgi bija glabājies agrāk. Bet šeit seifa nebija, tādēļ Maida pagaidām atkal iebāza plānu un vēstules rokassomiņā.

Ko darīt tālāk? Viņa domīgi iekārtojās ērtāk uz turku dīvāna un pavilka tuvāk riekstu bļodiņu, kas stāvēja līdzās uz zema galdiņa. Tad viņa ielēja tēju, kuru kāds bija jau sagatavojis lietošanai un no­licis turpat pa tvērienam mākslinieciski izkaldinātā vara kannā. Maida pacēla augšup izskatā vienkāršo glāzi un paturēja to gaismā, lai varētu aplūkot labāk. Glāze smagi gūla plaukstā, un Maida atklāja, ka tā ir gaišzili tonēta un tās forma nav gluži regulāra; glāze droši vien bija ļoti sena. Ar bruņo cukuru iesaldinājusi dzērienu, kurā peldēja zaļas lapiņas, viņa lēnām un piesardzīgi iedzēra dažus malkus karstā zāļu uzlējuma. Kad viņa nolika glāzi ēnā, radās iespaids, ka tā izstaro maigu, zaļganu gaismu.

Maida atkal aizprātojās. Cieņa pret vietējiem tikumiem nebūt nebija vienīgais iemesls, kas viņai lika vismaz pagaidām pieņemt šo ielūgumu netrūka arī citu. Pirmām kārtām jau viņas nedrošais finansiālais stāvoklis: atsakoties no piedāvājuma, viņai nebūtu citas izejas kā vien nekavējoties atgriezties mājās. No otras puses, viņa beidzot bija nokļuvusi Vecpilsētā un varēja sameklēt skices otrā pusē rakstīto adresi, varbūt pat cilvēkus, kas pazina viņas tēvu. Tur­klāt viņa bija nonākusi viesnīcā, kur tēvs dzīvoja vairāk nekā gadu. Maida izstāstīja to Kalīdam, un tas acīmredzot to nebija aiz­mirsis.

Pēkšņi viņa atkal izjuta dziņu darboties. Varēja taču gadīties, ka šeit vēl strādā kāds kalpotājs, kurš atceras viņas tēvu. Tātad viņai vajadzēja pievērst uzmanību gados vecākiem viesnīcas darbinie­kiem. Iepriekš gan noteikti derēja iepazīt jauno apkārtni. Viņa sāka ar pašas istabu, kas bija iekārtota caurcaurēm senatnīgā stilā. Tur­pretim vannas istaba piedāvāja vislielāko komfortu, kādu var gaidīt no pieczvaigžņu viesnīcas.

Maida vairs nejutās labi aptumšotās istabas šaurībā. Viņa izgāja pa durvīm un krustām šķērsām izklaiņoja dārzu, apskatīja publiski pieejamo viesnīcas daļu, paņēma dažas trūcīgas informācijas lapas, ko piedāvāja vestibilā, un pavēroja nedaudzos viesus, kuri šeit uztu­rējās. Daži nacionālajos tērpos no visas pasaules zvilnēja guļamkrēslos zem palmām un sūca dažādus dzērienus, bet pāris cilvēku fan­tastiskās formās bija sapulcējušies terasē un sarunājās valodā, kuras izcelsmi Maida neprata noteikt. Viesmīļi un kalpotāji neuzkrītoši turējās dibenplanā, tomēr Maida ievēroja to vidū ari dažus vecākus ļaudis, galvenokārt zemākos amatos: bagāžas nesēji, šveicari, izsū­tāmie. Tā kā šiem cilvēkiem bieži iznāca darīšana ar viesiem, Maida cerēja ar viņiem kaut cik saprasties angļu valodā.

Viņa atstāja dārza centrālo daļu, peldbaseina apkārtni ar tur izvietotajiem guļamkrēsliem un sauljumiem un devās tālāk pa celiņu, kurš veda dziļāk eksotiskajā dārzā. Palmas ar dīvainas formas augļiem, agaves ar balti dzeltenu ziedu svečturveida ķe­kariem un milzīgs daudzums krāsainu, stipri smaržojošu puķu. Taciņa sašaurinājās, bieži to aizšķērsoja krūmu lapotne, un dažviet Maida tika tālāk vienīgi ar spraukšanos. Šķita, ka cilvēki šeit staigā reti.

Beidzot viņa apstājās pie plašā lokā izliekta mūrējuma: vidū uz cokola stāvēja mākslinieciski kaldināts trauks, kuru apņēma no dažādas krāsas akmeņiem veidots dambis, kas kādreiz droši vien norobežoja mazu dīķīti. Tagad tur nemanīja ne pilītes ūdens. Maida domīgi izcēla no apmales plakanu, balti un tumšsārti svēdrotu akmeni tas labi iederētos kā paliktnis uz vecā plaukta, ko viņa bija mantojusi no mātes. Tas izskatījās pēc marmora, malas bija raupji nošķeltas, viens stūris nolauzts, un akmens nevarēja būt īpaši vērtīgs. Varbūt pavaicāt kādam, vai viņa drīkst to paņemt par pie­miņu? Bet tad viņai iešāvās prātā gluži kas cits. Zem noņemtās plāt­nes bija atsedzies šaurs iedobums, un izskatījās, ka šis klints gabals ir nekustīgi šeit gulējis gadsimtiem ilgi, nevienam neradot vēlēšanos to pacelt. Vai tā nebija ideāla paslēptuve viņas vēstulēm?

Maida ilgi nedomāja. Daudz steidzīgāk, nekā bija nākusi šurp, viņa veica ceļu līdz savai istabai un atkal atpakaļ. Viņa vēlreiz pa­meta acis apkārt, vai tuvumā tiešām neviena nav… Tad viņa ielika aploksni spraugā un nosedza to ar akmeni.

Šis steidzīgi veiktais pasākums pievērsa viņu īstenībai. Maida kā nekā bija šo to apņēmusies un tagad vēlējās sākt savus meklējumus pēc iespējas ātrāk. Viņa ar skubu atgriezās viesnīcas rosīgajā daļā.

Jau grasoties uzrunāt sirmu kalpotāju, kurš kādā vestibila blakustelpā ar putekļu slotiņu apkopa greznumlietiņām pilnu vitrīnu, Maida pamanīja pie reģistratūras galda Kalīdu droši vien tas meklēja viņu. Maida devās tam klāt, un, lai ari viņi centās to neiz­rādīt, pirmajā atkalredzēšanās brīdī abus pārņēma neveiklības sajūta. Izgājuši dārzā, viņi apsēdās uz kāda nomaļa soliņa.

Nebija nemaz tik viegli pārvarēt pēkšņi radušos mulsumu. Pirmā atguvās Maida un sāka sarunu. Viņa paslavēja viesnīcu un apjautājās, vai tiešām tik vienkārši drīkstētu izmantot ģimenes vies­mīlību.

Kalīds mēģināja kliedēt viņas šaubas, norādīja, ka viesnīca tik un tā stāv pa pusei tukša, atgādināja par savas ģimenes bagātību un lika saprast, ka šajā gadījumā naudai nav nekādas nozīmes. Vissva­rīgākā šeit bijusi tēva piekrišana Kalīds bija ieminējies par Maidas meklējumiem, un viņa tēvs pats ierosinājis, ka vajadzētu palīdzēt. Kalīds vēl piemetināja, ka Maida acīmredzot ir atstājusi paliekošu iespaidu ari uz viņa tēvu.

Viņam aizvien vēl ir mazliet neierasti sastapt sievieti sabied­rībā. Bet tajā zilajā kleitā tu tiešām izskatījies neticami labi.

Pašlaik Maida atkal bija tērpusies pavisam ikdienišķi, īsi svārki un vienkārša celomola jaka, un viņa iedomājās, ka Kalīds šodien pirmo reizi redz viņu tik vienkārši ģērbušos.

Un šajās drēbēs es viņam vairs nepatiktu? Maida ar izaici­nošu smaidu pajautāja, un Kalīds aizkustinošā nopietnībā aplieci­nāja, ka viņa ir skaistākā sieviete, kadu viņš jebkad redzējis, un viņam ir gluži vienalga, kas tai ir mugurā.

Pēc tam viņi kādu laiku apsprieda, ko Maida tagad varētu iesākt. Maida gribēja apklausīties, vai kāds no viesnīcas personāla neat­ceras viņas tēvu, un nu viņa beidzot iedomājās ari adresi, ko bija no­kopējusi no plāna otras puses. Viņa izvilka memoreksbloku un at­vēra adreses kopiju. Kalīds lūkoja atšifrēt nedaudz padzisušo rakstu.

Cilvēka vārds nav salasāms, tik vien var saprast, ka sākas ar S. Toties man liekas, ka zinu šo ielu. Tā ir kāda šaura gājēju ietve. Var saskatīt ari mājas numuru.

Man noteikti vajag turp nokļūt, Maida pasludināja.

Viena tu galā netiksi, Kalīds pabrīdināja. Tas ir nomaļš kakts, svešinieki tur nerādās. Tātad man tevi būs jāpavada.

Savu auto, jaunākā modeļa vācu sporta mašīnu, Kalīds bija no­vietojis tepat pie viesnīcas, kādā blakusielā, un vispirms viņš aizvizi­nāja Maidu uz kazbu lai pārāk nedurtos acīs, viņai vajadzēja sarū­pēt vietējo apģērbu. Bazārā Kalīds sniedza Maidai dažus praktiskus iepirkšanās padomus, un tad viņa nozuda sieviešu apģērba nodaļā. Tur piedāvātās lietas Maidu gan nesajūsmināja, jo tās viņu ievīstīja no galvas līdz kājām, atstājot redzamas tikai acis. Savas ieceres īste­nošanas nolūkā šādi ietīties droši vien bija saprātīgi. Šķita, ka Kalīds ir apmierinats ar iznākumu, un, neklausīdamies Maidas protestos, viņš nekavējoties samaksāja rēķinu no savas kabatas.

Tālāk vajadzēja iet kājām. Jo vairāk viņi attālinājās no centra, jo šaurākas kļuva ielas, un automašīnas tur vairs nespēja iespraukties. Redzami pieauga apkārtnes nabadzība, daudzviet vēl manīja kara postījumus. Izskatījās, ka dzīves lielākā daļa šeit noris uz ielas. Tur vārīja ēdienu, tur arī sēdēja amatnieki, kas klaudzināja āmurus un zāģēja, jauca automašīnu daļas, skrūvēja vecus radioaparātus un televizorus un no gumijas riepām izgrieza apavu zoles.

Plāksnīšu ar ielu nosaukumiem šeit nebija, Kalīdam ik pa brī­dim vajadzēja taujāt ceļu, un Maida atzina, ka viena pati viņa šeit tiešām būtu pagalam.

Viņi atstāja amatnieku rajonu un nonāca šauru celiņu, taku un tiltiņu jūklī, kas veda pāri atkritumu kaudzēm un dubļu paltīm. Ne­daudzie pretimnācēji pētīja viņus ar neuzticīgiem skatieniem un zaglīgi nolūkojās pakaļ. Šeit bija grūti atrast kādu, kurš vēlētos sniegt derīgu izziņu.

- Es nedomāju, ka šajā bagātajā pilsētā ir tik daudz trūcīgo, Maida nočukstēja.

- Lielākā daļa ienākumu tiek ārzemju investoriem, arī Kalīds runāja neviļus pieklusinātā balsī. Mūsu ekonomika vēl nav atkopusies.

Kalīds atkal pajautāja ceļu, šoreiz kādai sievietei, kas ziņkāri izliecās pa logu, kad viņi gāja garām. Tā kaut ko atbildēja arābiski. Kalīds pateicās.

- Tepat aiz nākamā stūra, viņš pavēstīja.

Viņi turpināja iet nedaudz vilcinoties, it kā jebkurā brīdī vaja­dzētu rēķināties ar nepatīkamu pārsteigumu… Tad arī pieteiktais stūris bija klāt, un aiz tā pavērās tumša ieeja, tāds kā caurums mūrī. Tas oda pēc svilušas gumijas.

Ar katru soli kļuva aizvien tumšāks, bet viņi taustījās tālāk, līdz atdūrās pret pieslietām durvīm. Kalīds pieklauvēja, un viņi iegāja. Šaurajā telpā, kas vienlaikus bija dzīvojamā istaba un virtuve, atra­dās seši vai septiņi cilvēki: resna sieviete pie pavarda, vecs vīrs ar vienu roku bambusa šūpuļkrēslā, divi pusaudži un daži bērni. Visi bija pagriezušies pret durvīm un blenza ienācējos.

Kalīds pateica pāris vārdu, sieviete, spriežot pēc intonācijas, atbildēja ar jautājumu, un Kalīds kaut ko atbildēja, vienlaikus norā­dīdams uz Maidu. Uz brīdi iestājās klusums, tad sieviete paceltā balsī sāka vaimanāt, aizvien skaļāk un uzbudinātāk, turklāt viņa vēl žestikulēja, draudīgi vēzējot rokas. Abi pusaudži nostājās viņai līdzās, it kā grasītos kopā ar viņu mesties uzbrukumā. Tikai vienro­cis palika stīvi sēžam, it kā pat neapjēgtu, kas notiek apkārt. Nu sie­viete tuvojās Kalīdam, mēģinot aizspraukties viņam garām ar skaidri redzamu nodomu uzbrukt Maidai ar dūrēm.

Ejam, Kalīds uzsauca Maidai, pastumjot sievieti atpa­kaļ. Nav jēgas!

Viņš pagriezās un, vilkdams Maidu sev līdzi, izgāja šaurajā gai­tenī, vienlaikus mēģinot aizvērt durvis, bet tas viņam neizdevās.

Visa ģimene dzinās pakaļ, un viņiem atlika tikai steidzīgi mesties bēgt. Viņi apstājās, tikai pamanījuši, ka vairs neviens tos nevajā.

Nedaudz vēl aizelsusies no skrējiena, Maida pajautāja:

- Kas tiem cilvēkiem bija lēcies?

Es īsti nesapratu, vai vecā pazina tavu tēvu personīgi. Viņa lamāja visus tolaik šeit dzīvojošos ārzemniekus un teica, ka tie esot vainīgi viņas vīra nāvē. Neko vairāk es nesapratu.

- Tas bija tukšs numurs, Maida noteica, un, kad viņa pa­skaidroja Kalīdam, kas ir tukšs numurs, pirmais šoks bija pārvarēts, un viņi varēja pasmieties.

- Tev taisnība, Kalīds piekrita, tur mēs neko nenoskaidro­sim, lai gan tie cilvēki kaut ko zina. Žēl! Bet ko tu padarīsi.

Straujās atkāpšanās dēļ viņi vairs nesaprata, kur īsti atrodas. Abi lūkojās apkārt, mēģinot orientēties, kad pēkšņi līdzās kāds ierunā­jās:

- Nesteidzieties, nevajag uzreiz tik ātri padoties.

No tumsas aizsega iznāca vienrocis, kuru pirmīt tie redzēja dzī­vojamā virtuvē. Varbūt viņu meklējumi tomēr vēl nebija beigušies neauglīgi?

Vecais runāja gluži saprotamā beizikinglišā, tā ka sarunā varēja piedalīties ari Maida.

- Jūs sapratāt, ko es vēlos? viņa pajautāja un tūlīt paskaidro­ja: Mans tēvs šeit strādāja tieši pirms kara un neatgriezās no šejie­nes. Viņu sauca Fricis Barlahs. Man gribētos zināt, kas ar viņu ir noticis.

Vecais atspiedās pret sienu, un izskatījās, ka viņš kaut ko pie sevis apsver.

Cik tad jūs dotu par ziņām? viņš beidzot noprasīja, vērsdamies pie Kalīda.

Desmit dolārus, tas aši izmeta.

Simts dolārus, vienrocis paziņoja.

Kalids pamāja.

- Lai būtu.

Tad runājiet taču! Maida nepacietīgi pieprasīja.

Nomierinies, pāris minūšu neko neizšķir, Kalīds viņu ap­klusināja.

Viņš pievērsās vienrocim:

- Izstāstiet, lūdzu, kas jums ir zināms.

- Vispirms naudu.

Vecais pastiepa sauju, un Kalīds ielika tajā dažas banknotes, ku­ras izvilka no sava apmetņa kabatas.

Vienrocis tās rūpīgi izpētīja. Tad viņš pārjautāja:

Barlahs, jūs sakāt? Eiropietis? Kalsns, sirms vīrietis?

- Tieši tā, Maida atsaucās.

Šķita, ka vecais atkal aizdomajas.

Tas bija sen, viņš nomurmināja, bet tad minstinādamies sāka stāstīt.

- Mana brāļasieva stipri satraucās. Viņa nav īsti pie pilnas sa­prašanas, kopš zaudēja vīru. Viņš bija spridzinātājs. Dažus mēnešus pirms kara viņš saņēma īpašu uzdevumu. Bija runa par priekšdar­biem, tur tika būvēts bunkurs vai kaut kas tamlīdzīgs. Atbildīgie bija izšķīrušies par labu karam un nedarīja neko, lai to novērstu. Viņi būtu varējuši vest sarunas… bet man liekas, ka viņi gribēja karu. Velns viņu zina, kāpēc…

Kāds sakars ar to manam tēvam? — Maida viņu pārtrauca.

- Ļauj viņam runāt, Kalīds pačukstēja.

- Viņi skaidri zināja, kas mūs gaida, vienrocis turpinā­ja. Bombardēšanas, minas, degbumbas, indīgā gāze, baktērijas… Protams, viņi zināja arī, kā no tā pasargāties. Viņi lika uzbūvēt bun­kuru sev un saviem draugiem, visiem tiem ārzemju salašņām… Kad gāja vaļā, viņi ielīda pazemē, kamēr mēs…

Maida vairs nespēja valdīt nepacietību.

Mans tēvs bija atbildīgs par ūdensvadiem, nevis par bunkuru būvēšanu.

Vecais apklusa, uzmeta Maidai šķību skatienu un šķita ieslīg­stam savā agrākajā sastingumā.

Mēs gribējām uzzināt kaut ko par Frici Barlahu. Tuvāk pie lietas, lūdzu, — Kalīds pamudināja.

Viņš brīdi vēl pagaidīja, tad iegrūda roku kabatā un pasniedza vecajam vēl dažas naudas zīmes. Tas atsāka runāt.

Mans brālis gāja bojā bombardēšanā. Kopš tā laika…

Viņš aprāvās un iegrima stūrgalvīgā klusēšanā. Kalīds piegāja viņam klāt, satvēra aiz pleciem un sapurināja. Turklāt viņš pateica kaut ko arābiski. Tas izklausījās pēc drauda.

Tas laikam iedarbojās, jo vienrocis apbnnojami ātri atdzīvojās.

- Jā, taisnība gan, es viņu pazinu, Frici Barlahu, to vīru tiešām tā sauca. Viņš dažas reizes bija mūsu mājā, kad nāca apciemot manu brāļadēlu Salāhu. Viņš dzīvoja augšstāvā.

Maida saausījās: vārds, kuru nosauca vecais… tas sākās ar S, tāpat kā plāna otrā pusē uzkricelētais vārds. Arī Kalīds to pamanī­jis? Tā varēja būt, lai gan viņš to nekādi neizrādīja.

Dzīvoja? Kur viņš ir tagad? Kalīds aizvien vēl turēja veco aiz piedurknes, un balss tonis lika noprast, ka viņš vairs neļaus tam vilcināties.

- Es nezinu, vecais gaudulīgi atbildēja. Sen neesmu viņu redzējis.

Ar ko jūsu brāļadēls nodarbojas? Kas viņam bija kopīgs ar Frici Barlahu?

Ka lai es zinu? vecais nogaudās. Viņš ir fotogrāfs un zīmē­tājs. Viņš strādāja arhitektiem un pēdējā laikā arī zemes dienestam. Viņš ir arī gleznotājs. Taisa bildes, visvairāk Vecpilsētā.

Varbūt te veidojās tuvāka saistība?

Iespējams, tā nebija nejaušība: ja vienroča brāļadēls strādāja zemes dienestam, tad taču varēja gadīties, ka viņš ir gatavojis zīmējumus ari Maidas tēvam. Pirmo reizi šeit pavīdēja kaut kas, ko varēja dēvēt par daudzsološām pēdām. Maida juta, ka viņu pārņem medību drudzis.

Laikam arī Kalīds to uztvēra, vismaz Maida manīja viņa saspringtību. Vienu mirkli viņš kaut ko apsvēra. Tad viņš pavēlēja.

