9. nodaļa. TUMŠAIS CIETUMS PRINCESEI

Milodars devās pie sarkofāga un ilgi skatījās uz Koras Orvatas mierīgo seju. Profesors Grodno, aizņemts ar savām lietām, nekādā veidā nenovērsa komisāra uzmanību; Pegija, kura nesen bija kļuvusi greizsirdīga uz Milodaru par guļošo skaistuli, pameta laboratoriju, aizcirzdama durvis.

- Pacieties, Kora, - Milodars klusi sacīja. - Drīz beigsim šo sasodīto eksperimentu.

Protams, Kora ne ar ko neparādīja, ka dzirdējusi Milodaru, un arī nevarēja dzirdēt, jo sarkofāga sienas bija pilnīgi skaņu izolējošas.

Nesagaidījis atbildi, komisārs pagriezās pret profesoru Grodno.

- Man šķiet, ka viņas stāvoklis ir uzlabojies? - paziņojuma beigās atskanēja jautājuma zīme.

- Visai relatīvi, kolēģi, - atsaucās profesors. - Protams, kad mēs nesen novērojām aktivitātes maksimumu, es baidījos par Koras smadzeņu stāvokli. Esmu pārliecināts, ka savienojumi, kas izveidojās starp Koras un viņas vecvecvecmāmiņas smadzenēm, ir daudz sarežģītāki, nekā mēs domājām. Ir pat iespējams, ka Kora ne tikai zina katru Dorotejas domu, bet arī Doroteja saprot, ka viņa nav viena.

- Vai viņa nevar Korai izdarīt ko sliktu?"

- Ko mēs par to zinām! Jūsu aģenta smadzeņu darbības maksimumā esmu izskaitļojis baiļu elementu.

- Korai nav raksturīga šī sajūta, - komisārs atcirta, it kā profesors šaubītos par visa InterGpola un it īpaši komisāra godu.

- Par laimi, šī sajūta ir visiem cilvēkiem, pat jums, komisār.

- Jūs aizmirstaties, profesor!

- Pretējā gadījumā neviens nebūtu palicis dzīvs, jo mēs būtu metušies zem kustīgiem transportlīdzekļiem.

- Aha, jūs jokojat, - Milodars uzminēja. Komisārs savu humora izjūtas trūkumu aizstāja ar ātru reakciju un deva priekšroku saredzēt smieklīgo tur, kur parastie cilvēki to nepamanīja. Dažās vadošajās aprindās viņam bija pārgalvīga jokdara reputācija, kas, starp citu, neļāva viņam pabeigt karjeru InterGpola galvenajā mītnē.

- Mans dators apgalvo, - doktors turpināja, - ka šajās stundās Doroteja atradās Epidaura nemiernieku kaujas vietā. Tajos gados tur vēl bija atlikušais radioaktīvais starojums. Iespējams, bīstams ķermenim. Doroteja neko nezina par radiāciju, nevar no tās baidīties. Bet Kora par radiāciju zina ...

- Vai jūs gribat teikt, ka Doroteja jau sasniegusi savu mērķi?

- Tieši tā.

- Un jūs man neziņojāt?

- Es neesmu jūsu padotais, - atcirta profesors, kurš jau sen bija noguris no Milodara. Tāpēc profesors nevarēja vien sagaidīt eksperimenta beigas.

- No šodienas laboratorija pāriet InterGpola rīcībā, - paziņoja Milodars. - Ņemot vērā mūsu savstarpējā darba galaktisko nozīmi.

- Ak, liecieties nu mierā, komisār, - mazais profesors atmeta ar roku. - Varbūt tas bija reāli pirms trim mēnešiem, kad eksperiments tikko sākās, bet ne tagad, kad jums ir šīs nepatikšanas saistībā ar enerģijas izšķiešanu un jūsu pirātiskajiem iznācieniem pagātnē.

- Ja ne manis tā sauktie pirātiskie iznācieni, - komisārs aizvainoti atbildēja, - mēs arī tagad nezinātu, kur atrodas mūsu meitene. Un vispār būtu zaudējuši viņas pēdas.

- Tas nav tik svarīgi, - iebilda profesors. - Galu galā būtībā pati Kora uztur sakarus ar mūsu ierīču palīdzību, un jūsu pirātiskie iznācieni neko daudz nedeva!

- Kas atrada Doroteju? Kas noorganizēja, lai Doroteja būtu Vitlas kalpone? Kas izrāva meiteni no kuprainā sesksa maniaka rokām?

- Es nedomāju, ka jūsu hologrammai krūkā bija ērti, kad tirgotājs Rahmans tur iešāva ar pistoli!

- Manai hologrammai tas bija vienalga! Tā ir gatava sevi upurēt lietas labā.

- Un tomēr, kolēģi, - profesors nopūtās. - Galu galā tieši mums izdevās izveidot tiešo kontaktu starp Koru un Doroteju. Un tieši mums izdevās nosūtīt Doroteju uz kaujas lauku.

- Kas būs tālāk? - sarkastiski vaicāja Milodars. - Jūs pat nezināt, vai viņa tur kaut ko atrada, vai visa operācija ir izgāzusies.

- Atrada, atrada - profesors attrauca. - Es to zinu no Koras reakcijas. Bija brīdis, kad viņa izjuta dziļu gandarījumu.

- Ko jatrada? Kur to atrada? Kur tas ir tagad?

- Droši vien pie Dorotejas.

- Ko nozīmē jūsu "droši vien"? Nav izslēgts, ka Dorotejai Ļaunuma spogulis nepatika un viņa to aizmeta.

- Jūs zināt, ka tas tā nav.

- Nav tā, ja viņa atcerējās manas instrukcijas ... - Milodars metās pie durvīm, pie ģeneratoriem, domādams, visam uzspļaujot, atkal ienirt pagātnē un uzdod Dorotejai svarīgo jautājumu: kur ir lietas?

Bet pusceļā uz durvīm Milodars apstājās.

Pie centrālās pults stāvēja Enerģētikas vadības centra bioroboti, pašpārliecināti, vienaldzīgi pret visu. Jau otro nedēļu saskaņā ar Zemes padomes lēmumu viņi neatstāja komisāru ne uz sekundi, jo viņš jau trīs reizes bija pārkāpis visstingrāko enerģijas izšķiešanas aizliegumu un viņa dēļ visi tomāti Ziemeļu puslodē bija nosaluši.

Komisāram Milodaram nekatoties uz visu cieņu pret viņu, Zemes vadošās personas bija atņēmušas tiesības tuvoties strāvas pultīm un iekārtām ...

Smaidot no savas istabas iznāca Pegija ar zilu parūku. Viņa uz paplātes iznesa divas tases kafijas priekš biorobotiem. Un viņu varēja saprast - bioroboti bija jauni, iedeguši, skaisti vīrieši, tērpušies formas peldbiksēs un cepurēs. Tā kā bio-roboti bija vienaldzīgi pret laika apstākļu izmaiņām, Zemenergo neuzskatīja par vajadzīgu tērēt naudu to apģērbam.

- Bet jums vēl atlicis viens seanss, - līdzjūtīgi sacīja profesors, kuram arī nepatika Pegijas vieglprātība. - Viens seanss, kurā viss tiks izlemts.

- Bet man vajag divus seansus! - Pēdējās dienās Milodars bija nonācis atkarībā no naglu apgraušanas līdz gaļai. - Man tagad vajadzīgs viens seanss, lai uzzinātu, ko Doroteja ieguvusi, un vēl viens seanss, lai viņai norādītu noteiktu vietu kur nolikt lietas.

Profesors paraustīja plecus. Viņš saprata, ka lielāku pretimnākšanu pret Milodaru nevarēs gaidīt. Viens īss seanss.

- Kad? - Milodars jautāja profesoram. - Man jāizsauc epidaurieši lai nodotu dārgumus!

- To nu jūs nekad nenokavēsiet, - iebilda profesors Grodno. - Viņi atbrauks, tiklīdz saodīs ceptu. Realizējies tieši šeit! Tā ir tāda tauta...

Lai gan tikšanās ar Epidaura impērijas vadītāju notika pirms vairākiem mēnešiem, atmiņa par to bija dziļi iesēdusies profesora dvēselē.

Milodars piegāja pie sarkofāga. Viņš lūdzoši paskatījās uz Koru. Tad ar saliekto rādītājpirkstu uzmanīgi pieklauvēja pa sarkofāga caurspīdīgo vāku.

- Kora, - viņš laipni sacīja. - Mana meitenīt. Vai tu mani dzirdi?

Aģenta Nr 3 skaistais kailais ķermenis atpūtās miglainajā inertajā gāzē, nepieskaroties sarkofāga sienām. Guļošā skaistule savu princi nedzirdēja.

- Esmu gatavs noskūpstīt zārka vāku, - sacīja komisārs.

- Es jūs saprotu, - attrauca profesors.

- Nekas no tā neiznāks, - no durvīm paziņoja Pegija. Viens no biorobotiem ķiķināja. Acīmredzot viņā bija ieprogrammēta humora izjūta.

Milodars ar rokām atgaiņājās no šiem nelielajiem kairinātājiem.

- Kora! - Viņš lūdzās. - Koriņ! Nu kad?

Un pēkšņi aģenta lūpas sakustējās. maz-maz.

- Ko viņa teica? - iekliedzās komisārs. Viņš dusmās metās pie profesora. - Viņa kaut ko pateica!

- Dīvaini, - profesors atbildēja un ieslēdza datoru, kuram vajadzēja uzminēt vārdu vai vārdus, ko gulošā izrunāja ar lūpu kustībām. Profesoram vajadzēja ilgu laiku, lai izvēlētos frekvenci un augstumu, viņš spēlēja uztastatūras gluži kā Paganini. Visbeidzot, uz displeja parādījās zaļi burti: “Esiet pacietīgi. Es pateikšu…"

- Es pateikšu, - komisārs atkārtoja.

Viņš ar lielu, spalvām apaugušu dūri iesita sev pa krūtīm.

- Viņa dzirdēja un mēģināja! Priekš manis.

Un, noslaucīdams sariesušos asaru, komisārs atstāja laboratoriju.

Bioroboti svinīgi salika tukšās kafijas krūzītes uz paplātes un metās pakaļ aiz komisāra.

