Dēmonu dzīres

Freds Hoils, Džons Eljots Andromēdas izlaušanās

Freds Hoils ir visā pasaulē pazīstams angļu astronoms, astrofiziķis, matemātiķis, daudzu izcilu darbu autors visdažādāka­jās astrofizikas nozarēs, Kara­liskās biedrības loceklis. Sevišķi lieli ir viņa nopelni kosmogo­nijā — zinātnē par planētu, zvaigžņu un galaktikas izcelša­nos un attīstību.

Freda Hoila spalvai pieder arī vairākas zinātniski fantastis­kas grāmatas, no kurām vispo- pulārāki kļuvuši romāni «Mel­nais mākonis» un «Andromēda» (pēdējais uzrakstīts sadarbībā ar Dž. Eljotu). Šajā krājumā ietverti fragmenti no romāna «Andromēdas izlaušanās», kas ir mūsu lasītājam labi pazīs­tamā romāna «Andromēda» tur- pinā jums.

Kāda Anglijas observatorija uztver radiosignālus no objekta Andromēdas zvaigznājā. Pēc to atšifrēšanas izrādās, ka raidīta su- perjaudīgas skaitļojamās mašīnas programma. Skaitļojamo mašīnu būvē Tornesas raķešu bāzē ziemeļrietumu Skotijā. Mašīnas būvi izspiego puslegāls starptautisks koncerns «Intel». Šī koncerna aģentam, bijušajam esesietim Kaufmanim, ar šantažu un uzpirk­šanu izdodas iegūt programmas kopiju. Jaunajam zinātniekam Džonam Flemingam, kas vada skaitļojamās mašīnas būvi, ar laiku 'rodas aizdomas, ka kādas saprātīgas būtnes no Andromēdas ga­laktikas ar skaitļojamās mašīnas palīdzību grib pakļaut sev Zemi. Viņš par to pilnīgi pārliecinās, kad bioķīmijas profesore Madlēna Doneja pēc mašīnas izsniegtajām formulām rada mākslīgu cil­vēku — meiteni, kuru nosauc par Andromēdu (Andrē) un kurai jākļūst it kā par saiti starp mašīnu un apkārtējo pasauli. Taču Fleminga ietekmē viņa pamazām «humanizējas», kļūst arī garīgi līdzīga cilvēkiem. Flemings nodrošina sev augsta Zinātnes mini­strijas ierēdņa Osborna atbalstu un ar Andrē palīdzību iznīcina skaitļojamo mašīnu. Viņi abi ar Andrē bēg no Tornesas. Tālākā darbība notiek izdomātā valstī — Azaranā, nelielā arābu zemē, kuras naftas krājumi izsīkuši. Tādējādi valstī rodas ekonomiskas grūtības un tā kļūst atkarīga no koncerna «Intel». Netālu no Aza- ranas galvaspilsētas koncerns būvē jaunu skaitļojamo mašīnu. Šo darbu vada jaunš amerikāņu zinātnieks Jens Nīlsons, pazīstama meteorologa dēls, kopā ar jauno arābu zinātnieku Abu Zeķi. Iz­pratis koncerna īstos nodomus, Nilsons aizbēg no Azaranas. Kauf- maņa aģenti sameklē jauno Nīlsonu Cīrihē un nogalina viņu tēva un Osborna acu priekšā. Kaufmanis nolemj novākt arī Osbornu kā nevēlamu liecinieku, taču tikai ievaino viņu. Šī pasākuma laikā Kaufmanis sagadīšanās pēc atklāj Fleminga un Andrē slēptuvi un ar varu aizved viņus uz Azaranu. Tur viņi sastopas ar Madlēnu Doneju, kas atbraukusi darbā uz Azaranu pēc tās valdības lū­guma, lai vaditu pasākumus augsnes auglīguma palielināšanai, taču arī kļuvusi par «Intel» gūstekni. Tūlīt pēc Andrē ierašanās kon­cerna uzbūvētā skaitļojamā mašīna sāk darboties. Taču meitene saslimst ar nedziedināmu slimību — lēnu muskuļu atrofiju. Kon­cerna galvenā pārstāve Azaranā francūziete Gambula gatavo po­litisku apvērsumu — varai jāpāriet viņas mīļākā un sabiedrotā Saļima rokās. Taču, kad Andrē iepazīstina viņu ar «plānu», kuru mašīnas programmā iekļāvušas saprātīgās būtnes no tālās planē­tas, Gambula maina savus nodomus.

. . . Kafija vārījās. Doneja ielēja to divās tasēs un vienu pasniedza Flemingam.

— Man vēl nekad nav bijusi tāda sajūta kā ta­gad — šķiet, visa pasaule gatavojas sabrukt.

Flemings īsi iesmējās.

— Zināt, es jūtos gluži tāpat, pie tam tagad esmu pārliecinājies, ka bija velti lūgt palīdzību Osbor- nam, tāpat kā nebija nekādas jēgas iznīcināt skait­ļotāju.

Viņš sparīgi apmaisīja kafiju, izšļakstinot to uz apakštasītes.

— Tagad skaitļotājs ir uzvarējis, un mēs uz visiem laikiem esam zaudējuši kontroli un kļuvuši bezspē­cīgi.

It kā piešķirot kādu īpašu nozīmi Fleminga teikta­jam, pār visu «Intel» ciematu ievaimanājās vētra, un smiltis šņirkstēdamas skrāpējās gar kotedžas sie­nām. Arī logā sitās smiltis. Doneja gribēja aiztaisīt durvis, bet, ieraudzījusi Abu Zeķi skrienam pāri pagalmam, apstājās pie tām. Pieskrējis pie viņiem, arābs aizelsies centās atgūt elpu.

— Doktor Fleming, — viņš beidzot spēja pateikt, — pulkvedis Saļims ir miris.

Flemings tikai pamāja ar galvu, it kā nemaz ne­būtu pārsteigts.

— Un kas noticis ar viņa rokaspuišiem armijā?

Abu aplaizīja apkaltušās lūpas.

— Nezinu. Es neko vairs nesaprotu. Sargkareivji ir projām, palikuši vairs tikai «Intel» darbinieki un apsardze, bet tagad viņi visi ir apbruņoti. Neko vairs nesaprotu.

Flemings piecēlās un paskatījās laukā pa dur­vīm.

— Es jums pateikšu, kas noticis. Varu savās rokās sagrābusi Gambula un vai nu likusi nogalināt Sa­ļimu, vai arī pati novākusi viņu no ceļa. Viņa spētu slepkavot ari tad, ja skaitļotājs nepavēlētu to darīt. Viņi paredzējuši visus iespējamos gadījumus, un, ja jau Saļima apvērsums nav izdevies, tad tā bijis paredzēts jau pašā sākumā.

Jauna vētras brāzma aizdrāzās pār ciematu. Fle­mings nodūra galvu, jo acīs iesitās smiltis. Viņš pa­griezās un aizcirta durvis.

— Šī dāma prezidentu pārvērtis par savu mario­neti. Viņa raustīs aukliņas, un prezidents lēkās, kā vien viņai patiks. Drīz vien mēs visi kļūsim par viņas marionetēm.

Poneja lēnām pabeidza dzert kafiju.

— Džon, tas ir ļoti dīvaini, — viņa domīgi teica.

— Dīvaini? Kas gan tur dīvains? Gambula dara tikai to, ko pavēl skaitļotājs. Tas viss ir tikai daļa no programmas.

Doneja nepacietīgi papurināja galvu.

— Es nemaz nedomāju politisko stāvokli. Es ru­nāju par vēju. Parasti, vismaz šai gadalaikā, te ne­kad nav tik stipra vēja.

— Tiešām? — izklaidīgi noteica Flemings, domā­jot pavisam ko citu. — Šis vējš man atgādina Tor- nesu ar visiem tās jaukumiem. Kad mēs ar Andrē slēpāmies salā, laiks bija gluži tikpat ellišķīgs.

— Jā, arī toreiz laiks nebija tāds kā parasti, — Do­neja piekrita. — Bet tagad laikam jāiet uz labora­toriju pastrādāt.

Doneja izskatījās tā, it kā jau atrastos laboratorijā un domātu tikai par savu darbu.

— Kaut tikai es varētu dabūt nepieciešamos ūdens paraugus!

Flemings atgriezās savā dzīvoklī. Vēl aizvien pūta brāzmains vējš, kas pēkšņi savērpa smilšu mākuļus un tad tikpat pēkšņi atkal pierima.

Flemings paskatījās pulkstenī. Bija vēl agrs, tikko pāri pusseptiņiem. Viņš ieslēdza īsvijņu radiouztvē­rēju un noregulēja to uz B. B. C. Tuvo un Vidējo Austrumu raidītāju. Viņš prātoja, cik ilgi viņiem vispār vēl būs kaut vai tikai vienpusēji sakari ar āi pasauli.

Dzirdamībā bija ļoti slikta, un balss no Londonas brīžiem pagaisa tā, ka neko vairs nevarēja saklausīt.

«… nav nekādu jaunu ziņu par stāvokli Azaranā. Robežas vēl aizvien slēgtas.»

Atmosfēras trokšņi uz pāris minūtēm pilnīgi pār­trauca ziņas. Kad dzirdamība atkal uzlabojās, dik­tors pašlaik stāstīja:

«… tādi paši laika apstākļi ir visā Rietumeiropā un Vidusjūras zemēs. Par neparasti spēcīgām vēt­rām ziņo arī no tik tāliem rajoniem kā Āfrikas aus- trumpiekraste un Adenas apgabals, kā ari no meteo­roloģiskajām stacijām Islandē un īsfūfaundlendā.»

Flemings izslēdza radioaparātu. Viņam šķita gan­drīz vai dabīgi, ka arī laiks kļuvis gluži kā traks, ja jau visa pasaule nenovēršami dodas pretī vēl nepieredzētai katastrofai.

8

Nākamajā dienā Zanīna Gambula uzaicināja Kauf- mani savā kabinetā. Kad Kaufmanis ienāca, viņa pat acu nepacēla un turpināja kaut ko rakstīt. Vā­cietis izstiepās miera stājā, neuzdrošinādamies atgā­dināt par savu klātbūtni. Tikai beigusi rakstīt, Gam­bula ar ledainu skatienu paraudzījās uz viņu, ne­lūgdama pat apsēsties.

— Stāvoklis Azaranā nostabilizējies. Paziņojiet to saviem priekšniekiem un informējiet viņus arī par notikušo. Paskaidrojiet, ka mēs šeit esam stā­vokļa kungi un paliksim tādi arī turpmāk. Prezidents jau šorīt apspriedīsies ar saviem padomniekiem. Nabaga vīrelis! Viņš ir ļoti satraukts un iebiedēts, lomēr saprot, ka citas iespējas viņam nav un tāpēc jāsadarbojas ar mums. Jūs šai apspriedē piedalīsie­ties kā «Intel» pārstāvis. Šeit ir priekšlikumi, kurus jūs iesniegsiet apspriedei.

Viņa pasniedza Kaufmanim papīra lapu.

Vācietis paņēma un rūpīgi izlasīja to, brīžiem piekrītoši mādams ar galvu, it kā būtu apmierināts.

— Es vienmēr darīju visu, kas bija manos spē­kos,— viņš nomurmināja. —Jūs varat paļauties uz mani arī turpmāk.

— Lieliski, — Gambula noteica, ar rokas mājienu likdama saprast, ka audience beigusies. — Tagad dodieties uz pili un instruējiet prezidenta sekretāru.

Flemingam nekad nebija bijis nekādu ilūziju par savu stāvokli Azaranā. Viņš zināja, ka patiesībā ir tikai «Intel» gūsteknis, tomēr pa īstam viņš to iz­juta tikai jaunā režīma pirmajā dienā. Negribējās neko darīt, jo viņš pārāk labi zināja, ko no viņa gaida. Nebija arī neviena, ar ko parunāties. Gam­bula bija uzaicinājusi Abu pie sevis, un viņš bija nozudis administrācijas ēkā. Visur staigāja patruļas. Pirms brokastīm Flemings devās uz lazareti, lai ap­ciemotu Andrē. Sargi to neatļāva, un viņš drīkstēja tikai parunāties ar Andrē kopēju, kas pastāstīja, ka meitene jūtoties mazliet sliktāk un pašlaik esot aiz­migusi.

Flemings ilgi nosēdēja pie brokastu galda, nelik­damies ne zinis par rupjo, brūno maizi, augļiem un olīvām, kuras parasti pasniedza brokastīs, un dzēra tikai tasi pēc tases stipru un saldu kafiju.

Pēc tam Flemings aizstaigāja līdz Donejas labo­ratorijai. Sargs viņu aizdomīgi nopētīja, tomēr ne­aizturēja.

Doneja darbojās pie kāda no laboratorijas gal­diem. Viņa izklaidīgi atņēma sveicienu un nepie­vērsa sevišķu uzmanību Fleminga satraukumam par Andrē veselību.

— Mēs nespējam viņai nekā palīdzēt, — Doneja nomurmināja.

Brīdi klusējusi, viņa paņēma vienu no statīvā no­vietotajām lielajām mēģenēm.

— Džon, apskatiet šo!

Flemings paskatījās uz mēģeni, kuiu Doneja tu­rēja rokā. Tajā bija pelēks, daļēji necaurspīdīgs šķidrums. Kad viņa sakratīja mēģeni, tas pielipa pie mēģenes sieniņām. Šķita, ka arī visās pārējās mē­ģenēs ir tas pats šķidrums.

— Kas tas ir? — viņš jautāja.

— Jūras ūdens paraugi, kurus man atveda. — Doneja aprauti iesmējās. — Jāatzīst, ka «Intel» darbs noorganizēts priekšzīmīgi. Man pašai gan ne­ļāva doties pēc paraugiem, toties izdarīja daudz vai­rāk, nekā es prasīju. Paraugi piegādāti ne tikai no Pērsijas līča, bet ar lidmašīnu atvesti arī no Vidus­jūras/ Indijas okeāna un pat no Atlantijas rietumu da­ļas. Domājams, lai es varētu salīdzināt.

— Un ir atradies arī kaut kas, ko salīdzināt? — Flemings pavaicāja.

Doneja spēcīgi sakratīja mēģeni, un šķidrums tajā kļuva pilnīgi necaurspīdīgs.

— Redzat? Bet parastam jūras ūdenim jābūt, lūk, lādam — skaidram. — Viņa pasniedza Flemingam kādu citu mēģeni ar tīru jūras ūdeni.

Viņš paņēma vēl dažas no mēģenēm. Kad tās sa­kratīja, ūdens visās saduļķojās.

— Vai esat pārliecināta, ka Kaufmanis jūs nav piemānījis? Varbūt visi paraugi paņemti vienā vietā? — Flemings izsmējīgi jautāja.

Doneja noliedzoši pakratīja galvu.

— To Kaufmanis nekad nedarītu. Viņu taču iz­rīko «Intel», nevis es. Un jūs pats zināt, kāds viņš ir. Ja viņa saimnieki pavēlētu atvest ūdeni no Ant­arktikas, viņš izdarītu arī to. Bet paskatieties, kas notiek, ja duļķainais ūdens iekļūst skaidrā jūras ūdenī.

Doneja paņēma tīru mēģeni, ielēja mazliet skaidra ūdens un tad piepilināja divus pilienus duļķainā. Pienainie pilieni acumirklī izšķīda un pazuda. Do­neja iestiprināja mēģeni statīvā, aiz kura atradās reflektors.

— Paskatieties nu!

Ūdens mēģenes lejas daļā pamazām saduļķojās, tad duļķes kāpa aizvien augstāk un augstāk, līdz viss ūdens kļuva tikpat necaurspīdīgs kā pārējās mē­ģenēs.

— Diez, kā tas patīk zivīm, — Flemings norūca. — Vai jums ir kāda nojausma, kas tas īsti ir?

— Baktērija. Panāciet šurp!

Flemings sekoja Donejai pie galda, kur viņa ie­slēdza apgaismojumu un nostādīja fokusā mikro­skopu.

— Pavērojiet šo stikliņu!

Flemings ieskatījās mikroskopā, noregulējaī asumu un tad klusu iesvilpās. Uz stikliņa vibrēja apaļš organisms. Tas auga augumā acīm redzot un tad sadalījās. Pēc kādas pusminūtes notika atkal jauna dalīšanās. Flemings pacēla galvu.

— Vai jūs zināt, no kurienes tā radusies?

Doneja neko neatbildēja. No maza termostata viņa izņēma stikliņu, kuru ievietoja otrā mikroskopā.

— Šis te ir nedzīvs eksemplārs. Nav ne mazākās līdzības ar kādu no baktēriju grupām, kuras man zināmas. Kad apskatīsiet to, redzēsiet, ka tā ir vis­vienkāršākais organisms. Šķiet, šai baktērijai ir tikai viena ievērojama īpašība — spēja fantastiski āti i reproducēties. — Doneja brīdi vilcinājās. — Ja tā nebūtu iesprostota mēģenē, bet tās rīcībā būtu viss okeāns, kurā vairoties… — Viņa atkal apklusa.

Flemings atgriezās pie galda un domīgi noraudzī­jās uz mēģenēm ar kārtīgi uzlīmētajām etiķetēm.

— Uz etiķetēm atzīmēti gandrīz visi rajoni, kuros, kā ziņo B.B.C., plosās vēji, vētras un notiek visādas citādas jaukas lietas.

— Tā ir, — Doneja piekrita, — un vienu no šiem rajoniem mēs labi pazīstam. No turienes nāk ļoti piesātināts paraugs. — Viņa uzmanīgi, it kā baidī­damās no tās, paņēma mēģeni ar uzrakstu «Minčs». — No jūras šauruma starp Skotiju un Hebridu salām.

— Un šī šauruma austrumu krastā atrodas Tor- nesa, — Flemings papildināja. — Tātad?

— Kaut kur jau tas viss ir sācies, — Doneja at­bildēja. — Tai vietā, kur baktērija radusies, ūdens piesātinātība bijusi lielāka nekā vēlāk inficētajos rajonos.

Flemings, acu nenovērsis, skatījās uz viņu.

— Jums nav nekādu pierādījumu, lai varētu ap­galvot, ka tieši Minčā …

Doneja papurināja galvu.

— Nē, pagaidām man to nav. Kad saņēmu ūdens paraugus, tie visi bija jau sasnieguši augstāko kon­centrāciju, un es nevaru pateikt, kāda koncentrācija katram paraugam bijusi iegūšanas momentā. Lai iz­darītu galīgos secinājumus, man vajadzētu saņemt

ikas un precīzas ziņas par visu šo vētru centriem, kā arī tajos iegūto ūdens paraugu tūlītējas analīzes rezultātus. Tad varbūt izdotos saskatīt kādu saka- ilbu starp meteoroloģiskajiem apstākļiem un šo baktēriju.

— Varbūt arī tad nebūtu iespējams, — Fle­mings iebilda. — Redziet, Madlēna, labāk neļausim pārāk lielu vaļu savai iztēlei un nekļūsim arī sen­timentāli. Rīkojieties kā parasti — salīdziniet visus pieejamos datus, atlasiet faktus, izdariet secināju­mus. Šeit ieslodzīti, mēs neko daudz nespējam pa­veikt, lai gan man šķiet, ka jūs varētu izpētīt bak­tērijas struktūru. Pēc tā, cik veikli «Intel» aģenti piegādāja jums ūdens paraugus no visiem okeāniem, ir puslīdz skaidrs, ka arī viņiem radušās aizdomas, ka sliktajam laikam ir kaut kādi neparasti iemesli. Manuprāt, jūs varētu pieprasīt paraugus pat no Timbuktu, nemaz jau nerunājot par tādām vietām, kur ir jūra, un pakalpīgais Kaufmanis aizsūtīs savus rokaspuišus ar smeļamajiem kausiņiem un pudelī­tēm tos sadabūt. Taču pagaidām mēs varam tikai uzmanīgi noklausīties visas laika ziņas, tā mēs vis­maz iegūsim kādu priekšstatu par notiekošo.

Viņi norunāja, ka pārmaiņus vienam vai otram jānoklausās laika ziņas, kā arī jāpieraksta visi ra­joni, kurus ziņās piemin.

Un ziņu patiešām netrūka. Pēdējo ziņu dienas rai­dījumā dominēja laika ziņas. Pirmie orkāni Anglijas vēsturē bija atnesuši postu un nāvi lielā pla­tībā no Penzensas līdz Vikai. Bija sapostīti augst­sprieguma līniju aizsargrežģi un sagrauti piloni. Lankašīrā un Anglijas austrumos milzīgi apgabali atradās zem ūdens. Meteorologi nesolīja laika ap­stākļu uzlabošanos. Gaisa spiediens bija tik zems, kāds tas līdz šim dažreiz bija novērots tikai tropos.

Šīs ziņas Flemings un Doneja noklausījās kopīgi. Ne viens, ne otrs nejuta vajadzību pierakstīt šo zi-' ņojumu sīkumus vai arī pārrunāt tos. Un, kad pēk­šņi no tuksneša atjoņoja traka auka, sagriežot gaisā smilšu vērpetes, un dauzīja vaļējās durvis un džink- stināja logu stiklus, tā nomāca viņus daudz smagāk un draudīgāk nekā tālā, saraustītā balss no Londo­nas. Lai gan vējš bija sauss un karsts, Doneja no- drebinājās.

Flemings pārslēdza uztvērēju uz īsajiem viļņiem, meklēdams vēl kādas ziņas. Ieskanējās un atkal pa­gaisa vārdi nesaprotamās valodās, mūzika, atkal nesaprotami vārdi, un beidzot viņš atrada meklēto — «Amerikas Balsi».

«Savienoto Valstu Laika birojs,» diktors stāstīja, «šodien brīdināja par jaunām vētrām, kas tuvojas Savienoto Valstu austrumu piekrastei. Šķiet, ka vēt­ras būs tikpat spēcīgas kā tās, kas naktī brāzās pāri Rietumeiropai.

Amerikāņu zinātnieki domā, ka pašreizējās laika apstākļu izmaiņas var salīdzināt ar izmaiņām, kas notikušas ledus laikmeta sākumā …»

Flemings pasteidzās izslēgt uztvērēju. Doneja piecēlās.

— Ja jums ienāk prātā kāda ideja, es būšu labo­ratorijā, — viņa teica.

Nākamajās dienās viņi vairāk vai mazāk apzināti izvairījās viens no otra. Abi jutās gaužām nevarīgi nn ļoti apzinīgi noklausījās visus laika ziņojumus, atzīmējot apgabalus, kur plosījās vistrakākās vētras.

Visprecīzāko informāciju sniedza Boforta skalas skaitļi. Trešajā rītā, noklausījies ziņojumu par jauniem postījumiem Anglijā, Holandē, Francijā un Spānijā, Flemings ieradās Donejas laboratorijā. Do­neja bija paveikusi pamatīgu darbu. Atbrīvojusi telpas vienu galu, viņa pie sienas bija piestiprinā­jusi lielu ziemeļu puslodes karti, kas bija nosprau­dīta krāsainām spraudītēm. No Gibraltāra līdz Or- kneju salām tās veidoja gandrīz nepārtrauktu joslu, taču visblīvāk sedza rajonu uz austrumiem no Heb- ridu salām.

— Sveicināts, Džon! — Doneja uzsauca Flemin- gam. — Redziet, tagad jau diezgan skaidri parādās zināma likumsakarība. Un tas vēl nav viss!

Doneja pieveda viņu pie liela galda, kas atradās pie sienas un uz kura stāvēja sarindotas pāris duču mēģeņu.

— Kaufmanim, protams, nebija laika pagādāt vi­sus ūdens paraugus, kurus es pieprasīju, tomēr va­kar vēlu vakarā saņēmu vēl desmit. Tie ir no dažā­dām vietām Anglijas piekrastes ūdeņos, patālu no krasta. Es viņam pieteicu, lai visus paraugus tūlīt uzvāra. Šī trakā baktērija iet bojā pie 100° Fāren­heita, tāpēc uzvārītos paraugos baktēriju daudzums1 vairs nepalielinās.

Viņa ar pirkstu pieskārās kādai mēģenei.

— Tajā ir visvairāk baktēriju, un šis paraugs nāk no Obenšīras piekrastes. Protams, tas gan ir tikai nejaušs pierādījums, tomēr, manuprāt, jāņem vērā. Es jau parūpējos, lai atved Andrē.

Flemings satrūkās.

— Andrē taču ir slima, — viņš protestēja. — Viņa nevar mums palīdzēt.

— Jā, Andrē ir slima un kļūst ar katru dienu slimāka, tāpēc mums jāaprunājas ar viņu pēc iespē­jas ātrāk. Džon, jūs taču zināt, ka neesmu cietsir­dīga, tomēr Andrē ir mums jāpalīdz, ja vien tas iespējams. Un es ticu, ka viņa var mums palīdzēt.

Flemings nopūtās.

— Noteicēja jau esat jūs, tomēr man tas nepatīk.

Kopēja iestūma laboratorijā slimnieku krēslu ar

Andrē. Satvēris viņas roku, Flemings izmocīja ap­sveikuma smaidu, lai gan tas nebija viegli — mei­tene bija ļoti novājējusi. Flemingu pārņēma šaus­mas, redzot, cik ļoti Andrē pārvērtusies kopš pēdējās reizes, kad viņam bija ļāvuši to apciemot.

Doneja izstāstīja Andrē, kas notiek, parādīja mē­ģenes, pievēršot meitenes uzmanību tam, ka pa­raugs ar vislielāko baktēriju koncentrāciju ir no Minča.

— Kas ir Minčs? — Andrē jautāja.

— Jūras šaurums pie Tornesas, kur sākusies visa šī jezga, — Doneja asi teica.

— Tas nav iespējams, tas ir bezjēdzīgi, tam nav nekāda sakara ar skaitļotāju. — Satrauktā Andrē uzmanīgi skatījās gan uz Doneju, gan Flemingu. — Skaitļotājam paredzēta pavisam cita pro­gramma.

— Nekādu citu programmu vispār vairs nebūs, ja šis mazais briesmonis mūs visus aprīs. Padomā, meitenīt, palauzi galvu!

— Skaitļotājā nav nekādas informācijas par šo baktēriju, — Andrē pastāvēja pie sava.

Flemings pienāca tuvāk.

— Varbūt tagad nav ari, — viņš domīgi sacīja.

— Bet kaut kur kaut kādā veidā šis slāpekļa rijējs ir manīts. Esmu par to pārliecināts. Cik tālu jūs esat ar analīzēm, Madlēna?

Doneja, neko neatbildējusi, piegāja pie galda un paņēma kādus aktu vākus.

— Lūk, visi rezultāti pierakstīti binārajā kodā. Vai tas jums ko dod?

Flemings paņēma aktu vākus, piegāja pie loga un, apsēdies uz palodzes, sāka pētīt skaitļus. Pēc brīža viņš nolika aktu vākus sāņus un teica:

— Tie apstiprina manas aizdomas, atmiņu, no­jautu vai kas arī tas būtu. Baktērija atgādina kaut ko jau pazīstamu.

— Tad jūs pats esat to radījis, — Andrē pār­trauca viņu.

Flemings pārsteigts paskatījās apkārt.

