Dēmonu dzīres

Viljams Morisons Dēmonu dzlres

«Viljams Morisons» ir pazīs­tamā amerikāņu zinātnieka un zinātnes popularizētāja, bioķī­mijas doktora Džozela Seimek- sona pseidonīms. Viņa zināt­niski fantastiskie stāsti ir publi­cēti dažādos žurnālos.

Togad mēs, visi tēlojām romiešus, un man jāsaka, ka togā un ar īsu zobenu pie sāniem es izskatos at­baidoši, taču ne tuvu tik atbaidoši kā Grieķis.

Tu, cilvēks, iestājies augstskolā un pēc tam, pro­tams, piedalies sava bijušā kursa sanākšanās. Un kāpēc ne? Tur ir gan nauda, gan draudzība, gan at­kal nauda, gan izdevība nodibināt sakarus, no ku­riem var atlēkt savs labums. Un vēlreiz nauda.

Jā, man nelaimējās — ko lai dara, tāda nu ir mana dzīve! — man nelaimējās.

Es nemācījos Harvardā, Prinstonā vai Jēlā. Es nemācījos arī Kolumbijas universitātē, Kalifornijā vai Čikāgas universitātē. Es mācījos Oldaglijā. Ne­izliecieties — jūs neko nezināt par Oldagliju, arī tad, ja es paskaidrošu, ka tas nozīmē «Olgtorpas A&M». Mūsu kursu — tas bija 1940. gadā — beidza piecdesmit astoņi cilvēki, bet desmitajā tikšanās reizē ieradās tieši trīsdesmit.

Vai nav cūcība? Tikai trīsdesmit bijušo studentu, kuriem vēl pieticis uzticības un patriotisma, lai ie­rastos uz šo desmito tikšanos, dižotos romiešu togās, piedzertos līdz nesamaņai un atjaunotu veco skolas draudzību. Un tie, kurus mēs tieši visvairāk vēlē­jāmies redzēt, lai atcerētos jaunību, — es domāju Feinbargeru no Feinbargera kuģniecības kompāni­jas, Skrupu no SSK studijas Holivudā, Diksonu no Nacionālās galvaspilsētas bankas utt., — tie vispār neieradās. Mēs visi jutāmies šausmīgi vīlušies, se­višķi es.

Vārdu sakot, tā vakara dzīrēs es sēdēju blakus E1 Grēko. Vienkārši neviena cita tur nebija. Pro­tams, es nedomāju pazīstamo spāņu gleznotāju, kas, cik man zināms, ir miris; es runāju par Teobaldu Grēko, kuru mēs bijām iesaukuši par Grieķi.

Es stādījos priekšā, un viņš pablenza uz mani caur biezajiem briļļu stikliem.

— Hempsteds? Hempsteds?

— Virdžils Hempsteds, — es atgādināju. — Tu taču atceries mani? Vecais Virdžijs.

— Kā tad, — viņš nomurmināja. — Vai pudelē vēl kas palicis, vecais Virdžij?

Es viņam ielēju. Man radās iespaids, ka viņš nav pieradis dzert, un vēlāk tas arī apstiprinājās.

Es sacīju:

— Vai nav lieliski atkal redzēt visus puišus, ko? Paskaties, piemēram, uz Resnuli Detveileru! Vai tu jebkad esi redzējis kaut ko komiskāku par šo aba- žūru, kuru viņš uzlicis galvā cepures vietā?

— Vai tu nepasniegtu man pudeli? — Grēko pa­lūdza. — Vecais Virdžij, es gribēju teikt.

— Vēl arvien nodarbojies ar zinātni un tajā pašā sfērā? — es vaicāju. — Tev vienmēr ir bijusi galva uz pleciem, Grieķi. Grūti izteikt, cik ļoti es vienmēr esmu apskaudis jūs, radošos ļaudis! Es pats esmu komivojažieris. Man šeit ir neliela teritorija, un es tev teikšu, Grieķi, tā ir zelta bedre! īsta zelta bedre! Ja vien es zinātu, kā tikt pie neliela kapitāla, lai paplašinātu darījumus … Bet es negarlaikošu tevi ar veikala lietām. Ar ko tu pašlaik nodarbojies?

— Ar transmutāciju, — viņš skaidri noteica, un viņa seja noslīga uz galda.

Mani neviens nekad nav nosaucis par stulbeni, citādos vārdos — jā, bet par stulbeni nekad.

Es zināju, kas ir transmutācija. Svins pārvēršas par zeltu, alva — par platīnu, un tā joprojām. Un tā nākamajā rītā, iedzēris zināmu devu tablešu pret galvas sāpēm un melnu kafiju, es ievācu koledžā informāciju un uzzināju, ka Grēko dzīvo turpat ne­tālu. Ar to arī varēja izskaidrot, kāpēc viņš bija ie­radies uz tikšanos, par ko es tajā vakarā biju ļoti izbrīnījies.

Aizņēmos no Resnuļa Detveilera naudu taksomet­ram un braucu uz norādīto adresi.

Tā nebija dzīvojamā māja. Tā bija nolaista fab­rika, virs kuras ieejas karājās izkārtne:

T. GRĒKO Organiskais un minerālmēslojums

Tā kā bija svētdiena, likās, ka tur neviena nav, taču durvis nebija aizslēgtas un, kad es tās pagrūdu, atvērās. Pagrabā bija dzirdamas kaut kādas skaņas, tāpēc es devos lejup pa kāpnēm un drīz vien atra­dos diezgan nejauki smirdošā laboratorijā.

Tur bija Grieķis. Garš, kalsns, platām acīm, viņš streipuļoja pa telpu un šķita ķeram tauriņus.

Es ieklepojos, bet viņš mani nedzirdēja. Viņš skraidīja pa laboratoriju, elsdams un kaut ko mur­minādams zem deguna, un vicināja pa gaisu kaut ko līdzīgu elektriskajām grauzdējamajām restēm nūjas galā. Es ieskatījos vērīgāk — nē, grauzdēja­mās restes tās nebija, bet kas tas īsti bija, es tā ari nesapratu. Izrādījās, ka šim priekšmetam sānos ir skala, pa kuru mežonīgi šaudījās rādītājs.

Es nevarēju saredzēt, ko viņš ķer. Īstenībā, cik es varēju saskatīt, viņš vispār neko neķēra.

Mēģiniet iztēloties šo ainu: Grēko skraida šurp un turp, vienu aci nenolaizdams no skalas un ar otru vērdamies tukšumā; viņš nepārtraukti uzgrū­žas dažādiem priekšmetiem, laiku pa laikam apstā­jas un pārlaiž skatienu ierīcēm uz laboratorijas galdiem, noklikšķina kādu slēdzi un pagriež kādu skaitļu ripu un skraida tālāk.

Tas turpinājās minūtes desmit, un, patiesību sakot, es jau sāku vēlēties, kaut būtu iztērējis Resnuļa Detveilera taksometra naudu kaut kam lietderīgā­kam. Grieķis vienkārši šķita jucis.

Bet, tā kā es biju šeit, nolēmu pagaidīt.

Drīz vien viņš, šķita, bija dabūjis to, pēc kā visu laiku bija dzinies, jo, smagi elsdams, apstājās.

— Ei, Grieķi! — es iesaucos.

Viņš strauji atskatījās.

— O! — viņš ierunājās. — Vecais Virdžijs.

Viņš smagi atzvēlās pret galdu, pūloties atvilkt

elpu.

— Mazie velnēni, — viņš dvesa. — Laikam bija iedomājušies, ka šoreiz viņiem izdevies izbēgt. Bet es ar tiem izrēķinājos!

— Protams, — es atteicu. — Kā gan citādi! Vai drīkstu ieiet?

