5. nodaļa. SURKUFA GŪSTĀ

Jūras kauja sākās tikai agri otrā rītā. Bet, tiesa, naktī gulēja reti kurš. Daudzi lūdzās, lai Tas Kungs sūta vēju, vai izsauc palīgā Drednautu. Karavīri un jūrnieki tīrīja ieročus, pārbaudīja, vai šaujampulveris ir sauss, vai lielgabalu lodes un maisi ar kartečām ir salikti parocīgi. Uz klāja, lielā silē, jūrnieki mazgāja kreklus - viņi uzskatīja, ka debesīs jānonāk tīri apģērbtiem. Uzstādīja mucas ar ūdeni, lai apdzēstu, ja sāktos ugunsgrēks, un novāca visu, kas to varēja to veicināt. Buru kuģi, kā Glorija, uzliesmoja ātri - viss, no kā tie tika izgatavoti, varēja degt un dega, un, kā zināms, visbriesīgākais ir ugunsgrēks uz ūdens, jo no tā nevar aizbēgt.

Kapteinis Ficpatriks nakts vidū ieradās pie misis Vitlas, lai pierunātu viņu uz kaujas laiku paslēpties kopā ar Doroteju lejā kuģa tilpnē, apgalvojot, ka tur būs drošāk nekā šādā augstā kajītē, bet Regīna pēkšņi satrakojās, sakliedza uz kapteini, būdama pārliecināta, ka tad, ja "Glorija" grims, visi viņu aizmirsīs un viņa nogrims līdz ar kuģi. Ficpatriks mēģināja pievērsties viņas veselajam saprātam, apgalvojot, ka pirāti nemaz nevēlas Gloriju nogremdēt, viņiem tā bija vajadzīga vesela un nebojāta, tāpēc būtu jābaidās ne tik daudz no apšaudēm, cik no abordāžas. Bet, tā kā tuvcīņā viens anglis ir trīs francūžu vērts, un uz kuģa ir labāki šāvēji nekā francūžiem, nav ko baidīties - viņi visdrīzāk tos sagūstīs un aizvedīs uz Kalkutu kā prīzi.

Kapteinis noklabināja ar džentlmeniskiem smiekliem, bet tie neskanēja pārliecinoši.

- Tad kurš uz mums šaus? - nodziedāja putns Regīna.

- Nu, vispirms, kārtības labad, notiks jūras kauja, - sacīja Ficpatriks. - Viņiem taču jāmēģina mūs sagrābt. Un tikai pēc šī mēģinājuma izgāšanās sāksies neveiksmīgs abordāžas mēģinājums.

- Klausoties jūs, es saprotu, cik muļķīgi izskatos jūsu acīs, - Regīna atbildēja. - Tomēr mēs paliksim kajītē, līdz šī jūsu izklaidēšanās būs beigusies.

Turklāt ar Dorotejas palīdzību, aizbāzusi aizmugurējos logus ar spilveniem un groziem ar gultasveļu - Regīnai bija pieredze aizstāvot fortu pret francūžiem Madrasā - misis Vitla mierīgi izģērbās, apgūlās un kalponei pateica:

- Meitiņ, es iesaku neuztraukties, bet pagulēt līdz rītausmai. Neviens neuzsāks jūras kauju, kamēr nebūs labi apskatījis pretinieku.

- Es kaut kā negribu gulēt.

- Piespied sevi. Jo rīt mums būs grūta diena, un es nebūtu pārsteigta, ja līdz tās beigām mēs būsim franču gūsteknes.

- Vai jūs tā nopietni domājat?

- Diezgan nopietni, Dorotej. Tā kā franču korsāri ir kā vilki - tie var būt trīs reizes mazāki par briežiem, kurus viņi vajā, un, protams, viņiem nav ragu, bet viņi ir ātri, viņi prot sagrābt aiz rīkles - tā ir viņu profesija. Un es cienu cilvēkus, kuri labi dara savu darbu.

- Pat pirātus?

- Ikviens ir vajadzīgs Dieva pasaulē. Gan vilki, gan jēri.

- Varbūt mēs no viņiem aizbēgsim? Galu galā "Glorija" ir jauns kuģis!

- Nē, jo vilka ķepas ir pielāgotas, lai neticamā ātrumā skrietu tūkstošiem jardu ... Bet pie velna ar visiem šiem salīdzinājumiem. Guli!

Logi, līdz pusei aizkrauti ar ķīpām, deva maz gaismas, bet Doroteja bija pieradusi, ka tiem plūst cauri mēness gaisma. Bija smacīgi.

Saimniece drīz vien sāka šņākuļot un patiešām aizmiga.

Doroteja mētājās un grozījās, nīkuļoja un beidzot saprata, ka, ja viņa neiziet uz klāja, atklātā telpā, zem skaidrām debesīm, viņa nosmaks.

Saimniece nepamodās. Doroteja klusītēm, basām kājām uzkāpa uz paklāja, uzvilka mājas kleitu un izslīdēja no kajītes.

Doroteja zināja, ka sardzē ir Smitsons, bet Aleksam būtu jāguļ. Bet šajā naktī uz kuģa viss bija izmainījies. Un "Glorija" tikai izlikās aizmigusi. Nakts klusums ar pelēkiem mākoņiem, kas skrien pāri zvaigznēm, varēja pievilt tikai pirmajā minūtē, bet, tiklīdz Doroteja pagājās no savas kajītes uz klāja vidu, no kurienes ērtāk bija paskatīties augšup, kur, piedevām, atradās stūre, Doroteja izdzirdēja pazīstamo:

- Atvaino, meit!

Garām aizsteidzās doktors Strengls, nesot viņas acīm baigu nesamo - salvešu kaudzi, ar ko notīrīt asinis, un auklas rulli, lai uzliktu žņaugus uz asiņojošām ekstremitātēm. Strenglam sekoja viņa palīgs, dūšīgs jūrnieks ar zāģi un lielu miesnieka nazi. Sākumā Doroteja nolēma, ka viņi taisās nokaut govi, bet tad saprata, ka tas viss domāts cilvēkiem.

Mediķi noklabināja papēžus pa kāpnēm, pazūdot uz ieroču klāja, no turienes atbildē atskanēja neass trieciens - darīja kaut ko nepieciešamu ar lielgabaliem. Divi jūrnieki laivā krāva ankerus [nelielas mucas tulk.] ar ūdeni ...

Doroteja atskatījās.

Tur, pie stūres, viņa uzminēja mezglaino stūrmaņa Smitsona figūru, Ficpatriks rēgojās viņam blakus, kaut ko skaidrojot stūrmanim. Doroteja ātri devās pie borta, lai nepievērstu kapteiņa uzmanību. Viņai bija neērti mētāties apkārt, kad cilvēki gatavojās rītdienas šausmīgajai kaujai.

Tur lūk aiz horizonta pazuda saule - tas nozīmē, ka tur vajadzētu būt redzamajam pirātu kuģim ... Jūra nebija vētraina, bet pa to skraidīja viļņi, ko kaut kur tālu no šejienes bija pacēlis vējš, bet horizontu aizklāja augoši mākoņi, un tāpēc bija veltīgi ielūkoties tumšajā tālumā.

Šķita, ka kuģis ir aplenkts cietoksnis - pa to tekalēja skudriņas, nostiprinot to, cerot atvairīt ienaidnieku, jau iepriekš būdami vāji, jo viņi aizstāvējās. Un tas, kurš tikai aizstāvas, vienmēr ir vājāks.

- Doroteja? - blakus nočukstēja stūrmanis Fredro.

- Jūs tik nemanāmi pienācāt! - priecājās meitene.

- Labi, ka jūs iznācāt.

- Man vispār negribas gulēt.

- Bet misis Vitla? Viņa guļ?

- Esmu pārsteigta par viņas aukstasinību.

Stūrmanis klusēja, lūkojoties tumsā. Doroteja neizturēja un pajautāja:

- Vai jūs viņu meklējāt?

Viņa redzēja, kā stūrmanis pasmaida. Acis jau bija pieradušas pie tumsas, ko retināja vairākas laternas, kas šūpojās virs klāja. Bet laternas bija blāvas, ar aizvērtiem aizvariem, varbūt kapteinis neatteicās no domas pa nakts tumsu atrauties no ienaidnieka. Uz to bija cerība, ja vējš pieņemtos spēkā, un tad kapteinim rastos iespēja manevrēt, taču tagad, bezvējā, abi kuģi bija stihijas rotaļlietas - tā turēja bezvēja gūstā.

- Es meklēju jūs, Dorotej, - sacīja stūrmanis. - Vai jums ir bail?

- Vēl nezinu. Mūsu kuģis ir tik liels, un šeit ir tik daudz karavīru un jūrnieku. Vai jūs spēsiet mūs aizsargāt?

- Ceru uz to. Un uz Tā Kunga žēlastību.

- Kāpēc mēs bēgam no viņa? Vai mēs esam vājāki?

- Tas ir kaujas kuģis. Mēs esam tirdzniecības kravas kuģis, kaut arī labi apbruņots. Ja mēs spēsim viņu noturēt attālumā, tad viss būs kārtībā. Bet, ja mēs satuvojamies, es neko nezinu...

Viņa plauksta apsedza meitenes roku. Doroteja to nenoņēma. Viņu pēkšņi pārņēma tik karsta laimes sajūta, it kā viņu apņemtu karstums no plīts. Viņa gribēja, lai viņa rokas satver un piespiež sev klāt. Viņa pat ar plecu lāpstiņām izjuta iedomāto apskāvienu. Un sastinga kā putns zem plaukstas.

- Es par sevi nebaidos, - Aleks teica. - Esmu dzimis un uzaudzis, lai dzīvotu briesmās. Un netaisos dzīvot ilgi. Bet visu mainījāt jūs, Dorotej, un tagad mana dzīvība man ir kļuvusi dārgāka.

Un Doroteja saprata, ko viņš teiks tālāk, jo bija gatava atbildēt jauneklim ar līdzīgiem vārdiem.

- Es atzīšos, ka, ja jums nedraudētu nāvējošas briesmas, es neuzdrošinātos ... un, iespējams, ilgi neuzdrošinos jums pieskarties ... Bet rīt var notikt visbriesmīgākais...

- Paldies, - teica Doroteja, jo viņai nebija pilnīgi ne jausmas, ko lai atbild šādos gadījumos.

Aiz viņiem apstājās vecākais palīgs. Viņš klusēja, bet viņi sajuta viņa klātbūtni un apgriezās, slēpdami rokas aiz muguras.

- Atvainojiet, Aleks, - vecākais virsnieks sacīja. - Kapteinis lūdz jūs Smisona vietā tagad pārņemt maiņu. Viņš gribētu dot jums dažus padomus...

- Klausos, - Alekss atbildēja.

Viņš pagriezās pret Doroteju un pasniedza viņai nelielu papīra lapiņu.

