Genesis Stāsts par Ādamu

OTRĀ STUNDA

Izvairīdamās no Soka skatiena, Anaksa klusi devās atpakaļ uz durvju pusi. Iegājusi telpā, viņa palūkojās uz eksamina­toriem. Tagad viņa jutās sanervozējusies vēl vairāk nekā pirmīt. Anaksai šķita, ka viņi nemaz nav izkustējušies no savām vietām. Viņa centās uzminēt, par ko tie pārtraukuma laikā ir runājuši.

Nogaidījis, kamēr Anaksa atkal ieņēma savu vietu, gal­venais eksaminators tūlīt uzdeva nākamo jautājumu, it kā pārtraukums būtu noticis tikai Anaksas iztēlē.

Eksaminators:

- Kādu apstākļu rezultātā Ādams tika arestēts?

Anaksimandera:

- Viss, kas ir saistīts ar Ādama arestu, man šķiet pār­spīlēts. Es jau iepriekš sacīju, ka viņa rīcība, glābjot mei­teni, kura saprotamu iemeslu dēļ vēlāk kļuva pazīstama kā Ieva, liecina drīzāk par spontānu lēmumu nekā par iepriekš izplānotu sazvērestību.

Kā tas parasti notiek gadījumos ar piespiedu kārtā izpil­dītu nāvessodu, audiovizuālie ieraksti no sargtorņa laika periodā pirms Džozefa nāves tika rūpīgi pārbaudīti, un abu sargu pienākumu apmaiņa tieši pirms incidenta tūlīt izraisīja aizdomas. Ekspertus nosūtīja pārbaudīt Lielo jūras nožogojumu. Viņi uzreiz ievēroja, ka ir notikusi ielaušanās. Šis fakts radīja pirmās aizdomas pret Ādamu, kuru rezultātā aizsākās viņa pārtikas iegādes operāciju novērošana. Kaut arī Ādams, izmantojot nozagtu reģistrācijas karti, pavisam viegli pamanījās dabūt lieku pārtikas un ūdens devu, viņu tobrīd jau nepārtraukti uzraudzīja. Tika aktivizēta Ādama izsekošanas mikroshēma, un nākamajā naktī, kad viņš izza­gās no kopējās guļamistabas, katrai viņa kustībai sekoja vesela karantīnas un likumu sargātāju brigāde.

Eksaminators:

- Vai tev nešķiet savādi, ka tehniskajā jomā tik kompe­tents cilvēks kā Ādams neiedomājās par iespēju, ka var tikt izmantota izsekošanas mikroshēma?

Anaksimandera:

- Šajā ziņā ir daudz dažādu pieņēmumu attiecībā uz Ādama rīcības motivāciju. Te atkal parādās jautājums par sazvērestības teorijām, kuru galvenā problēma ir pie­ņēmums, ka cilvēki spēj rafinēti ietekmēt notikumus. Es domāju, ka šī pieņēmuma dēļ neizbēgami rodas sarežģījumi un pārpratumi. Man personiski Ādamu tā brīža apstākļos daudz vieglāk ir iedomāties vienkārši kā nobijušos cilvēku, kas, izdarījis to, kas viņam šķitis pareizi, saprot, ka ar radu­šos situāciju diez vai spēs tikt galā.

Eksaminators:

- Tā ir romantiska interpretācija. Anaksimandera:

- Nē, pavisam pragmatiska. Ādams nezināja, ko darīt turpmāk. Viņš apzinājās, ka neviens viņam nepalīdzēs, tomēr, izdarījis izvēli, tagad bija atbildīgs par izglābto meiteni. Būdams apjucis, viņš uz alu, kurā slēpās meitene, neapdomīgi aizveda drošības dienesta ļaudis, kuri pēkšņi metās uzbrukumā.

Eksaminators:

- Kas notika alā?

