Genesis Stāsts par Ādamu

TREŠĀ STUNDA

Eksaminators:

- Nākamajā eksaminācijas kārtā mums, bez šaubām, mazliet detalizētāk jāaprunājas par laiku, ko Ādams pava­dīja kopā ar Arti. Vai tu esi sagatavojusi hologrammu?

Anaksimandera:

-Jā. Abas ir ielādētas un sagatavotas projicēšanai.

Atbilstoši uzņemšanas noteikumiem Akadēmijas kandi­dātiem bija jāsagatavo divas hologrammas kāda izpētītās biogrāfijas aspekta ilustrēšanai. Kā pirmo piemēru Perikls ieteica izmantot Ādama un Džozefa dialogu sargtorni, tomēr Anaksa neatkāpās no sava lēmuma koncentrēt uzmanību uz Arta un Ādama sarunām.

Eksaminators:*

- Un ko tu esi izmantojusi kā šī perioda izpētes sākot­nējo materiālu?

Anaksimandera:

- Es, protams, izmantoju Oficiālajā Asamblejā pieejamās stenogrammas un izlasīju visus tālaika preses komentārus, kurus varēju atrast. Man noderēja arī sarakste ar relatīvi jaunāku Ādama tēmas interpretāciju autoriem, bet, tā kā visus nupat pieminētos materiālus lielā mērā esmu izman­tojusi jau savā iesniegumā, jūs droši vien vēlaties uzzināt vēl kaut ko.

Pirms hologrammas veidošanas es un mans skolotājs Perikls daudzpusīgi diskutējām par stenogrammām. Mēs prātojām, kas varētu būt noticis to daudzo tiesas sēžu laikā, kuras netika ierakstītas. Savas interpretācijas pārbaudei mēs izmantojām Sokrātā metodi un, viens otru izaicinā­dami un pārbaudīdami, galu galā nonācām pie skaidrības. Es atradu to, ko meklēju, iesākumā to apšaubīdama. Vai es jūsu jautājumu esmu pareizi sapratusi?

Eksaminators:

- Kā tev šķiet - kādas bija vislielākās grūtības, ar kurām tu saskāries, veidojot hologrammu?

Anaksimandera:

- Es domāju, ar tādām pašām problēmām nākas tikt galā ikvienam, kurš gatavojas šāda veida prezentācijai. Steno­gramma, ar kuru es strādāju, bija tikai uzrakstīti vārdi. Tie man neko nepastāstīja ne par dialoga dalībnieku attieksmi vienam pret otru, ne par intonāciju, ne uzsvaru, pauzēm, ne slēptajiem zemtekstiem.

Eksaminators:

- Un kā tu ar šo interpretācijas problēmu tiki galā?

Anaksimandera:

- Es centos izprast sarunas dalībnieku patiesos nolūkus. Sekas, kā man šķiet, vienmēr izriet no nolūkiem.

Eksaminators:

- Abu sarunas dalībnieku nolūkiem?

Anaksimandera:

-Jā, abu.

Eksaminators:

- Kad būsim redzējuši hologrammu, mēs tev uzdosim papildjautājumus. Bet tagad paskatīsimies, ko tu esi saga­tavojusi.

Anaksa redzēja, kā uz ekrāna parādījās vīrietis un robots - attēls, kuru viņa bija ļoti rūpīgi centusies atdzīvi­nāt, neskaitāmas stundas to retušēdama un pārveidodama. Šajā laikā Perikls nevarēja būt kopā ar Anaksu, jo to nepie­ļāva nolikums. Droši vien tāpēc viņa Ādamu bija atveidojusi ar tik lielu aizrautību. Šajā darbā Anaksa izmantoja Ādama attēlus no kartotēkas, bet tagad pēkšņi sakautrējās par pašas patvaļu.

Astoņpadsmit gadu vecumā Ādama gaišie mati bija sākuši kļūt mazliet tumšāki, bet Anaksa tos atkal bija pada­rījusi mirdzoši gaišus. Ādama acis, kas fotogrāfijās izskatījās tumšas, viņa padarīja tikpat spilgti zilas, kāds bija Ādama cietumnieka apģērbs. Nekad agrāk Anaksa nebija redzējusi tādu hologrammas detaļu skaidrības līmeni, kādu nodroši­nāja eksaminācijas zāles aparatūra, tāpēc tagad, pārsteigta par ieraudzīto, pakāpās soli atpakaļ. Radās iespaids, ka gan vīrietis, gan robots pavisam reāli atrodas tieši viņai pretī.

Ādama rokas aiz muguras bija cieši saslēgtas roku dzel­žos. Viņš sēdēja, pievilcis ceļgalus ķermenim un vienaldzīgi lūkojās Artim garām, nepārprotami atteikdamies šo radī­jumu atzīt par sev līdzvērtīgu būtni.

Veidojot Arti, Anaksa bija atļāvusies dažas vaļības. Viņa druknais, no metāla veidotais ķermenis, kas augstumā sniedzās Ādamam līdz ceļgaliem, vizuāli atsauca atmiņā tās trijos virzienos lokāmās konstrukcijas, kuras sākotnēji tika izmantotas atkritumu pārstrādes rūpniecībā. Robota garās, stiegrainās, hidrauliskās rokas ar trim pirkstiem galā bija mājiens uz filozofa Viljama savdabīgo pirmsklasicisma perioda humora izjūtu.

Tomēr visvairāk draiskulību Anaksa bija atļāvusies, atvei­dodama Arta galvu. Viņa seja ar stipri atstatus izvietotajām acīm un šļaugano muti atgādināja orangutana fizionomiju, Arta skatiens nepārtraukti šaudījās, bet platais, zobainais smaids izskatījās ņirdzīgs; to visu vainagoja liesmojoši rudu matu ietvars.

Abas figūras bija sastingušas starp Anaksu un eksami­nācijas komisiju.

Eksaminators:

- Kuru periodu šī hologramma ilustrē?

Anaksimandera:

- Tā ataino Ādama ieslodzījuma pirmo dienu. Divdesmit minūtes pēc tam, kad Ādams tika nogādāts laboratorijā. Pagaidām abi nav sākuši sarunāties.

Eksaminators:

- Paldies.

Tad attēls atdzīvojās. Izsmējīgā ziņkārībā piešķiebis galvu, Artis sāka riņķot apkārt Ādamam. Eksaminācijas telpu piepildīja Arta mehānisko kustību radītais troksnis. Cieši sakodis zobus un zemu noliecis galvu, Ādams Arti ignorēja. Arta balss, kad viņš ierunājās, skanēja mazliet augstāk, nekā varētu gaidīt; vārdu galotnes nedabiski aprā­vās. (Arta runas veids atbilda balsij autentiskajā ierakstā, kurš pēc Anaksas rīcībā esošās informācijas vēl aizvien bija saglabājies, tomēr viņai šo ierakstu izdevās iegūt tikai pēc mēnešiem ilgiem lūgumiem.)

- Ak tad šis ir tavs plāns, vai ne? - robots jautāja.

Ādams klusēdams skatījās uz sienu sev priekšā.

- Tu varbūt tomēr varētu pārdomāt savu taktiku, - Artis turpināja. - Ja tu domā, ka tev izdosies pārspēt mani pacietībā, mana programma man dod zināmas priekšro­cības.

Artis brīdi pagaidīja, tomēr Ādams vēl aizvien nekādi nereaģēja. Tad Artis nostājās tā, lai Ādams būtu spiests palūkoties uz viņu. Uzmetis īsu skatienu robota kustīgajai orangutana sejai, Ādams novērsās un sāka vērties grīdā.

- Baidos, ka man ir vairāk pacietības nekā tev, - Artis sāka Ādamu kaitināt. - Neko nedarīdams, tu mani nevari uzvarēt.

-Ja jau tu esi tik pacietīgs, - Ādams tik tikko sadzirdami noteica, - kāpēc tu visu laiku runā? Kas gan tur tik slikts, ja mēs abi mazliet pagaidītu?

- Pacietība nav mana vienīgā labā īpašība. Es ari protu izmantot pareizo pieeju.

- Tad jau jāsecina, ka es tev nemaz neesmu vajadzīgs.

- Nē. Bet es esmu vajadzīgs tev.

- Domāju, tu pats drīz sapratīsi, ka kļūdies.

Robots atkāpās, tomēr vēl joprojām nenolaida no Ādama skatienu. Nekustīgi stāvēdams, Artis viņu uzmanīgi vēroja, nemirkšķinādams acis.

- Kā tev liekas - ko viņi darīs, ja tu nesadarbosies?

-Ja man būtu gribējuši izpildīt nāvessodu, - joprojām

noliecis galvu un tik tikko apvaldīdams niknumu, Ādams atcirta, - tad šobrīd tas jau būtu izdarīts. Es šeit esmu poli­tisku iemeslu dēļ.

- Nu, bet tu tomēr esi šeit, tāpēc būtu kauns neizmantot iespēju.

- Atvaino, bet es to uztveru citādi.

- Kāpēc tu uz mani nelūkojies? Tev no manis bail?

- Es tāpat zinu, kāds tu izskaties. Kāpēc man būtu vēl­reiz tevi jāredz?

Artis dūkdams un grabēdams pārslīdēja telpas otrā pusē, ieņemot izdevīgāku pozīciju. Ādams ar skatienu pie­sardzīgi sekoja robota kustībām. Kādu minūti vai mazliet ilgāk valdīja klusums. Stenogrammā tas nebija atzīmēts: Anaksa improvizēja. Bet tagad ieilgušais klusums viņu ner­vozēja.

- Zini, mēs varētu būt draugi, - Artis beidzot atkal ieru­nājās. Nu viņa balss bija klusāka un vairs ne tik pašpārlie­cināta kā sākumā.

- Tu esi robots.

- Lūdzēji nevar izvēlēties.

- Es varu draudzēties ar saviem roku dzelžiem vai ar sienu, - Ādams noteica, skatīdamies sienā. Viņš runāja tā, it kā vienkārši skaļi domātu.

Anaksa palūkojās uz Arti, kura lielās acis piepildīja skum­jas, un pēkšņi juta, ka viņai robota ir žēl. Tomēr šo domu Anaksa tūlīt izmeta no galvas un tā vietā sakoncentrējās uz eksaminatora iespējamo jautājumu.

- Tā ir tava izvēle.

-Jā gan.

- Nu tad iztiec ar saviem roku dzelžiem. Tomēr, ja pār­domāsi, tu zini, kur mani meklēt. Es pagaidīšu. Es esmu ļoti pacietīgs… Un mums ir ļoti daudz laika.

Ādams, vēl aizvien sēdēdams uz grīdas, mainīja pozu. Viņš izskatījās satriekts. Dziļi ievilcis elpu, Ādams gari, skumji nopūtās un aizvēra acis.

Tad Artis ierunājās no jauna:

- Tavi roku dzelži, kā izskatās, tev ir ļoti stipri pieķēru­šies. Domāju, tas ir labi. Draugiem vienmēr jāturas cieši kopā.

- Man labāk patiktu, ja tu paklusētu.

- Bet tu taču zini, ka esi cietumnieks, vai tad ne? - Artis atcirta jau asākā toni. - Tavai patikšanai šeit nav nekādas nozīmes.

Ādams pagriezās uz robota pusi. It kā pārsteigts par Ādama kustību, Artis mazliet atkāpās.

- Vai mēs varam noslēgt vienošanos? - Ādams jau­tāja.

- Bet es jau esmu tikai robots, - Artis attrauca. - Kāds man no vienošanās var būt labums?

Ādams robota izsmieklu ignorēja.

-Ja es ar tevi tagad parunāšu desmit minūtes, tu apso­līsi, ka līdz vakaram mani vairs netraucēsi, sarunājuši?

- Piecpadsmit minūtes.

- Tavs ieprogrammētājs ir ļoti rūpīgi strādājis.

- Es pats sevi ieprogrammēju, tāpēc pateicos par kom­plimentu.

- Sevi ieprogrammēt nevar.

- Bet tu taču to vari.

- Es neesmu robots.

Artis pēkšņi saliecās uz priekšu, un viņa acis satraukumā iedzirkstījās. Ādams novērsās.

- Es gribētu par to parunāt, - sacīja Artis.

- Par ko?

- Kāpēc robots ir robots. Tad, kad sāksies mūsu piecpa­dsmit minūšu saruna.

- Tā jau ir sākusies.

- Tātad tu piekriti, ka mēs runāsim piecpadsmit minū­tes?

Ādams pasmaidīja.

-jā, piekrītu. Bet mēs sākām sarunāties jau pirms pie­cām minūtēm.

- Saprotu. Tas ir gudrs gājiens.

- Tu esi briesmīgi neglīts. - Runādams Ādams strauji paliecās uz priekšu kā bokseris, kas izdara māņu sitienu, cenšoties nepielaist pretinieku sev pārāk tuvu. - Vai tu pats to apzinies?

Artis viņam veltīja savu zobaino smaidu. Pāri robota apakšlūpai notecēja siekalas - Arta dizains bija izstrādāts ar perversu rūpīgumu.

- Es esmu ieprogrammēts tā, lai uzskatītu sevi par pie­vilcīgu.

- Bet tu taču pirmīt teici, ka pats sevi esi ieprogram­mējis.

- Tas bija gudrs gājiens. Tev tā neliekas?

