Kiberpilsēta Dienvidi

2

SEŠPADSMIT VĪRIEŠI bija sapulcējušies telpa Ai, lielākajā pasaules telpā viņu pasaules telpā. Tā bija spartiski iekārtota, priekšā pults un mazs galdiņš ar ūdens glāzi, bet iepretī paaugstinājumam solu rinda ar caurumota skārda sēdvirsmu. Sienas no tā paša stiklveidīgā, pelēkbrūnā materiāla, kas veidoja grīdu, un, tāpat kā grīda, sienas bija ciešs vienlaidus klājums bez logiem un šķirbām.

Daži vīrieši bija veci: grumbainas sejas, nosirmojuši mati un bārdas. Citi, to bija vairāk nekā veco, šķita jaunākas paaudzes ļau­dis: gludu ādu, bez bārdām, īsi apcirptiem matiem. Visi bija ieradu­šies savlaicīgi un tagad gaidīja, neizrādot ne mazāko nepacietību. Viņi nesarunājās, tikai nekustīgām sejām raudzījās kaut kur sev priekšā, tomēr skaidrāk par skaidru varēja sajust spriedzi, kuru tie lūkoja noslēpt.

Tad beidzot iestūma ratiņkrēslu ar tajā sēdošo Edrisu. Sirmgal­vis plāniem, netīri baltiem matiem zvilnēja, saļimis uz vieniem sāniem. Izskatījās, ka viņš jebkurā brīdī var nošļukt no salocītās un sēdeklim uzklātās segas. Viņš bija pa pusei paralizēts, viņam vaja­dzēja pastāvīgu kopšanu, un tikai ar pūlēm viņš jaudāja pacelt roku vai atvērt acis, tomēr aiz krunkainās pieres joprojām darbojās rosīgs gars tāds vismaz bija kopīgais viedoklis. Sapulcējušies vīrieši jau sen nebija viņu redzējuši vaigā, bet ne brīdi nešaubījās, ka šodien viņš pārtrauks savu vientulību. Kurš cits tad vēl varētu viņus uzrunāt?

Edrisu iestūma viņa kopējs, ārsts Arefs. Viņš apstādināja ratiņkrēslu blakus vadības pultij un pakāpās soli atpakaļ. Tas droši vien nebija nekas vairāk kā žests, un tomēr izskatījās, it kā viņš dotu zīmi, ka jāsāk.

Edrisa augums noraustījās, un katra nākamā trīsa saslēja viņu mazliet taisnāk, pakāpeniski pievēršot klausītājiem. Acis aizvien vēl bija aizvērtas, bet viņš ierunājās:

- Gābers vecuma ziņā varēja būt mans dēls, un visu šo laiku, kopš esam šeit patvērušies, es viņu mīlēju kā paša dēlu.

Gandrīz jau šķita, ka viņa spēki atkal ir galā, tomēr viņš turpināja:

- Dievs bija lēmis aizsaukt Gāberu pie sevis un man kādu bridi vēl atļaut dzīvot.

It kā gribēdams pasvītrot teikto, viņš pamāja ar galvu, bet šķita, ka ir ieslēdzies tāds ka automāts, jo vecais, reiz sācis, vairs nespēja apstāties. Kopējs, kas stāvēja aiz muguras, pastiepa roku pār Edrisa plecu un izvilka mazu memofoliju, kuru nolika viņam priekšā uz galda. Varbūt viņš bija paslepus vecajam iebakstījis vai ari pietika ar šo žestu, lai Edriss atcerētos, kas jādara? Edriss mitējās klanīt galvu un noliecās pāri galdam. Viņš samirkšķināja acis, pablenza folijā un sāka lasīt. Sacīto tik tikko varēja saprast, bet šķita, ka tur ari nav nekā vairāk par dažiem datiem.

Tad vecais aprāvās. Viņš pastūma bloku malā, un viņa seja savil­kās tādā kā izmisīgā piepūlē. Pēkšņi viņa acis plati iepletās, un kat­ram šeit sēdošajam šķita, ka Edriss uzlūko tieši viņu.

Man uzdots jums paziņot Gābera pēdējo gribu. Viņš pats ar jums runās.

Zāli pāršalca murdoņa. Nodzisa gaisma, pāris sekunžu zālē val­dīja melna tumsa, un tad uz pretējās sienas parādījās milzīga Gābera seja. Daži neviļus sarāvās, jo hologrāfiskā projekcija radīja izcili dzīvu un ticamu iespaidu. Viņa sejā nemanīja nekādas slimī­bas pēdas, lai gan tas varēja būt arī kosmētikas vai digitālās apstrā­des efekts. Kādu mirkli Gābera lūpas kustējās mēmi, bet tad laikam tehniķi bija noregulējuši skaļumu, un tagad šeit sapulcējušies varēja vērot notiekošo, kas uz tiem iedarbojās kā runa no viņpasaules.

Es pavēlēju ārstam sacīt man kailu patiesību. Tā ir šāda: man atlicis dzīvot pavisam neilgu laiku…

Gābera lūpas tik tikko kustējās, balss bija klusa, bet labi sapro­tama. Daži blakustrokšņi lika noprast, ka ieraksta skaļums ir visai augsts. Turklāt varēja saklausīt sīkus klikšķus it kā būtu izgriezti skaņas traucējumi.

Mēs visi esam izraudzīti diženai sūtībai, un šajā ziņā, lai kas arī notiktu, nekas nemainīsies. Mūsu sūtība ir svarīgāka par visu, tā nosaka mūsu esības vadlīniju. To apzinās visi, un tādēļ es paļāvīgi šķiros no šīszemes dzīvošanas.

Viņiem jau gana bieži bija vārdots par diženo sūtību, un to vīru absolūtā griba, kas viņus vadīja un virzīja, atkal un atkal bija tos stiprinājusi viņu ticībā, bet reti viņi jutās tik stipri iespaidoti kā šo­reiz, kad viņiem nodeva dižā parauga pēdējo gribu. Tomēr aiz visa tā slēpās vēl kāds liels jautājums, ko nebija iespējams izgaiņāt no prāta: kurš tiks aicināts stāties Gābera vietā?

Nu jau varēja manīt, kādas pūles Gāberam prasa šī pēdējā uz­stāšanās, un šķita, ka viņš vēlreiz sakopo zūdošos spēkus tas bija pēdējais pienākums, kuru tam vajadzēja vēl veikt. Tad beidzot nāca glābjošais teikums, lēmums, no kura tik daudz kas izrietēja jo visiem bija pilnīgi skaidrs, ka viņu sūtība ir grūta, teju vai nepiepil­dāma. Un tagad tiem vajadzēja to paveikt bez vīra, ar kuru līdz šim bija saistītas visas cerības, visa paļāvība. Tagad atbildība būs jāpār­ņem Gābera pēctecim. Vai šeit bija kāds vīrs, kurš spēs nest šādu nastu? Vai Gābers būs atradis īsto?

Beidzot nāca pēdējais un izšķirošais teikums.

Par savu pēcteci es ieceļu…

Vai tur neieskanējās tāda ka neizlēmība?

… ieceļu savu līdzšinējo asistentu Kāsimu.

Slimnieka galva noslīga lejup, it kā pēdējie spēki, kas viņam vēl ļāva saglabāt stāju, nu būtu izsīkuši, un attēls izdzisa.

Šķita, ka zālē izskan visu sapulcējušos kopīga nopūta, it kā va­rētu saklausīt spriedzes un neziņas atplūdu, kas atbrīvo vietu zināša­nai. Nebija aplausu, nebija ari ne miņas no īgnuma. Varbūt tā bija viņu disciplīna, kas lika visiem akceptēt mirušā gribu kā pēdējo pa­vēli?

Tik visaptveroša gan nemēdz būt arī paklausība, lai itin nekur, ne tajā, ne citā, pat nomaļākajā apziņas stūrītī nespētu iezagties klu­sas šaubas, aizdomu ēna vai noraidījuma atspulgs. Tomēr ārēji tas neizpaudās, kad viņi visi atstāja zāli tikpat klusi, kā bija šeit iera­dušies.