- Tu viņu meklēsi, un tu viņu atradīsi. Pēc tam viņš pieteiksies. Te būs adrese. Viņam jānosauc tikai savs vārds. Man ziņos.

Kalīds uzšņāpa kaut ko uz papīra lapiņas.

Ja tuvākajās trīs dienās tas nenotiks, es iebāzīšu tevi aiz res­tēm. Un tagad pazūdi!

Maida izbrīnā vēroja, kā Kalīds mainās, cik autoritatīvi pēkšņi šis maigais jauneklis sācis runāt. Līdz šim viņa nespēja iedomāties Kalīdu kā klana virspavēlnieku lomā, kuru nākotnē viņam kā nekā vajadzēs uzņemties, bet nu viņa pārliecinājās, ka Kalīds visno­taļ spēj izrādīt stingrību un uzspiest savu gribu. Viņa līdzšinējā uz­vedība, viņa piekāpība un biklums laikam taču bija izņēmums, viņa īpašās attieksmes izpausme, un Maida gluži vai apjuka, sapratusi, ar kādu pietāti Kalīds pret viņu izturas. Kalīds bija jauks, patīkams sa­skarsmē, savā ziņā atklāts un vaļsirdīgs, Maida nodomāja, bet kas būs, ja es viņam likšu vilties? Apzināti es negribu viņu sāpināt. Bet līdz tam viegli var nonākt, ja pieļaušu, ka viņš man pieķeras vēl vai­rāk.

Tikmēr jau bija satumsis, un Kalīds skubināja ašāk pazust no šejienes. Viņam bija izdevies noorientēties vismaz tiktāl, lai noteiktu pareizo virzienu, un abi tik tiešām drīz iznāca uz lielākas ielas, kas izlauza platu robu starp mājām un virzīja taisni uz viesnīcu.

- Tu domā, viņš tiešām pieteiksies, tas fotogrāfs, kā viņu īsti tur sauca… Maida pajautāja.

Salāhs, Kalīds atgādināja. Viņš pieteiksies. Vari nešaubī­ties.

Kāpēc tu esi tik pārliecināts?

Es uzrakstīju policijas centrāles adresi. Katram būs skaidrs, ka labāk ir paklausīt.

Kāpēc policijas centrāle? Kāds tev ar to sakars?

Ari valsts policijas priekšnieks ir manas ģimenes loceklis, Kalids to paziņoja kā kaut ko pašsaprotamu.

Viņi vēl pasēdēja viesnīcas restorānā un mazliet uzkoda. Un tad pēc neilgas dārza pastaigas pienāca brīdis, kas Maidu nedaudz nobiedēja. Viņi stāvēja starp puķu dobēm, un apkārt virmoja rožu aromāts. Ari Kalīds piepeši atkal sāka mulst. Maida pieskārās viņa rokai un pateica:

- Sī bija grūta diena, un tu man daudz palīdzēji. Esmu tev ļoti pateicīga. Bet tagad es jūtos sagurusi. Tu nedusmosies, ja došos uz savu istabu?

Maida rēķinājās ar vīlušos vai īdzīgu reakciju, bet Kalīds pa­smaidīja.

- Es nedrīkstu šeit tevi publiski apskaut, viņš sacīja. Lai gan ļoti gribētos. Es saku, lai tu to zinātu.

- Es zinu, Maida atbildēja.

Viņa atsveicinājās no Kalīda tikai ar rokas spiedienu, lai gan ne­bija nemaz tik viegli būt konsekventai. Uzsvērtā apņēmībā viņa pa­griezās un devās uz ēku, kur atradās viņas istaba. Viņai nevajadzēja atskatīties, lai zinātu, ka Kalīds noskatās viņai pakaļ. Maidai šķita, ka viņa jūt tā skatienu gluži kā maigu pieskārienu uz kakla un mu­guras.

Sākās jauna diena, debesis bija zilas, spīdēja saule, un tomēr bija pavisam citādi nevarēja ne salīdzināt ar otru pilsētas daļu, ar izklaižu kvartālu, kurš tagad šķita bezgala tāls. Brokastu galdi dārzā sen bija uzklāti, laipnie viesmīļi nepārvietojās skriešus, bet tas ari nebija vajadzīgs, jo nedaudzie viesi nekur nesteidzās.

Maida jutās labi. Viņa sēdēja ēnā un gaidīja, kad viņai atnesīs lipīgo medus rausi, kura nosaukumu viņa nespēja iegaumēt, un ka­fiju, ko bija pasūtījusi šeit ierastās tējas vietā. Viņa sēdēja un lūkojās puķu dobju apņemtajā zālienā, kura vidū pacēlās kolonnām rotāts, no dažādas krāsas akmeņiem būvēts tornītis.

Šeit tiešām varētu nodoties tīkamai dīkdienībai, viņa domāja, skaidri gan apzinoties, ka pati uz to nav spējīga. Vajadzēja izmantot laiku lietderīgi, atpakaļceļa vairs nebija, un viņa juta pienākumu turpināt savus meklējumus. Meklējumus, kuriem sākumā viņa no­devās tikai ar pussirdi, jo savas izredzes pati novērtēja kā niecīgas. Tomēr kaut kā viņa bija soli pa solim tikusi tālāk, un pēdējo stundu norādes, lai arī varbūt bikli, ļāva pat uzdīgt negaidītām cerībām.

Šobrīd viņu visvairāk interesēja tas, ko varētu pateikt fotogrāfs Salāhs. Vai viņš tiešām pieteiksies policijā? Līdz tam gan vēl varēja mēģināt paveikt kaut ko pēc savas iniciatīvas, piemēram, beidzot pameklēt kādu kalpotāju, kurš šajā viesnīcā strādājis vēl pirms kara. Tiklīdz kafijas tase bija iztukšota, Maida beidza baudīt rīta mīlīgo siltumu un cēlās kājās, lai ķertos pie meklēšanas. Visapkārt taču grozījās viesnīcas darbinieki, kuri, pēc visa spriežot, tā vien gaidīja izdevību pakalpot viesiem.

Maida dažus uzrunāja, bet tie viņai palīdzēt nespēja. Beidzot viņa pamanīja kādu zilā virsvalkā ģērbtu vīru, kurš rušinājās ap puķu dobēm laikam tas bija dārznieks. Viņam varēja dot kādus piecdesmit vai pat sešdesmit gadus, vismaz deniņi viņam jau bija nosirmojuši. Bija vērts pamēģināt.

Ievadījusi sarunu ar dažiem nevainīgiem jautājumiem, Maida ieminējās par savu tēvu.

- Fricis Barlahs? dārznieks pārjautāja.

Viņš stāvēja pieliecies, it kā klanītos Maidai, un neslēpa izbrīnu.

- Viesu vārdus man neviens nesaka. Bet Barlahs… tas gan ir dzirdēts. Kā viņš izskatījās?

Maida mēģināja aprakstīt tēva ārieni, bet tikai ieminoties, ka tas šeit vēl uzturējās pēdējās pirmskara dienās, kad pārējie viesi jau bija aizbēguši, dārzniekam kaut kas atausa atmiņā, un viņš spēja pa­vēstīt tādus sīkumus, kas lika Maidas sirdij ieklauvēties nu viņa bija droša, ka beidzot ir tikusi uz konkrētām pēdām.

Jā, viņš tiešām šeit palika ilgāk par citiem ārzemniekiem, dārznieks apstiprināja. Tas bija nelāgs laiks, visi zināja, ka iebru­kums ir neizbēgams. Pilsētā cēla barikādes un raka grāvjus. Tepat dārzā būvēja pazemes patvertni, it kā viesnīcas darbiniekiem un viesiem. Tur es pēdējo reizi ari redzēju jūsu tēvu, toreiz, kad lieta jau kļuva pavisam nopietna.

Maida saausījās: viņas sarunu biedrs savādi uzsvēra vārdiņus «it kā».

Kā tad tur bija ar šo patvertni? To tiešam izmantoja? Jūs arī tur bijāt?

Dārznieks izslējās taisnāk un atbalstījās uz zemē iedurtās lāpstas.

Būt jau tepat vien biju, bet slēptuvei mūs pat tuvuma nelaida. Drīkstēja ieiet tikai daži viesi un vēl pāris cilvēku no malas tie no ministrijām. Ieeju apsargāja armijas vīri.

Mans tēvs arī tur bija?

Bet dārznieks jau bija pilnīgi nonācis atmiņu varā un viņai neat­bildēja.

Gāja pavisam traki. Apkārt jau sprāga bumbas, sākumā gan vēl patālu, bet drīz ari tuvāk. Tad sāka dārdēt un rībēt gandrīz virs galvas. Mums bija bail. Daži mūsējie mēģināja ielauzties patvertnē ar varu, bet kareivji visus ar šaujamo resgaļiem dzina projām. Tad dzelzs durvis aizslēdza no iekšienes, un kareivji paši palika ārpusē. Tie uzreiz kļuva miermīlīgi. Nometa šaujamos un aizmuka kur kurais. Es toreiz ielīdu pagrabā un tikai tāpēc paliku dzīvs.

Maida manīja, ka ir aizskārusi jūtīgas stīgas. Viņa vēl brīdi pa­gaidīja, bet tad vēlreiz apprasījās par tēvu.

Viņš tur bija, es vēl atceros, ka viņu veda divi kareivji. Grūda ar grūšanu. Tāpēc vien atceros, ka viņš nemaz tur negribēja līst iekšā un pretojās.

Kā tas viss beidzās? Tie tajā bunkurā izdzīvoja?

Viņas jautājums laikam atsauca dārznieku tagadnē.

To nu es nezinu, viņš atbildēja. Mums ilgi nebija dūšas līst ārā no savām paslēptuvēm. Tikai pēc tam, kad viss pieklusa, gājām lūkot, kas noticis. Nebija nemaz tik traki, kā baidījāmies. Tikai viens mūsējais bija pagalam: pavāru nosita krītošs baļķis. Viesnīcas teritorijā bija nokritušas tikai dažas bumbas, dažas ēkas bija sagrau­tas, vairākums bojātas, bet kopumā mums bija laimējies.

— Bet bunkurs?

Tas bija vesels… cik nu es varu spriest. Ērmīgi tikai…

- Kas tad tur bija tik ērmīgs? Maida, kas sākumā bija uzelpo­jusi, atkal kļuva nemierīga. Cilvēki pazemē… kas bija ar tiem?

Tur jau tas dīvainākais. Viņi pazuda. Uzbrukums sen bija beidzies, bet tur nekas nekustējās, durvis kā bija, tā palika ciet. Mēs sākumā nesapratām, ko iesākt. Tad uzlauzām dzelzs durvis, ko ne­maz nebija vienkārši izdarīt. Un tad… neviena tur nebija, bunkurs bija tukšs.

Maida apjuka: tātad viņas tēvs šajā bombardēšanā gājis bojā?

Kā tad tā? Bunkura jumts bija iebrucis? viņa steidzīgi praš­ņāja.

- Es pats tur nebiju. Tikai dzirdēju, ka bunkurs bijis pilnīgi ne­skarts. Bet no tiem, kas tur ieslēdzās, ne miņas.

Maida mēģināja apspiest satraukumu un domāt skaidri. Izvil­kusi no maka dažus dolārus, viņa tos iespieda dārzniekam saujā. Vienlaikus Maida pajautāja:

Vai bunkurs vēl saglabājies? Es labprāt to apskatītu. To va­rētu izdarīt?

Dārznieks iebāza naudu kabatā.

- Nemāku sacīt. Bet man ir kāds kolēģis, Mustafa. Viņš ir mūr­nieks un veic šeit nelielus remontus. Viņš labāk saprot šīs lietas un noteikti varētu jums palīdzēt. Arī šodien viņš ir tepat. Ja gribat, es viņu atsūtīšu pie jums.

- Tas būtu jauki, Maida atbildēja un pateica savas istabas nu­muru. Es viņu gaidīšu.

Pateikusies par iegūtajām ziņām, viņa atgriezās mājā. Savā istabā viņa apgūlās uz turku dīvāna un pārdomāja dzirdēto. Vai viņas meklējumi jau tuvotos beigām? Varbūt jāgatavojas kaut kam nelāgam? Vai arī neziņas stāvoklis saglabāsies vēl ilgi?

Maidai tā bija neierasta situācija: lai gan viņa nedarīja neko ļaunu, prāts tomēr bija nemierīgs. Šī nomale naktī netika apgais­mota, un Mustafa bija ieteicis nelietot kabatas lukturīti, kamēr viņi vēl atrodas laukā. Vajadzēja paļauties tikai uz zvaigznēm, bet nepa­gāja ne minūte, kad Maida jau sāka pārsteidzoši labi saredzēt ap­kārtni. Šo apvidus daļu klāja gruvešu kaudzes, starp kurām kuploja nezāles. Viens laukuma stūris bija pārvērsts lūžņu izgāztuvē, un Maida nobrīnījās, cik daudz šeit ir samests visādu grabažu.

Vajadzēja nelielas pulēs un dažas dolāru banknotes, lai pieru­nātu mūrnieku piekrist šim pasākumam. Tas bija tumšādains pus­mūža vīrietis ar melnu rastafari frizūru, īsts milzenis, kuru labi varēja iedomāties ari kā bokseri vai cīkstoni. Laimīgā kārtā viņš tie­šām zināja šo to vairāk par pazemes patvertni nekā dārznieks. Jau­nekļa gados viņš pats bija piedalījies rakšanas darbos; izrādījās, ka pilsētas teritorijā bijušas vairākas līdzīgas pazemes būves. Pēdējā darbu posmā agrākās strādnieku brigādes vietā stājās citas, kas bija pakļautas armijas virsvadībai.

Tie strādāja ar visjaunāko tehniku, lika lietā akmeņu frēzes, kas sasmalcināja viscietāko klinti. Viņi ierīkoja skursteni, caur kuru nedēļām ilgi lidoja gaisā putekļi. Visu te noklāja pelēka kārta pirksta biezumā. Nevienu tur nelaida tuvumā, un pašu ieceri turēja stingrā noslēpumā.

Tikai pēc kara šī vieta atkal bija kļuvusi brīvi pieejama, bet vies­nīcas vadība ielika durvīs jaunu slēdzeni un bunkuru aizslēdza. Mustafa nebija dzirdējis, ka agrāk kāds būtu par pazemes telpām interesējies. Arī viņš tur ne reizi nebija bijis, bet zināja, kur glabājas atslēga, un paņēma to šim slepenajam apmeklējumam.

Uzmanieties, priekšā ir bumbas krāteris! viņš norādīja uz bedri, ko tagad acīm redzami izmantoja atkritumu glabāšanai. Dažas bumbas te nokrita. Plaisas ir pamatīgas, bet patvertne atro­das diezgan dziļi zem zemes, un nedomāju, ka tai kaut kas varēja notikt. .

Viņi bija nonākuši pie šaurām kāpnēm, kas veda dažus metrus lejup, sākumā vel zem klajas debess, bet tad tās piesedza jumta pār­klājums. Tur tiešām, kā tika solīts, bija dzelzs durvis, un atlika tikai noskaidrot, vai slēdzene vēl darbojas. Mustafa iebāza atslēgu cau­rumā, un ar pūlēm viņam izdevās to arī pagriezt. Izrādījās, ka dur­vis tomēr ir ieķīlējušās, un, cenšoties sacelt pēc iespējas mazāku troksni, Mustafa vairākas reizes zvēla pa metālu ar savu smago veseri. Beidzot durvīs pavērās šaura sprauga. Nebija viegli, tomēr kopīgiem spēkiem viņiem tās izdevās atspiest vaļā, un ceļš beidzot bija brīvs. Tikai tagad viņi ieslēdza kabatas lukturīšus… Aiz durvīm kāpnes turpināja vest lejup, un viņi piesardzīgi kāpa zemāk. Zem kājām čirkstēja, visur gulēja beigtas vaboles, un mazliet tālāk viņi uzdūrās čūskas skeletam, tomēr citādā ziņā grīda un sienas bija ap­brīnojami tīras.

Pēkšņi viņi apstājās gluži kā pēc komandas abi bija to sadzir­dējuši: dobji būkšķošu skaņu rindu… Skaņas neapšaubāmi nāca kaut kur no apakšas.

Kas tas varēja būt? Maršējoši cilvēki vai smagas mašīnas trok­snis? Varbūt šāvieni?

Viņi lēnām turpināja kāpt lejup, un, jo zemāk tie nāca, jo ska­ļāks kļuva šis troksnis, turklāt tagad tam piejaucās ari spalgāki toņi cilvēku kliedzieni vai ari dzīvnieku brēcieni…

- Tā ir mūzika, Maida paziņoja un, ieraudzījusi Mustafas sejā neticību, piebilda: Tehno. Pirms kāda laika tas bija modē. Nav gadījies dzirdēt?

Viņas pavadonis pakratīja galvu un noteica:

- Tad vismaz tas nav nekas bīstams! Tūlīt es palūkošu, kas tur ir ielavījies.

Vēl pāris pakāpienu, un viņi ieraudzīja otras durvis, kas atvērās bez grūtībām. Nu viņi atradās šaurā slūžu kamerā, kuru otrā galā noslēdza vēl vienas durvis. Tagad mūzika skanēja daudz skaidrāk, jo līdzās zemajām frekvencēm varēja labi saklausīt arī augstos toņus. Mustafa paspēra soli uz priekšu un nevilcinādamies atgrūda durvis vaļā vienā rokā viņš vēzēja savu veseri. Ar žēlu disonansi mūzika aprāvās.

Viņi bija sasnieguši savu ceļa mērķi, pazemes patvertni, kas izrā­dījās mazāka, nekā gaidīts. To apgaismoja krāsainu gaismas diožu virtene, un viņi lūkojās piecu vai sešu jauniešu izbīļa pilnajās sejās. Pēc īsa sastinguma brīža tie pielēca kājās, atstājot savus instrumen­tus, un metās uz telpas stūriem. Tur stāvēja pieslienamās kāpnes, kuru augšgals nozuda griestu plaisā, un muzikanti drūzmējās lejgalā, cenšoties ātrāk tikt augšā un nozust no draudīgā Mustafas acīm. Bija gandrīz vai neticami, cik ātri pazemes telpa iztukšojās.

Maida un Mustafa izbrīnā paskatījās viens otrā, un abiem uz­nāca smējiens.

Nav slikta mēģinājumu vieta, Maida piezīmēja.

Ir vēl viens iemesls slēpties pazemē, Mustafa sacīja. Rie­tumu mūzika pie mums ir aizliegta, bet jaunā paaudze ir ka traka uz visu, kas nāk no turienes.

Nu vismaz varam šeit visu mierīgi apskatīt, tie tik drīz neuz­drīkstēsies atgriezties.

Muzikanti bija pametuši ne tikai savus instrumentus; būtiskāk bija tas, ka joprojām dega lampas, kas sniedza pietiekami daudz gaismas.

Ko Maida īstenībā šeit cerēja atrast? Telpa bija tukša, šeit nebija pat krēslu vai solu, uz kuriem patvertnes iemītnieki varētu sēdēt, ne­runājot nemaz par kaut kādām ērtībām vai iekārtām dzīves norišu uzturēšanai. Klusībā Maida gatavojās ieraudzīt kaut ko drausmīgu, mūmijas, kaulus, pārogļojušās drēbes, bet nekā tamlīdzīga šeit ne­manīja. Jo labāk, viņa sev paziņoja, bet kur tad ir palikuši tie cilvēki, kas kādreiz, pirms divdesmit gadiem te meklēja patvērumu?

Otras izejas šeit nav, viņa pateica skaļi. Tā atvere griestos droši vien neskaitās.

Tolaik tās noteikti nebija, apstiprināja Mustafa, kurš jau bija paspējis apskatīt caurumu. Sākumā laikam tā bija bumbas izsista sprauga. Var labi redzēt, ka tikai vēlāk to kāds ir mākslīgi pa­plašinājis. Gan jau šie paši jukušie muzikanti.

- Varbūt cilvēki toreiz atstāja bunkuru pa to pašu ceļu, pa kuru šeit ienāca?

- Neiespējami, tad mēs būtu to pamanījuši.

- Tādā gadījumā ir jābūt vēl kādai iespējai izkļūt no šejienes, Maidas secinājums izklausījās loģisks.

- Nu ko, pameklēsim.

Mustafa atkabināja vienu baterijas baroto diožu lampu un ķērās pie rūpīgas izpētes. Viņš apgāja apkārt telpai, virzīdamies gar sie­nām. Tās veidoja dabiska klints, un nemanīja ne mazāko zīmi, ka kaut kur aiz tām būtu tukšums.