Viņš paraustīja plecus. Nepiegriezdams man vē­rību, nolika nūju ar grauzdējamajām restēm, noklik­šķināja dažus slēdžus un izslējās. Kaut kāda gaudo­joša skaņa kļuva arvien klusāka, tad izbeidzās pa­visam, un dažas mirguļojošas uguntiņas nodzisa. Citas turpināja degt, bet Grēko acīmredzot uzskatīja, ka, lai ko viņš tagad darītu, tam vairs nav nepie­ciešams veltīt uzmanību.

Pēc tam viņš pienāca pie manis, un mēs saroko­jāmies. Es ar cieņu sacīju:

— Tev te ir glīta laboratorija, Grieķi. Nezinu, kas tās par ierīcēm, bet tās izskatās dār . .. tās izskatās ļoti iespaidīgās.

Viņš apmierināts nokrekšķējās.

— Tā arī ir. Gan viens, gan otrs. Dārgas un ie­spaidīgas.

Es iesmējos.

— Paklausies, — es sacīju. — Vakar tu biji krietni piemeties. Vai atceries, ko tu man stāstīji par savu nodarbošanos?

Viņš ātri pavērās manī.

— Ko?

— Tu stāstīji, ka nodarbojoties ar transmutā- ciju. — Un es sāku smieties vēl skaļāk.

Viņš domīgi lūkojās manī, un vienu brīdi es no­domāju … nezinu, ko es nodomāju, bet man kļuva savādi ap dūšu. Viņam šeit bija milzums dīvainu lietu, un pašlaik viņš sniedzās pēc kādas no tām.

Bet tad viņš ieteicās:

— Vecais Virdžij!

— Jā, tas es esmu, — es dedzīgi atsaucos.

— Man tev jāatvainojas,'— viņš turpināja.

— Tiešām?

Viņš pamāja ar galvu.

— Es biju aizmirsis, — viņš nokaunējies atzinās. — Es līdz pat šim brīdim biju aizmirsis, ka tu biji tas, ar kuru es mēdzu sarunāties pēdējā kursā. Mana vienīgā uzticības persona. Un tu visu šo laiku esi glabājis manu noslēpumu.

Es noklepojos.

— Tas ir sīkums, — es augstsirdīgi sacīju. — Nav ko to pieminēt.

Viņš godbijīgi pamāja ar galvu.

— Jā, tas izskatās pēc tevis, — viņš noteica, ka­vējoties atmiņās. — Desmit gadu, ko? Un tu neesi izpļāpājis ne vārda, vai ne?

— Ne vārda, — es apgalvoju. Un tā bija tīrā pa­tiesība. Es tiešām nebiju teicis nevienam ne vārda. Nebiju teicis ne vārda pat sev pašam. Lieta tā, ka es biju pilnīgi aizmirsis, par ko viņš bija runājis. Glabājis viņa noslēpumu? Es pat neatcerējos viņa noslēpumu. Un tagad aiz dusmām varēju vai no ādas lēkt laukā!

— Es biju drošs par tevi, — Grēko sacīja, pēkšņi atmaigdams. — Es zināju, ka varu tev uzticēties. Tā tas droši vien bija — citādi taču es tev neko ne­būtu teicis, vai ne?

Es kautrīgi pasmaidīju, bet iekšēji ar necilvēcīgu piepūli centos atcerēties.

Pēkšņi viņš sacīja:

— Labi, Virdžij. Tu esi pelnījis atlīdzību par to, ka turēji solījumu. Zini, ko es darīšu? Es tev atklāšu, ar ko šeit nodarbojos.

Acumirklī es jutu, ka mans kakls saspringst. Ko viņš darīs? «Atklās» man kaut ko? Tā bija nepatī­kami pazīstama frāze. Es pats to biju pārāk bieži lietojis.

— Sākumam, — Grieķis sacīja, vērīgi lūkodamies manī, — tevi varbūt interesēs, ko es darīju, kad tu ienāci.

— Protams, — es atbildēju.

Viņš vilcinājās.

— Zināmas… daļiņas, kurām ir svarīga nozīme manos pētījumos, visu laiku cenšas atbrīvoties. Es varu tās kontrolēt tikai ar elektrostatisku spēku pa­līdzību, kuri koncentrēti, lūk, šeit. — Viņš pasvār­stīja rokā priekšmetu, kas atgādināja grauzdējamās restes nūjas galā. — To funkcijas… lūk, skaties!

E1 Grēko sāka rīkoties ar mirdzošām stikla ierīcēm uz viena no galdiem, un es, jāatzīst, vēroju viņu ar zināmām aizdomām..

— Ko tu dari, Grieķi? — es diezgan parupji no­prasīju.

Viņš pavērās manī. Es biju pārsteigts, redzot, ka aizdomas ir abpusējas; viņš bija saraucis pieri un vilcinājās. Tad viņš pakratīja galvu.

— Nē, — viņš noteica. — Vienu brīdi es… bet es taču varu tev uzticēties, vai ne? Cilvēkam, kas glabājis manu noslēpumu desmit garus gadus.

— Protams, — es piekritu.

— Labi.

Grēko ielēja ūdeni no menzūras U veida cauru­lītē, kuras abi gali bija vaļā.

— Skaties, — viņš sacīja. — Vai atceries kaut ko no fizikas, kuru mums mācīja koledžā?

— Tā nu ir iznācis, ka man nav bijis daudz laika, lai neatpaliktu …

— Jo labāk, jo labāk, — viņš noteica. — Tad tu nevarēsi neko nozagt.

Man aizrāvās elpa.

— Nu, paklausies …

— Neapvainojies, Virdžij, — Grēko nopietni sa­cīja. — Runa taču ir par miljardu dolāru un … Nav svarīgi. Kad tas būs padarīts, kaut tu zinātu tik daudz, cik visi mūsu muļķa profesori kopā, ari tad tu ne­varēsi neko nozagt.

Viņš nošūpoja galvu, izklaidīgi pasmaidīja un at­kal ķērās pie savām ierīcēm. Man iekšā viss bur­tiski vārījās. Pietiek! Es vienkārši neredzēju iemesla šādam netaisnam apvainojumam. Protams, man ne prātā nenāca mēģināt negodīgi izmantot savas priekš­rocības, bet ja jau viņš rīkojās tā …

Viņš pats to gribēja. Tiešām, burtiski gribēja!

Grēko strauji piesita U veida caurulītei ar stikla maisāmo nūjiņu, lai pievērstu manu uzmanību.

— Es skatos, — es sacīju, cik vien draudzīgi spē­dams, jo, pateicoties viņam, tagad biju stingri izlē­mis, kā rīkoties.

— Labi, — viņš sacīja, — bet vai tu zini, ko es šeit, fabrikā, daru?

— Nu .. . ražo mēslojumu. Tā vēsta izkārtne.

— Ha! Nekā nebija, — Grēko izmeta. — Tas ir tikai aizsegs. Es sadalu optiskos izomērus — lūk, ko es daru.

— Ļoti labi, — es sirsnīgi noteicu. — Man prieks to dzirdēt, Grieķi.

— Muti ciet! — viņš negaidot uzkliedza. — Tev nav ne mazākā priekšstata par to, kas ir optiskais izomērs, un tu to labi zini. Bet papūlies padomāt. Tā nav fizika, tā ir organiskā ķīmija. Ir savienojumi, kas pastāv divās formās, kuras pēc visām pazīmēm ir identiskas, izņemot to, ka viena ir otras attēls spo­gulī. Tāpat kā labās un kreisās rokas cimdi: ja vienu no tiem apgriež ačgārni, tad tas ir identisks otrajam. Vai tiktāl tu saproti?

— Protams, — es atbildēju.