Ārēji nekas nemainījās. Katrs atkal atgriezās savā vietā, kur viņam tobrīd vajadzēja būt atbilstoši dienas režīmam: mācību kabi­netā, vingrinājumu telpā vai treniņzālē, un ierindas kareivji vispār neuzzināja neko par liktenīgo sapulci. Izņemot, protams, to, kurš šajā dienā bija norīkots Edrisa kopšanai, bet tas nebilda ne vārda pat ne tāpēc, ka viņam būtu pavēlēts klusēt, bet paklausot ieradu­mam, kas atzina par peļamu jebkādu tērgāšanu.

Savos 28 gados Gorijs bija vidējās paaudzes pārstāvis, kuru vei­doja desmit personas. Tātad viņš varēja pieskaitīt sevi vadoņu elitei. Kad nonāks tik talu, viņš necīnīsies ar ieroci rokā, nešaus un perso­nīgi nepiedalīsies ēku ieņemšanā. Tomēr viņš prata šo māku līdz pēdējam sīkumam un tieši to arī mācīja saviem kareivjiem. Lai arī viņi jau kopš gadiem bija šo prasmi visnotaļ apguvuši, viņu izveicība tika joprojām pilnveidota, un, kad vairs nebija ko pilnveidot, svarīgi kļuva turēt tos pastāvīgā kaujas gatavībā dižajai cīņas dienai.

Gorijs jutās laimīgs, ka viņam ir ticis svarīgāks uzdevums, kurš, tāpat kā vienkāršajiem ierindniekiem lemtais, ir virzīts uz to pašu pēdējo mērķi. Viņš pavēlēs, viņam mācīja pavēlēt, un tas ari aiz­ņēma visas viņa domas. Protams, viņš ari apzinājās, ka ir augstāk kvalificēts par jaunāko, no inkubatoriem nākušo paaudzi, un ar to lepojās.

Šajā pēcpusdienā Gorijam bija grūti koncentrēties. Tieši tādēļ, ka viņa pienākums bija ne tikai klausīt pavēlēm, bet arī pašam uz­ņemties atbildību atbildība nozīmē domāt uz priekšu, domāt par nākotni —, viņš tagad mēģināja iztēloties, kādas sekas būs Kāsima iecelšanai par virspavēlnieku. Viņš bija spiests atzīt, ka ir noraizē­jies, neapmierināts un noskaities. Vai pārējie jutās līdzīgi, vai an viņš bija vienīgais, kuru jaunā situācija ir izsitusi no līdzsvara?

Viņš gribēja to noskaidrot. Stratēģijas variantu, kuru viņš vēlējās izmēģināt mākslīgi modelētā kaujas situācijā, varēja pārbaudīt ari vēlāk. Aši izlēmis, viņš piecēlās un devās uz pretējo telpas galu, kur atradās Bastana darba kabīne. Ar Bastanu viņš sapratās labi; Bastans bija vienīgais, ar kuru viņš varēja runāt pilnīgi atklati.

Bastans bija galvas tiesu garāks par Goriju, un viņam pakļautie kareivji dziļi cienīja savu komandieri. Uz Bastanu varēja paļauties, viņš bija godīgs un necentrējās uz saviem uzdevumiem tik stīvi ka pārējie. Reiz abi pat mēģināja kopīgi atcerēties senāku pagātni, bet izrādījās, ka viņiem atmiņā saglabājušies tikai neskaidri priekšstati par gaismu, siltumu, kustību un balsīm, kuras neizdodas pat aprak­stīt tuvāk, kur nu vēl piešķirt tiem kaut kādu nozīmi.

Kad Gorijs atvēra durvis, Bastans dīvaini sarāvās, it kā nupat būtu darījis kaut ko aizliegtu.

Gorijs pajokoja par šo tēmu, bet Bastans pat neatsmaidīja.

Man šis tas liek aizdomāties, Gorijs ieminējās. Gribētos zināt, vai tev nav tāpat.

Gorijs nospieda pogu, lai iedarbinātu skaņas barjeru, kas aizsar­gāja no ārienes trokšņiem, bet vienlaikus neļāva sadzirdēt to, kas notika kabīnes iekšienē. Tad viņš pavilka tuvāk ķeblīti un apsēdās. Sienā ielaistais ekrāns bija tumšs, un viņš secināja, ka Bastans nav strādājis.

Dažas sekundes abi neomulīgi klusēja; viņi nejutās pārliecināti, vai drīkst domāt tās domas, kas šobrīd nāk prātā, un vai būs prātīgi izteikt tās skaļi.

Beidzot Gorijs atmeta šaubas un sāka:

Kasima iecelšana… Man tas jauc galvu… kas tagad būs, kad viņš ir noteicējs.

Šķita, ka Bastans joprojām nevar vien izšķirties, vai būtu jārunā atklāti.

Viņš ir inteliģents. Ar stipru gribu. Tāpat kā visi, arī viņš neatkāpsies ne soli no mūsu diženā mērķa. Viņš darīs visu, lai vestu mūs pretī uzvarai…

Bastans runāja, nedaudz vilcinādamies, it kā nejustos pārlieci­nāts par teikto. Tās bija vispārīgas frāzes, ko varētu izteikt jebkurš no viņiem.

… vēl viņš ir svaidīgs un neaprēķināms, iebilda Gorijs, apzināti pārkāpdams kārtulu, kas aizliedza kritizēt priekšniecī­bu. Viņš gatavs uz visu, lai tikai panāktu savu. Ja viņš kaut ko ap­ņemas, tad arī grib to izplēst, vienalga, vai tas būtu pareizi vai arī aplami darīts… Viņš var kļūt par draudu mums visiem… un ari mūsu sūtībai.

Nu viņš bija to pateicis, lai arī šaubas vēl nezuda kā gan Bas­tans uztvers viņa vaļsirdību? Tad viņš tomēr ar atvieglojumu no­prata, ka tas negrasās iebilst.

Tu domā tāpat, Gorijs turpināja, un man liekas, ka ari pārējiem bija tas jāsaprot. Un…

Viņš neviļus pacēla balsi, kas piešķīra ipašu nozīmi turpmākajam:

… un arī Edrisam vajadzēja to zināt.

Nedaudz apjukuši, viņi paskatijās viens otrā. Tad Bastans iemi­nējās:

Varbūt viņam vissvarīgāk šķita izvirzīt tādu, kuram ir nepie­ciešamā enerģija lauzt katru pretestību, vienalga, no kuras puses tā ari nāktu. Varbūt turpmāk mūs gaida tik lielas grūtības, ka ar inte­liģenci un piesardzību vien būs par maz, lai tās pārvarētu.

… inteliģence un piesardzība. Tu domā par Hārisu, Gorijs atsaucās.

Jā gan. Lai ari neviens neiebilda, visi gaidīja, ka tieši viņš nāks Gābera vietā.

- Es arī to gaidīju. Cik ļoti gan tomēr var maldīties!

Bastans satvēra mikrofonu un izteica dažas norādes.

Noklausīsimies vēlreiz, viņš ierosināja.

Kāpēc? — Gorijs noprasīja. Kas tev ir prātā?

Ekrāns iegaismojās. Viņu priekšā, aizpildot visu platību, uznira Gābera nekustīgā seja, iespaidīga pat plaknes projekcijā. Lūpas, kas veidoja pirmos vārdus, sākumā vēl bez skaņas, un tad arī balss, vāja, bet skaidri saprotama.

Es pavēlēju ārstam sacīt man kailu patiesību. Tā ir šāda: man atlicis dzīvot pavisam neilgu laiku…

Abi noskatījās ierakstu līdz galam.

Ka tu zināji, ka viņa runa jau atrodas arhīvā? Gorijs jautāja.

- Nu padomā taču pats: to ierakstīja pirms viņa nāves, pirms vairākām dienām. Un es zinu, kā apieties ar skaņu ierakstiem, pat ja ir jāuzlauž aizsargkods.

Jā, arī Gorijs to zināja, sava izglītības kursa ietvaros abi kādu laiku bija strādājuši arī ziņu centrā. Uz ekrāna tagad parādījās pro­grammu saraksts.

- Tev nekas nešķita dīvains? Bastans pajautāja.