— Ko es pats esmu radījis?

— Baktēriju. Toreiz Tornesā. Tāpēc arī tās nav šī skaitļotāja atmiņā. — Andrē apklusa un atlaidās krēslā, it kā mēģinātu sakopot spēkus. — Cik reižu jūs mēģinājāt iznīcināt Tornesas skaitļotāju?

— Vairākas reizes.

— Pēc vienas no šīm reizēm skaitļotājs nolēma atriebties ar šo baktēriju. — Andrē acis kļuva auk­stas un naidīgas, viešot Flemingā izmisumu.

— Skaitļotājs nodeva jūsu rīcībā varenu spēku, lai tas jums palīdzētu, bet jūs šo spēku pavērsāt pret cilvēci. Jūs neklausījāt mani, jūs neklausījāt arī ne­vienu citu un, nepieņemdams skaitļotāja palīdzību, nolēmāt iznīcībai visu cilvēci. Tagad jūs vairs ne­varat neko glābt, baktērija jūs aprīs.

Andrē balsī skanēja cilvēkam sveša rezignācija. Flemings novērsās un devās uz durvīm, izmisis līdz sirds dziļumiem.

Pāris dienu pēc šīs sastapšanās Flemings centās izvairīties no cilvēkiem. «Intel» savus gūstekņus bija apgādājis ar pirmklasīgu bibliotēku, kā arī pa­sūtījis zinātniskos žurnālus no visām pasaules ma­lām. Flemings lasīja, lasīja bez jēgas, nesistemātiski, viņa smadzenes tik tikko spēja uztvert izlasīto. Visi žurnāli bija jau novecojuši, jo, līdzko sākās vētras, tika pārtrauktas visas piegādes, kas nebija vitāli svarīgas, kaut gan dažas «Intel» transportlid- mašīnas vēl aizvien kursēja starp Azaranu un Eiropu.

Reiz, izdzirdis skaitļotāja dūkoņu, Flemings no­prata, ka tur, droši vien pēc Gambulas rīkojuma, strādā Andrē. Viņš varēja gan iedomāties, ar ko pašreiz noņemas skaitļotājs — droši vien ar tādām pašām pārtvērējraķetēm, kādas savā laikā gatavoja Tornesā un kuras sagādāja skaitļotājam pirmo ofi­ciālo triumfu. Flemingu pārņēma spokaina «arī es esmu visa līdzvaininieks» sajūta. Viņš mazliet pa­brīnījās, kas gan pārvērtis formulās skaitļotāja iz­sniegtos vienādojumus, jo bez pareizas interpretā­cijas pat pieredzējušiem elektronikas inženieriem tie šķita tikai nesakarīga buldurēšana. Bet tad viņš atcerējās, ka vēl taču ir Abu Zeķi.

Flemingu nodarbināja domas par Abu Zeķi — ne­vis par pirmšķirīgu tehnoloģijas gadsimta zināt­nieku, bet par cilvēku, kas apveltīts ar iedzimtu godīgumu un kārtības mīlestību, par cilvēku ar plašu redzesloku un vispusīgām interesēm.

Nonācis pie noteikta lēmuma, Flemings uzlēca no gultas, kurā bija atlaidies, un paķēra telefona klausuli. Gandrīz zaudētā cīņā arī viens vienīgs sa­biedrotais ir vairāk nekā neviens.

Telefoniste viņam pateica, ka doktors Abu Zeķi atrodoties skaitļotāja ēkā. Flemings negribēja iet uz turieni, lai nebūtu jāredz lēni mirstošā Andrē, no kuras mašīna izsūca pēdējās spēku paliekas. Fle­mings tāpēc palūdza, lai viņu savieno ar Abu, daudz neraizēdamies par to, ka sarunu varbūt no­klausīsies.

— Hello, Abu. Šeit Flemings. Vai es nevarētu nedēļas nogalē apciemot jūsu ģimeni? Tikai tad gan laikam būs jāpacieš arī mana dresētā sarga sa­biedrība …

— Būšu pagodināts uzņemt jūs savās mājās, dok­tor Fleming. — Abu balss šķita piesardzīga. — Jums būs interesanti sastapties ar Azaranas vienkāršajiem ļaudīm. Manas mājas ir ļoti vienkāršas, taču jūs tajās sagaidīs ar prieku.

Viņi norunāja izbraukt sestdien ap pusdienas laiku, kad Abu atbrīvosies no darba līdz pirmdie­nas rītam. Lieki nekavēdams laiku, Flemings tūlīt piezvanīja uz Kaufmaņa kabinetu, lai pieprasītu at­ļauju apciemot Abu Zeķi. Vācieša paša nebija, bet sekretārs atzīmēja visu vajadzīgo. Vakarā caurlaidi atnesa Flemingam uz dzīvokli. Viņa lūgumā neviens nebija saskatījis nekā neparasta.

Abu Zeķi lepojās ar savu mazo itāliešu automa­šīnu. Viņa mājas atradās tikai kādas divdesmit pie­cas jūdzes no «Intel» ciemata, taču, kā viņš paskaid­roja, līgumā esot paredzēts, ka viņam jādzīvo «Intel» ciematā.

— Manai sievai gan tas diez kā nepatīk, bet, tā kā pie mums dzīvo arī viņas māte un ar mazuli arī jānoņemas, sestdiena pienāk atkal ātri vien.

Autoceļš beidzās, un sākās bruģēts ceļš, kas kādu gabalu tālāk pārvērtās vienkāršā lauku ceļā. Abu samazināja ātrumu. Sargs, sēdēdams papildu sēdeklī aizmugurē, šķendējās par grambaino ceļu, tomēr šķita gluži apmierināts, ka uz kādu brīdi izkļuvis no «In­tel» ciemata.

Tālāk ceļš- aizvijās augšup pa nogāzi. Augsne kļuva aizvien akmeņaināka. Lai gan vējš laiku pa laikam uzvirpuļoja smilšu mākuļus, priekšā aizvien skaidrāk iezīmējās kalnu grēda, kas īstenībā gan bija tikai klinšaini pakalni.

Abu norādīja uz mājām ar plakaniem jumtiem, kuras, izvietotas taisnstūra veidā, atradās uz neliela plato stāvas klints pakājē.

— Tas ir mans ciemats, — viņš teica, — vai, pa­reizāk, ciemats, kurā esmu uzcēlis savu māju. Cil­vēki šeit dzīvojuši jau pirms jūsu Kristus dzimša­nas. Paskatieties!

Flemings paraudzījās norādītajā virzienā. Klinšu sienā vēl bija redzamas milzīgu bareljefu atliekas — gan stilizēti dzīvnieki, gan bārdaini karavīri ciešā ierindā. Neviens no attēliem vairs nebija gluži ne­bojāts, tos visus šķērsoja dziļas plaisas klintī.

— Bareljefi saglabājušies no seno persiešu lai­kiem, — Abu paskaidroja. — Pirms daudziem ga­diem tos pētīja angļu arheologi, vēlāk arī ameri­kāņi. Viņus gan visvairāk interesēja templis, to jūs ieraudzīsiet tūlīt aiz nākamā pagrieziena.

No tempļa bija atlikušas tikai drupas un dažas kolonnas, kas slējās augšup no gruvešu kaudzes. Abu stāstīja, ka kolonnas esot romiešu celtas, bet nogāzē saglabājušās vairāku citu seno civilizāciju palie­kas — gan asīriešu, gan persiešu. Atrastas arī da­žas seno ēģiptiešu plāksnes.

— Kā jūs zināt, Azarana bijusi pakļauta dau­dzām un dažādām impērijām un tikai tagad bei­dzot atguvusi neatkarību.

Abu nobrauca no ceļa uz kādas takas, kuru gan lielākoties laikam lietoja tikai ēzeļi. Pie nelielas mājiņas viņus sagaidīja Abu sieva — jauna, glīta, gandrīz vēl meitene. Lai gan viņa valkāja arābietes tērpu, seja nebija aizklāta.

Kad Abu iepazīstināja Flemingu ar sievu, viņa gan kautrīgi nolaida acis, tomēr sirsnīgi sasveicinā­jās nevainojamā angļu valodā.

— Lemka mācījās Kairas universitātē kā viena no pirmajām studentēm meitenēm, kuras apmācīja pēc pulkveža Nasera jaunā plāna, — Abu lepni pa­skaidroja.

— Jūs esat sakarsis, un laukā tik šausmīgs vējš,— Lemka teica Flemingam. — Nāciet, lūdzu, iekšā, tur būs vēsāk.

Paskatījusies uz automašīnu, Abu sieva ieraudzīja sargkareivi.

— Kāpēc jums līdzi atbraucis kareivis? — Vina satvēra vīra roku. — Vai tu esi apcietināts?

— Tas ir doktora Fleminga pavadonis, — Abu paskaidroja, taču tas Lemku pilnīgi nenomierināja.

— Vai pilsētā ir nemieri? — viņa jautāja. — Pa radio ziņo tik maz — tikai, ka apvērsums beidzies un viss atkal mierīgi.

Jā, — Abu apstiprināja. — Stāvoklis pilsētā atkal gluži normāls. Lūdzu, pagādā mums ko dzeramu un tad padomā par pusdienām. Es jau draugu brī­dināju, ka nezinu, kas būs pusdienās, un viņam at­liek tikai cerēt uz laimīgu gadījumu.

Lemka aizgāja uz nelielo virtuvīti, kuras durvīm priekšā bija aizkari.

Flemings ērti ierīkojās uz zemas tahtas.

— Abu, jūs man neticējāt, kad stāstīju par skait­ļotāju, vai ne? Lūdzu, vismaz ticiet man tagad.

Lemka atgriezās ar vīna krūku un glāzēm, salēja vīnu glāzēs un vienu glāzi pasniedza Flemingam. Vīns nebija visai stiprs, toties salds un atspirdzinošs.

— Būtībā viss ir samērā vienkārši, — Flemings turpināja, nelikdamies zinis, ka arī Lemka klausās.

— «Intel» uzbūvēja skaitļojamo mašīnu un pieņēma jūs darbā. Kad jaunais Nīlsons aizbēga, skaitļotājs vairs nedarbojās, un tādēļ «Intel» aģenti nolaupīja mani kopā ar Andrē. «Intel» mērķis bija ar tehniku pārspēt visus konkurentus un ierīkot labi aizsargātu bāzi darbam ar skaitļotāju. To gribēja arī intelekts no Andromēdas, kura ierocis ir šis skaitļotājs. Taču Salimam ar to vien nepietika. Viņš bija gudrs un godkārīgs un gribēja iegūt absolūtu kontroli pār visu pasākumu. Andrē to zināja vai, pareizāk, uz­zināja no skaitļotāja, kas varēja paredzēt arī šādu iespēju. Tāpēc Andrē nolēma visu varu nodot «In­tel» rokās.

— Bet jums par to nav nekādu pierādījumu, — Abu stūrgalvīgi pastāvēja pie sava.

Lemka paskatījās uz Flemingu, pēc tam uz savu vīru.

— Abu, tev gan vajadzētu saprast, — viņa teica,

— kad cilvēks runā taisnību, un palīdzēt viņam.

Abu nikni paskatījās uz sievu, taču viņa, acu ne­nolaizdama, izturēja vīra skatienu. Abu mulsi pa­smaidīja un neveikli satvēra sievas roku.

— Es pamēģināšu, — viņš klusi teica, tad pie­vērsās Flemingam. — Pirmdien es runāšu ar mad- muazeli Gambulu.

Flemings viņam pateicās, tomēr šaubījās, vai šai sarunai būs kāda nozīme.

— Jauki, — viņš noteica. — Izdomāsim, ko īsti teikt, lai pamodinātu viņas sirdsapziņu, ja tikai Gambulai vispār tāda ir. Bet ar savām lietišķajām sarunām mēs nodarām pāri jūsu sievai. Galu galā ir taču atpūtas diena!

Nedaudzajās stundās, kuras viņi pavadīja kopā ārpus «Intel» ciemata saspīlētās atmosfēras, abu vī­riešu draudzība kļuva ciešāka. Svētdienas rītā Abu aizveda Flemingu uz tempļa drupām, taču ilgi viņi tur nevarēja kavēties, jo vējš, kļuvis stiprāks nekā iepriekšējā dienā, rāva sev līdzi no stāvajām klin­tīm aiz tempļa veselu akmeņu krusu. Flemings iz­skaidroja Abu savu un Donejas teoriju par klimata maiņas iemesliem. To Abu varēja saprast, jo arī bija redzējis dažus skaitļotāja aprēķinus par jauno baktēriju jūras ūdenī.

Pēc brīvdienām tikko atgriezies ciematā, Abu lū­dza sarunu ar Gambulu.

Viņa apsveica Abu ļoti priecīgā garastāvoklī.

— Doktor Zeķi, — viņa teica, — jūs esat pats pirmais, kas uzzināt, ka mēs izmēģinājām pārtvē- rējraķetes prototipu. Tas ir lielisks sasniegums. Ta­gad mēs šai jomā esam tikpat tālu kā Anglija. — Gambula nogaidoši smaidīja. — Varbūt arī jums ir kādas labas ziņas?

— Jā, madmuazele, tomēr vispirms lūdzu jūsu atļauju runāt par kādu citu tematu.

Vienā mirklī Gambulas laipnību nomainīja aiz­domas.

— Ko jums vajag?

— Es runāju doktora Fleminga uzdevumā. Viņš ir pārliecināts, ka klimatisko apstākļu izmaiņā

Eiropā, Amerikā un arī šeit pie mums kaut kādā veidā ir iejaukts skaitļotājs un intelekts no Andro­mēdas ar savu vēstījumu.

Abu apklusa, Gambulas naidīgā izskata iebiedēts.

— Doktors Flemings lūdz, lai jūs atļaujat profe­sorei Donejai sazināties ar Starptautisko meteoro­loģisko biroju.

— Nē! — Viņa kā saniknots vīrietis uzsita ar dūri pa galdu. — Viss, ko viņš stāsta, ir blēņas.

— Taču, ja vēstījums …

— Es zinu, ko grib mašīna. Mums sniegtie norā­dījumi ir nepārprotami, mēs zinām, kas mums jā­dara. Meteoroloģiskajiem apstākļiem nav nekāda sakara ar uzdevumu, ko mums pavēstīja mašīna.

Abu mainīja taktiku.

— Ja jūs uzklausītu Flemingu… — viņš iesāka.

Gambula savu atbildi izkliedza gandrīz vai

kliegšus:

— Flemings mani neinteresē, un neinteresē arī nekas, ko viņš varētu pateikt. Sapratāt?

Abu atmuguriski virzījās uz durvju pusi.

— Pateicos jums, madmuazele, — viņš nomurmi­nāja.

Tikko durvis aiz Abu Zeķi aizvērās, Gambula no­liecās pār iekšējo sakaru mikrofonu, kura sarkanā poga jau bija nospiesta.

— Heir Kaufmani, — viņa mierīgi jautāja, — vai jūs dzirdējāt, ko stāstīja Abu Zeķi? Lieliski. No šī brīža lieciet viņu novērot.

9

Osborns pa vagona logu skatījās uz Dienvidlon- donu, kas, neveikli izpletusies, gulēja viņa priekšā. Osborna kreisā roka vēl aizvien bija pakārta kaklā, lai pārāk nenoslogotu krūšu muskuli, kuram cauri bija gājusi Kaufmaņa diendera raidītā lode. Brūce sadzija diezgan ātri, jo ievainojums nebija nekāds smagais.

Ja viņa izglābšanos varēja saukt par brīnumu, tad to pašu varēja teikt arī par Londonu. Postījumi, kurus bija nodarījusi pagājušās nakts vētra, nebija lik smagi, kā Osborns bija baidījies. Vismaz tā li­kās, raugoties pa lēni braucošā vagona logu. Va­rēja redzēt groteski saliektas televīzijas antenas, daudzos jumtos rēgojās lieli caurumi tais vietās, kur agrāk bija atradušies skursteņi. Pārpildītajā vil­cienā Osborns stāvēja kājās, cieši piespiests pie paša loga. Brauciens no Prpingtonas, kur viņš dzīvoja, ilga jau vairāk nekā divas stundas. Neva­rēja pat šķendēties par vilciena aizkavēšanos, jo tāds vilciens sarakstā vispār nebija paredzēts. Tā kā augstsprieguma līnijas bija izpostītas, no pie­krastes uz Londonu brauca tikai dīzelvilcieni. Vil­ciens lēni vilkās uz priekšu, bieži apstādamies, kad dzelzceļnieki to apturēja, signalizējot ar roku mājieniem.

Būdams piesardzīgs cilvēks, Osborns jau laikus izbrauca no mājas, labi zinādams, ka pēc tādas nakts kā pagājusī brauciens nebūs nekāds vieglais, tomēr tagad viņš sāka bažīties, vai paspēs laikā ie­rasties uz apspriedi ministrijā. Tās sākums bija pa­redzēts 10.30, un visi pārējie apspriedes dalībnieki, kas dzīvoja turpat Vaitholas apkārtnē, droši vien ieradīsies laikā.

Upes dienvidu krastā vilciens kavējās minūtes desmit. Betersijas spēkstacija izskatījās tikpat liela un varena kā vienmēr. No tās skursteņa, kā parasti, cēlās dūmi, kurus vēl aizvien trauksmainais vējš tūdaļ trieca atpakaļ zemē. Osborns gandrīz nepa­manīja, kad viņi atkal sāka braukt. Šeit jau darbo­jās elektriskā signalizācijas sistēma, un vilciens bez kavēkļiem aizdrāzās pāri pārmijām un vienmērīgi ieslīdēja Čeringkrosas stacijā. Steidzīgi uzšņāpti uz­raksti brīdināja, ka no jumta var gāzties sadauzītie stikli, taču steidzīgo sezonas braucēju straume ne­pievērsa tiem uzmanību un traucās uz izejām.

Laukā, Strendā, dzīve šķita ritam puslīdz normāli. Vētra bija nogāzusi kādu sludinājumu dēli, bet pa­rastā pilsētas satiksme, kaut arī lēnām, tomēr dar­bojās. Pilsētas saimnieki acīmredzot bija piesar­dzīgi, jo Trafalgārskvēra centrs bija norobežots ar virvi, tomēr Nelsons no savas kolonnas vēl aizvien raudzījās pāri Londonai.

Osborns iegriezās Vaitholā. Pāris vietās ar dēļiem bija aizsisti izdauzītie logi, citu postījumu nemanīja. Bigbens stāvēja neskarts, un tā pulkstenis rādīja 10.21. Osborns pielika soli. Viņš redzēja, ka paspēs vēl ierasties laikā.

Ministrs atradās jau savā kabinetā. Pavirši sa­sveicinājies ar Osbornu, viņš turpināja lasīt kādu dokumentu un, acu nepaceldams, tikai noteica:

— Nīlsons paziņoja, ka ieradīsies laikā.

Nīlsons' ienāca pēc pāris minūtēm. Amerikānis

izskatījās novecojis, dēla nāve bija viņam smags trieciens.

Ministrs bez lieka ievada atklāja apspriedi:

— Mums nav iemesla un nav arī laika noņemties ar formalitātēm. Profesoram Nīlsonam ne­pieciešama jūsu palīdzība, Osborn. Nodibināta starptautiska komisija viņa vadībā, un mums nepie­ciešams cilvēks, kas spētu vadīt sekretariātu.

— Un būtu labi, ja tas būtu jūs, — Nīlsons teica nedabīgi aizsmakušā un skaļā balsī.

Osborns pajautāja Nīlsonam:

— Jums arī grūti elpot?

Nīlsons pamāja.

— Tā ir gandrīz visur, tomēr visļaunāk kalnos.

— Skotijas kalnu rajonu iedzīvotāju evakuācija jau sākusies, — ministrs sacīja. — Tā gan vēl nav oficiāli izziņota, tomēr ietilpst vispārējā plānā. Lai gan tagad vairs nav lielas nozīmes, kādā augstumā virs jūras līmeņa atrodies, — gaiss visur kļūst pā­rāk retināts.

Nīlsons piecēlās un piegāja pie galda, uz kura bija izklāta krāsainām spraudītēm izraibināta me­teoroloģiskā karte.

— No Alpiem un Pirenejiem evakuēti jau visi iedzīvotāji. Panāciet, lūdzu, šurp, es parādīšu, ko esam paspējuši noskaidrot.

Ministrs un Osborns nostājās pie kartes blakus Nīlsonam.

— Šeit visur strauji krītas atmosfēras spiediens, — Nīlsons plašā lokā parādīja apgabalus no Šetlandes salām līdz Bretaņai, — kā arī visur citur, kur pār­baudi izdarīja mūsu pētniecības, kā arī flotes kuģi. Viszemākais gaisa spiediens ir virs Atlantijas oke­āna ziemeļdaļas un Vidusjūras. Indijas okeānā un Klusajā okeānā apstākļi vēl nav tik ļauni, taču gaisa spiediens arī tur vairs nav normāls. Dabīgi, ka virs sauszemes esošās gaisa masas strauji pārvietojas, lai izlīdzinātu spiedienu, un tā arī rodas vētras un retinātā gaisa zonas.

— Un kas īsti būtu jādara man? — Osborns jau­tāja.

— Vispirms, ka jus jutāties? — ministrs viņu partrauca. — Vai ievainojums vairs nesagādā grūtības?

— Ar mani viss kārtībā.

— Tad ir labi, — Nīlsons teica. — Jūs pats sapro­tat, ka pagaidām visi dati, kurus man izdevies sa­vākt, ir nejauši un pārāk neskaidri. Visas ziņas, kuras mēs varam iegūt, rūpīgi jāsalīdzina un racio­nāli jāapkopo. Viss šis darbs jānoorganizē. Jāsavāc un jāizpēta visi meteoroloģiskie ziņojumi par pagā­jušo mēnesi vai, vēl labāk, par pēdējām sešām nedēļām. Šķiet, ka jūsu Aviācijas ministrijai jau ir apstrādāti dati. Nav nekādu šaubu, ka nenormāli zemais gaisa spiediens vispirms radies vienā vietā.

Ministrs atgriezās pie kartes.

— Man šķiet, Osborn, ka jūs pats varat iedomā­ties, kur tas noticis. Protams, ka šeit.

Ministrs ar pirkstu norādīja kartē vietu, kur dau­dzas līnijas savijās blīvā spirālē. No viņa pirkstgala uz rietumiem jūrā ar punktētu līniju bija atzīmēta aizliegtā zona — Tornesas raķešu izmēģinājumu poligons. Osbornu tas nemaz nepārsteidza. Visā šai notikumu gaitā viņš nojauta kaut kādu fatālu neno- vēršamību.

Spēcīga vēja brāzma atsitās pret ministrijas ēku. Moderno logu metāla rāmji izturēja vēja brāzmu neiedžinkstēdamies. Vējš, tikpat pēkšņi kā uzradies, atkal pazuda. Kaut kur uz ielas šķindēja stikli.

— Tagad galvenais ir ātra rīcība, — ministrs teica.

Visu atlikušo dienas daļu Osborns un Nīlsons noņēmās ar darba organizāciju. Daudz laika prasīja sakaru nodibināšana un darbinieku instruēšana.

I lika ziņas bija paredzēts saņemt no Breknelas meteoroloģiskā biroja. Ar to bija jānodibina radiosakari, jo uz citiem sazināšanās līdzekļiem vairs nevarēja paļauties.

Nakts vēl nebija pienākusi, kad sākās jauna vētra. Pēc visām pazīmēm varēja spriest, ka tā būs daudz ļaunāka nekā iepriekšējā naktī. Osborns vairs pat necerēja šonakt nokļūt mājās.

Nīlsons devās uz savu viesnīcu pusdienās, un Os­borns palika viens. Šo laiku viņš izlietoja, lai mazliet .itjēgtos un pārdomātu. Tas, ka visas nācijas, gan lielās, gan mazās, centās sadarboties, iedrosmināja un uzmundrināja. Garajā valstu sarakstā, kuras bija ga­tavas sniegt savu ieguldījumu glābšanas operācijās, tikai viena pati sīka vietiņa palika tukša. Tā bija Azarana. Un Osbornam šķita dīvaini, ka, lai gan pasaulei draudēja baismīga stihiska nelaime, Azarana tik konsekventi izolējās no visas pārējās pasaules un tik stingri slēpa savu iekšpolitiku.

Viņš paņēma tālruņa klausuli un lūdza savieno­jumu ar Ārlietu ministrijas Vidējo Austrumu noda­ļas dežurējošo sakaru virsnieku. Savienojumu viņš dabūja nekavējoties, taču dzirdēt nevarēja gandrīz neko. Vētra bija izvēlējusies tieši šo brīdi, lai sāktu trakot no jauna. Osbornam bija jākliedz, un viņam no piepūles aizrāvās elpa.

Ar tādu pašu piepūli viņam atbildēja:

— Mēs pamēģināsim, ser, taču stāvoklis ir ļoti grūts. Telegrāfs un telefons vairs nedarbojas, arī uz radio vairs lāgā nevar paļauties. Varēsim būt lai­mīgi, ja šodien izdosies nosūtīt kādu ziņojumu. Kā jūs pats zināt, ser, nesen tur bija kaut kādas jukas, un tagad Azarana ir pilnīgi noslēgusies no ārpasauIes. — Milzīgs blīkšķis pārtrauca sarunu. — Mums tikko izgāza logus, — pēc brīža atkal atskanēja virs­nieka balss. — Ak dievs, kāda nakts!

Bija jau pēcpusdiena, kad Flemings piecēlās no gultas un aizgāja dušā nomazgāties. Pašam nema­not, viņu bija pārņēmusi pilnīga letarģija. Viņš va­rēja stundām ilgi gulšņāt, neko nedarīdams, brīžiem pat nedomādams. īstenībā viņš nekad nebija ticējis, ka Abu izdosies pierunāt Gambulu sastapties ar viņu. Flemings pat īsti nezināja, ko varētu pateikt Gam- bulai, ja arī rastos tāda izdevība.

Dušā kaut cik atsvaidzinājis savu ķermeni, lai arī garīgi tikpat nomākts, viņš devās uz skaitļotāja ēku. Andrē bija nosēdināta pie vadības pults, tuvumā grozījās arī Kaufmanis. Andrē izskatījās bezcerīgi slima. Flemings kādu brīdi pakavējās pie skaitļotāja, taču Andrē nelikās par viņu ne zinis, un viņš devās pa gaiteni tālāk.

Izvades iekārta pašlaik darbojās, un Abu pētīja izsniegtos skaitļus.

— Es neko nevarēju izdarīt, — arābs klusi mur­mināja, nepaceļot galvu. — Mani pašlaik novēro. Flemings pieliecās tuvāk, it kā lai ieskatītos skait­ļos.

— Manuprāt, vienīgais, ko varam darīt, ir — brī­dināt cilvēkus.

Abu noplēsa tikko pabeigto lentu un piecēlās.

— Aizbrauciet šovakar uz manām mājām, — viņš čukstēja. — Mēģiniet kaut kā aizlavīties garām sar­giem. Es pats nevaru tikt. Mani visu laiku uzrauga. Lemka jums visu paskaidros.

