8. nodaļa. DĒMONU KAUJAS LAUKS

- Mums šeit ir izšķirošs brīdis, - stingri sacīja komisārs Milodars, - bet jūs man stāstiet par tomātiem.

- Es nestāstu, bet cenšos nokļūt līdz jūsu apmātajam saprātam, - atbildēja Ziemeļu puslodes siltumnīcu un oranžēriju komandieris. - Ja es paklausīšu jums, trešdaļu pasaules iedzīvotāju atstāsim bez vitamīniem. Jūs esat barbars, komisār!

- Vēsturē ir brīži, kad tautas gods, planētas gods, galaktikas gods atsver zemiskos apsvērumus par kaut kādiem tomātiem. Vai ziniet, ka mūsu darbiniece tagad ir astoņpadsmitajā gadsimtā un viņas dzīvībai draud briesmas? Vai esat lasījuši, ka visi pasaules kari nav vienas bērna asaras vērti? Kurš to teica?

- Puškins!

- Ne!

- Bet kurš tad?

- Neizliecies par pirmklasnieku! Jebkurš bērns zina, kurš to teica. Un neapvārdojiet man zobus, vitamīnu diktator. Vai jūs piekrītat palīdzēt InterGpolam vai mēs turpināsim naidoties?

- Būsim naidā, - Siltumnīcu komandieris attrauca.

Dusmās Milodars pārtrauca savienojumu.

Viņš pievērsās profesoram Grodno.

- Nu redzat, ar ko mums ir darīšanas un nākas vest sarunas?

Profesors Grodno neko neatbildēja. Viņš nomākti skatījās uz displeja sarežģītajiem krāsainajiem plankumiem, kas viņam stāstīja, kā darbojas aģenta Koras Orvatas smadzenes. Smadzenes darbojās neprognozējami.

Aizkaitinātais Milodars atgrūda krēslu un nostājās blakus profesoram pie displeja.

- Slikti, vai ne? - viņš jautāja.

- Es jau esmu iemācījies daudz ko izlasīt viņas guļošajās smadzenēs, - profesors atbildēja, veicot neskaidru galvas kustību uz Koras Orvatas sarkofāgā guļošo ķermeni, kas šūpojās miglainajā gāzē.

Asistente Pegija atnesa profesoram tasi tējas un kafiju komisāram. Blakus pavadīto mēnešu laikā operācijas dalībnieki bija pieraduši viens pie otra, un Pegija vairs nebija tik entuziasma pilna par profesoru un pat atklāja viņā dažus trūkumus. Un tas nebija pārsteidzoši, ja blakus atradās kaislīgais, veiklais, cirtaini iesirmais komisārs Milodars.

- Un jūs uztrauc ...

- Un mani uztrauc impulsu izmaiņas. Tik ļoti, ka mums varētu būt drošāk pārtraukt savienojumu un pamodināt aģentu.

- Visi sazvērējušies mani pazudināt! - iesaucās Milodars. - Jūs nevēlaties karu ar Epidauru? Es arī nevēlos šo karu. Atlicis tikai viens solis, lai sasniegtu mērķi, un mēs to spersim. Vai jūs tiešām varat atkāpties?

- Vēl pirms dažām nedēļām Kora Orvata bija tikai medijs, pārsēšanās punkts starp mums un Doroteju Forestu. Bet neparasti apstākļi, kas prasa pastāvīgu komunikāciju starp Koras smadzenēm un viņas senci, liek Korai aizvien vairāk iejaukties Dorotejas dzīvē, just viņai līdzi un uztraukties par viņu.

- Protams, - piezīmēja Milodars. - Kora saprot, ka Doroteja ir viņas vecvecmāmiņa. Un, ja viņa neapprecēsies un nedzemdēs bērnu, tad Korai šajā pasaulē nav ko darīt.

- Varbūt, - profesors nopūtās.

Bet Milodars nodomāja, ka Pegija vāra tik pliekanu kafiju, ka, pat ar visu vēlēšanos apprecēties, viņa nekad nespēs saistīt savu personīgo dzīvi ar viņu.

- Jau trīs nedēļas Doroteja runā tikai ligoniešu valodā, - turpināja Grodno. Arī viņam tēja bija pliekana. Bet varbūt tieši viņš izlutinājis Pegiju ar savām prasībām? Viņas kājas ir glītas, taisnas, pilnas ikros, tievas ceļgalos ... Bet kafiju izvārīt neiznāk. - Aģentes Orvatas smadzeņu biostrāvas ir kļuvušas daudz aktīvākas. Un, ja mēs tikai aptuveni spējam uzminēt, kādas darbības notiek mēdija smadzenēs, tad tagad es ķeru katru Dorotejas teikto vārdu - viņu smadzenes faktiski ir saplūdušas.

- Tas ir ideāli!

- Protams, - profesors sacīja.

- Jūs sakāt - trešā nedēļa, un neviena angļu vārda?

- Un neviena birmiešu vārda. Mēs esam pievienojuši lingvist-datoru. Tas nekļūdās.

- Vai tas varbūt var mums pastāstīt, par ko viņa runā ligoniešu valodā?

- Bet dators nezina ligoniešu valodu!

- Kāpēc?

- Neviens viņam to neiemācīja.

Milodars bija gatavs izrunāt slepkavīgu monologu, taču saprata, ka šis monologs nepalīdzēs ne viņam, ne viņa aģentei.

- Tātad, - sacīja Milodars, - mēs varam secināt, ka Doroteja nokļuvusi pie saviem radiniekiem. Vismaz viņa atrodas nemiernieku savstarpējo kauju zonā. Man vajag uz viņu paskatīties.

- Bet mēs esam izsmēluši visus limitus ...

- Nemāciet mani dzīvot. Jebkurā gadījumā viņiem būs jāsniedz mums pieeja uz Doroteju, lai atrastu pazudušos priekšmetus.

- Bet ne jau šodien!

- Bet tieši šodien ... - Milodars devās pie sarkofāga. Koras seja bija zaudējusi dziļa miega rāmumu - pār to skrēja vieglas grimases, it kā meiteni traucētu sapņi. - Kur? - Milodars sev jautāja. - Kur tu esi, dārgā Doroteja? Kur, pie velna, tu esi? Rangūnā? Ceļā? Vai Hmaungu senču ligzdā - Lidži pilsētā?

Pegija un profesors Grodno sastinga, jo Milodara balss no domīga pusčuksta pamazām pacēlās traģiskos augstumos. Likās, ka komisārs ir komandieris, kurš zvēr uzticību dižena senča zārka priekšā.

- Ak, ja mēs zinātu patiesību, kur tu esi? - iekliedzās Milodars.

Miegā Koras lūpas nedaudz sakustējās, bet jutīgie instrumenti šo vārdu uzķēra un daudzkārtīgi pastiprināja.

- Lidži!

- Kas? - kliedza Milodars. - Ko viņa teica? Vai viņa kaut ko pateica vai arī es zaudēju prātu?

- Nu ko, mēs to gaidījām, - Grodno atbildēja, steidzoties pie instrumentiem. - Grūti noticēt savām ausīm, bet viņa pateica vārdu "Lidži".

Milodars maigi pārbrauca ar roku pāri sarkofāga aukstajam vākam.

- Viņa ir viena no manām labākajām aģentēm, - viņš teica mediķiem. It kā viņi par to nebūtu dzirdējuši jau iepriekš. Greizsirdības paroksizms sašķobīja Pegijas jauko seju. Viņa deva sev vārdu nodurt Koru, tiklīdz tā atgriezīsies no komandējuma.

Milodars devās uz istabas vidu un paziņoja:

- Tagad neviens neuzdrošināsies mani apturēt. Ieslēdziet pilnu jaudu. Mēs veiksim operāciju "Iedvesma"!

Grodno neiebilda.

Viņš nekavējoties sāka gatavoties riskantajai, juvelierprecizitātes operācijai - Koras smadzenēm bija jānosūta signāls, kas savukārt tiks nosūtīts viņas senča smadzenēm. Tagad, kad gaidītā tiešā saikne starp Koras un Dorotejas smadzenēm bija izveidojusies, varēja cerēt, ka Doroteja sadzirdēs savas mazmazmeitas pavēles.

- Sāciet, - pavēlēja Milodars. - Es dodos uz savu kabinetu, lai no Epidaura izsauktu to Seju. Viņam vajadzētu ierasties līdz eksperimenta beigām.

Milodars, neatvadījies, metās ārā no laboratorijas. Un, protams, ne tāpēc, ka viņu gaidītu neatliekami darbi, viņš vienkārši bija māņticīgs, kaut arī negribēja to atzīt.

Aizcirtās durvis.

Pegija ar nožēlu noskatījās pakaļ Milodaram. Profesors Grodno pirmo reizi ļāva pārņemt sevi greizsirdībai.

- Nezinu, - viņš teica, - vai cilvēks, kurš bēg no kaujas lauka, ir tavas mīlestības cienīgs.

- Mēs neesam kaujas laukā, - Pegija atcirta. - Mēs veicam parastu medicīnisko eksperimentu. Un komisāram Milodaram ir valstiski svarīgas darīšanas.

* * *

Doroteja izstaipījās - viņas gulta bija gan bezgalīga, gan nožogota ar margām. Smieklīgi gulēt uz gultas ar margām un zem zīda nojumes, kuras stūros ligzdo sikspārņi.

Viņas karalistē gultas palags vēl nebija izgudrots, bet ādas, kas pārklāja gultu, bija mīkstas un labi izģērētas.

Tāpēc, neskatoties uz nakts aukstumu, princeses gulta vienmēr bija silta.

Doroteja gulēja un ieklausījās rīta skaņās.

Priežu zaros čukst svaigs vējš, zvana zvaniņi - uz pļavu dodas kazu ganāmpulks, nokliedzas apogs... ārā verandā kalpone šķindina traukus - viņa dosies slaukt bifeļus. Drīz atnāks mūki, būs jāiet ārā un jāiznes viņiem kalpu sasildītie rīsi - Ligonas princesei Debesu un karmas priekšā jāizrāda pazemība.

Bet vēl ir dažas minūtes... Cik tālu ir Londona un pat Rangūna no šejienes, visa viņas dzīve pavadīta ārpus Lidži... Kas gan varēja piespiest viņas māti, kaut arī kritušu nežēlastībā, bet princesi, pamest visu - senču mājas, pagānu dievus, kuru tempļi paslēpti priežu mežos, lai stingrie budistu mūki tos neredzētu. Pamest ģimeni? Vai tiešām tā mīlestība pret pagānu, pret ārzemnieku no nicināmas mežonīgo angļu ģimenes, kuri nepazīst godu, bija tik stipra?.. Doroteja vai Ma Doro (viņa jau bija pieradusi pie sava Ligonas vārda, kas atvasināts no angļu valodas) pēkšņi iedomājās māti šaurajā mājā netālu no Temzas, Viņa, kura vienmēr šķita tik pieaugusi un pat gados, tagad sēž, noliekusies pār svešas cepures izšūšanu... Vai varbūt pie viņas atnācis vienacis iluzionists Fans un viņi zīlē, kur tagad ir Doroteja, kas ar viņu, vai viņa ir vesela, laimīga? Un viņi droši vien domā, ka viņa joprojām dzīvo starp angļiem un apkalpo resno putnu Regīnu...

- Labrīt! - pie durvīm ar sikho paklanījās kalpone. - Vai kundze sāks ģērbties?

- Vai poundži jau ieradušies pēc dāvanām?

- Paudžji drīz būs šeit. Jūsu karaliskais tēvocis dodas medībās un pirms izjāšanas vēlētos parunāties ar savu māsasmeitu.