Gorijs domīgi pakratīja galvu.

Bastans piespieda klaviatūras taustiņu un deva īsu komandu.

- Noskatīsimies vēlreiz nobeigumu, viņš piedāvāja.

Viņš atskaņoja pēdējo izšķirošo teikumu:

Par savu pēcteci es ieceļu… ieceļu manu līdzšinējo asistentu Kāsimu.

- Vēlreiz, Bastans pasludināja.

Un atkal viņi raudzījās Gābera sejā, klausījās viņa vārdos.

Nu es saprotu, ko tu domā! Gorijs uztraukti ierunājās. Šī mazā pauze, iekams viņš izšķiras nosaukt Kāsima vārdu.

Tas izskatās pēc pauzes. Bet to var izskaidrot ari citādi, Bastans atbildēja.

Tu domā… Gorijs neuzdrīkstējās izsacīt savas aizdomas skaļi, bet Bastans saprata.

Jā, tieši tā es domāju, viņš paziņoja.

Mirkli klusējuši, abi ilgāku laiku uzbudināti sačukstējās, it kā bitos, ka pat caur skaņu aizkaru kāds var saklausīt viņu ķecerīgās runas. Jo ilgāk viņi diskutēja, jo skaidrāk saprata, ka nav alojušies. Pētot ierakstu palēninājumā, varēja manīt, ka skaņa un lūpu kustī­bas nav gluži sinhronas, un grafiskajā skaņas ainā starp vārdiem vei­dojās šauri, tik tikko manāmi izvirzījumi, kādi ir sastopami sintē­tiskas valodas akustiskajos spektros. Visbeidzot Bastans pamēģināja pakārtot lūpu kustībām atbilstošākas skaņas, un pēkšņi Gābers uz­runāja tos atkal, metāliskā, bet šoreiz neviltotā balsī:

Par savu pēcteci es ieceļu līdzšinējo pārvaldnieku Hārisu.

Izskanēja trešā svilpe, un lampas satumsa naktsmiers. Visi bija izklīduši pa savām dzīvojamām nišām, un arī Gorijs nebija izņē­mums. Patlaban viņam jau vajadzēja gulēt savā guļamsilē, miesas temperatūrai atbilstošā šķīdumā, kas raisīja tīkamu gurdumu un no­stiprināja veselību. Šķīdums saturēja barības vielas un medikamen­tus, kas caur ādu iekļuva ķermenī, lai izvērstu savu dzīvību uzturošo iedarbību. Bet Gorijs šobrīd nedomāja par miegu, viņš bija pārāk uztraukts un nemierīgs. Vispirms vajadzēja sakārtot savas juceklīgi virpuļojošās domas.

Viņš sēdēja tumsā uz sava ķeblīša un vēlreiz atsauca prātā šīs­dienas notikumus. Pamazām viņš sāka apjēgt, ka dienas gaitā ir daudz ko darījis nepareizi, un viņā pamodās sirdsapziņa. Viņš bija runājis vārdus, kurus izrunāt bija aizliegts, un bija ļāvies domām, kurām ļauties nedrīkstēja. Nevienam gan īpaši nevajadzēja uzsvērt, ka tas ir aizliegts, un arī viņa skološanās laikā nekas tāds netika minēts, bet vai tad tas bija jāsaka. Viņš bija tā audzināts, ka saprata to bez teikšanas un tagad kaunējās. Neraugoties uz to, viņš netika vaļā no dilemmas, kurā negribot bija nonācis. Jo aiz šim atziņām, pret kurām viņš dumpojās, gluži kā nesagraujams bastions slējās viņa pārliecībā, ka jādara viss, lai sasniegtu mērķi, un galu galā viņam nedeva mieru raizes par to, ka diženais mērķis, kam viņi zie­doja sevi bez atlikuma, varētu palikt nesasniegts viltota lēmuma dēļ.

Tikai tad Gorijam ienāca prātā, ka viņu turklāt gaida ari sods, un viņš juta sevī uzvirmojam stindzinošas bailes. Karcera smacīgā gai­sotne, izolācija no ikdienības, sāpīgā pāraudzināšana īpašā mācību kabīnē, kas ne tikai sniedza zināšanu, bet an lika tai pagaist… Bija tādi gadījumi, nedaudzi, bet bija… Arī viņam būs jāiet tam cauri?

Viņa šaubas līdz šim skāra īpašo situāciju, kada viņš ne no šā, ne no tā bija nonācis, bet tagad viņš spēji iedomājās par sevi pašu par sevi pašu, it kā nebūtu nekā svarīgāka. Bet tā nu tas bija, vai viņš to gribēja vai negribēja. Raizes, kas viņu tā mocīja, piepeši bija mainī­jušas virzību un pievērsušās paša liktenim. Kas tagad notiks ar viņu? Nu ko, viņš bija noziedzies pret nerakstītajiem likumiem, un savu vainu vajadzēs izpirkt.

Bet te nu viņš atkal saminstinājās, jo jaunais, pilnīgi neierastais redzējums, kurā kopība atkāpās dibenplānā, bija pārsteigusi viņu pavisam nesagatavotu. Viņš aizprātojās, vai citi manīs ar viņu noti­kušo pārmaiņu it kā viņam uz pieres nupat būtu radusies ķemīga zīme. Pirmo reizi Gorijs pretstatīja sevi kolektīvam. Tad ari pats no sevis uzradās jautājums, vai kāds būtu varējis noklausīties viņa un Bastana sarunu. Protams, viņš ieslēdza skaņu barjeru, iespējams, gribēdams apslāpēt āra trokšņus, bet galu galā tur bija gana daudz mikrofonu, kurus varēja aktivizēt no visām iespējamām vietām. Un jautājot tālāk: varbūt pastāvēja pat iespēja reģistrēt viņa domas? Galu galā viņš jau bija saskāries ar ierīcēm, kas kontrolēja sma­dzeņu darbību, piemēram, sekmības pārbaudēs, kurām visus regu­lāri pakļāva mācību gaitā…

Gorijs šļūkāja uz sava neērtā ķeblīša un nekādi nespēja nomieri­nāties* Varbūt viņam ir vajāšanas mānija? Kuram te būtu vajadzība viņu noklausīties vai lasīt viņa domas? Viņš vēl ne reizi nebija sagrēkojies, viņa stabilitātes koeficients ir 98 procenti. Kāpēc kādam vajadzētu viņu uzraudzīt? Viņš manīja, ka sāk nomierināties. Jā, viņu pasargāja tas, ka nevienam nebija iemesla turēt aizdomās tieši viņu. No tā izrietēja, ka viņš nav pārkāpis pieļaujamā riska robežas un varētu diezgan droši turpināt iesākto, ja nolemtu tik vienkārši neatstāt kopā ar Bastanu atklāto lietu un darīt kaut ko, lai noregu­lētu kļūmīgo situāciju. It kā izšķiršanās jau būtu risinājums, kas pa­dara lieku jebkuru tālāku prātošanu, viņš pēkšņi jutās mierīgs un apņēmīgs: viņam ir kaut kas jādara.

Bija jau pāri pusnaktij, kad Gorijs piecēlās un klusi atstāja savu dzīvojamo nišu. Viņš neatcerējās, ka noteiktā naktsmiera laikā būtu kaut reizi palicis nomodā, un izbrīnā konstatēja, ka nemaz nejūt īpašu nogurumu. Droši vien pietrūka siles šķīduma iemidzinošās iedarbības. Ierindas sastāva telpu gaitenis, no kura varēja nokļūt ne tikai kareivju guļamzālē, bet arī koridorā, gar kuru rindojās vidējā posma komandieru dzīvojamās nišas, bija blāvi apgaismots un tukšs. Gorijs ieklausījās klusumā, kas bija tik neierasts un pat biedē­jošs. Šķita, ka gaisā var samanīt vāju vēsmiņu… Vai tik tur neieskanējās tāda kā klusa šļūkāšana? Viņš ieklausījās vērīgāk, bet vairs neko nedzirdēja.