- Tad atliek vienīgi grīda, Maida noteica.

To veidoja māla klons, zem kura nebūtu grūti paslēpt agrāk pa­stāvējušas atveres pēdas. Viņi pārmeklēja māla klājumu gabaliņu pa gabaliņam, un Mustafa ik pa brīdim uzsita ar savu veseri pa grīdu, cerot saklausīt dobjāku skaņu, kas liecinātu par apslēptu dobumu.

Tas bija garlaicīgs darbs un smaga pacietības pārbaude, bet bei­dzot viņi tika atalgoti: kārtējais vesera zvēliens radīja skaņu, kas ne­pārprotami atšķīrās no iepriekšējās: šī bija dobja, it kā apakšā slēp­tos milzīgas bungas. Tagad Mustafa vēzēja veseri ar pilnu sparu, māla garoza birža, un atlūzas šķīda uz visām pusēm. Divās minūtēs viņu skatienam atklājās betona vāks. Mustafa ieķērās divos iepretim stāvošos vāka padziļinājumos un sāka stīvēt smago disku augšup. Viņš elsa un stenēja, bet pamazām, centimetru pa centimetram, viņam izdevās pacelt to tik augstu, lai varētu aizķert ar celi un no­grūst malā. Zem vāka atradās apmēram divus metrus dziļš cilin­drisks dobums. Lejpusē šahtu noslēdza lieli klints bluķi, un spraugas starp tiem bija aizdrīvētas ar kaut kādu stiklainu masu. Spriežot pēc izskata, varēja domāt, ka tas ir izdarīts gluži nesen.

Viņu izlūkgājiens beidzās vēlu pēc pusnakts. Maida pateicās Mustafam, iespieda viņam saujā vēl dažas dolāru banknotes un netraucēti atgriezās savā istabā. Tur viņa vēl ilgi gulēja nomodā un mēģināja sagremot jaunās zināšanas. Pats svarīgākais un iepriecinošākais bija tas, ka viņas tēvs neatstāja pilsētu ar to konvoju, kuru bumbvedēji noslaucīja no zemes virsas. Citādā ziņā gan iegūtā informācija bija visnotaļ trūcīga. Viņa lūkoja to apkopot: pazemes patvertnē drīkstēja nokāpt tikai privileģētie, un šķita, ka viņas tēvs bijis to vidū. Bet kāpēc viņš mēģināja pretoties? Vēl lielāka mīkla: kur palikuši tie cilvēki, kas ielīda patvertnē? Vienīgo norādi sniedza šahta. Tātad pastāvēja otra iespēja atstāt bunkuru, varbūt tas bija glābšanās ceļš gadījumam, ja augšējā ieeja tiktu aizbērta. Bet kādēļ šo ceļu vajadzēja izmantot? Nebija taču nekāda iemesla, nebija ne­kāda tieša apdraudējuma. Un kā šo šahtu noslēdza? Tas bija apzi­nāts nodoms vai nelaimes gadījums? Varbūt ieslēgtie beigās tur tomēr aizgāja bojā?

Jautājums pēc jautājuma, un maz izredžu uz tiem atbildēt, vis­maz pagaidām, bez papildu pieturpunktiem nebija lielas jēgas turpināt prātošanu. Varbūt vēl radīsies citas iespējas noskaidrot no­slēpumu… Jaunā diena jau pieteica sevi ar blāvu gaismiņu, kad Maidai beidzot izdevās iemigt.

Viņa pamodās tikai brīdi pirms pusdienlaika un nopriecājās, ka vēl var dabūt brokastis. Nelaime tikai, ka šeit viņai nebija pieejams parastais komsets; Maida bija radusi maltīšu laikā pārlūkot videotekstu un jaunākās ziņas. Tomēr jau uzturoties Kiberpilsētā daudz kas no tā, kas viņai citkārt šķita tik būtisks, bija jūtami zaudējis savu agrāko nozīmību, un tagad Vecpilsētā šis dīvainais attieksmju kom­pleksa sairums tikai vēl vairāk pieņēmās spēkā. Tagad Maida pat nespēja vairs iedomāties, ka drīz atkal sēdēs birojā, studēs doku­mentus un piedalīsies neaptverami garlaicīgās apspriedēs. Šeit viņa bija saskārusies ar lietām, kam piemita gluži cits vēriens: starptautis­kās biznesa attiecības, notikumi ar vēsturisku nozīmi. Maida kon­statēja, ka sākusi iedzīvoties savā jaunajā lomā.

Droši vien šo patīkamo pārmaiņu viņas dzīvē veicināja arī jaunā vide: šī vieta, kas šķita pastāvam ārpus laika un it kā jau iedīglī nomāca katru pārējā pasaulē neizbēgamo drudžainās steigas simptomu. Sava nozīme, protams, bija ari tam, ka atkāpās nesenās bažas un nedrošība, jo viņas stāvoklis jūtami stabilizējās. Maida konstatēja, ka viņas kredītkonts bez viņas pašas līdzdalības ir krietni uzlabojies. Droši vien tas bija Kalīda pirksts, un viņa spēja šo atvieg­lojumu pieņemt bez lielas prātošanas. Nodrošinātais finansiālais stāvoklis ļāva uzkavēties šeit ilgāk un atstūma dibenplānā arī mājup­ceļa problēmu. Mieru un paļāvību veicināja ne tikai finansiā­lais atbalsts, vēl vairāk to sekmēja apziņa, ka viņai ir tik vareni aiz­bildņi.

Pēcpusdienā ieradās Kalīds ar ziņu, ka Salāhs ir pieteicies ja Maidai nav iebildumu, viņi tūlīt arī abi kopā varētu pie tā doties. Izrādījās, ka Salāham pieder mazs veikaliņš kazbā.

Ceļu atkal vajadzēja veikt kājām, un atkal Maida varēja iepazīt interesantu Vecpilsētas daļu. Viņai agrāk pat nenāca prātā, ka pa­saulē kaut kur vēl varētu būt šāds iepirkšanās centrs, kura veidols laikam gan nebija mainījies gadsimtiem ilgi: šauras ieliņas starp vecām, izskatā brūkošām mājām, gar kurām stiepās neskaitāmu bo­dīšu rindas, kas bija pedantiski izkārtotas pa nozarēm pārtikas produkti, apģērbs, greznumlietas, stikls, varš un amatniecības izstrādājumi šā vārda senākajā nozīmē, proti, preces šeit tiešām tika darinātas uz vietas ar rokām. Lai kā ari Maidu valdzināja šī jaunā pieredze, viņa tomēr nepacietīgi gaidīja, ko pavēstīs Salāhs, un ne­ļāva Kalīdam sīki izrādīt viņai daudzās kairinošās mantas: sudraba ķēdītes, ar dārgakmeņiem rotātas rokassprādzes, elegantus apģēr­bus un zīda paklājus…

Tā viņi itin drīz nonāca gleznotāju ielā, kur, sakrautas kastēs un piespraustas papes rāmjiem, bija izstādītas neskaitāmas gleznas un zīmējumi. Kalīds bez grūtībām atrada Salāhu. Tas bija stalts, burnusā, turbānā un sandalēs tērpies vīrs ar garu, vietām jau iesirmu bārdu. Viņš sēdēja uz ķeblīša, atspiedis muguru pret sava veikaliņa durvīm. Kad Kalīds stādījās priekšā, viņš piecēlās un sacīja:

Jūs noteikti neesat nākuši šurp manu bilžu dēļ. Ar ko varu pakalpot?

Maida uzelpoja, dzirdot, cik labi viņš runā beizikinglišā. Tas nozīmēja, ka viņa pati var vadīt sarunu.

Salāhs vērīgi viņu uzklausīja.

Jūsu tēvu es pazinu labi, viņš paziņoja un ieaicināja abus apmeklētājus veikaliņā.

Tas slīga pustumsā un bija ļoti šaurs, bet viņiem pietika vietas, lai iekārtotos uz spilveniem ap zemu galdiņu. Salāhs atnesa kannu ar piparmētru tēju un iepildīja to glāzēs ar zeltītām apmalēm. Tad viņš apjautājās, kā Maida nākusi viņam uz pēdām, un izdzirdējis par vēstulēm, atcerējās.

- Taisnība gan: kad tikāmies pēdējo reizi pirms viņa pazušanas, viņš man iedeva sievai rakstītu vēstuli. Savukārt es to iedevu kādam uzticamam paziņam, kurš kopā ar citiem bēgļiem posās uz Eiropu. Līdz pat šim brīdim gan nezināju, vai vēstule ir sasniegusi adresātu.

Maida jutās sasniegusi savu vēlmju robežu: tepat pretī sēdēja cilvēks, kurš labi pazina viņas tēvu droši vien labāk, nekā bija atvēlēts viņai pašai.

- Kā jūs ar viņu iepazināties? viņa pajautāja.

Es viņu sastapu, kad viņš saņēma jaunu uzdevumu. Pirms tam viņš vadīja urbšanas darbus, lai aizsniegtu dziļākus ūdens iegu­ves slāņus, un tas viņam arī izdevās. Fricis gan vienmēr uzsvēra, ka tas vēl nav problēmas risinājums, jo pilsētai līdzās esošie krājumi tik un tā drīz būs izsmelti. Bet, viņš paskatījās Maidā, jums jau to vajadzētu zināt.

Īstenībā es zinu ļoti maz, Maida atzinās. Tolaik es biju vēl maza meitene. Mana māte drīz nomira un neko daudz man nepa­spēja izstāstīt. Es tomēr zinu, ka, sākoties karam, mans tēvs bija šeit, bet tad viņš pazuda. Es labprāt gribētu uzzināt, kas ar viņu ir noti­cis.

Salāhs iemalkoja tēju, un Maidai šķita, ka šādi viņš vēlas iegūt laiku, lai atsauktu atmiņā senās pagātnes notikumus.

Fricis bija mans draugs, viņš beidzot ierunājās. Ari es lab­prāt uzzinātu, kas šeit ar viņu notika. Tā ir, viņš pazuda bez vēsts.

Tāpat kā vesela rinda citu šis pilsētas ļaužu, par kuriem nekas nav zināms. Baumo visādi, bet fakts ir tāds, ka patiesību neviens nezina.

Vai tiešām ari šeit viņas pētījumi jau nonākuši strupceļā? Maida vēl negribēja padoties.

- Izstāstiet vismaz, kādus darbus jūs veicāt mana tēva uzde­vumā!

Salāhs atspiedās pret sienu un pievērsa skatienu kādam pun­ktam telpas dziļumā. Tad viņš sāka stāstīt. Tolaik viņš bieži kā zīmē­tājs bija nodarbināts kartogrāfijas darbos un iepazinās ar Frici Barlahu, kad tika būvēti jauni urbšanas torņi ūdens ieguvei. Salāhs zīmēja plānus.

- Vēlāk, kad Fricis meklēja jaunas atradnes, mēs bieži ilgāku laiku uzturējāmies kopā dažādās tuksneša nometnēs. Meklēšanā izmantojām eholota principu. Mīnējām zemes virskārtu, spridzinā­jām un mērijām laiku, kāds paiet, līdz atstarotais vilnis atgriežas virspusē. Pēc tā var aprēķināt slāņu dziļumu. Noteikti viļņa rakstur­lielumi ļauj arī noteikt, vai apakšā ir sauss iezis vai ūdeni saturoši slāņi.

Salāhs pacēla skatienu augšup, un gluži vai šķita, ka tikai tagad viņš atskārš, ko Maida no viņa grib dzirdēt.

īsi sakot, es izgatavoju ģeoloģiskās kartes un iezīmēju pun­ktus, kuros mēs spridzinājām. Bez tā nav iespējams izvērtēt rezultā­tus.

Jūs atradāt ūdeni? Kalīds, kuru plašie skaidrojumi laikam jau sāka garlaikot, pajautāja.

Salāhs domīgi pavērās viņā.

- Vai tad jūs esat dzirdējis kaut ko par jaunām atradnēm? viņš tam noprasīja.

Kalīds papurināja galvu.

- Nu, lūk, Salāhs turpināja. Ja būtu atraduši, tad mums šeit būtu par dažām problēmām mazāk.

Un tomēr… viņš atkal pievērsās Maidai, turpat jau vien

bijām.

Viņš atkal ieturēja domīgu pauzi. Varbūt viņš apsvēra, vai būtu jāsaka viss, ko viņš zina? Tad tomēr šķita, ka viņš ir ticis galā ar sa­vām šaubām.

Sākumā tiešām mums nebija veiksmes, un gandrīz jau gribē­jām padoties. Bet tad kadā vietā, kas pirmajā brīdī nemaz nešķita daudzsološa, iegūtie dati uzrādīja pazemes ūdens klātbūtni. Sprie­žot pēc pirmajiem mērījumiem, tā šķita bagāta atradne. Bet iejau­cās karš, un bijām spiesti darbus pārtraukt. Ārzemnieki vairs netika ārā no pilsētas. Fricis pazuda tieši pirms pirmajiem uzbrukumiem. Es vairs neko par viņu neesmu dzirdējis.

Pēc īsas pauzes viņš pamāja Maidai un piebilda:

- Man ļoti žēl.

Viņi nosēdēja tur diezgan ilgi un turpinādami sarunas. Maida vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par tēvu, un Salāhs pastāstīja šo to par viņu kopīgo dzīvi tuksneša nometnēs. Kad Kalīds pajautāja, ar ko Salāhs nodarbojas tagad, tas pavēstīja, ka darba uzdevumus no zemes dienesta vairs nesaņem un tāpēc dzīvo rāmu, lai arī pieticīgu mākslinieka un fotogrāfa dzīvi.

- Visas zinātniskās un tehniskās aktivitātes tagad ir ārzemnieku rokās, Salāhs piemetināja, un viesi saklausīja viņa balsī nožēlu.

Saruna tuvojās beigām, un Maida iedomājās, ka derētu Salāham ieminēties par plānu, bet tad to uzzinātu arī Kalids, un viņa negribēja riskēt; Kalīds bija pārāk atkarīgs no savas ģimenes. Tā šķita ieinteresēta darījumos ar ūdeni, un Kalīdam varētu rasties sirdsapziņas problēmas. Maida nolēma vismaz pagaidām klusēt.

Izskatījās, ka Salāhs tagad gūst patiesu prieku no iespējas dalīties savās atmiņās, viņš attēloja ekspedīcijas darbu detaļas, runāja par apvidus formām, par spridzināšanas seismiku, par skaņas ātrumu dažādās vidēs, bet neslēpa arī darba grūtības, pieminēja apkaimē dzīvojošos zemniekus un ganus, kas sūkstījās par troksni, un ari poli­cijas patruļu, kas viņus gribēja apcietināt par neatļautu sprāgstvielu glabāšanu. Maidai tā bija pirmā iespēja gūt vismaz nelielu priekš­statu par sava tēva darbu un dzīves veidu. Tas nebija darbs pie rakstāmgalda, sēdēšana pie datora vai laboratorijā, bet dēkaina dzīve svešos, vientuļos nostūros. Varbūt tieši tas ari gumdīja viņas tēvu atkal un atkal atstāt dzimteni un ģimeni, lai dotos uz eksotis­kām zemēm? Tas droši vien bija iemesls, kāpēc viņa uzauga bez tēva, bet viņa spēja tēvu ari saprast. Vai tik šīs tāluma alkas, kas Maidu jau vairākkārt bija mudinājušas doties ceļojumos, nebija pār­mantotas no tēva? Pirmo reizi viņa izjuta svelošu nožēlu, ka nav izdevies iepazīt tēvu tuvāk.

Salāhs sevi sauca par tēva draugu un noteikti varēja daudz ko vēl stāstīt par laiku, kad viņi bija kopā. Maida labprāt būtu gatava klausīties vēl un vēl. Bet vai šī tikšanās sniedza arī kaut kādas jaunas ziņas par Friča Barlaha likteni? Šis jautājums bija viegli atbildams: viņa nebija tikusi tālāk ne gabaliņu. Taču aizvien vēl nezuda cerības atvasināt no Salāha atmiņām kādu jaunu norādi, varbūt viņš varēja nosaukt kādu personu, kuru būtu vērts iztaujāt. Piepeši radās ideja.

Varbūt mēs varētu izbraukt tuksnesī? viņa pajautāja. Es labprāt apskatītu to apvidu, kurā mans tēvs uzturējās pēdējās dienās pirms savas pazušanas.

Nedomāju, ka tas būs iespējams, Salāhs atbildēja. Tuk­snesis ir militārs objekts, kas slēgts visiem apmeklētājiem. Es pats tur nekad pēc tam neesmu bijis.

Es varu to izkārtot, iejaucās Kalīds.

Viņš runāja, it kā tas būtu gatavais sīkums. Tas bija nopietni do­māts?

Vislabāk to darīt ar lidlaivu, viņš pievērsās Salāham. Jums jābrauc mums līdzi un jārāda ceļš.

Tas nebija uzaicinājums vai lūgums, tā gluži vienkārši bija pa­vēle. Maida pamanīja, ka zīmētāja sejā uz mirkli uzplaiksni dusmas, un viņa gaidīja, ka tas atteiksies.

Tomēr Salāhs tikai paskatījās viņai acīs un mierīgi noteica:

Es labprāt piedalīšos.

Kalīds jau gribēja atvadīties, bet Salāhs piedāvāja viņam un Maidai vēl aplūkot dažas gleznas un zīmējumus, kas bija izlikti pār­došanai. Galvenokārt šie darbi šķita pielāgoti vienkāršās publikas gaumei, ģimenes ainiņas, mošejas, bērni un dzīvnieki, bet bija ari daži tušas zīmējumi, galvenokārt ainavas, un Salāhs ieminējās, ka tos viņš vairāk darina paša priekam, jo pārdot tos diemžēl izdodas reti.

Jums patīk? viņš pajautāja un ieraudzījis, ka Maida pamāj, izvēlējās divus motīvus un viņai uzdāvināja.

- Tur attēlots apvidus, kuru mēs apmeklējām kopā ar jūsu tēvu. Šeit vairākas dienas atradās mūsu nometne, un šajā ielejā mēs bei­dzām savus mērījumus.

Salāhs uzmeta acis Kalīdam, kurš šobrīd pārlapoja krāsainu lito­grāfiju mapi, un it kā grasījās vēl kaut ko piebilst, bet Kalīds jau bija pagriezies pret viņiem un tuvojās.

- Nu gan mums jāiet, viņš paskubināja Maidu.

Salāhs izvilka no kādas atvilktnes fajansa flīzīti, skaistu darinā­jumu ar iededzinātu ornamentu zilos un zaļos toņos. Viņš pasnie­dza to Kalīdam.

- Par piemiņu.

Kalids pateicās un uz atvadām pavirši pameta Salāham ar galvu. Kad tuksneša lidojums būs sagatavots, viņš došot ziņu.

Kalīds nebija solījis neiespējamo jau nākamajā dienā lidojums pilsētas apkārtnes apskatīšanai bija noorganizēts. Kopā ar viņu un Maidu tajā tik tiešām, kā paredzēts, piedalījās ari Salāhs, un viņiem pievienojās pilots formastērpā. Maida nespēja noteikt, vai tas ir armijnieks vai policists, bet, kad viņa pajautāja, Kalīds pasmējās un paskaidroja, ka šis vīrs ir firmas kalpotājs.

No avioripas Maidai pēdējā lidojuma posmā pirms pašas nosē­šanās jau bija radusies iespēja uzmest skatienu tuksnesim. Toreiz viņa redzēja melnu un brūnu pauguru formācijas ar māla krāsas zemienēm starp tiem, šo vienādo ainavu tikai šur tur pārtrauca sirpjveida kāpu rindas, un tas viss radīja pirmām kārtām jau bezgalības iespaidu. Tagad no lidlaivas ainava izskatījās pavisam citāda. Tā bija stipri daudzveidīgāka, nekā šķita no dažu kilometru augstuma, pat plašos smiltājus šur tur pāršķēla klinšu radzes, un cit­viet skatienam pavērās gareni padziļinājumi, kas atgādināja izžuvu­šas upju gultnes. Pat nekustības iespaids noturējās tikai līdz brīdim, kad Maida pēkšņi atklāja vēja uzvirpuļoto masu šķeterējumu, augšup un lejup plandošo rakstu, kas veidojās aizvien no jauna, mainīja formu un pārsedza tuksneša virsmu ar bultas ātrumā trau­cošām svītrām un veseliem pinumiem. No lidlaivas raugoties, arī pauguru virknes ieguva gluži citādu seju: tie vairs nebija mēreni augsti, zemei pieplacināti reljefa paaugstinājumi, bet gan stalti kalni ar asām smailēm un korēm.