- Pasaki tēvocim, ka pēc tam, kad iznesīšu ziedojumu, nomazgāšos, es atnākšu pie viņa paēst rīta ēdienu.

Kalpone palocījās, ar galvu pieskaroties tīrajiem grīdas priedes dēļiem.

Doroteja izlēca no gultas. Rīts bija vēss, svaigs un gaišs, kaut arī tuvojās musons un jau krājās smagi mākoņi, nokarājoties pāri pārejai - ja ne šodien, tad rīt līs. Šķiet, ka šodienas medības būs pēdējās šajā sausajā sezonā.

Viena no istabenēm atnesa lielu sudraba podu ar rīsiem un sudraba kausu. Doroteja nokāpa pa savas pils paviljona kāpnēm īsajā, mīkstajā zālē. Mūki jau bija pietuvojušies kāpnēm un, pazemīgi noliecot galvu, gaidīja princeses žēlastību.

Doroteja sāka viņiem izdalīt rīsus, un kalpone, kas stāvēja tālāk, katram no viņiem uzlika lielu karoti zivju pastētes, ngapi.

Tad Dorotejai atnesa drēbes trešdienai, balto ziloņu dienai. Apģērbs bija balts ar zaļiem ziediem, frizūra baltā ziloņa dienā tika izveidota augsta, ar baltu jasmīnu ķekaru. Meistars Mauns atnesa smaržīgu vēdekli, kuru viņš bija īpaši izgrebis no sandalkoka. Paņēmusi to un pateikusies kalpiem, Doroteja divu jaunu freileņu pavadībā devās pār plašu, zaļu pagalmu uz pils galveno ēku - karaļa Bo Nurijas telpām, kur viņš jau sēdēja uz zemas akmens sola pie apaļa galda, kura augstums bija zemāks par elkoni, un uz kura stāvēja trauks ar rīsiem, augļiem un tēju. Viņš gaidīja brokastīs savu mīļoto māsasmeitu Ma Doro, ar labo dievu palīdzību atrastu un atgūtu.

Tēvocis Bo Nuria nemaz nebija vecs, pat jaunāks par māti. Un ļoti līdzinās viņai. Vecais Bo Pinjazotta sacīja, ka aiz karaļa roku tievuma un liesā auguma atklājas izturīgs, sīksts karotāja ķermenis, un visā kalnu zemē nav labāka zobenu cīnītāja par Ligonas karali. Un medībās nav labāka šāvēja no musketes - kurš gan cits, izņemot Bo Nuriju no piecdesmit soļiem ar lodi spēj trāpīt tīģerim acī? Varbūt tikai kurlmēms spēkavīrs Nga Din, Bo Pinjazotas dēls.

Neskatoties uz vēso laiku, Ligonas karalis sēdēja ģērbies tikai biksēs - atšķirībā no birmiešiem ligonieši valkāja platas bikses, tāpat kā Čiengmaijas un Šanas iedzīvotāji. Viņš izskatījās noguris un drūms.

- Es priecājos tevi redzēt, meitenīt, - viņš teica, ieraugot savu māsasmeitu.

Te nebija viltus - karalim nebija bērnu, un gudrākie ārsti Ķīnā teica, ka diemžēl dievi un pats Buda nevar viņam palīdzēt. Tāpēc karalis pieņēma, ka māsasmeita ir labvēlīga debesu zīme, un divas nedēļas pēc viņas ierašanās iecēla Doroteju par troņmantnieci. Dažiem dižciltīgiem vadītājiem un galminiekiem tas nepatika, taču neviens neuzdrošinājās karalim runāt pretī. Ligonā sieviete var mantot troni, tāpēc šajā lēmumā nebija nekā īpaša, par laimi, pēc pēctecības likumiem, rindā pirmā bija nevis Doroteja, bet viņas māte jo bija karaļa māsa. Bet Mērijai Ennai vēl nebija ne jausmas, cik augstu vietu viņa ieņem Ligonas karaļvalstī, jo nebija neviena, kas viņai par to pastāstītu.

- Apsēdies, - karalis sacīja un pasniedza māsasmeitai tasi skāba bifeļu piena. Doroteja pieņēma plato krūzīti un iemalkoja smaržīgo biezo dzērienu. - Šodien izjāde medībās aizkavēsies, - sacīja karalis. - Es vēlos, lai mani karavadoņi un padomnieki uzklausa sliktās ziņas.

Doroteja zināja, ka būtu pretrunā ar likumu jautāt, kādas ir šīs ziņas, pirms karalis uzskatīs par vajadzīgu tās paziņot pats. Doroteja ēda karsto pankūku. Protams, sliktu ziņu gadījumā ir nepieklājīgi izrādīt apetīti, taču viņa bija jauna un uzskatīja, ka pankūku labāk apēst tagad nekā pēc padomnieku - paražu un labas izturēšanās noteikumu ievērotāju - ierašanās.

Mazās karalistes augstmaņi ienāca pa vienam. Pirmie atnāca trīs ūsainie kņazi no tiem, kuru īpašumi piegulēja Lidži un kuri izvēlējās labāk pavadīt lietaino sezonu pilsētā, pēc tam sāka pulcēties padomnieki. Kratot sirmās bārdas, viņi paklanījās tēvocim un Dorotejai. Tad noņēma savas platās cepures un apmetņus un sasēdās uz spilveniem noteiktās vietās - jo augstāka dzimuma, jo tuvāk karalim. Lai gan spilveni visiem bija vienādi.

Karstā tēja tika atnesta vara tējkannās, to salēja ķīniešu porcelāna krūzītēs un tējai pievieno pienu. Doroteja izdzēra visu kausu, pārējie iedzēra malku un nolika krūzītes uz zemajiem galdiņiem katram priekšā.

- Esmu jūs sapulcējis, draugi, - sacīja karalis, - kā man vistuvākos cilvēkus, lai ar jums apspriestos.

Neviens neteica ne vārda. Visi saprata, ka apstākļi ir pietiekami nopietni, ja karalis atlika savu medību izjājienu un visus no paša rīta izsauca pie sevis, kad nebija ierasts organizēt audiences un vēl jo vairāk pieņemt valstiskus lēmumus.

Visi klusēja, varēja dzirdēt, kā viens no prinčiem pacēla kausu un skaļi no tā iemalkoja.

- Tūlīt jūs redzēsiet kādu cilvēku un dzirdēsiet viņa vārdus.

Karalis uzklikšķināja ar pirkstiem.

Pie durvīm dežurējošais kalps uzkliedza, un no verandas ienāca divi karavīri, kuriem sekoja cilvēks mūka togā, kura sejas apakšdaļa bija aizsieta ar melnu lakatu.

Cilvēks paklanījās no ieejas, karalis ar žestu aicināja viņu doties uz istabas vidu.

Mūks apsēdās sakrustojis kājas.

- Šis cilvēks, - sacīja karalis, - ir mans uzticīgais kalps. Viņš ir manas acis un ausis Āvas karalistē. Viņš man ir dārgāks par visu ziloņu kavalēriju. Tāpēc neviens neredzēs viņa seju.

Un visi klātesošie nolieca galvas, nestrīdoties, jo zināja, uz ko spējīgs Āvas galms, lai tikai atgūtu valdīšanu pār Ligonu. Galu galā ir jau astotais gads, kopš Bo Nurija atsakās sūtīt Āvai nodokļus, nicinot stipro Birmas karali par ģimenes nodevību un uzurpatoru atbalstīšanu.

- Runā, mans draugs, - sacīja karalis, - mēs jūs klausāmies. Atkārto to, ko teici tikai manām ausīm iepriekšējā naktī.

- O varenais karali Bo Nurija, - teica mūks, un viņa balss dobji skanēja no melnā lakata. - Es piecas dienas un piecas naktis steidzos pie jums, lai ziņotu, ko nolēmusi Āvas karaliskā padome: tiklīdz beigsies lietus sezona, sūtīt lielu armiju pret Lidži, lai atgrieztu Ligonas valsti un visas kalnu tautas, kuras viņus atzīst, Āvas karalistes pakļautībā.

Pūlī nošalca pārsteiguma troksnis. Un nebija tā, ka dižciltīgie būtu pārsteigti, ka Āva dodas karagājienā - pietiekami karalis Bodopai izmantojis visus valsts ieņēmumus, lai Minganā celtu pagodu.

Daudzi Birmā, nemaz nerunājot par kalnu iedzīvotājiem, uzskatīja, ka Āvas karalis Bodopajs sajucis prātā, kad, lai savā turpmākajā piedzimšanā nodrošinātu sev Bodhisatvas likteni, viņš pavēlēja Irravadas krastos uzcelt lielāko ēku pasaulē. Visa dzīve valstī iestiga, nevienam nebija tiesību uzcelt pat šķūni, kamēr karaļa nodoms nebija vainagojies panākumiem. Puse valsts vīriešu, pametot laukus un darbnīcas, raka mālus, apdedzināja ķieģeļus, nogādāja tos būvlaukumā un klāja tos slāni pa slānim ... bet būvniecībai nebija gala.

Bo Nurija atcerējās, ka kāds franču misionārs, kurš savulaik bija nonācis līdz Lidži, stāstīja, ka balto cilvēku zemēs tas jau esot noticis pirms daudziem gadiem pilsētā, ko sauca par Babilonu. Cilvēki tur uzcēluši torni līdz debesīm, lai paaugstinātu sevi virs dieviem, bet dievi pasmējušies, liedzot viņiem iespēju saprasties. Tāpēc viņiem nācies izklīst pa mājām. Smieklīgs stāsts... Bet dievi pasmiesies arī par Bodopaju, Bo Nuria par to bija pārliecināts.

Nē, ne jau pats lēmums sodīt dumpīgo Ligonu pārsteidza prinčus un padomdevējus. Pārsteidza lēmums jau iepriekš sagatavot karagājienu. Galu galā, ja Birmas karalis būtu iecerējis sodīt vasali, viņš to pavēlētu izdarīt rietumu miozam vai paklausīgiem Šanas prinčiem. Viņi izpostītu dumpīgos ciematus un aizvestu gūstekņus. Bet, ja bija ieplānots liels karš pret Manipūru vai Siāmu, tad tam sāktu gatavoties pavasarī, un dotos karagājienā līdz ar sausās sezonas sākumu - septembrī. Līdz ar to Bodopai lēmums nozīmēja, ka viņš uzskata Ligonu par lielā kara mērķi. Ka viņš neuzticas vasaļiem. Viņš pats dosies karagajienā un neatstās Ligonā akmeni uz akmens. Šādā karā Ligonai nav izredžu palikt brīvai.

Doroteja, protams, nezināja, par ko domā vecajie, bet viņa saprata, ka tēvoča karalistei no birmiešu puses draud lielas nepatikšanas.

Viņa neklausījās turpmākajā spiega runā, jo Birmas ģenerāļu un gubernatoru vārdi, domas par ofensīvas ceļiem un to pulku un vietējo vienību nosaukumi, kurām būs jāpiedalās karagājienā, viņai neizteica neko.

- Ko mēs darīsim? - Karalis Bo Nurija jautāja, kad spiegs bija aizgājis, un palika tikai uzticības personas un princese Ma Doro. - Es lūdzu visus izteikt savas domas.

Karavadoņi un padomnieki pēc kārtas paklanījās pavēlniekam un sacīja:

- Mēs kausimies.

Un tad visi sāka lielīgi stāstīt par to, kā viņu drosmīgie karotāji vai drosmīgie karaļa karotāji uzvarēs nožēlojamos gļēvos birmiešus. Un pat Doroteja saprata, ka tas viss ir māņticīgu mežoņu tukšs lepnums, kā lūgšana saviem dieviem, lai viņi neielaistu kalnos spēcīgos ienaidniekus.

