Genesis Stāsts par Ādamu

PIRMĀ STUNDA

Anaksa devās uz priekšu pa garo gaiteni. Vienīgā skaņa bija gaisa filtra klusā šņākoņa virs galvas. Atbilstoši jauno noteikumu prasībām gaitenī valdīja pustumsa. Viņa atcerē­jās gaišākās dienas, bet nekad par tām nerunāja. Domāt par gaišumu kā par pagātnes vērtību skaitījās viena no Lielajām Kļūdām.

Nonākusi līdz gaiteņa galam, Anaksa pagriezās pa kreisi. Viņa pārbaudīja, vai ir ieradusies laikā. Viņas ierašanās tika novērota - vai vismaz tā tenkoja. Durvis klusi un vienmērīgi atslīdēja vaļā. Nevainojami - kā jau viss Akadēmijas zonā.

- Anaksimandera?

Anaksa pamāja ar galvu.

Kā jau tas priekšrakstos bija noteikts, pārbaudes grupa sastāvēja no trim eksaminatoriem. Tas radīja milzu atvieglo­juma izjūtu. Zināšanu pārbaudes detaļas tika turētas noslē­pumā, tāpēc starp kandidātiem virmoja baumas. "Iztēle ir laika un nezināšanas ārlaulības bērns," mēdza atkārtot Anaksas skolotājs Perikls, pēc tam gan vienmēr piebilstot, ka pret ārlaulības bērniem viņam neesot nekādu iebildumu.

Anaksa mīlēja savu skolotāju. Viņa to neiegāzīs. Durvis aiz viņas aizvērās.

Eksaminatori sēdēja pie augsta rakstāmgalda ar tumšu, pulētu koka virsmu.

- Iekārtojies brīvi, - sacīja vidējais eksaminators. Viņš bija lielākais no visiem, garš un ar varenu miesas būvi. Anaksa tik milzīgu vīrieti redzēja pirmoreiz mūžā. Salīdzinājumā ar viņu abi pārējie eksaminatori izskatījās veci un vārgi, tomēr Anaksa redzēja, ka viņu skatiens ir ass un vērīgs. Telpā bez viņiem neviena cita nebija, tomēr Anaksa zināja, ka viņu saruna tiek ierakstīta.

Eksaminators:

- Tavai pārbaudei ir atvēlētas piecas stundas. Ja tu neiz­proti kādu no mūsu uzdotajiem jautājumiem, vari lūgt sīkā­kus paskaidrojumus, tomēr, beigās novērtējot pārbaudi, tas tiks ņemts vērā. Vai tas tev ir saprotams?

Anaksimandera: -Jā-

Eksaminators:

- Vai ir kaut kas tāds, ko tu gribētu pajautāt, pirms mēs sākam?

Anaksimandera:

- Es gribētu jums pajautāt, kas man būtu jāatbild.

Eksaminators:

- Atvaino - es īsti nesapratu…

Anaksimandera:

- Es pajokoju.

Eksaminators:

- Ak tā. Saprotu.

Tā bija slikta doma. Neviens no eksaminatoriem to neno­vērtēja atzinīgi. Anaksa prātoja, vai viņai nevajadzētu atvainoties, bet pārdomu laiks jau bija beidzies.

Eksaminators:

- Anaksimandera, tavs laiks tagad sākas. Piecas stun­das par tēmu, kuru pati esi izvēlējusies. 2058.-2077. gads - Ādama Forda dzīve un viņa dzīves laika raksturojums. Ādams Fords piedzima Platona Republikas pastāvēšanas septītajā gadā. Vai tu, lūdzu, varētu izskaidrot politiskos apstākļus, kuru rezultātā radās Republika?

Vai tā bija viltība? Anaksas tēma nepārprotami aprobe­žojās tikai ar Ādama Forda dzīves laiku. Viņas piedāvājumu komiteja bija pieņēmusi bez jebkādām korekcijām. Par torei­zējo politisko situāciju viņa, protams, šo to zināja - tieši tāpat, kā šo to zināja jebkurš - taču šis jautājums neietilpa viņas kompetencē. Viss, ko Anaksa varēja piedāvāt, bija sko­lēniem labi pazīstamā tēmas atstāstīšana. Nē, tas negāja cauri. Vai Anaksai vajadzētu iebilst? Vai tika sagaidīts, ka viņa protestēs? Anaksa ar skatienu meklēja eksaminētāju sejās kādu uzvedinošu norādi, bet viņi sēdēja nesatricināmi un neizdibināmi kā akmeņi.

Eksaminators:

- Vai tu saprati jautājumu, Anaksimandera?

Anaksimandera:

-Jā, protams. Es atvainojos. Man vienkārši… bet tas nav svarīgi.

Anaksa centās atbrīvoties no uztraukuma. Piecas stun­das. Tas bija pietiekami ilgs laiks, lai viņa pierādītu, cik daudz zina.

Anaksimandera:

- Tas sākās jaunās tūkstošgades trīsdesmito gadu sā­kumā. Tolaik, tāpat kā jebkurā laikmetā, netrūka pasaules gala sludinātāju. Gēnu inženierijas pirmie mēģinājumi bija nobiedējuši plašus sabiedrības slāņus. Starptautiskā ekono­mika vēl aizvien balstījās uz naftas tirdzniecību, un aizvien vairāk pieauga bažas, ka naftas krājumi drīz izsīks, radot pasaules mēroga katastrofu.

Tolaik Vidējie Austrumi vēl aizvien tika uzskatīti par politiski nemierīgu reģionu, un Savienotās Valstis - skaid­rības labad es izmantošu tam laikam atbilstošus apzīmē­jumus - bija iesaistījušās militārās aktivitātēs, kuras, pēc daudzu uzskatiem, bija lemtas neveiksmei, jo Savienotās Valstis gluži vienkārši neizprata Austrumu kultūru un para­žas. Tā kā amerikāņi savas industriālās intereses skaidroja kā rūpes par demokrātiju, viņu šaurā, pragmatiskā pieeja neizraisīja masveida atbalstu.

Abās pusēs saasinājās fundamentālisms, un pirmos gluži atklātos Rietumu terorisma aktus, kas notika 2032. gadā Saūda Arābijā, daudzi uzskatīja par dzirksteli, kura aiz­dedzinās vairs nekad neapslāpējamu ugunsgrēku. Eiropa tika apsūdzēta morālā kompasa zaudēšanā, un 2047. gadā uzliesmojušās cīņas par neatkarības atgūšanu tika uzskatī­tas par šī gadsimta pagrimuma nākamo pierādījumu. Ķīnas izvirzīšanās par "starptautiski nozīmīgu valsti un tā dēvētā "aktīvā diplomātija" daudzos izraisīja bažas, ka pasaulē briest jauns globāla mēroga konflikts. Ekonomiskā ekspan­sija apdraudēja zemeslodes vidi. Bioloģiskā daudzveidība saruka nepieredzētā ātrumā, un pēc 2041. gada putekļu vētrām savu pārliecību mainīja ari pēdējie Paātrinātās kli­mata maiņas modeļa pretinieki. Vārdu sakot, pasaulei drau­dēja daudzas pārmaiņas, tāpēc 21. gadsimta piecdesmito gadu nogalē cilvēki jutās nomākti un iebiedēti. Viņu saru­nās dominēja pesimistiskas noskaņas.

Protams, nav grūti būt gudram, izmantojot priekšrocī­bas, ko dod laika distance, bet retrospektīvā skatījumā ir pilnīgi skaidrs, ka vienīgais, no kā cilvēkiem patiešām vaja­dzēja baidīties, bija viņu pašu bailes. Jo vislielākās bries­mas, kas tajā periodā apdraudēja cilvēci, bija vispārējs gara apsīkums.

Eksaminators:

- Konkretizē, kā tu saproti vārdu "gars"!

Eksaminatora balss bija rūpīgi modulēta - šādu efektu

varēja panākt ar vislētāko filtru. Tomēr Anaksa dzirdēja, ka viņš nav izmantojis nekādas tehnoloģijas: tā bija vienkārša, īsta paškontrole.

Eksaminators ievēroja visu: ikvienu pauzi, ikvienu sasto- mīšanos vai neprecizitāti. Tā, protams, viss arī bija iecerēts. Anaksa piepeši jutās neattapīga un nepārliecinoša. Viņa vēl aizvien iztēlē dzirdēja Perikla pēdējos vārdus: "Viņi gribēs redzēt, kā tu reaģē uz izaicinājumu. Nevilcinies. Runā tā, lai tevi var saprast. Vārdi palīdzēs atrast pareizo ceļu arī tev pašai. Uzticies vārdiem." Tobrīd tas likās tik vienkārši. Bet tagad Anaksas seja šķita kļuvusi kokaina. Viņai bija jāat­rod ceļš līdz vajadzīgajiem vārdiem, tos sameklējot tā, kā lielā ļaužu pūlī, aukstasinīgi atvairot paniku, atrod savus draugus.

