Kiberpilsēta Dienvidi

1

AVIORIPA NOPE1LĒJA norādīto piezemēšanās cilindru un mīksti sazvēlās sāniski, sākot nolaišanos pārāk gausi nepacietīgajiem reisa viesiem no visas pasaules, kuri, beidzot nonākuši pie mērķa, vairs negribēja paciesties vēl dažas atlikušās minūtes līdz lidojuma beigām. Skaļruni vēlreiz atskanēja kapteiņa balss, bet taja neviens vairs neklausījās. Tad beidzot gaidītā dobjā nosēšanās, un jau pēc pāris sekundēm hidrauliski atvērto durvju šņākoņa.

Pasažieri uzbudināti spiedās uz izejām. Pagaidām tie vēl atradās ierastajā vidē, iespiesti tehniski stilizētā interjerā, kuram vajadzēja piešķirt Eiropas pasažieru lainerim greznuma šķietamību. Tagad vairs tikai daži soļi šķira viņus no dēkas, no brīnuma, no visu sapņu piepildījuma. Bet jau šobrīd, spraukdamies cits citam garām uz izejām, cilvēki sajuta neparastā dvašu, siltu gaisa plusmu, smaržu, kuru tie uztvēra ka austrumniecisku, jo šādu aromātu par austrum­niecisku dēvēja parfimērijas veikalos.

Lai gan no visa, kas gaidīja ārpusē, vēl nekas nebija redzams, toties jau varēja sadzirdēt mūziku, kas izklausījās eksotiska, tomēr vienlaikus ari jauka un labskanīga, nudien tā šķita pat mazliet svinīga, un mūzikas skaņām piejaucās dzidras, aizvien skaļākas balsis.

Maida ciešāk satvēra savu somiņu. Tur glabājās viņas doku­menti, magnētkartes ar fiksētajam priekšapmaksas summām, kas ietvēra art pārskaitījumus atpakaļceļam un viesnīcai, apdrošināšanu slimības un nelaimes gadījumam, ka an daži privāti papīri, elektro­niskais ceļvedis, izklaižu saraksts, kuras viņa velējās apmeklēt, un tēva vecās vēstules, kuras viņš savulaik bija sūtījis no šejienes uz dzimteni.

Tikai tagad, kad visi bija piecēlušies no saviem nolaižamajiem sēdekļiem, viņa pirmo reizi varēja mierīgi aplūkot savus divu pēdējo stundu ceļabiedrus. Tie manāmi atšķīrās cits no cita pēc vecuma un izcelsmes, bet visi bija labi ģērbušies, vieni gan atbilstošāk sportis­kajai modei, virtuālsērfotāju paaudze, citi konservatīvi smalkajā itā­liešu stila, bet katrs izskatijas pēc tada, kurš var atļauties un arī grib maksāt par savu uzturēšanos Kiberpilsētā Dienvidi.

Maida' neviļus salīdzināja sevi ar citiem. Ārēji, protams, viņa diez vai atšķiras no visiem pārējiem, un tieši tads ari bija viņas no­doms. Viņas apģērbs varbūt nebija gluži tik izmeklēts, un viņas rotas bija pirktas lētās tirgotavas, kas liela skaitā atrodamas jebkuras lielpilsētas nomalē, robežjosla starp bagātajiem un trūcīgajiem, bet jaunai, divdesmitpiecgadīgai un visnotaļ izskatīgai sievietei tas bija piedodams. Visādā ziņā nekādi nebija manāms, ka viņai prātā ir kas vairāk par vienkāršu vēlmi izpriecāties par katru cenu.

Ar neuzkrītošu eleganci tērptais vīrietis, kas bija sēdējis viņai blakus, atskatījās uz viņu un novēlēja daudz jauku brīžu.

Varbūt vēl tiekamies, viņš noteica.

Jā, kas zina, Maida atbildēja.

Lidojuma laikā abi itin rosīgi sarunājās, viņš jau vairākkārt bija šeit uzturējies un izstāstīja Maidai par Kiberpilsētu Dienvidi šo to tādu, ko viņa vēl nezināja… ka tā ir mūžsena pilsēta, kas pieejama rietumu kultūrai tikai pec pēdējā arabu kara; ka tagad, kad naftas bizness jau iet uz galu, jauns ienākuma avots ir sameklēts ārzemju tūristos un ši attālā pilsēta Arābijas pussalas dienvidaustrumos, an starptautiskā mērogā vērtējot, var lepoties ar vismodernāko izprie­cu kvartalu, kuram nav līdzīga visa pasaulē. Protams, Maida šim vīrietim izstāstīja ari šo to par sevi: ka viņai radusies ideja doties šajā ceļojumā un ko viņa ieplānojusi tuvākajām dienām-

Maidai radās iespaids, ka (ieraus tā viņš stādījās priekšā lab­prāt turpinātu pazīšanos, bet viņa nejutās gatava jau pirmajā diena uzņemties noteiktas saistības, lai kādas tas būtu vai nebutu.

Gerans, viņam varēja but starp 35 un 40, nāca no Skandināvi­jas, agrākās Zviedrijas, un izskatījās tieši tads, kādu parasti iedomā­jās zviedru. Bet Maidai īstenībā nemaz tik loti negāja pie dūšas šie gaišmatainie tipi, kuri tā lepojās ar savām blondajām cirtām. Tur­klāt vai šis nebija viņai drusku par vecu? Sava atvaļinājuma Maida vēlējās vairāk laika pavadīt kopā ar vienaudžiem. Tā un viņa atva­dījās laipni, bet apņēmīgi un novēlēja Geranam patīkami atpūsties.

Šaurās ejas starp sedeklu rindām bija izkārtotas zvaigžņveidīgi, un pēc pirmajām drūzmēšanās sekundēm izkāpšana turpinājās raiti. Maida nepaspēja ne apskatīties, kad jau bija ārā uz apaļās pe­rona platformas, kuras virsma bez pakāpieniem piekļāvās pasažieru telpas grīdai. Viņa lūkoja orientēties, pameta acis apkārt, meklējot norāžu bultas, bet viņu jau aplenca kaut kādi kalsni, raibi ģērbušies cilvēki brūnādains ļaužu birums. Pusaudži vai klonēti radījumi no gēnu laboratorijas? Pēc auguma spriežot, tie varēja būt jaunieši, bet viņu sejas bija vecas. Netrūka gan ari jaunu un izcili glītu meiteņu, kas smaidīgas apsmidzināja atbraucējus ar atvēsinošām esencēm.

Aiz pasažieru telpas sienām burzma maziņajās, atbraucēji stā­vēja rindā, kas lēnām, bet raiti virzījās uz priekšu. Kāds piesprauda Maidai žetonu, kads cits iespieda viņai plaukstā transformlelli mazu kareivi zeltītā mundieri, un trešais aplika viņai ap pleciem plānu sudraboti mirdzošu apmetni. Tad līdzās uzradās jauneklis za|ā drošības dienesta formastērpā un, pirms Maida paspēja protes­tēt, atņēma viņai rokassomiņu un iespieda plaukstā numurētu talonu c

Šeit, lūdzu. Viņa gala bus bagāžas izsniegšana un izeja. Tur jūs saņemsiet savu somiņu. Tīkamu izklaidi.

Drošībnieks izvadīja viņu cauri raibi ģērbtu meiteņu pūlītim un norādīja uz kādu gaiteni.

Maida ka apdullusi ļāva, lai viss gluži vienkārši notiek. Viņa aiz­vien vēl juta nomierinošās tabletes iedarbību, kuru pasažieriem drošības apsvērumu dēļ lika iedzert pirms starta. Viņa vilcinādamās iegaja gaitenī, un visi apkārtnes trokšņi gandrīz zibenīgi noplaka. Viens solis, un viņa jau atradās citā pasaulē. Kliedēts apgaismo­jums, gaisma gūla uz virsmām ka putekli, likai šķautnes šķita ka iezīmētas ar melnu tušu. Tālu priekšā viņa paspēja pamanīt vēl kādu atbraucēju, bet ari tas tūlīt nozuda aiz stūra. Viņa bija viena, un vispirms vajadzēja atgūties. Turēdama sauja ielikto lelli, Maida atsāka iešanu savā čaukstošajā apmetnī. Viņa mēģināja to novilkt, bet tas bija cieši nostiprināts ap kaklu, noraujams tikai ar plēšanu, un viņa atmeta savu nodomu.

Maida pagriezās ap stūri, kuru bija saskatījusi jau pa gabalu, bet no priekšgājēja vairs nebija ne miņas. Laikam tas kustējās veicīgāk, un art Maida neviļus paātrināja soļus. Gaitenis sadalījās, kāpnes veda lejup, otrs atzars turpinājās horizontālā virzienā. Virs ta bija norādes plāksnīte, kas Maidai neko nelīdzēja, jo uzraksts bija svešā, viņai nesaprotamā valodā. Ko nu? Tuvumā nemanīja nevienu, kam varētu pajautāt. Mazliet nedroši viņa devās tālāk pa horizontālo eju.

Tad vēl kādi divi trīs pagriezieni, un Maida sāka bažīties var­būt viņa ir izvēlējusies aplamu ceļu? Uz mirkli viņa nokļuva spo­žākā gaismā, bet mirklis bija tik īss, ka tikpat labi tas varēja but art pašapmāns. Gaitenis kļuva šaurāks, gaisma šķita vēl vairāk vājinā­mies… vai arī tā tikai likās? Viņa sajuta gaisa plūsmu, kas nesa sev līdzi savādu smaržu. Vaniļa? Maida atskatījās, jau saka domāt, vai negriezties atpakaļ. Tad viņa tomēr nolēma paiet vel gabaliņu uz priekšu. Krēsla, kas viņu tagad apņēma, pilnīgi sagrozīja perspek­tīvu: gaitenis šķita bezgalīgi vedam kaut kur nezināmajā. Bet piepeši viņa jau atradās lielā zālē plašā katedrālei līdzīgā telpa, kas sada­līta vairākos ar kāpnēm savienotos stāvos.

Maida nepaspēja ne apdomaties, kad izdzirda troksni, šņāciena ievadītu rībienu, ieraudzīja pretim traucošu gaismas švīku un tad sajuta triecienu pret savu apmetni.

Nākamajā mirklī pret viņu nograbēja vesela šāviņu krusa. No­pratusi, ka apmetnis viņu sargā šāviņi atlēca no tā virsmas , Maida uzrāva galvā kapuci. Vienlaikus meklējot papildu aizsegu, viņa saskatīja sienā nišu, kurā tūlīt ari iespruka. Ārpusē garām aiz­vien vēl lidoja gaismas šautras, bet nišā viņa bija pasargata, un bridi vēlāk uzbrukums beidzās.

Maidas plaukstā kaut kas sakustējās. Tikai tagad viņa pamanīja, ka joprojām tur transformlelli, bet nu tā vairs nebija lelle: rokas sa­ruka, no ķermeņa izauga stobrs, rumpis sašaurinajas, pārtapdams pistoles spalā, un Maidas pirkstam pieplaka šaujammēlīte.

Viņai aizvien vēl nebija laika pārdomāt, kas notiek. Ārpusē kaut kas kustējās, un viņa ieraudzīja trīs robotkareivjus baismīgās mas­kas, kuri pamazam nāca tuvāk. Tie turēja lāzerpistoles šaušanas ga­tavība un atkaļ atklāja uguni. Bet nu Maidas noskaņojums pēkšņi mainījās, bija skaidrs, ka šeit kaut kas sagajis šķērsām, un, gluži vienalga, lai kas tas būtu, viņa bija gatava pārņemt iniciatīvu un aiz­stāvēties. Izlēkusi no aizsega ar ieroci rokā, viņa jau spieda mēlīti un trieca šāviņu zalvi pret uzbrucējiem. Metāla ķermeņi iegailējās un vienā sekundē sabirza pelnos.

