Kiberpilsēta Dienvidi

3

BlJA VĒL AGRS, deviņi no rīta. Maida nupat bija atgriezusies savā istabā pēc brokastīm, kuras ieturēja kādā no tuvākajām spēļu zālēm, un tagad nedaudz svārstīgi lūkojās laukā pa logu. Pēc neil­gām pārdomām viņa atkal izvilka tēva vēstules un sameklēja lapu ar viesnīcas adresi. Viņa atzīmēja to savā blopskrīnā. Tad viņa atkal novietoja vēstules paslēptuvē zem seifa.

Atstājusi savu istabu, Maida ātrgaitas liftā nobrauca lejup vesti­bilā. Tur viņa apsēdās pie kāda uzziņu automāta un pieprasīja pilsētas plānu. Viņa jau bija to gandrīz gaidījusi: plāns aptvēra tikai vienu pil­sētas daļu, proti, izpriecu kvartalu. Viņa tomēr uzsita uz klaviatūras to adreses daļu, kas šķita pilsētas rajona nosaukums, un nekavējoties saņēma atbildi: nav informācijas. Tad viņa pamēģināja samazināt mērogu, cerot iespiest ekrānā lielāku pilsētas daļu, bet tas izrādījās tikpat neiespējami kā sāniski pabīdīt plānu Vecpilsētas virzienā.

Baidos, ka jums tas neizdosies.

Viņai aiz muguras stāvēja melnīgsnējs maza auguma vīrietis fantastiskā formastērpā.

Maida atskatījās.

Ko jums vajag?

Vēlos jums palīdzēt, kalpotājs atbildēja. Iztikšu bez jūsu palīdzības, Maida rupji atcirta, un nelūg­tais palīgs nozuda.

Sekundi vēlāk viņai līdzās uzradās cits vīrietis, šoreiz baltais tumšzila uzvalkā ar zeltītiem atlokiem.

Lūdzu piedošanu, manam kolēģim bija vislabākie nodomi. Es atvainojos. Tomēr viņam ir taisnība, jūs tiešām velti zaudējat laiku. Tūristus nelaiž ārpus turistu kvartāla. Tas arī viss, ko jums gribēju norādīt.

Pēc visa spriežot, jaunais sarunu biedrs bija pirmītējā priekš­nieks, viņš runāja uzsvērti pieklājīgi, bet vienlaikus arī noteikti un pašpārliecināti. Maidu nedaudz mulsināja kas cits: savos neveiksmī­gajos pūliņos izdabūt kaut ko no automāta viņa aizsedza monitoru ar savu augumu, un neviens nevarēja redzēt, ar ko viņa nodarbojas. Ka tad šis varēja zināt…?

Maidai šķita, ka iekšienē ieskanas trauksmes signāls. Viņa uz­smaidīja blakus stāvētājam un ierunājās:

Man šeit ir pierakstīta kāda adrese, tai it kā vajadzētu būt jau­kai viesnīcai Vecpilsētā. Klasiskaja stilā. Es labprāt to apskatītu.

Es esmu portjē, vīrietis paskaidroja. Nāciet, es palukošu, vai varu jums palīdzēt.

Viņš pavadīja Maidu līdz letei ar marmora apšuvumu un piedā­vāja apsēsties kādā augstkāju krēslā, kas rindojās gar letes malu. Ka­mēr viņš apgāja pulti, lai ieņemtu savu vietu pretējā pusē, Maida paspēja paliekties uz priekšu un uzmest skatienu monitora ekrā­nam. Tik tiešām: tur bija redzams tāds pats pilsētas plāns, kādu pir­mīt viņai izsniedza uzziņu automāts. Aizdomas bija apstiprinājušās, sēžot pie pults, varēja kontrolēt viesus un pārbaudīt, ko tie tur dara.

Portjē bija apsēdies un pajautāja: Kur tad šī viesnīca atrodas?

Maida atvēra savu blopskrīnu un izburtoja adreses pēdējo vārdu. •

Man liekas, te domāta pilsētas daļa. Cik nu es varu atšifrēt, to sauc Bīrelsalama.

- Agrāk bija rajons ar šādu nosaukumu. Bet nedomāju, ka tur vēl ir palicis pāri kaut kas no vecajām ēkām. Toreiz kara laikā lie­lākā daļa Vecpilsētas tika sagrauta. Tagad tur ir tikai dažas primitī­vas, no mala ķieģeļiem celtas mājas.

Būtu tomēr interesanti apskatīt to, kas vēl saglabājies, Maida ieminējās.

Portjē atmeta ar roku it kā atgaiņādamies.

- Tūristiem tur nekā saistoša nav, viņš kategoriski paziņo­ja. Starp citu, viss ari stipri zem starptautisko standartu līmeņa. Ja gribat redzēt kaut ko no Vecpilsētas, es jums ieteiktu digitālo pano­rāmu tepat kiberparkā. Tur jūs atradīsiet pilnīgi precīzu rekonstruk­ciju visam, kas tagad sen sabrucis vai arī nopostīts. Varēsiet ne tikai aplūkot pilis no ārpuses, bet arī ieiet tajās un apbrīnot visus iekštelpu dārgumus.

- Mani interesē nevis optiskās ilūzijas, bet īstenība.

- Nu saprotiet taču: tur viss gāžas un brūk, apmeklētājiem tas ir bīstami. Visas agrākās reprezentācijas celtnes ir drupās. Dažās ir iemitinājušies tie, kas tur dzīvoja vēl pirms kara un pēc tam vēlējās atgriezties savās sagrautajās mājās. Daudzi strādā zemākos amatos mūsu uzņēmumos. Bet ir arī lērums bezdarbnieku ar šaubīgu nodarbošanos.

Jūs liekat man saprast, ka mani tur varētu aplaupīt?

- Tas nu varbūt ari gluži tā nebūs, tomēr ar visādiem apgrūti­nājumiem jārēķinās. Jūs radīsiet ievērību, vecajā pilsētā svešie nerā­dās. Ari jums tur nekas nav meklējams, šī vispār ir pirmā reize, kad kāds izsaka šādu vēlēšanos. Ļaudis, kas apmeklē Kiberpilsētu, par tādām lietām neinteresējas, viņi grib iepazīt šejienes īpašās atrak­cijas.

Maida negrasījās tik viegli padoties.

Bet mani Vecpilsēta interesē. Vai tad nebūtu iespējams dabūt īpašu atļauju?

Tagad kalpotājs vairs necentās slēpt savu īgnumu.

Tūristiem nekādas īpašas atļaujas nepienākas, mēs nevaram uzņemties atbildību.

Jābūt taču kaut kādai varas iestādei, kas ir pilnvarota to darīt.

- Mēs esam varas iestāde, portjē paziņoja, un viņa balss kļuva cieta. Mēs izsniedzam visus papīrus, gādājam par sabiedrisko kār­tību un organizējam veselības aizsardzību. Ja kārtojams kaut kas tāds, kas ietilpst valsts kompetencē, tad jums ir jāvēršas pie mums.

To jau es tagad daru, Maida iebilda. Es lūdzu jūs piešķirt man atļauju apmeklēt Vecpilsētu.

- Labi, es pamēģināšu, portjē tagad runāja tonī, kādā mēdz runāt ar nesaprātīgiem bērniem. Bet īpaši neceriet. Mēs darām visu, lai piedāvātu saviem viesiem vislabāko. Visa jaunā pilsētas daļa ir domāta tam, lai jūs varētu piepildīt savas vēlmes, un šeit ir atrakcijas, kas citur nav atrodamas. Es nespēju saprast, kāpēc jūs tik uzstājīgi gribat apmeklēt sagrauto pilsētas daļu. Bet, ka jau teicu, es centīšos izgādāt īpašu atļauju. Kāds ir jūsu istabas numurs? Jūs sa­ņemsiet atbildi.

Maida pateicās. Atstājot viesnīcas halli, viņa aizprātojās, vai rīkojusies pareizi. Kas nu tur sevišķs, ka apmeklētājs grib apskatīt senas, vēsturiskas pilsētas vēsturisko centru. Tomēr portjē, nerau­goties uz visu māksloto pieklājību, skaidri parādīja, ka viņas vēlē­šanās ir pārmērīga. Galu galā tā nu nav mana problēma, Maida sev paziņoja, kādēļ man par to lauzīt galvu? Tā viņas bažas aši vien izklīda.

Kā pavadīt dienu? Īstenībā virtuālās izrādes Maidai jau bija ap­nikušas, un viņa nolēma pameklēt citas iespējas. Atgriezusies pie informācijas automātiem, viņa pieprasīja šodienas programmas pārskatu. Līdzās dāsnam virtuālo pārdzīvojumu teātra piedāvāju­mam tika afišētas arī daudzas citas izklaides: azartspēles, boksa cīņas, cirks, kā arī šis tas neparastāks, piemēram, ekskursija uz internēto nometni, kur turēja kara noziedzniekus, vai ari paraugcīņas, kurās cilvēku kārtas atlēti cīnījās ar robotzvēriem. Šajā klāstā Maida uzgāja ari aicinājumu piedalīties šodien paredzētajā kara noziedz­nieku tiesas sēdē. Turpat bija sniegtas dažas ziņas par šīs dienas apsūdzēto, kas pievērsa viņas uzmanību. Šim vīram savulaik bija darīšana ar zinātniskajiem un tehniskajiem viesstrādniekiem, un tiesas sēdē bija paredzēts pievērsties arī to liktenim. Lai gan tajā, ko Maida līdz šim bija dzirdējusi un redzējusi par tiesas procesiem pret agrākā režīma pārstāvjiem, netrūka arī atbaidošu detaļu, varēja taču gadīties, ka šajā pēcpusdienā viņai izdodas kaut ko uzzināt par savu tēvu.

Kara noziedznieku process. Akta numurs

3331/244

Izrādes vadītājs: Dāmas un kungi, ieņemiet vietas, tiesas sēde var sāk­ties. Lūdzu, ievērojiet klusumu… lūdzu, klusumu. Atgādinu, ka ienest dzē­rienus skatītāju zālē ir aizliegts. Lūdzu, uzmanību.

Apsūdzētais šeihs Mahmūds el Hamūda, kādreizējais īpašo uzdevumu nodaļas vadītājs Agibas drošības dienestā, bija iekļauts visvairāk meklēto personu sarakstā ar 67. kārtas numuru. Viņu apcietināja četrus mēnešus pēc kara, kad viņš mēģināja nelegāli atgriezties savā dzimtajā zemē no kai­miņvalsts, uz kuru bija aizbēdzis.

īpašo uzdevumu nodaļas priekšniekam savulaik tika uzticēta visdažā­dāko darbību veikšana, kas uzskatāmas par neatbilstošām starptautisko tiesību normām. Atsevišķa joma viņa pārziņā bija ar zinātni un tehniku saistītie ārkārtas pasākumi, kas nepārprotami atzīstami par starptautisko līgumu pārkāpumiem, piemēram, kodolsintēzes darbu izvēršana, pato­gēno materiālu izstrāde, psihogēno ieroču radīšana un klonu audzēšana īpašā nolūkā, kas uzskatāma par nepieļaujamu darbību un tika par tādu uzskatīta jau tolaik.

Par apsūdzētā identitāti nav šaubu, un arī viņš pats, starp citu, to ne­apstrīd. Šīs pārbaudes protokoli ir tiesas rīcībā. Lietas apstākļu noskaidro­šanu īpaši apgrūtināja datu slepenība un aplūkojamā materiāla specifika. Arī šoreiz ir iespējams izskatīt tikai daļu no izvirzītajām apsūdzībām, tātad apsūdzētais jebkurā gadījumā arī pēc procesa paliks apcietinājumā. Viņa veselības stāvoklis ir labs, un viņš spēj sekot procesa gaitai ar skaidru apziņu.

Jautājums tiesai: vai pirmstiesas izmeklēšana ir apstiprinājusi starptau­tisko institūciju iesniegtos apsūdzības punktus un process var sākties?

Prokurors: Līdz šim iesniegto materiālu ir pietiekami, lai noskaidrotu lietas apstākļus un pierādītu apsūdzētā vainu. Šajā prāvā tiks izskatīti ne tik daudz starptautisko tiesību pārkāpumi, cik ar tiem saistītā cilvēku no­laupīšana, brīvības atņemšana un slepkavība.

Izrādes vadītājs: Tādā gadījumā es dodu vārdu tiesas priekšsēdētājam Dr. Larsam Hendriksenam.

Tiesnesis: Tautas vārdā un kalpojot taisnīgas tiesas principam, paslu­dinu tiesas procesu par atklātu. Lūdzu nolasīt apsūdzību.

Sekretārs: Likumpārkāpumi, par kuriem atbildīgs apsūdzētais, sniedzas gandrīz desmit gadus senā pagātnē pirms kara. Ir pierādījumi, ka kopš tā laika Agibas Republikā ir apzināti ignorētas SZK (Starptautiskās zinātnes komisijas) direktīvas. Sākumā nelegālās aktivitātes noritēja slepus, bet vēlāk ar provokatīvu atklātību, kas beigu beigās arī noveda pie Atlantijas savienības ultimāta un tālākā karagājiena.

Tā kā tolaik vēl mazattīstītās valsts zinātniskais un tehniskais poten­ciāls bija nepietiekams, tika pieaicināti speciālisti no visas pasaules, kuri padomnieku statusā sekmēja atpalicības likvidēšanu, kas arī dažās jomās izdevās un radīja starptautiski bīstamu situāciju. Šo notikumu attīstības fonā tad arī jāaplūko apsūdzētā noziegums: kad starptautiskais stāvoklis saasinājās un bija jārēķinās ar apvienotā karaspēka iebrukumu, valdības dienestā esošos ārzemju zinātniekus un tehniķus internēja. Kopš tā laika no viņiem vairs nav ne miņas. Apsūdzība pierādīs, ka viņus nelikumīgi turēja apcietinājumā un nodarbināja spaidu kārtā. Kara jukās, kad galvas­pilsētai draudēja ieņemšana, viņi esot ar neskaidru mērķi evakuēti. Apsū­dzība sniegs pierādījumus, ka viņus iedzina kādā bunkurā un tur nonāvēja ar indīgu gāzi. Neilgi pēc tam šo apkārtni bombardēja sabiedroto aviācija, un tādēļ, atskaitot dažus nedegošus priekšmetus, nav izdevies atrast nekādas noslepkavoto atliekas. Šī akcija tika veikta pēc šeiha Mahmūda el Hamūdas rīkojuma, kurš šādi, visticamāk, vēlējās atbrīvoties no visiem lie­ciniekiem, kas varētu vēstīt par aizliegtajām zinātniski tehniskajām aktivi­tātēm Agibas Republikā. Par to viņš tagad tiek apsūdzēts.

Tiesnesis: Iesākumā apsūdzētajam ir tiesības sniegt procesuāla rak­stura paziņojumu. Vārds apsūdzētajam.

El Hamūda: Es paziņoju, ka esmu nevainīgs man izvirzītajā apsūdzībā. Es vienmēr esmu darbojies savas tēvzemes labā, it īpaši veicinot zinātnes attīstību un mūsu tehnikas modernizāciju. Šie panākumu vainagotie cen­tieni tika labvēlīgi novērtēti ne tikai mūsu valstī, tie izpelnījās arī manu Eiropas un Amerikas kolēģu atzinību. To apliecina aizstāvības rīcībā esoši lietišķie pierādījumi: starptautisko institūciju piešķirtās balvas un atzinī­bas raksti par manu darbu. Bez tam man neviens vēl nav atņēmis No­pelnu ordeni, kuru Starptautiskā komiteja saprašanās veicināšanai starp tautām piešķir par darbību, kas vērsta uz miera stiprināšanu pasaulē.

Tiesnesis: Apsūdzētais varētu izteikties īsāk viņa personālijas ir norā­dītas apsūdzības raksta pielikumā.

El Hamūda: Tad vēl es gribētu piebilst, ka manas darbības jomu ap­raksts, kuru pirmīt sniedza tiesneša kungs, ir nepilnīgs; man bija uzticēts gādāt arī par medicīnu, ieskaitot jaunu medikamentu izstrādi un plašu vakcinācijas programmu, par hidrotehniku, ūdensvadu un kanālu būvi, jaunu atradņu apguvi, kā arī vides un klimata aizsardzību. Tiesneša kungs apzināti aprobežojās ar tā dēvētajām kutelīgajām nozarēm. Mēs turpinā­jām sarunas par šo tēmu un bijām jau tuvu visas puses apmierinošam risi­nājumam, kad Atlantijas savienības militārā agresija aprāva mūsu mier­mīlīgo centienu īstenošanos. Ar šādu vienpusīgu redzējumu šeit acīm­redzot grib noskaņot sabiedrisko domu pret mani, un tādēļ es asi protestēju pret šādiem zemiskiem trikiem…

Tiesnesis: Es aicinu apsūdzēto izraudzīties vārdus, kas būtu atbilsto­šāki augstās tiesas godam.

El Hamūda: Neviens nevar aizliegt man runāt patiesību. Par īpaši apkaunojošu es atzīstu no zila gaisa grābto apsūdzību. Man vienmēr ir bijušas labas, pat draudzīgas attiecības ar mūsu kolēģiem no ārzemēm. Ne murgos man nenāktu prātā viņiem kaut kā kaitēt, kur nu vēl tīkot pēc viņu dzīvības. Gluži otrādi, es pastāvīgi tiem palīdzēju un vēl pēdējās pirmskara dienās darīju visu, lai viņus pasargātu. Varu to pierādīt ar sagla­bāto saraksti, kuru man tomēr…

Tiesnesis: Tuvāk pie lietas, tuvāk pie lietas.

El Hamūda: Man ir lietiskie pierādījumi, un varu pamatot patiesos lie­tas apstākļus arī ar liecinieku izteikumiem. Tas taču nevarētu būt mazsva­rīgi šā procesa ietvaros. Pilnīgi neatkarīgi no tā es tomēr apstrīdu jebkādu šīs tiesas kompetenci un pieprasu nekavējoties mani atbrīvot.

Tiesnesis: Es noraidu šo apgalvojumu. Šī tiesa leģitīmi veic savu uzde­vumu atbilstoši starptautisko tiesību normām. Sākam pierādījumu izska­tīšanu.

Izrādes vadītājs: Aizstāvja kungs vēlas sniegt īpašu paziņojumu. Vārds aizstāvja kungam.

Aizstāvis: Tas tiesa, ka Agibā tika veikti pētījumi dažās tehnikas noza­rēs, kurus atzīst par starptautiski aizliegtiem, lai gan dīvainā kārtā tā dēvētās lielvaras pilnīgi atklāti darīja to pašu un turpina darīt vēl tagad. Ir vesela rinda atzītu firmu, kas, neizjūtot nekādu varas iestāžu pretestību, pilnīgi netraucēti piegādāja aizliegto preču indeksā minētas mašīnas un materiālus. Līdz pat šim brīdim nav atradies neviens, kurš uzdrīkstētos izvirzīt apsūdzību un likt pie kauna staba šo nepārprotamo noziegšanos pret starptautiskajām tiesībām, tāpat kā neviena tiesa nav izskatījusi šos kliedzošos likuma apiešanas gadījumus. Tā kā šīs prāvas iznākums ir prin­cipiāli atkarīgs no atšķirībām likuma traktējumā, es aicinu tiesu atlikt pro­cesu līdz brīdim, kad strīdīgais jautājums būs noskaidrots.

Tiesnesis: Cilvēku nolaupīšana un slepkavība ir noziegums pilnīgi neatkarīgi no importa nosacījumiem un citiem starptautisko tiesību formālajiem jautājumiem. Starp citu, apsūdzētā izvirzītie jautājumi jau sen ir atbildēti. Tātad prasība tiek noraidīta. Es aicinu beidzot ķerties pie lietas.

Izrādes vadītājs: Lūdzu aicināt pirmo liecinieku.

Sekretārs: Aizstāvības izsauktais liecinieks ir Abs el Bāsits, apsūdzētā kolēģis drošības birojā. Viņa pienākums bija aprūpēt ārzemju speciālistus, zinātniekus un tehniķus, par kuru likteni ir runa šajā procesā.

Aizstāvis: El Bāsita kungs, tieši pirms kara jūs bijāt saistīts ar minēta­jiem speciālistiem.

Abs el Bāsits: Man bija ar viņiem darīšana, lai arī netieša. Es biju prak­tikants, kam ar laiku vajadzēja kļūt par štata darbinieku biroja kadru daļā. Bet tiktāl nenonāca.

Aizstāvis: Kādi bija jūsu darba pienākumi?

Abs el Bāsits: Galvenokārt man vajadzēja uzturēt kārtībā kadru anke­tas, lai tur viss atbilstu pēdējām pārmaiņām. Tad vēl es biju atbildīgs par apkalpošanas lietām, par viesu aprūpi: izmitināšanu, transportu un savlai­cīgu honorāru pārskaitīšanu par viņu darbu. Vēl man vajadzēja pieskatīt, lai tulkošanas automāti atbilstu jaunākajām prasībām, tie man reizēm sagādāja nepatikšanas…

Aizstāvis: Ārzemju speciālisti dzīvoja viesnīcā «Austrumu apelsīns» pilsētas nomalē, un katru dienu viņus nogādāja darbā ar autobusu. Nekas šajā ziņā nemainījās arī pēdējās dienās pirms karadarbības sākuma?

Abs el Bāsits: Gandrīz visi mājoja «Austrumu apelsīnā», tikai daži bija sev pagādājuši dzīvokļus pilsētā. Tie parasti brauca uz darbu ar takso­metru augstāko tehnoloģiju nodaļa atradās Tehniskajā augstskolā. Pēdējās dienās, kad vajadzēja rēķināties ar uzbrukumu, institūtus slēdza, un zinātnieki palika savās mājvietās, kuras viņi nedrīkstēja atstāt.

Aizstāvis: Kur tolaik uzturējāties jūs pats?

Abs el Bāsits: Lielāko daļu laika es pavadīju viesnīcā pie mūsu viesiem. Viņi bija ļoti nemierīgi un pieprasīja, lai viņus evakuē.

Aizstāvis: Kāpēc tas netika darīts?

Abs el Bāsits: Jau pirms lielā uzbrukuma sākās bombardēšana, kas gal­venokārt skāra stratēģiski svarīgos objektus. Bija sagrauti arī lidostas skrej­ceļi, un mēs vairs nevarējām aizgādāt viesus projām ar lidmašīnu. Tādēļ tika nolemts izvest viņus no pilsētas armijas konvoja aizsegā.

Aizstāvis: Tā arī notika?

Abs el Bāsits: Jā, jau nākamajā dienā pēc lidostas sagraušanas.

Aizstāvis: Jūs bijāt klāt, kad zinātnieki atstāja viesnīcu?

Abs el Bāsits: Protams. Es organizēju iekāpšanu, un bija grūti ieskaid­rot viņiem, ka līdzi var ņemt tikai rokas bagāžu. Radās vēl uztraukums, jo dažu trūka, bet tika nolemts tos negaidīt. Konvojam bija sagatavots ducis bruņumašīnu, tās jau gaidīja, cilvēki iekāpa autobusā, kam bija piestipri­nāts balts karogs, un tad viņi aizbrauca.

Aizstāvis: Vai šis brauciens nebija ļoti bīstams?

Abs el Bāsits: Tas notika dažas dienas pirms kara, bet sauszemes kara­spēka iebrukums vēl nebija sācies. Turklāt par konvoju tika ziņots ārzemju valdībām. Īstenībā visam vajadzēja iet gludi. Lai pasargātu mūsu viesus, mums obligāti vajadzēja izvest viņus no pilsētas, jo tur mēs nespētu garantēt viņiem dzīvību.

Aizstāvis: Tomēr tik gludi vis negāja…

Abs el Bāsits: Nē, konvojam uzbruka, vēlāk, kad tas jau bija ārā no pil­sētas. Atlantijas savienības vieglo kaujas bumbvedēju vilnis. Vispirms uz mašīnām nometa sprāgstvielu lādiņus un tad sašāva liesmās visu, kas vēl bija palicis pāri. Visi gāja bojā, gan zinātnieki, gan kareivji, kuriem tie bija jāapsargā.

Aizstāvis: Vai nevarēja būt tā, ka šīs uzbrūkošās lidmašīnas bija jūsu pašu valsts gaisa spēku eskadriļa?

Abs el Bāsits: Uz lidmašīnu spārniem un korpusa varēja skaidri saska­tīt zaļo riņķi uzbrucēju karaspēka simbolu.

Aizstāvis: Varbūt jūs zināt kaut ko par cēloņiem, kas izraisīja šo nelaimi?

Abs el Bāsits: Sākumā es to nekādi nespēju izskaidrot, bet vēlāk sa­pratu, ka zinātnieku nāve ir radījusi sekas, kurām ir liela nozīme arī šajā procesā.

Aizstāvis: Kā jus to domājāt?

Abs el Bāsits: Šie zinātnieki varēja liecināt, ka viņu darbam bija mier­mīlīgs mērķis. Bet nu mēs vairs nespējam aizstāvēties pret pārmetu­miem… Mums pārmet, ka slepenībā esam izstrādājuši aizliegtas ieroču sistēmas…

Prokurors: Protestēju. Tie ir liecinieka pieņēmumi, nevis fakti. Apsū­dzība pierādīs, ka zinātniekiem vajadzēja atstāt mašīnas pie pamestas akmeņlauztuves, kur viņus bija paredzēts likvidēt.

(Izraksts no protokola.)