* * *

Jauna birmiete, nabadzīgi, bet pieklājīgi ģērbusies, pieticīgi saķemmējusies, putekļainās sandalēs un ar šana tarbu pār plecu, ap pulksten divpadsmitiem piegāja pie Rangūnas britu faktorijas vārtiem, kad tikko bija beigusies neganta, bet īsa lietusgāze. Tā pārvērta putekļus zem kājām dubļos un izdzenāja visus kūlijus un sipajus, kuri strādāja faktorijas plašajā pagalmā, bet tagad slēpās zem noliktavu un darbnīcu nojumēm. Kad lietusgāze beidza dauzīt uz jumtiem un pa pagalmu, pārvēršot putekļus šķidrā putrā, cilvēki sāka līst ārā, lūkoties debesīs - vai lietus turpināsies vai parādīsies saule?

Ne viens, ne otrs nenotika - mākoņi palika debesīs, bet kļuva gaišāki un vairs nedraudēja ar plūdiem.

Karavīri, kuri apsargāja faktoriju un no negaidītā lietus uzbrukuma nebija paspējuši aizvērt vārtus, tikko bija izlīduši no savas būdas, kad tiem garām, nepiesaistot sev uzmanību, pasoļoja jauna sieviete.

Laipojot pa dēļiem, izklātiem uz zemes no vārtiem līdz kantorim, birmiete uzmanīgi skatījās apkārt, mēģinot saprast, kas šeit notiek.

Bet nepiederošam cilvēkam, pat ja viņš bija vērīgs, bija grūti saprast to, ko nozīmē desmitiem cilvēku skraidelēšana un rosīšanās, kuri stiepj pār peļķēm nešļavas vai skrien uz piestātni pēc precēm. Pats faktorijas galvenais pagalms aizņēma vietu, lielāku par tirgus laukumu viduspilsētā, to ieskāva daudzas noliktavas, kā arī kantoru un dzīvojamās telpas, kas no vārtiem vistālākajā pusē veidoja tādu kā labirintu, jo bija pārpildītas, atstājot starp tiem tikai ejas vai piebraucamos ceļus, kuros nevarēja iekļūt pat pajūgs. Pa labi laukumam, atradās faktora māja, ar apkoptu un appļautu zālienu.

Meitene apstājās un mēģināja izvēlēties sev vajadzīgo personu no cilvēkiem, kas skraidīja vai staigāja pa pagalmu. Lūk viņš, iespējams, piemērotais cilvēks - nepārprotami vietējais kalps, ķīnietis. Šāds cilvēks var zināt angļu un birmiešu valodu, jo ķīnieši vienmēr iemācās to cilvēku valodas, kuriem viņi kalpo.

- Piedodiet, kungs, - meitene uzrunāja birmiešu valodā, saliekusi rokas pār krūtīm. - Vai jūs nepastāstīsit, kur atrast kundzi Vitlu?

- Nezinu, nezinu, - ķīnietis atgaiņājās. - Ja tu uz virtuvi, tad ej uz turieni.

- Vitla kundze, misis Regīna, - atkārtoja Doroteja. Tad viņa izrunāja šos vārdus angļu valodā.

Ķīnietis bezcerīgi nomirkšķināja, varbūt viņš šeit bija ieradies nesen. Bet tad jauns brunets nesapogātā sarkanā formastērpā ar leitnanta epoletiem uz pleca, dzirdot Dorotejas vārdus, ar interesi paskatījās uz birmieti, kas viņam šķita gluži glīta.

- Jaunkundz, vai jūs runājat angliski, - viņš teica ar nelielu augstprātības noti. - Šī ir pirmā reize, kad satieku birmieti, kura runā angliski.

- Vai šeit kalpo arī birmietes? - jautāja Doroteja, aizmirstot, ka viņa pati ir vienkārša birmiete.

Tumšādainā, melnmatainā leitnanta acis iepletās un uzacis pacēlās augšup.

Bet, kamēr acis un uzacis bija pārsteigtas, mēle atbildēja pati.

- Birmieši nenāk pie mums kalpot, - viņš teica. - Velnišķīgi lepni cilvēki, miss ... Ak, atvainojiet.

- Nekas briesmīgs, - sacīja Doroteja.

- Bet kāpēc, velns parāvis, jūs runājat angliski? - Leitnants pieprasīja.

- Tāpēc, ka es esmu angliete, ser, - Doroteja atbildēja.

- Tā nevar būt! Es lieku savu galvu ķīlā ...

- Neriskējiet, leitnant, - Doroteja pasmīnēja. - Jūs varat pazaudēt galvu, bet es to negribētu.

No šīs atbildes izrietēja, ka Lidži kroņprinceses izskatā pavadīto mēnešu laikā Doroteja bija ieguvusi dažas, pašpārliecinātas dižciltīgas dāmas manieres. Galu galā dizciltīgas dāmas ir tādas, neatkarīgi no viņu valsts piederības vai atrašanās vietas.

- Nē, tas ir neticami! Leitnants iesaucās. Bet tad viņš paklanījās un piebilda: - Leitnants Stjuarts, Artūrs Stjuarts, jūsu rīcībā, miss.

- Mis Foresta, - teica Doroteja. - Doroteja Foresta. Prieks iepazīties.

Un Doroteja palocīja galvu.

- Tad ejam uz verandu, kāpēc mums jāstāv pagalma vidū, te taču uz mums skatās viss zoodārzs.

Leitnants aizveda Doroteju uz kantora plašo verandu, kur bija izvietoti pīti krēsli.

Pa ceļam viņš pieturēja Doroteju aiz elkoņa, palīdzot izvairīties no peļķēm.

Leitnants bija ieintriģēts un neslēpa ziņkāri.

- Kā jūs šeit nokļuvāt? Kāpēc es par to neko nezinu? Tik skaista meitene... Piedodiet, miss, ja es jums šķietu uzmācīgs, bet arī jums vajag mani saprast: es šeit nīkstu pašā pasaules malā, un pēkšņi manās acīs parādās feja ...

- Nevajag, ser, - Doroteja apturēja runātkāro leitnantu. - Viss ir daudz vienkāršāk, nekā šķiet, un tūlīt jūs jutīsieties vīlies.

- Es? Nekad dzīvē!

- Esmu tikai misis Vitlas kalpone, - Doroteja atzinās.

- Kā? Vai tad jūs negājāt bojā?

- Kāpēc jūs tā nolēmāt?

- Bet jūs taču noskaloja no laivas, ar kuru misis Regīna bēga no pirātiem! - leitnants Stjuarts iesaucās. - Visi zina, kā viņa palika viena...

Doroteja bija ļoti priecīga par iespēju, kas viņu satuvināja ar runīgo leitnantu. Vismaz viņa tagad zināja, ka ir noskalota no laivas. Un nav ko iet ar dāmu pretrunās.

- Mani uzņēma zvejnieki, - Doroteja paziņoja, nolaidusi acis. - Es brīnumainā kārtā izglābos...

- Tas ir tik neticami! Nāciet, nāciet līdzi!

Leitnants vilka Doroteju aiz rokas mājas iekšienē.

- Misis Vitla ir kaut kur šeit. Es viņu nesen redzēju. Ak, cik priecīga viņa būs!

- Arī es nevaru sagaidīt, - Doroteja piekrita un mēģināja izrauties no leitnanta rokas. Bet viņš turēja cieši un vilka līdzi, gluži kā zirgs velk arklu.

Kustības ātruma dēļ Doroteja pat nepaspēja īsti aplūkot telpas, caur kurām viņi gāja. Bet pamanīja, kā Kompānijas ierēdņu vai darbinieku sejas, kas sēdēja pie galdiem vai iesaistījās svarīgās sarunās, pagriezās viņu virzienā.

Doroteja saprata, ka faktorijas lielā māja atdota oficiālām vajadzībām, taču joprojām nesaprata, kur dzīvo faktors - šeit vai īpašā mājā?

Viņas neizpratne tika izkliedēta, kad leitnants bez klauvēšanas atvēra lielas durvis un viņi nonāca plašajā viesistabā, kā saprata Doroteja, oficiālā, kas paredzēta pieņemšanām. Telpa bija ļoti milzīga un garlaicīga, un pat daži slikti darināti, tumši portreti ar kungiem karavīru formas tērpos no pēdējiem gadiem, šo istabu neatdzīvināja. Viesu istabas vidū, plašā puslokā atradās masīvi ādas krēsli, kuru izskats vien padarīja to neticami oficiālu. Tie stāvēja apkārt ap zemu tīkkoka galdu, ko rotāja tukša fajansa vāze.

Tālāk no viesistabas uz faktora kabinetu veda nedaudz pavērtas durvis, un par to nebija grūti uzminēt, jo kabinetā atradās rakstāmgalds bez tintes pudeles un grāmatu skapis, kurā bija daudz vienādu sējumu. Doroteja pieņēma, ka redz daudzos Lielbritānijas impērijas likumus, jo to ir jābūt milzum daudz, un tie visi tiek nosūtīti uz visām faktorijām un fortiem, lai gan tos diez vai bieži izņem no plauktiem.

Arī kabinetā bija smacīgi, bet Dorotejai izdevās šo faktu pamanīt tikai pašai un uz brīdi aizmirsa par karstumu, jo kabineta vidū stāvēja skaistā lielkrūtainā vista Regīna, bet viņai pretī sakucies un garlaicīgs džentelmenis ar miltaini bālu seju un augstdzimušu degunu, kā seram Vitlam. Diemžēl Džulians no sava tēva nebija mantojis smagnējo zodu; acīmredzot, viņam no mātes bija ticis mazs bēguļojošs zodiņš, kāds atrodams Habsburgu ģimenē un dažos citos deģenerētos karaļu namos.

Misis Vitla bija satraukta; šajā karstajā laikā viņa pietvīka vairāk nekā bija vajadzīgs. Misis Vitla bija neapmierināta un skaidroja vīram, cik daudz un par ko viņa ir neapmierināta.

- Tu esi slaists! - Viņa kliedza uz Džulianu Vitlu. - Tu nevari pieņemt pat tik vienkāršu lēmumu! Ja tu viņus nepakārsi, tevi pašu pakārs!

Doroteja nepaspēja saprast, ko Regīna ar to domā, jo tā ieraudzīja savu kalponi, kura pēkšņi ieskrēja faktora kabinetā, sadevusies rokās ar vieglprātīgo leitnantu Stjuartu.

