Dēmonu dzīres

Roberts S. Ričardsons Mazais Andersoniņš

Roberts Ričardsons ir izcils amerikāņu astronoms, kas ri­sina Saules plankumu un Marsa un Venēras pētīšanas problē­mas. Viņam pieder daudzi zi­nātniski raksti, kā arī vairāki zinātniski fantastiski darbi, kas publicēti ar pseidonīmu Fīlips Letems.

— Tā tu Andželoti neuzveiksi.

— Zinu.

Šī doma Bredam pašam jau tik ilgi nebija devusi miera, ka viņš atbildēja automātiski, neapzināda­mies, ka šos vārdus ir izteicis cits. Tad viņš šķūņa durvīs pamanīja tumšu stāvu un saiauca uzacis. Viņš nebija dzirdējis atveramies durvis. Bredam nepa­tika, ja kāds svešs novēroja viņu strādājam.

— Nav vērts trenēties ar maisu, — vīrietis sacīja, panākdamies dziļāk. — Ir vajadzīgs kaut kas kus­tīgs.

Bredam tā vien gribējās pateikt, lai svešais patur savus padomus pie sevis. Tomēr, nebildis ne vārda, viņš apsēdās uz siena ķīpas un novilka cimdus. Ve­cais modinātājpulkstenis pie sienas rādīja, ka tikpat jau laiks beigt.

— Treniņa partneri maksā naudu. — Breds atbil­dēja, slaucīdamies ar mitru dvieli. — Es daru, ko varu.

Vīrietis stāvēja, kājas iepletis, vērodams viņu ar piemiegtām acīm. Tagad, kad svešais bija tuvāk, Breds jutās pārsteigts, redzot, ka viņam ir tikai ap trīsdesmit gadu, nedaudz vairāk nekā Bredam pašam. Vīrietis šķita pazīstams. Varbūt kāds no tiem, kurus Bieds kādreiz bija saticis. Viņš tikās ar daudziem cilvēkiem.

Vīrietis uzcēla kāju uz siena ķīpas.

— Vienreiz tu pieveici Andželoti. Kas tev notika pagājušo reizi?

— Viņš, jādomā, bija stiprāks. — Breds atteica, paraustīdams plecus.

— Un būs vēl stiprāks šoreiz.

— Kas jūs īsti esat — reportieris, līdzjutējs? — Breds skarbi noprasīja.

Svešais sameklēja tuvējā kaudzē garu, baltu salmu un sāka to tīt ap īkšķi.

— Tu man piederi, — viņš nevērīgi paziņoja.

— Jūs esat jucis. Lindijs Džoiss …

— Ar viņu tev viss cauri. — Svešais parādīja kādu iespaidīgu papīru. — Es nopirku jūsu kon­traktu. Tagad tu strādāsi man, Benam Vaitam.

Uz mirkli Bredu sagrāba nevaldāms sašutums. Tad norimis viņš atkrita uz siena ķīpas. Pie velna Džoisu! Galu galā ko tas suņa gabals bija darījis viņa labā? Un šis puisis neizskatījās nemaz tik peļams.

— Šķiet, jums patīk riskēt, — viņš nomurmināja.

— Nemaz ne. Man patīk droši pasākumi. — Vaits attina salmu un aizmeta to projām. — Esmu izstrā­dājis pavisam jaunu treniņu metodi. Metodi, par kuru neviens nav dzirdējis. Nāc, palīdzi ienest vienu kasti.

Breds paklausīgi izgāja viņam līdzi, kur pie šķūņa zem piparu koka stāvēja slēgta kravas mašīna. Vaits atvēra aizmugures durvis un ielēca iekšā. Mašīna izrādījās pilna ar kastēm, dažas no tām bija vaļā, un tajās varēja redzēt kaut kādus elektroniskus aparātus. Kaste, kas atradās vidū, likās daudz lielāka par pārējām. Pietiekami liela, lai tajā novietotos cil­vēks.

— Ķeries pie tā gala, — Vaits nokomandēja. — Diezgan pasmaga, tā ka saņem stingri. Kontrol- ierīces varam izkraut arī vēlāk.

Viņi ienesa kasti šķūnī un nolika pie Breda izvei­dotā primitīvā ringa. Kastes vāks bija nostiprināts ar smagu priekškaramo slēdzeni. Vaits izņēma no kabatas atslēgu un ielika to slēdzenē.

— Iepazīsties ar Mazo Andersoniņu, — viņš sa­cīja, paceldams vāku. — Saīsināti Andijs. Jums abiem nāksies labi iepazīties.