Bet pēc tam, kad katrs no vadītājiem izteica savu runu, karalis, kurš visus pacietīgi uzklausīja, sacīja:

- Viss, kas šeit tika runāts, ir valsts noslēpums. Mums ir pietiekami laika, lai sagatavotos karam. Pie manis paliks Bo Pinjazotta. Pārējie ejiet, gatavojieties medībām.

Padomnieki un vadītāji paklausīgi izgāja ārā, klusi sarunājoties, un pēc viņu izskata nebija iespējams pateikt, ka tie ir tie paši drosmīgie stratēģi, kas tikko vārdos sakāva spēcīgo kaimiņu.

- Esmu satraukts, - sacīja karalis, kad palika tikai sirmais Bo Pinjazotta, slavenais Va cilts vadonis, kurš savulaik palīdzēja karalim atgūt Lidži.

- Viņus nedrīkst ielaist Lidži ielejā. Ja viņi nonāks pie Kangemas upes, viņi iznīcinās visus rīsu sējumus un nomērdēs mūs badā kalnos.

- Vai mūsu spēkos būtu viņus atturēt no ielejas? - Karalis pēdējās stundās bija kļuvis nomākts un novecojis.

- Mums viņi jāaptur pie Trīs Pagodu pārejas, - sacīja Bo Pinjazotta. - Šī pāreja jāpārvērš par neieņemamu cietoksni, kā to izdarīja jūsu vectēvs Bo Urija, kad ķīnieši iebruka viņa valstī. Pārējās pārejas ir pārāk stāvas, un tur ir tikai takas. Liela armija tur netiks cauri.

- Man nepietiks karaspēka, - sacīja karalis. - Pat ja visas ciltis atsūtīs cilvēkus. Un tu taču zini, ka šie ļaudis ir tikai mednieki. Viņi ir labi, lai notvertu slazdā atsevišķu karavīru, bet kaujā ir slikti - viņi viegli pārvēršas no karaspēka par pūli.

- Tev taisnība, karali, - ģenerālis piekrita. - Tāpēc mums jāpastiprina pāreja ar lielgabaliem. Īstiem lieliem ieročiem.

- Tēvoc ... - Doroteja iesāka, bet apstājās. Viņai padoms netika prasīts. Viņa bija tikai sieviete.

- Ko?

- Piedod, tēvoc, man nevajadzētu iejaukties vīriešu sarunā.

- Kur lai ņemam lielgabalus? - karalis jautāja.

- Mēs tos varam nopirkt, - vecais ģenerālis atbildēja, noglāstot garās sirmās ūsas.

- Siāmā?

Ģenerālis ar sajūsmu pamāja ar galvu. It kā pirms tam nebūtu pārliecināts par šādu iespēju.

- Siāma vienmēr labprāt palīdzēs mums pret Birmu, taču viņi labprātāk izvēlētos saņemt mūsu brīvību, turklāt Siāma tagad pārdzīvo grūtus laikus. Viņi baidās no Francijas iebrukuma.

- Vai mēs nevaram iegādāties ieročus Indijā? - Bo Nuria jautāja.

Ģenerālis papurināja galvu.

- Man nepatīk lielgabali. Tas nav augstdzimuša karotāja ierocis. Bet karagājiena laikā pret Manipuru es redzēju, ko lielgabali var izdarīt pat ar kara ziloņiem. Mums vajag lielgabalus.

Karalis atlaida ģenerāli.

Kad viņi palika vieni, karalis strauji pagriezās pret Doroteju.

- Saki, ko tu gribēji pateikt.

- Es neko nesaprotu no kara, - sacīja Doroteja.

- Bet tu dzīvoji starp angļiem. Tev, iespējams, zināms kaut kas tāds, kas ir novērsis manu padomnieku uzmanību.

- Es šeit atkuģoju ar lielu kuģi "Glorija", - sacīja princese. - Un es zinu, ka "Glorijas" kravas telpās atradās lieli jūras lielgabali, kurus angļi bija iecerējuši izkraut, uzvilkt uz lafetēm un maršēt uz Āvu.

- Nevar būt!

- Manā klātbūtnē par to runāja angļu faktora Džuliana Vitla sieva.

- Un ko viņa vēl teica?

- Vispār, - Doroteja pasmīnēja, - tas vairs nav svarīgi, jo lielgabali nonāca pie franču pirāta Surkufa kopā ar visu "Gloriju".

- Jā, tu man stāstīji par pirātu. Bet neko par lielgabaliem.

- Nebija jēgas. Es pat biju aizmirsusi par tiem.

- Žēl gan. Tev par to vajadzēja man pastāstīt agrāk. Jo man ir svarīgi zināt par angļu plāniem pret Āvu. Man nebija ne jausmas, ka viņi ir nobrieduši iekarot lielo karalisti.

Dorotejai bija žēl tēvoča, jo viņam Āvas karaļvalsts bija zemes varas virsotne. Bet pat Doroteja zināja, ka tā ir daudz vājāka par tām Indijas karaļvalstīm, kuras jau bija pakļāvušās angļu lielgabaliem.

- Otro kuģi, kas kopā ar mums atstāja Londonu, - pēc tam teica Doroteja, - sauc par "Drednautu", tas ir, par Draudīgo. Tas ir vecs Lielbritānijas Jūras spēku līnijkuģis.

- Līnijkuģis?

- Tātad lielākais flotē.

Doroteja saprata, ka viņa kā bijušā jūrnieka meita Eiropas floti pārzina daudz labāk nekā augstdzimušais tēvocis. Bet vai ir vērts tagad skaidrot, ka jūras kauju laikā lielākie kuģi tiek novietoti vienā līnijā un šīs līnijas iet viena pret otru, šaujot no visiem lielgabaliem ...

- Un viņš arī ved lielgabalus?

- Nē, viņam ir ļoti daudz savu lielgabalu, - sacīja Doroteja. - Bet viņam bija jādodas uz Kalkutu un jāuzņem uz kuģa pulks Indijas karavīru, sipaju. Tagad karagājiens izgāzīsies ... Angļi neuzdrošināsies iet uz ziemeļiem bez artilērijas atbalsta.

- Tu spried kā īsts ģenerālis, - tēvocis smaidīja. - Pēc medībām tu man pastāstīsi vairāk par angļu nodomiem un to, kā viņi vēlējās iekarot Āvas karalisti. Tas ir smieklīgi.

Bet Bo Nurija nesmējās.

Pagalmā atskanēja rags - signāls par medību sākumu.

- Ej, meitiņ, - Bo Nurija pavēlēja, - saģērbies medībām. Es arī pārģērbšos. Tikai tāpēc vien, ka rīt gaidāms karš, mēs šodien nevēlamies mainīt savus paradumus.

* * *

Viņi medīja muntačkus - mazus briežus, graciozus un ātrus. Neliels to ganāmpulks tika uzcelts pašā Kangemas krastā, retā caurredzamā mežā. Mednieki apmēram stundu vajāja briežus, zirgi tika pilnīgi nodzīti, karalis aizjāja uz priekšu uz rezerves zirga - viņš bija spītīgs un nekad neatgriezās no medībām bez medījuma. Pārējie mednieki sarīkoja atpūtu, kalpi sāka gatavot no Lidži līdzpaņemto ēdienu, Doroteja nokāpa līdz plašajai straujajai upei, kuras sauca Kangema - Ligonas tēvs. Reiz iluzionists Fans viņai teica, ka cilvēks visu mūžu var skatīties uz uguni un tekošu ūdeni.

Doroteja visu laiku izjuta tādu kā satraukumu, neērtību, viņai gribējās pabūt vienatnē, neredzēt cilvēkus, it kā gaidītu kādu tikšanos, kur citiem cilvēkiem nevar atklāt. Sākumā viņa šo izjūtu attiecināja uz tikšanos ar spiegu no Avas. Nu kāpēc, kāpēc Bodopai karalim jādodas uz Ligonu? Galu galā Ligona nevienu netraucē, tā vēlas tikai vienu - lai viņu liek mierā ...

- Man jāatrod kuģis ... Kāds kuģis? Lidojošais kuģis. Nav lidojošu kuģu ... Tas bija svešs lidojošais kuģis ...

Doroteja uzlēca kājās. Viņa bija nobijusies - viņa jutās tā, it kā kāds būtu ielīdis viņai galvā un sarunātos ar viņu. Burvestība? Viņu nobūruši!

- Tā nav burvestība. Tā esi tu pati... tā esmu es pati. Kāds kuģis? Man par to jājautā tēvocim un Bo Pinjazottam. Vietējie cilvēki zina, kas pirms piecdesmit gadiem notika kalnos. Man tur jāatrod trīs lietas - Ļaunuma Spogulis, Draudu Gredzens un Varas Kronis. Tās atradās uz šī kuģa. Es nezinu nekādu kuģi. Protams, ka nezinu, bet man tas jāatrod ...

Abas balsis viņas galvā visu laiku sajaucās, nebija iespējams saprast, kurš un kad runā. Vai nu tā ir pati Doroteja, vai kāds cits.

- Vai kāds šeit ir? - Doroteja skaļi teica.

Krasts bija tukšs - tālu, nogāzē, kalpi gatavoja ēdienu, un mednieki atpūtās, sarunājās, gaidot karaļa atgriešanos.

Balss apklusa. Bet vēlme palika.

Vēlme atrast kuģi, lidojošu kuģi... Tādu nav pat grāmatās.

- Kas tu esi, tu, kurš ar mani runā? Doroteja sev jautāja.

Bet atbildes nebija, jo iekšējā balss esi tu pati. Un pati uzdevi sev jautājumus.

Smagnējais sirmais Bo Pinjazotta nokāpa pie ūdens. Pēc cilts paraduma viņa mati bija noskusti priekšpusē līdz pusgalvai, un aizmugurē sapīti garā, pelēkā bizē. Tāpat bija sapītas ūsas, kas nokarājas no mutes kaktiņiem un lika komandierim izskatīties pēc veca sama.

Maisā pie jostas viņš nēsāja līdzi visu, kas medniekam varētu būt vajadzīgs ceļā. Tagad viņš izņēma koka bļodu un no Kangemas iesmēla ūdeni. Viņš dzēra ar atmestu galvu, uz ādas apvalka izlija ūdens. Padzēries, viņš jautāja:

- Vai Ma Doro vēlas padzertiesi?

- Nē, paldies, tēvoc, - sacīja Doroteja. Šādi uzrunājot veco karotāju, viņa uzsvēra savu cieņu pret viņu.

- Kāpēc tu sēdi vienatnē? Vai tu izvairies no mums, mežoņiem?

- Tā nu gan nav taisnība, es tā nedomāju ... Saki man, tēvoc Pinjazotta, vai tā ir taisnība, ka pirms daudziem gadiem šajā apkārtnē no debesīm nolaidās kuģis?

- Kā tu to zini?

- Man stāstīja kalpones.

- Nav labi par to runāt. Tā domā arī klostera poundži. Tie bija mežonīgi elles sūtņi. Kāpēc mums tādi jāzina?

- Bet kas notika? Negriez muguru, tēvoc, jo es tik un tā uzzināšu.

- Te nav noslēpuma... Vienkārši par to nerunā. Pirms piecdesmit gadiem Ljungas ielejā, tieši aiz šiem kalniem, nolaidās ļaunuma trauks. Tā to nosauca vecajie. Daži devās uz turieni, lai palūkotos, kas tas par apaļu trauku nolaidies no debesīm. Bet tie, kas aizgāja, neatgriezās neviens. Dēmoni, kas atradās traukā, nogalināja mūsu cilvēkus.

- Bet pēc tam?

- Viņi pie mums ilgi nepalika.

- Viņi aizlidoja?