Uz brīdi Regīnai šķita, ka Stjuarts tūlīt lūgs viņas kalpones roku - viņš izskatījās tik apņēmīgs.

Bet viņš tomēr domāja kaut ko pavisam citu.

- Atvainojiet, ser! - viņš jau no durvīm uzkliedza faktoram. - Bet man priekš jums ir tik brīnišķīgas ziņas! Tā, par kuru jūs tā sērojāt ...

- Un proti? - pajautāja faktors, lēnām pārmetot savas zivs acis uz birmieti.

Stjuarts jau pievērsās faktora sievai:

- Tā, kuru tik rūgti apraudājāt, misis, atgriezusies jūsu apskāvienos!

Un ar šiem vārdiem Stjuarts parāva Doroteju aiz rokas tā, lai viņa nespēdama noturēties, aizstreipuļoja un atsitās pret misis Villas krūtīm iekrītot tās izstieptajās rokās.

- Un nebaidieties! - leitnants turpināja uzjautrināties. - Tas nav spoks, bet gan jūsu mīļotā istabene un, kā mūs pārliecinājāt, uzticības persona, Doroteja Foresta!

Pēdējie vārdi izklausījās tā, it kā leitnants no gadatirgus laukuma skatuves paziņotu par dziedātāju.

Tad iestājās klusums, jo vajadzēja taču sākt runāt arī kādam citam, nevis visu laiku, kā no skatuves tikai dzīvespriecīgajam leitnantam. Un, tā kā misters Vitls nomurmulēja kaut ko pilnīgi nesaprotamu, bet Regīna atvēra un aizvēra resnās lūpas kā krastā izskalota karpa, bija jārunā Dorotejai.

- Ak, dārgā misis Vitla! Viņa teica, mēģinot izspiest asaras. - Cik laimīga esmu, ka varēju atgriezties pie jums! Es domāju, ka neskaitāmajos pārbaudījumos, kas mani piemeklējuši, jūsu lūgšanas ir izglabājušas mani un manu godu.

- Bet tu taču... - sacīja Regīna, šķobot muti. - Galu galā, tu...

- Jā, - Doroteja steidzās palīdzēt Regīnai, - jā, vilnis mani izmeta aiz borta, mani kā skaidu mētāja pa viļņiem. Bet airis, kuru jūs izmetāt aiz manis, mani izglāba, misis Vitla.

Tad, par laimi, viņas acīs beidzot parādījās glābjošās asaras, un Doroteja no sirds apraudājās.

Viņa ar roku noŗausa asaras un paspēja saskatīt, kā draudīgi satumsa gredzenā esošais akmens. "Domāju gan," viņa domāja, "jo Regīna mani tagad ienīst ar dzīvniecisku naidu, viņa baidās no patiesības... Bet vai šī nelietīgā vista tiešām nesapratīs, ka cenšos viņai palīdzēt?"

- O paldies! - šņukstēja Doroteja un mēģināja noskūpstīt roku saimniecei, kuru bija pievilkusi, bet viņu apturēja vīra balss, kurš beidzot bija aptvēris, kas notiek.

- Tātad šī ir tava kalpone! - teica faktors, it kā atklājis, ka Zeme griežas. - Tā pati, kura noslīka!

Atteikusies no mēģinājuma noskūpstīt Regīnas roku, Doroteja ar jūtām sacīja:

- Es nenoslīku, ser. Mani uzņēma zvejnieki, es vairākas nedēļas nodzīvoju zvejnieku ciematā... tālu no šejienes, mežoņu vidū. Un tiklīdz radās izdevība, es no viņiem aizbēgu. Ne jau ar pirmo mēģinājumu, bet mana bēgšana tomēr izdevās.

- Kāpēc tad viņi jūs neatlaida? - leitnants Stjuarts bija pārsteigts. - Jums tikai vajadzēja pateikt, ka esat Britānijas padotā, un faktorija samaksātu par jums jebkuru izpirkuma maksu.

- Nē, - Doroteja iebilda, turpat uz vietas izgudrojot romantisku stāstu. - Diemžēl manī iemīlējās vietējā tudži, tas ir, vadoņa dēls. Viņi gribēja mani ar viņu saprecināt. Bet viņš bija tik greizsirdīgs!

- Vienalga, - Doroteja beidzot sadzirdēja Regīnas balsi. Tātad saimniece jau bija paspējusi saņemties un sapratusi, ka neatkarīgi no kalpones uzvedības, kura kaut kā bija uzzinājusi misis Vitlas piedāvāto versiju, viņai vajadzētu priecāties, ka Doroteja atgriezusies. Pretējā gadījumā viņa izrādīsies mele. Tieši tā, mele. - Tik un tā tev vajadzēja uzstāt uz tikšanos ar britu faktoru un pateikt, ka izpirkuma maksa, kuru esmu gatava samaksāt, pārsniegs viņu iztēli. Vai nav tiesa, Džulian?

- Nu, protams, dārgā, - apstiprināja Džulians, kurš jau nojauta, ka viņam nedraud izpirkuma maksas izdevumi un tāpēc kļuva ļoti dāsns. - Es neapstātos pie jebkādiem izdevumiem!

Nākamās pusotras stundas Dorotejai bija ļoti aizņemta, jo Stjuarts bija paspējis sasaukt pārējos garnizona virsniekus, tad atnāca "Drednauta" kapteinis, citi vecākie virsnieki - visi brīnījās par drosmīgo kalponi, kura tik ļoti tiecās pēc savas kundzes! Briti priecājās par divu jauno dāmu laimi, kurām izdevies atkalapvienoties pēc tik bīstamiem piedzīvojumiem.

Tad pirms vakariņām Regīna tomēr nomierinājās tik ļoti, ka paziņoja vīriešiem par nodomu nošķirties ar Doroteju, lai pārrunātu par visu, kā arī ierādītu viņai istabu, kas visas šīs nedēļas bija gaidījusi savu iemītnieci, tāpēc ka Regīna, kā izrādās, bija pārliecināta, ka Poseidons neatņems viņai jauko kalponi, neļaus iet bojā nevainīgai dvēselei.

Faktora māja atradās aiz galvenās faktorijas ēkas, un tai apkārt zaļoja mauriņš ar magnoliju krūmiem, kas aizēnoja logus. Divi dārznieki baltos dhotos un turbānos laistīja puķu dobes.

Leitnants Stjuarts pavadīja sievietes līdz viņu mājas lievenim, tad svinīgi paklanījās, sakot, ka gaidīs uz vakariņām. Viņš neslēpa, ka ir aizrāvies ar Doroteju. Un tieši to Regīna paziņoja, tiklīdz viņas iegāja iekšējā pagalmā:

- Neiedomājies tikai, ka vari uz viņu paļauties. Viņš nekad tevi neprecēs. Viņa pavedinātie upuri raud no Temzas līdz pat Gangai.

Doroteja nespēja noturēt smaidu.

- Es viņu ieraudzīju tikai šodien un vēl netaisos ar viņu precēties.

- Tā jā! - Regīna atstāja pēdējo vārdu sev.

Regīna pirmā uzkāpa pa kāpnēm verandā - kalpi metās prom uz visām pusēm. Acīmredzot saimniece viņus turēja stingrībā un bailēs.

Viņa iegāja viesistabā, no māla krūzes uz galda, vienā no stikla glāzēm ielēja ūdeni. Acīmredzot ūdens bija vēss, jo Regīna dzēra ar prieku, bet, protams, Dorotejai nepiedāvāja. Acīmredzot otrā glāze uz paplātes bija paredzēta pašam Džulianam.

- Patiesībā, - Regīna sacīja, apsēdusies vēsā pītā niedru krēslā, - tu izdarīji pareizi, ka atgriezies pie manis. Bet kā tu uzzināji, ka esi noslīkusi?

Regīna jau bija atjēgusies no negaidītas tikšanās, un viņas plēsonīgais tvēriens un dabiskais optimisms guva virsroku pār šaubām un bailēm. Viņa aprēķināja, kas kalponei būtu vajadzīgs.

- Man pateica leitnants Stjuarts, - Doroteja atzinās.

- Tu gribi teikt, ka atnāci pie manis, pat nezinot, kas ar tevi notika?

- Es lieliski zinu, kas ar mani notika, misis, - sacīja Doroteja, - jo tas notika tieši ar mani.

- Ak jā, - Regīna atjēdzās. - Varbūt tev taisnība.

Iestājās ilga pauze, un Doroteja nolēma to nepārtraukt. Bet Regīna pēc kādas minūtes, vai vēlāk ierunājās tādā tonī, kurā, ja bija vēlēšanās, varēja uzķert nožēlas graudiņus.

- Bet ko man vēl atlika darīt? - Viņa jautāja. - Ja es nebūtu ziedojusi tevi, mēs abas būtu nokļuvušas Omānas bordelī. Viena upura vietā būtu divi.

- Un jūs nolēmāt, ka publiskajam namam ir pietiekami ar mani?

- Tiklīdz šeit viss būtu nokārtojies, es par tevi uz Omānu tūlīt būtu nosūtījusi izpirkuma maksu! Nekavējoties. Tu pat nebūtu paspējusi pierast pie savas laimes. Katru vakaru jauns kavalieris!

Viņa gandrīz jau sāka apskaust pašas kalponi.

- Kāpēc izpirkt? Lai es šeit parādītos un izstāstu patiesību?

- Ak, liecies mierā, kam tu esi vajadzīga ar visu savu patiesību! Kā vārds šeit ir svarīgāks? Kam visi noticēs?

- Daudzi redzēja būri pie rājas, - sacīja Doroteja. - Laikam arī jūsu virsnieki.

- Nu, ko tu runā! Tev nav ne jausmas, kādas skumjas es piedzīvoju! Mana sirds apgriezās, kad ieraudzīju šo būri. Bet es tik ļoti cerēju, ka tu atradīsi savu laimi pie saimnieka dēla.

- Man gan neviens nepajautāja.

Te nu Regīna kļuva nopietni dusmīga.

- Pasaki, ko tad tu īsti gribi?! - Viņa kliedza. - Es tevi saucu? Es tevi meklēju? Tu ierodies šeit un dodies tieši pie mana vīra, mēģini savaldzināt to stulbeni Stjuartu... Saki kāpēc tev tas viss ir vajadzīgs?