Anaksimandera:

- Baidos, ka mēs to īsti skaidri nekad neuzzināsim. Dro­šības dienesta vīriem bija stingri piekodināts atvest Ādamu un Ievu dzīvus, jo kontrole baidījās, ka abi ir plašākas sazvē­restības līdzdalībnieki.

Oficiālais ziņojums liek domāt, ka Ādamam un Ievai uzbruka no slēpņa. Man šādā rīcībā ir grūti saskatīt jēgu, tomēr drošības spēkiem acīmredzot bija pietiekami svarīga motivācija notikušo interpretēt tieši tā. Alternatīvais vari­ants varētu būt tāds, ka drošības dienests nezināja, kādā veidā ala sazarojas, un vienkārši devās uzbrukumā pa nepa­reizo eju.

Ādams un Ieva atradās alas īsākā atzarojuma galā, kad sadzirdēja, ka uz viņu pusi steidzas drošības dienesta dar­binieki. Ādamam bija Džozefa šautene, kuru puisis bija iepriekšējā dienā atstājis alā. Ja Ādams paliktu turpat uz vietas, viņu noteikti atrastu, tāpēc viņš nonāca smagas izvēles priekšā: vai nu pamest Ievu un censties aizbēgt, pirms drošības dienesta vīri ir atldājuši savu kļūdu, vai ņemt Ievu sev līdzi.

Ādams saprata, ka bēgšana kopā ar novārgušo Ievu būs daudz gausāka, tomēr viņš meiteni nepameta. No Ievas vēlāk sniegtās liecības mums ir zināms, ka viņa lūgusi, lai Ādams viņu atstāj alā, tomēr viņš atteicies to darīt.

Viņiem nebija nekādu izredžu. Pie alas ieejas bija nostā­dīti sargkareivji, un nepagāja ilgs laiks, kad uzbrukuma vienības vīri, atklājuši savu kļūdu, devās atpakaļ. Alā bija tumšs, un alas izrobotās sienas izkliedēja un apslāpēja lāpu gaismu; kad vienības vīri centās savā starpā sasauk­ties, atbalsis radīja pārpratumus un apjukumu. Kā Ādams vēlāk apgalvoja, viņam radies iespaids, ka drošības spēki uzbrūk no abām pusēm. Katrā ziņā nenoliedzams ir fakts, ka viņš, paslēpies aiz klints izvirzījuma, atklāja uguni uz tiem vīriem, kuri atgriezās alā.

Kļūdas ātri sekoja cita citai. Šautenes, kuras upuri apdullina ar elektrošoku, alas apstākļiem nebija piemēro­tas. Elektrošoka viļņi atsitās pret alas sienām, un galu galā uzbrucēji cieta no pašu raidītajiem šāvieniem. Atšķirībā no viņu ieročiem Ādama šautene bija paredzēta nogalināša­nai. Šī iemesla dēļ, lai nošautu vienpadsmit karavīrus, Āda­mam - kā daži vēlāk apgalvoja - nebija vajadzīga iepriek­šēja kaujas iemaņu apgūšana slepenā kamerā, kur viņu it kā sagatavojuši iebrucēji no ārpuses. Drīzāk notika tas, ko tālaika militāristi dēvēja par SNVS: situācija normāla, vis­pārējs sajukums.

Galu galā Ādams un Ieva tika nogādāti centrālajā karan­tīnā, kurā rūpīga veselības pārbaude apliecināja, ka neviens no abiem nav inficēts ar kādu no pazīstamajiem mēra pa­veidiem. Tomēr plašākai sabiedrībai pārbaudes rezultātus neatklāja. Publicētie medicīniskās izmeklēšanas dati ļāva noprast, ka Ievas organismā atklātas anormālas antivie­las, kuras atbilst visbīstamākās slimības formas sākuma stadijai. Amatpersonas pārliecināja cilvēkus, ka Ieva nav slimības pārnēsātāja, tomēr atklātās antivielas apstiprinot oficiālo nostāju, ka ārpasaulē atlikušo iedzīvotāju skaitu vēl aizvien strauji turpina samazināt mēris.

