Dēmonu dzīres

Jeiemejs Parnovs Cilvēks prožektoru staros

1960. gada decembrī toreiz jau ļoti slimais Leo Scilards ieradās Maskavā uz kārtējo Paguošas konferenci. Aerodromā Scilardam paziņoja, ka viņu gaida sūtījums — smags akmens pelnu trauks, kas veidots uz viļņa muguras lidojošas zivs izskatā.

Klusais, sirmais cilvēks noņēma brilles, neizpratnē samiedza acis, bet tad pēkšņi paskaidroja:

— Jā, tas taču ir delfīns, speciāli manam referātam!

Referātu Scilards bija gatavojis, pamatojoties uz materiāliem no savas grāmatas «Delfīna balss», kurā parādīja, ka draudzība vienmēr sākas ar savstarpēju saprašanos.

Tādējādi fantastiskais stāsts, kuru bija radījis ievērojamais fizi­ķis, darbojās līdzi miera cīņā. Var būt, ka tas bija likumsakarīgs fināls ceļam, kas bija uzsākts jau pirms gadsimta ceturkšņa.

Līza Meitnere uz visiem laikiem atstāja Vāciju, kad lielais darbs pie transurāna elementu sintēzes galvenajos vilcienos bija pabeigts. Taču viņas sakari er Hānu un Štrasmani līdz ar to nepār­trūka. Viņi turpināja sarakstīties. Hāns īsumā ziņoja par vissvarī­gākajiem rezultātiem, bet Meitnere tos komentēja. Mērķis šķita esam tuvu. Urāna bombardēšana ar neitroniem varēja solīt jau­nus elementus ar 93., 94., 95. un 96. kārtas numuru. Bija jāpa­steidzas. Līdzīgus pētījumus taču veica arī Irēna 2olio-Kirī un Sa- vičs Francijā, bet jau pirms vairākiem gadiem Romā urāna ap­šaudi ar neitroniem bija veicis Enriko Fermi. Padomju Savienībā šim procesam sasprindzinātu uzmanību veltīja Fļerovs un Pet- žaks.

Taču runa bija «tikai» par jauniem elementiem un ne par ko citu… -)

Hāns un Štrasmanis pirmie pārliecinājās, ka mērķis nesatur jau­nus supersmagus elementus. Tieši otrādi, viņi konstatēja dalīšanās šķembas. Neitronu iedarbības rezultātā urāns skaldījās daudz vieglākos elementos. 1938. gada 22. decembrī par veiktajiem dar­biem viņi nosūtīja paziņojumu zinātniskajam nedējas izdevumam «Die Naturwissenschaft». Izdevniecības direktors zvērēdams apso­līja, ka raksts parādīsies tuvākajā laidienā, tieši pēc divām ne­dējām — 1939. gada 6. janvārī.

Uz spēles bija likta Hāna nevainojamā reputācija. Vai nu tā bija kļūda, vai.. . Par visu viņš aizrakstīja Līzai Meitnerei uz Stokholmu.

Vēstule to sastapa Kungelvas nelielajā un mājīgajā viesnīcā, kur Meitnere kopā ar māsas dēlu Oto Frišu bija ieradusies pava­dīt Ziemsvētku brīvlaiku. Tāpat kā viņa slavenā krustmāte, Oto Frišs bija gan fiziķis, gan «trešā reiha» bēglis. Taču viņš strādāja nevis Stokholmas Fizikas institūtā, kur bija uzaicināta Meitnere, bet gan pie lielā zinātnieka Bora Kopenhāgenā.

Līza Meitnere pārāk labi pazina Hānu, lai pieņemtu varbūtību, ka viņš, ķīmiski identificējot elementus, ir kļūdījies. Nevarēja būt šaubu: urāns tik tiešām sašķēlās bārijā un kriptonā, kaut arī tas runāja pretī dabas likumiem. Bija jāpieņem, ka šie likumi nav pareizi.

Taču Oto Frišs teica: «Neiespējami.» Par šādu ķecerību viņš nevēlējās pat dzirdēt. Paķēris slēpes, viņš atrāva balkona durvis un no lodžijas izlēca tieši sniegā.

Bet, kamēr viņš savilka slēpju saites, arī Meitnere paguva no­skriet lejā. Un tā nu viņi gāja kopā pa bezgalīgo aizsnigušo lauku, virs kura vējā drebinājās kāda rūsgana nokaltuša auga dzelkšņai­nās galotnes. Viņa, trausla, visu pamesta vecenīte, aizelsusies gāja pa viņa slēpju ievilkto sliedi svešas zemes baltajā līdzenumā, kaut ko saukdama viņam nopakaļ.

Vēlāk Oto Frišs rakstīja:

«Viņai krietni vien nācās nopūlēties ar mani, lai piespiestu sevi uzklausīt, taču galu galā mēs sākām strīdēties par Hāna atklājuma būtību… Sīs jaunās kodolreakcijas formas pārsteidzošākā iezīme bija milzīgais atbrīvojušās enerģijas daudzums.»

Viņš bija gluži samulsis. Vēstulē mātei viņš atzinās: «Es jūtos kā cilvēks, kas, lauzdamies caur džungļiem, pats to nevēlēdamies, notvēris aiz astes ziloni un nu nezina, ko ar to iesākt.»

Dienā, kad nāca klajā Hāna un Strasmaņa raksts, Frišs atgrie­zās Kopenhāgenā un par visu pavēstīja Boram.

«Kā gan mēs to varējām tik ilgi nepamanīt!» uztraucās Bors. Pēc dažām stundām viņš jau atradās uz kuģa, kas devās uz Zviedrijas ostu Gēteborgu. Bet vēl tieši pēc diennakts milzīgais laineris «Drottningholm» aiznesa viņu pāri okeānam,

Tā sāka tīties vaļā bezprecedenta atomepopejas trakā atspere.

Kuģis, uz kura atradās Bors, vēl nebija paguvis ienākt Ņujorkas ostā, kad Oto Frišs izdarīja klasiski vienkāršu eksperimentu, kura nolūks bija apstiprināt viņa un Meitneres interpretāciju Hāna eksperimentam. Un 1939. gada 15. janvāri pasaules pulksteņi sāka skaitīt bargā atomlaikmeta minūtes un stundas.

Friša atomtermometrs uzrādīja enerģiju, kas 50 miljonus reižu pārsniedza to enerģiju, kas izdalās, ūdeņradim sadegot skābeklī. Izrādījās, ka kosmosā notiekošie procesi var norisināties arī Ze­mes apstākļos. Angļu žurnāls «Nature» rekordlaikā nopublicēja Meitneres un Friša rakstu «Urāna skaldīšana ar neitroniem — jauns kodolreakcijas tips». Džins bija izlaists no pudeles. Bet Nils Bors, ieradies Nu j°r kā, nesteidzās uz Prinstonas Augstāko pētnie­cības institūtu, kur viņu gaidīja Einšteins. Abstraktās problēmas par kosmosu un cēlonības statistisko dabu nu atvirzījās otrajā plānā. Apspriedis Hāna atklājumu ar Villeru, Bors tikās ar labāka­jiem Amerikas fiziķiem, kuru skaitā toreiz bija jau ari no fašis­tiskās Itālijas izbēgušais Fermi.

Taču izlaidīsim dažus vēsturiskus un tagad labi zināmus laika posmus, kas galu galā noveda pie sprādzieniem Alamogordo tuk­snesī un virs Hirosimas …

1939. gada 3. martā Leo Scilards (kas tajā laikā bija ieradies Savienotajās Valstīs no hortijiskās Ungārijas) kopā ar Volteru Zinu noorganizēja eksperimentu, kura mērķis bija atkārtoti pa­nākt urāna skaldīšanos.

«Gaismas uzliesmojumi uz ekrāna,» rakstīja Scilards, «varēja nozīmēt, ka urāna dalīšanās procesā izstarojas neitroni, bet tas savukārt nozīmēja, ka milzīgu atomenerģijas daudzumu atbrīvoša­nās vairs nav aiz kalniem.

Mēs pagriezām slēdzi un ieraudzījām uzliesmojumus.

Kādu bridi mēs tos novērojām, bet tad visu izslēdzām un gājām mājās.

Tajā naktī man nepalika tikpat kā nekādu šaubu, ka pasauli gaida nelaime.»