- Bet ko tad man vajadzēja darīt? - iekliedzās Doroteja, kura arī kļuva pa īstam dusmīga. - Ko vēl man bija jādara, kad aizbēgu no arābu kuģa un klīdu pa Birmas graustiem? Es baidījos ... Par laimi, mana māte man iemācīja birmiešu valodu ...

- Un kur tu slēpies? Publiskajā namā?

- Nē, klosterī. Es klosterī biju kalpone.

- Nu tad paldies Dievam! Ceru, ka tu neesi atteikusies no kristietības?

- Man neko tādu nepieprasīja. Bet galu galā es tur neizturēju. Es taču neesmu birmiete. Esmu angliete. Un es nolēmu atgriezties pie jums, kundze, neskatoties uz to, ka jūs man tik gauži nodarījāt pāri.

- Tas viss ir pagātnē, pagātnē, pagātnē! - Regīna viņu pārtrauca. - Tu man esi piedevusi, un es piedodu tev.

- Par ko tad man? - Doroteja neizturēja un gandrīz visu sabojāja. Regīna sarauca pieri, bet tad pagriezās pret atvērto logu. Uzķērusi aiz loga kustību, viņa metās pie tā kā vanags baloža izskatā un meta ar glāzi. No aiz loga atskanēja bļāviens.

- Tā tev arī vajag! Nav ko noklausīties! - Regīna kliedza ziņkārīgajam, kuram ar glāzi bija trāpījusi pa galvu.

No loga Regīna jau atgriezās kā labsirdīga saimniece, kura pēc ilgām meklēšanām beidzot atradusi vienu no savām labākajām lietām un tāpēc uzskata, ka pasakaini paveicies.

- Bet tagad izmazgāsim man matus, - viņa teica. - Man tik ļoti pietrūka tavu roku.

Un Doroteja iekšēji atviegloti nopūtās, jo viņas plāns, kaut arī ļoti riskants, kā tas šķita Bo Nurijam, izrādījās pareizs. Kad Regīnai nedraudēja briesmas, viņa pret savām lietām bija laipna.

* * *

Jau pusdienās, kur izņēmuma kārtā tika uzaicināta arī misis Vitlas istabene, kura ar tādiem piedzīvojumiem bija aizbēgusi no vietējo mežoņu nagiem, Doroteja izdzirda dīvainus jaunumus.

Kad viņas iztaijāšana beidzās un saruna pievērsās citām problēmām, izrādījās, ka vissvarīgākā no tām bija gaidāmā tiesa.

Doroteja uzreiz nesaprata, par ko ir runa, un tikai pēc vakariņām, kad Regīna nolēma padalīties ar Doroteju dažos jaunumos, viņa uzzināja, kas noticis viņas prombūtnē.

Izrādās, ka "Glorijas" jūrnieku gūsts nebija tik ilgs, kā to varēja sagaidīt. Revinjonas salas platuma grādos "Drednauts" sastapās ar portugāļu brigu, ar kuru padalījās ar ziņām no Eiropas. Bet no portugāļu kapteiņa angļi uzzināja par "Glorijas" un tās komandas likteni. Tad tika nolemts izmainīt kursu un tuvoties Francijas īpašumiem, cerot, ka neviens pirāts, pat pats drosmīgākais, neuzdrošināsies uzbrukt angļu līnijkuģim.

Šeit, uz kuģu ceļa, "Drednauts" uzsāka korsāra gaitas, kas tam labi padevās - jau trešajā dreifēšanas dienā uz ziemeļiem no Malī ostas "Drednauts" apturēja franču kuģi, arestēja to un nosūtīja laivu ar parlamentāriešiem uz Revinjonu. Uz arestētā kuģa klāja atradās daudz cienījamu pasažieru. Ievietojis visus tilpnē, komandors Stouns ar prīzes komandu nosūtīja trofeju uz Malī ar paziņojumu, kurā bija teikts, ka "Drednauts" plāno turpināt korsāra darbu, līdz tiks atgriezti sagūstītie angļi. Kapteiņa aprēķini izrādījās pareizi. Pēc sešām dienām prīzes kuģis atgriezās tikšanās vietā, atvedot visus gūstekņus. Paliekot uzticīgs dotajam vārdam, angļu kommodors atlaida francūžus un turpināja ceļu, saprotot, ka pašu "Gloriju" neatgūs - tad šajās vietās vajadzētu medīt frančus sešus mēnešus, lai savāktu prīzi pietiekamu apmaiņai.

Tātad, kaut arī ar nokavēšanos, "Drednauts" ieradās Rangūnā, nesot uz klāja nelaimīgos "Glorijas" virsniekus un matrožus, kuri bija izdzīvojuši kaujā un gūstā.

Faktorijā ieradās arī doktors Strengls, Aleks Fredro un, protams, pulkvedis Blekberijs. Viņi visi atradās uz "Drednauta" klāja, jo viņu liktenis vēl nebija izlemts.

- Kā tā, nav izlemts? - Doroteja brīnījās.

- Ah, - Regīna atvairījās. - Tās ir vīriešu darīšanas. Bet man jāsaka, ka viņiem draud lielas nepatikšanas.

- Bet kāpēc?

Tāpēc, ka pastāv uzskats, ka kapteinis Ficpatriks un viņa virsnieki ir vainīgi pie tā, ka "Glorija" nonāca ienaidnieka rokās. Galu galā "Glorija" bija labāk apbruņota nekā korsārs Surkufs, tai bija vairāk ieroču un jūrnieku. Galvenais gan ir tas, ka tās tilpne bija pilna ar mortīrām, kas tik nepieciešamas karam pret Birmu. Tas viss ir zudis, un Rangūnas un Pegu iekarošana kļūst visai problemātiska! - Tā Regīna arī pateica: problemātiska! Tas bija jauns modes vārds.

- Un jūs tam ticat, misis Vitla?

- Cik reizes es tev esmu teikusi: kad mēs esam vienatnē, sauc mani par Regīnu. Es negribu justies kā tava vecmāmiņa. Publiski es tev esmu misis.

- Vai jūs tam ticat, Regīna?

- Protams. Kāpēc viņi ļāva sevi uzvarēt un apdraudēja manu un tavu dzīvību?

Regīnas lielās acis dega, it kā viņa no augšas būtu ieraudzījusi medījumu. Viņa no sirds ienīda Ficpatriku un viņa virsniekus. Un tas bija kaut kas jauns.

Vispār gan leitnants Artūrs Stjuarts, tajā pašā vakarā Dorotejai visu paskaidroja.

Viņš uzaicināja pastaigā pa krastmalu. Tiesa, lūdzot misis Vitlai atļauju.

- Kas vēl nebūs! - Regīna protestēja. - Un, ja nu kāds ieraudzīs, ka jūs pastaigājaties ar guvernanti? Un par to uzrakstīs jūsu vecākiem?

- Mani vecāki atbildēs, - Stjuarts atsaucās, - ka viņi lepojas ar mani, jo visi cilvēki ir vienlīdzīgi Dieva priekšā.

- Vai jūs esat papists, leitnant?

- Jā, es esmu katolis, misis Vitla, bet šīs problēmas, mūsu valstī, par laimi, jau sen atrisinātas.

- Staigājiet, staigājiet, es tikai pajokoju, - Regīna apžēlojās.

Viņi gāja gar krastu augšup pa upi, prom no noliktavām un piestātnēm. Tur stāvēja klosteris, no kura sākās klusa ciemata iela - nevarēja nojaust, ka tā pavisam netālu no skaļās Rangūnas ostas.

No rīta Stjuarts bija pabijis uz "Drednauta" un tur ticies stūrmani Fredro. Viņš pastāstīja, ka Doroteja atradusies, un, acīmredzot, Alekss nespēja apslēpt prieku, kas izraisīja greizsirdības dūrienu Stjuarta sirdī, kurš tomēr bija tik pašpārliecināts, ka šādi dūrieni netraucēja labsirdīgi sarunāties ar neveiksmīgajiem sāncenšiem. Bet visi viņa sāncenši noteikti bija starp zaudētājiem.

- Kāpēc mana kundze priecājas par to, ka nolemts tiesāt kapteini Ficpatriku un pārējos virsniekus? - taujāja Doroteja.

- Vēlies patiesu atbildi vai diplomātisku? - leitnants jautāja.

Viņi apsēdās uz zemās akmens sienas, kas bija ap klosteri. Kāds zēns piegāja pie viņiem un ar atvērtu muti skatījās uz ārzemniekiem. Tad viņa māte pieskrēja un, birmiešu valodā atvainojusies, aiznesa mazuli. Stjuarts iesmējās.

- Es gribu, lai jūs man pateiktu visu patiesību, - sacīja Doroteja.

- Bet pie savas kundzes ar to neskriesiet?

- Nē, - Doroteja vienkārši teica.

- Šādām acīm nevar atteikt, - Stjuarts nopūtās. Vispār viņš pats vēlējās padalīties ar viņam iepatikušos meiteni, galvenajās Rangūnas tenkas.

Stjuarts nenoliedza sev prieku pieskarties Dorotejas kailajam elkonim un, zinot, ka tagad viņa neiebildīs, sacīja:

- Tas ir vienkārši. Jo dzīvē viss ir vienkārši. Pār mums valda nauda un tiekšanās pēc varas. Iedomājieties ko tādu: Ostindijas kompānijas faktors un turklāt paša mistera Vitla dēls ar tēva palīdzību nolemj mūsu impērijas teritorijai piešķiebt vēl vienu vai divus apgabalus. Ļoti mīļi. Bet šī operācija ir slepena un iespaidīga. Es domāju, ka tai iztērēta gandrīz puse no visiem kompānijas ienākumiem pēdējos gados. Un vajag taču: stipro, labi apbruņoto kuģi "Glorija", kas ved vai visu artilēriju un uz kura atrodas pati misis Vitla, notver kaut kāds pirāts! Operācija lido pie visiem velniem, nekādas grāfistes nesanāk. Rīt Londonā sāks noskaidrot, kam ir taisnība un kuram nav. Direktoru padomē sers Vils pats saņems pērienu, bet viņa dēls, visticamāk, pazaudēs Rangūnas faktora amatu. Viņa karjera beigsies bez goda, un viņam atliks tikai audzēt ziedus savā ģimenes īpašumā. Bet kāds trieciens viņa skaistajai sievai! Viņa taču bija iecerējusi kļūt par gubernatori un pat speciāli atbrauca šurp ... bet tagad - nekā!