Gorijs pagriezās pa labi, kur gaitenis veda uz mācību kabīnēm, darba telpām un noliktavām, un kaut kur aiz tām mitinājās un nak­šņoja augstākais vadības ešelons, kuru veidoja pieci vecākās paau­dzes vīri. Tikai šiem pieciem bija neierobežota pieeja informācijai, vienīgi viņiem bija pilns pārskats par kopības organizāciju, vienīgi viņi līdz pēdējam sīkumam zināja atbrīvošanas plānu, kā ari agrā­kos notikumus, kas viņus visus ir noveduši līdz situācijai, kad tiem ir kopīgi jādzīvo šajā šaurībā, pilnīgā izolācijā no ārpasaules. Vidējā komandsastāva mācekļiem tika skaidrots, ka detaļas, kas atrodas ārpus viņu tiešās kompetences, jātur noslēpumā, lai neapdraudētu plāna izdošanos. Viņiem bija iemācīts neuzdot jautājumus, viņi pat nezināja savu uzvārdu un atsaucās tikai uz priekšvārdu. Nemaz nerunājot par ierindniekiem. Tie bija izaudzēti no atsevišķām dzimumšūnām, un vienotā ģenētiskā ievirze lika tiem visiem bez ieru­nām klausīt augstākstāvošo pavēlēm. Ģenētiskā ievirze noteica ari pilnīgu intereses trūkumu par visu, kas neietilpa viņu pienākumu kanonā. Kopš iznākšanas no inkubatoriem viņus nemitīgi gatavoja tam, ko vajadzēs darīt atbrīvošanas laikā.

Gaitenis pagriezās, un Gorijs ieraudzīja ugunsdrošas durvis, kuras atvērt nebija grūti. Viņš pabīdīja tās augšup un vilcinādamies devās tālāk līdz šim viņš bija šeit rādījies gaužām reti. Tomēr šķita, ka viņš vēl atceras, kur ir Hārisa dzīvoklis viņa gājiena mērķis. Pirms daudziem gadiem, vēl bērnībā, Gorijs vienreiz tur ciemojās, vecākais bija ataicinājis viņu pie sevis un ilgāku laiku ar viņu runājās. Nekas svarīgs tur pārspriests netika, runa bija vairāk par lietām, kas varētu interesēt bērnu: mācības, ediens, kopdzīve ar citiem audzēkņiem. Tomēr Gorijs paturēja prātā, ka šeit ir kāds, kuram viņš rūp.

Nu bija pienācis brīdis, kad cilvēks, kurš viņam vēl labu, var no­derēt. Gorijs lieliski saprata, ka vienatnē neko daudz izdarīt nespēs. Turklāt svarīgi bija uzzināt ko tādu, kas būtu vajadzīgs turpmākās rīcības plānošanai. Viņš bija brīdi vilcinājies, pirms nolēma vērst savas domas darbībā, bet tad tas iznāca gluži vai pats no sevis: galu galā Hariss bija tas, kuru šeit apkrāpa, un tieši viņam butu vislabāk jāzina, kā uz to reaģēt.

Tagad vajadzēja būt īpaši piesardzīgam, jo piecus augstākā ranga vadoņus noteikti nesaistīja pienākums noteiktā laikā doties pie miera, un tādēļ briesmas kādu sastapt šeit bija lielākas nekā ierindas sastāva gaitenī. Gorijs ik pa brīdim apstājās, ieklausījās, pazagās dažus soļus tālāk un ausījās atkal… Pēkšņi viņš izdzirda nočīkstam durvis un noklakšķam slēdzeni… Tad atskanēja soļi, tie tuvojās.

Šobrīd Gorijs atradās taisnā gaiteņa posmā, kur viņu varēja pa­manīt jau pa gabalu… Aši pametis skatienu apkārt, viņš netālu ierau­dzīja durvis, uz kurām ar krītu kāds bija uzšņāpis «Kontroltelpa».

Ilgi nedomājis, viņš satvēra rokturi, paspieda lejup durvis atvērās, un viņš iespruka iekšā.

Viņš uzelpoja: telpā neviena nebija. Ja dzirdētais cilvēks nenāca tieši šurp, viņš varēja palikt nepamanīts.

Ar acu kaktiņu Gorijs pamanīja kaut kādu kustību un paskatījās apkārt. Šeit bija izvietoti divi duči mazu ekrānu, un vienā no tiem viņš ieraudzīja gaiteņa daļu. Tur gāja kāds vīrs ar nesamo rokā. Viņš tuvojās, uz mirkli aizņēma visu ekrānu un tad atkal attālinājās. Tikai tagad Gorijs saprata, ka vēro gaiteņa posmu ap kontroltelpu, kurā patlaban atrodas. Viņš ekrānā redzēja durvis ar uzrakstu.

Garāmgājēja formastērps liecināja, ka tas ir ierindnieks. Viņš nebija ģērbies kaujas tērpā, kādu kareivji valkāja dienā, bet brūnajā kombinezonā, kas vienlaikus bija apakšveļa un apģērbs, ko valkāja brīvajā laikā. Sastapšanās ar viņu gan nebūtu pārāk riskanta, jo vienkāršam kareivim nebija nekādas daļas, kur kādā brīdi atrodas priekšniecība, bet, protams, labāk bija to nesastapt vispār.

Gorijs jau gribēja atstāt telpu, kad pamanīja ko tādu, kas varbūt varēja likt viņam grozīt līdzšinējos plānus. Viņš aplūkoja ekrānus tuvāk. Lielākoties tie rādīja tukšas telpas, tostarp vairākus darba ka­binetus, ieroču noliktavu, reaktora telpu, kādu kameru ar daudziem vadiem un grīdā ielaistu vannu, kurā plunkšķēja ūdens, kā ari vai­rākas durvis un gaiteņa daļas. Bet turpat līdzās varēja vērot an dažas privāttelpas un tajās esošos cilvēkus; vairākums rāmi gulēja, bet divi vēl bija nomodā, viens kaut ko atzīmēja pjezoblokā, bet otrs skatījās videoarhīvā atrastu programmu. Tur bija ari Hāriss, kurš sēdēja pie galda, balstīdams galvu rokā… nomodā vai snaudā?

Tātad uzraudzība, par kuras esamību Gorijam sen bija aizdomas, tiešām pastāvēja, un tai bija pakļauti ari vadītāji. Pašlaik neviena novērotāja gan šeit nebija, bet Gorijs redzēja ari ieslēgtos videomag­netofonus viss tika ierakstīts un vēlāk droši vien ari apskatīts.

Spējas iedomas pārņemts, Gorijs metās meklet ekrānu, kurā būtu redzama Bastana darba niša, un bez grūtībām to arī atrada. Cik labi, ka viņš māk apieties ar šīm iekārtām tādas pašas lietoja ari programmētajās mācībās. Steigšus spaidīdams vadības tausti­ņus, kas ļāva reproducēt ierakstus, viņš ar laikrādi parādīja ekrānā pagājušo pēcpusdienu… Un tad viņš ieraudzīja sevi sēžam blakus Bastanam un varēja noklausīties visu, ko abi runāja.

Pirmajā brīdī Gorijs izbijās, bet tad piespieda sevi lietišķi apsvērt situāciju, un pēkšņi apjukumu nomainīja paļāvība un cerība. Ne­viens taču acīmredzot vēl nebija interesējies par ierakstu, un, ja reiz tā, viņš vēl varēja iejaukties, kaut kā padarīt notikušo par nebijušu. Viņš apsēdās pie klaviatūras, pārlaida skatienu taustiņiem nebija grūti atcerēties vajadzīgās komandas, kuras viņš savulaik apguva. Lielākais nopelns tur bija mācību principam, kurš prasīja, lai mā­cību automāti pēc regulāriem starplaikiem atprasītu reiz apgūto vielu un vajadzības gadījumā atsvaidzinātu piemirstās zināšanas. Tādēļ Gorijs bez pūlēm spēja izdzēst delikāto ierakstu no datu bāzes un aizvietot to ar ilgstošu tukšas telpas attēlu.

