Dēmonu dzīres

Aizeks Azimovs Kas butu, ja …

Aizeks Azimovs ir ievēro­jams amerikāņu zinātnieks, bioķīmijas profesors. Viņš sa­rakstījis daudzas populāri zi­nātniskas grāmatas, piemēram, «Īsa bioloģijas vēsture», «Neitrīno», «No augšas raugoties» u. c.

Viņš ir arī plaši pazīstams fantastisko stāstu autors.

Normans un Livija bija nosebojušies, jo, kad jāsteidzas uz vilcienu, tad, protams, pēdējā minūtē arvien gadās kāds kavēklis, un tā nu viņiem vaja­dzēja samierināties ar vienīgo brīvo solu vagonā. Tas atradās pēdējā nodalījumā braukšanas virzienā, un tam iepretim bija sols, kura augstā atzveltne atbal­stījās pret vagona galējo sienu. Kamēr Normans novietoja čemodānus uz plaukta, Livijai uzmācās viegls sapīkums.

Ja pret kādu pāri pavērsts vienīgi atmuguriski novietots sols, viņiem neatliek nekas cits kā dau­dzās stundas līdz Ņujorkai maigi vērties viens otram acīs vai arī, un tas nav neko daudz labāk, uz­celt pa vidu mākslīgu laikraksta barjeru. Nebija jau arī nozīmes mēģināt vilcienā atrast divas citas neaiz­ņemtas vietas.

Likās, ka Normans par to nemaz neraizējās, un tas Livijai nedaudz kremta. Parasti viņu garastā­vokļi saskanēja. Tieši tāpēc, kā Normans apgalvoja, viņš joprojām bija pārliecināts, ka apprecējis īsto meiteni.

Viņš mēdza teikt:

— Mēs saderam kopā, Livij, un tas ir galvenais. Tieši tā ir, ja tu risini atjautības uzdevumu, kurā jāsaliek attēls, un esi atradis visas vajadzīgās daļas. Citu variantu tad vairs nav, un skaidrs, ka nevar būt arī citas meitenes.

Un viņa smējās un atbildēja:

— Ja tu todien nebūtu braucis ar tramvaju, tu droši vien nekad nebūtu mani saticis. Ko tad tu būtu darījis?

— Būtu palicis vecpuišos. Skaidrs kā diena. Starp citu, es ar Zoržetas starpniecību būtu tevi saticis kādu citu reizi.

— Tas tomēr nebūtu gluži tas pats.

— Būtu gan.

— Nē, nebūtu vis. Turklāt 2oržeta mūs nekad neiepazīstinātu. Viņa pati interesējās par tevi, un viņa pieder pie tāda tipa sievietēm, kas nu gan necentīsies iegūt varbūtēju sāncensi.

— Tīrās blēņas.

Livija uzdeva savu ierasto jautājumu:

— Norman, bet ja tu būtu ieradies pieturā uz stūra minūti vēlāk un iekāpis nākamajā tramvajā? Kā tu domā — kas tad būtu noticis?

-— Bet ja nu zivīm pēkšņi pieaugtu spārni un tās visas uzlaistos kalnu virsotnēs? Ko tad mēs ēstu piektdienās?

Tomēr viņi bija iekāpuši vienā tramvaja un zivīm nebija spārnu, un tā viņi jau piecus gadus bija precēts pāris un piektdienās ēda zivis. Un tāpēc ka abi bija precējušies jau piecus gadus, viņi gri­bēja savu laulības jubileju atzīmēt, pavadot nedēļu Ņujorkā.

Tad viņa atkal pievērsās problēmai, kas šobrīd likās vissvarīgākā:

— Es gan vēlētos, kaut mēs būtu atraduši kādu citu vietu.

Normans atbildēja:

— Protams. Es arī. Taču pagaidām šeit neviens cits nav apmeties, un mēs varēsim justies puslīdz netraucēti vismaz līdz Providensai.

Taču Livija nebija apmierināta, un viņas taisnību tūlīt pierādīja tas, ka pa vagona galveno eju nāca šurp mazs, apaļš vīrelis. No kurienes gan viņš bija uzklīdis? Vilciens atradās pusceļā starp Bostonu un Providensu, un, ja viņam būtu bijusi sēdvieta, tad kāpēc viņš to atstājis? Livija izņēma pūdernīcu un aplūkoja savu attēlu spogulī. Viņa domāja, ka nevajag tikai mazajam vīrelim pievērst uzmanību, tad viņš paies garām. Tāpēc viņa ņēmās kārtot savus gaišbrūnos matus, kas, steidzoties uz vilcienu, bija mazliet pajukuši, un vērīgi aplūkot savas zilās acis un mazo muti ar pilnīgajām lūpām, kas, kā teica Normans, vienmēr izskatoties it kā pastieptas skūpstam.

«Neizskatos slikti,» viņa nodomāja.

Tad viņa pacēla acis un ieraudzīja mazo vīreli sēžam pretējā solā. Viņš uztvēra viņas skatienu un plati pasmaidīja. Ap smaidošo muti savilkās krietni daudz grumbu. Vīrelis steidzīgi noņēma cepuri un nolika to sev blakus uz mazās, melnās kastes, kuru bija atnesis līdzi. Tūlīt visapkārt plikajam pakausim, kas viņa galvvidu padarīja līdzīgu tuksnesim, sa­slējās sirmu matu vainags.