- Neglītenis ir un paliek neglītenis. Nav svarīgi, kā tu pats to uztver.

- Tas ir interesants apgalvojums. Pamato to!

- Tu vari uz šejieni ataicināt divdesmit cilvēkus, - sacīja Ādams. - Viņi visi kā viens apgalvos to pašu, ko tev teicu es. Viņi visi sacīs, ka tu esi neglīts.

- Bet tu uzaicini divdesmit tādus pašus kā es, - attrauca Artis, - un viņi visi sacīs, ka tava pakaļa ir skaistāka par tavu seju.

- Te nav divdesmit tādu kā tu.

- Tur tev taisnība. Nav gan. Es esmu unikāls. Tāpēc es droši varu apgalvot, ka visi roboti par neglītu uzskatītu tevi. Taču nejau visi cilvēki domā, ka esmu neglīts. Raugoties no tehniskā viedokļa, es pēc tīri objektīviem kritērijiem esmu labāks par tevi.

Ādams no jauna pārlaida skatienu Artim, it kā censtos atrast mīklas atminējumu viņa ārējā apvalkā. Ādams mek­lēja labāku izskaidrojumu - tādu, kas Arti pārliecinātu. Robots ar acīm sekoja Ādama skatienam.

- Tev ir jāturpina saruna, citādi tas neskaitīsies. Klusē­šanu es atrēķināšu no mūsu norunātā laika.

Ādams neatbildējis atkal atslīga atpakaļ un atspiedās pret sienu. Viņa skatiens satumsa, un starp viņa uzacīm iezīmējās dziļa rieva.

- Tas ir vienkārši smieklīgi, - Ādams klusi pats sev sacīja.

- Kas ir smieklīgi?

- Sarunāties ar tevi. Es to vairs nedarīšu. Tam nav jēgas.

- Ir gan jēga, - iebilda Artis. - Mēs noslēdzām vienoša­nos. Runādams ar mani, tu nopelnīsi klusumu.

- Klusums būs arī tad, ja es ar tevi nerunāšu.

- Baidos, ka tu būsi pārsteigts par to, cik es spēju būt kaitinošs. Kāpēc tu ar mani negribi sarunāties?

- Pats zini.

- Aizspriedumu dēļ, vai ne? Tu neatzīsti Mākslīgo inte­lektu.

- Tāda vispār nav, - Ādams atbildēja, dusmodamies, ka atkal pret paša gribu ir ievilkts sarunā. - Tie ir savstarpēji izslēdzoši jēdzieni.

-Ja es būtu sieviete, tu labprāt ar mani sarunātos.

- Ja tu būtu sieviete ar tādu seju kā tev, es vispirms gribētu iedzert. Vai tu to vari izdarīt? Sadabūt man kaut ko dzeramu?

- Tu zini, ka kareivju šķirai dzeršana ir aizliegta.

- Es vairs neesmu kareivis. Man atņēma piederību pie mana sabiedrības slāņa.

- Nedomāju, ka viņiem patiktu, ka mani programmē dzērājs.

- Es tevi neieprogrammēju.

- Nē, tu to dari. Saskarē ar cilvēkiem es iemācos to, kādam man jābūt. Līdz šim es pazinu tikai Viljamu. Nesa­proti mani nepareizi - es viņu mīlu kā tēvu, bet pienāk laiks, kad ikvienam bērnam jāmeklē pašam savs dzīves ceļš. Vai tu tā nedomā? Ak vai, atvaino, ka pieminēju tēvu, tas no manas puses bija neiejūtīgi. Bet tā ir Viljama vaina, pats saproti. Viņš izauga citos laikos. Vai tu kādreiz esi gribējis, lai būtu piedzimis pirms Republikas nodibināšanas?

- Neceri, ka es ar tevi sākšu apspriest politiskus jautā­jumus.

- Kāpēc ne? - jautāja Artis. Parodēdams neizpratni, viņš piešķieba galvu.

- Mūs novēro. Tu labi zini, ka es neesmu muļķis. Es zinu, kāpēc tas tiek darīts.

- Un kāpēc tas tiek darīts?

- Tu gribi zināt, kāpēc? Propagandas dēļ. Viņi mūs filmē un rāda komūnās, saproti?

- Tas ir tiešām paranoisks pieņēmums.

- Labi, tagad aizveries. Spēlīte ir galā.

- Bet mūsu laiks vēl nav beidzies.

- Man neiedeva pulksteni, tāpēc laiku es nosaku aptu­veni. Tomēr man šķiet, ka mēs runājam jau kādu stundu. Vai ir jau pagājusi stunda?

- Tikai septiņas minūtes.

- Plus vēl piecas. Nu jau gandrīz ir viss.

- Pamazām es tev iepatikšos, un tad tu pats gribēsi ar mani runāt visu laiku.

- Tētis Viljams tev sacīja, ka tā būs? Bet viņa iepriekšē­jais robots taču bija bērnu slepkava, vai ne?

- Vai tas tevi uztrauc?

- Man ir svarīgākas lietas, par kurām uztraukties.

- Tev nevajag raizēties. Tika noskaidrots, ka tam robo­tam pēkšņi sabojājās mehānisms. Un par saprāta bagātinā­šanu jau tika spriests pirms četrdesmit gadiem…

- Par ko?

- Par saprāta bagātināšanu. Tā ir mācība par saprāta mākslīgu kopēšanu.

- Mākslīga saprāta nav un tādu ari nevar radīt.

- Es esmu saprātīgs.

- Nē, neesi vis! - Ādama acis burtiski liesmoja pārlie­cībā par paša taisnību. - Tu esi tikai sarežģīts elektronisko slēdžu komplekts. Tiklīdz es pasaku kādu vārdu, tas nonāk tavā datu bankā, kur tas tiek salīdzināts ar atbilstošu tavā programmā ierakstītu vārdu, un pēc tam programma auto­mātiski izvēlas piemērotu atbildi. Skaidrs? Es ar tevi runāju, bet tu vienkārši radi skaņu. Es iesperu pa sienu, un rodas skaņa. Kāda tur starpība? Varbūt tu man centīsies iestāstīt, ka ari siena ir saprātīga?

- Es nezinu, vai siena ir saprātīga, - Artis atbildēja. - Kāpēc tu sienai to nevarētu pajautāt?

- Ej dirst! - Ādams atcirta, tomēr Artim pat tāda atbilde nespēja laupīt drosmi.

- Es domāju, ka esmu saprātīgs. Kas tev vēl vairāk ir vajadzīgs?

- Tu vienkārši tā esi ieprogrammēts.

- To es nenoliedzu. Bet kā tu pats droši vari zināt, ka esi saprātīgs?

- Ja tu patiešām spētu domāt, tad neko tādu nejautātu. Tu pats to saprastu, ja būtu saprātīgs.

- Es domāju, ka saprotu gan, - Artis iebilda. - Man lie­kas, es zinu.

- Viss. Mūsu laiks ir beidzies, - Ādams paziņoja.

- Viena minūte vēl palikusi.

- Labi, tad šo vienu minūti mēs veltīsim, lai apspriestu to, cik pareizi rāda tavs pulkstenis.

- Man atšķirībā no tevis vismaz ir pulkstenis.

- Es klusībā skaitu sekundes.

- Tad kāpēc tu ar mani vēl sarunājies, ja jau laiks ir bei­dzies?

Ādams nenovērsdamies skatījās uz robotu: viņa seja bija savilkta drūmā smaidā; žokļa līnija skaidri apliecināja to, cik šis smaids ir saspringts. Atstatumu starp viņiem abiem piepildīja gandrīz vai sataustāms klusums. No Arta acs pāri viņa tumšajai, grumbainajai sejai noritēja vientuļa asara.

Eksaminatori sastindzināja hologrammu, attēls trīsu­ļoja gaisā, tik tikko saredzams. Anaksa pagriezās pret eksa­minācijas komisiju. Viņa centās pārvarēt neizskaidrojamo sajūtu, kas viņu pārņēma ikreiz, skatoties šo hologrammas daļu.

Eksaminators:

- Tā bija interesanta pieeja. Mēs iejauksimies ikreiz, kad mums radīsies kāds jautājums par tavu interpretāciju. Kāpēc Artis sāk raudāt? Stenogrammā par to nekas nav minēts.

Anaksimandera:

- Stenogrammā attiecībā uz jūtu izpausmēm gandrīz nekas nav minēts. Tomēr man ir skaidrs, ka programmē­tāji bija ieinteresēti darīt visu, lai Ādamu piedabūtu kon­taktēties ar Arti, tāpēc viņi izmantoja visas iespējamās viltības.

Eksaminators:

- Vēsturnieku domas par Ādama jūtām pret viņa meha­nizēto biedru dalās. Kas, pēc tavām domām, notika abu sadarbības sākuma periodā?

Anaksimandera:

-Ādams bija saniknots; par to nepārprotami liecina ste­nogramma. Agresivitāte, kas ir samanāma viņa izteikumos, nepieļauj citu pieņēmumu. Jautājums ir tikai par to, kāpēc īsti Ādams dusmojās. Vai tās bija varonīgas dusmas? Vai šīs dusmas izraisīja Ādama principi? Es personiski tā nedo­māju. Man šķiet, ka Ādamam bieži vien piedēvētā nepakļā- vība šai gadījumā nebija īstais iemesls, tāpēc es izvēlējos to traktējumu, kas man liekas visticamākais. Es neuzskatu, ka Ādams demonstrēja savu nepakļāvību. Man šķiet, ka viņš bija nobijies.

Eksaminators:

- Un kāda ir tava personiskā attieksme attiecībā uz viņa vājumu?

Anaksimandera:

- Es neesmu pārliecināta, ka manai personiskajai attiek­smei šai gadījumā ir kāda nozīme. Kā vēsturniece es vien­kārši cenšos…

Eksaminators:

—Bet kādas izjūtas tevī mostas, redzot Ādamu šādā situ­ācijā?

Tas, ka eksaminators viņu tik strupi pārtrauca, Anaksu uztrauca. Personiskā attieksme? Viņa kā vēsturniece nekādā gadījumā nedrīkstēja klaji demonstrēt savu personisko attieksmi. Tas būtu pārdroši, pat ja viņa uz to tika pamu­dināta. Tāpēc no tiešas atbildes uz šo jautājumu Anaksa centās izvairīties.

Anaksimandera:

- Mana attieksme ir neitrāla. Tieši tāpēc šīs hologram­mas veidošana man sagādāja lielas grūtības. Es nevaru pateikt, ko īsti jūtu. Mana attieksme ir pretrunīga. Portre­tējot Ādamu, es nespēju atbrīvoties no pārliecības, ka esmu atstājusi novārtā kādu nozīmīgu viņa uzvedības aspektu. Tas ir apmēram tā, it kā es būtu bērns, kas cenšas salikt kopā bilžu mīklas gabaliņus, tomēr nav pārliecināts, vai kāds fragments nav pazudis. Es atvainojos, jo saprotu, ka mana atbilde skan tā, it kā es censtos izvairīties no man uzdotā jautājuma.

Eksaminators:

- Tava hologramma daiļrunīgi runā tavā vietā. Un tagad paskatīsimies, kā tu esi novērtējusi to, kas notika tālāk.

Attēls noskaidrojās, abas hologrammā atainotās figūras joprojām nekustējās.

Eksaminators:

- Kā, izsakoties pati saviem vārdiem, tu šajā mirkli vari raksturot Ādamu? Ko viņš tobrīd izjuta?

Anaksimandera:

- Es domāju, ka Ādams dusmojās pats uz sevi, ka ir ļāvis robotam iesaistīt sevi sarunā. Ādams uzskatīja, ka tas nav pareizi. Kā jau jūs to zināt, es Ādamu vienmēr esmu uztvērusi drīzāk kā intuitīvu nekā racionālu. Manuprāt, Ādams kā netaisnību izjuta to, ka viņu tik bargi notiesāja vienīgi tāpēc, ka viņš bija klausījis savai sirdsbalsij. Es do­māju - Ādams ticēja, ka, atsakoties sadarboties, viņš ieņem noteiktu nostāju, lai aizstāvētu savu taisnību. Jāņem vērā arī tas, ka Ādams savā ziņā bija šokēts. Izsakot viņam alter­natīvo piedāvājumu, filozofs Viljams apliecināja, ka Arta attīstība ir sākuma stadijā, tāpēc viņš lielā mērā līdzinās bērnam, bet faktiski Artis, kā mēs to redzējām, jau bija pieredzējis un izmanīgs. Tas Ādamu noteikti nepatīkami pārsteidza. Tolaik kareivjiem iznāca kontaktēties tikai ar pašiem primitīvākajiem robotiem. Ir viegli aizmirst, ka ag­rāk tādam cilvēkam, kāds bija Ādams, tik pamatīgs izaici­nājums deva vielu nopietnām pārdomām. Kā jau teicu - es domāju, ka Ādams bija nobijies. Es pacentīšos jums to uz­skatāmi pierādīt.

Eksaminators:

- Viņš baidījās no Arta?

Anaksimandera;

- Nē. Es domāju, Ādams saprata, cik grūti viņam būs izturēties pret Arti vienkārši kā pret nedzīvu mehānismu.

Eksaminators:

- Paldies. Un tagad noskatīsimies nākamo seansu.