Uzliesmojumi uz oscilogrāfa ekrāna, kurus čukstus skaitīja Scilards, bija kā lākteņu virtenes gar ceļu uz bezdibeni, kura vārds ir «ķēdes reakcija». Kosmisko spēku, kas iesprostots urānā, varēja atbrīvot ne tikai reaktorā, bet arī bumbā.

Bet Vācija veica darbus urāna skaldīšanā, tīkoja pēc čehu rū­das raktuvēm un norvēģu smagā ūdens fabrikām. Hitlers varēja tikt pie atombumbas.

Ieradies Amerikā, profesors Pēteris Debajs apstiprināja mūsu visjaunākās nojautas.

1945. gadā, atbildēdams senāta komisijai, Leo Scilards teiks:

«Viņi (vācieši — J. P.) būtu varējuši sākt atomieroču radīšanas darbus 1940. gadā un ar maksimālu piepūli būtu tos sekmīgi pa­beiguši 1944. gadā. Viņi būtu uzvarējuši, iekams mums būtu ra­dusies iespēja realizēt iebrukumu Eiropā.»

Dzīve parādīja, ka vācu fiziĶi bija daudz tālāk no atombumbas radīšanas, nekā toreiz likās. Padomju Armijas graujošie triecieni * bija izšķīruši kara likteni ilgi pirms operācijas «Overlord». Kauja pie Volgas, bet nevis izcelšanās Normandijā bija vēstures pavēr­siena punkts.

Taču kara sākumā zinātniekiem antifašistiem bija pilnīgi reāls pamats bažīties, ka Hitlers var iegūt atombumbu. Pēc Scilarda ie­rosinājuma viņi nolēma griezties pie Ruzvelta.

Kurš varēja cerēt, ka prezidents izturēsies pret viņu ar vislie­lāko uzmanību? Tikai Einšteins. Un viņi devās pie lielā zinātnieka, relativitātes teorijas radītāja.

— Es nepazīstu prezidentu, un prezidents nepazīst mani, — at­bildēja Einšteins.

— Viņš zina par jums un ciena jūs. Jūs esat vienīgais cilvēks, kuru viņš uzklausīs. Amerikas un visas pasaules labad absolūti nepieciešams kaut ko darīt. Nedrīkst zaudēt ne minūti.

1939. gada 2. augustā Scilards un Tellers aizveda uz prezidenta kanceleju vēsturisko Einšteina vēstuli.

Tā sākās bezprecedenta dzīšanās pēc bumbas, kurai nebija lemts satriekt nacismu, bet kura, nomesta no «lidojošā cietokšņa», pēc tam sprāga virs Hirosimas.

Es minēju šīs epizodes ne tikai tādēļ, lai atgādinātu, kas ir Sci­lards un Frišs. Būdami gadsimta lielākās epopejas līdzdalībnieki, viņi atkal tiekas daudz pieticīgākajā zinātniskās fantastikas druvā. Un man gribējās paanalizēt, kāpēc tas noticis. Tieši tādēļ arī nā­cās atgriezties pie notikumiem, kas risinājušies pirms apmēram trīsdesmit gadiem.

Tagad pievērsīsimies darbiem, kurus sarakstījuši Frišs (novele «Par iespēju radīt ar akmeņoglēm darbināmas spēkstacijas») un Scilards («Galvenā stacija»). It kā norunājuši, viņi abi izvēlēju­šies gandrīz vienādu izklāsta formu. Pirmajā gadījumā — stilizē- šanu pēc zinātniska raksta parauga, otrajā — savdabīgu apskatu par, kā mēdz teikt, «problēmas pašreizējo stāvokli». Pat virsraksti ir apbrīnojami līdzīgi! Taču, ja atceramies, ka apmēram 40 pro­centi zinātnisko publikāciju sākas ar vārdiem «Par iespējamību (neiespējamību) . ..», tad viss nostājas savā vietā. Tālab runa būs

nevis par nejaušu līdzību, bet gan pār tādu līdzību, kuru nosaka izvirzīto uzdevumu tuvība.

Ja cilvēks būtu apguvis atomenerģiju pirms termoelektrosta- ciju laikmeta — ja vien tas būtu bijis iespējams —, Friša noveli droši vien varētu reģistrēt atklājumu sarakstā. Apmēram tā atom- inženieris varētu aprakstīt ogļu kurtuvi, kuru viņš nupat kā izgud­rojis. Kālab gan Frišam bija vajadzīga tāda darbības laika inver­sija? Varbūt tikai joka pēc? Ne velti noveli uzņēma rakstu krā­jumā «Fiziķi joko». Taču pievērsīsimies noveles beigu vārdiem:

«Pastāv iespēja — kaut arī tā varētu likties nereāla —, ka va­rētu zust kontrole pār skābekļa piegādes sistēmu. Tā rezultātā iz­kustu viss reaktors un atbrīvotos milzīgi daudzumi indīgu gāzu. Tas ir iespaidīgs arguments pret akmeņogļu reaktoriem, par labu atomreaktoriem, kuru pilnīgā drošība ir pierādījusies vairāku tūk­stošu gadu laikā.»

Ar kādu nežēlīgu ironiju tie skan uz to ziņojumu fona, kurus laikraksti sniegusi par atombumbvedēju bojā eju virs Spānijas ciema Palomaresas un Grenlandes ledājos, par radioaktīvo atkri­tumu konteineru nogremdēšanu okeānā, kas vēl gluži neseirnostā- dīja zem jautājuma zīmes pašu iespēju saglabāt dzīvību uz mūsu planētas! Nē, ne jau joka pēc Karaliskās zinātņu veicināšanas biedrības loceklis, Kembridžas universitātes Trinitijas koledžas pro­fesors Oto Frišs, kas bija starp tiem, pirmajiem, kuri iesoļoja atomlaikmetā, ķēries pie spalvas.

Vēl nebija izklīduši ugunsgrēku dūmi pār drupās satriekto Ber­līni, kad Losalamosas laboratorijas (tur realizēja pazīstamo pro­jektu «Manhetena») līdzstrādnieki centās apturēt liktenīgos soļus uz bezdibeni. Scilards bija viens no aktīvākajiem projekta «Man­hetena» līdzautoriem un vieas no visniknākajiem Japānas pilsētu bombardēšanas pretiniekiem. Viņš zināja, ka bumba jau ir ģene­rāļu rokās, ka mērķi nozīmēti: Hirosima, Kokura, Nagasaki un Nigata. Rūgtā likteņa ironija? Viņš bija atdevis savas rokas, savas smadzenes un sevi visu vienam vienīgam uzdevumam — glābt pasauli no totālas iznīcināšanas. Un tagad viņa roku darinājums draudēja pasaulei ar jaunu, nedzirdētu katastrofu.

Un atkal Leo Scilards dodas pie Einšteina. Cikls noslēdzas, viss atsāk savu riņķojumu. Cenzdamies apstādināt baismīgos ratus, Einšteins un Scilards nosūta vēstuli Ruzveltam. Taču prezidents nomira, tā arī nepaguvis to izlasīt.

«Visu 1943. un daļēji arī 1944. gadu,» vēlāk rakstīja Scilards, «mūs vajāja bailes, ka vāciešiem izdosies radīt atombumbu ag­rāk … taču, kad 1945. gadā mūs atpestīja no šīm bailēm, mēs ar šausmām sākām domāt, kādus gan vēl bīstamus plānus kaļ ameri­kāņu valdība, plānus, kas vērsti pret citām valstīm.»

Tieši 2.45 pēc Marjanas salu laika, pirmdien, 1945. gada 6. au­gustā no Tiniānas salas slepenās bāzes trim paralēliem skrejce­ļiem pacēlās trīs «B-29» tipa bumbvedēji. Prezidents Trumens iz­lasīja vēātuli. Tā bija viņa atbilde.

«Jūs varat iedomāties, cik pārsteigti mēs bijām, kad nolaidā­mies šajā pilsētā un konstatējām, ka tā ir pilnīgi neapdzīvota.» Tā sākās Scilarda f-tāsts «Galvenā stacija»; Svešas, tālas civilizāci­jas sveši zinātnieki veic izrakumus uz Zemes, kas izdarījusi atom- pašnāvību. Stāstītājs ir pētnieks, kas personificē «veselo saprātu». Viņš polemizē ar kādu Iksremu, kas izvirzījis hipotēzi, ka starp divu kontinentu iedzīvotājiem norisinājies karš, kurā uzvarējušas abas puses. Tas ir humors ar pašnāvniecisku pieskaņu, mēms, gandrīz histērisks kliedziens. Kodolskaldīšanās reakciju pārpelno- tās Zemes aina Scilardam ir nevis dīkas fantāzijas auglis, bet gan uzmācīga apokaliptiska vīzija. Viņš bija viens no tiem, kas izlaida džinu un vēlāk neprata to iedabūt atpakaļ pudelē. Traģēdijā, kas risinājās ap Scilardu, viņam bija gan dramaturga, gan traģiskā varoņa loma. Šķita, ka arī aiz nāves sliekšņa šobrīd vēl dzīvo, bezrūpīgi smejošo cilvēku-pelni klauvēs pie viņa lielās sirds.