Livija nevarēja atturēties, viegli nepasmaidījusi pretī, bet tad viņas skatiens atkal pievērsās mel­najai kastei un smaids nozuda. Viņa paraustīja vīru aiz elkoņa.

Normans pacēla skatienu no avīzes. Viņam bija tumšas, it kā izbrīnā saceltas uzacis, kas deguna augšdaļā gandrīz saskārās un piešķīra viņam no pirmā acu uzmetiena bargu izskatu. Taču tagad tās līdz ar tumšajām acīm zem uzacu lokiem vērās Livijā, kā parasts, laipni un arī mazliet ironiski.

Viņš jautāja: ^

— Ko tu vēlies?

Normans nemaz nepaskatījās uz pretī sēdošo apaļo vīreli.

Livija viegli pamāja gan ar roku, gan arī ar galvu, lai pievērstu vīra uzmanību tam, ko bija ieraudzī­jusi. Taču mazais vīrelis viņu vēroja, un viņa jutās visai neērti, jo Normans skatījās viņā, nekā nesa­prazdams.

Beidzot Livija pievilka viņu sev ciešāk klāt un pačukstēja:

— Vai tu neredzi, kas rakstīts uz viņa kastes?

To pasacījusi, viņa atkal palūkojās turp un pār­liecinājās, ka nav kļūdījusies. Uzraksts spilgti neiz­cēlās, taču gaisma krita uz tā slīpi un izveidoja uz melnās kastes virsmas nedaudz vairāk apspīdētu laukumiņu. Glītiem burtiem tur bija rakstīts: «Kas būtu, ja …»

Mazais vīrelis atkal smaidīja. Viņš aši pamāja ar galvu un tad ar pirkstu vairākas reizes norādīja uz uzrakstu un pēc tam pats uz sevi.

Normans pagriezās pret sievu un norūca:

— Droši vien viņa vārds.

Livija iebilda:

— Vai tad tāds var būt cilvēka vārds?

Normans nolika laikrakstu pie malas.

— Tūlīt tu redzēsi.

Viņš paliecās uz priekšu un jautāja:

— Mister Ja?

Mazais vīriņš žigli pavērās viņā.

— Vai jums ir pulkstenis, mister Ja? -

Vīrelis izvilka no vestes kabatas lielu pulksteni un parādīja ciparnīcu.

— Paldies, mister Ja, — Normans sacīja. Pēc tam viņš atkal sāņus pačukstēja: — Nu redzi, Livij.

Viņš atkal būtu pievērsies savam laikrakstam, bet vīrelis grasījās vērt vaļā kasti un turklāt vairā­kas reizes pacēla pirkstu, it kā lai piesaistītu viņu uzmanību. Viņš noņēma no tās tādu kā matēta stikla plāksni — apmēram sešas collas platu, devi­ņas collas garu un apmēram collu biezu. Tai bija slīpi nošķeltas malas, ieapaļi stūri un nespodra virsma. Tad viņš izņēma mazu no stieples darinātu statīvu un rūpīgi iemeistaroja tajā plāksni. Šo ierīci viņš nolika sev uz ceļiem un lepni vērās pretim­sēdētājos.

Livija pēkšņā satraukumā izsaucās:

— Paskaties, Norman, tas nudien ir kaut kas līdzīgs kino!

Normans pieliecās tuvāk. Tad viņš palūkojās mazajā vīrelī.

— Kas tas ir? Jauna veida televizors?

Vīriņš papurināja galvu, un Livija sacīja:

— Nē, Norman, tie esam mēs abi.

— Kas?

— Vai tad tu neredzi? Tas ir tas pats tramvajs, kurā mēs satikāmies. Te malā sēdi tu, un tev galvā ir vecā cepure, kuru es pirms trim gadiem aizmetu. Un tur nākam mēs ar Zoržetu. Mums ceļā stāv resnā lēdija. Nu, vai tu neredzi, ka tie esam mēs?

— Tas ir kaut kāds acu apmāns, — viņš nomur­mināja.

— Bet tu taču ari redzi to, vai ne? Tāpēc viņš to ari ir nosaucis «Kas būtu, ja…». Šis aparāts tūlīt parādīs, kas būtu, ja… Ja tramvajs nebūtu sagā­zies uz sāniem …

Livija bija pārliecināta, ka tā tiešām ir. Viņa bija ļoti satraukta un nemaz nešaubījās. Kamēr viņa lūkojās uz attēlu stikla plāksnē, vēlās pēcpusdienas saule bija kļuvusi blāvāka un neskaidrā murdoņa visapkārt sāka pieklust.

Cik labi viņa atcerējās to dienuI Normans pazina Žoržetu un jau grasījās piedāvāt viņai vietu, kad tramvajs sagāzās uz sāniem un iesvieda Liviju viņam klēpī. Situācija bija visai smieklīga un neveikla, taču tā veicināja notikumu tālāko attīstību. Livija tik ļoti samulsa, ka Normans vispirms centās parādīt viņai savu uzmanību un pēc tam uzsākt arī sarunu. Nemaz nebija nepieciešams, lai Zoržeta viņus iepa­zīstinātu. Kad visi trīs izkāpa no tramvaja, Normans jau zināja, kur Livija strādā.