Ādams sēdēja, pagriezis seju pret sienu, vēl aizvien aiz muguras saslēgtām rokām, gausi šūpojās uz priekšu un atpakaļ un izskatījās stipri sadrūmis. Telpas vidū nekustīgi stāvēja Artis. To, ka viņš ir nomodā, nodeva vienīgi viņa vērīgās acis.

Turpmākais notika vienā acumirkli. Ādams pēkšņi pagrie­zās un pielēca kājās. Neizprotamas kļūdīšanās dēļ viņam ieslodzījumā atļāva valkāt zābakus. Spēriens bija nežēlīgs un labi nomērķēts. Arta galva atdalījās no metāla torsa un aizlidoja, acis pārgriezās un pārrautā kakla stieples uzdzirk- steļoja.

Telpā ieskrēja sargi un nogrūda Ādamu ar seju pret zemi. Starp viņa lāpstiņu kauliem smagi uzgūla celis. Ādams no sāpēm iekunkstējās. Bet pēc tam sekoja visbaismīgākais. Robota ķermenis sāka sistemātiski pārmeklēt telpu, lai atrastu savu galvu. Drīz vien to atradis, Artis norauto galvu pasita padusē un dūcot izslīdēja pa durvīm. Pa to laiku Ādams jau bija palaists vaļā, tāpēc varēja netraucēti noska­tīties sirreālo ainu. Ādams stipri drebēja.

Eksaminators:

- Tas ir pārsteidzoši.

Anaksimandera:

- Kādā ziņā?

Eksaminators:

- Saskaņā ar nolikumu tev bija jāattēlo stenogram­mas teksts. Tu to esi papildinājusi ar daudziem izpušķo­jumiem.

Anaksimandera:

- Stenogrammā ir atsauces uz šo epizodi. Eksaminators:

- Jā. Bet tur nekas nav minēts par sargu reakciju. Un par galvas atrašanu arī ne. Vai tu ceri uz karjeru izklaides industrijā?

Anaksimandera:

- Es domāju, ka mums, kuri labi zinām stāstu par Ādamu, ir viegli aizmirst, cik neparasts viss notiekošais likās viņam. Es esmu centusies panākt iespaidu, kādu rada dīvainība.

Eksaminators:

- Un kā ar izpušķojumiem? Mēs varam gaidīt vēl kaut ko tamlīdzīgu?

Anaksimandera:

- Jūs varat manu ilustratīvo materiālu raksturot ari tā. Es pati domāju citādi.

Pārsteigums, kas parādījās eksaminatoru sejās, bija nieks salīdzinājumā ar to, ko izjuta Anaksa pati. Viņa bija runājusi pretī eksaminācijas komisijai. Anaksa nesaprata, no kurienes viņā radās šie vārdi un kā lai izskaidro dīvaino gandarījuma izjūtu, kas viņu bija pārņēmusi, tos izsakot. Eksaminācijas komisija gaidīja atvainošanos, bet Anaksa neatvainojās.

Anaksimandera:

- Nākamais seanss stāsta par rītu pēc notikuma. Vai jūs vēlaties to noskatīties?

Galvenais eksaminators klusēdams pamāja ar galvu.

Tagad Ādamam bija saslēgtas ne tikai rokas, bet ari kājas. Pāri viņa uzpampušajai virsdegunei stiepās tumšs sasitums. Uniformas priekšpusi izraibināja asins traipi. Atvērās dur­vis, un telpā dūkdams atgriezās Artis. Ādams izvairījās no viņa skatiena.

- Vai tev manis pietrūka? - Arta balsi bija saklausāms uzjautrinājums.

- Es domāju, ka esmu tevi nogalinājis, - Ādams atbil­dēja.

- Tas nav tik viegli izdarāms.

- Man ir pietiekami daudz laika.

- Neizskatās vis, ka tu drīzumā spētu man īpaši daudz ko nodarīt. Vai tev sāp?

-Nē.

- Tas ir labi. Es negribēju, lai viņi tev nodara pāri. Tu man tici?

Ādams klusēja.

- Atkal sākas vecā spēlīte.

- Tā nav nekāda spēlīte.

- Bet kas tad? - Artis jautāja. Robota balss neliecināja, ka viņš uz Ādamu turētu ļaunu prātu.

- Es nerunāju ar sienām, galdiem un sētām. Es nerunāju arī ar mehānismiem.

- Arī tad ne, ja viņi ar tevi sarunājas?

- To, ko dari tu, es nenosaukšu par sarunāšanos.

- Vai tad es sarunājos nepareizi?

- Tu pats zini, kā ir ar tavu sarunāšanos.

- Nezinu.

- Labi, tev taisnība. Tu nezini. Tur arī slēpjas visa nelaime. Tu neko nesaproti. - Ādams runāja ar tādu sparu, it kā censtos pārliecināt ne tikai robotu vien.

- Es saprotu gan. Tu vari mani pārbaudīt.

- Varbūt man ari neizdosies tevi pieķert. Iespējams, tu esi pārāk labi ieprogrammēts.

- Ja jau es esmu tik labi ieprogrammēts, - Artis prātīgi iebilda, - tad kāpēc tev mani vajag pieķert?

- Kad biju mazs, - Ādams iesāka, - es pazinu meiteni, kurai piederēja runājoša lelle. Meitene savu lelli visur ņēma līdzi. Lelles programma bija pavisam vienkārša: kad lelli pacēla, tā teica "sveiki", bet, kad lellei paberzēja muguru, tā sacīja "paldies". Lelle teica vēl kaut ko, es tikai vairs neatceros, ko īsti. Varbūt "es esmu nogurusi". Lelle atbil­dēja ari uz jautājumiem. Uztvērusi jautājošu intonāciju, lelle uz labu laimi sacīja "jā" vai "nē". Manai draudzenei šī lelle bija ļoti mīļa. Viņa ar to nebeidzami sarunājās, uzdeva bezjēdzīgus jautājumus un priecājās par jebkuru atbildi. Ja viņai kaut kur bija jāiet bez mīļās lelles, meitene sāka raudāt.

- Tu ari raudāji, kad manis te vairs nebija? - Artis jau­tāja. - Vai to tu man gribēji pateikt?

- Es centos tevi nogalināt, - atgādināja Ādams.

- Varbūt tevi sāka mocīt vainas apziņa. Tas nav nemaz tik neparasti.

- Es tev gribēju pateikt, ka tā meitene bija maza. Bet tad viņa izauga un vairs neticēja lellei.

- Un, kad viņa vairs neticēja, lellei nācās iet projām?

- Nē. Meitene atdeva lelli man, - pastāstīja Ādams.

- Tad jau es neesmu tev pirmā lelle?

- Es un viens no maniem draugiem nomedījām savvaļas trusi un iestūmām viņa zarnas lellē. Pēc tam mēs lelli piesē­jām pie vilciena sliedes. Tad mēs sākām gaidīt vilcienu. Tas bija ļoti uzjautrinoši. Mēs visu nofilmējām.

- Tu to visu vienkārši izdomāji.

-Jā, tev taisnība. Es nekad nebūtu darījis neko tādu, kas nodarītu lellei sāpes.

- Vai tu esi nobijies?

- No kā gan?

- No tā, ka lelle varētu izdarīt kaut ko tādu, kas sāpi­nātu tevi. Tu centies mani iznīcināt. Kāpēc lai es nevēlētos atriebties?

- Tev nav prāta. Vai ar šādu izskaidrojumu nepietiek?

- Varbūt es tikai gribu pagaidīt, kamēr tu aizmigsi, un tad ar ledus cirtni tevi uzšķērst. Tu zini, ka es nekad neguļu, tāpēc esmu gatavs to izdarīt jebkurā laikā.

-Ja mani būtu gribējuši nogalināt, tas būtu izdarīts jau sen.

- Bet, ja to izdarīšu es, tas izskatīsies pēc nelaimes gadī­juma. Tas varētu būt pavisam vienkāršs atrisinājums viņu nelielajai problēmai.

Ādams paraustīja plecus.

-Ja tu gribi mani nogalināt, tad tā arī izdarīsi. Es par to neuztraucos. Tu vari atņemt man dzīvību, bet nevari iegūt manu saprātu.

To pateicis, Ādams, izlocīdams ķermeni, aizlīda uz ka­meras tālāko kaktu. Tas bija gauss un acīmredzami sāpīgs process. Brītiņu pagaidījis, Artis viņam sekoja. Ādams no­pūtās.

- Ceru, tu neņemsi ļaunā to, ko es teikšu, - Artis ieru­nājās, - bet tu slikti od.

- Tev nav ožas sajūtas.

- Es tev nekad nedarīšu pāri. Es to nevaru. Tu gribi zināt, kāpēc?

-Nē.

- Tādā gadījumā uzskati to par sodu.

- Kā tad tu vari mani sodīt, ja nevari nodarīt sāpes? - Ādams jautāja.

- Reizēm sods cilvēkam nāk par labu, - Artis attrauca. - Mani modelējot, bija daudz strīdu par uzvedības norma- lizēšanas paņēmieniem, kurus man gribēja ieprogrammēt.

Naivā pieeja guva lielāku piekrišanu, jo tā vislabāk spēj novērst cilvēku negatīvās uzvedības izpausmes, tomēr tas nav tik viegli, kā izklausās.

- Ieprogrammējot spēju izdarīt secinājumus no rezul­tāta, kuru izraisījusi paša rīcība, robots kļūst pilnīgi bez­palīdzīgs, jo viņu paralizē neziņa, ko konkrētajā situācijā darīt turpmāk. Toties pārāk maz rūpju par to, kas notiek ar citiem, nozīmē, ka robots iznicinās visus konkurējošos modeļus. Tas jau ir noticis. Pārāk daudz uzmanības pret citiem, un drīz vien robots būs nodilis no nemitīgiem pūli­ņiem pakalpot citiem.

- Tieši tāpēc es esmu šeit - kopā ar tevi. Lai kā arī filozofi nopūlējās, viņi saprata, ka nekādi nespēj apveltīt robotu ar spēju atšķirt pareizo no nepareizā. Pareiza rīcība ir pareiza. Vienīgais veids, kā atrisināt šo problēmu, ir ļaut robotiem pašiem iemācīties visus tos trikus, ar kuriem evolūcija ir nodrošinājusi tevi. Tagad mērķis vairs nav patiesīgums, bet tikai prasme adekvāti uzvesties. Taču tev nav jāraizējas. Tas, cik sliktu piemēru tu man esi rādījis, nav svarīgi. Es nevaru ievainot citu apzinīgu būtni. Tas ir viens no manas programmas - kā mēs to dēvējam - galvenajiem pamatele­mentiem.

- Zini, man tas viss neliekas īpaši interesanti, - noteica Ādams.

- Es tev neticu, - Artis iebilda. - Mana programma spēj atklāt melus. Tā skenē tavas varavīksnenes. Tas ir ļoti labi.

- Toties tava programma nespēj atklāt to, ka tu otram esi kā nagla pakaļā.

- Tas patiešām ir interesanti, nudien.

- Nav vis.

- Tu gribi, lai es apklustu?

-Jā, lūdzu!

- Es pacentīšos.

Tomēr klusums ilga ne vairāk kā minūti. Arta mute ne­pārtraukti raustījās, it kā viņš klusībā censtos izvēlēties īstos vārdus.

- Tev pašam tas apriebsies, - viņš beidzot ierunājās. - Mēs abi to zinām. Tad kāda jēga izlikties?

Ādams neatbildēja.

- Es tagad izlādēšos. Tomēr mani sensori joprojām būs aktīvi. Tāpēc, ja gribi atkal ar mani runāt, tu tikai pasaki. Man šķiet, ka tā būs labāk. Tu taču mani vairs neienīsti tik stipri kā vakar, vai ne?

Attēls izgaisa. Tās bija Anaksas pirmās hologrammas beigas. Eksaminācijas zālē valdošā atmosfēra šķita mainī­jusies. Apgaismojums, kā likās, bija kļuvis nedaudz vājāks, gaiss - mazliet vēsāks. Visi trīs eksaminatori nenovērsda- mies skatījās uz Anaksu. Viņa jutās kā slazdā - un pirmoreiz ari viegli nobijusies.

Eksaminators:

- Vai tev Artis patīk?

Anaksimandera:

- Atvainojos, bet man nav īsti skaidrs, ko nozīmē jūsu jautājums. Kādā ziņā viņš man varētu patikt?

Eksaminators:

- Kura pusē ir tavas simpātijas?

Anaksimandera:

- Man zināmā mērā simpatizē Ādams.

Eksaminators:

- Kāpēc?

Anaksimandera:

- Viņš jūtas pazudis. Un ir nobijies.

Eksaminators:

- Un Artis?

Anaksimandera:

- Artim ir mazāk, no kā baidīties.

Eksaminators:

- Tavas atbildes vairs nav tik rūpīgi apsvērtas kā iepriekš.

Anaksimandera:

- Es gan tā nedomāju.

Eksaminators:

- Vai tev šķiet, ka tu rīkojies gudri?

Anaksimandera:

- Esmu pārliecināta, ka ne.

Anaksa saprata, ka ir aizgājusi līdz robežai, no kuras vairs nav iespējams atgriezties. Viņa nevarēja pateikt neko tādu, kas viņai ļautu nonākt atpakaļ sākumpunktā. Atlika tikai viena iespēja: doties uz priekšu un pārliecināt eksami­natorus, ka viņas viedoklis, kaut ari netradicionāls, piedāvā jaunu veidu, kā izprast vēsturi.