Sis «veselais saprāts», neprasme redzēt tālāk par savu degun­galu liek traģēdiju samainīt ar farsu, rakņāties ap problēmu par mazām mājiņām ar burtiem «S» un «V» uz durvīm. Mirusi, uz mū­žiem mirusi Zeme! Bet, ja uz mirkli atgriežamies pie pirmsāku­miem, varbūt tieši viņa «veselais saprāts» bija tagad licis cilvēcei balansēt uz naža asmens? Nē, acīmredzot tā nav… Ne jau «vese­lais saprāts» tajā pelēkajā rītā aizveda viņu pie Einšteina, bet gan vāciešu noteiktais embargo čehu urānam un pilnā jaudā pa­laistās Vemorkas rūpnīcas «Norsk Haidro» elektrolīzes baterijas.

Jo mazāk nejauši ir liktenīgie soļi, jo tie ir briesmīgāki.

Līdz sava mūža pēdējām dienām (viņš mira ar vēzi) Leo Sci­lards turpināja cīņu par mieru. Viss tika pakļauts šim augstāka­jam uzdevumam, kā viņš to mēdza saukt. Tajā skaitā arī literārā darbība. Šausmās atdzīvojās uz papīra, lai nekad nekļūtu par īstenību. Scilards bija ģeniāls fiziķis. Taču pēc Hirosimas fizika viņam atkāpās otrajā plānā. Lūk, kādēļ Scilarda fantasta stāstus nedrīkst uzskatīt tikai par zinātnieka hobiju. Viņš uz tiem rau­dzījās ļoti nopietni. Viņš ticēja, ka miers uz Zemes atkarīgs no visu cilvēku gribas. Tāpēc cilvēkiem jāzina taisnība.

Tāpat kā dažas jaunākās zinātnes disciplīnas, arī fantastika ra­dās «robežjoslā», taču nevis tur, kur krustojas vairāki zinātnes atzarojumi, bet gan tur, kur sanāk kopā metodēs dažādi, bet mērķī vienoti cilvēces izziņas celi. Šī filozofiskā problēma tikko aizskarta, tā vēl gaida savu pētnieku (mēs ar M. Jemcevu par to jau rakstījām žurnālā «KoMMyiiHCT» 1965. gada 15. numurā ).

Tikai tad, ja zinātniskajai fantastikai pieiet kā unikālai mūs­dienu kulturas parādībai, var saprast, kāpēc tā izrādījusies tik pievilcīga zinātniekiem. Kodolfiziķi Leo Scilards un Oto Frišs, bioķīmijas profesors Aizeks Azimovs, lieliskais astrofiziķis Freds Hoils, antropologs Čeds Olivers, astronoms un izcilais zinātnes popularizētājs Arturs Klarks, Einšteina līdzgaitnieks poļu akadē­miķis Leopolds Infeids, kibernētikas radītājs Norberts Vīners — tas ir pieliekami pārliecinošs zinātniskās fantastikas savervēto lielo zinātnieku saraksts.

Var, protams, strīdēties, cik lielā mērā šāda zinātnes un māk­slas sintēze ir nejauša, cik likumsakarīga. Tomēr jādomā, ka tā nav nejauša. Katrā ziņā tā precīzi atspoguļo vienu no galvena­jām mūsdienu zināšanu attīstības īpatnībām — atsevišķu, bieži vien pat savstarpēji ļoti tāli stāvošu atzarojumu apvienošanu. Ši sintēze ir arī lieliska ilustrācija vienam no dialektikas pamatliku­miem — nolieguma nolieguma likumam.

Hieroglifi uz Abu Simbela bazalta kapakmens pauž: «Kad cil­vēks uzzinās, kas liek zvaigznēm pārvietoties, Sfinksa sāks smie­ties un dzīve Zemes virsū izdzisis.» Mēs vēl nezinām, kas liek kustēties zvaigznēm. Varbūt nekad arī neuzzināsim. Varbūt uzzi­nāsim rīt. Svarīga ir ne tikdaudz izteiciena jēga, cik apbrīnojamā zinātniskā poēzija. Vai varbūt apbrīnojamā zinātnes poetizēšana? Mūsu gadsimtam nav pieejama tik viengabalaina pasaules uz­tvere. Cilvēces kultūra jau sadalījusies eksaktajā un huma­nitārajā kultūrā. To norobežotība pastiprinās no dienas dienā. Katrai no tām ir ne tikai sava īpaša valoda vai evolūcijas speci­fika, bet arī savi estētiskie kanoni. Neapturami augošais un prā­tam neaptverami zarojošais zinātnes koks galu galā izaudzējis pats savus estētiskos augļus, dīvainus un vienreizīgus. «Skaists vienādojums», «elegants risinājums», «juveliera cienīgs eksperi­ments». Vārdi, vārdi, vārdi? Šeit cita elegance, cits skaistums. Da­bas zinātnieki vienkārši pēc veca paraduma vēl joprojām lieto humanitāristu estētiskos terminus. Tas nav nekas cits kā atavisms. Nāks laiks — radīsies jauni vārdi. Taču piebremzēsim! Nav jāsāk ar terminoloģiju. Labāk centīsimies palūkoties atpakaļ, pagātnes krēslībā, kad topošā kultūra bija tik vāja un naiva, ka pastāvēja zināmā vienotnē, bez mazākajām diferencētības — divdesmitā gadsimta tūkstošgalvainās hidras — pazīmēm. Bet, lūk, nelaime: pat vienkārši atskatīties pagātnē nav iespējams bez eksaktās zi- natnes. Senos rokrakstus tagad atšifrē kibernētiķi, arheoloģiskos atradumus fiziķi un ķīmiķi pēta ar spektrālo un radiokarbona ana­līzi. Pat poētikā parādījušās aizdomīgas dabaszinātniskas «metas­tāzes». Vispierastākās un ikdienišķās lietas pēkšņi iemantojušas zināmus kvantitatīvus dubultniekus. Atklājies, ka lietām ir struk­tūra. Tās kjuvušas par ķermeņiem (fiziķiem), vielām (ķīmiķiem), modeļiem (matemātiķiem).

Dabaszinātņu revolucionārās idejas un tām raksturīgā laika un telpas, vielas uzbūves un dzīvības būtības ierasto priekšstatu ra­dikālā laušana nevarēja neskart pat no zinātnes absolūti tālu stā­vošu cilvēku apziņu. Zinātne ielaužas iekšējā pasaulē ne vien tieši, saistot, teiksim, emociju spēku ar informācijas lielumu, bet arī netieši. Arī caur mākslu. Zinātne un māksla ir varenas cilvēka izziņas upes. Tām ir kopīgi mērķi. Tikai ceļi, kā mēdz teikt (taču tas nebūt nav pats par sevi saprotams), ir atšķirīgi. Kaut kad civi­lizācijas rītausmā šīs upes plūdušas vienotā straumē. Bet kad tās sāka sazaroties? Un kāpēc mēs XX gs. otrajā pusē pēkšņi no jauna sākam meklēt iezīmes, kas tās vieno? Vai tā ir nejaušība vai likumsakarība? Atgriešanās pa evolūcijas spirāli pie it kā ve­cas kvalitātes vai neauglīgi efemēru likumību un sakarību meklē­jumi? Varbūt tieši zinātniskā fantastika tad arī ir tas kanāls, kas savienojis abas gultnes?

Senās Indijas agrīnie Upanišadi, Ramajana un Bhagavadgita apvieno kosmogoniju un teoloģiju, morālistiku un okultos pare­ģojumus, tā arī palikdamas poēmas šī vārda vislabākajā nozīmē. No Parmenīda un Empedokla heksametriem, Manīlija un Pruden- cija odām galu galā izkristalizējās mākslinieciski pabeigta un smalka poēma — Lukrēciļa «Par lietu dabu», kas ilgus gadsim­tus bija … pilnīgākais kopsavilkums par antīkās atomistikas atzi­ņām. Vismaz šai ziņā tā ir tuva Zila Verna daiļradei, kas piesā­tināta ar izziņas materiālu.