- Daži aizlidoja. Maz. Citi palika ...

- Un kas tālāk?

- Tad viņi sāka savā starpā karot.

- Kāpēc?

- Ļaunie dēmoni nestāsta cilvēkiem, kāpēc viņi karo. Bet uz kalniem nokrita nakts, un tie, kas atradās tuvu viņu kaujas laukam, apmira.

- Cilvēki nomira?

- Daži ciemati ir tukši joprojām. Tur tu redzēsi tikai tukšas mājas. Cilvēki apmiruši.

Dorotejā valdīja izpratne par to, ko stāstīja Bo Pinjazotta. Viņa zināja par dirižabļiem daudz vairāk nekā visi Ligonas iedzīvotāji kopā, taču nevarēja saprast, no kurienes šīs zināšanas nāca. Galu galā neviens viņai nebija stāstījis, ka tur, tālu debesīs ir citas zemes, uz tām dzīvo citi cilvēki, ka uz Kangemas ieleju atidoja nevis ļaunie dēmoni, bet gan kādas tālas zvaigznes iedzīvotāji, kas pirms tam bija nozaguši pie sevis, mājās, dažus maģiskus priekšmetus. Un tad, acīmredzot, viņi tos atstāja šeit. Tā kā uzvarētāji kaujā, kas uzliesmoja džungļos, nedomāja par trofejām - viņi steidzās ko nes kājas prom no ļaunuma, kas nāca no ieročiem. Un kas ir pārsteidzošākais, ka Doroteja zināja, ka šo atnācēju ieroči ir indīgi un izplata gaisā savu indi, kas nogalināja ne tikai vairāku kalnu ciematu iedzīvotājus, kuriem bija nelaime dzīvot kaujas lauka tuvumā, bet arī mežā palikušas šīs indes pēdas. Pat šodien cilvēki nevar tur uzturēties ilgu laiku. Nav brīnums, ka vietējie iedzīvotāji baidās no šīm vietām un nekad tur nedodas medībās. Un arī ciematos atkal neapmetas. Bet tas, kurš pārnakšņoja tukšajā mājā, noteikti saslima un nomira ... Bet kāpēc gan viņai būtu jāiet uz tik sliktu vietu? Kas viņai daļas gar Ļaunuma Spoguli un Varas Kroni?

Šo jautājumu Doroteja sev uzdeva nevis tāpēc, ka baidījās vai nevēlējās redzēt no citas zvaigznes atlidojušo atnācēju kaujas lauku. Bet viņa neredzēja saprātīgu iemeslu, kāpēc viņai vajadzētu tur doties. Bet iekšējā balss, kas vienmēr bija klāt pārdomās un sarunās, nez kāpēc nenāca palīgā, it kā būtu apmierināta ar viņas piekrišanu doties džungļos un atrast trīs maģiskos priekšmetus ... "Vai es drīkstu pateikt patiesību savam tēvocim?" “Nē, viņš nesapratīs, par ko es runāju, viņš nolems, ka esmu ļauno dēmonu apsēsta, kas dažkārt pārņem cilvēka dvēseli un padara viņu nenormālu. Tad man nekad neiekļūt mežā. " "Bet varbūt man nav jādodas uz turieni?" - Nē, Dorotej, tev tas jādara. Sevis pašas dēļ. " - "Kāpēc?" - "Tici man!" - "Kam? Un kāpēc?" - "Mēs palīdzēsim citiem cilvēkiem..."

Doroteja ar plaukstām saspieda deniņus, strīds ar sevi, viņu nobiedēja - varbūt viņa tiešām jūk prātā?

Uz upi atskrēja ģenerāļa nepilnvērtīgais, kurlmēmais dēls Nga Din. Viņš tika uzskatīts par karaļvalsts stiprāko bruņinieku, ar to lepojās, mīlēja cīnīties, bet Bo Pinjazota, kaut arī mīlēja viņu, bija sarūgtināts, ka dēls nekad nekļūs par karavadoni.

Bo Pignazotta ar žestu pavēlēja dēlam atnest princesei bļodu ar aukstu ūdeni.

- Dzer, kundze, - viņš teica. - Tu esi bāla. Tu esi nogurusi. Tev ir grūti medīt kopā ar vīriešiem.

- Nē taču! - Doroteja nekavējoties atbildēja.

Vecais karotājs iesmējās.

- Birmiešu meitenes nekad nedodas medībās kopā ar vīriešiem, bet Ligonas un kalnu cilšu augstdzimušās meitas prot medīt tāpat kā vīrieši. Neuztraucies, tu arī mācīsies. Galu galā tu to nemācījies angļu valstī?

- Nemācījos. Bet vai tad es slikti jāju uz zirga?

- Un arī to tu iemācīsies, - ģenerālis izvairījās no atbildes.

Un tad Doroteja uzminēja - protams, viņa zina, ko teikt tēvocim!

- Bet tu pats biji tur, kaujas vietā? - Viņa jautāja Bo Pinjazottam.

- Kāpēc lai es būtu tik sliktā vietā? Labāk nomirt kaujā, kā tas ir ierakstīts manā horoskopā, nekā ciest no slimībām.

- Vai kāds tur ir bijis?

- Bija tādi, kas tur iemaldījās nejauši.

- Un visi nomira?

- Par visiem nemācēšu teikt.

Nga Dins stāvēja tuvu, ielūkojās uz viņa lūpu kustībās, bet visu nesaprata un tāpēc dusmojās.

- Tātad kāds tomēr ir palicis dzīvs? - Doroteja taujāja.

- Droši vien, - ģenerālis atbildēja.

- Un Lidži?

- Nē, es tādus cilvēkus Lidži nepazīstu.

"Bet varbūt radiācija jau ir izstarojusies tur, nokritusi līdz robežām, kuras spēj izturēt cilvēks?" - “Par ko es domāju? Es nevaru domāt ar vārdiem, kurus nezinu. Radiācija ir vārds ... ar kuru apzīmē indi. Jā, gaisa inde, ar kuru saindējās tie cilvēki. Laika gaitā inde samazinās un pamazām izzūd. Bet vai es labi apdomāju par ieroci tēvocim? Nē, tas ir bīstami, viņš nevar lietot ieroci, kuram nav gatavs. Tātad mēs zinām citu veidu, kā tur nokļūt? Varbūt tev aizbēgt, Dorotej? " - "Priekš kam?" "Lai nokļūtu džungļos un atrastu to, kas mums jāatrod." "Es nevēlos nomirt džungļos no tīģera nagiem vai mežonīgo cilšu bultām. Es esmu Ligonas princese!" “Ak, kāda, pie velna, tu princese! Tu esi Londonas meitene..." - "Neuzdrošinies tā teikt. Es negribu doties uz šo indes pilno vietu, tevis dēļ, kas mani pat nevērtē penija vērtībā...” - “Piedod, Dorotej, es esmu tu pati!” - “Tā nav taisnība, tu esi cita persona, kas iekļuvusi manās smadzenēs. Ej prom! Ej prom, es tev pavēlu! "

Un iestājās klusums. Nē, ne ārā - ārā joprojām šalkoja priedes, noliecies, vecais ģenerālis jautāja: "Vai ar tevi viss labi, princese?" klusums valdīja Iekšpusē - tā, otrā būtne, bija pazudusi...

* * *

Stundu vēlāk pie pārējiem medniekiem atgriezās Ligonas karalis. Uz zirga muguras priekšā bija pārmests neliels briedis. Bo Nurija bija apmierināts ar sevi un sāka izsmiet radus un draugus, kuri nemāk medīt un kuriem labāk sēdēt mājās. Tie atjokojās, jo jau bija iedzēruši rīsu degvīnu un paēduši. Neviens no viņiem nebaidījās no karaļa. Un karalis saprata, ka tagad viņš nav tiem pavēlnieks - viņi ir paši sev saimnieki.

Bo Nurija nedzēra degvīnu, viņš jau bija atgriezies pie raizēm un sliktajām domām, taču viņam nebija neviena, ar ko parunāt, izņemot savu māsasmeitu, jo pārējie bija piedzērušies vai, tāpat kā Bo Pinjazotta, veci cilvēki un aizmiguši uz no pilsētas līdzpaņemtajām ādām.

Arī Doroteja vēlējās parunāt ar karali.

- Tēvoc, - viņa teica, - tavā zemē, kā man teica, esot noticis karš starp svešiniekiem, kuri atlidoja no zvaigznēm.

- Par ko tu runā? - Karalis nolauza plātsmaizes gabalu un uzdzēra tam kalnu alu.

- Daudzi man ir stāstījuši. Pat cienījamais Bo Pinjazotta.

- Vecais galīgi prātu izkūkojis.

- Es viņu pasaukšu, un viņš visu atkārtos.

- Es zinu, par ko viņi visi pļāpā. Ļaunie gari šeit bija pirms piecdesmit gadiem. Tad viņi aizvācās uz elli.

- Vai tu tici ļaunajiem dēmoniem?

- Kā lai netic viņiem, ja viņi dzīvo visur? Ja ļaunie nati dzīvo katrā lielā kokā, katrā pamestā mājā?

- Es neticu ļauniem natiem, bet es ticu ļauniem cilvēkiem.

- No kurienes tad viņi uzradās?

- No savas zvaigznes.

- Tad vēl jo vairāk viņi ir nati. Pieņēmuši cilvēku izskatu. Tā notiek. Šādi dēmoni ir īpaši bīstami.

- Bet viņi karoja savā starpā.

- Natu nekaunībai un ļaunprātībai nav robežu.

- Man teica, ka tur palikuši viņu ieroči.

- Var jau būt.

- Vai tie mums nevar būt noderīgi?

- Dēmona ierocis cilvēkam nevar būt noderīgs.

- Mēs neesam redzējuši dēmonus, neredzējām viņu kauju, neredzējām ieročus! - Doroteja bija sašutusi. - Pat brīdī, kad mums nepieciešama palīdzība no jebkuras puses, kad mums vajadzīgi ieroči, tu negribi tos meklēt. Paskatieties vien!

"Tas ir pārāk bīstami.

- Bīstamāk par Bodopai armiju?

- Es nezinu, Ma Doro ... es nezinu. Un tu man esi svešiniece. Tu nebaidies no dieviem. Varbūt tev ir savi - angļu dievi?

- Es došos turp. Es domāju, ka pēc viņu kara tur palikušas lietas, kas mums var noderēt.

- Neuzdrīksties! Tur slēpjas nāve! Pat putni tur nelido.

Bo Nurija sejas vaibstos atplaiksnīja dusmas un bailes - viņš patiesi baidījās par savu mantinieci. Galu galā Birmas armija ir viņam saprotams ļaunums: tie ir ziloņi un jātnieki, tie ir lielgabali un kājnieki, galu galā tie ir nodokļu iekasētāji un okupācijas vara. Bet viņš netaisījās ņemt kaut ko no natiem, ļaunajiem debesu dēmoniem, varbūt jau mirušiem, bet vienalga bīstamiem.

- Ja tu man nedosi cilvēkus, es iešu viena, - sacīja Doroteja.

- Kas tevi šitā samācīja?

"Taisnība - samācīja. Kas mani samācīja?" Bet iekšējā balss klusēja, nevis ieteica, kā pārliecināt tēvoci.

- Ja mēs tur atradīsim lielgabalus vai šautenes, tad varēsim karot ar birmiešiem.

- Vai tu maz zini, cik artilēristu vajag katram lielgabalam?

Doroteja zināja, ka savu tēvoci pārliecināt neizdosies. Viņš ir spītīgs... tāds pats kā viņa pati.