- Šeit ir uzrakstīta, - viņš teica, - manas tantes adrese Polijā. Gadījumā, ja liktenis mūs izkaisīs. Es rakstīšu tantei - viņa ir vienīgais man dārgais cilvēks.

- Mana mamma dzīvo Vudgārdenroudā seši, - Doroteja ātri teica. - Misis Foresta. Un es esmu mis Doroteja Foresta.

Stūrmanis pastiepa meitenei roku.

Doroteja satvēra jaunā vīrieša pirkstu galus.

Stūrmanis noliecās, acīmredzot vēlēdamies noskūpstīt viņai roku, kā to dara poļi, taču neviens nekad nebija noskūpstījis Dorotejas roku, un viņa, nojaušot Aleksa nodomu, paslēpa roku aiz muguras. Bet skatījās uz viņu tieši un atklāti. Tikai pirksti aiz muguras kustējās, saburzot papīra gabalu ar Aleksa adresi.

Stūrmanis pateica:

- Ar labu nakti, Dorotej, mazliet paguliet.

- Kad tas sāksies?

- Saulei lecot, - atbildēja stūrmanis.

- Vai pat vēl agrāk, - sacīja vecākais palīgs, - viss ir atkarīgs no tā, cik tuvu viņi mums būs.

- Tad uzbrūciet pirmie! - Teica Doroteja.

Vīrieši pasmaidīja - no tik jaunas meitenes lūpām aicinājums izklausījās kuriozi. Viņi kopā devās uz stūri. Viņu figūras pazuda tumsā. Tad Doroteja izdzirdēja, kā viņu zābaki noklab pa trapu. Jūrnieki runāja klusās balsīs, un Dorotejai kļuva skumji: vai stūrmanis vairs nedomā par viņu?

Vēl kādu laiku Doroteja palika pie borta, dažreiz pagriežoties stūres virzienā, pie kuras bija vāji redzami cilvēki un dzirdama klusa saruna, tad viņa paskatījās uz jūru, cerot ieraudzīt ienaidnieku gaismas, lai mūsu ieroči varētu šaut un pēc iespējas ātrāk nogalināt visus ienaidniekus.

Tad viņai kļuva vēsi un sagribēja gulēt.

Doroteja atgriezās savā kajītē.

Regīna bija nomodā.

- Kur tu biji? - Viņa bargi noprasīja.

- Uz klāja.

- Ar ko?

- Ak, ne ar ko! Tur bija dažādi cilvēki. Doktors Strengls, kapteiņa Ficpatrika pirmais palīgs...

- Un Alekss?

- Viņš tagad stāv sardzē, - Doroteja izvairījās no atbildes.

- Tu skrēji uz randiņu! - Saimniece izlēmīgi paziņoja. - Tajā brīdī, kad tiek izlemts dzīvības un nāves jautājums, tu domā tikai par randiņiem.

- Nē, - atbildēja Doroteja, - es domāju par miegu. misters vecākais palīgs teica, ka viņi varētu uzbrukt rītausmā.

- Tā arī teica?

- Jā.

- Un tagad ir cik?

- Nezinu. Vēl ir nakts. Sitīs glases, un mēs uzzināsim.

Viņi gulēja klusumā un gaidīja, kad sitīs glases. Bet nesagaidīja un aizmiga.

Bet pamodās no dārdiem, kādi skan uz jūras pirms tuvcīņas.

* * *

Pa kāpnēm klabēja jūrnieku papēži, apakšējais klājs vaidēja, kad pa to ripināja lielgabalus, visur dzirdēja saucienus, pat virs galvas, kapteiņa kajītē bija soļu trokšņi.

Atverot acis, Doroteja redzēja, ka misis Vitla jau pieliekusies un purina viņas plecu.

- Ātrāk, guļava! Palīdzi man saģērbties!

Viņa prata tik sāpīgi kniebt!

- Tūlīt, tūlīt ... Vai jau ir sācies?

- Dzīvē neesmu dzirdējusi stulbāku jautājumu!

Regīna izvilka no gultas miegaino Doroteju, kura šūpojoties berzēja acis. Un tad ieraudzīja, kā maisi, kas aizsedza pakaļgala logus, lēnām krīt uz iekšu. Tie nokrita uz grīdas, un kajītē sāka ost pēc deguma.

- Kas tas?

- Viņš vēl tālu, - sacīja Regīna, parādot neparastu drosmi. - Izvelc no lādes manu izjādes apģērbu.

Pārkāpjot pāri stikla lauskām, kas sedza kajītes grīdu, Doroteja piegāja pie vajadzīgās lādes un tajā atrada uzvalku, kas nāca no Austrumiem, bija modē Londonā, bet kuru augstākā sabiedrība neapstiprināja, un kas sastāvēja no platām biksēm un īsas ar sudrabu izšūtas jakas. Tas ļāva sēdēt uz zirga jāteniski. Kā gan Regīna spēja par to atcerēties!

Pa kajītes durvīm ieskatījās doktors Strengls. Viņš bija bāls un satraukts vairāk nekā parasti.

- Ko jūs velkat garumā? Nokāpiet uz lazareti! Šeit ir bīstami.

- Dakter, aizveriet durvis! - Regīna uzkliedza, jo viņai ar balsi nācās pārkliegt dārdoņu no klāja. - Pat tādā brīdī ir nepiedienīgi skatīties, kā dāmas pārģērbjas.

Drosmīgs putniņš, nodomāja Doroteja, uzvelkot parastu, zilu kleitu, izrotātu pie izgriezuima ar mežģīnēm.

Regīna uzlika šaurmalu cepuri. Doroteja kuplos matus sasēja ar pelēku lakatiņu.

- Man viss ir jāredz! - atkārtoja Regīna, gatavojoties iziet. - Es nevaru sēdēt kā žurka, kuras ala tiek piepildīta ar arsēnu! Tu iesi uz tilpni vai uz augšējo klāju?

- Es ar jums, - sacīja Doroteja.

- Tad ejam.

Regīna no kastes, kas atradās uz galda pie viņas gultas, izņēma nelielu ekipāžas pistoli. Kamēr Doroteja pabeidza savu tualeti, Regīnai izdevās ar pieredzējuša karavīra prasmi iebērt stobrā šaujampulveri, iedzīt lodi, uzbērt uz plauktiņa šaujampulveri - viņa bija gatava kaujai.

- Lai tik viņš pienāk pie manis, - viņa mierīgi paziņoja.

Droši vien, domādama pašu ģenerāli Bonapartu.

Dorotejai ieroči nepienācās, un viņa sekoja kundzei uz klāja, cerot, ka tur vēl nav pirātu.

Pirātu nebija, bet tieši tajā brīdī, kad sievietes parādījās uz klāja, desmit jardus viņām priekšā no lielgabala lodes trāpījuma, sašķīda, nolūza, rāja no grotmasta, novelkot sev līdzi apakšējo galveno buru. Viņas atsprāga kajītē, bet šajā brīdī Smitsons, kurš bija noskrējis no augšas, piesteidzās pie viņām un aizvilka Regīnu uz atvērto eju, no kuras kā no elles sliekšņa cēlās dūmi un oda pēc sēra. Laiku pa laikam no turienes izplūda skaļi dārdieni - Glorijas lielgabali atšaudījās. Smitsons palīdzēja misis Vitlai nokāpt ieroču klājā; viņš nepievērsa uzmanību Dorotejai, uzskatot, ka kalpone sekos kareivīgā izskata saimniecei.

Uz ieroču klāja Doroteja aizmiedza acis, no te notiekošā briesmīgā trokšņa, ievainoto kliedzieniem, kodīgajiem dūmiem un šāvieniem. Viņa apstājās, atspiedusies uz masta pamatnes, un centās saprast, kas notiek apkārt. Dorotejas pavadoņi pazuda no redzesloka.

Šajā brīdī notika kaut kas briesmīgs, nācis no murgiem, kas dzīvē nenotiek. Atskatoties uz krakšķiem, triecienu un kliedzieniem, Doroteja redzēja, kā caur stiprajiem borta dēļiem kuģī kā vērsis, kurš ar ragiem uzlauž starpsienu ielauzās sarkana, apaļa lielgabala lode, kas ātri nomelnēja ... Pārsteidzot kanonierus, kā bultas visos virzienos aizlidoja dēļu šķēpeles. Kāds iebļāvās, bet Doroteja stīvi nolūkojās nevienmērīgajā zilo debesu robā, tad pavērsa skatienu uz turieni, kur, aiz sevis atstājot iznīcības pilnu, izdegušu taku, nomierinājās lode. Tā patiesībā bija pavisam neliela - tikai lidojuma laikā Dorotejai tā šķita milzīga, taču uz ieroču klāja tā nodarīja daudz ļaunuma...

Netīrs, it kā pārogļots virsnieks, kurš stāvēja pa kreisi no Dorotejas, iekliedzās, it kā pavēlētu lielgabaliem, kuri pēc šāviena atvēlās atpakaļ:

- Gatavību!

Atspiežoties uz lafetes, artilēristi aizripināja lielgabalus uz atvērtajām bortu lūkām. Šķiet, ka virsnieks nemanīja, ka ne visi lielgabali pārvietojās uz lūkām vienādi, jo cilvēku jau bija par maz - viens gulēja izstiepies visā augumā, cits sāpēs locījās, trešo - caurdūrusi koka šķēpele, kas nāca no borta.

Šis kanonieris paskatījās uz Doroteju, it kā lūdzot palīdzību, pat viņa lūpas klusām kustējās - bet vai tad varēja ko dzirdēt tādā troksnī un dārdos! Doroteja spēra soli uz viņu, taču apstājās, sakautrējusies, jo nezināja, ko darīt.

- Ej ...

Vēl divi soļi.

Blakus nodārdēja lielgabals, un ar acs kaktiņu Doroteja pamanīja tā vēlmi aizķert un saspiest. Doroteja atlēca, bet lielgabals ietriecās ievainotajā jūrniekā ar lafetes stūri un pārtrauca viņa ciešanas ... Viņu aizvilka un nometa blakus mirušajiem. Dūmi izklīda, Regīna nebija redzama.

Doroteja nodomāja, ka viņa, iespējams, jau atrodas lejā, kur jābūt lazaretei. Viņa vilcinājās, vai doties lejā, vai atgriezties kajītē, un šī sekunde izglāba viņas dzīvību, jo vēl viena ienaidnieka lode ielidoja un trāpīja lielgabalā, nogalinot divus kanonierus. Tas notika tieši Dorotejas acu priekšā - trīs soļu attālumā. Klepojot no dūmiem, Doroteja gandrīz ar tausti, atrada lūku, kas veda lejā dziļā puskrēslā, kas valdīja uz apakšējā klāja. To nevarēja izkliedēt pat divas pie griestiem piekārtās laternas pītos metāla tīklos. Doroteja devās pēc balsu skaņām virzienā, kur parastās dienās atradās kopīgais mičmaņu un jaunāko virsnieku kubriks, un uzreiz ieraudzīja vīrieti, kurš gulēja uz gara pusdienu galda, pārklāta ar eļļas audumu un kuru turēja divi sanitāri, kamēr doktors Strengls ar parastu zāģi ar smalkiem zobiem virs ceļgala nozāģēja kāju.