Viņa atcerējās, cik nikni 2oržeta skatījās un cik skābs atvadoties bija viņas smaids. Zoržeta sacīja: «Šķiet, ka tu Normanam 'patīc.» Livija attrauca: «Ak, neesi nu aušīga! Viņš tikai gribēja būt pie­klājīgs. Bet viņš izskatās visai glīts, vai ne?»

Tikai seši mēneši bija pagājuši pēc šī notikuma, kad viņi apprecējās.

Un tagad Livija atkal šeit redzēja to pašu tram­vaju, kurā toreiz brauca Normans, viņa pati un Zoržeta. Nogrimusi šajās pārdomās, viņa nemaz vairs nemanīja vilciena riteņu ašo, vienmērīgo kla- boņu. Šai brīdī viņai drīzāk šķita, it kā viņa brauktu šaurār šūpojošā tramvajā. Viņa un Zoržeta iepriek­šējā pieturā tikko kā bija tajā iekāpušas.

Livija šūpojās līdzi tramvaja grīļīgajai gaitai, tāpat kā to tādā pašā vienmuļīgā un gandrīz vai smiek­līgā ritmā sēdēdami un stāvēdami darīja četrdesmit citi. Viņa teica:

— Kāds tev pamāja, Zorž. Vai tu viņu pazīsti?

— Man? — 2oržeta it kā nejauši pameta skatienu pār plecu. Noplīvoja viņas garās mākslīgās skrop­stas. Tad 2oržeta sacīja:

— Es viņu mazliet pazīstu. Kā tev liekas, ko viņš grib?

— Mēģināsim noskaidrot, — Livija sacīja. Viņā pamodās draisks, pat mazliet ļauns prieks. Ikvienam bija labi zināms Žoržetas paradums slēpt no citiem savus vīriešu kārtas paziņas, tāpēc Livijai šķita gluži jauki pakaitināt viņu. Turklāt vēl šis puisis likās visai… interesants.

Viņa līkumodama virzījās garām ejā stāvošajiem pasažieriem, un Zoržeta negribīgi sekoja. Tikko Livija bija nonākusi iepretim tai vietai, kur sēdēja jaunais vīrietis, tramvajs līkumā pēkšņi spēji sa- zvēlās uz sāniem. Livija izmisīgi tvēra pēc turekļa cilpas. Viņa to saķēra ar pirkstu galiem un noturējās. Pagāja labs brīdis, līdz viņa spēja atvilkt elpu. Patiešām, nupat vēl bija licies, ka tuvumā nav nevienas aizsniedzamas cilpas. Lai nu kā, bet viņa

juta, ka pēc visiem dabas likumiem viņai vajadzētu krist.

Jaunais vīrietis neskatījās uz Liviju. Viņš smai­dīja pretī Zoržetai un jau cēlās augšā. Viņam bija īpatnējas uzacis, kas piešķīra sejai lietpratīgu un pašapzinīgu izteiksmi. Livija nosprieda, ka šis jauneklis viņai tiešām patīk.

Zoržeta sauca:

— Nē, nē, nepūlieties! Pēc divām pieturām mēs izkāpsim.

Un viņas arī izkāpa. Livija sacīja:

— Es domāju, ka mēs brauksim uz Seču.

— Brauksim gan. Es tikai atcerējos, ka šeit tuvumā kaut kas jānokārto. Tas neaizņems ne minūti laika.

«Nākamā pietura Providensa!» dārdināja skaļ­ruņi. Vilciens palēnināja gaitu, un pagātnes ainas atkal izgaisa un ieslēpās stikla' plāksnē. Mazais vīrelis joprojām smaidīdams lūkojās uz viņiem.

Livija pagriezās pret Normanu. Viņa bija maz­liet nobijusies.

— Vai tu arī redzēji visu to pašu?

Normans atjautāja:

— Kas noticis ar laiku? Mēs taču nevaram būt jau sasnieguši Providensu. — Viņš paskatījās savā pulkstenī.

— Tomēr laikam esam gan. — Tad viņš sacīja Livij ai: — Šoreiz tu nenokriti.

— Tātad tu to redzēji? — Viņa sadrūma. — Nu kā tad, tas jau arī izskatās pēc Žoržetas. Esmu pārliecināta, ka vienīgais iemesls izkāpt.no tram­vaja bija tas, lai mēs abi neiepazītos. Cik ilgi pirms tam tu jau pazini Zoržetu, Norman?

— Ne visai ilgi. Taču pietiekami, lai pazītu viņu pēc izskata un saprastu, ka man jāpiedāvā viņai sava vieta.

Livija uzmeta lūpu.

Normans smaidīja:

— Tu nedrīksti būt greizsirdīga par to, kas tikai varēja notikt, mazā. Turklāt kāda gan tur būtu bijusi starpība? Manī tik un tā būtu modusies pietie­kami liela interese par tevi, lai es meklētu kādu iespēju satikt tevi.

— Tu pat nepaskatījies uz mani.