Maida izmantoja izsludināto starpbrīdi, lai atstātu tiesas zāli. Vispirms bija jāsagremo tur redzētais un dzirdētais. Viņa izsauca lidkabīni ne gluži pats lētākais transporta līdzeklis vienam cilvē­kam un norādīja tai savas viesnīcas adresi. Tad viņa ērti ieslīga atzveltni un lika vest sevi, cik lēni un zemu vien iespējams. Maida jau agrāk bija pārliecinājusies, ka tā ir viena no nedaudzajām iespē­jām izbēgt no burzmas, trokšņa un visu to ļaužu pastāvīgās uzmācī­bas, kuri vēlējās ielūgt viņu uz visām iespējamām atrakcijām.

No pirmās, zemākās lidjoslas varēja labi vērot ielas un ēkas, ja šos arhitektoniskos monstrus, kas pletās apkārt, vispār gribējās uz­skatīt par ēkam. Futūristiskie darinājumi no alumīnija, tērauda, stikla un krāsainas plastmasas vēl bija pieskaitāmi normālākajiem šīs apkārtnes skatiem, un Maida jau bija apradusi ari ar daudzajiem kustīgajiem objektiem: mobiļiem, ūdens strūklām, spuldzīšu čūskām un robotorganismiem cilvēku, dzīvnieku, citplanētiešu un visdažā­dāko mitoloģijas, pasaku, fantastikas un šausmu tēlu veidolā. Toties viņa aizvien vēl nekādi netika galā ar reālās un virtuālās telpas ne­mitīgo miju, ar gāšanos bezdibeņos, ar inscenējumiem, kuros ap­meklētājus apdraudēja, nolaupīja un atkal atbrīvoja, ar alternatīva­jām pasaulēm, kurās nedarbojās nekādi šīszemes likumi un varēja vērot, kā paša ķermenis kļūst par rotaļbumbu dīvainu spēku varā, kā tas sabirst un putekļu mākoņa veidā izkliedējas bezgalīgos tālu­mos, līdz beidzot atrodas līdzās spēļu automātam, gardēžu resto­rānā vai eroscentrā. Pat lidkariete laiku pa laikam šķērsoja ilūziju iecirkņus, bet pasažierim vismaz bija tā priekšrocība, ka viņš bez sarežģījumiem jau pēc brīža varēja atgriezties realitātē.

Pastāvīgā skatu maiņa drīz kļuva apnicīga, un Maida aptumšoja caurspīdīgās lidlaivas sienas. Viņa izvilka no futrāļa blopskrinu un lika sev izsniegt uz pelēki mirdzošās folijas pirmīt redzētās sēdes protokolu.

Kara noziedznieku tribunāla atklātie tiesas procesi tika iztēloti par lielākajām atrakcijām. Nu viņa pati bija apmeklējusi šādu pro­cesu un atkal izjuta to pašu nedrošību, kas jau tik bieži bija piemek­lējusi viņu pēdējās trijās dienās. Vai vēl varēja cerēt, ka šajās prāvās izdosies uzzināt kaut ko vairāk par laiku, kas viņu interesēja, un galvenais, cik šīs ziņas būs patiesas? Ziņas par kara laiku, par tām dažām dienām, ar kurām pilnīgi pietika, lai sagrautu pilsētu drupās un padzītu vecā režīma valdītājus. Tiesas process bija atklājis visu to priekšstatu aplamību, kādi viņai līdz šim bija veidojušies par tiesas darbiem. Tiesas prāva kā izrāde Maida gan bija dzirdējusi par to jau agrāk, un galu galā tas bija vispārpieņemts, ka konflikta uzvarē­tāji dara visu, lai pēc iespējas pārliecinošāk demonstrētu savu kād­reizējo pretinieku nekrietnību un līdz ar to attaisnotu pašu militārās darbības. Bet notikumi Kiberpilsētā Dienvidi šķita pretrunā ar jeb­kādu nopietnību un tiesvedības normām. Tiesas process ar mūzikas pavadījumu un izrādes vadītāju, tiesas process ar kabarē stila ko­mentāriem un reklāmas iestarpinājumiem, dažādu prominenču ap­taujām un loterijām. Tiesas process kā milzīga televīzijas izrāde publiskās intervijas ar tiesnešiem, prokuroriem, aizstāvjiem un pat ar apsūdzētajiem. Sarunas ar viņu psihiatriem, ārstiem un uzrau­giem. Klātesošie skatītāji kā zvērinātie pie balsošanas ierīces, kuras pogas varēja spaidīt no katras sēdvietas. Turklāt vēl pavadošās pro­grammas, ko dienu un nakti pārraida vairākas televīzijas: sarunu šovi par procesa tematiku, biogrāfiskas filmas par apsūdzētajiem, viņu noziegumu rekonstrukcija ar virtuālo aktieru iesaistīšanu, viņu aresta dokumentācija, ekskursijas pa internēto nometni. Ieslodzī­juma vietās bija novietotas televīzijas kameras, un katrs varēja vērot cietumnieku ikdienu gluži kā realitātes šovā.

Tad vēl šī publikas līdzdalība. Skatītāji uzstājās ne tikai zvēri­nāto lomā, viņi jutās kā pilntiesīgi izrādes dalībnieki. Viņi aplaudēja un svilpa, pārtrauca tiesas sēdi ar starpsaucieniem tie varēja paust piekrišanu, bet tikpat labi tas varēja izpausties arī kā nekautra ties­nešu, prokuroru vai aizstāvju ķengāšana. Apsūdzētos zākāja vai ari uzmundrināja nepadoties. Ik pa brīdim kāds skatītājs pilnīgi zau­dēja savaldīšanos un izskrēja uz skatuves. Dažs pat mēģināja izlauz­ties tuvāk apsūdzētajam, un ne vienmēr varēja saprast nolūku vai viņš vēlas to atbrīvot vai ari nodarīt tam ko ļaunu. Protams, ne­miera cēlājam tūlīt uzklupa kārtības sargi, un sākās trokšņaina jezga, kurai uzgavilēja skatītāju rindas un kuru nekavējoties tuv­plānā parādīja uz lielā ekrāna. Neraugoties uz vispārējo satrau­kumu, radās iespaids, ka ari tā ir neatņemama izrādes sastāvdaļa un skatītāji bieži vien to pat gaida. Varbūt šos dumpīgos izlēcienus izraisīja pat speciāli, algojot aktierus, kuriem vajadzēja iejaukties, ja pati tiesas sēde sāka kļūt garlaicīga.

Maida to nespēja saprast, bet fakts bija nenoliedzams: šajos pro­cesos vēlējās piedalīties neskaitāmi ļaudis, to bija vairāk, nekā pie­ļāva ierobežotais vietu skaits zālē, un viņi nevairījās maksāt visnotaļ augsto cenu par ieejas biļetēm. Tā bija sensāciju kāre? Sajūta, ka viņi piesēdētāju statusā gādā, lai vainīgais saņemtu taisnīgu sodu? Vai arī tā bija iespēja pašausmināties, ka viņi atrodas tik tuvu šiem sātaniem cilvēka izskatā, kuri tup drošos būros? Bija gan arī caur­caurēm praktisks iemesls interesēties par tiesas procesiem, proti, totalizators, kurā varēja likt lielas summas uz «vainīgs» vai «nevai­nīgs», kā arī prognozēt piespriesto sodu. Gluži vai šķita, ka piedalī­ties tajā ir labais tonis, turklāt varēja arī laimēt vilinošas balvas. Bū­tībā Maidai tas viss gan būtu vienalga, ja viņa vismaz justos pārliecināta, ka tiesas atklājumi atbilst patiesībai. Bet tieši šīs pārliecības trūka varbūt tas viss bija iestudēts, varbūt tur darbojās tikai aktieri, un varbūt sižetus sacerēja profesionāli scenāristi. Šo ne­drošību nebija iespējams kliedēt, šaubas palika, un viņai vajadzēja rast citus ceļus, kā izdibināt to, ko viņa gribēja izdibināt.

Spējš rāviens iztrūcināja Maidu no pārdomām, lidlaiva bija no­sēdusies uz viesnīcas jumta rampas. Maida izvilka no spraugas savu kredītkarti un paskatījās uz displeja, cik viņai norēķināts. Viņas finansiālās rezerves ruka drausmīgi ātri. Pirmajās uzturēšanās dienās «brinumpilsētā» viņa dzīvoja taupīgi, bija izvēlējusies samērā lētu viesnīcu un pagaidām lielākoties apmeklēja bezmaksas atrakcijas. Tādu šeit netrūka, to galvenais uzdevums bija pavedināt publiku spēlēt uz likmēm, bet Maida zaudēja tikai par velti piešķirtos žeto­nus un neriskēja likt uz spēles nevienu interdolāru. Arī paēst varēja lēti, spēļu salonos bija atrodamas daudzas ātrās uzkostuves. Tā kā apmeklētāji nevēlējās pārāk ilgi uzturēties pa gabalu no lielajiem, horizontālajiem ekrāniem, uz kuriem piedāvāja dažādas spēles, ruleti, bakaru un pokeru, ēdieni nebija pārāk garšīgi un līdz ar to arī pārāk dārgi. Bet drīz viņa pārstāja apmierināties ar bezmaksas pie­dāvājumiem īpaši dārga bija ieeja pretenciozajās izjūtu pasaulēs.

Iestājās jauna diena, un Maida aizprātojās, ko viņai gribētos darīt. Viņa pilnīgi noteikti jutās nedaudz sagurusi un nepavisam nevēlējās kārtējo reizi mērot ceļu kājām.

Viņa nobrauca lejup vestibilā un apvaicājās, vai būtu iespējams doties tādā kā apskates braucienā pa Kiberpilsētu. Tūrisma centra pārstāvis bridi pagudroja.

Kā būtu ar ekskursiju laivā? Jūs izvizinās pa ezeriem un kanā­liem, kas paver lielisku skatu uz visām svarīgākajām celtnēm.

Viņš izskaidroja Maidai, kur atrodas tuvākā piestātne.

Izklausījās labi. Maida pateicās un izgāja ārā. Sekojot norādīju­miem, viņa atstāja viesnīcas apkārtni pa venēciešu stilā būvētu tiltu.

Tas veda pāri tādam kā nocietinājuma grāvim, un sludinājumu vai­rogs aicināja viesus doties izbraukumā ar laivu. Šo atrakciju viņa līdz šim vēl nebija ievērojusi varbūt tāpēc, ka to arī īpaši nerekla­mēja. Līgana slīdēšana pa ūdens virsmu Maidai patlaban bija īsti pa prātam: viņai gribējās kaut kur rast mieru, lai izdomātu, ko darīt tālāk.

Pamanījusi kāpnes, viņa nokāpa tuvāk pie ūdens un nedaudz nobrīnījās, ka piestātnē neredz nevienas laivas. Bija vēl kas pārstei­dzošs: veids, kādā gaismas atspulgi skrēja pār viļņiem tas notika ar regulāriem impulsiem, bet pietrūka kustības iespaida, ņirbošie punkti palika vienā un tajā pašā vietā kā piesieti.

Maida parakņājās somiņā un atrada vitamīnzirnīšu kārbiņu. Paslēpusi to saujā, viņa pārliecās pāri margām, izspieda vienu un neizlaida no acīm, līdz tas savā kritienā atsitās pret virsmu un palika turpat guļam. Ūdens bija viltots, tur lejā pletās tikai horizontāli izklāta luminiscējošā folija milzīgs ekrāns elektroniski uzburtu ainu attēlošanai. Šķietamo ūdens viļņošanos radīja vienkārša gra­fiskā programma.

Arī šeit īstenību aizstāja ilūzija. Tas Maidai jau bija līdz kaklam, bet, kad viņa pagriezās, lai dotos projām, piepeši līdzās nostājās jūraszirdziņa kostīmā tērpies cilvēks.

Vēlaties pavizināties laivā? Tas tiešām ir to vērts.

Ja, uz to pusi es domāju. Gribējās pašūpoties uz īsta ūdens, jūs saprotat? Mazliet atslābināties, bet… Maida pamāja lejup, šeit tas laikam nav iespējams.

Jūs pamanījāt? Taisnība ir, ūdens līmenis pēdējos mēnešos tik stipri pazeminājās, ka bijām spiesti kaut ko darīt. Izklājām ekrānpaklāju. Bet šādi mums izdevās arī kāpināt iespaidu. Pavērojiet taču šos atspulgus viļņos, tie vizuļo visās krāsās. Dabā šāda efekta nav, bet to var ieprogrammēt.

Dīvainā kārtā bija patīkami uzklausīt šo lietpratīgo skaidrojumu no smieklīgi ģērbtā cilvēka, kurš seju slēpa aiz papes maskas. Tāpat bija neparasti, ka var gluži normāli parunāties ar kādu vietējo kalpotāju. Šobrīd tas norādīja uz laivu, kas piepeši it kā no nekurie­nes bija uzradusies piestātnē.

- Gan jau tas būs, ko jums vajag.

Viņš norādīja uz automātu pie ieejas.

- Ielieciet savu kredītkarti, un brauciens sāksies.

Izbīdījās laipa, pa kuru varēja iekļūt laivā. Tur bija vietas desmit vai divpadsmit cilvēkiem, bet šobrīd neviens tajā nesēdēja.

Maida vilcinājās, bet pārģērbtais kalpotājs, zemu paklanījies, jau rādīja ceļu. Lai notiek, viņa nodomāja, būtībā taču vienalga, vai vēroju īstu apkārtni vai tikai tās atveidu. Viņa uzkāpa uz rampas un izraudzījās ērtāko sēdvietu. Aukstumstari šeit radīja tīkamu vēsu­mu, un viņa labpatikā izstiepa kājas.

. Maida rēķinājās ar to, ka būs ilgāku laiku jāgaida un jābruņojas ar pacietību, līdz sanāks kuplāks skaits pasažieru, bet brauciens sākās tūlīt. Laipa iebīdijās, Maidas augumu aptvēra stīpa, kas viņu cieši iespieda sēdeklī, iedūcās turbīna, laivas priekšgals saslējās augšup, un tā ar varenu lēcienu izkustējās no vietas. Sekoja vairāki pagrie­zieni, kanāls sākumā līkumoja starp ēku fasādēm, Maida pazina lielo viesnīcu fantastiskās aprises, «Venēciju», «Beladžo» un «Dullo karalisti», tālāk debesīs slējās «Zvaigžņu putekļu» kazino tornis, un varēja saskatīt ari daļu no turbodzelzceļa tas bija un palika neap­tverami, kā vagoniņi visaugstākajā vietā katapultējās bezdibenī un pēc trīskārša salto atkal piezemējās uz magnētiskajām sliedēm.

Ēku fasādes tomēr drīz pašķīrās, abās pusēs pacēlās pauguru grēdas, kalni, un kanāls pārtapa upē, kas sašaurinājās vairāk un vai­rāk, brāžot caur krācēm, kas purināja un raustīja laivu starp akme­ņiem, spiežot Maidas ķermeni pret cieto drošības stīpu. Tad ausis aizsniedza šalkoņa, kas nepielūdzami ātri pieņēmās spēkā… skatie­nam pavērās ūdenskritums, un laiva traucās tieši tam pretim.

Ilūzija, Maida sev uzsauca, nekā briesmīga, tikai triks, acu ap­māns… bet šī atziņa nelīdzēja, plaukstas pašas iekrampējās sēdekļa paroceņos, elpa aizrāvās, un visi pūliņi aizgaiņāt nepielūdzamās bailes bija veltīgi.

Tad brauciens pārtapa brīvā kritienā, un laivu apņēma ūdens blāķis, kas gāzās lejup tikpat strauji un izskatījās pēc šaudīgu kun­kuļu lēveņa. Beidzot trieciens, ūdens mutulis, putas un šļakatu lietus.

Šļakatas bija sausas, tās vispār nebija šļakatas. Tomēr Maida ne­viļus centās vairīties un vienlaikus dusmojās uz sevi par to, ka atkal ir ļāvusies apmānam. Nelabums, ko viņa juta, gan bija īsts, un Maidai atlika tikai cerēt, ka nekļūs vēl sliktāk.

Bet brauciens vēl nebija galā, laiva spēji pacirtās sāņus un devās tieši uz akmens mūri, kas kreisajā malā norobežoja ūdens virsmu, nā­kamajā mirklī jau ieurbās mūrī un izslīdēja tam cauri. Tagad Maida atradās vidē, kas vēl par dažiem grādiem kāpināja jau pirmīt uzra­dušos nelabumu: vesela rinda sacīkšu mašīnu, kas visas bez izņēmu­ma traucās atpakaļgaitā, spēļu kazino fasāde, kas pēkšņi sačervelējās kā lapa, dejojoši cilvēki, kuru raibais apģērbs negaidīti mainīja krāsu uz pretējo… Laiva pagriezās pa labi, iebraucot šaurā aizā starp bezlogu sienām, bet vienlaikus centrbēdzes spēks parādīja kreiso pagrie­zienu… Maidas kuņģis dumpojās, viņa pārstāja pretoties, pēdējā brīdī vēl paspēja pārliekties pāri bortam un izvēma brokastu atliekas.

Kad Maida atguva spēju pievērsties apkārtnei, viņa ieraudzīja, ka atrodas kādā angāra tipa celtnē. Viņas laiva stāvēja uz sliedēm, un labajā pusē rindojās citas laivas. Pa kreisi pie izejas stāvēja vīrie­tis brūnā formastērpā.

Maida Barlaha? Dodiet man savu karti.

Viņa pazina balsi tas bija kalpotājs, ar kuru pirms neilga laika tik jauki bija sarunājusies. Jūraszirdziņa ietērps karājās turpat uz āķa viņam aiz muguras.

Maida jutās vārga, iztukšota un neaizsargāta šis iespaids ne­bija mānīgs, viņas pretestības gars bija izdzisis. Viņa pasniedza vīrietim karti, kuru tas ielika plakanā, ar displeju aprīkotā kastītē.

Policija, viņš paskaidroja. Nāciet man līdzi!

Viņš satvēra apātisko Maidu aiz rokas un aizveda līdz vaļējam lidmobilim. Uz mašīnas plankumoti krāsotajiem sāniem bija ar ne­pazīstamām rakstu zīmēm darināts uzraksts. Rozetveida emblēmu

Maida jau bija redzējusi pirmo reizi lidostas muitā un vēlāk uz memoreksbloka, kurā viņa viesnīcas reģistratūrā fiksēja savus personas datus.

Apkārtne nemaz nelīdzinājās tam, ko viņa līdz šim bija redzējusi Kiberpilsētā Dienvidi. Viņi virzījās pa ielu, kas stiepās starp zemām māla ķieģeļu celtnēm, daudzas bija pavisam nolaistas, netrūka ari drupu un garāku gruvešiem klātu joslu. Dažas mājas izskatījās kā uzšķērstas ar nazi varēja ielūkoties istabās un virtuvēs un viena otra pat šķita apdzīvota.

Uz ielas uzturējās maz cilvēku, un tie bija ietinušies platos, viļņo­jošos tērpos, it kā vēlētos noslēpt kaut kādus auguma defektus. Transporta līdzekļus tikpat ka nemanīja: vieni ēzeļa vilkti, augstu piekrauti, sagrabējuši rateļi un viens šķērsielā novietots tanks. Visam pāri gūlās smacējoša tveice.

Policists nerunāja ne vārda un tikai raustīja plecus, kad Maida, palēnām atgūdamās, tam kaut ko pajautāja.

Tad apkārtne vērtās izskatīgāka, starp vienkāršajām, brūnajām būvēm šur tur kā svešķermeņi pacēlās staltas ēkas. Beidzot viņi sasniedza vārtus, kas bija izrotāti ar zaļiem un sarkaniem karogiem. Maidas pavadonis uzrādīja caurlaidi, un viņi nokļuva viņpus barje­rai. Pilsētas daļa, kurā tie atradās tagad, bija labā stāvoklī laikam gan valdības kvartāls, ko rādīja platās ielas, parki, mošejas un pilis.

Brauciens bridi vēl turpinājās, bet tad viņi sasniedza savu ceļamērķi. Tā bija liela, neizdaiļota celtne ar pelēku fasādi, kuru no ielas publiskās daļas šķīra tāda kā barikāde. Aiz tās blakus taisnstūr­veida ieejai stāvēja divi tanki.

Lidmobilis noslīga zemāk, ieņemot noteikto stāvvietas distanci desmit centimetrus virs zemes. Policistam atkal bija jāuzrāda caur­laide, un tad viņi kājāmgājēja tempā ieslīdēja pagalmā, no kurienes ēkā varēja iekļūt pa daudzām šaurām ieejām. Tur viņi izkāpa, kāda sieviete formastērpā iztaustīja Maidu, meklējot ieročus, tad viņai lika iziet starp metālu detektora rāmjiem, un lifts, kura skārda ka­bīne vairākkārt atsitās pret sienām, pacēla viņus dažus stāvus augstak. Vēl pāris soļu pa tukšu gaiteni, un policists bija nogādājis Maidu līdz vajadzīgajām durvīm. Tur viņu savā ziņā pārņēma kāds ierēdnis civiltērpā, kurš lika viņai apsēsties un gaidīt.

Nu Maidai vismaz bija laiks nomierināties un apsvērt situāciju. Viņa pavērās apkārt uzgaidāmajā telpā viņa nebija viena, uz koka soliem sēdēja vairāki vīrieši un sievietes, veidojot diezgan raibu kompāniju. Lielākoties tie bija dažāda vecuma iezemieši, vīrieši vec­modīgos džinsos, arī sievietes biksēs, izņemot vienu vecāku, kas no galvas līdz kājām bija ietinusies drānās, tā ka saskatīt varēja tikai acis. Tomēr šeit sēdēja arī daži, kas noteikti bija ārzemnieki: kāds pavecs, moderni ģērbies vīrietis, divi pusaudži, kas uzbudināti sačukstējās, un uzkrītoši krāsojusies, ne gluži vairs jauna sieviete.

Tā pašļūca tuvāk Maidai.

Tu esi šeit pirmo reizi? Par ko tad tu iekriti, sirsniņ? Es nezinu, kāpēc mani šurp atveduši, juzdamās nepatīkami aizskarta, Maida atbildēja un parāvās nostāk.

Svešā saprata viņas reakciju pareizi un noteica:

Necel nu snīpi tik augstu, maziņā. Gribi tēlot šeit dāmu? Tik un tā neviens neticēs. Ja tev ir vajadzīgs prātīgs padoms…

Atvērās kādas durvis, un viņa aprāvās. Ienakušais ierēdnis pār­laida acis gaidītājiem, kuri redzami sakņupa zem šā skatiena. Tad viņš pamāja kādam iezemietim, tas steidzīgi pietrūkās kājās un nozuda blakustelpā.

Gaidīšana ieilga. Ari pavecais kungs mēģināja iesaistīt Maidu sarunā, bet viņa nebija tajā ieinteresēta, atbildēja strupi, un viņš drīz atkāpās. Iesauca pusaudžus, tad atkal kādu no vietējiem. Gaiss oda pēc dūmiem un sviedriem, Maidai gribējās dzert, un viņa iedo­mājās, ka derētu uzmeklēt tualeti. Kad viņa, pārējo gaidītāju zag­līgo skatienu pavadīta, piegāja pie durvīm un mēģināja tās atvērt, izrādījās, ka durvis ir aizslēgtas.

Beidzot izsauca arī viņu. Skopi iekārtota telpa, rakstāmgalds, uz tā monitors, plastmasas ķeblītis, pienstikla logs… Sirmais ierēdnis, kurš viņu šeit ieaicināja, apsēdās galda pretējā pusē.

Pavērojis monitora ekrānu, viņš nokremšļojās.

Prostitūcija? viņš noprasīja.

Viņš lietoja jaunangļu valodā ierastu, nedaudz piedauzīgu iztei­cienu.

Ko jūs iedomājaties! Maida iesaucās. Es nezinu, kāpēc esmu šurp atvesta. Es protestēju pret tādu apiešanos.

Ierēdnis uzmeta viņai izbrīnītu skatienu un atkal pievērsās ekrānam.

- A, pārkāpti ieceļošanas noteikumi, viņš nolasīja. Tas ir nopietni. Kāpēc uzreiz tā neteicāt?

Paklausieties, Maida sacīja. Es neesmu pārkāpusi nekā­dus noteikumus. Mani nolaupīja. Es šādu apiešanos necietīšu. Ne­kavējoties nogādājiet mani atpakaļ viesnīcā.

Viņa runāja paceltā balsī, un varbūt tādēļ atvērās durvis un ienāca kāds cits ierēdnis ar ordeni rotātā formastērpā.

Kas šeit notiek?

Viņš pienāca klāt un nopētīja Maidu no galvas līdz kājām. Tad viņš nostājās aiz sava kolēģa un ieskatījās monitorā.

Šo lietu pārņemšu es, viņš paziņoja. Nāciet man līdzi.

Viņš atvēra durvis un palaida Maidu pa priekšu. Viņa istaba bija mazliet lielāka, tur stāvēja ne tikai rakstāmgalds, bet arī četri krēsli, kas rindojās ap otru galdu. Viņš piedāvāja Maidai vienu no tiem un pats apsēdās blakus. Tikai tagad Maida pamanīja ekrānu uz pretējās sienas.

- Es esmu majors Galals, ierēdnis stādījās priekšā. Pārjums ir saņemta sūdzība. Es nevaru to atstāt bez ievērības. Bet neuztrau­cieties, gan jau viss noskaidrosies.