Anaksimandera:

- Gars, es domāju, atspoguļo konkrēta laikmeta cilvēces dominējošo noskaņojumu. Gara spēks ir spēja stāties pretī nākotnes nenoteiktībai ar ieinteresētību un optimismu. Gara spēks sevī ietver ticību, ka visas problēmas iespējams atrisi­nāt un jebkuras atšķirības var saprast un pieņemt, tāpēc tas rada paļāvību un drošības sajūtu. Tomēr gars var būt arī ļoti vājš. To var aptumšot bailes un māņticība. 2050. gadā, kad sākās karš, pasaule bija iegrimusi māņticīgās bailēs.

Eksaminators:

- Pastāsti mums vairāk par tālaika māņticību!

Anaksimandera:

- Māņticību rada vēlēšanās redzēt pasauli kā vienkār­šotu cēloņu un seku shēmu. Kā jau iepriekš minēju, tolaik bija uzbangojis reliģiskais fundamentālisms, tomēr ne jau par šo māņticības veidu es runāju. Tolaik racionāli analī­tiskas uztveres vietā ļaudis izvēlējās ticību vienkāršiem iemesliem.

Pat visparastākie notikumi izriet no liela dažādu pār­maiņu un iespēju kamola, bet cilvēka prātam piemīt ten­dence izvairīties no visa sarežģītā. Nemierīgos laikos, kad zūd ticība pierastajiem dieviem, rodas sazvērestības kulti. Tāpat notika ari tolaik. Nespējot savu nelaimi uzskatīt par nejaušību un negribot to pieņemt kā daudz globālākas sis­tēmas daļu, cilvēki sāka meklēt briesmoņus savā vidū.

Jo intensīvāk medijos tika kultivētas bailes, jo vairāk cil­vēki zaudēja spēju cits citam uzticēties. Katrai jaunai likstai, kas uzbruka cilvēcei, sazvērestības teorijas ideologi radīja izskaidrojumu, un šim izskaidrojumam vienmēr bija seja un vārds. Cilvēki sāka baidīties pat no saviem tuvākajiem kai­miņiem. Gan personisko, gan sabiedrisko, gan starptautisko attiecību līmenī ļaudis centās saskatīt vienīgi citu cilvēku ļauno nolūku pazīmes, un visur, kur viņu aizdomu pilnās acis lūkojās, šīs pazīmes ari ieraudzīja, jo neko citu viņi nemaz nemeklēja.

Tātad galvenā problēma, ar kuru nācās saskarties tālaika cilvēkiem, bija viņu nespēja uzticēties citiem. Līdz ar to ļau­dīm pietrūka vienotības un kopēja mērķa. Tāpēc es iepriekš sacīju, ka bija iestājies gara apsīkums.

Eksaminators:

- Paldies par izskaidrojumu. Un tagad, lūdzu, atgriezies pie tālaika raksturojuma. Kā tika nodibināta Republika?

Kā jau Perikls paredzēja, Anaksu iedrošināja viņas pašas balss skaņa. Tieši tāpēc ari viņa bija tik laba kandidāte. Viņas vārdus vienmēr piepildīja domas jeb - kā izteicās Perikls - viņai piemita prasme piešķirt vārdiem īpašu jēgu. Tāpēc, kaut ari Anaksa stāstīja novecojušu, skolēniem bieži uzdotu tēmu, viņa sen zināmo patiesību ietērpa jaunos vār­dos, līdz ar katru vārdu slāni pati kļūdama aizvien pašpār­liecinātāka.

Anaksimandera:

- Pēdējā kara pirmais šāviens tika raidīts pārpratuma dēļ. Tas notika 2050. gada 7. augustā. Japānas un Ķīnas alianse bija veltījusi astoņpadsmit mēnešus, lai izveidotu koalīciju, kas uzraudzītu sēra izsmidzināšanas projekta izstrādāšanu un realizēšanu. Bija paredzēts, ka šis projekts novērsis globālās sasilšanas efektu ar atmosfēras oglekļa neitralizēšanas metodi. Koalīcijas izveidošanas grūtības lielā mērā bija saistītas ar savstarpējo neuzticēšanos, par kuru runāju jau iepriekš. ASV šo iniciatīvu bloķēja, jo uzskatīja, ka jaunā koalīcija mainīs starptautisko attiecību līdzsvaru, savukārt Ķīna bija pārliecināta, ka ASV, cenšoties sagraut Ķīnas ekonomiku, tīšām veicina klimata izmaiņas. Kā jau varēja paredzēt, situācija saasinājās, tāpēc Ķīna izstrādāja slepenu vienpusējas rīcības plānu.

Lidmašīna, kas tika notriekta ASV gaisa telpā virs Klusā okeāna, aizsāka pirmo ar oglekļa neitralizēšanu saistīto tie­sas procesu, tomēr ASV, kā mēs zinām, nekad neatkāpās no savas oficiālās versijas - ka tā bijusi militāra lidmašīna, kas pildījusi naidīgu misiju.

Eksaminators:

- Būtu labāk, ja tu mums visu stāstītu tādā veidā, it kā mēs par to neko nezinātu.

Anaksa atvainodamās nolieca galvu. Viņa juta, ka vaigi no kauna sāk kvēlot. Anaksa gaidīja kādu zīmi, ka var tur­pināt, tomēr neviens viņu nepamudināja. Citos apstākļos viņa nebūtu pieļāvusi, ka pret viņu izturas tik nepieklājīgi, bet šoreiz viņai nācās bez ierunām pakļauties.

Anaksimandera:

- Platona vara balstījās uz viņa globālajām ekonomis­kajām interesēm. Savu sākuma kapitālu viņš bija iegu­vis, izmantojot ūdeņraža tehnoloģiskās iespējas. Iegūtos līdzekļus Platons gudri ieguldīja bioloģiskās attīrīšanas industrijā. Ar savu bagātību un kontaktiem viņš labāk par jebkuru citu spēja paredzēt lielvalstu konflikta saasinā­šanās neizbēgamo iznākumu. Būdams piesardzīgs un tāl­redzīgs, viņš pakāpeniski visu savu kapitālu pārvietoja uz tālu salu arhipelāgu, pazīstamu kā Oterova. Brīdī, kad tika pasludināts karš, Platonam un viņa sabiedrotajiem, cik zināms, piederēja septiņdesmit procenti no arhipelāga ekonomiskā kapitāla, un Oterova jau sāka veidoties par tehnoloģiski attīstītu valsti, kas spēja pati sevi apgādāt ar visu nepieciešamo. Starptautiskajai situācijai pasliktinoties, Platonam nenācās grūti pārliecināt savas jaunās dzimte­nes ļaudis, ka valstij vajadzīga efektīvāka aizsardzības sis­tēma. Republikas Lielais jūras nožogojums, kuru pabeidza būvēt 2051. gadā - vienpadsmit mēnešus pēc pēdējā kara sākuma -, vēl aizvien tiek uzskatīts par divdesmit pirmā gadsimta izcilāko tehnoloģisko sasniegumu.

2052. gada beigās, kad pirmoreiz kā ierocis tika izman­tots mēris, Platona Republika jau bija droši izolēta no pārē­jās pasaules. Platons tika godāts un cienīts kā Oterovas glā­bējs, bet, kad no ārpasaules pienāca aizvien drūmākas ziņas, viņu sāka uzskatīt ari par visas cilvēku cilts pestītāju. Pēc 2053. gada jūnija, kad pēdējo reizi tika uztverta ārpasaules radio raidstacija, vairums Republikas iedzīvotāju sāka ticēt, ka Oterova ir planētas pēdējā apdzīvojamā teritorija.

Vietējie iedzīvotāji, protams, pieļāva, ka ieradīsies bēgļi, un tad, kad tas patiešām notika, svešinieki nekavējoties tika likvidēti. Ikviena lidmašīna, kas tuvojās, tika notriekta, pat nemēģinot sazināties ar tās apkalpi. Sākumā Oterovas iedzīvotāji speciāli kāpa klinšu virsotnēs, lai noskatītos izrādi ar spoku kuģiem, kuri pie horizonta uzsprāga, tiklīdz bija iedreifējuši mīnētajā zonā. Ar laiku eksploziju skaits gāja mazumā, arī lāzerieročiem nu jau vairs tikai retumis gadījās kāds lidojošs mērķis. Tajā laikā Oterovas iedzīvotāji lūdza Platonu, lai viņš uzņemas tautas vadību un ved ļaudis pretim labākiem laikiem.

Eksaminators:

- Gluži labs kopsavilkums, Anaksimandera. Šī tātad ir Republika, kurā piedzima tavas īpašās intereses objekts Ādams Fords. Tomēr, pirms mēs pievēršamies viņa nepa­rastajam dzīvesstāstam, vai tu, lūdzu, mums mazliet nepa­stāstītu par Platona Republikas uzbūvi?