Taču senajos rakstītajos pieminekļos brīžiem visai grūti dabas- zinātnieciskos priekšstatus atšķirt no mistikas, filozofiju no poēzi­jas, kosmoloģiju no mitoloģijas. Senās Babilonijas eps, senebreju «Zogara», indiešu «Mahabharata» atspoguļoja dzīvi ne tikai juceklīgi un miglaini,- šie darbi atspoguļoja to sinkrētiski. Tie mums ataino izziņas metodi, kurā zinātniskā domāšana nav atdalāma no mākslinieciskās. Ģeogrāfijas mācību grāmatās parādīts, ka Zeme atduras uz trim okeānā peldošiem vaļiem vai trim ziloņiem, kas stāv uz bruņurupuča. Taču tas ne­nozīmē, ka senie zemes iedzīvotāji tieši tā iztēlojušies pasaules ainu. Mums grūti spriest par viņu patiesajiem uzskatiem, jo bieži vien tie attēloti tīri simboliski. Nevar vilkt vienlīdzības zīm: starp mītu un filozofiju, taču nedrīkst arī mitoloģiju pilnīgi at­dalīt no pirmajiem naivaiiem cilvēces priekšstatiem par apkārtējo īstenību. Lūk, kāpēc Ramas un Krišnas, Madruka un Ozirisa, Saturna un Hronosa dzīves apraksti neizbēgami satur aizplīvuro­tus un pārsimbolizētus priekšstatus par telpu, laiku un tiem gal­venajiem elementiem, kuriem jābūt visas esības pamatā. Senajos laikos fiziku šī vārda mūsdienu nozīmē nepazina. Taču toreiz radīja iedīgļus aprakstošai znālnei, kuru varētu nosaukt par «fantastisko fiziku». Un principā to varēja saprast katrs, jo tā runāja visiem pieejamā valodā.

Ne velti rakstnieki, Kas savu daiļradi veltī dabaszinātnēm, tik labprāt citē senās poēmas un mītus. Roberts Jungs, starp citu, savai grāmatai par atombumbu «Spožāka par tūkstoš saulēm» iz­vēlējies epigrāfu no «Bhagavadgitas»:

Ak, ja reiz tūkstotis sauļu Pēkšņi pie debesīm lēktu, Kādās gan zvērošās skauj ās Pasaules telpu tās slēgtu.

Taču būtu bezjēdzīgi šajā lieliskajā poētiskajā fragmentā sa­klausīt kaut kad notikuša atoinsprādziena atskaņu. Sprādziens no­tika virs Hirosimas pēc daudziem gadsimtiem. Uzreiz taču nekas nemēdz notikt.

Garš, rūgtu vilšanos, kļūdu, negaidītu veiksmju un tikpat ne­gaidītu neveiksmju pārpilns ir ērkšķainais cilvēka ceļš uz atziņu. Tas bija neatlaidīgs, grūts ceļš uz nezināmu mērķi, ceļš, kas ne­ļāva atvilkt elpu un bieži noveda pie bezdibeņa vai nozuda tum­šos labirintos. Sī ceļa sākumā cilvēki bieži vien centās piekļūt nezināmajam ar lūgšanām un lāstiem. Ur. tikai tad, kad bija likti pamati civilizācijai, parādījās asni tam varenajam kokam, kuru mēs saucam par mūsdienu zinātni. Taču dialektika ir liela lieta — unodernā zinātne aizvien vairāk sāk līdzināties pesteļošanai! Tās tempļos saimnieko priesteru kasta, kas savām mistērijām izstrā­dājusi īpašu, nevienam nesaprotamu valodu.

Visas mūsdienu zinātnes galu galā attīstījušās filozofisku pār­domu un pieredzes rezultātā. Var strīdēties līdz bezgalībai par kāda ieguldījuma primātu, tas neapgāž banālo patiesību: jeb­kurai zinātnes nozarei, kā arī visai zinātnei kopumā pirmsākums ir vienkāršo mirstīgo valoda, kas vienlīdz saprotama gan naba­gajiem, gan karaļiem. Un, lūk, tagad mūsu acu priekšā mūs­

dienu dabaszinātņu māgu valoda aizvien tālāk aizvirzās no snv.is barotnes, pie tam tā nevis aiziet bojā kā Antejs bez Zemes, be' gan valdonīgi ielaužas visiem pieejamajā valodā, piesārņo un noplicina to. Taču tie, kā teikt, ir vēl tikai ziediņi. Varbūt pati draudošākā gadsimta dvesma slēpjas tai apstāklī, ka dabaszināt­nieka intelektuālā pasaule aizvien vairāk norobežojas no tiem cilvēkiem, kas runā ikdienišķā valodā. Vai tādā gadījumā ne­varam uzskatīt, ka zinātniskā fantastika ir tilts starp intelektuā­lajām pasaulēm?

Zinātņu diferencēšanās aizvien lielākā nozaru skaitā, tātad «zinātnes valodas» saskaldīšanās aizvien lielākā skaitā «dia­lektu» arī pašus zinātniekus šķir citu no cita, sarežģī un brīžiem padara pat gluži neiespējamu to profesionālo biedrošanos. Tie­šām, bībeles leģenda par Bābeles torni sāk piepildīties ar skumju jēgu. Deviņdesmit procenti visu jebkad uz Zemes dzīvojošo zinātnieku pieder mūsu laikam un tikai desmit procenti — visiem agrākajiem laikmetiem. Zinātnes darbinieku skaits div­kāršojas apmēram katros desmit gados. Un, ja nu mēs vēlamies celt aizvien jaunus un jaunus zināšanu torņa stāvus, mums no­pietni jāpadomā par valodu «sajukšanas» draudiem. Ātri vien kaut kas jāizlemj, radikāli mainot līdzšinējos uzskatus un iesīk­stējušās savstarpējās attiecības.

«Cilvēkiem, kas nav lietas kursā,» pamatoti norādīja Ričijs Kalders, «zinātne šķietas kā kāda dārgumu krātuve aiz septiņiem zīmogiem, kur glabājas lādes ar vērtībām, kuras sauc par «fi­ziku», «ķīmiju», «bioloģiju», «ģeoloģiju», «astronomiju» utt. Katra lāde aizslēgta ar slepenu patentatslēgu, kuru var atvērt tikai tas, kas iepazīstināts ar mehānisma noslēpumu. Bet lādēs ir daudz šķirstu un šķirstiņu ar uzrakstiem «kodolfizika», «kristalo­grāfija», «ciets ķermenis», «koloīdķīmija», «organiskā ķīmija», «ģenētika», «bioķīmija» un tā līdz bezgalībai.»

Taču tā, kā teikt, ir statiska aina. Dinamikā ir daudz ļaunāk. Zinātnei diferencējoties, rodas aizvien lielāks skaits aizvien ma­zāku atsevišķo šķirstiņu. Ka tikai galu galā mums nepaliek tara vien! Popularizēt zinātni kļūst aizvien grūtāk. Brošūras, kuras izdod, piemēram, izdevniecība «Znaņije», aizvien mazāk līdzinās populārajai literatūrai. Tās piebāztas ar grafikām, formulām un pat matemātiskiem aprēķiniem. Šodien daudzas no tām var iz­mantot tikai zinātnieki, kas vēlas iepazīties ar radniecīgajās no­zarēs strādājošo kolēģu sasniegumiem.

Un tā nu zinātnes valoda nespeciālistiem kļūst aizvien nesa­protamāka. Tatāri kolosāli ietekmēja krievu valodu, taču mūsdienu zinātne pārspējusi trīssimt gadu ilgā jūga rekordus dažos gadu desmitos. Pietiek pāris stundas pasēdēt simpozijos, kas vel­tīti plazmas problēmām, elementārdaļiņām, daudzdimensiju telpai vai fāzu līdzsvaram šķīdumos, lai pārliecinātos, ka nevar saprast dzimto valodu.

Bet vai tad fantastika nav pratusi zinātniskos dialektus orga­niski iekausēt sevī? Un tā taču ir nevis literārās valodas nopli­cināšana, bet gan bagātināšana! Atsevišķas zinātnes nozares ir vienlīdz grūtas visiem, kas ar tām nav saistīti. Mūsdienu mate­mātika nav saprotama pat lieliskiem fiziķiem teorētiķiem. Viņi, protams, savos aprēķinos izmanto matemātikas aparātu, taču ne­saprot mūsdienu matemātiku, kas apsteigusi tos par gadiem piec­desmit.