Apkārtne tūlīt krasi mainījās. Dārdoši aplausi, cilvēki, kas viņai māja ar rokām, vīrietis livrejā pasniedza puķu pušķi un reklāmkaršu grāmatiņu. Kāds cits pasniedza viņai somiņu un izņēma no rokas pistoli, kas atkal bija pārvērtusies par lelli. Tad apkārt viss aši no­rima. Gandrīz neviens vairs nepievērsa viņai nekādu uzmanību. Maida palēnām atguvās. Viņa stāvēja uzgaidāmajā zālē, kam pie­kļāvās nākamā telpa, kur acīmredzot izsniedza bagāžu. Pavērusies apkārt, viņa ieraudzīja visu dibensienu aptverošu holoekrānu, kurā varēja vērot divus jaunekļus sudrabotos apmetņos gausi ejam pa krēslainu gaiteni to pašu gaiteni, kura nupat bija atradusies viņa.

Negaidīts pārsteigums, vai ne? Nu jums ir radies kaut neliels priekšstats par Kiberpilsetu Dienvidi.

Blakus stāvēja nosvīdis tūrists, kurā Maida pazina kādu no saviem ceļa biedriem. Tas nolūkojās viņa ar saprotošu smaidu, kurā gan vidēja neliela pārākuma apziņa.

Jūs arī to piedzīvojāt? Maida pajautāja.

Ja, iepriekšējo reizi, kad atbraucu. Šoreiz negadījās. Spēles dalībniekus izlozē.

Maida neatbildēja, pūlēdamās ar vienu roku noturēt puķes, bet ar otru iestūķēt somiņā reklāmkartes.

Vērodams viņu, vīrietis ieteicās:

Noglabājiet to labi, tur ir brīvbiļetes uz piedzīvojumu trasi, laja jūs dabūsiet izbaudīt ne tādu spriedzi vien.

Varu no tās arī atteikties, aizvien vēl nespēdama attapties no pārsteiguma, Maida novaidējās. Vai tiešām viņiem šeit tas vien prātā ka muļķīgi apgrūtināt atbraucējus!

Svešinieks pakratīja galvu.

Tik muļķīgi tas nemaz nav. Šadi pie viena pārbauda, vai ne­vedāt līdzi ieročus un citas aizliegtas lietas. Tiek pārbaudīta jūsu identitāte un analizēts veselības stāvoklis. Turklāt to visu izdara spē­lēs veidā, atbrīvojot jūs no nepatīkamas gaidīšanas un parastajiem ieceļošanas un drošības kontroles apgrūtinājumiem. Spoža ideja!

Maida uzmeta vīrietim īsu skatienu vai tiešām viņš runā no­pietni? īpaši iedziļināties sacītajā gan nebija vēlēšanās, tāpēc viņa tikai izklaidīgi pamāja un novērsās. Maida jutās iztukšota un sagu­rusi, un vajadzēja koncentrēties gaidāmajiem bagāžas meklējumiem pēc pieprasījuma. Vienu Kiberpilsētas Dienvidi brīnumu viņa tātad jau bija pieredzējusi un ari izturējusi pārbaudi, ja tāda tiešām šeit bija sarīkota. Nu ko, viņa būs gatava ari turpmākiem pārsteigu­miem, un jādomā, nākotnē sagaidāms ari kas prātīgāks ta viņa cerēja…

Maida bija gatavojusies ilgākai bagāžas gaidīšanai, bet, liklidz viņa iebāza nolasītājā savu lidojuma biļeti, tūlīt atvērās lūka, un viņa varēja noņemt no rotējošās ripas savu koferi un pārcelt to uz automātiski vadītiem bagāžas ratiņiem, kas ripoja viņai pa pēdām bez kādas stumdīšanas vai vilkšanas. Meklējot viesnīcai piederošo maršruta taksometru, Maida vadījās pēc ceļa zīmēm un gaidīta elektromobiļa vietā atrada liellaivu ar vairāku viesnīcu emblēmām, kuru vidū greznojās arī vajadzīgā…

Viņa noskatījās, ka kalpotājs ielādē viņas bagāžu kravas tilpnē, iekāpa plašajā laiva un iekārtojās kadā brīvā vietā. Tūlīt līdzas ap­sēdās kāds vīrietis tas bija Gerans.

Jūs an dzīvosiet «Seimūrā»? nedaudz pārsteigtā, Maida iejautājās.

Ne, bet laiva apkalpo vairākas viesnīcas, tostarp manējo.

Pēc dažām minūtēm liellaiva jau bija gaisa. Neilgti brīdi ceļš veda pāri tukšam, dīvaina autoriepu atstāta tīklojuma līkločiem pārklātam smilšu līdzenumam, aiz kura bija dažas brūnu, zemu un cieši sabūvētu māju rindas.

Tikai pa gabalu bija manāms ari augstaku ēku kopojums, laikam jau vecpilsētas centrs. Beidzot viņi tuvojās varenam mūrim, kurš no iekšpuses tomēr izrādījās gluži nemateriāls veidojums: ņirbošas spoguļvirsmas, gaismas punktu kaskades, skrejoši attēli un reklāmteksti…

Gerans paskaidroja Maidai, ka tā ir aizsegbarjera, kurai jānošķir viesnīcu un izpriecu kvartāls no pārējās pasaules. U11 viss, kas tur atklājās skatam, tik tiešām veidoja krasu pretstatu tam, kas vēl bija saglabājies no senās, vēsturiski ievērojamās pilsētas. Maida bija daudz lasījusi par Kiberpilsētu Dienvidi, par fantastiskajam cel­tnēm, kas iekļāva ari virtuālus elementus, par deju pilīm un pano­rāmas kino, par brīvdabas koncertu futūrisko aprīkojumu, par spēlēm un sportam domātam pļavām ar raibi krāsainu mākslīgās zāles segumu, par mākslīgi veidotiem liedagiem, ūdens tilpnēm ar dresētiem delfīniem un vēl daudz ko citu, bet nezināja, ka ir runa par pilnīgi atsevišķu, no citām pilsētas daļām nošķirtu apvidu.

Lidojums ieilga, jo bija jāapstājas pie vairākām viesnīcām un ik reizi pagāja krietns brīdis, līdz atvizinātie pasažieri izkāpa.

Kamēr Maida mazliet nepacietīgi gaidī ja brauciena beigas, Gerans lūkoja viņu nedaudz uzmundrināt un izklaidēt ar plašākiem Kiberpilsētas aprakstiem.

Viņš apjautājās, vai Maida vairāk interesējas par sportu vai ari par mūziku, un ieminējās par izrādēm, kurās uzstājas izcilākie spīdekļi no visas pasaules. Kad Maida aprobežojās tikai ar vienzil bīgām atbildēm, viņš atgriezās pie ta, ko viņa tam bija stāstījusi lido­juma laikā.

Jus taču gribējāt ievākt ziņas par savu pazudušo tēvu. Esat jau izdomājusi, ka pie šīs lietas ķerties?

Noteikta plāna man nav, Maida atteica. Gribu vienkārši palūkot, vai ir iespējams iegūt kādu informāciju par to, kas šeit no­tika kauju laika.

Tie gan ir seni notikumi, Gerans ieteicās. Bet man nāk prātā, ka vēl aizvien turpinās kara noziedznieku procesi, kuros mē­ģina rekonstruēt sadursmju laika norises. Šis izrādes ir publiski pie­ejamas. Varbūt jūs uzzināsiet tur kaut ko noderīgu.

Izklausās interesanti, Maida nodomāja un sāka atbildēt uz Gerana jautājumiem mazliet laipnāk. Šķita, ka viņam ir radusies inte­rese par to, ko Maidas tēvs tolaik šeit darījis.

Daudz neko es gan nezinu. Par darbu viņš savās vēstulēs tik­pat ka nerakstīja. Tikai pēdēja minēja, ka kaut kur tuksnesī esot atradis ūdeni… avotu vai kaut ko līdzīgu. Ari par to man nekas sīkāk nav zināms.

Kur tad šis avots atrodas? Skaidrāku norāžu nav?

Maidai nebija nekādas patikas iedziļināties šajā jautājumā.

Neko vairak es nezinu, viņa atkārtoja mazliet izklaidīgi, jo tobrīd jau atskanēja paziņojums, kas pieteica nākamo pieturvietu viņas viesnīcu.

Viņa novčlčja Geranamjauki pavadīt laiku, daudz panakumu… uz mirkli viņai iešāvās prātā, ka īstenībā viņš gandrīz neko nav teicis par savas ierašanās mērķi vienīgi to, ka ir brīvais žurnālists un strādā kādai ziņu aģentūrai, tas ari viss…

Gerans iespieda viņai saujā savas viesnīcas vizītkarti.

Ja varu jums kaut ka noderēt…

Bet Maida jau steidzas. Viņa pamaja sveicienu un saka sprauk­ties uz priekšu, lai laikus tiktu pie bagāžas.

Viesnīcas numurs, kas bija rezervēts «Seimūra meridiāna», izrā­dījās krietni pompozāks, nekā viņa gaidīja. Celtne pēc formas bija uz virsotnes stāvošs konuss, kam īpašu veidolu piešķīra daudzās no sānsienu pārkarēm izvirzītās stiklotās liftu šahtas, kas stiepās svērteniski lejup un šķita balstām visu šo konstrukciju. To, ka ši dīvainā t-ka ir viņas īsā pārlidojuma mērķis, \laida saprata tikai taja brīdī, kad liellaiva sāka nosēšanos uz plašā un plakanā jumta, kur atradās piezemēšanās laukums.

Jaunos viesus jau gaidīja kalpotāji, kas paņēma bagāžu un nogā­dāja to istabas, kamēr atbraucējiem pasniedza dzērienus turpat uz apaļās terases jumta malā. Meitenes gaiši zaļos formastērpos izda­līja informācijas materiālus un izvaicāja viesus par viņu īpašajām vēlmēm.

Šķita, ka apkalpojoša personāla šeit netrūkst. Tie bija maza auguma ļaudis ar laipniem sejas vaibstiem, gaužām līdzīgi tiem, ku­rus Maida ievēroja jau lidosta. Viņi izskatījās tik vienādi kā brāļi un māsas. Laikam gan tomēr biolaboratoriju produkts mēreni inteliģenti, uzticami, izturīgi un apmierināti.

Pienāca ierēdnis zila uzvalka ar uzvārda plāksnīti zeltīta ietvarā pie žaketes atloka un stadijas priekšā ka viesu apkalpošanas dienesta darbinieks droši vien viņš bijā identificējis Maidu pēc kaut kur dabūtas fotogrāfijas. Kad vīrietis atvēra mapi, lai pasniegtu viesnī­cas plānu ar tajā iezīmētajām avārijas kāpnēm un rezerves izejam, viņa paspēja uzmest aci šai fotogrāfijai spriežot pēc fona, tā bija uzņemta lidosta. Vēl interesantāks bija sarkanais spiedogs uz

Kiberpilseta Dienvidi. Baudiet austrumu brīnumus!

Aizmirstiet «Atakamas parku» un «Bagātību salu», aizmirstiet «Antar­ktikas lielceļu» un «Tropisko ziedu pasauli», aizmirstiet seno Lasvegasas godību. Pēdējais modes kliedziens ir Kiberpilseta Dienvidi! Kiberpilseta Dienvidi ir ultrapluss! Sanāciet Kiberpilsētā Dienvidi!

Pilsēta pašos tuksneša dienvidos, kur «Tūkstoš un vienas nakts» brī­numi kļūst par patiesību. Pilsēta, kas pārspēj visu līdz šim bijušo; pilsēta, kas ir atbrīvojusies no realitātes žņaugiem šī sapņu pasaule ir reālāka par realitāti. Apmeklētājs ienirst hipertelpā un izjūt vēl neizjusto, piedzīvo vēl nepiedzīvoto, izbauda vislielāko dēku.