Viņš pacēla komseta tālvades pulti un ieslēdza. Ekrānā parādījās Kiberpilsētas Dienvidi plāns, kuru Maidai izsniedza uzziņu auto­māts viesnīcā, bet šeit to papildināja dažas koda rindas, kas viņai neko neizteica.

Jūs mēģinājāt piekļūt dienesta dokumentiem.

Viņa skatiens bija nopietns un vērtējošs.

- Es gribēju tikai apskatīt pilsētas plānu.

Jūs taču zinājāt, ka jūsu uzturēšanās atļauja der tikai tūrisma zonai.

- Šajā attēlā nekas vairāk arī nav redzams.

Tomēr jūs vairākkārt mēģinājāt piekļūt Vecpilsētai… Nemaz nemelojiet! Redziet, viņš norādīja uz koda rindām attēla apakšēja stūri, tās ir komandas, kuras jūs ievadījāt, turklāt piecas reizes. Tātad tas noteikti nenotika aiz pārskatīšanās.

Es nezināju, ka tas ir aizliegts, Maida paziņoja, pūloties nezaudēt mieru. Bez tam man bija savs iemesls.

Nedaudz asākā tonī viņa piemetināja:

Gan jau jūs esat reģistrējuši ari to.

Majors neļāva sevi provocēt.

Jūsu paskaidrojums man, protams, ir zināms. Jūs minējāt kādu viesnīcu Vecpilsētā. Tā ir viena no nedaudzajām, kas karā netika nopostīta un tagad ir restaurēta. Mēs izmantojam to īpašos gadījumos, piemēram, ja ir jāizmitina ārvalstu pārstāvji, kuru iera­šanās jāpatur noslēpuma. Un tieši pašlaik mēs risinām dažas konfi­denciālas sarunas starptautiskā līmenī. Īstenībā esmu jau pateicis jums pārāk daudz. Bet tagad jums vajadzētu saprast, kāpēc esat izraisījusi mūsu interesi. Kas slēpjas aiz jūsu okšķerēšanas? Atbil­diet, lūdzu, un es jums ieteiktu sacīt patiesību. Mēs zinām dažas metodes, kas atraisa mēli arī nerunīgiem cilvēkiem.

Līdz šim Maidu nemāca īpašas bažas par pratināšanas iznā­kumu, bet tagad viņa nebūt vairs nejutās mierīga. Viesnīca, kurā slēpj augstu stāvošas personas, cik nejauka apstākļu sakritība. Viņa nevarēja to nojaust. Bet viņai bija pamatojums, neviens taču nevarēja pārmest, ka viņa grib noskaidrot sava tēva likteni, un īste­nībā nebija ari iemesla, kāpēc viņai šo savu vēlmi vajadzētu noklusēt.

Ir runa par manu tēvu, viņa pateica un izstāstīja, ka agrāk viņš strādājis šajā pilsētā, kopš kara ir pazudis bez vēsts un vienīgais pieturas punkts, no kura sākt meklējumus, ir tieši šī viesnīca.

Es ceru, ka tas ir patiesais iemesls, majors atbildēja.

Viņš apsēdās pie sava rakstāmgalda un saka spaidīt klaviatūras taustiņus. Savienojums ar sienas ekrānu netika izslēgts, un Maida varēja vērot, par ko tagad majors interesējas: uz ekrāna slīdēja datu un vārdu rindas. Pēc brīža kāda rindiņa iedegās sarkanā krāsā: tas bija viņas tēva vārds un ieceļošanas datums; izceļošanas datuma vietā stāvēja jautājuma zīme… Maida uzelpoja. Ar to laikam viss bija noskaidrots.

Majors Galals piecēlās no sava krēsla un izpleta rokas uz sāniem, it kā veiktu sportisku lokanības vingrinājumu. Viņa sejas izteiksme bija mainījusies, viņš gan joprojām vēl lūkojās Maidā mazliet vērtējoši, bet nu jau visnotaļ laipni. Arī Maida piecēlās kājās un pavērās viņam pretī. Īstenībā viņš bija patīkama izskata vīrietis: brūngana āda, īsi, nedaudz cirtaini, melni mati un tumšbrūnas acis.

Redziet, ari balss tonis bija mainījies, diemžēl man parasti jānoņemas ar visādiem blēžiem. Zagļi, krāpnieki, šuleri, un dažas sievietes pat mēģina gūt vieglu peļņu ar prostitūciju. Ik pa brīdim mēs noķeram arī kādu, kas darbojas šeit mūsu ienaidnieku uzde­vumā. Protams, mēs neliekam saviem viesiem tūristiem to manīt, bet ari mums ir sava vēsture, un netrūkst tādu, kurus neapmierina mūsu attīstība pēc pēdējā kara: viņi nevēl mums panākumus. Mēs esam iedibinājuši pasaulei atklātu režīmu un kļuvuši atvērti citām kultūrām un reliģijām. Mums tagad ir īsta demokrātija. Bet pastāv pretestība no otras puses, galvenokārt reliģiska rakstura iebildumi, ir aprindas, kuras vislabprātāk likvidētu tūrismu, kas ir mūsu vienī­gais ienākumu avots.

Kādēļ tā? apjautājās Maida, kurai šķita, ka būtu jāizrāda par to interese.

Ir daudzi iemesli, majors atbildēja, iekšēji un ārēji. Mūsu ārējie ienaidnieki ir tie paši, kas bijuši mums jau agrāk gadsimtu ga­rumā. Senu, vēsturē sakņotu naidu var apslēpt, un gadās, ka paiet ilgs laiks, pirms tas atkal izlaužas atklātībā. Bet tas var notikt jeb­kurā brīdī, un mums jābūt modriem. Tomēr vēl bīstamāki ir preti­nieki mūsu pašu rindās. Jus taču saprotat, tradīcijas. Daudzi mūsu tautieši aizvien vēl ir reliģiozi, un viņiem šķiet nosodāma tā pilsētas kņada. Tāpat vēl ir dzīvs ari senais nacionālais lepnums, daudzi izjūt svešzemnieku uzturēšanos pilsētā kā apkaunojumu, it īpaši to, kā viņi uzvedas, kā viņi noziedzas pret mūsu tikumiem. Nebeidz baumot, ka tiekot gatavota sacelšanās, uzbrukums mūsu valstij, kas padzīšot svešiniekus, sagraušot pašreizējo politisko sistēmu un radīšot jaunu impēriju, kurā senie likumi atgūs agrākās tiesības un atkal tiks celti godā. Bet tās tik tiešām ir baumas, varbūt tajās ir kāda daļiņa patiesības, bet varbūt nav.

Majors pienāca tuvāk Maidai.

Es ceru, ka tagad jūs saprotat mūsu piesardzību. Man prieks, ka spējām apmierinoši noskaidrot jūsu lietu.

Skaidrodams situāciju, viņš bija atvēlējis Maidai daudz laika, turklāt radīja inteliģenta un izglītota cilvēka iespaidu.

Gaisotnes maiņa iedrošināja Maidu spontānai idejai: varbūt va­rētu palūgt viņam palīdzību tēva meklēšanā? Viņa rīkojās diplomā­tiski, izrādīja interesi par majora skaidrojumiem, gribēja šo to uz­zināt sīkāk, un viņš ari labprāt atbildēja.

Beidzot Maida pārvarēja biklumu.

Es tagad daudz ko saprotu labāk, viņa ierunājās, arī situā­ciju, kādā atradās mans tēvs. Mani vēl interesētu… varbūt es drīk­stu jums palūgt… man gribētos uzzināt, kas ar viņu ir noticis. Maz gan cerību, ka viņš būtu vēl dzīvs, tomēr… šī neziņa mani nomoka. Varbūt jūs varētu man kaut kā palīdzēt, varbūt ir pieejama kaut kāda papildu informācija par manu tēvu? Jūs taču saprotat, ka man gribētos izdibināt, kāds bija viņa liktenis.

Majors bridi skatījās viņā klusēdams, it kā apdomātu vēl kādus svarīgus lietas aspektus.

Tad viņš ierunājās:

Raudzīsim, vai es varu jums kaut kā līdzēt. Ielūkosimies vēl­reiz iedzīvotāju reģistrā.

Viņš atgriezās pie datora, tāpat, kājās stāvot, atvēra katalogu un samekleja vajadzīgo adresi. Izskatījis dažus burtus un gada skaitļus, viņš laikam atrada īsto. Uz ekrāna redzamais teksts bija rakstīts ar arābu burtiem, kurus Maida neprata lasīt. Atlika gaidīt, ko sacīs virsnieks.

Fricis Barlahs, viņš izlasīja ekrānā, tam vajadzētu būt meklētajam…

Viņš atkal iedziļinājās tekstā. Pēc brīža viņš ierunājās.

Lielas cerības es jums nedošu. Taisnība ir, sākoties karam, viņš uzturējās šeit pilsētā. Viņš bija tehniķu grupā, kas strādāja mūsu labā, veicot dažādus īpašus uzdevumus. Gaidāmā uzbrukuma priekšvakarā visiem ārzemniekiem lika atstāt pilsētu. Tehniķu gru­pai organizēja konvoju, kuram vajadzēja nogādāt viņus līdz robežai. Tas ir viss, ko varu izdabūt no šiem datiem. Man ļoti žēl, bet nekādu precīzāku ziņu man nav. Labprāt būtu jums palīdzējis.

Maida jau gribēja jautāt, vai tagad ir brīva un drīkst doties pro­jām, kad viņai iešāvās prāta pārdroša doma. Varbūt šo palīdzības piedāvājumu tomēr varētu kaut kā izmantot šķita, ka viņai izde­vies majoram iepatikties. Maida gan lieliski saprata, ka grasās ielais­ties riskantā spēlē.

Par šo konvoju es jau dzirdēju kādā tiesas sēdē un zinu, ka mana tēva tur nebija, viņa pateica. Varbūt jūs tomēr man va­rētu palīdzēt vēl kādā lietā. Šķiet, ka tur būtu iespēja uzzināt kaut ko par manu tēvu. Es drīkstu jums pastāstīt sīkāk?

Lūdzu, es klausos, majors atbildēja un atkal apsēdās viņai blakus.

Mirkli padomājusi, Maida izstāstīja par redzēto tiesas sēdi un bijušo valsts ierēdni, kuram savulaik bija uzdots gādāt par ārzemju zinātniekiem un tehniķiem.

Tikpat kā nav šaubu, ka šeihs Mahmūds pazina manu tēvu. Viņš ir vienīgais cilvēks, kurš varētu pateikt kaut ko vairāk par manu tēvu pēdējās dienās pirms pilsētas sagraušanas.

Majors bija aizdedzis cigareti un tagad izgrūda veselu dūmu mākoni.

Tur jums varētu būt taisnība. Bet ko tad jūs plānojat iesākt?

Butu vislabāk, ja es pati varētu ar viņu aprunāties.

Nu viņa bija to pateikusi. Maida nespeja spriest, vai viņas vēlme vispār ir reāla un kam butu jānotiek, lai tā īstenotos.

Majors pavērās Maidā no sāniem. Viņš nošūpoja galvu, ieklepo­jās, gribēja kaut ko sacīt, bet tad tomēr palika atbildi parādā.

Maida nolēma izteikties vēl skaidrāk:

Ir taču jābūt kaut kādai iespējai apmeklct apcietinātos.

Principā jā, majors novilka un atkal piecēlās. Viņš atrodas Roknelzeinā, cietumā ārpus pilsētas. Bet tā ir slēgtā zona.

Esmu dzirdējusi, ka uz turieni rīko pat tūristu ekskursijas, Maida iebilda.

Ekskursijām ar to nav nekada sakara. Tūristiem piedāvā kaut ko līdzīgu brīvdabas teātrim. Slēgtajā zonā tos nelaiž.

Bet ir taču personas, kurām ļauj apmeklēt ieslodzītos, piemē­ram, advokāti vai vēstniecību darbinieki…

Majors piegāja pie loga, pavēroja pienstikla rūtis, tad pagriezās un ievilka dūmu no savas cigaretes.

Tas tiesa, ir tādi gadījumi. Pirmām kārtām jau radiniekiem ir atvēlētas divas apmeklējuma dienas gadā. Bet jums diez vai izdosies iztēlot sevi par radinieci. Tad vēl ir žurnālisti, kas pastāvīgi izsaka tādu vēlēšanos, bet viņiem mēs principiāli atsakām.

Majors apklusa, un Maidai atkal vajadzēja viņu paskubināt.

Un kāda butu visperspektīvākā iespēja?

Bieži tas negadās… tomēr dažkārt uzrodas ārzemnieki, kuri grib apmeklēt cietumu un kuru velēšanos mēs nevaram tik vienkārši noraidīt. Diplomāti, kas vēlas pārbaudīt turienes apstākļus, funkcio­nāri no cilvēktiesību organizācijām. Tieši patlaban šeit viesojas daži ietekmīgi politiķi no dažādām valstīm, to vidū arī arābu valstu pār­stāvji, un parasti tieši viņi ir visvairāk ieinteresēti apskatīt cietumu.

Maidā iegailējās cerību stariņš, viņa jau nojauta to, ko majors vēl neuzdrīkstējās izteikt.

Sāda ekskursija taču būtu laba izdevība, es varētu vienkārši tai pievienoties.

Viegli pateikt, majors piezīmēja. Bet tā ir vienīgā iespēja. Nu labi, es pamēģināšu.

Viņš atkal uz bridi aizdomājās, un beidzot viņa seja kļuva gai­šāka Maidai radās iespaids, ka viņš ir atrisinājis problēmu.

- Jums ir ideja? viņa pajautāja.

Tagad majors izskatījās gandrīz vai jautrs.

Man liekas, es zinu, ka nogādāt jūs cietumā. Vajadzīgajā brīdī es ar jums sazināšos. Tikai nestāstiet gan to nevienam. Es izpildīšu jūsu vēlēšanos, jo saprotu jūsu raizes. Galu galā jūs vada mīlestība uz tēvu. Bet man būs ļoti nepatīkami, ja kāds to uzzinās. Tātad pil­nīga klusēšana!

Maida gaidīja, ka viņš izskaidros savu plānu, bet majors atstāja viņas jautājumus bez ievērības un tikai atteica:

- Jūs saņemsiet ziņu! Esiet gatava jebkurā brīdī.

Maida pamāja. Es tagad drīkstu iet?

Vienu mirkli, majors atsaucās. Vēl taču paliek noteikumu pārkāpums.

Viņš apsēdās pie rakstāmgalda un uzsita kaut ko uz klaviatūras. Klusi iedūcās printeris. Majors noplēsa papīra strēmeli, uzmeta tai īsu skatienu un pasniedza Maidai. Arī viņa ieskatījās tajā un papu­rināja galvu.

- Bet…

Majors piecēlās.

Divsimt interdolāri, tos piedzen automātiski. Ieceļošanas no­teikumu pārkāpums. Saprotiet taču: man ir šī lieta jāslēdz oficiāli. Pagaidiet priekštelpā, es likšu jūs nogādāt atpakaļ viesnīcā.

Sagrabējis auto ar policijas emblēmu nogādāja Maidu pilsētas tūristu kvartālā un izsēdināja tieši pie viņas viesnīcas. Maidai bija zudusi jebkāda kāre pēc turpmākām dēkām, viņa juta steidzīgu vajadzību atgriezties savā istabā, lai atpūstos no visiem uztrauku­miem, un nekavējoties devās turp.

Stiklotā lifta kabīne, kas, saspiesta gaisa darbināta, lielā ātrumā braukāja augšup un lejup pa sliedēm gar viesnīcas ārējo sienu, pa­vēra plašu skatu uz apkārtni, bet Maida pagriezās pret durvīm un aizmiedza acis; viņa aizvien vēl cīnījās ar nepiekāpīgo galvas rei­boni.

Garo, viegli izliekto gaiteni apgaismoja lampas, kas skrēja viesim pa priekšu, brīžiem to arī apriņķoja un turklāt mainīja krāsu. Līdz šim tas Maidai patika, bet šoreiz kaitināja. Tomēr šos efektus diem­žēl nebija iespējams atslēgt.

Tālais ceļš pa garo gaiteni. Maida gāja, slidinot skatienu pāri istabu numuru plāksnītēm. Līdz viņas numuram bija atlikušas vairs tikai divas ieejas, kad tieši līdzās atvērās durvis, kāds sagrāba viņu aiz rokas un ievilka šaurā priekštelpā. Viņa automātiski centās izrauties, bet tad izdzirda mierinošu balsi un pagriezusies ieraudzīja moderni ģērbtu vidēja vecuma sievieti, kura, laizdama viņu vaļā no sava tvēriena, turpināja vārdot.

- Nomierinieties, jums nekas nenotiks.

Smalkā dāma ar īsi cirptajiem, brūnajiem matiem neizskatījās bīstama, bet Maida bija diezgan pārskaitusies.

Viņa paspēra soli atpakaļ un uzkliedza: Ko tas nozīmē?

Es gribēju jums tikai palīdzēt! Nāciet, apsēdīsimies, un es jums visu paskaidrošu.

Maida pat nedomāja sekot šim aicinājumam.

- Es gribu zināt, ko jums no manis vajag.

- Nu labi, nepazīstamā sacīja. Jūsu pārsteigums ir sapro­tams. Es tikai gribēju kaut ko jums norādīt…

- Un tas būtu?

- Jūsu istabā kāds ir. Man šķita, ka nebūtu labi, ja jūs uzskrietu tiem virsū.

- Kramplauži? Maida izbīlī noprasīja.

- Tā gandrīz izskatās. Protams, tie varētu būt arī policisti civilā vai arī..: Varbūt jūs esat pastrādājusi kādu muļķību?

Maidas noskaņojums bija krasi mainījies. Nupat vēl šī nepazīs­tamā sieviete viņu biedēja, bet tagad šķita, ka tā kļūst par sabiedroto.

Mani sauc Zoselīne Greibona, nu nāciet taču.

Zoselīne juta, ka Maida ir atteikusies no nodoma pēc iespējas ātrāk atstāt šo plašo viesnīcas numuru un ir gatava viņai sekot. Iedama pa priekšu, viņa norādīja uz zemu galdiņu un piedāvāja Maidai vietu sev līdzās uz dīvāna.

Maida apsēdās un nosauca savu vārdu.

- Es zinu, kas jūs esat, Zoselīne sacīja. Man reiz gadījās redzēt jūs izejam no savas istabas. Tāpēc man ari uzreiz tā iekrita acīs tie divi vīrieši…

Viņa vēlreiz norādīja uz galdiņu un mazo monitoru uz tā. Ekrānā bija redzama kāda istaba.

- Tā taču manējā, Maida izbrīnā iesaucās.

Droši vien visas istabas šeit bija vienādas, bet viņa pazina savu mēteli, ceļojuma somu un pāris nieciņu. Tik tiešām: tur bija divi vīrieši, kas virināja skapjus un atvilktnes, rakņājās Maidas koferī un skatījās pat zem gultas.

Ko viņi tur grib? Maida nesaprata.

Jā, neizskatās, ka viņi gribētu kaut ko zagt, Zoselīne atbil­dēja. Viņi kaut ko meklē. Kas tas varētu būt? Jums taču pašai to vajadzētu zināt vislabāk.

Ko tie tur varētu meklēt? Maida aizdomājās… Kas ir aizliegts? Ieroči, alkohols, narkotikas…? Viņai nekā tāda nebija.

Zoselīne norādīja uz ekrānu.

- Paskatieties, tie abi izvanda pat jūsu jakas kabatas. Tam vaja­dzētu būt kaut kam mazam, ko varētu ielikt kabatā. Varbūt kaut kādi papīri… vai mikroshēmas?

Papīri… Tikai tagad Maida atcerējās tēva vēstules… Vai varas iestādes interesētos par viņas tēvu? Vai arī un nu viņai pārskrēja karsts pār kauliem ir runa par plānu? Protams! Tas bija vienīgais, ko varētu kaut kā likt lietā. Plānam īstenībā joprojām vajadzēja atrasties paslēptuvē zem seifa, bet tagad Maidai šī paslēptuve šķita pilnīgi nedroša, un viņa baiļpilnā satraukumā uzmanīja katru šo vīriešu kustību savā istabā. Tie tomēr aizvien vēl meklēja, un tas nozīmēja, ka pagaidām viņiem nav veicies. Beidzot abi ķērās pie seifa, un Maida tik tikko spēja apvaldīt trīsas. Viņiem kaut kā izde­vās atvērt seifu, bet, izšķirstījuši Maidas ceļojuma dokumentus, tie nepārprotami šķita vīlušies. Viņi aizslēdza seifu un pievērsās citam istabas stūrim. Maida uzelpoja nu viņa spēja pat nedaudz pasmīk­ņāt par nelūgtajiem viesiem. Viņas paslēptuve, kā izrādījās, nebija nemaz tik slikta.

Žoselīne bija vērojusi Maidu un laikam manīja viņas noskaņo­juma maiņu, jo pajautāja:

Jums kaut kas ienāca prātā? Par ko jūs domājat?

Maida negrasījās pieminēt plānu, bet kaut ko atbildēt vajadzēja, un viņa nolēma izlīdzēties ar puspatiesību, pavēstīt Zoselīnei kaut ko par vēstulēm. Viņa izstāstīja par savu tēvu, par tā uzturēšanos šajā pilsētā.

Tas varētu būt izskaidrojums, Žoselīne noteica un domīgi pašūpoja galvu. Lai kas arī būtu sarīkojis šo ielaušanos, jus būsiet piesaistījusi viņa uzmanību ar to, ka esat Friča Barlaha meita, kas devusies šurp, lai liktu lietā savas zināšanas.

Maida iedomājās cilvēkus, kuriem bija stāstījusi par savu tēvu. Tādi bija tikai divi: Gerans un majors principā varēja būt runa par abiem, bet īstenība viņai nebija pamata domāt, ka kāds no viņiem būtu šeit iesaistīts. Maida nejuta ne mazāko vēlēšanos sniegt šai sievietei, kas sevi sauca par Zoselīni, kaut kādas papildu ziņas, tādēļ pasteidzās noraidīt šādas aizdomas. Protams, bija gan princi­piāli iespējams, ka pēc viņas ierašanās lidostā, kamēr notika dīvainā spēle virtuālajā telpā, kāds ir pārmeklējis viņas somu.

Tāpēc Maida izstāstīja šo dēku, bet Žoselīne apšaubīja, vai lid­ostā būtu interesējušies par viņas vēstulēm; tur drīzāk vērību pie­vērsa ieroču, dārgakmeņu vai narkotiku kontrabandai.

Maida aizvien vēl nespēja pilnīgi pārvarēt savu neuzticību sve­šajai sievietei. Pēc brīža viņa tomēr pajautāja:

Kāpēc jūs nolēmāt man palīdzēt? Ja tie tik tiešām izrādītos policijas darbinieki, jums varētu rasties nepatikšanas.

Zoselīne mierinoši pamāja.

- Nu, mana pirmā doma, protams, bija par zagļiem. Es taču nevarēju pieļaut, lai manu viesnīcas kaimiņieni apzog.

Tāda informācija Maidai tomēr nešķita ticama. Šobrīd viņa jau bija atguvusies no pārsteiguma un spēja domāt skaidrāk. Mazliet provokatīvi viņa pajautāja:

Jūs vienmēr ņemat to līdzi, braukdama atpūsties?

Viņa ar zodu pamāja uz monitora pusi.

Zoselīne pasmaidīja.

Jums, protams, taisnība, droši vien tas izskatās drusku dīvaini. Varu jums paskaidrot: es strādāju drošības dienestā. Nē, ne jau vie­tējā, ir runa par kādu privātfirmu, kuras vadība pilnā sastāvā atro­das šeit, lai piedalītos svarīgā konferencē. Jums noteikti arī agrāk ir gadījies dzirdēt par HOH-AG.

- Nosaukums tiešām šķiet pazīstams…

HOH ir ūdens ķīmiskā formula. Cilvēki varbūt pat neapzi­nās, cik bieži dzer mūsu minerālūdeni. Jūs taču zināt mūsu moto «Dzidrais spirgtums». Lūk, mūsu produktu, protams, piedāvā ari šeit.

Zoselīne bija piegājusi pie ledusskapja un atgriezās ar pudeli un glāzi.

- Mums pieder trīs ceturtdaļas pasaules tirgus. Drīkst piedāvāt?

Maida pamāja. Viņa tiešām pazina šo marku: pudeles ar plast­masas vāciņu, kas darināts slīpēta dimanta formā, etiķetes ar reljefa veidotu ūdensrozi un neskaitāmās reklāmas, kurās laipns gariņš sniedz slāpju mocītam cilvēkam lielu pudeli dzidra spirgtuma. Maida domīgi iedzēra dažus nelielus malkus. Dzēriens bija vēss, dzidrs un bez kādas piegaršas.

- Šeit tuksneša vidū ūdens ir īpaši nozīmīgs. Šajā pilsētā patērē ļoti daudz ūdens, un mēs varam labi nopelnīt. Tādēļ ari šī konfe­rence. Gribam ievērojami paplašināt mūsu sadarbību.

- Bet ko šeit dara jūsu drošības dienests?

- Ak, tīrā rutīna. Eksotiskās valstīs mēs labprātāk paļaujamies uz saviem spēkiem. Lai gan pēdējos gados šeit nekādi sarežģījumi nav radušies. Tādēļ es ari nobnnījos, nejauši pamanījusi ielaušanos jūsu istabā.

- Es gan nekādi nespēju to izskaidrot, Maida norādīja uz mo­nitoru, bet tik un tā esmu jums parādā pateicību. Sūdzēšos viesnī­cas vadībai.