Pirms Flemings paspēja vēl kaut ko pajautāt, Abu titri aizsteidzās uz kartotēkas telpu. Flemings domīgi noraudzījās viņam pakaļ.

No gaiteņa viņa gala nāca Doneja.

— Redzēju, ka jūs abi ar Abu pārrunājāt kādu noslēpumu un negribēju traucēt. Par ko tad jūs i unājāt?

— Lāgā nezinu, — Flemings atzinās. — Varbūt Itis ir lamatas. Abu šorīt runāja ar Gambulu. Var būt arī, ka tā ir tikai neprātīga ideja. Bet lai nu kā, cīņu mēs tomēr varam turpināt. Vai jums ir kādi jaunumi?

— Tagad es zinu, kas ir šis mazais briesmonis.

— Nu, kas tad?

— Mākslīgi sintezēta baktērija. Ja izdotos noskaid­rot, kā tā darbojas, mēs varētu uzzināt, pret ko īsti jā cīnās.

— Vai Andrē varētu? …

Doneja drūmi pasmaidīja.

— Es runāju ar viņu, taču Andrē saka, ka skait­ļotājs nevarot palīdzēt. Tam neesot nekādas infor­mācijas par šo baktēriju.

Abi pagājās uz durvju pusi, tālāk no sargiem.

— Es esmu gatavs ķerties pie jebkura salmiņa, — Flemings teica, — tāpēc došos mūsu drauga Abu izliktajās lamatās, kas tomēr varbūt nemaz nav la­matas.

Doneja pieķērās Flemingam pie rokas. .

— Esiet uzmanīgs, Džon, — viņa lūdza. — Ja ar jums notiktu kas nelabs …

Es vienmēr atgriežos, jo nezāle jau neiznīkst,— Flemings atteica, zobgalīgi iesmiedamies.

Izkļūt nemanītam no zinātnieku ciemata nebija viegli. Flemings nogaidīja tumsu, pie tam viņš nebija īsti drošs, vai atradīs vietu, kur Abu teicās novietojis savu automašīnu. Taču viņam palīdzēja sliktais laiks. Vējš, kas augu dienu bija uzbrāzmojis tikai joņiem, tagad pārvērtās pamatīgā vētrā. Sargi, vai­roties no vētras triektajām smiltīm, bija paslēpušies kur kurais, gan pie kolonnām, gan ēku sienām.

Nespīdēja pat mēness, taču, kamēr Flemings no ciemata centra aizkūlās līdz sadzīves pakalpojumu sektoram, viņa acis kaut cik aprada ar tumsu. Abu mašīna bija novietota kopā ar dažām citām mašī­nām, arī aizdedzes atslēga atradās savā vietā. Fle­mings brauca lēnītēm, lai mašīnas troksnis nepie­vērstu kāda sarga uzmanību.

Pareizo ceļu atrast nebija viegli. Flemings nožēloja, ka pagājušo reizi, braucot kopā ar Abu, nebija uzmanīgāk vērojis ceļa zīmes. Pāris reižu sevišķi spēcīgu vētras brāzmu laikā, kad visu aizsedza smilšu vērpetes, automobilis noslīdēja no ceļa, taču Abu itāliešu mašīna ar motoru aizmugurē bija ideāli pie­mērota šādai apkārtnei. Abu mājas Flemings sasnie­dza pēc pāris stundām.

Kad viņš pieklauvēja, durvis pavērās tikai šaurā spraudziņā. Pazinusi Flemingu, Lemka aicināja viņu iekšā.

Istabas kaktā sēdēja veca sieviete arābietes ap­ģērbā. Viņa aizsedza sejas lejasdaļu, taču viņas acis raudzījās draudzīgi. Klēpī viņa auklēja bērnu.

Flemings paskatījās uz mazuli.

— Jūsu dēls? — viņš pajautāja Lemkai.

— Jā, tas ir Jens, — viņa lepni atbildēja. — Jau­nais doktors Nīlsons bija viņa krusttēvs. Vai jums ari ir bērni?

— Nav gan.

Flemings jutās gluži apmulsis šīs jaunās, atklātās sievietes sabiedrībā.

— Vai vēlaties kafiju? — Lemka pajautāja. Pēc lam viņa arābiski pateica kaut ko mātei. Vecā sie­viete ielika bērnu šūpulī un izgāja virtuvē.

— Kas tad īsti ir noticis? — Flemings jautāja, kad viņi abi ar Lemku bija apsēdušies. Lemka sēdēja blakus šūpulim un lēni šūpoja to. — Abu nevarēja man neko pastāstīt.

— Es pamudināju Abu ataicināt jūs šurp, — Lemka mierīgi teica. — Redzat, mans brālēns strādā par «Intel» transportlidmašīnas radistu. Viņš drīz atkal lidos uz Eiropu.

— Vai tad lidojumi uz Eiropu vēl turpinās?

Lemka piekrītoši pamāja ar galvu.

— Grūti esot, taču viņi vēl lido. Vai būtu kāds labums, ja jūs varētu sazināties ar angļu zinātnie­kiem? Mans brālēns gan nedrīkst ņemt līdzi nekādus sūtījumus. Pirms izlidošanas visa apkalpe tiek pār­meklēta. Tomēr viņš apsolīja pamēģināt.

Flemings kļuva domīgs. Tas viss ļoti atgādināja lamatas.

— Bet kāpēc viņš grib to darīt? — viņš jautāja.

Lemkas māte ienesa divas tases kafijas, pēc tam

klusītēm aizgāja uz vistālāko kaktu un notupās uz grīdas. Lemka paskatījās uz māti, tad uz dēlu.

— Viņš to darīs manis dēļ, savas ģimenes dēļ, mūsu mazā Jena dēļ.

Tas bija ļoti vienkārši un ļoti cilvēciski. Tīri cil­vēciska vērtība vēl pamirdzēja murgu pilnajā pa­saulē. Flemings ticēja viņai.

— Tas ir lieliski, ka jūsu brālēns dodas uz Lon­donu. Ko viņš varētu paņemt līdzi? Varbūt vēstuli?

Lemka pamāja ar galvu.

— Jūs, protams, zināt, ka tas ir bīstami. Par tādiem nodarījumiem cilvēkus sloga cietumos. Pat nošauj.

— Pateicos. — Aizkustinātais Flemings vairāk neko nespēja pateikt. — Es pajautāšu profesorei Donejai, kas būtu jāpaziņo šai vēstulē.

Flemings piecēlās, lai dotos projām, Lemka pie­nāca viņam tuvāk.

— Kas gan notiks ar mums visiem? — viņa čuk­stēja.

Flemings atvilka mazā lodziņa aizkaru. Gaiss bija skaidrs, jo no smilšu virpuļiem šeit pasargāja kraujā klints; melnajā debesu velvē kā mirdzošas dzirkste- lītes sprēgāja miljoniem zvaigžņu.

— Ir divas iespējas, — Flemings it kā pats pie sevis noteica. — Pirmkārt, intelekts no Andromēdas, kas noraidīja skaitļotāja programmu, vēlas nodibi­nāt kontaktu vienalga ar kādu dzīvības formu vien­alga kurā galaktikā. Atradis dzīvas būtnes, šis inte­lekts tās nomāc. Un tas droši vien nenotiek pirmo reizi, varbūt šos mēģinājumus izdara jau vairākus miljonus gadu dažādās pasaulēs — iespējams, ar panākumiem—, un tagad viņi savu varu izmēģināja šeit, pie mums, ar Andrē palīdzību, radot iespaidu, ka darbojas it kā mūsu labā. Tā ir viena iespēja.

— Un otra?

— Ja viņi kaut kur sastop intelektu, kas naidīgs viņiem, tad iznīcina to vai arī aizstāj ar ko citu. Viss, kas tagad notiek, notiek tikai tāpēc, ka cīnījos pret viņiem. — Fleminga balss aizķērās. — Tāpēc jūs, Lemka, varat teikt, ka es esmu pazudinājis visu cilvēci.

— Vēl ne, — Lemka čukstēja.

— Nē, — viņš piekrita, — pagaidām vēl ne gluži. Vēl ir iespēja, ka profesore Doneja varēs iedot kaut ko līdzi jūsu brālēnam.

Bija agrs rīts, kad Flemings atgriezās «Intel» cie­matā. Viņš gluži atklāti iebrauca pa spuldžu gais­mas aplietajiem galvenajiem vārtiem, jautri pamā­dams sargam.

Sargs atņirdza pretī. Bija skaidrs, ka sargi instru­ēti eiropiešus nelaist tikai laukā, nevis aizkavēt viņu atgriešanos.

Flemings pagaidīja darba dienas sākumu un tikai tad aizgāja pie Donejas. Lai ko arī viņi rakstītu vēstulē, ziņojumam bija jābūt koncentrētam un lietišķam. No Londonas zinātniekiem vajadzēja ne tikai lūgt palīdzību, bet arī nosūtīt viņiem visas iegū­tās ziņas.

Abu Zeķi bija jau priekšā. Ieraudzījis ienākam Flemingu, viņš atviegloti nopūtās, tomēr neko ne­teica.

Doneja bija noliekusies pār lielu tvertni, kas at­radās zem zemā, garā loga. Tvertni cieši noslēdza stikla vāks. Caur to gāja vairākas caurules un vadi. Tie bija pievienoti mērinstrumentiem, no kuriem vienu — barogrāfu — Flemings pazina. Tvertnes dibenā bija divas trīs collas biezs tumša šķidruma slānis.

Doneja nevērīgi sasveicinājās ar Flemingu.

— Mums nelaimējās ar Andrē, — viņa stāstīja, lasīdama mērinstrumentu atzīmes. — Viņa mēģināja mums palīdzēt, taču šķiet, ka viņai pietrūkst vēlē­šanās. Tomēr dažus vajadzīgos datus es dabūju no Abu.

— Atklājāt ko jaunu? — Flemings jautāja.

— Neko daudz. Tomēr tagad es zinu, ko baktērija dara.

Doneja paņēma mēģeni, kas bija nostipri­nāta vertikāli virs kādas traukam pievienotas cau­rules gala.

— Baktērija absorbē slāpekli. Gaisā tieši virs ūdens jūs neatradīsiet vairāk kā trīs procentus slā­pekļa. Bez tam vēl tā uzsūc arī nedaudz skābekļa. Paskatieties pats!

Viņa atvēra kādu aktu skapi un izņēma nekārtīgu papīru kaudzi.

— Uzmetiet acis šīm formulām, Džon. Vai jūs jau kādreiz neesat redzējis ko līdzīgu?

Flemings klusēdams pārbaudīja formulas.

— Es jau teicu, ka tās šķiet pazīstamas. Un arī tagad domāju tāpat. — Viņš atdeva papīrus Donejai.

— Tā ir vēl viena sintēze, — Doneja nomurmināja.

Flemings uztraucās ne pa jokam.

— Vai tad sākas jaunas nepatikšanas? — viņš iesaucās. s.

— Nē, nē, — Doneja viņu nomierināja. — Lai iegūtu šo sintēzi, bija jānostaigā garš ceļš atpakaļ. Vakar vakarā es pamanīju kaut ko pazīstamu. To mēs saņēmām no Tornesas skaitļotāja vairāk nekā pirms gada, kad es sāku DNS sintezēšanu.

— Vai šī baktērija ietilpst programmā, pēc kuras mēs konstruējām meiteni? — Flemings klusi vaicāja.

— Nē. To mašīna izsniedza atsevišķi. — Doneja par to bija stingri pārliecināta. — Un es uz tās pa­mata izdarīju kādu eksperimentu: toreiz tas bija jā­dara, jo tad mēs vēl taustījāmies kā pa tumsu.

Doneja piegāja pie tvertnes un izmisusi noraudzī­jās uz neskaidro, tumšo šķidrumu tās dibenā.

— Patiesību sakot, es izgatavoju dažas baktērijas.

— Un kas ar tām notika?

Doneja atbildēja ar acīm redzamu piespiešanos:

— Baktērijas šķita gluži nekaitīgas un bezjēdzī­gas. Kārtējā neveiksme. Kādu nedēļu es tās turēju tāpat kā pārējās kultūras. Baktērijas ne nobeidzās, ne ari attīstījās tālāk. Tās tikai vairojās. Un tad es izskaloju un sterilizēju mēģenes.

Flemings satraukts iesaucās:

— Vai tad jūs nesaprotat…

— Protams, ka saprotu, — Doneja asi sacīja.

- Baktērijas nokļuva izlietnē, no tās novadcaurulē,

pēc tam kanalizācijas vadā un beidzot — jūrā.

— Un tieši to jau arī gribēja tā nolādētā mašīna! Bet tur taču nevarēja būt daudz baktēriju. Labi ja kāda unce, tā taču tās nevarēja izplatīties tik pla­šos apmēros.

— Nav nekā neiespējama, — Doneja teica. — Es mēģināju atcerēties precīzu datumu, kad pārtraucu šos mēģinājumus. Kaut gan tam ir tikai tīri akadē­miska nozīme, tomēr esmu pārliecināta, ka tas no­tika vismaz pirms kāda gada. Ar šo hermētiski noslēgto tvertni es varēju aprēķināt vairošanās ātrumu. Tas ir fantastisks. Ar to nevar salīdzināt nevienas līdz šim zināmās baktērijas, ne arī vīrusa vairošanās ātrumu. Un tagad tās pieaug aizvien ātrāk.

— Un cik ilgi tā var turpināties, lai…

Doneja paskatījās uz Flemingu.

— Iespējams, ka vēl kādu gadu. Varbūt arī ma- zāk. Viss jūras ūdens tad būs maksimāli piesātināts.

Flemings pētīja mērierīci, kas ik stundu atzīmēja slāpekļa saturu tvertnes atmosfērā.

— Un šī baktērija nedara neko citu kā tikai absorbē slāpekli un mazliet skābekļa? — viņš jautāja.

— Manuprāt, ne. Normālos apstākļos jūra absorbē slāpekli ļoti ļoti lēni. Planktons, un tā joprojām. Katra mākslīgā mēslojuma ražošanas rūpnīca vienā nedēļā saista tikpat daudz slāpekļa, cik jūra vienā gadā. Tam arī nebija nekādas nozīmes. Slāpekļa bija daudz. Bet šī baktērija pavisam viegli var absorbēt visu slāpekli, kas atrodas Zemes atmosfērā. Tieši tas pat­laban jau notiek. Tāpēc arī pazeminās gaisa spie­diens. Beidzot mums vairs nemaz nebūs slāpekļa, tātad nebūs arī vairs nekādu augu. Ja gaisa spie­diens būs nokritis pietiekami zemu, mēs vairs nespē­sim ieelpot arī skābekli, un tad uz zemes nebūs vairs dzīvnieku.

— Ja tikai… — Flemings iesāka.

— Nav vairs nekāda «ja tikai».

Flemings paskatījās uz Abu Zeķi, kas, nostājies sāņus, mierīgi' nogaidīja sarunas beigas.

— Madlēna, — Flemings teica, — ar Abu palī­dzību mēs varētu nosūtīt uz Londonu vēstuli.

Par šo priekšlikumu Doneja neizrādīja nekādu lielu interesi.

— Ko gan mēs varam viņiem paziņot?

— Mēs varam izskaidrot, kas tā par baktēriju.

— No tā nebūs nekāda labuma. — Doneja paraus­tīja plecus. — Bet, ja jau jūs tā vēlaties, sūtīsim arī to vēstuli. Tas gan būs tikai skaists žests, pie tam vēl ar nokavēšanos.

Viņa atkal noliecās pār tvertni, vērodama šķid­rumu.

— Andrē bija taisnība, — Doneja murmināja. — Skaitļotājs radīja dzīvību, tikai šoreiz šī dzīvība būs mūsu nāve. Baktērija būs mūsu gals.

— Lai kā arī būtu, mēs tomēr aizrakstīsim uz Lon­donu, — Flemings uzstāja. — Lemkas brālēns ir gatavs riskēt. Rakstiet īsi, bet centieties pateikt visu, ko zināt.

Fleminga uzstājība mazliet uzmundrināja ari Do- neju.

— Nu labi, Džon, — viņa piekrita.

Abu pasmaidīja.

— Es pagaidīšu, kamēr jūs uzrakstīsiet vēstuli, — viņš teica Donejai. — Pēc tam aiziešu uz pilsētu pus­dienās kā katru dienu. Lemkas brālēns pusdieno tai pašā kafejnīcā. .

Flemings devās uz durvīm.

— Labu veiksmi jums abiem, — viņš, izlikdamies mundrs, novēlēja. — Varbūt sastapsimies visi trīs šeit atkal vakarā?

Flemings izgāja laukā karstajā vējā un devās uz savu dzīvokli. Viņš jutās laimīgs, beidzot būdams viens. Nebija viegli visu laiku tēlot optimistu. Bez tam vajadzēja arī visu pārdomāt. Domāšana viņam vislabāk vedās divatā ar skotu viskija pudeli.

Flemings aizsūtīja kalpotāju pēc jaunas pudeles. Pēc piecām minūtēm zēns bija atpakaļ. «Intel» ne­skopojās ar komfortu un labprāt apgādāja savus gūstekņus arī ar apreibināšanās līdzekļiem — gan intelektuāliem, gan alkoholiskiem. Pusdienas Fle­mings šodien izlaida, tādēļ, atgriežoties laboratorijā, bija viegli iereibis. Vējš vēl aizvien trakoja tikpat mežonīgi, un bija jau pilnīga tumsa. Nebija manīts pat parastais īsais mijkrēslis. Abu un Doneja jau bija laboratorijā.

— Es sastapu brālēnu. Viņš vēstuli paņēma, — Abu stāstīja Flemingam. — Es, protams, droši nezinu, kā viņam veicies lidostā, taču jādomā, ka viss kār­tībā, jo transpprtlidmašīna esot startējusi pēc gra­fika — tieši pirms stundas.

Flemings pateicās viņam.

— Varbūt vēstule nemaz nenokļūs līdz adresātam, varbūt vēstules saņēmēji to ignorēs. Un pat tad, ja vēstule nonāks īstajās rokās un to izstudēs, un tai ticēs, mums nav ne jausmas, ko viņi varētu uzsākt. Tātad mums vēl aizvien jāpaļaujas tikai pašiem uz saviem spēkiem. Un tas nozīmē, ka mums nepiecie­šama Andrē palīdzība. Abu, lūdzu, aizejiet uz laza­reti un lieciet kopējai atvest Andrē.

— Tagad? — Abu šaubījās.

— Tagad, — Flemings atkārtoja. — Kaufmanis viņu piespiež strādāt vienmēr, kad vien viņa nepie­ciešama darbam ar skaitļotāju. Nabaga kopējai neatliek nekas cits kā paklausīt.

— Ko jūs esat nodomājis darīt ar Andrē?'—Do­neja vaicāja acīm redzami neapmierināta.

— Padarīt viņu par mūsu sabiedroto.

— Andrē nebūs ar mieru. Bez tam viņa ir pārāk vārga.

— Viņai tomēr būs jāmēģina strādāt. Andrē vie­nīgā spēj mums palīdzēt. Ja Toinesas skaitļotājs radīja šo baktēriju, tad jābūt arī iespējai radīt an- tibaktēriju. Es neesmu speciālists jūsu nozarē, Mad- lēna, bet vai tāds nav bioloģijas pamatnoteikums?

— Varbūt jūs jau zināt kādu baktēriju, kas spētu tikpat ātri izdalīt slāpekli, kā šī to aprij?

— Skaitļotājam tas jāzina. — Flemings centās laist gar ausīm Donejas sarkasmu. — Es saprotu, ka tas nav tas pats skaitļotājs, taču tas spēj rekonstruēt oriģinālās baktērijas formulu, vismaz mēs abi kopā ar Andrē piespiedām skaitļotāju šo formulu izstrā­dāt. Tagad mums jādara tas pats, lai iegūtu pretindi.

Iekams Doneja paspēja atbildēt, atgriezās Abu. Viņš pieturēja durvis, kamēr kopēja iestūma slim­nieku krēslu ar Andrē. Flemings jau bija pieradis redzēt meiteni katru reizi mazliet nevarīgāku, maz­liet vairāk līdzīgu spokam, taču nekādi nevarēja pierast pie ļaunā skatiena, kad Andrē ar aizvaino­jumā kvēlbjošām acīm lūkojās uz viņu.

— Pateicos, — viņš teica kopējai, cenzdamies neskatīties uz Andrē. — Atstājiet viņu. Mēs jūs pa­sauksim, kad slimniece būs jāved atpakaļ.

— Slimniece nemaz nedrīkst atrasties šeit. Viņa tikko bija iemigusi, — kopēja pastāvēja pie sava.

Iejaucās Abu:

— Esiet mierīga, slimniecei nekas nenotiks.

Kopēja uzbužināja segu ap Andrē kājām un negri­bīgi aizgāja. Tikko durvis bija aizvērušās, Andrē jautāja, ko no viņas gribot. Viņa spēja vairs tikai čukstēt, pie tam visai saraustīti un neskaidri.

— Mums jādabū no skaitļotāja formula, — Fle­mings paskaidroja, — lai varētu sintezēt kādu citu baktēriju vai varbūt arī vīrusu. Tam jānogalina bak­tērija, kas darbojas patlaban, un jāatbrīvo slāpeklis.

— Un baktērijai būtu jāvairojas ātrāk nekā pir­majai, — piebilda Doneja. — Tas atkal būs riskants biosintēzes process, jauna dzīva organisma radīša­nas process. Tāpēc ir nepieciešama formula.

Andrē klausījās ar gandrīz šausminošu piepūli, raudzīdamās no viena uz otru, it kā cenzdamās aprīt katru izteikto vārdu.

— Nezinu, vai tas izdosies. — Viņa vārgi papu­rināja galvu. — Tas vilksies pārāk ilgi.

Pāri Andrē galvai Flemings paskatījās uz Doneju.

— Vai tiešām? — viņš nomurmināja.

Doneja nevilšus palūkojās uz meiteni.

— Es nezinu, — viņa teica. — Viņa… — Tad Doneja savaldījās. — Ja jūs domājat, ka darbs laboratorijā ieilgs, tad ir citādi. Bet, lai cik maz dienu arī mums vēl atlicis, katrai no tām ir divdesmit četras stundas, un man nepatīk daudz gulēt.

Abi atkal paskatījās uz Andrē. Divi cilvēki, kas ar savu gribasspēku spieda meiteni paklausīt, darīt gandrīz vai neiespējamo. Vārga smaida ēna pavī­dēja Andrē lūpās, un viņa piekrita.

Flemings teica Abu:

— Lūdzu, pasauciet kopēju, lai aizved Andrē at­pakaļ. Nabaga bērns, viņa ir vienīgā cerība, kas mums atlikusi. Pasakiet kopējai, lai sagatavo viņu darbam rit deviņos no rīta. Mēģiniet pārliecināt ko­pēju, ka mēs neesam nekādi sadisti. Izskaidrojiet viņai, cik Andrē darbs mums nepieciešams. Ja gribat, mēģiniet kopēju mazliet iebaidīt, pastāstiet, ka arī viņai draud nāve, ja Andrē neizdosies paveikt šo uzdevumu.

Vai nu Abu kopēju iebaidīja, vai arī tāpat pārlie­cināja, bet otrā rītā viņa paklausīgi atveda Andrē uz skaitļotāju tūlīt pēc pulksten deviņiem. Kopēja paskaidroja, ka slimniece esot pārāk nespēcīga, lai pati varētu pārvietoties, tādēļ strādājot viņai jāpa- liekot slimnieku krēslā.

Skaitļotāja zālē pie Andrē atradās vienīgi Fle­mings. Doneja loloja pārāk maz cerību, lai spētu noskatīties, kā Andrē nopūlas; Abu palika pārval­des telpās, lai uzmanītu, vai neierodas Kaufmanis vai arī noslēpumaini klusējošā Gambula, un tad tūlīt brīdinātu Flemingu. Ja Flemings nebūtu tik ļoti aiz­ņemts ar baktērijas problēmu, viņu droši vien pada­rītu nemierīgu «Intel» vadības izturēšanās: neviens no tiem vairs nelikās zinis par gūstekņiem — viņi bija pamesti savā vaļā.

Andrē pielika drebošās rokas pie jutīgajām pla­tēm. Skaitļotājs bija sācis dūkdams darboties jau tad, kad Andrē ieveda skaitļotāja zālē. Ekrāns kļuva gaišs tikai ļoti lēnām. Attēli parādījās gaužām mig­laini un izplūduši, un pat tad, kad Flemings nolaida logiem priekšā aizkarus, telpas otrā galā nevarēja saskatīt, kas notiek uz ekrāna. Flemings vēroja, kā Andrē paceļ galvu pret ekrānu, kā krampjaini pie­ķeras pie platēm, it kā tās spētu iedvest viņai daļu sava spēka. Andrē pūles koncentrēties bija tiešām aizkustinošas. Pēkšņi viņas rokas atslāba. Meitene saguma, noliekdama galvu uz krūtīm. Andrē pleci drebēja, un viņa raudādama kaut ko klusi murmi­nāja.

Flemings noliecas pie meitenes.

— Es nevaru viņus saprast. Vediet mani projām no skaitļotāja, — viņa sacīja. Un tad vēl, it kā runājot pati ar sevi, klusi piebilda: — Es negribu mirt.

Ieradās kopēja un pastūma Flemingu sāņus.

— Mis Andrē jau tā ir strādājusi pārāk ilgi, jūs nedrīkstat prasīt no viņas… — Kopēja aprāvās, satvēra krēsla atzveltni un grasījās vest Andrē pro­jām no ekrāna.

Flemings nostājās ceļā.

-— Andrē, — viņš mierīgi teica, — mēs neviens negribam mirt, un tomēr mums visiem būs jāmirst, ja nenotiks brīnums un gaiss, kuru tagad uzsūc jūra, neatgriezīsies atmosfērā.

Andrē ar pūlēm pacēla galvu.

— Jūs mirsiet visi kopā. Tikai es viena miršu vientuļa.

Flemings mierinādams ar roku pieskārās viņas rokai. Andrē savējo atrāva.

— Neaizskariet mani! — viņa čukstēja. — Es droši vien liekos jums pretīga.

— Nē! — Flemings steigšus sacīja. — Man jūs vienmēr esat likusies skaista. Kopš… kopš tās die­nas, kad mēs aizbēgām no Tornesas. Mēģiniet, lūdzu, sakopot savas domas! Vienīgi jūs varat mums palī­dzēt. Es pat īsti nezinu, kas te tagad notiek. Vai visa vara vēl aizvien Gambulas rokās?

Viņš norādīja uz skaitļotāju, kura milzīgā masa pletās visapkārt viņiem, un Andrē palocīja galvu.

— Kāpēc tad viņa nekad nenāk šurp?

Andrē centās nekustēties, lai sakopotu spēkus.

— Nav nekādas vajadzības. Skaitļotājs parādīja viņai ceļu. Viņa negriezīsies atpakaļ. Ari šeit viņa vairs nenāks. Viņai vairs neko nevajag. Un es ari nevarētu viņai vairs neko parādīt. Es pati tik tikko vairs redzu. — Viņa aizdomīgi paskatījās uz ekrānu. — Kad būšu mazliet atpūtusies, es atkal atgriezīšos.