Turklāt Doroteja jau bija sapratusi, ka pat tad, ja viņa nekad vairs nedzirdēs iekšējo balsi, ja neviens viņai nelūgs doties uz atnācēju no zvaigznēm kaujas vietu, viņa tik un tā aizies. Neskatoties uz šķēršļiem, saindēto gaisu, visas pasaules dēmoniem - tagad to bija nolēmusi spītīgā Doroteja Foresta no Hmaugu klana.

Tā viņa arī pateica tēvocim, kāpjot zirgā un dodoties atpakaļ uz pili. Dzīres kopā ar vīriešiem viņu neinteresēja.

Pilī, pirms ieradās mednieki, Doroteja parunāja ar kalponēm un kalpiem - viņa vēlējās uzzināt visu, ko varēja, par kauju džungļos un vietu, kur tā notikusi. Līdz vakaram viņa jau zināja, kurā virzienā viņai jādodas no Lidži, lai atrastu šo ieleju.

* * *

Doroteja vairs nerunāja ar tēvoci par kauju, taču zināja, ka dosies uz džungļiem. Bija tikai jāizvēlas laiks, un tas nebija grūti, jo Ligonas karalis steidzās pabeigt svarīgus braucienus pa kaimiņu kalnu kņazistēm, pirms sākusies lietus sezona un kalnu ceļi kļūs neizbraucami. Vajadzēja tikai pagaidīt nākamo tēvoča prombūtni.

Doroteja gaidīja trīs dienas. Ceturtajā Bo Nurija izbrauca pie Jinas ezera kņaza, Ezers bija sekls, saulē sasildīta, trīsdesmit jūdžu gara ūdenskrātuve, uz kuras uz pāļiem stāvēja vairāki ciemati, un starp ciematiem iedzīvotāji pārvietojās laivās. Viņš ieteica Dorotejai doties līdzi, bet viņa atsaucās uz neveselumu.

Doroteja zināja, ka viņas tēvocis ceļos trīs dienas. Tāpēc viņa nekavējoties pavēlēja uz nākamo rītu viņai apsedlot baltu zirgu un vēl vienu zirgu nesamajam. Stallī princeses pavēli izpildīja ātri. Doroteja uzzīmēja sev maršrutu uz palmas lapas. Pēc viņas aprēķiniem, ja viņa pārnakšņos nelielā ciematā pie ceļa, tad otrajā dienā varēs šķērsot zemu kalnu grēdu kaimiņu pamestajā ielejā, kur notika kauja.

Rītausmā zirgi tika pievesti pie princeses kāpnēm. Viņa jau bija apģērbusies ērti un vienkārši - platās īsās biksēs un jakā, kā kalnieši, Doroteja uzvilka virs jakas bruņukreklu, it kā gatavotos medīt lāci vai mežacūku. Viņa paņēma arī divus lielus kinžalus ar viļņotiem asmeņiem un pistoli, kurus paslēpa seglu somā. Otrā viņai bija salikti pārikas krājumi trim dienām.

Pilī Doroteja pateica, ka dosies caur Kangemas ieleju, lai Triju pagodu klosterī lūgtos. Neviens neuzdeva jautājumus un neapšaubīja troņmantinieces vārdus. Vecākais kalps tikai pajautāja, kāpēc princese neņem līdzi sargus, bet Doroteja sacīja, ka viņa dodas uz mierīgām vietām, kas gan uzdrošināsies viņai uzbrukt.

Sākumā Doroteja jāja lejup pa upes krastu, bet stundu vēlāk, kad pārliecinājās, ka viņu neviens vairs neredz, pie viena no ciematiem viņa paņēma augšup no upes, iegāja ielejā un pa šauru taku, kas savienoja kaimiņos esošos ielejas ciematus, devās ceļā gar nezināmu upi. Un vakarā nokļuva augstkalnu ciematā, pēdējā apdzīvotajā vietā ceļā uz nolādēto ieleju.

Ciematā bija tikai sievietes, bērni un veci cilvēki - vīrieši un pusaudži bija aizgājuši lielās medībās. Šajā ciematā dzīvoja ziloņu ķērāji, viņi organizēja lenkšanu un savāca jaunos ziloņus, kurus pēc tam izaudzēja lielos baļķu aplokos ārpus ciema - galvenokārt mežsaimniecības darbiem, bet dažus, visspēcīgākos un gudrākos - kaujām. Tagad aploki bija tukši, jo mednieki izaudzētos ziloņus bija pārdevuši Lidži, bet dažus no tiem, kaimiņiem - Kareniem.

Doroteja nesāka stāstīt sievietēm un večiem, ka viņa ir Ligonas princese. Viņa pārnakšņoja lielā mājā, kurā dzīvoja ģimenes kalnieši. Augstā, šaurā māja bija sadalīta nodalījumos ar zemām starpsienām; katrā istabā ievietojās neliela ģimene.

Visas nakts garumā princesei koda blusas, tuvumā raudāja slims bērns, visu nakti ap galvu skraidīja sikspārņi, it kā viņiem būtu sacensības lidojuma spējās. Doroteja jau nožēloja, ka neatklāja kas viņa ir, tad viņai būtu piešķirta prombūtnē esošā vadoņa māja. Kad tikko sākās rītausma, viņa izlīda no segas apakšas un devās ārā. Debesis sāka izgaismoties, tās bija daļēji pārklātas ar mākoņiem, bet ar to daļu, kas palika skaidra, pietika, lai saprastu debesu varenību - Doroteja vēl nekad nebija redzējusi tik plašu debessjumu pat ne Lidži, jo galvaspilsēta atradās ielejā starp lēzeniem, ar mežu aizaugušiem pakalniem. Šeit, uz plato, starp debesīm un cilvēku nebija nekādu šķēršļu.

Doroteja devās līdz kraujai, kas veda uz upi. Tās troksnis apslāpēti šalca no lejas. Kliedza nakts putns ... Mēness un zvaigznes atspoguļojās upē, un šķita, ka tā ir sudraba lente, kas veidota no zvaigznēm. Netālu no upes kā rūsgans punkts mirguļoja ugunskurs. Un Dorotejai šķita, ka pat redz krastā stāvošus zirgus. Tur noteikti sargāja ganāmpulku gani, viņa nodomāja.

Doroteja atgriezās ciematā, taču nevēlējās iet atpakaļ lielās mājas aizliktajā smakoņā. Un miegs bija aizbēdzis ... Ja vien nebūtu bijis tik auksti! Svaigais gaiss bija ledains, gluži kā decembrī Londonā. Doroteja iekāpa peļķē, kas palika pēc pēcpusdienas lietus, zem viņas kājas nobrīkšķēja plāna ledus garoza. Ne velti birmiešiem tik ļoti nepatīk kāpt kalnos un viņi cenšas kalniešus savā starpā sanaidot, lai tie būtu vāji un padevīgi.

no lielās mājas iznāca veca sieviete un sāka kurināt uguni lielā ar akmeņiem izklātā pavardā. Drīz viņai pievienojās vēl viena - viņa no tuvējā strauta atnesa ūdens katlu. Ciemats modās rītausmā. Neviens nepievērsa uzmanību Dorotejai, kura priecājās, ka varēja aiziet agri.

Brokastojot lielajā mājā ar sievietēm, viņa jautāja kaimiņienei:

- Tie ir jūsu ciema zirgi tur lejā pie upes?

- Nē, - sieviete atbildēja, - tie ir svešinieki.

- No Lidži, - piebilda vecā sieviete, kura sēdēja tālāk no Dorotejas.

- Viņi jāj aiz tevis, - piebilda trešā sieviete.

Doroteja kļuva piesardzīga - kam vajadzētu viņu izsekot?

Viņa pacēla pie acīm gredzenu - lielajā mājā bija krēslaini.

Gredzenā esošais akmens netumsa. Bet tas vēl neko nenozīmēja. Galu galā šie cilvēki bija tālu no viņas - gredzens, iespējams, nebija uztvēris briesmas.

- Ko viņiem vajag? - Doroteja gribēja to pateikt pie sevis, bet izrādījās - pateica skaļi.

- Viņi tev seko jau sen, - teica viszinošā vecene, - no pašas Lidži, bet netuvojas. Viņi nevēlas, lai tu viņus redzētu. Esi uzmanīga, princese.

Ak Kungs, pat to viņi šeit zina!

- Kalnos pat putni iznēsā ziņas, - iesmējās jauna sieviete, kas baroja bērnu ar krūti, nojaušot Dorotejas apjukumu, visi pārējie pievienojās viņas smiekliem. Viņi negribēja apvainot viešņu vienkārši nesaprata, kā var nepamanīt tik vienkāršas lietas.

Doroteja piecēlās.

- Esmu ceļā uz vietu, kur pirms piecdesmi vai sešdesmit gadiem notika dēmonu kauja, - viņa teica. - Kas man parādīs ceļu tur?

- Pa to ceļu sen neviens nestaigā. Tā ir slikta ieleja, nāves ieleja, - sacīja vecene. Viņa uz nokārušās un kailas krūtis noslaucīja ar sezama eļļu taukainos pirkstus. Šeit cilvēki nemaz nebaidījās no aukstuma.

- Jūs tikai parādiet man ceļu.

Vecene pateica sievietei, kura baroja bērnu, iziet ar Doroteju ārā. Viņām sekoja zēni. Pie slitas zēni atraisīja princeses zirgus, un sieviete pieturēja kāpsli, Dorotejai kāpjot seglos. Bērns sāka raudāt, viņš nebija pabarots pietiekami.

Zēni pavadīja Doroteju līdz izejai no ciemata, līdz vārtiem dzīvžogā, kas pasargāja labību no mežacūkām un briežiem. Doroteja cerēja, ka sekotāji nav pamanījuši, ka viņa jau ir ceļā.

Taka, sākotnēji nomīdīta, acīmredzot, ciemata ļaudis staigāja pa to dažādās darīšanās tuvākajā apkārtnē, pamazām kļuva šaurāka, lūk tās vidū jau aug jauni bambusa dzinumi, tālāk to bija izbēris neliels zemes nogruvums. .

Zirgi gāja piesardzīgi, nedroši.

Vienu vai divas reizes, izjājot cauri atklātiem klajumiem, Doroteja apstājās lai pārliecinātos, ka viņai neseko. Bet neko nedzirdēja un nepamanīja.

Visbeidzot, taka šķērsoja grēdu pa lēzenu gravu starp divām slīpām virsotnēm, un tās priekšā, spraugā starp varenajiem, bet vēja izliektajiem kokiem pavērās ieleja, kur kādreiz bija karojuši dēmoni.

Ieleja bija klusa un mierīga - pār to nepacēlās neviena dūmu strūkliņa, neviena terase nebija apstādīta ar rīsiem vai miežiem, neviens ceļš vai taka nepārtrauca meža neskartību: daba musonu mežos aizdziedē visas cilvēka tai nodarītās brūces jau pēc dažiem gadiem.

Dorotejai pēkšņi radās kāda cita klātbūtnes sajūta, it kā būtu pamodusies iekšēja balss, pamodusies satraukti, tā neko neteica, bet tikai mudināja, lai viņa ātrāk nokāptu ielejā, ātrāk atrastu vajadzīgo un ātrāk atgrieztos atpakaļ grēdas, kas aptvēra ieleju, aizsardzībā.

Tomēr zirgi pa stāvo nogāzi pa tikko pamanāmu taku nevarēja steigties. Tāpēc, kaut arī iekšēja brīdinājuma satraukta, Doroteja nokāpa lēnām, izjūtot briesmas, kuras neradīja kāda cita klātbūtne, bet gluži pretēji - klusums, kas valdīja ielejā. Likās, ka pat visi putni aizlidojuši no šejienes, mežs bija tik kluss, bet augi, jo zemāk nokāpa Doroteja, jo vairāk viņu pārsteidza ar neparasto lapu izmēriem un formu. Likās, ka ļaunie gari šeit sacentušies izsmieklā par parastajām augu formām. Bija nepatīkami, kad zari pieskārās, kad nācās ieelpot smago smaržu, kas izdalījās no zemes, pārklātas ar daudzkrāsainiem ķērpjiem.