- Šķiet, ka tie abi ir beiguši savu darbu, Zoselīne ietei­cās. Neizskatās, ka viņi ir atraduši, ko meklēja. Tomēr jums derētu rūpīgi pārlūkot savas mantas, varbūt kaut kā tomēr trūkst. Tālākais, protams, ir jūsu darīšana. Vajadzētu gan labi apsvērt, pirms sākat rīkoties. Ja aiz tā slēpjas kaut kas oficiāls, jūs varētu radīt sev liekas nepatikšanas.

Maida nevēlējās ielaisties tālākās runās. Viņa piecēlās.

Tā vai citādi, bet man jums jāsaka paldies.

Viņa paspieda Zoselīnei roku un pagriezās uz durvīm.

Ja varu jums ari turpmāk būt noderīga, tad tikai sakiet. Starp citu, es labprāt būtu ar mieru paglabāt jūsu papīrus vai arī izlīdzēt jums kā citādi, Zoselīne laipni atsaucās.

Viņa atvēra durvis un palūkojās pa labi un kreisi. Tad viņa pa­māja Maidai.

Ceļš bnvs. Un jaukas vēl atlikušās dienas Kiberpilsētā Dien­vidi!

Beidzot Maida varēja aizslēgt durvis aiz sevis, lai vismaz uz kādu laiku atstātu ārpusē šo savādo pasauli, kurā viņa bija nokļuvusi. Viņa jau gribēja mesties pie seifa, lai pārbaudītu, vai vēstules tiešām vēl ir turpat, bet tad attapās: acīmredzot šo istabu varēja novērot katrs, kurš vēlējās. Tādēļ viņa vispirms ielūkojās skapjos un koferī, tikai pēc tam atvēra seifu un, izlikdamās, ka pārbauda tur glabātos papīrus, neuzkrītoši iztaustīja spraugu zem seifa un atviegloti kon­statēja, ka viss vēl aizvien ir vietā.

Tikai tagad Maida saprata, cik nogurusi jūtas. Nupat vēl ilgoju­sies pēc atsvaidzinošas vannas, viņa vienkārši iekrita gultā. Šobrīd viņa nevēlējās neko citu kā tikai gulēt ar aizvērtām acīm un nedo­māt. Dažas minūtes viņa tiešām baudīja ķermeņa atslābinātību, bet, pamazām atspirgstot, aizvien uzstājīgāk par sevi atgādināja šodienas notikumi, kas neļāva aizmigt.

Pirmām kārtām jau šī ielaušanās, kas neizgāja no prāta: abi iebrucēji, un tas, kā tie pārmeklēja viņas istabu. Ko viņi meklēja? Viņas īpašumā nebija neka tāda, kas varētu interesēt kramplaužus vai slepenos aģentus. Ja nu vienīgi… Jā, vienīgā neparastā viņas mantība bija tēva vēstules… un pēdējai vēstulei pievienotā skice. Tas lika aizdomāties, un, jo vairāk Maida prātoja, jo ticamāks šķita šis risinājums. Jauns avots pilsētas ūdens apgādei vietas zinā­šana nebūtu ar zeltu atsverama. Kāda laime, ka iebrucēji neko neat­rada!

Bet kurš tad zināja, ka šāda skice ir? Viņa nevienam to nebija teikusi. Vai tomēr… ko viņa īsti pateica Geranam ceļā uz viesnīcu? Maida lūkoja atcerēties. Skici viņa noteikti nepieminēja, bet stāstīja gan, ka tēvam ir izdevies atrast avotu. Vai tiešām aiz visa tā slēptos blondais žurnālists? Viņš strādāja ziņu dienestam pats taču Maidai to izpauda. Varbūt viņš gribēja uztaisīt sižetu? Tāpēc viņš inte­resējās par vēstulēm?

Vai ari šī ielaušanās bija varas iestāžu roku darbs? Bet kā tad policija varēja uzzināt par skici? Tad jau, ticamāk, tā meklētu infor­māciju par viņu pašu. Varbūt tas bija kaut kā saistīts ar majoru? Vai viņa tam ieminējās, ka tēvs šeit meklēja ūdens atradnes?

Un Zoselīne? Ar to viņa iepazinās tikai tobrīd, kad iebrucēji jau atradās viņas istabā. Tomēr Maida tagad vairs neuzskatīja par neie­spējamu, ka aiz tā visa stāv Zoselīne. Varbūt tāds ari bija viņas uzdevums aizkavēt Maidu un neļaut tai atgriezties istabā, kamēr viņas kolēģi nav beiguši savu uzdevumu. Bet kāpēc lai Zoselīne inte­resētos par viņas tēva vēstulēm? Maida jutās pilnīgi apjukusi, viņa vairs nesaprata, kam te vēl var uzticēties.

Šodien piedzīvotais vismaz daļēji šķita nelāgs sapnis. Būtībā tikai turpinājās tas, ko šī pilsēta piedāvāja saviem viesiem: dīvainās pārejas no īstenības uz šķitumu, kas izdzēsa robežas abu starpa. Ja nu šodienas pārdzīvojumi arī bija tās spēles sastāvdaļa, kadu šeit spēlēja ar apmeklētājiem? Maida tomēr aši atmeta šo domu. Šis tas bija skarba realitāte proti, viss, kam bija kāds sakars ar tēvu un viņa profesiju.

Vecās viesnīcas meklēšana, viņas interese par tēvu… Grūti iedo­māties, ka gluži nevainīgi jautājumi var radīt tik iespaidīgas sekas. Šis nebija viņas pirmais ceļojums, agrāk Maida jau bija apmeklējusi dažus pazīstamus tūrisma centrus, bet ne reizi viņai vēl nebija gadī­jies piedzīvot neko tamlīdzīgu kā šodien. No otras puses: pavadot laiku Kanbu pludmalēs, Grenlandes ledainajos krastos, Jukatanas senpilsētu drupās un Nepālas kalnos, viņa allaž bija apmierinājusies ar parasto izklaižu un sporta nodarbību piedāvājumu. Tur viņai nebija nekāda iemesla ielūkoties šīs industrijas aizkulisēs un prašņāt par svešo zemju pamatiedzīvotājiem, prašņāt par viņu vēsturi, par viņu likteni; varbūt ari tur pastāvēja otra no tūristu teritorijas šķirta pasaule, kurā apmeklētājiem nebija ko meklēt. Kas zina, kā tur apietos ar viesiem, ja tie mēģinātu pārkāpt nospraustās robežas.

Maida paslējās augšup un sarausa spilvenus sev aiz muguras, lai būtu ērtāka sēdēšana. Pa logu pavērās fantastisks skats. Debesis jau bija satuinsušas, bet tieši tas padarīja mākslīgās gaismas jūru vēl spožāku. Un atkal tās bija pēdējo stundu atmiņas, kas neļāva Maidai izbaudīt šo skatu līdz galam. Bija jautājumi, kas viņu skāra daudz tiešāk nekā prašņāšana par vietējiem pamatiedzīvotājiem. Pirmām kārtām jau viņai vajadzēja padomāt par savām naudas rezervēm. Cik tad tur palika pēc soda naudas atskaitījuma? Jau aptuvena aplēse pauda, ka diez vai ir cita iespēja, kā tikai nekavējo­ties pārtraukt atvaļinājumu un atgriezties mājās.

Tādā gadījumā jautājums par viņas tēva likteni paliktu neno­skaidrots. Maida bija pavirzījusies uz priekšu tikai vienu niecīgu solīti: guvusi apstiprinājumu tam, ka viņš tiešām ir uzturējies norādītajā viesnīcā, bet viņa, protams, vēlējās uzzināt kaut ko vai­rāk. Agrāk tā bija tikai pieticīga interese, bet tagad jau problēma, kuru viņa noteikti gribēja atrisināt. Nodoms bija cieši iesēdies prātā, un viņa nekad tik viegli neatkāpās, ja bija kaut ko apņēmusies. Kas būtu darāms, lai tomēr sasniegtu mērķi? Tagad viņa nešaubījās, ka atbilde ir rodama nevis tūristu geto, bet tur, kur viņai nebija ko mek­lēt Vecpilsētā, varbūt pat tālākā apkārtnē, ārpus pilsētas, tuksnesi. Bet kā tur nokļūt? Neliels progress gan iezīmējās: viņa jau bija maz­drusciņ ieskatījusies aizliegtajā teritorijā, guvusi priekšstatu, kā tur izskatās. Varbūt jāmēģina nonākt tur vēlreiz, lai cik ari pārgalvīgi tas būtu?

Prātā šaudījās visas iespējamās idejas, bet neviena nešķita īsteno­jama. Absurdu plānu kalšana, briesmu un izredžu apsvēršana lai nu kā, bet tas gaiņāja gurdenumu, un viņa piecēlās no gultas. Nu gan derēja karsta vanna.

Maida iegāja greznības pārpildītajā telpā un atgrieza ūdens krānu. Tad viņa izģērbās, uzlika galvā peldcepuri un skapītī samek­lēja dušas želeju. Atkal pievērsusies vannai, viņa konstatēja, ka ūdens plūst gaužām gausi, ir pilns ar gaisa burbuļiem un turklāt vēl netīri brūnā krāsā. Viņa to paostīja… Tas šķita mazliet sasmacis, bet smaka nebija nepatīkama droši vien neliels zemes vai smilšu piejaukums. Maida nevēlējās atsacīties no peldes un izkratīja ūdenī puspudeli vannas šampūna. Pamazām vanna piepildījās, un burzguļojoši sāka darboties viļņmašīna. Dažās sekundēs radās duļķainu putu kalns, kas drīz jau grasījās kāpt pāri vannas malai. Maida iekāpa ūdenī un lūkoja baudīt tīksmi un siltumu.

Pelde apbrīnojami ātri aizdzina gurdumu. Maida varēja gluži vai vērot, kā mainās pašas noskaņojums: varbūt šī pilsēta viņu tā uzbudināja tikai tāpēc, ka viņa līdz šim bija dzīvojusi visīstākajos sil­tumnīcas apstākļos? Viņa taču daudzkārt bija alkusi izlauzties no ikdienības, un tagad šī vēlme piepildījās. Viņai vajadzēja uztvert visu ar pateicību: kā dēku, kā kaut ko tādu, ko viņa labprāt atcerē­sies visu mūžu. Maida gulēja vannā ar aizvērtām acīm un sapņoja savā nodabā, kad izdzirda troksni pie istabas durvīm. Sākumā tā bija klusa, tad skaļāka klauvēšana, un pēc brīža sākās švīkoņa un trīšanās. Maida jau grasījās uzraut peldmēteli un mesties pie durvīm, bet trokšņi apklusa, un viņa atslīga atpakaļ vannā.

Šis starpgadījums vēlreiz atgādināja pirmīt piedzīvoto ielauša­nos. Varbūt tur atkal grabinājās kāds nelūgts viesis? Labi, ka viņa nostiprināja durvis ar aizbīdni!

Tikmēr ūdens jau bija atdzisis, uzskalotais smilšu piejaukums nosēdies un tagad skrāpēja muguru un dibenu. Maida izkāpa no vannas, izvilka korķi un sāka slaucīties. Pēkšņi ienāca prātā dzirdē­tais troksnis. Līdz galam nenoslaucījusies, viņa uzvilka peldmēteli un ielūkojās priekšnamā: varbūt apmeklētājs ir atstājis kādas pēdas? Viņa tūlīt arī pamanīja aploksni, kuru kāds bija pabāzis zem dur­vīm. Kad Maida to atvēra, zemē nokrita krāsaini apdrukāta, pārlo­cīta kartona lapa. Viņa to pacēla, un tas izrādījās ielūgums uz pie­ņemšanu, kuru firma HOH-AG šonakt rīkoja darījumu partneriem un darbiniekiem. Ielūguma malā bija divas ar roku rakstītas rindiņas:

Vai drīkstu Jūs ielūgt uz mūsu sarīkojumu?

Ļoti priecāšos. Zoselīne

Ballīte šonakt? Maida jau sliecās noraidīt tik absurdu ideju, bet tad vēlreiz uzmeta acis ielūgumam. Šķita, ka tur tiek plānots lepns pasākums, kurā droši vien piedalīsies visa firmas vadība, turklāt bija paredzēts ari svētku galds. To lasot, Maida atskārta, ka jūt izsal­kumu. Diena gan bija nogurdinoša, bet viņa galu galā neuzskatīja sevi par vecu sievu, kuru ir viegli izsist no sliedēm un kurai pēc pār­dzīvota uztraukuma ir vajadzīgs miers.

Maida pati pabrīnījās, cik ātri mainās viņas noskaņojums. Jā gan, pirms nedaudzām minūtēm viņa vēl pieskaitīja Zoselīni aizdo­mās turamajiem, bet, neraugoties uz dažiem aizdomīgiem momen­tiem, tā tomēr šķita gluži laipna persona, turklāt Maidu bija pārņē­musi ziņkāre. Šovakar vēlreiz sastopot Zoselīni, viņa varbūt uzzinās kaut ko vairāk par savu viesnīcas kaimiņieni. Turklāt Maidai līdz šim vēl nekad nebija iznācis apgrozīties tik smalkas aprindās, un tā būtu jauna pieredze. Nu jau Maida pat priecājās par gaidāmo pie­dzīvojumu.

Pieņemšana notika deju zālē, kas atradās viesnīcas apakšstāvā. Dodamās lejup pa kāpnēm, kas veda no vestibila uz sarīkojuma priekštelpu, Maida ieraudzīja sev priekšā spoguli un izbrīnā apstā­jās: svešādā sieviete garajā zilajā tērpā, kas lūkojās viņai pretī, bija viņa pati!

Ametistu kaklarota virs dziļā izgriezuma, ar zeltu izšūtā jostiņa, šaurās kurpes ar stikla papēžiem… par to visu viņa varēja pateikties Zoselīnei. Tikai sudraba rokassprādze bija no viņas pašas krāju­miem, to viņa savā divdesmitajā dzimšanas dienā saņēma no mātes, un tajā iestrādātais ametists labi pieskaņojās zilajiem tērpa toņiem un kaklarotai.

Zoselīne piezvanīja un apjautajās, vai Maida pieņem ielūgumu. Tad viņa arī ieminējās, ka varētu izpalīdzēt ar vakara tualeti. Viņa bija atvedusi līdzi apjomīgu koferi ar tērpiem, un tad nu abas Zoselīnes luksusa numurā jautrā noskaņa tos izcilāja un pielaikoja. Nemaz nepārvērtējot sevi, Maida atzina, ka iznākums ir izcils un lielajā spogulī viņa izskatās vēl labāk nekā ģērbtuvē.

Viņa gribēja turēties kopā ar Zoselīni, bet abas bija piemirsušas norunāt satikšanās vietu, un sākumā Maida bažījās, ka būs grūti to atrast. Tomēr jau tagad varēja manīt, ka viesu ir mazāk, nekā viņa bija iedomājusies, un īstenībā tieši tas arī pasvītroja šā pasākuma ekskluzīvo raksturu…

Kad Maida ienāca pa vārtiem un uzrādīja savu ielūgumu, kon­trolieris it ka saminstinājās, bet Zoselīne tūlīt bija klat un viņam kaut ko pačukstēja… Maidai uzspieda neredzamu zīmogu plauk­stas virspusē, kurš bija pamanāms tikai ultravioletajā apgaismo­jumā, un viņu ielaida zāle.

Arī Zoselīne izskatījās iespaidīgi, tomēr, kad Maida par to iemi­nējās, viņa tikai pasmējās un sacīja:

īstenībā es esmu darbā, tās, var teikt, ir manas darba drēbes. Oficiāli es šovakar skaitos tāda kā viesu sagaidītāja.

Zālē jau stāvēja vairākas viesu grupiņas, vīrieši galvenokārt bija ģērbušies melnos uzvalkos, bet dāmas greznojās vakarkleitās dekorejums, kas gadsimtu gaitā tikpat kā nemainījās. Šur tur gan manīja ari pa kādam vīrietim vietējā parauga drānās, un Maidai bija jāatzīst, ka arī šāds apģērbs iederas smalkajā kopaina.

Tur var dabūt kaut ko dzeramu, Zoselīne norādīja uz garu, ar pudelēm un glāzēm apkrautu galdu. Apkalpojies pati. Man jārūpējas par atnākušajiem viesiem.

Maida piegāja pie galda, kurš bija novietots gar sienu un apgais­mots no aizmugures. Uz tā rindojās pudeles ar HOH emblēmu, nekādu citu tur nebija, un Maida tikai tagad tā īsti aptvēra, ka šīs pudeles pazīst labāk par labu: tās bija redzamas visur, kur mēdza būt minerālūdens, viņa tikai nekad nebija īpaši skatījusies uz etiķetēm. Sešskaldņu pudeles, kas atgādināja kalnu kristālu formu, stāvēja plakanā porcelāna vannā, ko pildīja ledus gabaliņi, un bija izrotātas ar gaišsārtām ūdensrozēm. Tik plašu izvēli, kāda pavērās šeit, Maida nekad gan nebija redzējusi, un līdzās parastajām liela­jām pudelēm te bija arī mazākas, ko klātesošie viesi nepārprotami bija īpaši iecienījuši. Visi, kas drūzmējās ap galdu, ņēma tieši tās. Arī Maida paņēma vienu pudeli. Ūdens bija spirdzinošs, lai gan atstāja mutē neparastu pēcgaršu, kuru gan nekādi nevarēja dēvēt par nepatīkamu. Kas tas varēja būt? Garša bija nedaudz rūgtena, tā atgādināja greipfrūtu un citronu garšu.

Maidai neatlika daudz laika skatīties apkārt, jo priekšā uz neliela paaugstinājuma bija nostājies kāds jauneklis ar piespraustu žetonu ari tas atveidoja ūdensrozi un lūdza uzmanību. Kad balsu mur­doņa pieklusa, viņš pieteica HOH-AG šefu un dibinātāju. Tas pār­steidzoši lunkani veica dažus pakāpienus, kas veda uz podestu. Ari izturēšanās un runas veids lika tam izskatīties jaunākam, nekā va­rētu domāt, vērojot viņa sirmos matus un sīku krunciņu izvagoto seju.

Maida ieklausījās ar interesi, cerot uzzināt kaut ko vairāk par konferences norisi un tās aizkulisēm, bet sagaidīja tikai garu goda viesu uzskaitījumu ar attiecīgu sveikšanu: tika nosaukti daudzi val­dības locekļi, kā arī rūpniecības un tirdzniecības funkcionāri. Sā­kumā Maida pabrīnījās, ka minerālūdens, spriežot pēc visa, šeit radis tik svarīgu noieta tirgu, bet tad tomēr attapās, ka visapkārt plešas milzīga sausuma zona un šī pilsēta par savu eksistenci var pa­teikties vienīgi tam, ka dabas untuma dēļ zemes dzīlēs ir ūdens, kurš kopš sendienām padarījis šo pilsētu par auglības oāzi agresīvās vides ielenkumā. Bet kāpēc tad vajadzēja firmu, kas importē ūdeni no lielas tālienes?

Katrs apsveiktais viesis tika apveltīts ar aplausiem, un Maida cerēja, ka tagad nāks uzrunas informatīvā daļa, bet piedzīvoja vilša­nos. Viņa uzzināja tikai nedaudz par uzņēmuma vēsturi, kuras gaitā no maza minerālūdeņu realizētāja Eiropas ziemeļos bija izvei­dojusies pasaules mēroga firma. Tad tomēr kļuva interesantāk, jo izrādījās, ka sen vairs nav runa tikai par pudeļu pildīšanu un pie­gādi, bet arī par jaunu avotu meklēšanu un apguvi, ūdens attīrīšanu un sagatavošanu lietošanai, sadales centrāļu un transportvadu būvi. Vajadzības gadījumā firma spēja aizdambēt upes un mainīt to gultni, un veselai velkoņu flotei bija uzdots vilkt aisbergus no Arktikas uz ekvatoriālajiem apgabaliem. Šķita gluži vai neticami, ka šādas transportēšanas laikā, neraugoties uz intensīvajiem kušanas procesiem, paliek pāri tik daudz ledus, lai apgādātu tropiskos reģionus ar svaigu un ledaini aukstu ūdeni.

Kad sveicināšanas ceremonija bija galā un cilvēki sadrūzmējās ap bufeti, Zoselīne izbrīvēja sev nedaudz laika, lai parunātos ar Maidu.

- Paldies Dievam, pagaidām viss iet gludi. Valsts pārvaldes for­mai, kas balstās absolūtisma tradīcijās, tomēr ir savas priekšrocības.

- Ko tu ar to gribi sacīt? Maida apjautājās.

- Dažās citās valstīs mums rodas grūtības, Zoselīne paskaid­roja. Ir bijušas protesta akcijas, mums pārmet iejaukšanos dabas norisēs, lai gan patiesībā skauž mūsu monopols. Tā nu tas ir, ka esam lielākais nozares uzņēmums, un dažs negrib saprast, ka, pie­gādājot cilvēkiem ūdeni, mēs veicam humānu misiju.

- Tātad jūs šeit ne tikai tirgojaties ar dzērieniem.

Tu tā runā, Zoselīne apstiprināja. Skaļi par to gan ne­runā, bet varbūt tu pati jau būsi pamanījusi, ka šeit ir grūtības ar ūdens piegādi. Es nebūt nedomāju augstvērtīgo dzeramo ūdeni tūristiem. To mēs piedāvājam neierobežotā daudzuma. Nē, ir runa par plaša patēriņa ūdeni, par ūdens krājumiem, no kuriem dzīvo šī pilsēta. Sie krājumi sarūk, atradnes ir izsmeltas, un dziļāk urbties nav jēgas, tas neko nedos.

Jā, tagad, kad tu tā saki… Es ievēroju gan, bet tiktāl neaizdo­mājos.

- Nāc nu, Zoselīne pamudināja un devās pie bufetes, kur gai­dītāju rindas sāka retināties. Iesaku latimēriju. Klāt ņem kaperu salātus.

Maidu aizvien vēl nodarbināja nupat dzirdētais.

Tātad HOH-AG grib atrisināt šeit ūdens problēmu.

Ap to jau grozās, Zoselīne atbildēja. Mēs tikai vēl nezi­nām, kā to panākt. Varbūt būvēsim atsāļošanas iekārtas pie jūras. Kaut kādu risinājumu atradīsim. Vispirms gan vēl jānoslēdz kon­trakts, un te nu ir jāņem vērā politiskā situācija un varbūtējā tās attīstība.

Nu jau abas stāvēja pie galda un piepildīja šķīvjus. Maida gan nebija īpaši naska, kāda sieviete nokampa viņai no deguna priekšas pēdējo latimērijas gabaliņu,un viņai vajadzēja samierināties ar hai­zivs fileju. Atsāļošanas iekārtas pie jūras, vairāk nekā 200 kilomet­rus garš cauruļvads… grūts uzdevums. Vai tad nebūtu vienkāršāk atrast tepat tuvumā kadu vēl neizmantotu ūdens slāni? Un pēkšņi viņa saprata, ka pati gribot negribot ir iepīta šajā spēlē. Noteikti nenāktu par ļaunu vēlreiz pārdomāt visu, kas pēdējās dienās ar viņu ir noticis Kiberpilsētā Dienvidi.

Haizivs bija sāļa, un Maida izcēla no ledus bļodas vēl vienu mi­nerālūdens pudelīti. Atkal šī īpašā piegarša… Ūdenim bija piejaukts kaut kas neparasts. Varbūt tāpēc viņa jutās tik viegla un spārnota? Pēkšņi viss šodien piedzīvotais šķita komisks, nu viņai par to gri­bējās pasmieties. Viņa jutās šeit labi, bija jauki, ka sākotnējais bik­lums ir pagaisis. Varbūt šī sajūta bija īstais iemesls, kāpēc arī citi viesi tik dedzīgi izrādīja šim dzērienam savu piekrišanu?

Kāds bija iesaistījis Zoselīni sarunā, un Maida palika viena ornamentāli rotātas kolonnas pakājē. Viņa juta vēlmi darboties un lūko­jās apkārt ko varētu iesākt? Laikam vajadzēja kaut kā tuvināties šiem ļaudīm.

Par laimi, zālē nebija lielas burzmas, telpa bija visai plaša aptu­veni trīsdesmit personām, lielākā daļa klātesošo šķita savstarpēji pazīstami, dažs meta acis uz Maidu, un īpaši jau to darīja vīrieši. Viņa pat klusībā sāka zīlēt, kurš no tiem viņu uzrunās, tomēr pati nekādi negrasījās tos iedrošināt. Tādēļ viņa mazliet nobrīnījās, ka tas izrādījās kāds jauneklis pēc izskata spriežot, jaunāks par viņu, jo Maida tam nedeva vairāk par divdesmit.

Jūs ēsat šeit vienīgā dāma bez pavadoņa, viņš sāka. Var­būt es drīkstu jums pakavēt laiku?

Tas nebija īpaši oriģināli, un Maida manīja svešā jaunekļa ne­drošību viņš lūkojās viņā nedaudz bailīgi, it kā gaidītu atraidī­jumu.

Tāpēc viņa atbildēja uzsvērti laipni:

- Tas būtu jauki. Es šeit esmu pilnīga svešiniece.

Viņa nosauca savu vārdu un pajautāja:

- Un kas būtu jūs? Jūs esat no HOH-AG?

- Nē, nē, jauneklis aši atbildēja, it kā šo aplamo domu vaja­dzētu nožņaugt jau dīglī. Es esmu Kalīds Hasans el Afifs.

