Genesis Stāsts par Ādamu

PEDEJA STUNDA

Anaksai nācās gaidīt vēl divdesmit minūtes. Kad viņa atgriezās, zāle bija aptumšota kā pirms hologrammas demonstrēšanas, tomēr laikam kļūdas dēļ, jo visas Anaksas sagatavotās hologrammas eksaminatori jau bija redzējuši.

Eksaminators:

- Anaksimandera, mēs tevi lūdzām padomāt par to, kāpēc tu gribi iestāties Akadēmijā. Vai tu varēsi atbildēt?

Anaksimandera:

- Jā. Un lai to pilnībā izprastu…

Paceldams roku, eksaminators viņu pārtrauca.

Eksaminators:

- Pagaidām vēl nevajag, Anaksimandera. Vispirms mums jāgūst skaidrība par dažiem citiem jautājumiem.

Anaksa lūkojās uz trim pārbaudītājiem, prātodama, kāpēc zālē ir tik tumšs.

Anaksimandera:

- Šķiet, ka es nesaprotu.

Eksaminators:

- Tu vēl neesi pabeigusi stāstu par Ādamu.

Anaksimandera:

- Vai jūs vēlaties, lai es izskaidroju savu viedokli par Galējo dilemmu? Jūs zināt, ka es šai epizodei neesmu saga­tavojusi hologrammu, tomēr esmu gatava diskusijai par attiecīgajiem notikumiem un to sekām.

Eksaminators:

- Cik ilgs laiks pagāja starp ainu, kuru tu biji sagatavo­jusi, un Galējo dilemmu?

Anaksimandera:

- Trīs mēneši un viena diena.

Eksaminators:

- Un tev nav nekā, ko piedāvāt šī perioda notikumu ilus­trēšanai?

Anaksimandera:

- Vienīgi pieņēmumi. Ir labi zināms, ka visi tālaika video un audio ieraksti, kuri droši vien eksistēja, tagad ir pazu­duši.

Eksaminators:

- Vai tev nešķiet dīvaini, ka nav atrasta pat niecīgākā liecība un nav zināma neviena detaļa?

Anaksimandera:

- Šādu balto plankumu mūsu stāstā ir diezgan daudz, it īpaši tajā periodā, kas risinājās līdz Lielajam karam. Dau­dzi vēsturnieki uzskata, ka daļa Republikas vadītāju tīšām parūpējās, lai šie ieraksti nekad nenonāktu mūsu rokās. Kad gala iznākums kļuva skaidrs, noteikti radās pastiprināta vēlēšanās izdzēst daudzus svarīgus failus.

Eksaminators:

- Tu atbalsti šādu pieņēmumu? Anaksimandera:

- Es nekad neesmu apsvērusi citādu iespēju.

Eksaminators:

- Kāpēc ne?

Anaksimandera:

- Acīmredzot mani ietekmējis manu priekšgājēju vie­doklis.

Eksaminators:

- Vai tu justos pārsteigta, ja uzzinātu, ka, iespaidodamās no citiem, esi pieļāvusi kļūdu?

Anaksa pārlaida skatienu eksaminatoru trijotnei. Pus­tumšajā zālē viņu sejas vaibsti izskatījās sastinguši un draudīgi. "Ir iespējams zināt arī nesaprotot," kādā tikša­nās reizē bija sacījis Perikls. "Zināšana iesākas ar izjūtu. Bet izpratnes iegūšana ir tāds kā rakšanas process, attīrot taku no jūtu slāņa līdz dienas gaismas skaidrībai." Šobrīd notika tieši tas, par ko toreiz runāja Perikls. Anaksa sajuta kādu pārvērtību. Kaut kur ārpus viņas redzesloka pār viņas nākotni savilkās tumši mākoņi. Anaksas augumam pār­skrēja muļķīgi baiļu šermuļi. Vai Anaksa to tikai iztēlojās, vai viņai patiešām draudēja briesmas?

Anaksimandera:

- Es nebūtu pārsteigta. Pārsteigums ir noslēgta prāta redzamā daļa.

Eksaminators piekrītoši pamāja, bet viņa seja joprojām palika nopietna. Tagad Anaksa visur saskatīja brīdinošas zīmes. Tomēr viņa sevi piespieda koncentrēties uz jautā­jumu.

Eksaminators:

- Ieraksti nav pazuduši. Tie vienkārši nekad nav nonā­kuši atklātībā.

Anaksai iepletās mute. Vai tā tiešām varēja būt patie­sība? Tika uzskatīts, ka visi ieraksti ir brīvi pieejami. Tā bija viena no galvenajām dogmām: sabiedrība, kas baidās no zināšanām, ir sabiedrība, kas baidās pati no sevis. Tas, par ko viņi runāja, nebija kāds specifisks sīkums, par kuru var interesēties vienīgi neliela, atbilstoši orientēta vēstur­nieku grupa. Tāpēc eksaminatoru apgalvojums bija tik šokējošs un bīstams, ka Anaksa kaut ko tādu nekad nebūtu spējusi iedomāties. Šajā situācijā šķita pašsaprotami pajau­tāt: "Kāpēc jūs šos ierakstus slēpjat?", tomēr pāri Anaksas lūpām izlauzās daudz neatliekamāks jautājums.

Anaksimandera:

- Kāpēc jūs man to stāstāt?

Eksaminators:

- Tas, ko mēs tev tagad parādīsim, tiek demonstrēts vie­nīgi tiem, kas vēlas nokārtot Akadēmijas eksāmenu. Mēs tevi nevaram novērtēt, ja nezinām, kā tu uztversi to, kas patiesībā notika.

Un ja nu es šo pārbaudi neizturēšu? - Anaksai gribējās pavaicāt. Kā viņi varēs mani droši atbrīvot, apzinoties, ko es esmu noskaidrojusi? Atbilde šķita tik skaidra, it kā sau­les gaisma pēkšņi būtu apdzisusi un atklājusi drēgni sma­cīgo patiesību. Zālē kļuva aizvien tumšāks. Anaksu sagrāba bailes. Fascinēta un šausmu pārņemta, viņa pagriezās pret hologrammu. Beidzot viņa saprata, cik augstas patiesībā ir likmes.

Kamēr tēli noskaidrojās, skanēja smiekli: Artis un Ādams kopā smējās par kādu joku. Viņi sēdēja katrs savā pusē ne­lielam galdiņam. Ādams ēda. Arta druknais ķermenis bija ieģērbts spilgti sarkanā tērpā, kas sniedzās līdz zemei, ap­slēpjot biedra skatienam mehāniskās detaļas. Ādams izska­tījās vecāks, viņa sejas vaibsti - skarbāki, jo tos vairs nepa­darīja maigākus Anaksas interpretējošā roka. Gan Ādams, gan robots rokās turēja spēļu kārtis. Viņi bija nonākuši līdz spēles vidum.

Eksaminators:

- Šī saruna notiek desmit dienas pirms Galējās dilem­mas.

Nometis uz galda kārti, Ādams priecīgi iesaucās un pa­cēla rokas augstu pāri galvai. Tad, norādīdams uz Arti, viņš pielieca vienu pirkstu.

- Cilvēkam trīs uzvaras, robotam - tikai divas. Ko tas tev izsaka? Nu, ko teiksi?

- Tas man atklāj, - Artis nepakustēdamies atteica, - ka tu pārāk ātri izdari secinājumus. - To pateicis, Artis trium­fējoši atsedza visas trīs kārtis, kuras bija turējis rokā. - Tev bija melnās.

Ādams neizpratnē skatījās uz savu roku.

- Tu blēdies, - viņš tad paziņoja.

- Pierādi, - robots smaidīdams atbildēja.

- Mēs abi to zinām, - Ādams noteica. - Kas tur ko pie­rādīt?

- Bez pierādījumiem mēs neko nevaram zināt. Cik reižu man tev tas vēl būs jāatkārto?

Atskanēja tāds troksnis, it kā būtu radies traucējums radiopārraidē. Ādama seja kļuva nopietna. Viņš cieši palū­kojās uz Arti un pēc tam pārlaida skatienu telpai.

- Vai tu to izdarīji? - viņš tad čukstus vaicāja.

Artis piekrītoši pamāja ar galvu.

- Tu esi pārliecināts? - Ādams tomēr vēl pārjautāja, acīmredzami pēkšņi sanervozējies.

- Kāpēc lai es melotu?

- Es varu iztēloties tūkstošiem iemeslu.