Doroteja saprata, ka viņa nevar palikt šeit - pat ne no šīs operācijas skata, kā no jūrnieka kliedzieniem, kas pārtrūka tikai tad, kad Doroteja atkāpās līdz pašām kāpnēm...

- Savelciet un lieciet pārsēju! - Strengls uzkliedza palīgam, un pats steidzās pie Dorotejas. Viņa eļļas auduma priekšauts bija notraipīts ar asinīm, un asinis bija pat uz pieres, jo viņš visu laiku slaucīja sviedrus. Tikai virs operāciju galda bija spilgtas lampas, un pārējā kokpita daļa grima krēslā. Un te nebija nekā pārsteidzoša, jo šis klājs atradās zem ūdenslīnijas un varēja dzirdēt, kā pret bortiem šļakst viļņi ...

- Doroteja, ko tu šeit dari? - doktors jautāja. - Labāk paslēpies ...

Un tad viņa pateica kaut ko tādu, par ko pirms sekundes nebija pat domājusi:

- Es atnācu jums palīdzēt.

- Kā? Nest līķus? - doktors Strengls šķita dusmīgs. - Šim nolūkam man ir pusducis slaistu.

- Es protu pārsiet ... vai padot ūdeni, - sacīja Doroteja. - Sešus mēnešus es palīdzēju tantei, kura kalpo par medmāsu Svētā Pāvila slimnīcā.

- Nezinu gan... tas nav sievietes darbs ... - doktors Strengls vilcinājās. Tad pēkšņi pieņēma lēmumu: - Bet tas tomēr ir labāk, nekā gaidīt nāvi augšējā klājā. Ej palīdzi Deivisam.

Viņš norādīja sānis, uz pustumsu. Plecīgs sanitārs paspēra soli sānis...

tur gulēja stūrmanis Alekss!

- Aleks!

- Nekliedziet, mem, viņš nav pie samaņas, - atbildēja plecīgais sanitārs ar vecmodīgu auskaru ausī.

- Es nekliedzu ... Doktors Strengls man lika ...

Viņa iekoda lūpā. Viņai bija bail kā tumšā mežā. Un neviens nāks palīgā.

- Jā, - doktors Strengls sacīja pār viņas plecu. - Tas ir mūsu jaunais draugs. Tomēr man jums jāsaka, ka viņa brūces man nerada bailes. Es ieliku viņa roku šinā, tā sadzīs, un ātri - lūzums nav sarežģīts. To pašu var teikt par brūci sānos, kas neizjauca neviena svarīga orgāna vitālās funkcijas, bet skāra tikai mīkstās ķermeņa daļas.

- ES vēlētos…

- Deivis, dodiet mis Dorotejai saiti, korpiju[smalki saplucināta auduma šķiedras līdzīgas vatei. tulk.] un salvetes ... Jums tiešām ir kāda medicīniskā pieredze?

- Es jums melot nesāktu, doktor Strengl!

- Doktor, ātrāk viņš ir pie beigām! - kliedza no galda.

Strengls aizsteidzās tur, bet ar pūlēm nostāvēja uz kājām, tā nodrebēja kuģis, gluži kā cilvēks, saņēmis spēcīgu pļauku.

Un visi uzreiz sastinga. Pat vaidoši ievainotie apklusa, klausoties.

- Viņi ir klāt... - kāds teica klusumā.

Un tad klusums pazuda, to pārņēma troksnis, kas nāca no augšas - tajā varēja saskatīt cilvēku kliedzienus, zobenu šķindas, komandas, novēlotus lielgabalu šāvienus, plīstošo buru un sadursmē salauzto rāju sprakšķēšanu.

- Kas tur notiek? - Doroteja čukstus pajautāja, necerot dzirdēt atbildi, kad pie viņas kājām gulošais stūrmanis atvēra acis un klusi pateica:

- Viņi mūs ieņem abordāžā. Jā, abordāžā! Kur mans zobens?! - Viņš iekliedzās. - Mana vieta ir tur.

- Nevajag, mans dārgais, - nočukstēja Doroteja, nezinot, vai viņu dzird vai nē. - Tu nedrīksti celties ... Es tagad nomainīšu tavu pārsēju.

Stūrmanis atkal aizvēra acis. Acīmredzot piepūle viņam bija pārāk smaga.

Doroteja sāka uzmanīgi likt korpiju uz asiņojošajā sāna un turēt to ar salveti, un pēkšņi - neviens nezināja, pēc cik ilga laika - kauja bija beigusies.

Vismaz tas notika daudz ātrāk, nekā Doroteja gaidīja.

No ieroču klāja atskanēja balsis un skaļi, steidzīgi soļi. Bet ne šāvieni, ne metāla šķindas ... Vai tas nozīmē, ka mēs uzvarējām, vai arī mūs uzvarēja? Kam varētu pajautāt? Kur ir doktors Strengls? Kāpēc viņš noliecies virs operāciju galda, it kā kuģa un visu tā iedzīvotāju liktenis viņu neuztrauktu?

Pēc tam, kad Doroteja jau paspēja nomainīt stūrmanim pārsēju, kurš tā arī nebija atguvis samaņu, plašā pelēkas gaismas starā, kas iekļuva no ieroču klāja, parādījās cilvēka figūra ar īsu zobenu rokā. Ap galvu bija apsiets sarkans lakats, un kaklā karājās zelta ķēde.

- Ceru, - viņš teica sliktā angļu valodā, - pretestības nebūs. Pretējā gadījumā mēs nežēlosim neviena.

Neviens viņam neatbildēja.

- Vai šeit ir slimnīca? - viņš jautāja. Drīzāk gan uzminēja.

- Jā, ser, - sacīja sanitārs Deiviss.

- Izsaku līdzjūtību, - pateica francūzis un pazuda uz augšējā klāja.

Tagad Doroteja zināja, ka viņas bailes par likteni tādiem, kuri nevēlas uzbrukt, bet tikai aizstāvas, bija pamatotas visbriesmīgākajā veidā. Jo viņa uztraucās ne tikai par sevi, bet arī par stūrmani, bezpalīdzīgu un nelaimīgu. Un nolēma palikt viņam blakus, neatkarīgi no tā, ko teiktu kundze.

Pa to laiku pat tie, kuri cieta lielas sāpes, centās savaldīt savus vaidus, un doktors Strengls arī sāka likt pārsējus, jo nebija neviena, ko vajadzētu operētu.

* * *

Pirmajās desmit minūtēs informācija par to, kas notiek uz augšējā klāja, nāca caur ievainotajiem vai kontuzētajiem jūrniekiem, kuriem kaujas karstumā nebija laika vai arī viņi nevarēja nokāpt lazaretē, un tagad steidzās paslēpties tālāk no pirātiem. Viens no jūrniekiem bija redzējis, kā kapteinis Ficpatriks atdod savu zobenu korsāram, un viņš to pieņēma kā no kapteiņa, kurš uzvarēts kaujā un padevies. Otrais matrozis turpināja atkārtot:

- Bet viņi ir kā skudras, mēs viņus kapājam, bet viņi lien un lien kā skudras! Droši vien viņu bija kāds tūkstotis ...

- Kā sauc kuģi? - Kāds no tumsas pajautāja.

- Nezinu.

Trešais matrozis, kurš tikko nokāpa lejā tilpnē, atbildēja:

- "Klarisa". Francūzis.

It kā tas pēdējais tāpat jau nebūtu skaidrs.

- Kā ta viņi jūs? - Tā pati balss jautāja. Un balsī skanēja pārmetumi.

- Tev jau nekas, tu te pagulēji, - matrozis atcirta. - bet viņi ar karteču visu augšējo klāju noslaucīja - apmēram divdesmit cilvēku uz viņpasauli ...

Tad uz augšējā pakāpiena atkal parādījās francūzis un uzkliedza:

- Doktoru un sanitārus! Ātri!

Strengls atbildēja:

- Nevaru, man ir operācija. lai nes uz šejieni.

Sanitāri ar nestuvēm devās augšā.

Pēc tam doktors, pārsējis ievainoto, steidzās augšā, sapratis, ka nepieciešama viņa palīdzība.

Jau sasniedzis trapu, viņš pagriezās un uzkliedza Dorotejai:

- Paņem manu medicīnisko kasti! .. Un tur tās salvetes!

Doroteja paklausīgi paķēra kastīti ar dzelzs rokturi, bet pēc tam sastinga, it kā nebūtu pārliecināta, vai varēs vairs atgriezties pie stūrmaņa.

- Ātrāk! - kliedza doktors. - Mūs gaida!

Doroteja aiz doktora aizskrēja uz augšējo klāju. Viņa uzreiz ieraudzīja sanitārus, kuri lika uz nestuvēm Smitsonu. Viņam bija norauta roka.

- Neaiztieciet viņu! Pavēlēja Strengls. Sanitāri nolaida nestuves, un ārsts noliecās pār ievainoto.

Uzkāpusi augšējā klājā, Doroteja nolika kasti pie nestuvēm un palūkojās apkārt. uz kapteiņa tiltiņu vedošo kāpņu priekšā atradās divas nelielas cilvēku grupas - viena sastāvēja no Ficpatrika, pulkveža Blekberija un vēl diviem kuģa virsniekiem. Viņiem pretī, par galvas tiesu īsāks par kapteini, stāvēja francūžu vadonis. Viņi ir pirāti, tātad tas ir viņu līderis? Vai arī kapteinis? Vadonis bija apaļīgs cilvēks ar lielu apaļu seju. Viņš šķita ļoti mierīgs un mājīgs, šķita ka viņam nav ko meklēt uz jūras karakuģa klāja. Aiz viņa stāvēja divi viņa līdzzinātāji, viens kamzolī un svītrainās biksēs, otrs, ūsains, franču jūras virsnieka formastērpā, tikai cepures vietā valkāja dīvainu augstu sarkanu mici, kā gailim saliektu uz priekšu. Aiz Ficpatrika savas kajītes durvīs stāvēja misis Vitla, pilnīgi mierīga, tikai bez pistoles.

Doroteja pagriezās. Viņa redzēja vairāku francūžu muguru, kuri stāvēja ar nolaistiem ieročiem un pistolēm, bet bija gatavi pavērst tās uz angļu jūrnieku un karavīru pūli, kas stāvēja truli un paklausīgi - viņi jau bija gūstekņi un zināja, ka ir gūstekņi.

Klājs starp šiem diviem cilvēku pūļiem bija apdedzis, pielijis ar tumšām ķiršu krāsas asinīm, dažās vietās sadragāts ar lielgabala lodēm, virs galvas plandīja saplēstu apdegušu buru strēmeles...