Izpriecu parki, izjūtu pasaules, laimes oāzes šeit apvienots viss, ko mediju tehnika vispār spēj uzburt. Arhitektūra šeit ir tās absurdās loģikas izpausme, kas rodas no līksmes par neiespējamo. Fizikas likumi šeit ir atcelti, ir pārvarēts smaguma spēks, laiks un telpa, šeit jūs iesiet caur sie­nām. Ļaujieties neiespējamībai un izkļūstiet no tās sveikā. Atdzimstiet! Mobilitāte un virtualitāte ir vienotas sinerģijā, izzūd robeža, kas šķir garu no miesas, un pasaule ir jūsu gribas produkts! Jūs gaida visvarenība!

Nāciet uz Kiberpilsētu Dienvidi un kļūstiet laimīgi!

Plašs sortiments par pieņemamām cenām visos tūrisma birojos un ceļojumu aģentūrās! Grupām lielas atlaides! Izdevīgs tarifs nedēju nogalēs! Bērniem un senioriem divreiz lētāk!

Maidu pamodināja klusa muziķa. Nakts jau garām? Aptumšotā rūts lēnām kļuva caurspīdīga, istabā ieplūda saules gaisma. Kāda balss novēlēja labrītu. Maida bija gulējusi ciešā miegā, un vajadzēja vēl izrēķināt, cik ilgi. Cikos tad īsti viņa šeit ieradās? Turklāt vēl laika starpība… Vairāk par četrām stundām viņa nevarēja būt gulē­jusi. Tomēr Maida jutās brīnišķīgi nomierinājusies un nemanīja ne mazāko nogurumu. Bet nu gan augšā, augšā vai tad tā drīkst no­sist vērtīgo laiku!

Maida izvēlās no gultas, iemetās vannas istabā un noskaloja seju aukstā ūdenī. Tagad viņa bija gatava uz visu un dega nepacietībā iepazīt šo brīnumpasauli, kurā viņa būs aprūpēta viešņa veselas divas nedēļas.

Viņa atvēra koferi, pārcilāja drēbes un izvēlējās kostīmu lavandas krāsa. Pašūts no plana auduma, tas bija domāts karstām die­nām, un ara zem klajas debess bija kaisli iepriekšeja diena viņa par to pārliecinājās uz atklātās jumta terases , un nepavisam neiz­skatījās, ka šajā ziņā kaut kas varētu mainīties. Viņa nopētīja sevi spoguli, un redzētais apmierināja.

Maida plānoja ieturēt nelielas brokastis, bet vispirms dereja ap­mierināt slāpes, un viņa atvēra sava istabas bāra durvis. Viņa izbi­jās, izdzirdot balsi, kas atskanēja no skapja, bet tas bija tikai auto­māts, kas piedāvāja nogaršot medus kēksus, grauzdētu riekstu tāfelites un maigi sālītu mājas šokolādi. Maida aši paķēra augļu sulas pudeli un steigšus aizvēra durvis kaul vai tāpēc, lai liktu šai balsij apklust.

Kur pazudusi somiņa? Tā bija uz maza galdiņa līdzās komseta pultij. Vai viņā to tiešam tur nolika? Maida pārliecinājās, ka kredīt­karte ir vietā, un ielika somiņā ari magnētisko stienīti, kas atvēra durvju slēdzeni. Tagad varēja mesties dēkās.

Maida iekāpa slīpajā lifta, kas veda lejup uz galveno foajē, jo nebija pārliecināta, vai pirms iziešanas nevajag kaut kur atzīmē­ties, bet portjē tikai pasmaidīja un papurināja galvu. Vel viņš izsniedza Maidai pieres apsēju ar iešūtiem burtiem CCS Cyber City South logo, kurā ārējais C aptvēra iekšējo, bet tas savukārt ieskāva burtu S.

Šis apsējs apliecināja, ka viņa ir jaunpienācēja, un ļāva izmantot viesnīcas piedāvātos bezmaksas pakalpojumus: uzkodas, masāžu, piekļuvi fttncsa zālēm un dažādām vietēja mēroga izklaidēm, kuras viesnīca rīkoja saviem iemītniekiem. Ar galvas apsēju Maida šķita sev smieklīga, taču viņa bija labā noskaņojuma un, nepievērsdama tam uzmanību, devas ceļā.

Uz kurieni vispirms? Maida šķērsoja viesnīcas dārzu ar tā peld­baseiniem un minigolfa laukumiem un vienkārši turpināja iet taisni uz priekšu pa plato ielu, tuvodamās ēku kompleksam, kura krasainās gaismas reklāmas solīja pārsteigumus.

Šķita, ka viņa virzās uz pašu notikumu centru, jo cilvēki strau­mēm plūda no visām pusēm, saspiežoties aizvien ciešāk, līdz bei­dzot viņiem vajadzēja jau gandrīz ar varu lauzt ceļu cauri bur­zmai… un tikai pēdējā brīdī nāca gaidītā atbrīvošana: atvērti vārti, eskalatoru kāpnes augšup un lejup, kustīgas ietves, kas uztvēra līdz šejienei atcīnījušos ļaudis un vēja ātrumā nogādāja tos tālāk, aši sadalot viņus pa vairākiem stāviem. Augstāk varēja saskatīt starta rampu, kur sākas desmitceliņu nobraucientrase, no kuras atverēm, kas rāva apmeklētājus savās dzīlēs, skanēja baiļu vai gaviļu? klie­dzieni.

Maida palika apakšstāvā, viņu bīdīja tālāk, priekša stāvošie cil­vēki sēdas jāšus uz kāda zvīņota ķermeņa, un Maida ieraudzīja, ka tā ir milzīga čūska, kas nes cieši citu aiz cita satupušos cilvēkus cel­tnes iekšienē. Viņa sajuta slideno, lunkani vijīgo ķermeni zem sevis un nobrīnījās, kāpēc vēl aizvien nav nošļukusi no čūskas muguras, lai gan ceļš izlocījās ik bridi vairāk. Tad sākās pekle tūristi nokļuva mūžamežā, viņiem uzklupa insektu mākoņi, galvu ķerstīja vīteņ­augi, no sāniem uzbruka leopardi, pa lapotnes spraugām glūnēja melnas, ķēmigi krāsotas sejas. Tad viņi taisnā ceļa traucās pret uguns sienu, un tūlīt jau arī tos apņēma liesmas, kas savā žilbinošajā spo/.me aprāva skatu un laupīja elpu. Bija karsti, bet pēc pirmā no­bīļa Maida apjauta, ka īstenībā ir nejūtīga pret svelmi un arī pelnu lietus, kas tagad gāzās pāri, nespēj nodarīt neko ļaunu. Tas viss ir ilūzija, viņa mierināja sevi un tomēr veltīgi lūkoja atvairīt arhaiskās bailes, kādas cilvēkā izraisa uguns. Maida izmisīgi pūlējās savaldī­ties, bet viņas centieni bija velti, un beidzot viņa pārstāja pretoties un vienkārši ļāvās notikumiem…

Kaut kad tas mitējās. Viņa atjēdzās cilvēku pūlī, kuri acīmredzot bija tikpat pārņemti kā viņa pati, bet, kamēr Maida tikai palēnām atgriezās realitātē, citi atguvās ātrāk un jau sāka aplaudēt, smieties un gavilēt kā pēc jauka un nevainīga pārdzīvojuma. Tāpat ka pēc pirmās līdzīgās dēkas lidosta Maida pukojās, ka ir ļāvusi sevi tā pār­steigt, jo vairāk tāpēc, ka pati taču jau pirmīt bija pilnīgi pārlieci­nātā, ka viss, kas notiek, nav īstenība. Apmāns tomēr atkal bija tik perfekts, ka raisīja visnotaļ īstas izjūtas un nepārvaramu iekšēju dziņu vairīties.

Maida pārlaida plaukstu pār savu jaku un, kaut gan tas bija tikai loģiski, citādi taču nemaz ari nevarēja but, izbrīnā konstatēja, ka viņas apģērbā nav ne mazāko sviluma pēdu. Viņa joprojām vēl bija šis pretrunas gūstā: uguns ilūzija, arī pelnu lietus ne vairāk kā ilū­zija.. . tomēr uztveres līmenī viss tik īstens. Ka to var panākt? Prātot par to bija bezjēdzīgi. Atlika tikai to pieņemt un neapzināties, ka atšķirība starp reālo un nereālo izplūst ik bridi vairāk.

Ierāvusies savas skepses čaulā, viņa stāvēja spiedzošās publikas vidū un mēģināja uztvert visapkārt redzamo reakciju uz nule pie­dzīvoto kā kaut ko primitīvu un muļķīgu. Tad tomēr viņa bija spiesta atzīt, ka šāda prieka izpausme ir īstāka un pirmatnējāka par daudz ko tādu, ko viņai līdzīgos apstākļos līdz šim ir gadījies vērot, un radas jautājums, kāpēc lai cilvēks nepriecātos no sirds pēc pār­ciestās dēkas, vienalga, vai tā ir bijusi reāla vai virtuāla. Vai tad ir vēl lielāka līksme par to, ka esi izsprucis sveikā no briesmām un tur­pini dzīvot? Viņa pati taču arī jutās tāpat: izjuta prieku, ka tas bijis tikai joks un tagad var par to pasmieties tad arī viņai izlauzās līdz šim apspiestais smējiens, un viņa uzgavilēja kopā ar pārējiem, bar­jera, ko viņa bija mākslīgi uzcēlusi ap sevi, salūza, un Maida pēkšņi kļuva par daļiņu puļa, juzdamās tuva ikvienam, jo tagad šeit visus vienoja kaut kas kopīgs.

Pārvarējusi savu nedrošību, viņa varēja bezrūpīgi ļauties iespai­diem. Visu dienu Maida nostaigāja pa pilsētu bez mazākā bikluma pret izjūtu teātriem jau drīz viņa pilnīgi aprada ar šo i/.klaides veidu, un prieks, ko tas sagādāja, bija tik liels, ka nekas vairs viņu nespēja iebiedet.

Ap pusdienlaiku viņa sev atvēlēja nelielu uzkodu, kas maksāja tikai atgriezumu no viņas kuponu grāmatiņas, l'ec tam viņa turpi­nāja izpētes gājienu, lidz iesmeldzās kājas. Bet šeit bija gādāts ari par to, lai pagurušie viesi varētu mazliet atpūsties, neatsakoties no izklaides: atkal un atkal viņa uzgāja arēnas, kuras varēja atlaisties ērtā sēdekli un noskatīties vai paklausīties kaut ko interesantu cirka priekšnesumus, mūziku, sporta sacensības, kabarē. Izrāžu vadītāju un mākslinieku vidū netrūka tādu, kas bija redzēti koncertos vai tele­vīzijā, un Maida atzina, ka slavenību parāde ir tiešām iespaidīga.

Tikai kad debesis satumsa, iestājās klusa, gandrīz vai nemanāma dekorāciju maiņa. Varbūt vaina bija tur, ka visi tie tūkstoši spuldžu, kuriem vajadzēja aizstāt dienas gaismu, tomēr nespēja izgaiņāt mel­nās ēnas no nišām? Katrā ziņā tā atvērtība un nepiespiestība, ko­pīga noskaņa, kas visas dienas garuma bija raisījusi Maida tik tīka­mas izjūtas, tagad mazinājās. Pēkšņi saka uzmākties citādu izklaižu reklāmas: bari, deju lokāli, erotikas šovi un pirmām kārtām jau pār­dzīvojumu piedāvājumi interesentiem virtuālu vai reālu pārdzīvo­jumu… ej nu sazini. Ari ielas un bulvārus tagad pildīja citāda pub­lika tieši tāda, kam šādi piedāvājumi bija adresēti.