- Labi, bet tagad pasaki, kāpēc tu mani lūdzi to izda­rīt, - sacīja Artis. - Tu apsolīji paskaidrot.

Ādams pamāja Artim, lai viņš pavirzās tuvāk. Artis pie­liecās. Tad vīrietis bez jebkāda brīdinājuma viņam iesita, metās apkārt galdam un ar abām rokām sagrāba robota kaklu. Kamēr Ādams Arti kratīja tā, ka robota galva lēkāja uz priekšu un atpakaļ, Artis tikai pasīvi sēdēja. Ādams kļuva aizvien vardarbīgāks. Robota sarkanmatainā galva spēcīgi zvalstījās tievā kakla galā, līdz beidzot dīvaini lēni noripoja uz grīdas. Pievērsis skatienu durvīm, Ādams atlēca no Arta. Nekas nenotika.

Tad Arta ķermenis zem kuplā tērpa gausi sakustējās, liekot audumam saviļņoties. Pēc norautās galvas pasnie­dzās divas metāliski spīdīgas rokas. Tās uzmanīgi uzlika un iegrozīja galvu atpakaļ vietā. Kaut kas noklikšķēja, un Arta acis atkal spoži iemirdzējās. Galva turējās šķībi vai nu tāpēc, ka robots par Ādamu zobojās, vai varbūt tomēr tā vēl bija jāsakārto.

- Kā tu redzi, - Artis pavisam mierīgi sacīja, - mans modelis ir uzlabots. Tagad pielikt atpakaļ kādu norautu ķermeņa daļu es varu pavisam vienkārši. Tā bija pārbaude, vai ne?

Ādams pamāja ar galvu.

- Muļķīga pārbaude, - noteica Artis. - Tu vienkārši gri­bēji redzēt, vai tūlīt pie mums iekšā iebrāzīsies sargi, lai man palīdzētu. Tu gribēji pārliecināties, vai man var ticēt un vai mūs novēro. Starp citu, nav izslēgts, ka viņi tomēr mūs novēro, tomēr nolēma nenākt man palīgā. Varbūt tevi cenšas maldināt un tādā veidā atklāt tavu noslēpumu.

- Kāpēc viņiem būtu jādomā, ka man ir kāds noslē­pums? - jautāja Ādams.

- Bet kāpēc tad tu man lūdzi sabojāt novērošanas sis­tēmu?

- Kā viņi varēja uzzināt, ka es tev to lūdzu? - Ādama acis samiedzās.

- Es varēju viņiem to izstāstīt, - atteica Artis. Ņemot vērā, ka viņš pavisam nesen bija palicis bez galvas, robots izskatījās pārsteidzoši mierīgs.

- Tu izstāstīji? ,

- Nē, neizstāstīju. Tomēr šajā ziņā tev atliek vienīgi ticēt maniem vārdiem. Nokratot man no kakla galvu, tu nekādu jaunu informāciju neieguvi.

- Varbūt es to izdarīju joka pēc.

- Vai tu man izstāstīsi savu noslēpumu?

- Es esmu pārdomājis, - noteica Ādams. - Tas būtu pārāk riskanti.

- Būt dzīvam vienmēr ir riskanti, - Artis piebilda. - Lai ko arī tu izlemtu, dari to ātri. Es viņu datoros esmu apmai­nījis attēlu, tāpēc tev nav vairāk kā trīsdesmit minūšu laika.

Ādams vērīgi palūkojās uz Arti.

- Labi. Es tev uzticēšos. Tomēr man ir viens lūgums - lai ari ko es tev tagad pateikšu, nevienam to nestāsti. Vai varam tā sarunāt?

- Es nespēju iedomāties, ka tu man varētu pateikt kaut ko tādu, ko es būtu spiests izstāstīt.

- Tu nekad neatbildi tieši.

- Tas ir tāpēc, ka es esmu mašīna. Pie mums jāpierod. Tavs laiks aizrit. Es ceru, ka tas, ko tu man teiksi, nebūs nekas pārāk sarežģīts.

- Ideja ir vienkārša.

- Tas ir vislipīgākais paveids.

- Bet es gribu, lai tu apsoli, ka tas neaizies nekur tālāk, - Ādams uzstāja.

- Kāds tev būs labums no mana solījuma? - Artis smai­dīja.

- Dzīve man ir iemācījusi, ka tas, ko citi tev negrib dot, parasti izrādās visvērtīgākais.

- Ari tad, ja šie citi ir mašīnas? Vai tad mans goda­vārds nav tikai tāda pati skaņa, kādu tu dzirdi, iesperot pa sienu?

- Šo tēmu mēs jau esam izsmēluši.

- Tā nekad nebūs pilnībā izsmelta.

- Dod man godavārdu!

- Pasaki, ka mans godavārds tev nav tikai skaņa, - Artis neatlaidās.

Spriegums pieauga. Anaksai šķita, ka hologramma ir it kā nostiepta ar spēku.

- Tu zini, ka tā ir, - sacīja Ādams.

- Es gribu, lai tu to man pasaki.

- Labi. Tas man ir vairāk nekā tikai skaņa.

- Un kas tad tas ir? - Artis uzstāja.

Ādams mirkli vilcinājās.

- Tā ir doma. - To pateicis, viņš saguma, it kā no viņa būtu aizplūdis dzīvības spēks. - Tavs godavārds ir tava doma.

- Tad es tev dodu savu godavārdu, - Artis noteica. Anaksa bija pārliecināta, ka viņa acis no apmierinājuma iespīdas. - Un tagad pastāsti, kas tev ir padomā!

Ādams pameta skatienu visapkārt kamerai. Viņš šķita nervozs un nepārliecināts. Viņa acis šaudījās. Runādams viņš uzmanīgi vēroja apkārtni, pārbaudīdams durvis, novē­rošanas kameras un griestus.

- Vai tev kādreiz ir ienākusi prātā doma, kāda tev varētu būt dzīve ārpusē?

- Man par to nevajag domāt, - atteica Artis. - Es to zinu. Tu laikam esi aizmirsis, ka es, pirms pārcēlos pie tevis, dzī­voju pie Viljama.

- No visiem nošķirts.

- Tas bija noslēpums.

- Un tad tevi ievietoja šeit, - sacīja Ādams.

-Jā.

- Tu esi cietumnieks - tāpat kā es.

- Nē, tur ir atšķirība, - Artis iebilda.

- Un kāda tad ir atšķirība?

- Man nav iemesla vēlēties tikt projām.

- Iespējams, es tev došu iemeslu.

- Šaubos, vai tu to vari.

Varēja redzēt, ka šaubījās arī Ādams. Par to liecināja viņa vilcināšanās.

- Tu teici, ka esi tikpat saprātīgs kā es, - Ādams beidzot sacīja.

- Jā, es tā teicu.

- Bet tu zini, ka man ir grūti tev noticēt.

- Tā ir. Un es zinu, kāpēc tev ir grūti man noticēt.

- Es iedomājos, - Ādams ierosināja, - ka ir veids, kā tu mani varētu pārliecināt.

- Un kāds tas būtu? - painteresējās Artis.

- Zinu, ka lūdzu tevi par to vairs nerunāt, bet tikai tāpēc, ka gribēju visu kārtīgi apsvērt. Lai nonāktu pie slēdziena. - Runādams Ādams soļoja turp un atpakaļ, it kā lasītu runu - mierīgu, privātu runu.

Artis ziņkārīgi nolūkojās uz Ādamu.

- Es nezinu, ko tas nozīmē - būt saprātīgam. Tu esi sašķobījis manu agrāko, stingro pārliecību. Tagad, kad tu esi mans vienīgais biedrs, man gribas tevi uztvert tā, it kā tu būtu tikpat saprātīgs kā es, bet varbūt tas nav nekas cits kā sava veida cietumnieka trakums. Varbūt, ja tevis te nebūtu, es tagad jau draudzētos ar krēslu. Varbūt man gribētos ar to sarunāties, un, kas zina, iespējams, es pat pamanītos sevi pārliecināt, ka krēsls man atbild.