Izskatījās, ka viņš to uzskata par pilnīgi izsmeļošu informāciju.

Atvainojiet, es tiešām nevienu šeit nepazīstu, Maida uz­smaidīja.

Viņš bija glīts puisis, neapšaubāmi vietējais, lai gan ādas brūnums gandrīz nekrita acīs. Turklāt viņš šķita simpātisks un vēl aiz­vien nedaudz bikls.

- Mans tēvs ir Hasans el Afifs, viņš pateica, bet tad attapās, ka Maidai droši vien neko neizsaka ari šis vārds, un ķērās pie skaid­rošanas.

Viņš nepārprotami bija bagātas un dižciltīgas ģimenes atvase, un, ja Maida saprata pareizi, viņa piederīgajiem un līdz ar to arī viņam pašam pilnīgi vai uz pajām piederēja vairāki starptautiski uzņēmumi, kas darbojās nekustamo īpašumu, satiksmes līdzekļu un enerģētikas tirgū. Protams, viņiem bija ari ciešs sakars ar ūdens biz­nesu: šai ģimenei piederēja reaktoru darbinātas sūkņu iekārtas, kas pumpēja ūdeni no pazemes.

Ari Kalīds vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par Maidu, un viņa brīdi saminstinājās… Atzīties, ka viņa šeit nonākusi tīrās nejaušības dēļ? Viņai negribējās gudrot kaut kādas pasakas, bet galu galā viņa tomēr nebija tikai parasta tūriste. Šeit kādreiz strādāja viņas tēvs, un viņa centās sadzīt tam pēdas. Tad nu viņa izstāstīja Kalīdam par savu tēvu un pažēlojās, cik grūti ir kaut ko uzzināt.

Jauneklis sāka starot.

Tur es jums noteikti varu palīdzēt, viņš paziņoja un turpi­nāja stāstīt par savu ģimeni, par tās ietekmi, par tās īpašumiem un cieņu, kādu klans bauda šajā valstī.

- Es padomāšu, ko mēs varētu darīt. Jūs varat uz mani paļauties.

Sākuma Maida negrasījās pavadīt vakaru kopā ar šo jaunekli,

bet drīz noprata, ka ir sastapusi kādu, kurš lieliski pārzina vietējos apstākļus un varbūt tiešām varētu palīdzēt viņas meklējumos. Tur­klāt tagad viņa tik un tā nevēlējās no viņa šķirties, Kalida sabiedrība bija viņai patīkama ne tikai solītās palīdzības dēļ. Viņam bija smalki veidota seja, trenēts augums, un kopumā viņš bija valdzinošs puisis.

Tikmēr uz paaugstinājuma jau bija iekārtojušies mūziķi, nepa­rasta sastāva orķestris: arābu lautas, cimboles un bungas, arī metāla pūšamo instrumentu grupa ar trompetēm un saksofoniem, bet gal­venais instruments bija sintezators, ko apkalpoja pianists un pro­grammētājs. Sākumā viņi nospēlēja dažus nopietnus, bet garlaicī­gus gabalus, tad pārgāja uz populārām dziesmiņām, īstajā bridi pieslēdzot labi zināmas, lai gan šobrīd klātneesošas dziedātājas balsi, un galu galā iznāca gluži ciešami. Maida sajuta asinīs pulsē­jam ritmu, un, kad Kalids kautrīgi ieminējās, ka viņam jau agrāk ir gadījies pabūt diskotēkā un dejot, Maida vairs nevilcinājās, izvilka viņu uz parketa paaugstinājuma priekšā un sāka kopā ar viņu līgani šūpoties mūzikas taktī.

Vēlāk kādā starpbrīdi, kad viņi mazliet aizelsušies stāvēja pārējo viesu vidū, kuri bija jau manāmi atdzīvojušies, Maida pēkšņi pama­nīja, ka Kalīds saraujas… Viņiem līdzās bija uzradušies divi bār­daini vīrieši, arābi: viens nevainojamā melnā uzvalkā, bet otrs baltā tautastērpā, turklāt šis otrs vēl nēsāja saulesbrilles, kas šajā vidē izskatījās diezgan dīvaini. Abi stāvēja iepretim Maidai un Kalidam un viņus atklāti pētīja.

Kalīds izrādīja nepārprotamu pazemību.

Tēvs, viņš ierunājās. Šī ir Maida Barlaha. Viņas tēvs kād­reiz pie mums strādāja.

Tad viņš pievērsās Maidai.

Tas ir mans tēvs Hasans el Afifs. Un tas ir viņa brālis, mans tēvocis Saīds.

Hasans el Afifs pamāja Maidai, tad, it kā būtu to aizmirsis, snie­dza viņai roku un īsi to paspieda. Saīds turpretim palika stāvam nekustīgi.

- Kāds bija uzvārds? Hasans pārjautāja. Barlahs… Man šķiet, ka atceros… Tas bija sen. Vai viņam nebija kaut kāds sakars ar ūdenskrātuves izbūvi?

- Pareizi, Maida apstiprināja.

Viņa gribēja vēl ko piebilst, bet Kalīds nelaida viņu pie vārda.

- Viņš ir pazudis, Kalīds pateica, neatgriezās mājās no šejienes. Toreiz, pēdējā kara laikā. Maida grib mēģināt kaut ko par viņu uzzināt. Viņa ļoti godā savu tēvu.

Kalīda tēvs noklausījās, bet turpināja klusēt un lūkoties Maidā.

Tas būs grūti, viņš beidzot ierunājās. Tolaik te valdīja liels haoss, daudz kas no tālaika notikumiem nav noskaidrots vēl tagad.

Nelāgs un bēdīgs laiks, kuru nelabprāt piemin. Tomēr es vēlu jums veiksmi.

Viņš pamāja un pakāpās soli atpakaļ. Tad viņš pagriezās un devās prom. Kalīda tēvocis, kurš tā ari nebija pateicis ne vārda, aiz­gāja līdzi.

Kalidam šķita, ka vajadzētu sniegt paskaidrojumu.

Mans tēvs ir nedaudz vecmodīgs. īpaši pret sievietēm. Viņš nespēj pierast, ka sievietes rādās sabiedrībā.

Viņš izskatījās tik apjucis, ka Maidai sanāca smiekli.

- Un tu pats? viņa pajautāja.

Tagad iesmējās ari Kalīds.

- Es domāju gluži citādi.

Ar vāji slēptu lepnumu viņš piemetināja:

- Es jau esmu bijis Londonā un Parīzē.

- Tad jau viss labi, Maida attrauca.

Viņas labā oma bija atgriezusies. Tomēr satikšanās ar abiem vīriešiem bija atstājusi savu iespaidu.

- Tavs tēvs ir stingrs? viņa pajautāja.

Kalida tēvs izskatījās ļoti autoritatīvs, to pauda jau viņa stāja un sejas izteiksme, un Maida nešaubījās, ka, reiz apņēmies panākt savu, viņš to arī panāk, neciešot nekādus iebildumus, pat ja tos izteiktu dēli.

- Viņš ir ģimenes galva, Kalīds atbildēja un gandrīz neslēptā lepnumā piebilda: Es esmu viņa vecākais dēls.

Un kāds ir tavs tēvocis?

Nerunīgais vīrietis bija modinājis Maidas interesi droši vien tāpēc, ka tik uzkrītoši turējās dibenplānā. Lai gan abi brāļi izskatījās ļoti līdzīgi, skaidri izpaudās dažas atšķirības. Saīds neapšaubāmi bija vecāks. Viņš pirmīt šeit stāvēja pilnīgi nekustīgi, pat vienaldzīgi, it kā atrastos čaulā, kas atvaira visas ārējās ietekmes. Viņa acis slēpa saulesbrilles, tomēr, kad īsās sarunas beigās viņš novērsās, Maida no sāniem paspēja iemest skatienu aiz tumšajiem stikliem un pamanīja, ka Saīda plakstiņi ir uztūkuši un sarkani. Viņa āda, kas atklājās skatienam tikai uz sejas un rokām, gan bija gaiši brūna tāpat kā Hasanam, tomēr šķita bāla un izkaltusi.

Salds… Kalīds domīgi ieteicās. Viņš nedzīvo mūsu pil­sētā. Viņš ierodas tikai paretam un kaut kur no tālienes. Es viņu gandrīz nepazīstu. Bet zinu, ka viņš ir uzņēmies grūtu uzdevumu. Viņš tam ziedojis visu: ģimenes dzīvi un stāvokli sabiedrībā. Runa ir par mūsu visu nākotni. Bet tas ir noslēpums. Pat gribēdams nevaru pateikt ko vairāk, jo man tas nav uzticēts.

Noslēpums tas izklausījās savādi. Kas aiz tā varētu slēpties? Un kāpēc šim vīram kādā no retajām apmeklējuma reizēm ienācis prātā piedalīties šajā pieņemšanā, ko rīko minerālūdens piegādā­tājs? Bet, Maida atģidās, HOH-AG taču bija kas vairāk par dzē­rienu ražotāju. Tas bija uzņēmums, kurš ar savām aktivitātēm va­rēja padarīt auglīgus vai arī noplicināt veselus novadus. Varbūt šeit pastāvēja kaut kāda sakarība? Un tikai tagad līdz Maidas apziņai nonāca tas, ko Hasans teica par viņas tēvu: Hasans el Afifs bija pir­mais cilvēks, kurš laikam kaut ko par viņu zināja pirmais no visiem, ar kuriem Maida šeit bija tikusies. Varbūt, ja radīsies izde­vība, viņa varētu mēģināt uzdot tam dažus jautājumus?

Kas tev lēcies? Kalīds apvaicājās un uzlika plaukstu uz viņas rokas. Varbūt padejosim?

Maida uz mirkli apmulsa. Kur viņa atkal bija aizklīdusi savās domās? Un ko viņa darīja šeit? Nebija viegli koncentrēties. Bet kādēļ gan būtu jākoncentrējas? Tas taču neko nedeva. Kāds ļauns gars viņai vienmēr liek aizprātoties brīžos, kad viņa beidzot grib bezrū­pīgi papriecāties? Bet šodien viņa tam neļaus ņemt virsroku.

Pagaidi brīdi, viņa pavēlēja Kalīdam un ieķiķinājās, iedo­mājusies, ka viņš ir pieradis klausīt.

Viņa aizgāja līdz galdam un paņēma vēl divas mazās pudeles ar brinumdzērienu. Mums nāks par labu, viņa noteica.

Abiem tiešām slāpa, un viņi iztukšoja tās lieliem malkiem. Tad viņi atgriezās uz deju grīdas izbaudīt skurbumu, kurš tos pārņēma aizvien vairāk.

Nedaudz vēlāk, kad pirmie viesi jau devās projām, Maida pa­vilka savu partneri sāņus un iečukstēja viņam ausī:

Varbūt nāksi man līdzi? Man šeit ir istaba divdesmitajā stāvā. Tur mēs būsim vieni.

Atstājuši zāli, viņi apskāvās jau tukšajā vestibilā, un Maida juta, kā viņam dauzās sirds. Droši vien viņam vēl nav bijis nevienas mei­tenes, Maida nodomāja. Viņa jau tagad priecājās, ka varēs Kalidam parādīt kaut ko tādu, ko viņš vēl nezina.

Diena atkal sākās ar starojošu sauli. Maida jau vairākkart bija prātojusi, ka šis žilbinošais gaišums arī varētu būt pieskaitāms optis­kajiem trikiem, ar kādiem šeit aplaimo atpūtniekus. Bet laikam ar tādu pieņēmumu viņas fantāzija tomēr šāva pār strīpu.

Savā istabā Maida no laika apstākļiem neko daudz nemanīja, jo, kamēr viņa gulēja miegā, loga rūts, kuras krāsa automātiski pielāgo­jās situācijai, nelaida cauri gaismu. Tikai kad kustību detektors reģistrēja, ka viņa grasās mosties, rūts nedaudz izgaismojās, ļaujot saskatīt dīvaini nereālu, violetos un brūnganos toņos krāsotu ārpa­saules ainu.

Kalīds bija prom, tikai gaisā vēl bija jaušama viegla muskata smarža. Maida miglaini atcerējās, ka Kalīds agrā rītā mēģināja viņu modināt, bet ātri atmeta šo nodomu. Maidai šķita, ka viņš vēl pačukstēja, lai viņa gaidot ziņu, un viņu noskūpstīja, bet tad viņa atkal jau bija iesnaudusies.

Maidai vajadzēja labu brīdi, lai atsauktu atmiņā pagājušā vakara un nakts notikumus. Smaguma sajūta galvā gan neradīja sā­pes, bet domāšanu tā apgrūtināja, un, mēģinot piecelties, uznāca ne­liels reibonis. Tā viņa palika nekustīgi guļam un vislabprātāk atkal iesnaustos, tomēr atmiņas bija uzvilnījušas un vairs neļāva iemigt.

Domas atkal pievērsās Kalīdam. Nakts bija jauka, un viņa neko nenožēloja. Nebija arī neviena, kam glabāt uzticību. No sava ilgga­dējā drauga viņa bija šķīrusies jau pirms vairākiem mēnešiem, un varbūt ari tas bija iemesls doties šajā ceļojumā. Viņa sev atzinās, ka mazliet pat lepojas ar šo deku to varēja gandrīz uzskatīt par viņas patstāvīgās personības apliecinājumu, atbrīvošanās aktu, it kā pagā­jušajā naktī viņa būtu paplašinājusi sev nospraustās robežas. Parasti Maida nemēdza ielaisties šādās dēkās un diez vai to darītu ari vakar, ja nebutu mazajās pudelēs glabātā apreibināšanās līdzekļa atraiso­šās iedarbības. Derētu parunāt par to ar Zoselini.

Tad viņai ienāca prātā citi vakardienas notikumi, un tiem tik viegli atmest ar roku nevarēja. Tiklīdz galva būs kļuvusi skaidrāka, vajadzēs nopietni apsvērt tālāko rīcību. Jā, tieši tā viņa darīs, kad nejutīsies tik gurda… Tad viņa iesnaudās un vēlreiz iegrima dziļā miegā.

Maidu pamodināja komseta maigais akords, un, kad viņa piekrī­toši noņurdēja, ieslēdzās savienojums. Zvanīja Zoselīne, kas vēlējās ielūgt Maidu uz kādu dzērienu.

- Tas atkal būs jūsu pārākais minerālūdens?

Maida nespēja atturēties no šā dzēliena, bet tūlīt piekrita. Viņa vēlējās uzdot Zoselīnei dažus jautājumus.

Zoselīne atstāja viņas mājienu bez ievērības.

- Pēc desmit minūtēm jumta kafejnīcas terasē.

Bija saulrieta stunda. Atklātā vieta sniedza abām sievietēm lie­lisku iespēju vērot šo izrādi. No debesskrāpja augstuma starp izpriecu dzelzceļa estakādēm, lidlaivu piezemēšanās torņiem un ap­gaismojuma mastiem ar skatienu varēja aizsniegties pat līdz tuksne­sim, kurā patlaban it kā iegrima galvenā spīdekļa ugunsbumba.

- … un tā ir tikai dabas varenība, Maida piezīmēja.

Šajā laikā restorāns bija gandrīz tukšs, un viņas sēdēja tieši pie neatstarojošā stikla sienas, kas savā caurspīdīgumā bija tikpat kā neredzama. Šķita, ka viņas neaizsargātas sēž pašā bezdibeņa malā.

Agrāk tas bija šīs pilsētas īpašais piedāvājums, Zoselīne pa­vēstīja. Saule, gaisma un zvaigznes naktī.

Viņa norādīja uz austrumiem, kur caur jumta kupolu vīdēja viena vienīga zvaigzne.

Venera, viņa noteica. Bet tā jau ir ari mums.

Viņa uzsmaidīja Maidai.

Ka tad šī vieta pārvērtās par izpriecu parku?

Taisnība ir, ari agrāk šī pilsēta bija austrumu pērle. To sauca Hadra, kas nozīmē 'zaļā'. Oāze nedzīva tuksneša vidū. Palmas, dār­zeņu plantācijas, ziedi pilsēta, kuras bagātību vairoja pati tās atra­šanās vieta. Šeit apstājās karavānas, lai papildinātu pārtikās krāju­mus un iegūtu barību kamieļiem. Lai apgādātos ar ūdeni. Šeit tās atguva spēkus un baudīja atpūtu pirms grūtību pilnā tālākceļa. Šeit bija lepnas viesu mājas un vietas, kur izmitināt kareivjus un vergus. Bagātajiem apmeklētājiem bija pirtis pie karstajiem avotiem un skaistas meitenes, kas viņus apkalpoja. Svešinieki šeit atstāja naudu un preces. Tā radās pilis un mošejas, izcili austrumu arhitektūras paraugi, kuru iekštelpas izrotāja ar mākslinieciski veidotām kerami­kas plātnēm un mozaīkām. Bet par to visu, par bagātību un grez­nību, varēja pateikties laimīgai nejaušībai, vienreizīgai dabas dāva­nai ūdenim, ko zemes virspusē iznesa ražīgi avoti.

Atkal jau esam nonākuši līdz ūdenim, Maida nodomāja.

Tagad tas jāsūknē ārā mākslīgi, — viņa ieminējās.

Zoseline pamāja.

Nu jau mēs esam tuvāk pie lietas. Jā, tagad tas vairs nav tik vienkārši kā agrāk. Pagrimuma pazīmes parādījās jau pirms simts gadiem, avoti izsīka, vajadzēja rakt akas un vilkt no tām ūdeni ārā ar spaiņiem. Bet tad lika lietā jaunāko tehniku, ar urbjmašīnām lau­zās aizvien dziļāk pazemes ūdens slāņos un valgmi sūknēja augšup ar dīzeļmotoriem. Tagad enerģiju dod kodolsintēzes reaktors. Šķita, ka pazemes ūdens ir neizsmeļams. Tomēr vairs nebija kā agrāk, kad ieguve neko nemaksāja, un nebija arī karavānu, kas senāk šeit vei­doja krājumus tuksneša šķērsojumam.

Bet tolaik vēl bija nafta, uz kuras balstījās šo valstu bagātī­ba, Maida izmeta.

Nafta gāja uz beigām, un palika tikai daži rajoni, kur tās ieguve atmaksājās. Niecīgās atliekas, ko vēl varēja izspiest, pilnā ap­jomā paņēma ķīmiskā rūpniecība. Nafta bija tik dārga, ka to vairs nevarēja izmantot apkures un autotransporta vajadzībām. Tiesa, tagad to varēja pārdot dārgāk, bet drīz tika izsmelti pēdējie krājumi. Bagātajām arābu naftas valstīm tuvojās grūti laiki.

- Tad tāpēc Kiberpilsēta Dienvidi, Maida noteica.

Jā gan, vajadzēja atrast jaunu ienākumu avotu. Ideja virmoja gaisā: ari citās pasaules daļās tuksnesīgajos apvidos radās pilsētas, kas pievilināja tūristus no visas pasaules.

Tu domā tādas vietas kā «Atakamas parks», «Antarktikas tor­nis» un «Mēness alas»?

- Tieši tā. Svarīgi bija gūt līdzīgu ievērību un varbūt to kaut kā pat pārspēt. Tādēļ pēdējos ienākumus no naftas biznesa pacentās ieguldīt tā, lai turpmākajos gados tie nestu peļņu. Par jaunu ienā­kumu avotu vajadzēja kļūt arī izpriecu pilsētai, kur apmeklētāji no visas pasaules varētu izbaudīt austrumu brīnumus, un šajā nolūkā lika lietā visjaunākos ilūzijtehnoloģijas sasniegumus.

- Un tas ir izdevies.

Maida norādīja uz gaismas jūru, kas pletās visapkārt kustīgs, nemitīgi mainīgs gaismas plūsmu vērpums ar plandošiem krāsu aiz­kariem un debesis taustošiem lāzerstaru kūļiem.

Tas ir izdevies, Zoselīne apstiprināja. Pēc pēdējā kara šeit izdevās iedibināt pasaulei atvērtu režīmu. Tad arī Eiropas konsorciji varēja ķerties pie lietas. Tie arī tagad uztur visu šo industriju.

Tikmēr livrejā tērpies viesmīlis bija atnesis kafijas tases, šķīvi ar sīrupā mērcētām kūciņām un minerālūdens pudeli. Zoselīne piepil­dīja glāzes un vienu pastūma tuvāk Maidai.

Tu taču neļaunojies… par to? Zoselīne norādīja uz pudeli un pasmaidīja.

Maida viegli novaikstījās.

- Man nebija ne jausmas, un nopratu par vēlu.

- Bet nav taču nejauku seku? Vai tomēr ir?

Ka to ņem, Maida atbildēja, nespēdama pilnīgi noslēpt smaidu. Nebija slikti… vakar. Šorīt gan mostoties drusku sareiba galva. Ko jūs piejaucat dzērienam? Tas ir alkohols? Sods jūs nebiedē?

Šķita, ka Zoselīne ir uzjautrināta.

Tā bija slēgta sabiedrība, viņa paskaidroja. Ļaudis, kas apmeklē mūsu sarīkojumus, augstu vērtē šo īpašo pildījumu. Starp citu, tas arī nav nekas šaubīgs no veselības viedokļa. Kaitīgo iedar­bību, kas agrāk piemita alkoholam, radīja metilspirts, kas nelielā daudzumā rodas rūgšanas procesā. Tādēļ ir aizliegti tikai raudzējot iegūtie dzērieni.

Kā tad jūs iegūstat savu alkoholu?

Tas ir ķīmiski tīrs alkohols, kas rodas kā blakusprodukts sintē­tikas pārstrādē. Tas nesatur metilspirtu un tāpēc nerada paģiras. Starp citu, mēs neražojam to peļņas nolūka, tas ir tīrs pakalpojums mūsu draugiem un klientiem.

Uz mirkli saruna pārtrūka. Bija vērts pavērot gaismu spēli, kas nemitīgi dažādoja apkārtnes ainavu un fantastiskās arhitektūras for­mas šobrīd virs pilsētas melna, ar gaismas punktiņiem nosētā silueta pletās ugunīgi mirdzošu mākoņu spiets. Tomēr drīz Maidas domas atkal pievērsās šā brīža situācijai. Viņa jau vairākkārt bija prātojusi, kāds iemesls licis HOH-AG sasaukt šo konferenci. Neva­rēja taču būt runa tikai par dzērienu pārdošanu. Viņa pajautāja Zoselīnei.

Tā atrāvās no ainavisko iespaidu krāšanas un mazliet domīgi pa­vērās Maidā.

Īstenībā iemesls ir pašsaprotams, lai gan plašāka sabiedrība pagaidām to nav aptvērusi. Ar ūdeni ir apgājušies izšķērdīgi, nerē­ķinoties ar zudumiem. Līdz šim vienmēr pietika vēl kādu gabalu padziļināt urbumus, lai rastos jauns ūdens. Bet tagad, šķiet, pienācis gals. Mēs iegūstam vairs tikai uzvandītu smilšu un minerālšķīdumu zampu, kas diez vai ir attīrāma.

Es sapratu pareizi: ūdeni sūknē jūsu firma? Maida pār­trauca. .

Es taču teicu, mēs sen vairs neapmierināmies ar pudeļu pildī­šanu vien, Zoselīne turpināja. Hidrotehnisko iekārtu būve un ekspluatācija labu laiku ir viena no mūsu darbības jomām.

Tātad šī sanākšana ir sapulce krīzes risināšanai, Maida kon­statēja. Tādā gadījumā man jāteic, ka konferences dalībnieki, šķiet, bija gluži labā omā.

Nav ari pamata raizēties, Zoselīne attrauca. Mums šī situācija nozīmē jaunu iespēju. Ir izdevība paplašināt biznesu. Var­būt mēs uzbūvēsim atsāļošanas iekārtas pie jūras un transportēsim iegūto saldūdeni pa cauruļvadiem. Protams, mēs meklēsim arī jau­nas pazemes udeņu atradnes. Arī šejieniešiem būs labums, nevaja­dzēs vairs raizēties par Kiberpilsētas Dienvidi nākotni.

Viņa runāja gluži nepiespiesti, un Maidai iešāvās prātā: ja Zose­līne ir kaut kā saistīta ar mēģinājumu iegūt tēva vēstules, tad viņa ir lieliska aktrise.

Viņu tērgāšanu pārtrauca viesnīcas kalpotājs, kurš, turēdams saujā peilētāju, taisnā ceļā devās pie Maidas. Viņa jau zināja, ka izsniegtajā pieres apsējā ir ievietota antena, kas jebkurā brīdī ļauj noteikt nēsātāja atrašanās vietu.

Jums ziņa, kalpotājs pavēstīja. Kāds vēlas runāt ar jums personiski.

Droši vien Kalīds, Maida nodomāja un nopriecājās, ka klausuli nepasniedz tepat pie galda.

Vajadzētu uzzināt, par ko ir runa. Tu neapvainosies?

Ej vien, man arī tūlīt ir apspriede, vēl tikai izdzeršu kafiju.

Zoselīne noskatījās, kā Maida veikli izlīkumo starp galdiņiem un nozūd aiz durvīm.

Klausule gaidīja viesnīcas vestibila kabīnē. Maida iekāpa ātr­gaitas liftā un ieslēdza vislielāko ātrumu. Viņa aizbrāza lejup gar ēkas centrālo asi un gandrīz ar brīvā kritiena ātrumu nonāca apakš­stāvā.

Kad Maida gaidpilni paziņoja, ka klausās, atsaucās majors Galals, kurš gribēja pateikt, lai agri no rīta viņa ir gatava cietuma ap­meklējumam. Viņš velreiz piekodinaja Maidai ciest klusu un neteikt nevienam par savu nodomu.