Kastē gulēja sporta biksītēs un krekliņā ģērbts manekens. Tam bija boksera figūra ar garām rokām un platiem pleciem, kas pārgāja tievā viduklī. Seja bija nedzīva, bez izteiksmes. Tāda seja varētu būt jebkuram.

Vaits pārlaida acis šķūnim.

— Liekas, vislabākā vieta viņam būtu pie sienas uz tās ķīpas. Es domāju, ka tev būs ērtāk aiznest viņu vienam pašam.

Breds saņēma manekenu un nostādīja uz ķīpas, atbalstīdams to ar muguru pret sienu. Viņš no­sprieda, ka tas sver simt piecdesmit mārciņas, tikpat, cik viņš pats. Vidējais svars.

— Zini, kāpēc es viņu nosaucu par Andiju? — Vaits jautāja.

Breds pakratīja galvu.

— Saīsinājums no «androlda». Androīds ir auto­mātiska iekārta, kas līdzinās cilvēkam. Es varen le­pojos ar Andiju.

Andi ja galva viegli sašķiebās. Blāvajā gaismā viņu varēja noturēt par cilvēku, kas uz brīdi iesnaudies. Tomēr pat miera stāvoklī viņā jautās kaut kas draudošs.

Vaits ar īkšķi norādīja uz maisu.

— Labāk novāc to tūlīt. Tagad tu trenēsies ar Andiju.

— Kas tie par trikiem? — Breds norūca.

— Tu guli labi? — Vaits painteresējās. Viņam bija paradums uz jautājumu atbildēt ar pretjautājumu.

— Diezgan labi, — Breds noteica.

— Tā jau es domāju . .. diezgan labi. Es zinu, kas tevi nodarbina. Tu domās cīnies ar Andželoti. Stun­dām guli nomodā, mēģinādams paredzēt visus paņē­mienus, kurus viņš varētu pielietot. Tā ir?

— Liekas, par to nevar nedomāt.

— Iedomājies… tagad iedomājies… ka tev ir visa treniņiem nepieciešamā nauda. Ko tu darītu?

Breds apsvēra.

— Nu … es censtos nolīgt partneri, kas boksējas līdzīgi Andželoti. Piemēram, tādu kā Tonijs Lopess vai Sesils Džordžs.

— Un kā tev patiktu Andželoti?

— Andželoti!

— Ne Andželoti personiski, bet kāds cits, kas ir tikpat kā Andželoti, nebūdams Andželoti.

— Tas nozīmētu iepriekš izmēģināt cīņu, — Breds lēni atbildēja.

Vaits mundri saberzēja rokas.

— Tieši to mēs darīsim. Tu iepriekš izcīnīsi šo maču. Būs gluži tā, it kā tu boksētos ar Andželoti. Tikai Andželoti būs Andijs.

— Neskan slikti, — Breds sacīja.

— Klausies tālāk, — Vaits turpināja. — Tev stāv priekšā mačs. Tā ir nozīmīga cīņa. Ja izdodas pre­tinieku pieveikt, tu esi cēlies. Dabīgi, ka tu gribi uzzināt par viņu visu. Tātad ko tu dari? Savāc pēc iespējas vairāk filmu par viņa cīņām. Pētī tās stun­dām ilgi. Tas palīdz, bet ar to vēl nepietiek.

Viņš ar roku norādīja uz mašīnu.

— Tur ir visas filmas par Andželoti cīņām, kopš viņš kļuvis profesionālis. Taču es ne tik vien kā vēroju Andželoti ar savu iekārtu. Man ir Andželoti. Man viņš ir kā džins pudelē, tā ka varu darīt ar viņu, ko vien vēlos. Es varu likt viņam darboties ar pilnu jaudu vai tikai mazliet, ātrāk vai lēnāk, uz priekšu vai atpakaļ. — Vaits pazemināja balsi, it kā baidīdamies, ka manekens pie sienas varētu no­klausīties. — Es pat varu iemiesot viņu Andi jā.

Viņš piegāja pie Andija un saņēma to aiz zoda.

— Vai gribi redzēt vīru, ar kuru tev būs jācīnās? Paskaties.

Vaits iespieda pirkstus manekena sejā un veidoja to ar ātriem, drošiem pieskārieniem. Kad viņš bei­dza, rezultāts bija pārsteidzošs. Andija trulā izteik­sme bija pazudusi. Tās vietā bija parādījušies Džo Andželoti deformētie vaibsti.