Bet, neskatoties uz to, Doroteja turpināja ceļu, kaut arī nobijusies par redzēto, bet ne tik daudz, lai bailes pārvarētu vēlmi redzēt zvaigžņu cilvēku kaujas lauku un atrastu Ļaunuma spoguli, Draudu gredzenu un Varas Kroni. Šiem dārgumiem, par kuriem viņai stāstīja viņas iekšējā balss, jābūt skaistiem un dzirkstošiem, lai mežs tos nevarētu paslēpt, ja patiešām tos šeit atstājuši uzvarētie.

Nokāpšana ielejā ilga apmēram stundu. Doroteja bija nogurusi, zirgi bija noguruši, un viņai nācās apstāties plašā klajumā, lai atpūstos.

Dažas minūtes nekustīgi nostāvējusi, Doroteja nokāpa no zirga un veda tos tālāk - viņa nevēlējās palikt ilgāk mitrajā ielejas gaisā.

Pēkšņi koki viņai šķīrās priekšā, un Doroteja nonāca mirušā ciematā, par kuru viņa bija pilnīgi aizmirsusi.

Milzīga klajuma vidū, kas vēl nebija aizaudzis ar bambusiem un krūmiem, stāvēja Lielā māja, tās jumts vidū bija iebrucis. Vadoņa, priestera un jauno mednieku mājas bija sašķiebušās vai pat iebrukušas. Tālāk sākās lauki, kas aizauguši ar milzu dadžiem un augstu zāli.

Doroteja gāja pāri laukumam, tik daudzu paaudžu laikā nomīdīta, ka zāle vēl nebija spējusi izlauzties cauri māla slānim. Drīzāk tā bija iekšēja balss, kas mudināja Doroteju, vai varbūt ne balss, bet neizskaidrojamas bailes no briesmām, kurām nav nosaukuma.

Zirgu pakavi atbalsojoši klabēja pa laukumu.

- Iesim, iesim ātrāk! Doroteja mudināja zirgus.

Viņa centās neskatīties uz mājām. Viņa baidījās ieraudzīt tur ciema cilvēku skeletus. Lai gan, visticamāk, tos apglabāja mednieki, kuri uzdūrās mirušajam ciematam ... ja vien paši nemira.

Aiz ciemata Doroteja atrada aizmirstu ceļu, kas viņu aizveda pie kalnu upītes, drīzāk pie strauta - ieleja atradās diezgan augstu kalnos, un tāpēc straumes vēl nebijapaspējušas izskalot sev dziļas aizas.

Tad Doroteja devās gar upi.

"Jau drīz" - saprata Doroteja. - "Ļoti drīz. Es zinu. Vai arī tās ir kāda cita domas?"

Un tad viņa nonāca plašā tukšā nogāzē līdz upei. Tās vidū tumsnēja, elles uguns izdedzināts, pilsētas laukuma lieluma, apcepies aplis, it kā šeit būtu nokritusi debesu dievu panna.

Un nevajadzēja nojausmu - Doroteja saprata ka redz to vietu kur pirms piecdesmit gadiem nolaidās no dīvainas zvaigznes atlidojušais kuģis, un tas bija tik smags un karsts, ka izdedzināja veģetāciju un izkausēja zemi akmenī. Nekas uz zemes nevarētu izdarīt šādu vardarbību pret augsni.

"Nekāp virsū, apej apkārt," sacīja iekšējā balss. - "tuvu netuvojies..."

Bet Doroteja nevarēja klausīt pašas bailēm, jo ​​viņai bija jāizlemj, kurp doties tālāk.

Šeit uz izceptā, zvanīgā māla apļa nebija kaujas pēdu. Un zvaigžņu cilvēki nevarēja karot zem sava kuģa. Tātad, jāiet tālāk ... Lejā gar upi vai uz augšu? Labajā pusē tuvu upei pacēlās klintis un akmeņainā nogāze veda augšup, neatstājot krastā brīvu vietu, pa kreisi, augšpus straumes upes krasts bija līdzens, aizaudzis ar kārkliem un bambusa krūmiem - tas viss varēja parādīties šeit aizritējušo gadu laikā, bet agrāk gar krastu stiepās lauki.

Doroteja pagrieza zirgus augšup pa upi, un drīz taciņa izbeidzās, un viņai nācās lauzties cauri krūmiem, turoties pēc iespējas tuvāk krastam. Krūmi un bambuss šeit bija pārsteidzoši, pat dīvaināki nekā pie kalnu pārejas - bambusa lapas zaudējušas formu, bija divvirzienu vai arī tās ieguva kļavas lapu izskatu, bet stumbri bija saliekti un sazaroti, it kā tas nebūtu bambuss, bet gan vītols. Bet, toties, šie biezokņi bija izaiguši vai divdesmit jardu attālumā, un tiem bija ļoti grūti izlauzties cauri.

Doroteja jau bija gatava griezties atpakaļ un meklēt citu ceļu, kas būtu augstāk gar krastu, it īpaši tāpēc, ka zirgi bija satraukti, zviedza, mēģināja pagriezties atpakaļ, bet tad viņas acīm atklājās dīvaina aina - viņa pamanīja virs galvas kaut ko spīdam. Ieskatoties tuvāk, kļuva skaidrs, ka viņa redz metāla gredzenu ar pēdas diametru, kas, acīmredzot, bija gulējis uz zemes, līdz tam cauri tam izdīga bambusa dzinums. Piecdesmit gadu laikā dzinums pārvērtās par palmai līdzīgu stumbru un gredzens bija pacēlies no zemes par diviem cilvēka augumiem, jo ​​bambusa stumbrs bija sasniedzis nepieciešamo resnumu.

Turklāt gredzens bija ieaudzis stumbrā, un vēl pēc gada vai diviem, neviens to vairs neatradīs, tas būs apaudzis ar bambusa stumbra audiem, un tikai tad, kad stumbrs sapūs, nogāzīsies, gredzens atkal parādīsies. bet varbūt tas paliks mūžīgi aprakts zem trūdiem un džungļu humusa.

Doroteja nolēma paņemt šo gredzenu sev līdzi - varbūt viņa neko citu neatradīs, bet gredzens būs viņas taisnības apliecinājums: starp zvaigžņu cilvēkiem notika kauja, un tās pēdas saglabājušās mežā. Ja tā būtu kauja starp dēmoniem, tad pēc tās nevarēja palikt neviena reāla lieta, jo dēmoni nekaro ar parastajiem šķēpiem un zobeniem, ar kādiem karo cilvēki.

Doroteja izvilka nazi un mēģināja pārgriezt bambusa stumbru, taču tas bija tik resns un stiprs pie pamatnes, ka meitene, pēc vairāku minūšu mocoša darba, bija spiesta atteikties no sava nodoma.

Tad viņa nolēma, ka, atgriežoties, noņesies ar bambusu, ja neatradīs neko interesantāku, bet tagad dosies mazliet tālāk, kaut vai tāpēc, ka no segliem var nepamanīt lietas, kas ieaugušas zālē.

Doroteja piesēja zirgus pie gredzena ieskautā bambusa stumbra, lai to krūmos nepazaudētu, un gāja tālāk, pašķirdama krūmus un bambusa stumbrus... Un divdesmit soļu tālāk uzdūrās zvaigžņu cilvēka skeletam.

Kāpēc viņa nolēma, ka tas ir zvaigžņu cilvēks?

Viss bija izskaidrojams vienkārši un parasti - viņas priekšā, gandrīz ieaudzis zālē un krūmos, gulēja skelets, kuru meža radības bija apskrubinājušas līdz baltumam, bet uz skeleta palikušas dīvaina, cieši pieguļoša apģērba paliekas, un pats galvenais, viņa galvaskauss bija ievietots dīvainā apaļā lodē, no dzelzs aizmugurē un no sāniem, bet no priekšpuses aprīkots ar caurspīdīgu stikla vizieri. Ķivere izskatījās pēc bruņinieka ķiveres, lai gan nekas vairāk no bruņinieka tērpa uz zvaigžņu karotāja nebija redzams. Bet blakus viņam pie skeleta pirkstiem gulēja plāna metāla ierocis. Doroteja bija pārliecināta, ka šī zizlis ar šķērsstieņiem un rokturi ir nekas cits kā ierocis. Un viņa nebaidījās. Un velti viņu brīdināja, biedēja, dzina prom iekšējā balss - Doroteja pacēla ieroci un sāka spiest uz no tā izvirzītajām vietām. Nekas nenotika.

Aizmetusi ieroci, Doroteja gāja tālāk, un gandrīz uz katra soļa uzdūrās cilvēku skeletiem, daži bija ar ķiverēm, citi uz krūtīm un muguras nēsāja bruņas. Starp skeletiem gulēja daudzas citas lietas, kuru nozīmi un jēgu nevarēja uzminēt, bet Doroteja tās ņēma un mēģināja saprast, kas ir kas. Galu galā viņa gatavojās pierādīt tēvocim, ka zvaigžņu cilvēkiem ir bijuši ieroči, kas varētu būt noderīgi ligoniešiem karā ar Avas karalisti.

Un vēl pēc divdesmit soļiem, negaidīti iznākot upes līkumā, Doroteja ieraudzīja dzirksti, kas uzmirdzēja no zem lupatas, kurā bija ietīts cits skelets.

Ar kāju atgrūdusi lupatu malā, Doroteja ieraudzīja to, pēc kā viņa šeit bja ieradusies. Viņa atrada spoguli. Spogulis, ierāmēts sudrabā, ar sudraba ovālu rokturi.

Lūk tā ... Viss ir ļoti vienkārši. Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju.

Doroteja pacēla spoguli. Spogulis bija tieši tik smags, lai to sajustu rokā, bet ne tik smags, lai tā svars būtu nepatīkams. Piecdesmit gadus spoguli pārklāja netīrumi un putekļi, Dorotejai vajadzēja ar nazi nokasīt netīrumu kārtu, bet tad viņa iekāpa strautā un sāka spoguli mazgāt. Ūdens bija ļoti auksts, un tāpēc iekaltušos netīrumus bija ļoti grūti nomazgāt. Pagāja ilgs laiks, pat rokas bija sastingušas, bet Doroteja turpināja spītīgi berzēt stiklu un rāmi, jo viņa nevarēja vien sagaidīt, kad varēs paskatīties spogulī.

Dorotejas iekšpusē noklikšķēja brīdinājums: ej prom, šeit palikt ir bīstami! Ej prom no šejienes, šeit valda tā pati neredzamā gāze, zvaigžņu atnācēju inde. Bet Doroteja neklausījās draudos - viņa bija apmierināta ar atradumu. Sudraba rokturis un rāmis bija skaisti mākslinieciski noformēti - starp ornamentu un vīnogulājiem varēja uzminēt mazas kailas dejotājas.

Nu re, gatavs ir! Spogulis uzzibsnīja. Doroteja pagrieza pret sevi un ieskatījās tajā.

To bija ... grūti izskaidrot. Tas bija kā murgā!

Spogulis bija dziļš - tajā ieskatījies kā akā, bet aka nebija tumša, tā atstaroja dienas gaismu, kas bija apkārt Dorotejai, un dziļi tajā mutuļoja migla vai dūmi, gandrīz balti un īsti, tādi paši, kādus varēja radīt bērni, iemetot peļķē uz ielas, kaļķa gabalu.