Grēko domīgi palūkojās uz mani un paraustīja plecus.

— Nav svarīgi. Redzi, tos sauc par d un 1 izomē- riem, no latīņu vārdiem dextro — «labais» un levo — «kreisais». Un, kaut gan tie pēc visām pa­zīmēm ir vienādi, izņemot to, ka viens ir otra attēls spogulī, dažkārt gadās, ka viens no izomēriem ir daudz vērtīgāks par otru.

— Saprotu, — es sacīju.

— Tā jau es domāju. Redzi, šos izomērus var sa­dalīt, bet tas dārgi maksā. Ar manu metodi ir citādi. Tā ir ātra un vienkārša. Es izmantoju dēmonus.

— Klausies, Grieķi, tas jau ir par daudz!

— Klusē, Virdžij, — viņš gurdā balsī sacīja. — Klausies. Tas tik ļoti nenogurdinās. Bet liec aiz auss, ka tas ir pats vienkāršākais mana atklājuma pielietojums. Tikpat viegli es varētu tādā veidā at­dalīt urānu-235 no urāna-238. īstenībā es jau … — Viņš pusteikumā aprāvās, piešķieba galvu, pavē­rās manī un atkal ieņēma agrāko stāvokli. — Labi, tas nav svarīgi. Bet vai tu zini, kas ir Maksvela dēmons?

— Nē.

— Lieliski, Virdžij! Lieliski! — Grēko iegavi­lējās. — Es zināju, ka izvilkšu no tevis patiesību, ja vien mazliet pagaidīšu. («Vēl viena divdomīga pie­zīme,» es nodomāju.) Bet tu droši vien zini otro termodinamikas likumu.

— Kā gan citādi?

— Es jau domāju, ka tu tā teiksi, — viņš nesatri­cināmi sacīja. — Tātad tu zini, ka, ja, piemēram, glāzē ar siltu ūdeni ieliek gabaliņu ledus, tas izkūst un ūdens atdziest; tātad ledus glāzē vairs nebūs, bet ūdens temperatūra būs pazeminājusies. Tā ir, vai ne? Un tas ir neatgriezenisks process. Tas nozīmē, ka nav iespējams paņemt glāzi auksta ūdens un viens divi iegūt atsevišķi siltu ūdeni un gabaliņu ledus, vai ne?

— Nu, protams, — es sacīju. — Ak kungs! Tas ir muļķīgi, man jāsaka.

— Ļoti muļķīgi, — Grēko piekrita. — Tātad tu to zini, ko? Tad skaties.

Viņš neteica «viens divi», bet pagrieza kaut ko uz vienas no ierīcēm. Atskanēja vājš svilpiens, un kļuva dzirdama burbuļošana un sprakšķi, kādi rodas, lielām dzirkstelēm skrejot starp attālinātiem elek­trodiem kādā Frankenšteina šausmu filmā.

Ūdens sāka viegli tvaikot.

Bet tikai vienā caurulītes galā! No šī gala cēlās tvaiks, bet otrā galā bija … bija …

Tur bija ledus. Atri izveidojusies plānā kārtiņa pamazām kļuva biezāka, bet U veida caurulītes otrajā atvērtajā galā ūdens sāka spēcīgi mutuļot. Vienā galā ledus, otrā — tvaiks.

Muļķīgi?

Bet es to redzēju pats savām acīm!

Man tomēr jāsaka, ka tobrīd es nezināju, ka tas ari ir viss, ko es redzu.

Un tikai tāpēc, ka tieši tajā momentā pa kāpnēm laboratorijā tusnīdams nokāpa Resnulis Detveilers.

— A, Grieķis! — viņš nogārdza. — A, Virdžijs! Es gribēju ar tevi parunāt pirms aizbraukšanas.

Viņš ienāca istabā un elsdams atslīga krēsla — noguris, paģirains nīlzirgs.

— Par ko tu gribēji runāt ar mani? — Grēko jau­tāja.

— Ar tevi? — Resnuļa skatiens klīda pa telpu; tas pauda reizē jautrību un pretīgumu — tā pieaudzis cilvēks vēro notraipījušos bērneļus rotaļājamies dubļos. — Ne jau ar tevi, Grieķi. Es gribēju aprunā­ties ar Virdžiju. Par pārdodamo platību, kuru tu pie­minēji, Virdžij. Es visu apdomāju. Nezinu, vai tev ir zināms, ka mans tēvs pagājušajā ziemā nomira un atstāja man … ar vārdu sakot, esmu uzņēmies zinā­mas saistības. Un man ienāca prātā, ka tu varbūt vē­lēsies, lai es ieguldu daļu …

Es pat neļāvu viņam nobeigt. Es izrāvu viņu no turienes tik strauji, ka mēs pat nepaspējām atvadī­ties no Grēko. Un visas šīs blēņas — dēmoni, kar­stais un aukstais ūdens un tā tālāk — tas viss iz­gaisa man no prāta kā nebijis. Vecais zēns Resnulis Detveilers! Kā gan es varēju zināt, ka tēvs viņam atstājis tādu gardu kumosiņu kā trīssimt tūkstoši dolāru!

Nu, un tad sākās neveiksmes veikala lietās. Šo neveiksmju dēļ es nevarēju piedalīties dažās nāka­majās tikšanās. Toties man bija pietiekami daudz laika domāt un mācīties brīvajā laikā starp darbu fermā un darbnīcā, kur mēs štancējām automobiļu numurus štata vajadzībām.

Izkļuvis brīvībā, es sāku meklēt E1 Grēko.

Meklējumi ilga sešus mēnešus, taču bez jebkādiem panākumiem. E1 Grēko bija pārvācies ar visu labo­ratoriju, neatstājot jauno adresi.

Es tomēr gribēju viņu atrast. Es to vēlējos tik ļoti, ka burtiski varēju izgaršot, jo tagad man jau bija radies priekšstats par to, ko viņš stāstīja. Un tā es turpināju meklēt.

Tomēr es viņu neatradu. Viņš atrada mani.

Reiz viņš ienāca kādas panīkušas viesnīcas istabā, kur es toreiz mitinājos, un es viņu gandrīz vai ne­pazinu, tik ļoti pārticis un veselīgs viņš izskatījās.

— Tu izskaties lieliski, Grieķi! — es sajūsmināts sacīju, jo vairāk tāpēc, ka tas bija taisnība. Pa visiem šiem gadiem viņam nebija radies neviens lieks kilo­grams svara, nebija nākusi klāt neviena grumbiņa — drīzāk gan otrādi.

— Tu pats arī neizskaties slikti, — Grēko sacīja un vērīgi palūkojās manī. — Nemaz nelīdzinies cilvēkam, kas nesen iznācis no cietuma.

— O! — es noklepojos. — Tu to zini?

— Es dzirdēju, ka Resnulis Detveilers iesūdzējis tevi tiesā.

— Ak tā. — Es piecēlos un ņēmos atbrīvot krēslu no dažādiem krāmiem. — Nu, ko, — es sacīju, — pro­tams, ir ļoti patīkami, ka … Bet kā tu mani atradi?

— Ar slepenpolicijas palīdzību. Par naudu var izmantot neskaitāmus pakalpojumus. Bet naudas man netrūkst.

— O! — es vēlreiz noklepojos.

Grēko vērās manī, domīgi šūpodams galvu. Viens labums bija: lai gan viņš zināja par manām nepa­tikšanām ar Resnuli, tomēr bija papūlējies mani at­rast. Tātad viņam kaut kas bija vajadzīgs no manis.

Pēkšņi viņš ieteicās:

— Virdžij, tu biji sasodīts muļķis!