Pēkšņi Breds jutās ļoti noguris. Sāka sāpēt kāju muskuļi, un viņu pārņēma vēlēšanās tikt savas is­tabas mierā un klusumā.

Vaits uzsita viņam uz pleca.

— Kā tu domā, vai uzveiksi viņu? Breds pasniedzās pēc peldmēteļa.

— Es to tipu saberzīšu miltos, — viņš norūca.

Vaits neatgādināja nevienu no Breda agrākajiem menedžeriem. Neviens no viņiem nebija tik ļoti interesējies par Breda personīgo dzīvi. Šķita, Vaits zina visu pat bez stāstīšanas. Vispirms viņš centās grozīt Breda nesistemātiskos treniņus un nekārtīgo dzīves veidu. Ar neapstrīdamu loģiku viņš pierādīja, ka panākumus var gūt, vienīgi rīkojoties pareizi, nevis otrādi. Uz priekšu var virzīties nekļūdoties. Ir tikai jānosprauž mērķis un jātiecas tieši uz to.

Pārmaiņas sākās otrā rītā pie brokastu galda. Breds dzīvoja pie savas krustmātes, atraitnes, kurai piede­rēja zemes gabaliņš un mājiņa 101. šosejas malā. Mājas vienā daļā viņa bija ierīkojusi veikaliņu, kur, pārdodot lētticīgiem tūristiem no austrumu štatiem vietējo minerālu paraugus un indiāņu suvenīrus, varēja nopelnīt pieticīgai iztikai. Viņa bija pieņē­musi Bredu tādēļ, ka viņš bija bārenis, un arī tādēļ, ka vīrieša klātbūtne radīja mājā drošības sajūtu.

Vaita skatiens apmācās, redzot krustmātes pa­sniegtās brokastis.

— Tas neder, — viņš noteikti paziņoja. — Galīgi neder. Bredam ir jāēd daudz olu, šķiņķa, kartupeļu un sulīga bifšteka.

— Tas maksā naudu, — krustmāte iebilda.

Vaits izņēma kabatas portfeli un nosvieda uz

galda pāris divdesmit dolāru zīmes.

— Vēlāk es jums iedošu sarakstu, kādi produkti nepieciešami. Kad nauda būs iztērēta, pasakiet man.

No šī brīža misters Vaits sāka krustmātei pa­tikt. Visiem, kas laiku pa laikam apciemoja Bredu, piemita viena īpašība — naudas trūkums. Krustmāte bija ļoti nobažījusies par savu brāļadēlu. Vīrietim viņa vecumā nepiedienēja slaistīties visu dienu pa māju. Viņam uzcītīgi un ar panākumiem vajadzētu strādāt savā kantorī no deviņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā. Ar laiku viņam, būtu ģimene un pietie­kami daudz naudas, lai nopirktu skaistu māju un mašīnu. Breds it nemaz necentās pēc šāda ideāla. No treniņiem brīvajā laikā viņš gulēja savā istabā, šķirstīdams vecus laikrakstus un žurnālus vai pētī­dams kristāla gabala radīto krāsu varavīksni. Krust­mātei bija tikai neskaidra nojausma par Breda pro­fesionālo darbību ringā. Ja brāļadēls neuzvestos, kā vajag, viņa nevilcinātos pati viņu iepļaukāt.

Pēc brokastīm Breds palīdzēja Vaitam uzstādīt šķūnī aparatūru. Tā izskatījās varen iespaidīga un sarežģīta. Mehāniskas un elektriskas ierīces saistīja Bredu jau kopš bērnības. Viņš bija domājis kļūt par inženieri, bet tad sestajā klasē mācības pēkšņi aprā­vās. Vaits rīkojās ar saviem aparātiem nepiespiesti viegli. Visapbrīnojamākais bija tas, ka viņš vienmēr prata tos iedarbināt. Breds juta, ka uz Vaitu var pa­ļauties. Viņš juta, ka Vaits var likt arī viņam dar­boties tikpat precīzi kā saviem aparātiem.

Vēlu pēcpusdienā Vaits paziņoja, ka aparatūra ir darba kārtībā, un lika Bredam uzvilkt sporta tērpu. Kad viņš atgriezās, menedžers rakņājās pa somu, kas bija pilna ar pudelītēm kā ārsta soma. Vaits paņēma vienu, atskrūvēja vāciņu un izkratīja sīku priekšmetu, kas līdzīgi konfektei bija ietīts dzeltenā celofānā. Viņš izņēma no celofāna spīdīgu metāla lodīti, kas nebija lielāka par ķiršu, kauliņu. Tad pacēla lodīti pret gaismu, un no tās gluži kā no per­lamutra gabala vai brīnumputna spārna izstaroja visas varavīksnes krāsas.