- Kur ir salvetes? - aizkaitināti kliedza doktors, un Doroteja pieliecās pie viņa. Frančiem meitenes parādīšanās bija negaidīta, un viens no viņiem nosvilpās, otrais skaļi pateica kaut ko pretīgu, jo francūži izplūda smieklos, un viņu apaļais priekšnieks vispirms pasmējās, un pēc tam sadusmojās un sāka lamāt savus jūrniekus..

Doroteja centās neklausīties, kas notiek apkārt.

Doktora lādīte bija no tumša pulēta koka, bet nebija vairs jauna un dažās vietās bija saskrāpēta. Viņa pavilka slēdzeni un lādīte atvērās, lai iekšpusē atklātu ķirurģiskos instrumentus. Dažu nažu un adatu rokturi bija nosmērēti ar asinīm - tie jau šodien tikuši izmantoti.

Smitsons vaidēja.

- Kungs Dievs, - Dorotejai sacīja doktors, - es būtu laimīgākais cilvēks pasaulē, ja kāds izgudrotu līdzekli, kas ļautu cilvēkam gulēt, kamēr mēs viņu graizām.

Doroteja neatbildēja. Kaut kas viņas iekšienē pateica, ka šāds līdzeklis jau izgudrots, lai gan neviens viņai par to nebija stāstījis. Bet viņas lūpas pašas pajautāja:

- Un opijs, doktor? Vai esat mēģinājis opiju?

- Tas ir bīstams līdzeklis...

Runājot, doktors ar šķērēm ap brūci nogrieza ādas un muskuļu ļerpatas. Smitsons, par laimi, zaudēja samaņu. Kad Strengls sāka savilkt ādas gabalus uz stumbeņa, Doroteja novērsās, nespējot izturēt šo skatu.

- Dorotej! - pasauca viņas kundze. - Nāc pie manis.

Acīmredzot viņa jau sen bija pamanījusi kalponi, bet saprata, ka tā ir aizņemta ...

- Mister Strengl, mani sauc, - sacīja Doroteja.

- Ej, tu man neesi vajadzīga, man palīdzēs sanitārs.

Doroteja atviegloti skrēja pie misis Vitlas un pa ceļam paslīdēja uz lipīgajām asinīm un gandrīz nokrita, bet ieapaļā pirāta spēcīgā roka viņu stipri un cieši satvēra un gandrīz pacēla gaisā.

- Tre šarman, - viņš teica, - vai kaut kā līdzīgi. Bet tas neizklausījās kā apvainojums.

- Paldies, - Doroteja viņam pateica un spēra pēdējos soļus Regīnas virzienā.

- Kur tu biji?! - Regīna viņai uzbruka, bet, kad Doroteja gribēja atbildēt, viņa ar žestu nekavējoties lika apklust, jo pirātu kapteinis sāka runāt:

- Kā korsārs, kurš kalpo Francijas Republikai, - viņš teica pareizā, bet kaut kādā neīstā, papagailiskā angļu valodā, - es pasludinu jūs par savu laupījumu un balvu.

Kapteinis Ficpatriks rezignēti nolieca galvu.

Korsāru vadītājs ar roku veica īsu, gandrīz nemanāmu kustību, it kā uzrīdot klausītājiem paklausīgu vecu suni un vīrietis ar lielajām melnajām ūsām, franču virsnieka formastērpā un dīvainajā sarkanajā cepurē uz galvas, spēra pussoli uz priekšu un turpināja.

Doroteja saprata, ka korsāru kapteinis pirmo frāzi iemācījies speciāli un atkārto to visiem sagūstītajiem angļu kuģu kapteiņiem. Bet otrs cilvēks zina angļu valodu un viss tālakais jāpaskaidro viņam.

“Kapteinis Roberts Surkufs, Francijas Republikas korsārs, lūdza mani, kungi, informēt jūs, ka jūsu kuģis turpmāk tiek uzskatīts par mūsu kuģa "Klarisa" balvu.

Surkufs klausījās palīgā, uzmanīgi un ātri nopētīja visus, kas stāvēja viņa priekšā. Tad viņa skatiens, uz dažām sekundēm apstājoties pie abām jaunajām sievietēm, paslīdēja augšup, un viņš, kā Doroteja saprata, sāka pētīt kaujas laikā salauzto vanšu un citu takelāžas daļu stāvokli.

- Mūsu kuģis, - turpināja vīrietis sarkanajā micē, - pēc iespējas ātrāk dosies uz Revinjonas salu, lai nodotu balvu salas komisāram un balvu komitejas pārstāvjiem. Zemākās pakāpes virsnieki, matroži un kalpi tiks atstāti salā kopā ar kuģi vai, ja vēlēsies, varēs uzsākt dienestu pie kapteiņa Surkufa, lai aizstātu tos, kas krituši kaujā ar jums. Virsnieki, dāmas un kungi kuri atrodas uz kuģa dosies uz "Klarisu", kur viņiem būs iespēja pabeigt ceļojumu mūsu kompānijā. Revinjonas salā viņu liktenis tiks izlemts atkarībā no izpirkuma summas, kuru Madrasas gubernators būs gatavs par viņiem samaksāt. Vai es skaidri izsakos?

Viņš runāja ar akcentu, bet saprotami.

Kapteinis Surkufs pievērsa savu skatienu Regīnai un ar gardēža prieku lēnām aplūkoja dižciltīgo dāmu. Regīna sajuta šo skatienu un izskatījās sašutusi.

- Milord! - viņa iesaucās. - Milord!

Surkufs uzdeva jautājumu savam palīgam, bet pati misis Vitla atbildēja uz to franču valodā. Galu galā viņa nebija velti pavadījusi tik daudz gadu pansionātā.

Tad Surkufs uzsāka ar viņu sarunu, un Doroteja nesaprata, par ko viņi runā, bet redzēja, kā Regīna uztraucās, kā kratījās viņas saspringtās krūtis, bet, par laimi, viņas kleitai todien nebija šņorīšu, un, lai arī audums sprakšķēja un krūtis mēģināja izkļūt, izmantojot kakla izgriezumu, tās traucēja viena otrai, un korsārs varēja tikai nojaust, kādu dārgumu slēpj, kā persiešu zēns, ietērptās dāmas jaka.

Misis Vitla pacēla balsi.

Atbildot uz to, korsārs Surkufs arī pacēla balsi. Un, kad Regīna nolēma turpināt strīdu, korsārs pārgāja uz angļu valodu. Viņš izteicās ar grūtībām, bet acīmredzot vēlējās, lai angļu vārdi tiktu izrunāti ar viņa lūpām.

- Visi cilvēki ir šeit! Bon? Virsnieki un madam - uz "Klarisa". Ievainotie - šeit. Ievainotie virsnieki - uz "Klarisa". Es pateicu.

- Bet man vajag kalponi! Es nevaru dzīvot bez kalpones.

- Nē! - Un pēkšņi Surkufs iesmējās. Joprojām smejoties, viņš apvilka roku apkārt un norādīja uz Doroteju. - Daudz matroži, daudz! Ar vienu meiteni nepietiks.

Francūži iesmējās. Briti klusēja.

Doroteja saprata tikai to, ka paliks uz "Glorijas". Un paliks arī doktors Strengls, tāpēc, ka lazaretē gulēja divarpus desmiti ievainotu jūrnieku, bet ievainotie virsnieki, kurus Surkufs bija pavēlējis nogādāt uz savas Klarisas bija tikai divi - Fredro un Smitsons. Uz "Klarisas" bija savs ķirurgs. Un, lai arī virsnieki un kungi nesīs galveno izpirkuma maksu, nevarēja atstāt novārtā arī jūrnieku dzīvības - baltie matroži bija vērtīga prece, un vienmēr atradās veids, kā uz tiem nopelnīt ... Surkufs bija paskopsa, un bagātība nebija padarījusi viņu dāsnāku. Viņš centās gūt peļņu no visa - gan no melnā verga, gan no sagūsta grāfa.

Viņš zināja, ka būtībā starp tiem nav atšķirības - abi jābaro un jāsargā, tad tie atnesīs labumu.

Tad Surkufs nokāpa laivā, uz Regīnu vairs neskatīdamies, kura nevarēja izturēt, ja viņai nepakļaujas, un nozvērējās, ka noteikti atriebsies šim nekaunīgajam pirātam - vai tiešām nevarēs? Aiz Surkufa, viņa palīgi drīzāk ar dzīšanu, nevis aicinot aizvilka sagūstītos virsniekus un misis Vitlu, kurai pašai bija jānes sava kastīte, tajā atradās viņas tualetes piederumi. Kastīte, kā zināja Doroteja, vienmēr bija gatavībā, kuģa avārijas gadījumiem. Neko citu paņemt viņa nevarēja. Pie borta Regīna apgriezās, ar acīm sameklēja savu kalponi un pārliecinoši paziņoja:

- Tikai neuztraucies un nepārdzīvo. Turies tuvāk doktoram Strenglam, nepakļaujies francūžu uzmanības pierādījumiem. Iesaku nekavējoties no doktora palūgt kādu ķirurģisko nazi vai pinceti, lai sevi aizstāvētu. Rūpējies par sevi - es tevi izpirkšu. Jau Revinjonā mēs būsim kopā. Pienāc pie manis…

Doroteja pieskrēja pie viņas.

Regīna pēkšņi viņu apskāva ar spēcīgām, pilnām rokām un piespieda pie augstajām krūtīm.

- Piedod, - viņa teica, iedurot knābi Dorotejas plecā. - ka paņēmu tevi sev līdzi... Tā ir mana vaina.

Francūzis formas tērpā un sarkanajā micē atrāva Doroteju no kundzes.

- Pasteidzieties, medam, - viņš auksti sacīja.

- Nu nelieti, to tu man vēl atcerēsies, - misis Vitla pateica.

- Ar prieku gaidīšu šo brīdi, medam, - viņš atņirdzās.

Pulkvedis Blekberijs pienāca pie Dorotejas. Pat tik dramatiskā brīdī viņš tik ļoti ienīda meiteni, ka gredzenā esošais akmens uzreiz kļuva melns.

- Nu, ja izrādīsies, ka tie bija tavi triki, - viņš nočukstēja, - es pats tevi nožņaugšu! - Un pazuda aiz borta.

No apakšas atskanēja Surkufa uzkliedziens, viņa palīgs pagrūda Regīnu pie borta, tur viņu uzķēra franču matrozis. Misis Vitlas galva pazuda aiz borta, un klājs pēkšņi kļuva tukšs, lai gan jūrnieki un karavīri stāvēja turpat un kuģi atstāja diez vai vairāk kā divpadsmit virsnieku un divi tirgotāji.

Tad pirāti sāka no tilpnes izvilkt ruma mucas, acīmredzot, viņiem bija saspringti ar dzērieniem vai arī viņi vēlējās izmēģināt īstu angļu rumu. Tad atnesa sierus un kartupeļu maisus.