Nepaprasījusi atļauju, kopēja aizstūma ratiņus. Šoreiz Flemings nestājās viņai ceļā. Viņš noraudzī­jās, kā viņas abas pazūd aiz izejas durvīm, un brīdi palika sastindzis stāvam tukšās telpas smagajā klu­sumā.

Pēkšņi Flemings salēcās. Skaitļotāja izvades rak- stāmiekārta sāka darboties. Tā klikšķēja ātri ātri, tad apklusa. No jauna sāka strādāt. Šoreiz taustiņi kustējās lēni, toties turpināja darboties. Flemings pie­gāja pie izvadiekārtas un paņēma jau aprakstīto garo lentu.

— īsta ķīniešu ābece, — Flemings nosprieda, pār­skatījis to, — taču kaut kādi bioloģiskie dati tie ir.

Viņš aizgāja parādīt to Donejai. Pati par sevi šī iepriekšējā analīze bija tikai sīkums. Tomēr tā nozī­mēja daudz. Tātad Andrē tomēr palīdzēs un Donejai

varbūt izdosies paveikt brīnumu, ja vien pietiks laika.

Kad Flemings izgāja laukā, viņam uzbruka me­žonīgs vējš un gandrīz nogāza no kājām. Viņš aiz­elsās, un gaiss, kuru viņš aizgūtnēm tvēra, neko daudz nepalīdzēja. Saliecies, ar nodurtu galvu viņš lauzās uz priekšu sausajā, smacīgajā vējā, cauri smilšu virpuļiem uz laboratorijas durvīm. Viņa aiz­rautība un optimisms šķita izgaisuši. Laiks nebija nopērkams par naudu.

Trīs tūkstoš jūdžu attālumā no Azaranas pār ne­pieredzēta posta piemeklēto Londonu ausa diena. Nedaudzi polismeņi ar tērauda kaskām galvā stā­vēja platāko ielu vidū, turēdamies pēc iespējas tālāk no ēkām. Laiku pa laikam vētras kaukoņai cauri iegaudojās ātrās palīdzības mašīnu sirēnas. Zinātnes ministrijas ēkas pirmā stāva nedaudzajos vēl neiz­sistajos un neaizbarikādētajos logos vīdēja vārga gaismiņa.

Pie papīriem apkrautā galda sēdošo četru vīriešu sejas agrā rīta pelēkajā gaismā izskatījās spokaini no­gurušas. Jau vairākas stundas viņi nevarēja un neva­rēja izdomāt neko konstruktīvu. Īstenībā diskusija jau bija izvērtusies par pārgurušu, saniknotu cilvēku strīdu.

Kad Osborns un premjerministra sekretārs sāka strīdēties par vakar vakarā izlemto pasākumu finan­sēšanu un par to, kuram departamentamjāuzņemas atbildība, parasti atturīgais Nīlsons ļāva vaļu nik­numam.

— Jums gan ir brīnišķīgs talants neatlaidīgi no­ņemties ar birokrātiskiem sīkumiem pat tad, kad debesis jau taisās sagrūt pār mums visiem! — viņš paziņoja.

— Mēs visi esam noguruši, profesor Nīlson, — mi­nistrs asi iebilda. — Mēs varam darīt tikai to, ko uzskatām par pareizu.

Amerikānis atvainojās.

Premjerministra sekretārs gribēja aizsmēķēt, taču, pamanījis, ka cigarešu kārbiņa tukša, nikni ielin- goja to kaktā.

— Apmēram pusei mūsu zemes vairs nav elek­trības, liela dala no tās atrodas zem ūdens vai arī ieputināta sniegā, pārējo nopostījusi vētra. Cilvēki mirst ātrāk, nekā kareivji paspēj viņus aprakt. Ja jūs vismaz varētu pateikt, cik ilgi tā turpināsies…

Nīlsons jau gribēja atbildēt, kad pie Osborna uz pirkstgaliem pielipināja kāds sekretārs.

—Jums kāda ļoti steidzama vēstule, ser,—viņš teica. — Lidlauka kurjers nupat atnesa.

Osborns atplēsa dzeltenbrūno aploksni, apdomīgi un lēni atlocīja plāno papīru un sāka lasīt.

Beidzot viņš pacēla acis no vēstules.

— Tā ir no Azaranas, no Madlēnas Donejas.

Osborns pasniedza vēstuli ministram.

— Vislabākais būtu, ja jūs to izlasītu abi kopā, — ministrs teica Nīlsonam un premjerministra sekre­tāram. — Tā mēs ietaupīsim laiku. Protams, tūdaļ jāinformē arī ministru kabinets.

Ministrs nepacietīgi gaidīja, kamēr abi izlasīja vēstuli.

— Vai jums ir kādi priekšlikumi, Nīlson?

Nīlsons piekrītoši pamāja ar galvu.

— Vai jūs varat mani jau šodien aizvest uz Aza­ranu? — viņš jautāja.

Četrmotoru lidmašīna piebrauca pie konveijera, pagriezās un apstājās. Tuvojās elektriskās vagone­tes, lai aizvestu kravu. Lidmašīnas apkalpe, nogu­rusi, lidojot septiņas stundas bez nosēšanās no Lon­donas tikai 6000 pēdu augstumā, kur lidmašīnu visu laiku svaidīja vētras brāzmas, nokāpa pa trapu un devās uz lidostas kantori. Tur viņus sagaidīja un pavirši apsveica uniformēts arābs kopā ar kādu stūrgalvīga izskata eiropieti. Kad lidmašīnas kap­teinis pasniedza lidojuma dokumentus, eiropietis, veikli izskatījis tos, pasniedza tālāk arābam un iz­stiepa savu resno, strupo roku pēc apkalpes perso­niskajiem dokumentiem. Kapteini viņš neaizturēja, bet, paskatījies uz diviem nākamajiem apkalpes lo­cekļiem, sāka atkal pētīt papīrus.

— Kas viņš tāds ir? — eiropietis vāciski jautāja. Abi apkalpes locekļi raudzījās uz viņu neizpratnē. Tad viņš savu jautājumu atkārtoja lauzītā arābu valodā.

Lemkas brālēns Jusels, jaunākais no abiem, pie- glaimīgi pasmaidīja.

— Mans otrais novērotājs. Viņš neprot arābiski, ne arī to valodu, kurā jūs runājāt pirmīt.

«Intel» darbinieks nikni savieba seju.

— Man nekas nav ziņots par pārmaiņām lidmašī­nas apkalpē. Kāpēc jūs ņēmāt līdzi otru novērotāju?

— Lai uzmanītu pareizo kursu. Mums tagad jā­lido ļoti zemu, jo augstāk nav pietiekama gaisa spiediena.

Ne visai apmierināts ar atbildi, eiropietis vēlreiz pārbaudīja dokumentus, taču, neatradis tajos nekā­das vainas, uzsvieda tos uz galda. Jusels paņēma dokumentus un aizveda savu pavadoni uz apkalpes telpām, kur abi noģērba savus lidotāju kombinezo­nus. Jusela pavadonis bija Nīlsons.

— Ļaunākais nu ir garām, — Jusels teica. — Ta­gad es aizvedīšu jūs pie savas māsīcas. Tur jūs būsiet drošībā. Viņas vīrs doktors Abu Zeķi sazināsies ar jums, cik drīz vien būs iespējams.

Nīlsons pamāja ar galvu.

— Jo ātrāk, jo labāk.

Aizvedis Nīlsonu uz Abu mājām, Jusels atgriezās pilsētā. Bija vēla pēcpusdiena, kad viņš ieradās ka­fejnīcā, taču vēl kādu stundu vajadzēja gaidīt, iekams ieradās Abu, zaglīgi raudzīdamies apkārt kā cilvēks, kas apzinās, ka viņu novēro. Pasūtījuši divas pudeles vietējās kolas, viņi klusi sarunājās, un Jusels pa­stāstīja par Nīlsona ierašanos.

— Viņš grib sastapties ar doktoru Flemingu un profesori Doneju, — Jusels beidza savu stāstījumu.

Abu Zeķi bailīgi paraudzījās visapkārt mazajā, tukšajā kafejnīcā.

— Nezinu, vai viņi abi varēs tikt laukā no «Intel» ciemata, bet es viņiem to pateikšu.

Uzzinājis, ka Nīlsons ieradies Azaranā un atrodas drošībā, Flemings nolēma atmest ar roku visai pie­sardzībai un tūlīt doties pie viņa. Viņš pieteica Do­nejai būt gatavai, lai varētu doties ce]ā, tiklīdz sa- tumsīs, ja vien viņa ir ar mieru riskēt.

Laiks nāca viņiem talkā. Reizē ar tumsu sākās mežonīga vētra un lietus gāzes, kas pātagoja mājas un grieza virpulī smiltis. Sargi, bailēs drebēdami, meklēja patvērumu kur kurais. Flemings un Doneja ar grūtībām lauzās cauri lietus straumēm, un neviens pat nemēģināja viņus aizkavēt.

Brauciens bija briesmīgs. Abu mazā mašīna pāris reižu noslīdēja no ceļa biezajā dubļu putrā, kas klāja tuksneša smiltis. Tomēr izrādījās, ka citur lietus nav lijis. Pēc minūtēm četrdesmit viņi jau brauca pa sausu ceļu, tikai vētra vēl aizvien nerimās; brīdi pa brīdim vētras kaucienus pārspēja pērkona dārdi, un zibeņi uzliesmoja gandrīz bez pārtraukuma.

Flemings izjuta gluži neprātīgu atvieglojumu, kad Lemka atvēra durvis un viņš aiz tās ieraudzīja Nīlsonu. Amerikānis klusēdams satvēra Fleminga roku, un šis rokas spiediens iedrošināja un nomie­rināja.

Donejai Nīlsona , ierašanās nozīmēja niecīgu ce­rības stariņu, kuru viņa visu laiku bija mēģinājusi noliegt, taču viņa vēl aizvien lāgā nesaprata, kāpēc gan Nīlsons ieradies Azaranā. Viņa ar Flemingu klusēdama klausījās, ko Nīlsons, ēzdams vīnogas, stāstīja par notikumiem Londonā. Nīlsons pateica, ka pirms Donejas ziņojuma saņemšanas viņi visi Londonā nonākuši galīgā strupceļā.

— Vai patiešām vēl ir kāda cerība? — Nīlsons jautāja Donejai.

— Ne lielāka par smilšu graudiņu tuksnesī.

Doneja pabīdīja sāņus mazo paplāti, uz kuras

Lemka bija pasniegusi Nīlsonam vakariņas, un iz­klāja uz galda žūksni papīru, kurus bija paslēpusi svārku jostā.

Viņa nepacietīgi izgludināja saburzītos papīrus un teica:

— Tie lielākoties ir DNS spirāles aprēķini. Šķiet, arī iums būs jāpiekrīt, ka skaitļotājs izdarījis ticamu analīzi. Cik noprotu, potenciāli tā ir baktērija. Bet noskaidrot molekulāro struktūru ir viena lieta un iegūt attiecīgos komponentus un sintezēt dzīvu or­ganismu — tas ir pavisam kas cits. Taču iespējams, ka tā varētu radīt antibaktēriju, kas mums tik nepie­ciešama.

Nīlsons pētīja skaitļus.

— Vai tie ir no skaitļotāja, kuru uzbūvēja mans dēls?

Doneja piekrītoši pamāja ar galvu.

— Es tikai domāju … — Balss viņam sāka dre­bēt, un viņš nevarēja pabeigt teikumu.

Flemings, sēdēdams blakus šūpulim un izklaidīgi virpinādams pirkstos kādu pie šūpuļa piekarinātu rotaļlietu, lai uzjautrinātu mazuli, pabeidza iesākto teikumu:

— … kas būtu noticis, ja jūsu dēls būtu palicis šeit.

Nīlsons pagriezās pret Flemingu.

— Viņi gluži aukstasinīgi nošāva manu dēlu mūsu acu priekšā, — viņš teica. — Ja tikai es varētu atrast šo cilvēku …

— Es nevaru jums pateikt, tieši kurš nospieda gaili, — teica Flemings, — tomēr droši zinu, kas pavēlēja to darīt. Tas bija Kaufmanis, tas pats vā­cietis, kas mūs šeit uzrauga.

— Es gribētu viņu sastapt.

— Ļoti iespējams, ka jūs viņu sastapsiet.

Doneja savāca papīrus.

— Vienīgais mierinājums, ka jūsu dēls nomira bez mokām, — viņa līdzjūtīgi sacīja. — Un tāda nāve tomēr labāka, nekā tā, kas sagaida mūs. Pro­tams, ja no šīs sintēzes iznāktu kas jēdzīgs … — Viņa sabāza visus papīrus atpakaļ svārku jostā. — Ja tikai Andrē spētu mums palīdzēt, skaitļotājs varētu vēl daudz darīt mūsu labā.

— Kā jūtas Andrē? — Nīlsons apjautājās.

Doneja paskatījās uz šūpulī gulošo mazuli, kas bija pamodies un iepriecināts smaidīja, redzēdams sev apkārt tik daudz cilvēku.

— Viņa ir mākslīgi radīta dzīva būtne, — Doneja murmināja, — nevis tāda… — Viņa strauji no­vērsa skatienu no bērna. — Andrē asinīs trūkst kā­das būtiski svarīgas sastāvdaļas, par kuru es nekā nezinu un kuras trūkumu skaitļotājs nav pamanījis.

— Vai tad skaitļotājs nevar viņai palīdzēt? — Nīlsons jautāja.

— Nav vairs laika, — Flemings atbildēja. — Skait­ļotājs varbūt varētu palīdzēt Andrē, bet viņai ta­gad jānoņemas ar antibaktēriju. Viņa pati izšķīrās par to …

Nīlsons pētoši paraudzījās uz Flemingu.

— Izšķirties par šādu lēmumu laikam gan bija grūti, — viņš teica.

Flemings klusēdams aizdedzināja cigareti un dziļi ievilka dūmus.

— Jā, — viņš beidzot teica. — Ļoti grūti, kā jau jūs teicāt.

Viņš piecēlās un, novērsies no pārējiem un pie­gājis pie loga, skatījās laukā. Lai darītu galu sa­springtajam klusumam, Doneja steidzās pajautāt Nīlsonam, vai viņš negrib skaitļotāja izsniegto datu kopijas. Nīlsons noliedzoši pakratīja galvu. Viņš paskaidroja, ka praktiska nozīme būtu tikai mēģenei ar antibaktēriju.

— Ja Andrē varēs pabeigt analīzi, — Nīlsons ierunājās, bet Flemings viņu pārtrauca:

— Klusu! — Viņi paskatījās uz Flemingu. — Lemka nāk.

Lemka, kas bija stāvējusi sardzē pie ceļa, skrēja pāri pagalmam uz māju, un viņi dzirdēja sandaļu klaudzoņu uz bruģa.

— Mūs jau visu laiku rūpīgi uzmanīja, — Doneja teica. — Šovakar domājām, ka esam aizlavījušies nemanīti.

Lemka ieskrēja satraukumā ieplestām acīm.

— Viņi brauc! — viņa iekliedzās. — Kareivji! Vesela mašīna ar kareivjiem!

Pāris mirkļu visi stāvēja kā sastinguši. Tad Do­neja izņēma dokumentus.

— Paslēpiet! — Viņa iespieda tos Lemkai rokās. — Vēlāk jūsu vīrs varēs tos man atdot.

Lemka paņēma papīrus un stingri teica Nīlsonam:

— Uz manas mātes istabu! Tur viņi neies.

— Ceru, ka jums būs taisnība, — Nīlsons pasmai­dījis atbildēja un sekoja viņai.

Pie durvīm klaudzināja. Lemka iznāca no mātes istabas un atvēra durvis. Kāds kaprālis militāri svei­cināja un pateica kaut ko arābu valodā; viņam aiz muguras stāvēja divi kareivji.

— Viņš saka, ka esot ieradušies, lai aizvestu jūs un doktoru Flemingu, — Lemka pārtulkoja.

— Sakiet viņiem, ka mēs tūdaļ iesim, — Doneja teica, kā viņai pašai likās, ar bezrūpīgu un paviršu smaidu. — Neuztraucieties, gan viss būs labi. Tikai sameklējiet drošu patvērumu doktoram Nīlsonam. Gan jau mēs atradīsim kādu iespēju sazināties.

Lemka sirsnīgi satvēra Donejas roku.

— Mans brālēns kaut ko izdomās. Bet tagad gan vairāk nesarunāsimies, lai kareivji nekļūst aizdo­mīgi.

Viens no kareivjiem uzstāja, ka viņam noteikti jābraucot mašīnā kopā ar Flemingu un Doneju, un kaprālis ar zīmēm ieskaidroja Flemingam, ka brau­cot jāturas cieši aiz armijas mašīnas. Laiks bija mazliet noskaidrojies, taču vējš vēl aizvien pūta spēcīgi un vienmērīgi.

Kad viņi atgriezās «Intel» ciematā, skaitļotāja ēkā visi logi bija apgaismoti. Divi kareivji ieveda Flemingu un Doneju iekšā. Kaufmanis sēdēja savā kabinetā pie galda ar niknumā sarauktu seju, kas atgādināja ļaunu masku. Blakus galdam neveikli mīņājās Abu.

— Ko tad tas nozīmē? — vācietis ierējās, tikko viņi ienāca. — Kādēļ jūs izbraucāt no ciemata bez atļaujas?

— Kam mums būtu jāprasa atļauja? — Doneja uzstājīgi jautāja. — Un kāpēc vispār vajadzīga at­ļauja apmeklēt draugus, kolēģa ģimeni?

Kaufmanis gan centās izturēt viņas ciešo skatienu, taču tas neizdevās, un viņš novērsa acis.

— Jūs paši labi zināt, ka jums nevajadzētu at­stāt ciematu bez atļaujas, — viņš bramanīgi noteica.

Dūres sažņaudzis, Flemings pagājās uz priekšu.

— Paklausieties jūs, teitoņu gauleiter… — Fle­mings iesāka, taču Abu Zeķi aizstājās viņam priekšā.

— Pēc jums aizsūtīja tādēļ, ka lieta ļoti stei­dzama. Andrē sabruka, strādājot pie skaitļotāja.

— Andrē? — Flemings iesaucās un ar vienu lē­cienu atradās pie durvīm. — Es aiziešu pie viņas.

— Vai viņai ļoti slikti? — Doneja pavaicāja Abu.

— Andrē ir ļoti nespēcīga. Bet, pirms viņa sabruka, skaitļotāja izvades iekārta izsniedza vēl dažus datus.

Abu paņēma no galda žūksnīti papīru un pasnie­dza Donejai.

Kaufmanis ieklepojās.

— Turpmāk jūs uzraudzīs rūpīgāk, — viņš brī­dināja, tomēr izskatījās nedrošs un norūpējies. — Vai meitene mums ir ļoti svarīga?

— Apmēram tikpat svarīga, cik jums jūsu dzī­vība. Ja viņa savu darbu nepaspēs pabeigt, arī jūs vairs ilgi nedzīvosiet.

Doneja tik tikko spēja sevi pārvarēt, lai sarunā­tos ar Kaufmani, tomēr, pamanījusi viņa acīs bailes, piofesore pirmo reizi aptvēra, ka vācietis nav ne­ievainojams, iespējams pat, ka viņu varētu kaut kā iespaidot.

— Tāpēc, dieva un jūsu paša dēļ, nejaucieties mūsu darbā vairāk nekā tas nepieciešams.

Kaufmanis šaubīdamies paraudzījās uz Doneju un tad, ne vārda neteicis, aizgāja.

Andrē kaktiņš lazaretes palātā bija tumšs. Kad uz pirkstgaliem ienāca Flemings, kopēja, kas sē­dēja pie aizsegtās spuldzes, piecēlās. Viņa bija sa­šutusi par traucējumu.

— Esiet mierīga, es viņu nemodināšu, es tikai paskatīšos.

Meitene aizvainota nopūtās un kopā ar Flemingu piegāja pie gultas. Kad acis aprada ar pustumsu, viņš zem plānās segas saskatīja Andrē novājējušā auguma apveidu. Viņas galva un mati vīdēja uz spilvena kā tumšs plankums. Flemings pieliecās tu­vāk un redzēja, ka meitenes acis ir vaļā un ka viņa skatās uz to.

— Man vajadzēja būt šeit, pie jums, — viņš čuk­stēja, viegli noglāstīdams meitenes matus. Pirksti pieskārās arī pierei. Tā bija auksta un mikla.

Andrē vārgā balsī vilcinādamās teica:

— Es izdarīju, ko jūs gribējāt. Profesorei Done­jai tagad ir viss vajadzīgais.

Flemings tikko saprata, ko viņa saka.

— Man vajadzēja būt šeit, pie jums, — viņš at­kal atkārtoja.

Viņš sameklēja Andrē roku. Tā gulēja uz segas nedabīgi saliekta, kā nedzīva. Viņš ar īkšķi un rādītājpirkstu centās sataustīt pulsu. Neko nevarēja atrast.

— Man ir beigas, — Andrē čukstēja, uzminējusi, ko viņš dara. Flemings atvilka savu roku.

— Nē, nav, — viņš ska]i teica. — Mums vēl at­likusi viena vai divas iespējas. Nīlsons, šī skaitļo­tāja būvētāja tēvs, ir šeit, un viņš atklāja man, kas jādara. Kas mums jādara. Vajadzīga vēl tikai jūsu palīdzība gan mums, gan jums pašai.

Flemings piecēlās.

— Tagad pilnīgi paļaujieties tikai uz mani, — viņš pavēlēja. — Vienreiz jūs jau tā darījāt. Šo­nakt jums jāizguļas, rīt no rīta es atnākšu un aiz­vedīšu jūs pie skaitļotāja. Jā, zinu jau zinu, — viņš iesaucās, pamanījis, ka Andrē grib protestēt. — Šo­vakar jūs esat nespēcīga. Šovakar jūs sabrukāt. Bet rīt es būšu kopā ar jums, es jums palīdzēšu.

Flemingam bija maz ticības, ka patiešām varētu ko darīt, taču viņš cerēja, ka nedaudz no sava spēka iedvesīs meitenei. Andrē mazliet sakustējās, it kā būtu no kaut kā atbrīvojusies un justos labāk. Plak­sti nodrebēja un aizvērās. Sejā iegula aizmiguša cil­vēka dabīgais miers.

Flemings devās projām, ar rokas mājienu paai­cinādams līdzi kopēju. Aiz durvīm viņš tai mierīgi paskaidroja:

— Mēs visi esam lielās briesmās. Jūsu paciente cenšas mūs glābt, un mums savukārt jāglābj viņa.

Puslīdz negribīgi kopēja palocīja galvu par zīmi, ka sapratusi. Flemings vēlējās, kaut varētu pats sevi pārliecināt tikpat viegli.

Nākamajā naktī Flemings tikpat kā neaizmiga, cenšoties izdomāt darbības plānu īsajam laiciņam, kas viņiem vēl atlicis. Tikko atausa gaisma, viņš, kā parasti, nomazgājās, noskuvās un pabrokastoja, cenzdamies novilcināt laiku, lai pēc vakardienas pārguruma Andrē varētu vēl dažas dārgas minūtes atpūsties. Bet tik un tā, kad viņš ieradās pēc Andrē, bija vēl ļoti agrs. Samiegojušies sargkareivji, ku­riem vēl dažas stundas pacietīgi bija jāgaida maiņa, vērīgi noskatījās, kā Flemings kopējas pavadībā aizstumj slimnieku ratiņus ar Andrē uz skaitļotāja ēku. (r

Kad Flemings bija iegājis palātā pēc Andrē, viņa nebija teikusi ne vārda. Ja meitene nebūtu pasmai­dījusi, atbildot Fleminga sveicienam, varētu domāt, ka viņa ir transā. Kad kopēja bija aizsūtīta un An­drē jau sēdēja pie ekrāna, Flemings samierinājās, ka jāiedveš Andrē savas domas, neredzot atbildes reakcijas. Atlika tikai cerēt, ka tas izdosies.

Tā arī notika. Flemings pastāstīja viņai Donejas domas par slimības cēloni, kā arī to, cik vainīgi viņi abi ar Doneju jūtas. Ar pārliecinošu optimismu viņš centās attēlot meitenes dzīvi tādu, kāda varētu būt, ja Andrē palīdzētu Donejai pati sevi izglābt. Beigu beigās viņš notēloja kaut ko līdzīgu dusmām, izaicinot Andrē pierādīt savu spēku.

Andrē sēdēja noliektu galvu, pagurušās rokas sa­likusi klēpī. Tikai viņas skropstas laiku pa laikam notrīsēja, pierādot, ka viņa ir nomodā un klausās.

Pēc brīža Flemings apklusa, nezinādams, ko vēl va­rētu pateikt. Viņš redzēja, kā meitene pūlas saspa­roties. Viena viņas roka ar pārcilvēcīgām pūlēm pacēlās pie maņu ievadiekārtas. Mašīna sāka dūkt. Ekrāna centrā iemirdzējās sīciņš gaismas punktiņš, ne lielāks par kniepadatas galviņu, tad kļuva lie­lāks un izplūda. Flemings kāpās atpakaļ, nenolaižot acu no Andrē, līdz sasniedza sienu. Tur viņš stā­vēja nekustēdamies, saspringti vērojot, kā notiek neiespējamais.

Pēc kāda laika viņš juta, ka to rausta aiz piedur­knes. Viņam blakus stāvēja Abu, samulsis un gaidu pilns. Flemings pameta ar galvu uz blakus telpas pusi, un abi klusām aizgāja.

— Ko tas nozīmē? — Abu jautāja. — Vai viņa patiešām…

— Manuprāt, jā, — Flemings atbildēja, īstenībā nemaz lāgā nesaprazdams, ko Abu jautā. Viņš ne­gribīgi raisījās vaļā no domām par Andrē. — Ko jaunu jūs pastāstīsiet?

— Es pārbraucu mājās pēc pusnakts, — Abu stāstīja. — Man bija jāiet cauri sardzes telpām. To­mēr likās, ka virsnieks nezina, ka nedrīkstu doties projām bez pavadoņa. Jusels bija ieradies tieši pirms manis. Profesoru Nīlsonu mēs nogādājām pie­tiekami drošā vietā — alā, kas atrodas klinšu iedo­bumā virs tempļa. Tur viņš jutīsies puslīdz ērti un viņam nebūs daudz jāstaigā apkārt. Nīlsonam gan grūti nācās tur nokļūt, jo gaiss ir ļoti retināts. Ju­sels stāstīja, ka tāds pats gaiss tagad esot Anglijā jūras līmenī.

— Vai viņam pārtikas un ūdens pietiks?

Abu piekrītoši pamāja ar galvu.

— Lemka vai arī viņas māte Nīlsonu'regulāri ap­meklēs.

Pēkšņi abi vīrieši apklusa. Sāka darboties skaitļo­tāja izvades rakstāmiekārta. Flemings aizmirsa visu un steidzās atpakaļ pie Andrē.

— Pasauciet kopēju, lai aizved meiteni atpakaļ uz gultu, — viņš norīkoja Abu.