Stjuarts uzjautrināts papleta rokas un piepūta vaigus, lai atdarinātu vistu. Pavicināja spārniņus un turpināja:

- Turklāt Glorijas virsnieku vidū klīst baumas, ka misis Vitla, šis morāles balsts, sev nopirkusi brīvību, tas ir, aizbēgusi no pirātu kuģa, ne jau gluži par velti ... Vai tā bija?

- N-nezinu, - Doroteja ātri atbildēja.

- Tātad bija. Un viss tavas pazušanas un pēc tam atgriezšanās stāsts, man, un arī pārējiem ļaudīm, šķiet visai aizdomīgs un pilnīgi neticams. Tāpēc Vitlu ģimenei jāatrod kāds vainīgais.

- Un tas būs kapteinis Ficpatriks ...

- Kapteinis Ficpatriks, viņa palīgs, abi stūrmaņi, kā arī artilērijas priekšnieks - visi pieci virsnieki, kuri izturējās gļēvulīgi, organizēja sliktu aizsardzību un nodeva nicināmā ienaidnieka rokās labāko kompānijas kuģi.

- Bet tā taču nav taisnība!

- Vai gan tev, ak, kalponīt, spriest par šo traģēdiju! Leitnants patētiskā tonī iesaucās. Un tūlīt turpināja: - Regīnas un viņas vīram par labu bija tas, ka tika sagūstīts pulkvedis Blekberijs, kompānijas apsardzes priekšnieks un vecākais virsnieks uz "Glorijas". Arī viņš baidās no skandāla un pazemināšanas amatā. Tāpēc jau no paša sākuma apvienojās ar Vitlu ģimeni. Saprati?

- Varbūt viņš pats visu arī izdomāja?

- Nav izslēgts. Jebkurā gadījumā rīt notiks kara tiesa pār pieciem virsniekiem, un es tev jau iepriekš varu pateikt, ka tiesas spriedums būs ļoti bargs. Varbūt jau ar pirmo kuģi viņi, pazemināti amatā un notiesāti uz ieslodzījumu cietumā, tiks nosūtīti uz Angliju... Ja vien Vitli un Blekberijs neizdomās citu veidu, kā šeit tikt galā ar bīstamiem lieciniekiem.

- Bet tas ir šausmīgi!

- Un nelietīgi.

- Bet lai taču pajautā man. Es pateikšu visu patiesību.

- Bet lūk to no tevis gan neviens negaida. Tiklīdz tu atvērsi savu skaisto mutīti, viņi to aizvērs ar nūju vai lodi.

- Nerunājiet tā, mister Stjuart!

- Ja tev nepateikt patiesību, tu patiešām vari izdomāt uzstāties tiesā, kur viss norunāts jau iepriekš.

- Un kas tad viņus tiesās?

- Faktors Vitls būs tiesas priekšsēdētājs, un tās locekļi būs vecākie virsnieki: pulkvedis Blekberijs un komandors Stouns, "Drednauta" kapteinis.

- Bet kā tad Blekberijs ...

- Viņš nav kaujas virsnieks, un neviens nelika viņam organizēt "Glorijas" aizsardzību.

- Bet kaut kas taču ir jādara!

- Diemžēl es tev varu dot tikai vienu padomu: ciet klusu un vēlreiz ciet klusu! Tikai tas ir tavs glābiņš. Tu nevari palīdzēt savam stūrmanim. Es zinu, par ko runāju.

- Bet es visu tā atstāt nevaru!

- Tad apprecies ar mani, mēs abi nolaupīsim tavu Aleksu un nopirksim viņam braucienu ar kādu ķīniešu džonku uz Keiptaunu.

- Vai nevar viņu izzagt bez visām laulībām?

- Kāpēc gan ne? - leitnants apžēlojās. - Tikai pēc tam tev vienalga būs jāprecas ar mani.

- Paldies, - Doroteja iesmējās, - jūs paglaimojāt nabaga meitenei. Tagad aizvediet mani atpakaļ uz faktoriju, citādi jau kļūst tumšs, un šeit var gadīties bandīti.

- Pat labāk, - sacīja draiskais leitnants. - Jūs varēsiet novērtēt, kāds esmu kaujā.

Viņi lēnām devās gar krastu uz faktoriju. Saule jau bija norietējusi un sāka strauji satumst, kaut arī debess rietumu puse joprojām kvēloja ar daudzkrāsainiem mākoņiem, pie horizonta kļūstot purpursarkanai, un upe, kas saglabāja zeltīto krāsu, šķita kā ugunīga josla starp zilo zemi un purpursarkanajiem mākoņiem. "Drednauts" bija iezīmēts ar melnu spalvu, un katrs masts, rāja, vanšu tauvas skaidri izcēlās uz upes fona.

Indiešu sipaji pie vārtiem kurināja ugunskuru - viņiem bija auksti, lai gan vakars bija tveicīgs, mitrs no pēdējām un rītdienas lietavām.

Leitnants apstājās pagalma vidū.

- Vai jūs dosieties pie sevis? - Viņš jautāja Dorotejai. Un tā saprata, ka viņš vēlas doties uz lielās mājas viesistabu, kur pārējie dzer un spēlē kārtis. Jaunais vīrietis bija izstaigājies.

- Ejiet vien, - teica Doroteja, - manu zēn.

Leitnants pārsteigts paskatījās uz viņu.

- Kādu lomu jūs tagad spēlējat?

- Hercogienes lomu.

Stjuarts svinīgi paklanījās. Viņa zābaki enerģiski nodunēja pa kāpnēm.

Pagalmu apgaismoja vairākas lampas, kas karājās pie stabiem. Dežuranti tikko bija beiguši tās iedegt, un lampas joprojām nedroši kvēloja, gaismas spilgtumā padodoties debesīm.

Doroteja devās uz nojumi. Zem tās bija sakrautas lielu, izturīgu riteņu kaudzes ar dzelzs diskiem. Īsi aptestajos bluķos tikai zinošs cilvēks varēja saskatīt smago lielgabalu lafešu sagataves.

Doroteja bija zinošs cilvēks, jo zināja, ko meklēt. Misters Vitls neuzdrošinājās atteikties no karagājiena pret Pegu - atsakoties, viņš zaudēja cerības kļūt par lielu cilvēku. Doroteja un viņas tēvocis bija pareizi nojautuši - lūk kur tālāk, kā resnas cūkas, ietītas brezentā, guļ kuģa lielgabalu smagie stobri, noņemti no "Drednauta". Galvenais - nepalaist garām īsto brīdi. Rīt par redzētajiem ieročiem noteikti jāinformē saija U Džammapada. Vēl nedēļa, un to skaits pārsniegs piecdesmit. Šāda pērkonīga vara var sagraut jebkuru armiju.

- Vai jūs te kaut kas interesē? - Doroteja nodrebēja no pulkveža Blekberija naidpilnās balss. Un vajag taču, viņš pieķēra tajā brīdī, kad viņa, iegrimusi domās, pacēla brezenta stūri un paskatījās uz lielgabala stobru.

- Labvakar, - sacīja Doroteja. - Bet es domāju, ka tas tāds šeit guļ.

- Protams, mazajai meitenei nav ne jausmas, kas ir lielgabali.

- Ā, tie ir lielgabali, - Doroteja uzminēja. - Paldies, ka pateicāt.

- Ja būtu mana griba ...

- Pulkvedi, jūs atkal ķeraties pie vecajām dziesmām, - Doroteja atcirta. - Es neesmu pakļauta jums ...

- Es tev likšu paklausīt ... Tu atgriezīsities Anglijā ieslēgta būrī.

- Jūs ko, zināt arī par būri? - Doroteja izgrūda.

- Ko? Kas man būtu jāzina?

Pulkvedis, protams, bija ieradies šeit ar "Drednautu", taču, iespējams, viņam bija konfidenciālas sarunas ar Regīnu vai citiem informatoriem.

- Ar labunakti! - Doroteja aizskrēja uz faktora māju.

Viņai šķita, ka pulkvedis griež zobus.

Laikam tikai šķita.

* * *

Tiesa bija noteikta pulksten četros, kad sāka mazināties karstums.

misis Vitla visu dienu bija satraukta, te metoties uz Doroteju te uzdāvinot viņai lētu kaklarotu. Bet viņa neteica ne vārda par tiesas procesu. Tad pati Doroteja nolēma pajautāt saimniecei:

- Vai citiem arī būs atļauts piedalīties tiesā?

- Kad?

- Šodien pēc pusdienām.

- Ak, jā, pēc pusdienām! Nē, tas ir absolūti izslēgts.

- Vai pati iesiet?

- Man ir jāiet. Mani izjautās. Es esmu liecinieks.

- Es arī esmu liecinieks.

Tad Regīna uzliesmoja un Dorotejai meta ar krūzi. Krūze netrāpīja, ietriecās sienā un sašķīda.

- Kas tu par liecinieku! Tu esi palaistuve kalpone. Vēl nemaz nav zināms, kur tu trīs mēnešus vazājies, bet tad uzdrošinājies atnākt pie manis! Ej prom, lai es tevi neredzētu.

Doroteja nesāka strīdēties - dusmās Regīna nemēdza zaudēt prātu.

Pusstundu pirms tiesas sākuma Doroteja izgāja no faktorijas krastā un ēnā apstājās pie augstās sienas. Viņa skatījās uz "Drednautu".

Viņai blakus stāvēja vairāki karavīri un kalpi. tie sarunājās un arī skatījās uz upi, jo zināja, ka tagad tiks atvesti apsūdzētie. Kompānijas kalpu un ierēdņu vidū klīda baigas baumas par "Glorijas" virsnieku nodevību.

Tika runāts, ka viņi pārdevuši britu kuģi pirātiem, un par to viņiem apsolīts pārskaitīt simts tūkstošus mārciņu katram uz Britānijas banku, runāja, ka Ficpatriks ir īrs un tāpēc sens franču spiegs, kuru vēl Eiropā savervējis Bonaparts.