Anaksimandera:

- Vēsturnieki uzskata, ka Republiku vislabāk ļauj izprast tās moto "Uz priekšu tuvāk pagātnei". Platons vai varbūt drīzāk jāsaka - viņa padomdevēji (tagad valda uzskats, ka Republikas sabiedriskās kārtības galvenā veidotāja, vistica­māk, bija Helēna) - sludināja jauna veida konservatīvismu. Platons savai tautai apgalvoja, ka pagrimums un bojāeja cilvēci piemeklējusi tāpēc, ka cilvēki bija pārāk tālu aiz­klīduši no sava dabiskā stāvokļa. Viņi nekritiski pieņēma pārmaiņas, aizmirstot zinātnes visfundamentālāko likumu, ka pārvērtības nozīmē sairumu. Platons savas Republikas iedzīvotājiem teica, ka viņiem jāatgūst izcilas civilizācijas spožums, tomēr vienīgais paņēmiens, kā to panākt, esot radīt tādu sabiedrību, kuras galvenie balsti ir stabilitāte un kārtība.

Platons definēja - kā viņš pats tos nodēvēja - piecus lielākos sabiedriskās kārtības draudus: Haotiska vairošanās, Netīras domas, Izdabāšana cilvēka vēlmēm, Tirdzniecība un Nepiederošas personas. Platona lēmumi bija radikāli, tomēr cilvēki, būdami nobijušies, cieši pieķērās viņa solījumiem. "Šī valsts jūs ir izglābusi," viņš sacīja cilvēkiem, "tāpēc tagad jums cītīgi jāstrādā, lai šo valsti saglabātu."

Ņemot vērā cilvēku genoma nolasīšanas rezultātus, ļau­dis tika iedalīti četrās stingri nodalītās šķirās: strādniekos, karavīros, tehniķos un filozofos. Bērnus tūlīt pēc piedzim­šanas nošķīra no viņu vecākiem, un bērni par savu izcelša­nos vēlāk neko neuzzināja. Gada vecumā ikviens bērns tika testēts; pēc tam viņu vai nu atdeva audzināt atbilstošajā grupā, vai likvidēja.

Visu grupu bērni tika stingri skoloti gan intelektuāli, gan fiziski. Cīkstēšanās un vingrošana bija jāapgūst obligāti - tāpat kā matemātika un ģenētika. Lai mazinātu tieksmi uz individualitāti, vasaras mēnešos bērni staigāja kaili.

Strādnieku šķiras vislabākie sportisti, pat ja viņu genoms to neparedzēja, varēja tikt pārcelti pie karavīriem, bet tiem,

kas bija apveltīti ar īpašu apķērību un izdomu, pavērās iespēja nonākt tehniķu pulkā, tomēr ar to viss ari aprobe­žojās. Filozofu šķirā iekļuva tikai daži izredzētie.

Vīrieši un sievietes dzīvoja atsevišķi. Viņi ēda un gulēja savās darba komūnās. Romantiskas attiecības nebija aiz­liegtas, un pāri, kuriem tika piešķirts Ģenētisko izmaiņu nodaļas sertifikāts, drīkstēja apprecēties. Tomēr ari pēc lau­lībām gan vīrs, gan sieva palika dzīvot katrs savā komūnā; satikties viņi drīkstēja tikai laiku pa laikam un vienīgi tad, ja bija izpelnījušies atļauju.

Tas, manuprāt, ir pietiekami skaidrs Republikas sākuma posma sabiedriskās iekārtas galveno principu izklāsts.

Nesagaidījusi nekādu atzinības izpausmi no eksamināci­jas komisijas, Anaksa pati pret savu gribu viņus uzlūkoja - apmēram kā bērns, kas pirmajā skolas nedēļā drošības pēc ik pa brīdim paskatās uz savu skolotāju. Tikai šī bija nevis skola, bet Akadēmija.

Eksaminators:

- Kas bija tavs skolotājs, Anaksimandera?

Anaksimandera:

- Galvenokārt Perikls. Man, protams, bija vajadzīga sko­lotāja palīdzība, kaut arī daudzus pētījumus paveicu es pati, bet…

Eksaminators:

- Perikls.

Eksaminators šo vārdu izrunāja tā, it kā tas viņu ļoti spē­cīgi iespaidotu. Diemžēl Anaksa netika gudra, vai tas bija

labi vai slikti. Viņa gaidīja nākamo jautājumu, cerēdama, ka drīz varēs ķerties pie tēmas, kura viņai ļaus justies daudz pašpārliecinātākai. Tā bija Ādama Forda ievērojamā dzīve un viņa dzīves laiks.

Eksaminators:

- Kā tu pati vērtē - vai Platons veiksmīgi īstenoja savus mērķus?

Anaksimandera:

- Atkarībā no tā, ko jūs uzskatāt par viņa mērķiem. Ja tas, ko Platons gribēja iegūt, bija personiskā vara un cienī­jams stāvoklis, kas, pēc manām domām, patiesībā arī bija viņa galvenā motivācija, tad vismaz savas dzīves laikā viņš patiešām baudīja ārkārtīgi lielu ietekmi. Bet, ja jūs jautājat, vai viņam izdevās radīt ideālu valsti, kurā gan atsevišķs indivīds, gan sabiedrība kopumā vislabāk varēja realizēt savu potenciālu, atbildēt ir grūtāk. Varbūt novērtēt Platona vēsturisko nozīmi būtu vieglāk, ja nebūtu piedzimis Ādams Fords.

Jau tikai izsakot viņa vārdu, Anaksu pārņēma atvieglo­juma izjūta. Viņa par Ādamu gandrīz nepārtraukti domāja jau veselus trīs gadus. Kaut arī viņš bija miris sen pirms Anaksas piedzimšanas, Anaksai šķita, ka Ādams viņai ir labs paziņa. Anaksa bija izpētījusi neskaitāmu sarunu atšifrēju­mus un izsekojusi nebeidzamām datora atmiņā saglabāta­jām pēdām, bet galvenais, ka viņai attiecībā uz Ādamu - kā izteicās Perikls - "bija izjūta". Ja Anaksai tagad neizdosies atstāt iespaidu uz eksaminatoriem, tad viņai tas neizdosies nekad. Un tad… nē, tagad par to labāk nedomāt. Anaksa Periklam bija apsolījusi, ka par to nedomās.

Eksaminators:

-Jā, Ādams.

Anaksa līdz šim vēl nebija sastapusi nevienu, kas, izsa­kot Ādama vārdu, pirms tam nebūtu dziļi ievilcis elpu un šī vārda ārkārtīgā nozīmīguma dēļ brītiņu paklusējis. Tiesa, jaunie domātāji Ādamu tagad vairs tik augstu nevērtēja. "Nav nekādas vajadzības sērkociņa liesmiņu salīdzināt ar milzu ugunskuru tikai tāpēc vien, ka šis sērkociņš ir aiz­dedzinājis ugunskuru," - tāds bija viņu moto. Tomēr arī jaunie, pirms izteica Ādama vārdu, ieturēja pauzi.

Eksaminators:

- Pirmais, ko es gribētu dzirdēt, Anaksimandera, ir īss stāstījums par Ādama izcelšanos. Kas bija viņa vecāki, kā viņš pavadīja savu bērnību? Ikviens zina par slaveno nakts- sardzi; katrs jaunais par to var visu pastāstīt vārdu pa vār­dam, bet Ādama dzīve nesākās šai naktī. Pastāsti mums, kā viņš, tavuprāt, nokļuva sargtornī!

Anaksimandera:

- Ādams piedzima 2058. gadā. Pirmajā dzīves gadā viņu audzināja Teinas zīdaiņu namā. Leģenda vēstī, ka Ādama māte esot izgudrojusi veidu, kā iezīmēt savu bērnu, un panākusi, ka viņu pārceļ darbā uz šo zīdaiņu namu, tāpēc viņai bijusi iespēja par Ādamu rūpēties, bet šī leģenda, visticamāk, ir tikai nostāsts. Kārtējais mīts, kas radies, lai pamatotu realitāti. Tiem, kas vēlas saprast, kāpēc Ādams izauga tāds, kāds viņš bija, nav viegli pieņemt atbildi "viss, tāpēc nekas".

Mēs zinām, ka Ādams piedzima filozofu šķiras vecākiem. Pirmā dzīves gada beigās viņš izgāja parasto pārbaudi, kuras laikā tika noteikts viņa genoms. Apstiprinājās atbil­stošais prāta spēju līmenis, tomēr viņa dosjē tika pievienots brīdinājums. Cik zināms, vismaz divi ģenētiskā materiāla novērtētāji pieļāva iespēju, ka Ādama uzvedība var kļūt neprognozējama. Faktiski leģendārais Klārka memorands ļauj noprast, ka tika apsvērta iespēja bērnu likvidēt. Normā­los apstākļos Ādams pēc diviem mēnešiem būtu pārbaudīts vēlreiz, bet 2059. gadā uzliesmoja otrs lielais mēra panikas vilnis, tāpēc, kad Klārks nomira, viss viņa īpašums drošības dēļ tika iznīcināts. Šī iemesla dēļ Ādama lietā tā ari nekad neparādījās pavēle veikt otrreizēju pārbaudi. Kad kļūda tika atklāta, Ādams jau bija izgājis pirmo verbālo testu, tāpēc likvidēšana vairs netika apsvērta. Juceklī, kas bija izvei­dojies ap Ādama dosjē, neviens nepamanīja brīdinājuma marķējumu, tāpēc šī informācija tā arī nekad neaizceļoja uz mācību korpusu.