Lai nogādātu valsts viesus līdz cietumam ar maksimālām ērtī­bām, bija norīkoti abi modernākie valdības būsi uz gaisa spilve­niem. Piloti nelīkumoja gar ceļu, kas reizumis vīdēja cauri sacelto putekļu mākoņiem, un vadīja busus taisni pār tuksneša smiltīm, turoties paralēli viens otram apmēram 50 metru atstatumā. Lai gan salonā ieplūda skaļa, šņācoša skaņa, līganā gaita radīja iespaidu, ka viņi nekustīgi karājas gaisā, kamēr apakšā lēnām slīd garām ap­kārtne. Tikai izgrūstā gaisa uzvirpuļotie putekļi vilkās līdzi kā gara aste.

Maida sēdēja pēdējās rindās blakus pavecam kungam indiešu tērpā, kurš laimīgā kārtā nevēlējās ar viņu sarunāties un tikai ap­rauti pavēstīja, ka brauciena laikā grib meditēt. Maidai gan izskatī­jās, ka viņš vienkārši cīnās ar miegu. Tā vai citādi, bet viņai vismaz nevajadzēja izmantot nekādas viltības, lai noslēptu, ka šajā sabied­rībā ir lieka. Ļaunākajā gadījumā viņa grasījās tēlot valodas nezinā­šanu un atbildēt ungāriski, savas mātes valodā; viņa gan prata tikai dažus vārdus, bet cerēja, ka tie izklausīsies visai atbaidoši un tikai nelabojams stūrgalvis nepārtrauks kontaktēšanās mēģinājumu. Pats svarīgākais bija viņas diplomātiskā pase, kas kā neliels žetons karā­jās ķēdītē viņai ap kaklu un bija izrotāts visiem iespējamiem zīmo­giem un gravējumiem.

Majors turēja vārdu. Viņam bija izdevies iekļaut Maidu apmek­lētāju sarakstā. Viņu pašu gan Maida nesastapa. Viņu sagaidīja kāds majora cilvēks, kurš ari sniedza dažus norādījumus.

Maida aizdomājās, kādēļ majors ir tik izpalīdzīgs. Patlaban tas nebija pārāk svarīgi, bet… Šobrīd viņai gan negribējās īpaši prātot, ko majors varētu prasīt par savu pakalpojumu. Daļējas aizdomas viņai bija Maida atcerējās, cik cieši tas sēdēja viņai blakus prati­nāšanas laikā, bet viņa cerēja kaut kā izkulties no šīs afēras. Mazliet vieglprātīgi tas, protams, bija, tomēr iespēja aprunāties ar ieslodzīto šķita riska vērta.

Maida sēdēja pie loga, bet no šīs vietas teju vai pašā aizmugurē nevarēja saskatīt neko vairāk par virmojošajiem putekļu mākoņiem, un tikai taisni priekšā brīžiem pavērās brīvāka sprauga, pa kuru gan arī vīdēja tikai brūns smilšu klajums. Brauciens ilga divdesmit

minūtes, tad viegla sašūpošanās lika noprast, ka buss sāk piezemē-

«

ties, un uz mirkli skatienam atklājās pelēku celtņu puduris. Tad mīksta nosēšanās. Pasažierus palūdza pagaidīt, kamēr noguls uzvirpuļotās smiltis, tad viņi beidzot saņēma atļauju izkāpt un nokļuva betona mūru ieskautā teritorijā.

Šeit viņus sagaidīja policijas virsnieks formastērpā, kurš pavadīja viesus līdz kādai ēkai. Gar vairākiem sardzes posteņiem viņi nonāca pie šauras ieejas. Tur bija jāpastāv rindā, lai ierēdnis ar rokas ske­neri varētu pārkopēt datus no apmeklētāju žetoniem. Procedūra ieilga; tikmēr bija klāt ari otra lidbusa pasažieri un pievienojās iepriekšējiem gaidītājiem.

īss gaitenis veda zālē, kuras dibensienu greznoja eksotiska izskata karogi ar iešūdinātām arābu rakstu zīmēm, bet vidū rindo­jās daži primitīvi koka galdi, uz kuriem stāvēja dzērieni un bļodiņas ar medus cepumiem.

Karstais un sausais gaiss lidbusu iekšienē bija uzdzinis viesiem slāpes, bet tūlīt tās dzesēt neizdevās, jo iepriekš vēl bija jāļauj cie­tuma direktoram teikt uzrunu. Viņš runāja par godu, kāds viņam tiek izrādīts ar šo apmeklējumu, un tad par prieku, ar kādu viņš izrādīs viesiem visu, ko viņi grib redzēt. Pēc tam viņš aprakstīja cie­tuma iekārtojumu un grūtības, ar kādām jāsaskaras, izmitinot un apgādājot tik daudzus ieslodzītos.

Mēs ciešam no katastrofala telpu trūkuma, un varu jums vie­nīgi izteikt lūgumu norādīt uz šo apstākli savos ziņojumos, kad stās­tīsiet par cietuma apmeklējumu. Tomēr jūs varēsiet pārliecināties, ka mēs cenšamies sagādāt visiem mums uzticētajiem vīriešiem un sievietēm cilvēka cienīgus dzīves apstākļus. Vairākums dzīvo divvie­tīgās kamerās, un tikai īslaicīgi mēs dažkārt ievietojam vienā telpā četrus vīriešus. Higiēnas apstākļi ir nevainojami, katru nedēļu no­tiek profilaktiska medicīniskā apskate. Trīs reizes dienā mēs izsnie­dzam siltu ēdienu un divas reizes nedēļā mainām gultas veļu. Ir arī sporta laukumi kustībām svaigā gaisā.

Šķita, ka patuklais cietuma direktors runā ar piepūli. Balss ska­nēja neskaidri, un laiku pa laikam to pārtrauca skaļi sēcieni.

Vispirms mēs lūgsim jūs iegriezties demonstrāciju zālē, kur uzskates materiāls sniegs jums kopējo pārskatu. Jūs esat izpildījuši anketas, kurās katrs ir norādījis savas īpašās intereses. Tādēļ pēc tam mēs jūs sadalīsim mazākās grupās, lai tālākā apskate notiktu atbilstoši izsacītajām vēlmēm. Bet iepriekš es lūdzu jūs mazliet atspirdzināties.

Maida klausījās uzrunu tikai ar vienu ausi. Viņa gaidīja zīmi, kas aicinās nošķirties no pārējiem apmeklētājiem bija solīts, ka tad viņu vedīs pie šeiha Mahmūda. Viņa neuzkrītoši lūkojās apkārt, bet nemanīja neko tādu, kas izskatītos pēc viņai domātas zīmes. Tad arī viņa paņēma tējas glāzi, kurā peldēja piparmētras stiebriņš zaļām lapiņām un nogaršoja medū saldināto cepumu.

Pēc tam viesi devās uz blakustelpu un sadalījās pa sēdekļu rin­dām. Maida turējās aizmugurē un apsēdās pašā malā uz kada vien­kāršākā sola.

Nodzisa gaisma, un priekšā uz ekrāna parādījās blāvs attēls. Tas bija skats uz cietuma galveno ēku no augšas, to nomainīja teritorijas plāns. Maida mēģināja to aptvert un iegaumēt ja viņa gribēja šeit kaut cik orientēties, tad tas varēja noderēt. Bet cietums aizņēma plašu teritoriju, un daudzu līniju nozīme palika tuvāk nepaskaid­rota.

Demonstrācija ilga jau vairāk nekā desmit minūtes, kad kāds no­stājās blakus un pavilka viņu aiz piedurknes. Lai gan Maida bija gaidījusi zīmi, viņa satrūkās, bet tad tūlīt pasteidzās piecelties. For­mastērpā ģērbtais stāvs jau bija attālinājies un nozuda kādās sāndurvīs. Maida uz pirkstgaliem sekoja, izgāja pa šīm durvīm tur viņu jau gaidīja. Cilvēks formastērpā izrādījās sieviete. Pie jostas viņai karājās īsstobra mašīnpistole un atslēgu saišķis. Viņa pasnie­dza Maidai dažus apģērba gabalus: zilu virsvalku un galvas lakatu, kas apsiets pilnīgi aizsedza seju.

Vēl Maida dabūja spaini un slotu.

Ņem to un ejam, policiste ierunājās. Tev būs jātēlo apko­pēja.

Viņa uzmeta Maidai vēl vienu pētošu skatienu.

Vairāk sagumsti plecos un pieliec galvu.

Ejot pa priekšu, viņa izveda Maidu cauri šauram, bezgala ga­ram gaitenim, kas beidzās ar abpus virināmām durvīm, aiz kurām atradās pagalms, kuru no trim pusēm apņēma blīvs dzeloņstiepļu žogs. Viņas šķērsoja to un nonāca pie režģu vārtiem, kur stāvēja trīs bruņoti sargi.

Policiste paziņoja:

Vēl viens pašnāvības mēģinājums. Parastā cūcība: viss vienās

asinīs.

Okay, viens atbildēja un pamāja policistei, ka ceļš ir brīvs.

Tālāk viņas devās abu pārējo sargu pavadība. Maida ievēroja, ka īsā saruna nenotika arābu, bet angļu valodā, turklāt ar savādu akcentu. Acīmredzot uzraugi nebija vietējie.

Apkārtne bija šokējoša, iespējams arī tāpēc, ka pavērās acīm tik pēkšņi, jo dzeloņstiepļu barjera noderēja ari kā skata aizsegs. Cik tālu vien varēja redzēt, ar žogu norobežoto platību aizņēma tikai visprimitīvākās pajumtes, cieši cita pie citas saspiestas teltis: ar iepa­kojuma foliju apvilktas, no skārda kannām saslietas sienas ar uz­klātu jumta papi, sastatnes, uz kurām karājās dažas drēbju un segu skrandas. Visapkārt mētājās atkritumi. Gaisu pildīja pretīga smir­doņa.

Nu arī Maida saprata, kāpēc viņām ir nepieciešama apsardze. Jo tagad no visām pusēm tuvojās cilvēki, lupatās ievīstījušies, izkā­mējuši stāvi izstieptām rokām… Maida netika gudra, vai viņi grib ubagot vai arī uzbrukt un laupīt. Visi trīs policisti bija izvilkuši iero­čus un ar stobriem grūstīja tos, kas nāca par tuvu. Šeit izskatījās kā tajās bēgļu nometnēs, kuras reizēm rādīja televīzijā, aicinot iedzīvo­tājus ziedot bada cietējiem. Vienīgā atšķirība, ka Maidai šeit vismaz nelika noraudzīties uz izģindušiem bērniem.

Tik tiešām, šeit aplokā bija sadzīti tikai vīrieši, sievietes droši vien turēja atsevišķi. Visi nēsāja cieši ap kreiso plaukstas locītavu sametinātu metāla lenti. Atšķirības zīme? Caurlaide? Uztvērējs pa­vēļu saņemšanai? Lai gan Maida labprāt būtu gribējusi pajautāt, viņa noliektu galvu sekoja pārējiem un tikai zagšus pameta pa kādam skatienam no lakata apakšas.

Ar rūgtu smaidu Maida atcerējās, kā sauc šo apvidu: Roknelzeina tas laikam nozīmēja 'jaukais stūrītis'.

Bija jānoiet krietns gabals, pirms viņi nonāca pie otriem apsar­gātiem vārtiem. Un atkal Maidu gaidīja pārsteigums. Salīdzinot ar nupat šķērsoto posta kvartālu, šis bija gluži vai plaukstošs dārzs. Te nu apvidus mīlīgais nosaukums tiešām šķita vietā.

Policiste un Maida devās tālāk, atstājot abus pavadoņus gaidām pie vārtiem. Viņas atradās pie ieejas ielejā, ieplakā, kas sākumā šķita šaura, bet drīz vien paplašinājās un lēzeni virzījās lejup. Ari šeit bija teltis, bet tās bija plašas un staltas, un laukumiņi to priekšā bija apgādāti ar guļamkrēsliem un galdiņiem. Turpat līdzās pļaviņā redzēja ganāmies ari vienu otru kamieli vai ēzeli. Šur tur zem sauljumiem zvilnēja vīrieši. Pie kādas telts Maida pamanīja uz koka statņa sēdošu piekūnu un kalpotāju, kurš patlaban to baroja. To visu varētu noturēt par senas, pārtikušas ganu tautas nometni, ja līdzās gandrīz vai katram mājoklim neslietos videofona un televi­zora antena.

Šķita, ka šeit vairs nekāda tieša apdraudējuma nav, un Maida mazliet nomierinājās. Nu viņa an uzdrošinājās pajautāt:

Kur mēs esam? Tas arī vēl ietilpst cietuma teritorijā?

Izskatījās, ka arī viņas pavadone izjūt atvieglojumu, ka izdevies tikt cauri posta nometnei sveikā. Tomēr īsti labā omā viņa laikam nebija, jo rupji atcirta:

Neuzdod stulbus jautājumus, tu taču zini, kāpēc esi šeit iera­dusies.

Maidu šāds uzbrēciens mazliet sakaitināja, bet viņa nolēma labāk paklusēt. Jau pēc dažām minūtēm viņas pavadone nogriezās sāņus un devās uz nedaudz atstatu izvietojušos dīvaina izskata ēku: tā atgādināja nekoptu paviljonu, kas labāk iederētos kādā zoodārzā, jo katrs varēja ielūkoties atsevišķajās kabīnēs, ko no ārpuses šķīra tikai dzelzs stieņi. Dažas šīs celles šķita tukšas, citās sēdēja vai stā­vēja sievietes un ziņkāri vērās pretī, kad policiste un Maida gāja tām garām. Visas sievietes bija ērmīgi ģērbtas tīkliņauduma apmetņos, ar spožām rotām, vairākkārt apvītām ķēdēm, kas mirdzēja līdzīgi zeltam vai sudrabam, un platajās zīda biksēs tās izskatījās pēc vietējām dejotājām.

Maidai par izbrīnu, policiste satvēra viņu aiz rokas un pa sāndurvīm iebīdīja šajā ēkā. Nu viņas stāvēja skopi apgaismotā gaitenī, uz kuru vērās apmēram ducis durvju ar melniem, pavirši uzkrāso­tiem numuriem.

Policiste izvilka no jakas kabatas atslēgu un palaida apkārt pē­tošu skatienu. Šķita, ka viņa meklē noteiktu istabas numuru. Tad laikam meklētais bija atrasts. Viņa pamāja Maidai, iebāza atslēgu slēdzenē, pagrieza to un atvēra durvis.

Ej iekšā, viņa pavēlēja.

Kad Maida vēl vilcinājās, sekoja spēcīgs grūdiens. Tad durvis ar troksni aizkrita viņai aiz muguras.

Pagāja brīdis, līdz Maidas acis aprada ar mijkrēsli. Viņa atradās priekštelpā, kas bija savienota ar kādu jau pirmīt no ārpuses skatītu celli. Maida redzēja divas guļvietas, šauru galdu ar solu un šauru sienas skapi. Uz plaukta stāvēja šķīvju kaudzīte, tases un papīra kārba ar galda piederumiem. Uz āķa karājās daži apģērba gabali, zemē čības un sandales, bet uz galda līdzās netīram šķīvim stāvēja skārda karote. Visbeidzot stūrī Maida pamanīja ari ūdenskrānu ar izlietni un zem tā plastmasas spaini. Ko tas varēja nozīmēt? Viņai šeit tagad būs jāgaida?

Ailē, kas savienoja priekštelpu ar atvērto celles daļu, bija nedzir­dami parādījies kāds stāvs. Maidu vēroja jauna, pilnīga sieviete.

Sveiki, Maida to uzrunāja. Es atvainojos par tādu ielau­šanos. Nezinu, ko šeit no manis grib.

Svešā vēl bridi turpināja viņu pētīt, tad pacēla roku un norādīja uz vienu gultu.

- Tā ir tavējā, viņa pateica.

Sieviete runāja vienkāršā beizikinglišā, turklāt ar stipru akcentu.

- Nedomāju, ka ilgi šeit uzkavēšos, Maida pavēstīja.

Celles iemītniece paskatījās Maidā ar lielām acīm.

- Un šī skapja puse arī ir tavējā.

Paklau, Maida ierunājās. Izskatās, ka ir noticis kāds pār­pratums. Mums derētu mazliet aprunāties. Mani sauc Maida.

Viņa pavilka tuvāk krēslu un norādīja uz otru.

- Sēdies taču. Un pasaki savu vārdu. Kā tevi sauc?

Mani sauc Rageda.

Rageda tomēr nolēma apsēsties tālāk no Maidas un piemetās uz gultas malas.

Kur es atrodos? Maida pajautāja. Tu esi cietumniece?

Viņai bija nelāgas aizdomas, lai gan teju vai pietrūka dūšas tās izsvērt līdz galam. Šīs krātiņveida kameras, šis savādais apģērbs… Varbūt ieslodzītās sievietes šeit piespiež nodarboties ar prostitūciju?

- Nē, Rageda sacīja. Es šeit strādāju.

- Par ko?

Šķita, ka Ragedai ir jāpārdomā šis jautājums.

Par laika kavētāju, viņa beidzot atbildēja.

Redzot, ka Maida nesaprot, viņa piemetināja:

Kungiem, kuri šeit dzīvo. Ja viņiem ir vēlēšanās, tie atnāk un izraugās kādu no mums. Tad viņi ņem mūs līdzi uz savām mājām.

Izklausījās, ka tas, no kā Maida baidījās, tiešām apstiprinās.

Un visas jūs esat šeit brīvprātīgi?

Ir ari apcietinātās, kuras šeit atstrādā savu sodu. Es tā skatos, ka tu laikam būsi no tām.

Ragedas tonī ieskanējās viegls nicinājums.

- Nē, Maida paskaidroja. Es ierados kopā ar apmeklētāju grupu. Tad šī policiste uzaicināja mani nakt līdzi. Nezinu, ko šeit no manis grib.

Neizskatījās, ka viņai izdevies Ragedu pārliecināt.

Beidz nu liegties, Rageda sacīja. Kaut ko tu tomēr pastrā­dājusi esi. Tu esi svešiniece, varbūt tev radās sarežģījumi ar ārzem­nieku uzraudzības dienestu?

- Kāpēc tu domā, ka tam ir kāds sakars ar ārzemnieku depar­tamentu?

- Nav grūti noprast. Dažas no turienes savu sodu šeit jau ir izcietušas. Tas tomēr patīkamāk, nekā būt iespundētai masu ka­merā. Vairākums labprāt piekrīt.

- Tikai ne es! Maida sašutumā iesaucās. Par ko tu mani turi?

Rageda reaģēja pikti:

Tu laikam esi briesmīgi smalka? Tad tikai saki, lai tevi pārved uz cietuma nodaļu, varbūt tur atradīsies vēl kāda vieta. Varēsi dzī­vot kopā ar divdesmit citām. Tad tu ātri mainīsi savas domas.

Maida attapās, ka uzvedas neveikli. Šobrīd Rageda bija vienī­gais cilvēks, ar kuru varēja aprunāties, no kura varēja kaut ko uz­zināt.

Pirmajā brīdī celles iemītniece radīja aprobežotas personas iespaidu, bet tagad, kad Rageda bija atmetusi sākotnējo biklumu, izrādījās, ka viņa ir visnotaļ spējīga pareizi novērtēt situāciju no sava redzes viedokļa. Maida nedrīkstēja izgāzt savu niknumu uz viņu.

- Piedod, viņa pateica samiernieciskā tonī. Es vienkārši neko nesaprotu. Ja nu par ārzemnieku uzraudzību… taisnība ir, man pārmeta neatļautu darbību…

Tāpat kā tām citām, Rageda viņu pārtrauca.

- Tu mani pārproti, Maida atteica.

Viņa norādīja uz savu ķēdītē iekarināto žetonu.

- Lūk, mana caurlaide.

- Laikam tu nezini, ka rotaslietas nēsāt ir aizliegts, to drīkst tikai darba laika. Vari jau izrādīt visiem to ķēdi, bet tad tu drīz no tās atvadīsies.

Rageda ieteica noņemt visas rotas un paslēpt tās kaut kur drē­bēs, un Maida paklausīja. Brīdi padomājusi, viņa ietina ķēdi un savu rokassprādzi lakatiņā un noglabāja iešūta jakas kabatā. Pama­zām kļuva skaidrs, ka viņa ir iekļuvusi lamatās. Tādēļ jo svarīgāk bija iegūt šīs jaunās sievietes uzticību. Varbūt viņa varētu palīdzēt. Kad Maida atsāka runāt, viņas tonis ne tuvu vairs nebija tik pašap­zinīgs.

Es meklēju savu tēvu tā ir tā neatļautā darbība, ko man grib aizliegt.

Viņa nolēma izstāstīt Ragedai to, ko jau zināja citi stāstu, kas veda pagātnē, kara laikā un beidzot bija novedis Maidu līdz nodo­mam tieši šeit, cietumā, meklēt ziņas par tēvu. Tā vismaz Maida to iztēloja, cerot, ka Rageda atmaigs.

Tas arī viss mans noziegums, viņa beidza stāstījumu, un nebija arī nekādas runas par arestu, man tikai lika samaksāt soda naudu.

Maidas aprēķins šķita attaisnojies, jo Ragedas sejā it kā pavīdēja izpratne un līdzjūtība.

Ko tur lai saka, viņa ierunājas. Šeit trūkst tieši balto mei­teņu, un daži vīrieši īpaši kāro pēc baltādainām. Ja kāds piegādā eiropieti, viņam samaksā labi. Tev nepaveicās, būsi uzkūlusies kā­dam, kurš gribēja piepelnīties. Bet nepārdzīvo, pēc pāris mēnešiem tevi izlaidīs. Varbūt pat iedos kādu mazumiņu no tā, ko vīrieši būs par tevi šeit samaksājuši.

Rageda piecēlās, paņēma no plaukta divas glāzes un piepildīja tās ar novadējušos ūdeni no krūzes. Pēc visiem uztraukumiem Maida pēkšņi sajuta slāpes un izdzēra glāzi vienā ņēmienā.

Rageda apsēdās un sāka savu stāstu.

- Ari es uzaugu bez tēva, viņa teica. Mans tēvs un divi viņa brāļi krita pēdējā karā. Mātei nebija neviena, kurš varētu par viņu parūpēties. Turklāt viņai vajadzēja audzināt mani un manu māsu. Mēs dzīvojām ļoti nabadzīgi. Tikai tagad mums sācis iet labāk. Māsa iet skolā. Kādreiz viņa būs pārdevēja vai strādās birojā.

Maidai vajadzēja sev atzīt, ka šādu situāciju nespēj pat īsti iztē­loties. Ragedas salīdzinājums lika viņai drusku nokaunēties: Ragedu tēva zaudējums taisnā ceļā noveda postā, bet viņas dzīvi tas manāmi nepasliktināja. Gandrīz vai sāka likties, ka viņa ir izmanto­jusi zemisku triku, lai izblēdītu šīs jaunās sievietes līdzcietību.

Tomēr Maida bija apņēmusies darīt visu, lai pamestu šo vietu pēc iespējas drīz. Tādēļ vien derēja iegūt sīkāku priekšstatu par vie­tējiem apstākļiem. Viņa lūdza Ragedu pastāstīt kaut ko vairāk. Vai šī ieleja, kā viņa nojauta, tiešām bija īpašs anklāvs cietuma iekšienē, kurā turīgākie ieslodzītie varēja nodrošināt sev ciešamu dzīvošanu?

Jā, Rageda apstiprināja. Seit mājo bagātie cietumnieki. Tie, kuriem pietiek naudas, lai dabūtu visu, ko iekārojas. Tie ir diž­ciltīgo ģimeņu pārstāvji, kas agrākās valdības laikā pa lielākai daļai ieņēma augstus amatus un kurus tagad apsūdz kara noziegumos. Dažiem ir veselas mājas ar kalpotājiem; nabadzīgie cietumnieki, kas dzīvo masu nometnē, tur var nopelnīt drusku naudas vai ēdamo. Nauda gan viņiem, protams, ir jāatdod sargiem, kas ļauj tiem šeit ienākt.

Jums ari ir jāatdod nauda? Maida painteresējās.

Rageda pamāja.

Tā ir visur. Īstenībā mēs nedrīkstam pieņemt nekādas dāva­nas, un dzeramnaudu pievāc cietuma pārvalde. Protams, tas viss nav oficiāli. Oficiāli mēs nemaz neeksistējam, un nav ari nekādu īpašu noteikumu, kas skartu mantīgos. Apmeklētājus nekad šurp neved.

Tu domā tās ārzemju delegācijas?

Tādas uzrodas reti, un, protams, tām izrāda tikai paraugbūvi teritorijas austrumdaļā. Nē, es domāju ziņkārīgos no Kiberpilsētas, tūristus. Tie gan, protams, galvenokārt ierodas izrādes dēļ tu par to neesi dzirdējusi?

Maida pakratīja galvu.

Divreiz nedēļā šeit riko brīvdabas uzvedumu. Kad viesi ir izvadāti pa cietumu, viņi no tribīnēm var noskatīties ieslodzīto dumpi. Inscenējums ir ļoti reālistisks, it kā apmeklētāji tiešām pie­dzīvotu sacelšanos. Protams, tas ir tikai teātris. Tur šauj un kaujas, ieslodzītie mēģina bēgt, un viņus ķer. Beigās uzvar labais.