Un tad sākās visslavenākais tiesas process visā Repub­likas vēsturē.

Eksaminators:

- Tiesa pati par sevi nebija obligāti nepieciešama. Republikas varas pārstāvju vēlēšanās nopratināt gūstekņus ir saprotama, tomēr nav taisnība, ka to varēja izdarīt tikai publiska tiesas procesa laikā.

Šādā situācijā varēja būt kārdinoši sarīkot slēgtu, kon­fidenciālu tiesas prāvu, jo lieta bija saistīta ar specifisku informāciju. Viens no vēsturniekiem pat ir izteicis domu, ka vispār nebija nekādas nepieciešamības uztraukt sabiedrību, izplatot informāciju par notikušo incidentu. Tāpēc jāsecina, ka lēmums tiesas procesu padarīt par publisku notikumu bija rūpīgi pārdomāts. Izskaidro, lūdzu, kāpēc tā!

Anaksimandera:

- Es pirmīt pievērsu jūsu uzmanību Džozefa un Ādama sarunai sargtornī. Šajā sarunā Džozefs pauda pārliecību, ka mēra epidēmija jau ir beigusies. Es ticu, ka tā domāja visa jaunākā paaudze.

Tolaik bija pagājuši jau divdesmit gadi kopš Lielā jūras nožogojuma uzbūvēšanas. Republikas pirmā paaudze vēl labi atcerējās televīzijas ziņu raidījumos redzētās kara šaus­mas, tiešās pārraides par pirmajiem bioloģiskajiem uzbru­kumiem un to sekām; šie ļaudis bija vērojuši iespaidīgos saulrietus, piedzīvojuši trīsdesmit pirmā un trīsdesmit otrā gada nebeidzamās ziemas un pieredzējuši pēkšņo klusumu, kad izbeidzās visas translācijas pārraides no ārpasaules un sākās šaubu laiks. Viņi izauga, pastāvīgi nēsādami aizsarg- maskas, vēroja jūras nožogojumu un ar šausmām gaidīja dienu, kad pie horizonta parādīsies ienaidnieks. Tolaik vējš, kas pūta no ziemeļu puses, ikreiz sev līdzi atnesa bailes no gaisā virmojošām slimības sporām.

Tādos apstākļos saglabāt Republikas struktūru bija ļoti viegli. Cilvēki darīja to, ko viņiem lika. Visi koncentrējās uz kopējo draudu, kopējo ienaidnieku. Bet, laikam ejot, bailes pārvērtās par atmiņām. Apdraudētības izjūta kļuva ierasta; tā zaudēja savu kādreizējo asumu.

Cilvēki sāka uzdot jautājumus par ārpasauli. Citi apšau­bīja Republikā valdošo kārtību. Sākās protesti, kurnēšana un neapmierinātība. Trīs nedēļas pirms Ādama un Ievas aresta kāda sieviete uz ielas tika nošauta tikai tāpēc, ka gribēja pasargāt no iznīcināšanas savu bērnu.

Tomēr vissvarīgākais bija tas, ka sāka apšaubīt arī pašus Republikas vadītājus. Republika solīja, ka vislabākie un talantīgākie kļūs par filozofiem un ka šie filozofi, apguvuši izpratnes mākslu, veicinās gudru, tālredzīgu politiku, kas dos labumu visai tautai. Pateicoties Mākslīgā intelekta pro­grammai, cilvēki cerēja uz daudzsološām nākotnes izre­dzēm. Tautai stāstīja, ka jau nākamo paaudzi no grūtā, apnicīgā darba atbrīvos jauna tipa domājošie roboti. Ener­ģiski tika reklamēts lozungs "Jūsu bērni nebūs strādnieki", bet, kā jau tas bieži vien notiek - jo grandiozāki ir solījumi, jo uzskatāmāka ir izgāšanās.