... no "Drednauta" atdalījās laiva. Airi regulāri cēlās un iekrita ūdenī, laivā sēdēja daudz cilvēku, tie sēdēja cieši, virs tiem pacēlās šauteņu stobri. Skatītāji, lai labāk apskatītu nodevējus, pietuvojās laipām, kas no faktorijas veda uz upi.

Un, kad pieci apsūdzētie uniformās, bet bez zobeniem, bruņotu karavīru ielenkumā, tika nogādāti krastā, pūlī sacēlās troksnis un, tas, katram gadījumam, atkāpās - pūlī vienmēr dzīvo bailes no nezināmām briesmām. Pat ja šīs briesmas izskatās pilnīgi nekaitīgas.

Doroteja uzreiz ieraudzīja Aleksu. Viņš bija pilnībā atveseļojies, bet novājējis un satumsušu seju, viņš izskatījās daudz vecāks nekā iepriekš. Cepures viņam nebija. Cepuri bija saglabājis tikai Ficpatriks, kuram bija neērti soļot kā parastam noziedzniekam konvoja pavadībā, viņš skatījās uz zemi un grīļojās. Uz laipām viņš paklupa, un viņa palīgs knapi paspēja atbalstīt savu kapteini. Pūlis sacēla troksni, neapmierināts, ka kritiens izpalika un kalpi neizbaudīja kunga pazemojumu.

Šajā brīdī Alekss ieraudzīja Doroteju. Viņa neuzdrošinājās viņam izsaukt, lai nepievērstu sev uzmanību, lai nepadarītu Aleksa stāvokli sliktāku. Bet cik salds rūgtums piepildīja viņas krūtis ar liesmu - cik dārgs un skaists bija šis jaunais, novājējušais polis ... - Ak Kungs, - Doroteja saprata: - Es viņu mīlu!

- Dorotej! - viņa caur miglu un troksni izdzirdēja Aleksa balsi. - Dorotej, tu esi dzīva! Ak, kāda laime! Kāda laime!

Stūrmanis steidzās pie meitenes, un viņa, nespēdama savaldīties, pastiepa viņam pretī rokas un piespieda galvu pie krūtīm.

Karavīrs, kurš gāja blakus stūrmanim, laicīgi nenoķēra šo kustību un nepaspēja noziedznieku apturēt. Tāpēc viņš ar nokavēšanos steidzās mīļākos izgrūstīt, un pat visnežēlīgākā skatītāja sirds bija sašutusi par šādu rīcību. Bet, neskatoties uz to, karavīram palīgā nāca seržants, kurš pavadīja arestētos, un viņi abi iemeta Doroteju pūlī.

- Es tev rādīšu, nelieti! - iekliedzās stūrmanis un metās virsū seržantam. - Tu pacēli roku pret virsnieku!

Seržants, draudīgi lamādamies, kāpās atpakaļ, Ficpatriks apturēja Aleksu, un viņš turpināja ceļu blakus kapteinim, atskatīdamies uz Doroteju, bet seržants sekoja viņam aizkaitināts, bet nezinādams, kā ieslodzītajam atriebties.

Papildus seržantam stūrmaņa rīcību neatbalstīja vēl kāds cits cilvēks pie faktorijas vārtiem. Šis cilvēks bija pulkvedis Blekberijs.

- Tas jums dārgi maksās, stūrmani! - viņš kliedza un ar platiem soļiem devās uz Lielās mājas verandu, it kā vadīdams visu gājienu, kaut arī neviens viņam to nebija prasījis.

* * *

Tiesas process notika lielajā viesistabā, kur no ēdamistabas ienesa platu galdu, aiz kura krēslos sasēdās tiesneši. Apsūdzētie apsēdās uz soliņa iepretim tiesnešiem. Aiz viņiem izrindojās karavīri. Neskatoties uz to, ka visi viesistabas logi bija atvērti, tur bija ļoti karsti un visus mocīja fakts, ka viņiem jāveic tiesas process un jābūt tās upuriem pilnā parādes formas tērpā. Galu galā džentelmeņi tiesāja džentelmeņus.

No nepiederošajiem zālē atradās tikai vissvarīgākie liecinieki: misis Vitla, doktors Strengls un "Glorijas" kuģa galdnieks, viens no pulkveža Blekberija cilvēkiem, kurš, protams, teica to, ko viņam pavēlēja teikt.

Doroteja mēģināja noklausīties telpā runāto, taču viņa nebija vienīgā tik gudrā - zem atvērtajiem logiem pulcējās vairāki desmiti cilvēku no faktorijas kalpiem un mazajiem darbiniekiem, tie paši, kas pie vārtiem sagaidīja arestētos, lai dzirdētu, kas notiek viesistabā. Bet pēc dažām minūtēm no mājas skrēja divi karavīri, kuri izdzenāja šo galeriju, un karavīri, lamādami vērotājus, palika stāvam saulē, lai publika vairs nelīstu pie logiem.

Doroteja saprata, ka viņai šeit nav ko darīt, un devās uz Lielās mājas ieeju. Tur viņu ieraudzīja Stjuarts.

- Nervozē? - viņš jautāja. - par vienu skūpstu es varu tevi ievest.

- Nekļūstiet neprātīgs, leitnant, - Doroteja stingri pateica.

- O, cik brīnišķīgi zibeņi zib no tavām acīm, - Stjuarts uz to atsmēja. - Šauj vēl vienu reizi, un tad es tevi ievedīšu bez maksas.

Pret viņu nebija iespējams izturēties nopietni.

- Labi, - Doroteja, neskatoties uz šī brīža nopietnību, smaidot piekrita, - es tev atmaksāšu šī gada laikā.

Stjuarts ieveda Doroteju mājas iekšienē, un viņi, gar kalpotāju istabu komplektu, apstājās pēdējā telpā viesistabas priekšā. Šeit pulcējās sabiedrības krējums - darbinieki, virsnieki, viņu sievas, kas kopīgi nošņāca, ieraugot Stjuartu un Doroteju. Kalponei šeit nebija atļauts, pat ja tā ir misis Vitlas kalpone. Bet visu lutinātais Stjuarts pamāja visiem ar roku un aizveda Doroteju līdz atvērtajam logam, caur kuru labāk varēja dzirdēt, kas notiek tiesas zālē.

Istabā atkal ietājās klusums. No viesistabas skanēja balsis, un parters ieklausījās tajās, kaut arī gandrīz nekas nebija dzirdams. Vislabākajā pozīcijā bija divi jauni virsnieki, kuri apmetās zem durvīm un laiku pa laikam nodeva citiem interesantākās ziņas.

- Sāka pulkvedis Blekberijs! - teica viens no viņiem. - Viņš visus apvaino valsts nodevībā un varbūt pat sadarbībā ar francūžiem ... Viņš pats bijis klāt kaujas laikā, lai gan citādi tajā iejaukties neesot varējis, kā tikai ar zobenu rokās, kuru notraipījis ar pirātu asinīm...

Kāds istabā iesmējās. Blekberijs daudziem bija zināms kā pilnīgs nejēga militārajās lietās.

Pēc pulkveža runāja Regīna. Viņa runāja tā, ka viņu nevajadzēja ne tulkot un pastiprināt. Viņas balss izkļuva caur sienām kā caur papīru. Ar asarām acīs misis Vitla stāstīja augstajai tiesai, kā viņu pametuši, aizmirsuši, neaizstāvējuši. Kā viņai nācies, atdodot ļaundariem visus dārgakmeņus, iemidzināt viņu modrību un bēgt čaumalā, kad viņas dzīvība karājusies mata galā ... Putna balss pacēlās arvien augstāk, it kā viņa būtu lakstīgala, kura vadot savu nakts dziesmu, neko nedzird un neredz sev apkārt.

- Ak Dievs! - asaraini iesaucās viena no krāšņajām dāmām, kura noklausījās uzgaidāmajā telpā.

- Un nemaz nebija tik briesmīgi, - nenoturējās Doroteja.

- Ah, ko jūs saprotat! - kundze atgaiņājās.

Acīmredzot viņa vēl nezināja, kāda loma šai meitenei bija jāuzņemas liktenīgajos notikumos.

- Interesanti, - sacīja Stjuarts, - ka tik vērtīgu liecinieci kā miss Foresta aizmirsa izsaukt uz tiesu.

- Kāpēc? - kundze jautāja.

- Tāpēc, ka viņa atradās vienā laivā un vilnis viņu noskaloja aiz borta.

Dāmas pārsteigumā sāka kladzināt, nezinot, vai ticēt leitnantam. Doroteja neteica neko.

Aiz durvīm atskanēja doktora Strengla balss. It kā saklausījis balsis uzgaidāmajā telpā, viņš skaļi paziņoja:

- Kad mēs iegājām faktorijā, es ieraudzīju Doroteju Forestu, misis Vitlas kalponi. Vai būtu iespējams viņu uzaicināt liecināt?

- Es protestēju! - Blekberijs iebļāvās. -Es paziņoju, ka tūlīt pēc šīs tiesas beigām es pieprasīšu no vietējām Lielbritānijas varas iestādēm arestēt šo raganu un birmiešu spiegu.

Nepazīstama balss jautāja:

- Vai tieši tāpēc jūs iebilstat pret viņas uzaicināšanu uz tiesu?

- Tas ir komandors Stouns, "Drednauta" kapteinis, - Stjuarts paskaidroja.

- Esmu pārliecināts, - Blekberijs stingri paziņoja, paceldams balsi, - ka viņas liecība tiesai ir bezjēdzīga. Viņa nevar sniegt nekādus pierādījumus par tēmu, kurā neko nejēdz.

- Eh, Dorotej, - Stjuarts klusi piebilda. - Es par tavu galvu nedošu pat trīs pensus.

Diemžēl Doroteja saprata, ka Stjuartam ir taisnība. Pulkveža naids pret viņu bija milzīgs, neizprotams, ārpus saprāta robežām. Tas bija, kā saka, naids no pirmā acu uzmetiena. Savulaik pat uz "Glorijas" klāja Regīna smejoties pieņēma, ka Blekberijs slepeni ir iemīlējusies Dorotejā, taču bez cerībām uz pretmīlestību un tāpēc atriebjas ... Tagad Doroteja pat nožēloja, ka nespējot noturēties, bija steigusies pie Aleksa. - pulkveža spiegi viņu par to jau bija informējuši, un viņš atriebsies stūrmanim.