Pilots pateica kaut ko arābiski, un Salāhs atbildēja, nožēlā pa­raustot plecus. Tad viņš pārgāja uz angļu valodu.

- Tā varētu būt šī ieleja vai arī nākamā, vai pat aiznākamā. Tās tik līdzīgas cita citai. Es vairs nemāku atšķirt, galu galā pēdējo reizi šeit biju gandrīz pirms divdesmit gadiem.

Sekoja mulsa klusēšana, tad tomēr Salāhs turpināja:

- Īstenībā tur ari nav ko redzēt. Pat mūsu sprādzienu pēdas no­teikti sen pazudušas zem smiltīm. Bet es varētu jūs aizvest uz mūsu galvenās nometnes vietu. Tā atradās zem lielas klinšu pārkares, klusā aizvējā. Tur visam vajadzētu izskatīties tāpat kā agrāk. Droši vien tur vēl mētājas kaut kādi darba rīki un ilgstoši uzglabājamie konservi. Mērnieku komandai toreiz vajadzēja doties projām mil­zīgā steigā.

Tas būtu interesanti, Maida atsaucās. Mēs varēsim tur nosēsties?

Salāhs palūdza apvidus karti un, drīz vien atradis veco no­metnes vietu, parādīja to pilotam.

Viņi atkal pacēlās mazliet augstāk, šķērsoja divas pauguru grēdas, un tad Salāhs norādīja lejup. Pilots no jauna samazināja augstumu, īsu bridi šķita, ka viņi tūlīt aizķers kādu klinšu virsotni, bet lidlaiva turpināja ceļu gar nogāzi, dažviet pietuvodamās bīstami tuvu sa­plaisājušo klinšu sienai. Ieleja paplašinājās, no augšas vēl varēja pār­skatīt vienu otru pauguru virkni, bet, kad viņi beidzot sāka slīgt lejup pie kādas klints sienas, smilšu klajums aizstiepās tālu nezināmajā, sniedzoties pretim vēl zemu stāvošajai rīta saulei. Tad gaiss ap viņiem kļuva nespodrs, un lidlaiva piezemējās uzvirpuļoto smilšu mākoni.

Vajadzēja paciesties dažas minūtes, līdz gaiss noskaidrojās tiktāl, ka viņi varēja izkāpt.

Maidai tā bija īpaša, gluži vai satraucoša sajūta stāvēt vietā, kur viņas tēvs ir pavadījis tik daudzas naktis. Šķita, ka arī Salahs ir aizkustināts; viņam tā bija atgriešanās pagātnē. Kalīds, kurš pir­majā brīdi izrādīja ziņkāri, tagad gan izskatījās vīlies: veca uguns­kura vieta, satrunējis pītenis, dažas ielocītas skārda bundžas nekā uzbudinoša. Pilots apsēdās ēnā ar paštītu cigareti.

Salāhs norādīja uz milzīgu klints bluķi, kurš droši vien kādreiz pirms ilgiem gadiem bija atdalījies no kalna un nogāzies lejā. Virs tā stiepās dabisks klinšu pārkares veidots jumts.

Viņā pusē ir pilnīgs aizvējš, tur mēs iekārtojāmies ar visām ērtībām. Nāciet!

Viņš aizsoļoja pa priekšu, Maida un Kalīds sekoja.

Redziet to plaisu klintī? Tā ir mūsu pārtikas noliktava.

Viņš piegāja pie klints, pietupās un nocēla malā dažus akmeņus.

Nudien, tepat vien tie ir, mūsu konservi! Metāls gan nedaudz oksidējies, bet varu derēt, ka tie joprojām ir ēdami. Re, gaļa un zivis… un re, ari augļi un dārzeņi! Varbūt kāds vēlas uzcienāties?

Tas bija joks, jo iepakojums nešķita īpaši kārdinošs. Pirmo reizi Maida redzēja Salāhu tik līksmu laikam šis atradums atsauca viņam atmiņā labākus laikus, tos laikus, kad viņš bija kopā ar Frici Barlahu. Tūlīt šis emociju uzvilnījums gan noplaka. Salāhs rami no­lika akmeņus agrākajā vietā, it kā būtu kaut kāda jēga aizvien vēl glabāt seno pārtikas krājumu.

Tikmēr Maida bija pamanījusi citas nometnes atstātās pēdas.

Kas tas? viņa pajautāja, rādot uz vairākiem citiem padziļi­nājumiem smiltīs.

- Šeit mēs tolaik izklājām savus guļammaisus, Salāhs paskai­droja. Un te jau ir vēl šis tas, ko esam atstājuši.

Tās bija visparastāko priekšmetu atliekas, kādas mēdz palikt no­metņu vietās, tukša kārbiņa, dažas papīra glāzes, saplēsta, pa pusei ar smiltīm apbiruši avīze. Maida to izvilka ārā burtus vēl va­rēja salasīt, teksts bija angļu valodā, pirmajā lappusē pletās liels virs­raksts:

Armijas tuvojas Agiba kara priekšvakarā?

Salāhs bija nostājies viņai aiz muguras, palūkojās Maidai pār plecu un norādīja uz datumu.

- Šis numurs ir iznācis tikai dažas dienas pirms darbu galīgās pārtraukšanas. Es atgriezos pilsētā jau kādu nedēļu iepriekš. Jā, atceros gan, šeit bija iekārtojies jūsu tēvs, tā ir viņa guļvieta. Viņš vienīgais pasūtīja angļu avīzes.

Viņi uzkavējās nometnes vietā vēl dažas minūtes, meklējot citus atceres priekšmetus. Viņi pārvietojās tik piesardzīgi, it kā vajadzētu saglabāt nākamām paaudzēm arheoloģiskus atradumus. Nekas īpašs gan nebija atrodams: karote, kabatas lukturītis un dažas tukšas fotofilmu kārbiņas. Visvērtīgākais bija kabatas nazis, kuru Maida paņēma piemiņai. Salāhs paturēja sev kabatas lukturīti. Tas bija neticami: kad viņš nospieda slēdzi, lampiņa vārgi iespīdējās.

Salāhs paskatījās, kur šobrīd ir abi pārējie: Kalīds bija pagājis mazliet nostāk un sarunājās ar pilotu. Abi lūkojās kaut kur tuksnesī.

Salāhs aši pieliecās tuvāk Maidai un čukstus pateica kaut ko tādu, ko viņa pirmajā brīdī nesaprata. Tikai ar nokavēšanos viņa atskārta teiktā jēgu.

Uzmanieties, Salāhs atkārtoja un turpināja: Jūs zināt, ka ūdens tirdzniecība ir E1 Afifu ģimenes bizness? Šie ļaudis nerēķinās ne ar ko.

Maida apstulbusi skatījās viņā, gribēja kaut ko jautāt, bet Salāhs ar žestu pavēlēja tai klusēt.

Mums jāaprunājas, viņš nočukstēja, aizvien vēl skatoties kaut kur projām. Atnāciet uz manu veikalu tikai viena!

Maida atkal grasījās jautāt, bet Salāhs ar galvas kustību lika tai piesargāties; viņš pieliecās, nometās ceļos un sāka rakņāties smiltīs, it kā būtu tur kaut ko pamanījis.

Nu arī Maida ieraudzīja, ka tuvojas Kalīds, un pienācis klāt, viņš atrada abus sijājam smiltis caur pirkstiem.

- Nu, kaut ko atradāt?

Maidai vajadzēja saņemties, lai neizrādītu savu satraukumu.

Pāris sīkumu, viņa pavēstīja. Neko jau tas nedod, bet būs vismaz piemiņa.

Viņa parādīja Kalīdam kabatas nazi. Asmeni vēl varēja atvāzt.

- Tas arī viss? Tu esi apmierināta?

- Tas mani saviļņo vairāk, nekā tu vari iedomāties, Maida atbildēja.

Viņa tā sacīja arī tāpēc, lai pamatotu savu dvēseles stāvokli, kuru pilnīgi noslēpt droši vien neizdevās: viņa jutās tik apjukusi, it kā zeme zustu no kāju apakšas.

Man gribētos vēl kadu bridi uzkavēties šeit tuksnesī. Man tas ir kaut kas pavisam īpašs.

- Tur tālāk ir dziļa aiza, Salāhs ieminējās, un var arī ieiet alā. Tajā ir stalaktīti, tiešām vērts redzēt.

Mani tas interesētu, Maida paziņoja. Tas ir tālu?

- Varam lidot, Salāhs atbildēja. Bet var arī, protams, aiz­staigāt kājām. Būs kādu divdesmit minūšu gājiens, varbūt pat tikai ceturtdaļstundas.

- Tad iesim kājām, Maida uzsvērti mundri iesaucās. Nevie­nam nav iebildumu?

Klusībā viņa cerēja, ka ceļā radīsies iespēja izprašņāt Salāhu sīkāk. Viņai bija milzīgi daudz ko jautāt.

- Labi, ejam, Kalīds laipni piekrita.

Maida konstatēja, ka tagad vairs nespēj nepiespiesti priecāties par viņa centieniem viņai izpatikt.

Ceļš izrādījās grūtāks, nekā viņi to iedomājās izņemot, pro­tams, Salāhu, kurš labi zināja, ko nozīmē brist pa smiltīm, un, šķie­tami smagi cilādams kājas, apbrīnojami raiti tika uz priekšu. Pilots nenāca līdzi, viņš negribēja atstāt lidlaivu bez uzraudzības.

Maida sekoja Salāham, cik naski vien spēdama. Viņa gaidīja izdevīgu bridi, kad varēs netraucēti pārmīt ar to kaut nedaudzus vārdus. Bet arī Kalīds netaupīja pūles, lai neatpaliktu.

Vienu reizi Salāhs atļāva saviem pavadoņiem nedaudz atvilkt elpu, un viņi apsēdās uz kāda klints pakāpiena.

- Jūs man neticēsiet, viņš ierunājās, bet šajā apvidū ik uz soļa var saskatīt pēdas, ko pirms daudziem tūkstošiem gadu ir atstā­jis ūdens. Tur tālāk tā līnija, kas stiepjas uz ielejas dibenu… tā ir se­nas notekas gultne, pēdējā palieka no tiem laikiem, kad šeit vēl bija lietains klimats. Strauts plūda vairāk pa kreisi, iepretim vietai, kur tagad jau varat saskatīt aizas galu. Agrāk tur bijis iespaidīgs ūdens­kritums, to vēl tagad apliecina gludais akmeņu slīpējums.

Pēc stundas ceturkšņa viņi sasniedza Salāha aprakstīto vietu. Tas tiešām bija īsts dabas brīnums, kas varētu kļūt par plaši zināmu apskates objektu ja vien cilvēki vispār kādreiz šo vietu apmek­lētu. Viņi piepeši bija nonākuši bezdibeņa malā, no kuras pavērās galvu reibinošs skats uz katlieni tālu lejā. Nebija grūti iztēloties, kā senlaikos ūdens dārdēdams gāzās dziļumā. Droši vien lejā veidojās pamatīgs ezers. Bet kur bija ezera noteka? Maida pajautāja Salā­ham.

- Tur, dibenplānā… Redzat to ierobu klintīs? Mēs ar jūsu tēvu reiz nolaidāmies lejā pa virvi. Tur sākas kanjons, kas noved milzīgā pazemes zālē un izzūd kaut kur zemes dziļumos.

Viņi atvēlēja sev tik daudz laika, lai kārtīgi izbaudītu šo skatu, un tad Salāhs norādīja uz kādu klints sienas daļu, kas slēpās zem jumtveida pārkares.

- Tur ir ala, mēs varētu kādu gabalu tajā ieiet, cik tālu sniegsies gaisma. Es nedomāju, ka mēs šeit nokļūsim, citādi būtu paņēmis līdzi lukturīti. Bet kaut cik var noderēt arī tas, ko es atradu. Iesim!

Ieeja bija zema, un alā varēja iekļūt, tikai stipri pieliecoties. Tur bija tik tumšs, ka sākumā viņi neredzēja gandrīz neko, tomēr pama­zām no tumsas aizsega izlobījās ērmīgas formas veidojumi. Tie bija stalaktīti, kurus Maida līdz šim pazina tikai no mācību grāmatām: konusi un kolonnas, vieni gludi, citi rievoti, un starp tiem pletās lie­lāki, kaļķa garozas pārklāti grīdas laukumi.

Salāhs norādīja uz baltu kaļķa bļodu, kuras iekšieni klāja smaili kristāla izaugumi.

Arī to radījis ūdens. Tas lāsoja lejup no stalaktītiem un pilēja

bļodā.

Viņš pieliecās un pacēla kaut ko, kas izskatījās pēc plakanas akmens šķembas.

Māla lauska, viņš noteica. Piemiņai no cilvēkiem, kas senatnē nāca šurp pēc ūdens.

Viņš pasniedza to Maidai.

Citkārt Maidu neatstātu vienaldzīgu šis aizvēsturiskās kultūras piemineklis, bet tagad viņa tikai uzmeta ašu skatienu apdedzinātā māla gabalam un nolika turpat, kur Salāhs to paņēma. Viņai nelika mieru tas, ko tēva draugs pirmīt pačukstēja. Varbūt viņš jutās atbil­dīgs par sava kādreizējā drauga meitu, bet varbūt pats kāroja uz­zināt ūdens atradnes precīzās koordinātas? Maidai bija sajūta, ka Salāhs ir godīgs pret viņu, bet droši zināt viņa to, protams, nevarēja.

Vai Salāha paustās aizdomas pret Kalīda ģimeni būtu pamato­tas? Kaut kur apziņas dzīlēs ložņāja šokējoša doma, kuru viņa nevi­ļus mēģināja apspiest: kā ar to visu ir saistīts pats Kalīds? Viņš bija pārāk jauns, lai būtu iejaukts šajā lietā pats personīgi, tomēr viņš neapšaubāmi pārstāvēja savas ģimenes intereses. Vai Kalīda intere­sei par viņu būtu arī kāds cits izskaidrojums, ne tikai viņa pastāvīgi uzsvērtās simpātijas?

Maidai noteikti vajadzēja tuvāk aprunāties ar Salāhu. Tas jopro­jām stāstīja par pazemes dobuma formu bagātību, bet viņa vairs ne­klausījās, un tā vien šķita, ka ari pats Salāhs runā vairāk runāšanas pēc.

Kad trijotne beidzot devās atpakaļ dienas gaismā, Kalīds gāja pa priekšu, un Maida tīšām palēnināja soļus, izlikdamās, ka viņu aizkavē ceļā guļošās akmens atlūzas. Kad Kalīds vairs nebija ma­nāms, viņa atskatījās uz Salāhu, bet tas apsteidza viņas jautājumus, pačukstēdams:

Tad es jūs gaidu…

Kalīds jau ārpusē viņus sauca, tādēļ Maida tikai pamāja Salāham, un abi atstāja alu.

Kalīds steidzināja. Viņš bija saņēmis radioziņu tur bija kaut kas par politiku, un viņam vajadzēja pēc iespējas ātrāk atgriezties pilī. Jau pēc brīža lidlaiva bija ceļā uz pilsētu.

Kad tā piezemējās pagalmā aiz pils, Kalīds iespieda Salāham saujā aploksni un paziņoja, ka viņš var būt brīvs. Maidai tā ari nera­dās iespēja pārmīt ar viņu kaut vārdu.

Cerams, ka rītdien es varēšu veltīt tev vairāk laika, Kalīds sacīja. Man gribētos tevi aizvest uz veco Korāna skolu, tur ir brī­nišķīgas freskas. Varbūt mēs varētu tikties šeit? Vislabāk jau deviņos no rīta.

Maida izteica savu piekrišanu, Kalīds steidzīgi atvadījās, un šoferis Kalida automašīnā nogādāja viņu atpakaļ viesnīcā.

Maidai tas bija gluži pa prātam. Tā viņa varēja mierīgi apdomāt šajā izbraukumā gūtos iespaidus. Vairāk par visu viņas domas tomēr aizņēma Salāha teiktais. Viņa nolēma apciemot to pēc iespējas drī­zāk un uzdot tam dažus jautājumus.

Naktī Maida gulēja nemierīgi. No rīta viņa atcerējās, ka redzē­jusi juceklīgus sapņus, bet apziņā bija aizķērušās tikai atsevišķas de­taļas. Tomēr pietika arī ar tām, lai rastos neskaidra kaut kādas drau­došas nelaimes priekšnojauta.

Tūlīt pēc brokastīm viņa nekavējoties devās ceļā. Nelielo gaba­liņu līdz pilij viņa nogāja kājām, vajadzēja tikai izmest līkumu ap kvartālu, kurš apņēma tiklab viesnīcas teritoriju, kā ari pili.

Tas, ko šeit sauca par pili, īstenībā bija vesels celtņu komplekss, kas tiešām ietvēra dažas greznas ēkas, bet netrūka arī daudzu zemu, cieši kopā saspiestu mitekļu, kuros droši vien dzīvoja kalpotāji. To visu apņēma vecs, bet labi saglabāts akmens mūris, un izskatī­jās, ka vienīgo iespēju iekļūt iekšpusē piedāvā lielie galvenās ēkas vārti.

Kā jau to varēja gaidīt, Maidu apstādināja sardze. Viņai tuvojās divi vīri, kas bija bruņojušies ar līkiem zobeniem, kurus rotāja krā­saini dārgakmeņi. Pirmajā bridi varēja domāt, ka vārtu sardze ir tīrā dekorācija, bet nedaudz tālāk, neuzkrītoši turoties ēnā, stāvēja vairāki citi, un tiem bija mašīnpistoles.

Es vēlos runāt ar Kalidu el Afifu, Maida pieprasīja, jau bīs­toties, ka viņu rupji dzīs projām, tomēr šķita, ka šeit viņu pazīst, jo palūdza tikai brītiņu uzgaidīt.

Viens iegāja blakustelpā, laikam, lai ziņotu par viņas ierašanos pa telefonu. Maida izmantoja izdevību mazliet aplūkot apkārtni. Caur vārtu velvi viņa varēja ielūkoties plašā zālē, kuras vidū atradās aka. Pa vairākām mazām atverēm slīpajā akmens sienā strūkloja ūdens, kas izplūda pa zilajām grīdas flīzēm un mazliet tālāk savācās vienkop nelielā baseinā. Gar tā malām grupējās izklaidus nolikti ādas spilveni sēdēšanai. Uz maziem galdiņiem stāvēja vara trauki un augļu paplātes.

Aizgājušais sargs atgriezās, un viņam sekoja halātā tērpies kal­potājs ar turbānu galvā; aiz jostas tam bija aizbāzts īss zobens. Lai­kam viņš ieņēma augstu vietu pārējo saimes ļaužu vidū. Viņš uzai­cināja Maidu sekot un devās pa priekšu, rādīdams ceļu. Nu Maida varēja aplūkot grezno ēku no iekšienes. Viņi šķērsoja zāli, kuras sie­nas rotāja savītu lenšu ornaments. Krāsas bija košas, bet rūpīgi sa­skaņotas un nepavisam nešķita kliedzošas; tas nepārprotami bija izkoptas gaumes radīts mākslas darbs. Gaismas kūļi krita lejup no šaurajiem, augstu pie griestiem novietotajiem logiem. Neraugoties uz visu šo krāšņumu, telpa tomēr atstāja saltu un noraidošu, nevis viesmīlīgu iespaidu.

Kāds gaitenis aizveda viņus līdz durvīm, kas vērās uz iekšpagalmu. Arī šeit netrūka greznības, tomēr noskaņa bija pavisam citāda. Varbūt to radīja augi: dzelteni, sārti un oranži lāsotas puķes ar smailām, brūnganām lapām, palmas ar bālganu ogu čemuriem un daži lodveidīgi krūmi, kas šķita sastāvam tikai no ziediem. Arī šeit varēja pasēdēt, polsterētie sēdekļi bija diezgan plati, lai tā vien aicinātu tajos atslīgt. Starp augiem pletās zaļi leknas, īsi apcirptas zāles mauriņi.