Ragedas runas veids skaidri rādīja, ko viņa domā par šādām izrādēm.

Maida izjautāja viņu par sieviešu stāvokli šajā cietumā, un dzir­dētais stipri plosīja nervus. Šķita, ka vīrieši, kuru patvaļai viņas ir pakļautas, ne no kā nekautrējas un ne ar ko nerēķinās.

- Tu nekad neesi domājusi par bēgšanu? Maida pajautāja.

Viņa pati gan tūlīt saprata šā jautājuma bezjēdzību, jo Ragedai

taču nebija citas izejas kā tikai paciest to visu, neraugoties uz perso­niskajām vēlmēm. Tādēļ Maida pabrīnījās, kad jaunā sieviete tūlīt neatbildēja un aizdomājās.

Nu, vienreiz maz trūka. Manai māsai bija asinssaindēšanās, un es saņēmu ziņu, ka viņa var nomirt. Bet, pirms vēl paspēju kaut ko iesākt, viņas stāvoklis uzlabojās, un es atteicos no mēģinājuma.

- Tātad pastāv iespēja tikt projām? Ko tu gribēji darīt?

Rageda mazliet vilcinājās, jo varēja taču iedomāties, kāpēc

Maida tā jautā, bet tad tomēr neliedza atbildi un izstāstīja plānu.

Abu sieviešu sarunu pārtrauca spalgs zvans. Maida vaicājoši pa­vērās Ragedā.

Neuztraucies, tā atsaucās. Tur tikai iezvana tās divas stundas, kuras mēs drīkstam pavadīt ārā, pagalmā kopā ar pārējām. Nāksi līdzi?

Maida atteicās viņa vēlējās piesaistīt pēc iespējas mazāk uzma­nības.

Es gan iešu, Rageda paziņoja. Varbūt man izdosies kaut ko izdarīt tavā labā.

Maida bija atlaidusies gultā un mazliet iesnaudusies. Tomēr, kad atvērās durvis un ienāca Rageda, viņa nekavējoties pamodās.

Dabūju, Rageda pavēstīja. Tu tiešām to darīsi? Būs vairāk kā nepatīkami.

- Gribu tikt projām, cik drīz vien iespējams, Maida atbildēja un pieslējās kājās.

Viņa nebija rēķinājusies ar to, ka lēmumu vajadzēs pieņemt tik ātri, bet vilcināties nedrīkstēja. Ja viņa paliks šeit… Vakaros vīrieši nāca izraudzīties sev sievietes. Ja kādam ienāks prātā izvēlēties gaišādaino eiropieti? Maida labāk pat necentās iztēloties, kas tad varētu notikt.

- Es nevaru gaidīt līdz rītam, viņa paziņoja, pūloties piešķirt balsij apņēmīgāku skanējumu. Tas jādara šodien.

Rageda saprata viņu arī bez skaidrojuma.

Viņa pasniedza Maidai paciņu, kuru līdz šim slēpa saujā. Tas bija plastmasas maisiņš, un Maida saskatīja tajā kaltētas, sasmalci­nātas lapas.

Izskatās pēc tējas.

Tā arī ir tēja, Rageda noteica. Tikai iedarbība ir nedaudz neparasta.

Viņa ieslēdza sildvirsmu un ielēja katliņā ūdeni. Abas sievietes klusi gaidīja, līdz ūdens sāka mest burbuļus, tad Rageda noņēma katliņu no sildvirsmas, nolika to uz šķīvja un iebēra maisiņa saturu. Viņas pagaidīja vēl piecas minūtes, tad Rageda ielēja šķidrumu tasē. Visapkārt izplatījās nepatīkama puvekļu smaka. Maida iesmēla uzvārījumu karotē un piesardzīgi nogaršoja, lai pārbaudītu tempe­ratūru.

Man liekas, būs labs, viņa noteica. Tas ātri iedarbojas?

- Cik zinu, jā, Rageda atbildēja.

Maida pielika tasi pie lūpām un maziem malciņiem sāka dzert. Tas garšoja pretīgi, daudz pretīgāk, nekā viņa gaidīja, bet viņa varo­nīgi izdzēra tasi sausu.

Tu jutīsies drausmīgi, Rageda sacīja. Bet zini: tas nekaitē.

Maida sāka gatavoties gaidāmajam. Tad viņai ienāca prātā, ka jāuzdod vēl viens jautājums kas zina, vai viņa pēc brīža to vispār spēs izdarīt.

Tu pazīsti šeihu Mahmūdu el Hamūdu? Tieši no viņa es ce­rēju uzzināt kaut ko par tēvu žēl, ka nedabūju ar viņu parunāt.

Pazīstu gan, bet viņš šeit uzturas reti. Viņam nav grūti dabūt īpašu atvaļinājumu.

Un šobnd? Viņš pašreiz ir šeit?

Maidai vajadzēja saņemties, lai pajautātu, jo nu jau no kuņģa pa visu ķermeni izplatījās reibinošs nelabums.

Nē, Rageda atbildēja. Šonedēļ es viņu neesmu redzējusi. Droši vien atvaļinājumā, jo citādi viņš šurp nāk bieži.

Maida juta, ka sākas krampji, par kuriem Rageda jau bija brīdi­nājusi. Kas zina, cik ilgi vēl spēšu domāt, Maida nodomāja. Viņa iegrūda roku jakas kabatā, izvilka savu sudraba aproci un pastiepa to Ragedai.

Gribu tev pateikties… viņa nočukstēja.

Kad Rageda dzīrās dāvanu atraidīt, Maida satvēra viņas plauk­stu, iespieda aproci saujā un ar maigu spēku to aizvēra.

Rageda mirkli padomāja un pieņēma dāvanu.

Lai Dievs tevi sargā, viņa noteica.

Maidai redzami kļuva sliktāk, tomēr Rageda vēl gaidīja; bija aiz­ritējušas ne vairāk kā desmit minūtes, bet Maidai šis laiks šķita bez­galīgs. Tikai pēc tam, kad viņa sāka rīstīties, Rageda metās pie dur­vīm, ņēmās tās dauzīt un skaļi saukt sardzi. Kad divi bruņoti policisti atvēra durvis, Maida gulēja uz grīdas, pa muti un degunu plūda arā brūns šķidrums, un viņas seja bija kļuvusi olīvzaļa. Skats bija pārlie­cinošs, un policisti pa mobilo telefonu izsauca ātro palīdzību.

Turpmāko stundu notikumus Maida pēc tam spēja atcerēties tikai fragmentāri par laimi, kā viņa pati sev atzinās, jo arī to nedaudzo, kas bija aizķēries atmiņā, viņa labprāt būtu aizmirsusi. Pavisam noteikti viņa zināja, ka viņai bija neizsakāmi nelabi tas bija nelabums, kurš nepielūdzami apspieda visas pārējās izjūtas un domas. Nestuvju šūpošanās, uz kurām viņu iznesa no sieviešu mā­jokļa, ātrās palīdzības mašīna, kas lēkāja pa grambām, tumša kāpņu telpa, lifts, slimnīcas palāta… Katra kustība saasināja sāpes, kas bija izpletušās pa visu ķermeni. Turklāt pastāvīgās vemšanas lēkmes, kuras nesniedza nekādu atvieglojumu, jo viņas izmocītajam kuņģim nebija vairs ko izgrūst. Beidzot nonākusi gultā, viņa bija tik novār­gusi, ka tūlīt iekrita svētīgā bezsamaņā.

Prātā bija palikuši vēl daži izplūduši iespaidi: ārsta seja, pavisam tuvu virs viņas, ārsta rokas pie viņas auguma, un atkal šī seja, tik izkritusies kā mironim. Vēl bija medmāsa, kas iebāza viņai mutē gumijas caurulīti un stūma to dziļāk kaklā, un viņa juta, kā tā laužas aizvien dziļāk viņas iekšienē, radot paniku raisošu vēlmi aizsargāties pret šādu vardarbību. Beidzot viņas kuņģi pārplūdināja silts šķid­rums, un tas bija pirmais mirklis šīs mocību virknes laikā, kurš ļāva atslābt… sāpes atkāpās, nelabums mazinājās līdz ciešamai pakāpei, un viņas izmisīgo aizsardzības stāju pret visu, kas šeit ar viņu notiek, nomainīja atvieglojums, ko pavadīja pieaugošs gurdums… Un atkal sākās laika posms, no kura viņai nebija palikušas nekādas atmiņas.

Pēc dziļā aptumsuma fāzes Maida pamodās. Viņa tūlīt sajuta, ka viņas stāvoklis ir mainījies… uzlabojies! Nu atkal es esmu cilvēks, viņa nodomāja. Mēģinot piecelties sēdus, viņa gan aši konstatēja, ka vēl ir tālu no sava normālā stāvokļa. Galva ar vaidu atslīga atpakaļ uz cietā spilvena.

Tad atkal virs viņas parādījās šī zīmīgā, baisā seja ar pelēko, cieši ap vaigu kauliem apspīlēto ādu un apbrīnojamā pretstatā visam pārējam možām, tumšbrūnām acīm.

- Es esmu doktors Favass, ārsts ierunājās. Gatavā sodība ar jums, vieglprātīgajiem skuķiem. Kļūt bagātai par katru cenu tur jums visi līdzekļi ir labi. Bet, tiklīdz tas izrādās mazliet nejaukāk, nekā jūs bijāt gaidījušas, tad tikai ātrāk prom.

- Jūs maldāties, Maida atsaucās, lai gan tas vairāk bija čuksts, un šos divus vārdus izdevās pateikt tikai ar lielām pūlēm.

Jūs visas tā sakāt, ārsts iebilda. Tu vispār apjēdz, cik ļoti riskēji? Alkalolds, kuru tu noriji, varēja tevi nogalināt.

Es atveseļošos?

Nu jau runāšana veicās mazlietiņ labāk. Ārsts bija saklausījis jau­tājumā bailes, un viņa seja kļuva laipnāka. Viņš noglāstīja Maidai pieri.

- Nu, protams, atveseļosies. Viss ir kārtībā, tu neesi pirmā, kuru man atved kā brēcošu nelaimes čupiņu. Tu vēl pabrīnīsies, cik ātri atlabsi.

- Cik ilgi tas vilksies?

Nebūs ilgi, pāris dienu. Tad varēsi atsākt strādāt.

Maidas protesta gars bija sarosījies, un tas viņai deva enerģiju vēl vienam mēģinājumam izkliedēt ārsta maldus. Sakopojusi visus spēkus, viņa uzrausās sēdus.

Es neesmu no tām meitenēm, kuras šeit strādā par naudu. Es ierados Kiberpilsētā Dienvidi kā tūriste, un tikai pārpratumu virkne ir novedusi mani šeit.

Ārsts izslējās un noraidoši pakratīja galvu.

- Es tādus stāstus esmu dzirdējis bieži. Esmu gatavs palīdzēt meitenēm, kuras šeit nonāk aiz posta. Bet tās, kas ieradušās šeit lab­prātīgi un savas mantkāres dzītas, lai pašas luko tikt galā ar situā­ciju. Tu paliksi šeit tik ilgi, līdz būsi atlabusi.

Viņš pagriezās un aizgāja. Maida nespēkā atslīga atpakaļ gultā. Izmisums bija tik liels, ka viņa nespēja apvaldīt asaras.

Turpmākās stundas Maida pavadīja kaut kur starp snaudulīgu nomodu un baismīgu sapņu mocītu miegu. Viņas guļvietu norobe­žoja aizslietņi. Spriežot pēc trokšņiem, kas ieplūda no ārpuses, viņa atradās kādā lielākā slimnīcas palātā.

īsajos možuma un aktivitātes starplaikos Maida domāja, kā pār­liecināt ārstu, ka viņa nemelo. Beidzot viņa atcerējās. Vēl juzdamās pārāk vārga, lai celtos kājās, viņa sagaidīja medmāsu, kas brokastīs atnesa plāceņmaizi un tēju, un palūdza savas drēbes; tās viņai bija novilktas un aizstātas ar vienkāršu linu kreklu. Bet pazudis nekas nebija, un jakas kabata Maida atrada meklēto žetonu, kas aplieci­nāja viņas oficiālās cietuma apmeklētājas statusu.

Kad nākamajā dienā doktors Favass ieradās rīta vizītē, viņa pa­cēla žetonu gaisā un palūdza:

Varbūt jūs būtu tik laipns un palūkotos?

Sākumā viņa izpelnījās tikai piktu skatienu, bet tad ārsts tomēr paņēma žetonu un aplūkoja gravējumu.

- Kas tas ir? viņš noprasīja.

- Si atšķirības zīme liecina, ka es šeit ierados delegācijas sa­stāvā. Es nemēģināšu vēlreiz jūs pārliecināt, bet būtu pateicīga, ja jūs to varētu pārbaudīt.

Doktors Favass uzmeta Maidai izbrīnītu, bet ari drusku nedrošu skatienu. Paņēmis ķēdi ar piekariņu, viņš aizgāja.

Jau pēc piecām minūtēm viņš bija atpakaļ un apsēdās uz Maidas gultas.

- Laikam man jāatvainojas. Es ļoti nožēloju, ka izturējos tik no­raidoši. Kā tad jūs nokļuvāt šādā stāvoklī?

Es labi saprotu, ka jūs man negribējāt ticēt uz vārda. Apzinos arī, ka viss, kas ar mani ir noticis, jums varētu likties stipri apšau­bāms.

Nu viņai beidzot bija izdevība nākt klajā ar savu stāstu. Maida pavēstīja, kā viņa nolēma braukt uz Kiberpilsētu Dienvidi, kā viņā nobrieda doma meklēt tēvu un ko viņa šajā nolūkā līdz šim ir darī­jusi. Viņa stāstīja visu, kā ir, neko nenoklusējot un neizpušķojot. Viņa pati to nespēja izskaidrot, bet kaut kas lika teikt ārstam vistī­rāko patiesību.

Maida stāstīja sīki un detalizēti, jaušot, ka doktora Favasa attiek­sme pret viņu mainās. Beidzot stāsts bija galā.

- Es nožēloju, ka esmu jums likusi nopūlēties, tomēr man gri­bētos neatlaidīgi lūgt jūs palīdzēt man arī turpmāk. Esmu dzirdē­jusi, ka esat jau izgādājis dažām sievietēm iespēju aizbēgt no šejie­nes. Jūs taču saprotat, ka man gribētos ātrāk atgriezties pilsētā. Nedomāju, ka vajadzētu iet oficiālo ceļu. Ej nu sazini, kas notiks, ja majors Galals padzirdēs par notikušo! Es nešaubos, ka aiz tā visa stāv viņš.

Tur jums noteikti ir taisnība. Mums jādabū jūs ārā kaut kā citādi.

Ārsts pagudroja un atrada iespēju.

Parit atkal būs kārtējais brīvdabas uzvedums, kuros piedalās daudzi sargi. Tad izejas tik stingri neapsargā. Tā ir laba izdevība teikt sveikas šai bēdu lejai. Līdz tam jums vajadzētu būt atguvušai spēkus, lai piepūle nav par lielu.

Ārsts uzmeta Maidai vēl vienu pētošu skatienu, tad nolika že­tonu uz kastes, kas aizvietoja naktsskapīti, un izgāja no palātas.

Situācija atkal bija mainījusies un šoreiz pat pozitīvā virzienā. No šā brīža Maida juta, ka atgriežas agrākā, viņai tik raksturīgā pašpaļāvība, un manīja arī, ka atlabst miesīgi.

Nākamajā dienā viņa jau bija kājās. Pārliecinājusies, ka tik tiešām atrodas plašā slimnīcas zālē, viņa tūlīt sajuta gultās gulošo sieviešu ziņkāros skatienus. Maida pasteidzās atstāt telpu; doktors Favass bija uzaicinājis viņu pie sevis, lai sīkāk pārrunātu bēgšanas plānu.

Ārsta darbistabā stāvēja tikai dažas vecmodīgas mēbeles, tostarp plats skapis un turku dīvāns; zem kamieļvilnas segas vīdēja gultas veļa. Gar sienām stiepās vienkārši dēļu plaukti, uz kuriem stāvēja sudraba trauki, ornamentāli inkrustētas koka lādītes un dažādas citas lietas, kuru nozīmi Maida ar vienu skatienu neprata noteikt. Ūdenspīpe? Riekstkodis? Turpat viņa pamanīja veselu rindu pude­līšu filigrāni veidotos apvalkos, kurās kādreiz droši vien glabājās parfīms, bet šeit tās, visticamāk, bija noliktas telpas rotāšanai vai piemiņai.

Pamanījis, ka Maida vēro šos priekšmetus, doktors Favass sau­dzīgi nocēla dažus no plaukta un paskaidroja to nozīmi.

Visa mana mantība, viņš noteica ar smaidu, kas Maidai izskatījās skumīgs.

Jūs šeit ari dzīvojat? Jums nav cita majokļa? Sēdieties taču, ārsts uzaicināja un ielēja tēju mazās glāzēs, kas stāvēja uz sudraba paliktņiem. Jums taisnība: es tiešām no šejienes izeju reti. Bet tas ir garš stāsts.

Varbūt izstāstīsiet? Maida pajautāja.

Viņas attieksme pret ārstu bija pilnīgi mainījusies. Sākumā viņu aizvainoja doktora Favasa noraidošā izturēšanās, bet tagad viņa šo cilvēku vērtēja gluži citādi. Viņai gribējās zināt, kas to šurp atvedis.

īstenībā man jau sen vajadzēja būt mirušam, sacīja sirmais vīrs ar izteiksmīgajām acīm.

Viņš pateica to pavisam rāmi, it kā runa būtu par pilnīgi nesva­rīgu sīkumu. Mirkli paklusējis, viņš turpināja:

Kara laikā es biju armijas ārsts. Man gadījās būt tuvuma, kad aviobumba ķēra kādas atomelektrostacijas reaktoru, un, lauzdamies cauri drupām pie ievainotajiem, mēs dabūjām pamatīgu radiācijas devu. Man deva tikai dažus mēnešus, un es mēģināju tos paildzināt ar asins konserviem. Bez tam man injicēja svaigas kaulu smadzenes. Es tomēr nenomiru un esmu dzīvs vēl tagad tas ir brīnums. Bet esmu pilnīgi atkarīgs no asins konserviem un medikamentiem, un esmu sagatavojies tam, ka gals var pienākt jebkuru brīdi.

Tad taču jums vairs nevajadzētu strādāt, Maida ieminējās. Varbūt tieši darbs mani uztur pie dzīvības. Tas sniedz sajūtu, ka esmu vajadzīgs.

Maidu atkal pārņēma sajūta, kas viņai pāris reižu jau bija uzmā­kušies: viņai bija žēl cilvēku, kuriem karš bija atņēmis dzīves laimi. Viņa labprāt būtu ārstam to pateikusi, bet pietrūka vārdu. Lai gan viņai nez kādēļ šķita, ka cilvēks, pie kura viņa viesojas, ari tāpat to saprot.

Kādu mirkli abi klusēja, tad doktors Favass paskaidroja, kas rīt­dien darāms, lai Maida izkļūtu brīvībā.

Maidai ierādīja istabiņu, pareizāk teikt, pieliekamo kambari, bet tur bija gulta, un viss pārējais šķita mazsvarīgs. Naktī viņa gulēja ne­mierīgi, jo atkal un atkal vajadzēja pārdomāt bēgšanas plānu un pārcilāt prātā visas detaļas, kuras doktors Favass bija piekodinājis neaizmirst. Tomēr nakamajā rītā viņa jutās gluži labi, nemanīja ne­kādu nogurumu un nešaubījās, ka ar visu tiks galā.

Turpmākās stundas šķita velkamies bezgalīgi, un Maidas pacie­tība tika smagi pārbaudīta. Beidzot tuvojās vakars, un ieradās ārsts, lai sapostu viņu ceļam. Viņš ieveda Maidu garderobē un izvilka no kastes baltu virsvalku.

Sājos uzvedumos iesaista arī mūs, ārstus: mums jānodrošina medicīniskā palīdzība. Galu galā tur rotaļājas ar uguni un šaujam­ieročiem. Dažkārt neiztiek bez ievainojumiem, un gadās pat tā, ka cieš arī skatītāji teiksim, ja ložu čaulītes ielido tribīnēs. Ir arī ap­meklētāji, kurus izrāde iespaido tik stipri, ka noved līdz infarktam. Mēs esam iekārtojuši pirmās palīdzības punktus un turam gatavībā lidlaivas smagāku pacientu pārvešanai uz slimnīcu. Tāpēc man ienāca prātā jūs pārģērbt par sanitāri šādi jūs varēsiet brīvi iekļūt skatītājiem atvēlētajā teritorijā. Tur jums noteikti būs izdevība iejukt starp apmeklētājiem un ar kādu transportlīdzekli atgriezties pilsētā.

Viņš pasniedza Maidai piedurknes apsēju ar Sarkanā Pusmē­ness simbolu.

Uzvelciet halātu virs savām drēbēm un aplieciet apsēju. Jūs esat gaišmate, uzsieniet arī šo lakatu un paveiciet vairāk uz sejas.

Maida paklausīja. Ārsts viņu vēlreiz nopētīja un apmierināts pa­māja.

Nāciet, es iepazīstināšu jūs ar komandu, kas pārjums parūpē­sies.

Tā bija maza grupiņa, kas jau gaidīja dežūrtelpā palīgārsts un divas sanitāres.

Šie ļaudis ir pilnīgi uzticami. Ibrāhīms jums paskaidros visu vajadzīgo.

Maida pamāja jaunajam palīgārstam, kurš izskatījās laipns un gudrs.

Varam iet, viņš paziņoja.

Maida pievērsās doktoram Favasam.

Kā man jums atlīdzināt? viņa pajautāja.

Ārsts atmeta ar roku.

Neko jūs man neesat parādā. Vēlu jums veiksmi un panāku­mus. Un esiet, lūdzu, piesardzīga.

Maida labprāt būtu viņu apskāvusi, bet viņa kolēģu klātbūtnē tas droši vien nebija ieteicams. Tāpēc viņa tikai paspieda tam roku un vēlreiz pateicās. Tad viņa kopā ar pārējiem devās ceļā.

Viņi izgāja no ēkas. Izrādījās, ka tā ir nomaļus stāvoša būve, kas ārēji bija vairāk līdzīga mašīnu angāram, nevis slimnīcai. To ap­ņēma žogs, un, atstājot pagalmu, bija jātiek garām sargpostenim. Tur gan nekādas grūtības neradās laikam viņas apģērbs ir derīga caurlaide. Arī pie tālākajiem posteņiem viss veicās gludi.

Beidzot viņi tuvojās tribīnēm, ko sāka piepildīt skatītāji; šķita, ka lielā izrāde tūlīt sāksies. Zem virsbūvēm bija uzslietas vairākas iekārtu novietnes, no dažām stiepās vadi un caurules, un turpat līdzās stāvēja arī divas minilidlaivas ar Sarkanā Pusmēness simbolu. Atsevišķa eja savienoja lidlaivu stāvvietu ar šauru platformu, no kuras varēja labi pārskatīt arēnu un tribīnes. Tur bija arī sols, uz kura sanitāres nolika savas somas.

Maida piegāja pie margām, kas atdalīja dežūrvietu no apmeklē­tāju zonas, un pavērās apkārt. Tribīņu ejās drūzmējās aizkavējušies skatītāji, kas mēģināja vēl nokampt labākās vietas. Uz liela projekci­jas ekrāna reklamēja dažādas Kiberpilsētas Dienvidi atrakcijas, no skaļruņiem dārdēja mūzika. Izrādei laikam drīz vajadzēja sākties, jo tribīnes pieklusa un gluži kā elektrizēts mākonis skatītāju rindas ap­ņēma saspringtas gaidas.

Tad ekrāns satumsa un apklusa arī mūzika. Dažas sekundes vēl varēja saklausīt izskanošo sarunu murdoņu, tad iestājās pilnīgs klu­sums. Arī Maida neviļus pievērsa saspringtu skatienu vakara mij­krēslī slīgstošajam laukumam, kuram vajadzēja kļūt par gaidāmā uzveduma skatuvi. No paaugstinājuma, kur viņa stāvēja, varēja sa­skatīt dažas savstarpēji nožogotas celtnes. Starp tām pacēlās masti ar antenām un kustīgām novērošanas kamerām cietuma butafo­rija īstas cietumnieku nometnes vidū, tāds pats absurda teātris ka daudz kas, ko piedāvāja tūristiem.

Izrāde sākās ar troksni: līdz šim vēl neskaidri redzamās skatuves vidū izauga uguns kolonna, un mirkli vēlāk skatītāju ausīs ietriecās apdullinošs grāviens. Ugunīgo strūklaku gaismā notikumu arēna kļuva pārskatama visās detaļās, un, kad uguns izkvēloja, to aizstāja neregulārā secībā uzliesmojoši prožektori atbilstoši spēles loģikai tie bija izsludinātās trauksmes sekas, bet akustisko pavadījumu izpil­dīja spalgas sirēnas. Vienlaikus prožektori izgaismoja skatuvi no sa­springtā miera spēji izrautajiem skatītājiem, uz kuriem troksnis un zibšņi iedarbojās kā šoks, tūlīt izraisot vēlamo adrenalīna izplūdi asinīs.

Apakšā bija uzradušies cilvēki, kas dalījās divās grupās, un pub­lika bez pūlēm varēja atšķirt sarkanbalti svītrotos kombinezonos tērptos ieslodzītos no viņu uzraugiem sudraboti melnos formastēr­pos. Darbojošās personas skraidīja šurpu turpu, apšaudīja savus pretiniekus ar jonu stariem, plaka pie zemes, atkal pielēca kājās un metās uzbrukumā. Gaisu pildīja visos virzienos traucošas gaismas šautru jūklis.