— Biju, — es godīgi atzinos. — Un kāds vēl! Bet nu vairs es tāds neesmu. Grieķi, veco zēn, tas, ko tu man stāstīji par tiem dēmoniem, mani ieinteresēja. Cietumā man bija daudz laika lasīšanai. Tu redzēsi, ka tagad es vairs neesmu tāds nejēga kā tad, kad mēs pēdējo reizi sarunājāmies.

Viņš dzēlīgi iesmējās.

— Nieki! Pēc četriem koledžā pavadītiem gadiem tu biji tāds pats nejēga kā iestājoties, bet pāris gadu cietumā tevi padarījuši par izglītotu cilvēku.

— Tie mani ir arī pāraudzinājuši.

Viņš rāmi piebilda:

— Ceru, ka ne pārāk.

— Noziegums neatmaksājas — varbūt vienīgi tad, ja tas tiek pastrādāts likuma ietvaros. Tas ir galve­nais, ko es esmu iemācījies.

— Tas neatmaksājas arī tad, — Grēko drūmi no­teica. — Izņemot, protams, to, ka tas ienes naudu. Bet kāds no tās labums?

Uz to nebija ko atbildēt. Es piesardzīgi ierunājos:

— Es tā arī biju iedomājies, ka tu esi kļuvis ba­gāts. Ja tu ar dēmonu palīdzību vari atdalīt urā- nu-235 no urāna-238, tad tu tāpat vari izdalīt no jūras ūdens zeltu. Vispār tu tos vari izmantot velns zina kādiem nolūkiem.

— Tik tiešām, velns zina kādiem, — Grēko pie­krita. — Virdžij, tu varētu man palīdzēt. Es redzu, ka tu esi lasījis par Maksvelu.

— Jā gan.

Tas bija taisnība. Cietuma bibliotēka man bija de­vusi daudz derīga; starp citu, es biju arī uzzinājis visu, ko vien bija iespējams uzzināt par Klerku Maksvelu, vienu no ievērojamākajiem fiziķiem, un viņa mazajiem dēmoniem. Gatavojoties tikties ar E1 Gieko, es to visu biju rūpīgi izmēģinājis.

— Pieņemsim, — es iesāku, — ka tev ir cauru­līte, pa kuru plūst gāze vai šķidrums, un šajā cau­rulītē ir neliels nodalījums. Tā stāstīja Maksvels. Pieņemsim, ka šim nodalījumam ir mazas durtiņas, pa kurām molekulas var tikt iekšā vai ārā. Tu no­vieto dēmonu — Maksijs pats to tā nosauca — pie durtiņām. Dēmons redz tuvojamies karstu molekulu un atver durtiņas. Ieraugot aukstu molekulu, viņš tās aizver. Tādā veidā pamazām vien visas karstās molekulas nokļūst vienā pusē durtiņām, bet aukstās, tas ir, lēnākās, paliek otrā pusē. Vienā pusē tvaiks, olrā — ledus, lūk, kāds ir iznākums.

— Tieši to tu redzēji pats savām acīm, — Teo- balds Grēko atgādināja.

— Nenoliedzu, — es atteicu. — Atzīstu arī, ka toreiz es neko nesapratu. Bet tagad saprotu.

Tagad es daudz ko sapratu. Ja ir iespējams atda­līt izotopus, tad var atdalīt arī elementus — lūk, lietas būtība. Liec savam dēmonam atvērt durtiņas platīnam, aizvērt — svinam. Viņš tevi īsā laikā pa­darīs bagātu.

Un tieši to viņš bija izdarījis ar Grēko.

— Te būs pirmā iemaksa, — sacīja Grēko. Viņš kaut ko izvilka no kabatas un sniedza man. Tas bija kāds metāla priekšmets, kas pēc lieluma atgādināja šokolādes tāfelīti, kādu par centu izsniedz automāts, ja jūs vēl atceraties bērnu dienas. Stienītis mirdzēja un laistījās. Tas bija iesārti dzeltenā krāsā.

— Kas tas ir? — es jautāju.

— Zelts, — Grēko atteica. — Paturi to, Virdžij.

— Tas ir nācis no jūras ūdens, kā jau tu teici. Uz­skati to par avansu uz algas rēķina.

y Es pasvārstīju to rokā, pamēģināju uz zoba un ieteicos:

— Starp citu, ja runājam par algu …

— Cik vien tu vēlies, — viņš gurdeni sacīja.

— Miljonu dolāru gadā? Kāpēc gan ne?

— Kāpēc gan ne? — es, nedaudz samulsis, atkār­toju.

Pec tam es gluži vienkārši sedeju un klausījos, kamēr Grēko runāja. Kas gan cits man atlika? Es pat nevaru teikt, ka klausījos, vismaz es to nedarīju ar nedalītu uzmanību, jo doma par miljonu dolāru gadā visu laiku neļāva man pilnībā aptvert viņa vārdu jēgu. Tomēr vispārējs priekšstats man radās. Iespējas bija neierobežotas. Cik labi es to sapratu!

Zelts no jūras? Nav slikti. Bet enerģija, brīvā ener­ģija — to varētu ņemt, cik vajadzīgs! Piemēram, no gaisa molekulām. Ledusskapjus varētu atdzesēt, tvaika katlos rastos tvaiks, mājas varētu apsildīt, domnu kurtuvēs tiktu uzturēta uguns — un tas viss bez kurināmā. Lidmašīnas varētu lidot bez lāses ben­zīna tvertnēs. Viss, ko vien sirds vēlas. Miljons dolāru gadā … Un tas bija tikai sākums. Es atjēdzos.

— Ko?

Grēko lūkojās manī. Viņš pacietīgi atkārtoja:

— Mani meklē policija. Es pārsteigts blenzu viņā.

— Tevi?

— Vai tu esi dzirdējis par notikumiem Grendre- pidsā?

Es domāju.

— Pag, pag! Ugunsgrēks. Liels ugunsgrēks. Tātad tas biji tu?

— Es nē. Mani dēmoni. Maksvela dēmoni jeb Grēko dēmoni, kā tos vajadzētu saukt. Viņš par tiem runāja, es tos izmantoju. Kad tie neizmanto mani. Toreiz viņi nodedzināja puspilsētas.

— Es atceros, — es sacīju. — Laikraksti bija pilni ar šo tematu.

— Viņi izrāvās brīvībā, — Grēko drūmi noteica. — Bet tas vēl nav ļaunākais. Tev būs jānopelna savs miljons dolāru gadā, Virdžij.

— Ko tu ar to domā — «viņi izrāvās brīvībā»?

Viņš paraustīja plecus.

— Kontroles sistēma nav pilnīga. Dažkārt dēmoni izslīd. Es tur neko nevaru darīt.

— Kā tad tu tos galvenokārt kontrolē?

Grēko nopūtās.

— To īstenībā nevarētu saukt par kontroli, — viņš sacīja, — es tikai daru visu iespējamo, lai neļautu tiem izrauties.

— Bet tu taču teici, ka dažreiz tu izdalot metālus, citreiz — enerģiju. Kā dēmoni zina, ko tu no tiem vēlies, ja nevari tos kontrolēt?

— Bet kā tu liec ābelei saprast, ka uz tās jāaug tai vai citai ābolu šķirnei?

Es blenzu viņā.

— Bet ko tur likt saprast? Uz katras ābeles taču aug kāda noteikta ābolu šķirne.

— Tieši tāpat ir ar dēmoniem! Tu nemaz neesi tāds muļķis! Tas ir tāpat kā uzlabot suņu sugu. Par priekšteci ņem parastu sētas suni un pēc vairākām paaudzēm iegūst erdeli, āpšu suni vai špicu. Kā? Ar selekciju. Mani dēmoni aug, tie dalās, jaunās

paaudzes piemērojas jauniem apstākļiem. Norisinās evolūcijas process. Es to tikai veicinu, tas ir viss.