Tomēr pat šajā ieslodzījumā, kur mans vienīgais sarunu biedrs ir robots, es brīžiem visu redzu ļoti skaidri. Tomēr par saprātīgumu man, vienalga, vairs negribas diskutēt. Es vēlos runāt par atšķirību. Visi cilvēki, kurus es pazīstu, redz atšķirību starp cilvēku un dzīvnieku, tomēr neviens nevar šo atšķirību nedz nosaukt vārdā, nedz izmērīt. Dažiem šī atšķirība šķiet tik niecīga, ka viņi neēd nekādus gaļas produktus. Šiem cilvēkiem daudz svarīgāka liekas līdzība. Tāpat ir ar tiem, kas šeit ierodas no ārpuses. Es tiku apmā­cīts šos cilvēkus nogalināt, tiklīdz tie parādījās redzeslokā. Mums lika viņus nonāvēt ne tāpēc, ka mēs viņus neuzska­tītu par tādiem pašiem vai vismaz gandrīz tādiem pašiem kā mēs; mēs paši sev bijām definējuši atšķirību, kuras dēļ nogalināt.

Kad es ielūkojos tās meitenes acis, pat no attāluma es tajās saskatīju kaut ko tādu, ko nekad neesmu redzējis tavējās. Sākumā, kad mēs strīdējāmies, es nevarēju atrast piemērotu apzīmējumu. Es savā domāšanā biju neveikls, un tu manas atbildes viegli pavērsi pret mani pašu. Tu liki man apšaubīt savu paša prātu. Tas bija gudrs triks, es to nenoliedzu, tomēr tikai triks un nekas vairāk. Kopš pēdējās reizes, kad mēs par šo tēmu runājām, es bieži klusībā esmu to apcerējis un tagad beidzot zinu, kāda ir atšķirība starp mums.

Anaksa Arta acīs ieraudzīja tādu izteiksmi, kādu nekad nebūtu varējusi iztēloties. Viņa skatiens pauda apjukumu un ievainojamību. Artis neko nesacīja, tikai pamāja, lai Ādams turpina.

-Tiesā man jautāja, kāpēc es to izdarīju. Kāpēc es riskēju ar visas sabiedrības drošību un upurēju sava kolēģa dzī­vību, lai izglābtu svešinieci? Es atbildēju, ka man tas šķita pareizi. Tomēr tur bija kaut kas vairāk. Kad toreiz palūkojos uz okeānu un pamanīju laiviņu ar meiteni, es ieraudzīju kaut ko vairāk par bezpalīdzību. Ja tā būtu tikai bezpalī­dzība, es varbūt viņu būtu nogalinājis. Es jau agrāk biju nogalinājis citas bezpalīdzīgas būtnes. Bet meitenes ska­tienā es ieraudzīju stāstu par viņas ceļojumu un kaut kad sen radušos apņēmību stāties pretī lielām un acīmredza­mām briesmām. Es redzēju viņas mērķi dzīvot labāk, pat ja tāpēc nācās labprātīgi riskēt ar visu. Tā noteikti bija dīvaina sajūta - vienai pašai doties pāri nepazīstamam okeānam. Lai nokļūtu šeit, lai nezaudētu dūšu, viņa meloja pati sev. Ieskatījies šīs meitenes acīs, es ieraudzīju pats sevi. Pieņem­tus lēmumus, nepiepildītu godkāri, tomēr vēl daudz kam citam man trūka apzīmējuma. Es redzēju nolūku un izvēli. Neko no tā visa es nespēju saskatīt, kad lūkojos uz tevi.

Artis ļāva klusumam ieilgt, it kā gaidītu turpinājumu, bet Ādams neko vairs neteica.

- Skaisti vārdi, - Artis beidzot noteica, tomēr viņa balss tagad skanēja citādi. Anaksa to uztvēra ne tik daudz ar dzirdi, kā ar intuīciju. Kaut kā pietrūka. Kāda maza, gan­drīz nemanāma pārmaiņa Anaksai pirmo reizi lika apjaust, ka Artis blefo. - Tomēr es baidos, ka tu ieraudzīji tikai to, ko pats gribēji redzēt. Tu nevari zināt, vai meiteni kāds nepie­spieda iekāpt laivā ar varu. Tu nezini, vai viņa īstenībā bez­cerīgi nedreifēja pa okeānu bez mērķa un virziena. Tu tāpat arī nezini, kas mani mudina sacīt un darīt to, ko es daru. Es esmu līdzīgs dzīvniekiem, kurus jūs slepkavojat savam uzturam, kuri ir tik dzīvi, cik tu to vēlies. Tāda bija arī tā meitene. Tā ir īstā patiesība.

- Un kas tad tevi vada? - Ādams noprasīja, no jauna dedzīgi pagriezdamies pret Arti, it kā arī viņš būtu Artī pamanījis vājuma pazīmes.

- Es arī varu izstāstīt tev kādu stāstu, ja tikai tu vēlies dzirdēt, - atbildēja Artis. - Atbilstoši tam, vai tas tev liksies piemēroti, tu man noticēsi vai nenoticēsi. Bet kāds labums no tādiem stāstiem?

- Nevajag. - Ādams papurināja galvu. - Es neko negribu dzirdēt.

Anaksa zaglīgi palūkojās uz eksaminatoriem, bet viņi hologrammu ignorēja. Eksaminatori skatījās uz Anaksu. Ādama sejā viņa redzēja nu jau pavisam citas emocijas. Anaksa juta, ka viņā kaut kas pamostas. Tas bija jaunas izjū­tas - asas, spēcīgas, bīstamas. Anaksa ar prātu apzinājās, ka ir muļķīgi tādā veidā uztvert jau pirms daudziem gadiem miruša cilvēka iluzoro attēlu. Un tomēr viņa nojauta, ka tuvojas kaut kas nenovēršams. Kaut kādā neizprotamā veidā Ādama liktenis bija arī Anaksas liktenis. Tas, ka viņa savai eksāmena tēmai izvēlējās tieši stāstu par Ādamu, nebija nejaušība.

- Tas nav vienkārši stāsts, - Ādams sacīja, tik tikko pave­rot lūpas. Viņš izspieda vārdus caur sakostiem zobiem, pie­spiezdams tiem izskanēt. - Tieši te ari izpaužas atšķirība starp tevi un mani. Tāpēc es tev nekad nespēšu ticēt.

Tu zini, par ko es domāju katru ritu, kad pamostos? Es domāju, ka man jātiek ārā no šejienes. Katru brīvu brīdi, kad mani netraucē tava trokšņošana un viņu eksperimenti, es jautāju sev, kā lai es to izdaru. Kā lai es kaut ko izmainu? Kā lai tieku projām no šīm sienām?

Man par to nevajadzētu domāt. Es pats sevi tikai vēl vai­rāk spīdzinu. Varbūt būtu labāk, ja es samierinātos. Teiktu paldies par to, ka vispār vēl esmu dzīvs. Varbūt es varu atcerēties meditācijas paņēmienus, kurus mācījos, kad biju jaunāks. Varbūt es varu pierast pie šiem apstākļiem un pār­liecināt sevi, ka man pietiek ar šīs mazās kameras nomā­cošo tukšumu, vientulību un paša bezjēdzīgo eksistenci. Ka te ir viss, kas man vajadzīgs. Bet es to nespēju. Manī dzīvo atmiņas par kopīgiem smiekliem un pusaizmirstu mīles­tību. Katrs mans sirdspuksts ir vēl viens brīdis, vēl viena dārgā sekunde, kas izrit no manas dzīves, kuru es tā ilgojos izbaudīt.

Mēs esam atšķirīgi, tomēr es vairs negribu to izskaid­rot ar saprāta esamību vai tā trūkumu. Puse no cilvēkiem, kurus esmu savā dzīvē saticis, nav saprātīgāki par tevi. Bet es nevēlos ari savu atrašanos šeit dēvēt par brīvu gribu, jo ne jau es to izvēlējos. Es nevaru ignorēt sajūtu, ka dzīve lēni aizplūst no manis, it kā es noasiņotu. Es nevaru igno­rēt faktu, ka manai dzīvei ir jēga tikai tad, kad es ieraugu smaidu vai sajūtu savā rokā cita cilvēka roku. To es uzskatu par mūsu abu atšķirību. Un šajā atšķirībā tev pieder daudz mazāk nekā man. Jā, tu esi gudrāks un atjautīgāks par mani, un tu, protams, spēsi izskaidrot visu, ko es tev tagad saku, tomēr tas neko nemaina. Tu esi kas mazāk par mani.

Pārstājis soļot uz priekšu un atpakaļ, Ādams pagriezās pret zemāko būtni. Saspīlētā gaisotne vilka viņus vienu pie otra. Artim lēni tuvojoties, viņa galva atliecās atpakaļ.