Ģeniālais fiziķis Openheimers rakstīja: «Man ļoti grūti sa­prast, ar ko nodarbojas mūsdienu matemātiķi un kālab viņi to dara: cenzdamies gūt priekšstatu par vispārējo ainu, es piedzī­voju krahu. Es ar sajūsmu, kaut arī kā vienkāršs amatieris, at­klāju, ar ko nodarbojas bioķīmiķi un biofiziķi. Taču man ir priekšrocība: es pietiekami labi esmu iepazinis vienas zinātnes nozares nelielu dalu, tāpēc pats varu atklāt un novilkt krasu robežu starp zināšanām un zināšanu trūkumu.»

Un tā runā universāls fiziķis, kas lieliski orientējas matemā­tiskajā fizikā, elektrodinamikā, elementārdaļiņu fizikā un zvaig­žņu fizikā! Ko gan lai saka cilvēki, kuriem nav Openheimera «priekšrocību»? Lūk, kāpēc jāšaubās, vai iespējams katru cilvēku labi informēt par zinātnes sasniegumiem. Bet varbūt šādu infor­māciju vispār nav iespējams dot? Nelietojot apšaubāmas metafo­ras un ļoti aptuvenas un tālas analoģijas, nav jēgas visiem pie­ejamā valodā stāstīt par to, kas ir virtuālais process, viļņu fun­kcija vai pat Gibsa termodinamiskā metode.

Starp citu, populārzinātniskā literatūra par fiziku un tā sauktā «zinātniskā daiļliteratūra» ar to vien nodarbojas. No vienas pu­ses, tās pilda cildenu uzdevumu — kaut kā cenšas informēt cil­vēkus par «pārgudrajām problēmām», no otras puses — rada bīstamu ilūziju, ka viņām tas izdevies. Patiesu saprašanu no­maina žonglēšana ar «īstiem» zinātnes terminiem, kas tiek kom­binēti ar kaut kādiem «parastiem» vārdiem, kuriem nav nekāda sakara ar šiem terminiem. Tā ir nevis atsevišķu autoru vaina, bet gan mūsu visu kopīga nelaime. Vēlēdamies sniegt paliesi populāru materiālu, tā dara visi — gan rakstnieki, gan žurnā­listi un pat zinātnieki. Nav un acīmredzot arī nevar būt «vārd­nīcas», ar kuras palīdzību zinātni varētu «pārtulkot» parastajā valodā. Vajadzīga nevis vārdnīca, bet vesels metožu komplekss, kāda pagaidām nav. Lūk, kāpēc mūsdienu popularizēšanas sis­tēma vienlaicīgi ir gan nepieciešama, gan kaitīga, jo tā dzem­dē diletantismu. Uzmanīgi izlasot vērtīgu populāru fizikas grā­matiņu, lasītājs gūst mānīgu sajūtu, ka nu viņš it kā visu jau zinātu un ir lietas kursā. Taču mūsdienu fizikas izpratnei viņš nav ticis tuvāk ne par soli. Un tas nevis jāslēpj, bet gan, tieši otrādi — īpaši jāuzsver.

Reiz Kanādas ziemeļos ģeologi, meklēdami urāna rūdu, iesais­tīja šajā darbā kādu indiāņu cilti. Kad indiāņiem jautāja, kā viņi iedomājas šādu meklējumu mērķi, viņu virsaitis nesatricināmā mierā atbildēja: «Iskotčkotuit kaočipjik», kas nozīmē: «Zibens, kas izšķiļas no klints».

Man šķiet, ka šie vārdi var noderēt par lielisku ilustrāciju ne tikai tam milzīgajam labumam, ko sniedz mūsdienu populari­zēšanas sistēma, bet arī tās aprobežotajām iespējām.

Zinātnes popularizēšana devusi milzīgu ieguldījumu, lai gāztu no troņa debesu dievekļus un radītu tādus uz Zemes! Zinātne kļuvusi par tās dievību, bet zinātnieks — par priesteri, kura rī­cību var aprakstīt, taču nevar izskaidrot.

Bet mūsdienu zinātniskā fantastika, pat necenšoties izskaidrot zinātni, droši ieveda mūs zinātnieka laboratorijā, iesaistīja tā ideju pasaulē.

Mēs jau esam pārdzīvojuši to laika posmu, kad risināja no­pietnas diskusijas par tēmu «Vai inženierim vajadzīgs Bētho­vens» un nevaldāmi bruņinieki fizikas un lirikas «turnīros» par to lauza polemikas šķēpus. Daudziem jau mazliet nosirmojušiem šādu cīņu veterāniem jāpasmaida, to atceroties. Arī kosmonautu profesija kļuvusi pierastāka. Šos bezbailīgos cilvēkus no miesas un asinīm esam redzējuši gan uz Zemes, gan kosmosā. Tādēļ pašreiz būtu pat kauns strīdēties par to, vai kosmonauts lido­jumā ņemtu vai neņemtu līdzi «ceriņzaru».

Taču vēl nav pienākusi tā diena, kad ar neveiklu smīnu mēs atcerētos arī cita veida diskusijas: «Vai šodien var saukties par kulturālu cilvēku, ja nepazīst zinātni».

Lūk, kādā laikā parādījusies zinātniskā fantastika — literatūra par z nātni, kas daudz ko aizguvuši no zinātnes, taču uzrakstīta visiem saprotamā valodā. Taču tās parādīšanās ir likumsakarīga.

Neatkarīgi no gadsimta, kurā risinās sacerējuma darbība, fan­tastika vienmēr atspoguļo zinātnes šodienu. Tās galvenie varoņi ir mūsu laika zinātnieki, cilvēki, ar kuriem rūpnīcā vai lopu fermā, mācību iestādē vai slimnīcā ir ticies gandrīz vai katrs. Rakstnieka iztēle apveltījusi tos ar pārdabisku varu pār telpu un laiku, dzīvību un nedzīvo dabu. Šie cilvēki var darīt to, par ko šodien vēl tikai sapņo mūsu laikabiedri. īr tikai viena būtiska īpatnība: fantastisko sacerējumu varoņi visu dara daudz labāk un ātrāk. Galu galā viņi spēj darīt brīnumus, taču tos var pilnīgi izskaidrot ar iedomāto nākotnes zinātņu likumiem. Pie tam šīm nākotnes zinātnēm piemēroti stingri ierobežojumi: to metodo­loģija nedrīkst runāt pretī mūsdienu priekšstatiem. Pretējā gadī­jumā pati zinātniskā fantastika zaudē noteiktus apveidus un «iz­smērējas» bezgalīgajā «tīrās fantastikas» žanrā, kas ir tikpat sens kā pati vēsture.

Galvenie priekšnoteikumi un ierobežojumi, kas raksturīgi zinātniskajai fantastikai, dod iespēju izsekot visu zinātniskās un pseidozinātniskās idejas ceļu — no tās pirmsākumiem līdz kon­krētai iemiesošanai tēlos kaut kādās, kaut vai pat gluži netica­mās formās. Un pie tam nav nemaz tik svarīgi, kādā gadsimtā darbojas ar pārdabisko varu apveltītie varoņi, kuriem rakstu­rīga viena kopīga iezīme — zinātniska domāšana.

Var minēt jaunus un jaunus piemērus, kas ilustrē zinātnieku neatslābstošo interesi par fantastiku. Tie visi reducējami uz to, ka fantastika dod iespēju domās eksperimentēt, iedarbojas uz zinātnieka emocionālo pasaules uztveri, sniedz it kā noteiktu enerģētisku tonusu, radošu spriegumu, kas tik nepieciešams pēt­niekam. Aplinkie asociāciju, negaidītu analoģiju, mājiena un emocionālās iedvesmas ceļi zinātniskajā jaunradē ir ne nfazāk svarīgi kā secīga un plānveidīga zinātniskās informācijas uzkrā­šana un apstrāde. Un šeit zinātniskās fantastikas loma nav pār­vērtējama. Tās būtība ir drosmīgi jaunā meklējumi aiz šodienas zināšanu robežām. Jaunais, negaidītais, paradokss, vērtību pār­vērtēšana, karojošs antidogmatisms ir zinātniskās fantastikas ne­atņemamas iezīmes.