Grēko aizdomājies paņēma no manis nelielo zelta plāksnīti.

Pēkšņi viņš trieca to pret sienu.

— Zelts! — viņš mežonīgi iekliedzās. — Bet kam tas vajadzīgs? Man nepieciešama palīdzība, Virdžij! Ja ar zeltu es varu šo palīdzību no tevis nopirkt, es samaksāšu. Bet es esmu izmisis. Tu arī būtu izmisis, ja tevi nākotnē negaidītu nekas cits kā nožēlojama, pazemojoša nāve atjaunošanās dēļ un…

Es pārtraucu viņu.

— Kas tas?

Netālu skaļi un skumji iekaucās sirēna.

Grēko aprāvās pusvārdā, ieklausīdamies kā vajāts dzīvnieks.

— Mana istaba, — viņš nočukstēja. — Visa mana iekārta … vienu stāvu augstāk …

Es, nedaudz nobažījies, atkāpos. Grēko bija sa­vāds — kalsns, garš, ar mežonīgi ieplestām acīm. Es biju priecīgs, ka viņš ir tik kalsns; ja viņa miesas būve būtu proporcionāla augumam, tad mani tiešām satrauktu viņa ieplestās, izbiedētās acis un viņa ne­sakarīgie vārdi. Bet, lai nu kā, man nebija laika raizēties. Gaiteņos un uz kāpnēm rībēja soļi. Tālumā sasaucās balsis.

Atkal iekaucās sirēna.

— Ugunsgrēka signāls! — Grēko iebļāvās. — Vies­nīca deg! Viņš vienā lēcienā izmetās no manas is­tabas gaitenī.

Es viņam sekoju. Bija jūtama- deguma smaka, bet ne tāda, kāda rodas, dedzinot rudenī sausas lapas vai papīru: likās, ka deg ķimikālijas, āda, vistu kūts. Gaisā oda pēc daudz kā — pēc šaujampulvera,

apsvilušām spalvām, varēja sajust degošas eļļas smacējošo dvaku un malkas dūmu spirdzinošo aro­mātu. Vienubrīd man iešāvās prātā doma, ka tā ir tipiska degošas viesnīcas smaka, bet es maldījos.

— Dēmoni! — iekliedzās Grēko, un garāmejošais apkalpotājs, uz brīdi apstājies, aizdomīgi palūkojās uz mums. Grēko metās pie kāpnēm un šāvās augšup.

Es viņam sekoju.

Dega Grēko istaba—par to nebija šaubu, jo viņš visiem spēkiem pūlējās tajā iekļūt. Tas viņam ne­izdevās. No durvīm mutuļoja melni dūmi un plaik­snījās oranžas liesmas. Dežurējošā administratora atnestais ūdens spainis te neko nelīdzēja.

Es pagāju nostāk. Bet Grēko ar bālu, izķēmotu seju 'metās uz priekšu.

Es apstājos pie kāpnēm. Liesmas piespieda Grēko atkāpties, taču viņš mēģināja vēlreiz. Uguns viņu atkal apturēja un šoreiz pavisam.

Grēko grīļodamies pienāca pie manis.

— Ejam! Tas ir bezcerīgi!

Viņš pagriezās un ar neko neredzošu skatienu blenza viesnīcas kalpotājos, kas padeva spaiņus pa ķēdi.

— Ei, jūs! Kā jums liekas, ko jūs pašlaik darāt? Tas…

Viņš apklusa un aplaizīja lūpas.

— Tur deg benzīns, — viņš meloja, — un manā ba­gāžā ir dinamīts. Lieciet visiem atstāt viesnīcu, dzirdat?

Kā jau teicu, tie bija meli. Bet viesnīca tomēr kļuva tukša.

Un tad …

Tikpat labi tas varēja būt arī benzīns un dinamīts. Uzplaiksnīja purpursarkans uzliesmojums, atskanēja dārdoša dunoņa, un viss četrstāvu ēkas jumts uzli­doja gaisā.

Es saņēmu Grēko roku.

— Iesim projām no šejienes, — es sacīju.

Viņš ar tukšu skatienu uzlūkoja mani. Es varētu apzvērēt, ka viņš mani nepazina. Viņa acīs bija la­sāmas ciešanas.

— Par vēlu! — viņš izķērca. — Par vēlu! Viņi atkal ir brīvībā!

Un tā es aizgāju strādāt pie Teobalda Grēko viņa laboratorijā Dienvidkalifornijā, kur mēs atjaunojām daļu no izpostītās aparatūras.

Kādu rītu es pamodos un atklāju, ka mani mati kļuvuši balti.

— Grieķi! — es iekliedzos.

Ieskrēja Minnija. Liekas, es vēl neesmu piemi­nējis Minniju. Viņa iemiesoja sevī Grēko priekš­statu par ideālu laborantu — dumja, veca, nevienam visā pasaulē nevajadzīga un laikam bez neviena tuvinieka. Viņa ienāca, palūkojās manī, sāka kla­dzinoši smieties — šīs skaņas varētu uzmodināt pat mirušos.

— Mister Hempsted! — Viņa skaļi smējās. — Ak dievs, jums nu gan ir izskats!

— Kur ir Grēko? — es uzkliedzu un pagrūdu viņu nost no ceļa.

Pidžamā un peldmētelī es nodrāžos pa kāpnēm un ieskrēju telpā, kas kādreiz bija bijusi virtuve, bet tagad — Grēko laboratorija.

— Paskaties! — es iesaucos. — Ko tu teiksi par to?

Grēko pagriezās un palūkojās uz mani.

Pēc laba brīža viņš pašūpoja galvu.

— No tā es baidījos, — viņš nomurmināja. — Bērnībā tu biji gaišmatains, vai ne? Un tagad tu atkal tāds esi.

— Bet mani mati, Grieķi! Tie ir kļuvuši sirmi!

— Sirmi nē, — viņš izmisis pārlaboja. — Dzelteni. Tiem atgriezusies jaunība — vienā naktī, kā dažkārt gadās. Es tevi brīdināju, Virdžij. Es teicu, ka tas ir bīstami. Tagad tu zini, jo…

Viņš vilcinājās, lūkojās manī, tad novērsās.

— Jo, — viņš sacīja, — tu kļūsti jaunāks, tieši tāpat kā es. Ja mēs neatradīsim izeju, arī tu no­mirsi no atjaunošanās.

Es vēros viņā.

— Tu jau agrāk to stāstīji — par sevi. Man likās, ka tu vienkārši esi pārteicies. Vai tu tiešām domā …

— Apsēdies, — Grieķis pavēlēja. — Virdžij, es tev toreiz sacīju, ka tu esi kļuvis jaunāks. Tas ne­bija tikai izskats. Tie ir dēmoni, un cietuši esam ne vien mēs abi, bet arī daudzi citi. Vispirms — Grend- repidsa. Tad, kad dega viesnīca. Iedarbības zonā atradās daudzi, bet tev, šķiet, bija visvairāk izredžu. Tas sākās ar to dienu, kad tu ienāci manā labora­torijā un es pūlējos sagūstīt brīvībā izkļuvušos dē­monus. Diemžēl visus man neizdevās sagūstīt.

— Tu gribi teikt, ka es …

Viņš pamāja ar galvu.

Daži dēmoni padara cilvēkus jaunākus. Un tevī ir vesela kolonija šādu dēmonu.

Es noriju kamolu un apsēdos.

— Tu gribi teikt, ka es kļūšu arvien jaunāks un jaunāks, līdz beidzot pārvērtīšos par bērnu? Un tad — kas būs tad, Grieķi?