— Man jau nebija iespējas to izdarīt.

— Kā tad tu būtu mani saticis?

— Gan jau kaut kā. Es pats nezinu, kā. Tev to­mēr jāatzīst, ka ir diezgan muļķīgi strīdēties par to.

Vilciens aizgāja no Providensas. Livij ai bija ne­mierīgs prāts. Mazais vīrelis bija klausījies, kā viņi sačukstas, taču smaids viņa sejā bija apdzisis, un vie­nīgi pēc tā varēja spriest, ka viņš klausījies.

Livija pajautāja: — Vai jūs nevarētu mums vēl kaut ko parādīt?

Normans viņu pārtrauca: — Pagaidi, Livijl Ko tu gribi panākt?

Viņa atbildēja:

— Es vēlos redzēt mūsu kāzu dienu. Kas būtu noticis, ja es tramvajā būtu paguvusi satvert cilpu.

Normans bija redzami sapīcis.

— Nē, tas nav taisnīgi. To taču tu vari iedomā­ties, ka mēs droši vien būtu apprecējušies kādā citā dienā.

Bet viņa sacīja:

— Vai jūs man to varētu parādīt, mister Ja?

Mazais vīrelis pamāja ar galvu.

Stikla plāksne atkal atdzīvojās un sāka mazliet spīdēt. Tad gaisma sakoncentrējās atsevišķos lau­kumos, un no tiem izveidojās cilvēku tēli. Livij ai ausīs atskanēja klusa ērģeļu mūzika, kaut gan pa­tiesībā nekas nebija dzirdams.

Normans, sajuzdams atvieglojumu, ierunājās:

— Nu, tur jau es esmu. Tās ir mūsu kāzas. Vai esi apmierināta?

Vilcienā dzirdamie trokšņi atkal pieklusa, un pē­dējais, ko LiVija saklausīja, bija viņas pašas balss, kas vaicāja:

— Jā, tas esi tu. Bet kur esmu es?

Livija sēdēja baznīcā vienā no pēdējiem soliem. Vēl pirms brīža viņa nebija domājusi, ka ieradīsies šeit. Pēdējos mēnešos viņa bija arvien vairāk at­svešinājusies no Zoržetas, nemaz īsti nezinādama, kāpēc. Livijai par Zoržetas saderināšanos bija pa­stāstījis kāds kopīgs draugs, un Zoržetas nākamais vīrs, protams, bija Normans. Viņa ļoti skaidri atce­rējās to dienu pirms sešiem mēnešiem, kad viņa šo vīrieti pirmo reizi bija redzējusi tramvajā. Dienu, kad Zoržeta viņu tik veikli bija novākusi no ceļa. Kopš tā laika viņa Normanu vēl dažkārt bija sasta­pusi, taču ik reizes kopā ar Zoržetu, kas nostājās starp viņiem abiem.

Aizvainojumam tiešām nebija nekāda pamata: šis vīrietis taču nekad nebija bijis viņas pielūdzējs.

Livija nodomāja, ka Zoržeta šoreiz izskatās skais­tāka, nekā ir patiesībā. Un viņš patiešām ir ļoti glīts.

Viņu parņēma skumjas un savāda tukšuma sa­jūta, it kā būtu notikusi kāda kļūda — kaut kas tāds, ko viņa pati īsti nevarēja izprast. Zoržeta gāja pa celiņu, nemaz nepamanīdama draudzeni, bet pirms brīža Livija bija uztvērusi viņa skatienu un uzsmaidījusi viņam. Livijai šķita, ka Normans bija pasmaidījis pretī.

Viņa iztālēm dzirdēja vārdus, kas atplūda līdz viņai- : «Pasludinu jūs tagad par…»

Tagad atkal varēja sadzirdēt, kā klab vilciena ri­teņi. Kāda sieviete gāja pa eju atpakaļ uz savu vietu, vezdama pie rokas mazu zēnu. Kaut kur va­gona vidū laiku pa laikam skaļi iesmējās četras pusaudzes. Garām aizmetās pavadonis, steigdamies nokārtot kādu neizdibināmu uzdevumu.

Livija no visa tā gandrīz neko neuztvēra.

Viņa sēdēja, nekustīgi vērdamās uz priekšu, ka­mēr aiz loga, saplūzdami zaļās, izspūrušās virtenēs, garām aizzibēja koki un aizjoņoja telefona stabi.

Viņa teica:

— Tu apprecēji viņu.

Normans brīdi raudzījās sievā, tad viens viņa mutes kaktiņš savilkās un viņš jautri attrauca:

— Man gan tā neliekas, Olivij. Tu taču zini, ka tomēr esi mana sieva. Padomā par to mazliet!

Viņa spēji pagriezās pret vīru.

— Jā, tu apprecēji mani — tāpēc ka es iekritu tev klēpī. Ja tas nebūtu noticis, tu būtu apprecējis Zoržetu. Ja viņa nebūtu gribējusi iet pie tevis, tu būtu apprecējis kādu citu. Kādu jau tu būtu appre­cējis. Te nu ir tava atjautības uzdevuma atri­sinājums.,

Normans ļoti lēnām noteica:

— Velns … lai mani… parauj!