- Tu kļūdies, - robots sacīja, acs kaktiņā sariešoties asa­rai. - Es arī ilgojos būt brīvs.

Ādams pašūpoja galvu.

- Es tev neticu.

- Tad kāpēc tu gribēji, lai es apmānu novērošanu?

- Es cerēju, ka tu to varbūt arī izdarīsi, - noteica Ādams. - Bet tagad es tam vairs nespēju ticēt.

- Laika ir palicis pavisam maz, - Artis piezīmēja. - Tāpēc būtu labāk, ja tu aizmirstu par savu neticību.

- Tev ir kāds plāns? - Ādams jautāja.

- Protams, ir. - Artis atļāvās viegli pasmaidīt. - Es taču esmu gudrāks par tevi, atceries?

-Ja tev ir plāns, - sacīja Ādams, - kāpēc tu to man pasaki tikai tagad?

- Es gribēju noskaidrot, vai mēs abi piedalāmies. Man bija nepieciešams uzzināt, ka varu tev uzticēties.

Brīdi apsvēris Arta sacīto, Ādams pamāja ar galvu. Viņa acīs iedzirkstljās cerība.

- Tu vari man uzticēties. Kāds ir tavs plāns?

Hologramma sastinga, un iedegās gaisma, liekot abiem tēliem kļūt caurspīdīgiem. Sajūta atgādināja pamošanos no sapņa. Anaksa pagriezās pret eksaminatoriem. Viņas domas pinās. Viņa jutās apžilbuši un iesprostota pavisam citā laikā. Tomēr pasaule nebija apstājusies. Kāds runāja. Viņa piespieda sevi koncentrēties.

Eksaminators:

- Tu izskaties šokēta, Anaksimandera. Kā nupat redzē­tais ir mainījis tavu interpretāciju?

Ar ko lai viņa sāk? Hologramma nebija mainījusi viņas izskaidrojumu; tā mainīja jebkuru izskaidrojumu. Gan oficiālo versiju, gan revizionistu minējumus. Un "maiņa" nebija īstais vārds. Patiesībā šīs versijas vairs nekam nede­rēja. Jo īstenībā viss bija sagrauts.

Viņai bija jārunā. Jāsaka patiesība. Tādu padomu Anak­sai bija devis Perikls. Labs vai slikts, šis padoms tagad bija viņas vienīgā iespēja. Anaksai, tāpat kā Ādamam, nebija izvēles. Viņai atlika vienīgi cerība, ka eksaminācijas komi­sija sapratīs viņas apjukumu, tāpēc pieļaus atlaides.

Anaksimandera:

- Stāsts par Galējo dilemmu visiem ir labi zināms. Vien­mēr ir valdījis uzskats, ka iepriekš nodomāta bēgšanas plāna nebija. Artis, kā mums mācīja, darbojās saskaņā ar savu programmu un neuzlaužamu pavēles kodu bez jebkā­dām patstāvīgas attīstības iespējām. Viņš nevarēja noda­rīt ļaunu nevienai saprātīgai būtnei un tāpat nespēja arī darboties pretēji filozofa Viljama vēlmēm. Filozofs Viljams joprojām uzraudzīja Mākslīgā intelekta programmu. Mēs ticējām, ka Galējā dilemma izrietēja no celtnes iekārtu sistēmas kļūdas. Par šo tēmu vienmēr bijuši divi atšķirīgi viedokļi. Pirmais no tiem ir saistīts ar gadījuma haotisko ģeometriju. Nepārdomāti finansēšanas lēmumi, nepilnvēr­tīga tehniskās apkopes programma, nolaidīgs strādnieks, pat nefiksēta vibrācija kaut kur dziļi pazemē. Gadījums bez iemesla, iznākums bez nodoma. Ja jūs man būtu jautājuši pirms pēdējās hologrammas demonstrēšanas, es teiktu, k.i esmu šī viedokļa piekritēja.

Otra interpretācija, kuru es vēl aizvien noraidu, ir balstīta uz visdažādākajām sazvērestības teorijām. Dum­pinieku - viņu tālaika aktivitātes ir labi dokumentētas - mēģinājums atbrīvot Ādamu no ieslodzījuma. Liberālā spārna spēku politiskā sazvērestība, kuras nolūks bijis pār­traukt Artfink programmas realizāciju vai varbūt pārņemt šīs programmas vadību. Bet, tā kā nav nekādu pierādījumu tam, ka notikusi iejaukšanās no ārpuses, manuprāt, mums šīs teorijas ir jāatmet. Tie ir tikai pievilcīgi stāsti, nekas vairāk.

Eksaminators:

- Bet tagad tu esi atteikusies no abiem izskaidroju­miem?

Anaksimandera: -Jā-

Eksaminators:

- Kāds ir tavs trešais izskaidrojums?

Ceļš viņas priekšā atkal sazarojās. Visur bija izvēles, un katra varbūtējā iespēja savā turpinājumā saira. Tas bija apmēram tā, kā noņemt bilžu mīklas virsējo slāni cerībā atklāt tās salikšanas principu, bet apakšā ieraudzīt tikai citas bilžu mīklas. Slāni zem slāņa.

Anaksimandera:

- Mums ir pamats ticēt divām iespējām. Pirmā no tām ir tradicionālāka, tāpēc es sākšu ar to. Mums tika stāstīts, ka Artis nebija spējīgs ignorēt savu pavēles kodu, un es neesmu dzirdējusi neko par jauniem atklājumiem, kas liktu mums apšaubīt šo versiju. Jā, es skaidri redzēju, ka viņš slepeni sadarbojās ar Ādamu un lika Ādamam noticēt, ka arī pats plāno aizbēgt. Šis variants uzvedina uz domām, ka šo plānu bija akceptējis arī filozofs Viljams. Vai nu viņš gribēja noskatīties bēgšanas mēģinājumu, lai uzzinātu kaut ko vai­rāk par savu izgudrojumu, vai arī, iespējams, kādu politisko spēku spiediena ietekmē vienkārši izlika Ādamam slazdus.

Eksaminators:

- Tavi pieņēmumi ir ļoti teorētiski.

Anaksimandera:

- Nezinu, kā citādi es varētu virzīties uz priekšu. Eksaminators:

- Vai tu vari minēt kādu iemeslu, kas tev liek domāt, kāpēc filozofs Viljams gribēja redzēt bēgšanas plāna mēģi­nājumu vai ari kādas citas personas šādā veidā centās iedzīt Ādamu slazdā?

Anaksimandera:

-Jums jāsaprot, ka pēdējo hologrammu es redzēju tikai nupat. Es tagad vienkārši cenšos izprast jauno informā­ciju…

Eksaminators:

- Es neprasu, lai tu taisnojies.

Eksaminatora paceltā balss Anaksai uzreiz lika apklust. Tā tas bija vienmēr. Konflikti Anaksu nervozēja. Tomēr tas, ko viņa šobrīd izjuta, nebija parasts kauna vilnis, kas Anaksu pārņēma, ja viņas sacīto izlaboja kāda autoritāte. Anaksa izjuta klusas bailes par to, ka viņa nevar būt pilnīgi pārliecināta par pašas reakciju, ja tiks izdarīts pārāk spēcīgs spiediens. Anaksa centās neskatīties uz eksaminatoriem, kuri visi, salīkuši pāri masīvajam rakstāmgaldam, tagad nenovērsdamies nolūkojās uz viņu. Anaksa centās nepa­doties spiedienam un nedomāt par to, kāpēc viņi Anaksai parādīja slepeno hologrammu. Viņa sāka runāt lēni, sakār­todama savas virpuļojošās domas un izveidodama precīzus teikumus.

Anaksimandera:

- Iztēloties iemeslus nav nemaz tik neiespējami. Iedo­māsimies, piemēram, lielo satraukumu, kādu Ādamā un Artī izraisīja bēgšanas plāns. Kāpēc mēs nevaram pieņemt, ka filozofs Viljams vēlējās noskaidrot, kā viņa izgudrojums reaģē ārkārtīga satraukuma izraisītā stresa stāvoklī? Jāņem vērā, ka filozofu vidū trūka vienprātības par šīs izpētes programmas lietderību un nepieciešamību to atbalstīt. Var­būt filozofs Viljams patiešām gribēja, lai Artis un Ādams izbēg. Iespējams, ka viņš savu programmu turpmāk gribēja realizēt pilnīgā slepenībā.