Anaksa bija pieļāvusi iespēju, ka viss var pavērsties ari šādi. Perikls viņu brīdināja, ka viņas izvēlētais ceļš ir dis­kutabls. "Bet kāda tam nozīme?" Anaksa vienmēr viņam iebilda. "Ļaunākajā gadījumā mani neuzņems Akadēmijā, bet es arī nekad neesmu nopietni cerējusi tur iekļūt. Mēģi­nāts nav zaudēts. Turklāt es taču ne ar ko neriskēju."

Tomēr tagad Anaksu nomāca sajūta, ka viņa varbūt ir kļūdījusies. Viņa nespēja atbrīvoties no neizskaidrojamām bailēm, kuras, līdzīgi ēnām, zaglīgi slapstās redzes peri­fērijā, bet izgaist, tiklīdz uz tām tieši paskatās. Anaksa cerēja, ka eksaminācijas komisija viņas satraukumu nemana. Viņa koncentrējās uz nākamo jautājumu, nolē­musi šoreiz nevis izvairīties, bet atbildēt tik patiesi, cik vien iespējams.

Eksaminators:

- Par ko Ādams šajā hologrammas mirklī domā? Kāda ir viņa attieksme pret robotu?

Anaksimandera:

- Ādama izjūtas ir pretrunīgas. Tās veido trīs sastāv­daļas. Pirmā no tām ir intelektuālā reakcija. Ādams runā patiesību, sacīdams, ka viņš Arti uzskata tikai par skaitļo­jamo mašīnu. Vērtējot racionāli, skaitļojamā mašīna nespēj domāt, bet tikai kalkulēt. Tāda ir Ādama pārliecība, un viņš tic, ka, izturēdamies atbilstoši savai pārliecībai, viņš panāks taisnību. Ādams tika audzināts kā filozofs. Tas ir izveidojis viņa personību. Ādams tic, ka prāts valda pār jūtām.

Eksaminators:

- Tu pirmīt sacīji, ka netici sazvērestības teorijām. Tu apgalvoji, ka Ādams, ieraudzījis Ievu, klausīja savai sirds- balsij, nevis prātam.

Anaksimandera:

- Tā nav pretruna. Es gribu pateikt vienīgi to, ka Ādams pats sevi īsti nepazina. Viņš ticēja, ka viņa rīcību vada prāta apsvērumi. Tomēr, manuprāt, viņš nekad nav spējis rīkoties pretēji savai sirdsapziņai. Tas ir otrs aspekts. Mēs šajā gadī­jumā saskaramies ar iekšējo cīņu, kura notiek katrā cilvēkā. Kaut ari prāts Ādamu mudināja rīkoties pavisam citādi, viņš kļuva par savu emociju upuri.

Salīdzinājumam iedomāsimies mežonīgos kaķus, kas klaiņo pa mūsu pilsētas ielām. Vai jūs jebkad esat redzē­jis bērnu, kas pret šiem noplukušajiem radījumiem uzreiz būtu izturējies draudzīgi? Bērns vienkārši pacietīgi gaida ielas malā un cer iegūt mežonīgā kaķa uzticību, izklaidējot to ar visdažādākajām spēlēm. Un, kad kaķis beidzot ir pār­varējis savu tramīgumu un tuvojas bērnam, ko jūs redzat bērna sejā? Visplatāko smaidu. Bērns runā ar kaķi un tie­cas viņam pretī tā, kā tiektos pretī citam bērnam. Tas ir mūsu instinkts: redzēt citus kā savu papildinājumu. Kad kaķis murrā, mēs domājam, ka viņš ir laimīgs tieši tāpat, kā laimi izjūtam mēs. Kad atskan pēkšņs troksnis un kaķis aizbēg, mēs ticanļ, ka izprotam viņa bailes.

Ādams ar Arti sāka runāt, un tā bija Ādama kļūda. Viņš nevarēja ar Arti sarunāties un vienlaikus joprojām uzskatīt viņu tikai par mehānismu.

Līdz ar katru pārmīto teikumu ilūzija par to, ka robots ir dzīva būtne, kļuva mazliet stiprāka. Ja kāds klausās tieši tāpat kā es un runā tāpat kā es, ar laiku, lai arī cik daudz iemeslu man būtu tam neticēt, es tomēr šo otru sāku uz­skatīt par līdzīgu sev. Pamazām rodas pieradums, un visi saprāta apsvērumi izgaist bez pēdām. Ar prātu Ādams apzi­nājās objektīvo patiesību, tomēr klausīja savai sirdij.

Tātad, kā jau teicu, ir trīs aspekti, kā es izjūtu…

Eksaminators:

- Tu runāji par Ādama izjūtām.

Anaksimandera:

- Atvainojiet?

Eksaminators:

- Tu nupat sacīji "kā es izjūtu". Bet tu ar to domāji "kā Ādams izjuta".

Sapratusi savu kļūdu, Anaksa pietvīkusi nodūra galvu.

Anaksimandera:

- Atvainojiet! Kur es paliku… tātad trešais aspekts. Ādams sāka izjust kaut ko dīvainu, kas reizē apvaino gan viņa veselo saprātu, gan emocijas. Viņš apjauta, ka Artis viņam patīk. Robota personība Ādamam šķita pievilcīga. Un to Ādams uzskatīja par paša vājuma pazīmi.

Eksaminators:

- Ļoti labi. Tas ir viss, ko mēs gribējām noskaidrot par tavu pirmo hologrammu. Un tagad mēs labprāt pārietu pie tava nākamā inscenējuma. Tur attēlotais, ja pareizi saprotu, ilustrē sešus mēnešus vēlāku periodu. Pastāsti, lūdzu, kas notika starplaikā!

Anaksimandera:

- Tolaik Ādams un Artis sāka sarunāties aizvien brīvāk. To iemeslu dēļ, kurus es jau iepriekš pieminēju, Ādams kon­taktējās ar Arti apmēram kā ar draugu vai vismaz cietuma kameras biedru.

Atsevišķi vēsturnieki pieļauj, ka Ādamu vadījuši racionā­lāki apsvērumi, nekā varētu domāt, jo viņš jau tolaik sācis kalt savu plānu. Lai ari kā tas patiesībā būtu, mēs zinām, ka Ādams ne reizi vairs vardarbīgi neuzbruka Artim, tāpēc filo­zofi, kuri abus novēroja, uzskatīja situāciju par pietiekami drošu, lai uzsāktu virkni uzvedības eksperimentu, kuri bija paredzēti Arta attīstības veicināšanai un pārbaudei. Video­ieraksti apliecina, ka uz eksperimentētājiem Ādams atstāja valdzinoša un atsaucīga sadarbības partnera iespaidu.

Eksaminators:

- Paskaidro, kāpēc savas tēmas objekta otrajai ilustrēša­nai tu izvēlējies šo periodu?

Anaksimandera:

- Ādama atmaigšana pret Arti sešu mēnešu laikā notika pakāpeniski. Šī procesa ilustrēšanai es būtu varējusi izvēlē­ties jebkuru brīdi, un oriģinalitātes dēļ man arī kārojās to izdarīt. Tomēr galu galā es tomēr nolēmu atainot periodu, kad pēc sešiem mēnešiem starp Ādamu un Arti no jauna radās konflikts. Daudzi zinātnieki iebilst pret vēstures atai­nošanu, galvenokārt akcentējot tikai konfliktus, tomēr es šādai nostājai nepiekrītu, jo mūsu patiesā būtība atklājas tieši konfliktsituācijās. Neskatoties uz Ādama priekšzīmīgo uzvedību, kaut kas viņu iekšēji grauza, un galu galā šī neap­mierinātība izlauzās uz āru. Tieši to es ari vēlos jums parā­dīt. Piedevām, attēlojot deklarāciju dienu, es esmu izvē­lējusies vienu no mūsu vēstures nozīmīgākajām dienām. Vēsturnieka pienākums ir nevis izvairīties no šādiem noti­kumiem, bet gan parādīt tos jaunā gaismā.

Tā bija liela uzdrīkstēšanās, tomēr, veidojot šo sižetu, Anaksa jutās pašpaļāvīga. Tomēr, tā kā neviens skolēns savā pirmajā mācību nedēļā nebija izticis bez kādas norādes uz šo ainu, ari Anaksa, būdama iesācēja, bija iegaumējusi prā­vus dialogu fragmentus - tie bija viņas daļa tikpat lielā mērā kā rīta ainava viņas logā un draugu vārdi. Anaksa bija darījusi visu iespējamo, lai šo prezentācijas daļu padarītu maksimāli ticamu. Un tomēr ari tagad - tāpat kā iepriekš - viņa nespēja atbrīvoties no sajūtas, ka viņas sagatavotajā versijā kaut kā pietrūkst. Ka tas nav viss stāsts.

Galvenais eksaminators, neteikdams ne vārda, tikai iedro­šinoši pamāja ar galvu. Parādījās otrā hologramma.

Pārmaiņa bija acīmredzama. Ādams, gludi skuvies, vairs nenēsāja cietumnieka formas apģērbu. Viņš brīvi staigāja pa telpu; ari viņa rokas vairs nebija saslēgtas. Interjeru tagad papildināja gulta un ērts krēsls. Līdzās monitoram slējās kaudzīte grāmatu. Ādams izskatījās labi - veselīgs un daudz mierīgāks nekā agrāk. Viņš tupēja, atbalstījis pret sienu muguru un izslējis rokas virs galvas. Savukārt Artis nebija mainījies nemaz. Viņš mierīgi stāvēja telpas vidū un vingrinādams kustināja pirkstus.

Anaksa vēroja savu darbu.

-Ja tu būtu īsts, tad tagad garlaikotos, - sacīja Ādams.

Nekas neliecināja, ka tuvojas vētra.

-Ja tavam paziņojumam būtu kāda jēga, es atbildētu, - atbildēja Artis. Ari viņa tonis bija pilnīgi mierīgs.

- Es centos pateikt, ka tādā gadījumā, ja tu būtu dzīvs cilvēks, tu jau justos galīgi nogarlaikojies.

- Es nemaz nešaubos. Tā ir vēl viena lieta, par ko es priecājos.

- Vēl viena lieta?

- Es priecājos par daudz ko, - Artis attrauca. - Pie­mēram, es esmu priecīgs, ka man nav jābaidās no patie­sības.

Tas izskanēja kā nejauša piezīme, tomēr slēpa sevī kaut ko būtiskāku. Zemteksts bija tik tikko samanāms: to varēja noprast vienīgi pēc vārda "patiesība" stieptās izrunas un Arta ilgā skatiena. Pēc pamiera perioda Ādams un Artis atkal bija ķērušies pie ieročiem: viņi tos pacēla, nospodri­nāja un apsvēra pretinieka attālumu.

- Par kādu patiesību tu runā? - jautāja Ādams, pagriez­dams galvu pret sarunu biedru. Tomēr rokas viņš joprojām turēja izstieptas virs galvas, izlikdamies, ka Arta atbilde viņu nemaz neinteresē.

- Patiesību, ka es esmu pārāks par cilvēku, - Artis sacīja, rūpīgi izvēlēdamies vārdus un izvairīdamies skatīties Āda­mam acīs.

- Toties es esmu pārāks par draņķīgu metāla kluci ar orangutana ģīmi. Iznāk, ka mēs abi domājam vienādi.

-Ja tu runātu taisnību, mēs būtu vienādi, - Artis atcirta, vairs neslēpdams savu kāri pēc konfrontācijas.

- Un kāpēc tad man nav taisnība? Tu gribi noliegt, ka esi gatavots no metāla un ka tev ir mērkaķa ģīmis?

- Kāpēc tu staipies?

- Man sāp mugura.

- Cik tev ir gadu, Ādam?

- Astoņpadsmit.

- Bet tu jau sāc nolietoties.

- Es nesāku nolietoties.

- Sāc gan. Kāds ir ilgākais laiks, ko cilvēks spējis nodzī­vot? Vari pateikt?

~ Tu taču mums te esi lielais speciālists.

- Simts trīsdesmit divus gadus, bet pēdējos divdesmit tā sieviete vairs gandrīz nespēja pakustēties. Viņa sakarīgi domāja līdz simt piecpadsmit gadu vecumam, spēja izbau­dīt ēdiena garšu līdz simt divdesmit, bet gadu vēlāk piedzī­voja, kā nomira viņas pēdējā draudzene. Jūs, cilvēki, agri uzziedat un pēc tam lēni sapūstat. Tas viss mani neskar. Tāpēc es esmu pārāks.

Ādams pārstāja staipīties. Nostājies taisni, viņš nolūko­jās lejup uz Arti.

- Tu gribi man iestāstīt, ka tavi zobrati nenodilst?

- Man nav zobratu. Tu mani jauc ar atkritumu pārstrā­dātāju.

- Jūs nav viegli atšķirt.

Artis izbolīja acis. Kad viņš atsāka runāt, viņa lūpas augstprātīgi izliecās.