Klusībā Maida jau vairākkārt bija sev jautājusi, vai tad šī pil­sēta lai ari atradās tajā pasaules daļā, kur stingri ievēro labos liku­mus, tiešam var atļauties ignorēt šādas izpriecas, un līdz šim viss šķita apliecinām, ka tas tā ir. Nu viņa saprata, ka ir alojusies. Kad daži vīrieši viņu vēl lūkoja uzbilst pavisam nepārprotami, Maida nolēma atgriezties viesnīcā. Automātiskajā bāra viņa pagādāja sev lielu šķīvi salatu un ar apetīti to iztukšoja.

Ar labpatiku novannojusies, viņa uzvilka peldmēteli un iekārto­jas dziļajā atzveltnī pie telesienas. Dažādās programmas nepiedavaja neko tādu, ko viņa nevarētu noskatīties ari mājās. Beidzot viņa uzdūrās CCS videotekstam, kura šķirtnē «Kultūra» bija publicēts kara noziedznieku procesa šodienas sēdes protokols. Si lasāmviela atgādināja Maidai viņas nodomu, kurš pēc ierašanās viesnīcā bija pavisam izkūpējis no prāta. Lai gan iztiesāja atsevišķu lietu, kon­krētā prasība tomēr sniedza pirmo izteiksmīgo priekšstatu par ap­stākļiem, kādi tolaik valdīja šajā apvidu.

Varbūt deretu pavērot šo procesu klātienē?

Process. Akta numurs 3328/544

Izrādes vadītājs: Lūdzu, ievērojiet klusumu… lūdzu, klusumu. Paldies par aplausiem. Ķersimies atkal pie lietas. Dāmas un kungi, ieņemiet vietas, lūdzu. Šodien ies spraigi, bet tikai, kad beidzot varēsim sākt. Pateicos, dārgie viesi.

Apsūdzētais Abāss Borgefa, kādreizējais policijas pulkvedis Jaunagibas armijā, kopš kara beigām bija iekļauts visvairāk meklēto personu sarakstā, kuras pretojās brīvās pasaules kārtībai. Viņš sešpadsmit gadus ar viltotu vārdu dzīvoja pilsētas trūcīgo kvartālā un tika apcietināts pēc ilgas mek­lēšanas. Tā izrādījās ārkārtīgi grūta, jo viņš bija veicis plastisko operāciju, izmainot sejas vaibstus. Galu galā viņu izdevās atrast, izmantojot olfaktortehniku iedzīvotāju profilaktiskās medicīniskās pārbaudes ietvaros, un identificēt pēc DNS analīzēm. Visi izmeklēšanas protokoli ir tiesas rīcībā. Četrus gadus un deviņas dienas apsūdzētais atrodas pirmstiesas apcieti­nājumā. Viņa veselības stāvoklis ir labs, un viņš spēj sekot procesa gaitai ar skaidru apziņu. Jautājums tiesai: vai pirmstiesas izmeklēšana ir apstipri­nājusi dažādo pušu iesniegtos apsūdzības punktus un process var sākties?

Prokurors: Līdz šim iesniegto materiālu ir pietiekami daudz, lai prāvu varētu procesuāli pabeigt. Ir runa par masu slepkavībām, spīdzināšanu un mantas piesavināšanos noziegumiem, kas bija vērsti pret paša tautu. Atbilstoši starptautiskās tiesas noteiktajām vadlīnijām pagaidām netiek aplūkoti kara un atbrīvošanas akciju laikā pret okupācijas karaspēku pastrādātie noziegumi.

Izrādes vadītājs: Tādā gadījumā es dodu vārdu tiesas priekšsēdētājam Dr. Tasilo Koredo, kura vadībā savu taisnīgo sodu ir saņēmuši jau daudzi kara noziedznieki.

Tiesnesis: Tautas vārdā un kalpojot taisnīgas tiesas principam, paslu­dinu tiesas procesu par atklātu. Lūdzu nolasīt apsūdzību.

Sekretārs: Oficiāli Abāss Borgefa un viņam pakļautā armijas daļa pēdējā pirmskara gadā apsargāja strādnieku grupu, kas tika nodarbināta slepena projekta īstenošanā. Tomēr, kā izrādās, vairāk var runāt par gūs­tekņu uzraudzību, nevis par apsardzi. Pasākuma vietu un mērķi nav izde­vies noskaidrot. Strādniekus, 36 vīriešus vecumā no 18 līdz 40 gadiem, mobilizēja slepena darba veikšanai. Bez iepriekšēja brīdinājuma viņus ar galvā uzmauktu kapuci iesēdināja kravas automašīnās un aizveda nezi­nāmā virzienā. Neviens no viņiem vēlāk vairs dzīvs nav redzēts. Tikai pēc kara tālu aiz pilsētas robežām atklāja masu kapu. Tajā atrada 34 daļēji sadedzinātu vīriešu līķus, kurus lielāko tiesu izdevās identificēt visi miru­šie bija šīs īpašās vienības strādnieki. Ir noskaidrots, ka par šo slepkavību un līķu slēpšanu ir atbildīgs Abāss Borgefa. Par to viņš tagad tiek apsū­dzēts.

Tiesnesis: Iesākumā apsūdzētajam ir tiesības sniegt procesuāla rak­stura paziņojumu. Vārds apsūdzētajam.

Borgefa: Es neatzīstu šo tā saucamo tiesu. Tas, kas šeit notiek ir klajā pretrunā ar visām starptautisko tiesību normām. Tā nav tiesa, tas ir farss. Es aicinu starptautisko sabiedrību atbrīvot mani no viltvāržu rokām, kuri uzurpē tiesības, kādu tiem nav. Šī izrāde ir sazvērestības daļa…

Tiesnesis: Es liedzu apsūdzētajam vārdu. Viņa paziņojums ir aizvaino­jošs un nekādi neveicina tiesiskās kārtības ievērošanu. Sākam pierādījumu izskatīšanu.

Izrādes vadīcajs: Lūdzu aicināt pirmo liecinieku.

Sekretārs: Pirmā lieciniece ir Raika Omrani, nozieguma izdarīšanas brīdi divdesmit divus gadus veca vīrieša māte, kura mirstīgās atliekas tika atrastas masu kapā un ir neapstrīdami identificētas.

Prokurors: Omrani kundze, jūs savām acīm redzējāt, kā jūsu dēlu aiz­veda. Izstāstiet, lūdzu, kā tas notika.

Lieciniece Omrani: Atbrauca smagā mašīna. Kravas kastē es ieraudzīju vairākus jaunus vīriešus. Visiem bija aizsietas acis. No kabīnes izkāpa vīrietis formastērpā un jautāja, kur ir Saids, mans dēls. Viņš bija mājās. To­laik viņš strādāja ceļu būvniecībā, bet pirms dažām dienām pēkšņi sa­ņēma atvaļinājumu. Tas bija negaidīti. Mēs nesapratām, kāpēc. Domājām, ka varbūt viņu grib iesaukt armijā…

Prokurors: Kas notika tālāk?

Lieciniece Omrani: Viņam lika kāpt mašīnā, kravas kastē pie pārējiem. Neļāva neko ņemt līdzi. Viņš gribēja no manis atvadīties, bet viņu aizvilka projām. Es vairs nekad viņu neesmu redzējusi.

Prokurors: Jūs tomēr ar viņu vēl reizi runājāt. Izstāstiet, kā tas gadījās.

Lieciniece Omrani: Pa telefonu. Kādu vakaru piezvanīja, tas bija Saīds. Nebija viegli saprast, viņš runāja klusi, satraukti…

Prokurors: Ko viņš teica?

Lieciniece Omrani: Ka esot sadabūjis mobilo telefonu. Ka viņam jāuz­manās. Es jautāju, kur viņš atrodas. Taču viņš pats to nezināja, teica, ka esot ieslodzīts. Viņu spiežot strādāt, kaut kur pazemē. Viņus tur turot kā vergus,-viņu un pārējos. Viņš baidījās, ka vairs netiks no turienes ārā.

Prokurors: Neko sikak par savu darbu viņš nestastīja?

Lieciniece Omrani: Es gribēju jaucāt, bet viņš neatbildēja… Es vairākas reizes pasaucu viņu vārdā… nekādas atbildes. Tad saklausīju kaut kādus trokšņus, kliedzienu… Tad telefons atslēdzās. Kopš tā laika vairs ne ziņas.

Prokurors: Pateicos, Omrani kundze. Palieciet, lūdzu, vietā, aizstāvja kungam ir vēl daži jautājumi.

Aizstāvis: Omrani kundze, jūs attēlojat šo starpgadījumu es domāju jūsu dēla aizvešanu tā, it kā viņam būtu nodarīta netaisnība. Es vēlētos klātesošajiem norādīt, ka šeit ir runa par pirmskara mobilizāciju, acīm­redzot par stingri slepenu projektu, kura veikšanai bija izraudzīts apsūdzē­tais. Pastāvošās darba klausības apstākļos bija visnotaļ pieņemts rīkoties tā, kā to stāscīja lieciniece. Es vēlos tikai pajautāt lieciniecei, vai viņai nav zināmi arī citi līdzīgi gadījumi.

Omrani kundze: Jā, es biju par tādiem dzirdējusi.

Aizstāvis: Tātad tas, kas notika ar jūsu dēlu, nebija nekas ārkārtējs un visnotaļ risinājās parasto normu ietvaros, vai ne?

Omrani kundze: Jā, varētu teikt arī tā…

Aizstāvis: Šis notikums tādējādi ir tipisks tiem laikiem un nevar tikt inkriminēts manam klientam. Tādēļ es labāk vēlētos atgriezties pie kādas detaļas, kas tika pavirši pieminēta un neizpelnījās lielāku ievērību. Tai tomēr ir īpaša nozīme izskatāmajā gadījumā es domāju mobilā telefona zvanu. Ir taču saprotams, ka slepenā projektā iesaistītie strādnieki drošī­bas apsvērumu dēļ nedrīkst kontaktēties ar ārpasauli, un tāpēc viņiem aizliegts izmantot telefonus. Acīmredzot jūsu dēls ir ignorējis šo aizlie­gumu. Jā, rodas iespaids, ka viņš pat nozadzis mobilo telefonu…

Prokurors: Protestēju, aizstāvja kungs mēģina apšaubīt režīma upura godprātību.

Tiesnesis: Procests noraidīts.

Aizstāvis: Kolēģis nemaz tik ļoti nekļūdās: es gribu norādīt, ka Saīds Omrani ir pārkāpis noteiktos priekšrakstus un tādējādi apdraudējis sva­rīga militāra projekta īstenošanu. Toreizējos apstākļos tas bija smags no­darījums, par kuru pienācās bargs sods. Ja Saidam bija tieksme ignorēt pastāvošos priekšrakstus, šādi pārkāpumi varēja atkārtoties arī viņa turp­mākajā dienesta laikā un galu galā novest līdz nāves sodam. Tātad šis gadījums nekādi nevar tikt izmantots mana klienta vainas konstruē­šanā…

Prokurors: Tie ir pieņēmumi es lūdzu svītrot pēdējos aizstāvja kunga teikumus no protokola.

Tiesnesis: Protests tiek apmierināts. Lūdzu aizstāvja kungu turpmāk pieturēties pie faktiem. Lūdzu, turpiniet liecinieces nopratināšanu.

Aizstāvis: Paldies, tiesneša kungs. Man vairs nav jautājumu šai lieciniecei.

Tiesnesis: Tad mums ir iespēja ievietot reklāmas pauzi. Tiesas sēde turpināsies pēc 20 minūtēm.

(Izraksts no protokola)

Šī pilsēta ir kā skurbulis, Maida domāja. Var saprast, ka dažs krīt tā varā. Nu jau trīs dienas viņa atradās Kiberpilsētā Dienvidi, un viņai šķita, ka pat trīs mēnešu būtu par maz, lai izmēģinātu visu, kas šeit tiek piedāvāts apmeklētājiem.