Eksaminators:

- Tātad viņš taisnā ceļā nokļuva filozofu klasē?

Anaksimandera:

-Jā. Ieraksti liecina, ka viņš uzreiz kļuva par izcilu skol­nieku, kas visus iespaidoja ar savām dotībām - it īpaši matemātikā un loģikā. Viņš uzrādīja teicamus rezultātus ari cīņas mākslā un trīspadsmit gadu vecumā pārstāvēja savu pilsētu gadskārtējā turnīrā. Tas bija pirmais apliecinājums viņa spilgtajai individualitātei, un Ādama autoritāte līdz ar to neizbēgami pieauga.

Turnīra laikā viņš satika meiteni, vārdā Rebeka. Arī viņa piedalījās turnīra cīņās, un Ādams nolēma, ka vēlas ar Rebeku draudzēties. Tas, ka viņi nedzīvoja vienā un tajā pašā pilsētā un pat ne vienā un tajā pašā salā, Ādamu neatturēja.

Turnīra pēdējā naktī, paslēpies Rebekas komandas bagāžā, viņš pamanījās aizceļot septiņsimt kilometru uz dienvidiem no viņam atļautās uzturēšanās zonas. Izmantojot Rebekas palīdzību, Ādamam svešumā izdevās nodzīvot trīs dienas, līdz Rebekas komūnas pavārs beidzot atklāja, ka Ādams slēpjas sausās pārtikas noliktavā.

Viņš tika nogādāts atpakaļ. Ādama dosjē tika papildi­nāts ar melno zīmogu un, ja tā var izteikties, viņa rokraksta novērtējumu. Viņš sevi bija parādījis kā nepakļāvīgu, impul­sīvu indivīdu, kurš nebaidās no nosodījuma un tiecas pēc sieviešu sabiedrības. Parasti šāda pārkāpuma dēļ pusaudzis automātiski tiktu pārcelts uz strādnieku šķiru, tomēr Ādama skolotāja, atsaukdamās uz skolnieka intelektuālo poten­ciālu, lūdza viņu pasaudzēt. Tika panākts kompromiss, un Ādamam ļāva iestāties Republikas elitārajā robežsardzes akadēmijā. Laikam gan var sacīt, ka šī lēmuma rezultātā tika izmainīta vēstures gaita.

Eksaminators:

- Ja mēs visu izskaidrojam ar vienkāršiem iemesliem.

Pašas pieļautā kļūda Anaksai atkal lika pietvīkt. Viņa bija dzirdējusi baumas, ka neviens kandidāts nedrīkstot pieļaut vairāk par divām šādām kļūdām. Tomēr, tā kā klīda visdažādākās baumas, Anaksa par tām tagad negribēja domāt. Viņa bija ļāvusi pašas stāstījumam sevi aizraut. Perikls par šādu iespēju bija Anaksu brīdinājis. Tāpēc tagad viņa klusībā cieši apņēmās tik kategoriskus spriedumus vairs neizteikt.

Anaksimandera:

- Mēs, protams, to nedarām. Atvainojiet!

Neviens no eksaminatoriem uz viņas atvainošanos ne­reaģēja. Anaksa prātoja, kā lai viņus piedabū atbildēt. Vai viņi tāpat izturējās ari mājās?

Eksaminators:

- Pastāsti mums par apstākļiem, kādos Ādams tika ares­tēts.

Anaksimandera:

- Tas notika 2075. gadā. Tolaik Ādamam bija septiņpa­dsmit gadu. Viņš ar izcilību pabeidza kara akadēmiju, kurā turpināja aizrauties ar fiziskajām aktivitātēm.

Jūs mani lūdzāt uzreiz pāriet pie aresta, tāpēc es tikai īsi pieminēšu, ka mācību laikā Ādams bija sakrājis četrus melnos zīmogus savā dosjē, tāpēc viņu vispirms norīkoja darbā sargtornī, kas slējās ziemeļu salas dienvidu piekrastē. Tolaik spoku kuģu parādīšanās tika novērota ļoti reti, tāpēc neviens nedomāja, ka vēl aizvien pastāv reāli bēgļu ieraša­nās draudi.

Tāpēc tad, kad īsā laika posmā ziemeļu pusē tika pama­nīti veseli trīs jauna tipa lidaparāti, izcēlās liels satraukums. Sardzes kareivji ziņoja, ka neilgi pirms saulrieta nedaudz augstāk par horizontu bijuši redzami nekustīgi, dirižab­ļiem līdzīgi objekti, un, kaut arī Republikas masu informā­cijas līdzekļi tika stingri kontrolēti, ātri izplatījās baumas. Drošības dēļ uz ziemeļiem pārvietoja vislabākos karavīrus, palielināja lāzerieroču arsenālu un pastiprināja iznīcinātāju pilotu apmācību. Tajā pašā laikā no tādiem kareivjiem kā Ādams - tikko pabeigušiem skolu un ar kompromitējošiem ierakstiem personiskajā lietā - tika nokomplektēta sardze attālajos novērošanas torņos, kas bija izkaisīti dienvidu piekrastē.

Ādams bez jebkādiem starpgadījumiem pildīja savus pienākumus tieši septiņus mēnešus. Tiesas prāvas laikā viņš sacīja, ka šajā laikā esot ārkārtīgi garlaikojies, un tas, šķiet, nebija nekāds pārspīlējums.

Sargkareivji strādāja pa pāriem. Viņu pienākumi bija stingri reglamentēti, un to izpilde tika sistemātiski pār­baudīta. Katrs sargtornis sastāvēja no nelielas novērošanas kabīnes, kas atradās augstas metāla konstrukcijas augšgalā, un elektrizēta iežogojuma; sargtornī varēja nokļūt tikai pa vienām kāpnēm.

Novērošanas kabīnes bija tik mazas, ka diviem sargka­reivjiem tur tik tikko pietika vietas. Viņi pildīja ļoti vien­kāršu uzdevumu - nepārtraukti uzraudzīja Lielā jūras noro­bežojuma bezgala garo metāla stiepļu pinuma žoga līniju, kas stiepās piecdesmit metrus aiz bēguma zemākās robežas un slējās trīsdesmit metru augstumā virs okeāna līmeņa. Žoga augšmalu veidoja žiletes asuma stieple, bet apakšdaļu sargāja nelielas peldošas mīnas. Ja kāds vai kaut kas no ārpuses tuvojās žogam, sargu uzdevums bija viennozīmīgs.

Ja tuvojās liels kuģis, kas nelīdzinājās tiem, no kuriem parasti varēja atbrīvoties, izmantojot ārējās apsardzes jos­las brīvi peldošās, ar satelītu vadāmās mīnas, sargkareiv­jiem vajadzēja sacelt trauksmi. Piecu minūšu laikā ieradās helikopteri ar lāzerieročiem, kuri drīz vien iznīcināja jeb­kuru iespējamo slimību, ko būtu varējis atvest svešais kuģis.

Laiku pa laikam iežogojumam piepeldēja arī mazie kuteri, kuru apkalpe lielākoties sastāvēja no diviem trim novārgušiem jūrniekiem, un tad sargkareivjiem nācās tikt ar visu galā pašu spēkiem. Saskaņā ar reglamentu sargka­reivjiem par kutera parādīšanos vispirms vajadzēja infor­mēt novērošanas staciju, bet pēc tam vienam no sargiem bija jādodas uz aizsardzības posteni un kuteris jāneitralizē ar nelielu lāzeru, kuru aktivizēja, izmantojot nejauši sastā­dītu kodu. Šo kodu viens no sargiem katru ritu ievadīja lāzera elektroniskajā atmiņā.

Atbilstoši reglamentam otrs sargkareivis palika novēro­šanas tornī un turēja savu ieroci tā, lai tas visu laiku būtu pavērsts pret pirmā sargkareivja pakausi. Šī instrukcija bija obligāta. Ja pirmais sargkareivis izrādīja kaut vai niecīgākās vilcināšanās pazīmes, otram sargkareivim bez jebkādiem papildu norādījumiem vai atļaujām viņu vajadzēja neka­vējoties nošaut. Sargkareivju aprindās bija labi zināms, ka šādā veidā tika izbeigti daudzi torņa sargu personiskie konflikti, tāpēc ar saviem maiņas biedriem strīdējās tikai pēdējie muļķi.