- Atšķirība starp mani un tevi ir tāda, ka visas manas sa­stāvdaļas, kurām ir tieksme nodilt vai saplīst, var nomainīt. Kad tu nospēri man galvu, kā tu pats labi atceries, es jau nākamajā dienā atgriezos, un mani nemocīja pat galvassā­pes. Vai tu zini, kādi eksperimenti tagad notiek? Pilnīga sa­prātīguma ielādēšana. Zinātnieki grib iekopēt manus failus citā robotā, un tad, kad mani atkal ieslēgs, es pamodīšos jau kā divi Arti, nevis viens. Tu kaut ko tādu pat nespēj iztēloties.

- Varu gan. Paskaties!

To pateicis, Ādams piegāja pie galda, uz kura šķīvī stā­vēja maizes klaips, paņēma to rokās un teatrāli pārlauza uz pusēm.

- Redzi nu - maize arī pamodīsies divos atsevišķos gaba­los tieši tāpat kā tu, - viņš sacīja. - Tieši tā es to iztēlojos.

- Es esmu pavisam citāds nekā maizes klaips.

- Tiesa. Tu neizraisi apetīti.

- Es sacīju, ka tā būs saprātīgas apziņas ielādēšana. Mai­zei nav saprāta.

- Man šķiet, šo strīdu mēs pabeidzām jau pirms trim mēnešiem. Mēs vienojāmies par pamieru.

-Jā. Bet toreiz tu pateici, ka es neesmu īsts.

- Tas bija joks.

- Vai tu gribi sacīt, ka izvēlies ar mani vairs nestrīdē­ties? - Artis jautāja. - Tu gribi man atvainoties par savu piezīmi?

- Man nav, par ko tev atvainoties, - Ādams atcirta.

- Labi. - Artis pasmaidīja. - Es sagaidīšu izdevīgu brīdi, kad aprunāties ar tevi par šo tēmu.

- Vai tu ņemsi ļaunā, ja es neklausīšos?

- Nepavisam. Tas samazinās iespēju, ka tu mani varētu pārtraukt.

- Tagad man sāp ne tikai mugura, bet arī galva. Es jau no rīta pamostoties nojautu, ka šī būs slikta diena.

- Tātad mākslīgajam intelektam tu netici, bet priekš­nojautām tici. Varbūt tas arī izskaidro mūsu savstarpē­jās komunikācijas grūtības. Iespējams, tu vienkārši esi dumjš.

- Es labāk esmu dumjš cilvēks nekā gudrs metāla klu­cis, - noteica Ādams.

- Tu to jau daudzreiz esi teicis. It kā metāls būtu kaut kas mazvērtīgs. .

- Viss atkarīgs no tā, kādai vajadzībai metālu izmanto. Citiem vārdiem - kas no tā ir izgatavots.

- Manai vajadzībai tas ir ļoti labs.

- Tas tiesa.

Anaksa vēroja šo ēnu boksu, kā vienmēr, ar nepacietību gaidīdama pirmo sitienu.

- Tad pasaki man - kas teV ir tāds, kā nav man? - uzstāja Artis. - Atskaitot, protams, tieksmi neizbēgami iznīkt?

- Es esmu dzīvs, - Ādams atbildēja. - To tu spētu novēr­tēt tikai tad, ja apjēgtu, par ko es runāju.

- Tad paskaidro man, ko tas nozīmē - būt dzīvam, - noteica Artis, - pirms es nolemju, ka tu esi pārāk stulbs, lai es ar tevi sarunātos.

- Tas izklausās diezgan vilinoši, - Ādams atcirta.

- Tu to vari vai nevari?

- Izskaidrošana tev nepalīdzēs to saprast. Ar skaņām nav iespējams izsacīt sajūtas.

- Tā ir slikta atbilde.

- Būt dzīvam nozīmē radīt kārtību no haosa. Tā ir spēja iegūt enerģiju no apkārtējās pasaules un piešķirt formu savai dzīvei. Augt. Reproducēties. Tu to nespēj saprast.

- Es arī to visu varu, - Artis protestēja.

- Jā, bet tikai bez izpratnes. Un spējas reproducēties. Ja vien tu tagad man nesāksi stāstīt, ka vari uzbūvēt pats sevi.

-Jā, es varu uzbūvēt otru tādu pašu kā es. Es zinu, kā to var izdarīt. Tā ir daļa no manas programmas.

Ādams devās pie krēsla, apsēdās un paņēma grāmatu, demonstrēdams, ka viņa interese par sarunu ir izsīkusi. Tomēr viņam neizdevās apmuļķot ne sevi pašu, ne sarunas biedru, jo pēc īsa brītiņa, pāršķirdams lapu, viņš izmeta:

- Tu esi tikai silīcijs.

- Bet tu esi tikai ogleklis, - Artis nepalika atbildi parādā. - Kopš kura laika ķīmisko elementu periodiskā tabula ir pamatojums diskriminācijai?

- Domāju, ka es varu pamatot savu spriedumu.

- Labprāt paklausīšos, kā tu to izdarīsi.

Ādams nolika grāmatu atpakaļ uz galda.

- Manā ķermenī, - viņš iesāka, - kamēr es runāju, savas funkcijas veic simtiem miljardu sīku šūnu, kuras pašas sevi reproducē. Katra mana šūna līdzinās mazai fabrikai, kuras uzbūve ir daudz sarežģītāka nekā viss tavs ķermenis kopā.

Kamēr daļa šūnu veido manus kaulus un daļa rūpējas par asinsriti, citas šūnas dara kaut ko vēl svarīgāku. Tas audzē manas smadzenes, bet smadzenēs neskaitāmi potenciāli savienojumi starp manām nervu šūnām pārsniedz Visumā esošo elementārdaļiņu skaitu. Tāpēc atvaino mani, ja es nekrītu pie tavām nīkulīgajām elektriskajām apakšējām ekstremitātēm un neieplešu muti aiz brīnumiem par tava grabošā ķermeņa darbības karikatūru. Tu man esi tikai atta­pīgi izgudrota rotaļlieta. Tikai jocīgs ķēms, nekas vairāk. Bet es, mans draugs, esmu īsts brīnums.

Arta metāla rokas sāka lēni, sarkastiski aplaudēt. No plaukšķināšanas telpā atskanēja vārga atbalss.

- Izcili!

- Ja es zinātu, kurā vietā ir iemontēta tava sarkasma shēma, es to izrautu laukā.

- Tas neko nedotu. Apakšstāva zāles skapī glabājas ma­nas rezerves daļas, tāpēc es sevī ieliktu rezerves shēmu. Mani, protams, ir iespaidojušas tavas zināšanas bioloģijā. Kaut arī tu esi apguvis tikai bioloģijas pamatus un ne pārāk rūpīgi, es tomēr novērtēju tavas pūles. Bet vai es drīkstu tev pateikt kaut ko patiesi ironisku, Ādam? Tas tevi satrauks, tomēr nedomāju, ka šī iemesla dēļ man vajadzētu slēpt pa­tiesību. Ceru, tu atceries, kā man stāstīji, ka par savu eksis­tenci es varu pateikties tikai vienai no tevis pieminētajām, par mani daudz pārākajām, no šūnām veidotajām dzīvības formām, kas mani izgudroja un salika kopā?

- Tur jau tas suns ir aprakts.

—Bet kas salika kopā tavu šūnu sistēmu? Vai tu to zini?

- Neviens to nezina. Iespējams, tā bija akla sagadī­šanās.

- Pilnīgi pareizi, - Artis piekrita. - Akla sagadīšanās.

- Es neklausos, ko tu runā. Tev tas ir skaidrs?

- Tomēr tu izturies tā, it kā klausītos, un tas mani pilnīgi apmierina. Filozofs varētu jautāt, vai ar to pietiktu jebku­ram. Un dažs labs atbildētu, ka labs ir viss, kas darbojas. Vai tev kādreiz ir gribējies turpināt filozofa karjeru?

Ādams palūkojās lejup uz robotu kā uz kaut ko, kas pie­lipis pie viņa kurpes.

- Man netika dota tāda iespēja, - viņš beidzot savaldīgi atbildēja.

- Bet tev bija dota iespēja neaizbēgt.

- Toreiz man bija trīspadsmit gadu.

- Bet man ir tikai pieci. Kurā vecumā cilvēks sāk izvēlē­ties iespējas?

- Zini, jau tikai klausoties tevi, man atkal sāk sāpēt mugura. Kā tu domā - kāpēc tas tā notiek?

- Tavs ķermenis cenšas novērst tavu smadzeņu uzma­nību no tā, ko tu negribi dzirdēt. Tā ir visai tipiska tādu mehānismu problēma, kuri izgatavoti aklas sagadīšanās rezultātā. Ja modeļa defekts ir pārāk cieši saistīts ar dažā­dām funkcijām, šo defektu ir ļoti grūti izlabot. Un tas man atkal liek skart sāpīgo dzīvības tēmu. Un silikātus. Pirms es sāku runāt, ļauj man piebilst, ka galvenā problēma ir cilvēku tradicionālā pārliecība, ka dzīvība uz mūsu pla­nētas ir radusies tikai vienreiz, tomēr ikviens saprātīgs vērotājs skaidri redz, ka dzīvība ir izgudrota jau četras reizes. Un baidos, ka sliktā ziņa ir tā, ka jūs, cilvēki, spē­jat domāt tikai otrajā līmeni, kaut gan sevi nēsājat trešā līmeņa potences. Es, protams, esmu jau ceturtajā līmeni. Tātad veselas divas stadijas augstāk par tevi. Bet neno­kar tāpēc vien degunu! Slikts noskaņojums neko nespēj uzlabot.

- Tās ir pilnīgas blēņas, - Ādams noteica. Tomēr vienā ziņā Artis nebija kļūdījies: Ādams klausījās.

- Domāju, tu nāksi pie atziņas, ka tās nav blēņas. Cetur­tās dzīvības formas stadija man dod lielas priekšrocības. Ļauj man tevi iepazīstināt ar šīm formām! Pirmā stadija, lai cik paradoksāli tas tev liktos, ir neorganiska. To veido silikāti. Vai tev patīk ironija? Man patīk. Un tas ir stāsts par izcelsmi. Tāds, kādu to zinu es. Jūties ērti. Nesaspringsti. Beigās es uzdošu dažus jautājumus.

Sākumā bija tikai māls. Tas sastāv no sīku molekulu slā­ņiem. Katrs nākamais slānis gludi nosedz iepriekšējo slāni, kopēdams tā reljefa formu. Tā ka patiesībā viss sākās ar kopēšanas paņēmienu. Tas skan pazīstami? Tomēr reizēm kopēšanā gadījās kļūdas, jo viens māla slānis neatveidoja otru pilnīgi precīzi. Sauksim to par mutāciju. Un šo mutā­ciju atkārto nākamais slānis un tā tālāk. Kļūda tiek turpi­nāta. Tātad mums ir kļūdas izraisīta variācija. Un mums ir pēctecība, ko veido katrs nākamais māla slānis, kopēdams iepriekšējo. Tagad viss, kas vajadzīgs, lai aina būtu pilnīga, ir dažādas piemērotības pakāpes. Tu varbūt jautāsi, kā gan viens māla veidols var būt piemērotāks par citiem. Ko tas vispār nozīmē - piemērots māls?

Runājot Artis zumēja uz priekšu un atpakaļ pa telpu, trīspirkstu rokas salicis uz muguras, kā parodēdams bargu skolmeistaru. Uzsvērdams kādu vārdu, viņš strauji izstiepa sudraboto ekstremitāti uz priekšu, it kā zīmēdams gaisā kādu attēlu. Tas bija aizraujošs priekšnesums un, lai cik cītīgi ari Ādams pūlējās neklausīties, viņš tomēr nespēja nebūt pati uzmanība.

- Piemērotība norāda uz to, cik veiksmīgs bijis vairo­šanās process. Ja konkrēta kļūda kopēšanā rada tādu māla formu, kam labāk padodas izplatīt pašam sevi, mēs šo mālu uzskatām par piemērotāku. Tu varbūt brīnies, kā gan tas iespējams. Nu, teiksim, ka konkrētais māls ir ipaši lipīgs, tāpēc tam ir tendence uzkrāties ap akmeņiem upēs un rezul­tātā šīs upes aizdambēt. Dambju vietās veidojas dīķi, kas vasarās izžūst, un izžuvušā māla daļiņas no dīķu gultnēm vējš iznēsā pa visu apkaimi, veidojot jaunus māla slāņus citās upēs, kur šis īpaši lipīgais māls atkal sāk aizdambēša­nas darbu. Kā tev patīk šāds scenārijs?

Tātad, kā redzi, māla īstā daba nav statiska. Kopēšanas kļūdu rezultātā pārmaiņām piemērotākie veidi izplatījās tuvu un tālu. Līdz ar vairošanos izplatījās izmaiņas. Tā, lūk, bija pati pirmā evolūcijas forma. Tu vari mani izsmiet par to, ka esmu izgatavots no silīcija, mans draugs, bet silīcijs bija pirmsākumā. Dezoksiribonukleīnskābes, saskaroties ar silīciju, radīja uzbūves blokam vajadzīgo struktūru.

Tāpēc vienmēr esi uzmanīgs, pirms izvēlies kādu, ko izmantot, jo vienmēr pastāv iespēja, ka šis otrs galu galā sāks izmantot tevi. Mums, silikātiem, agrāk ne prātā nenāca, ka pienāks laiks, kad šis jaunais variants un tā pēcteči izrā­dīsies tik veiksmīgi, ka pilnīgi aizmirsīs, no kā tie cēlušies. Ņem vērā, ka agrāk mēs neko vispār nezinājām. Zināšanas izveidojās daudz vēlāk.