Pamazām sākotnējā haosā iezīmējās kaut kāda kārtība, un uzve­duma sižets kļuva skaidrāks: kada ieslodzīto grupa ir sākusi sacelša­nos un nocietinās barakā. Viņi sagrābj ķīlniekus un ar to apgrūtina celtnes ieņemšanu. Uzraugu vienība mēģina atbrīvot ķīlniekus, un, samierinoties ar upuriem abās pusēs, tas arī izdodas. Beidzot nocie­tināto baraku apņem liesmas, un no tām bēgošos sacelšanās dalīb­niekus sagūsta vai nošauj. Laimīgās beigas atzīmē ar svinīgu dziedā­šanu un ordeņu pasniegšanu.

Pašai negribot, Maidai vajadzēja atzīt, ka uzvedums tiešam ir iespaidīgs. Neraugoties uz to, ka prātā bija gluži kas cits, ari viņa no­nāca spraigās izrādes varā. Visas norises lejā bija precīzi inscenētas, izskatījās gluži kā filmās redzētās sacelšanās un pilnīgi atbilda pub­likas gaidām. Dekorācijas radīja reālistisku iespaidu un iesaistīja publiku visās norisēs daudz intensīvāk, nekā to spēja kino vai televīzija. Skatītāji ieelpoja pulvera dūmus, kurus pūta gaisā no tri­bīņu apakšas, un laiku pa laikam kāds skatuves strādnieks no lidlaivas kaisīja tribīnēs uzsildītus pelnus. Lai kāpinātu līdzdzīvošanas sajūtu vēl vairāk, uz lielā ekrāna demonstrēja iepriekš sagatavotas ainas, kas rādīja atsevišķus cilvēkus tuvplānā. Šādi skatītājus infor­mēja par to, kas it kā risinājās barakas iekšienē, ieslodzīto ka­merās, sardzes telpās un gaiteņu labirintos. Vēl svarīgāk bija perso­nificēt varoņus, tiklab labos, kā ļaunos, un tādējādi sniegt publikai iespēju just līdzi vienai vai otrai pusei protams, beigu beigās īpaši uzsvēra pilnvaroto ierēdņu varonību un uzticību savam pienāku­mam un izrāde beidzās labajam taču jāuzvar ar happy end.

Izrāde bija galā, un sanitārais dienests dabūja iejaukties tikai divreiz: pirmajā gadījumā vajadzēja apārstēt divu skatītāju brūces, kuri bija sastrīdējušies, nespējot sadalīt sēdekļa spilvenu, bet otrajā atveda kādu kundzi, kurai bija uznākusi alerģijas lēkme.

- Tā iedarbojas ķimikālijas, kas imitē pulvera smaku, Ibrāhīms paskaidroja. Tādi gadījumi nav nemaz tik reti, un dažs pat nonāk šoka stāvoklī. Man liekas, ka vaina ir tajā dzīvsudraba kri­kumā, kas sadegot iztvaiko.

Sieviete saņēma injekciju un drīz atžirga.

Tribīnēs raisījās tipiskais haoss, ar kādu parasti beidzas masu pa­sākumi. Skatītāji cēlās augšā no savām vietām un drūzmēdamies steidzās uz bušu novietni.

- Šķiet, ir īstais bridis, Maida noteica un jau grasījās vilkt nost sanitāres virsvalku, bet Ibrāhīms viņu aizkavēja.

Palīgārsts stāvēja pie dežūrplatformas margām un kaut ko vē­roja. Maida bez īpašām bažām nostājās viņam blakus un mēģināja izsekot viņa skatienam.

- Kas tur ir?

Paskatieties zemāk, uz kāpņu lejgalu… ari tur tālāk…

Viņš pastiepa roku, norādot virzienu. Pirmajā brīdī Maida ievē­roja tikai to, ka šajās vietās ļaužu straume palēninās un kustība nav tik raita kā citur.

Apmeklētājus pārbauda… tas ir neparasti… jums derētu mazliet nogaidīt.

Nu ari Maida pamanīja, ka visās šaurākajās vietās stāv kontrolposteņi.

Ko tas varētu nozīmēt? viņa pajautāja.

Es arī nesaprotu, Ibrāhīms atteica. Tomēr būs labāk, ja nedaudz nogaidīsiet.

Spējš uzsauciens turpat aizmugurē atrāva abus no saspringtās tribīņu pētīšanas. Viņi atskatījās, un Maida neviļus pavilka lakatu vairāk uz sejas. Aiz viņiem bija uzradušies divi vīrieši formastēr­pos policisti.

Viens paspēra soli tuvāk Ibrāhīmam un kaut ko parādīja.

Jūs esat redzējis šo sievieti?

Maida nesaklausīja Ibrāhīma atbildi, jo otrs, izskatā mazliet jau­nāks policists jau stāvēja viņai pretim un turēja acu augstumā miniformāta blopskrīnu. Tur bija redzama kāda sieviete. Maidai šķita, ka sirds tūlīt apstāsies… Attēlā bija redzama viņa.

Policists uzmeta viņai nepacietīgu skatienu Maida uztrau­kumā nebija sadzirdējusi viņa jautājumu, bet bija tik apķērīga, lai pakratītu galvu un nomurminātu kaut ko, kas izklausījās pēc nolie­guma. Par laimi, baiļu brīdis neieilga, jo policists pamāja, pagriezās un kopā ar savu kolēģi devās projām.

Kad abi bija nozuduši, Maida pievērsa apjukušu skatienu jauna­jam ārstam, bet neizskatījās, ka tam būtu padomā gatavs risinā­jums.

— Jūs meklē, viņš tikai nočukstēja.

Ko tagad? viņa pajautāja. Agrakais plāns laikam ir jāaiz­mirst. Eh, nolādēts…

Maida izskatījās tik satriekta, ka Ibrāhīms pienāca klāt un pa­plikšķināja viņai pa roku.

Nomierinieties, viņš sacīja. Gan jau mēs kaut ko izgudro­sim.

Viņš mirkli domāja Maidai tā šķita vesela mūžība.

Oficiālais ceļš tagad atkrīt. Redziet, es biju jau sarūpējis jums caurlaidi.

Viņš izvilka no virsvalka kabatas piespraudi ar gravējumu un piebilda:

Nemanāmi noņēmu alerģijas slimniecei.

Un tagad viņai bus sarežģījumi, Maida ar netīru sirdsap­ziņu ieminējās.

Nekā tamlīdzīga, Ibrāhīms viņu nomierināja. Mēs viņu jau aizvedām projām, viņa taču nevarēja palikt sev kaitīgajā gaisā.

Viņš vēl brīdi padomāja, un tad viņa seja atplauka.

Man liekas, es zinu, kas jādara. Pavisam vienkārši: no šejienes mēs varam atstāt tribīnes pa atsevišķu izeju. Es iešu līdzi un aiz­vedīšu jūs līdz vietai, kur ārējais nožogojums ir tikai dzeloņstieple. Ar to es tikšu galā.

Viņš atvēra savu instrumentu somu un paņēma šķēres.

- Ja varam apiet kontrolpunktus… vai tad man nebūtu vien­kāršāk pēc tam iejukt starp apmeklētājiem un kopā ar citiem iekāpt busā?

- Es to neieteiktu. Ļoti iespējams, ka kontrolēs arī iekāpjošos.

Mazliet padomājusi, Maida atzina, ka viņam taisnība.

Mums jāiet tūlīt. Ibrāhīms mudināja. Šobrīd vēl valda diezgan liels juceklis, un liela daļa sargu ir norīkoti apmeklētāju izvadīšanai. Tādu izdevību nedrīkst laist garām.

Viņš pateica dažus vārdus abām kolēģēm, kas piekrītoši pamāja, un atkal pievērsās Maidai.

Turieties aiz manis.

Tikmēr jau bija pavisam satumsis, un, kad apgaismotās tribīnes palika aiz muguras, viņus apņēma melna nakts. Šķita, ka Ibrāhīms tomēr labi redz apkārtni, lai gan Maidai pagāja krietns bridis, līdz acis aprada ar tumsu.

Viņi gāja ātri, ceļš bija grubuļains, un piedevām Maidu vēl trau­cēja platais virsvalks, kuru bija uzvilkusi virs savām rietumnieces drēbēm. Turklāt pa lakata spraugu maz ko varēja redzēt, tomēr

Ibrāhīms vēl aizvien neļāva viņai vilkt nost šos apģērba gabalus. Maida jau bija pavisam nosvīdusi, bet kļuva vēl sliktāk, kad viņi no­griezās sāņus no ceļa un soļoja tālāk pa akmeņainu lauku. Aizvien vairāk sevi lika manīt vārgums, kuru viņa jau gandrīz bija paspējusi aizmirst, un bieži, kad kāja kārtējo reizi aizķērās aiz kāda lielāka akmens un draudēja kritiens, viņa gribēja atmest visam ar roku un padoties. Tomēr viņa ik reizi piespieda sevi izturēt un iet tālāk ja vajadzēs, līdz pat galīgam spēku izsīkumam.

Tad priekšā izauga tumša masa, kas izrādījās dzeloņstiepļu nožogojums. Nelaimīgā kārtā tas nebija vienkāršs žogs, bet divus metrus augsts, cieši samezglots ritulis.

Ibrāhīms lika viņai apstāties un devās aplūkot šķērsli tuvāk. Bei­dzot viņš piesauca Maidu klāt.

Būtu vislabāk, ja tagad jūs apsēstos un mazliet atvilktu elpu.

Maida labprāt paklausīja šim rīkojumam. Elsdama viņa visā ga­rumā izstiepās kādā mīkstākā vietā, kur pamatni veidoja akmens gruži. Ibrāhīms jau bija paņēmis šķēres un knieba pušu durstīgo stiepļu šķeterējumu.

Juzdamās mazliet labāk, Maida uzslējās sēdus, lai varētu pavē­rot ārsta darbošanos. Viņu māca šaubas, vai mazās medicīniskās šķēres spēs veikt tādu uzdevumu, bet tas bija brīnums, cik veikli me­diķis rīkojās ar savu instrumentu.

Beidzot Ibrāhīms pierausās kājās un, klusi stenēdams, izstaipījās. Viņš pārlaida acis apkārtnei.

- Paldies Dievam, neviena nav, mums izdevies palikt nemanī­tiem.

Viņš iebāza roku krūšu kabatā un izvilka aploksni.

- Lūk, ņemiet to līdzi. Tā ir slimnīcas izziņa, ka esat tur ārstē­jusies no triekas. Jums vajadzēs to, lai nokļūtu atpakaļ tūristu kvar­tālā; uzrādiet arī savu žetonu, tas apliecinās, ka esat delegācijas locekle.

Ibrāhīms bija strādājis gumijas cimdos vājš aizsargs pret dze­loņstiepli, tomēr labāk nekā nekas. Tagad viņš pabāza roku zem apakšējās stiepļu šķeteres un vairākkārt aptina to ar marles saiti. Tad viņš pavilka aiz saites galiem, un šķetere mazliet pacēlās augšup, paverot spraugu virs zemes.

Gulieties uz vēdera, Ibrāhīms pavēlēja, un lieniet cauri. Jums jāiet pa kreisi, tur ir ceļš. Redzat starmešu gaismu? Tas nav tālu. Tur novelciet sanitāres tērpu, lai varētu redzēt, ka esat eiropiete. Apturiet kādu mašīnu, vislabāk privāto.

Jūs domājat, ka tur kāds apstāsies un paņems mani līdzi? Un man nekas nenotiks? Maida jautāja.

Jaunais vīrietis pavērās viņā nedaudz pārmetoši.

- Izpalīdzība pie mums ir augstā godā. Un mani tautieši galve­nokārt ir godīgi cilvēki. Jūs varat nešaubīties: kāds jūs noteikti aizve­dīs līdz pilsētai, un nebūs ilgi jāgaida.

Maida izbijās, ka aizvainojusi Ibrāhīmu, kurš tik daudz ir riskējis viņas labā. Viņa atvainojās un mēģināja pateikties, bet Ibrāhīms viņu pārtrauca.

- Es darīju to labprāt, galu galā ar jums taču izspēlēja nelāgu joku. Man žēl, ka mūsu zemē jums gadījās piedzīvot kaut ko tādu. Bet tagad pasteidzieties, man ari ir jāatgriežas pie sava darba.

Maidai gribējās vēl ko teikt, bet tad viņa tomēr nogūlās zemē un, liekot lietā kājas un elkoņus, sāka spraukties zem žoga. Pašai par pārsteigumu, tas veicās aši un īpašas grūtības nesagādāja. Tikai pie­cēlusies kājās, viņa juta, ka atkal ir gluži bez elpas. Viņa mēģināja palūkoties pāri stiepļu nožogojumam, lai pamātu pēdējo sveicienu Ibrāhimam, bet viņš vairs nebija redzams. Vai vajadzētu vēl paturēt mugurā sanitāres tērpu? Baltā krāsa naktī ir redzama tālu. Tāpēc Maida noģērba virsvalku un lakatu un paslēpa tos kādā bedrē. Lai pilnīgi nobēdzinātu tos no acīm, viņa vēl salika virsū akmeņus. Ja tagad viņu tomēr noķertu, aizdomas nedrīkstēja vērsties pret sanitā­riem un doktoru Favasu.

Tad Maida sāka soļot caur tuksnesi, kuram vajadzēja aizvest viņu līdz ceļam. Ibrāhīms teica, ka tas nav tālu, un viņa varēja sa­skatīt mašīnu starmešus. Tā ka mērķis bija acu priekšā, un tas deva speķu. Spēks tiešām bija vajadzīgs, jo iešana šķita nebeidzama, ap­kārtne aizvien necaurejamāka, un katrs solis vairoja neizsakāmu nogurumu. Sākumā viņa vēl meta acis uz visām pusēm, vērojot, vai tik kāds nedzenas pakaļ, bet tagad skatījās tikai zem kājām, lai nepakluptu. Ja pakritīsi, tad arī paliksi guļam, kaut kur iekšienē čuk­stēja nedzirdama balss.

Pienāca brīdis, kad bija pārvarēts pēdējais kāpums, un tieši priekšā pavērās ceļš, pa kuru kustējās autobusi, privātās mašīnas, motocikli un ēzeļu vilkti, petrolejas lampu apgaismoti rati. Maida gulēja ceļmalas grāvī un sēca aiz piepūles, bet viņa jutās laimīga. Viņa bija to paveikusi.

Pirmais, kas viņu pamanīja un apstājās, bija kāds vecs vīrs uz motocikla. Maida mēģināja tam paskaidrot situāciju, bet viņš tikai atteica kaut ko arābu valodā un lika saprast, ka nerunā angliski. Viņš norādīja uz aizmugures sēdekli, un tad Maida, turēdamās pie vecā, kas stipri oda pēc tabakas, beidzot iebrauca pilsētā. Vecais bez teikšanas nogādāja viņu līdz kādam caurlaides punktam starp senāko pilsētas daļu un tūristu kvartālu, pagaidīja, kamēr Maida nokāpa no motocikla, un, laipni uzsmaidījis, aizbrauca. Policisti, kurus viņa uzrunāja, visu vērību veltīja futbolam televizora ekrānā, bet jauneklis, kuram viņa, bndi pagaidījusi, beidzot parādīja savu žetonu, laikam tā arī nesaprata, ko Maida mēģina skaidrot, un tikai laipni pamāja, norādot ceļu viņa bija atgriezusies pārsteigumu un brīnumu pilsētā.

Nākamajā dienā Maida nejuta ne mazāko vēlēšanos kaut ko darīt. Viņa vienkārši palika gultā un, manīdama, ka nogurums tomēr atkāpjas un atgriežas pēdējo dienu atmiņas, centās pretoties. Viņa aizvēra acis, gribēja justies nogurusi, gribēja gulēt… un, tā kā kaulos vēl sēdēja milzīgā pārslodze, tiešām aizmiga.

Vēlāk, kad Maidu pamodināja izsalkums, viņa lika minibāram uzgrauzdēt maizes šķēli un apēda to ar zemesriekstu sviestu un akācijas ziedu salātiem. Apspiest mokošās domas vairs neizdevās. Kas viņu gaida turpmāk? No majora vēl aizvien būtu jābīstas?

Bija jau vēla pecpusdiena, kad viņu no haotiskajiem sapņiem izrāva komseta dūkoņa. Ekrānā parādījās Kalīds, kurš ari šoreiz šķita nedrošs un samulsis un apliecināja Maidai, ka kopīgi pavadītās stundas ir viņa mūža skaistākais pārdzīvojums. Viņš atvainojās, ka ģimenisku pienākumu dēļ tik ilgi nav atgādinājis par sevi. Maidai tas bija īsti pa prātam: viņai nebija Kalidam nekas jāmelš par pēdē­jām četrām dienam, jo stāstīt par savu neizdevušos pasākumu valsts cietumā viņa nekādi negrasījās.

Kalīds neko arī neprašņāja, ko Maida ir darījusi pēdējās dienās, bet turpināja apliecināt viņai savas simpātijas un apbrīnu. Maida klausījās tikai ar vienu ausi un tad tomēr saausījās: Kalīds paziņoja, ka varētu apmierināt viņas vēlēšanos… viņas vēlēšanos… ko viņš ar to domāja? Tad viņa iedomājās, ka laikam ir likusi Kalīdam manīt, cik labprāt vēlētos apskatīt iekšpilsētu. Bet Kalīdam izdevās viņas gaidas pat pārspēt.

Tu dabūsi uzturēšanās atļauju savu ģimenes lietu kārtoša­nai, viņš pasludināja. Es pārrunāju tavu problēmu ar tēvu. Ģimene galvo par tevi.

Kaut viņa spētu atcerēties, ko īsti ir Kalīdam stāstījusi! Droši vien par tēvu, tas tik un tā vairs nebija paturams noslēpumā. Vai viņa būtu pieminējusi arī plānu?

Mirkli padomājusi, Maida šo iespēju atmeta: tovakar viņa gan bija eiforiskā stāvoklī, tomēr pie skaidras apziņas. Tātad droši vien nebija pamata bažām, atlika tikai priecāties par radušos iespēju tomēr nokļūt Vecpilsētā, un viņa izteica Kalīdam sirsnīgu pateicību.

Tad mēs varētu tikties vēlreiz, Kalīds ieminējās, un Maidai šķita, ka tiešām saklausa viņa balsī ilgas, par kurām viņš pirmīt runāja.

Kāpēc gan ne, Maida nodomāja un, sev par pārsteigumu, atskārta, ka pati priecājas par gaidāmo atkalredzēšanos. Tā tik vēl trūka, lai es šajā zēnā iemīlētos, viņa tūlīt sevi sabāra.

Kalīds aprakstīja dažas ievērojamākās vietas, kuras viņš varētu Maidai Vecpilsētā izrādīt, tostarp bazāru tur viņš gribēja izrau­dzīties viņai piemiņas dāvanu. Kalīds aizvien vēl tērgāja, kad izsau­kuma dūkoņa pieteica kādu, kurš vēlas ar viņu runāt. Tam vaja­dzēja būt kaut kam svarīgam, jo Kalīds steidzīgi atvainojās un beidza sarunu.

Es piezvanīšu, tiklīdz būs zināms kas vairāk, viņš piemeti­nāja un atvienojās.

PĒC ILGĀKA LAIKA vecais un jaunais atkal bija aizjājuši līdz kā­pām. Viņi atstāja savus kamieļus lejā un devās augšup pa nogāzi kājām. Vecajam iešana nevedās, viņš vairākkārt apstājās atvilkt elpu un tikai palēnam tika uz priekšu pa smiltīm, kas nemitīgi bruka un slīdēja lejup. Jaunais, kuru urdīja ziņkāre, to pat ne­manīja, viņš kustējās veikli un ātri, gluži kā lidinoties virs smiltīm un tās pat neskarot. Ticis augšā, viņš nekavējoties atkal pievērsa skatienu pilsētai, kura to vienlīdz valdzināja un biedēja. Debesu tālumā uznira sudraboti mirdzoša ripa, kas tuvojās pilsētai un, to sasniegusi, uz brīdi sastinga gaisā. Tad ta šķietami gausi sāk slīgt lejup, līdz nozuda kaut kur aiz pelēkas dīvaina izskata celtņu sienas.

Vecais tikai tagad sasniedza kāpas virsotni. Viņš noslīga smiltīs blakus jaunajam un nosodoši noskatījās, kā tas izvelk no plecā uz­kārtās somas binokli un pavērš tā stiklus pret savas ziņkāres un ne­miera serdi.

Kāpēc tev vajag šo priekšmetu? vecais noprasīja. Tavas acis nav gana gaišas, lai raudzītos tālumā?

- Tās ir gaišas, jaunais atbildēja, bet tās nav gana gaišas, lai pievilktu tālumu tik tuvu, cik tas iespējams ar šiem stikliem.

- Tā ir svešinieku manta, vecais nomurmināja, lai gan sen zināja, ka šis arguments vairs nelīdz.

Jo jaunais skaidri zināja, no kurienes radies binoklis: viņi to atrada apslēptā ieroču noliktavā, kas bija palikusi no pēdējā kara, kopā ar mašīnpistolēm, mīnām, granātām un dūmu ģeneratoriem, kurus viņi ieslēdza katru reizi, kad devās uz šejieni. Tā viņi radīja miglas mākoņus, kas izlūkgājienos piesedza viņus un neļāva pama­nīt arī no lidmašīnām.

Nu jaunais pavērsa seju pret veco un cieši ieskatījās tam acīs.

- Viņi ir gudrāki, viņi zina vairak par mums, viņš pateica, un tas izklausījās pēc pārmetuma.

Vecais pakratīja galvu.

- Arī viņi nezina vairāk par mums. Paskaties taču, kā viņi izmanto savas zināšanas, paskaties, par ko ir kļuvusi senā pilsēta! Viņiem nav ne jausmas par likumiem, kuriem paklausot cilvēkam jāveido sava dzīve. Mēs turpretim to zinām. Mēs zinām, kas tiešām ir svarīgs, lai dzīvotu dzīvi, kā pieklājas.

- Viņi izvilka naftu no zemes, no šīs neauglīgās zemes, ko apdzī­voja tikai nabadzīgi gani, un ar to radīja bagātības. Viņi zina, kā izvilkt ūdeni no avotiem, pat ja tie sen jau ir izsīkuši, un ar to iegūt plaukstošus dārzus. Viņi…

Jaunā skatiens atkal pievērsās tālienei, kur tagad debesīs pacēlās sudrabota ripa, neilgu brīdi slīpi karājās gaisā un tad elegantā lokā aiztrauca uz ziemeļrietumiem. Viņi prot pat atrauties no zemes, viņi prot lidot.

- Un ko tas dod? vecais atkal iebilda. Mēs vienkārši zinām citas lietas, kuras viņi nezina. Tu domā, viņi prot atšķirt trīsdesmit septiņas smilšu krāsas? Tu domā, viņi noteiks kamieļa vecumu pēc tā smakas?

- Bet ko mums līdzēs prasme noteikt kamieļa vecumu pēc sma­kas, ja mūsu kamieļi nobeigsies aiz slāpēm?

Jaunais tagad jau bija par dažiem gadiem paaudzies un neva­rēja vairs izlikties neredzam, ka viņam par dažām lietām ir pašam savas domas.

- Vai tad tu nemani, ka svešinieku zināšanas ir noziedzīgas? Visur, kur viņi tās izmanto, tās tikai noved postā. Vai tad naftu viņi izmantoja, lai visiem no tās tiek labums? Dažos gadu desmitos krā­jumi bija cauri, un nabadzība kļuva vēl lielāka nekā pirms tam. Vai tad tu nezini, ko viņi dara ar ūdeni?Jā gan, viņi to izvelk no dziļu­miem, kādus mes neprotam aizsniegt, bet tad viņi ūdeni iznieko. Viņi to izsmeļ tik lielos daudzumos, ka izsīkst pat mūsu avoti, un beigās ūdens vairs nebūs vispār ne viņiem, ne mums. Ko tas līdz, ka viņi prot lidot ? Cilvēks nav putns. Cilvēkam jāstāv uz zemes. Cil­vēkam nevajag tādu zināšanu, kas viņu tikai dzen pazušanā.

Jaunais atskatījās, lai noskaidrotu, vai vecais, viņa paraugs un skolotājs, ir sadusmojies… Bet vecā sejā varēja saskatīt tikai tādas kā skumjas. Tāpēc jaunais saņēma visu drosmi un pateica, ko viņš domā:

- Dievs devis mums acis, ar kurām būs redzēt, un ausis, ar ku­rām būs dzirdēt. Un vēl viņš ir devis mums prātu, lai mēs varam domāt un vairot zināšanas. Vai tad tas nebūtu viņa gara izmantot zināšanas, lai pieaugtu cilvēku labklājība?

Tā bija pirmā reize, kad viņš uzdrīkstējās tik apņēmīgi apstrīdēt veco, un, tiklīdz tas bija noticis, viņš izbijās par savu pārdrošību un savu netaktiskumu.

Vecais neatbildēja. Ar savām pēdējos gados satumsušajām acīm viņš lūkojās nenosakāmos tālumos, laikam saskatot tur kaut ko tādu, kas visiem pārējiem palika neredzams. Bet viņš klusēja. Viņš nebeidza klusēt arī tad, kad viņi beidzot devās atpakaļceļā.