Flemings piegāja pie Andrē un aplika roku viņai ap pleciem;

— Lieliski! — viņš teica. — Tagad atpūtieties un tikai nepadodieties!

Flemings paķēra papīra lentu, kas nāca laukā no skaitļotāja, un aši pārskatīja īsās skaitļu rindas. Sī­kumi viņu neinteresēja, bet izsniegto skaitļu gal­venā jēga bija skaidra. Tie attiecās uz plazmas sastāvdaļām. Minūtes desmit viņš stāvēja un vēroja, kā no izvades rakstāmiekārtac nāk laukā aizvien jaunas skaitļu rindas. Beidzot rakstāmiekārta ap­klusa un skaitļotājs mitējās darboties.

Doneja strādāja pie sava laboratorijas galda, un kā vienmēr apkārt izskatījās tā, it kā aparāti un viss pārējais būtu izmētāts pa roku galam. Flemings nosvieda viņai priekšā papīra lentas.

— Kas tas ir? — Doneja jautāja, turpinādama vērot kādu šķidrumu, kas pilēja cauri filtram. — Vai atkal kādas jaunas baktērijas formulas?

— Nē, — Flemings atbildēja. — Formulas Andro­mēdas glābšanai.

Profesore pārtrauca darbu un izbrīnījusies paska­tījās uz Flemingu.

— Kas tās programmēja?

— Andrē pati. Es ar savu gribu piespiedu viņu to izdarīt. Cik varu spriest, tad tā ir skaitļu virkne, kas atbilst Andrē asinīs trūkstošajām ķīmiskajām sastāvdaļām. Pārvērtiet šos skaitļus ķīmijas ter­minos, un mēs varēsim izglābt Andrē.

Doneja paņēma papīrus un strauji atkrita krēslā.

— Šis darbs prasīs vairākas nedēļas laika, — viņa murmināja, pārlaižot acis skaitļu rindām. — Man taču jāveic daudz svarīgāks pienākums.

Viņa gandrīz bezpalīdzīgi norādīja uz retoršu un mēģeņu jūkli.

— Un to var paveikt tikai tādēļ, ka Andrē ieguva vajadzīgos datus, — Flemings atgādināja.

Doneja zaudēja pacietību, saklausījusi viņa vār­dos pārmetumu.

— Izrunāsimies atklāti, Džon, — viņa uzsvērti mierīgi teica. — Vispirms jūs bijāt pret viņas ra­dīšanu. Tad jūs gribējāt, lai es viņu nogalinu. Jūsu nākamā prasība bija, lai Andrē nelaiž pie skaitļotāja Un tagad . ..

— Es gribu, lai viņa dzīvo.

— Un kas notiks ar mums pārējiem? — Doneja jautāja. — Vai jūs gribat, lai mēs paliktu dzīvi? Kā jūs domājat, cik daudz darba es varu paveikt? Mana enerģija nav neierobežota. Es taču esmu ti­kai vienā eksemplārā, pie tam nogurusi līdz nāvei. Brīžiem uzmācas domas, ka manas smadzenes sāk atmiekšķēties.

Doneja savaldījās un uzsmaidīja Flemingam.

— Vai jūs tiešām domājat, ka es nemēģinātu glābt Andrē, ja tikai varētu?

— Jums jārunā ar Gambulu, — Flemings mierīgi teica. — Ar mani viņa negrib runāt, viņa man ne­uzticas, un arī Abu Zeķi ir zaudējis viņas uzticību.

Iespējams, ka Gambula uzklausīs jūs. Ja jums izdo­tos pierunāt viņu ļaut mums mazliet vairāk brīvības un dot vairāk palīgu . ..

Doneja nogrima dziļās domās.

— Nezinu, es patiešām nezinu, — viņa murmi­nāja.

Negaidot nodārdēja pērkona grāviens, satricinot visu ēku. Aparāti uz laboratorijas galda sazvāļojās un nodžinkstēja. Tikko pērkons apklusa, sāka gau­dot vētra.

— Pat Gambulai vajadzētu saprast, ka šādi laika apstākļi ir kaut kas, ar ko arī viņa nespēs tikt galā, un ka tie nebija paredzēti tai nolādētajā vēstījumā.

— Nu labi, — Doneja piekrita, — mēģināšu vi­ņai to ieskaidrot.

Saruna notika nākamajā rītā. Gambula pavēlēja Donejai ierasties viņas personīgajā rezidencē.

Viņa bija pārsteidzoši laipna un apjautājās, ko varot darīt Donejas labā.

— Vai jums ir viss mūsu darbam nepieciešamais?

— Jūsu darbam — jā, bet manējam gan ne, — Do­neja viņu pārlaboja. Un tad bez lieka ievada snie­dza Gambulai atturīgu un stingri lietišķu ziņojumu par iemesliem, kas rada neparastās klimata izmaiņas.

Gambula noklausījās mierīgi, ne reizi nepārtrau­cot Doneju. Tad viņa piegāja pie loga un skatījās pāri pilsētai uz milzīgajām mākoņu gubām virs tuk­sneša.

Kad Doneja beidza savu ziņojumu, Gambula vēl brīdi klusēja.

— Kā mēs mirsim? — viņa klusu murmināja, at­griezdamās un apsēzdamās pie galda.

Doneja paskaidroja.

Gambula strauji atmeta ar roku.

— Vēstījumā par to nekas netika minēts, — viņa protestēja. — Nekas tamlīdzīgs arī nenotiks. Vēstī­jumā viss bija ļoti skaidrs un loģisks. Es gan redzēju postažu, taču ne tādu, par kādu stāstāt jūs. Un vēl vēstījumā tika pieminēta neaprobežota vara.

— Ko jums pavēlēja darīt? — Doneja mudināja Gambulu.

Gambula bija aizdomājusies, atcerēdamās pie skaitļotāja ekrāna pavadīto nakti.

— Valdīt, — viņa murmināja. — Visi zina, ka ne­pieciešama neaprobežota vara, tikai neviens pa īs­tam nepapūlējās to panākt. Tikai nedaudzi mē­ģināja …

— Hitlers? Napoleons? — Doneja vedināja Gam­bulu uz tālāku atklātību.

Gambula nemaz neapvainojās.

— Jā, — viņa piekrita, — tikai viņi nebija pie­tiekami ģeniāli un nesaņēma arī palīdzību no An­dromēdas intelekta. Jāupurē būs gandrīz viss, bet ne jau šādā veidā. Un ne tagad. Mēs vēl neesam sagatavojušies!

— Cik liela ir jūsu vara? — Doneja jautāja.

— Pietiekami liela šeit, Azaranā. Bet tas jau ir vēl tikai iesākums

— Vēl ir iespējams viss, — teica Doneja. Tagad viņa zināja, kā izmantot otras sievietes alkatību un bailes.

— Ko jūs ar to domājat? — viņa uzstājīgi pra­sīja.

— Vēl ir iespēja, tiesa, ne pilnīgi droša, — Do­neja paskaidroja, — saglābt Zemes atmosfēru. Cerī­bas mums vēl ir. Mums palīdzēja skaitļotājs ar formulu, pēc kuras, šķiet, varētu sintezēt tādu kā an­tibaktēriju. Bet man vajadzīgi palīgi un attiecīga iekārta. Ja mēs gūsim panākumus, tad šī antibak- tērija būs jāražo masveidā un jāievada visās pasau­les jūrās.

Gambula aizdomīgi paskatījās uz profesori.

— Bet kā jūs paspēsiet saražot baktēriju tik lielā daudzumā?

Doneja pacietīgi izskaidroja, ka, ja izdotos radīt antibaktērijas kultūru, tā augtu dabīgi un, iespē­jams, jaunā baktērija vairotos vēl ātrāk nekā tā, kas patlaban darbojas jūras ūdenī.

— Antibaktēriju varētu nosūtīt visām citām val­stīm, kas pašas savās laboratorijās varētu turpināt darbu vienlaikus.

Gambula sāka smieties. Viņas smiekli neizklausī­jās diez cik patīkami, tajos skanēja nevis prieks, bet gan tikai uzpūtīgs triumfs.

— Jā, tā mēs darīsim, — Gambula teica. — Tikai mēs nekādā gadījumā nesadarbosimies • ar citām valdībām. «Intel» uzbūvēs rūpnīcu, kāda jums ne­pieciešama. «Intel» piedāvās pasaulei antibaktēriju par tādu cenu, kādu mēs noteiksim. Tā mēs iegū­sim varu, par kuru bija runa vēstījumā. Tātad visi šie notikumi tomēr ir daļa no paredzētā plānaf ti­kai es pati to nesapratu. Tagad mums piederēs visa pasaule, un mēs par lo pieprasīsim tādu izpirkuma maksu, kādu paši gribēsim.

Doneja, iepletusi acis, pielēca kājās.

— Tas nav nekas jums domāts!—Viņa pati juta, ka kliedz, taču bija pārāk sašutusi, lai ievērotu pie­sardzību. — Jūs esat ārprātīga! Šīs atmosfēras iz­maiņas nav paredzētas plānā!

Šķita, ka Gambula nemaz nebija dzirdējusi, ko teica Doneja, viņa tikai stiklainām acīm stingi blenza uz profesori un beidzot, it kā nodotu pavēli kādam no saviem pakalpiņiem, noskaldīja:

— Iesniedziet pieprasījumu par visu, kas jums nepieciešams. Es apsolu, ka visu vajadzīgo jūs da­būsiet bez jebkādiem ierobežojumiem.

Ministru kabineta telpās Dauningstrītā 10 steigā bija uzstādīts pārvietojamais kinoprojektors. Galda vienā galā sēdēja premjerministrs un daži viņa ko­lēģi, kā arī zinātnes ministrs un Osborns, vērodami ekrānu.

Premjerministrs pacēla roku.

— Pietiks, — viņš noguris teica. — Ieslēdziet, lū­dzu, apgaismojumu. \

Uz ekrāna izdzisa kadrs, kas rādīja milzīgu ūdens klāju tur, kur kādreiz bija atradušās Holandes vis­auglīgākās lauksaimniecības zemes.

— Vai ļausim rādīt to televīzijā? — iekšlietu mi­nistrs jautāja.

— Kāpēc gan ne? — atbildēja premjerministrs. — Lai skatās, kam vēl ir iespēja noskatīties. Var­būt tas, ka stāvoklis Eiropā daudz ļaunāks nekā pie mums, sniegs mūsu iedzīvotājiem kaut niecīgu mie­rinājumu. Katrā ziņā skatītāju nebūs daudz. Šaubos, vai pat viena desmitdaļa mūsu iedzīvotāju vēl sa­ņem elektrisko strāvu.

Viņš paņēma savu pīpi, tomēr tūlīt to atkal nolika: jau elpot bija grūti, kur nu vēl domāt par smēķē­šanu.

— Vai ir kādas ziņas no Nīlsona? — premjers ap­vaicājās.

— Pagaidām vēl ne, ser, — Osborns atbildēja. — Bet «Intel» transporti]dmašīna atveda jaunu pro­fesores Donejas ziņojumu. Profesore pierāda, ka baktērija ir bioķīmisks produkts, kura formulu savā laikā izstrādājis Tornesas skaitļotājs.

— Vai Doneja kaut ko dara?

— Viņa raksta, ka strādājot pie šīs problēmas, ser. Mēs ceram, ka viņa varēs dot Nīlsonam kā­dus norādījumus un ka arī viņš varēs palīdzēt.

— Vai tas arābu lidotājs nevar Nīlsonu atgādāt atpakaļ, ja jau Nīlsonam ir kādi materiāli, ko ap­strādāt?

Osborns godbijīgi nokāsējās.

— Šķiet, ka aprēķinus var izdarīt tikai Azaranā, ser. Skaitļotājs taču ir viņiem.

Premjerministrs piecēlās un aizgāja līdz lielā galda otram galam.

— Varbūt tagad būtu īstais laiks mums iejauk­ties, — viņš rāmi teica. — Man šķiet, ka jāsāk rī­koties enerģiskāk.

Zinātnes ministrs neveikli sakustējās.

— Mani eksperti jau apsvēruši šādu iespēju, ser. Viņi iesaka neko neuzsākt. Redziet, ser, skaitļo­tājs …

— … izveidojis tādu pašu aizsardzības sistēmu, kāda savā laikā bija mums, — premjerministrs pa­beidza teikumu. — Tātad mums neatliek nekas cits, kā apelēt pie viņu augstsirdības, vai ne?

— Jā, ser, — zinātnes ministrs noburkšķēja.

— Nu, tā nu gan nav sevišķi izdevīga politika, — premjerministrs teica. — Tomēr baidos, ka ne mēs, ne arī opozīcija neko labāku nevarētu izdomāt. Pa­rūpēšos, lai Centrālais informācijas dienests kaut ko uzskribelē B.B.C. raidījumam. Cerams, ka kāds no raidītājiem vēl darbojas un varēs to noraidīt?

— Deventrija vēl darbojas, ser, — zinātnes mi­nistrs atbildēja. — Tur ir armija ar vairākām pār­vietojamām elektrostacijām. Ar īsajiem viļņiem mēs noteikti varēsim raidīt Azaranai.

Speciālo vēstījumu angļu un arābu valodā B.B.C. raidīja visu nakti ik pēc stundas. Lielākā daļa no pirmā raidījuma sasniedza Azaranu. Tad pēc Gam- bulas personiska rīkojuma raidījumu sāka traucēt.

Gambula uzaicināja Kaufmani savā kabinetā no­klausīties raidījuma ierakstu.

«Londona raida Azaranas valdībai un tautai,» atskanēja tāla, atmosfēras traucējumu izkropļota balss. «Mums nepieciešama jūsu palīdzība. Eiropas kontinents ir izpostīts, visai pasaulei draud katas­trofālas atmosfēras izmaiņas, kas jau sasniegušas arī jūsu zemi. Gaisu, kas nepieciešams elpošanai, absorbē jūras ūdens. Ja tuvāko pāris nedēļu laikā šo postošo parādību nevarēs novērst, būs jāmirst miljoniem cilvēku. Desmitiem tūkstošu cilvēku mirst jau tagad. Mūsu zeme ir smagi izpostīta. Trīs ceturtdaļas no Holandes ir pārplūdinātas. Paisuma vilnis izpostījis Venēciju. Ruānas, Hamburgas, Di- seldorfas vairs nav.»

— Diseldorfa, — Kaufmanis atkārtoja šo vienu vārdu, un viņa sejas muskuļi saspringa.

Gambula nepievērsa viņam ne mazāko uzmanību, klausīdamās tikai ierakstu.

«Pašlaik Atlantijas okeānā trako milzīgas vētras, kas virzās uz Eiropu. Lai darītu galu šīm dabas katas­trofām, mums nepieciešama jūsu palīdzība.»

Balss pazuda juceklīgā, griezīgā troksnī. Gam­bula izslēdza atskaņotāju.

— Šai vietā mēs raidījumu sākām traucēt, — viņa paskaidroja. — Es gribu, lai jūs, Kaufmani, iz­skaidrotu man, kā viņi uzzinājuši, ka mums ar visu to ir kāds sakars.

Kaufmanis stulbi blenza uz viņu.

— Diseldorfa, — viņš atkārtoja. — Manas mā­jas… mans vecais tēvs . ..

— Skaitās, ka mums esot lielisks drošības die­nests, — Gambula viņam uzkliedza, — un jūs, Kauf- maņa kungs, esat atbildīgs par to.

— Mēs darījām, ko spējām, — viņš stūrgalvīgi teica.

Gambula paraustīja plecus.

— Tagad tam vairs nav nekādas nozīmes. Tikko Donejai būs jaunā baktērija, mēs šeit būsim dro­šībā un varēsim piegādāt antibaktēriju arī pārējiem. Protams, ar mums izdevīgiem noteikumiem.

11

Gambula turēja doto vārdu — Donejai visus pa­sūtījumus piegādāja ārpus kārtas. «Intel» iespējas bija tik lielas, ka pat haoss Eiropā nekavēja tā aģen­tus sameklēt visus vajadzīgos materiālus un iekārtas, iesaiņot tos un ar transportlidmašīnām nogādāt Azaranā. Vēl pārsteidzošāka bija veiklība, ar kādu «Intel» atrada jaunus un spējīgus ķīmiķus, bakterio­logus un nukleīnskābju molekulārās uzbūves spe­ciālistus. Divi bija tikko beiguši studijas Cīrihē, jauna ķīmiķe ieradās no Vācijas vislielākās medi­kamentu rūpnīcas pētījumu daļas. Kad Doneja ap­runājās ar viņiem, noskaidrojās, ka visi atbraukuši strādāt Azaranā pilnīgi brīvprātīgi un viņus kār­dina ne tikdaudz lielā alga kā iespēja nodarboties ar satraucošiem zinātniskiem pētījumiem pavisam jaunā nozarē, pie tam vēl tādā pasaules daļā, kas līdz šim bija vismazāk cietusi no vētrām. Jauna­jiem zinātniekiem nebija jie jausmas par «Intel» īs­tajiem mērķiem, ne arī par neiedomājamo katas­trofu, kas, iespējams, sekos klimata izmaiņām. Ļau­dis vēl aizvien cerēja, ka visļaunākais drīz vien būs pārdzīvots.

Doneja saviem jaunajiem palīgiem izskaidroja pašreizējo stāvokli, taču noklusēja hipotēzi par baktērijas izcelšanos. Viņa nodarbināja tos līdz pē­dējai izturības robežai. Jaunie zinātnieki, sapratuši, cik svarīgs ir šis darbs, kļuva par profesores uzti­camiem palīgiem. Kad viņi no rīta ieradās darbā, Doneja jau bija priekšā un vakarā, kad viņi nogu­ruši devās atpūsties, profesore vēl palika strādā­jot. Pirmie panākumi kļuva redzami agrāk, nekā profesore bija cerējusi. Tieši desmit dienas pēc tam, kad viņi pa īstam bija ķērušies pie darba, pirmās sintezētās baktērijas uzklāja uz maza vara ekrāna un ievietoja elektronu mikroskopā. Tas bija dra­matisks moments, kad Doneja, savu līdzstrādnieku ielenkta, palielinājumu vispirms nostādīja uz 500 000 reizēm, tad uz miljons reizēm un visbeidzot uz miljons un 250 000 reizēm. Te nu beidzot bija šis si­metriskais daudzskaldņu veidojums ar smailēm. Un tas bija nevis kristāls, bet gan dzīva baktērija.

Profesore klusēdama ļāva saviem līdzstrādnie­kiem citam pēc cita apskatīt viņu radīto bezgala niecīgo būtni un dalīties kopīgajā triumfā.

Gandrīz vai bikli Doneja un viņas asistenti ar piespiešanos atgriezās īstenībā. Pagaidām šī sīkā būtne bija tikai zinātnisks kuriozs. Tagad to vaja­dzēja reproducēt biljonos — tādā vairumā, lai tie varētu piepildīt vienu mēģeni. Un tad šī baktērija būs jāsūta cīņā pret otru baktēriju, tās predestinēto ienaidnieku.

Dārgos nedaudzos pilienus uzpilināja uz divpa­dsmit dažādām barotnēm. Veselas sešas stundas ne­varēja darīt neko citu kā tikai gaidīt. Nobeidzot mēģinājumu, izrādījās, ka deviņās mēģenēs baktē­rija nobeigusies, bet pārējās trijās sasniegusi mak­simālo piesātinājumu.

No šīm trim mēģenēm antibaktēriju sāka audzēt plašākās kultūrās. Tās visas attīstījās lieliski. Bija jau pāri pusnaktij, kad Doneja nolēma izdarīt īsto pārbaudi.

Profesore paņēma no tvertnes duļķaino, ar bak­tēriju piesātināto jūras ūdeni mēģenē. To noslēdza ar sterilu gumijas aizbāzni. Viens no asistentiem piepildīja šļirci ar jauno kultūru un pasniedza Do­nejai. Viņa izdūra adatu cauri aizbāznim, un šķid­rums, ieplūstot necaurredzamajā jūras ūdenī, ra­dīja sīku virpulīti.

— Tagad atkal jāgaida, — Doneja teica. Tikai . viegli drebošā balss liecināja par sasprindzinājumu, kādu viņa pārdzīvoja. — Un tādēļ tagad iedzersim kafiju.

Viņa nevienam ārpus laboratorijas nebija stāstī­jusi par savu pārliecību, ka drīz kļūs redzami darba panākumi, jo baidījās riska — ja nu mēģinājumi tomēr neizdodas. Apgaismotie laboratorijas logi bija pievilkuši Abu Zeķi, un viņš ieradās laborato­rijā īsi pirms mēģinājuma beigām.

— Nāciet tik iekša! — Doneja aicināja. — Jūs esat ieradies tieši laikā, lai dalītos mūsu panākumos vai arī palīdzētu mums pārdzīvot neveiksmi.

— Vai baktērija iedarbojas? — Abu Zeķi cerību pilns jautāja.

Doneja nedroši iesmējās.

— Teorijā — jā, bet, kā būs praksē, to mēs tū­līt uzzināsim.

Viņa aizgāja pie galda, uz kura sterilā termostatā bija ievietota mēģene. Doneja piesardzīgi izņēma to un pacēla pret gaismu; visi pārējie sapulcējās apkārt viņai. Apmēram divas trešdaļas ūdens bija skaidrs un dzirkstošs. Profesore turēja mēģeni pa­celtu uz augšu un neatlaidīgi vēroja, kā atbrīvotās gāzes pūslīši ceļas augšup.

— Baktērija atradās mēģenē tieši sešdesmit trīs minūtes, — viņa klusi teica. — Tagad izmēģināsim baktēriju tvertnē.

Nu vairs nevajadzēja domāt ne par sterilitāti, ne arī precīzu mērīšanu. Jauno kultūru no divām-mē&e- nēm ielēja tvertnē, un visi salasījās pie tvertnes, lai redzētu, kas notiks. Cits pēc cita parādījās mazi skaidra ūdens plankumiņi, uz ūdens virsmas visu laiku uzradās rāmi burbuļi, kas slinki, it kā ar ap­domu pārsprāga, un tos nomainīja atkal jauni un jauni burbuļi.

— Tas ir atbrīvotais slāpeklis, — profesore teica.

— Gaisa spiediens tvertnē mainās.

Tā arī bija. Barogrāfa adata lēni, tomēr vienmē­rīgi virzījās augšup.

— Jūs esat to paveikusi! — iesaucās jaunā ķī­miķe.

— Mēs esam to paveikuši, — Doneja izlaboja.

— Turpmākais darbs būs tīri mehānisks. Baktērija

tikai jāražo lielā daudzumā. Un tagad mums kādu stundu jāatpūšas, pēc tam pārbaudīsim vairošanās ātrumu, kā arī temperatūras un sāls satura ietekmi uz jauno baktēriju.

Profesore palūdza Abu:

— Aizejiet pie Gambulas vai Kaufmaņa. Būtu labi, ja viņi jau sāktu plānot antibaktērijas mas­veida ražošanu. Pasakiet, ka rīt no rīta, pareizāk sakot, šorīt, cik agri vien iespējams, man jārunā ar vienu no viņiem.

Donejai nemaz nevajadzēja doties uz pilsētu, lai sastaptu Gambulu. «Intel» saimniece pati ieradās zinātnieces dzīvoklī tieši tad, kad Doneja ieturēja sasteigtas brokastis. Gambula paprasīja Donejai tikai norādījumus, it kā viņa būtu profesores sek­retāre.

Un jau pēc stundas «Intel» īsviļņu raidītājs no­raidīja veselu birumu pasūtījumu galvenajai pār­valdei Vīnē. Uz Azaranu ar lidmašīnām un kuģiem sūtīja milzīgu daudzumu ķimikāliju — fosfātus, pro­teīnu, aminoskābes, neņemot vērā ne to cenu, ne arī to, no kādas zemes tās nāk. Darbā pieņēma in­ženierus, kuriem bija jāpārrauga naftas tanku at­tīrīšana un sagatavošana antibaktērijas audzēšanai. Lai antibaktēriju no tiem varētu ievadīt tieši Persi- jas līcī, vajadzēja pielāgot vecās caurules un ierī­kot jaunas.

Pasūtījumu saņemšanu tikai apstiprināja. Nebija ne lieku jautājumu, ne solījumu, ne atrunu. Jau tai pašā naktī Azaranā ieradās pirmās transportlidma- šīnas ar inženieriem un ķimikāliju kravu. Divas lid­mašīnas aizgāja bojā spēcīgā vētrā virs Vidusjūras, trešā eksplodēja nolaižoties, jo iekļuva nelielā gaisa virpulī. Visas pārējās laimīgi sasniedza Azaranu.

Gaisa tilts darbojās arī visu nākamo dienu bez pārtraukuma, un pirmais okeāna tvaikonis, kas lielā steigā tika piekrauts Keiptaunā, pa radio pa­ziņoja ierašanās laiku.

Nedēļu pēc pirmā mēģinājuma desmit dažādās vietās Azaranas piekrastē jūrā ievadīja lielu dau­dzumu antibaktērijas. Izmēģinājuma vietu izraudzī­jās pēc rūpīgas paisuma un bēguma straumju izpē­tes. Rezultāti kļuva redzami jau pēc divpadsmit stundām.

Flemings, kuram bija atļauts kopā ar Doneju do­ties uz piekrasti, stāvēja pašā ūdens malā, kur tuk­snesis, sliecoties lejup, izveidoja plašu, zeltainu liedagu, un kā apburts vēroja lielos slāpekļa bur­buļus, kas parādījās virs ūdens un pārplīsa. Pat vēt­ras sakultās jūras viļņi nespēja tos paslēpt, un sa­vās plaušās Flemings juta dzirkstam atjaunoto, svaigo gaisu.

Trešajā dienā viņi abi ar Doneju devās atpakaļ uz «Intel» ciematu.

— Tagad mums jāmēģina slepus aizsūtīt ar Nīl­sonu kaut nelielu daudzumu antibaktērijas, — pro­fesore teica. — Viss jau būtu jauki, tomēr šādai antibaktērijas ievadīšanai ir tikai vietēja nozīme. Jūs pats redzat, ka tik neliela iejaukšanās nekādi neietekmē meteoroloģiskos apstākļus.

— Vai tad nav nekādu cerību, ka «Intel» bosi paši izsūtīs antibaktēriju? — Flemings uzmanīgi vē­roja ceļu, jo mašīnas priekšējo stiklu padarīja necaur­redzamu pēkšņā lietus gāze ar krusu.

— Uz to nu gan nav nekādu cerību, — Doneja atbildēja. — «Intel» bosi antibaktēriju nevienam nedos citādi kā tikai ar saviem īpašiem noteiku­miem. Tos viņi vēl nav paziņojuši, bet es varu iedomāties, kādi tie būs.

Donejas vārdus apslāpēja mežonīgs vētras kau­ciens, un mašīna lielajā vējā sāka svaidīties.

— Laiks kļuvis vēl sliktāks, — profesore teica, un viņas balsī ieskanējās satraukums. — Es šaubos, vai mēs esam rīkojušies pareizi. Vai redzat, kas no­tiek, Džon?

Flemings pamāja un noliecās uz priekšu, lai sa­skatītu ceļu.