Kalpotājs aizveda Maidu līdz kādai sēdekļu grupai un pavilka plakano spilvenu nedaudz nostāk no galdiņa, lai viņa varētu ērti apsēsties. Maida apjautājās par Kalīdu, bet viņas pavadonis tikai mēmi parādīja, ka nesaprot. Viņš nozuda, bet tūlīt atgriezās ar tēj­kannu, medus bļodiņu un riekstiem. Nolicis uz galdiņa ari glāzi, viņš ielēja tajā zaļgano šķidrumu. Strūkla no augstu paceltās tēj­kannas bija tik gara, ka glāzes piepildīšana šķita īsts burvju triks.

Šeit valdīja klusums, lielāko troksni radīja sīkie putneļi, kuri lai­delējās starp palmu lapām. Maida palika vienatnē. Ar zelta karotīti viņa ietecināja tējā medu un lēnām to apmaisīja. Viņa iemalkoja karsto dzērienu, kurš stipri smaržoja pēc piparmētrām, un nogar­šoja grauzdētās, maigi rūgtenās mandeles. Šī bija īstā vieta, lai aiz­mirstu visu, kas notiek plašajā pasaulē. Īstenībā Maidai vajadzēja būt piktai, ka viņai liek gaidīt, bet dusmas nez kādēļ nenāca. Arī, kad pēc brīža viņai tuvojās kāds vīrietis elegantā rietumu uzvalkā un imitēja rokas skūpstu, tas šķita visnotaļ iederamies kopējā gai­sotnē.

- Esmu ģimenes draugs, viņš pavēstīja, it kā ar to būtu diez­gan, un pasmaidījis pajautāja: Drīkst jums piebiedroties?

- Bet protams, Maida atbildēja.

Nekas cits ari neatlika kā piekrist, viņa taču bija šeit tikai viešņa bez kādām tiesībām atraidīt ģimenes draugu, pat ja to gribētu darīt. Viņa uzmanīgāk pavērās šajā vīrietī… tas šķita kaut kur jau redzēts.

Pirmajā acu uzmetienā viņam varēja dot kādus 40 vai 50 gadus, bet, apskatot tuvāk, vajadzēja atzīt, ka ir jau ap 60. Gaišbrūna ādas krāsa, noteikti vietējais, lai gan, pēc izturēšanās spriežot, viņš tikpat labi varētu but ieradies taisnā ceļā no Londonas, Parīzes vai Ņujor­kas. Viņš nepiespiesti izstāstīja, ka pamanījis Maidu pa savas istabas logu, bijis pārsteigts, redzot šeit vientuļu jaunu dāmu, un, ziņkāres urdīts, nolēmis ar viņu iepazīties. Viņš vēl piebilda, ka vietā, kur viņam pēdējā laikā iznācis uzturēties, vispār nav sieviešu, kur nu vēl ar tik žilbinošu ārieni kā Maidai.

Ko viņš ar to domāja? Zinātnisku ekspedīciju? Klosteri? Varbūt cietumu…? Nu Maida atcerējās: viņa šo vīrieti bija redzējusi tiesas zālē kā apsūdzēto kara noziedznieku procesā! Rietumnieka apģērbā viņš izskatījās citāds, bet viņa vairs nešaubījās tas bija vecā režīma politiķis, kuru viņa gribēja apmeklēt cietumā! Nu viņus bija save­dusi kopā nejaušība.

Dīvainā kārtā viņai nebija ne silts, ne auksts, ka atrodas noziedz­nieka sabiedrībā. Turklāt, vai tiešām viņš bija noziedznieks? Šis vīrietis nepavisam pēc tāda neizskatījās, un laikam viņš ari nemaz vēl nebija notiesāts.

Maida jau grasījās apbērt viņu ar visiem jautājumiem, kas bija sakrājušies uz sirds, bet tad apdomājās. Prātīgāk bija nogaidīt pie­mērotu izdevību vai neuzkrītoši novirzīt sarunu vēlamā virzienā. Vai šis šeihs Mahmūds… kā viņu īsti tur sauca? lepojas, ka ir izkļuvis brīvībā, vai ari kaunas, ka bijis cietumā? Vai viņš vispār vēlēsies runāt par pagātnes notikumiem? Tādēļ Maida nolēma pa­gaidām necilāt tik smagas tēmas un pievērsties kaut kam nevainīgā­kam. Viņš ir E1 Afifu ģimenes loceklis vai ari viesis?

Es esmu šeihs Mahmūds el Hamūda. Varbūt jums kādreiz jau gadījies dzirdēt šo vārdu?

Viņš pagaidīja, kā Maida reaģēs, bet viņa tikai raudzījās vīrietī ar vērīgu skatienu. Tad nu viņš turpināja:

Es šeit tikai viesojos. El Afifu ģimene ir ļoti laipna. Tā ļauj man šeit pavadīt atvaļinājumu. Esmu nolēmis mazliet atpūsties.

Tātad viņš negrasās stāstīt par sevi neko vairāk, Maida nodo­māja, bet es neapmierināšos…

- Beidzot atcerējos, kur esmu jūs redzējusi: jūs taču uzstājāties ar runu pirms divām nedēļām… kad jūs nopratināja tiesā, Maida viņam laipni uzsmaidīja.

Nu viņa bija to atsēdinājusi un nopriecājās, ka vismaz uz brīdi ir izdevies izsist viņu no līdzsvara.

Tad jau jūs laikam attaisnoja?

Viņš atguvās ātri.

- Nē, protams, nē.

Viņš izvilka no žaketes kabatas plakanu sudraba portsigāru un šķiltavas. Paņēmis cigareti, viņš rūpīgi to aizdedzināja. Maidu viņš neizlaida no acīm, it kā vajadzētu no viņas uzmanīties. Viņš dziļi ievilka dūmu un tikai tad turpināja:

Jūs taču neuzskatāt to teātri par godīgu tiesas procesu? Jāat­zīst gan, ka pirmajos gados pēc mūsu pilsētas iekarošanas kaut cik vēl centās saglabat skaisto fasādi. Prāvas bija izpelnījušās plašu ievē­rību, un daudzi cerēja, ka tiks godīgi noskaidrots, kas šeit noticis pat manu tautiešu vidū bija daži naivāki ļaudis, kas tam ticēja. Bet īstenībā, protams, runa bija tikai par to, kā padarīt kādu vainīgu.

Seihs Mahmūds saspringti sūca cigareti un sparīgi izpūta dumus. Tā bija vienīgā pazīme, ka šī tematika viņu tomēr uztrauc.

Bet kļuva vēl ļaunāk. Vispirms atslāba interese par proce­siem, un atbildīgie centās kaut kā atgūt plašāku publicitāti. To izde­vās paveikt, iesaistot tā dēvētos mediju konsultantus, un jūs jau redzējāt viņu devumu: viņi pārvērta tiesas procesus par izrādēm, kurās būtiska bija nevis taisnība vai netaisnība, bet iedarbība uz publiku un presi. Vēl ļaunāk viss izvērtās, kad četrus gadus pēc kara atvēra Kiberpilsētu: tiesas sēdes padarīja par publiskām atrakcijām. Tagad tās tiek piedāvātas kā izklaižu veids. Ar plašu vērienu iesais­tījās televīzija, priekšplānā izvirzījās skatītāju skaits un kvotas. Uz­cēla īpašu teātri, kurā demonstrēt apsūdzētos. Pret viņiem uzstājas ar aktiera talantu apveltīti tiesneši, prokurori un liecinieki, un viņu vainu pierāda ar viltotiem dokumentiem. Starpbrīžos atskaņo mū­ziku. Sen vairs nav runas par sprieduma pasludināšanu; galvenais tagad ir izgudrot veidu, kā publikai iepatikušos prāvu pēc iespējas pastiept garumā, lai seriāls varētu turpināties vēl ilgi.

- Tātad ir maz cerību, ka jūsu process drīz beigsies. Tādēļ jums piešķīra atvaļinājumu?

Šeihs Mahmuds klusi nokremšļojās, viņš šķita samulsis.

- Mans atvaļinājums… tas ir neoficiāls. Ja tev ir vajadzīgie sakari… Man jāatrod kāds, kurš ir ar mieru pasēdēt manā vietā, tad to var nokārtot diezgan neuzkrītoši. Gluži par velti tas, protams, panākams nav, bet cietuma policistiem ir ļoti mazas algas.

Tātad cietumā jūs atgriežaties tikai tad, kad izskata jūsu lie­tu, Maida konstatēja, un šeihs Mahmūds neiebilda.

- Man jau likās, ka tiesa ir tāda dīvaina, Maida piezīmē­ja. Bet visas tās aizkulises es, protams, nezināju.

Varbūt jūs ari esat no tiem, kas uztver visu, kas tur notiek, kā izklaidi?

Seiha Mahmūda balsī tagad vairs nebija saklausāms nekas no tā laipnā, rotaļīgā toņa, kādā viņš sāka sarunu.

- Nē, Maida atbildēja un ari vairs nesmaidīja. Man tā nav izklaide. Es ļoti labi saprotu, ka runa ir par nopietnām lietām, par ciešanām un nāvi, par sāpēm un bēdām. Tas, kas tur notiek, ir sa­triecoši, un veids, kā tas notiek, vēl vairāk.

Seihs Mahmūds pētoši pavērās viņā.

Kāpēc tad gājāt to skatīties?

- Man bija savs iemesls, Maida atbildēja.

Nu viņa beidzot bija nonākusi līdz tam, ko vēlējās… Šādu pa­vērsienu viņa gaidīja jau kopš brīža, kad pazina savu sarunu biedru.

- Es meklēju savu tēvu. Tolaik, kad sākās karš, viņš atradās šajā pilsētā. Sakari pazuda, un kopš tā laika mēs, mana māte un es, neko vairs par viņu neesam dzirdējušas. Es ierados šeit, jo gribēju izdibi­nāt, kas ar viņu ir noticis… un Kalīds vēlas man palīdzēt, viņa piemetināja.

To es nevarēju zināt, šeihs Mahmūds noteica. Ko jūsu tēvs šeit .darīja?

Maida izstāstīja viņam, ko zināja par sava tēva darbu. Tad viņa piebilda:

Jūs saprotat, ka mani ieinteresēja prāva, kurā ir runa par tolaik šeit strādājušajiem ārzemniekiem. Bet tas, ko tur dzirdēju… Es pieņemu, ka jūs pazināt manu tēvu?

Seiham Mahmūdam nebija ilgi jādomā.

Jā, es viņu atceros. Jūsu tēvam bija svarīga loma man uzticē­tajā zinātniskās tehnikas programmā. Es vairākkārt esmu ar viņu ticies.

Tajā tiesas sēdē varēja dzirdēt briesmīgas lietas par zinātnieku likteni. Bija runa par konvoju, kuru sabombardēja…

Šeihs Mahmūds viņu pārtrauca.

Man ir jums laba vēsts, lai arī ne gluži bez ierunām…

Ko jūs ar to gribat sacīt? Kādas ierunas?

Jūsu tēva tajā konvojā nebija, šeihs Mahmūds paziņoja.

Tagad viņš runāja klusi un nomierinoši.

Jums jāsaprot, ka es vadīju civilu iestādi un bija runa par vai­rākiem projektiem, kuriem vajadzēja uzlabot iedzīvotāju dzīves ap­stākļus…

Vai tad tur nebija runa ari par ieročiem? Maida izmeta.

Ieroči ir sena pasaciņa, šeihs Mahmūds atbildēja. Šie meli ari pēc daudziem gadiem nekļūs par patiesību. Mums nebija nekā­das vajadzības izstrādāt vai ražot kaut kādus ieročus. Visus iespēja­mos ieročus mums piedāvāja pirkt gatavā veidā, un piedāvājumi nāca no visām malām. Atbilstoši jūsu pasaulē valdošajiem kapitā­lisma likumiem, kas ir tikai pašlabuma sinonīms. Un tolaik mums vēl bija ienākumi no naftas tirdzniecības. Pēdējos gados tā bija ļoti pieprasīta jēlviela ķīmiskajā rūpniecībā, un cena turējās atbilstoši augsta. Nē, bija runa par pilsētbūvi, transportu, enerģiju un, pro­tams, par ūdeni. Tas ir visa pamatā bez ūdens visiem citiem plāniem nav jēgas, šeihs Mahmūds aprāvās un pavērās Maidā. Jums ari ir kaut kāds sakars ar hidrotehniku?

Nē, Maida atbildēja. Bet esmu jau sapratusi, cik tas svarīgi.

Šeihs Mahmūds pamāja.

Ūdens bija svarīgs jau toreiz, un tāds tas ir arī tagad. Tas sa­kāms par visām dzīves jomām un, protams, ari par valsts aizsar­dzību. Teikšu īsi: pēdējās nedēļās jūsu tēvs vairs nestrādāja man pa­kļautajā resorā. Es biju spiests viņu atdot armijniekiem.

Tā bija pārsteidzoša informācija, tikai kā to vērtēt pozitīvi vai negatīvi?

Kā to saprast? Viņš taču bija ārzemnieks, ko tad viņš darīja armijā?

To es jums nevaru pateikt. Tas bija īpaši slepens projekts. Ari es neko sīkāk nezināju. Cik gadījās dzirdēt, tad lieta grozījās ap izdzīvošanas sistēmas veidošanu, kaut kādām patvertnēm un tām nepieciešamo aprīkojumu it kā lai pasargātu no iznīcināšanas bruņoto spēku elites vienības, kurām gods neļāva bēgt no valsts. Neko vairāk par Frici Barlahu neesmu dzirdējis. Bet… viņš iejū­tīgi ielūkojās Maidai acīs, saprotiet taču: viņš nebija to vidū, kurus gribēja izvest no valsts un kuri šajā braucienā gāja bojā. Neko vai­rāk es pateikt jums nevaru, es nezinu, vai jūsu tēvs ir dzīvs, bet un uzskatiet to par labu vēsti es neesmu arī dzirdējis, ka viņš būtu miris. Gluži iespējams, ka viņam izdevās nokļūt drošībā.

Viņš apklusa, ļaujot Maidai apdomāt dzirdēto. Kādu bridi viņi sēdēja klusēdami, šeihs Mahmūds smēķēja, un Maida dzēra tēju. Tas, ko viņa nupat šeit uzklausīja… pēc tik daudziem gadiem diez vai vēl bija cerība ieraudzīt tēvu dzīvu. Tā sacīja prāts. Bet dziļi iek­šienē vēl kvēloja maza cerību dzirksts, un tas kādu mirkli darīja viņu mierīgu un apmierinātu.

Beidzot iekšpagalmā ienāca Kalids, palūkojās apkārt un devās pie viņiem. Maida izbrīnā ieraudzīja, ka mugurā viņam ir formas­tērps, un, spriežot pēc zīmotnēm, viņš pat bija augsta ranga virs­nieks. Viņš pasveicināja Maidu, mazliet paklanīdamies, turpretim šeihu Mahmūdu sirsnīgi apskāva. Tad abi vīrieši pārmija dažus vār­dus arābu valodā. Maida norādīja uz sēdekli sev līdzās, bet Kalīds pakratīja galvu.

Man ir tikai dažas minūtes laika kā redzi, esmu iesaukts armijā.

— Kas noticis? Maida bažīgi pajautāja.

Nevaru neko pateikt, Kalīds izvairīgi atbildēja. Pagaidām tās ir tikai baumas. It kā gaidāmi terora akti, varbūt pat svešzemju iebrukums. Neviens neko skaidrāk nezina. Iesim, es tevi pavadīšu.

Viņš atvainojās šeiham Mahmūdam, pagaidīja, līdz no tā atva­dās Maida, un kopā ar viņu atstāja pagalmu.

- Atvaino, lūdzu, viņš pateica. Esmu saņēmis svarīgus uz­devumus. Vecpilsētā īsts haoss, kas viegli var pāriet panikā. Izpriecu parkā vēl sliktāk. Visas atrakcijas gan darbojas, bet svešzemniekiem zudusi katra interese, viņi grib ātrāk atgriezties mājās.

Es labprāt ar tevi aprunātos, Maida ieminējās, bet Kalīds paskaidroja, ka visu dienu būs aizņemts.

Kalīds gan piedāvāja, ka varētu atstat viņas rīcībā savu auto un šoferi. Un tad vakarpusē viņš labprāt ar Maidu tiktos. Viņš došot tai ziņu… Maida piedāvājumu pieņēma.

Viņi bija jau nonākuši pie vārtiem un, sargkareivjiem redzot, atvadījās īsi un formāli. Maida nemaz arī nedusmojās, ka izrunāša­nās ar Kalīdu tiek pārcelta uz vakaru tas pat bija izdevīgi, jo tad viņa būs labāk sagatavojusies.

Kad Maida atgriezās viesnīcā, bija jau pusdienlaiks, saule karā­jās gandrīz svērteniski virs pilsētas, un tās žilbinošā gaisma kā šķid­rums pārplūdināja zālājus un celiņus, ielienot katrā spraugā. Iekš­telpas pretstatā šķita tumšas, tur nemanīja nevienu viesi, un Maida sastapa tikai dažus dīkā stāvošus kalpotājus.

Viņa jutās neparasti sagurusi. Katra kustība radīja muskuļu sāpes tā sevi atgādināja vakardienas nogurdinošā pastaiga smiltīs. Viņa devās taisnā ceļa uz savu istabu, pie kuras griestiem griezās ventilatora lāpstiņas. Tās bija izgatavotas no caurumota metāla un kulstīja gaisu, neradot īstu vēsumu. Maida pabrīnījās, ka šeit, šajā luksusa viesnīcā, viesiem liedz pašu vienkāršāko tehnisko komfortu, bet tad tomēr skapī atrada siltuma absorbētāju, kuru uzstādīja līdzās gultai. Dažās minūtēs istabā kļuva patīkami vēss, un viņa izslēdza ventilatoru, jo pastāvīgā gaisa pūsma virs galvas radīja nepatīkamu sajūtu. Šī ierīce, liekas, labi noderēja tikai istabas rotašanai.

Maida apgūlās, un drīz viņu pārmāca snaudiens, kurš atveda līdzi sapņu tēlus dīvainus, neizskaidrojamus un arī biedējošus.

Kaut kad viņa uztrūkās sēdus… bija nogulēts diezgan ilgi. Viņa paskatījās pulkstenī, bija jau vēla pēcpusdiena, drīz vajadzēja sākt krēslot. Pēdējais laiks doties pie Salāha. Maida uzvilka savu arābie­tes tērpu un šoreiz ļoti nopriecājās, ka apmetnis pilnīgi noslēpj augumu un zem galvas lakata atsegtas ir tikai acis nevarēja pa­teikt, ka viņa ir svešzemniece.

Lai viņu nepamanītu Kalīda mašīnā sēdošais šoferis, Maida atstāja viesnīcu pa sāneju, kuru parasti izmantoja kalpotāji. Iedama viņa centās saglabāt sagubušu, pazemīgu stāju, kādu šeit bija pie­ņemts redzēt sievietēm. Savādi: šajā pasaules malā, tieši kaimiņos zaigojošajam tehnoparkam bija saglabājusies viduslaiku atlūza.

Bija jāpapūlas, lai atrastu īsto ceļu šauro ieliņu labirintā. Viņa gāja garām veikaliņiem, kas citos apstākļos ar savu raibo daudzvei­dību noteikti piesaistītu viņas uzmanību. Šeit varēja apbrīnot daž­dažādas preces, līdzās apģērbam, darba rīkiem un traukiem ari tehniskas lietas aizvēsturiskus radioaparātus un televizorus, vec­modīgas šujmašīnas un rakstāmmašīnas, kabatas kalkulatorus un lempīgus mobilos telefonus -, un tas viss bija izplāts un tā sagrēdots, ka būtu veltīgi meklēt jebkādu izkārtojuma principu.

Paklāju iela, smaržvielu un garšvielu iela, porcelāna izstrādā­jumu iela… un beidzot, kad Maida pagriezās ap kārtējo stūri, ska­tienam atklājās ari papīrpreču un grāmatu iela. Tepat jau bija ari Salāha veikaliņš. Maida jau tuvojās durvīm, kad veikaliņā iegāja kāds vīrietis. Ar Salāhu viņa gribēja runāt netraucēti, tādēļ nolēma pagaidīt, kad apmeklētājs atkal iznāks uz ielas. Pieliektu galvu viņa pagāja garām gleznu un litogrāfiju kaudzēm, kas bija sakrautas Salāha bodītes priekšā. Nogājusi kādu gabaliņu pa šauro un līku­moto ieliņu, Maida pagriezās atpakaļ.