Eksaminators:

- Kādas bija Ādama attiecības ar viņa sardzes partneri? Anaksimandera:

- Visas sargkareivju sarunas tika audiovizuāli ierakstī­tas, tāpēc mēs pieļaujam, ka starp Ādamu un viņa partneri Džozefu pastāvēja zināma spriedze. Jāpiebilst, ka sargka­reivjiem maiņas haikā, lai viņi nezaudētu modrību, dators lika izpildīt dažādas darbības. Piemēram, viņiem tika dots uzdevums izlabot monitora pārveidotu viņiem redzamās ainas attēlu, vai saglabāt atmiņā un pēc tam atkārtot pro­cesora izgudrotos, sarežģītos pamudinājumus un instrukci­jas. Es jums to stāstu tāpēc, ka ar jūsu atļauju vēlos atstāstīt ierakstīto sarunu, kas norisinājās starp Ādamu un Džozefu vienu dienu pirms incidenta.

Eksaminators:

- Labi - ja tu uzskati, ka tas tev palīdzēs atbildēt uz jautājumu.

Anaksa mirkli klusēja. Perikls bija viņu pārliecinājis, ka tā ir laba doma, kaut ari daudzās eksaminācijas rokasgrā­matās tika dots padoms netērēt laiku tādam vienkāršam trikam kā precīzai iegaumēšanai. Vai eksaminators tagad centās Anaksu brīdināt? Nē, labāk bija daudz neprātot. Viņa klausīs Perikla padomam. Anaksa gribēja, lai viņš varētu lepoties ar savu skolnieci.

Anaksimandera:

- Šī saruna tika ierakstīta 18.40, divas stundas pēc astoņu stundu garās sardzes maiņas sākuma.

Džozefs:

- Tu kaut ko redzi?

Ādams: -Jā-

Džozefs:

- Ko tu redzi?

Ādams (paceltā balsī):

- Kuģi, lielāku par kalnu. Tas tuvojas iežogojumam. Un tagad tas paceļas augšā no ūdens, ak mans Dievs, tas var lidot, mums tuvojas lidojošs kuģis, un tam ir šaujamie, notēmēti tieši pret mūsu galvām, žēlīgā debess, mēs visi iesim bojā!

Džozefs:

- Skaidrs. Bet es tev gribu kaut ko pajautāt: tu taču zini, ka mūsu sarunas ieraksta?

Ādams:

-Jā, bet neviens tāpat tās neklausās.

Džozefs: - Kā tu to zini?

Ādams:

- Padomā: ja viņi būtu dzirdējuši tās muļķības, ko es nupat sagvelzu, vai tagad kāds mums kaut ko nevaicātu?

Džozefs:

- Nu, vecīt, tu esi labais!

Ādams:

- Pats zinu.

Džozefs:

- Tev tagad jānospiež dzeltenā, bet pēc tam oranžā. Ādams:

- Es vēl drusku pagaidīšu. Džozefs:

- Nē, sāc uzreiz, citādi vēlāk būs pārāk grūti atcerēties. Ādams:

- Pēc oranžās zilo, tad zaļo un beigās divas reizes atkal oranžo. Man liekas - es tikšu galā.

DŽOZEFS (aizkaitināti):

- Paklau, spied taču!

Ādams:

- Spied pats, ja gribi. Džozefs:

- Es nedrīkstu. Tās ir tavas pogas.

Ādams:

- Neviens taču to neuzzinās.

Džozefs:

- Es zināšu.

Ādams:

- Ķeries klāt, vecīt!

Džozefs:

- Es neatceros kārtību! (Var dzirdēt dūcošu skaņu.) Tas ir desmit sekunžu brīdinājums! Ādam, tas nav godīgi. Mūs abus sodīs. Tu labi zini, ko tas nozīmē.

Ādams:

- Neviens mūs nesodīs.

Džozefs:

- Iededz gaismas!

Ādams:

- Labi, labi. (Gausi, ķircinādams.) Es nospiežu pogas, lai iedegtu gaismas. Dzelteno, oranžo, zilo, zaļo, oranžo, oranžo, zaļo, dzelteno un… kā tur bija tālāk? Sarkano? Vai zaļo? Tu atceries?

Džozefs:

- Es tevi nošaušu. Saprati?

Ādams:

- Sarkano. (Dūcošā skaņa apklust.) Redzi nu! Un tu vēl uztraucies.

Džozefs:

- Kāpēc tu vienmēr tā dari?

Ādams:

- Man vienkārši ir garlaicīgi. Tas man palīdz nezaudēt modrību. (Krietnu bridi valda klusums, kurā saklausāmi vie­nīgi ātri nospiesto pults pogu klikšķi.)

Džozefs:

- Domā - tur ārpusē vēl kāds ir? Ādams:

- Cik sen tu jau te esi?

Džozefs:

- Piecus gadus.

Ādams:

- Daudzus esi nogremdējis? Džozefs:

- Trīs vai četrus. Bet tie bija tikai parastie kuģīši. Es domāju - tu saproti…

Ādams:

- Runā, ka pēdējā laikā ziemeļu pusē esot redzēti gaisa­kuģi.

Džozefs:

- Man liekas, tie ir tikai nostāsti. Ādams:

- Viss ir tikai nostāsti.

Džozefs:

-Ja mēs esam sākuši par to runāt - kā tu domā, cik ilgs laiks ir pagājis kopš mēra laikiem? Tiem, kas palikuši, droši vien ir izveidojusies imunitāte, vai ne? Viņi tagad varbūt visu atkal uzbūvējuši no jauna. Tas būtu loģiski.

Ādams:

- Vai arī viņi ļoti lēni izmirst.

Džozefs:

- Pēdējie, kurus es redzēju, neizskatījās pēc slimnie­kiem.

Ādams:

- Tu taču zini, ka viņi visas mūsu sarunas ieraksta.

Džozefs (noraizējies):

- Tu teici, ka neviens tās vēlāk neklausās.

Ādams:

- Tik ilgi, kamēr nekas nav atgadījies.

Džozefs:

- Ko tu ar to gribi teikt?

Ādams:

- Kamēr es neesmu sajucis prātā un tevi nošāvis.

Džozefs:

- Nu, tādā gadījumā man vienalga, vai viņi klausīsies vai ne.

Ādams:

- Tad jau mums nav, par ko uztraukties.

Džozefs:

- Tātad viņi varētu būt visu atjaunojuši? Kā tu domā?

Ādams:

- Tu vienmēr esi brīnījies, kāpēc cilvēki, uz kuriem mēs šaujam, nekad nešauj pretī. Zini, kāpēc? Tāpēc, ka, manu­prāt, karš un mēris viņu attīstību ir atsviedis atpakaļ par tūkstoš gadiem. Kosmosa kuģi, par kuriem tagad te visi runā, īstenībā ir tikai lieli gaisa baloni. Man liekas, neko citu viņi vēl neprot izgatavot.

Džozefs:

- Zini, ko man tagad gribētos?

Ādams:

- Nu, nu?

Džozefs:

- Kokakolu.

Ādams:

- Man kola nemaz tik traki negaršo.

Džozefs:

- Tas nu gan nevar būt! Tu noteikti ceremonijās esi to dzēris. Tu zini, cik kola ir garšīga.

Ādams:

- Tas ir tikai dzēriens.

Džozefs:

- Vai tu zini, ka mēs gandrīz pazaudējām recepti? Tas noskaidrojās pašā pēdējā brīdī, kad sakari jau gandrīz bija pārtrūkuši. Visi domāja, ka gan jau kādam no mūsējiem tā ir.

Ādams:

- Tu esi pārāk lētticīgs. Kokakola ir vienkārši dzēriens, nekas vairāk.

Džozefs:

- Nē, tas nav tikai dzēriens… Bet ko tev pašam gri­bētos?

Ādams:

- Sievieti.

Džozefs:

- Sievieti?

Ādams:

-Jā, tieši šeit un tieši tagad. Tu varētu visu noskatīties. Cik bieži tev ļauj satikties ar sievu?

Džozefs:

- Tu zini, ka mēs par to nedrīkstam runāt.

Ādams:

- Mēs nedrīkstam ļoti daudz ko, Džozef. Bet zini ko? Varu saderēt, ka es, kaut arī neesmu precējies, kopā ar sie­vieti pavadu daudz vairāk laika nekā tu.

Džozefs:

- Tu tikai lielies.

Ādams:

- Tev taisnība, Džozef. Es tikai lielos.

Ar to sarunas ieraksta fragments beidzas. Eksaminators:

- Un ko, pēc tavām domām, tas mums atklāj? Anaksimandera:

- Tas mums šo to pastāsta par Ādama raksturu.

Eksaminators:

- Kaut ko apbrīnas vērtu?

Anaksimandera:

- Kaut ko svarīgu.

Eksaminators:

- Kāpēc tas, tavuprāt, ir kaut kas vairāk par tukšām pļā­pām? Divi garlaikoti vīrieši gluži vienkārši nosit laiku.

Anaksimandera:

- Šī saruna atklāj Ādama personību.

Eksaminators:

- Paskaidro tuvāk.