— Mēs antibaktēriju ievadījām tikai vienā ra­jonā. Tur tagad atbrīvojas miljoniem" kubikpēdu slāpekļa. Tas rada konusveida zonu ar auestu gaisa spiedienu. Visur citur gaisa spiediens ir no­lādēti tuvu vakuumam, un nelietīgā baktērija uz­sūks slāpekli tikpat ātri, cik ātri mēs to atbrīvosim. Tā mēs neko nevarēsim palīdzēt, bet audzēsim tikai jaunus orkānus.

— Ak dievs, cik lieks un bezpalīdzīgs brīžiem jūtas cilvēks, — Doneja nomurmināja.

Kādu stundu Flemings brauca klusēdams, kon­centrējies, lai spētu vadīt mašīnu pa zemi, kas šķita pārvērtusies lietus, dubļu un vēja kaleidoskopā.

Kādas desmit jūdzes no galvaspilsētas vējš pie­rima, taču lietus vēl aizvien lija. Neparasti dzidrais gaiss radīja ilūziju, it kā visi priekšmeti atrastos daudz tuvāk, nekā bija īstenībā.

— Paskatieties! — Flemings pameta ar galvu uz ka'niem pie apvāršņa.

Kalni izslējās asi un skaidri, gaišāki nekā violeti melnie mākoņi, kas joņoja pāri to galotnēm. Tieši virs tiem pacēlās milzīga iepelēku mākoņu spirāle, kuras virsotne līdzinājās dīvainai sēnei un nemitīgi mai­nīja savu apveidu.

— Tornado centrs, — Doneja sacīja. — Mēs at­rodamies rāmajā zonā, kas atrodas tam apkārt. Ce­rēsim, ka tā centrs nevirzīsies uz mūsu pusi.

— Šķiet, ka tornado piltuve atrodas tieši virs Abu ciemata, — Flemings murmināja. — Viņa ģimenei neklāsies labi, ja viņi laikus nepamanīs mākoņus un neaizbēgs uz alu pie Nīlsona.

Tomēr tikai Lemka atradās pie Nīlsona, kad uz­bruka tornado. Viņa bija uzkāpusi kalnā ar pārtikas grozu, kuru ik dienas nesa Nīlsonam. Viņš nelāva Lemkai atgriezties mājup, pamanījis neparasto klu­sumu un mākoņus, kas mežonīgā ātrumā traucās uz dienvidiem.

Sākumā Lemka negribēja paklausīt. Viņa bažījās, ka māte un mazais Jens varētu pārbīties no vētras. Bez tam Jusels bija solījies atnākt, lai paziņotu, kā­das ir iespējas aizgādāt projām Nīlsonu ar kontra­bandas baktērijām. Bet, kad tornado, plosīdamies pilnā sparā, iedzina viņus dziļāk alā, Lemku sagrāba bailes un viņa apklusa.

— Nekas ļauns nenotiks ne Juselam, ne jūsu ģi­menei, — Nīlsons centās viņu bezrūpīgi mierināt, kaut arī pats nemaz nejutās tik mierīgs.

Tomēr ne Juselam, ne Lemkas mātei un mazajam Jenām neklājās labi. Jusels ieradās tūlīt pēc Lemkas aiziešanas. Viņš bija devies ceļā agrāk nekā pare­dzēts, gribēdams pavadīt māsīcu pie Nīlsona, lai pastāstītu labas ziņas: jau rīt viņš cerēja aizvest Nīlsonu atpakaļ uz Londonu kopā ar visu, kas tam bija jāņem līdzi.

Jauno ziņu satraukts, viņš devās ceļā diezgan ne­piesardzīgi. Lietū un smilšu vētrā viņš nemanīja, ka viņam seko kāda mašīna.

Un tā Kaufmanis, atraujot vaļā durvis un iedrā- žoties Abu mājā, pārsteidza Juselu pilnīgi nesagata­votu. Kaufmanim līdzi bija daži kareivji, kas, negai­dot pat pavēli, tūlīt metās virsū lidotājam, aizbāza viņam muti un, sasaistījuši rokas un kājas ar vir­vēm, piesēja Juselu pie krēsla.

Kamēr Lemkas māte ar bērnu rokās spiedās pie sienas, Kaufmanis sāka metodiski ar delnas virspusi sist Juselam pa seju. Viņš nesita pārāk spēcīgi, taču sitieni atkārtojās bez žēlastības. Vācietis sita vis­pirms pa sejas vienu pusi, tad atkal pa otru. Juselam acu priekšā viss sagriezās, un viņš zaudēja samaņu.

Smagi elsdams, Kaufmanis pakāpās atpakaļ. Vecās arābietes acīs vācietis pamanīja dīvainu izteiksmi. Tā atsauca atmiņā senus notikumus, kad ar tādu pašu skatienu bija raudzījušies viņa varā nodoti cilvēki, kas ārēji gan it kā centās izdabāt, bet kuru gara spēku viņam nebija izdevies salauzt.

— Aizvāciet veceni ar visu bērnu! — viņš norūca.

Tikko kareivji veco arābieti ar bērnu bija izgrū-

duši virtuvē, Kaufmanis izvilka Juselam no mutes lupatu vīkšķi. >

— Cerams, ka tagad esat nācis pie prāta, — Kauf­manis teica, vēlreiz iesizdams Juselam pa seju, lai tas kaut cik atžirgtu. — Esmu prātīgs cilvēks un nemīlu vardarbību, tomēr jums jāsaprot, ka var no­tikt vēl šis tas, kas nebūtu jums pa prātam. Tāpēc esiet prātīgs un atbildiet uz dažiem pavisam vien­kāršiem jautājumiem. Kas bija tas cilvēks, kuru jūs nelegāli ievedāt Azaranā?

Jusels, stiklainām acīm skatīdamies uz vāciet*, rīstīdamies tvēra gaisu un vilcinājās ar atbildi. Tad Kaufmanis sita atkal, un viss sākās no jauna. Jusela galva noslīga uz krūtīm, un šķita, ka viņš atkal zau­

dēs samaņu. Viens no kareivjiem sāpīgi iebikstīja viņam ar durkli, un Kaufmanis atkārtoja savu jau­tājumu.

— Tas bija profesors Nīlsons, — Tusels nomur­mināja.

Kaufmanim aizrāvās elpa.

— Nīlsons!

— Tēvs, — Jusels čukstēja. — Jaunā zinātnieka tēvs.

Kaufmanis atvieglojumā uz mirkli aizvēra acis. Sekundes simtdaļu viņam jau bija rēgojies spokains viņa upura tēls.

— Kāpēc jūs atvedāt viņu uz Azaranu? — Kauf­manis ņurdēja. — Kur viņš atrodas?

Jusels klusēja. Viņš vēroja, kā Kaufmaņa rokas savelkas dūrēs un lēni paceļas plecu augstumā. Ju- 1 sels nolieca galvu aiz bailēm un kauna.

— Nīlsons ir alā pie tempļa, — viņš čukstēja.

— Sīkāk! — Kaufmanis pavēlēja.

Tā kā Jusels jau bija sācis runāt, turpināt bija vieglāk. Tikko viņš sastomījās, Kaufmanis viņu atkal sita vai kareivis durstīja ar durkli, un tā drīz vien viņi zināja visu.

Apmierināti norūcies, Kaufmanis pavēlēja kareiv­jiem: — Viens no jums lai aizved viņu uz mašīnu. Lai paliek sasiets. Tu, — viņš teica otram karei­vim, — nāksi man līdzi. Mēs pievāksim to amerikāni.

Viņi izgāja laukā. Laiks vēl aizvien bija mierīgs, tikai no labās puses nāca tāda kā dīvaina dūkoņa, pamazām pastiprinoties, līdz sāka gaudot vētra. Kā­rodams ātrāk dabūt rokā savu laupījumu, Kaufmanis tik tikko ievēroja melno spirālveida masu, kas uz- \ virpuļoja virs attālajām kalnu grēdām.

Viņi jau varēja redzēt templi, kad tos panāca tor­nado. Gandrīz vai noslīcināti lietus lavīnā, viņi kaut kā rāpās uz priekšu, līdz atrada patvērumu pie kādas lielas nogāztas marmora kolonnas. Tur nu viņi abi, drebēdami nāves bailēs, gulēja un gaidīja, līdz vētra norima tikpat pēkšņi, kā bija sākusies.

— Iesim atpakaļ, — Kaufmanis elsa, — iekams vētra nav sākusies par jaunu. Paskatieties, kas noti­cis ar jūsu biedru un gūstekni. Es paraudzīšu, kā klā­jas vecenei un bērnam.

Kaufmanim bija neskaidra nojauta, ka arī vecā arābiete un mazulis ir viņa gūstekņi, bet, kad viņi nonāca atpakaļ ciematā, no mājas bija atlikušas tikai drupas. Tornado bija izkustinājis lēzeno akmens jumtu, un tas krizdams bija sagrāvis mājas sienas. Kaufmanis paskatījās pa caurumu, kas rēgojās bi­jušā loga vietā. Tūlīt pat viņš strauji atrāvās nostf sašķaidīts sievietes līķis nelikās nekāds jaukais skats…

Viņš atrada savus kareivjus noņemoties ap ma­šīnu. Aizdedzē bija iekļuvis ūdens, un pagāja kāda pusstunda, kamēr varēja iedarbināt motoru. Sasie­tais Jusels ar aizbāztu muti gulēja uz pakaļējā sē­dekļa. Beidzot motors nosprauslājās, atdzīvojās un 4 sāka vienmērīgi darboties. Kaufmanis apsēdās blakus šoferim.

— Brauciet, cik vien ātri varat, — viņš pavēlēja, — lai mūs tuksnesī nenoķer nākamais tornado. Brauciet tieši uz madmuazeles Gambulas rezidenci. Viņa droši vien pati gribēs nopratināt gūstekni.

Viņi nonāca pie mērķa tieši tad, kad debesis kļuva melnas kā naktī. Izkāpjot no mašīnas, Kaufmanis dzirdēja, ka no pilsētas otras puses kaukdams tuvo­jas otrs tornado. Viņš meklēja patvērumu ēkā, pa­mezdams Juselu mašīnā.

Gambula, kā parasti, sēdēja pie galda. Tumsā ne­skaidri vīdēja viņas seja. Elektriskās strāvas vairs nebija, un smagie aizkari pie logiem bija atvilkti uz abām pusēm; logos ar daudzajiem spraišļiem ne­bija vesela gandrīz vairs neviena rūts.

Kad Kaufmanis pienāca cieši pie galda, Gambula pacēla acis.

— Ā, beidzot esat ieradies, — viņa nepacietīgi teica. — Tikko vētra mazliet pierims, dodieties uz ciematu un piezvaniet uz Vīni. Pasakiet viņiem, ka tagad noteicēji esam mēs un viņiem jāklausa mūsu pavēles.

Kaufmanis neizrādīja nekādu pārsteigumu.

— Es nezvanīšu uz Vīni, — viņš lēni un apdomīgi * teica. — Ir tomēr dažas parādības, ar kurām arī jūs

nevarat tikt galā, un tornado ir viena no tām. Pirmo tornado uzbrukumu es jau pārdzīvoju tuksnesī. Un vispār man ir jaunas ziņas.

Gambula piecēlās un piegāja pie loga.

— Jūs taču esat galīgi nobijies, vai ne? — Viņa nicinoši pavīpsnāja. — Visi baidās no atbildības un riska. Šodien pēcpusdienā aizgāju pie Andrē. Mei­tene ilgi vairs nedzīvos un tagad ir sākusi murgot. Gribēja man iestāstīt, ka skaitļotājs esot kļūdījies, ka vēstījumā nekas tamlīdzīgs neesot paredzēts. Bet es zinu, Herr Kaufmani, es to zinu! Visa vara un visas zināšanas pieder tikai man, nevienam citam!

Kaufmanis pārgāja pāri istabai un nostājās blakus Gambulai. Kaut kur pilsētā trakoja ugunsgrēks. Par spīti lietus gāzei vētras brāzmas vērta to aizvien plašāku.

— Ak jūs, sīkmanis! — Gambula pat nedusmojās, varēja tikai noprast, ka Kaufmanis viņai pretīgs.

— Jūs esat gluži tāds pats kā visi citi. Jums trūkst jebkādas iztēles. Panāciet šurp!

Gambula piepeši piegāja pie stikla durvīm, kas veda uz balkonu, un satvēra rokturi. Viņai tas bija jāspiež no visa spēka, lai durvis atvērtu.

— Nāciet! — viņa atkārtoja. — Nāciet un paska­tieties, kā stihija cīnās. Cīnās manā labā!

Kaufmanis stūrgalvīgi nekustējās ne no vietas.

— Nobijāties? — Viņa iesmējās. — Gluži veltīgi. Mūs tā neaiztiks. Nedrīkst.

Gambula majestātiski izgāja uz balkona un no­stājās pie balustrādes, izstiepusi rokas pret debesīm. Gambulas gavilējošie smiekli saplūda ar vētras gau­došanu.

Kaufmanis, kāda pēkšņa impulsa vadīts, piegāja pie balkona un aizvēra durvis. Uz mirkli ārprātīgais skaņu jūklis laukā it kā pieklusa, bet tūlīt atskanēja vēl drausmīgāks troksnis, un lielā, vecā māja nodre­bēja. Kāds smags karnīzes gabals nogruva uz bal­kona, sašķīzdams sīkos gabalos.

Kaufmanis redzēja, kā Gambula neizpratnē stingi raugās uz kādu šķautnainu marmora kluci, tad vi­ņai sejā iesitās vesels smilšu mākulis. Gambula strauji noliecās, ar dūrēm berzēdama acis, tad gluži kā akla klupdama krizdama metās pie durvīm un sāka dauzīt ar dūrēm pa tām. Biezais dekoratīvais stikls saplīsa. Gambulas rokas noplūda ar asinīm. Kaufmanis redzēja, kā viņa vārsta muti, droši vien kliedza.

Viņš atkāpās tālāk istabas tumsā, pasīvi vēro­dams notiekošo. Vēja brāzmas sekoja cita citai aiz­vien biežāk un biežāk, līdz nebija vairs ne mirkļa atelpas starp tām. Un tad tas notika: dārdoša ak­meņu masa nogruva uz balkona un, aizraujot to lī­dzi, nogāzās pagalmā. Putekļi un smiltis sajaucās virmojošā mutulī. Kaufmanis piegāja tuvāk un, sa- miegdams tuvredzīgās acis, skatījās lejup.

Neko skaidri saskatīt nevarēja, taču Kaufmanim šķita, ka lejā starp gružiem un drupām redzams Gambulas sakropļotais ķermenis. Tad viņš labi pa­tālu no sagruvušajām sienām sameklēja kādu krēslu un apsēdās. Ar drošu roku viņš aizdedzināja savu mazo cigāru.

— Kad pāries vētra, — Kaufmanis skaļi teica tukšajai telpai, — es pats piezvanīšu uz Londonu. Un tad vēl jānoskaidro attiecības ar angļiem.

Pieri saraucis, viņš iegrima pārdomās, cerēdams, ka tā nebūs pāiāk smaga problēma. Doneja varbūt būtu kaut cik atsaucīgāka, toties Flemings bija grūti pieveicams ienaidnieks. Pagātnē viņu starpā bija atgadījušies tik daudzi nepatīkami incidenti. Angļu intelektu, kas stūrgalvīgi pieķēries kādai domai, Kaufmanis nekad nebija spējis izprast.

Vētra it kā apgura, mākoņi saplaka, un kļuva at­kal gaišāks, tikai vējš vēl aizvien nerimās. Kaufma­nis nogāja pagalmā. Kāds no sargiem ziņoja, ka Jusels ievietots pagrabā. Kaufmanis, it kā no malas klausoties, dzirdēja pats sevi dodam pavēles, lai Juselu labi apsargā, tomēr apietas ar viņu pieklā­jīgi. Tad viņš aizgāja apskatīt Gambulas līķi. Saplo­sīts un sakropļots tas gulēja starp akmeņiem, un Gambulas asinīm pieplūdušās tumšās, nedzīvās acis stīvi vērās Kaufmanī.

Viena no Gambulas automašīnām bija palikusi nebojāta, un Kaufmanis lika aizvest sevi uz skait­ļotāja ēku. Pa ceļam uz ciematu redzamie postījumi pilsētas nomalē bija drausmīgi. Pa postažu klaiņoja daži arābi, taču, ieraudzījuši automašīnu ar «Intel» emblēmu, viņi metās bēgt.

Ciemata masīvās un zemās ēkas izskatījās gandrīz vētras neskartas; bija izsisti daži logi, un pie admi­nistrācijas ēkas durvīm bija sašķiebti modernie, ļoti uzkrītošie izrotājumi. Kaufmanis aizbrauca tai garām tieši uz laboratoriju.

Laboratorijā Doneja viena pati darbojās ap savām mēģenēm, injicējot antibaktēriju. Daudzie haotiski izsvaidītie aparāti uz visiem galdiem, kādus vien Doneja bija sadabūjusi, dīvainā kārtā nomierināja pēc drausmīgās postažas tur, laukā.

— Profesore Doneja, ceru, ka vētra jums nav no­darījusi nekā ļauna, — Kaufmanis teica, starojoši pasmaidīdams.

— Nē, — viņa īsi atbildēja.

— Atnācu jums paziņot, — Kaufmanis turpināja,

— ka Frāulein Gambula ir mirusi.

Donejas izbrīns Kaufmani iepriecināja.

— Gambula aizgāja bojā vētrā. Es- tagad esmu galvenais «Intel» pārstāvis Azaranā un lūdzu jūs palīdzēt man. Kā ir ar tām jūsu antibaktērijām, vai manāmi jau kādi rezultāti?

— Pašlaik tā izskatās, vismaz vietējā piekrastē.

— Wunderbar! — Kaufmanis iesaucās. — Visur citur laika apstākļi kļūs vēl ļaunāki, ja mēs viņiem nepalīdzēsim.

— Tas jādara pēc iespējas ātrāk.

— Tā jau es domāju, — Kaufmanis klusāk teica.

— Ziniet, profesore, Frāulein Gambula gatavojās no­gaidīt, kamēr pasaule būs ar mieru pieņemt viņas noteikumus, gluži neiedomājamus noteikumus. Viņa, protams, vairs nebija pie pilna prāta. Vai jūs zināt.

ka viņa pati nogalināja Saļimu, pati savām rokām nošāva viņu? Gambula bija kā nelabā apsēsta. Viņa būtu gaidījusi pārāk ilgi. Tad mēs visi būtu aizgā­juši bojā.

Doneja salti paskatījās uz Kaufmani.

— Mēs vēl aizvien varam aiziet bojā.

Kaufmanis nervozi aplaizīja lūpas un, noņēmis

acenes, atkal un atkal spodrināja to stiklus.

— Londona pa radio noraidīja lūgumu pēc palī­dzības. Tikko būs atjaunoti telefona sakari, es sa­zināšos ar Londonu un paziņošu, ka mēs esam ga­tavi palīdzēt, un aizsūtīšu viņiem jūsu ziņojumu par antibaktēriju. Profesors Nīlsons aizvedīs to ar pirmo lidmašīnu, kas dosies uz Londonu.

Kaufmanis pamanīja Donejas izbaiļu pilno ska­tienu.

— Jā, es zinu visu. Arī to, ka profesors Nīlsons jau sen atrodas Azaranā. Viņš droši vien negribēs man uzticēties. Viņš vēl nesaprot, ka esmu tikai veikalnieks, un labs veikalnieks spēj aiz pašrei­zējā posta saredzēt labākus laikus.

Doneja nevarēja noslēpt savu atvieglojumu.

— Tātad Nīlsons varēs paziņot, ka jūs piegādā­siet antibaktēriju pietiekamā daudzumā visai pa­saulei?

Kaufmanis nepacietīgi papurināja galvu.

— Ne jau nu tūlīt, — viņš teica. — Tikai tad, kad par to tiks piedāvāta pieklājīga cena. Es taču jums jau teicu, ka esmu veikalnieks.

Kaufmanis gāja uz durvīm un vairs nesmaidīja.

— Stundas laikā jūsu ziņojumam jābūt jau pār­rakstītam uz mašīnas un gatavam nosūtīšanai.

Pēc Kaufmaņa aiziešanas Doneja vēl kādu brīdi gluži automātiski turpināja darbu. Viņai nebija

ienācis prātā, ka Kaufmanis kaulēsies pat vēl tad, kad viņa paša dzīvība karājas jau mata galā.

Viņa aizgāja uz skaitļotāja ēku, lai sastaptu kādu, ar ko varētu parunāties. Durvīm bija izsisti stikli, cietis bija arī dzesēšanas tornis, taču pati skaitļo­tāja telpa bija neskarta. Nemanīja nevienu no sar­dzes, tikai no darbinieku atpūtas telpām iznāca kāds elektriķis. Viņš pastāstīja, ka par Flemingu neko nezinot, bet Abu Zeķi, kā viņam liekoties, pēcpus­dienā, tūlīt pēc pirmā tornado, esot aizbraucis pie ģimenes.

Doneja pateicās viņam un devās uz lazareti pie Andrē.

Kopējā* bija aizbarikādējusi izdauzītos logus ar aizslietņiem. Viņa atviegloti pasmaidīja, beidzot ieraugot atkal kādu cilvēku.

— Mis Andrē visu laiku gulēja, — kopēja čuk­stēja. — Man šķiet, ka tagad viņa jūtas mazliet labāk.

Doneja apsēdās pie gultas. Kopēja bija teikusi taisnību. Lai cik slikts bija apgaismojums, Doneja redzēja, ka Andrē sejas krāsa ir uzlabojusies.

— Vai… vai kaut kas iznāca? — Andrē čukstus pajautāja, pat nepakustēdamās un neatvērdama acis.

Doneja satvēra meitenes trauslo roku.

— Jā, antibaktērija darbojas, — viņa nomurmi­nāja. — Barogrāfs laboratorijā rāda, ka gaisa spie­diens vēl aizvien ceļas. Cik ilgi tā turpināsies, to es nezinu.

Andrē ar pūlēm pacēlās sēdus.

— Vēstījumā nebija nekā par to, ka mums … — Andrē apklusa un nespēkā atlaidās guļus. — Es mē­ģināju to iestāstīt viņai. Viņa neko negribēja dzir­dēt. Viņa atnāca pie manis pagājušajā naktī. Es lūdzu, lai viņa uzklausa mani, nevis skaitļotāju .. . Taču …

— Jūs domājat Gambulu? — Doneja maigi teica. — Viņa ir mirusi, Andrē. Tagad vadītājs ir Kauf­manis.

Andrē lēni pamāja ar galvu, it kā būtu to jau zinājusi. Viņas pirksti meklēja Donejas roku.

— Vai jūs man ticat?

Andrē redzēja, ka Doneja piekrītoši pamāj ar galvu. Pirksti atslāba, un viņa atkal gulēja aizvēr­tām acīm.

— Izstāstiet man visu, kas noticis, un es pateikšu, kas jums jādara.

Cik īsi varēdama, Doneja izstāstīja visu, ko zināja. Viņa vēl nebija beigusi runāt, kad pamanīja Andrē guļam nekustīgi kā aizmigušu vai arī kā komā. Pēc dažām minūtēm meitene tomēr atkal sāka mierīgi un monotoni runāt.

Doneja klausījās ļoti uzmanīgi. Atbildība, kuru Andrē tagad uzlika viņai, bija milzīga. Tā gan bie­dēja, gan iedvesmoja. Donejas zinātnieces prātam nevajadzēja neko citu kā tikai pamatotu, loģisku motivāciju, lai sāktu rīkoties. Kad Andrē apklusa, Doneja atbildēja pavisam īsi:

— Es tūliņ sākšu rīkoties.

Jau pēc pusstundas Doneja ieradās prezidenta pilī un kalpotājam lika nekavējoties aizvest viņu pie prezidenta. Viņa pati bija vadījusi automašīnu, kuru vēl lietojamu bija atradusi «Intel» mašīnu stāvvietā. Pirmo reizi kopš studiju laikiem viņa at­kal bija sēdējusi pie stūres. Neko nenozīmēja arī tas, ka viņai neizdevās braukt gluži taisni. Daudzās vietās ceļu bija izpostījuši plūdi. Bija jātiek garām vai arī jābrauc pāri daudziem akmeņiem, kas bija nokrituši no sagrautajām mājām. Pie prezidenta pils nebija vairs neviena sarga.

Prezidents viņu pieņēma tūlīt. Viņš sēdēja krēslā ar augstu atzveltni un izskatījās daudz vecāks nekā iepriekšējā reizē, kad Doneja bija viņu sastapusi.

Prezidents piecēlās un sasveicinoties noskūpstīja Donejai roku, lūgdams viņu apsēsties. Kalpotājam viņš lika sameklēt kādu, kas varētu pagatavot ka­fiju. Tad viņš apsēdās savā krēslā.

— Mana zeme iet bojā, profesore Doneja, — viņš vienkārši pateica.

— Iespējams, ka visa pasaule aizies bojā, — Do­neja atbildēja. — Tāpēc arī esmu atnākusi. Jūsu spēkos ir palīdzēt. Vai jūs jau zināt, ka Gambula mirusi?

Prezidents pamāja ar galvu.

— Tātad tagad jūs esat brīvs.

— Brīvs! — prezidents rūgti teica. — Mazliet par vēlu.

— Nē, varbūt vēl nav par vēlu, — Doneja uz­stāja. — Un tas daļēji atkarīgs arī no jūsu ekselen­ces. Ja antibaktērija, kuru man izdevās sintezēt, paliks «Intel» rokās, tad drīz vien visa pasaule būs pilnīgi pakļauta viņiem.

— Es gan zinu visai maz, taču apmēram noprotu notikumu gaitu. Kā es varu padarīt nekaitīgu šo Kaufmani? Viņš ir tāds pats, kādi bija visi pārē­jie — Saļims, madmuazele Gambula …

— Ar Kaufmani tiksim galā mēs, — Doneja ap­solīja. — Bet jūs pa to laiku izsūtiet pārējām val­stīm antibaktēriju kā Azaranas valsts dāvanu. Tas būs brīvību atguvušās nācijas pirmais patstāvīgais solis.

Prezidents lūkojās uz Doneju skumjām, gudrām acīm.

— Vai arī pēdējais, — viņš piebilda.

— Nekādā gadījumā ne, ja vien katra laborato­rija pasaulē saņems antibaktēriju. Tad mums vēl būs iespēja izglābt pasauli.

Doneja brauca atpakaļ uz ciematu, cieši apņēmu­sies rīkoties tā, kā uzskatīja par pareizu, taču mil­zīgā atbildība viņu biedēja. Viņa vēlējās aprunāties ar Flemingu, kura kritiskais prāts viņai tagad šķita sevišķi nepieciešams.

Doneja atrada Flemingu darba telpā aiz skaitļo­tāja, kur viņš strādāja pie papīriem apkrauta galda.

— Hello, — viņš slinki apsveica Doneju — Es šeit ierakos, lai paslēptos no tuksneša vējiem un visādiem citādiem traucētājiem.

Flemings pameta skatienu rokas pulkstenī.