2068. gadā trīspadsmit karavīri gāja bojā tāpēc, ka racēj- robota modelis sāka nepareizi darboties un pārbrauca pāri kontrolpunktam. Šī nelaimīgā atgadījuma rezultātā tika radīta jauna programma. Lielu popularitāti ieguva filozofa Viljama izstrādātais socializētās attīstības modelis, kas bal­stījās uz atgriezeniskās reakcijas sistēmas ierobežošanu. Būdams radikāls domātājs, Viljams paša izstrādāto modeli nosauca par haotisko parādīšanos. Jaunās sistēmas pro­gramma, kuru mēs tagad dēvējam par kaskādes heiristiku, tika izstrādāta mācību vidē.

2073. gadā par pirmajiem šis sistēmas modeļa īste­notājiem vienā no valsts ziemeļu daļas bērnu novietnēm kļuva filozofu šķiras bērni. Sešus mēnešus modeļa attīstība noritēja apstākļos, kas neatšķīrās no tiem apstākļiem, kādos dzīvoja bērni. Šajā laikā modelis apguva runāšanas iemaņu pamatus un pienācīgi iemanījās pārvaldīt savas kustības tā, lai varētu piedalīties vienkāršās spēlēs un veikt citas savam vecumam atbilstošas darbības.

Republikas masu informācijas līdzekļos tas tika atspo­guļots kā ievērojams panākums, un filozofu šķiras pārstāvji tagad par katru cenu centās iekārtot savus bērnus tieši šajā audzināšanas iestādē.

Eksaminators:

- Tu pirmīt sacīji, ka Republikā vecāki nedrīkstēja pazīt savus bērnus.

Anaksimandera:

- Cilvēka dabai ir tieksme izlauzties no mākslīgi radī­tiem žņaugiem, tāpēc 2068. gadā likums par bērnu atšķir­šanu no vecākiem tika grozīts: uz filozofu šķiras ļaudīm minētais likums vairs neattiecās. Tas palīdz izprast, kāpēc daļa iedzīvotāju septiņdesmit ceturtā gada vasaras noti­kumos saskatīja skarbu atmaksu par netaisnību. Haotiskās parādīšanās modeļa robots, kas bija nosaukts par Trešo Evolūciju, visparastākās paslēpju spēles laikā (paradok­sāli, ka šī spēle tika filmēta, lai veicinātu filozofa Viljama iecelšanu filozofu padomes priekšsēdētāja amatā) pēkšņi uzbruka saviem klasesbiedriem. Iekams robotu izdevās neitralizēt, tas nogalināja septiņus skolēnus un nopietni savainoja vienu no skolotājiem. Tas pielika punktu šīs zinātniskās programmas turpmākai attīstībai un, kas bija vēl svarīgāk, deva jaunu triecienu filozofu šķirai un tās vadošajai lomai Republikā.

Daudzi vēsturnieki Ādamu mēdz dēvēt par Republikas neveiksmīgi izveidotās struktūras katalizatoru, tomēr fak­tiski Republika jau tolaik bija sabrukusi, un tiesas prāva tikai atspoguļo filozofu pēdējo mēģinājumu novērst revo­lūciju.

Anaksa ieskatījās pulkstenī. Viņa jutās pārsteigta, ierau­got, cik ātri aizsteigušās vēl trīsdesmit minūtes. Šī bija tēma, kuru viņa pārzināja vislabāk, tāpēc noprata, ka nu viņas sacītais izskan drošāk un pārliecinošāk.

Eksaminators:

- Tu esi devusi ticamu izskaidrojumu tam, kāpēc Repub­likas vadība nolēma izskatīt Ādama lietu publiski, bet acīm­redzami nemākulīgā nopratināšanas metode tiesas procesa laikā vēl aizvien tiek uzskatīta par mīklu. Kāpēc viss izvēr­tās tik aplami?

Anaksimandera:

- Man patiešām negribas tā sacīt, tomēr domāju, ka vis­patiesākā ir šāda atbilde: pret tiem, kas Ādamu gribēja pub­liski sodīt, vienkārši bija sazvērējies pats liktenis.