— Šī lodīte ir Andželoti, — Vaits svinīgi pazi­ņoja. — Tās virsma tikai liekas gluda. Ja to aplū­kotu spēcīgā mikroskopā, tu redzētu, ka tā visa ir pārklāta ar rieviņām kā tikko uzarts lauks. Kad ie­likšu lodīti aparātā, šīs rieviņas radīs viļņus, kas iedarbosies uz Andiju. — Viņš iebāza lodīti vadības pults atverē. — Rieviņas uz lodītes virsmas izslēdz šablonisku viļņu rašanās iespēju.

Viņš parādīja Bredam arī citas pudelītes, kas at­radās somā. Katrai no tām bija etiķete ar vārdu un numuru.

— Man te ir visas slavenības, — Vaits nopriecā­jās. — Lūk, Džeks de Soto, trešais smagajā svarā. Un te — Aiks Makens, Anglijas vidējā svara čem­pions. Un tas ir Milts Kapeks, kas pagājušajā mē­nesī ar tehnisko nokautu uzvarēja Villiju Leonu. Arī tu te esi.

Viņš izņēma pudelīti no somas stūra. Uz tās tā­pat bija etiķete, taču bez uzraksta.

Breds neuzticīgi to apskatīja.

— Kā jūs zināt, ka tas esmu es?

— Tu esi mans pēdējais atklājums. Neesmu tikai vēl reģistrējis.

> Vaits atlika pudelītes somā un paskatījās pulk­stenī.

— Vajadzētu sākt. Vai gribi vispirms iesildīties?

— Bez šaubām, — Breds atbildēja, boksēdamies ringā ar «ēnu».

Vaits ar interesi vēroja viņa kustības.

— Izskatās diezgan savādi, kad boksējas ar iz­stieptu labo roku. Dzimis kreilis?

— Tā ir, — Breds atbildēja. Viņš pāris reizes sita ar labo, noliecās un iztaisīja «āķi» ar kreiso.

— Cīnoties ar kreili, daži droši vien apjūk, — Vaits ieminējās.

— Neatceros, ka tas man kādreiz būtu sevišķi palīdzējis.

Pagriezies pret vadības pulti, Vaits nospieda slēdzi, un tūdaļ iemirgojās sarkanas un zaļas spul­dzītes. Vienlaicīgi atdzīvojās kādi desmit indikatori.

— Skaties uz Andiju, — viņš klusi noteica, lēni griezdams skaitļu ripu.

Vēl gandrīz minūti Andijs palika rāms kā lupatu lelle. Tad sāka kustēties un grozīties kā šļaugs ba­lons, kad to piepūš ar gaisu. Beidzot piecēlās sēdus un piesardzīgi pagrieza galvu no vienas puses uz otru. Pēkšņi viņš nošļūca no siena ķīpas un devās uz ringa centru.

— Es ieslēgšu Andiju tikai uz pusātrumu, tā ka neuztraucies, — Vaits uzsauca. — Tā, aiziet!

Pirms Breds saprata, kas notiek, cimds iebelza viņam pa seju … vienreiz … otrreiz . .. trešoreiz. Breds pārgāja klinčā un sīvi pretojās, gribēdams ieņemt sev izdevīgāku pozīciju. Taču Andijs at- giūda viņu un ar labo un kreiso ātri sita viņam pa galvu un ķermeni. Sitieni bija par viegliem, lai sā­pētu, bet tie lika nojaust apslēptu spēku.

Breds atkāpās, turēdams labo roku izstieptu, lai atvairītu Andiju. Tad šis bija tas vīrs, kas viņam jāsakauj pēc pāris nedēļām! Viņam jāsakauj! Breds sāka atraisīties. Drīz viņš bloķēja … nira … sita pretī jau instinktīvi, nedomādams. Vairākas reizes viņš sita atkārtoti, sitieni būtu izšķiroši, ja tajos būtu ielikts viss spēks. Raunda beigās Breds juta, ka ir ieguvis nelielu pārsvaru.

— Nu, ko tu domā par viņu? — Vaits jautāja pēc trešā raunda.