Pirmajās dienās Maida gandrīz neglābjami bija sapinusies uzbrukošo iespaidu valgos. Protams, šeit bija ari labi zināmas atrakcijas, piemēram, virtuālās dekorācijas, ar kurām varēja izrīkoties gandrīz pēc paša patikas. Līdzīgu iespēju sniedza visā pasaulē izplatītās datorspēles, bet šajā pilsētā viss bija novests līdz pilnībai. Dažkārt tie bija tikai papildinoši sīkumi, bet tieši šie šķietami niecīgie uzlabo­jumi radīja neticamu realitātes iespaida kāpinājumu. Braucieni sacīkšu automašīnās, lidojumi ar slīdripām, sacensības ar ūdens­slēpēm mehāniski triki visur nodrošināja vajadzīgo joņošanas iespaidu. Viltoto norises īstumu nespēja deldēt pat apziņa, ka tas viss ir tikai ilūzija. Elpu aizraujošs ātrums, asi pagriezieni, veselu minūti ilgs brīvs kritiens, kratīšana un virpināšana atpūtnieku vai­rākumam tas bija pilnīgi jauns pārdzīvojums, kuram tie nodevās, izjūtot dīvainu labpatikas un baiļu mistrojumu. Tam vēl pievienojās īpašas variācijas šo uzvedumu organizācijā, kas Maidai šķita gluži vai negodīgas: apvēršot kopējo apmāna stratēģiju, apmeklētājus ik pa brīdim dīvainā kārtā konfrontēja ar situācijām, kurām, pēc visa spriežot, vajadzēja būt iluzorām, bet negaidot tās izrādījās reālas.

Agrāk Maida uzskatīja sevi par imūnu pret šādām izpriecām, tomēr ar laiku viņa aizvien dziļāk ieslīga valdzinošajā sapņu pa­saulē, kurā bez miesīgiem kaitējumiem varēja pārciest visbīstamā­kās dēkas un vienmēr gūt uzvaru. Sākumā viņa izvēlējās piedāvāju­mus, kas šķita nevainīgāki «ieeja ari jauniešiem», bet, pieaugot dūšai, pamazām sāka pievērsties pārdrošākām atrakcijām un ne bez lepnuma — atklāja sevī skaidri jaušamu nocietināšanos. Viņa tikpat kā vairs neskaitīja savus finanšu līdzekļus, tikai skaidrākos atskurbuma brīžos konstatēja, ka tie nejauki ātri izsīkst. Viņa gan laiku pa laikam atcerējās savu nodomu aplūkot ari pagātnes kultū­ras liecības, tomēr nākamajā dienā vēlme izmēģināt citas nekad vēl ar līdzīgu intensitāti nebaudītas izjūtas bija tik uzvaroša, ka viņa pa­kļāvās savai dziņai un atkal metās dēkās.

Jā, Maida saprata ļaudis, kas krita atrakciju varā tik ļoti, ka zau­dēja katru savaldību, līdz bija iztērēts pēdējais dolārs un izsmelts pē­dējais kredīts. Tāpat kā visās līdzīgās vietās, arī šeit bija spēļu zāles, kurās meklēja glābiņu tādi, kuriem nauda gāja uz beigām. Un, ka jau to varēja gaidīt, tur viņi zaudēja savas pēdējās rezerves. Dažs izmisīgi vēl mēģināja izbēgt no apkaunojošās izmešanas no spēļu zāles, bet diez vai tas kādam izdevās. Līdz ar to, protams, priekšlai­cīgi beidzās arī uzturēšanās Kiberpilsēta Dienvidi.

Maidai nejauši gadījās novērot, kā izvada dažus šādus finansiāli noasiņojušus neveiksminiekus. Viss notika diskrēti, viņiem neļāva atgriezties savas viesnīcas numurā, slēgtā transportierī tos nogādāja lidostā, kur viņiem pašrocīgi vajadzēja sameklēt savu bagāžu kontei­nerā, un tad viņus aizsūtīja turp, no kurienes tie bija nākuši. Nebija nekādas piespiedu kārtā veiktas paradu piedzīšanas, nekādas oficiā­las apsūdzības par krāpšanos tā būtu slikta reklāma un varbūt pat atturētu dažu apdomīgo no pilsētas apmeklējuma. Tomēr šķita, ka pilsētas finanšu pārvalde labi pārzina apmeklētāju naudas rezerves, jo iejaukšanās vienmēr bija savlaicīga: ne agrāk, pirms bija izdots pēdējais dolārs, bet tad gan nekavējoties un bez žēlastības.

Šo informāciju Maida ieguva no kāda viesnīcas darbinieka, kuru ar saviem jautājumiem pārsteidza nesagatavotu. Šķita, ka viņa pie­nākums ir mazliet pieskatīt apkalpojošo personālu, viņš runāja visās civilizētajās zemēs izplatītajā beizikinglišā un jau vairākkārt bija snie­dzis Maidai dažādas ziņas. Šoreiz viņš vilcinājās, un Maidai katrs vārds no viņa bija jāvelk ar vilkšanu. Savādi, bet pēc šīs sarunas viņa to nekur vairs nesastapa. Varbūt ierēdnis bija izpļāpājis par daudz?

Maida bija tik savaldīga, lai spētu saglabāt vēsu prātu un pašas spēkiem izrautos no šā izjūtu badīguma. Viņa pārskaitīja savu naudu ārkārtīgi taupot, šeit varēja palikt vēl nedēļu. Mazliet kau­nīgi viņa atcerējās, ka galu galā šurpbraucot bija iecerējusi apjautā­ties arī par sava tēva likteni.

Nākamajā dienā Maida konstatēja, ka ir notrulusi pret vilinoša­jiem apkārtnes piedāvājumiem. Ilgākā laikā tomēr bija vienmuļi uzturēties šajā vidē pilnīgi vienai. Gribējās, lai līdzās būtu vismaz kāda draudzene.

Viņa tieši patlaban kavējās šādā noskaņā, kad blakus uzradās ceļabiedrs Gerans, sēdvietas kaimiņš avioripā, un, kad tas satvēra viņas plaukstu un pakratīja, Maida atbildēja šim rokas spiedienam. Gerans raudzījās viņā ar manāmu prieku, viņa atmeta visu biklumu un viņam atsmaidīja.

Tagad Maidai vairs nebija iebildumu pavadīt nedaudz laika kopā ar viņu, viņa ļāvās tā vadībai, un labais noskaņojums nezuda. Bija gluži patīkami uzklausīt skaidrojumus par daudzām šeit redza­majām lietām un, iespējams, arī brīdinājumus, ja atkal gadītos kaut kas ekstrēms.

Varēja doties vairākos virzienos, un viņi vienkārši pievienojās ļaužu grupai, kas ļāva sevi nest slīdošajai ietvei. To veidoja vairāki līdztekus izvietoti celiņi, kas kustējās dažādos ātrumos, tā ka brau­ciena laikā varēja pārkāpt no viena uz nākamo un izvēlēties sev tīkamu tempu. Tas gan prasīja veiklību, un reizēm dažs klupa, bet ari tas tikai sniedza kārtējo iemeslu jautrībai.

Iecienīts mērķis šķita kāds olveidīgs nams, ap kura zilgani sudra­boto virsmu vijās spuldzīšu virtenes.

Tur notiek kosmosa kuģu kaujas, Gerans paskaidroja. Ap­meklētāji sēž kaujas raķetēs un cenšas notriekt savus pretiniekus. Iespaids ir ļoti reāls.

Maida saviebās.

- Vai tad bez kaujām nemaz nevar iztikt? Ilgstoši tas nav man domāts. Nekā miermīlīgāka nav?

Mirkli pagudrojis, Gerans norādīja uz kādu sānu aleju, kas izskatījās daudz rāmāka par plašajiem laukumiem.

- Tur atrodas psihoteātris, un izjūtas tiešām ir iespaidīgas. Var­būt pamēģināsim?

Kad Maida vēl vilcinājās, viņš apliecināja, ka nelāgi pārsteigumi nav gaidāmi, bet uzvedums noteikti ir apmeklējuma vērts.

Kaut kas pavisam īpašs.

Pēc brīža viņi jau bija tur un iesēdās garenos divvietīgos ratiņos. Tas sākās kā autosacīkstes, brauciens tumsā, bet tad abiem pasažie­riem radās savāds iespaids, ka telpa ap viņiem paplašinās vai arī ka viņi paši sarūk. Drīz abās pusēs uznira kaut kādas figūras, difuzas, gaisā peldošas masas, kas, braucamrīkam tuvojoties, pārveidojās par tīkliem, kuri mēģināja ap viņiem sakļauties, tā ka tikai ar grūtī­bām izdevās izvairīties. Turklāt palika nesaprotams, kā tas notiek, jo ratiņiem nebija ne stūres rata, ne vadības sviru. Tad tomēr kāds tīkls tos notvēra, un pēkšņi viņi atradās mijkrēslī ārpus laika. Viņiem nevajadzēja skaidrot, kas noticis, viņi zināja, ka ir atstājuši fizikālo telpu un iekļuvuši psihē. Viņi redzēja neparasti nozīmīgas lietas, priekšmetus, ar kādiem iznāk sastapties arī ikdienas dzīvē, bet viņi tos redzēja it kā no citas puses. Lietām piemita forma un krāsa, un ari citas zināmas īpašības, bet ne jau tas bija galvenais, svarīgas bija ar lietām saistītās nozīmes. Mūzikas instruments viņi to varēja sa­tvert un atskaņot melodiju, kas bija skaistākā no visām jebkad dzir­dētajām. Viņi ieraudzīja kristālu un tas pārnesa viņus uz kalna virsotni, no kuras varēja pārskatīt visu pasauli. Viņi ieraudzīja grā­matu, un tā dāvāja viņiem nedzirdētas zināšanas visu dzīves mīklu atminējumu.

Kad atkal viņus apņēma gaisma un brauciens bija galā, pagāja vēl labs bridis, līdz viņi atgriezās īstenībā. Viņi bija iznākuši lielā, ar ziedu stendiem rotātā laukumā.

Neticami, cik spēcīgu iespaidu tas atstāj, Maida ierunā­jās. Sajā braucienā es pēkšņi sapratu lietas, kuras nekad līdz šim nebiju pratusi izskaidrot. Bet nu jau viss ir atkal pačibējis. Žēl.

Tas tāpēc, ka iespaidiem, kurus šeit veido, nav satura tās ir vistīrākās emocijas un nekas vairāk.

Un kā tas tiek panākts?

Gerans bija jau prātojis ari par šo jautājumu.

Tas interesēja arī mani, bet viņi jau savas metodes neatklāj. Man ir aizdomas, ka uz smadzenēm iedarbojas ar ķīmiskiem līdzek­ļiem. Daži no izmantotajiem efektiem tikai ar elektroniku vien nav uzburami, un esmu pārliecināts, ka šeit lieto arī psihotropos prepa­rātus. Bet, kā jau teicu, neko smalkāk es nezinu.

Manuprat, pārdzīvojums ir neaizmirstams. Nebūtu domā­jusi, ka šeit piedāvā kaut ko tādu.

Tas tiešām ir izņēmums. Atrakcijās viss lielākoties grozās ap dēkām vai azartspēlēm, un arī tas vilina ļaudis uz šejieni.

Sajā nostūrī valdīja ievērojami rāmāka gaisotne, ari muziķa uz­krītoši atšķīrās no citos laukumos dzirdētās tā skanēja klusināti, gandrīz svinīgi, un Maidai šķita, ka saklausāmas pat ērģeļu skaņas. Arī pārējie apmeklētāji, kas kopā ar viņiem bija iznākuši laukumā, izskatījās vēl pilnīgi atrodamies uzveduma atstātā iespaida varā un sarunājās slāpētās balsīs, visur skanošie bērnu un jauniešu smiekli un klaigāšana bija mitējusies.

Vairāki paveci vīrieši un sievietes garos, brīvi krītošos zila samta apģērbos vēroja Maidu un ari grasījās uzrunāt.

Ko viņi grib? Maida apprasījās.