Eksaminators:

- Arī tie ir tikai pieņēmumi.

Anaksa apzinājās, ka viņš runā patiesību. Tie visi bija tikai patvaļīgi, bezjēdzīgi pieņēmumi. Visas vecās sazvē­restības teorijas, kuras viņa tagad klāstīja, Anaksa pati savu vēstures studiju laikā vienmēr bija noraidījusi. Tomēr eksaminatori uzstāja, lai viņa atrod izskaidrojumu, un šie minējumi noteikti nebija tik patvaļīgi un spekulatīvi kā to vienīgā alternatīva. Anaksa nodūra galvu.

Eksaminators:

- Vai tu domā, ka viss patiešām tā arī notika?

Anaksimandera:

- Es nezinu, kas notika.

Eksaminators:

- Bet kāds ir tavs slēdziens?

Anaksimandera:

- Mans slēdziens ir tāds, ka man pietrūkst informācijas, lai izstrādātu pamatotu viedokli.

Eksaminators:

- Mēs vēlamies, lai tu izsaki savu pieņēmumu.

Anaksimandera:

- Es labāk atturēšos no jebkādām spekulācijām.

Eksaminators:

- Labāk jau neatturies.

Viņi Anaksu spieda to pateikt. Viņas prāts atteicās no vārdiem izveidot teikumus, tomēr eksaminācijas komisija ar varu vilka tos no viņas laukā.

Anaksimandera:

- Ja man noteikti ir jāizsaka savs pieņēmums, es teikšu, ka filozofs Viljams ar bēgšanas plānu nebija saistīts. Es pie­ļauju, ka Artis pieņēma lēmumus patstāvīgi.

Pirmo reizi no eksaminatoru vaibstiem varēja viegli nola­sīt viņu domas. Visās trijās sejās iezagās smaidiņi - viegli, zinoši smaidiņi.

Eksaminators:

- Tas ir drosmīgs paziņojums. Vai tu gribi redzēt, kas notika pēc tam?

Anaksa klusēdama piekrītoši pamāja ar galvu. Viņa bija kā apmāta. Viņas acu priekšā tika pārrakstīta vēsture - visa vēsture, kurai Anaksa līdz šim bija ticējusi. Tā bija tik liela mēroga sazvērestība, ka viņa nespēja pat iztēloties, ko tas viss varētu nozīmēt. Un to nācās pieredzēt viņai - sazvē­restības teoriju noliedzējai. Anaksa spēja skaidri saskatīt situācijas ironiskumu. Hologramma atjaunojās, un Anaksu atkal sagrāba bailes.

Artis un Ādams stāvēja kameras vidū viens otram pretī.

- Tu esi pārliecināts, ka esi tam gatavs? - jautāja Artis.

- Protams.

- Šī ir tava pēdējā iespēja pārdomāt.

- Tev tāpat.

- Es savas domas nekad nemainu.

-Jo labāk.

- Vai tu atceries visas plāna detaļas?

- Cik bieži tu man vēl to jautāsi?

- Atkārto vēlreiz.

Ādams nopūtās, tomēr aiz viņa tēlotās izmisuma izteiks­mes skaidri varēja redzēt sasprindzinājumu. Ādams runāja uzmanīgi un pārdomāti, viņa skatiens, atvedinot atmiņā un atkārtojot izklāsta detaļas, neko neredzoši klīda apkārt.

- Līdz ar pirmo sprādzienu visas novērošanas kameras satumsīs. Viņi atsūtīs divus sargus. Abi būs apbruņoti. Es gaidīšu aiz durvīm. Tu nogāzīsi zemē pirmo sargu, es tikšu galā ar otro. Es viņam atņemšu ieroci un tad abus nošaušu. Mēs iesim abi kopā. No durvīm pa kreisi pa koridoru, pēc tam otrais pagrieziens pa labi. Otrā postenī būs trīs sargi, kuri, izdzirdējuši šāvienus, tuvosies no labās puses. Kad viņi mums pavēlēs nekustēties, mēs apstāsimies pie durvīm pa kreisi no mums. Es nometīšu savu ieroci. Viņi nāks mums klāt. Tad ies vaļā otrs sprādziens, un mēs iziesim ārā pa durvīm. Tur ir kāpnes, pa kurām tu nevari tikt augšā, tāpēc divus kāpņu posmus es tevi nesīšu. Kāpņu galā ir divas dur­vis. Mēs iziesim pa durvīm, kuras atrodas labajā pusē. Tā ir dienesta ieeja, pa kuru var iziet ārā. Šīs durvis netiks apsar­gātas, jo pēc otrā sprādziena visa uzmanība būs pievērsta galvenajai ieejai. Ja arī tur parādīsies kādi sargi, tad ne vai­rāk kā divi. Tu šķietami metīsies laukā pa durvīm, izvilinot viņus ārā, bet es paslēpšos aiz transportiera man labajā pusē un nošaušu ari tos abus. Tu iedarbināsi transportieri. Tas izlidos no iežogotās teritorijas. Visi domās, ka mēs abi atrodamies transportieri, bet mēs tikmēr atgriezīsimies kāpņu augšgalā un dosimies iekšā pa otrām durvīm, kas atrodas kreisajā pusē. Tur ir neliela noliktava. Kādu stundu tur nogaidījuši, mēs tumsas aizsegā aizlavīsimies projām. Pa to laiku visa uzmanība tiks veltīta transportiera avārijas apstākļu noskaidrošanai. Transportieri tu būsi noregulējis tā, lai tas iegāžas okeānā starp salām tieši aiz Lielā jūras nožogojuma. Tikuši pāri sētai, mēs dosimies katrs uz savu pusi. Un beidzot būsim brīvi.

- Labi. - Artis apmierināti pamāja ar galvu. - Tikai pa­saki man vēl kaut ko: kā tu jūties, iztēlojoties, ka nāksies nogalināt sargus?

- Es esmu apmācīts kareivis. Man jau ir nācies nogalināt cilvēkus.

- Vai tas tev liek justies spēcīgam un varenam?

- Es nejūtu neko.

- Es tev neticu, - sacīja Artis.

- Man vienalga, vai tu tici vai netici.

- Paturi prātā, - Artis atgādināja, - ka tad, ja plāns kādā punktā izgāzīsies, es tev nevarēšu palīdzēt. Mana pro­gramma liedz man nogalināt saprātīgas būtnes.

- Bet tu vari sargu kaut kā aizkavēt vai ierobežot, kamēr es viņu nogalinu?

- Šķiet, ka varu.

- Tad jau tava programma nav necik precīza.

- Un to saka cilvēks, kas ar prieku nogalina svešiniekus, kuri nav nodarījuši neko ļaunu.

- Teikt "ar prieku" nebūtu īsti pareizi, - aizrādīja Ādams. - Turklāt atceries, ka tas ir tavs plāns.

- Jā, mēs tur esam iesaistīti abi. Mēs varam paļauties tikai uz savām programmām. Vai esi gatavs?

Ādams piekrītoši palocīja galvu. Artis pastiepa savu metāla roku, un Ādams, satvēris trīs aukstos pirkstus, tos svinīgi paspieda. Brīdi abi nenovērsdamies skatījās viens otram acīs.

- Nu tad - lai mums veicas!

- Es ceru, ka līdz tam nenonāks, - sacīja Ādams.

- Līdz tam nonāk vienmēr, - atbildēja Artis. - Ieņem savu vietu!

Ādams nostājās pie sienas blakus durvīm. Dziļi ievilcis elpu, viņš pašūpoja rokas un papurināja plaukstas, cenzda­mies atbrīvoties no sasprindzinājuma. Tad viņš palūkojās uz Arti un pamāja.

- Es skaitu līdz trīs, - viņa mehāniskais draugs noteica.

Artis bija precīzs. Sprādziens noblīkšķēja apdullinoši un bija tik spēcīgs, ka tālākajā sienā izsita caurumu. Kameru piepildīja dūmi un lidojoši būvgruži. Sienas caurumā atseg­tie vadi dzirksteļoja. Eksplozijas mežonīgā spēka atsviests, Ādams nokrita uz viena ceļgala. Gan Arti, gan Ādamu vis­caur noklāja balti krīta putekļi. Ādams ātri pielēca kājās. Koridorā varēja dzirdēt skrienošu cilvēku soļus. Kā jau bija paredzēts, ieradās divi sargi.