Es ticu, ka indivīds, lai ari cik viltīgs, apķērīgs un kom­petents viņš būtu, ne vienmēr spēj cīnīties ar apstākļiem. Un te nu es atkal nonāku pie savas galvenās tēmas. Sazvē­restības teorija neiztur kritiku, jo balstās uz pieņēmumu, ka atsevišķu cilvēku rokās ir tādi līdzekļi, lai jebkurā situācijā realizētu savus mērķus.

Kaut ari tiesas prāva neapšaubāmi izgāzās, manuprāt, tas nenotika tāpēc, ka Republikas iecere pati par sevi būtu bijusi slikta. Vienkārši tajā situācijā, kāda bija izveidoju­sies, varas pārstāvji izvēlējās ļoti aplamu rīcibas kursu. Tobrid sabiedrības atbalsts Republikas idejai sāka atslābt, likumi tika patvaļīgi grozīti, agrākā stingrā kārtība vairs nepastāvēja, gaisā jau vēsmoja revolūcijas noskaņas. Es gan uzreiz gribu piebilst, ka arī ļoti labs rīcības kurss ne vien­mēr simtprocentīgi garantē izdošanos.

Problēma, ar kuru nācās saskarties filozofu padomei, bija nenovēršama. Jau savas nodibināšanas laikā Republika iesēja pašiznīcināšanās sēklas. Platona aforisms, ar kuru iesākas Republikas harta, bija šāds: "Tauta sevi pilnībā spēj izpaust tikai valstī. Valsts ir radīta tautai, un valsts ir tauta."

Republikas nodibinātāji tiecās noliegt cilvēka individu­alitāti, bet, to darot, viņi ignorēja vienkāršu patiesību.

Vienīgais, kas saista kopā atsevišķus cilvēkus, ir idejas. Tās pārveidojas, izplatās un maina savus radītājus tāpat, kā viņi paši maina savas domas.

Republikas dibinātāji ticēja, ka, atšķirot bērnus no viņu ģimenēm un liedzot dzīvot kopā arī viņu vecākiem, izdosies saraut dabiskās uzticības saites un aizstāt tās ar uzticību valstij. Tomēr tas radīja dažādas nevēlamas sekas. Cilvē­kus piespieda dzīvot lielās komūnās, kurās kopā uzturē­jās tikai viena dzimuma pārstāvji. Viņi kopā ēda, strādāja, izklaidējās, gulēja un sarunājās cits ar citu. Republika bija nodibinājusi inkubatoru, kurā radās jaunas idejas. Kaut ari Republika kontrolēja informāciju, kas nonāca komūnās, tā nevarēja kontrolēt veidu, kā šī informācija mainīja savu formu katra komūnas iemītnieka galvā.

Tolaik Helēna jau bija mirusi, bet Platons kļuvis par vecu vīru. Tomēr Platona vietniece - sieviete, vārdā Aristotele, - nepārprotami izdarīja pareizos secinājumus. Šīs sievietes regulāri rakstītās, personiskās tālaika piezīmes apliecina, ka viņa skaidri apzinājās, kuras idejas jāņem vērā. Vienā no Platonam adresētajām dienesta vēstulēm, kas datēta četrus mēnešus pirms Ādama tiesas, Aristotele rakstīja:

Mēs gribam, lai cilvēki kalpo valstij, nevis sev pašiem, tomēr neesam laikus padomājuši par robežu, cik tālu šādā prasībā varam iet. Pat visrāmākais dzīvnieks kļūst nepaklausīgs, ja netiek ņemtas vērā viņa vajadzības. Mūsu cilvēki vairs netic draudam, kas viņus agrāk biedēja. Ļaudis jau ir pieraduši pie tiem apstākļiem, kādi viņiem šeit tiek nodrošināti. Viņi ir kļu­vuši bezrūpīgi, un viņu domas tagad aizņem citi jautājumi. Komūnās cilvēki sačukstas. Šī sačukstēšanās ir kā dzīva būtne, kas izlocīdamās aug un zeļ, tomēr nav saskatāma. Cilvēki runā par izvēli, iespējām un brīvību. Cilvēki runā par to, ka vēlas mainīt savu pasauli.