Viņš pielika abas plaukstas pie galvas un at­glauda taisnos matus, kas pie ausīm mazliet cirto- jās. Pirmajā brīdī šī kustība radīja iespaidu, it kā viņš izmisumā saķertu galvu. Tad Normans sacīja:

— Paklau, Livij, tu veltīgi uztraucies par šo muļ­ķīgo acu apmānu. Tu nedrīksti nosodīt mani par to, ko es neesmu izdarījis.

— Tu to būtu izdarījis.

— Kā tu to zini?

— Tu taču redzēji.

— Es redzēju kaut ko pavisam smieklīgu — kaut ko līdzīgu hipnotizēšanas mēģinājumam. — Normans aiz dusmām pēkšņi sāka runāt skaļi. Viņš pavērsās pret mazo vīreli, kas sēdēja pretī.

— Taisieties, ka tiekat, mister Ja vai kā jūs sauc. Ejiet prom no šejienes! Mums jūsu klātbūtne nav vēlama. Ejiet prom, kamēr neesmu izmetis jūsu triku kasti pa logu un jūs pašu tai pakaļ.

Livija paraustīja vīru aiz elkoņa.

— Liecies mierā! Liecies mierā! Tu taču atrodies ļaužu pilnā vilcienā.

Mazais vīrelis ierāvās sola stūrī, cik tālu vien va­rēja, un paslēpa melno, spīdīgo kasti sev aiz mu­guras. Normans paskatījās uz viņu, tad uz Liviju un pēc tam pāri ejai iepretī uz paveco lēdiju, kas vē­roja viņu ar acīm redzamu nosodījumu.

Normans pietvīka un izmeta vēl kādu dzēlīgu piezīmi. Tad iestājās ledains klusums, kas ilga līdz pat Jaunlondonai un vēl kādu brīdi pēc tam, kad vilciens jau bija izbraucis tai cauri.

Piecpadsmit minūtes pēc izbraukšanas no Jaun- londonas Normans ierunājās:

— Livij!

Viņa neko neatbildēja. Livija skatījās laukā pa logu, taču, izņemot rūti, nekā cita neredzēja.

Normans atkal uzsāka:

— Livij! Livij, atbildi man! ,

— Ko tu vēlies? — viņa negribīgi atsaucās.

Normans sāka skaidrot:

— Paklau, tās taču ir tīrās muļķības. Es nezinu, kā šis vīrs to izdara, taču pat tādā gadījumā, ja pie­ņemtu, ka tas viss ir patiesība, tu neizturies tais­nīgi. Kāpēc tu neskaties tālāk par šo ainu? Pieņem­sim, ka es būtu apprecējis 2oržetu. Vai tev šķiet, ka tu tad būtu palikusi neprecējusies? Ej nu sazini, varbūt tajā laikā, kad it kā notika manas kāzas, tu jau biji izgājusi pie vīra. Varbūt tieši tāpēc es būtu precējis Žoržetu.

— Es nebiju izgājusi pie vīra.

— Kā tu to -zini?

— Es būtu pratusi spert pareizo soli. Es labi zinu, par ko tolaik domāju.

— Tad tu būtu apprecējusies nākamajā gadā.

Livija kļuva vēl niknāka. Tas, ka veselais saprāts

viņā protestēja pret šādu nepamatotu dusmu uzlies­mojumu, viņu nemaz nenomierināja. Gluži otrādi, tas kaitināja vēl vairāk. Viņa sacīja:

— Un, ja es tiešām to būtu darījusi, tad tev gar to vairs nebūtu nekādas daļas.

— Protams. Taču tas tikai pierāda, ka mēs neva­ram atbildēt par to, kas būtu, ja viss notiktu kaut kā citādi.

Livija dusmīgi uzmeta lūpu, taču neko neteica.

— Pakļausies, — Normans turpināja. — Vai at­ceries, kā mēs aizpērn pie Vinnijas sagaidī­jām Jauno gadu? Bija ļoti jautri un daudz viesu, vai ne?

— Kā nu neatceros! Tu mani pamatīgi aplēji ar kokteili.

— Tas ir nenozīmīgs sīkums, un kokteiļa nemaz nebija tik daudz. Es gribu teikt to, ka Vinnija taču ir tava labākā draudzene, tu ar viņu sagājies jau sen pirms mūsu kāzām.

— Nu un tad?

— Un 2oržeta arī draudzējās ar viņu, vai ne?

— Jā.

— Nu, redzi. Jūs abas ar Zoržetu taču tik un tā sagaidītu Jauno gadu pie Vinnijas, neatkarīgi no tā, ar ko es būtu precējies. Ar mani tam nav itin nekāda sakara. Lai viņš mums parāda, kāds būtu izvērties tas vakars, ja es būtu apprecējis 2oržetu, un es varu derēt, ka tu tur būtu ieradusies vai nu kopā ar līgavaini vai ar vīru.

Livija vilcinājās. Taisnību sakot, tieši no šī vari­anta viņa baidījās.

— Nu, vai baidies riskēt? — Normans jautāja.