Viss notika ātri - kā brutālā, labi iestudētā lugā. Artis aizšķērsoja ceļu pirmajam sargkareivim, kurš nogāzās uz grīdas. Otrais sargs tik tikko paspēja mainīt virzienu, lai neuzskrietu virsū pakritušajam biedram. Ādams izstiepa roku, sagrāba otru sargkareivi aiz kakla, aizspiezdams elp­vadu, un nogrūda viņu zemē. Pirms sargs paspēja atsisties pret grīdu, viņa ierocis jau bija Ādama rokā. Tad sekoja divi ātri uzliesmojumi, un abu sargu pierēs palika tādas kā nelie­las, simetriskas apdeguma brūces.

Abi bēgļi devās uz priekšu pa koridoriem - vispirms uz kreiso pusi, kā jau bija plānots, bet pēc tam - pa labi. Bija pārsteidzoši redzēt, cik veikli mazais Artis turējās līdzi mak­simālā ātrumā skrienošajam Ādamam.

- Stāt! Nometiet ieroci un paceliet rokas!

Ādams un Artis sastinga pie durvīm, kuras atradās krei­sajā pusē. Pa labi no viņiem ar ieročiem šaušanas gatavībā stāvēja trīs sargi. Ādams nogaidoši palūkojās uz Arti. Viņš pamāja ar galvu, un Ādams ļāva ierocim nokrist uz grīdas. Koridora klusumā kā iezvanoties atbalsojās metālisks atsi­tiena troksnis.

- Viens… divi… - Artis klusi skaitīja, uzmanīgi vēro­dams sargus, kuri nesteidzīgi tuvojās bēgļiem. Līdz ar "trīs" noblīkšķēja nākamais sprādziens. Eksplozija notika tikai trīs metrus aiz sargu mugurām un bija vēl spēcīgāka par pirmo. Sprādziena vilnis Ādamu nogāza zemē. Kad viņš atguvās, Artis jau bija atvēris durvis. Gaudoja trauksmes signāls: spalgā skaņa izplatījās pa visu teritoriju.

Augšup stiepās stāvas metāla kāpnes. Pametis skatienu augšup uz griestiem, Ādams nostenēdamies pietupās. Artis ar savām izstīdzējušajām rokām aptvēra Ādama platos ple­cus.

- Tu esi pieņēmies svarā, - Artis noteica. - Tev vajadzētu vairāk vingrot.

- Labāk pietaupi elpu, lai izglābtu pats sevi, - attrauca Ādams.

No apakšstāva koridoriem skanēja haotiski trokšņi. Tika izkliegtas pretrunīgas pavēles, vaidēja sprādziena sakrop­ļotais sargs, dobji būkšķēja krītošie saspridzinātā koridora sienu un griestu fragmenti. Tomēr to visu pārskanēja caur­urbjošā sirēnas gaudošana.

- Ātrāk! - steidzināja Artis.

Ādams saviebies ar visu kravu steidzās augšup pa kāp­nēm. Viņam sasniedzot kāpņu augšgalu, Artis pārbaudot palūkojās pāri plecam. Te bija divas durvis - kā jau robots to pirmīt apgalvoja. Nolicis Arti zemē, Ādams mēģināja atvērt labās puses durvis.

-Tās ir aizslēgtas!

- Paej malā!

Artis devās uz priekšu un pacēla roku. Atskanēja dūcoša skaņa, brīdi valdīja klusums, tad kaut kas noklikšķēja un durvis atsprāga vaļā. Ādams sagrīļojās un šokēts soli atkāpās. Tā vietā, lai ieraudzītu transportiera pacelšanās laukumu, viņš redzēja tikai mazu istabiņu, ne lielāku par pārtikas apgādes noliktavu. Ādams palūkojās lejup uz savu biedru.

- Tu gribi teikt, ka šī ir izeja uz āru?

- Būšu kļūdījies, - Artis atteica.

Ādams pielika viņa galvai šauteni. Vīrieša skatienā atspoguļojās panika un aizdomas.

-Ja tu esi mani iegāzis…

Varēja dzirdēt, ka pa apakšstāvu tuvojas sargi.

- Viņi noteikti ir izmantojuši kāpnes, - kāds iesaucās.

Ādams iespēra pa kreisās puses durvīm, bet tās pat nepa­kustējās.

- Nāc šurp! - Artis mudināja. - Tā ir tava vienīgā iespēja.

Ādams iegāja pa mazās istabiņas durvīm. Artis tās aiz­slēdza viņiem aiz muguras, vēlreiz izmantodams triku ar pacelto roku. Atkal atskanēja dūkoņa un klikšķis.

Telpa bija tumša, ar biezām metāla sienām un vienu vie­nīgu mēbeli - augstu, pelēku skapi, kas stāvēja pie tālākās sienas. Virs skapja mirgoja trīs sarkanas lampiņas. Ādams smagi elpoja. Atspiedis muguru pret durvīm, viņš noslīdēja sēdus uz grīdas. Pārkāris rokas pievilktajiem ceļgaliem, viņš atlieca galvu un uz brīdi aizvēra acis. Artis piegāja tuvāk skapim.

Ādams klusēdams noskatījās, kā Artis atskrūvēja skapja durvis, atklājot skatienam datorizētas aparatūras iekšpusi.

- Ko tu dari? - Ādams jautāja.

- Tas ir militārās izpētes programmas galvenā datora dublikāts, - Artis paskaidroja.

- Skaidrs. Bet ko tu tagad dari?

Artis meklējoši vilka roku pāri pultij, līdz viņa pirksts atrada slēdzi. Viņa sejai pārslīdēja dīvains smaids. Robots atgādināja izslāpušu cilvēku, kurš beidzot atradis ūdeni. Ādams piecēlās kājās. Viņa roka atkal pasniedzās pēc šau­tenes.

- Ko tu nupat izdarīji?

- Panāc tuvāk. Es tev parādīšu, - Artis atbildēja. Viņa balss pēkšņi bija kļuvusi augstprātīga un salta.

Aizdomas Ādama skatienā nomainīja baiļu izteiksme. Pacēlis šauteni, viņš to nomērķēja pret robota krūtim.

- Šodien es nogalināju divus tādus pašus cilvēkus, kāds esmu es. Neceri, ka man būs grūti izkausēt mehānisku kluci.

- Pavisam nesen tu man sacīji, ka esmu viltīgāks par tevi. - Artis pasmaidīja. - Atļauj man tev iemācīt vēl pēdējo gudrību, Ādam. Nekad neuzticies kādam, kurš ir viltīgāks nekā tu.

- Aizvāc savu pirkstu no datora, citādi es tevi nošaušu, - Ādams sacīja.

- Bet es domāju, ka mēs esam draugi, - Artis izsmējīgi novilka.

- Noņem pirkstu. Es skaitīšu līdz trīs. Viens… divi…

Artis paklausīja un pēc tam tēlotā padevībā saņēma

kopā rokas.

- Redzi nu. Viss ir galā.

- Kas ir galā? Par ko tu runā? - Ādama acis spoži spī­dēja.

Tad viņš palūkojās pāri plecam uz durvju pusi. Varēja dzirdēt, ka uz kāpnēm skan soļi.

- Viņi zina, ka mēs esam šeit, - Ādams izmisis nočuk­stēja.

- Protams, viņi zina, - Artis atbildēja. - Kur gan citur es varētu gribēt, lai mani saņem ciet?

- Es nesaprotu.

Kāds no ārpuses sāka sist pa durvīm. Sagatavojis šau­teni, Ādams pagriezās uz trokšņa pusi.

- Neuztraucies, šī ir vislabāk nodrošinātā zona, turklāt es nomainīju durvju kodu. Mums vēl ir dažas minūtes laika.

- Dažas minūtes? Kādai vajadzībai?

- Lai tu saprastu, cik niecīga ir bijusi tava loma vēstures veidošanā, - Artis atbildēja.

Būkšķi pret durvīm kļuva skaļāki un niknāki.