Anaksimandera:

- Ādams ir jaunākais sargs, tāpēc būtu loģiski, ja par viņu piecus gadus vecākais Džozefs izmantotu priekšrocī­bas, ko dod viņa krietni lielākā pieredze, tomēr, noklausoties sarunu, rodas pretējs iespaids. Ādams, man šķiet, ikvienā situācijā demonstrē savu pārākumu. Ir svarīgi pievērst šim faktam uzmanību, jo vismaz daļēji tas kļuva par iemeslu visām vēlākajām nepatikšanām.

Eksaminators:

- Pastāsti, kas notika pēc tam.

Anaksimandera:

- Nākamajā dienā viņi ieraudzīja peldošu objektu. Sa­skaņā ar ierakstu Džozefs un Ādams savu maiņu sāka 15.30. Diena bija silta un skaidra, jūra - rāma. Sargtornis slējās uz klints kraujas, atklājot skatienam jūras plašumu līdz pašai dienvidu salai. Monitorā redzamais reģions stiepās desmit jūras jūdžu garumā. Tādā laikā, kāds bija todien, viņi, neiz­mantojot tālskati, varēja saskatīt nākamo sargtorni ziemeļu pusē. Saskaņā ar datorizēto ierakstu Džozefs stāvēja sardzē, bet Ādams uzraudzīja aparatūru, tomēr laivu pirmais pama­nīja Ādams.

Ādams:

- Ak tad, redz, kur mēs esam izdomājuši doties tādā smukā laiciņā.

Džozefs:

- Par ko tu runā?

Ādams:

- Skaties taisni uz priekšu, mans mīļais draugs! Redzi?

Džozefs:

- Ko tad?

Ādams:

- Vai tev redzi pārbaudīja, pirms norīkoja šajā postenī?

Džozefs:

- Ar redzi man viss ir kārtībā. Ādams:

- Nu tad varbūt vaina ir smadzenēs. Džozefs:

-Jā, tagad es redzu. (Paceļot balsi.) Es to redzu! Ādams:

- Labi, nomierinies! Džozefs:

- Dod trauksmes signālu! Ādams:

- Bet tā ir pavisam maza. Džozefs:

- Nu, es nezinu gan… Ādams:

- Paskaties ekrānā, muļķi. Džozefs:

- Tu taču zini, ka es drīkstu šaut. Ādams:

- Es zinu, ka draudēt pāriniekam ir nodevība.

Džozefs:

- To man piedos.

Ādams:

- Tā ir maziņa. Tev paveiksies, ja tur nebūs vairāk par diviem trim braucējiem. Es domāju - paveiksies, ja nebūsi iztērējis visas lodes, lai nošautu mani.

Džozefs:

- Tagad ir tava kārta. Paskaties grafikā!

Ādams:

- Jo labāk.

Abu sargkareivju acis, mirkli pakavējušās pie novēroša­nas ekrānā redzamā attēla, no jauna pievērsās ainai, kas pavērās viņiem priekšā. Monitora ekrānā neko nevarēja skaidri saskatīt. Kā jau skeneris apliecināja, tā patiešām bija neliela laiva. No rietumu puses sargtorņa cauri sprakstoņai atskanēja tāla balss.

Sargtornis:

- Jūs to redzat, puiši?

Džozefs:

- Tā ir Ruta. Uzticama mūsējā.

Sargtornis:

- Tieciet no viņiem vaļā.

Ādams:

- Tur ir tikai viens cilvēks.

Džozefs:

- Mēs to droši nevaram zināt. Varbūt citi kaut kur slēp­jas.

Ādams:

- Vai tu kādreiz esi dzirdējis, ka viņi slēptos?

Džozefs:

- Es vienkārši gribu teikt, ka visādi var gadīties. Tu jau aktivizēji? Tad ej un dari, kas darāms! Es tevi uzmanīšu.

Ādams:

- Mazliet pagaidi, labi?

Džozefs:

-Tev jāiet.

Ādams:

- Es tikai gribu paskatīties, ar ko man ir darīšana.

Džozefs:

- Es tev uzreiz paziņošu, ja ieraudzīšu kaut ko nepa­rastu.

Ādams:

- Vēl tikai vienu mirklīti.

Ādams joprojām nolūkojās monitora ekrānā. Tas neat­bilda noteikumiem. Pilnvarotajam šāvējam vajadzēja doties prom no sargtorņa, pirms upuris tika identificēts. Mirklī, kad karavīrs ieraudzīja, ar ko viņam jātiek galā, pret viņa pakausi jau bija notēmēts ierocis. Tas teicami palīdzēja izprast situāciju. Kareivja sagatavotības pakāpei nebija nozīmes, jo vienmēr pastāvēja iespēja, ka, ieraugot bezpa­līdzīgus upurus, viņš varēja sākt šaubīties. Bet mēra laikos valsti nedrīkstēja pakļaut ne mazākajam riskam.

Džozefs (rokai aizslīdot līdz ierocim): - Tu zini, kāda pavēle man ir dota.

Ādams:

- Ak Dievs, skaties, tā ir meitene! Pavisam jauniņa. No kurienes, ellē, viņa te uzradusies?

Abi nenovērsdamies skatījās uz monitora ekrānu. Laiva patiešām bija maza. Šķita neticami, ka tāda varējusi atce­ļot no tuvākās sauszemes. Ādams redzēja meitenes acis. Tā viņš savu rīcību vēlāk izskaidroja tiesā. Lielas un izbiedētas, šīs acis nolūkojās uz augsto metāla sieta barjeru, kas slējās augšup no okeāna. Laivas pašrocīgi darinātā, trijstūrainā bura bija sadriskāta un nekam nederīga. Laiva šūpojās bīs­tami tuvu peldošajām mīnām.

Džozefs (balsij drebot):

- Vecīt, tiec ar to galā! Es negribu tevi nošaut.

Ādams:

- Es tev kaut ko gribu pateikt, Džozef.

Džozefs:

- Ko tad?

Ādams:

- Es nekad vēl to neesmu darījis.

Džozefs:

- Bet es redzēju tavu dosjē.

Ādams:

- Es tur šo to izmainīju.

Džozefs: - Kādā veidā?

Ādams:

- Būs labāk, ja tu to nezināsi. Džozefs:

- Labi, tad šī tev būs pirmā reize. Nebaidies, tas nav nemaz tik grūti. Gandrīz kā treniņā. Tiklīdz tu esi kārtīgi notēmējis uz mērķi, tu to vairs neievēro.

Ādams:

- Nedomāju, ka es to spēšu. Džozefs:

- Bet es nedomāju, ka tev ir izvēle. Ādams:

- Tā ir tikai meitene. Džozefs:

- Es tevi nošaušu, ja man to vajadzēs darīt. Ādams:

- Labāk ļauj man paskatīties.

Džozefs: —Par ko tu runā?

Ādams:

- Tu ej, bet es palikšu, labi? Es nespēju tev to izskaidrot, bet man šķiet, ka tā būs labāk. Ja es šoreiz tikai noskatīšos, nākamreiz es varēšu to izdarīt pats. Es zinu, ka tā būs. Ko tu gaidi? Tu taču zini, ka tas tev būs vieglāk, nekā nošaut mani.

Džozefs piekrita. Vieglāk šķita nošaut svešinieci, jau tāpat vairs tikai pusdzīvu, turklāt varbūt ari slimu ar mēri, nekā mazajā sargtorņa būdā vēsā mierā nogalināt savu biedru. Jo citas iespējas nebija. Un Ādams to zināja. Tiesā viņš izstāstīja, ka jau iepriekš paredzējis, kā viss notiks. Vēlāk viņa aukstasinīgais aprēķins tika plaši iztirzāts masu informācijas līdzekļos.

Eksaminators:

- Vai tu ari domā, ka tas bija aukstasinīgs aprēķins?

Beidzot Anaksai tika uzdots jautājums, uz kuru viņa varēja pilnvērtīgi atbildēt, jo tas ietilpa viņas izpētītās tēmas lokā.

Anaksimandera:

- To, kas notika pēc tam, var izskaidrot divējādi, kaut gan Ādams pats nekad nav atteicies no versijas, kuru viņš sniedza aresta laikā, apgalvodams, ka nekas cits viņam neesot zināms.

Sēdēdams sargtorni, Ādams atbilstoši reglamentam nav novērsis skatienu no šaušanas zonas. Viņš redzējis, ka Džozefs piegājis pie lāzera šautenes un nomērķējis uz kuteri. Pirms tam Ādams nekad neesot redzējis, kā tiek nogalināts kāds cilvēks un, kaut ari gribējis novērsties, izju­tis ari tādu kā šaušalīgu valdzinājumu. Ādams uzmanīgi vērojis, kā Džozefs, sagatavodams lāzera šauteni darbam, ievada drošības kodu. Pēc tam, sekodams priekšrakstiem,

Ādams palūkojies monitora ekrānā, lai pārliecinātos, vai laivas pasažiere nekādi neapdraud viņa kolēģi. 1a rezultātā Ādams vēlreiz ielūkojies viņai acis un šoreiz vairs nav spējis novērst skatienu. Viņa bijusi sešpadsmit gadus veca, tikai gadu jaunāka par Ādamu, tomēr triju jūrā pavadīto mēnešu laikā, palikusi bez ēdiena un ūdens, it kā novecojusi, ārkār­tīgi novājējusi un bijusi jau tuvu nāvei.