— Sākumā es biju stīvs aiz bailēm, — Breds at­zinās. — Pie velna! Viņš taču ir īstāks par pašu An­dželoti.

Vaits triumfējoši nosmīnēja.

— Ko es teicu! Tagad vari nesteigties. Izpēti viņu kārtīgi. Kad beidzot ieiesi ringā, tev viss būs skaidrs.

Breds viegli iebelza manekenam, kas bija pārvē­lies pāri virvēm ar lejup pavērstu seju.

— Jūs sakāt, ka likāt lietā tikai piecdesmit pro­centu viņa spēju?

— Katru dienu es tās mazliet palielināšu, līdz mēs sasniegsim septiņdesmit piecus procentus.

— Bet tā es nezināšu, cik izturīgs viņš īsti ir, — Breds iebilda.

— Tikpat kā zināsi. Ja tu izšķiedīsi pārāk daudz spēka, tad šķūnī arī beigsies tavas cīņas.

Kas reiz bija bijis jauns, drīz kļuva ierasts. Katru dienu Vaits pagrieza ripu par iedaļu tālāk. Katru dienu kļuva grūtāk cīnīties ar Andiju. Bet arī Breds pilnveidojās. Viņš jutās spēcīgāks un veiklāks. Viņš nekad nebija tik labi boksējies. Seši raundi ar Andiju straujā tempā nemaz nenogurdināja. Vi­ņam tik tiešām vajadzētu justies labi.

Tomēr Bredu nomāca neizprotams nemiers. Vaits bija pārņēmis treniņu programmu savās rokās un izplānoja un iepriekš paredzēja katru sīkumu. Dzīve plūda kā rāma, samtaini gluda straume. Kaitināja tieši šis rāmums. Bredam nāca prātā dažādas dīvai­nas iedomas, kas gan biedēja, gan arī sagādāja savādu, pretdabisku baudu. Pamazām viņš sāka just piet Vaitu pilnīgi neizskaidrojamu, nepamatotu naidu, tomēr baidījās pretoties Vaitam. Vaitam ne­noliedzami bija visdziļākā interese par viņu. Vaits rūpējās par visu tik uzmanīgi. Breds bija Vaitam daudz pateicības parādā. Vaits bija tik labs pret viņu.

Vienīgais mierinājums bija Andijs. Andijs Džo Andželoti izskatā vairs nemulsināja. Breds zināja visus paņēmienus. Viņš varēja paredzēt jebkuru Andija kustību, spēja to pieveikt ikreiz, kad papū­lējās. Bieži viņam bija patiešām žēl Andija, līdz viņš atcerējās, ka tas iedarbināts tikai par septiņ­desmit pieciem procentiem. Vai viņš spētu to uzva­rēt, ja Andijs būtu ieslēgts par visiem simts pro­centiem? Breds nebija pārliecināts. Viņam vaja­dzēja to noskaidrot.

— Šodien es gribu Andiju pārsimts procentiem,— viņš teica Vaitam, kad abi satikās šķūnī. — Man jāzina, cik stiprs es īsti esmu.

Vaits pārmetoši paskatījās uz viņu.

— Esmu palielinājis slodzi, cik strauji vien va­rēju. Tu iesi ringā vislabākajā formā.

— Tikai vienu raundu.

Vaits tūlīt neatbildēja. Viņš pārcilāja somā dažas pudelītes. Nesen bija pienācis jauns sūtījums, kas bija jāreģistrē. Breds dega nepacietībā tikt pie šīm pudelītēm. Viņš bija uzmanīgi vērojis, kā Vaits dar­bina aparatūru, un bija pārliecināts, ka arī pats to prastu. Ja viņam būtu šīs pudelītes, viņš varētu sevi pārbaudīt pret katru savas svara kategorijas slavenību, kas ieslēgta par simts procentiem. Kas tā būtu par izdevību! Izpētīt katru pretinieku bez steigas, iepazīt pilnīgi. No trešās šķiras boksera viņš varbūt kļutu par vidēja svara čempionu. Varbūt ar laiku izdotos plūkt laurus pussmagajā svarā.

Vaits kā nožēlodams papurināja galvu.

— 2ēl, mazais, bet to nevar. Septiņdesmit pieci ir robeža. Mēs nedrīkstam riskēt un dabūt traumu, kad mačs jau tik tuvu.