- Šī meitene, - ķirurgs bija spītīgs, - bija liecinieks visam, kas notika. Viņa vairākas dienas pavadīja lazaretē un kopā ar mani pārsēja ievainotos. Kad parastie matroži atgriezīsies no gūsta, viņi varēs apstiprināt, cik nesavtīgi un kristīgi izturējās mis Foresta. Matroži noteikti viņai pastāstīja gan par kaujas gaitu, gan par virsnieku uzvedību. Ja viņu rīcībā, tāpat kā manējā, būtu kaut kas nosodāms, viņa par to noteikti izstāstītu.

- Apklustiet, doktor Strengl, - atskanēja mistera Vitla balss. - Kā kara tiesas priekšsēdētājs es liedzu jums vārdu. Jautājums par manas sievas kalpones mis Forestas uzaicināšanu uz tiesu tika izskatīts, un tika atzīts, ka nav nepieciešams uzaicināt šo liecinieci uz augstāko tiesu. Kas attiecas uz jums, doktor Strengl, neviens negrasās jūs apsūdzēt, un jūs esat šeit uzaicināts tikai kā liecinieks, bet tagad es šaubos par jūsu objektivitāti un baidos, ka draudzīgas attiecības ar apsūdzētajiem slikti ietekmēs jūsu viedokli. Par ko es arī informēju šo tiesu. Tagad es lūgšu liecinieku, kuru pārstāv pulkvedis Blekberijs, ieņemt vietu šajā krēslā. Es lūdzu jūs zvērēt pie Bībeles, ka jūs runāsiet patiesību un tikai patiesību ...

Durvis no viesistabas pēkšņi atvērās, un tajās pēkšņi parādījās pulkvedis Blekberijs.

- To gan no jums, kungi, negaidīju, - viņš pārmetoši sacīja.

Doroteja mēģināja paslēpties aiz Stjuarta muguras.

- Ir neglīti noklausīties, ja visiem tika paziņots, ka tiesas process būs konfidenciāls. Tā spriedums un lēmumi tiks oficiāli paziņoti visiem kompānijas darbiniekiem ...

Tad Blekberijs ieraudzīja, neveiksmīgi paslēpušos Doroteju, un no dusmām kļuva mēms. Viņš tikai rādīja uz meiteni ar pirkstu un, skatītājiem par prieku, plātīja muti kā krastā izskalota zivs. Doroteja paskatījās uz akmeni gredzenā un redzēja, ka tas ir kļuvis gluži melns - tāds bija draudu spēks, kurus izstaroja pulkvedis. Un tad Doroteja tik ļoti nobijās, ka metās bēgt - viņa saprata, ka nekāds Stjuarts viņu neizglābs no pulkveža dusmām.

Kā vēlāk Stjuarts viņai pastāstīja, saniknotais pulkvedis no aiz jostas izvilcis pistoli, ar kuru, acīmredzot, viņam nevajadzēja atrasties pie tiesnešu galda, un tēmējis pakaļ Dorotejai. Tomēr meitene jau bija paspējusi aizbēgt, un virsnieki uzklupuši pulkvedim, mēģinot viņu atbruņot. Pistole tomēr izšāvusi, bet grīdā, tiesas sēde tikusi pārtraukta, jo Džulians Vitls nolēmis, ka sākušies nemieri, lai atbrīvotu noziedzniekus, bet misis Vitla izlēkusi pa atvērto logu un aizbēgusi. Tāpēc viņa ieskrēja savās istabās vienlaikus ar Doroteju. Abas sadūrās durvīs, karsti elpojot, mēģinot atgūties.

- Viņi tur šāva? - jautāja Regīna.

- Es domāju, ka šāva misters Blekberijs, - Doroteja atbildēja.

- Kāpēc viņam vajadzētu dumpoties?

- Vai tad viņš dumpojās?

- Bet ko tad viņš darīja? - Regīna kļuva nikna.

- Viņš gribēja mani nogalināt. Tāpēc, ka biju pieņemamajā telpā.

- Kāpēc tu atradies pieņemamajā telpā? Tu dumpojies?

- Mani paaicināja leitnants Stjuarts.

- Pietiek! - Regīna sāka kliegt. - Pietiek tev visur parādīties ar šo Stjuartu. Ja tu domā, ka viņš tevi apprecēs, tu nežēlīgi kļūdies! - Un tad misis Vitla sastinga ar pavērtu muti ... Viņa beidzot apjēdza, ka ir aizbēgusi no tiesas zāles un piedevām apkaunojoši nepiedienīgi, kamēr viens no vīriešiem - Blekberijs - gribēja nošaut viņas labāko un jau gandrīz piedoto lietu... Bet te vēl piedevām jāspriež tiesa nodevējiem... - Pietiek! - Viņa pavēlēja kalponei. - Tā ka tu paliktu mājās un nekur nevazātos, kamēr es neatgriezīšos. Saprati? Ja nepaklausīsi, man vienalga pastāstīs, un tad es pateikšu Blekberijam, lai tevi nošauj pa īstam.

Pēdējie vārdi bija tukši draudi, taču Doroteja jutās tik satriekta, ka viņas kājas saļima, un viņai pietika tikai spēka pateikt saimniecei, ka pakļaujas šai pavēlei un dodas uz savu istabu.

Regīna uzreiz uzķēra svārku apakšmalu un skrēja atpakaļ uz tiesas namu. Šoreiz viņa atgriezās caur durvīm.

Vakarā, veicot tualeti, pati Regīna Dorotejai pastāstīja, ka par nepareizām darbībām uz jūras, kas robežojas ar nodevību, kā rezultātā tika zaudēts labākais kompānijas kuģis "Glorija" un neaizstājama krava, kas atradās tās tilpnēs, "Glorijas" kapteinim, viņa palīgam, diviem stūrmaņiem un artilērijas oficierim tiek piespriests visu pakāpju un īpašumu atņemšana un nāvessods pakarot...

- Oi! - Doroteja iesaucās. Viņas acīs uzdzirkstīja zvaigznītes, un, neskatoties uz to, ka viņa bija vesela meitene un kalnos labi atpūtusies, viņa noģība, jo arī 18. gadsimta beigās visas meitenes un dāmas prata noģībt.

Regīna uztvēra Doroteju un, ielikusi viņu krēslā, sita viņai pa seju. Tāpēc Dorotejai neatlika nekas cits kā atgūties.

- Un arī Alekss? -Viņa jautāja.

- Tātad ar Stjuartu tev nepietiek? - Regīna bija pārsteigta. - Vai tu joprojām atceries to poli?

-Jā, es atceros, mem. Vai tiešām jūs bijāt tik nežēlīga pret viņiem?

- Fakti paliek fakti, Dorotej, kuģis ir pazaudēts, mūsu karš ir gandrīz zaudēts, divi simti labu angļu jūrnieku joprojām tiek paturēti gūstā Ficpatrika un viņa līdzzinātāju vainas dēļ.

- Bet jūs tur bijāt, jūs zināt, kā visi cīnījās ...

- Apklusti, Dorotej. Ja neko nesaproti militārās lietās, tad vismaz apklusti.

- Klausos, admirāli Vitla, - Doroteja drūmi atbildēja, par ko saņēma pļauku, lai arī nesāpīgu.

- Tev jāsaprot! - Regīna mēģināja viņu pierunāt. - Pat personīgā ziņā viņi mūs visus noveda līdz traģēdijai. Tev nav ne jausmas, kādas mokas es piedzīvoju pirātu rokās, cik daudz darba man izmaksāja, lai aizbēgtu no viņiem! Kā es apraudāju tavu un drosmīgo matrožu nāvi, kuri airēja manu laivu!

"Ak Kungs", domāja Doroteja, "viņa pati arī noticējusi saviem meliem par to, ka viņu spīdzinājuši, un matrožus un mani nogalinājuši".

- Un šis žņaudzējs Strengls tagad vēl uzdrošinājās aizstāvēt savus līdzzinātājus! Un es domāju, ka ir pareizi, ka viņu arī notiesāja par to, ka viņš Malī pameta mūsu ievainotos un devās uz Rangūnu.

- Bet "Drednauts" taču paņēma tikai virsniekus ...

Un te nu Doroteja saprata, ka mazās, pie galvas pieglauztās austiņas sasniedz tikai tie vārdi, kas patīkami un vajadzīgi putna ausīm.

- Bet kāpēc viņiem piesprieda nāvessodu? - Doroteja jautāja, kad Regīna nomierinājās un apklusa.

- Ja es būtu viņu vietā, es arī izvēlētos sev šādu sodu, - putns izlēmīgi sacīja. Viņai bija karsti, viņa sēdēja pie spoguļa apakšsvārkos, līdz viduklim bez augšdaļas, un Doroteja pēkšņi iedomājās, kāda lieliska zīdaiņu barotāja sanāktu no Regīnas. - Labāk nāve nekā kauns! Bet neuztraucies. Neviens viņus negrasās pakārt, kamēr spriedums nav apstiprināts Kalkutā. Mēs ievērojam likumu it visā ... Lai gan es domāju, ka Kalkutā mūsu spriedums tiks apstiprināts. Kompānijai nepatīk cilvēki, kuriem nepietiek prāta pareizi rīkoties ar tās īpašumu un nodara tai tik kolosālus zaudējumus ... kolosālus! Un, ja nebūs kronēšanas vai lielas uzvaras, viņi karāsies pie karātavām ... Lai gan viņiem ir iespēja ātrāk nomirt mūsu cietumā. Vai esi redzējusi, kāds mums ir cietums?

- Faktorijā?

- Jā, es tev rīt parādīšu. Tieši aiz nojumes, kur tiek izgatavoti lielgabalu riteņi.

- Vai tad notiesātie netiks turēti uz "Drednauta"?

- Ah, neatgādini man šo nepateicīgo nelieti!

- Kuru tad? - Doroteja brīnījās.

- Komandoru Stounu. Iedomājies, ko viņš pateica manam Džuliānam: "Mans kuģis nav nekāds peldošs cietums." Un vispār viņš uzdrošinājās nobalsot pret spriedumu, viņu ietekmēja... visi viņi ir uz vienu roku! Labi vēl, ka mans vīrs un pulkvedis Blekberijs izrādījās pietiekami stingri.

- Un jums nav žēl jūrnieku? Kapteinis Ficpatriks bija tik jauks pret jums!