To Livija, protams, nevarēja paciest. Viņa tūlīt

aizsvilās:

— Nekā es nebaidos! Droši vien es tad jau būtu izgājusi pie vīra! Nav taču vērts nonīkt ilgās pēc tevis. Tiešām būtu interesanti paskatīties, kā tu ap- liesi Žoržetu ar kokteili. Viņa tevi visu klātbūtnē kārtīgi iepļaukās, nemaz nekautrēsies. Es viņu pa­zīstu. Tad tu redzēsi, kurš attēla gabaliņš var no­derēt tava atjautības uzdevuma atrisināšanai.

Livija, pavisam noskaitusies, sakrustoja rokas uz krūtīm un ar apņēmības pilnu skatienu raudzījās taisni uz priekšu.

Normans pameta acis uz pretimsēdošo vīreli, taču lūgt nemaz nenācās. Šis jau bija nolicis uz ceļiem matētā stikla plāksni. Logā krita vakara saules

slīpie stari, un sirmo matu vainags ap vīreļa kailo pakausi atvizēja rožainā nokrāsā.

— Vai esi sagatavojusies? — Normans jautāja saspringtā balsī.

Livija pamāja ar galvu, un vilciena riteņu kla- boņa atkal kļuva nedzirdama.

Salā sasārtušiem vaigiem Livija apstājās pie dur­vīm. Viņa tikko bija novilkusi apsnigušo mēteli, un viņas atkailinātās rokas vēsajā gaisā sala. *

Viņa atbildēja uz priecīgajiem Jaungada laimes vēlējumiem ar pretsaucieniem, cenzdamās pār­kliegt radio, kas bija uzgriezts līdz pašam galam. Pirmais, ko viņa, ejot iekšā, dzirdēja, bija Zoržetas spalgā balss, un tagad viņa devās draudzenei pretī. Viņa nebija sastapusi nedz Zoržetu, nedz Normanu vairākas nedēļas.

2oržeta pacēla vienu uzaci — šādu manieri viņa ' bija piesavinājusies pēdējā laikā — un jautāja:

— Vai tu esi viena pati, Olivij? — Viņas acis pārslīdēja tuvāk stāvošajiem viesiem un tad atkal atgriezās pie Livijas.

Livija vienaldzīgi atbildēja:

— Diks laikam ieradīsies vēlāk. Viņam vispirms bija šis tas neatliekams jānokārto. — Viņa tiešām arī juta tādu pašu vienaldzību, ar kādu runāja.

Zoržeta piespiesti pasmaidīja.

— Nu, labi, ka šeit ir Normans. Viņa sabiedrībā tu noteikti nejutīsies vientuļa, mīļā. Vismaz agrāk man tā šķita.

Kamēr Zoržeta runāja, no virtuves ienāca Nor­mans. Viņš kratīja kokteiļa trauku, un, viņam runājot, ledus gabaliņi tajā klabēja gluži kā kasta­ņetes.

— Nu, stājieties rindā, jūs, skaļie dzīrotāji, un saņemiet maisījumu, kas padarīs jūsu dzīres vēl skaļākas. O, Livija!

Normans sveicināja Liviju un smaidīdams panā­cās viņai pretī.

— Kur jūs visu laiku bijāt pazudusi? Liekas, ne­esmu jūs redzējis kādus divdesmit gadus. Kas noti­cis? Vai Diks jums vairs neatļauj ne ar vienu sa­tikties?

— Norman, ielej man! — Zoržeta asi pārtrauca vīru.

— Tūlīt, — viņš atsaucās, nepaskatīdamies uz Žoržetu.

— Livij, vai jūs arī gribat vienu kokteili? Da­būšu jums glāzi.

Viņš pagriezās, un tad pēkšņi arī tas notika.

Livija iesaucās:

— Uzmanies!

Viņa redzēja, kas tūlīt sekos, pat neskaidri sa­juta, ka tas viss noticis jau agrāk, un tomēr nekas vairs nebija novēršams. Normana papēdis aizķērās aiz paklāja malas, viņš sagrīļojās un, cenzdamies atgūt līdzsvaru, izlaida no rokām kokteiļa maisī­tāju. Likās, it kā trauks pats izlēktu viņam no ro­kām, un ledusaukstā dzēriena šalts apšļāca Livij u no galvas līdz kājām.

Viņa stāvēja, nevarēdama izteikt ne vārda. Kņada visapkārt pieklusa, un dažus nepanesamus mirkļus viņa veltīgi mēģināja noslaucīt savu kleitu, kamēr Normans dažādos toņos vienmēr no jauna atkārtoja:

— Nolādēts!

Zoržeta vēsi teica:

— Tā nu gan ir nelaime, Livij. Ko lai dara, kād­reiz tā gadās. Šķiet, ka tavs tērps, par laimi, nav sevišķi dārgs.

Livija pagriezās un izskrēja ārā. Viņa iegāja gu­ļamistabā, kas vismaz bija tukša un diezgan klusa. Uz tualetes galdiņa bija novifetota ar bārkstainu abažūru aizsegta naktslampiņa, kuras gaismā viņa rakņājās uz gultas samesto mēteļu kaudzē, cenzda­mās atrast savējo.

Normans bija ienācis pēc viņas.