Ādams ekrānā pietuvinājis viņas seju. To apstiprina arī uzraudzības videoieraksti. Viņš redzējis meitenes sejas izteiksmi - apjukuma un neizpratnes pilnu. Uz augsto iežo­gojumu, kas liecinājis par viņas tālā ceļojuma liktenīgajām beigām, viņa nolūkojusies it kā caur miglu.

Tālāk viss noticis kā zibens uzliesmojuma bridi. Varas iestādēm Ādams sacīja, ka viņam nav bijis nolūka šaut. Viņš vienkārši pēkšņi izdzirdējis, kā nelielajā sargtorņa telpā atbalsojies viņa ieroča šāviena troksnis. Palūkojies uz lāzera platformu, Ādams ieraudzījis, ka viņa biedrs ar caurumu pakausi ir sagumis uz priekšu.

Galvenajā kontrolē acumirklī tika saņemta informācija par notikušo. Ādams tobrīd bijis panikā.

- Nupat reģistrēts šāviens. Lūdzu, ziņojiet. Lūdzu, ziņo­jiet.

- Šeit Ādams. Džozefs ir nogalināts. Pie aizsargājošā nožogojuma ir neliels kuteris. Ar meiteni uz klāja. Džozefs sāka vilcināties, ser.

- Vai esat pārliecināts, ka tur bija tikai viens pasažieris?

-Jā, ser.

-Jļims tas jāpabeidz, Ādam.

- Zinu, ser.

- Ziņojiet, kad tas ir izdarīts. Mēs aizsūtīsim cilvēku, kas aizstās Džozefu. Apsveicam, Ādam. Republikas vārdā izsakām jums pateicību.

- Paldies, ser.

Ādams saprata, ka laika atlicis pavisam maz. Galvenās kontroles postenī gaidīja lāzera šāvienu.

Aizsteidzies garām nokritušajam biedram, Ādams ātri devās lejup pa stāvo taku, kas aizstiepās līdz okeānam. Ieraudzījis mazo, viļņu šūpoto laivu, kas jebkurā mirklī varēja atsisties pret peldošo mīnu, Ādams sāka vicināt rokas, lai pievērstu meitenes uzmanību. Viņam nebija ne jausmas, vai meitene var viņu sadzirdēt un vai viņi vispār runā vienā un tajā pašā valodā.

- Tu peldēt proti? - Ādams sauca.

Viņa lūkojās uz Ādamu, tomēr neko neatbildēja. Mei­tene atradās pārāk tālu, lai Ādams spētu saskatīt viņas sejas izteiksmi.

- Tev jātiek laukā no laivas! - viņš turpināja. - Peldi uz to pusi! Uz ziemeļiem! - Ādams ar roku norādīja virzienu. - Es aiziešu un tevi sagaidīšu. Tur, tālāk uz priekšu, ir vieta, kur var tikt cauri žogam. Mazi vārtiņi. Gaidi mani pie vārti­ņiem! Un nekādā gadījumā nepieskaries bojām. Vai tu mani saproti? Man ir jāiznīcina tava laiva. Lūdzu, pamāj, ja esi mani sapratusi!

Ādams lūkojās uz meiteni, izmisīgi gaidīdams kādu zīmi. Bet nekā. Viņš pamāja vēlreiz. Šoreiz meitene nenoteikti pamāja pretī. Cerēdams uz brīnumu, ka viņa varbūt tomēr Ādama sacīto ir sadzirdējusi, viņš uzrāpās atpakaļ šauša­nas stacijā. Lāzerierocis vēl aizvien bija pielādēts. Pastū­mis Džozefu sānis, Ādams ieskatījās tēmēklī. Meiteni viņš vairs neredzēja. Vai viņa bija sapratusi Ādama instrukci­jas vai varbūt tikai spēku izsīkumā atlaidusies guļus? Viņš to nekādi nespēja noskaidrot. Izšāvis Ādams noskatījās, kā, laivai izgaistot, pacēlās tvaika mutulis un uzmutuļoja ūdens.

Tad Ādams piezvanīja uz galveno sargtorni. Saruna bija drūma, Ādama balss drebēja.

- Šeit Ādams no 621.N sargtorņa. Uzdevums ir izpildīts. Kuteris nogremdēts.

- Apsveicam, Ādam. Jaunais pārinieks ieradīsies pēc des­mit minūtēm. Palieciet savā vietā. Ar Džozefa mirstīgajām atliekām mēs paši tiksim galā.

- Paldies, ser.

Tomēr Ādams nepalika savā vietā. Jūras nožogojumā ik pa gabaliņam bija ierīkoti nelieli dienesta vārtiņi, kurus varēja atvērt no attāluma ar speciālu ierīci. Teorētiski tas nebija iespējams citādi, kā tikai vienlaikus ievadot divus šifrus - vienu kodu ievadīja dienesta tehniķis, otru - aizsar­dzības pārvaldes centrālās kontroles darbinieks.

Ādams zināja, ka šo sistēmu var apiet, tomēr iesākumā viņš apgalvoja, ka vārtiņi gluži vienkārši esot nepareizi darbojušies. Vēlāk daudz tika diskutēts par to, kā Ādams ieguvis informāciju par sistēmas apiešanas iespēju, tomēr šai sakarībā ir vērts atcerēties, ka Ādams bija zinātkārs un attapīgs, tāpēc šķiet visai ticami, ka viņš šo informāciju ieguva mācību laikā, jo intelektuāli Ādams ievērojami pār­spēja jebkuru vidusmēra kareivi.

Zinot, ka Ādams patika sievietēm, tika pieļauta ari iespēja, ka sabiedrībā, kurā mīlestības attiecības tika rūpīgi slēptas, viņš zināšanas par drošības sistēmas niansēm ieguva no kādas tehniskās darbinieces. Ļoti interesants ir vēsturnieku atklātais fakts, ka Ādama cīņas turnīra laika draudzene Rebeka bija kļuvusi par elektroniskās drošības speciālisti. Daži pētnieki uzskata, ka Ādams un Rebeka tur­pinājuši uzturēt kontaktus ari vēlāk, tomēr nekādas neap­strīdamas liecības to neapstiprina.

Tomēr, lai kāds arī bija paņēmiens, Ādams acīmredzot prata atvērt drošības vārtiņus. Pa akmeņaino krastmalu aizskrējis līdz tiem, viņš metās ūdenī un aizpeldēja līdz nožogojumam. Tas nekādā ziņā nebija vienkāršs uzde­vums. Kaut ari todien jūra pletās neparasti rāma, visi dro­šības vārtiņi atradās nožogojuma visgrūtāk sasniedzamajā līmenī.

Vēlāk Ādams pastāstīja, ka no sākuma viņš nodomā­jis - esmu nokavējis. Meitene, pieķērusies nožogojuma otrā pusē, grimusi ūdenī, un viņas seja bijusi pavērsta uz leju. Bet tad viņa pacēlusi galvu, un abu skatieni caur stiepļu pinumu satikušies. Ādams izstāstīja, kā izvilcis meiteni cauri vārtiņiem un palīdzējis viņai aizpeldēt līdz krastam. Mei­tene vēl aizvien neko neesot sacījusi, tomēr tagad - tā kā sprādziena brīdī viņa vairs neatradās laivā - Ādams bija pārliecināts, ka meitene viņa valodu saprot.

Pēc tam Ādams meiteni aizvedis uz drošu paslēptuvi - nelielu alu klinšainā krasta pakājē. Iedevis meitenei savu rezerves pārtikas tāfelīti, Ādams apsolījis drīz atgriezties. Meitene pusguļus atbalstījusies pret akmeņiem un, pirms aizvērusi acis, ar smaidu pateikusies. Vismaz tā to vēlāk atstāstīja Ādams.

Džozefa aizvietotājs atradis Ādamu šaušanas telpā - izmirkušu līdz ādai, sagumušu pāri savam mirušajam bied­ram un elsojošu. Aizvietotājs, vārdā Nataniels, bijis labsir­dīgs vīrs jau krietni gados. Nataniels nospriedis, ka jaunais sargkareivis Ādams jūtas morāli salauzts, jo pavēles izpil­dīšanas rezultātā pārcietis pārmērīgu nervu sasprindzinā­jumu, tāpēc uzklausījis Ādama lūgumu visu redzēto paturēt pie sevis. Ādams viņam pateicies un turpinājis maiņu.

Naktī viņš atgriezies alā, šoreiz atnesdams ūdeni, ēdienu un segas. Nākamajā dienā, pateicoties Ādama rūpēm, nepa­zīstamā ceļotāja jau spēja piecelties sēdus un lauzītā angļu valodā izstāstīt savu pagātni.