Cilvēki uzkrītoši atšķīrās no citiem parka kalpotājiem, kas pa­rasti bija jaunāki un valkāja košākas drēbes.

Gerans norādīja uz platu vārtu velvi, kuru rotāja lokveidā izliekta mirdzošu zvaigžņu rinda.

Tie ir no «D un S» centra, D nozīmē dievs, S sātans. Viņi izmanto cilvēku noskaņojumu un mēģina pierunāt tos iegriezties. Pēc neilgas aptaujas, kuru veic automāti, katram tiek piedāvāts individuāli visatbilstošākais ticības virziens, kuram tūlīt arī iespē­jams pievienoties. Var izvēlēties no vairāk nekā simts dažādām reli­ģijām un sektām. Jūs tas interesē?

Maida noraidoši atmāja, ilgāk gremdēties dziļdomībā un apcerē viņa nevēlējās. Pamanījusi kādu cienīgu, vecu kungu, kurš izskatījās pēc zilā kažokā ģērbta Ziemsvētku vecīša un acīm redzami bija jau ņēmis uz grauda Geranu, viņa satvēra savu pavadoni aiz rokas un uzvilka to uz slīdlentes, kas ļāva ašāk nozust no skatuves.

Ceļš veda starp milzīgiem holoekraniem, kas slavinaja dažadas atrakcijas, un drīz viņus atkal apņēma parastā kņada. Slidlente bija tos nogādājusi lielā hallē bez sānsienām, īstenība tas bija tikai uz kolonnām balstīts, velvēts sauljums. Daudzi cilvēki drūzmējās ap stendiem: tirgus laukums ar daudzveidīgu suvenīru, izjokošanai do­mātu preču, uzkodu un atspirdzinājumu klāstu, bet nedaudz aug­stāk uz eksotiskiem ērkšķaugiem rotātas terases atradās restorāns. Iekārtojušies melni epoksēta alumīnija krēslos, viņi apsprieda dzē­rienu karti. Gerans ieteica pasūtīt kokteili «Tropiskais mikslis», kas, spriežot pēc uzraksta, bija pildīts Kanadā.

Atslābināti vērojot apkārtnes burzmu, viņi tērzēja par to, kas pa­vērās skatienam: raibs tautu mistrojums, kam prātā ir tikai viens izklaidēties par katru cenu. Citādā ziņā acīs vairāk gan dūrās atšķi­rības: dažāda ādas krāsa, dažādi apģērbi, pat dažāda attieksme pret lietām pašapzinīga vai atturīga, vai neslēptu ziņkāri un sajūsmu apliecinoša.

Kopīgais tomēr izpaudās dažās modes precēs, kurām šeit ne­pārprotami bija labs noiets turbāniem līdzīgas galvassegas ar uz­rakstu CCS, kakla ķēdes no neīsta lazurīta, apģērba uzlīmes ar zibo­šām gaismas diodēm un spīguļi, kuri pielipa ādai, tiklīdz tos piekļāva vēlamajā vietā.

Gerans pievērsa Maidas uzmanību neparastai frizūrai, kādu ne­sāja daudzas jaunākas sievietes: mati bija uzkasīti augšup, veidojot spirālē savītu pušķi, kas vizuļoja sārtos un gaišzilos toņos.

- Jaunākais modes kliedziens, viņš paskaidroja. Turklāt labi sargā no saules.

- Neizskatās nemaz tik slikti, Maida konstatēja.

Arī jums labi piestāvētu, Gerans piezīmēja, ar skatienu pavadot garām ejošu meiteni, kuras matos pretgaisma sacēla veselu vizuļu kaskādi.

Maidai tas nepaslidēja garām, un viņa pie sevis nodomāja, ka Gerans gan varēja būt pieklājīgāks un tik klaji neizrādīt interesi par garāmgājēju.

- Gan jau izdomāšu prātīgāku veidu, kā tikt vaļā no savas nau­das.

Meitene nozuda pūlī, un Gerans atkal pievērsās Maidai.

Kuponu grāmatiņa jums vēl ir saglabājusies? Tajā ir ari frizē­tavas talons. Un tur, viņš pamāja pa labi, kur stiepās skatlogu rin­da, es redzu matu kopšanas salonu. Varbūt tomēr izmēģiniet, es labprāt šeit uzkavēšos un atvēlēšu sev vēl vienu «Tropisko miksli».

Maida vēl mirkli vilcinājās.

- Nu labi, viņa beidzot noteica. Pamēģināšu ari.

Gerans pavadīja viņu līdz salonam. Telpa, kurā viņi iegāja, bija gaiša un tīra. Gar sienu rindojās frizieru darba vietas, kuras citu no citas norobežoja puķu plaukti. Tās bija aprīkotas ar visādu futūris­tiska izskata aparatūru, kuras izmantojumu Maida tik vienkārši nemaz neprata noteikt.

Lai gan citu klientu salonā nebija, viņai lika brītiņu gaidīt. Var­būt tāpēc, lai viņa paspētu pienācīgi aplūkot visu piedāvājumu klāstu, tostarp P-Glandine-Creme, kurš it kā lika augt skropstām, un Nail-Omat, kas programmēti mainīja nagu krāsu.

Pēc pāris minūtēm Maidai tuvojās izskatīga nenosakāma vecu­ma sieviete. Viņa valkāja sudrabpelēku darba halātu, tikai apkaklīte bija pieskaņota pašreizējai modei ar sārtu un gaišzilu svītriņu rak­stu. Vecuma noteikšanu īpaši apgrūtināja dāsni lietotā kosmētika.

- Es esmu stiliste Bridžita, viņa pavēstīja.

Redzot, kā viņa pamāj Geranam, Maida pirmajā brīdī nodo­māja, ka abi ir pazīstami. Laikam viņa tomēr maldījās, jo zviedrs nekādi to neapstiprināja un tikai pavirši atņēma sveicienu.

Maida izteica savu vēlmi, un viņu ieveda kādā nišā.

- Es pagaidīšu ārā, pirms viņa apsēdās, Gerans vēl uzsauca.

Uzsegtais apmetnis ietina Maidu no kakla līdz ceļgaliem, un tad

viņas seju aizklāja maska. Neomulības pārņemtā, viņa jau nožēloja, ka ielaidusies šajā padarīšanā. Viņa mēģināja iebilst, bet spēja izda­būt cauri maskai tikai dažus gārdzienus.

- Ko jūs darāt? Kam tas…

Viss kārtībā, vēl tikai dažas sekundes, kāda meitene atbil­dēja. Lai ķimikālijas labāk iedarbotos, mēs padarām matus raupjakus ar stikla putekļiem. Maska ir tikai drošībai, lai nekas nenokļūst acīs vai mutē. Viss notiek ļoti ātri…

Viņas balsi noslāpēja ass šņāciens, Maida sajuta vieglu vēsmu uz galvas ādas, tad dzirdēja strebjošu skaņu, un iestājās īsa pauze.

- … jau cauri. Mēs vēl nosūcām atlikumu.

Meitene noņēma Maidai masku un apmainīja apmetni.

Maida jutās nedaudz aizelsusies procedūras laikā paelpot va­rēja tikai ar grūtībām. Pienāca cita meitene, maigi izlaida ķemmi caur Maidas matiem un apsmidzināja tos ar asi, bet gluži tīkami smaržojošu esenci. Kad siltā gaisa straume no fena bija tos atkal apžāvējusi, kāda meitene aizgāja pasaukt Bridžitu, kas šoreiz ieradās nekavējoties.

Tiktāl nu būtu, viņa noteica. Varam sākt veidošanu.

Bridžita pamāja savām kolēģēm, kas gandrīz svinīgi pasniedza viņai divas dīvaini izliektas ķemmes, no kurām aizstiepās elektrības vadi. Viņa tās ieslēdza, atskanēja klusa dūkoņa, un, ašu, veiklu kus­tību vadīts, sākās radīšanas akts.

Maida spogulī varēja vērot, kā viņas mati savērpjas gredzenā, pamazām iegūstot gliemeža formu. Beigās Bridžita vēl uzklāja matu galiņiem putainu masu.

Tad viņa pārbīdīja spoguli: Maida pirmo reizi ieraudzīja savu jauno veidolu, un tas lika piemirst uzvilnījušo īgnumu. Tik tiešām neizskatījās slikti. Kāda meitene vēl izķemmēja no matiem atlikušās putas, apgaismoja Maidas galvu no mugurpuses, un cirtu galiņi krāsaini uzzvīļoja kā ņirboši dimanti. Maidai vajadzēja atzīt, ka viņa ir apmierināta.

Kad meitene mazliet pagrieza krēslu, lai ar birstīti vēl pieglaustu klientes matus ap deniņiem, Maidai spogulī pavērās salona dibenplāns, un viņa ieraudzīja tur stāvam līdzās Bridžitu un Geranu. Vai viņš būtu zaudējis pacietību un atnācis pasteidzināt?

- Esam beiguši? viņa pajautāja.

Vēl tikai desmit minūtes, matus nepieciešams impregnēt, citādi krāšņums jau rit būs pagalam. Nāciet.

Tagad kāds jauneklis ieveda viņu slēgtā kabīnē. Tur bija sēdeklis, kas pēc izskata atgādināja zobārsta krēslu. Virs tā karājās milzīgs kupols. Maidai lika atlaisties polsterētā atzveltnī un atbalstīt rokas uz sānu paliktņiem.

Ludzu, piespiediet galvu ciešāk pie atzveltnes, kalpotājs uzaicināja. Es uzlikšu jums acu apsēju, tas pasargās jūs no ultra­violetā starojuma.

Kāpēc vēl vajag ultravioleto starojumu, Maida nobrīnījās, bet tad atcerējās, ka to izmanto sintētikas cietināšanai…

Nebīstieties, es tagad nolaidīšu lejup šo kupolu. Tajā ir stereoskaļrunis, kas izklaidēs jūs ar mūziku, lai gaidīšana nešķiet tik ilga.

Man nevajag nekādu mūziku, Maida paziņoja, bet balss iz­skanēja dobji, galvu jau laikam apsedza kupols, un viņu nesadzirdēja.

Maidas seju noglauda tik tikko jaušama gaisa plūsma, un tad kupolu piepildīja augsta, skanīga melodija, kas apņēma galvu kā šalkojošs ūdens. No kopuma palēnām izfiltrējās atsevišķi toņi, pie­ņēmās spēkā, atkal pieklusa un, uzslāņojoties citiem, savijās nepa­rastās harmonijās. Tad uzradās balsis. Sākumā tā bija tikai nesapro­tama murmināšana, kas tomēr iedarbojās nomierinoši tā aijāja miegā, bet vienlaikus gumdīja. Smagais gaiss, siltums un mūzika darīja Maidu dīvaini gļēvu. Uzmācās miegainība, un tad arī klāt bija sapņu tēli, kas radās no vārdiem, no jautājumiem:

… Austrumi… sveša zeme… aizmirst rūpes… atslābināties jā, es esmu svešā zemē un jūtos labi… šeit var atpūsties… … tik daudz ko redzēt, tik neparasti, tik uzbudinoši šeit redzamais robežojas ar brīnumu, es gribu to izjust, es atveros visam, ko piedāvā…

… tomēr būt gluži vienai… draugi un paziņas tālu… māte mātes vairs nav starp dzīvajiem… kāpēc es tagad par to tā skumstu? Mēs nekur kopā nebraucām… bet kāda nu tam vairs nozīme, tas jau ir pagātnē…

… un jūsu tēvs, cienījams vīrs -

tēvs, es viņu gandrīz pat neatceros… Viņš reti bija mājās… Pēdējais ceļojums… viņš no tā neatgriezās… neviens nezina, kas ar viņu notika… … viņš varētu būt šeit… vai citur… būtu jāmeklē, bet kur ak jā, man bija tāds nodoms… es viņu meklēšu… viņš bija šeit, šajā pilsētā…

…ko viņš šeit darīja, viņam taču bija svarīgs uzdevums!