Fantastikai kā daiļliteratūras nozarei nevar spraust uzdevumu tieši popularizēt zinātniskas idejas. Zila Verna virziens patlaban kļuvis tikai par vienu no daudzajām pietekām, kas ieplūst ūde­ņiem bagātajā gultnē. Taču savā iekšējā loģikā, analīzes un sin­tēzes principos fantastika stipri tuvinās zinātnei. Tai raksturī­gas it kā skaļas pārdomas par idejas ceļiem un pārvērtībām, tas iekšējais monologs, kuru patlaban no jauna atklājis avangardis­kais kinematogrāfs.

Fantastikas rakstnieks, tāpat kā zinātnieks, bieži eksperimentē.

Daudziem sacerējumiem pirmā neuzrakstītā frāze varētu skanēt tā: «Kas notiks, ja …» Tālāk paveras pilnīgi nepārredzams iz­mēģinājumu poligons. Lūk, kāpēc šāda eksperimenta ceļi var būt visdažādākie.

Fantastika ievieš problēmā tai trūkstošo cilvēcisko elementa. Tā pārvēršas par savdabīgu zinātnes estētisko spoguli. Zinātne kā tāda nav saistīta ar morāli, taču zinātnieks — apzinīgs sabiedrī­bas loceklis — nevar un nedrīkst būt vienaldzīgs. Matemātikas, fizikas, bioloģijas un ķīmijas valodā ntevar izklāstīt kāda atklā­juma morālos aspektus. Fantastika tādu iespēju sniedz. Lai par kādu zinātni ir runa, valoda tai ir vienota, visiem pieejama. Sajā faktā, man šķiet, no zinātnieka viedokļa slēpjas galvenais fan­tastikas pievilkšanas spēks.

«Ja man vēlreiz nāktos nodzīvot savu dzīvi,» rakstīja Čārlzs Darvins, «es noteiktu sev kā likumu vismaz reizi nedēlā izlasīt zināmu skaitu dzejas pantu un noklausīties zināmu mūzikas pro­grammu; varbūt ar šādiem pastāvīgiem vingrinājumiem man iz­dotos saglabāt aktīvus tos manu smadzeņu iecirkņus, kas tagad ir atrofējušies. Var būt, ka šo tieksmju zaudēšana… kaitīgi ietekmē prāta spējas, bet vēl ticamāk — morālās īpašības, jo vājina mūsu rakstura emocionālo pusi.»

Lielais evolucionists saprata, cik loti zinātniskajai jaunradei nepieciešama māksla. Daba ir vienota, taču matemātika nebūt nav tās vienīgā valoda. Vislielākos atklājumus mums vienmēr atnes analoģija, kas pārsviež savu neredzamo tiltu starp cilvēka dzīves visattālākajām nozarēm.

Akadēmiķis A. Arbuzovs bieži teica: «Nevaru iedomāties ķī­miķi, kas nepazītu poēzijas augstumus, lielo meistaru gleznas, labu mūziku. Diez vai bez tā visa viņš savā nozarē radītu kaut ko ievērojamu.» Un tā patiešām ir: zinātnei ir sava estētika. Taču to pamanīt, sajust var tikai tas, kuram māksla nav cieši noslēgtas durvis. Butļerovs, kā viņš pats atzinās, ceļu uz zinātni sācis, aizraudamies ar «ķīmisko kolorītu». Viņu pārsteigušas zai­gojošās sarkanās azobenzola plēksnītes, adatveidīgie dzeltenie azoksibenzola kristāli, sidrabotās benzidīna pārsliņas.

Māksla ieaudzina pētniekā tādas īpašības kā dziņa pēc klasis­kas pilnības, mīlestība uz proporciju harmoniju, mākslinieka at­turība konstrukcijas detaļu un elementu izvēlē. Ne velti viens no ķīmisko savienojumu uzbūves teorijas pamatlicējiem Kekulē mīlēja un labi pazina arhitektūru. Arī molekulu uzbūvē viņš meklēja formu skaistumu, kārtību un lakonismu. Un šie meklē­jumi bija no mākslas uz dabaszinātni pārsviesta analoģija.

Šādu piemēru var minēt daudz. Taču mūsu gadsimtam rakstu­rīga īpaša specifika. Patlaban no zinātniekiem atkarīgs visas cil­vēces liktenis. Zinātnieki nodevuši cilvēku rokās varu pār titā­niskiem spēkiem. Un atkarībā no tā, uz kuru pusi pavērsīs šos spēkus, mūsu Zeme kļūs vai nu par izmirušu debesu ķermeni, vai plaukstošas kosmiskās civilizācijas centru. Šodien tas zināms ikvienam.

Lūk, kāpēc zinātnes morālās problēmas tagad kļuvušas nepie­redzēti asas. Un tās «ētiskās īpašības», par kurām rakstīja Dar­vins, šodien nosaka zinātnieka morālo seju: vai nu savas valsts pilsonis, kas atbildīgs savas sirdsapziņas un pasaules priekšā, vai maniaks, kas aukstasinīgi apbruņo kara kurinātājus ar nervu gāzi, Klinšu kalnu izsitumu drudzi un kobalta bumbām.

Tā zinātniskā fantastika kļuva pētniekiem par morāles pro­blēmu izmēģinājuma poligonu. Pie tam šis poligons ir atklāts un tajā var izmēģināt savus spēkus simtiem tūkstošu cilvēku, kas bieži vien stāv visai tālu no zinātnes. No šejienes tad arī izriet tā īpašā atbildība, ar kuru tādi zinātnieki kā Scilards vai Vīners piegājuši literatūrai.

Man bija tā laime vienreiz tikties ar Norbertu Vīneru. Un, kad es lasīju viņa stāstu «Galva», tad domās redzēju viņa visu saprotošās, apaļo daudzdioptriju briļļu brīnumaini palielinātās acis…

Lūk, ārsts, kuru ar varu atveduši gangsteri, noskuvis viņa ģi­menes pazudinātājam galvu, izzāģējis gabaliņu kaula, atsedzis smadzenes …

Man šķita, ka to stāsta pats Vīners, ka viņš pats ir šis ķi­rurgs, kas kādreiz devis pazīstamo Hipokrāta zvērestu un patla­ban izlemj mūžseno Hamleta jautājumu. Un ar saviļņojumu es gaidīju, kā dižais kibernētikas radītājs, šis gudrais un ļoti labais cilvēks, to izlems. Varbūt arī pašam Vīneram tas bija savdabīgs iekšējais monologs. Jābūt labiem, taču nedrīkst būt «labiņi». Pēc osvencimām un birkenavām, pēc Hirosimas. Es neticu, ka demo­krātijas principi prasa vienādu brīvību gan fašistiem, kuru par­tijas kā indīgu sēņu kolonijas izaug «laimīgo» valstu ērtajās sil­tumnīcās, gan maniakiem, kurus pārņēmušas varmācības un slep­kavošanas alkas. Ja cilvēks pats sevi nošķir no ļaudīm ar naida sienu, viņš zaudē tiesības būt cilvēks.

Un es priecājos, ka Vīners tieši tā atrisinājis Hamleta pro­blēmu. Norberts Vīners, kautrīgais un patiesi labais cilvēks.

Starp citu, nekā cita no viņa es ari negaidīju. Savā autobiogrā­fiskajā grāmatā viņš rakstīja:

«Starp eksperimentālo sprādzienu Losalamosā un lēmumu iz­mantot atombumbu militāriem mērķiem bija pagājis tik īss laika sprīdis, ka nevienam nebija iespēja kārtīgi padomāt. Tos zināt­niekus, kas, zinādami par bumbas nāvējošo darbību un labāk nekā visi citi spēdami iedomāties tās graujošo spēku, šaubījās, vienkārši neuzklausīja, bet priekšlikumu atombumbas izmēģinā­jumā pieaicināt japāņu varas orgānus kategoriski noraidīja.

Aiz visa tā varēja jaust rīkojamies cilvēku-mašīnu, kura cen­tieni aprobežojās ar vēlēšanos redzēt, ka mehānisms ir iedarbi­nāts. Vēl vairāk — pati ideja par karu, kurā var piedalīties, spiežot pogas, ir briesmīgs kārdinājums visiem, kas tic savas tehniskās atjautības visspēcībai un netic cilvēkam. Esmu sastapis šādus cilvēkus un labi zinu, kāds motoriņš darbojas viņu krūtīs. Karš un nedrošais miers, kas tam sekoja, izstūma tos virspusē, un daudzējādā ziņā tas bija posts mums visiem.