Viņš paraustīja plecus.

— Kā lai es to zinu? Pajautā man to pēc gadiem desmit. Paskaties uz mani, Virdžij! — viņš pēkšņi skaļi iesaucās. — Cik man, pēc tavām domām, ir gadu? Astoņpadsmit? Divdesmit?

Tā bija tīrā patiesība. Viņš nemaz neizskatījās vecāks. Redzot viņu katru dienu, es nemanīju pār­maiņas; atceroties viņu no tā laika, kad mēs mācī­jāmies skolā, man viņš katrā ziņā likās jaunāks. Bet viņam bija vismaz četrdesmit gadu, toties viņš izskatījās pēc tāda, kuram vēl nav tiesību balsot.

Grieķis ierunājās:

— Manī jau sešus gadus ir dēmoni. Šķiet, tie ir mazliet izvēlīgi attiecībā uz dzīves vietu. Tie neap­dzīvo visu ķermeni, tie mitinās tikai daļā no tā — sirdī, plaušās, aknās. Varbūt kaulos. Un varbūt dažos dziedzeros — iespējams, tāpēc es jūtos fiziski tik mundrs. Bet ne smadzenēs, vismaz pagaidām nē. Par laimi.

— Par laimi? Tu taču maldies, Grieķi! Ja arī ta­vas smadzenes kļūtu jaunākas …

— Muļķi! Ja man būtu jaunākas smadzenes, es aizmirstu visu, ko esmu iemācījies, tāpat kā tinot magnetofona lenti atpakaļ. Tās arī ir tās briesmas, Virdžij, tuvākās briesmas, kas man draud, tāpēc man bija nepieciešama palīdzība! Ja es reiz aizmirsīšu, tad būs beigas. Ne vien man — visiem, jo neviens visā pasaulē nezina, kā savaldīt dēmonus. Neviens, izņemot mani… un tevi, ja man izdosies tev to iemācīt.

— Viņi ir brīvībā? — Es brīnīdamies aptaustīju savus matus. Tas tomēr nebija brīnums. — Cik viņu ir?

Grieķis paraustīja plecus.

— Man nav ne jausmas. Kad ļaudis palaida Aus­trālijā pirmo partiju trušu, vai viņi zināja, cik to būs dažus desmitus paaudžu vēlāk?

Es iesvilpos. Minnija pabāza durvīs galvu un ie- ķiķinājās. Es viņu aizgaiņāju.

— Viņai gan noderētu tavi dēmoni, — es piezī­mēju. — Dažkārt man šķiet, ka viņai ienāk prātā idejas, kas nepavisam neliekas piemērotas sievietei, kurai ir vismaz sešdesmit gadu.

Grēko neprātīgi iesmējās.

— Minnijai? Viņa strādā pie manis tikai gadu. Un, kad es viņu salīgu, viņai bija astoņdesmit pieci.

— Nespēju tam ticēt!

— Tādā gadījumā tev tūlīt būs jāsāk trenēties, — viņš sacīja.

Tas bija grūti, tā nebija nekāda blēņošanās, bet es biju pārliecināts. Runa vairs nebija par miljonu dolāru gadā.

Mani dzina doma, ka es beigšu dzīvi kā nosieka- lojies, pīkstošs mazulis, ja ne vēl ļaunāk! Lai to no­vērstu, es vēlējos likt smadzenēm strādāt, līdz tās sabrūk.

Vispirms vajadzēja mācīties — mācīties par «sa­vādajām daļiņām». Vai jūs kādreiz esat dzirdējuši par tām? Tas nav manis izdomāts termins — tā tās sauc fiziķi. Pozitroni. Neitrīno. Pīmezoni un mīme- zoni, plus un mīnus, lambda un antilambda. K da­ļiņas, pozitīvās un negatīvās, antiprotoni un anti- neitroni, sigmas — pozitīvās, negatīvās un neitrālās, un…

Labi, pietiks. Bet fizika bija nogājusi garu ceļu kopš tā laika, kacT^es kavēju lekcijas Oldaglijā, un bija krietni vien jāpapūlas, lai atgūtu nokavēto.

Lieta tāda, ka dažas no «savādajām daļiņām» bija pat savādākas, nekā uzskatīja vairums fiziķu. Dažas no tām — noteiktās kombinācijās — tad arī bija Grēko dēmoni.

Mēs iegādājāmies dzīvniekus — peles, trušus, jū­ras cūciņas, pat suņus. Mēs inficējām jaunos īpat­ņus ar dažiem mūsu dēmoniem. Tas bija vienkārši, biedinoši vienkārši — viss, ko mums vajadzēja darīt, bija tiem pieskarties. Pēc tam mēs vērojām, kas notiek.

Dzīvnieki nobeidzās — nobeidzās no atjaunošanās.

Kāds dzīvībai svarīgs orgāns regresēja līdz em­brija fāzei, un dzīvnieki nobeidzās — tāpat kā va­jadzēja mirt man un Grēko, ja mēs neatradīsim izeju no situācijas. Tāpat kā varēja nomirt visa pa­saule. Vai tas bija labāk nekā atgriezties embrija stāvoklī, lai pēc tam pārvērstos vienkāršā nedzīvā šūnā? Es nespēju to izlemt. Tik un tā bija jāmirst. Ja embrionālai sirdij vai aknām jāapkalpo nobrie­dis organisms, iznākums var būt tikai viens — nāve.

Bet pēc nāves dēmoni turpināja darboties. Suns, kuru mēs barojām ar jūras cūciņu atliekām, sekoja tām nebūtībā — tas bija tikai dažu nedēļu jau­tājums.

Interesants gadījums bija Minnija.

Viņa darīja savu darbu ar katru dienu enerģiskāk, un, lai mani sasper jods, ja es kādu dienu aiz Grēko muguras nenotvēru ilgu viņas skatienu, kas atgādi­nāja Merilinu Monro.

— Varbūt atlaidīsim viņu? — es jautāju E1 Grēko, kad biju viņam to pastāstījis.

— Par ko?

— Viņa traucē strādāt!

— Šis darbs arī tā nav vērts, ne tik, cik melns aiz naga, — Grieķis īgni atteica. — Mēs negūstām ne­kādus panākumus, Virdžij. Ja nu vēl šis process norisinātos vienmērīgos, iepriekš aprēķināmos tem­pos .. . Bet palūkojies uz viņu. Viņa uzņem ātrumu! Pēdējo divu nedēļu laikā viņa ir nometusi piecus gadus.

— Nu, viņa var nomest vēl daudz vairāk, — es aizkaitināts sacīju.

Grieķis paraustīja plecus.

— Atkarībā no tā, kur. Viņas deguns?_Tas ir kļu­vis īss kā piecpadsmitgadīgai meitenei. Adas struk­tūra? Nu, man liekas, ka pārāk jaunas ādas vispār nav — izņemot, protams, embrija apvalku, bet… Pagaidi!

Viņš lūkojās uz ieeju.

Tur, muļķīgi smīnēdama, stāvēja Minnija.

— Nāciet šurp! — Grieķis pērkonīgā balsī pavē­lējā. — Nāciet šurp, dzirdat! Virdžij, paskaties uz viņas degunu!

Es paskatījos.

— Brr! — es nodrebinājos pie sevis.

— Nē, nē! — kliedza Grēko. — Virdžij, vai tu neredzi viņas degunu?

Kas par muļķībām! Protams, es to redzēju. Tas bija garš, līks …

Un tad es ieraudzīju.

— Tas kļūst garāks, — es nočukstēju.

— Pareizi, mīļais! Pareizi! Vismaz viens izlie­kums ir atjaunojies. Vai tu redzi, Virdžij?

Es pamāju ar galvu.