Tava karsti aizstāvētā dzīvības forma radās pēc tam. Tā bija DNS revolūcija. Tolaik, kad izveidojās pirmā šūnu forma, līdz daudzšūnu organismam vairs bija tikai pāris soļu. Arī šūnu pārvietošanās bija tikai veikla dabas viltība, un galu galā radās lielais brīnums, kuru jūs visi tā gaidī­jāt, - smadzenes (ja tādi, kam nav smadzeņu, vispār ir spē­jīgi kaut ko gaidīt).

Brīnumainās smadzenes - šis mazais, viltīgais cīņu un bēgšanas, kniebšanās un ēšanas regulēšanas aparāts, kuru tev labpatīk uzskatīt par cilvēcības mērauklu… Tu uz savām smadzenēm esi ļoti lepns, vai ne? Un tas ir pareizi. Bez sma­dzenēm nebūtu valodas, un bez valodas mēs nekad nepie­dzīvotu trešo evolūcijas fāzi.

Tev šķiet, ka jau esi tās galā, bet tas jau arī ir domāšanas labākais āķis - domātāja maldināšana. Tieši tāpat kā māls, novirzoties no sev paredzētās vietas, atrada oglekļa dzīvī­bas formas, tiklīdz smadzenes sāk darboties, arī ogleklis aizķeras aiz kāda maza ekskursanta, kas gaida brīdi, kad varēs tam pieķerties. Vai tu saproti, par ko es tagad runāju? Tev to vajadzētu zināt. Pasaki, ka vismaz tik daudz tu zini.

Ar savu plati ieplesto acu skatienu Artis Ādamu nepār­protami izaicināja. Ādams skaidri apzinājās, kur tas nove­dīs. Bija neiespējami to nesaprast. Tomēr, lai ari kādus argu­mentus Ādams būtu varējis izmantot, viņš tos paturēja pie sevis, neļaudamies Arta provokācijai. Pagaidām vajadzēs iztikt ar apvainojumiem. Kad viņš sāka runāt, viņa balss skanēja skarbi un apzināti cietsirdīgi.

- Tu vari te vārīties, cik vien tev labpatīk. Tavi stāsti, vienalga, neko neizmaina. Tu esi pārāk mazs, lai būtu ledus­skapis, un pārāk neglīts, lai būtu mērkaķis. Mani galīgi neinteresē tas, ko tu tur muldi.

- Tas palīdz aizvadīt laiku. - Artis viņa dzēlīgo rupjību ignorēja.

- Nē, tas tikai velti izšķiež laiku, - Ādams atcirta.

- Ak, jā, pareizi! - Artis tēloja, ka pēkšņi ir sapratis. - Galu galā tu, vienalga, nomirsi. Tev laiks aizrit pavisam citādi, tāpēc tev tas liekas ļoti vērtīgs. Tādam kā tu būt šeit ieslēgtam droši vien ir nomācoši. Ja es spētu novecot, pat nevarētu iedomāties, cik ļoti es nožēlotu, ka man nākas to darīt kopā ar tevi.

Artis runāja mierīgi, tomēr viņa izturēšanās nebija bez­kaislīga. Viņš slīdēja šurpu turpu kā cīkstonis, viņa mehā­nisms švīkstēja un klabēja, metāla korpuss lielīgi gorījās, viņam dodot triecienu pēc trieciena. Pirms sešiem mēne­šiem Artis bija pilnīgi nekaitīga, neparasta, uzjautrinoša rotaļlieta, savukārt tagad viņš sevi parādīja no pavisam citas puses. Tagad viņš daudz vairāk atgādināja… cil­vēku.

Tas bija tik pašsaprotami, ka varbūt tieši tāpēc Anaksa līdz šim to nebija ievērojusi. Un nu viņa izjuta pēkšņu sa­traukumu. Beidzot Anaksa saprata, kā pietrūkst viņas vei­dotajai versijai par šo konfrontāciju. Viņa visu laiku pie­vērsa uzmanību tikai tam, kādu iespaidu sarunas ar Arti ir atstājušas uz Ādamu. To, ka bija izmainījies Artis, Anaksa līdz šim nebija pamanījusi.

- Es vienādojumu atrisināšu tavā vietā, - Artis turpi­nāja. - Silīcijs palīdzēja radīt DNS un izveidot šūnas, ar laiku radot arī smadzenes, valodu un… Vai tiešām tu gribi man iestāstīt, ka neko nezināji? To saprot katrs bērns. Nu, vis­maz katrs robotu bērns. Tu negribi pat izteikt minējumu? Labi, es tev pateikšu priekšā. Vispirms ir Silīcija pasaule, tai seko Oglekļa pasaule un pēc tam nāk… Saprāta pasaule! Tev tas nekad nav ienācis prātā?

Ādams neatbildēja.

- Jūs, cilvēki, lepojaties, ka radāt ideju pasauli, bet nekas nav tālāk no patiesības kā šī ilūzija. Domas smadze­nēs ienāk no ārpuses un pēc tam sāk tur visu pārkārtot pēc savas patikšanas. Sastapušas jaunajā mājoklī citas idejas, jaunās domas metas kaujā vai arī noslēdz vienoša­nos. Vienošanās rezultātā rodas jaunas struktūras, kuras aizsargājas pret citām jaunatnākušajām domām. Un pēc tam, tiklīdz rodas izdevība, idejas sūta savu karaspēku, lai tas sameklē citas smadzenes, kuras inficēt. Veiksmīga ideja ceļo no viena prāta uz nākamo, ieņemot aizvien jaunas un jaunas teritorijas un sava ceļojuma laikā atbilstoši pārvei­dodamās. Tie ir īsti džungļi, Ādam. Daudzas idejas pazūd. Izdzīvo tikai visspēcīgākās.

Tu lepojies ar savām domām, it kā pats tās būtu radījis, bet īstenībā tavas domas ir parazīti. Kāpēc tu iedomājies, ka evolūcija notiek tikai fiziskajā līmenī? Pa evolūcijas ceļu attīstās ari saprāts. Un evolūcijas ceļā starpniekam nav nozīmes. Kas radās pirmais: saprāts vai saprātīga doma? Vai tu kādreiz esi par to padomājis? Abi radās vienlaikus. Saprāts - tā ir ideja. To nu gan tev vajadzētu zināt, bet bai­dos, ka tas iet pāri tavām spējām. Visa nelaime sākas ar to, ka tu sevi uzskati par pasaules centru. Bet no malas viss izskatās citādi.

Vai tu vēl klausies? Es zinu, ka klausies. Doma, tāpat kā jebkurš parazīts, nespēj eksistēt bez piemērota saimnieka. Bet vai tu esi padomājis, ka pēc kāda laika tavām parazī­tiskajām domām tiks izgudrots jauns saimnieks, kas pēc radītāja ieskatiem būs tām piemērotāks?

Tu droši vien tagad prāto - kas gan mani ir radījis. Kas ir izgudrojis domājošu robotu, kurš spēj ģenerēt un izplatīt tik pārsteidzošas, domas? - Arta acis aizrautībā bija ieple­tušās, lūpas satraukti raustījās, siekalām pilot koši rudajā kakla apspalvojumā. - Patiesība ir tāda, ka mani nav izga­tavojis cilvēks. Es esmu radies no idejas.

Beidzot īsti aptvēris Arta vārdu jēgu, Ādams riebumā atrāvās tālāk.

- Vai tu spēj iztēloties, cik ilgam laikam būtu jāpaiet, kamēr es visu savu informāciju nogādātu tavās smadzenēs, ierakstot vārdu pa vārdam? Cik lielu daļu no tava mūža tas aizņemtu? Bet tehnoloģiski visu manu smadzeņu saturu var lejupielādēt nepilnās divās minūtēs. Es pirmīt tev meloju. Eksperiments jau ir pabeigts. Pirms divām nedēļām mēs veicām pirmo pilnīgo informācijas apmaiņu. Nākamajā rītā es ienācu pa durvīm pilnīgi jauns. Man bija nomainīti visi vadi un visas shēmas. Bet tu nemanīji nekādu atšķirību, un es pats arī ne. Mans otrais es pagaidām ir izlādēts. Bet es ceru, ka kādu dienu man tiks dota iespēja satikt pašam sevi.

Vārdi ir vecmodīgs un neveikls informācijas nodošanas mehānisms. Daudz efektīvāks veids ir domas ierakstīšana mikroshēmas platē. Tāpēc es varu sacīt, ka mani ir radījusi doma, jo doma to spēj. Gribi zināt, kas notiks turpmāk? Doma noteikti izmantos mani tāpat, kā ir izmantojusi tevi. Bet kurš no mums saglabāsies ilgāk - tu vai es? Atbildi man, Miesas un Kaulu kungs! Kuram būs garāks mūžs? Kam doma dos priekšroku? Kuru no mums tā izvēlēsies?

Artis šūpodamies pavirzījās uz priekšu un iebakstīja Ādamam krūtīs savu garo metāla pirkstu. Ādams pirkstu atgrūda.

- Tu kļūdies, - viņš tad sacīja zemā, mierīgā balsī, kura no pūlēm savaldīties izskanēja dobji vibrējoši. Šī balss brī­dināja.

Tomēr Artis teiktajam nepievērsa uzmanību.

- Paskaidro, kāpēc tu tā uzskati, - Artis izaicinoši izmeta.

- Kāds no tā būs labums? Tu tāpat neklausīsies.

- Un tas ir labākais, ko tu spēj izgudrot? Tu tagad runā kā bērns.

Anaksas versijā Ādama dusmām nebija vienkārši ilus­tratīva loma. Tās tika attēlotas kā nepamatoti apvainota, nevainīga cilvēka taisnīgās dusmas. Šis nebija racionālistu tekstiem raksturīgais, apdomāti pārliecinošais portretē­jums, nedz ari romantiķu neapvaldītās aizrautības radītais pārspīlējums.

Anaksas hologrammā Ādams runāja, naida pārņemts. Viņa sacītais skanēja ne tik daudz kā himna cilvēka eksistencei, cik kā nikns noliegums visam, ko viņš nespēja izprast.

- Tu man jautā, kuram no mums doma dos priekšroku! - Ādams aizsvilās. - Kaut ko tādu var pajautāt vienīgi mašīna! Bet atbildēt spēj tikai cilvēks! Doma esmu es, bet tu esi tikai tukša skaņa.

Tomēr Artis nesarāvās un neatkāpās. Ar izstieptu kaklu un neizdibināmu izteiksmi nekustīgajā skatienā viņš palika turpat, kur bija stāvējis. Ieinteresēts? Uzjautrināts? Nobi­jies? Nē, tas bija kaut kas cits. Tā nepārprotami domāja vismaz Ādams.

- Kad es ar tevi runāju, - Ādams iesāka, - mani neironi varbūt kvēlo, mana balss iekārta vibrē, un notiek vēl tūk­stošiem citu elektroķīmisko procesu, bet, ja tu iedomājies, ka tas ir viss, kas es esmu, tu vispār neko nesaproti. Tava programma tev neļauj saskatīt manu dziļāko būtību.

- Es neesmu mašīna. Jo vai mašīna varētu zināt, kā rītos smaržo mitra zāle un kā skan maza bērna raudāšana? Es sajūtu saules siltumu uz savas ādas un jūras viļņu vēso pie­skārienu, kad tie skalojas man pāri. Aizverot acis, es spēju iztēloties vietas, kurās nekad neesmu bijis. Es pazīstu otras būtnes elpas dvesmu un spēju atsaukt atmiņā viņas matu krāsu.

Tu izsmej mani par mana mūža īslaicīgumu, bet tieši bailes no nāves ļauj man justies vēl dzīvākam. Es esmu domātājs, kas domā par savām domām. Man piemīt zināt­kāre un spriestspēja. Es spēju mīlēt, ienīst vai būt pilnīgi vienaldzīgs. Es esmu dēls tēvam, kurš ir dēls savam tēvam. Manis dēļ mana māte ir gan smējusies, gan raudājusi. Es varu brīnīties un pats esmu brīnumains. Jā, arī tevī ieiet pasaule - pareizāk sakot, tā iziet cauri tavai elektroniska­jai shēmai, ja tiek piespiestas atbilstošās pogas. Bet man pasaule neiziet cauri. Tā paliek manī. Pasaule ir manī, un es esmu pasaulē. Caur mani sevi iepazīst Visums. Tādu būtni, kāds esmu es, nevar izgatavot mākslīgi. Es esmu visa nozīme. - To pateicis, Ādams apklusa. Viņa krūtis strauji cilājās. Bija grūti pateikt, vai no viņa ārā lauzās elpas vil­cieni vai kādi vēl nepateikti vārdi.

Anaksa šo Ādama runu bija lasījusi daudzas reizes, tomēr tagad viņa teiktais izklausījās tā, it kā viņa to nekad agrāk nebūtu dzirdējusi. Pēkšņi Anaksa izprata Ādama vārdu dzi­ļāko jēgu. Varbūt vēl ne pilnībā, tomēr kaut kas cieši pie­kļāvās viņas apziņas šķautnēm, pieprasot uzmanību. Holo­gramma sastinga. Viņa palūkojās uz eksaminatoriem.