Apmēram šādas un daudzas citas domas man iešāvās prātā Hirosimas dienā.»

«Motoriņu» klaudzienus es sadzirdēju tad, kad lasīju ameri­kāņu zinātnieka Roberta Villija stāstu «Iebrukums». Šis konflikts sākās gandrīz vai gluži nejauši. Atnācēji noturēja prožektoru staru kūli par Zemes iedzīvotāju ieroci un atbildēja ar triecienu. Bet pēc tam sāka klauvēt «motoriņi». Cilvēki ar šādām mehānis­kām lietiņām krūtīs, kuri savā laikā iegrūda atomspeltē Hiro- simu un kurus Dienvidamerikas kontinentā sauc par «gorillām», sāka ierasto darbu. Aston collīgās haubices mežā, ielenkums, bombardēšana no gaisa, tanki. Pat dīvainajā karā — «karā kā jau karā». Unikālā aizsprosta radītājs inženieris Volters Hārlinga it kā veicis varoņdarbu. Izmantodams tūkstošiem āķīgu piesar­dzības pasākumu, nešaubīgi un bez bailēm, gluži viens viņš uz­spridzinājis savu roku darinājumu. Elektrostacija vairs nedod strāvu, spēku ekranējums virs atnācēju kuģiem pagaisis un tūk­stošiem tonnu metāla, kas pildīti ar trinitrotoluolu, paveikušas savu. Viss it kā būtu kārtībā, var mierīgi gulēt — Zeme ir brīva no… neizprotamajiem draudiem. Sajūsminātais pūlis ar pašu ģenerāli priekšgalā steidz pie varoņa. Bet viņš, «neklausī­damies apsveikumus, paziņoja saviem glābējiem, ka Hārlinga aizsprosts sāks darboties vēl pirms pavasara».

Taču mēs saprotam, kādu nekrietnu darbu izdarījis šis filistrs, kas, pārliecināts par savu taisnību, ne mirkli nav padomājis, ko dara. Un ne tikdaudz fakts, ka «granātas sasniedza mērķi, un tas beidza eksistēt», cik šī stulbā bezdomība, šī kategoriskā ne­kļūdīguma apziņa apdveš mūs ar smagu bezspēcības, naida un kauna sajūtu.

Tāds pats kluss izmisums, kas slēpts aiz ārēja hierarhiska miera un rituāla, manāms arī Čendlera Dēvisa stāstā «Klaiņo­šana augstākajā līmenī». Līdz maksimumam sakāpināts birokrā­tisms, pārdomāts absolūta centrālisma reglaments galu galā pār­vēršas ne tikai par anarhiju, bet pat par absurdu. Korporācija, kurā klaiņo profesors Lerū, ir ekoloģiski noslēgta sistēma. Tajā nav vietas ne viņam pašam, ne viņa oksidāzei, ne kam citam visā pasaulē. Absolūta atrautība no zinātnes, no reālās dzīves. Birokrātijas mašīna dalās vienaldzīgi un nenovēršami kā vienšū­nas baktērija un noslēdzas pati sevī. Tā ir tik pilnīga, ka pat upuri tai par godu sacer lūgšanas. Taču tieši tādā pilnībā slēp­jas sprādziena iespējas. Un šis sprādziens ir nenovēršams, kaut gan pats Čendlers Dēviss attīstībā redz tikai evolucionāro pusi. Revolūcijas ir ne tikai neizbēgamas, tās ir nepieciešamas, kaut vai tādēļ, lai uzspridzinātu korporāciju «pilnīgumu». Profesors Lerū vairs nav traģisks ģēnijs, titāns, kas nav sakauts cīņā ar nedzīvo mašīnu, viņš ir akls un gļēvs tārps. Ekstrapolējot paš­reizējo monopolistiskās birokrātijas stāvokli, autors tādējādi at­tēlo nākotnes zinātnieku.

Tādu pašu statisku ekstrapolāciju izmanto Džons Pīrss («Džona Cze nākotne» un «Nesaskatu nekā slikta») [7] . tiesa, tā nākamība, kurā mīt Džons Cze, maz līdzinās Korporācijas pasaulei. Taču izejas pozīciju radniecību viegli pamanīt. Virsraksts «Nesaskatu nekā slikta» skan kā savdabīgs kredo. Viks Tečers iet vēl tālāk nekā profesors Lerū. Viņš pārdod sevi un savu zinātni be*. traģiskas maskas uz sejas, jautri, bezbēdīgi, rotaļīgi. Viņš šajā apstāklī «nesaskata nekā slikta». Tas, protams, nenozīmē, ka autors ir tikpat akls kā viņa varonis. Pīrss ļoti labi redz ļau­numu. Tieši tāpēc viņš, patiesību sakot, arī ķeras pie spalvas. Taču nākamību viņš atklāj tikai ar statiskās ekstrapolācijas me­todi, neparedzēdams un pat necerēdams sagaidīt jaunu kvali­tāti, pie tam dara to zināmā mērā deklaratīvi. Ne velti tajā nākamībā, kur nokļūst kodolfiziķis Džons Cze, jau pats vārds «kodolfiziķis» skan kā rupjš lamuvārds. Tas ir acīm redzams mājiens, ka kodolfiziķi jau atkal «nogrēkojušies» cilvēces priekšā. Mēs varam tikai minēt, ko viņi izstrādājuši šoreiz.

Man šķiet, ka tieši šeit ir Pīrsa stāstu vājā vieta. Viņš bur­tiski sekojis pazīstamajam principam, pēc kura vēsture atkārto­jas divreiz: pirmo reizi kā traģēdija, otrreiz — kā farss. Tieši tāpēc viņš ari saviem stāstiem piešķīris skaidrus farsa elementus. Taču, domās pēkšņi atgriežoties pie Scilarda stāsta, mēs sapro­tam, ka traģēdiju nedrīkst aizstāt ar kaut ko citu.

Džeimsa Makonela «Mācīšanas teorija» laikam gan ir visinte­resantākais stāsts visā krājumā.

Ar analītisku nesaudzību un ārēju bezkaislīgumu Makonels sāk pētīt problēmu, kas nav nedz jauna, nedz šķietami pārāk svarīga un katrā ziņā vairumam cilvēku neizraisa īpašas emo­cijas. Un patiesi, cik reižu gadsimtu gaitā nav runāts par mūsu «mazākajiem brāļiem», «četrkājainajiem draugiem» utt. Un katru reizi cilvēku aicinājuši apdomāties, būt iecietīgam, ieklausī­ties … Veltas pūles. Pat delfīnu ķeršana ne visur ir izbeigta,

Bet, lūk, cilvēks pats nonācis izmēģinājumu dzīvnieka stāvokli un ar sarūgtinājumu, humoru, sāpēm, izmisumu galu galā spiests reģistrēt katru pazemojošo un absurdo pārbaudījumu soli. Viņš kļuvis par izmēģinājumu dzīvnieku citas pasaules psihologam, pie tam izveidojusies paradoksāla situācija. Pētītājs izvadā savu upuri pa visiem eksperimentālās elles lokiem (tieši tā, kā upuris savā laikā rīkojies ar laboratorijas žurkām) — pa Skinnera sprostu, T veida labirintu, lēkšanas stendu.

«Iespējams, ka tā tomēr ir elle,» es sev sacīju, «un Lords Gal­venais Bende pasludinās: «Lai noziedznieks tiek sodīts!».»

Un pētāmais pilnīgi izprot pētītāju (un kā gan nē, ja tas ir tikpat kā spoguļattēls!), kas ar trulu neatlaidību izdara eksperi­mentu pēc eksperimenta, necenšoties lauzīt galvu par to. Par pētītāju pilnīgi valda dogma, ka dzīvniekiem (bet Homo sapiens viņa planētas zinātniekiem ir dzīvnieks) nav piešķirta apziņa. Un pētāmais sitas pret dzelzs sienām muļķīgajās lamatās, kas iekārtotas tā, ka nedod iespēju viņam parādīt savu intelektu. Jebkuru atkāpi no statistiskā sadalījuma pētītājs uzskata vai nu par sarežģītu instinktu, vai patoloģiju. Pēdējā gadījumā seko likumsakarīgs secinājums. Starpgalaktiskās kosmosa laboratorijas PSIHO-145 galvenais eksperimentētājs nosūta «pētāmo eksem­plāru» uz tā pirmatnējo koloniju (atpakaļ uz Zemi), kuru iesaka iznīcināt. Vai tad tā nemēdz rīkoties tad, ja pētāmā areāla dzīv­nieki ir saslimuši? Atšķirība ir tikai mērogos!