Tas skaidri pierāda, ka Republikas padome devās pre­tim izaicinājumam. Ar šo pārbaudījumu varas pārstāvjiem nebija nekādu izredžu tikt galā, tomēr viņiem nācās to darīt.

Sarīkojot publisku tiesas procesu, viņi gribēja tautu iebie­dēt ar jauniem draudiem. Tāpēc tika safabricēti pierādījumi, ka Ādams ir plašas, sazvērestības līdzdalībnieks. Varasvīri bija ieplānojuši satraukt cilvēkus, liekot viņiem noticēt, ka mēris mutācijas ceļā ir pārveidojies, iegūdams vēl bīsta­māku formu, un ka Ievas ierašanās nav pirmais ielauša­nās gadījums. Tautai gribēja iestāstīt, ka daži atnācēji no ārpasaules jau ir viņu vidū un ka viņi gatavo plaša mēroga iebrukumu.

īsi sakot, Republikas vadība vēlējās tautu novest līdz tādai pašai raižu un nedrošības stadijai, kāda valdīja Repub­likas dibināšanas laikā, un kuras redzamā izpausme bija Hartas otrais pants: "Pārmaiņas nozīmē iznīcību." Ādama personības iezīmes viņu padarīja par ideālu grēkāža kan­didātu. Jau agrāk viņš bija iekūlies nepatikšanās; viņš izcē­lās ar tieksmi pēc vientulības, patstāvību un dumplgumu. Tomēr Republikas vadītāji savos aprēķinos kļūdījās. Pēc viņu domām, ja Ādams simbolizēja visu, no kā baidījās viņi, Ādams bija bieds arī tautai. Vadītāji neparedzēja to, ka Ādams cilvēkiem varētu likties valdzinošs. Soģi neiedo­mājās, ka tauta Ādamu uzskatīs par varoni.

Tiesas sēdes vietējās televīzijas ekrānos varēja redzēt visās komūnās. Kā jau padome cerēja, cilvēki ar šīm tiesas sēdēm bija gluži kā apsēsti, tomēr tautas domas drīz vien sāka atšķirties no oficiālā viedokļa.

Cilvēki Ādamā nesaskatīja nodevēju. Viņš bija glīts, jauns vīrietis ar atbruņojošu smaidu. Tiesā viņš pastāstīja, ka, ieraugot jauno meiteni, kura bezpalīdzīgi tuvojās mīnē­tajai joslai, viņš iedomājies par savām māsām, kuras tā arī nekad nav iepazinis, un mīlētājiem, kas nekad publiski nebija redzami kopā. Viņš sacīja, ka vadījies pēc savas sirds­apziņas un rīkojies tā, kā viņam šķitis pareizi. Viņš teica, ka vislielāko labumu cilvēkam dod ieskatīšanās sevī pašā. Būdams cietumā, kādu nakti Ādams esot redzējis sapni, ka Lielais jūras nožogojums ir sagruvis.

Vārdu sakot, tiesas prāva padomei sagādāja tikai nedie­nas. Procesu bija ieplānots pabeigt ar publisku nāvessoda izpildi, bet tiesas prāvas otrajā nedēļā jau kļuva skaidrs, ka šāda rīcība var beigties tikai ar tautas nemieriem. Padome jau bija iebāzusi galvu pašas savītajā cilpā, kad savu uzstā­šanos sāka filozofs Viljams.

Ja jums nav iebildumu, te būtu vietā neliela atkāpe. Kaut arī Trešā Evolūcija galu galā sagādāja tikai nelaimi un Māks­līgā intelekta radīšanas programma skaitījās pārtraukta un publiski vairs netika afišēta, zinātniskais darbs šīs program­mas ietvaros tomēr tika slepeni turpināts.

