Kiberpilsēta Dienvidi

Herberts V. Franke

Kiberpilsēta Dienvidi

Herberts V. Franke

KIBERPILSĒTA DIENVIDI

PILSĒTA IR NOLĀDĒTA, teica vecais. Neskaitāmas reizes la iekarota, sagrauta, pamesta, atkal uzcelta, dibināta no jauna, apdzī­vota un atkal sagrauta. Tas atkārtojas ik pēc septiņpadsmit gadiem, tā sacīts rakstos tāds ir pilsētas liktenis, tāda ir pilsētas vēsturē, tās pagātne un nākotne. Un tie, kas dzīvo šajā pilsēta, ir tikai figūras spele, vai viņi paši to apjauš vai neapjauš.

Viņi gulēja karstajās smiltis kāpas virsotne un lūkojas pāri tās malai. Abi valkāja baltu, vaļīgu aitvilnas apģērbu tādu pašu, kādu valkāja viņu senči daudzu paaudžu garumā. Viens bija vecs un gudrs, otrs jauns un ziņkārīgs. Virs viņu galvām pletās spiedīgs saules zvīlu ms, un ja u dažus soļus aiz viņiem sakas bālganas miglas jūra, no kuras aizsega tie bija uzdrīkstējušies izlīst.

- Kas ir tie ļaudis, kas tagad dzīvo pilsētā? jaunais jautā­ja. No kurienes viņi ir atnākuši? Ko viņi tur dara?

- Tu pārak daudz jauta, sacīja vecais, bet viņa smaids lieci­nāju, ka zēna ziņkāre ir viņam saprotama. Tie ir svešinieki, viņi ir atnākuši no tālienes. Šie svešinieki iekaroja pilsētu: neticīgie, kam šeit nav ko meklēt. Kopš tā laika pilsētā ierodas cilvēki no visas pasaules. Dievs vien zina, ko viņi tur grib un kādas ir viņu darī­šanas.

Zēns pavirzījās vēl mazliet uz priekšu, lai varētu labāk redzei, bet vecais ar rokas mājienu lika viņam nezaudēt piesardzību.

- Sipilsēta izskatos pavisam citāda neka tās citas, par kuram tu stāsti, zēns iebilda. Vai redzi tos torņus, kas sniedzas līdz debesim? Redzi gaismu, kas plīvo tai pari? Tā ir gaišaka par dienu. Un šis dīvainais troksnis…

Viņš pacēla plaukstu pie auss, un tiešam, tur varēja saklausīt skaņu lēverus, ko šurp atdzina vējš tas bija balsis, dziedošana vai kliedzieni? Bungas vai veseru dārdoņa? Kaujas troksnis un ieroču šķindu?

- Tas viss ir pārejošs, vecais pavēstīja. Tas pastavēs īsu laiku. Paris gadu. Drīz atkal tai jāklust sagrautai, šai pilsētai. Paš­laik to ieņem nelgas. Tie dzīvo pārpilnība, šķiež savus krājumus, iznieko ūdeni. Tā ir gaisīga dzīvošana. liet viņi ir nolemti bojāejai. Viņi paši sevi iznīcinās.

Zēns tomēr nelikās miera.

- Bet pilsēta taču pastāv jau ilgāk nekā .septiņpads m it gadus!

Vecais pavērās viņa un maigi uzsmaidīja.

- Ielāgo labi, mans dēls. Pravietojumus nevajag uztvert bur­tiski. Bet agri vai veļu tie piepildās.