— Ak dievs, vai patiešām jau tik vēls? Es te mē­ģināju darboties ar to Andrē būšanu. Lielāko daļu skaitļu jau izteicu ķīmijas formulās. Nekas jē­dzīgs tur tomēr nesanāca.

Flemings nosvieda uz galda dažus papīrus. Do­neja tos steidzīgi pārskatīja.

— Ja tie būs nepareizi, tad Andrē noteikti aizies bojā, — Doneja īsi noteica.

— Viņa taču tik un tā aizies bojā, vai ne? Esmu izmēģinājis visas iespējas …

Doneja nepacietīgi pārtrauca Flemingu:

— Džon, tagad nav laika ar to nodarboties.

Flemings paskatījās uz viņu.

— Ak tā gan — pats uztaisi, pats salauz?

Doneja nosarka.

— Tagad pirmajā plānā izvirzījies kaut kas sva­rīgāks. Vai jūs esat aizmirsis, kas notiek gandrīz uz visas zemeslodes?

— Nē, neesmu aizmirsis, - Flemings atbildēja.

— Mēs esam daudzkārt kļūdījušies, — Doneja turpināja. — Mēs abi. Tagad es mēģinu kaut ko labot, jo tā ir mūsu vienīgā cerība. Mēs tagad esam atbildīgi par to, kas notiks ar visu pasauli. Vai nu uzvarēsim mēs, vai arī Kaufmanis.

Flemings sardoniski smīnēja.

— Vai tad skaitļotājs jūs apstrādājis tāpat kā savā laikā Gambulu?

— Gambula ir mirusi, — Doneja samierinoši teica.

— Mirusi? — Flemings pielēca kājās. — Tātad skaitļotājs pārrēķinājies! Tas mēģināja mūs iznīci­nāt, un tomēr cieta neveiksmi.

Doneja papurināja galvu.

— Mašīna nav kļūdījusies. Bija paredzēts, ka Gambula mūs aizstāvēs tikai tik ilgi, kamēr mēs paši spēsim visu izlemt.

Flemings pameta ar galvu uz skaitļotāja masīvo paneļu pusi.

— Vai ari tas tur. ..

— Nē, Džon, tagad mēs visu izlemsim paši, — viņa atkārtoja. — Vai tad jūs nesaprotat, ka tas var būt jaunas dzīves sākums?

Flemings savāca papīrus nekārtīgā kaudzē uz galda.

— Tikai ne Andrē, — viņš skarbi atteica. — Pie velna visu^ Mums labāk derētu mazliet pagulēt, iekams vējš nav paspējis noraut jumtu virs mūsu galvām.

Viņi izgāja no skaitļotaja ēkas abi kopā. Viss dzīvojamais rajons atgādināja piegružotu, dubļainu kaujas lauku. Viņu mājiņas tomēr sniedza vēl kaut kādu provizorisku patvērumu. Flemings novēlēja. Donejai labunakti un pats aizgāja uz savu pili. Tai vairs nebija logu, un aplauzītās' palmas viņam ta­gad brīvi ļāva redzēt pretējo ēku, kurā atradās la­zarete. Kopēja kaut kur bija sadabūjusi vējlukturi. Tas tagad bija vienīgais nespodri dzeltenais gais­mas plankumiņš piķa melnajā tumsā un kā mag­nēts pievilka Fleminga skatienu un hipnotizēja viņa domas. Viņš iegrima pusmiegā, domādams par sīko dzīvības dzirkstelīti, kas vēl drebēja šī gaismas plankumiņa tuvumā.

Viņu pamodināja Abu Zeķi.

— Tik daudz kas ir noticis, — Abu teica, cenz­damies savaldīties. — Vakardienas vētra kalnos bi­jusi briesmīga. Manas mājas vairs nav.

— Un jūsu ģimene? — Flemings piecēlās sēdus.

— Lemka un Jens abi ir dzīvi, bet mana sievas­māte mirusi. — Abu balss aizķērās. — Viņa bija no- gūlusies zemē, ar savu augumu aizsargājot bērnu. Kad es ierados, nodomāju, ka miruši abi. Bet tad Jens sāka raudāt. Viņš bija gluži samircis savas vec­māmiņas asinīs.

— Kur ir Lemka?

— Vētras laikā viņa atradās alā pie profesora Nīlsona. Viņa bija aiznesusi pārtiku. Kad sākusies vētra, Nīlsons nav Jāvis viņai aiziet. Viņi abi pār­radās mājās tūlīt pēc tam, kad biju atbrīvojis Jenu. Lemka ļaunojas par visu, ko jūs un profesore Do­neja, ko mēs visi esam šeit izdarījuši.

— Ļaunojas? Abu, viņai ir taisnība. — Flemings juta, ka viņu atkal pārņem tik ierastā nevarības sajūta. — Nebūtu nekādas nozīmes, ja es sacītu, ka visu |oti nožēloju. Kas ir ar Juselu un Nīlsonu?

— Jusels pagaidām atrodas drošībā. Viņš bija aiz­braucis uz manām mājām norunāt ar Nīlsonu, kā nokārtot antibaktērijas aizvešanu uz Londonu nāka­majā lidojumā. Kaufmanis izsekojis Juselu. Juselu piekāvuši un atveduši atpakaļ uz pilsētu. Man šķiet, ja nebūtu tā noticis, tad arī Jusels būtu aizgājis bojā kopā ar Lemkas māti. Šorīt pavisam agri no rīta, kamēr piemitināju Lemku un Jenu pie kaimiņiem, Jusels ieradās «Intel» mašīnā. Kaufmanis bija aiz­sūtījis viņu ar zīmīti Nīlsonam. Un tad Jusels mums pastāstīja, ka mirusi madmuazele Gambula.

— Zīmīti Nīlsonam? — Flemings iesaucās. — Ko viņš raksta?

— Kaufmanis grib sastapt Nīlsonu. Viņš sola, ka amerikānim nedraudot nekādas briesmas. Jusels pa­stāvēja uz to, ka tās esot lamatas, bet misters Nīl­sons teica, ka gribot iet. Es viņu atvedu. Patlaban viņš pieņemamajā telpā gaida Kaufmani ierodamies no pilsētas.

Flemings izlēca no gultas.

— Es iešu turp. Būtu labi, ja ari jūs, Abu, nāktu līdzi. Ja tas būs atkal viens no parastajiem Kauf- maņa trikiem ar dunci un revolveri, es gribu būt tur klāt.

Abi vīrieši steidzās uz administrācijas ēku. Asajā rītausmas gaismā tā izskatījās pārāk liela un bezgau­mīga. Lielais vestibils tūlīt aiz ieejas bija pamatīgi cietis, un šķita, ka arī demoralizētie sargi tur pieli­kuši savu roku un šo to pievākuši.

— Kaufmanis droši vien tagad sēdēs visvarenības tronī — Gambulas krēslā. Abu, jūs labāk palieciet tepat lejā. Brīdiniet mūs, ja kāds ierodas, — Fle­mings izrīkoja.

Viņš klusi uzskrēja augšā pa kāpnēm. Vienas no direktora kabineta dubultdurvīm bija tikai pievērtas, un Flemings klusi slīdēja gar sienu, līdz varēja sa­dzirdēt, ko iekšā runā.

Kaufmaņa rīkles balss izklausījās eļļaini pieglai- niīga un pieklājīga.

— Ceru, ka jau pavisam drīz ieradīsies lidmašīna no Vīnes, Herr Nīlson, — viņš teica. — To piekraus nekavējoties, jums jāsagatavojas neērtam lidoju­mam. Laika apstākļi vēl aizvien nav uzlabojušies.

— Un kā būs ar rakstisku pierādījumu par jūsu priekšlikumu? — Nīlsons dzedri jautāja.

— Man ir prezidenta vēstule. Tā šo lietu padara oficiālu, bet, protams, visu kārtosim mēs. .

Tieši tādu piezīmi Flemings bija gaidījis. Viņš at­grūda durvis un iegāja kabinetā. Kaufmanis iztrū­cies paskatījās uz viņu, taču runāja tālāk, it kā ne­būtu pamanījis Flemingu.

— Mēs, tas ir, «Intel», ražosim antibaktēriju un tiigosimies ar to, lai gan nedomājam aplaupīt cil­vēkus. To gribēja darīt Frāulein Gambula. Es šiem nodomiem pārvilku svītru.

Flemings pagāja uz priekšu. v

— Jums, Kaufmani, pašlaik nu gan nav nekādas iespējas nodarboties ar filantropiju.

— Un jums nav nekādu tiesību ienākt šai kabi­netā bez atļaujas, — Kaufmanis atcirta.

— Šeit vairs nav Azaranas kareivju, kas varētu jūs aizstāvēt, un vairs nav pat sekretāra.

Flemings piegāja pie Nīlsona, un tagad viņi abi atradās aci pret aci ar vācieti.

Kaufmanis izņēma no etvijas savu mazo cigāru. Degošo sērkociņu viņš paturēja pie tā ilgāk, nekā bija nepieciešams. Viņa roka mazliet drebēja.

— Nav nekādas jēgas atcerēties vecas nesaska­ņas, — viņš teica, izņēmis cigāru no mutes. — Es darīju tikai to, ko priekšniecība lika darīt. Es tikai izpildīju pavēles. Taču tai pašā laikā es centos darīt arī ko labu, — Kaufmanis teica žēli smilkstošā balsī, nedroši vērodams savus viesus.

Nīlsons piecēlās un krampjaini ieķērās galda malā. Viņa pirkstu kauliņi kļuva gluži balti no sasprin­guma.

— Jūs noslepkavojāt manu dēlu, — Nīlsons teica mānīgā mierā. — Manu dēlu nošāva viņa mātes un manu acu priekšā pēc jūsu pavēles. Ja man būtu iespējams un ja jūs vēl nebūtu vajadzīgs, lai es va­rētu tikt projām no šejienes, es būtu nogalinājis jūs tai pašā brīdī, kad ienācu šeit.

— Es jūs lūdzu! — Kaufmanis iesaucās.

— Kādu galu ņēma Gambula? — Flemings viņam uzkliedza.

— Viņa nogāzās kopā ar savas mājas balkonu. Es atrādos pie viņas, kad tas notika. Es to redzēja. Viņa bija traka, gluži traka. Es nevarēju viņu glābt.

— Bet vai jūs mēģinājāt viņu glābt?

— Nē, — vācietis iegaudojās. — Es būtu varējis ievilkt viņu atpakaļ istabā, kad balkons sāka brukt. Bet es to nedarīju. Es labāk gribēju izglābt…

— … pats savu ādu!

— Pasauli! — Kaufmanis pielēca kājās un pāri galdam izaicinoši skatījās uz viņiem.

Pirms Nīlsons vai Flemings bija paspējuši pakus­tēties, Kaufmanis veikli aizlocījās apkārt krēslam un metās uz mazām durtiņām, kas veda uz slepenām

kāpnēm. Atrāvis tās vaļā, viņš pēkšņi atlēca atpakaļ. Tur ar sastingušu seju stāvēja Jusels, sažņaudzis rokā mazu, izrotātu beduīnu dunci. Kaufmanis rāvās atpakaļ.

— Jūs nedrīkstat mani nogalināt! — viņš kliedza. — Es godīgi kārtoju darījumus. Es cenšos palīdzēt jums visiem!

Flemings piegāja pie loga.

— Laiks pieturas gluži labs, — viņš teica. — Lid­mašīna droši vien ieradīsies paredzētajā laikā. Pirms lidmašīnas ierašanās jūs mums palīdzēsiet tieši tā, kā pats teicāt. Jūs parakstīsiet rīkojumu, lai lidma­šīna aizved Nīlsonu tieši uz Londonu. Un tas tad būs pēdējais pasākums, kuru jūs šeit noorganizēsiet. Nu, ķerieties pie darba!

Kaufmanis brīdi vilcinājās, tad piekrītoši pamāja ar galvu. Paņēmis spalvu, viņš noliecās pie rakstām­galda atvilktnes, it kā lai sameklētu papīru.

Ar apbrīnojamu veiklību viņš pielēca kājās, tu- - rēdams rokā revolveri, un atmuguriski virzījās uz durvīm.

— Šai spēlītei jūs, džentlmeņi, nederat, — viņš ņirgājās. — Jums labāk nemaz nevajadzēja to uz­sākt. — Tad viņš pagriezās un metās uz kāpnēm.

Flemings un Nīlsons drāzās viņam pakaļ. Flemings redzēja, ka Abu paskatās uz augšu. Viņa brīdinā­juma kliedziens atskanēja reizē ar revolvera šāvienu. Abu saļima. Kaufmanis nepaspēja apstāties skrē­jienā un uzkrita virsū savam upurim.

Pirms viņš bija paguvis piecelties, Nīlsons un tūlīt pēc viņa Jusels arī bija jau klāt. Flemings do­māja tikai par Abu; viņš nometās ceļos un pacēla aiābu. Galva atslīga atpakaļ, no mutes sāka plūst asinis. Flemings nebija pārliecināts, vai Abu acis vēl redz vai arī mēģina viņam kaut ko pavēstīt. Lēnītēm viņš noguldīja Abu uz grīdas.

Nīlsons kā neprātīgs ar dūrēm apstrādāja Kauf­mani.

— Laidiet viņu vaļā, — Flemings uzsauca. Viņš piegāja pie dīcošā un vaimanājošā vācieša.

— Mēs nenogalināsim jūs, — Flemings teica. — Jums būs jāatbild par slepkavībām gan Zenēvā, gan citās vietās, ja tikai visas tiesas jau nav aizgā­jušas bojā.

— Es neesmu vainīgs slepkavībās, — Kaufmanis smilkstēja. — Es tikai klausīju pavēlēm.

Flemings novērsās, nespēdams ilgāk paciest kaut ko tik pretīgu.

— Pievāciet viņu, Jusel! — viņš pavēlēja. — Aiz­vediet viņu uz lidostu. Paņemiet viņa revolveri. Ta­gad Kaufmanis vairs nesagādās jums nekādas grū­tības.

— Pagaidiet!

Visi pagriezās un ieraudzīja durvīs stāvam Doneju.

— Ko jūs visi šeit darāt? — viņa jautāja.

Tad Doneja ieraudzīja mirušo Abu. Flemings viņai izstāstīja visu. Doneja aicināja Flemingu atpakaļ augšā.

— Nāciet arī jūs, — Doneja pasauca Nīlsonu un Kaufmani.

Jusels atnesa baltu drānu un apklāja savu mirušo radinieku. Tad visi sagāja bijušajā Gambulas istabā. Doneja apsēdās pie Gambulas galda, un Kaufmanis, kuru apsargāja Jusels, stāvēja viņai pretī. Flemings

nemierīgi aizgāja pie loga, taču Doneja pasauca viņu atpakaļ.

— Džon, — viņa teica, — tas viss nemaz nav tik vienkārši, kā jūs domājat. Mēs nebūt vēl neesam noslēguši visus rēķinus ar Herr Kaufmani.

Doneja paraudzījās vācieša nobrāztajā un nomāk­tajā sejā.

— Kam jūs sūtāt ziņojumus uz Vīni? Kaufmanis vilcinājās atbildēt, bet, tikko Doneja

novērsa skatienu no viņa un paskatījās uz Juselu, Kaufmaņa mēle atraisījās.

— Direktoru padomei, — viņš sabozies norūca.

— Vai šai padomei jūs paziņojāt ari par Gambulas nāvi?

— Jā.

— Un kas tagad pārņems vadību šeit? Kaufmanis mirkli novērsās, tad pateica:

— Es.

— Bet jus taču neesat direktors. Vācietis, atgūdams pašapziņu, saslējās.

— Pagaidām esmu direktora vietā.

— Cik ilgi?

Atkal uz brīdi iestājās klusums.

— Labāk pasakiet mums to ar labu, — teica Fle­mings.

— Bet varbūt jūs labāk gribat, lai pārlaužu jums sprandu? — piebilda Nīlsons.

— Šodien no Vīnes ar lidmašīnu ieradīsies trīs direktori. — Kaufmanis stāstīja tikai Donejai, it kā no viņas vēl varētu gaidīt kaut cik iecietības.

Doneja izskatījās mazliet pārsteigta. -

— Trīs?

— Viņiem vajadzēja ierasties jau agrāk, — Kauf­manis steigšus stāstīja, aizvien vairāk iekaisdams. — Frāulein Gambula šim darbam nebija piemērota. Atbildība bija pārāk liela, taču viņa neparko negri­bēja, ka uz šejieni sūtītu vēl kādu citu. Mums jau labu laiku bija pārāk maz vadošo darbinieku tik lielam pasākumam, bet Gambulai bija tuvas attiecī­bas ar priekšsēdētāju. Viņa bija ļoti pievilcīga sie­viete. Bet tagad ir citādi: es visu pasākumu nostā­dīju uz stingri lietišķiem veikalnieciskiem pamatiem. Tagad mums būs gan direktori, gan administratori un asistenti. Liela dala no viņiem ieradīsies jau šodien.

— Patiešām? — Doneja ieinteresēta jautāja.

— Jā gan. Un arī visādi papildspēki, kas mums nepieciešami. Tā …

Kaufmanis ar triumfa pilnu skatienu pavērās uz Flemingu un Nīlsonu, bet Doneja viņu pārtrauca:

— Tad jau būs jūs jāapcietina. To nav grūti no­kārtot. Kamēr vēl nav ieradusies lidmašīna, jūs mums palīdzēsiet jūsu kodā nosūtīt telegrammu uz Vīni.

— Un kas jāpaziņo?

— Ka visi atlidojuši sveiki un veseli un jums ne­kāda cita palīdzība vairs nav vajadzīga. Bez tam jūs mums iedosiet arī sarakstu ar sīkām ziņām par priekšsēdētāju un citiem direktoriem Eiropā, kā arī visas adreses un telefona numurus, kas šeit atro­dami.

Tad Doneja pievērsās savam amerikāņu kolēģim:

— Profesor Nīlson, es iedošu jums lT dzi uz Lon­donu ziņojumu, kā arī tik daudz antibaktērijas kul­tūras, cik vien varēšu. Man šķiet, ka pievakarē jūs jau ieradīsieties I.ondonā.

Ārkārtējo komisiju premjerministrs pieņēma savā personīgajā darbistabā Dauningstrītā 10. Lai gan viņš centās slēpt savu slimību, tomēr divas dienas biia nogulējis gultā. Ārsti slimību nosauca par sirds as­tmu, un tas bija tikpat labs apzīmējums kā jebkurš cits kaitei, ar kuru tagad mocījās lielākā daļa pus­mūža cilvēku, jo elpot kļuva aizvien grūtāk un grū­tāk. Ziņas par Donejas brīnumdarbu Azaranā bija jau sasniegušas Vaitholu, taču šejienes atmosfērā vēl nemanīja nekādu pārmaiņu.

Pretēji ārsta priekšrakstiem premjers tomēr piecē­lās, lai sasveicinātos ar zinātnes ministru un Os- bornu.

— Priecājos jūs redzēt, — viņš gārdza. — Vai stāvoklis vēl aizvien tikpat bēdīgs?

— Kā ļaunā murgā, ser, — atbildēja ministrs. — Visa zemiene aiz Hemersmitas pārplūdusi, ceļi atrodas zem ūdens. — Viņš sāka klepot.

— Jā, šis gaiss nenāk par labu mūsu veselībai, — teica premjerministrs. — Mums droši vien būs jāpa­dodas pašiem pirmajiem. Tā atrisināsies ne viena vien politiska problēma. Drīz vien mums būs vis­jaunākie ministri visā vēsturē, un viņus sauks par Pārdzīvotājiem.

Zinātnes ministram ar pūlēm izdevās iesmieties.

— Ļoti nepatīkami, ser, ka Londonas lidosta pār­plūdināta. Getvika, protams, jau labu laiku nav lie­tojama. Civilajai aviācijai no Hērnes arī vairs nav nekāda lielā prieka. Būtu labi, ja jūs ar savu auto­ritāti panāktu, lai Karalisko gaisa spēku lidlaukā Lainhemā atļautu ārpus kārtas nosēsties kādai lid­mašīnai un tur dežurētu arī vismaz divi helikopteri, kas pasažierus nekavējoties nogādātu pie mums. Haidparkā gan izvietoti pusdienu izsniegšanas cen­tri un pirmās palīdzības punkti, taču tur droši vien varēs atrast kādu piemērotu vietu.

— Tas laikam nozīmē, ka jums ir jaunas ziņas, — premjerministrs teica.

— Mēs uztvērām ziņojumu no Azaranas, ser, — sarunā iejaucās Osborns. — Profesors Nīlsons ir jau ceļā uz šejieni. Nīlsons un profesore Doneja pārņē­muši iniciatīvu un arestējuši Kaufmani, kas, šķiet, bija iejaukts arī Tornesas notikumos.

— Bet kā ar antibaktēriju?

— Nīlsons atvedīs, cik vien varēs. Ņemot vērā pašreizējās satiksmes grūtības, tas nebūs sevišķi daudz, tomēr pietiekami, lai iekārtotu apmēram tūk­stoš antibaktērijas reproducēšanas centru.

— Vai ar to nodarbosies kāda starptautiska or­ganizācija?

— Jā, — zinātnes ministrs atbildēja. — Visu valstu vēlēšanās sadarboties patiešām ir lieliska. Japāna piedāvā visus savus vēl lietojamos naftas tankkuģus antibaktērijas iesūknēšanai galvenajās jū­ras straumēs, tādās kā, piemēram, Golfa straume. Pa­domju Savienība antibaktēriju ražošanai pilnīgi atbrīvojusi piecas no savām ķīmiskajām rūpnīcām. Tādam pašam darbam sagatavotas arī piecdesmit procentu Amerikas Savienoto Valstu naftas pārstrā­des rūpnīcu, kas tikai gaida, lai varētu sākt ražo­šanu. Pie mums Karaliskā inženierkaraspēka daļas līdz sestdienai sagatavos visus gazometrus, kas atro­das piekrastē. Pienotavas un benzīna firmas jau novietojušas savas autocisternas visās norādītajās vietās.

— Lieliski, — premjerministrs gārdza. — Cerēsim, veco zēn, ka vēl paspēsim visu laikā, lai paglābtu vismaz dažus no .mums. Jūs droši vien gribēsiet apspriesties ar Nīlsonu. Pēc tam atsūtiet viņu pie manis. Gribu iepazīties ar viņa plāniem. Un tad lai­kam vajadzēs nolasīt vēstījumu pa radio. Cilvēkiem derētu daži uzmundrinoši vārdi, kas iedvestu cerī­bas.

Taču tikai nākamās dienas vakarā premjerministrs juta, ka viņam ir tiesības paziņot pasaulei par cerī­bām uz glābiņu. Iepriekšējās divdesmit četrās stun­dās ritēja drudžains darbs. Tūkstoš mēģenes ar antibaktērijas kultūru izrādījās tikai aizkustinošs sī­kums, kad sākās sadale. Simtu no tām vispirms pie­šķīra angļu reproducēšanas centriem. Lai taupītu laiku, Nīlsons angļu ķīmiķus instruēja mutiski. Sa­gatavoja arī instrukcijas daudzās valodās, un armi­jas sakaru dienests noraidīja visām nācijām ziņo­jumu par antibaktērijas kultūrām un to nosūtīšanas laiku.

Premjerministrs uzstāja, lai raidījumu ievadītu Azaranas prezidenta uzruna.

Kaut gan radiosakari vēl aizvien bija apgrūtināti, lielākajā daļā zemeslodes raidījumu tomēr varēja uztvert.

«Daudzus gadsimtus mūs, azaraniešus, uzskatīja par atpalikušu tautu,» prezidents teica savā dzie­došajā, maigajā balsī. «Tagad, kad mums radusies iespēja izglābt pasauli, mēs uzskatām to par lielu pagodinājumu un ar prieku cenšamies palīdzēt. Pie mums, Azaranā, atmosfēras apstākļi jau uzlabojas, mēs atkal varam elpot brīvāk. Mēs ceram un ticam, ka drīz atjaunotais gaiss nokļūs arī līdz visām pā­rējām daudz cietušajām tautām.»

Pēc tam premjerministrs nolasīja savu vēsturisko runu.

«Nesen sintezētā antibaktērija, .kuru saņēmām no Azaranas, dos iespēju pieveikt lielo ļaunumu, kas uzbrucis cilvēcei. Mūsu visu liktenis tagad atrodas zinātnieku rokās, un mēs ticam, ka, sadarbojoties ar viņiem, visu valstu valdības darīs visu iespējamo, lai glābtu pasauli. Apvienotajā Karalistē jauno anti­baktēriju jau pavairo un ievada jūrā. Arī citas val­stis jau saņēmušas pirmos antibaktērijas sūtījumus un drīz sāks piedalīties mūsu visu krusta karā pret drausmīgo cilvēces ienaidnieku. Azarana izsūtīs jaunus antibaktērijas krājumus, un tos izdalīs, cik ātri vien būs iespējams. Ja saskaņosim cilvēku pūles visā pasaulē, tad varam cerēt, ka drīz vien mainī­sies jūras ūdens sastāvs un mēs visi atkal elposim katrs savas dzimtenes tīro gaisu.»

Galīgi pārguris, premjerministrs atslīga krēslā. Kamēr runu pāitulkoja un nolasīja visās piecās Ap­vienoto Nāciju Organizācijas darba valodās, prem­jers brīdi atpūtās. Pēc tam palūdza, lai piebrauc viņa mašīnu, un gandrīz čukstus teica saviem pavado­ņiem:

— Džentlmeņi, es pats gribu pārliecināties, vai mani solījumi ir pamatoti. Man stāstīja, ka Londonas dokos esot viens no antibaktērijas reproducēšanas centriem.

Policijas mašīna pavadīja premjera limuzīnu cauri Sitijai, pāri Taueras tiltam. Tā meklēja ceļu cauri drupu kaudzēm un apbrauca daudzas aizbarikādētas ielas, līdz apstājās pie kādas vecas un noplukušas kuģu piestātnes.

Skumīgais lietutiņš, kas tagad smidzināja, likās jauka atelpa pēc bezgalīgajām vētrām un aukām.

Ūdens malā stāvēja divi vīrieši lietusmēteļos un novēroja kādu cilvēku policijas motorlaivā. Viņi satrūkās, pamanījuši, ka sagumušais, pavecais vīrs, kas nostājies viņiem blakus, ir premjerministrs.

— Mēs pārbaudām atbrīvotā slāpekļa daudzumu, ser, — viens no vīriešiem paskaidroja. — Antibak­tēriju ievadīja upē pirms sešām stundām.

— Un kā tā iedarbojas? — premjerministrs jau­tāja.

— Lieliski, ser. Lūdzu, nāciet un paskatieties pats.

Policijas kuterīša prožektoru gaismā netīrais upes

ūdens izskatījās melns un drūms. Kamēr viņi to no­vēroja, uz ūdens virsmas izveidojās burbulis un pārplīsa. Turpat netālu veidojās divi citi burbuļi.

— Pēdējās divarpus stundās tas pats notiek visā upē, ser. Tas ir slāpeklis, kas atbrīvojas, kad jaunā baktērija nonāvē veco.