Daudzi ietekmīgi cilvēki vēl aizvien ticēja, ka Republiku var izglābt vienīgi jauna tipa roboti, kuri būtu pietiekami attīstīti, lai tiem varētu uzticēt sīkos, nepatīkamos darbus, ko veica strādnieku un karavīru šķiras pārstāvji. Republi­kas varas elites pārstāvji bija pārliecināti, ka dumpoties ir tendēti tikai tie ļaudis, kuri atrodas pašā zemākajā līmeni, un ka šo ļaužu atbrīvošana no viņu nepatīkamajiem pie­nākumiem var nodrošināt sabiedriskās iekārtas stabilitāti. Kaut ari Aristotele nebija šīs idejas iniciatore, viņa tomēr uzskatīja, ka šāds pieņēmums ir saprātīgs.

Pirms es sāku izskaidrot, kā filozofa Viljama zinātniski pētnieciskais darbs iekļaujas šajā ainā, ar jūsu atļauju īsi gribu raksturot dažas tehnoloģiskās nianses. Savos pirm­sākumos vai vismaz līdz divdesmitā gadsimta beigām mākslīgā intelekta industrijai pietrūka iztēles. Tā kā to laiku zinātnieki maldīgi uzskatīja, ka viņu laika datori ir labi smadzeņu darbības modeļi, viņi neatlaidīgi centās ieprogrammēt domājošas mašīnas. Tikai otrajā divdesmit pirmā gadsimta desmitgadē, kad zinātnieki un māksli­nieki sāka strādāt kopā, viņi izprata tā dēvētās negaidīti radušās sarežģītības būtību. "Mēs nevaram ieprogrammēt mehānismu tā, lai tas domātu," - tāds bija Viljama izvei­dotās jauno robotu paaudzes ražošanas uzņēmuma Artfink lozungs, "bet mēs varam ieprogrammēt mehānismu tā, lai tas būtu ieprogrammēts domāt."

Strādājošu modeļu izveidošana nenoliedzami bija liels lēciens uz priekšu, pat ja arī Artfink toreizējie roboti tagad var likties ļoti primitīvi un pirmie šo robotu izmēģinājumi lielākoties beidzās nesekmīgi. Tomēr filozofs Viljams, savā jomā būdams ģēnijs, neatlaidīgi turpināja iesākto. Tolaik, kad notika Ādama tiesas prāva, Viljams bija pārliecināts, ka viņam izdevies radīt jauna tipa Artfink modeļa robotu, kas ir spējīgs uz intelektuālo mijiedarbību.

Diemžēl problēmu radīja tas, ka filozofa Viljama nova­toriskā robota pilnvērtīgai attīstībai - tieši tāpat kā tas būtu attiecībā uz bērnu - bija nepieciešama interaktīva saskarsme ar daudziem cilvēkiem - kompanjoniem, kurus robots vērotu, ar kuriem sarunātos un no kuriem mācītos. Savu jauno modeli filozofs Viljams slepeni bija lolojis vai­rāk nekā četrus gadus, un šī robota attīstība pārspēja visas cerības.

Neskatoties uz to, Viljams baidījās, ka jaunā modeļa robota progress varētu apstāties (jāpiebilst, ka Viljams savu lolojumu bija nodēvējis par Arti [1] , tāpēc ari es sekošu Vil­jama paraugam). Savas bažas viņš ir atklājis kāda žurnāla ievadrakstā.