— Viņa… viņa atkal sāk novecot.

— Vēl labāk! — viņš triumfēja. — Tas notiek ātrāk par normālu novecošanos, Virdžij! Arī novecošanās dēmoni ir brīvībā!

Cerību stariņš!

Bet cerības atkal izgaisa. Protams, Grēko bija taisnība, bet kāds gan no tā labums?

Novecošanās dēmoni eksistēja. Mēs tos izolējām dažos no mūsu izmēģinājumu dzīvniekiem. Bet pirms tam mums ilgi vajadzēja pierunāt Minniju, lai viņa stāvētu mierīgi, kamēr Grēko, šausmīgi lā­dēdamies, ņēma audu paraugu; viņai tas ļoti nepa­tika, bet simt dolāru lielā atlīdzība viņu tomēr ie­kārdināja. Cieta ogļskābā gāze sasaldēja ādu uz Minnijas deguna, un Grēko ar skalpeli atdalīja plānu strēmelīti no paša galiņa. Viņš ar to nedaudz pabūrās, un pret vakaru mēs izmēģinājām tā iedar­bību uz dažām pelēm.

Tās nobeidzās.

Protams, savā ziņā tas varēja mūs apmierināt — peles nobeidzās aiz vecuma. Bet tomēr nobeidzās. Pieparāts iedarbojās tikai pēc trim dienām, bet tā iedarbība bija traģiska. Tās bija jaunas, pieaugušas peles, pilnā spēku briedumā, bet, kad uz tām sāka iedarboties šie jaunie dēmoni, tās pēkšņi kļuva ve­cas un noplukušas, līdzīgas tām Bauerijas [4] klaido­nēm, pār kurām pasaku feja aiz pārskatīšanās no­vicinājusi savu burvju nūjiņu otrādi. Un pēc divām dienām peles nobeidzās.

— Liekas, mēs kaut ko esam ieguvuši, — domīgi sacīja Grēko. Es tomēr tā nedomāju, un man bija taisnība. Nāve paliek nāve. Mēs varējām nogalināt dzīvniekus, padarot tos pārāk jaunus. Mēs varējām nogalināt dzīvniekus, padarot tos pārāk vecus. Bet saglabāt tos dzīvus, ja dēmoni reiz bija iekļuvuši tajos, mēs nespējām.

Grēko izstrādāja plānu — sajaukt abu veidu dē­monus! Ņemt kādu dzīvnieku, kurā jau ir atjauno­šanās dēmoni, un pievienot tiem pretējas iedarbības dēmonus!

Kādu laiku šķita, ka gūstam panākumus, bet tikai kādu laiku. Pēc pāris nedēļām vieni vai otri dē­moni guva virsroku. Un dzīvnieki nobeidzās.

Ar pelēm tas notika ātri, ar cilvēkiem — lēni. Minnija joprojām dzīvoja. Bet viņas deguns kļuva garāks un uz sejas no jauna parādījās apmatojums; vienlaikus uzlabojās viņas sejas krāsa un kļuva vingrāka stāja.

Un tad pirmoreiz pa visu šo laiku mēs sākām lasīt laikrakstus.

«DĪVAINA SĒRGA ELDŽINĀ!» bļāva Čikāgas «Tribune» un tālāk vēstīja, ka Eldžinas priekšpil­sētās Ilinoisā plosoties dīvaina, līdz šim nepazīstama slimība, kuras simptoms esot atjaunošanās.

«OKLENDĀ AR SLIMĪBU «BĒRNA ĀDA» SASLI­MUŠI 10 0Q0 CILVĒKU!» auroja Sanfrancisko «Exa- miner». Ņujorkas «News» konstatēja tūkstošiem gadījumu Bruklinā. Dalasā vesela slimnīca tika eva­kuēta, lai atbrīvotos vieta jaunās sērgas upuriem. Un tā joprojām.

Mēs vērāmies viens otrā.

— Viņu tur ir miriādes, — Teobalds Grēko drūmi noteica. — Bet mums vēl nav pretlī­dzekļa.

Pasauli bija pārņēmpšas jukas, un te pēkšņi pa­zuda Minnija, histēriski kliegdama, ka paziņošot par mums varas iestādēm. Nenoliegšu — es biju nobažījies.

Arī eksperimentiem nebija panākumu. Šķiet, ne­laime bija tā, ka abu veidu dēmoni — novecošanās un atjaunošanās dēmoni — nebija savienojami; ja vieni no tiem apmetās kādā organisma daļā, otri to atstāja. Tie, kas bija skaitliskā pārākumā, iznīci­nāja vājākos; līdzsvara nebija. Mēs vēl un vēl pār­baudījām to eksperimentos ar pelēm, un šaubu nebija.

Līdz šim brīvībā atradās tikai atjaunošanās dē­moni. Bet tagad, kad Minnija bija mūs atstājusi, tas bija tikai laika jautājums. Dēmonu pārnesēji no Grendrepidsas un no viesnīcas bija tos izplatījuši Kalifornijā, austrumu piekrastē, ziemeļos un dien­vidos — visā zemē, šobrīd varbūt jau pat visā pa­saulē. Novecošanās dēmoni izplatījās lēnāk — to pārnesēja bija vienīgi Minnija —, bet iznākums bija tikpat neizbēgams.

Grēko sāka stipri dzert.

— Tās ir beigas, — viņš bezcerīgi atkārtoja. — Mēs esam sakauti.

— Nē, Grieķi! Mēs nedrīkstam padoties!

— Mums jāpadodas. Dēmoni ir izplatījušies visā pasaulē, Virdžij! Cilvēki, par kuriem raksta laik­rakstos, nomirs atjaunojušies. Tas pats notiks ar ci­tiem — pat ar augiem, dzīvniekiem un baktērijām, tikko dēmoni būs tiem pielāgojušies. Un pēc tam — kāpēc gan ne? — tas notiks arī ar gaisu, klintīm, okeānu, ar pašu Zemi. Atceries — Visuma entropija tiecas uz maksimumu, pie tam ne tikai kā viens vesels, bet arī kā atsevišķas izolētas tā daļas. Zemes evolūcija norisināsies pretējā virzienā. Atsevišķās teritorijās, un varbūt tas ir pat sliktāk, jo daži ra­joni attīstīsies uz priekšu, citi — atpakaļ, kā tas no­tiek manā ķermenī. Lai dievs ir žēlīgs pasaulei, veco zēn Virdžij! Un ne vien mūsu Zemei, jo kas gan var apturēt dēmonu izplatīšanos? Uz Mēness, uz citām planētām — ārpus Saules sistēmas, pat uz citām galaktikām. Kāpēc gan ne? Un tad…

— GREKO!

Gaisā noskanēja šausmīga, metāliska, necilvē­ciska balss. Tā nāca no ārpuses.

Es palēcos veselu pēdu no zemes. Šķita, ka tā ir dēmona balss; taču drīz es saņēmos un sapratu, ka tas ir uz ielas uzstādīts skaļrunis.

— GREKO! MĒS ZINĀM, KA TU ESI TUR IEKŠA. NAC ARA!

Mani pārņēma nepatīkami pazīstama sajūta.

— Policija! — es iekliedzos. — Greko, tā ir po­licija!

Viņš noguris palūkojās manī un pakratīja galvu.

— Nē. Drīzāk FIB.

Tā, beidzot tas bija noticis. Es izgāju ārā, negai­dot Grieķa atļauju.

Es apstājos pie durvīm, un man tieši sejā ietrie­cās trīs prožektoru stari. Laboratoriju no visām pusēm bija ielenkušas automašīnas, bet es tās nere­dzēju, kamēr netika izslēgti starmeši.