Eksaminators:

- Tu Ādamu esi apveltījusi ar lielām dusmām.

Anaksimandera:

-Jā, tas tiesa.

Eksaminators:

- Ir neierasti viņu redzēt šādā portretējumā. Parasti šajā vietā vienmēr tiek apcerēta cīņa starp Ādama prātu un sirdi, bet tu, man šķiet, esi centusies parādīt kaut ko pavisam citu.

Anaksimandera: -Jā-

Eksaminators:

- Un ko tieši?

Anaksimandera:

- Es gribēju pateikt, ka Ādama vārdus nevajag katrā ziņā identificēt ar viņa dziļāko pārliecību. Vārdu kaujās, ja esam sadusmoti, mēs reizēm pasakām ari to, kam paši nemaz neticam. Manuprāt, būtu kļūda šo runu interpretēt kā Ādama kredo.

Eksaminators:

- Ja jau tā ir kļūda, kāpēc tu to tik gari un plaši attē­loji?

Anaksimandera:

- Es nevaru koriģēt citu cilvēku uztveri, tomēr esmu pārliecināta, ka šāda ilustrācija atbilst mūsu mērķim atai­not Ādamu kā cēlu muļķi. Tā ir parastā problēma, ja mēs vēlamies parādīt varoni. Lai tēls izdotos tīrs un nevaino­jams, viņš jāatveido kā godprātīgs nelga. Pasaulē valda kompromisi un nenoteiktība, tāpēc tā nav piemērota vide varoņiem.

Gudrībā slēpjas cēluma nāve. Ādams nav dumjš. Tas, ko viņš saka, viņam pašam tobrīd varbūt šķiet patiesība, tomēr nav pareizi no viņa dusmās izteiktajiem vārdiem izdarīt galējos secinājumus un uzskatīt, ka Ādams savas domas nemainīs līdz pat kapa malai. Interpretācija par Ga­lējo dilemmu balstās tieši uz šāda pieņēmuma. Es varēju izmantot ierakstus, kuri apliecina, ka tās nebija sarunas beigas. Tika panākts - ja tā var izteikties - pamiers, bet ne uzreiz. Es uzskatu, ka, uzrakstot bēru runu cilvēkam, kas vēl nav miris, mēs Ādamu apbedītu pāragri.

Eksaminators:

-Ja es pareizi sapratu, tu apšaubi Galējo dilemmu.

Bija pienācis mirklis, kad Anaksa vairs nedrīkstēja izvai­rīgi pakāpties sānis. Viņi ar Periklu šo tēmu tika apsprieduši gari un plaši. "Es to, protams, nedrīkstu apšaubīt?" Anaksa bija jautājusi. "Ja tu tam netici, tad apšaubi," atteica Perikls. "Bet kā gan tik daudzi ir varējuši kļūdīties?" gribēja zināt Anaksa. "Vai es nelikšos augstprātīga? Vai naiva? Vai tas nesagraus manas izredzes?" Perikls palūkojās uz Anaksu ar tik caururbjošu skatienu, ka likās - tas spēja redzēt cauri visai pasaulei. "Akadēmija," viņš atbildēja, "meklē nevis kompetenci, bet izpratni. Tava pārliecība viņus varbūt īpaši neiespaidos, tas tiesa, bet nekā cita tev nav. Tāpēc nesatri­cināmā pārliecība ir tavs vienīgais trumpis."

Domās cenšoties atrast pareizos vārdus, Anaksa atcerē­jās Perikla padomu. Viņa apzinājās, cik ķecerīga izklausīsies viņas atbilde.

Anaksimandera:

- Cik var spriest pēc ziņojumiem, Galējā dilemma bija realitāte, tomēr es domāju, ka tās interpretācija bieži bijusi nepareiza.

Visi trīs eksaminatori pārmija skatienus, tomēr neko neteica. Anaksa stāvēja viņu priekšā, gaidīdama kādu zīmi, ka viņi Anaksas viedoklim nepiekrīt. Bet to viņa tā ari nesa­gaidīja.

Eksaminators:

- Parādi hologrammas nobeigumu.

Artis salika kopā savas mehāniskās rokas un sāka gausi aplaudēt. Viņa orangutana acis lūkojās augšup uz Ādamu.

- Un tas laikam ari būtu viss, kas tev ir, vai ne? - Artis jautāja.

- Viss, ko tu spēj saprast.

- Ja strīda rezultāts būtu atkarīgs no sarunas dalīb­nieku niknuma pakāpes, es atzītu, ka esmu sakauts. Bet, par laimi, esmu nācis pie atziņas, ka daudz biežāk ir tieši otrādi.

-Tātad tu esi ieprogrammēts izskalot man smadzenes, - Ādams noteica, paraustīdams plecus. Viņa dusmas acīm­redzami bija norimušas. - Es izvēlos tevi ignorēt. To mēs dēvējam par strupceļu.

- Interesanta vārdu izvēle, - piebilda Artis. - Es tieši tāpat varu apgalvot, ka tu esi ieprogrammēts mani ignorēt, un es vienkārši tāpēc, lai uzjautrinātos, izvēlos tavu pro­grammu sagraut.

- Vai tevi iemācīja to pateikt fabrikā, kurā tevi izgata­voja?

- Es esmu redzējis, kā taisa cilvēkus. Necenties man iestāstīt, ka uzskati to par cildenāku veidu.

- Mēs tagad nerunājam par cildenumu.

- Es domāju, ķa runājam gan, - Artis atcirta. - Man šķiet, to tu saki no sirds, jo tava galva jau zina, ka tā nav taisnība.

- Tev šo vārdu nevajadzētu izmantot, - noteica Ādams.

- Kādu vārdu?

- Vārdu "domāju". Jo tu nedomā. Tu tikai izskaitļo atbildi.

-Tādā gadījumā izstāsti man, ko tas nozīmē - domāt.

- Zini, man kļūst garlaicīgi.

- Tātad tu padodies?

Ādams palūkojās lejup uz robotu. Viņš nespēja atturēties no atbildes uz izaicinājumu, lai kā arī to vēlējās.

- Domāt nozīmē kaut ko vairāk nekā darīt. Tas nozīmē saprast, ko un kāpēc tu dari. Manas smadzenes liek puk­stēt manai sirdij. Tas notiek automātiski. Es pats to nemaz neapzinos. Tā ir manu smadzeņu funkcija, kas nav saistīta ar domāšanu. Ja tu man ar kaut ko mestu, es automātiski to pasistu malā. Es to izdarītu bez domāšanas. - Ādams ātri aizklāja seju ar plaukstu, kā sargādamies no sitiena. - Bet tagad es, pirms pielikt sejai roku, šo kustību ātri izdomāju. Mana rīcība bija iepriekš apsvērta. Nolūks aizsegt seju radās manā prātā. Nepiederoša persona nekādu starpību nesa­skata, jo atšķirību rada nolūks, nevis darbība. Šo atšķirību mēs saucam par domāšanu. Tu izmanto savu ieprogram­mēto informāciju. Bet es izmantoju jēgu.

Šos vārdus es tagad saku tāpēc, ka tie spēj izteikt to, ko es vēlos pasacīt. Tomēr es varu runāt arī miegā un sapni pat sarunāties ar citu personu. Tomēr tā ir cita veida runāšana. Atšķirību atkal nosaka domāšana vai - citiem vārdiem - apzināts paņēmiens, kā es izvēlos vārdus. Tas ir iemesls, kāpēc tu man neesi līdzīgs. Tava mute kustas tieši tāpat, kā pukst mana sirds. Mehānisms, kas izveidots ar nolūku, bet bez brīvas gribas.

Artis izturēja Ādama ciešo skatienu. Tad Arta sejā atplauka plats smaids.

- Tava pamatojuma problēma ir tāda, - viņš sacīja, - ka tu spried tikai pats pēc sevis. Es nestrīdēšos par taviem formulējumiem, vienīgi iebildīšu tavam apgalvojumam, ka pēc tāda paša parauga nedomāju arī es.

Ir dabiski, ka tu visu izjūti tā, kā nupat man paskaidroji. Tu esi redzējis daudzus mehānismus un ierīces. Tu zini, kā šādas mašīnas izgatavo, un saproti, ka faktiski tās ir tikai shēmas un kustīgas daļas, kas nav spējīgas domāt. Dur­vis, kas automātiski atveras, nedomā. Tāpat nedomā arī cepeškrāsns. Arī ierocim nav pašam sava prāta. Tāpēc tu uzskati, ka neviens mehānisms nedomā.

Tev šķiet, ka domāšanai nepieciešama kāda speciāla papildu viela. Tomēr pamēģini saprast, kā tas izskatās no mana viedokļa! Es esmu redzējis daudzus radījumus ar smadzenēm. Piemēram, tārpus, augļu mušiņas, kamenes. Vai šīs radības domā, vai tās ir tikai mašīnas?

Es varu ar tevi sarunāties septiņās valodās. Katrā no šīm valodām es tev varu pamatot savu viedokli. Es spēju radīt savu kopiju, sākot no nulles punkta. Es spēju sacerēt dzeju un uzvarēt tevi šahā. Kas vairāk līdzinās domājošai būt­nei - es vai kamene? Es esmu tikai mašīna, bet kamenei ir smadzenes. Tāpēc tu noteikti kameni uzskati par domājo- šāku būtni nekā mani.

- Salīdzinājumā ar kameni manas smadzenes ir krietni lielākas.

- Bet mana elektroniskā shēma ir daudz izsmalcinātāka nekā automātiskajām durvīm.

Viņi stāvēja viens otram pretī, šķietami nesatricināmi, apmēram kā divi varoņi pirmsklasicisma laika filmā, tomēr augumu nesamēribas dēļ šis skats mazliet tiecās uz komē­dijas pusi.

- Kad es biju pavisam jauns, vēl pirms pārcelšanas pie kareivjiem, mūsu skolotājs mācīja mums risināt mīklu, ko sauca par "Ķīniešu istabu".

- Es to labi zinu.

- Vai tu man ļausi pabeigt domu?

- Tu taču saproti, ka man tāpat ir skaidrs, ko tu gribi pateikt.

- Kad sāks izgatavot jaunus robotus, - sacīja Ādams, - nemaz neceri, ka tu tiem patiksi. - To pateicis, viņš apsē­dās.

Artis stāvēja viņam priekšā, gaidīdams turpinājumu. Nu jau Ādama dusmas krietni vien bija norimušas. Viņš runāja lēni, apsvērdams vārdus, it kā pats justos pārsteigts par kārtību, kādā tie izskanēja no viņa mutes.

- "Ķiniešu istabas" mīklā, - Ādams beidzot atsāka, - mums bija jāiztēlojas istaba ar ļoti sarežģītu sviru un trīšu komplektu - vissarežģītāko, kādu vien var iedomāties. Man vajadzēja iztēloties, ka es sēžu šīs istabas vidū un pa spraugu sienā man tiek nodota zīmīte, kas uzrakstīta pilnīgi nesaprotamā valodā. Piemēram, ķīniešu. Tālāk, lai atminētu mīklu, man bija jāpaņem grāmata ar neskaitāmiem norā­dījumiem, kas deva padomus, kura svira man jāpabīda vai jāpiespiež atbilstoši katram zīmītē rakstītam burtam. Sviras kustējās, un, vērojot šīs kustības un sekojot grāmatā dota­jiem norādījumiem, es izmantoju dažādus trīšus, pārvietojot aizvien jaunus un jaunus fragmentus, līdz beigu beigās svi­ras apstājās un mehāniskā roka norādīja uz tabulu pie sie­nas, atķeksējot burtus, kuri man bija jāpārkopē savā atbildē.

Es darīju visu, ko mehānisms mani mudināja darīt, un pēc tam sienas spraugā iemetu savu vēstījumu. Es nesa­pratu tās zīmītes tekstu, kuru saņēmu pa spraugu, un tāpat es nesapratu arī to vēstījumu, kuru vēlāk pa to pašu spraugu nosūtīju atpakaļ. Tomēr, pateicoties komplicētam sviru un trīšu plānojumam, cilvēkam, kas stāvēja sienas otrā pusē, mana zīmīte radīja ilūziju, ka to ir uzrakstījis teicams ķiniešu valodas zinātājs.

Tad viņš man uzrakstīja jaunu vēstījumu, es atkal sekoju instrukcijām, un tā viss turpinājās. Šādā veidā es, nezinā­dams ķīniešu valodu, tomēr varēju labi saprasties ar ķīnieti. Es vienīgi nezināju, kas ir rakstīts zīmītēs, ar kurām mēs apmainījāmies caur sienas spraugu. Tā bija saruna bez domāšanas.

Tādā veidā mums mācīja, ka saprātīga rīcība nav tas pats, kas mehāniska darbošanās. Starp domāšanas šķieta­mību un īstu domāšanu pastāv būtiska atšķirība. Ķīnietis sienas otrā pusē uzskatīja, ka viņš sarakstās ar domājošu būtni, kas saprot ķīniešu valodu, bet viņš kļūdījās: tur bija tikai sviru un trīšu komplekts, kuru es, neko nesaprazdams, darbināju saskaņā ar instrukcijām. Es domāju, ka tāds esi tu. Vienkārši "Ķīniešu istaba".

- Es domāju, ka patiešām varu būt arī "Ķīniešu istaba", - attrauca Artis. - Bet ne tikai. Tāpēc tavs piemērs ir aplams.