Bet pašas Dorotejas spogulī nebija!

Viņa pat apgrieza spoguli un paskatījās uz to no aizmugures, bet aizmugure bija sudraba, tajā iespiests ornaments ...

Doroteja atkal paskatījās uz spīdīgo virsmu ... Nē, nevarēja teikt, ka spogulis neko neatspoguļo, jo dziļums tajā bija, un akas sajūta, un virpuļojošie baltie dūmu vāli ... Visticamāk, spogulis bija dzīvs kustīgs attēls.

- Ļaunuma spogulis, - sacīja Doroteja. Kaut kā viņa zināja tā vārdu. Ļaunuma spogulis ... Bet ... vai ļaunums ir tajos dūmos vai ļaunums slēpjas aiz tiem?

Turot spoguli rokā, Dorotewja iztaisnojās un grasījās doties tālāk, kad ieraudzīja, ka baltajos dūmos kaut kas satumst. Tumšā vieta auga, palielinājās. Dorotejai, kura nespēja atraut acis no spoguļa, šķita, ka viņa caur dūmiem var izšķirt mazas, melnas ļaunas acis uz spalvām apaugušas sejas ... Zem smailā deguna bija redzami dzelteni, atņirgti ilkņi ... Kāds briesmonis viņai draud?

Doroteja sadzirdēja soļus, zaru sprakšķēšanu.

Viņa apgriezās.

Un ieraudzīja kā no biezokņa viņai virsū dobji rēkdama metās nmilzīga cūka ar pieglauztām ausīm, Vispār Doroteja nepaspēja apjaust, ka tā ir mežacūka, jo viņa nekad nebija redzējusi mežacūkas un piedevām tādas, garām kājām un apaugušas rupju spalvu, radušās ar zvaigžņu atnācēju neredzamo indi saindētajā mežā.

Nesaprotot, ka tas ir mežakuilis, Doroteja tomēr apjēdza, ka viņai draud nāves briesmas, un, turot pie krūtīm piespiestu spoguli, kas viņu bija brīdinājis par briesmām, viņa skriešus iemetās upes ūdenī, kas šeit bija auksts, ātrs, bet sekls.

Ūdens uztvēra Doroteju un pāri akmeņiem aizvilka, iespējams, divdesmit soļus, līdz apdullinātā meitene spēja, atsitusies pret no ūdens paceļošos akmeni, tam pieķerties ar brīvo roku.

Ledainais ūdens sitās ap ķermeni, mēģinot atraut Doroteju no akmens un aizvilkt tālāk uz leju, bet tad Doroteja, atspiedusies ar vēderu pret akmeni, pacentās piecelties kājās. Viņai tas izdevās.

Un, kad viņa piecēlās, izrādījās, ka ūdens nesasniedzas viņai pat līdz viduklim, citādi Doroteja nebūtu varējusi noturēties tādā straumē.

Bet to redzēja arī trakais kuilis ar garajām kājām. Izrādās, ka viņš skrēja pakaļ Dorotejai gar krastu un apstājās, sastinga, ūdens malā, rēcot kā lācis - tikai pārdesmit soļu attālumā no Dorotejas.

Viņš nemaz nedomāja ļaut viņas dvēselei nožēlot grēkus. Mīņājoties, mežakuilis iekviecās, ar katru soli ienākot nedaudz dziļāk ūdenī.

- Ej prom! Doroteja viņu uzkliedza. - Tu tāpat pie manis netiksi. Un, ja arī tev tas izdosies, es pārskriešu uz otru pusi.

Doroteja paskatījās atpakaļ - tas, otrs krasts nebija tālu, to no meitenes atdalīja trīs metrus plata, dziļa, putojoša, un šausmīgi ātra straume.

Kuilis pasmaidīja.

Vismaz tā šķita viņa upurim - viņa redzēja, kā viņa lūpas nodrebēja, vēl vairāk atsedzās ilkņi.

- Nu, ko tu gribi no manis? Tu taču neēd cilvēkus?

Un tad kuilis, kurš, iespējams, vienkārši nespēja paciest cilvēkus, spēra vēl vienu soli uz priekšu - seklajā ūdenī. Viņš bija apņēmības pilns nokļūt pie Dorotejas.

Tiklīdz viņš paspēra otro soli, no aizmugures atskanēja kliedziens:

- Hei! Apgriezies!

Neskatoties uz ūdens čalošanu, kuilis sadzirdēja saucienu un strauji apgriezās.

No krūmiem iznāca Bo Pinjazotas kurlmēmais dēls Nga Dins ar musketi rokā.

Viņš uzreiz izšāva uz kuili.

Tas sagrīļojās no šāviena, bet nenokrita, bet sāka apgriezties, lai dotos uz krastu un mestos virsū šāvējam.

Nga Dins nometa musketi, kuru viņš vienalga nebūtu paspējis pielādēt, un izvilka no maksts dunci.

Bet tad sekojot jaunajam karotājam no krūmiem iznāca vecais Bo Pinjazotta. Viņa šāviens, acīmredzot trāpīja mežakuilim acī, uz vietas nogalinot dzīvnieku. Mežakuilis ar visu augumu nokrita uz ūdens un zāles robežas.

Doroteja, stāvot, atspiedusies uz akmens sāka slīdēt pa to ūdenī - pēkšņi vairs neturēja kājas.

Bet Nga Dinam tas šķita ļoti smieklīgi, viņš sāka smieties, rādīdams ar pirkstu uz Doroteju.

Tēvs pienāca no aizmuguress un pastūma viņu uz priekšu.

- Ej, - viņš ar žestu pavēlēja. - Palīdzi princesei.

- Ugu, - teica Nga Dins.

Ne reizi nesagrīļojies, milzis aizgāja dažus soļus līdz Dorotejai, satvēra viņu ap ceļgaliem, pacēla, pārmeta pār plecu un aiznesa līdz krastam, nebeidzot smieties. Bet, kad viņi piegāja pie kuiļa, pārkāpjot pāri briesmonim, spēkavīrs izlikās, ka vēlas nomest Doroteju uz zvēra.

Bet Doroteja nespēja šādus jokus novērtēt, savukārt Bo Pinjazotta uzšāva ar plaukstu mīļotajam dēlam pa pakausi. Tas pakāpās augstāk un nolika Doroteju uz kājām.

Doroteja atspiedās pret vecā ģenerāļa pastiepto roku.

- Kā jūs paspējāt ... Paldies.

- Es nedomāju, ka viņš būtu pie tevis nokļuvis, - Bo Pinjazotta viņu mierināja. - Bet viņš varēja tevi nomērdēt badā. Skat kāds monstrs!? Es tādu nekad agrāk neesmu redzējis, lai gan jau četrdesmit gadus mani uzskata par labu mednieku. Vai tev ir spogulis? No kurienes tāds radies? Atradi to šeit? Savādi. Es tur paskatījos - cilvēku skeleti, dēmoni...

- Dēmoniem nav skeletu.

- Var jau būt. Nu tad cilvēki. Bet karotāji bet spogulis sieviešu.

- Mēs nedrīkstam šeit ilgi uzturēties, - sacīja Doroteja. - Šī ir slikta vieta.

- Mēs zinām, - Bo Pinjazotta atbildēja. - Visi zina. Tikai nedaudzi no šejienes atgriezās dzīvi.

Nga Dins plati un bezjēdzīgi pasmaidīja.

- Es biju domājusi, ka šeit atradīšu mums derīgus ieročus, - sacīja Doroteja.

- Tavs tēvocis mums par to pastāstīja.

- Kāpēc jūs nebaidījāties šeit atnākt?

- Tavs tēvocis un mūsu pavēlnieks mums lūdza.

- Tātad viņš zināja, ka es iešu uz šejieni.

- Viņš teica, ka tu esi spītīga kaķene.

- Es esmu spītīga kaķene - piekrita Doroteja. - Esmu no spītīgo kaķu dzimtas. Bet tagad mums ir jādodas prom. Es jūtu, ka šeit nav labi.

- Pavisam slikti, - piekrita Bo Pinjazotta. - Es to jūtu ar visu ādu. Redzēji kādas šeit koku lapas?

Nga Dins sāka žestikulēt tēvam ar rokām. Bo Pinjazotta pamāja ar galvu un pēc tam paskaidroja Dorotejai:

- Viņš domā, ka mums jāņem kuili sev līdzi. Bet es domāju, ka tas ir velna kuilis.

- Piedevām, ja viņš šeit dzīvojis, tad, iespējams, arī viņš ir saindēts.

Viņi devās atpakaļ uz bambusu mežu. Ligonieši atstāja savus zirgus blakus Dorotejas zirgiem.

- Kā tad jūs man sekojāt, ka es neko nepamanīju! - jautāja Doroteja.

- Mēs taču esam īsti mednieki, - Bo Pinjazotta atbildēja, glaimots par princeses vārdiem.

- Tikai šodien rītausmā es pamanīju jūsu ugunskuru pie upes.

- Un uzminēji?

- Nē, neuzminēju.

Zirgi izturējās nemierīgi, mīņājoties no kājas uz kāju.

- Vai jums ir labs nazis? - Doroteja jautāja.

- Priekš kam?

- Tur, augstu uz bambusa, ir dzelzs gredzens. Es gribu to paņemt.

Bo Pinjazota pavēlēja dēlam ncirst bambusa stumbru, un Nga Dins to izdarīja dažu minūšu laikā. Šajā laikā Bo Pinjazotta un Doroteja aplūkoja zvaigžņu cilvēku skeletus, kas gulēja ieauguši zālē. Bo Pinjazotta vēlējās paņemt līdzi viena no mirušo bruņinieku ķiveri, bet tad pārdomāja. Un arī Doroteja nolēma, ka tā varētu būt saindēta.

Bambuss ar troksni nogāzās un pusceļā iestrēga šaurajā savu biedru mežā. Viņu atbrīvojot, Nga Dins viegli izgrieza gabalu, kurā atradās ieaugušais riņķis. Un to izvilka.

Gredzens izrādījās izgatavots no dzelzs, ar caurumiem, kuros, acīmredzot, agrāk bijuši dārgakmeņi, jo vienā no tiem bija saglabājies rubīns.

- Šo stīpu nēsāja uz galvas, - sacīja Bo Pinjazotta. - Viņš saturēja matus. Ņemsi to līdzi?

- Nezinu, - sacīja Doroteja.

Šī netīrā, sarūsējusī stīpa šķita ļoti netīra, nepievilcīga un lēta.

Bet Bo Pinjazotta ielika stīpu seglu somā.

- Vajadzēja kaut ko paņemt kā piemiņu, - viņš teica. - Tagad tev ir spogulis, bet zēnam un man nav nekā.

- Tas ir ļoti dīvains spogulis, - sacīja Doroteja. - Tajā nekas neatspoguļojas.

Viņa pasniedza spoguli vecajam ģenerālim. Tas ieskatījās.

- Tikai dūmi, - viņš teica.

- Bet kad man uzbruka mežakuilis, - sacīja Doroteja, - dažus mirkļus pirms viņa parādīšanās ieraudzīju to spogulī.

- Slikti, - Bo Pinjazotta sacīja. - Tas ir dēmonu spogulis. Varbūt labāk izmest?

- Lai pagaidām paliek - sacīja Doroteja. - Es to parādīšu tēvocim.

Tā kā viņi gandrīz neko nepaņēma, otrais zirgs, kuru Doroteja paņēma speciāli, lai to apkrāmētu ar zvaigžņu cilvēku ieročiem, devās mājās bez kravas.