Kaulēšanās tur iekšā laikam ieilga, jo klients aizvien vēl nenāca ārā. Vēl vairāk, Maida ieraudzīja divus citus vīriešus, kas apstājās pie Salāha veikaliņa, pameta acis apkārt un arī iegāja iekšā. Droši vien viņa bija izvēlējusies savam apmeklējumam neizdevīgu laiku. Maida nolēma pagaidīt vēl kādu brīdi un apstājās pie papīrpreču letes. Vēstuļu papīrs, aploksnes, resni zīmuļi, eļļas krāsas ievārījuma burkās…

Beidzot šķita, ka Salāha bodītē kaut kas ir izkustējies no vietas, jo pa durvīm iznāca kāds vecāks vīrs, kuru Maida iepriekš pat ne­bija redzējusi, un iejuka starp cilvēkiem, kas tikai tagad, vakarpusē, laikam tā īsti sāka plūst uz bazāru.

Maidas prātošana tika spēji pārtraukta. Bez kāda brīdinājuma viņas sejai uzgūla mitra lupata, un vienlaikus viņu satvēra, pacēla gaisā un kaut kur nesa. Maida cīnījās pēc elpas, bet ieelpoja ari sa­slapinātās lupatas izgarojumus. Viņa vēl paspēja nodomāt, ka lai­kam tūlīt zaudēs samaņu…

Maida pamodās ar briesmīgām galvas sāpēm. Viņa gulēja uz zemē izklāta salmu pīteņa un pūlējās pacelt galvu. Tā šķita neticami smaga.

Viņa dzirdēja balsis. Kāds teica:

- Tā ir svešzemniece.

Kāds cits atsaucās:

- Ko tā te meklē?

Beidzot Maida spēja mazliet paslieties augšup. Lokā ap viņu stā­vēja vairāki vīrieši. Vietējie džinsos un teniskreklos, daži ari garpiedurkņu uzsvārčos. Gan vecāki, gan jauni.

… iedzīvosimies nepatikšanās, kāds pabeidza teikumu. Kāds cits turpināja:

Mums jātiek no viņas vaļā.

Maida turpināja ar mokām rausties kājās, vīrieši mēmi un nekustīgi noskatījās. Beidzot viņa grīļīgi notupās ceļos uz pīteņa un juta, ka palēnām atžilbst. Tikai tagad viņa spēja saskatīt apkārtni. Viņa atradās kādā pagrabtelpā, ko blāvi apgaismoja tikai dažas sve­ces. Pie vienas sienas bija piestiprināts plaukts, piekrauts ar dažāda formāta papīra loksnēm, pie otras stāvēja kaut kādas mašīnas, kuru pielietojumu Maida neprata noteikt.

Viens vīrietis pienāca tuvāk.

Ko tu te ložņā? Ko tu izspiegoji?

Viņš runāja lauzītā beizikinglišā.

Maida pūlējās atbildēt, bet balss bija aizkritusi, un viņa spēja tikai pasēkt. Beidzot viņai izdevās izspiest no sevis kaut ko sapro­tamu.

Es nespiegoju. Tas ir pārpratums, laidiet mani vaļā.

Nemelo, mēs tevi novērojām. Tu novēroji veikalu. Ko tev te

vajag?

Kāds jauneklis noliecās viņai pāri, norāva galvas lakatu, sagrāba aiz matiem un papurināja. Kāds cits gan satvēra to aiz rokas un pa­rāva atpakaļ.

Es gribēju sastapt Salāhu, uztraukumā trīcot, Maida atzi­nās. Mums bija norunāta tikšanās.

Iejaucās vīrietis ar pinkainu, melnu bārdu, kurš līdz šim bija turējies nomaļus.

Varbūt mēs tiešām esam kļūdījušies, viņš ieteicās. Jājautā Salāham.

Ja, pasauciet viņu, Maida pieprasīja. Viņš apstiprinās.

Paklausot bārdaiņa mājienam, kāds no jaunekļiem izgāja, pā­rējie palika gaidīt. Viens palīdzēja Maidai piecelties un aizveda viņu līdz matracim, uz kura sēdošie tūlīt atbrīvoja vietu, it kā viņa būtu spitālīgā. Maida jutās pavisam vārga un bija tikai priecīga, ka var notupties. Viņai tas bija neierasts un ne pārāk ērts sēdēšanas veids, bet šeit laikam tā bija pieņemts.

Beidzot Maidai bija laiks aplūkot visu sīkāk. Telpa gan šķita padrūma, un to apgaismoja tikai divas griestu lampas ar zaļiem stikla abažūriem, bet tā bija tīra, un izskatījās, ka to izmanto bieži. Vienā stun stāvēja ūdens tvertne lielas stikla pudeles veidolā, kuras iek­šienē varēja saskatīt ieslietu smeļamo kausiņu, līdzās atradās vai­rākas cita uz citas uzmauktas papes glāzes, bet uz maza galdiņa bija novietots kāds priekšmets, no kura stiepās vairākas gumijas cauru­lītes ar iemušiem galos tā droši vien bija ūdenspīpe.

Apkārt stāvošie vai tupošie vīrieši… īstenībā tie neizskatījās pēc lielceļa laupītājiem, vairāk atgādināja trūcīgi ģērbtus intelektuāļus. Nu jau gandrīz vai šķita, ka viņi ir gatavi atzīt, ka, uzbrūkot Maidai, tiem misējies. Viens pasniedza viņai ūdens glāzi, otrs nolika spil­venu, lai viņai būtu kur atspiesties.

Tad dzelzs skārda durvis atvērās, un ienāca Salāhs.

- Man izstāstīja, kas noticis, viņš ierunājās, vēl neatvilcis elpu, un izskatījās, ka visu ceļu līdz šejienei viņš ir skrējis. Man ļoti žēl, ka tā iznācis.

Sākās saruna arābu valodā, no kuras Maida nesaprata ne vārda, tomēr varēja nojaust, ka Salāhs izsaka pārējiem rājienu. Vīrietis ar nesukāto bārdu, kurš izskatījās pēc grupas vadoņa, pienāca pie Maidas un atvainojās.

- Pēdējās dienās mēs visi esam nedaudz nervozi, viņš pie­bilda. Mēģiniet, lūdzu, saprast mūsu situāciju.

Maida labprāt būtu uzzinājusi, kas tā par situāciju, bet iejaucās Salāhs, kurš apjautājās, vai viņa ir kaut cik atguvusies, un, kad Maida atbildēja apstiprinoši, lūdza to sekot. Viņi atstāja šo telpu un izgāja šaurā gaitenī, kurš turklāt bija tik zems, ka dažviet vajadzēja stipri pieliekties.

Šeit arī nebija nekāda apgaismojuma, un Salāhs rādīja ceļu ar petrolejas lampu. Beidzot viņi nonāca pie īsām redeļu kāpnēm, virs kurām varēja saskatīt lūkas vāku. Salāhs to atgrūda vaļā un uzkāpa augšā.

- Viss kārtībā, viņš paziņoja. Lūdzu, nāciet.

Šis neparastais ceļš bija novedis viņus Salāha veikaliņā. Saim­nieks piedāvāja Maidai apsēsties un sabikstīja mazo ugunskuru bļoda, kur bija sabērti vaskveida graudi, kas dega ar intensīvu, dzel­tenu liesmu. Virs bļodas ierīkotā āķī Salāhs uzkarināja ūdens kat­liņu. Tad viņš apsēdās iepretim Maidai un vēlreiz atvainojās par savu draugu kļūmi.

Jūs droši vien ievērojāt iespiedmašīnas, viņš teica. Mums tur ir ierīkots neliels ziņu dienests. Nelegāls, protams, jo viss, ko va­rētu dēvēt par izdevējdarbību, ir tikai valdības privilēģija.

Ko tad jūs īsti tur darāt? Maida pajautāja.

Nu jau viņa atkal jutās samērā labi, tikai pulsējošā sāpe bija dziļi ieperinājusies galvaskausā.

Nu jā, viss šeit ir savstarpēji saistīts.

Pat nepieceldamies kājās, Salāhs pasniedzās pēc glāzēm ar zel­tīto apmali, kuras Maida jau pazina, un nolika divas uz galda. Ra­dās iespaids, ka viņš šādi cenšas iegūt laiku neilgām pārdomām.

- Jūs esat drauga meita, viņš uzsvērti pateica, un es jums uzticos. Šķiet, ka esmu jums parādā dažus skaidrojumus.

Jūs mani vakar ļoti pārbiedējāt, Maida paziņoja. Kas jums ir pret Afifu klanu?

Salāhs iemeta tējkannā kaltētas lapas un uzlēja tām verdošu ūdeni.

- Mēs pārstāvam pretējas nometnes klans un es. Vēl tagad esmu pārliecināts, ka šai ģimenei bija vistiešākais sakars ar tiem, kas gribēja izspiest no manis informāciju par ūdens atradnes vietu.

Maida pārsteigti paskatījās viņā.

Nespēju noticēt… Kāpēc jums ir tādas aizdomas?

Salāhs steidzīgi turpināja:

- Es pazīstu dažus šīs ģimenes locekļus no agrākiem laikiem. Tas bija tūlīt pēc kara. Kādu dienu mani apcietināja un ieslodzīja. Pēc bezmiega nakts netīrā kamerā mani ieveda citā, drusku lielākā telpā bez logiem. Atkal man lika ilgi gaidīt, un tad ienāca vairāki cil­vēki, kas apsēdās uz sola. Man bija jāstāv kājās. Galveno runātāju es

pazinu: tas bija Hasans el Afifs. Viņš taujāja, kur ir atradne, un lika man aprakstīt vietu. Kad negribēju ielaisties nekādās sarunās, man sarīkoja īstu nopratināšanu, jāsaka, visai nepatīkamu… Jūs tomēr neizpaudāt koordinātas?

- Es tās neizpaudu. Nevarēju tās izpaust, jo es taču nemaz tās nezināju. Ja gan, es zīmēju apvidus karti, un Fricis ierakstīja tur mē­rījumu datus, bet viņam vairs nebija laika tos izvērtēt. Vai tad es va­rēju paturēt prātā visus tos daudzos skaitļus, kas man neko neiz­teica? Dieva dēļ, neuzskatiet mani par varoni ar stipru gribasspēku: es būtu pateicis visu, ja kaut ko zinātu. Jau pirmajā dienā es būtu visu pateicis.

Salāha sejā bija lasāms, cik ļoti viņu vēl tagad saviļņo atmiņas par briesmīgo situāciju, kādā viņš toreiz atradās. Maida juta viņam līdzi un, neraugoties uz ziņkāri, pacietīgi gaidīja, kad Salāhs atkal būs spējīgs runāt. Maidai uz mēles bija jautājums, kuru viņa gan­drīz vai neuzdrīkstējās uzdot, tomēr viņai vajadzēja uzzināt atbildi.

Aiz uztraukuma piesmakušā balsī viņa to pateica: Kalīds ari tur piedalījās?

Salāhs uz mirkli pacēla acis, tad atbildēja tik klusi, ka Maida tik tikko saklausīja:

Tas jauneklis? Nē, viņš taču tolaik vēl bija mazs bērns.

Iestājās ilgāks klusums. Maidai vispirms vajadzēja sagremot jau dzirdēto. Pēc kāda brīža abi bija saņēmušies tiktāl, ka spēja turpināt sarunu.

Protams, Maidu interesēja arī notikumu aizkulises, it īpaši tas, kādu lomu tur spēlēja ģimene, kuras viesmīlību viņa patlaban bau­dīja.

- Tad man ir jāsāk ar atkāpi. Ūdens mums tradicionāli vien­mēr ir bijis kaut kas svēts, Dieva dāvana cilvēkiem, lai viņi spētu izdzīvot, Salāha skatiens aizklīda kaut kur projām, paliekot pie­vērsts apslēptiem tālumiem. — Ūdens vienmēr ir piederējis visiem. Pat ienaidniekam pirms kaujas ir brīva pieeja avotam.

Salāhs apklusa un ielēja tēju. Viņš atkal bija atgriezies tagadnē.

- Ari cilvēki, kas mīt citās klimata zonās, kādreiz uzskatīja tāpat. Bet tagad ar tehnikas palīdzību tajās zemēs ir izdevies sagādāt ūdeni pārpilnībā un padarīt to pieejamu visiem. Viņi kausē ledājus, uzkrāj iegūto ūdeni rezervuāros un izmanto savā mājturībā. Viņi savāc lietus ūdeni un aplaista savus laukus. Viņi attīra upju ūdeni un novada to uz savām pirtīm. Viņi velk aisbergus no Arktikas ledus laukiem uz sausajiem apgabaliem un tos pārdod. Ūdens kļuvis par tirgus preci, par apgrozāmo kapitālu, par biržas spekulāciju ob­jektu. Tāpat kā agrāk nafta. Pats ļaunākais ir tas, ka tajā iesaistīju­šies ari daži mūsu tautieši. Viņi nodod vērtīgāko, kas mums pieder. Viņi to izšķiež, lai gūtu peļņu, un šādi rada deficītu, kas stiprina viņu varu.

Salāhs ielēja tēju, kūpošu, tīkami smaržīgu šķidrumu. Maida gan šobrīd nespēja to pienācīgi novērtēt.

E1 Afīfu klans piedalās šajos darījumos. Tas ir sabiedrojies ar HOH koncernu. Visas pazīmes liecina, ka abiem šiem grupēju­miem ir padomā pamatīgs kampiens. Mēs tikai nesaprotam, kā viņi grasās visu šeit pārņemt savās rokās. Jo viņiem ir spēcīgs konku­rents: mūsu valdība, aiz kuras, protams, stāv briti un amerikāņi.

- Un HOH grupai?

… franči ar rezidenci Kanādā. Tātad viņi it kā ir stipri vājāki. Tur jau tas noslēpums: kā viņi grasās padzīt amerikāņus? Bet aiz­vien vairāk baumo, ka nu jau viss uzņēmis gaitu, drīz notikšot kaut kas izšķirošs, kas padzīšot marionešu valdību no mūsu zemes uz mūžīgiem laikiem.

Jā, ari Maida bija pamanījusi kaut kādu nemieru. Netveramus draudus, kas izplatās līdzīgi slimībai: sākumā gluži nevainīgi, bez skaidriem simptomiem, bet pēc tam… Nu neba Maidai atrisināt šo problēmu. Bet arī viņu bija skārušas šīs jukas, pati negribēdama viņa bija tur iekšā…

- Kā to var novērst? viņa pajautāja.

- To mēģināja jau jūsu tēvs, atkal un atkal norādīdams, ka ūdens krājumi drausmīgā ātrumā izsīkst. Tautas masas to neapjēdz.

Tur ari mēs saskatām savu uzdevumu: mēs bakstām ar pirkstu mēs izskaidrojam. Savā mazajā tipogrāfijā mēs drukājam skrej­lapas, kuras izplatām pilsētā. Tagad jūs saprotat, cik ļoti mums jāuz­manās. Mēs cīnāmies uzreiz pret diviem nesalīdzināmi stiprākiem pretiniekiem. Mēs nedrīkstam ļaut sevi pieķert. Tad mēs būsim pa­galam.

Svarīgākais bija pateikts. Ari tēja bija atdzisusi tiktāl, ka to jau varēja iedzert, neapdedzinot lūpas.

Maida domīgi noteica:

- Šķiet, ka mans tēvs būtu jūsu pusē.

Par to es nešaubos, Salāhs apstiprināja.

Maida nolika tējas glāzi un piecēlās kājās.

Tagad es saprotu labāk šo to no visa, kas šeit ar mani ir noticis. Nezinu, kā tieši, bet kādam ir izdevies uzzināt kaut ko par mana tēva atstāto plānu.

Izskatījās, ka Salāhs nesaprot, ko viņa domā, jo viņš raudzījās Maidā ar lielām acīm. Nu Maida bija izlēmusi un izstāstīja viņam, ko pēdējās dienās ir piedzīvojusi šajā pilsētā. Viņa izstāstīja ari par plānu, kuru līdz šim bija izdevies pasargāt no svešiem tīkojumiem.

Man negribētos, lai skice nonāktu nekautrīgu šeftmaņu ro­kās, Maida paziņoja. Tagad es zinu, ko ar to darīt: atdošu plānu jums. Esmu pārliecināta, ka pratīsiet to pareizi izmantot.

- Kur ir šis plāns? Salāhs pajautāja.

- Drošā vietā. Es to paslēpu.

Salāhs klusēdams ilgi lūkojās viņā.

- Jūs esat labi padomājusi? Esat pārliecināta, ka vēlāk nenožē­losiet? Nav šaubu, ka par šo informāciju jūs varētu dabūt veselu kaudzi naudas.

Jā, Maida apliecināja. Tas man ir skaidrs. Bet saprotiet taču: šis plāns man nepieder, nerunājot nemaz par ūdeni, kuram tas ļautu piekļūt. Tas pieder cilvēkiem, kuri šeit dzīvo, un to vajag izmantot prātīgi. Jūs jau nu zināsiet labāk par visiem, kas jādara, lai šo mērķi sasniegtu.

Viņi pasēdēja kopā vēl kādu bridi. Maida apsolīja atnākt nāka­majā dienā un atnest plānu.

Bija jau vēls. Maida cēlās kājās, lai atvadītos, piecēlās arī Salāhs.

Ko jūs darīsiet pēc tam? viņš pajautāja.

Pēc iespējas ātrāk braukšu mājās, viņa atbildēja.

Tēvu vairs nemeklēsiet?

Neticu, ka ir vēl kaut kādas izredzes. Man tomēr ir sajūta, ka izdevies paveikt kaut ko nozīmīgu. Esmu izpildījusi viņa novēlē­jumu. Tas ir vairāk, nekā uzdrošinājos cerēt.

Salāhs pavadīja viņu gandrīz līdz viesnīcai. Tad Maida paspieda viņam roku un atvadījās. Jau bija satumsis, tikai zvaigznes vēl rai­dīja lejup savu gaismu, un nekas nevēstīja neko ļaunu.

Tas bija kā pērkona grāviens, ko pavadīja ilga, gandrīz tikpat skaļa dunēšana, kas izrāva Maidu no miega. Izklausījās pēc eksplo­zijas šķita, ka sprādziens ir noticis tepat blakus, un Maida jau nodomāja, ka tūlīt pa galvu, pa kaklu būs jāmetas bēgt. Viņa pie­lēca pie loga un ieraudzīja dažus uztrauktus cilvēkus, kas apjukuši lūkojās apkārt. Citādā ziņā tur nebija manāms nekas biedējošs.

Tātad viesnīca un tuvākā apkārtne nebija tieši skarta, un Maida varēja uzelpot. Tomēr palika kaut kāda tumša draudošas nelaimes nojauta.

Maida bija pamodusies, jutās pavisam moža un nemaz vairs nevēlējās atgriezties gultā. Viņa aši saģērbās un izgāja ārā. Reģistra­tūrā viņa apvaicājās, kas noticis. Gados jaunā dežurante pieaicināja viņu pie loga, no kura pavērās skats uz dienvidiem un pajautāja:

Nekas jums neduras acīs?

Viņa rādīja noteiktā virzienā: austrumi-dienvidaustrumi.

Pirmajā brīdī Maida nesaprata, kam būtu jāduras acīs, neko īpašu viņa tur neredzēja. Tikai vērīgāk aplūkojot apvārsni, viņa ievēroja kliedētu dūmu plīvuru tālu ārpus pilsētas. Tam būtu jāpie­vērš uzņianība?

Meitene palīdzēja: Drupas…

Tikai tagad Maida pamanīja: drupu vairs nebija, ne miņas no tālu redzamā torņa, kas slējās uz augstākā dienvidu pakalna kores un bija plaši pazīstams kā senās pilsētas mainīgo likteņgaitu zīme.

Kas noticis? viņa apjukumā noprasīja.

Tā īsti vēl nezinām… Tikai baumas: vulkāna izvirdums, meteorīta trāpījums…Viens gan ir droši: viss, kas vēl bija palicis pāri no pils, tagad ir pārvērties putekļos.

Maida tikai pamāja meitenei. Gan jau vēl izdosies uzzināt, kas noticis. Tieši tādēļ, ka neviens neko noteiktu nezināja, visus nomāca nelaimes sajūta. Maida domīgi izgāja dārzā, kur uzklāti galdi gai­dīja viesus, kas šodien te ieradās tikai niecīgā skaitā. Varēja nogaršot siltus raušus, dažādus ievārījumus un eksotiskus augļus, bet Maida domās bija pavisam citur. Viņa nolēma atdot Salāham plānu neka­vējoties, neskaidras nojautas lika pasteigties. Ej nu sazini, kas vēl var notikt vairāk par visu viņa gribēja turēt solījumu.