Gorijs uzelpoja: viņa pārkāpuma pierādījums nu bija iznīcināts. Tagad viņš varēja mierīgi ķerties pie savu turpmāko soļu plānoša­nas, un jau pēc brīža viņam atklājās neticamā iespēja, kādu dāvāja nejaušība. Viņš taču varēja ne tikai mainīt jau uzkrātos datus, bet pat pavērst sistēmu pret tās iniciatoriem: iegūt informāciju par visu, kas notiek šaurajā pasaulē, kurā viņš eksistē. Šīs atziņas ietekmē viņa pašsajūta mainījās vēlreiz, un nu jau viņš izjuta gandrīz vai tādu kā triumfu. Kaut kas neticams šī pāreja no paša bezspēcības atskārsmes uz fantāzijām par savu pārākumu!

Gorijs pievērsās ekrāniem, lai gūtu pārskatu par vietām, kas pa­kļautas novērošanai. Protams, pirmām kārtām viņu interesēja uz­raugāmās personas. Vispirms viņš noskaidroja, ka uzraugāmo skaitā ir tikai divi no augstākās vadības: Hāriss un, viņam par izbrīnu, vecais Edriss. Turpretim no viņa paša grupas novēroja astoņus. Vai no šīs izvēles varēja secināt, kurus Kāsims tur aizdomās vai vismaz kurus neuzskata par pilnīgi uzticamiem?

Gorijs sāka ar to, ka apstrādāja ierakstu, kas tika veikts viņa guļamkabīnē, un aizstāja pašreizējo tā daļu, kas rādīja tukšu telpu, ar pagājušās nakts fragmentu, kura viņš bija skatāms aizmidzis savā silē. Tad viņš pievērsās ekrānam, kurā Hāriss aizvien vēl sēdēja pie sava galda. Ari tur Gorijs ievietoja izgriezumu no senāka laika, kurš nevarēja radit nekādas aizdomas. Tagad viss bija sagatavots, un atlika tikai izmantot izdevību. Viņš atstāja kontroltelpu un, pagājis vēl kādu gabaliņu uz priekšu, sāka lūkoties apkārt pēc Hārisa mā­jokļa. Nu jau pulkstenis bija trīs naktī, un briesmas uzdurties kādam gaitenī šķita niecīgas.

Hārisa istabu izdevās atrast viegli. Gorijs vieglītēm pieklauvēja un gaidīja.

Kādu brīdi valdīja klusums, tad durvīs pavērās sprauga. Gorijs paspieda to platāk un garām Hārisam iespruka iekšā.

Man tev kas jāsaka, viņš klusi ierunājās. Tā lente, kuru mums vakar rādīja…

Pirmajā mirklī Hariss šķita apmulsis, bet tad atsaucās: Jā, tas ir labi, ka esi atnācis.

Vienlaikus viņš pameta ar roku, it kā norādot uz kādu neno­teiktu vietu pie griestiem, un neapraudamies runaja tālāk.

Mums visiem ir prieks, ka Gāberam tagad rasts cienīgs pēcte­cis. Līdz ar to nedrošības laiks…

Gorijs jau bija pamanījis mazo, pie griestiem piestiprināto ka­meru, kurai Hāriss gribēja pievērst viņa uzmanību. Viņš bramanīgi pārtrauca Hārisu.

Nekādu briesmu vairs nav, es izslēdzu novērošanu!

Hārisa sejā pavīdēja klajas bailes. Viņš paceltā balsī turpināja: Būs jau labi, mēs varam rit…

Gorijs paspēra soli tuvāk un aizsedza Hārisam muti ar plaukstu. Es izdarīju tā, lai novērošanas sistēma kādu laiciņu nedarbo­tos, neviens nevar mūs noklausīties, mēs esam drošībā!

Šķita, ka Hāriss pamazām saprot. Viņš bija atslīdzis savā krēslā un tagad lēnām atguvās no izbīļa. Viņš pamāja Gorijam, aicinā­dams to apsēsties uz gultas. Hāriss neizskatījās labi, bet varbūt vaina nebija tikai Gorija negaidītaja apciemojumā: Hārisa seja bija sasarkusi, acu plakstiņi uztūkuši, uz galda virsmas, pret kuru viņš smagi balstījās, stāvēja saulesbrilles un ziedes tūbiņa.

Beidzot viņš pacēla skatienu augšup.

- Ko tev vajag no manis?

- Tas ir svarīgi, Gorijs atbildēja. Tev tas ir jāzina: uzruna, kuru mēs klausījāmies, Gābera pēdējā griba ir tīrākais viltojums.

Hāriss pavērās Gorijā lielām acīm un pakratīja galvu.

Tas nav iespējams, es neko tādu negribu dzirdēt. Tev šeit nav ko meklēt. Ej projām.

- Vai tad tu nesaproti? Gābers gribēja tevi iecelt par savu pēc­teci, nevis Kāsimu. Kāds, visticamāk, jau pats Kāsims, ir apmainījis vārdu. Ieraksts ir viltots.

Pagāja krietns bridis, jo Gorija vārdu jēga laikam tik ātri nespēja aizsniegt Hārisa apziņu.

Nespēju noticēt, viņš nočukstēja.

Es varu to pierādīt, Gorijs piedāvāja.

Hārisa klusēšana atkal ieilga. Gorijs nenocietās.

Nu, ko tu darīsi? viņš noprasīja.

- Neko, — Hāriss atbildēja.

- Bet tā ir netaisnība!

Var jau būt, Hāriss atzina, bet tagad priekšgalā ir Kāsims. Kurš nu var izvērtēt, vai viņš tā rīkojies savtīgos nolūkos. Es pie­ļauju, ka viņš uzskata sevi par labāku komandieri, un tad viņam vajadzēja rīkoties tā, kā viņš nkojies.

Tu būtu labāks, Gorijs klusi iebilda.

Manāmi vīlies, viņš piecēlās.

- Tu ziņosi par mani?

Nē, Hāriss atbildēja. Galu galā tu rīkojies labu nodomu vadīts, ticēdams pareizajam un patiesajam… Un varbūt vēl kāda iemesla dēļ.

Kāds ir šis iemesls? Gorijs apjautājās.

Viņš manīja pārmaiņu Hārisa balsi, maigāku toni. Izpratni? Aizkustinājumu?

Tev mazliet vēl jāpaciešas, Hāriss ieteica. Diža diena pie­nāks, varbūt jau drīz. Kas zina, kurš no mums izdzīvos. Tādēļ tev jāzina: tu nāc no ģimenes, kuru ar manējo saistīja cieša draudzība. Tavs tēvs un citi piederīgie gāja bojā cīnu laikā, tu esi pēdējais savas ģimenes pārstāvis, un tāpēc es toreiz darīju visu, lai tevi glābtu. Es tevi atvedu šurp. Drošībā.

Kas toreiz notika? Kāpēc es neatceros?

Tu biji vēl bērns, bet piedzīvoji visdrausmīgāko. Uzbrukumu un bombardēšanas pārcieta tikai pavisam nedaudzi valdošo ģimeņu jaunieši. Viņi ir tie, kam vēlāk vajadzēs pārņemt vadību. Mēs nolē­mām izdeldēt no jūsu atmiņas visus šos notikumus. Jums jābūt brī­viem no katra sloga, lai varat pilnīgi koncentrēties uz savu sūtību.

Mūsu sūtība…

Tu to zini, Hariss uzsvērti atbildēja. Mums jāatgūst sava dzimtene, jāatbrīvo sava pilsēta. Tā ir mūsu dzimtene, mūsu senču pilsēta. Toreiz daudzi ticēja, ka pietiks ar drošsirdību un apņēmību, lai taisnība uzvarētu, un paļāvās uz Dievu. Tas bija Edriss, kurš jau laikus saprata, ka mūsu tautai nav izredžu. Ienaidnieks bija pārāks. Mums nebija gandrīz nekā, ko likt pretī viņu ieročiem. Un mūsu izmisīgā pretošanās tikai padarīja situāciju vēl ļaunāku. Pilsētu sabombardēja un tad galīgi sašķaidīja ar tankiem. Pilsētas aizstāvji… reti kurš paglabās. Bet Edriss mums ieskaidroja, ka drošsirdībai un apņēmībai ir jāaicina talkā gudrība un pacietība. Viņš paredzēja, kas notiks, un gatavojās tam savlaicīgi. Viņš padomāja par visu: krā­jumi, ieroči, kareivji un patvērums, par kuru neviens no palikuša­jiem pat nenojauš. Plāns bija skaidrs no paša sākuma. Mēs tikai šķietami esam aizbēguši. Mēs atgūsim to, kas mums pieder, un iznī­cināsim ienaidnieku, kad tas būs ieaijājis sevi drošībā.