ūdens, bija runa par ūdeni… viņš meklēja ūdeni…

… un viņš to atrada… viņš taču atrada ūdeni -

jā, viņš to atrada… viņš bija cītīgs… viņš mīlēja savu profesiju…

… ūdens tuksnesī, cilvēki nevar bez ūdens… Kur ir tas avots?

avota nav…

…bet ir vēstules -

vēstules… jā, ir dažas vēstules… es lūkošu izdibināt… kas noticis ar manu tēvu…

… kur ir avoti?… tev tas jāpasaka…

es nezinu… nezinu…

… ir vietas apraksts? Varbūt ir plāns?

tikai skice, daži skaitļi… es nezinu, ko tie nozīmē…

Maida sapņoja. Viņas sapni veidojās tēli, uznira jautājumi. Jau­tājumi, kas virzīja pagātnē, jautājumi, kas raisīja skumjas. Un jautā­jumi, kas skāra tagadni, arī tādi, kas iezīmeja problēmas…

Tie bija uzmācīgi jautājumi tādi, kas guļošo izrauj no dusas… Maida pamodās. Viņa zināja, ka no krēslas starp miegu un no­modu viņu ir izrāvis mokošs sapnis, bet vairs neatcerējās, kas šajā sapnī bija… Katrā ziņā viņa no kaut kā tur vairījās… Nu jau viss pagaisis… Nē, tomēr ne gluži, viņa aizprātojās, saspringti apdo­māja… daži šā sapņa fragmenti atkal uznira virspusē… Viņa tur atcerējās tēvu, pēc tam domas pievērsās plānam, un kāds vēl gribēja uzzināt kaut ko vairāk… Par to nu nevienam nav nekādas daļas! Līdz šim viņa tomēr ir apgājusies ar plānu nevērīgi… Vajadzētu to noglabāt drošāk. Tas ir vērtīgs. Vērtīgs viņai kā piemiņa, kā novē­lējums. Bet tas taču noteikti ir vērtīgs ari citiem!

Pēkšņi pazuda visa miegainība. Kas pirmīt ar viņu šeit notika? Tas tiešām bija tikai nevainīgs sapnis? Cik ilgi viņa jau sēž zem šā kupola? Tas varēja ilgt tikai dažas minūtes, bet viņai šķita, ka atro­das šeit krietni ilgāk. Maidai bija apnikusi šī spīdzināšana, viņa pašļūca savā sēdekli mazliet uz priekšu, lai varētu izvilkt galvu no kupola apakšas, un lūkoja piecelties…

Kabīni pildīja žilbinoša gaisma, durvīs uznira Bridžita un tūlīt aiz viņas jaunais kalpotājs.

Ko jūs darāt? Vēl taču jāsēž, Bridžita uzsauca. Jūsu fri­zūra ilgi neturēsies…

Vienalga, Maida attrauca, pietiek, man nelabi.

Viņa izvilka no somiņas talonu un nometa to uz kases galdiņa. Vairs nebilduši ne vārda, viņa aizsoļoja garām apjukušajam kalpo­tājam un atstāja salonu.

Viņa pameta skatienu apkārt, meklējot Geranu. Tas sēdēja tur­pat, kur Maida to atstāja, un neizskatījās, ka viņš būtu izkustējies no vietas. Acīmredzot viņa bija pārskatījusies, pirmīt iedomādamās, ka viņš sarunājas ar Bridžitu.

Arī Gerans jau bija viņu pamanījis un, piecēlies kājās, pastiepa pretī rokas.

Jūs esat žilbinoša, mana dārgā, viņš ierunājās.

Satvēris Maidu aiz pleciem, viņš pagrozīja to šurpu turpu.

Jā, viņš apstiprināja. Tas bija to vērts, vienkārši lieliski, tiešām.

Tikai kad Maida nedaudz īdzīgi izlocījās no viņa rokām, Gerans laikam pamanīja, ka kaut kas nav īsti, kā vajag, un apprasījās, kas lēcies.

- Tas bija diezgan nogurdinoši, Maida izvairīgi atbildēja.

Nebija patikas stāstīt sīkāk. Kad Gerans piedāvāja, ka varētu vēl

kādu brīdi pasēdēt kopā, varbūt ari nedaudz iedzert, viņa enerģiski pakratīja galvu.

- Tā bija gara diena, es tiešām jūtos sagurusi. Gribētos ātrāk atgriezties viesnīcā un mazliet nosnausties.

Gerans pamāja viesmīlim un lika atskaitīt rēķinu no savas kar­tes. Viņš pavadīja Maidu līdz lidlaivas piestātnei, bet, kad ari viņš grasījās braukt līdzi, Maida pateicās un paziņoja, ka tagad vēlētos pabūt vienatnē. Gerans spēja to saprast un tikai ieminējās, ka lab­prāt tiktos ar viņu vēlreiz.

Tad jau manīsim, Maida atteica un iekāpa lidlaivā.

Apsēdusies pie loga, viņa noskatījās, kā Gerans vēl neilgu brīdi tur pastāv un veras pakaļ, tad pagriežas un steidzīgi aiziet.

Maida jutās apjukusi un gurdena. Labā oma bija pazudusi, visi Kiberpilsētas vilinājumi pēkšņi kļuvuši vienaldzīgi. Viņa devās taisnā ceļā uz viesnīcu.

Ar ārējo liftu viņa uzbrauca divdesmitajā stāvā, kur atradās viņas istaba. Tur viņa kādu laiciņu pārlūkoja prospektus, pavēstes un brīvbiļetes, kas pa šo laiku bija sakrājušās uz šaurā rakstāmgalda, tad, ilgi nedomājusi, ielidināja to visu utilizācijas šahtā. Izvilkusi no seifa ceļojuma somu, viņa parakņājās tās sānkabatā. Tur viņa pē­dējā brīdī pirms aizbraukšanas bija iebāzusi tēva vēstules, kuras savulaik atrada mātes vecajos papīros. Sākotnēji šīm vēstulēm gan nebija nekāda sakara ar viņas nodomu apmeklēt Kiberpilsētu. Vēlmi kādreiz šurp atbraukt nobriedināja lasītie apraksti, gandrīz ik dienu televīzijā redzēti videosižeti un pirmām kārtām jau šeit bijušo paziņu stāsti. Tikai pēc tam Maida atģidās, ka viņas tēvs šeit uztu­rējās vēl tolaik, kad no kibernētiskajiem brīnumiem nebija ne mi­ņas. Viņš studēja hidrotehniku un vēlāk specializējās atsāļošanas iekārtu izveidē un ūdenskrātuvju apgūšanā sausajos apvidos. Šeit viņu pārsteidza pēdējā arābu pasaules krīze, un kopš tā laika par viņu nekas vairs nebija dzirdēts. Maidas māte gadiem ilgi centās iegūt kaut nedaudz informācijas par viņa likteni un nebeidza cerēt, ka kādu dienu viņš uzradīsies, bet Maida jau bērnībā bija tik saprā­tīga, lai aprastu ar domu, ka tēvs ir miris. Maida tikai miglaini atce­rējās viņu kā klusu, nopietnu vīrieti, kurš reti bija mājās.

Tikai sapratusi, ka grasās apmeklēt pilsētu, kurā pazuda viņas tēvs, Maida iedomājās, ka varētu ari mēģināt sadzīt tam pēdas. Vai ari tā bija tikai aizbildināšanās, lai attaisnotos sev pašai par visu to lielo naudu, ko izmaksāja šis ceļojums?

Tagad, kad viņa pēc pēdējā nepatīkamā pārdzīvojuma atvēlēja sev nelielu atelpu, domas atkal pievērsās tēvam un nolūkam, kuru viņa vairāk vai mazāk nopietni saistīja ar šo ceļojumu. Pilnīgi no­teikti vainīgs bija sapnis, kurš viņu mocīja frizētavā. Jābrīnās tomēr, ka šādās situācijās šķietami patvaļīgi un pilnīgi nejauši virspusē ne­gaidot uzpeld kaut kur tumšākās dzīlēs glabātas atmiņas. Vai arī tā nemaz nebija nejaušība? Varbūt tas bija netīras sirdsapziņas uz­plūds, kuru nomodā nebija grūti apspiest, bet kurš izlauzās gaismā, kontrolei atslābstot? Jā, tas tiešām varēja būt šā dīvainā sapņa cēlo­nis. Bet bija vēl kaut kas mulsinošs. Tajā situācijā viņa izjuta tādu kā spiedienu, ārēju iedarbību, kurai nebija nekāda sakara ar sapni vai netīru sirdsapziņu. Varbūt arī šī dēka ietilpa Kiberpilsētas Dienvidi repertuārā? Vai tik aiz tās pat neslēpās nodoms izdibināt atšķirību starp viņu un citiem tūristiem? Tad tur varēja būt tikai viens kute­līgs moments: viņas tēva kādreizējā darbība, kurai it kā jau sen vaja­dzēja būt aizmirstai.

Muļķības, Maida sevi aprāja, tās ir šis rotaļas uz realitātes un šķituma robežas, kas padara mani nedrošu un rosina saskatīt māžus aiz visiem iespējamiem notikumiem, kuri īstenībā ir gluži nevainīgi.

Nu viņa atkal bija atguvusi mieru un lietišķību… ar viņu tas neies cauri, viņa neļausies visādiem maldinājumiem. Tomēr mod­rība bija modusies. Viņa iebāza savu kredītkarti televizora spraugā, lai nopirktu nedaudz miera, tad izvilka no somiņas vēstules, apgūlās gultā un sāka lasīt.

Mīla Karla,

nu jau esmu šeit divus mēnešus un esmu labi iedzīvojies. Karstais klimats mani netraucē, un ar darba devējiem sapro­tos labi. Sie cilvēki peldas naudā, neticami, bet viņi visu dara ar vērienu un ir ļoti atsaucīgi. Viņi gribēja mani iemitināt kāda lielā viesnīcā pilsētas mala, bet es atradu citu, kas man patīk labāk. Tā vēl ir saglabājusi tradicionālo stilu ēka atrodas pašā Vecpilsētas vidū, un apkart ir tikai mazi, no pelēka māla būvēti vienstāva namiņi. Istaba mēbelēta vec­modīgi, bet šeit ir klusi, pavisam citādi neka Hiltona un Bestvesterna masu uzņēmumos. Vakaros šeit var sēdēt kopta dārzā un baudīt eksotisku ziedu smaržu.

Darbs ir interesants. Jau pirmie mērījumi apstiprināja manu agrako pieredzi, kuru esmu uzkrājis citās tuksnešu reģiona pilsētās: cilvēki nesaprot, ka viņi izmanto fosilo ūdeni. Senāk šeit bijuši aktīvie avoti, kas uznesa ūdeni virs­pusē dabiska iekšēja spiediena ietekme. Tagad viņi pumpē to augšup pa urbumiem, un, kad ūdens ir izsīcis, urbjas vēl dzi­ļāk, lai turpinātu to pašu. Es gan lēšu, ka drīz tam būs gals. Pēc maniem aprēķiniem, krājumu pietiks vēl, maksimali, ioo gadiem.

Bet nu jau es atkal esmu pievērsies savām amata problē­mām., kas Tevi noteikti garlaiko. Piedod, lūdzu, daru to vien­kārši tāpēc, ka būtība tas ir vienīgais, kas mani šeit nodar­bina un interesē. Nav nekā cita, par ko Tev rakstīt.

Tātad es, lielos vilcienos ņemot, varētu būt šeit ar visu ap­mierināts, ja vien ne ilgā atšķirtība no Tevis un Maidas. Kā viņai sokas skolā? Ceru, ka atzīmes svešvalodās ir uzlabo­jušās.

Sveicini Maidu no manis, un daudz sveicienu arī Tev pašai.