Pārnakšņoja va ciematā. Karotāji jau bija atgriezušies no ziloņu medībām un atdzina divdesmit ziloņus. Viņi bija pārsteigti par princeses un vēl jo vairāk ligoniešu drosmi. Ciemata priekšnieks teica:

- Princeses drosme nav liela, jo viņa ir jauna, nepieredzējusi un nepazīst briesmas. Bo Pinjazottas un viņa dēla drosme ir liela, jo viņi zināja, ka apdraud nāves briesmas, taču uzticība savam karalim un pienākums bija bezgalīgi.

Viņi dzēra vāju, duļķainu miežu alu, ziloņi mīdījās aiz milzīgā aploka žoga un bez savām mātēm raudāja. Blakus viņiem stāvēja pieradinātie ziloņi, kuri atradās medībās blakus karotājiem un palīdzēja viņiem atņemt bērnus savvaļas ziloņiem un nogalināt niknos. Šīs pašas ziloņu mātes nesa uz ciematu ķīpas ar biedru gaļu un ādām. Viņi kalpoja cilvēkiem un bija nodevuši ziloņu cilti.

Cilts vadītājs piedzērās un ilgi runāja par uzticību un nodevību.

Nākamajā dienā viņi atgriezās Lidži.

Spogulis tā arī vairs nevienu neparādīja.

* * *

Divas dienas vēlāk Bo Nurija atgriezās savā mazajā galvaspilsētā.

Savā ceļojumā viņš tikās un runāja ar kalnu cilšu vadoņiem. Viņi solīja atbalstu, bet nevarēja apsolīt spēku. Tagad karalis sūtīs uzticīgus cilvēkus nolīgt ​​Malakā portugāliešus. Ja viņu nebūs Malakā, kur pret viņiem naidīgi izturas holandieši, tad dosies uz Siāmu, lai tur par dārgakmeņiem, galveno Ligonas bagātību, nolīgtu japāņu musketieru nodaļu.

Viņš bija neapmierināts ar savu māsasmeitu.

Viņa bija pārkāpusi aizliegumu un kalnos riskējusi ar savu dzīvību. Tēvocis priecājās par savu apdomību, jo jau no paša sākuma nenoticēja viņas pazemībai un lūdza Bo Pinjazottu pieskatīt savu māsasmeitu.

Spogulis viņu neieinteresēja un viņš ieteica to izmest. Tad ilgi izjautāja Bo Pinjazottu: vai tiešām kalnos nav palikuši kādi dēmonu ieroči?

- Man vajag lielgabalus, - viņš atkārtoja. - Man ļoti vajag lielgabalus.

Bet dienu vēlāk no Rangūnas ieradās armēņu tirgotājs, kurš tur izpildīja dažus Ligonas galma lūgumus. Vakarā karalis viņu uzaicināja vakariņās. Un viņu ieraudzīja arī Doroteja. Armēņu tirgotājs bija ģērbies kā īsts anglis. Viņš pat prata runāt angliski, un, vakariņās runājot ar Doroteju, atkārtoja:

- Kā kristieši mēs meklējam ticības biedru atbalstu un ceram, ka būsim viņiem noderīgi.

Armēnis pastāstīja, ka Rangūnā ieradies liels, pat milzīgs angļu kuģis. To saucot par "Drednautu". Tas esot flotes līnijkuģis, un uz tā droši vien ap tūkstoti vai pat vairāk sipaju no Kalkutas. Rangūnā tirgotāju vidū valda viedoklis, ka misters Džulians Vitls kopā ar pulkvežiem, kuri ieradušies ar līnijkuģi, gatavo kaut kādu pasākumu. Daži uzskatīja, ka viņi ieņems Rangūnu un pasludinās to par angļu ostu, kā to izdarīja portugāļi ar Goa vai Makao. Citi domāja, ka angļi gatavo karagājienu uz Arakānu, kas nesen pievienojusies Birmai un robežojās ar Lielbritānijas Bengāliju, no kurienes uz tiem virzīsies Lielbritānijas armija. Birmas mioza - Rangūnas gubernators - pat izsauca Džulianu Vitlu, lai pārliecinātos, vai šajās baumās ir kāda patiesība. Misters Vitls dusmīgi noraidīja šādas aizdomas.

- Bet kā domājat jūs pats? - Bo Nurija jautāja armēnim.

- Domāju, ka briti nopietni plānoja ieņemt Rangūnu, bet ceļā viņi pazaudēja savu otro kuģi, uz kura atradās jūrnieki un karavīri, kā arī smagie lielgabali - bez lielgabaliem briti neriskētu uzbrukt birmiešiem.

Kad visi pēcpusdienā šķīrās, karalis māsasmeitai lika palikt.

- Ma Doro, - viņš teica, - es tevi atstāju, jo tu runāji ar šo viltīgo tirgotāju un tulkoji man. Es gribu saprast, ko viņš patiesībā domā.

- Es domāju, ka viņš meklē savu labumu. Viņam vajag ar tevi tirgoties ...

- Domāju gan! Kādēļ tad viņš ieradies? Viņš sapirks man rubīnus par puscenu!

- Un tu pārdosi?

- Nu, ne jau par puscenu... - tēvocis iesmējās.

- Vai tu arī domā, ka angļi atteikušies no idejas par Rangūnas iekarošanu? - Doroteja jautāja tēvocim.

- Neesmu pārliecināts, - karalis atbildēja. - Viņu kuģis "Drednauts" ir atvedis daudz karavīru. Ko tagad ar viņiem iesākt? Barot viņus un vest atpakaļ? Tas ir tik nepraktiski ...

- Un es arī domāju, - sacīja karaļa māsasmeita, - ka misteram Vitlam nav izdevīgi atteikties no šī kara. Galu galā viņu var padarīt par vainīgo, ka karš nav izdevies. Tātad, ir jāatrod citi vainīgie, bet vēl labāk - jāieliek Anglijas karaļa kabatā jaunu provinci. Es pazīstu viņa sievu, viņa man stāstīja, cik viņš ir godkārīgs. Viņš baidās, ka laiks iet uz priekšu, bet viņš palaiž garām savu lielo uzvaru...

- Bet viņam nav lielgabalu, - sacīja karalis.

- Es, protams, neesmu karotāja, - attrauca Doroteja, - bet vai tad nevar šaut ar kuģa lielgabaliem?

- Nevar. Tie ir tā izgatavoti, - skaidroja tēvocis, - ka nevar ripot pa zemi. Riteņi ir pārāk mazi, tik mazi, ka uz tiem var uzlikt lielgabalu un tikai paripināt pa gludo klāju.

Doroteja aizgāja gulēt, bet naktī viņa pamodās no tā, ka bija atrisinājusi šo problēmu. Žēl, ka nevar aizskriet cauri pilij uz tēvoča guļamistabu, nevar pamodināt karali ... Viņa līdz rītausmai nomocījās bez miega, un ar pirmo saules staru aizsūtīja pie karaļa kalponi ar lūgumu pēc tūlītējas sanāksmes.

Bo Nurija pats aizgāja uz princeses paviljona verandu.

- Kas nu atkal noticis? Kaut kas nopietns, meitenīt?

- Saki man, bet paši lielgabali, paši viņu stobri, vai tie ir vienādi gan jūras, gan sauszemes ieročiem?

- Jā, - karalis piekrita. - Un tikai tāpēc tu mani pasauci?

- Vai tiešām tu nesaproti, cik tas ir svarīgi? Bet ja mēs izgatavosim šiem lielgabaliem lielus riteņus, vai tie kļūs par sauszemes?

- Man jāparunā ar saviem lielgabalniekiem, bet es domāju, ka to var izdarīt.

- Vai tu zini, cik lielgabalu ir uz "Drednauta"?

- Nē.

- Sešdesmit četri lielgabali! Un, ja misters Vitls tiem izgatavos riteņus, tad viņa karš varētu izrādīties veiksmīgs!

- Bet to ir grūti izdarīt ...

- Bet, ja esi iedomājies, to taču var darīt?

- Var.

- Tad tev tūlīt jāsūta uzticams cilvēks, kurš novēros, vai no "Drednauta" tiek noņemti lielgabali, vai tie tiek pārvesti uz sauszemi, vai tiem faktorijā jau netiek izgatavoti riteņi.

- Kā tad to redzēsi! Galu galā, ja angļi arī darīs ko tādu, tas būs liels noslēpums. Aiz faktorijas augstajām sienām.

- Vai tiešām tev nav neviena, ko tur aizsūtīt?

- Nav neviena... un nav vajadzības.

Karaļa pils, kas sastāvēja no vairākām koka ēkām, apkārt ap galveno ēku, un daudzām mājām un mājiņām kalpiem, sargiem un visiem galminiekiem, sāka mosties. No visurienes bija dzirdamas balsis, pār virtuvēm auga dūmaka ...

- Vai tiešām tu nesaproti, kāpēc es pamodos naktī un vairs nevarēju aizmigt? - Doroteja brīnījās.

- Kāpēc? - tēvocis augstsirdīgi pasmaidīja, redzot, kā meitene satraukusies.

- Tāpēc, ka pirms dažām dienām tu vienkārši kliedzi, kā tev vajag lielgabalus! Vai angļu lielgabali ir sliktāki?

- Ko? .. Nē, tas ir neiedomājami! Kāpēc tu domā, ka angļi izgatavos tiem riteņus?

- Ja viņi tiem izgatavos riteņus, tā būs dāvana tev, mans karali. Tad tev būs tikai jāaiziet uz faktoriju un jālūdz angļiem aizdot lielgabalus, lai aizstāvētos pret birmiešiem.

- Tu runā muļķības!

- Tiešām?

- Kur lai es ņemu cilvēku, kurš iekļūs faktorijā? Viņi nevienu nelaidīs iekšā.

- Un arī mani?

- Kā tā, tevi? Ko tu ar to domā?

- Es esmu gatava nospēlēt pazudušās un atrastās misis Vitlas kalpones lomu.

- Bet viņa taču tevi pārdeva verdzībā!

- Ja es to neatcerēšos, kurš tad to atcerēsies? Vai domā, ka Regīna kādam atzīsies šādā zemiskumā?

- Nē, ar tevi es nevaru riskēt! Tevi var nogalināt!

- Labāku spiegu par mani tev neatrast!

- Es nevaru riskēt ar Ligonas princeses dzīvību! Un es nevaru pat lūgt Ligonas princesei būt šīs zemiskās nodevējas kalponei.

- Domāju, ka labāk man izbraukt rītdien agri, - sacīja Doroteja. - Tu man izstāstīsi, ar ko varēšu sazināties Rangūnā. Ar U Džammapadu? Vai ar armēņu tirgotāju?

- Nē, tu nekur nebrauksi!

- Mans tēvoci un mans karali! Tu pats teici ka runa ir par Ligonas likteni!

- Es baidos par tevi! Es tevi atradu tik nesen un vienkārši esmu tevi iemīlējis kā meitu...

- Bet neviens nedrīkst zināt par manu ceļojumu uz Rangūnu, - Doroteja brīdināja.

- Izņemot Bo Pinjazottu, - Bo Nurija atkāpās rezerves pozīcijās. - Viņš pavadīs tevi uz Rangūnu un paliks tur, lai palīdzētu tev briesmu gadījumā.

- Labi, - Doroteja piekrita.

Un iekšēji pasmaidīja: pat ja vecais ģenerālis dienas un naktis pavadītu pie faktorijas žoga, viņam nebūs nekādu iespēju tam pārkāpt, ja notiks kaut kas slikts...

Dienas garumā karalis trīs reizes aizliedza Dorotejai ceļot uz Rangūnu, bet viņa tomēr palika pie sava. Tāpēc naktī Bo Pinjazottas vadībā, kurš pavadīja princesi uz Rangūnu, slepeni tika izveidots neliels pulciņš no pašiem izveicīgākajiem.

Загрузка...