Kaut arī es pats esmu Arti radījis, es viņu neizprotu. Artis ir pilnīgi apmierinošs un nekļūdīgs mana zinātniski pētnieciskā darba rezultāts. Agrāk šī modeļa attīstība katru dienu man sagādāja jaunus pārsteigumus, tomēr pēdējā laikā esmu novē­rojis, ka tagad Artis manī izbrīnu izraisa aizvien retāk. Tas, ka viņa uzvedība ir ievirzījusies jau iepriekš paredzamā gultnē, nav nekas satraucošs - galu galā to mēs vēlamies sagaidīt no jebkura augoša bērna. Tomēr manī bažas raisa tas, ka virsotne ir sasniegta pārāk ātri. Varbūt es to rakstu ar pārāk prasīga tēva neobjektivitāti, tomēr esmu pārliecināts, ka mans izgud­rojums spēj sasniegt daudz vairāk. Problēma, kā man šķiet, slēpjas faktā, ka es pats esmu Arti ieprogrammējis un pats arī līdz šim veidojis viņa personību. Ja Artis mani vairs nepār­steidz, vismaz daļēji tas noteikti ir izskaidrojams ar faktu, ka ari es vairs nesagādāju pārsteigumus viņam. Tāpēc man šķiet vitāli svarīgi, pirms viņa pieskaņošanās un virziena maiņas mehānisms ir galēji nostabilizējies un noslēdzies, pakļaut viņu ārējai ietekmei, citādi viņš zaudēs zinātkāri kā bērns, kuram ir laupīts stimuls. Skumji, ka pēc bērnunamā notikušā incidenta nebūs viegli atrast pienācīgi attapīgus brīvprātīgos, kuri nepie­ciešami šim procesam.

Audio tiešraidē vērojot Ādama tiesas procesu, filozofam Viljamam prātā iešāvās ideāls atrisinājums. Viņš vērsās pie padomes, piedāvājot kompromisa variantu, kura būtība bija šāda: Ādams netiks sodīts ar nāvi, un viņam pat neva­jadzēs iepazīt parasta cietuma apstākļus, ja viņš izmantos piedāvāto iespēju izpirkt savu vainu, izdarot unikālu pakal­pojumu visai sabiedrībai, proti - ja viņš piekritis kļūt par Arta pastāvīgo kompanjonu drošā, kontrolētā vidē.

Ādama atbalstītājiem tas bija jāpasniedz kā iecietība un Ādama neparasto rakstura īpašību atzīšana, bet kriti­zētājiem šāds tiesas lēmums būtu jāuztver kā cietuma ter­miņš, kas vienkārši nosaukts citā vārdā, turklāt Ādamam draudošās briesmas šajā sodīšanas variantā tiktu krietni pārspīlētas.

Ir skaidrs, ka, izsakot šo priekšlikumu, filozofu Viljamu vadīja nevis īpašas rūpes par Republikas nākotni, bet vie­nīgi vēlēšanās pieredzēt Arta pilnveidošanos. Tolaik filozofs Viljams jau bija krietni vecs vīrs, tāpēc alka vēl pirms nāves pārliecināties par sava garabērna intelektuālajām potencēm.

Ādams, nenoliedzami būdams gudrs, attapīgs un provo­katīvs indivīds, varēja Artim dot tieši to stimulu, kas viņam bija vajadzīgs, - un, vēl vairāk, viņš neatradās tādā situ­ācijā, ka varētu atteikties. Apsverot filozofa Viljama priekš­likumu, padome necēla iebildumus un arī daudz neprātoja par to, kā Ādama līdzdalība ietekmēs Mākslīgā intelekta programmu. Vienīgais kritērijs izšķirošā lēmuma pieņem­šanā bija jautājums, "cik labi kāpnes, ko mums piedāvā, noderēs alai, kurā tagad sēžam".

Eksaminators:

- Un kā Ādams reaģēja, kad viņam to piedāvāja?

Anaksimandera:

- Domāju, ka viņš atbildēja tieši šādiem vārdiem: "Tas man patīk daudz labāk nekā mirt."

Galvenais eksaminators negaidot izslējās un paskatījās uz kolēģi sev kreisajā pusē, pēc tam uzlūkoja to, kas sēdēja pa labi, un beigās pamāja ar galvu.

Eksaminators:

- Tava otrā stunda ir beigusies. Es iesaku sarīkot vēl vienu pārtraukumu.