Pie piestātnes piebrauca vēl viena mašīna. Osborns bija atvedis šurp Nīlsonu. Premjerministrs viņiem rāmi uzsmaidīja un pacēla roku sveicienam.

— Ceru, ka ārstēšana nav tikpat bīstama kā pati slimība? — premjers jautāja amerikānim.

Nīlsons papurināja galvu.

— .Nē, ser. Antibaktērija nespēj pārdzīvot pašas radītos apstākļus. Profesore Doneja to ir ļoti rūpīgi pārbaudījusi. Antibaktērijai ir tikai viens ienaid­nieks un viena barība — baktērija, kas izplatījās no Tornesas. Kad antibaktērija būs pilnīgi iznīcinājusi savu ienaidnieci, tā iznīks pati no sevis.

— Gluži tāpat kā antibiotikas iznīcina baciļus un pēc tam iznīkst arī pašas, — piemetināja Osborns.

— Starpība tikai tā, ka šai gadījumā esam pārlie­cināti, ka baktērija iznīks pilnīgi un galīgi uz visiem laikiem …

Premjerministrs smaidīdams atkal pārtrauca Nīl­sonu:

— Redzu, ka jūs pilnīgi kontrolējat savas anti­baktērijas darbību.

Premjers vēl brīdi pastāvēja un noskatījās, kā rodas un pārplīst burbuli.

— Paldies dievam! Paldies dievam! — viņš čuk­stēja, iedams uz savu mašīnu.

Divdesmit četru stundu laikā pēc Nīlsona aizli­došanas uz Angliju apstākļi Azaranā pilnīgi pār­mainījās. Lidmašīnas no divpadsmit valstīm atveda zinātniekus un tehniķus, lai tie palīdzētu Donejai organizēt transportu un sakarus. Speciāla Apvienoto Nāciju karaspēka vienība atradās trauksmes stāvoklī, lai vajadzības gadījumā nekavējoties varētu iejauk­ties, taču Azaranas prezidents vēlējās, lai tie ierastos Azaranā tikai galējas nepieciešamības ga­dījumā — ja rastos draudi, ka «Intel» varētu uz­sākt kaut kāda veida vardarbību. Doneja bija sev izcīnījusi pilnīgu brīvību un tagad netraucēta veica savu tiešo darbu.

Visa «Intel» organizācija sabruka mierīgi un ga­līgi. Interpols ciešā sadarbībā ar citu valstu drošī­bas dienestiem, iepazinies ar dokumentiem, kurus Nīlsons bija atvedis uz Londonu, izdarīja kratīšanas «Intel» galvenajos centros Vīnē, Cīrihē un Hon- kongā. Daži uzvārdi, kas figurēja «Intel» dokumen­tos, radīja apjukumu un satraukumu vairāku valstu diplomātiskajās aprindās. Tika izdarītas vairākas pašnāvības un iesniegta vesela kaudze atlūgumu veselības stāvokļa dēļ. Tomēr visus šos notikumus tik tikko pamanīja apstākļos, kad risinājās pasau-

Ies mēroga drāma — cilvēki atjēdzās no haosa. Tas, kas vēl bija atlicis no «Intel», ātri vien iznīka pats no sevis, un pāri palika tikai tukši tirdzniecī­bas kantori visās pasaules malās, kā arī neizlietoti miljoni Šveices bankās. Azaranā galveno antibak­tērijas ražošanas centru un skaitļotāju atstāja pil­nīgi Madlēnas Donejas un viņas sabiedrotā Džona Fleminga pārziņā, kuri abi vienā naktī bija kļuvuši par pasaulslavenām personām.

Drīz pēc tam, kad Flemings bija parūpējies, lai apcietina Kaufmani, viņš vēl pārdzīvoja ilgi neaiz­mirstamu sastapšanos. Viņš bija savācis visas Abu personīgās lietas, kas atradās nelaiķa galda atvilk­tnēs, un aizbrauca pie Lemkas. Niecīgs mierinājums bija tikai tas, ka prezidenta adjutants jau agrāk Lemkai bija paziņojis par vīra nāvi.

Sapostītajā pagalmā valdīja dziļš miers. Uz vir­ves plandījās izmazgāta veļa. Mazuļa šūpulis bija nelikts pussagruvušās sienas paēnā. No provizoriska pavarda, kurā dega žagaru saišķis, gaisā vērpās dūmu grīste. Flemings pasauca Lemku un pa­gaidīja, kamēr viņa parādījās uz sabrukušo durvju sliekšņa.

— Es atnācu, lai pateiktu jums… — Flemings iesāka.

— Tikai nesakiet man, ka nožēlojat notikušo, — Lemka pārtrauca viņu un, seju novērsusi, devās pie auklas ar izžautajām drānām. — Un nesakiet arī, ka tā nav jūsu vaina.

— Es patiešām negribēju jūsu vīru iejaukt šai lietā, — Flemings nomurmināja.

Lemka saniknotā pagriezās pret viņu.

— Un tomēr iejaucāt mūs visus,

— Man ļoti patika jūsu vīrs, jūs to zināt. Es viņu ļoti cienīju. Atnācu tāpēc, ka varbūt varu jums kaut kā palīdzēt, — Flemings lūdzās.

Lemka cīnījās ar asarām.

— Jūs esat izdarījis jau pietiekami daudz. Jūs esat izglābis pasauli no jūsu paša radītā haosa. Un tagad jūs domājat, ka ar to arī viss nokārtots.

— Es mēģināju izbeigt… — Fleminga balss aiz­lūza.

— Jūs mēģinājāt, bet ciešam mēs. Meitenei, jūsu meitenei bija taisnība, ka jūs pazudināsiet mūs. Kādēļ jūs neejat atpakaļ pie, viņas un neuzklausāt, ko viņa saka?

— Viņa mirst.

— Vai jūs nogalinājāt arī viņu?

Lemkas skatienā bija vairāk žēluma nekā naida. Flemings nespēja atbildēt. Nolicis mazo sainīti ar Abu lietām šūpuļa kājgalī, viņš gāja projām.

Nonācis atpakaļ ciematā, viņš slepus kā zaglis pa nomaļiem celiņiem aizlavījās uz savu dzīvokli. Izņēmis no kādas atvilktnes skaitļotāja izsniegtos datus un savus aprēķinus, Flemings sāka tos pētīt.

Kad Doneja bija atteikusies palīdzēt, viņš bija tos nobāzis dziļi atvilktnē, neticēdams, ka viens pats varētu tikt ar tiem galā. Viņam nepietika zināšanu bioķīmijā. Jau veselu mūžību viņš vairījās apmeklēt Andrē, jo trūka spēka noskatīties, kā meitene lēni iz­dziest, un tagad viņš bija zaudējis visas cerības, ka Donejai varētu pietikt laika, enerģijas un gribas palīdzēt.

Profesore tagad bija iekārtojusies administrācijas ēkā. Visapkārt viņai atradās uz ātru roku uzrīkoti telegrāfa un radio sakaru aparāti. No šejienes viņa sniedza norādījumus un padomus visas pasaules zi­nātniekiem, kas nodarbojas ar antibaktērijas repro­ducēšanu. Flemings nesaprata, kā viņa visu to pa­spēj un vai viņai kādreiz atliek laiks arī izgulēties; pēdējā laikā Flemings Doneju nebija pat redzējis.

Viņš sēdēja savā mazajā istabiņā un īgni raudzī­jās uz skaitļiem/ Tad attaisīja jaunu pudeli viskija un centās kaut kā tikt galā ar tiem. Bija jau gan­drīz pusnakts, kad viņš mazliet nedrošā gaitā devās pāri tukšajam laukumam uz laboratoriju.

Tā kā eksperimentālais darbs bija jau pabeigts, lielie antibaktērijas audzēšanas tanki bija pārvietoti uz administrācijas ēku, kur pietika vietas arī Done­jas palīgiem. Laboratorija, kurā viss bija sācies, tagad izskatījās tīra, kārtīga un pamesta. Flemings pasniedzās pie slēdža un iededzināja gaismu. Gan­drīz visa bojātā instalācija bija izlabota jau vakar.

Viņš pats īsti nesaprata, no kādām apslēptām at­miņas dzīlēm pēkšņi uzradās vajadzīgās zināšanas, kas bija apgūtas studenta gados. Varbūt palīdzēja arī vecais labais skotu viskijs, taču Flemings juta, ka pamazām smadzenēs sāk kārtoties vajadzīgie dati. Lēnām un uzcītīgi, viegli noreibis, viņš no mil­zīgā aprēķinu klāsta sāka sintēzi.

Fleminga zinātniskā darba pieredze palīdzēja vi­ņam cik necik noturēties uz pareizā ceļa, taču viņš ar nožēlu saprata, ka elementārais darbs praktis­kajā ķīmijā, kas prasīja lielu pacietību, nav viņam pa spēkam. Viņam trūka pacietības un sīkumainas akurātības, taču spītība un atmiņas par Lemkas žē­luma pilnajām acīm neļāva viņam padoties. Fle­mings pat nepamanīja, ka rīta saule jau pārspējusi kailo elektrisko spuldžu gaismu, un nedzirdēja ari, ka atveras durvis.

— Kas tad te par alķīmiķa midzeni! — atska­nēja Donejas balss. — Par ko jūs esat pārvērtis manu laboratoriju? Ko jūs šeit īsti darāt?

Flemings noslīdēja no augstā ķebļa, uz kura sē­dēja pie laboratorijas galda, un izstaipījās.

— Hello, Madlēna! Es te mēģinu sintezēt to kom­ponentu, kura trūkst Andrē. Lielākā daļa galvenās ķēdes šķiet kārtībā, bet sānu ķēdes nesanāk un ne­sanāk.

Doneja ar lietpratīgu aci novērtēja viņa darba re­zultātus, kas mētājās uz galdiem neiedomājamā ne­kārtībā.

— Tas mani nemaz nepārsteidz, — Doneja iesau­cās. — Jūs esat savārījis neredzētu putru. Labāk atstājiet šo darbu man.

— Man likās, ka jums nav laika. Jūs taču esat aizņemta ar daudz svarīgākām lietām — jums pa­saule atkal jāievirza īstajās sliedēs.

Doneja, nemaz neklausīdamās, turpināja pārbau­dīt viņa uzrakstītos vienādojumus.

— Pēc vispārējā pieņēmuma ir tā, — Doneja klusi teica. — Ja Andrē asinīs vai endokrīnajos dzie­dzeros trūkst kāda komponenta, tad jābūt iespējai to aizvietot ar ķīmisku preparātu. Mēs tomēr neva­ram būt pārliecināti, vai tieši šis ir īstais.

— Bet tam vajadzētu būt īstajam, — Flemings uzstāja. — Tā taču apgalvo mūsu elektroniskais boss.

Doneja uz brīdi iegrima pārdomās.

— Kāpēc jūs gribat to darīt, Džon? — viņa vai­cāja. — Jūs vienmēr baidījāties no Andrē, vienmēr gribējāt novākt viņu no ceļa.

— Tagad es gribu, lai viņa dzīvotu!

Ar tikko manāmu smaidu Doneja vērtējoši nopē­tīja Flemingu.

— Tagad ejiet un pabrokastojiet, Džon. Pec tam nāciet atpakaļ. Es došu jums kādu darbu.

Abi zinātnieki strādāja pilnīgā, gandrīz instinktīvā saskaņā, rūpīgi izvairīdamies no jebkādiem morāla vai emocionāla rakstura strīdiem. Viņi runāja tikai par savu neiedomājami sarežģīto darbu, un tas tur­pinājās veselas desmit dienas un arī lielāko daļu nakšu. Viņi pārlaida acis ziņojumiem par gaisa spiediena paaugstināšanos un vētru samazināšanos un tūlīt pat tos atkal aizmirsa.

Tā kā Doneju mocīja priekšnojauta par iespē­jamu neveiksmi, viņa Flemingam nemaz nestāstīja par injekcijām Andrē, kuras bija sākusi jau pirms sintezētā preparāta galīgās pārbaudes. Viņas sirds­apziņu neapgrūtināja nekādi ētiski apsvērumi. An­di ē dzīvība tik un tā karājās mata galā.

Flemings vēl aizvien izvairījās apmeklēt slimo meiteni. Viņš iestāstīja sev, ka ies pie Andrē tikai tad, kad būs pārliecināts par iespēju izglābt viņu. Fle­mings zināja, ka Doneja regulāri apciemo slimnieci, taču ar nodomu atturējās pajautāt, kā Andrē jūtas.

Doneja, lai gan manīja, ka slimnieces stāvoklis uzlabojas, vēl aizvien baidījās ticēt saviem panā-, kūmiem. Tikai pēc tam, kad ārsts vispusīgi izmek­lēja slimnieci un pārbaudīja kustību refleksus, Do­neja uzdrošinājās vismaz pati sev atzīties, ka pa­veikusi gandrīz neiespējamo.

Kādu vakaru nākamajā nedēļā Flemings aizgāja uz skaitļotāja ēku. Pa daļai, lai atvieglotu savu sirdsapziņu, pa daļai tāpēc, ka pie skaitļotāja viņam vajadzēja nekvalificētu palīgu, Flemings uzaicināja

šai darbā Juselu. Alga bija laba, un Jusels varēja palīdzēt Lemkai un Abu dēlam.

Kad Doneja sastapa Flemingu un Juselu pie skait­ļotāja, arābs atvainojās un aizgāja, atstādams Fle­mingu divatā ar Doneju.

— Džon, — viņa teica, — Andrē ir šeit.

Flemings pārsteigts paskatījās uz Doneju.

— Kur?

— Tepat aiz durvīm.

Doneja pavīpsnāja par Fleminga pārsteigumu.

— Andrē ir vesela, Džon. Mums tas ir izdevies. Tagad viņai vairs nekas nedraud.

Pirmajā mirklī Donejai likās, ka Flemings vispār neko neteiks, taču viņš aizvainotā balsī pavaicāja:

— Kāpēc jūs man neko neteicāt?

— Es pati nezināju, kas tur iznāks.

Flemings izbrīnā vēroja Doneju.

— Tātad jūs izārstējāt Andrē, lai tūlīt atkal at­vestu šeit — pie skaitļotāja. Cik tas viss vienkārši, it kā viss būtu jau iepriekš izdomāts un mēs būtu tikai rīks citu rokās. — Flemings nodrebinādamies novērsās. — Un kā gan mēs tagad varēsim sacen­sties ar skaitļotāju?

— Tagad viss paliek jūsu ziņā, — Doneja at­bildēja. — Es savu darbu šeit esmu pabeigusi. Rīt lidoju atpakaļ uz mājām.

— Jūs nedrīkstat to darīt! — Flemings iesaucās. — Jūs nedrīkstat mani vienkārši pamest… Kad viņa atkal ir šeil…

Doneja vēl nekad nebija piedzīvojusi, ka Flemings lūgtu palīdzību.

— Džon, — viņa laipni teica. — Jūs taču neesat mazais bērns, kas slēpjas mātes svārkos. Jūs uzskata par zinātnieku. Un Andrē ne jūs, ne ari mani nav

izmantojusi par ieroci. Mēs paši apgriezām pasauli ar kājām gaisā. Andrē to izglāba.

Doneja aizgāja pie durvīm un pamāja gaidošajai meitenei.

— Pirms manas aizlidošanas mēs vēl satiksimies, — viņa noteica.

Andrē, smaidīdama kā laimīga skolniece, ātri pie­nāca klāt Flemingam. Viņa gan vēl bija tieviņa un bāla, taču nemaz vairs neizskatījās pēc slimnieces. Meitene bija priecīga un kūsāja dzīves alkās, viņas skaistums bija kļuvis izsmalcinātāks. Flemings jutās aizkustināts pret paša gribu.

— Es nespēju ticēt savām acīm, ka tā esat jūs, — viņš sacīja.

— Vai jūs nepriecājaties?

— Protams, ka priecājos .. .

— Vai jums bail no manis? Es darīšu visu, ko jūs gribēsiet. Zinu tikai vienu — mums ejams viens ceļš!

— Tad brauksim projām no šejienes, — Flemings teica. Viņš pagriezās un paskatījās uz milzīgo, ma- sīvo, pelēko skaitļotāju. — Bet vispirms iznīcināsim to. Šoreiz izdarīsim to pamatīgāk nekā pagājušajā reizē. Pēc tam sameklēsim kādu mierīgu zemes stū­rīti.

— Labi, — Andrē teica. — Darīsim, ka jūs vēla­ties. Bet vai jūs patiešām esat visu labi pārdomājis?

Andrē paņēma Flemingu pie rokas un aizveda pie skaitļotāja.

— Es parādīšu jums to pašu, ko parādīju Gam­bulai. Nostājieties man blakus.

Skaitļotājs sāka dūkt. Ekrāns iemirdzējās. Tāpat kā filmā, kad noregulē projektora asumu, ēnas kļuva mazākas un asākas, attēli ieguva noteiktu apveidu un perspektīvu.

— Izskatās kā uz Mēness, — Flemings murmināja. — Nedzīvi kalni, putekļu pilnas ielejas.

— Tas nav Mēness, — Andrē čukstēja, neatrau­jot acu no ekrāna. — Tā ir planēta, no kuras nāca vēstījums.

— Vai jūs domājat, ka viņi mums parādīsies? — Flemings stingi vēroja dīvainās ēnas un atspul­gus. — Apgaismojums izskatās gluži pārdabisks.

— Tāpēc ka viņu gaismas avots, viņu saule, iz­staro zilu gaismu.

Tagad uz ekrāna pletās milzīgs līdzenums, pie apvāršņa saplūzdams kopā ar tumšajām debesīm. Priekšplānā rēgojās baismīgi, dīvaini izstiepti vei­dojumi, it kā nejauši novietoti, it kā līdzenuma irdenajā virsmā iegrimuši.

Flemings juta, ka viņam pa muguru sāk tekalēt skudriņas.

— Ak dievs, kas tie ir?

— Tie ir viņi, — Andrē sacīja. — Tie, kas atsū­tīja vēstījumu. Tie, kuriem es esot līdziga.

— Bet viņi taču ir nedzīvi!"— Bet tūlīt Flemings pārlaboja: — Tas ir, viņi ir nekustīgi. Šķiet, ka visa viņu virsma ir cieta un blīva. Kā viņi redz?

— Acīm nebūtu nekādas jēgas. Zilā gaisma iznīci­nātu visus audus un nervu šķiedras, vismaz tādas, kādas pazīstat jūs. Viņi redz savādāk, arī viņu_pārē­jie maņu orgāni nav tādi kā cilvēkiem, — Andrē brīdi vilcinājās, — un tādi kā man.

Attēli uz ekrāna it kā saira, sāka mirguļot, pama­zām izdzisa un izgaisa.

— Un tas ir viss? — Flemings jautāja, juzdamies kā apmānīts.

Andrē pagriezās pret viņu. Uz viņas sejas spīdēja sviedru lāses, un acu zīlītes bija izpletušās milzīgas.

— Jā. — Meitene smaidīja. — Tas ir viss. Tie ir viņi. Viņi gribēja, lai mēs redzam viņu planētu. Viņi domā, ka ar to pietiks. Varbūt tas ir brīdinājums. Varbūt viņi gribēja mums parādīt, ko izdara laiks un kā izbēgt no bojā ejas. Kā kļūt tādiem kā viņi.

Flemings paskatījās uz tukšo ekrānu. Viņam vēl aizvien rēgojās dīvaino būtņu apveidi, nožēlojami savā sastingumā.

— Nē, — viņš teica.

— Mēs tikai varam parādīt iespējamo ceļu, — Andrē teica. — Paies vēl miljoniem gadu, iekams Zeme…

— Mums nav tiesību to darīt, — Flemings iebilda.

— Izlietot zināšanas par to, kas kādreiz varētu būt?

Viņi vēl ilgi stiīdējās, beidzot Andrē teica:

— Labi. Tātad jūs esat visu pārdomājis? Jūs gri­bat visu to iznīcināt? — Viņa izteiksmīgi pameta ar roku uz skaitļotāja pusi.

— Jā, — Flemings apņēmīgi sacīja. — Es gribu to iznīcināt.

Andrē pasniedza Flemingam nelielu kaseti ar mazu filmas ritulīti.

— Kas tas ir? — viņš jautāja, neķerdamies tai klāt.

— Tā ir programmas izdzēšanas filma. Ta likvidēs visus ierakstus skaitļotāja atmiņas iekārtā. Ievadiet šo lentu, un pēc dažām minūtēm skaitļotājs būs vairs tikai metāla un stikla masa.

Flemings kopā ar Andrē piegāja pie vadības pults. Viņš noskatījās, kā Andrē ieliek kaseti, un pēc tam paskatījās uz sarkano kontroles paneļa pogu. Viņš jau pastiepa roku, lai to nospiestu, bet Andrē maigi, tomēr stingri satvēra viņa pirkstus.

38?

— Es zinu, ka tā rīkoties nav pareizi. Tā ir apla­mība. Es labāk gribētu, lai to izdara kāds cits. At­stāsim zīmīti. Bet kam?

Flemings laimīgi pasmaidīja.

— Juselam.

— Jā, — viņa piekrita, — Juselam. Viņš iedar­binās ievades iekārtu, nemaz nezinādams, ko izdara.

Andrē lieliem burtiem uzrakstīja Jusela vārdu.

— Un tagad, lūdzu, vediet mani projām, — viņa čukstēja. Flemings viegli pielieca meitenes galvu un noskūpstīja viņu uz lūpām.

Mašīnā Andrē pieglaudās Fleminga plecam. Viņš droši brauca pa ceļu, kas atmodināja tik daudz at­miņu. Kad viņi tuvojās kalniem, Flemings nogrie­zās no ceļa, baidīdamies pamodināt gulošos ļaudis Lemkas ciematā.

Roku rokā viņi kāpa augšup pa taku uz baltajām tempļa drupām.

Kad viņi bija sasnieguši kāpnes, kas veda augšup uz sapostīto portiku, Flemings klusēdams apstājās.

— Kāpēc mēs atnācām šurp? — Andrē čukstēja.

— Lai elpotu, — viņš atbildēja un, galvu atmetis, dziļi ieelpoja.

Arī Andrē paskatījās augšup debesu velvē, kas virs kalnu galotnēm pie apvāršņa izskatījās tumšāka. Ziemeļzvaigzne karājās debesīs kā spožs lukturis. Netālu no tās mirguļoja kāda cita zvaigzne.

— Kasiopeja, — Flemings teica, nemaz nešaubī­damies, ka arī Andrē raugās tieši turpat, kur viņš. — Tai ir arī otrs, jaukāks nosaukums — Skaistule krēslā. Vai tu redzi, kā viņa sēž?

Andrē iesmējās.

— Nē neredzu. Bet tagad es zinu, kādēļ tu mani atvedi šurp. Lūk, tas gaišais plankums starp Ziemeļ­zvaigzni un tavu Skaistuli.

— Jā, — Flemings teica, kā aizsargājot aplik­dams roku Andrē ap pleciem.

— Andromēda, — viņa čukstēja, — mana vārda- māsa.

— Planēta, uz kuras atrodas viņi — sastingušie milzeņi bez acīm, tikai smadzenes.

Flemings tīšām novērsās no zvaigznēm.

— No viņiem taču nav nekādas jēgas. Vai atce­ries skaitļotāju, kuru viņi lika mums uzbūvēt Tor­nesā? Vai atceries, ko skaitļotājs nodarīja tev? Ta­vām rokām?

— Atceros. Bet, ja skaitļotājs būtu bijis ļoti saprā­tīgs, ļoti gudrs, vai arī tad tu būtu tam pretojies?

Andrē redzēja, ka viņš papurina galvu.

— Padarīdami skaitļotāju brutālu un nežēlīgu, viņi piespieda tevi pārņemt kontroli. Tāpēc arī mēs izmainījām skaitļošanas ķēdes Azaranas modelī un atņēmām skaitļotājam spēju pašam lemt. Tas viss bija paredzēts. Viss bija iepriekš nosacīts.

— Slāpekļa rijējs arī?

— Protams. Tas notika tāpēc, lai būtu pilnīgi diošs, ka cilvēki paši pārņems kontroli savās rokās. Lai skaitļotājs nevarētu pieņemt nekādus lēmumus.

— Bet kādēļ vajadzēja iet tik tālu? Baktērija mūs gandrīz iznīcināja.

— Tā bija kļūda. Viņi kļūdījās vienu vienīgu reizi. Viņi nedomāja, ka pirmo skaitļotāju iznīcinās pil­nīgi. Ja tu tonakt Skotijā nebūtu iznīcinājis skait­ļotāju, baktērija būtu pievārēta daudz agrāk.

— Un tu, kāds bija tavs uzdevums? Nodrošināt visu varu skaitļotājam?

— Nē. Mans pienākums bija sameklēt cilvēku, kas spētu izprast, kā skaitļotājs jālieto. — Andrē virpi- nēja pirkstos Fleminga mēteļa pogu. — Tu man ne­uzticējies, un tomēr — tu gribēji «izlauzties cauri», izdarīt apvērsumu zinātnē.

Pēkšņi Andrē atgāja nostāk.

— Tā ir, Džon. Viss tagad ir tavās rokās.

— Un tu? — Flemings jautāja.

— Arī es esmu tavās rokās.

— Bet kas tu esi?

Viņa pienāca atkal cieši klāt Flemingam.

— Miesa un asinis, — viņa priecīgi teica. — Do­nejas maisījums.

Flemings saņēma viņas seju abās plaukstās un pagrieza tā, lai dilstošā mēness gaisma apspīdētu to.

— Ja pasaulē patiešām var notikt brīnumi, tad šis gan laikam ir brīnums.

Viņi pagriezās un roku rokā devās lejup pa kalnu taku.

— Es atceros to nakti, kad pirmo reizi uztvērām raidījumu, — Flemings domīgi teica. — Es sāku muldēt par jauno renesansi. Biju maķenīt ieķēris. Vecais Bridžers teica: «Kad būs sagrautas visas margas, vajadzēs kaut ko, pie kā turēties.»

Flemings apkampa Andrē.

— Jo ātrāk iemācīšos turēties pie tevis, jo labāk, vai ne?

- Andrē uzsmaidīja Flemingam, taču kaut kas viņu vēl aizvien satrauca.

— Bet vēstījums?

Viņi bija jau sasnieguši līdzenumu. Flemings, pa­steidzinājis gaitu, atkal satvēra Andrē aiz rokas un, vilkdams viņu līdzi, lieliem soļiem steidzās pie mašī­nas,

— Kurp mēs tagad dosimies? — Andrē jautāja.

— Glābt skaitļotāju!

Viņš kliedza tā, ka atbalss atskanēja visā nokalnē.

— Mums ir tieši tik daudz laika, Jai vēl paspētu noķert Juselu. Jaunā renesanse sāksies apmēram pēc stundas — ja mēs pasteigsimies.

Iesēdinājis Andrē mašīnā, viņš vēl mirkli uzka­vējās un palūkojās debesīs, kas sāka jau bālēt pirmsausmas gaidās. Bezgala tālu, aiz neizmēroja­miem telpas plašumiem starp Skaistuli krēslā un Ziemeļzvaigzni viņš vēl saskatīja dūmakaino Andro­mēdas galaktikas gaismu.