— Livij, nepievērsiet uzmanību tam, ko Zoržeta teica! Man patiešām ārkārtīgi žēl. Es samaksāšu…

— Neraizējieties! Tā nebija jūsu vaina. — Viņa ātri mirkšķināja acis un neskatījās uz Normanu. — Tūlīt aizbraukšu uz mājām un pārvilkšu citu tērpu.

— Vai jūs vēl atgriezīsieties?

— Nezinu. Nedomāju vis.

— Paklausieties, Livij …

Viņa siltie pirksti satvēra Livijas plecus …

Livij ai bija tāda dīvaina sajūta, it kā viņai iekšā kaut kas pārtrūktu un viņa atbrīvotos no lipīgiem timekļiem, un . ..

… un vilciena riteņu klaboņa atkal kļuva dzir­dama. Tajā laikā, kamēr viņa atradās tur — stikla plāksnē, kaut kas notika ne tā, kā vajadzētu. Krēsla tagad jau bija pavisam sabiezējusi. Vagonā bija iedegušās ugunis. Taču tas neko nenozīmēja. Li vi­jai likās, it kā viņa tikai pamazām atgūtos no iek­šējā satricinājuma.

Normans berzēja acis ar īkšķi un rādītājpirkstu. Viņš jautāja:

— Kas tur notika?

Livija atbildēja:

— Viss izbeidzās pēkšņi.

Normans, juzdamies neveikli, ieminējās:

— Vai zini, drīz mēs iebrauksim Ņūheivenā.

Viņš paskatījās puļkstenī un pakratīja galvu.

Līvija izbrīnījusies teica:

—: Tu mani aplēji ar kokteili.

— Tā jau tas patiesībā arī bija.

— Bet tad, kad tas patiesībā notika, es biju tava sieva. Tagad tev vajadzēja apliet Zoržetu. Vai tas nav savādi?

Livija domāja par to, kā Normans bija viņai se­kojis, juta viņa rokas uz saviem pleciem.

Viņa paraudzījās uz Normanu un apmierināta maigi teica:

— Es nebiju vis izgājusi pie vīra.

— Nē, nebiji. Bet vai tas, ar kuru tu staigāji, bija Diks Reinhards?

— Jā.

— Vai tu nedomāji ar viņu precēties, Livij?

— Vai tu esi greizsirdīgs, Norman?

Normans izskatījās apjucis.

— Kādēļ? Tās stikla plāksnes dēļ? Protams, nē.

— Nedomāju, ka es būtu ar viņu apprecējusies.

.Normans turpināja:

— Vai zini, es gribētu, kaut šī aina nebūtu tik ātri beigusies. Man šķiet, ka tur vēl kaut kam va­jadzēja notikt. — Viņš apklusa un tad lēnām pie­bilda: — Man bija tāda sajūta, it kā man labāk būtu paticis, ja cietējs būtu kāds cits, nevis tu.

— Pat Zoržeta?

— Viņa man nemaz nebija prātā. Tu man laikam netici.

— Varbūt tomēr ticu. — Livija paskatījās uz vīru. — Es izturējos muļķīgi, Norman. Labāk… labāk dzīvosim paši savu īsteno dzīvi. Nerotaļāsi- mies, minot visus gadījumus, kādi varētu būt iespējami.

Taču Normans saņēma viņas rokas.

— Nē, Livij. Vēl tikai pēdējo reizi. Paskatīsimies, ko mēs darītu tagad, Livij! Kas notiktu šinī brīdī, ja es toreiz būtu apprecējis Zoržetu.

Livija bija mazliet nobijusies.

— Labāk ne, Norman!

Viņa domāja par to, cik alkatīgi Normana smai­došās acis raudzījās viņā, kad viņš turēja kokteiļa trauku un nemaz nepievērsa uzmanību turpat bla­kus stāvošajai Zoržetai. Viņa negribēja zināt, kas notiks pēc tam. Viņa gribēja turpināt tagadējo dzīvi, šo. labo dzīvi.

Vilciens sasniedza Ņūheivenu un joņoja tālāk.

Normans atkal ierunājās:

— Es gribētu pamēģināt, Livij.

Viņa atbildēja:

— Nu, ja tu tā gribi…

Livija bija pilnīgi pārliecināta, ka tam nevar būt nekādas nozīmes. Nekas vairs nevar notikt. Viņa izstiepa rokas un satvēra vīra roku. Cieši to turē­dama, viņa domāja:

«Lai cik pārliecinošu ainu mēs tur ieraudzītu, tagad tomēr nekas vairs nespēj viņu man atņemt.»

Normans uzrunāja mazo vīreli:

— Uzstādiet atkal to rīku!

Likās, ka dzeltenīgajā elektriskajā gaismā ainas veidojas palēnināti. Matētais stikls iemirdzējās tikai pamazām, it kā nemanāms vējš būtu aizdzinis no tā virsmas sabiezējušus mākoņus.

Normans sacīja:

— Te kaut kas nav kārtībā. Tur mēs abi esam redzami Ueši tāpat kā tagad šeit sēžam.

Viņam bija taisnība. Divas mazas cilvēku figūras tur sēdēja vilcienā uz sola, kas atradās vagona priekšējā nodalījumā. Attēls arvien vairāk palieli­nājās, un viņi saplūda ar to. Normana balss attālinā­jās un kļuva arvien klusāka.