Pa to laiku sanitāri un doktors Strengls nokāpa lazaretē, lai aiznestu uz laivu stūrmani Fredro, kamēr Doroteja steidzās pa pēdām, lai atvadītos.

Doktors paziņoja stūrmanim par šķiršanos. Francūži steidzināja.

Sanitāri pacēla nestuves un aiznesa to uz trapu. Doktors pa ceļam pārbaudīja pārsējus, Doroteja atnesa krūzi, un stūrmanis padzērās. Ārsts vēlējās nomainīt pārsēju, bet francūzis viņam teica, ka nav laika te ņemties.

Doroteja gribēja sekot stūrmanim uz klāja, bet francūzis viņu apturēja.

- Nav vajadzības skraidelēt apkārt pa kuģi, mademoiselle, man negribētos, lai ar jums notiktu kas slikts. Puiši ir jauni, un sakarsuši pēc kaujas.

Franču pirāts nebija jauneklis, viņa melnajā bārdā bija daudz baltu pavedienu.

- Esmu no Džersijas salas, - viņš teica. - Neej augšā, kamēr nepaliks tikai prīzes komanda.

Doktors Strengls dzirdēja un teica:

- Viņam taisnība, Dorotej. Gan jau vēl redzēsies ar savu stūrmani.

- Viņš nemaz nav mans, - sacīja Doroteja.

Doktors nez kāpēc iesmējās, bet tad teica:

- Nāc, tūlīt pie manis, man bez palīga ir grūti. Tagad mēs ar tevi esam atbildīgi Dieva priekšā par šo nelaimīgo cilvēku dzīvībām.

Džersijas matrozis apsēdās uz kāpnēm tieši zem lūkas un aizdedzināja pīpi.

Doroteja sāka palīdzēt doktoram, sākumā viņai bija grūti, bet drīz viņa iesaistījās darbā un pavisam notrulinājās no asinīm, vaidiem, slapjiem pārsējiem un netīrām salvetēm.

* * *

Pret vakaru Doroteja iekrita lazaretes tukšajā gultā un aizmiga bez sapņiem. Viņa bija tik nogurusi, ka nebija nekādu sapņu.

Rīts bija mitrs, miglains, lazarete tumša, mitra, slikti oda, gaisu piepildīja sēkšana, vaidi, lāsti un smaga elpošana. Viena no lampām nodzisa, otra tik tikko spīdēja. Strengls gulēja blakus gultā. Doroteja saprata, ka, ja nenomazgāsies un nenomainīs drēbes, nomirs aiz pretīguma pret sevi.

Cenšoties nevienu nepamodināt, Doroteja devās uz trapu. Franču sargs gulēja, atspiedies pret tā sāniem. Doroteja atstāja uz grīdas netīrās čības, kurās bija pavadījusi iepriekšējo dienu, un klusām, basām kājām, devās pa kāpnēm uz ieroču klāju.

Ieroču klājs bija tukšs, līķi acīmredzot bija izmesti aiz borta, nekas cits nebija novākts. Lūka uz priekšējo tilpni bija aizvērta, blakus, balstoties uz ieroča, sēdēja franču jūrnieks. Tātad, uzminēja Doroteja, tur ieslodzīja "Glorijas" matrožus un karavīrus. Par laimi sargs skatījās uz citu pusi, un Doroteja, paslēpjoties aiz pārvietotajiem lielgabaliem, cenšoties neiekāpt sažuvušo asiņu peļķēs, uzskrēja pa trapu uz augšējā klāja.

Tur valdīja balta, gandrīz necaurredzama migla, un Dorotejai šķita, ka viņa iekļuvusi milzīgā, gaišā, ar pienu piepildītā teltī, un, vajag tikai atgrūsieties no tās kājām, un varēs šajā pienā peldēt, pacelies tādā augstumā, no kurienes dzird rāju čīkstoņu, dūkoņu, vēja pilnajās burās to plīkšķus un kaiju kliedzienus.

Priekšā atskanēja zvana sitiens, vēl viens ... Uz to atbildēja "Glorijas" zvans. Tātad kāds stāvēja uz kapteiņa tiltiņa un apmainījās ar signāliem ar "Klarisu".

Doroteja pārskrēja pāri klājam uz savu kajīti. Pie bizanmasta viņa gandrīz uzkāpa uz guļoša francūža. Pazīstamā veidā noskanēja glases. Doroteja saskaitīja sešas glases, tātad, pulksten septiņus no rīta. Iespējams, glases visā pasaulē, pat tajā mežonīgajā Krievijā sita vienādi.

Viņa ar pūlēm spēja saskatīt cilvēku siluetus pie stūres un cerēja, ka neviens arī viņu neredz.

Doroteja klusi aizskrēja uz savu kajīti. Durvis bija tikai pievērtas. Iekšpusē valdīja rītausmas drūmumais klusums, un bija vēsi - pa izsistajiem logiem ievilkās mitrums.

- Ak Dievs! - Doroteja iesaucās.

Kajīte bija izdemolēta, un, acīmredzot, laupītāji bija uzjautrinājušies pēc tam, kad Surkufs ar gūstekņiem atgriezās uz "Klarisas". Droši vien franči bija meklējuši rotaslietas, naudu vai varbūt vēl kādas citas lietas, vismaz viņus neinteresēja sieviešu kleitas, un viss Regīnas un Dorotejas apģērbs bija izmētāts pa grīdu, gultas pārstumtas no vietas, meklēja zem tām, pat krēsli nez kāpēc bija apgāzti, un spilveni atplēsti vaļā, bet kajītē nosēdušās pūka cēlās gaisā no Dorotejas piesardzīgajiem soļiem.

Un tad Dorotejai sagribējās ātrāk atgriezties aizmugurējā kokpitā, pie doktora Strengla, kļūt neredzamai, varbūt pat netīrai un nesakoptai, lai tikai pēc iespējas ātrāk pamestu kajīti. Cik naivs šķita tagad sapnis nomazgāties un sakopt sevi - ja francūži viņu ieraudzītu, uzskatītu par tādu pašu trofeju kā drēbes.

Bet tomēr, vajadzēja no drēbju un trauku kaudzēm izvilkt nepieciešamo - vispirms svītrainos apakšsvārkus, kuros bija iešūts svarīgais vēstījums. Galu galā pastāvēja iespēja, ka svārki kādam iepatiksies. Pirātiem bija draudzenes Revinjonā, un, kad viņi būs izgrābuši visu vērtīgāko, grābs arī veļu.

Bet svārki neatradās uzreiz, vajadzēja izrakāt daudz matērijas - tikai tad, kad Regīnas kleitas atstāja savas lādes, kļuva skaidrs, cik daudz tērpu viņa paņēmusi līdzi uz Ostindiju. Bet, meklējot svārkus un savu pelēko kleitu, Doroteja atrada svarīgu lietu - aiz Regīnas gultas atradās krūka ar tīru ūdeni un tukša bļoda - acīmredzot, pirms vakardienas kaujas sākuma Regīna nepaspēja nomazgāties. Un Doroteja nespēja pretoties - tīrā ūdens izskats viņā izraisīja tādu iekāri, ka viņa uz brīdi aizmirsa par saviem meklējumiem, klusi piegāja pie durvīm, aizvēra tās ar aizbīdni un, nometusi netīro kleitu un apakšveļu, sāka aplaistīt seju, rokas un plecus ... Arī Regīnai piederošais aromātisko ziepju gabals, kas iepriekš kalponei nebija pieejams, tika likts lietā, un dažu minūšu laikā Doroteja jutās daudz svaigāka un tīrāka nekā iepriekš. Kailā Doroteja atkal sāka meklēt tīras drēbes, un tūlīt arī atradās svītrainie svārki - it kā pēc Dorotejas lūguma viss piepildītos.

Doroteja uzvilka svārkus, bet tad sastinga - viņai virs galvas atkal noskanēja glases. Vai tiešām viņa šeit ir jau pusstundu? Viņa metās meklēt pelēko kleitu.

Atkal noskanēja zvans, lielais zvans virs galvas. No tālienes no "Klarisas" atskanēja atbildes zvans. Tas nozīmēja, ka migla vēl nav izklīdusi. Ātri jāatgriežas ...

Un tad kāds paskrāpējās pie durvīm. Tieši paskrāpējās kā mīļākais, kurš baidās pamodināt vecākus, nevis pieklauvēja.

Doroteja gribēja steigties pie durvīm, tad saprata, ka ir kaila no jostasvietas uz augšu. Viņa paķēra pirmo kleitu, kura pagadījās, un, uzvelkot to, sacīja:

- Tūlīt nākšu!

Runājot, viņa jau nobijās: nu, ko viņa dara? Tur taču francūzis, kurš pamanīja, kā viņa iegāja kajītē. Un tagad ... Ko tagad? Doroteja uzvilka kleitu, par laimi modernu, Parīzes, bez vaļu kauliem un stīpām, līdzīgu grieķu tunikai.

Viņa devās pie durvīm un jau bija nolēmusi, ka, ja francūzis sāks viņai uzmākties, viņa sacels traci - vismaz dežurējošie franču virsnieki varētu iejaukties ...

- Kas tur ir? - Viņa klusi jautāja.

- Atveriet!

Balss bija angļu valodā - dažreiz pietiek ar vienu vārdu, lai saprastu, kas runā. Dorotejai radās mežonīga doma: ja nu tas ir uz kuģa paslēpies anglis, kuram nepieciešama palīdzība?

Viņa atvēra durvis. Nočīkstēja aizbīdnis.

Aiz durvīm stāvēja ļoti dusmīgais, izspūrušais doktors Strengls.

- Prātu esi zaudējusi! - Viņš nočukstēja, iespraucoties telpā. - Tevi taču varēja ... varētu!

- Tāpēc es gāju, kamēr visi gulēja. Man vajadzēja nomazgāties un pārģērbties.

- Un to visu tu te izdarīji? - Laipnais, izspūrušais doktors, pats nosmērējies un klāts ar sakaltušām asinīm, izskatījās nobijies.

- Nē, acīmredzot viņi meklējuši vērtības.

- Un atrada?

- Misis Vitla neveda no Anglijas uz Ostindiju daudz rotaslietu, - Doroteja saprātīgi atbildēja. Bet patiesībā viņa nezināja, kur Regīna glabā to mazumiņu, ko paņēmusi ceļā.

- Tad ātri ejam lejā. Varēji palūgt ūdeni, un sanitāri to būtu atnesuši.

- Tas drīzāk vajadzīgs jums.

Doktors neatbildēja.

- Viss? Skrienam!

Viņi ātri devās uz trapu.

Francūzis no Džersijas salas, apakšējā klājā vairs negulēja. Viņš stāvēja netālu no trapa un neslēpa savu neapmierinātību.

- Kāpēc jūs izgājāt? Vēlaties tikt nošauti?

- Es viņai atļāvu pārģērbties un nomazgāties, - sacīja doktors. - Un pats pavadīju meiteni. Vai meitenes Francijā nemazgājas?

