Genesis Stāsts par Ādamu

PIRMAIS PĀRTRAUKUMS

Anaksa manīja, kā viņai aiz muguras aizslīdēja durvis. Vēl viens neparedzēts pavērsiens. Nekas, viņa sevi mierināja, neuztraucies. Viena stunda ir garām, četras vēl priekšā. Pie uzgaidāmās telpas ārdurvīm stāvēja sargs - kā Anaksa noprata, tāpēc, lai viņa nemēģinātu sazināties ar ārpasauli. Viņš bija vecāks par Anaksu. Viņa sargu uzlūkoja un pasmai­dīja, bet viņš, neatbildējis smaidam, novērsās.

Anaksa nolēma brīvo laiku izmantot savā labā. Pārtrau­kums patiešām nāca īstajā brīdī. Anaksa bija melojusi eksami­natoriem. Viņa pati to neapzinājās, pirms nebija piespiesta pateikt šos vārdus skaļi. Anaksa tobrīd jutās tik dīvaini, ka bija jāšaubās, vai tas palicis nepamanīts. Jā, Ādama rīcība bija romantiska, nesaprātīga un neattaisnojama. Tomēr tad, kad Anaksai to lika komentēt, viņa neteica taisnību.

Anaksa nezināja, vai tad, ja sargtornī Ādama vietā būtu bijusi viņa, viņai pietiktu apņēmības rīkoties tā, kā rīkojās Ādams, bet apjauta vienīgi to, ka Ādams ir izdarījis pareizu izvēli. Šo jauno, bīstamo patiesību viņa centās norīt un sakoncentrēt visu uzmanību turpmākajam, respektīvi, Ādama aresta detaļām un arestam sekojošajai tiesai. Anaksa sev atgādināja, ka ir labi sagatavojusies. Viņa piespieda sevi domāt tikai par to, cik daudz viņai nozīmē panākumi un cik ļoti viņa vēlas ieraudzīt Perikla seju, kad Periklam paziņos, cerams, patīkamos jaunumus.

- Vai jūs zināt, cik ilgi man būs šeit jāuzturas? - pēc pusstundas, nesagaidījusi uzaicinājumu atgriezties, Anaksa jautāja sargam. Spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, sargs nebija gaidījis, ka Anaksa viņu uzrunās.

- Bet kā lai es to zinu? - Viņa balss bija pārsteidzoši maiga un klusa. Nemaz ne tāda, kā pienāktos sargam.

- Es vienkārši domāju, ja jūs bieži te stāvat…

- Es nekad agrāk šeit neesmu bijis, - sargs atbildēja. - Šī man ir pirmā reize.

- Bet jūs mani uzraugāt, vai ne?

- Ko? - Viņa sejas vaibsti no apjukuma saspringa.

- Jūs esat apsargs, pareizi? Jūs šeit esat tāpēc, lai es nemēģinātu sazināties ar kādu cilvēku no ārpuses.

- Kā gan jūs to varētu? - sargs attrauca. - Šī ēka ir pil­nībā aprīkota ar novērošanas sistēmu. Nekādi elektroniskās saziņas līdzekļi šeit nedarbojas.

- Zinu. Man tikai ienāca prātā, ka jūs varbūt esat tāds kā papildu nodrošinājums.

Sargs sāka smieties.

- Kas noticis? - Anaksa uzstājīgi noprasīja. - Kas šeit ir tik smieklīgs?

- Es tieši to pašu pirmīt nodomāju par tevi, - viņš bei­dzot atzinās.

Nu tikai Anaksa pamanīja, ka telpai ir vēl otras durvis.

-Tātad ari tu…

-Jā, tikai mani izlaida pa tām durvīm.

- Nu un kā tev tur iekšā gāja?

- Grūti pateikt. Es nebiju domājis, ka būs pārtraukumi.

-Jā… Tas laupa drosmi, vai ne?

- Mazliet.

- Mani, starp citu, sauc Anaksa.

- Priecājos iepazīties. Es esmu Soks.

- Kāda ir tava tēma?

- Domā, mums par to tagad vajadzētu runāt?

- Vai viņi mūs būtu atstājuši vienā telpā, ja negribētu, lai mēs to apspriežam?

- Iespējams, viņi mūs novēro, - Soks ieminējās.

Anaksai viņš patika. Soks atstāja labu iespaidu jau uzreiz

pēc iepazīšanās. Anaksa bija pārliecināta, ka viņš ir laipns un labsirdīgs.

- Vai tev uzdeva sarežģītus jautājumus? - viņa jautāja.

- Lielākoties viss bija labi, - Soks sacīja. - Es vienīgi tiku ievilkts diskusijā par ētiku. Tā nav manas kompetences sfēra - lai neteiktu vairāk.

- Ar mani bija tieši tāpat, - Anaksa atzinās.

Viņas sacītais, kā likās, Soku nomierināja. Viņš uzlū­koja Anaksu tā, it kā censtos nolasīt viņas domas. Tad viņš strauji paliecās uz priekšu, un Anaksa - sev pašai par pār­steigumu - pameta skatienu visapkārt. Soka balss skanēja tikai mazliet skaļāk par čukstu.

- Uzmanies, - viņš ļoti klusi teica. - Viņi zina vairāk, nekā tu domā.

Atliecies atpakaļ, Soks Anaksu uzlūkoja. Viņa neatbil­dēja.

Viņš Anaksai bija pilnīgi svešs cilvēks. Ko gan viņš iedo­mājās, tā riskēdams? Un tieši šajā mirklī, it kā pasvītrojot bīstamību, eksaminācijas telpas durvis atkal atslīdēja vaļā.