— Tas ir šis pats vilciens, — viņš teica. — Aiz­mugurējā logā rūts ir ieplīsusi tāpat kā . ..

Livija jutās neizsakāmi laimīga. Viņa sacīja:

— Es vēlētos, kaut mēs jau būtu Ņujorkā.

Viņš atbildēja:

— Vēl atlikusi nepilna stunda, mīļā. — Tad viņš piebilda: — Es gribu tevi noskūpstīt. — Un viņš pieliecās, it kā gatavodamies to darīt.

— Ne jau šeit! Ļaudis taču ,skatās, Norman!

Normans atvirzījās atpakaļ. Viņš teica: — Mums

labāk vajadzēja braukt ar taksometru.

— No Bostonas līdz pat Ņujorkai?

— Protams. Tas atmaksātos jau tāpēc vien, ka mēs varētu būt divatā.

Viņa iesmējās.

— Tu izskaties mazliet komisks, kad centies tēlot dedzīgu mīlētāju.

— Es nemaz netēloju. — Viņa balss pēkšņi kļuva dobjāka. — Saproti, ne jau tas ir galvenais, ka jā­pagaida vēl stunda. Man ir tāda sajūta, it kā es gai­dītu jau piecus gadus.

— Man ari.

— Kāpēc es tevi nesatiku agrāk? Tik daudz laika zaudēts veltīgi.

— Nabaga Žoržeta, — Livija noteica un nopūtās.

Normans nepacietīgi sarosījās.

— Neraizējies viņas dēļ, Livij! Mums nekad nebija īstas saskaņas. Viņa bija priecīga, ka varēja tikt no manis vaļā.

— To es zinu. Tieši tāpēc es teicu: «Nabaga 2oTŽeta.» Man viņas žēl tāpēc, ka viņa neprata tevi pienācīgi novērtēt.

— Nu, skaties tikai, ka tu pati to prastu, — viņš teica. — Tev mani jāvērtē ārkārtīgi augstu, bezgala augstu, pat vēl vairāk — mazākais uz pusi tik augstu, kā es vērtēju tevi.

— Citādi arī mums būs jāšķiras?

— Tas gan varētu notikt tikai pār manu līķi, — Normans attrauca.

Livija sacīja:

— Cik savādi! Es visu laiku domāju, kas būtu, ja tu toreiz viesībās nebūtu aplējis mani ar kok­teili. Tad tu nebūtu man sekojis otrā istabā, nebūtu runājis ar mani, un es neko neuzzinātu. Viss . .. viss būtu izvērties pavisam savādāk.

— Muļķības. Beigu beigās tas pats vien būtu. Tādā gadījumā viss notiktu kādā citā reizē.

— Interesanti, kā tad būtu, — Livija maigi sa­cīja.

Abu vilcienu klaudzoņa saplūda kopā. Ārā mir­dzēja lielpilsētas ugunis, un visapkārt bija jūtama

Ņujorkas atmosfēra. Pasažieri bija piecēlušies kājās un vāca kopā savas mantas.

Vienīgi Livija nepiedalījās vispārējā rosībā, līdz Normans viņu sapurināja.

Viņa paskatījās uz vīru un teica: • — Galu galā tavā atjautības uzdevumā viss sa­skan.

— Jā, — viņš atbildēja.

Viņa uzlika plaukstu uz Normana rokas.

— Un tomēr tas nebija labi. Es rīkojos ļoti nepa­reizi. Es domāju — ja jau mēs reiz piederam viens otram, tad arī visos gadījumos, kādi vien varētu būt, mums jāpieder viens otram. Taču kāda mums daļa gar to, kas varētu būt. Pietiek ar to, kas ir. Vai tu saproti, ko es domāju?

Viņš pamāja ar galvu.

Livija turpināja:

— Ir iespējami miljoniem kas būtu, ja… Ne­gribu zināt, kas notiktu katrā no šiem gadījumiem. Es nekad vairs neteikšu; «Kas būtu, ja…»

Normans sacīja:

— Izmet to no prāta, mīļā. Ņem savu cepuri! — Un viņš sniedzās pēc čemodāniem.

Pēkšņi Livija iesaucās:

— Kur ir misters Ja?

Normans lēnām pagriezās pret tukšo sēdekli viņiem pretī. Abi vērīgi pārlūkoja arī pārējo va­gona daļu.

— Varbūt viņš pārgājis uz nākamo vagonu, — Normans noteica.

— Kāpēc? Starp citu, tad viņš nebūtu atstājis savu cepuri. — Un viņa pieliecās, lai to paceltu.

Normans jautāja:

— Kādu cepuri?

Livija sastinga, viņas pirksti taustījās tukšumā. Viņa iesaucās:

— Tā bija šeit — es to gandrīz jau satvēru. — Tad viņa piecēlās un teica: — Ak, Norman, ja nu…

Normans uzlika pirkstu viņai uz lūpām.

— Mīļā … Viņa atbildēja:

— Atvaino! Ļauj, es palīdzēšu tev nest čemo­dānus.

Vilciens ienira tunelī zem Parka avēnijas, un ri­teņu klaboņa pārauga dārdoņā.