Neteicis ne vārda, Breds pagriezās un metās virsū Andijam. Viņš bija satracināts. Viņš bija neuzma­nīgs un necīnījās tā, kā vajadzētu. Kad Breds uz mirkli zaudēja līdzsvaru, Andijs trāpīja viņam pa žokli. Tas nemaz nebija spēcīgs sitiens, bet ar Bredu kaut kas notika. Likās, trieciens izplūda pa galvu un atdūrās pakausī, smadzenēs. Visu pēcpusdienu viņš mēģināja atbrīvoties no šīs sajūtas, bet tā ie­tiepīgi palika.

Breds sāka nojaust, ka noteikti kaut kas nav kār­tībā: iegājis mazgāties dušā, uz ūdensvada aizgriež- ņiem neredzēja uzrakstus «auksts» un «karsts». Viņš, protams, zināja, ka šiem vārdiem tur jābūt. Stipri koncentrējoties, viņš piespieda sevi tos ie­raudzīt, bet burti bija izplūduši un ik pa biīdim parādījās un atkal pazuda. Uz ātru roku ieēdis pus­dienas, viņš tūlīt devās savā istabā un neizģērbies iekrita gultā. Ilgu laiku Breds gulēja nekustīgi, ar skatienu urbdamies griestos, kur mitruma traips šķita sada^mies, saplūstam un atkal sadalāmies. Nemanot viņš bija aizmidzis.

Breds pamodās tumsā. Mājā viss bija klusu. Viņš paspēja aizskaitīt līdz simt desmit, kad izdzirdēja pa šoseiu aizbraucam automašīnu. Tātad varēja būt agrs rīts. Viņš sajuta to pašu nedabīgo mieru, kas pār­ņēma pirms ieiešanas ringā. Agrāk viņš nekad ne­bija mēģinājis izplānot savas cīņas, bet vienkārši bija rīkojies atbilstoši apstakļiem. Šoreiz viņš pre­cīzi zināja, kas jādara.

Nevilcinādamies Breds nozagās lejā un izgāja pa sētas durvīm. Mēness nebija. Vējš, kas pūta no tuk­sneša, apsvilināja viņam seju, čaukstināja eikaliptu sauso mizu un svieda acīs putekļus. Viņš bija prie­cīgs, kad beidzot nokļuva šķūnī un varēja redzēt, ko dara. Andijs atradās turpat, kur viņi to bija at­stājuši — atgāzies uz siena ķīpas, nedzīvo skatienu pievērsis griestiem. Breds izģērbās un apvilka savu ringa tērpu, steigdamies, it kā uz viņu kāds gaidītu. Vēja auri skanēja viņam ausīs kā attāla pūļa dūkoņa.

Breds ātri pārlaida acis vadības pultij. Skaitļu ri­pas bija tādā stāvoklī, kādā Vaits vakar pēcpusdienā tās bija nostādījis. Breds tās neaiztika, izņemot vienu, kuru pagrieza uz 100. Tad viņš atvēra somu un nopētīja pudelīšu rindas. Acis kaisa no putek­ļiem. Padusē bija iespiesti cimdi, un viņš nedomā­dams novilka ar tiem pār seju. Tas nebija labi, jo cimdi bija veci, daudz lietoti ringā, uz tiem varēja būt kolofonijs. Beidzot atradās meklētā pudelīte. Viņš uzmanīgi aplūkoja etiķeti. Tad apmierināts ielika lodīti aparātā un nospieda slēdzi.

Andijs sāka atdzīvoties. Breds gaidīja viņu, ne­pacietīgi lēkādams uz pirkstgaliem un bez piepūles strādādams ar rokām. No viņa bažām un uztrau­kuma nebija ne vēsts. Nekad viņš nebija juties tik viegli un brīvi. Beidzot bija pienācis ilgi gaidītais brīdis.

Andijs metās viņam virsū pussaliecies, zodu pie­spiedis pie pleca, labo roku izstiepis . . .

Kad agri no rīta Vaits iegāja šķūnī, Breds izstie­pies gulēja uz grīdas ar lejup pavērstu seju, bet Andijs ar muļķīgu izteiksmi bija noliecies pār viņu, un tā rokas ļengani šūpojās. Vaits pagrūda Andiju sāņus un pagrieza Bredu otrādi. Maigi, gandrīz glās­toši Vaits aptaustīja viņa seju un kaklu. Ķermenis jau sāka sastingt. Acīmredzot nāve bija iestājusies pirms vairākām stundām.

Vaits piegāja pie somas un izņēma pudelīti. Kā jau viņš bija paredzējis, tā bija tukša. Tā bija vie­nīgā pudelīte ar neaprakstītu etiķeti.