Viņa uzvilka savu arābietes kostīmu, izņēma plānu no paslēptu­ves tā šķita neskarta un devās ceļā. Pretēji gaidītajam, papīrpreču ielu izdevās atrast ātri, un turpat priekšā jau varēja saskatīt ari Salāha veikaliņu. Bet Maida jau iztālēm pamanīja ari divus vīriešus formastērpos, kas apsargāja ieeju. Grozos nevienas preces, nevienas krāsaini drukātu bildīšu kaudzītes. Zaļganzilās durvis šķībi karājās vienā eņģē, uz tām varēja saskatīt cirvja atstātas pēdas. Šķērsām durvju ailei stiepās sarkanbalti svītrota lente, blakus pie sienas pielipināta papīra loksne. Maida garāmejot uzmeta aci: veid­lapa arābu valodā, apakšā kaut kāds zīmogs. Gabaliņu tālāk pul­cējās ziņkārīgie. Tie uzbudināti diskutēja, bridi pa brīdim lūkoda­mies uz Salāha veikaliņu.

Tas neko labu neliecināja. Maidai uzreiz iešāvās prātā slepenā tipogrāfija. Tā būtu atrasta? Kas noticis ar Salāhu?

Kāds parāva viņu aiz apmetņa malas, viņa atskatījās un ierau­dzīja mazu zēnu. Tas iegrūda viņai saujā papīra strēmeli un zebiek­stes ātrumā nozuda, iekams Maida paspēja kaut ko pajautāt.

«Pie akas» tur bija rakstīts, apakšā paraksts, kaut kāds ķeburs, kas Maidai izteica tikpat maz kā oficiālu iespaidu raisošais vēstījums pie Salāha durvīm. Kada aka? Maida atcerējās, ka pirmajā dienā, meklējot ceļu uz šejieni, pagāja garām kaut kam līdzīgam varbūt derēja tur apskatīties. Nepagāja ne piecas minūtes, kad viņa bija tur, bet tuvumā nemanīja nevienu, ko viņa pazītu. No tumšākā stūra iznira kāds vīrietis un, iedams garām, pačukstēja: Nāciet līdzi!

Viņš gāja pa priekšu, Maida ar savu zemu uz acīm uzvilkto gal­vas lakatu sekoja. Tad nepazīstamais apstājās un ievilka viņu kādu namdurvju tumsā.

Man jāuzmanās, viņš runāja čukstus. Salāhu arestēja, pa­ņēma arī dažus viņa draugus. Neko vairāk es nezinu.

Viņš pamāja ar galvu un metās projām. Pēc mirkļa viņš bija bez pēdām nozudis pūlī.

Maidai atlika tikai atgriezties viesnīcā. Nu viņa bija uzskatāmi pārliecinājusies, ka Salāha bažas nav bijušas nepamatotas. Vai viņa varēja kaut ko darīt tā labā?

Šodien vēl vajadzēja izrunāties ar Kalidu. Maida piezvanīja viņam tūlīt no reģistratūras, bet izrādījās, ka pretēji gaidītajam viņš tomēr nevarēs šovakar izbrīvēt viņai laiku. Kalīds gan palūdza Maidu jau rītdien no paša rīta ierasties pilī. Tad viņš varēšot veltīt tai kādu stundu.

Nākamajā rītā Maida jau agri bija kājās un prātoja, kā būtu jāiz­turas pret Kalīdu. Tomēr pie noteikta viedokļa tā ari neizdevās no­nākt. Labākais laikam bija ļaut viņam izskaidroties.

Tūlīt pēc deviņiem viņa bija saposusies un devās uz pili. Atkal viņu ieveda gleznainajā iekšpagalmā, un šoreiz pat nevajadzēja gai­dīt: Kalīds jau nāca pretim, arī šodien viņš bija formastērpā, un viņi iekārtojās tajā pašā stūrī, kur sēdēja vakar. Seihs Mahmūds el Hamūda gan nekur nebija manāms.

Kalīds izskatījās gurdens, it kā pagājušajā naktī nemaz nebūtu gulējis, un šķita dīvaini mainījies.

Maida bija apņēmusies runāt ar viņu ļoti privāti. Viņa gribēja uzzināt, kas noticis ar Salāhu. Visvairāk viņa vēlējās atsaukt tam atmiņā vakaru, kad abi iepazinās, un pajautāt, vai viņus tiešām sa­veda kopā nejaušība. Līdz šim Maidai nebija iemesla to apšaubīt, tomēr, kopš viņa bija uzzinājusi no Salāha kaut ko vairāk par Kalīda ģimeni, aizvien vairāk uzmācās cits skaidrojums: vai tik Kalīds nemeklēja tuvību sava klana uzdevumā, lai noprastu viņas nodo­mus un atņemtu viņai plānu. Bet pārliecības par to nebija… Galu galā viņa bija iepazinusi Kalīdu tik tuvu, lai negribētos ticēt kaut kā­dam slepenam nolūkam, un patiesībā aiz visa, ko viņa dzīrās Kalidam prasīt, glabājās cerība, ka viņš izgaiņās visas nelāgās aizdomas.

Kalīds klusēja, tātad sarunu vajadzēja vadīt viņai, un Maida sāka ar citu, tepat pa rokai pagadījušos jautājumu: kas tad tur no­tika agri no rīta?

Kaut kas ir nogājis galīgi šķībi, Kalīds pateica un atkal ap­klusa.

Ko tu ar to gribi sacīt? Maida nelikās mierā. Sis sprā­dziens, pils iznīcināšana… tu zini ko vairāk?

Kalīds ar rokas kustību padzina kalpotāju, kas bija atnācis pajau­tāt, vai viņi kaut ko nevēlas. Viņš skumji pavērās Maidā un noteica: Pats sprādziens ir blakus parādība. Tam tikai vajadzēja aplie­cināt vēstījuma nopietnību, kurš tika izziņots vienlaicīgi.

Maidai atkal vajadzēja viņu pabikstīt, lai iegūtu papildu skaid­rojumu.

Tas bija sauss paziņojums: pilsētu gaida uzbrukums. Pēc pie­cām dienām tā pārvērtīsies pīšļos un putekļos.

Maidai šķita, ka viņa nav kaut ko īsti saklausījusi:

… pīšļos un putekļos kā to saprast? Tas ir pravietojums? Kaut kādu reliģisko murgotāju piedraudējums?

Nē, diemžēl ne. Tas ir… Kalīds sastomījās, it kā nezinātu, kā labāk to izteikt. Ir bruņoti spēki, pagrīdes armija, kas alkst atriebties. Atriebties svešzemniekiem, kuri ir iekarojuši pilsētu un šeit ieperinājušies. Atriebties ari vietējiem, kuri ir sadarbojušies ar iekarotājiem.

Bet karš taču beidzies pirms divdesmit gadiem!

- Viņi gaidīja. Gaidīja, kad visi atbildīgie būs ieaijājuši sevi dro­šībā. Bet visu laiku tie gatavojās uzbrukumam. Nu viņi ir sagaidī­juši. Neviens vairs ar viņiem nerēķinājās, un tagad ir īstais bridis. To varēja jau paredzēt.

Maida tik un tā nesaprata.

- Ko varēja paredzēt?

- Savulaik, kad pēdējais karš bija beidzies, vairāki sabiedrībā zināmi cilvēki pazuda bez vēsts. Armijas virsnieki, slepeno dienestu ļaudis, vadoši valdības locekļi. Neviens neko tuvāk nezināja, bet klīda visādas baumas… Bija arī pavisam fantastiskas: runāja par tādu kā augšāmcelšanos, par svētu akciju, kas atjaunos pilsētas seno godību, šķīstīs visu ar uguni un zobenu…

- Tas taču nav nopietni! Maida protestēja, bet Kalīds pat ne­klausījās.

Kaut kad tam apvērsumam vajadzēja notikt. Baumoja taču, čukstējās pa kaktiem, klīda visādas runas, runāja par slēptākiem ziņu avotiem, par cilvēkiem, kuri zina, kas notiek, bet lieki nerunā…

Maidai iešāvās prātā pavisam noteiktas aizdomas.

- Tavs tēvs arī ir no tiem, kas daudz zina, bet lieki nerunā?

Šķita, ka Kalīds ir pārsteigts. Viņš domīgi nošūpoja galvu.

Mans tēvs tiešām daudz zina, viņš beidzot ierunājās. Arī tas skaidrs, ka nejau visu viņš pasaka skaļi.Ja arī kaut ko stāsta, tad vecajo sapulcei. Mani tur nelaiž.

Tikai nemēģini man iestāstīt, ka tev nav ne jausmas, kas šeit tiek brūvēts. Pasaki taču, kas īsti notiek?

Kalīds bija iedzīts stūrī. Viņš dzīrās runāt, tad atkal pārdo­māja. .. Beidzot viņš pateica:

- Ultimātu mēs gaidījām, proti, brīdinājumu, kam vajadzēja izraisīt pretinieka atkāpšanos. Mēs rēķinājāmies ar to, ka agri vai vēlu patriotiskie spēki pārņems varu šeit pilsētā. Tam bija jākļūst par jaunu, miermīlīgu sākotni. Bet tā… Ja tiešām notiks tas, ar ko mums piedraud, tad tas ir gals.

Tātad tu šo vēstījumu uztver nopietni? Maida pārjautāja.

- Es uztveru to nopietni, Kalīds atbildēja.

- Un ko tu darīsi?

- To nolems mans tēvs. Man liekas, ka jāatstāj pilsēta. Kas cits mums atliek?

Salīdzinot ar to, kas šeit milža, savas problēmas Maidai piepeši šķita maznozīmīgas. Tomēr viņai gribējās uzzināt vēl kaut ko, uzzi­nāt kaut ko tādu, kas citiem varbūt liktos pavisam mazsvarīgs, bet viņai tas bija izšķirošākais…

Man tomēr gribas tev pajautāt vēl kādu sīkumu, Maida paziņoja.

Izdzirdējis viņas jautājumu, Kalīds uz brīdi sastinga. Tad viņš ierunājās:

- Vai tad tik svarīgi, vai mēs iepazināmies nejauši vai ari kāds pievērsa tev manu uzmanību?

Tagad Kalīds vairs neizskatījās sastindzis un vienaldzīgs, vairāk gan bailīgs un satraukts.

- Tātad kāds lika tev ar mani iepazīties, Maida ārēji mierīgi konstatēja.

Iekšēji viņa jutās dziļi aizskarta. Kalīds ar nodurtu skatienu rau­dzījās zemē.

Tas bija mans tēvs… Parasti viņš nemaz neņem mani līdzi uz tādiem sarīkojumiem. Es pats biju izbrīnīts. Un tad…

- Tu uzrunāji mani tāpēc, ka viņš tev pavēlēja.

Tagad Kalīds bija redzami apjucis. Viņš piegāja Maidai klāt, izstiepa roku un aptvēra Maidas gurnus, lai pievilktu viņu tuvāk.

- Jā, sākumā tas bija iemesls, viņš izstomlja. Bet tad, tas no­tika tik ātri… Tu iepatikies man no pirmā skatiena. Tu taču zini, Maida: es tevī iemīlējos. Man tā nekad vēl nebija gadījies.

Maida atstūma viņu un pārtrauca.

Tu ar viltu ieguvi manu uzticību un ziņoji savam tēvam, ko biji no manis uzzinājis.

Šāds pārmetums sāpēja, tas bija lasāms Kalīda sejā. Šķita, viņš zaudējis savaldīšanos. Viņš nometās ceļos un mēģināja satvert Maidas rokas. Viņš apzvērēja savu jutu godīgumu, norādīja sava stā­vokļa īpatnību. Viņš apliecināja savu mīlestību, bet Maida palika noraidoša. Viņai vairs nebija nekas sakāms.

Abi pat nemanīja, ka līdzās ir apstājies vīrietis raibā formas­tērpā. Tas noklepojās, un, kad viņi atrāvās viens no otra, uzrunāja Maidu:

Mans kungs jūs aicina, Hasans el Afifs vēlas ar jums runāt.

Tas nāca negaidīti, turklāt pavisam neīstā brīdī.

Ļoti pateicos, bet šobrīd nejūtos spējīga…

Kalīds steigšus pielēca kājās un izbijies pavērās viņā.

Tu nedrīksti atteikties, viņš čukstēja. Aicinājums jāpieņem.

Maida atskārta, ka gandrīz ir izdarījusi kaut ko zaimojošu. Hasana el Afifa griba šeit bija likums. Tas nebija ielūgums, tā bija pa­vēle. Viņa pamāja kalpotājam, lai tas rāda ceļu, un mēmi sekoja. Kalīds soļoja nopakaļ.

Viņi nonāca pils daļā, kur Maidai vēl nebija gadījies pabūt. Grīdu sedza paklāji, sienas bija izliktas ar intarsijām, bet griestus veidoja mākslinieciski slīpētu pasteļkrāsas ahātu mozaīka. Stūros stāvēja vāzes, no kurām plūda stipri smaržojošs tvaiks. Šeit nedzir­dēja pat soļu skaņu, valdīja pilnīgs klusums.

Pie durvīm gaiteņa galā stāvēja divi sargkareivji, kas mēmi pa­kāpās sāņus, ieraugot formā tērpto un abus tā pavadoņus. Viņi iegāja zālē, kas bija tik liela, ka radīja gluži vai pagalma iespaidu. Sienas bija tumšas un šķita ļoti talas, uz apaļā grīdas paklāja bija izkaisīti ziedi. Tik un tā te pārņēma tukšuma iespaids.

Hasans el Afifs sēdēja uz paaugstinājuma pašā zāles dziļumā. Kalīds un Maida šķērsoja zāli, augstā ranga kalpotājs, kas bija viņus šurp atvedis, palika ārpusē. Hasans uzmeta skatienu Kalīdam un pateica:

- Gaidi aiz durvīm.

Dēls mēmi paklausīja un izgāja. Maida saņēma mājienu apsēs­ties uz ķeblīša iepretī klana pavēlniekam.

- Gribu jums kaut ko pavēstīt. Apstākļi iegrozījušies tā, ka esmu spiests to darīt agrāk, nekā biju plānojis. Ir runa par manu vecāko dēlu Kalīdu. Jums jāsaprot, ka nekādas attiecības starp viņu un jums nav iespējamas.

Maida uz mirkli zaudēja valodu. Tūlīt gan atguvusies, viņa vēsi atbildēja:

Jūs taču pats viņu pamudinājāt meklēt manu sabiedrību.

Ko jūs gribat ar to sacīt? Es nevarēju nojaust, ka jūs tik aši bū­siet gatava iet tik tālu. Man nebija skaidra priekšstata par to, cik pa­grimuši ir jūsu tikumi.

Vai tad vēl nosodāmāk nav tas, ka jūs izmantojat paša dēlu, lai piekļūtu mana tēva piezīmēm?

- Nu labi, tad esam nonākuši pie mūsu sarunas otrā punkta.

Viņš sasita plaukstas, un tūlīt atkal parādījās kalpotājs. Hasans

pateica kaut ko arābiski, un vīrietis livrejā nozuda. Piepeši kaut kur no aizmugures uznira Zoselīne. Viņa mierīgi pasveicināja Maidu, it kā šī būtu gluži ikdienišķa sastapšanās, un apsēdās viņai līdzās.

- Mūsu partneri no HOH koncerna jūs jau pazīstat, Hasans paziņoja. Ir runa par darījumu, kurš visiem mums ir ļoti svarīgs.

Mums jānodrošina ūdens piegāde, Zoselīne izmeta, un Ha­sans pavērās viņā, it kā sieviete būtu izdarījusi kaut ko nepiedienīgu.

- Jums, Maida, ir plāns, kurš varētu sniegt mums pieeju lie­liem, vēl neapgūtiem ūdens krājumiem. Sis plāns ir nonācis jūsu īpašumā nelikumīgi. Tādēļ es pieprasu, lai jūs labprātīgi to atdodat.

Atkal iejaucās Zoselīne.

Jūsu tēvs strādāja toreizējās valdības uzdevumā, un viņam labi maksāja.

Tikai tad Maida tika pie vārda.

- Kāpēc tu iedomājies, ka šāds plāns vispār pastāv? Es nekad par to neesmu ieminējusies.

- Šāds plāns pastāv, par to nav šaubu. Šeit iespējams nopirkt un iegūt jebkādu informāciju, tev vajadzētu būt sen to sapratušai.

Šeit iespējams nopirkt un iegūt jebkādu informāciju vai Maida vēl nesen nebija kaut ko dzirdējusi par tirgošanos ar informāciju? Šobrīd gan nebija laika to pārdomāt. Tagad vajadzēja kaut kā izkļūt no sprukām, viss bija atkarīgs tikai no tā, cik veikli viņa pratīs vest sarunas. Visādā ziņā šķita bezjēdzīgi turpināt noliegt plāna eksis­tenci.

Pat ja tā būtu, tev nav nekādu tiesību uz šo plānu un Hasanam arī nav. Jebkurā gadījumā es atsakos to atdot. Ūdens pieder šīs zemes iedzīvotājiem, bet jums ir svarīga tikai peļņa. Es negrasos jums palīdzēt.

- Izklausās milzīgi cēli, Zoselīne indīgā pārākumā notei­ca. Tu tikai esi piemirsusi, ka pazemes ūdeņi nav tik vienkārši aiz­sniedzami. Vajag plaša vēriena tehnisko…

Pietiek! Hasans uzkliedza; kaut kas viņu bija sanikno­jis. Mums nav laika debatēm. īsi un skaidri: Zoselīne ir aizlikusi par jums labu vārdu, un mēs esam ar mieru piedāvāt jums labu cenu par plānu. Desmit miljonus interdolāru. Mēs darām to labprātīgi, man nebūtu grūti likt plānu jums vienkārši konfiscēt. Jūs pateiksiet, kur tas ir noslēpts, citādi atradīsies metodes, kas atraisa cilvēkiem mēli.

Maidai nebija ilgi jādomā: šādā darījumā viņa neielaidīsies nekad, tur neko nemainīja ari piedāvātās summas lielums. Vai viņa tiešām bija tik cēla? Nē, ne jau tur tā lieta — viņa apzinājās, ka gal­venais iemesls ir pavisam cits: tas bija spīts, nepārsūdzama griba pretoties jebkādiem spaidiem. Viņa nebija ar mieru pārdoties.

Maida jau dzīrās noraidīt piedāvājumu, bet laikus vēl ienāca prātā, ka tad viņa tiešām var piedzīvot nepatīkamus brīžus. Gudrāk laikam bija pavilcināt laiku. Viņa gan saprata, ka ilgi tas nebūs iespējams.

- Tas ir tik negaidīti, viņa noteica. Man nedaudz jāapdo­mājas. •

Hasans gandrīz vairs nespēja valdīt nepacietību.

Acīmredzot jūs neapjēdzat situāciju. Mums nav laika, ko izdāļāt. Jums vajag…

Zoselīne viņu pārtrauca.

Par šo darījumu atbildīga ir mūsu firma, un mēs arī dodam naudu.

Viņa piecēlās kājās, un radās iespaids, ka ar savu nepieklājīgo jaukšanos sarunā viņa grib pasvītrot savas tiesības uzstāties kā līdz­vērtīgam E1 Afifu klana partnerim.

Viena stunda, viņa paziņoja. Es dodu tev stundu laika. Esmu pārliecināta, ka atmetīsi savu spītību un nāksi pie prāta.

īsu mirkli Hasans apjucis skatījās Zoselīnē un izgrūda dažus ne­saprotamus vārdus, kas izklausījās pēc aprautām lamām, bet tad tomēr šķita samierināmies ar neizbēgamo. Viņš sasita plaukstas, un atkal mēmi parādījās kalpotājs formastērpā. Viņš saņēma dažus norādījumus, paklanījās un pievērsās Maidai, likdams tai sekot.

Viņu gājienam pievienojās divi kareivji, un tas parādīja pavisam skaidri, ka aizmukt no šejienes nebūs viegli. Arī telpa, kurā Maidu ieveda, nesniedza nekādu bēgšanas iespēju: tas bija šaurs kambaris ar vienu logu, pa kuru varēja saskatīt ar brikšņiem aizaugušu dārza daļu.