Gorijs klausījās un brīnījās. Viņš gan zināja šo to par dižo plānu, ciktāl tas skāra cīņu, kurai jābeidzas ar uzvaru. Viņš pārzināja ielu kaujās noderīgo taktiku, zināja, kā ieņemt ēkas un kā aizstāvēt ieņemto teritoriju. Bet viņam nebija ne jausmas par to, kas noticis iepriekš, un viņš nezināja arī to, kam jānotiek vēlāk. Viņa atmiņas bija izdzēstas, un varbūt reizē ar tām bija nonāvētas ari kaut kādas citas zināšanas un gaidas? Viņš jutās satricināts, un tas bija ma­nāms.

Hāriss pienāca klāt un apskāva viņu ap pleciem.

Tagad tev jāiet, mums visiem ir jāpilda savs pienākums, ikvie­nam ir jādod sava artava kopīgās sūtības labad, lai tā būtu veik­smīga. Viss pārējais ir otršķirīgs.

Viņš pavadīja Goriju līdz durvīm un noraudzījās tam pakaļ vēl ilgi pēc tam, kad tas jau bija nozudis aiz tuvākā pagrieziena.

Nebija pagājušas vēl 24 stundas kopš testamenta izsludināšanas, bet pietika arī ar tām, lai padarītu Goriju par pilnīgi jaunu cilvēku. Turklāt viltojuma atklāšana bija tikai pirmais grūdiens. Izšķirošais bija turpmākie notikumi, un tieši tie bija noveduši līdz pārmaiņām, kuras viņš tagad ar izbrīnu sevī konstatēja. īsa saruna, dažas norā­des un atklāsmes ar to bija gana, lai laupītu pamatu viņa līdzšinē­jai eksistencei. Tomēr galvenais bija vārdos neizsacītais, secinājumi, kādus viņš izdarīja no atsevišķām starp citu izteiktām piezīmēm, varbūt arī zemapziņā nogrimušās atmiņas, kas tagad bija atmodi­nātas… Viņa nemainīgā vienveidībā veģetējošā pasaule bija guvusi pagātni un nākotni. Pagaidām viņam vēl vajadzēja apmierināties ar aptuveniem mājieniem, bet aiz tiem jau iezīmējās slēpta jēga, pēc kuras līdz šim neviens vēl nebija taujājis. No tā arī radās kaut neliela nojausma par ārpuse esošo, par pasauli, kurā ietilpa arī Hārisa minētā pilsēta, kuras liktenim vajadzēja būt cieši savītam kopā ar viņējo.

Vēl izšķirošāka Gorijam tomēr šķita mentālā pārvērtība, kas bija skārusi viņu pēdējās stundās. Pārmaiņa, kas viņu darīja tiklab bezpalīdzīgu, kā ari stipru. Bezpalīdzīgu, jo viņš piepeši izjuta mul­sinošas atbildības slogu. Vairs nebija iespējams nedomājot pakļau­ties sastingušam plānam, klausīt instrukcijām un šaubu brīžos pašam vilkt sevi saņemto pavēļu pavadā. Daudzas līdz šim gluži pašsaprotamas lietas tagad radīja jautājumus, un priekšā pavērās plašs visdažādāko alternatīvu mērķu un rīcības veidu spektrs. Bez­palīdzīgu, bet arī stipru. Tieši no tā ari izauga viņa jauniegūtais stip­rums: tagad Gorijs varēja iejaukties notikumu gaitā, iegrozīt norises tā, kā tas pašam šķiet pareizāk, vai arī piešķirt tām pilnīgi jaunu vir­zību. Vai tad to varēja nosaukt kā citādi, nevis par milzīgu spēka un varas pieplūdumu?

Gorija pārvērtība nebūtu pilnīga, ja viņš tagad nedomātu arī par cēloņiem. Viņa sarunā ar Hārisu tika skarts arī šis jautājums, neuzkrītoši, vienā vienīgā teikumā, bet tāpēc tas neizskanēja mazāk satriecoši. Tur bija runa par atmiņas izdzēšanu. Vai tad nebija tik­pat viegli atslēgt gribu, zinātkāri, līdzcietību, spēju uzņemties inicia­tīvu? Gorijs iedomājās ierindniekus, par kuriem līdz šim nekad ne­bija īpaši prātojis. Lai gan tie nāca no inkubatoriem, ari viņi taču bija cilvēki, un, ja tos, pēc visa spriežot, vēl vairāk, daudz vairāk nekā vidējā komandsastāva virsniekus raksturoja patstāvības trū­kums un absolūta paklausība, tad viņi acīmredzot bija tādi paši psi­hisko īpašību izveides upuri kā viņš pats.

Kareivju gadījumā tā droši vien bija ģenetiskā programmēšana, kas nozīmēja neatgriezenisku iznākumu. Ar viņu acīmredzot bija citādi, dažās stundās viņš kā nekā bija atbrīvojies. Varbūt aizsardzī­bas reakciju izraisīja blēdīgais testamenta viltojums? Varbūt tas bija jauno atziņu radītais šoks sarunas laikā ar Hārisu? Vai arī un, jau tverdams šo domu, viņš bija pārliecināts, ka ticis uz pareizām pē­dām, miega fazē viņam iebaro kaut kādus preparātus, kas iedar­bojas uz psihi? Tā tiešām varēja būt. Bija taču zināms, ka guļošā ķermenis uzsūc no barojošā siles šķīduma minerālvielas un vitamī­nus, un Gorijs bija pat dzirdējis, ka tīkamo nogurumu, kurš garantē dziļu miegu bez sapņiem, izraisa miega zāles. Nudien, viņš taču aiz­vien vēl sēdēja uz sava ķeblīša un šonakt nebija nācis saskarē ar silto, patīkami smaržojošo šķidrumu. No miegainības ne vēsts.

Nu Gorijs bija pārliecināts, ka viņa minējums ir pareizs: domu apvāršņa sašaurinātību, kuru viņš tikai tagad atskārta, tāpat kā dziļo miegu izraisa psihogēnas zāles. Atšķirībā no ierindniekiem viņu un viņa likteņbiedrus nevarēja manipulēt pastāvīgi citādi pēc atbrīvošanas viņu kopībā vairs nebūtu neviena brīvi domājoša un lemtspējīga vīra. Vecie taču nedzīvos mūžīgi.

Šīs izrīkošanās loģika bija satriecoša, bet lika Gorijam meklēt atbildi uz vēl vienu jautājumu: kā izvairīties no tādas ietekmēšanas? Viņš brīvprātīgi vairs negribeja atgriezties psihiskā mijkrēšļa stā­voklī, kurš tik ilgu laiku bija pilnīgi pašsaprotams, bet tagad šķita vienkārši neizturams. Vajadzēja rast izeju. Viņš nosēdēja uz sava ķeblīša līdz rīta jundai, un, lai an mugura smeldza, prāts palika možs un rosīgs.

Gorijam nebija viegli atkal iekļauties normālajā dienas ritma. Nolēmis šonakt vairs nekāpt silē, viņš gatavojās maksāt par to ar nogurumu vai nespēku tieši tas padarīja tik nepatīkamas biežās nakts mācības. Bet šorīt, pašam par apmierinājumu, viņš neko tādu nejuta.

Diena kā vienmēr sākās ar sporta nodarbībām, kurām galveno­kārt bija jāvairo spēks un izturība. Daudzi uzdevumi bija konstruēti tādējādi, ka to veikšanai vajadzēja arī drosmi: lēcieni tumšos bezdi­beņos, šķēršļu skrējieni ar aizsietam acīm, divcīņas ar automātiem, kas bija spēcīgāki un ātrāki par mācekļiem un nepavisam neļāva tiem vienmēr uzvarēt, bieži sagādājot arī zaudējumus un sāpes. Tādās reizēs vienmēr tika gaidīts, lai uzvarētais brīvprātīgi piepra­sītu revanša iespēju. Galu galā pamattēze bija viena: «Tikai tas, kurš zaudē pēdējo cīņu, ir sakauts.»