- Franču meitenes sēž mājās un gaida savus preciniekus, - sargs drūmi atbildēja.

… Kokpitā kustējās, vaidēja un pieprasīja ūdeni ievainotie.

Dorotejai bija nekavējoties jāskrien pie viņiem, un visu dienu, ar nelieliem pārtraukumiem, viņa palīdzēja doktoram. Un augšā iet viņai vairs negribējās.

Bet nākamajā naktī pagulēt neizdevās. Viens no ievainotajiem sāka nomirt. Viņš kliedza tik stipri, ka atskrēja kāds franču virsnieks un gribēja viņu nošaut. Bet nepaspēja - jūrnieks nomira. Pēc viņa nāves neviens negulēja, ievainotie bija uztraukti un domāja, ka franči visus noslīcinās, lai netērētu pārtiku un ūdeni.

Doroteja uz pusstundu aizmiga, pēc tam viņu pamodināja vaidi, un viņa steidzās pie cita cietēja gultas. Un vairs nemaz nedomāja par saimnieces likteni. Un viņu neapskauda. Lai gan viņai droši vien vajadzētu misis Vitlu apskaust.

* * *

Par nākamo dienu notikumiem uz "Klarisas" Doroteja uzzināja no Regīnas vārdiem, kad viņas kopā kuģoja ar laivu pa Indijas okeānu. Misis Vitla visu neizstāstīja uzreiz, dažreiz viņa jauca un putroja to, kas notika vispirms un kas pēc tam, bet, tā kā laika bija pietiekami, un Regīnai patika atkārtoties, Doroteja varēja veidot vairāk vai mazāk pilnīgu priekšstatu par šiem notikumiem.

Pirmā diena pagāja mierīgi, neviens gūstekņiem, kuri tika nogādāti zemākā klāja kajītēs - iežogojumos kravas nodalījumā, izveidotos, ņemot vērā korsāra vergu tirgotāja pagātni, nepievērsa uzmanību. Regīnai bija atsevišķa kajīte, tāpat arī kapteinim Ficpatrikam. Pārējie dzīvoja šaurās telpās, pa divi vai pat četri - būcenītī. Bet Surkufa virsnieki mierināja gūstekņus ar to, ka pat paši dzīvo tikpat šauros apstākļos, jo uz "Klarisas" klāja bija divreiz vairāk jūrnieku un karavīru, nekā tā varēja ietilpināt pēc noteikumiem. Katra kauja izraisīja zaudējumus, un katrs sagūstītais kuģis pieprasīja prīzes komandu. Tātad, jo veiksmīgāka bija Surkufa kampaņa, jo vairāk cilvēku bija vajadzīgs. Bet tagad atlikušas divas nedēļas - Surkufs vēl vienu nedēļu bija iecerējis pavadīt uz tirdzniecības ceļa, cerot sagūstīt vēl vienu vai divas trofejas, un tad steigties uz Revinjonu. Viņš nevēlējās riskēt ar tik bagātu laupījumu kā "Glorija" un neizlaida trofeju no redzesloka.

Pirmajā dienā viņi apglabāja jūrā mirušos, sakārtoja pašu "Klarisu", kas bija pamatīgi cietusi no "Glorijas" lielgabalu uguns, divas reizes Surkufs ar laivu devās uz "Gloriju" un pārbaudīja preces,kuras glabājas kravas telpā. Vislielāko pārsteigumu un prieku Surkufam sagādāja četrdesmit divu mārciņu lielgabali, piemēroti līnijkuģu jūras kaujām un cietokšņu ieņemšanai. Bija divpadsmit lielgabalu, un tie aizstāja balastu. Šī krava bija slepena un nebija sarakstos.

Aplenkuma ieroču vērtību nevarēja pārvērtēt - korsārs šādus ieročus bija redzējis tikai uz līnijkuģiem, un pat tad ne uz visiem - dažreiz tos bija grūti apturēt atsitiena laikā.

Tās pašas dienas vakarā, izgulējies, atsvaidzinājies un, pats galvenais, būdams lieliskā garastāvoklī, kapteinis Surkufs uzaicināja kapteini Ficpatriku un misis Vitlu vakariņās uz savu kajīti. Kad kapteinis pieklājīgi deva mājienu par to, ka būtu vēlams uzaicināt arī pulkvedi Blekberiju, paziņojot par viņa amatu Kompānijā, Surkufs smieklīgi savieba savu īso degunu un nošņaukājās:

- Vai man pie galda būtu vajadzīgs spiegs?

Par ko diplomātiskais Ficpatriks, ar visu nepatiku pret pulkvedi, viņam nesāka atstāstīt.

Pie galda Surkufs daudz dzēra, kļuva arvien jautrāks un runāja arvien skaļāk, un Regīna šausmās nodomāja par to, ka viņai šeit nav istabenes un pat rezerves kleitas un ka viņai lemts pārklāties ar netīrumiem. Surkufs nenovērsa acis no Regīnas krūtīm, it kā no tām gaidītu kādu fokusu, kā no apmācīta tīģera. Regīna aizturēja elpu, centās mazināt bailes no laupītāja un neīsti smaidīja.

Vakariņu beigās, kad tika ienesta kafija, Surkufs izteica misis Vitlai piedauzīgu priekšlikumu, nerēķinoties ar citu liecinieku klātbūtni.

- Dārgais monsieur Surkuf, - sieviete, kā viņai šķita, pieklājīgi atbildēja. - Jūs aizmirstat, ka mēģināt aizskart Ostindijas Kompānijas augstdzimušo personu sievu un vedeklu. Es ceru, ka mūsu Kompānijai atradīsies līdzekļi, lai apvaldītu tik nenozīmīgu laupītāju kā tu ... - nicinošais “tu” noslēdza paziņojumu, pēc kura Regīna atstāja kapteiņa kajīti.

Kapteinis Ficpatriks, kurš visu nesaprata, tomēr nobijās, jo saprata, ka Kompānija atrodas tālu, bet Surkufs - pilvērtīgs pavēlnieks uz "Klarisas". Un noslīcināt gūstekņus viņam neko nemaksās - arī bez tiem laupījums pietiekami bagāts. Arī Surkufa virsnieki piesardzīgi nogaidīja, lai gan lielākā daļa no viņiem savukārt saprata tikai Regīnas noskaņojumu, bet ne paziņojuma aizskarošo nozīmi.

Surkufs, kā apdomājoties, pastāvēja. Viņš noskatījās pakaļ misis Vitlai tad pēkšņi izplūda smieklos un viņai pakaļ nokliedza kādu matrožu lamuvārdu, kas ļoti uzjautrināja viņa palīgus un nomierināja Ficpatriku, kurš nekavējoties izmantoja iespēju atvadīties. Viņu neviens neaizkavēja.

Tajā pašā naktī piedzērušais Surkufs mēģināja iekļūt Regīnas kajītē. Tā kā starpsienas kravas nodalījumā bija no dēļiem, visi ieslodzītie dzirdēja šo uzbrukumu. Tomēr durvis izrādījās stipras, un aizbīdnis nepadevās kapteiņa pūliņiem - viņš pats bija šīs kameras ierīkojis, lai no tām neizbēgtu, taču aizmirsa, ka durvis var būt stipras no abām pusēm.

No rīta kapteinis piecēlās vēlu, no paģirām bija drūms, tāpēc Regīna sēdēja savā kajītē. Līdz pusdienlaikam pulkvedis Blekberijs, taisns kā nūja un bezbailīgs kā bulterjers, ieradās pie Surkufa kā misis Vitlas sūtnis un izklāstīja viņas prasības: normālu kajīti, ūdeni, ziepes, istabeni un lādi ar tīru veļu.

Kapteinis apsvēra prasības un, visiem negaidīti, daļēji tām piekrita. Protams, lai atvestu nepieciešamo, viņš nesūtīja laivu uz divu kabeļtauvu attālumā esošo "Gloriju", nelielas viļņošanās dēļ, bet lika uz Regīnas kajīti nogādāt bļodu ar karstu ūdeni un pēc tam no komandas savākt sieviešu tualetes piederumus, kurus, par ko viņš nešaubījās, viens otrs jau bija nolaupījis no viņas kajītes. Un patiešām, šādā veidā izdevās šo to iegūt.

- Tu viņu lutini, kaptein, - pārmetoši teica Mišels de Truā, kurš nebija noņēmis frīģiešu sarkano cepuri kopš deviņdesmit trešā gada, kad viņu gandrīz giljotinēja aristokrātiskās izcelsmes dēļ. - Tas nevairo disciplīnu.

- Pirmkārt, - atbildēja Surkufs, kurš, kad uzskatīja par vajadzīgu, bija atklāts pret savu palīgu, - šī kaprīze palielinās izpirkuma summu. Otrkārt, man patīk gulēt ar nomazgātām sievietēm.

- Tu esi pretrunā ar sevi, kaptein. Pēc tam, kad tu ar viņu pagulēsi, izpirkuma summa var samazināties, un kas vēl sliktāk, viņa var pati noslīcināties ... Vai arī pasūdzēties salas komisāram. Kāpēc tev vajadzīgi lieki ienaidnieki?

- Ienaidnieki nemēdz būt lieki, - Surkufs savieba degunu, - man to vienmēr ir pietiekami.

Vakarpusē kapteinis uzaicināja Regīnu uz savu kajīti, bet viņa atteicās iet pie laupītāja.

Dāmas kajīti aizslēdza no ārienes, un vakarā, kā arī nākamajā dienā nedeva ēst. Surkufs vai nu nojauta, vai kaut kur bija uzzinājis, ka misis Vitlai ir velnišķīga apetīte.

Nākamās dienas vakarpusē izsalkusī Regīna saņēma pieklājīgu ielūgumu uz vakariņām ar kapteini.

To atnesa de Truā. Viņš izturējās savaldīgi un vienaldzīgi.

Asaraina, dusmīga kā gorgona, misis Vitla piekrita.

Ienākot Surkufa kajītē, kur viņa gaidīja ka ieraudzīs arī Ficpatriku un virsniekus, nespēja noslēpt bailes: Surkufs bija viens.

Galds bija klāts diviem.

Kapteinis Surkufs bija ļoti galants. Viņš uzslavēja vai no visas pasaules savākto misis Vitlas tualeti, atvainojās par aizvakardienas incidentu, ko esot izraisījis alkohols, briesmīgs nogurums un nevaldāmu kaislību uzliesmojumi, kas viņu sagrābjot, jo viņam neesot izdevies bērnībā iegūt atbilstošu izglītību.

No smaržām, kas nāca no traukiem uz galda, Regīna gandrīz noģība. Viņa gandrīz nedzirdēja kapteiņa atvainošanos, vairs nebaidījās no viņa tieksmēm - bija tik izsalkusi, ka bija gatava grauzt koka guļvietu.

Surkufs apsēdās iepretim Regīnai. Starp viņiem svečturī dega sveces, viņš lūdza Regīnu likt sev jebko un jebkādā veidā - pie mums viss vienkārši, kā jau pie pirātiem, jokoja kapteinis.