Durvis viņai aiz muguras aizslēdza, un Maida palika viena. Viņa pavērās apkārt: telpa bija pilnīgi tukša, tikai vienā stūrī stāvēja daži kopā sabīdīti saliekamie krēsli. Maida pamēģināja atvērt logu, un ar nelielu piepūli tas ari izdevās. Par bēgšanu gan nebija ko do­māt: līdz zemei bija vairāki metri, un mūra siena izrādījās pilnīgi gluda diemžēl ne vēsts no glābjošiem efeju treliņiem, kas līdzīgās situācijās tik lieliski apliecina savu noderību piedzīvojumu filmās. Humora izjūtu tomēr vēl neesmu zaudējusi, Maida nodomāja, kad prātā iešāvās šī doma. Vai nu tā būs, ka neizkulšos no visas šīs ķezas.

Viņa izvilka vienu krēslu un apsēdās. Lai nu kā, bet Maida bija ieguvusi laiku pārdomām. Labākā iespēja laikam bija sākumā izlik­ties, ka viņa pieņem piedāvājumu. Bet kas būs pēc tam? Vai te maz varēja cerēt uz godīgu attieksmi? Viņai taču nebija nekādu spēka līdzekļu, lai piespiestu ar sevi rēķināties. Tiklīdz velnišķīgā HOH koncerna un Afifu klana alianse būs dabūjusi plānu savos nagos…

Maida iztrūkās no saviem prātojumiem… vai tur nebija kaut kāda skaņa? Jā, tā atskanēja no loga puses: kluss klauvējiens. Tagad tur uznira ari tumšs stāvs.

Maida metās pie loga un uz mirkli pārstāja ticēt saviem jutek­ļiem, jo acu priekšā lidinājās Kalīds… Nē, viņš, protams, nelidinājās; viņš stāvēja uz pieslietām kāpnēm un balstījās uz palodzes.

Es visu zinu, viņš pavēstīja. Noklausījos, ko jūs tur runā­jāt. Tu pieņemsi piedāvājumu?

Nekādā ziņā, Maida pateica. To nu tev vajadzētu saprast. Bet varbūt man izlikties…

Kalīds viņu pārtrauca.

Es jau tā domāju, ka nepieņemsi. Izlikties? Nē, pat nemēģini. Mans tēvs ir radis vienmēr panākt savu. Es negribu, lai tev kaut kas notiktu. Es tev palīdzēšu. Tev jātiek no šejienes projām, cik ātri vien iespējams. Nāc, es nogādāšu tevi drošībā. Nokāpšu un, tiklīdz būšu lejā, kāp tu.

Maidai neatlika laika pārdomām, un viņa vienkārši sekoja Kalīda norādījumiem. Trepes sašūpojās, tiklīdz Maida uz tām uzkāpa, un viņa izbīli palika stāvam uz kāda pakapiena, ar abām rokām iekrampējušies citā šķērskokā. Kalīds, kurš vēroja viņu no apakšas, slāpētā balsī mudināja pasteigties, un Maida piesardzīgi turpināja kāpšanu, līdz beidzot atviegloti uzelpoja viņam līdzās. Viņa grasījās kaut ko teikt, bet Kalīds pačukstēja:

Pēc tam! Ašāk, mums jātiek projām.

Kalīds iestūma kāpnes brikšņos, un tad viņi, nesaudzējot drēbes, sāka lauzt ceļu caur krūmiem un agavēm, kas stiepās cilvēka augumā, līdz sasniedza kādu taciņu. Tā viņus izveda pagalmā, kuru acīmredzot izmantoja kā vecu automašīnu stāvvietu. Kreisajā pusē pacēlās brūkošs šķūnis, labajā malā varēja saskatīt ārējā mūra posmu. •

- Tev jābēg, Kalīds paziņoja.

Kā? Maida pakāpās soli atpakaļ, bet tas nekavēja Kalīdu satvert viņu aiz rokas un noturēt.

- Es sagatavoju tev apvidus mašīnu.

Viņš norādīja uz džipu, kas stāvēja šķūni. Atšķirībā no citām mašīnām tas izskatījās braucams.

Bagāžas nodalījumā ir ūdens pudeles, sausā pārtika un ben­zīna kannas. Pēc iespējas ātrāk paņem savas mantas no viesnīcas un brauc ārā no pilsētas rietumu virzienā.

Viņš piegāja pie koka vārtiem mun, kurus Maida līdz tam vēl nebija pamanījusi, un atvilka aizbīdni.

Maida uz mirkli aizdomājās… tāds brauciens vienatnē cauri tuksnesim. Tur varēja rasties visādi šķēršļi.

Mani neaizturēs?

Esmu sagādājis tev arī caurlaidi, Kalīds iespieda viņai saujā plānu mapīti. Tur ir arī apvidus karte, kurā iezīmētas trases, kas ved ārā no pilsētas. Bēgļu straume jau sakustējusies. Pamatīgs haoss, visi mēģina izkļūt no pilsētas. Tev tomēr derētu mazliet vēl nogaidīt un tikai tad doties ceļā. Vislabāk noliec mašīnu kādā blakusiela un sagaidi tumsu.

Tu nebaidies? Maida pajautāja. Kas notiks, ja kādam ienāks prātā, ka esi man palīdzējis?

Kalīds mirkli vilcinājās. Tad viņš atbildēja:

Neviens man neko nepierādīs. Apģērbu es apmainīšu.

Viņš norādīja uz savu saplēsto formastērpu un mirkli pat pa­smaidīja.

Protams, tavu bēgšanu pamanīs ne vēlāk kā pēc pusstundas, bet tad vairs nevienam nebūs laika pētīt šo lietu tuvāk. Mūsu ģime­nes bēgšana no pilsētas ir sagatavota, mēs izmantosim savu privāto lidmašīnu. Izlidojam jau šovakar. Patversimies vietā, kur varēsim nogaidīt. Joprojām ceram, ka spridzekļi sagraus tikai izpriecu kvar­tālu un Vecpilsēta tiks saudzēta. Tad mūsu uzdevums būs atjaunot pilsētu un gādāt, lai tā nekad vairs nenonāk svešu varu ietekmē.

Kalīds aizvien vēl turēja Maidas roku, nu viņš pievilka Maidu tuvāk un noskūpstīja. Pirmajā brīdī viņa mēģināja vairīties, bet tad ļāva viņam vaļu. Acīs tam bija asaras, un Maidai sametās viņa žēl. Viņa nespēja uz Kalīdu ļaunoties, ģimenes saites šeit tomēr bija tik ciešas, ka katrs varēja tajās bezcerīgi sapīties.

Maida teju vai fiziski juta, kā viņas dusmas uz Kalidu izkūp. Viņa gandrīz jau maigi pajautāja:

Varbūt paliksi kopā ar mani? Mēs varētu bēgt ar šo mašīnu

kopā.

Vēl neizrunājusi līdz galam, viņa jau saprata, ka šis priekšlikums paliks tikai romantisks sapnis.

Neiespējami, Kalīds piesmakušā balsī izspieda. Viņš mēģināja savaldīties un palaida Maidu vaļā.

- Es esmu armijas virsnieks, mans tēvs ir mans virspavēlnieks. Nē, tas ir neiespējami.

Es tiešām ticu, ka tu nespēj rīkoties citādi, Maida noteica, Viņa runāja vairāk ar sevi nekā ar Kalīdu. Viņa piegāja tam klāt un vēlreiz ielūkojās Kalīda tumšajās, izteiksmīgajās un tagad tik skumīgajās acīs.

- Paldies, viņa to noskūpstīja. Dzīvo vesels un pieskati sevi. Nu Kalīds apņēmīgi pagriezās, atvēra čīkstošās džipa durvis un

pamāja Maidai, lai viņa kāpj iekšā. Viņa tikai pavirši uzmeta acis sadales dēlim un svirām, vadības sistēma bija mazliet neierasta, bet viņa tika galā. Atslēga jau bija iebāzta, viņa to pagrieza, un motors tūlīt ierūcās. Maida atlaida bremzi un piesardzīgi nospieda gāzes pedāli. Auto sakustējās. Bija jāpapūlas, lai izstūrētu to cauri šaura­jiem vārtiem, un, kad viņa atskatījās, tie jau bija ciet.

Aiz muguras nupat bija palicis svarīgs viņas mūža posms.

Laiku tiešām nedrīkstēja zaudēt. Maida mirkli apsvēra, vai labāk neatteikties no apstāšanās pie viesnīcas, bet aši šo domu atmeta: Istabā bija palicis šis tas, no kā negribējās gluži tāpat vien atteikties, un galu galā viņa taču nevarēja tur atstāt visu kāroto plānu. Maida uzmeta skatienu pulkstenim: viņai atvēlētā stunda vēl nebija galā, un tātad varēja cerēt, ka viņu vēl neaizturēs.

Lai gan viesnīcas teritorija tieši piekļāvās pils apkārtnei, un ceļā uz turieni Maidai nevajadzēja šķērsot lielākas ielas, viņa tomēr ievēroja, ka pilsētas iemītnieki ir ļoti uztraukušies. Garām steidzās daudzi ar somām un saiņiem apkrāvušies ļaudis, grupās vai vie­natnē. Tātad ari viņai ar gudru ziņu vajadzēja aprobežoties tikai ar nepieciešamāko.

Izskatījās, ka viesnīcā gandrīz neviena vairs nav. Tikai aiz mājas stūra viņa pamanīja kādu vecāku viru uz soliņa; tas apātiski rau­dzījās kaut kur sev priekšā.

Jo labāk, tātad nebūs jāatbild uz liekiem jautājumiem… Pirmīt viņa jau prātoja, vai tik kāds neziņos E1 Afifa ļaudīm uz pili par viņas aizbraukšanu.

Pasteigties tomēr vajadzēja jebkurā gadījumā. Seifs šķita ne­skarts, tie daži dokumenti un rotaslietas, ko viņa tur glabāja, aizvien vēl bija turpat. Viņa sarausa visu to kopā un iegrūda savas rokas­somiņas sānu nodalījumā. Tad viņa iepakoja ari dažus tualetes pie­derumus un vienkāršākus apģērba gabalus. Visbeidzot viņa aizjo­ņoja līdz dekoratīvajai akai un atviegloti uzelpoja, kad ieraudzīja tur noglabātos papīrus neskartus guļam turpat, kur viņa bija tos atstājusi.

Maida atstāja viesnīcas teritoriju caur sānu vārtiņiem, un ne­viens nelikās par viņu zinis. Jau sēžot mašīnā, viņa konstatēja, ka viņas palīgs blakus citām kartēm uz līdzbraucēja sēdekļa ir nolicis ari pilsētas plānu, kurš labi ļāva šeit orientēties.

Jau iepriekš nojaustais apstiprinājās. Galvenajās ielās valdīja dzīva satiksme. Cits citam traucēja ne tikai auto un motocikli, bet arī vienkāršākie vietējā parauga satiksmes līdzekļi, sākot ar ēzeļu pajūgiem un beidzot ar visādiem avārijas stumjamajiem, kas variējās no riteņotiem lielveikalu iepirkumgroziem līdz pakām un sai­ņiem piekrautiem bērnu ratiņiem. Katrs lauza sev ceļu cauri vispā­rējam haosam, un neviens nepievērsa nekādu vērību Maidai un viņas džipam. Jautājums bija tikai, kā tikt uz priekšu. Maida nesau­dzīgi darbināja autotauri, lai pasteidzinātu atpalicējus pamukt malā.

Pagāja divas stundas, līdz viņa veica netālo gabaliņu līdz pilsētas robežai, un tur iznāca pārvarēt vēl vienu sastrēgumu, proti, pilsētas vārtus, pa kuriem visai satiksmei bija jāizlien kā diegam caur adatas aci. Viņā pusē gan šķēršļi mazinājās, ceļš kļuva platāks, un katrs, kurš bija izspriedies cauri, varēja kāpināt ātrumu. Kādu brīdi Maida labi tika uz priekšu.

Diemžēl prieks nebija ilgs. Ceļš gan nešaurinājās, bet, tiklīdz abpus tam aizmugure palika pēdējās mājas un satiksmes straume izkļuva plašumā, gar malām aizvien vairāk savu varenību izpauda smiltis. Maida gandrīz iestrēga savā mēģinājumā apsteigt virtenē iesietu nastu nesēju dzīvnieku rindu.

Tā nu apmēram stundas laikā viņa kā pa ciņiem pavirzījās dažus kilometrus uz priekšu, tad spēji satumsa, Maida vairs īsti nespēja saskatīt ceļu, un atlika tikai pusakli vilkties pārējiem nopakaļ. Pēc kāda brīža debesīs uzlēca mēness, un, jo augstāk tas kāpa, jo gaišāka kļuva tā gaisma. Maida spēja saskatīt kaut ko tālāk un atkal jutās drošāka braucēja.

Tad atkal iezīmējās kaut kāds šķērslis, drusku tālāk atkal satik­sme sablīvējās. Maida pamanīja, ka dažas automašīnas pamet trasi un dodas tuksnesī. Viņa atcerējās, ka ari viņas džipam ir četrriteņu piedziņa viņa taču bija ievērojusi sviru, un tagad piesardzīgi pa­stūma to uz priekšu… šķita, ka mainījās tikai motora troksnis.

Kamēr Maida vēl apsvēra, vai novirzīties no ceļa, viņa jau atkal bija nokļuvusi sastrēgumā. Ne mazākās iespējas pavirzīties uz priekšu. Tālāk viņa pamanīja sarkanu gaismu, un tad arī atskanēja rejošas šāvienu zalves. No turienes skriešus tuvojās vairāki vīrieši, kas laikam tīkoja sagrābt autotransportu, jo Maida ieraudzīja, ka divdesmit metrus tālāk viņi izdzina cilvēkus no izskatā diezgan sta­bilas kravas automašīnas. To vietā iekāpa uzbrucēji. Bandīti vai kareivji? No sāniem uznira vēl viena grupa, četri stāvi tumšos ap­metņos vēzēja mašīnpistoles, un viens ar stobru jau rādīja viņas vir­zienā.

Maidas džips bija iesprūdis starp pilnīgi dažādiem braucam­rīkiem, priekšā stāvēja zirgu pajūgs, un dzīvnieki nemierīgi mīņājās. Bruņotie vīrieši tuvojās, un viens izšāva ložu kārtu. Zirgi, kas laikam bieži gan nebija jūgti ratos, satrūkās un rāvās uz priekšu. Kučierim izdevās paraut tos sāņus, izvairoties no sadursmes ar priekšā stāvošo motociklu. Rindā radās robs, un Maida nelaida garām iespēju. Viņa nospieda gāzes pedāli, parāva stūri pa kreisi un ietriecās ceļ­malas smiltīs. Aiz muguras rībēja šāvieni, un Maida saklausīja, kā sašķīst pakaļējais stikls. Viņa trenca mašīnu pilnā ātrumā, zinot, ka tas dod vislielākās cerības neiestigt smiltājā.

Šāvieni apklusa, ceļš ar iestrēgušo automašīnu lērumu palika tālu aizmugurē. Maida aizvien vēl trakā ātrumā traucās pa smilšu klajumu un, beidzot riskējusi pamest skatienu atpakaļ, ieraudzīja tikai pašas saceltās smilšu vērpetes, kas stiepās līdzi kā stāvi aiz­mugures spārni. Viņa bija drošībā, tomēr neuzdrīkstējās apstāties; bija bail pēc tam vairs neizrauties no smilšu gūsta.

Tā nu viņa uz labu laimi turpināja braukt tālāk, aizvien dziļāk nezinamajā, jo vairs nebija ne jausmas, kur viņa šobrīd atrodas. Pēc kāda brīža mašīna sāka lēkāt un kratīties, un Maida steigšus pie­bremzēja smilšu vietā zem auto bija klinšaina pamatne. Atpakaļ pamestais skatiens liecināja, ka viņa ir diezgan patālu no ceļa. Bei­dzot varēja apstāties un apdomāties.

Sākumā Maida vienkārši sēdēja mašīnā. Viņa dziļi elpoja, lai nomierinātos. Joņojošais pulss palēnam pierima.

Maida atvēra durvis un izkāpa. Pirmām kārtām viņa pārliecinā­jās, vai tiešām ir viena. Aizmugurē stiepās līdzens smilšu klajums ar dažām kāpām, kuras viņa bija apbraukusi. Priekšā slējās tumšs ma­sīvs pauguru virkne. Šie silueti, kas melni iezīmējās pret zvaig­znēm nosēto debesi viņa tos pazina! Tepat garām viņa lidoja lidlaivā kopā ar Kalīdu un Salāhu. Ja viņa tagad stūrēs tieši uz klinšu ierobu labajā pusē, tad būtu jānonāk pie aizas un alas, kuru rādīja Salāhs.

No šīs prātošanas Maidu izrāva stipra benzīna dvaka. Viņa stā­vēja pie džipa priekšgala, un vējš pūta no aizmugures… Neko labu tas laikam nenozīmēja… Varbūt viņa tomēr nav izsprukusi gluži sveikā? Maida aizgaja līdz mašīnas pakaļgalam, nogūlās smiltīs… Tumsā neko īsti nevarēja saskatīt, bet viņa dzirdēja ašu pilēšanu…

Maidas apmierinātā noskaņa spēji pārtapa nemierā: lodes bija sacaurumojušas benzīna tvertni, un tas nozīmēja, ka viņas bēgšana ir piedzīvojusi neveiksmi.

Maida neizlēmīgi stāvēja pie sava braucamā un jutās tik bezpa­līdzīga kā vēl nekad. Tad uzradās doma: varbūt vēl iespējams nobraukt kādu gabaliņu… tad viņa varētu sasniegt sava tēva veco nometnes vietu tur galu galā vēl atrodas viņa atstātie krājumi. Savāda sakritība: tie tagad lieti noderēs viņa meitai!

Maida iekāpa mašīnā, piesardzīgi piedeva gāzi. Sakumā šķita, ka motors nepielēks, tas tikai grabināja un tarkšķēja, bet tad brau­camais tomēr izkustējās no vieta. Maida uzmanīgi nospieda gāzes pedāli, mašīna lēni uzņēma gaitu viņa virzījās uz jau zināmo ieleju.

Katru šā brauciena minūti viņu mocīja raizes, ka tas varētu beigties priekšlaicīgi, tomēr veiksme bija viņas sabiedrotā: Maida bez grūtībām sasniedza klinšu pārkāri, kas veidoja stāvu jumtu virs nometnes vietas, un viņai pat izdevās novietot savu auto aiz klintīm, kas padarīja to neredzamu no tālienes.

Vai viņa bija tikusi diezgan tālu no pilsētas, lai būtu pasargāta arī no sprādzienu draudiem? Cik plašs būs postījumu loks? Nu viņa atcerējās piezīmi, kuru Kalīds pēdējās sarunas laikā izmeta gluži starp citu… viņējie atradīsies «pietiekami tālu no sprādzienu cen­tra» izklausījās, ka viņš ir diezgan informēts, lai spētu to noteikt. Bet cik tālu bija šis «pietiekami tālu»? Maida nolēma vienkārši paļauties uz to, ka viņa šeit būs drošībā.

Viņa apzinājās, ka vajadzēs pavadīt šajā nomaļajā tuksneša nostūrī vairākas dienas, varbūt pat ilgāku laiku. Tomēr šķita, ka vismaz pagaidām ir izdevies izbēgt no nelaimes, tātad nebija iemesla piktoties uz likteni.

Sasteigtās bēgšanas spriedze aizvien vēl turēja Maidu savā varā, un tikai pamazām viņa atguva savu parasto nosvērtību. Sī bija pār­dzīvojumiem pārpilnākā viņas mūža diena, un tagad, kad uztrau­kums noplaka, viņa sajuta izsalkumu un milzīgu nogurumu. Viņa izvilka dažus raušus no iepakojuma, kuru pirmīt bija sagatavojusi atpūtas brīdim, un uzdzēra tiem pāris malku ūdens. Pēc tam no­laida blakussēdētāja sēdekli, uzklāja tam dažus apģērba gabalus no savas somas, un, lai gan guļvieta nešķita diez cik ērta, jutās ar to puslīdz apmierināta.

Viņa vēlreiz izlīda no mašīnas un pavērās apkārt: vietai piemita tāds kā mājīgums, šeit viņa jutās drošībā: vai tad kāds viņu šeit va­rētu traucēt? Pēdējais skatiens augšup uz zvaigžņoto debesi tik ne­aprakstāmu krāšņumu viņa vēl nebija redzējusi. Nepazīstamie debess ķermeņi izstaroja nomierinošu gaismu. Tādu, kam bija sakars ar stabilitāti un mūžību.

Maida ielīda sava pagaidu guļvieta un drīz iemiga dziļa pagu­ruma miegā bez sapņiem.