Makonels izvēlējies vecu problēmu. Viņš izdarījis «tikai» vien­kāršu inversiju — samainījis vietām subjektu un objektu. Pārbau­dīts pierādīšanas paņēmiens, kas pēkšņi apspīdējis ikdienību ar nesaudzīgu, Zemes cilvēkam neierastu gaismu. *

Freda Hoila un Džona Eliota «Andromēdas izlaušanās» skar to pašu sasāpējušo zinātnieka atbildības problēmu. Ar sava Gali- leo Galileja muti Brehts ir teicis: «Ja zinātnieks neapzināsies savu atbildību sabiedrības priekšā, pienāks diena, kad cilvēce uz kārtējo jauno atklājumu reaģēs ar šausmu kliedzienu.» Hoils un Eliots šo problēmu likuši fabulas pamatā.

Hoilu pamatoti uzskata par ģeniālu astrofiziķi. Viņš izvirzījis daudzas gluži fantastiskas hipotēzes kosmoloģijā un debess ķer­meņu fizikā. Viņam pieder ideja par vielas rašanos no vakuuma, kas labi izskaidro Visuma izplešanās teorijas grūtos aspektus; viņš pirmais pieņēma, ka kvazāri ir superzvaigznes, bet nevis miglāji. Taču «Andromēdas izlaušanās» nepārsteidz ar sižeta fan- tastiskumu. Daudzējādā ziņā stāsts ir tradicionāls, tajā nav jaunu fantastisku ideju. Un tomēr tas mūs saista ar aktīvo nostāju pret ļaunumu, skaidro spēku izvietojumu, autora neslēptajām simpā­tijām pret godīgiem un darbīgiem ļaudīm. Divdesmitā gadsimta otrās puses cilvēkus grūti pārsteigt ar Visuma katastrofu ainām. Tāpēc atmosfēras slāpekļa saistīšana, briesmīgās vētras un spie­diena pazemināšanās ne pārāk skar mūsu sirdis un it kā slīd garām apziņai. Tas viss drīzāk uztverams kā kaut kāda cilvē­kiem apdraudoša posta nosacīts simbols.

Taču tas nemazina tīri dēkaino epizodu asumu. Autori nīst varmācību un fašismu, tic cilvēka saprāta spēkam un tālā, mums svešā prāta labsirdībai. Viņi ne tikai uzdod jautājumus, bet arī atbild uz tiem, ne tikai atklāj potenciālos ļaunuma avotus, bet arī parāda cīņas ceļus.

«Andromēdas izlaušanās» cienīgi un likumsakarīgi noslēdz šī krājuma galveno daļu, kuras virsraksts varētu būt «Zinātnieka sirdsapziņa».

Pārējo rakstnieku zinātnieku stāstus bija grūti apvienot tema­tiski. Varbūt tāpēc, ka tie neskar problēmas, kas dziļi saviļņo ikvienu mūsdienu zinātnieku. Taču, zaudējot šādu specifiku, tie lasītājam nekļūst mazāk interesanti. Mākslai ir savi likumi. Lai kas — fiziķis, ārsts vai filologs — būtu uzrakstījis stāstu, tas neatkarīgi no autora profesijas vai interesēm pēc tam turpina savu dzīvi. Scilarda biogrāfija palīdz mums saprast, kāpēc tieši viņš radījis šo stāstu, taču ne ar ko nepapildina pašu sacerē­jumu.

Lūk, stāsts «Kas būtu, ja…», kuru uzrakstījis bioķīmijas pro­fesors un viens no vispazīstamākajiem fantastiem Aizeks Azi­movs. Tā virsraksts sola mums klasisku eksperimentstāstu. Izla­sījuši pirmās rindas, mēs aizmirstam, ka Azimovs ir bioķīmiķis, un vispār aizmirstam Azimovu! Mūs interesē tikai liriskās minia­tūras, kas stāsta par mīlas vai varbūt likteņa nenovēršamību. Taču, kad bijām izlasījuši stāstu līdz beigām un domās atgriezušies pie sākuma, mums kļuva skaidrs, ka eksperiments tomēr ir noticis. Iespējams, ka šeit ir runa par statistikas likumsakarībām vai par to, ka nākamība kaut kādā veidā «ierakstīta» Einšteina pasaules līnijās. Bet vai tas mums svarīgi? …

Viljama Morisona (amerikāņu ķīmiķa Džozefa Seimeksona psei­donīms) humoristiskais stāsts «Dēmonu dzīres» ierauj mūs traģi­komiskā notikumu virpulī, kura kulminācija ir mūsu planētas pārvēršanās kaut kādā antientropiskā fluktuācijā, kas dzīvo par spīti izklīstošajam un atdziestošajam Visumam. Un patiešām, mūs ne visai izbrīnīja, ka Maksvela abstraktie «dēmoni» pārvērtušies par reāli eksistējošiem veidojumiem, kas vienlaikus atgādina gan Platona «elementu dēmonus», gan Paracelza elementālijas, gan viduslaiku mistiķu salamandras, gan elementārdaļiņu recekļus. Vēl vairāk, mēs ne pārāk interesējamies arī par otrā termodina­mikas likuma ievērošanu uz Zemes un par to, ka tas nav pie­mērojams Visumam. Protams, ar labu gribu pat šeit varētu pa­manīt zināmu zemtekstu (par ko autoram, protams, nav bijušas ne mazākās aizdomas), taču vai labs humors pats par sevi nevar būt mērķis?

Acīmredzot var atzīmēt šādu likumsakarību: jo ilgāk zināt­nieks nodevies fantastikai, jo vairāk tas attālinās no zinātnes (protams, tikai savā rakstnieka daiļradē), jo skaidrāk tas fan­tastikā redz tikai literāru metodi, jo biežāk tas pievēršas mūž­senām vispārcilvēciskām tēmām.

Azimovs jau sen mūsu acīs kļuvis «tikai» par rakstnieku, Morisons, kas ar rakstniecību nodarbojas kopš 1945. gada, jau ilgi ar mierīgu sirdi savos stāstos ignorē visfundamentālākos da­bas likumus, bet izcilais itāļu fantasts Lino Aldani pat vairās izraudzīt par saviem varoņiem zinātniekus.

Viņa stāstā «Vispārējs neprāts» piedalās gan rokenrola karaļi, gan profašistisks senators, gan puskaila kinodīva, gan modes no­teicējs, gan kāds vidēji statistisks «vienkāršs» pilsonis. Tikai uz mirkli Aldani ļauj iejaukties ārpusgalaktikas spēkiem, lai visus šos ļaudis savāktu vienā telpā. Kālab? Varbūt tāpēc, lai parādītu, ka pasaules likteņi vispirms atkarīgi no «vienkāršiem» ļaudīm?

Tā mēs no dažādām pusēm piekļūstam zinātnieku fantastu gal­venajam pētījumu objektam, fantastu un literatūras pētījumu objektam vispār. Un šis objekts ir cilvēks ar saviem trūkumiem un augstajiem ideāliem, ar savu spēku un vājumu, nemirstīgās cilvēces mirstīgais pārstāvis. Viss šajā objektā ir vissasprindzi­nātākās uzmanības cienīgs: gan loģikas un jūtu konflikts (Džor- dža Smita «Bezizejas stāvoklī»), gan nepārvaramā tieksme pēc neiespējamā (Roberta Ričardsona «Mazais "^Andersoniņš»), gan īslaicīgā domāšanas atrofija, kuru izraisa īstas pētniecības aizstā­šana ar dogmu (Džeimsa Makonela «Mācīšanas teorija»).

Uz šo mērķi ved visdažādākie ceļi: Artura Klarka zinātniskā fantastika ar dēkainības elementiem («Jupiters Pieci»), Friša zinātniskā stilizācija, poļu inženiera Konrāda Filalkovska humoris­tiskie paradoksi («Es — milikiloss»), Azimova poētiskā novele, Scilarda brīdinošais stāsts. Šeit meklējams spēks un novitāte zinātniskajai fantastikai, kas devusi iespēju cilvēku ietvert zināt­nes un mākslas prožektoru staru krustpunktā un kuru pašu ap­spīd gan skaistuma siltā gaisma, gan zinātniskā meklējuma auk­stā uguns.

Divdesmitā gadsimta magi ķērušies pie spalvas. Un viņiem ir ko teikt lasītājam.

Jeiemejs Parnovs