Regīna sev salika ceptu cāli, rostbifu, svaigu tunci, kartupeļus - lielākā daļa pārtikas bija no viņas pašas kuģa, un kapteinis Surkufs viņai ielēja un ielēja izturētu un nepavisam ne reibinošu vīnu. Viņš pat paskaidroja, ka tas nav vīns, bet īpaša veida vīnogu sula ar īpašu smaržu.

Kad Regīna pārāk ātri un bagātīgi saēdusies, noreiba, Surkufs viņu pavadīja līdz turku otomanam, kuru bija noņēmis no arābu prau, pārklāta ar mīkstiem zīda spilveniem, kurā misis Vitla noslīka kā muša ķīselī.

Pār viņu noliecās nepavisam ne nepatīkamā kapteiņa seja.

- Es jūs mīlu, - viņš teica, maigi pieskaroties viņas kleitas augšdaļai.

- Bet es jūs nemīlu un nevaru jūs mīlēt, jo jūs esat laupītājs, - Regīna atbildēja. Viņu šūpoja - un nav zināms, vai kopā ar "Klarisu", vai neatkarīgi no tās.

No pirāta dvesa vīrišķīgs spēks, nekaunība un tāds vēlmju bezdibenis, ka tas, neatkarīgi no Regīnas, sāka pāriet arī viņā, liekot viņai elpot arvien straujāk un vairs nedomāt par to, kā cīnīties ar korsāru, bet ko darīt, lai paslēptu iespējamo kaunu, un kā tikko ikdienas dzīvē parādījušos jauno lietu, izmantot savās interesēs.

Surkufam, protams, nebija ne jausmas, ka Regīnas resnvaidzīgajā, bet burvīgajā galvā notiek nopietns prāta darbs, viņš domāja, ka viņa priekšā ir augstprātīga, stulba, augstdzimusi, izlutināta dāma, kuru viņš salauzīs un pakļaus, tāpat kā daudzas citas sievietes pirms viņas.

Turklāt, stāstot Dorotejai, Regīna vēlāk viņai atzinās, ka visas šīs dienas pati vadījusi Surkufu un visu izkārtojusi tā, lai, kopīgajās vakariņās aicinātu tikai viņu, lai būdams spiests izlikties par džentlmeni, viņš nonāktu neizdevīgā lūdzēja situācijā. Te nu Doroteja nezināja, vai ticēt Regīnai vai nē. Tāpēc, ka Regīnai bija izdevīgi attēlot turpmākus notikumus, kā viņas plānošanas un asā prāta rezultātu, nevis kā laimīgu gadījumu ne visai veiksmīgā spēlē. Katrā ziņā kādam tajā kajītē nebija citas izvēles - vai nu Regīnai, vai Surkufam.

... Šajā brīdī Regīnas kleita izdarīja nodevīgu rīcību un pārsprāga, atklājot viņas sulīgās, rozā, maigās un elastīgās krūtis, kas beidzās ar tik asiem sārtiem galiem un bija tik perfekti apaļas, ka Surkufs juta, ka jūk prātā. Ko paziņoja savai jaunajai mīļākajai.

- O nē! - Regīna nočukstēja, cenšoties ar pilnīgajām rokām aizsegt krūtis, bet korsārs nevarēja un neuzskatīja par vajadzīgu rēķināties ar viņas iebildumiem.

Atdodoties viņa spēcīgajām un nekaunīgajām rokām, kuras, neprasot piekrišanu, viņu izģērba, Regīna izjuta prieku, ko daudzus gadus nebija piedzīvojusi, izņemot nejaušu romānu lauku īpašumā, gandrīz aizmirstu un nenozīmīgu... Visus mūža gadus ar Vitlu junioru viņa jutās kā nenovērtēta, putekļus nomesta puķe, un viņai nācās meklēt apmierinājumu nevis sava vīra gadījuma un nožēlojamajos glāstos, bet gan pie Kompānijas kalpu un darbinieku atklāta apbrīna. Bet kas uzdrīkstēsies pievērst nekaunīgu skatienu faktora sievai?

Surkufs ne tikai uzdrošinājās, bet arī izdarīja vardarbību pret Regīnu, kura baudas brīžos centās neizrādīt izvarotājam, cik laimīga viņa ir. Viņai gribējās lūgt turpināt un turpināt vardarbību, taču tajā pašā laikā viņa neaizmirsa pretoties, tomēr netraucējot šim Surkufam rīkoties.

Šajā mūžīgajā cīņā starp ķēvi un ērzeli Regīna, šķiet, bēga no Surkufa pa zaļo pļavu, un viņš atkal un atkal viņai uzbruka. Mīlētāji - un mēs uzdrošināmies izmantot šo vārdu saistībā ar Regīnu un Surkufu - atkal un atkal apvienojās, un ērzelis palika laimīgā neziņā, ka viņu ved uz saldu pajumti, ķircinādams un vilinot arvien dziļāk.

Rezultātā Surkufs bija iztukšots, priecīgs un, protams, nedaudz vainīgs, jo Regīna ļāva vaļu garām, kaut arī klusām asarām, jo Surkufs viņu ir pazudinājis un tagad viņai būs jāiemetas pār bortu ūdenī.

- To nu gan nevajadzētu darīt, - Surkufs klusu protestēja, - mūs vēl gaida tik daudz laimes minūšu.

- Tā kas tev ir laime - man šausmīgas mokas un kauns!

Viņa runāja tik pārliecinoši un tik dabiski raudāja (viņai patiešām bija žēl sevis, žēl, ka viņas vīrs bija tik nenozīmīgs, salīdzinot ar kapteini Surkufu, bet viņai bija jāatgriežas pie tā - neprecēsies taču ar noziedznieku un prastu vīrieti!), Ka Surkufs tiešām izjuta nožēlu un pat gribēja pavadīt kundzi līdz viņas kajītei, lai neviens neuzdrošinātos skatīties no aiz masta vai laivas.

Pie lejā esošā trapa viņa klusi un prātīgi sacīja:

- Pavēli mani vest lejā matrozim. Jūsu uzmanība tur lejā šķitīs pārspīlēta.

- Bet vispār... - Un Surkufs piekrita mīļākajai. Un piedevām jutās tik ļoti iztukšots, ka vairs nebija spēka iet lejā un atgriezties pa kāpnēm augšā. Surkufs uzsauca matrozim, kurš tikko bija izlīdis no pie bušprita piestiprinātā galjona, un pavēlēja gūstekni nogādāt kajītē. Un, neatvadījies, devās uz savu istabu.

Kad misis Vitla atgriezās savā kajītē, aiz sienas atskanēja Ficpatrika balss.

- Jūs esat dzīva?

- Esmu dzīva, - Regīna sausi attrauca.

- Viņš... viņš neuzdrošinājās?

- Viņš jūs nepiesmēja? - cerot uz pozitīvu atbildi, no cita aizgalda jautāja pulkvedis Blekberijs.

- Tas bija briesmīgi, - Regīna atbildēja. - Bet, par laimi, viņš ir egoists un nav gudrs. Es piedraudēju, ka izdarīšu pašnāvību, bet pirms tam viņu noduršu.

- Ou! - kapteinis Ficpatriks izsaucās.

- Manas kurpes zolē, - caur starpsienu čukstēja pulkvedis, - ir paslēpts meliels nazis. Rīt pastaigā es to nodošu jums, un tad jūs iedursiet viņam mugurā, kad viņš jūs piesmies.

- Bet vai nebūtu labāk, ka jūs pats to izdarītu, pirms viņš mani piesmej? - neapmierinātā balsī jautāja Regīna.

Pulkvedis neatbildēja, viens no virsniekiem aiz divām vai trim starpsienām atļāvās noķiķināt, un Ficpatriks, nomainot slideno tēmu, jautāja:

- Vai viņš jūs vismaz pabaroja?

- Jā, - Regīna sausi atbildēja. - Un mēģināja piedzirdīt ... bet arī tas neizdevās. Tagad es gribu gulēt.

Regīna ilgi nevarēja aizmigt, viņa atkal un atkal pārdzīvoja pārāk ātri aizritējušos vardarbības mirkļus. Nekad agrāk viņai nav bijis tik patīkami atcerēties pagātni! ..

Nākamajā dienā vardarbība atkārtojās, un Regīna pretojās nedaudz mazāk nekā pirmajā vakarā, taču pietiekami, lai Surkufs izsīktu, nomācot viņas pretestību. Bet, pat nāvīgi noguris, viņš nevarēja nomākt vēlmi samīļot šīs krūtis un pieglauzt šo lielisko, bet nepaklausīgo ķermeni.

Otrajā vakarā Regīna neizdvesa ne skaņas, kamēr cīņa nebija beigusies. Kad viņi gulēja blakus viens otram uz trofeju, Regīna klusi un kaut kā lietišķi sacīja:

- Nu ko, tagad tev, mans dārgais, būs jālaiž man vaļā.

- Ko?

- To ko dzirdēji. Jebkura cita izeja tev nav izdevīga.

- Bet kāpēc? Man šķiet, ka šodien es tev vairs nebiju tik nepatīkams.

- Nerunāsim par manām jūtām. Tev pieder mans ķermenis, bet ne mana dvēsele, - sacīja Regīna. - Bet rīt tu pazaudēsi arī ķermeni.

- Kā?

- Es tev jau teicu, ka esmu iecerējusi izdarīt pašnāvību. Jo es to kaunu nepārdzīvošu.

- Nav tik traki, neviens neko neredzēja ... - Surkufs jau izturējās nepareizi un saprata, ka viņš izturas nepareizi. Nedrīkst taisnoties iekarotas sievietes priekšā ...

- Ja pagājušajā naktī man izdevās pārliecināt savus biedrus, tad šodien viņi noteikti nojautīs. Bet tas nav galvenais...

- Un kas tad? - Surkufs bija savārdzis, iztukšots, bet tajā pašā laikā viss viņā centās turpināt glāstus.

- Fakts, ir ka tiklīdz es izdarīšu pašnāvību, tu zaudēsi pusi no izpirkuma maksas, - atbildēja Regīna.

- Nekas sevišķs. - Surkufā nekad neaizmiga vergu tirgotājs. - Man paliks "Glorija" un tās tilpnes.

- Un dižciltīgas dāmas izvarotāja slava. Ja tu būtu pirāts vai vienkāršs laupītājs, tas tev neko neskādētu, biedri pasmietos, ar tevi lepojoties. Bet tagad laiki ir mainījušies. Tu taču kalpo Francijai?

- Tas viss ir nosacīti, es esmu brīvs putns.

- Jūsu franču revolūcija ir beigusies, - Regīna stingri sacīja. - Šodien jums ir konsuls, rīt atkal būs karalis. Varat aplaupīt tirdzniecības kuģus, bet nedrīkstat Anglijas pēra vedeklu novest līdz pašnāvībai.