Turpmākās stundas bija veltītas teorētiskām nodarbībām, kas nozīmēja pilnīgu pakļautību mācību automātiem, kuru varā bija slavēt un sodīt. Uzslava izpaudās pluspunktos, par kuriem neviens gan neprata pateikt, kāds no tiem labums; sodīts tika tieši, iedarbo­joties uz mugurkaula smadzenēm ar elektrošoka metodi un pakāpe­niski paaugstinot spriegumu. To tiešām varēja atzīt par veiksmi, ka viņu rīcībā bija šie automāti, kas tobrīd, kad viņi devās trimdā, bija modernākie no visa tirgus piedāvājuma. Automātiskais zināšanu transfers reducēja apguves laiku līdz minimumam no tā, kas būtu vajadzīgs, lietojot vecmodīgāku mācību veidu. Tādējādi vairs atlika tikai panākt, lai atmiņā uzkrātās zinības būtu ik bridi aktualizēja­mas. Aktualizējamas atbilstoši noteiktiem problēmsituāciju risināša­nas uzdevumiem, kas, protams, visi kā viens tika formulēti kaut kādā saistībā ar gatavošanos X dienai.

Kāpinot sportisko rūdījumu, Gorijs bija spiests pilnīgi koncen­trēties uz vingrinājumiem, un tas viņam nāca tikai par labu, jo vis­maz uz laiku novirzīja domas sāņus. Programmētajās mācībās tas jau sekmējās sliktāk, un par savu nevērību viņš izpelnījās dažus ne­jaukus strāvas belzienus. Tad viņš tomēr sev aizrādīja, ka visas zinā­šanas ir guvis tikai no šiem briesmīgajiem automātiem un tādēļ ari tagad ir jāsadarbojas ar tiem tikpat vērīgi kā vienmēr. Viņš pats bieži brīnījās par to, cik daudz zina. Viņam bija solīdas zināšanas dabas zinātnēs un tehnikā, kuras papildināja lērums visādas infor­mācijas par vēsturi, etnoloģiju, literatūru un mākslu. Varbūt šīs zināšanas kādreiz vēl noderēs.

Tikai pusdienlaikā radās pirmā izdevība pārrunāt pagājušās nakts notikumus ar Bastanu. Gorijs sastapa viņu pie ēdienu transportlentes, un abi iekārtojās pie galdiņa ēdnīcas stun nedaudz no­stāk no pārējiem.

Kad Gorijs pabeidza savu stāstu, Bastans neviļus pameta acis apkārt, meklēdams mikrofonus un kameras.

- Šeit novērošanas nav, Gorijs viņu nomierināja. Es pār­baudīju.

- Es brīnos par Hārisu… ka viņš to uztver tik mierīgi, Bas­tans ierunājās.

Gorijs pamāja.

Es arī pabrīnījos. Bet gan jau viņš zinās, ko iesākt.

- Ko tad viņš vispār var iesākt? Un kāda tam būtu jēga?

- Tāda, ka tiktu pildīta Gābera pēdējā griba.

Gorijs neviļus pacēla balsi, bet, pamanījis pie blakus galdiņiem sēdošo jaunekļu skatienus, tūlīt to pieklusināja.

Tas tiesa, Bastans piekrita, bet tā ir viņa darīšana. Tu esi darījis visu, ko varēji, turklāt ar lielu risku sev pašam. Tāpēc es tagad tev ieteiktu likties mierā.

Gorijs sparīgi pakratīja galvu.

Kā tu vari tā runāt! Tu taču nedoma to nopietni. Zini, kur ir tā vaina? Tu esi sazāļots ar to barības šķīdumu, kas mūs padara vienaldzīgus un gurdenus. Es to noteikti vairs negribu pieļaut. Turpmāk pirms gulētiešanas iztukšošu sili. Tev ari vajadzētu darīt tāpat. Redzēsi, kā tu mainīsies. Tu varēsi brīvi domāt. Un tad tu atzīsi, ka man taisnība.

Bastans domīgi pavērās savā biedrā. Tad viņš ierunājās:

- Kāpēc man būtu tā jādara?

Vai tad nav skaidrs? Gorijs noprasīja. Tu tiksi vaļā no visas tās apslēptās iespaidošanas, varēsi brīvi domāt un rīkoties.

- Tas panākams ari citādi, Bastans runāja gausi, it kā kaut kas traucētu viņu izteikties. Ierīvē ādu ar taukainu krēmu, un tad tie līdzekļi nevarēs tevī iesūkties.

Tas bija pārsteidzošs atklājums: tātad Bastans jau agrāk bija to atskārtis un pat izgudrojis ērtāku un nemanāmāku veidu, kā izvairī­ties no nevēlamām ietekmēm.

- Kāpēc tu man līdz šim neko neesi teicis? Gorijs noprasīja.

Tad nu pajautāji! Bastans attrauca. Tavs pienākums taču

būtu mani nodot.

Sā atklājuma ietekmē Gorijs labprāt būtu parunājies ar draugu ilgāk, bet bija laiks iet, un viņš bija spiests atlikt šo vēlmi. Tūlīt vaja­dzēja sākties nākamajai stundai, kas bija veltīta psihiskās noturības stiprināšanai. Tur atkārtoti atskaņoja agrākās Gābera, Edrisa un Kāsima uzrunas, viņi klausījās pamattēzes un korī tās atkārtoja, kā ari dziedāja dziesmas, daudzinot savu gatavību un gribu uzvarēt.

Tas viss jau bija tik cieši iesēdies prātā, ka Gorijs varēja piedalī­ties mācību stundā, daudz nedomājot par tēmu. Atlika pietiekami daudz laika brīdi pa brīdim apsvērt jauno situāciju. Būtībā Bastana aplinkus izteiktais brīdinājums bija pareizs: agrak Gorijs mēmā pār­liecībā pildīja pienākumu, bet tagad viņš lika sev nokauties ar gluži citām problēmām. Tomēr nekas nespēja atturēt viņu no vēlmes vei­cināt taisnīgumu, vienalga, vai Bastans palīdz vai nepalīdz.

Tomēr viens jautājums joprojām palika atklāts: ko varētu darīt? Šo nedrošību galvenokārt noteica tas, ka viņš zināja krietni par maz, lai varētu pilnīgi novērtēt situāciju. Tātad vispirms vajadzēja turēt acis vaļā, lai iegūtu informāciju, kuru slēpa no viņa un pārē­jiem jaunās maiņas pārstāvjiem.

Vienu iespēju uzzināt kaut ko, kas citādi diezin vai kļūtu zināms, Gorijs jau bija atklājis: kontroltelpa. Ar tālrādes sistēmas starpnie­cību no turienes varēja ielūkoties visās telpās un noklausīties tur ru­nāto. Gorijs to atskārta, nejauši kļuvis par liecinieku divu augstākā ranga vadoņu sarunai. Tādēļ turpmākajās dienās viņš izmantoja brīvās stundas starp vakariņām un guļamlaiku, lai lavītos turp. Ticis iekšā, Gorijs jutās drošībā: ar vienu aci viņš varēja vērot ekrānu, kurš uzraudzīja gaiteņu sistēmas, un steidzīgi pamest kontroltelpu, tiklīdz tuvojās kāds, no kura vajadzēja sargāties. Riskantāk bija ieiet kontroltelpā, jo no ārpuses nevarēja zināt, vai tur kāds tobrīd jau atrodas. Tādēļ viņš iepriekš vēl kādu laiku pakavējās gaiteņa posmā pirms kontroltelpas, lai vismaz pārliecinātos, ka neviens tur nupat nav iegājis un arī nenāk ārā. Līdz šim vēl ne reizi tā nebija gadījies. Viņa izlūkgājienu guvums pagaidām gan nebija nekāds dižais.