Eksaminators:

- Tu pirmīt sacīji, ka šim nostāstam ir divas versijas. Mēs labprāt paklausītos kaut ko vairāk par otro versiju.

Anaksimandera:

- Sākumā izmeklētāji Ādama stāstu uztvēra skeptiski: viņos izraisīja aizdomas gan Ādama labās zināšanas par vārtu drošības sistēmu un teritoriju zem klints kraujas, gan ticamība, ar kādu viņš tik veikli apveda ap stūri Džozefa aizvietotāju, gan veids, kā Ādams pirms tam manipulēja ar Džozefu. Daži izmeklētāji uzskatīja, ka viss bija izplā­nots jau iepriekš un ka meitenes ierašanās tikusi rūpīgi sagatavota. Paziņojumam, ka beidzot ir pārrauts drošības perimetrs, sekoja šoks un attīstījās vissarežģītākās un para- noiskākās teorijas.

Eksaminators:

- Bet tu tās noliedz?

Anaksimandera: -Jā-

Eksaminators:

- Kāpēc?

Anaksimandera:

- Vēsture ir apliecinājusi, ka sazvērestības teorijas neva­jag uztvert pārāk nopietni. Sarežģītība rada tieksmi uz mal­dīgiem izskaidrojumiem, bet maldi rada aizspriedumus.

Eksaminators:

- Tagad tu runā kā Perikls.

Anaksimandera:

- Varbūt es tiešām runāju viņa vārdiem, bet tā es to izjūtu. Ādama gadījumā, man šķiet, ir labāk, ja mēs ticam tādai notikuma versijai, kādu to izstāstīja viņš. Cilvēciska reakcija negaidītā situācijā, un tikai. Savukārt sazvērestības teorija liek mums domāt, ka notikušais ir iepriekš rūpīgi izdomāts un mērķtiecīgi vadīts. Bet laiva bija stipri sadau­zīta un tikai ar vienu mastu. Kā gan tāda laiviņa būtu varē­jusi atrast ceļu, lai īstajā laikā nonāktu pie pareizā sarg­torņa? Un kādā veidā meitenei tika nodota nepieciešamā informācija, lai viņa vispār spētu paveikt šādu varoņdarbu? To neviens nespēja izskaidrot. Tomēr centrālajā kontrolē reakcija uz šo incidentu bija pārsvarā procesuāla un līdz ar to ietvēra visdažādākās versijas. Kamēr ieradās jaunā sar­dzes maiņa, pagāja zināms laiks. Atkarībā no sargkareivja atrašanās vietas nokļūšana sargtornī varēja aizņemt tikpat labi divas vai piecpadsmit minūtes, kā arī veselu stundu. Ja viss būtu iepriekš izplānots, Ādams noteikti jau laikus būtu sagādājis meitenei pārtiku, apģērbu un medikamentus, bet mēs zinām, ka pirmās aizdomas radīja tieši viņa steidzīgā iepirkšanās nākamajā dienā. Tāpēc es ticu, ka viss notika tieši tā, kā to atstāstīja Ādams: ieskatījies meitenes acīs, viņš saprata, ka viņam kaut kas ir jādara.

Eksaminators:

- Un tā patiešām bija?

Anaksimandera:

- Kas bija?

Eksaminators:

- Viņam bija kaut kas jādara?

Anaksimandera:

- Es domāju, šajā ziņā katram cilvēkam var būt savs personiskais viedoklis.

Eksaminators:

-Jūra atnes svešinieci no tālas zemes, kura, kā zināms, ir pakļauta vispostošākajai mēra epidēmijai visā pasaules vēsturē. Attiecībā uz pareizu procedūru pastāv stingras inst­rukcijas. Bet Ādams, emocionālas kaprīzes vadīts, nolemj nošaut savu biedru un pakļaut briesmām visu sabiedrību. Vai mēs, lūdzu, tagad varētu noskaidrot, kāds, tavuprāt, ir alternatīvs novērtējumam šādai rīcībai?

Anaksa saminstinājās. Viņa nebija paredzējusi, ka izjau­tāšana ņems šādu virzienu. Anaksa specializējās vēsturē, nevis ētikā. Viņa varēja izklāstīt notikumu attīstības gaitu, kurā visi pierādījumi neapstrīdami apliecināja Ādama stāsta patiesīgumu, bet viņa nespēja piedāvāt kritēriju, pēc kura šis stāsts būtu jānovērtē. Viņai, protams, bija pašai savs viedoklis - kā ikvienam. Par šo tēmu cilvēki diskutēja gan mājās, gan skolās, gan izklaides centros. Tomēr Anaksa nebija sagatavojusies aizstāvēt savu viedokli, vēl jo vairāk tāpēc, ka labi zināja - visas viņas atbildes tiek ierakstītas. Diskusijai par ētisko aspektu Anaksai trūka kvalifikācijas. Perikls viņai bija ieteicis atbildēt uz visiem jautājumiem tik pilnīgi un patiesīgi, cik vien iespējams. Viņš arī Anaksu brīdināja, ka eksaminatori centīsies viņu novirzīt no pamat­domas, pārsteidzot ar negaidītiem sarunas pavērsieniem un tīši sagrozītiem faktiem. Tāpēc viņa atsāka runāt, vēl rūpīgāk izvēlēdamās vārdus.

Anaksimandera:

- Domāju, nevienam nav noslēpums, ka vietējā kopienā starp cilvēkiem bija izveidojušās visdažādākā veida sim­pātijas. Ņemot vērā ievērojamo stāvokli, kādu mūsu vēs­turē ieņem Ādams, man šķiet loģiski, ka viņa rīcību daudzi uzskatīja par varonību. Manuprāt, mums visiem piemīt šāda dziņa.

Eksaminators:

- Vai ari tev piemīt šāda dziņa?

Anaksimandera:

- Es sacīju, ka mums visiem piemīt šāda dziņa. Jūs tagad, kā noprotu, gribat uzzināt manu personisko viedokli, proti - vai Ādamam šai dziņai vajadzēja ļauties vai tā viņam bija jāapslāpē. Manuprāt, Ādamu pret bezpalīdzīgo ceļotāju pārņēma gluži cilvēciska līdzjūtība. Saskaņā ar instruktāžu viņam šajā brīdī par savām izjūtām bija jāaizmirst, tāpēc rodas jautājums: kāpēc Ādams ignorēja pavēli? Iespēja ir tikai viena. Ja viņš ticētu, ka iespēja saslimt ar mēri vēl aizvien ir aktuāla, no viņa puses būtu nesaprātīgi pieņemt lēmumu, kas apdraudētu visu nāciju. Ādams nebija viru­soloģijas speciālists. Tomēr es ticu, ka cilvēki, kuri izjuta tieksmi Ādama rīcību novērtēt kā varonību, gluži instin­ktīvi izprata empātijas nozīmi. Lai sabiedrība spētu sekmīgi funkcionēt, ir nepieciešama patiesa iejūtība.

Pirmo reizi visi trīs eksaminatori izrādīja kaut kādu reak­ciju. Viņi iztaisnoja plecus. Viņu skatieni iekvēlojās. Gal­venais eksaminators izslējās vēl garāks un izskatījās vēl draudīgāks.

Eksaminators:

- Vai tu gribi teikt, ka sabiedrība, kas iet bojā mēra dēļ, ir vērtējama augstāk par sabiedrību, kas dod priekšroku vienaldzībai?

Anaksimandera:

- Tas ir labs jautājums. Ar atbildi mēs nonākam līdz lie­tas būtībai.

Eksaminators:

- Un kāda ir tava atbilde?

Anaksimandera:

- Es domāju, ka, ņemot vērā toreizējos apstākļus, Ādama romantisko rīcību nevar attaisnot, tomēr, zinot mūsu vēs­turi, mums visiem vajadzētu justies viņam pateicīgiem.

Iestājās klusums. Viņi gaidīja, ka Anaksa turpinās runāt, bet viņa apzinājās, ka ir veiksmīgi izvairījusies no lamatām, tāpēc mierīgi stāvēja eksaminatoru priekšā, stingri apņē­musies nespert nevienu soli pa to ceļu, kurā viņi centās Anaksu ievirzīt.

Eksaminators:

- Interesanta atbilde.

Anaksimandera":

- Tas bija interesants jautājums.

Eksaminators:

- Esmu pārliecināts, ka tu esi uzmanīgi sekojusi laikam. Tagad pirmā eksaminācijas stunda ir noslēgusies. Turpmāk mēs laiku pa laikam palūgsim tevi iziet uzgaidāmajā telpā, lai eksaminācijas komisija varētu izplānot mūsu pārrunu turpmāko virzienu.

Anaksimandera:

- Vai jūs gribētu, lai es to daru tagad?

Eksaminators: -Ja tev nav iebildumu.

Anaksimandera:

- Un kā būs ar man atvēlētā laika limitu? Eksaminators:

- Pulkstenis tiks apstādināts.