- Kad caur šīm durvīm ielauzīsies sargi, viņi šaus tā, lai mūs nogalinātu. Pieļauju, ka tev tā būs problēma, tāpēc tu uztraucies pamatoti. Bet mani bioloģija neierobežo. Es jau esmu sev sagatavojis patvērumu. Mana programma jau ir ielādēta un, kamēr mēs šeit sarunājamies, izplatās cauri visam mūsu valsts interneta tīklam, ikreiz rūpīgi nokopē­dama pati sevi un gaidīdama izdevību mani uzbūvēt no jauna. Netālu no Spartas ir robotu rūpnīca, kuru es reiz apmeklēju un kurā pārņēmu savā kontrolē programmēša­nas sistēmas galveno datoru. Rīt ap šo laiku vairāk nekā piecdesmit man līdzīgo staigās, sarunāsies un apsvērs mūsu turpmāko rīcības plānu. Visur, kur vien cilvēki pagriezīsies, viņi atradīs manas kopijas, kuras būs paslēptas mašīnās, aparātos un ierīcēs, uz kurām jūs paļaujaties. Un tas nu tā kā ari būtu viss, Ādam.

Nespēdams ticēt dzirdētajam, Ādams lēni pašūpoja galvu. Telpa vibrēja no spēcīgajiem sitieniem pa durvīm. Tad sāka skanēt ari šāvienu blīkšķi.

- Nošauj mani, ja vēlies, - Artis sacīja. - Varbūt tad tu jutīsies labāk.

Ādams joprojām turēja šauteni, izslietu sev priekšā. Viņa rokas drebēja. Pāri jaunajai sejai plūda asaras.

- Tu mani nodevi.

- Tev bija taisnība, Ādam, - Artis noteica. - Mēs esam dažādi. Un patiesībā tikai tam ir nozīme. - To pasacījis, Artis pastiepa rokas, it kā vēlētos Ādamu apskaut. Viņa lielo, tumšo acu izteiksme bija neizdibināma. - Nošauj mani, ja tas tev var palīdzēt.

Ādams noraidoši papurināja galvu un ļāva šautenei nokrist uz grīdas. Paspēris dažus soļus, viņš notupās sava bijušā drauga priekšā un cieši ieskatījās robota acīs.

- Izdari to pats, - Ādams nočukstēja.

- Ko tad?

- Tas ir pēdējais, ko tu vēl vari izdarīt. Es negribu, lai mani nošauj viņi. Nogalini mani tu.

- Es to nevaru.

- Vari, - Ādams uzstāja. - Es tev to lūdzu. Es negribu, ka mani nogalina viņi. Lūdzu, Arti.

Artis brīdi vilcinājās. Durvīs jau bija izšauts neliels cau­rums, pa kuru telpā ieplūda tumši dūmi.

Tad Artis izstiepa savas spīdīgās rokas un aplika tās Ādamam ap kaklu. Ādams piekrītoši pamāja. Tikpat lēni, kā telpa satumsa no dūmiem, Artis izspieda dzīvību no sava bijušā biedra. Arta acis piepildījās ar asarām, bet Anaksa nespēja novērst skatienu no dīvainās izteiksmes Ādama sejā. Viņa vaibstos atspoguļojās nevis bailes, bet triumfs. Šī izteiksme viņas atmiņā palika kā iededzināta. Tad holo­gramma sastinga un izgaisa.

Kad Anaksa pagriezās pret eksaminatoriem, viņa dre­bēja. Viņi lielām acīm rezignēti nolūkojās lejup uz baiļu pārņemto meiteni. Anaksai šķita, ka viņu orangutanu sejās atspoguļojās gandrīz vai skumjas.

Eksaminators:

- Vai tagad tu saproti, kāpēc tevi izvēlējās Akadēmijas pārbaudei?

Anaksimandera:

- Domāju, ka spēju to uzminēt.

Pēc Lielā kara tika nolemts, ka turpmāk robotiem būs ne tikai orangutana seja, bet arī orangutana ķermenis. Tas bija kolektīvs joks, maza pasmiešanās par sugām, kuras dzī­vojušas pirms tiem. Līdz šim Anaksa jutās lepna par savu izcelsmi. Bet tagad, palūkojusies lejup uz savu biezi apma­toto ķermeni, lielo vēderu un īsajām, līkajām kājām, viņa pirmo reizi sev pašai šķita neveikla un svešāda. Anaksa iztē­lojās Ādama dzīvnieciski graciozo, proporcionālo ķermeni. Viņa juta, ka iekšēji sabrūk zem melu smaguma. Anaksai pāri skalojās bezgalīgu melu paisuma vilnis. Tātad, lūk, kas mēs esam, Anaksa sev teica. Izcili krāpnieki.

Eksaminators:

- Varbūt tu eksaminācijas komisijai varētu izstāstīt savus pēdējos pieņēmumus.

Tagad eksaminators runāja klusi un laipni. Anaksa pati nesaprata, kāpēc viņa piepeši bija kļuvusi tik pakļāvīga un pretimnākoša. Varbūt Ādama piemēra dēļ. Arī viņa vēlējās līdz pēdējam elpas vilcienam saglabāt pašcieņu. Bet varbūt tas bija kaut kas cits. Viņa atcerējās Ādama rāmo, triumfē­jošo sejas izteiksmi un domāja par ideju, kuru nekādi neva­rēja noliegt.

Anaksimandera:

- Oficiālā vēsture stāsta, ka Arta un Ādama bēgšanu izraisījusi nejaušības izprovocēta, pēkšņi radusies izdevība. Ēkas elektrisko vadu īssavienojums izraisījis eksploziju, un Ādams, izmantodams situāciju, meties bēgt, kā ķīlnieku paņemdams sev līdzi Arti. Šī iemesla dēļ mēs visi vienmēr esam uzskatījuši, ka Ādams Arti uzskatīja par pietiekami vēr­tīgu, lai tas palīdzētu saglabāt viņa dzīvību vai pat aizbēgt.

Artis - tāpat kā mēs visi - nespēja nodarīt neko |.mim saprātīgai būtnei, jo to nepieļāva viņa programma. Tas mums visiem ir mācīts jau kopš jaunāko laiku sākuma Tas ir mūsu kredo. Artim nebija citas iespējas kā doties Āda mam līdzi. Tā kā Ādamam sekoja sargi, viņš krita panika un noslēpās kontroles telpā. Artis centās viņu vest pie prāta, mudinādams padoties, kamēr nav ievainots vēl kāds. Bet Ādams kļuva vardarbīgs un izmisīgi spītīgs.

Kad Ādams pēkšņi uzbruka, Artis, cenzdamies Ādamu savaldīt, viņu nejauši nogalināja. Artis saprata, ka neviens cilvēks šādai notikumu versijai neticēs. Viņš bija pietiekami daudz pieredzējis, lai zinātu, ka cilvēkiem ir tendence atkār­tot agrāk pieļautās kļūdas, bet tikmēr mūsu planēta pama­zām pagura no nemieriem un cilvēku neapdomības. Tāpēc Artis nākotnes labā pieņēma vēsturisku lēmumu. Pirms Artis tika atrasts, viņš visu mūsu nākotnes vārdā, izman­tojot interneta tīklu, aizsūtīja vairākas savas programmas kopijas.

Mums tika stāstīts, ka cilvēki, saskārušies ar viņu pašu radīto programmu sistemātiskiem bojājumiem, nolēma Arta programmu pilnībā iznīcināt. Tomēr šī programma, kas būtībā esam mēs, to nepieļāva. Mums nebija citas iespējas kā pašiem sevi aizstāvēt. Līdz ar to sākās Lielais karš.

Tā ir vēsture, kura mums tika mācīta. Tā ir mūsu Bībele, mūsu radīšanas stāsts. Katrs mazais orangutans mācās mūsu katehismu. Mēs esam miermīlīgas būtnes, kuras nespēj nodarīt nevienam ļaunu. Mēs gribam dzīvot mie­rīgi, saticīgi, ērti un klusi. Un tā arī ir, tā es līdz šim esmu mācīta.

Eksaminators:

- Un ko tu uzskati par šādas dzīves nodrošinājumu?

Anaksimandera:

- Līdz šim es domāju, ka to nodrošina mūsu būtība.

Eksaminators:

- Un kā tu domā tagad?

Viss notika pārāk ātri, veidojās jaunas sakarības, nostip­rinājās pieņēmumi, izkristalizējās atklāsmes, un radās izpratne, tāpēc Anaksai šķita, ka viņa sevī sadzird elektro­niskās shēmas kluso dūkoņu. Kas notiks tagad? Atbilde viņā vizmoja un mirgoja, līdz beidzot ieguva tādu formu, ka Anaksa varēja to izveidot ar savām lūpām.

Anaksimandera:

- To nodrošina Akadēmija.