- Tu taču esi dzīva, - nomurmināja Surkufs, izstiepis lūpas pie skaista putna krūtīm, un viņa, izmisīgi pretojoties, ievilka viņu savos tīklos, ļaujot viņam arvien vairāk izbaudīt savu ķermeni.

Šoreiz pavadīt savu mīļāko Surkufs nevarēja.

Viņš nogulēja sešpadsmit stundas. Bija laimīgs, bet pilnīgi bezspēcīgs.

Kad Regīna atgriezās no Surkufa, kaimiņu nodalījumā klusēja, un pulkvedis vairs nepiedāvāja savu nazi.

Trešajā dienā vakarā Surkufs ar grūtībām piecēlās no gultas, bet viņu atkal pārvarēja vēlme. Viņš pavēlēja uzklāt galdu, un noteiktajā laikā, paklausot viņa pavēlei, padevīgā, asarainā Regīna devās uz kajīti kaušanai.

Sākumā viņa atkal mēģināja izkaulēt "Gloriju" pret mīlestību, taču Surkufs, pat mirstot no visa vīriešu spēka izsīkuma, nepiekrita šādai apmaiņai. Tāpēc Regīna atlika pašnāvību vēl uz vienu dienu, bet Surkufs nevarēja pat piecelties, lai pavadītu viņu pat līdz kajītes durvīm.

Ceturtajā dienā visi trīs viņa palīgi ieradās pie kapteiņa, kas gulēja uz ottomanas, un informēja viņu par apkalpes un viņu palīgu neapmierinātību, un nodomu ievēlēt jaunu kapteini. Viņu satraukumu varētu apkopot ar klasisko krievu izteicienu: "Viņš pret bābu mūs apmainīja!"

Kad Surkufs ar drebošu, bezspēcīgu roku izvilka no zem ottomanas pistoli, Mišels de Truā paziņoja:

- Visus jau neapšausi.

Kas bija acīmredzams aizņēmums no krievu folkloras, kuru Surkufa virsnieki nekad nebija pētījuši.

Surkufs padevās un, lejot skopas vīriešu asaras, saviem cīņu biedriem paskaidroja, ka mīl šo sievieti, vēlas viņu, bet zina, ka drīz nomirs, jo vardarbība pret viņu paņēmusi no viņa pārāk daudz spēka.

- Atdodiet to apkalpei, - sacīja otrais palīgs, viens no pirātiem. Ar to viņš domāja pats sevi. Bet Mišels de Truā auditorijai atgādināja arābu leģendu par gūstā esošo arābu meiteni, kura, atdodoties visiem mauru sultāna dēliem pēc kārtas, piespieda viņus vienam otru nodurt.

- Ko tad darīt?

- Pār bortu, - sacīja trešais palīgs, arī pirāts.

- Nevaru, - Surkufs atbildēja. - Viņa man katru dienu draud, ka pati skries slīcināties. Un droši vien jau visiem par to izstāstījusi. Ja viņa noslīks, mani var pakārt.

- Par ko? - pirāts bija pārsteigts. - Vai mēs ar tevi šitādu maz apslīcinājām? Vai atceries, kā mums Mozambikā speciāli dāvināja pa ducim meiteņu, lai tās izturētu līdz Revinjonai, un mēs tās metām aiz borta, kad beidzām izmantot.

- Idiots! - kliedza Surkufs. - tu esi aizmirsis, ka tagad es esmu Francijas flotes kapteinis! Man Saint-Malo ir līgava no labākās ģimenes! Kas es, joprojām pirāts, vai?

Trešais palīgs apklusa. Tāpēc, ka saprata, kurš ir domāts ar šo vārdu.

- Viņa pieprasa atdot "Gloriju," - Surkufs nelaimīgi paziņoja.

- Nē, tas gan neies cauri, - iebilda Mišels de Truā. - Tas ir mūsu laupījums.

- Tad man šovakar atkal nāksies viņu piesmiet ...

- Kapteinim pietiks ar vēl trīs naktīm, pēc tam buru audeklā un aiz borta, - bez humora izjūtas nomurmināja otrais palīgs.

Tad Mišels de Truā brīvprātīgi devās uz tilpni un atveda no turienes Vitla kundzi. Un sākās sarežģītas sarunas un kaulēšanās. Kapteinis Surkufs tajās nepiedalījās gandrīz nemaz. Un, kad beigās pēc ilga, ilga strīda, kas ievilkās pāri pusnaktij, "Klarisas" komandas sapulce vienojās, ka Regīnai tiks atļauts aizbēgt no korsāriem, nozogot laivu un divus jūrniekus no angļu kuģa, Surkufs pārtrauca klusumu un sev neraksturīgā nožēlojamā balsī pateica:

- Bet ar nosacījumu... ar nosacījumu, ka jūs... tu šovakar vēl atnāksi pie manis.

- Jūs esat zaudējis prātu, jaunekli! - Regīna bija sašutusi.

- Jums vajadzētu viņu pažēlot, - sacīja de Truā. - Viņš jūsu dēļ izdarīs ko tādu, ko nekad nedarītu neviens kārtīgs pirāts.

- Tas ir jūsu kopīgais lēmums, - iebilda Regīna.

- Nu tad mūsu kopīgais lēmums ir, lai tu pavadītu šo nakti pie viņa, - pateica bijušais pirāts.

- Es pakļaušos brutālam spēkam, bet ar vienu nosacījumu, - Regīna atbildēja.

- Runā.

- Es no "Glorijas" paņemšu līdzi arī savu istabeni un drēbju lādi.

- Nekādā gadījumā! De Truā protestēja. - Mēs ar šo jūsu bēgšanu jau tāpat zaudējam pasakainu izpirkuma maksu.

- Jums paliks lielgabali. Es taču nāku jums pretī. Vēl viena vai divas dienas, un jūs paši būtu man piedāvājuši gan "Gloriju", gan piedevām arī "Klarisu".

Šajā brīdī tikai ciniskais bijušais pirāts uzminēja, ka visa šī situācija ir izdomāta un izspēlēta, gluži kā teātrī, ar šīs naivās un stulbās dāmas prātu. Tad, kad Regīna jau bija aizbraukusi prom, arī pārējie palīgi tam pievienojās. Bet ne Surkufs. Līdz mūža beigām viņš uzskatīja sevi, par kaut arī cēlu, bet tomēr izvarotāju.

Vakarā Regīna pateica tā, lai viņu varētu dzirdēt kaimiņu kamerās:

- Tagad viņi atkal atnāks man pakaļ. Un man atkal būs jāpretojas. Un es jums pateikšu tā: vai nu es nozagšu laivu un došos atklātā okeānā paļaujoties uz Dieva un viļņu žēlastību, vai arī izdarīšu pašnāvību, man vairs nav spēka pretoties šai nežēlīgajai vajāšanai!

Pat ja Regīnas nelaimes biedri neticēja viņas nelokāmībai, viņi nevarēja iebilst. Kā lai strīdas ar nelaimīgo sievieti? Viņi vienkārši sāka viņu atrunāt no pašnāvības. Regīna solīja izmantot pašnāvību tikai kā pēdējo iespēju.

Vakarā, kad ieradās pēc viņas, viņa aizlauztā balsī atvadījās no Ficpatrika un pulkveža Blekberija, kurš, protams, neticēja nevienam viņas vārdam, tāpat kā neticēja nevienam cilvēkam uz pasaules.

Tad paklausīgi devās uz kautuvi.

Tieši pusnaktī viņa atstāja bezpalīdzīgi guļošo izvarotāju un iekāpa laivā, kuru Mišels de Truā viņai bija piegādājis no "Glorijas". Kamēr Mišels vēroja, kā prīzes komandas matroži sagatavo un nolaiž "Glorijas" laivu, iekraujot tajā sausiņus un ankerus ar svaigu ūdeni, Regīna pavēlēja atvest Doroteju pie viņas un paziņoja, ka viņas kopā bēgs no gūsta. Doroteja bija laimīga, Regīna teica, ka visu sīkāk paskaidros vēlāk, un ka Mišels de Truā spēlē augstsirdīgu pirātu lietas nodevēju, kurš it kā romantiski iemīlējis Regīnu un tagad riskē ar dzīvību, palīdzot bēgošajām.

Kopā viņas salika Regīnas drēbju kasti. Tad no spraugas virs griestiem Regīna izvilka plakanu kasti ar savām rotaslietām un zelta monētām, to nenozīmīgo minimumu, bez kura sabiedrības dāma nevar iztikt, un lika Dorotejai paslēpt kasti zem kleitas, jo nebija pārliecināta, ka viņai izsdosies aizbraukt bez pārmeklēšanas.

Kad viņas izgāja uz klāja ar lādēm, kā meitenes, kas pēc vasaras brīvdienām atgriežas pansijā, viņas jau gaidīja divi jūrnieki, kuri piekrita dalīties ar sievietēm briesmās, ceļojot pa atklātu jūru mazā laiviņā bez kajītes un klāja. Viens no viņiem bija Deiviss, kurš palīdzēja Strenglam kā sanitārs. Viņš bija labs cilvēks. Otrs, jauns, Dorotejai bija svešs.

Mišels de Truā nepārmeklēja Regīnu. Viņš rīkojās citādi.

Kad viņi piegāja pie borta un matroži jau bija iekāpuši, viņš no kabatas izvilka nelielu instrumentu ar drebošu bultiņu un sacīja:

- Tas ir kompass. Jūsu dzīvība var būt atkarīga no tā. Tāpēc ka tā bulta ir vērsta uz ziemeļiem, un jums vajadzētu kuģot uz turieni. Pretējā gadījumā jūs varat nomirt, apmaldījiušies okeāna plašumos.

- Paldies, - Regīna sacīja un pastiepa roku.

- Ne par brīvu, - iebilda dižciltīgais romantiķis Mišels de Truā. - Pat mana dižciltība zina robežas.

- No kurienes man ...

- Es zinu, ka ne jau velti jūs tik ilgi kravājāties. Tā kā jūsu rotaslietas netika atrastas pirmajā dienā, tās ir pie jums.

Tad Regīna iemeta savus graciozos pirkstus bezdibenī starp krūtīm un izvilka zelta gredzenu ar smaragdu.

- Paldies, - Mišels sacīja, neatraujot acis no Regīnas apaļumiem.

- Tikai bez tā! Nāciet pie prāta, virsniek! - viņam uzkliedza misis Vitla.

Mišels it kā pamodās un, uzvelkot gredzenu uz mazā pirksta atbildēja:

- Jums pilnīga taisnība, kundze!

Matroži ar airiem atgrūdās no "Glorijas".

No augšas uz viņiem noraudzījās mazāk veiksmīgie, vai varbūt kautrīgākie biedri.

Atairējis simts jardu no "Glorijas", Deiviss īsā mastā pacēla buru, un vējš ļāva matrožiem noņemt airus.

Tā sākās divu jauno sieviešu ceļojums pāri Bengālijas līcim.

Загрузка...