Es sastingu, lai pārliecinātos, vai viņi saprot, ka es neesmu Grēko un man nav ieroča.

Viņi to arī saprata.

Bet viņi ļāva man iziet.

Viņi iesēdināja mani vienā no automašīnām blakus slaidam, jaunam cilvēkam ar pelēkām acīm, kurš valkāja platmali ar šaurām malām. Jaunais cilvēks pieklājīgi sēdēja man blakus un modri vē­roja mani. Man ļāva paskatīties, kas notiks; bet tas, kas notika pēc tam, nepavisam nebija jocīgi.

Grēko nenāca ārā. Viņi to sauca ar skaļruņiem, un beidzot viņš atsaucās — klusā, mierīgā balsī, kas šķita nākam no nekurienes. Viņš pateica tikai:

— Ejiet projām. Es neiešu ārā. Brīdinu, nemēģi­niet ielauzties ar varu.

Bet Grēko, protams, zināja, ka viņi neklausīs.

Tā arī bija.

Viņi mēģināja ielauzties ar varu.

Un Grēko, gluži kā romānā, arī savukārt lietoja spēku. Durvis aiz manis bija aizcirtušās. Tad viņi izrāva no žoga mietu, lai izmantotu to par tarānu, bet miets acumirklī aizdegās. Pēc tam viņi atrada L veida metāla stieni no veca gultas rāmja un iz­mēģināja to, bet tūlīt arī nožēloja to: stienis vidū izkusa, apšļācot viņus ar ugunīgām tērauda lāsēm.

Pieklājīgais jaunais cilvēks man blakus jau vairs ne tik pieklājīgi noprasīja:

— Ei, tu, ko viņš dara? Kas tie par savādiem trikiem?

— Dēmoni! — es satracināts atcirtu. Un tā biia kļūda. Bet kas gan man atlika? Mēģināt izskaidrot Federālā izmeklēšanas biroja aģentiem Maksvela vienādojumus?

Viņi mēģināja vēlreiz — viņu bija vismaz piec­padsmit vai divdesmit cilvēku. Viņi metās pie lo­giem — tie izkusa, un pār viņu galvām nolija ķiršu sarkans šķidra stikla lietus. Tad viņi mēģināja ie­kļūt caur tukšajiem rāmjiem, kad stikla jau vairs ne­bija, bet rāmji ap viņiem aizdegās. Zilie dūmi kļuva balti uguns dzeltenajā un starmešu baltajā gaismā. Viņi mēģināja gan pa vienam, zagšus, gan ari, skaļi aurojot, grupās, cilvēku desmit reizē.

Tas bija bezcerīgi — bezcerīgi abām pusēm, jo viņi nespēja iekļūt iekšā, bet Grēko nekā netika ārā, jo viņi negāja projām. Pat tad, kad ar dobju būkšķi un dzeltenu uzliesmojumu eksplodēja kādas automašīnas benzīna tvertne. Vienīgi es kopā ar jauno cilvēku platmalē acumirklī izlēcu no mašīnas. Pēc tam visi automobiļi uzlidoja gaisā. Bet ļaudis ne­atkāpās. Tad pēkšņi, kaut gan neviens nenospieda gaili, paši no sevis sāka šaut viņu ieroči, to stobri kļuva mīksti, izkusa un notecēja zemē. Bet ļaudīm vēl bija rokas, un viņi palika.

Vai nu Grieķis bija sajucis prātā, vai arī zaudējis kontroli pār dēmoniem — nezinu teikt. Piepeši at­skanēja draudīga, šņācoša rēkoņa, un vesels koks ietinās liesmās no saknēm līdz galotnei. Tas bija gi­gantisks vecs ozols, pēdu piecdesmit augsts. Šķiet, tas bija tur stāvējis jau pāris gadsimtus, bet Grēko dēmoni to visu pārveidoja pēc sava prāta — tas aiz' degās un svilpdams uzlidoja gaisā, šķiezdams liesmas un dzirksteles līdzīgi brīnumsvecītei. Varbūt Grēko domāja, ka tas viņus nobiedēs. Iespējams, ka tā arī bija. Bet tas viņus arī satracināja. Viņi visi reizē, visi līdz pēdējam, izņemot manu draugu, metās pie paša lielākā, plašākā loga …

Un atsprāga atpakaļ lādēdamies, kliegdami un dzēsdami liesmas uz apģērba.

Liesmu strūklas šāvās ārā pa visiem logiem un durvīm. Šķita, ka vecā ēka izliecas uz āru, un pus- sekundi vēlāk tā bija pārvērtusies ugunīgā tulpē.

Ieradās ugunsdzēsēji, bet mazliet par vēlu. O, viņi izvilka Grēko, pie tam pat dzīvu! Taču no laboratorijas viņi nespēja izglābt neko. Tas bija tre­šais ugunsgrēks Grēko karjeras laikā un arī pats bīstamākais: ja līdz šim brīvībā bija izkļuvuši tikai nedaudzi atjaunošanās dēmoni, tad tagad — milzīgi daudz abu veidu dēmonu.

Tā bija pasaules bojā eja.

Es to zināju.

Es vēlos, kaut nebūtu maldījies. Vakar biju pie Grēko. Viņš tagad ir precējies, un viņam ir brīniš­ķīgs dēls. Tā bija pievilcīga ģimenes aina — abi veselīgie pieaugušie cilvēki pašā spēku brie­dumā un starp viņiem mazais, tikko staigāšanas māku apguvušais knauķis.

Vienīgā nelaime ir tā, ka šis knauķis ir Grēko.

Viņš pats sevi vairs nesauc par Grēko. Bet kā gan jūs būtu rīkojušies šādā situācijā? Viņš ir sa­rausis krietnu kaudzi naudas — un es, protams, arī —, bet naudai mūsu dienās nav lielas nozīmes. Viņa smadzenes nav skartas, tikai ķermenis. Šķiet, viņam ir laimējies. Daži dēmoni ietekmē savu upuru sma­dzenes, un . ..

Ar vārdu sakot, iznākums ir diezgan bēdīgs.

Pēc kāda laika Grēko saprata, kas notiek. Pasaulē bija izkļuvuši brīvībā abu veidu dēmoni, un abi šie veidi pamazām bija ieperinājušies katrā indivīdā.

Bet tie cits citu neiznīcināja.

Vieni, gluži vienkārši, auga ātrāk un pārņēma kontroli, kamēr nebija iztērētas visas tiem nepiecie­šamās molekulas. Pēc tam virsroku guva otri.

Pēc tam pirmie.

Pēc tam atkal otrie …

Pelēm ir īss mūžs. Tas ir tāpat kā žonglējot adatu uz deguna: tā šim nolūkam ir par īsu, un arī peles mūža nepietiek, lai sasniegtu minēto līdzsvaru.

Bet cilvēka dzīvē …

Taču nepieciešams visu izstrādāt.

Slikti, ja ģimenē viss sajaukts, kā tas noticis ar Grēko ģimeni: viņš pats atjaunojas, viņa dēls no­veco, bet Minnija (vai es nepieminēju, ka viņš ap­precējies ar Mmniju?) ir beigusi savu otro atjauno­šanās ciklu un pašlaik atkal noveco.

Bet ir kaut kas vēl ļaunāks.

Kaut vai tas, ka nav pārāk tālu tas laiks, kad mēs būsim iztērējuši visu telpu. Es te domāju nevis laiku, bet telpu. Dzīves telpu.

Protams, ir jau ļoti labi, ka ļaudīm jāsasniedz biieduma gadi, lai tad pārmaiņus atjaunotos un no­vecotu, un tā vēl un vēlreiz …

Bet, velns lai parauj, kā es vēlētos, kaut laiku pa laikam kāds arī nomirtu!