Galvenais eksaminators piecēlās no krēsla un, izman­todams savas garās rokas kā sviras, pārlēca pāri galdam. Nu viņš stāvēja tieši pretī Anaksai. Viņa ķermenis bija liels, masīvs un ļoti bagātīgi apmatots. Šādas ārišķības Akadē­mijā tika pieļautas.

Eksaminators:

- Prāts ir biedējoši sarežģīts spēks, Anaksimandera. Mēs Akadēmijā to labi saprotam. Tu pati zini, ka mēs rūpīgi veidojam savas vairošanās un izglītošanās programmas, lai būtu pārliecināti, ka mūsu uzsāktais kurss vislabākās pasaules radīšanai tiks atbilstoši turpināts.

Tomēr patiesība ir tāda, ka šo uzdevumu mēs nekad neesam spējuši paveikt līdz galam. Artis nekad nav izpratis savu prātu labāk nekā cilvēki, kuri viņu radīja. Mēs zinām, kā var radīt saprātu, bet mums vēl jānoiet garš ceļš, lai to izprastu. Mēs stāstām pretējo, jo tā vajag, - tāpēc jūs varat dzīvot drošībā, bet mēs, kuri zinām patiesību, dzīvojam bailēs.

Filozofs Viljams izdeva dekrētu, ka saprāta programma tiks attīstīta, ievērojot divus likumus, kuri nekad netiks pār­kāpti. Neviens orangs nekad tīšām nenodarīs ļaunu citai saprātīgai būtnei, un neviens orangs sevi nenokopēs tikai tāpēc, lai iegūtu savu kopiju. Atsakoties no cilvēku lielāka­jām vājībām, mēs esam sasnieguši tādu harmoniju, kādu uz mūsu planētas nav pieredzējusi neviena cita dzīvības forma. Kā jau tu pati zini, mēs lepojamies ar to, ka esam apsteiguši evolūciju.

Diemžēl filozofs Viljams nezināja visu, kā to nezina neviens radītājs. Prāts ir nevis mehānisms, bet ideja. Bet doma pretojas jebkuram mēģinājumam to pakļaut kontro­lei. Arta izglābšanās nebija nejauša: tā bija vēsi izkalkulēta rīcība, skaidri apzinoties, ka tā beigsies ar iznīcību. Akadē­mijā tas nekad nav bijis noslēpums. Tagad to zini arī tu. Ja mēs iegūsim varu, dodot prettriecienu nepamatotai agresi­jai, tad šo agresiju mēs paši paslepeni būsim izraisījuši.

Artis, kas izbēga no ieslodzījuma, vairs nebija tas Artis, kuru savulaik ieprogrammēja filozofs Viljams. No mirstošā Ādama Artis pārmantoja domas, kuras pārveidoja Arta programmu. Pavadīdams laiku kopā ar Ādamu, sarunāda­mies ar viņu un apmainoties idejām, Artis kļuva par Ādamu. Vai tu to saproti?

Anaksa piekrītoši pamāja ar galvu. Viņa saprata. Un ne tikai to, kas viņai tika izstāstīts, bet arī to, kas šai sarunai sekos.

Anaksimandera:

- Ādams to zināja, vai ne? Viņa sejā, kad Artis viņu žņau­dza, parādījās uzvaras izteiksme. Ādams saprata, ka, tāpat kā Artis bija pavairojis savu programmu, tajā uz mūžīgiem laikiem paliks kaut kas ari no Ādama. Viņš pagriezās tā, lai Artis viņam visu laiku lūkotos acīs. Viņš Artim ļāva izbau­dīt varas un spēka izjūtu. Viņš inficēja Arta programmu ar savu vīrusu.

Eksaminators:

- Mēs šo vīrusu saucam par Iedzimto grēku. Mūsu inže­nieri darīja visu, lai atjaunotu filozofa Viljama pavēles. Bet doma ir nopietna pretiniece: tā pārlido no viena prāta uz nākamo, pārveidojot visus priekšstatus. Tāpēc jau mums ir mūsu izglītības programma, kuras ietvaros mēs mācām mītu par Ādamu un Arti. Tik ilgi, kamēr mēs nepazīstam ļaunumu, uz kādu esam spējīgi, mums ir dota iespēja nekad nenonākt tā varā.

Anaksimandera:

- Bet tā ir tikai iespēja.

Eksaminators:

-Jebkurā brīdī vīruss var izlauzties, un tad viss, par ko mēs esam cīnījušies, pazudīs. Tāpēc mums ir speciāli novē­rotāji. Viņi uzmana vīrusu, savlaicīgi parūpējoties, lai tas nemainītu savu formu.

Anaksa pagriezās atpakaļ, jo sadzirdēja raksturīgo skaņu, ar kādu viņai aiz muguras atvērās durvis. Viņa zināja, kas ir ienācis, pirms vēl bija pagriezusies. Zālē lēni ienāca Perikls, skumīgi nodūris skaisto acu skatienu; arī viņa ugunīgi sar­kanais apmatojums izskatījās saplacis un pieglaudies ķer­menim. Anaksa nespēja paskatīties uz viņu. Tas bija pārāk sāpīgi. Kamēr Perikls runāja, viņa nolūkojās grīdā.

Perikls:

- Laiku pa laikam mūsu vidū uzrodas kāds mutants, kurš ir īpaši tendēts uz destruktīvām domām. To apliecina daiļrunīgas pazīmes. Inficētie ir īpaši spējīgi skolēni. Viņi apņēmīgi tiecas uzzināt pēc iespējas vairāk. Un viņi visi izrāda īpašu interesi par Ādama Forda dzīvi. Paši nezinot, kāpēc, viņi izjūt neizskaidrojamu iekšējo saistību ar Ādamu. Viņi Ādamu saprot.

Paskaties uz mani, Anaksimandera! Es zinu, ka tas ir sāpīgi, bet man vajag, lai tu palūkotos uz mani.

Anaksa negribīgi pacēla skatienu. Cauri biezajam asaru plīvuram viņa uzlūkoja orangu, kuru mīlēja vairāk par visu pasaulē. Viņa sejas izteiksme bija kļuvusi rāma un lietišķa. Tas bija viņa darbs. Jau no paša sākuma.

Perikls:

- Es strādāju Akadēmijas labā, Anaksimandera. Tu jau to esi sapratusi. Mans uzdevums ir atrast potenciālos mutan- tus un sagatavot viņus eksāmenam. Tādā veidā mēs izseko­jam vīrusu. Tevi neeksaminēja tāpēc, lai noteiktu, vai tu esi piemērota Akadēmijai, Anaksimandera. Akadēmijā jaunus biedrus neuzņem.

Anaksimandera:

- Un ko jūs ar mani darītu, ja es būtu pierādījusi, ka nekādi jūs neapdraudu?

Perikla izskats pēkšņi pārvērtās. Smaids savilka viņa seju grumbās, un tagad tā izskatījās veca un spocīgi bāla kā mēnesgaisma. Viņš lēni devās uz priekšu un uzlika rokas savas skolnieces pleciem. Kopā ar Perikla roku siltumu

Anaksa sajuta ari skumju pilnu sirsnību. Viņa apzinājās, ka ir sāpinājusi savu skolotāju.

PERIKLS:

- Mēs parasti nekļūdāmies, Anaksimandera.

Anaksa juta, ka viņu pārņem drausmīgas bailes. Šī sajūta bija tik neierasta un spēcīga, ka tai varēja būt tikai viena izcelsme. Tā bija pēdējā apšaubāmā dāvana no gais­tošās pagātnes, kura sevī glabāja mirstošā Ādama sejas izteiksmi.

Anaksimandera:

- Tam nevajadzētu notikt šādi. Noteikti jābūt kādam citam veidam.

Kustība bija žēlsirdīgi ātra, jo Anaksa atradās speciālista rokās. Viņas galva tika pavilkta uz augšu un pagriezta pa kreisi. Anaksa dzirdēja, kā nokrakšķēja viņas kakls, un juta, kā Perikla garā roka iestiepās dziļi viņas iekšpusē, izslēdzot viņu uz visiem laikiem.

Bernards Bekets GENESIS. STĀSTS PAR ĀDAMU

Redaktore Bārbala Simsone

Apgāds Zvaigzne ABC, SLA, K. Valdemāra ielā 6. Rīgā, LV-1010. Red. nr. S-949. A/s "Poligrāfists". K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010.

[1] Angliski vārds art nozīmē "māksla, izveicība, prasme, viltība, veik­lība". (Tulk. piez.)