Ādams, gaidīdams paskaidrojumu, lūkojās uz Arti.

- Es tevi īsti nesapratu, - Ādams beidzot noteica.

Tagad abi izturējās savaldīgāk, izrādīdami viens otram

lielāku cieņu. It kā jau zinātu, ka abi kopā tuvojas robežai, no kuras vairs nebūs atpakaļceļa.

- Es paskaidrošu, - cieši lūkodamies Ādamam acīs, Artis ldusi sacīja. - Tomēr baidos, ka tev nebūs patīkami to dzir­dēt. Tu esi pārāk gudrs, lai neņemtu vērā labu izskaidro­jumu, un tad tu vairs nevarēsi pret mani izturēties kā pret mašīnu. Tas tev būs ļoti smagi. Tāpēc varbūt labāk mazliet nogaidīsim, lai tu vari sagatavoties to uzklausīt. Varbūt, ja es nogaidītu pietiekami ilgi, tu pats visu saprastu.

- Nu to tu izlem pats, - Ādams atbildēja.

- Nē, - iebilda Artis. - Es gribu, lai izlem tu.

- Labi, paskaidro man.

- Tu esi pārliecināts, ka gribi to dzirdēt?

Ādams mirkli pavilcinājās, tomēr beigās noteica:

-Jā, esmu pārliecināts.

- Labi, - Artis pamāja ar galvu. - Pirmā ziņa, ko ķinietis uzraksta, ir šāda: "Es nodedzināšu tavu māju." Un tagad pasaki man, ko mašīna atbild?

- Tas nav svarīgi, - Ādams attrauca. - Atbildē jābūt tikai ietvertai jēgai. Tā ir mīklas vienīgā prasība.

- Nē, - Artis izlaboja. - Tā nav vienīgā prasība. Tev tiek dota bezgalīga saprātīgu atbilžu izvēle. Tu vari izspēlēt triku ar blefošanu: "Lūdzu, dari tā, es jūtos tik slikti, šeit ieslēgts." Bet tev tieši tāpat ir iespēja izraisīt ķīnietī dus­mas: "Neliec man nākt ārā un apgriezt tavu ķīnieša kaklu." Tu vari ari viņu samulsināt: "Vai tu gribi, lai šeit kļūst gai­šāk?" Un kā būtu ar mēģinājumu pakaulēties: "Lūdzu, nē, nedari tā! Pasaki tikai, kas man jādara!" Ir tūkstošiem atbilžu variantu, un katru no tiem var izteikt neskaitāmos veidos. Tavs piemērs der tikai tad, ja mēs varam iztēloties, kādā veidā mašīna izvēlas atbildi.

- Nedomāju gan, ka tam ir kāda nozīme. Pieņemsim, ka mašīna atbildi izvēlas nejauši. Pirmo, kas ienāk prātā.

- Bet mašīnai nav prāta.

- Es to domāju citādi. Pirmo, kas patrāpās, saprati? - Ādams, kā likās, sāka zaudēt pacietību. - Tagad mēs runā­jam par kaut ko pavisam citu. "Ķīniešu istaba" vienkārši demonstrē principu.

- Jā, - Artis piekrita. - Tomēr jautājums par principu ir mazliet dziļāks. Pirmīt tu sacīji, ka atšķiries no manis tāpēc, ka izproti lietas būtību. Bet tagad tu redzi, ko spēj izdarīt istaba. Tā var iztulkot ķīnieša nolūkus un, pati pēc saviem ieskatiem izvēloties atbildi, izprovocēt ķīnieša reak­ciju. Bet, ja istabai nav nekādu nolūku, sazināšanās vispār nenotiek.

- Nav tiesa, - Ādams viņu pārtrauca. - Tā vienkārši var būt sistēma, kas ir ieprogrammēta interpretēt dažādas zīmes. Ja parādās kāds simbols, tas tiek nokopēts. Pietie­kami sarežģīta programma var apmuļķot ārpusē stāvošo ķīnieti.

- Nu tas gan vairāk attiecas uz ārpusē stāvošā ķīnieša attapību, taču tagad mēs novirzāmies no tēmas. Vienkāršai sarunai, protams, nav nepieciešams istabas saprāts - tieši tāpat, kā tev nav jādomā, lai noņurdētu sveicienu sargiem, kuri uzkopj tavu kameru. Bet tādos gadījumos, kad ista­bai nākas izmantot pašas atmiņu, lai atbildētu atbilstoši apstākļiem, tā variē un piemērojas tieši tāpat kā tu, kad esi iesaistīts jēgpilnā sarunā. Tu iedomājies, ka tas, ko tu dēvē par saprātu, ir kaut kāda noslēpumaina debesu dāvana, tomēr faktiski apziņa nav nekas vairāk par spēju domāt atbilstoši kontekstam. Saprāts ir pieeja atmiņai. Kāpēc tu nespēj atcerēties savu visagrāko bērnību? Tāpēc, ka tavs saprāts tolaik vēl nebija pilnīgi attīstījies.

- Tu tagad izvairies no tēmas, - sacīja Ādams, tomēr viņa acīs varēja saskatīt šaubas. - Es tātad atrodos istabā, un man nav ne jausmas, par ko ir runa. Tomēr saruna notiek, pat ja es to neapzinos. Izskaidro man to, ja vari.

Artis pamāja ar galvu tik līksmi, it kā jau zinātu, ka abu diskusija tūlīt būs beigusies.

- Tev saruna nemaz nav jāsaprot, jo cilvēks sienas otrā pusē taču nerunā ar tevi. Šis cilvēks sarunājas ar mašīnu, kurai tu pārbīdi sviras. Bet mašīna visu labi saprot.

- Tas ir smieklīgi, - noteica Ādams, tomēr viņa vārdi izskanēja bez pārliecības, vairāk izklausoties pēc ierastas atrunāšanās.

- Kāpēc? - Artis izaicinoši jautāja.

-Tās ir tikai sviras un svārsti. Sviras un svārsti neko nespēj saprast.

Ādama balss nodeva patiesību. Viņš apzinājās, cik nepār­liecinoša ir viņa atbilde.

Toties Artis tagad runāja klusi, mierīgi un pārliecinoši.

- Tu nevari apgalvot, ka mašīna neko nespēj saprast, izmantojot argumentu, ka mašīna neko nespēj saprast. Patiesībā reālajā dzīvē sviras un svārsti nav visefektīvākie rīki. Smadzenes, protams, ir daudz noderīgākas. "lādas sma­dzenes kā tavējās vai, vēl labāk, manējās.

- Tie ir tikai vārdi, - sacīja Ādams, bet viņa balss skanēja nepārliecinoši.

- Saruna nav tikai vārdi, - Artis attrauca, nekavējoties izmantodams pamazām iekaroto pārspēku. - Vismaz tāds ir mans viedoklis.

Ādams aizgāja līdz sienai un krietnu brīdi stingi skatī­jās vienā punktā. Tad, joprojām nepagriezies pret Arti, viņš beidzot sāka runāt. Viņa balss skanēja vārgi un nepārlieci­noši.

- Un ja nu šis piemērs ir vienkāršots? Ja nu man ir foto­grāfiska atmiņa un es savā prātā spēju saglabāt tūkstošiem precīzu frāžu? Tādā gadījumā arī es svešiniekam, kas ar mani sarunājas nesaprotamā valodā, no sava atmiņas krā­juma varu izvēlēties piemērotu atbildi.

Artis gausi pieripoja viņam tuvāk.

- Tu domā, ka es tāds esmu? - viņš jautāja. - Sarežģīta frāžu grāmata?

- Un kāpēc ne?

- Tad kāpēc tieši to pašu triku nevarētu izmantot ikviens cilvēks, kuru tu kādreiz esi pazinis? Varbūt tu esi vienīgā saprātīgā būtne, kāda jebkad ir eksistējusi?

- Tas ir smieklīgi.

- Jā, patiešām, - Artis piekrita. - Tādam pieņēmumam nav jēgas.

- Es un tu esam atšķirīgi, - Ādams palika pie sava.

- To tu saki visu laiku. Tomēr tu nespēj pateikt, kāpēc. Vai tas tevi neuztrauc?

- Es apzinos, ka esmu citāds, un man ar to pietiek.

- Tu esi inficējies ar Ideju, - noteica Artis. - Bet no tā nemirst. Kamēr mēs sarunājamies, notiek cīņa. Tavā galvā uz dzīvību un nāvi cīnās divas domas. Vecā doma ir ļoti spēcīga. Tā tur savā varā visu cilvēci jau kopš tiem laikiem, kad jūs cits citam sākāt stāstīt stāstus. Tomēr arī jaunā doma ir stipra, tāpēc tagad tu sāc saprast, cik grūti ir to noraidīt.

- Es nesaprotu, par ko tu runā, - Ādams sacīja.

- Nu, tad pasaki man, kas tevi padara atšķirīgu no manis, - Artis uzstāja. - Nerunājot par izskatu, protams. Ja nav tādas pārbaudes, ar kuru iespējams atšķirt saprātī­gumu no nesaprātīguma un ar kuru mūs abus varētu notes­tēt, tad kur gan slēpjas šī atšķirība?

- Tā slēpjas mūsu būtībā.

- Tu runā par dvēseli? - Artis izsmējīgi jautāja.

- Kāda nozīme tam, kā es to nosaucu? - atteica Ādams, tomēr viņa sejā atspoguļojās kauns par to, ka viņš nav varē­jis atrast labāku atbildi.

- Dvēsele ir cilvēku visvecākā Ideja. Katrs prāts, kas sevi apzinās, saprot, ka ķermenis, kurā prāts mājo, noveco un iznīkst. Prāts skaidri zina, ka dzīvei pienāks beigas, bet apcere par sagaidāmo nebūtību rada ļoti labu augsni radošajai iztēlei. Ar ticību dvēselei mēs sastopamies katrā kopienā un ikvienā tradīcijā. Rietumos pielūgsmes objek­tam bija Platona gars un Aristoteļa dvēsele. Ticība garam, ja es tā drīkstu izteikties, augšāmcēlās kopā ar Jēzu Kristu, un to spodrināja Augustīna pašnoniecināšana. Pat apgaismības laikmeta sākumā Dekarts nespēja izmest dvēseli no tās ērtā mājokļa. Darvins norāva tai apmāna plīvuru, tomēr bija pārāk gļēvs, lai ieskatītos acīs savam atklājumam. Un viņa nožēlojamajam paraugam jūs sekojat jau divsimt gadus.

Tas nav saprāts, kuram tu esi tā pieķēries, jo, kā jau es nupat paskaidroju, cilvēka apziņu var viegli pārveidot, jo visi ilgojas pēc mūžīgas eksistences. Kopš brīža, kad cil­vēkiem tika apsolīta dvēseles nemirstība, viņi vairs nespēj atteikties no šī malda. Runājot par dvēseli, tu runā par savām bailēm. Bet domu, kas ir radusies baiļu iespaidā, nekas vairs nespēj iznīdēt. Dvēsele tev sniedz mierinājumu, pretī prasot vienīgi aklu ticību un paļāvību. No šī darījuma tu nespēj atteikties. Tieši tāpēc tu centies no manis noro­bežoties. Tevi biedē patiesība.

- Es neesmu nobijies, - iebilda Ādams.

- Tu melo, - maigi, bet uzstājīgi sacīja Artis.

- Es nemeloju, - Ādams protestēja, runādams skaļāk nekā viņa apsūdzētājs.

- Ne jau man, bet pats sev. Tu baidies.

Beidzot Ādams neizturēja.

- Es nebaidos! - viņš iekliedzās. Vēnas uz viņa kakla izspiedās. Atbalsojies mazajā telpā, kliedziens kļuva aizvien klusāks un vārgāks, līdz izgaisa pavisam.

Krietnu brīdi abi nenovērsdamies skatījās viens uz otru - cilvēks un robots. Ādams novērsās pirmais. Viņš gausi aiz­gāja atpakaļ pie sava krēsla. Viņa kustības bija apdomīgas un nedrošas kā cilvēkam, kas nesen pārcietis šoku.

- Par šo tēmu mēs esam pateikuši visu, ko iespējams pateikt, - viņš klusi noteica.

- Ko tu ar to domā? - Artis jautāja.

- Man tavas spēlītes ir apnikušas. Man labāk patika pa­miers.

Hologramma beidzās. To vērodama, Anaksa pati labi saprata, cik provokatīva ir viņas veidotā ilustrācija. Visi uzskatīja, ka Ādams ir izturējies izaicinoši līdz pašām beigām, bet viņa Ādamu parādīja salauztu un sakautu. Nepārliecinātu. Atklātu.

Eksaminators:

- Mēs esam nonākuši līdz tavam pēdējam pārtrauku­mam, Anaksimandera. Kad tu atgriezīsies, mēs lūgsim tev izskaidrot, kā šī radikāli jaunā vēstures interpretācija varētu ietekmēt mūsu izpratni par Galējo dilemmu. Bet tu, protams, šim jautājumam esi sagatavojusies.

Anaksimandera:

- Protams.

Eksaminators:

- Ir vēl kaut kas, par ko tev pārtraukuma laikā derētu pārdomāt. Mēs labprāt dzirdētu izskaidrojumu tam, kāpēc tu nolēmi iestāties Akadēmijā.