Tavs Fricis

Maida nolika vēstuli malā. Tā bija gluži parasta vēstule, tieši tāda, kādu varētu gaidīt no vīra un tēva, kurš atrodas svešumā. To­mēr Maidu pārņēma sajūta, it kā viņa līdz šim nebūtu lasījusi to uz­manīgi-un tikai tagad uzzinājusi šo to tādu, kas agrāk ir paslīdējis garām. Tas bija īpaši sakāms par rindām, kurās tēvs pieskārās savai profesionālajai darbībai. Viņai pašai tas šķita nedaudz absurdi, bet pašlaik viņa jutās tik tuva savam tēvam kā nekad iepriekš varbūt tāpēc, ka tagad pati atradās šajā pilsētā tālu no dzimtenes, kurā viņš dzīvoja un strādāja vairākus mēnešus… un kurā viņš pazuda.

Viņas tēvam bija darīšana ar ūdeni, vielu, kuras esamība un pie­ejamība viņai vienmēr bija šķitusi pašsaprotama. Dzeramais ūdens pudelēs, apstrādātais saimniecības ūdens mazgāšanai un vannām šķita, nav jūtams nekāds tā trūkums. Un šeit, tuksnesī? Arī šeit viņa nemanīja ne mazāko ūdens trūkumu.

Maida piecēlās un piegāja pie loga. Tur lejā pletās mākslīgais ezers, kurā pār akmeņu kaskādēm nemitīgi plūda ūdens, no ezera virsmas pacēlās augšup vairākas izklaidus izvietotas strūklakas, kurus no apakšas izgaismoja tik spoži, ka šķita, tie paši spīd cauru dienu, bet vidū atradās sprauslu komplekss, kas no izšļāktā ūdens veidoja mainīgas mākslinieciskas figūras. Un bija ne tikai šis ezers, bet arī neskaitāmas mazākas ūdenskrātuves apkārtnes rotāšanai, spēlēm un sporta nodarbībām… Vai tēvs savās krājumu aplēsēs būtu kļūdījies? Maida gan bija gatava viņam ticēt arī pēc gadu des­mitiem. Tas droši vien bija skaidrojams ar īpašo meitas attieksmi pret savu tēvu, ar agrā bērnībā radušos un vēl līdz galam neizgaisušo ticību vecāku nemaldībai, kas iespaidoja pat tagad. Arī viņas māte gan skumstot, ka lielāko daļu laika vīrs pavada tālās zemēs, vienmēr atzinīgi izteicās par viņa zināšanām un spējām. Šobrīd, varbūt pirmo reizi kopš bērnības gadiem, Maidā bija modusies interese, viņa atkal iekārtojās ērtāk un ķērās pie nākamās vēstules.

Mīļā Karla,

man izdevās atrunāt valdīšanu no jauna pilsētas kvar­tāla būvēšanas, kas pārāk žigli izsmeltu ūdens krājumus. Godīgi sakot, tik ātru piekrišanu nebiju gaidījis, jo šīs zemes varenie visai nelabprāt atsakās no saviem plāniem, ja reiz

kaut ko ir ieņēmuši galvā. Es uztveru to kā iepriecinošu uzti­cības pierādījumu šķiet, ka manas profesionālās zināšanas tiek augstu vērtētas.

To pierāda arī jaunais uzdevums, kas tieši izrietēja no radušās situācijas: proti, man tagad ir jāmeklē pilsētas tuvā­kajā un tālākajā apkaimē jaunas, vēl neapgūtas ūdens iegu­las -plānoto apbūvi cer sākt to tuvumā, un celtniecība tiešām ir nepieciešama, jo iedzīvotāju skaits pēdējos gados ir stipri pieaudzis.

Ekskursijā došos jau rīt. Tā būs neliela karavāna, ko vei­dos apvidus mašīnas, tiklab kravas, ka arī pasažieru auto. Gulēsim teltīs. Vajadzīgo daudzumu ūdens un pārtikas esam jau iekrāvuši. Gribu ar eholotiem sistemātiski parbaudīt ap­kārtnes ieplakas, meklējot ūdeni saturošus slāņus. Tātad man vajadzēs pavadīt tuksnesī ilgāku laiku, un es vairs nevarēšu Tev rakstīt tik regulāri.

Domāju, gan jau Tu sapratīsi, ka nevaru atteikties no šā uzdevuma, kurš, nemaz neliegšos, ir arī ļoti pievilcīgs man pašam. Tādējādi man, protams, vajadzēs šeit aizkavēties dažas nedēļas ilgāk, bet to es Tev stingri apsolu pēc tam es pārbraukšu mājās uz ilgāku laiku, un mēs sev atvēlēsim jauku atvaļinājumu.

Skauju un skūpstu Tevi un Maidu.

Tavs Fricis

Ar augošu interesi Maida satvēra trešo vēstuli.

Mīļā Karla,

sen neesmu devis par sevi nekādu vēsti visu šo laiku biju tuksnesī, tā man ir pirmā reize un neaprakstāms pārdzīvo­jums. Sis plašums, šī vienatnība…

Ak jā, gandrīz vai aizmirsu pastāstīt par savu darbu. Pārvietojamā eholotierīce darbojas lieliski. Mēs izvietojam

sprāgstvielu gar taisnēm, spridzinām un mērām zemes slāņu atstarotos viļņus. Man tiešām žēl traucēt klusumu ar mūsu rībināšanu, bet pēc dažām sekundēm viss jau atkal ir pa vecam un nerodas sajūta, ka mēs ar savu darbošanos varētu nodarīt kaut ko tuksneša diženumam. Nūja, no līkņu vir­ziena mēs varam… bet tas taču Tevi noteikti neinteresē. Pa­gaidām nekādus lielos atklājumus gan neesam veikuši, atra­dām tikai dažus ne pārāk bagātus naftas slāņus, ar kuriem maz ko var iesākt.

Šo vēstuli gribu dot līdzi kādam kolēģim, kurš atgriežas pilsētā apārstēt zobus, tadeļ es rakstu steigā.

Visu to labāko, daudz skūpstu Maidai un Tev.

Tavs Fricis

Maida paņčma ceturto vēstuli, pēdējo, kuru saņēma viņas māte. Nu viņa ar vislielāko vērību pievērsās rindām, kurām līdz šim bija tikai pavirši pārskrējusi ar acīm.

Mīļā Karla,

pārsteidzošs panākums: pilnīgi negaidītā vietā esmu atklājis lielu pazemes ūdens iegulu. Patiesība jau gribējām beigt šo meklēšanu, apvidus, kurā bijām nonākuši, man ne­šķita īpaši perspektīvs, bet pilnības labad nolēmām tomēr veikt vēl vienu mērījumu, un tad tas notika: atstarojums lie­cina, ka šeit ir jābūt milzīgam dzīvinošā šķidruma baseinam.

Tuvākās dienas rādīs, kas no tā visa iznāks. Lūdzu, ne­stāsti par to nevienam, lai gan pagaidām nekāda īpaša noslē­puma, kas būtu jāglabā, nemaz nav, jo šobrīd ūdens iegulas atrašanās vieta nevienam nav zināma, pat man pašam. Precīzi pozicionēt es varēšu tikai pēc tam, kad būšu izvērtējis datus, atbalss līkņu diagrammas un saskaņojis to visu ar ģeo­loģiskajām kartēm. Mēģināšu to paveikt pēc iespējas ātrāk, un tad jau redzēs, ko darīt tālāk.

Kamēr biju tuksnesi, diemžēl ir pasliktinājies politiskais stāvoklis. Nemierīgi gan bijis vienmēr, bet nu jau pat runa par karu, un tāpēc patlaban gandrīz nevienu mans atklā­jums neinteresē. Un tagad bēdīga vēsts: par mūsu plānoto atvaļinājumu pašlaik vairs nav ko domāt. Zinātnieki un teh­niķi ir pakļauti kara laika likumiem, un man pat liek manīt, ka tikšu mobilizēts kaut kāda īpaša uzdevuma veikšanai.

So vēstuli es nodošu kādam paziņam, kuram nav nekāda sakara ar hidrotehniku, un viņš neko nezina par mūsu darbu. Tātad, es Tevi lūdzu ciest klusu par manu atklājumu. Vietējie šajās lietās nekādus jokus nesaprot.

Steigšus sirsnīgi skūpstu Tevi un Maidu.

Tavs bēdīgais Fricis

P. S. Tikko ka pētīju diagrammas un lūkoju radīt sev pirmo priekšstatu par ūdens slāņa novietojumu. Iezīmēju mērījumus apvidus skicē. Rezultāts izskatās labs. Tur apakšā varētu būt neparasti liela ūdens krātuve. Apskatīšu to ap­kārtni vēlreiz un smalkāk. Neviens nevar pateikt, kā te viss izvērtīsies, tāpēc es pievienoju plānu šai vēstulei, jo man negribētos, lai tas iet zudumā. Lūdzu, glabā to labi. Un, lūdzu, neraizējies, nemieri noteikti drīz vien beigsies, un tad mēs atgūsim savu atvaļinājumu.

F.

Maida vēl mirkli palika gultā. Līdz šim viņa nebija interesējusies par sava tēva darbu, bet tagad tas viņai šķita izcili aizraujošs. Kas gan ir visi šīs pilsētas vilinājumi, salīdzinot ar jautājumu par tēva lik­teni! Līdz šim viņa pieņēma, ka viņš ir kritis par upuri karam. Bet pēdējā vēstule, kurā bija runa par noslēpuma glabāšanu, viesa ne­drošību. Nebija šaubu tēva liktenis varēja pavērsties visādi, tomēr vienu viņa bija sapratusi: ūdens iegulas atklājums tuksnesī noteikti bija kaut kas ļoti svarīgs, un, lai sīkāk noskaidrotu to ģeogrāfisko stāvokli, dažs varēja izmantot ari noziedzīgus līdzekļus. Varbūt šā iemesla dēļ viņas tēvu aizturēja un, iespējams, pat novāca?

Maida vēlreiz paņēma vēstules un aplūkoja tās smalkāk. Pirmās trīs bija publiskā pasta tīkla izdrukas, toties ceturtā oriģināls, vec­modīgā formā veidots vēstījums, rakstīts ar roku, salocīts un ievie­tots aploksnē. Aploksnē glabājās arī tēva pieminētais plāns, necila skice. Pirmo reizi Maida apskatīja apdzeltējušo papīra gabalu sīkāk. Tā bija topogrāfiskā karte, melnbalta reprodukcija, uz kuras ar roku bija uzvilktas kaut kādas līnijas, zīmes un skaitļi. Maida ar to neko neprata iesākt un tikai aši vēl pameta skatienu otrā pusē. Tik tie­šām: tur bija kaut kas uzkricelēts… Tas varēja būt cilvēka vārds un adrese, bet saburtot bija grūti. Viņa iebāza plānu atpakaļ aploksnē.

Uzraksts plāna otrā pusē tomēr uzvedināja uz kādu domu, viņa vēlreiz satvēra pirmo elektroniskās vēstules izdruku un pievērsās augšmalai, kuru līdz šim bija atstājusi bez ievērības… Un tiešām, tur līdzās citiem datiem bija norādīta ari atpakaļadrese Vecpil­sētas viesnīca, kuru tēvs pieminēja savā vēstulē. Vai tas nesniedza ievirzi, kam sekot? Pēkšņi bija atgriezies Maidas parastais darbī­gums, šeit viņa gribēja sākt savus pētījumus.

Viņa jau grasījās nolikt vēstules turpat uz galda pie pārējiem pa­pīriem, kad spēji apdomājās: varbūt bija prātīgāk neļaut tām atklāti mētāties apkārt? Stāvot pie seifa, uzmācās šaubas ej nu sazini, kas tam var piekļūt. Viņa palaida skatienu apkārt… un pamanīja, ka starp seifu, kas piestiprināts pie sienas, un grīdu ir šaura sprauga, aši izlēmusi, viņa iestūma vēstules taja. Ja kādu tiešām interesēs viņas papīri, tad taču viņš tos meklēs seifa, nevis zem tā.