Toties šovakar viņam veicās. Viņš pieslēdzās Kāsima dzīvokļa novērošanas kamerai tieši tobrīd, kad Kāsimam bija viesis. Ārsts Arefs. Abi vīri sēdēja pie galda un mielojās ar augļiem, kurus Gorijs pazina no mācību programmas, bet dzīvē ne reizi vēl nebija redzējis. Vai kaut kur te glabātos tikai vecajiem pieejams pārtikas krājums?

Sākumā saruna šķita pavisam nenozīmīga, bet tad Kāsims iemi­nējās:

- Viss taču iet, kā vajag.

Komanda veic savus pienākumus, ārsta balss skanēja neskaidri, jo tieši patlaban viņš koda apaļā, sarkandzelteni lāsainā auglī. Bet, ja man jāsaka godīgi, drusku ir bažas par Edrisu.

Kāsims saausījās.

Kas tad nu? Neraugoties uz visām kaitēm, viņa stāvoklis šķiet gluži apmierinošs.

Miesīgi jā, Arefs atbildēja. Bet?

Nu, viņš uzvedas dīvaini. Arefs paraustīja plecus, it kā nezi­nātu, ko sacīt.

Kā tas izpaužas? Viņš mainījis viedokli?

- To nu noteikti ne. Drīzāk otrādi: viņš pilnīgi aizmirstas savās cerībās un gaidās. Šķiet, ka viņš īsti vairs neatšķir sapņus no reali­tātes. Viņš iedomājas sevi par pravieti, kurš spēj ielūkoties nākotnē. Turklāt vēl turas pie tradīcijām, kas savu mūžu sen nodzīvojušas un mūsdienās ir gluži bezvērtīgas.

Viņš ir vecs un gribētu to vēl pieredzēt. Viņš dara visu, lai saīsinātu gaidīšanu. Visvairāk viņš vēlētos uzbrukt jau rit. Galu galā viņš taču to visu izdomāja kopā ar Gāberu. Kurš gan var viņam pārmest nepacietību! Kamēr viņš mūs netraucē…

Arefs pameta ar roku.

Nē, nē, traucēt viņš netraucē. Droši vien atkal sēž komand­punktā un nododas savām fantāzijām.

Saruna pievērsās citām tēmām, kas Goriju interesēja mazāk. Bet tas, ko viņš tikko kā dzirdēja par Edrisu, varēja noderēt. Galu galā Edriss bija cilvēks, kurš zināja šīs mazās kopienas vēsturi labāk par visiem… Varbūt ar zināmu veiklību no viņa izdotos kaut ko izvilkt? Tur tika pieminets komandpunkts. Gorijs jau agrāk bija dzirdējis par šo telpu, kurā drīkstēja ieiet tikai augstākā vadība. Tā bija cen­trāle, no kuras reiz tiks dots sākumsignāls un ievadīts uzbrukums. No turienes iedarbinās jau izvietotos spridzekļus un radioaktīvās bumbas, no turienes nāks norādījumi kara darbības laikā. Lai visu to varētu darīt mērķtiecīgi, vajadzēja taču būt iespējai no turienes pārredzēt visu kaujas lauku.

Gorijs kā dzelts pielēca kājās un izmetās gaitenī. Viņš zināja, kur ir šis komandpunkts, un nepagāja ne minūte, kad viņš jau bija klāt. Drošības svira bija pacelta kāds bija tur iekšā, un kurš tad vēl cits, ja ne Edriss? Vai viņš ir aizslēdzis durvis aiz sevis? Gorijs nevilcinā­jās un piesardzīgi, lai neizraisītu nevajadzīgu troksni, pagrieza riteņveida rokturi pa kreisi. Smagās metāla durvis tiešām pavērās, un Gorijs iegāja iekšā.

Edriss sēdēja ar muguru pret durvīm. Viņš bija dziļi ieslīdzis ratiņkrēslā, un viņa galva atradās vienā līmenī ar vairākus metrus garo plauktu, uz kura atradās dažādi trīsdimensiju monitori ar atbilstošām klaviatūrām un mikrofoniem. Bet augstāk, un tas bija visu pārējo nomācošs iespaids, visā pretējās sienas garumā stiepās panorāmas logs, aiz kura pavērās grandiozs skats. Tur pletās kos­moss: spožie zvaigžņu spieti, pasteļkrāsas miglāji, iegareni un spirāl­veidīgi, bet apakšmalā riņķveidā izliekta kontūra, kas apņēma ziliem un zaļiem krāsu plankumiem pārklātu lodi.

Pirmajā mirklī Gorijam šķita, ka Edriss nemana viņa klātbūtni, bet tad tas atskatījās nekādi gan neizrādot, vai pazinis ienācēju, un atkal pievērsās grandiozajai panorāmai.

Ir jauki, ka mani kāds apciemo, viņš ierunājās. Man prieks, ka jaunie ļaudis grib zināt, kas notiek. Es jau no sākta gala apšaubīju visus tos psiholoģiskos paņēmienus. Katram der zināt, kāds ir tas ienaidnieks, pret ko viņš cīnās. Katram ir jāapzinās, ko ienaidnieks ir mums nodarījis un ka tas pelnījis atriebību. Vai tad citādi var to ienīst?

Mēs esam kosmosā… Gorijs izstomīja.

Līdzīgus skatus viņš bija redzējis videolekcijās, bet izrādījās, ka tie nesniedz ne mazāko priekšstatu par to plašumu un bezgalību, kas šobrīd atklājās acīm.

Tagad redzes laukā parādījās sudraboti mirdzošs rats, kas lēnām griezās ap antenam apspraudītu asi. Viens no šiem antenu spieķiem stiepās taisni abu vērotāju virzienā, un viņiem tieši iepretim, viņpus asij stiprinājās viengabalains, metāliski vizošs, cilindrisks ķermenis.

Es izspēlēju to atkal un atkal, visos iespējamos variantos, Edriss paskaidroja. Mūs gaida vienreizēja cīņa, tā ir cīņa starp labo un ļauno, kas jāizcīna vienmēr no jauna, visos laikos un visās vietās: tā varētu risināties tiklab uz Zemes, kā kosmosā. Neviens nezina, kur notiks pēdējā kauja un kāds būs tās iznākums.

Vecais vīrs pievērsās vadības pultij, viņa izkaltušie pirksti sakus­tējās virs svirām un taustiņiem, un attēls atkal pārbīdījās, tagad to pilnīgi aizņēma Zeme, apaļa bumba, un nu tā tuvojās, ārējās kontū­ras izzuda ārpus ekrāna robežām, zaļais un zilais nošķīrās viens no otra, līdz beidzot palika tikai zaļganu toņu maisījums, no kura tik spēji izauga smilšbrūns klajums, ka gluži vai šķita: tas traucas pretī, un viņi tūlīt tajā ietrieksies… Tad tomēr ātrums saruka, kritiena sajūta atkāpās, redzamo detaļu skaits strauji pieauga, un beidzot skatienam atklājās pilsēta, celtnes, ielas, laukumi, apstādījumi… Dīvainā kārtā tas viss šķita nedzīvs, sastindzis.

Tas ir mūsu mērķis? Gorijs iejautājās. Sī ir tā pilsēta?

Edriss atslīga savā krēslā. Līdz šim viņš nebija izrādījis ne ma­zāko vārguma pazīmi, bet nu viņa gribasspēks bija galā. Viņš mēģi­nāja ierunāties, aprāvās, dziļi ievilka elpu un sāka no jauna, šoreiz klusi un monotoni:

- Kad līdz tam nonāks, šo vietu ieņems kāds cits. Viņš labāk tiks galā ar uzdevumu, nekā to varētu es. Bet es būšu līdzās, kad pie­pildīsies tas, ko esmu paredzējis, izplānojis un sagatavojis. Un ma­nas izredzes to piedzīvot pieaug no dienas uz dienu, jo atmaksas stunda ir tuvu. Līdz tai es izturēšu. Es došu zīmi sākt, turpmākais būs jūsu rokās, un likteņa gaita kļūs neapturama.

Uz mirkli iestājās klusums. Edriss šķita par vārgu, lai vēl ko teiktu, bet Gorijs bija pārāk saviļņots.

Tad Edriss ar tik tikko manāmu rokas kustību uzsita pa sava ratiņkrēsla atzveltni un nočukstēja:

— Ved mani atpakaļ.