- Doroteja, ej gulēt, es atļauju tev iet. Šodien es dalīšos gultā ar savu vīru. Bet sevi tam sagatavošu pati. Tādās lietās tu neko nejēdz...

Doroteja paklausīgi devās uz savu istabu.

"Viņi novāks visus lieciniekus, viņi nožņaugs nevainīgos, lai piesegtu savus netīros darbus ... tavus netīros darbus, vista Regīna."

Savā istabā Doroteja iededza lampu, apsēdās pie galda un no somas, kas karājās virs gultas, izņēma Ļaunuma spoguli. Spogulis atspoguļoja lampas gaismu, tā akā mutuļoja dūmi. no akas, draudīgi pagriežoties, pacēlās pulkveža Blekberija seja.

Pēkšņi Dorotejai kļuva tik ļoti baigi, ka viņa nodzēsa lampu un pēc tam uz pirkstigaliem pielavījās pie loga. Viņa nedaudz atgrūda aizkaru un sāka lūkoties tumsā - viņas istabas logs pavērās uz panīkušu dārzu, kas šeit stiepās līdz pašai faktorijas sienai.

Tas, kurš viņu tā ienīda, stāvēja banānu ēnā pie sienas. Doroteja juta, kā viņš paceļ pistoli - viņš gribēja izgāzt savu naidu.

- Mister Blekberij! - Doroteja iekliedzās, paslēpjoties aiz rāmja.

Šāviens šķita ļoti skaļš, lode trāpīja istabas tālākajā sienā. Doroteja, nebūdama pārliecināta, ka pulkvedim nav otrās pistoles, atkal parādījās logā un sacīja, cenšoties lai balss skan mierīgi:

- Mister Blekberij, jūs neesat pie pilna prāta. Netērējiet savu laiku, mēģinot mani nogalināt. Es nebaidos no jums. Un, ja man nokritīs no galvas kaut matiņš, jums nedzīvot šajā pasaulē. Es jums to apsolu, pulkvedi!

Doroteja Foresta tā nevarēja runāt.

Bet pulkvedis nezināja, ka tieši tā vajadzēja runāt Ligonas karalistes princesei.

Bija dzirdama zaru šalkoņa. Noliecies, cenšoties būt neredzams, garais pulkvedis, palecoties, bēga prom. Viena lieta ir nogalināt ienīsto meiteni. Pavisam kas cits, būt atpazītam un uzklausīt šīs meitenes aizrādījumu. Tieši aizrādījumu! Tas bija līdzvērtīgi kā uzklausīt aizrādījumu no zaķa. Un tagad sāk šķist, ka zaķim ir vilka zobi ... Kalpones balsī bija kaut kas biedējošs, biedējoši bija kā viņa piegāja pie loga, zinot, ka uz viņu šaus... Tas lika pulkvedim bēgt... jo viņš taču bija nācis nevis nogalināt, bet gan iedvest negantas, zemiskas bailes, likt viņai drebēt, gaidot nāvi. Ar to pulkvedim pietika. Bet tagad viņš bēg... velns parāvis! Pulkvedis paskatījās apkārt. Viņš jau bija aizskrējis pietiekami tālu prom no faktora mājas. Dīvaini, bet neviens nesatraucās, neatskrēja uz šāvienu - varbūt tāpēc, ka viņš izšāva no tāla faktorijas stūra, vai varbūt tāpēc, ka debesis zibeņoja un dārdēja ar tālu pērkonu - no okeāna šurp nāca negaiss.

Bet Doroteju sāka kratīt drebuļi.

Viņa saprata, ka nevar palikt savā istabā. Galu galā slepkava var atgriezties... vai atsūtīt palīgu. Un Doroteja basām kājām aizskrēja pie saimnieces. Tā vismaz nevēl nāvi. Doroteja zināja, ka Regīna šodien meklēs Džuliana glāstus, cerot, ka tomēr spēs ieņemt bērnu no sava likumīgā dzīvesbiedra un nebūs jāgriežas pie kāda no leitnantiem. Tātad saimnieces guļamistaba būs tukša. Doroteja apgūlās uz paklāja pie Regīnas gultas, un rītausmā, kad bailes bija atkāpušās, atgriezās savā istabā.

* * *

No rīta Doroteja devās uz tirgu, lai nopirktu Regīnai labus nogatavojušos mangustīnus, kurus piegādāja no Šanas ciematiem. Reizēm Doroteja ņēma līdzi sipaju, lai tasseko viņai un pasargā viņu no klaidoņiem vai zagļiem, un pēc tam nes mājās iepirkumu grozu. Bet šodien viņa iztika bez sarga. Jo pirms došanās uz bazāru viņa pasauca ekipāžu un lika važonim aizvest viņu uz Švedagonu.

Sāka līt. Pilieni skaļi sitās uz ekipāžas pītā jumta, gaiss bija mitrs un smaržoja pēc meža trupekļiem un upes ūdens.

U Džammapada izgāja uz verandas, tiklīdz viņam paziņoja, ka ieradusies Ma Doro.

Doroteja vecajam vīram pastāstīja par vakardienas tiesas procesu, un viņš nožēlā pašūpoja galvu, brīnoties par angļu netaisnību.

- Vai starp notiesātajiem ir kāds, pret kuru tava sirds nav vienaldzīga? Viņš viedi jautāja, kad Doroteja pabeidza savu noveli.

- Jā, - Doroteja vienkārši atbildēja. - Bet tagad par to nav jārunā, saija-do. Es aprēķināju: riteņi ir gatavi jau trīsdesmit lielgabaliem, lafetes sagatavotas - četrdesmit. Rīt vai parīt viņi sāks likt lielgabalus uz lafetēm. Tas tiek darīts pagalmā, aiz dubultas sienas, lai neredzētu neviens birmietis. Bet es domāju, ka birmieši tik un tā uzzinās.

- Vai no lielā kuģa ir noņemti visi ieroči? - jautāja vecais mūks.

- Es domāju, ka uz kuģa joprojām ir palikuši kādi divdesmit lielgabali.

- vajag lai no kuģa noņem visus vai gandrīz visus lielgabalus, - sacīja U Džammapada. - Jo, kad atnāk tēvoča ļaudis, uz kuģa nedrīkst būt daudz lielgabalu. Viņi var sākt šaut ...

Vecajam bija taisnība.

- Un tomēr es domāju, ka tēvocim laiks doties ceļā. Galu galā viņam vēl jāsavāc pietiekama armija, lai pakļautu Rangūnu un tur esošos birmiešus, un ieņemtu faktoriju. Un tas nebūs viegli.

- Princese, - vecais mūks pasmīnēja, - atstāj to vīriešu ziņā.

- Labi, man jāsteidzas, saija, - Doroteja sacīja.

- Bet ko saka tavs spogulis? - jautāja U Džammapada.

Doroteja parādīja abatam spoguli, un viņš pabrīnījās par dēmonu spēku, kas spējuši izgatavot šādu spoguli. Viņš pat ieteica Dorotejai to izmest. Doroteja viņam nesāka stāstīt par savu iekšējo balsi un par to, kā viņa jau iepriekš zināja, kas un kur viņai jāsameklē. Viņa par to večukam stāstīt nedrīkstēja, jo tas būtu nodomājis, ka viņa nonākusi dēmonu varā.

Doroteja tirgū nopirka nepieciešamo un, dodoties mājās, kā vienmēr gāja garām cietumam. Cietums bija zema baļķu konstrukcija ar maziem augstu izgrieztiem logiem zem paša jumta. Pie ar dzelzs stieņiem apkaltajām durvīm, vienmēr bija karavīri, un ne jau sipaji, bet īsti angļi.

Reiz Doroteja uzkliedza:

- Aleks!

Bet viņa nesadzirdēja atbildi - kareivis ar kliedzienu uzklupa viņai, lai viņa bēg no šejienes, kamēr viņš nav paziņojis pulkvedim Blekberijam.

- Būtu nu nokaunējies Čārlij, - viņam teica Doroteja, - tu apsargā varonīgus britu virsniekus. Viņā saulē par to tevi cepinās uz pannas.

- Viņā saulē vēl jānonāk, - karavīrs atgaiņājās.

Doroteja pastāstīja saimniecei par nakts šāvienu. Viņa neticēja, ka kaut kas tāds varētu notikt, bet Doroteja ieveda viņu savā istabā un parādīja sienā caurumu, kurā bija saskatāma apaļa lode. Tad Regīna pateica, ka tas bijis kaut kāds bandīts, bet ne jau nu pulkvedis. Un pateica, ka visu izmeklēs. Bet neko neizmeklēja, un Doroteja saprata, ka kundze zina un tic, ka uzbrucējs bijis pulkvedis.

Vēl pēc divām nedēļām, par prieku pulkvedim, bet par vilšanos misteram Džulianam Vitlam mazā brigā, pa ceļam no Kalkutas uz Malaku ieradās gubernatora vietnieks Pimpkins. Viņš jau zināja par notikumu ar "Glorija" un pat par tās virsnieku notiesāšanu. Galu galā, kā viņš pats izteicās, Indijas okeāns ir diezgan apdzīvota peļķe, berzējot mīkstas, mitras plaukstas, kas bija tik mazas, salīdzinot ar smago ķermeni un lielausaino galvu, ko rotāja melna platmale, kuru gubernatora vietnieks nekad nenoņēma, kā dēļ britu Ostindijā klīda dažādas tenkas.

Misters Pimpkins ieslēdzās ar misteru Vitlu un pulkvedi un nosēdēja ar viņiem apmēram trīs stundas. Pēc tam viņi izsauca komandoru Stounu un turpināja sapulci.

Džulianam, protams, bija pienākums informēt sievu par rezultātiem, bet viņa, būdama pašapmierināta noskaņojumā, nākamajā dienā, kamēr Pimpkina kungs pārbaudīja lielgabalus, un pēc tam gāja uz "Drednautu", lai redzētu, vai jūras artilēristi būs gatavi kaujai, visu izstāstīja Dorotejai.

Pirmkārt, padomē tika nolemts nekavējoties uzsākt militāru uzbrukumu, līdz lietusgāzes nav izskalojušas visus ceļus. Un tajā pašā laikā to pabeigt tādā laikā, lai ceļi kļūtu pilnībā izskaloti, kas neļaus birmiešiem savilkt pastiprinājumu: šeit nav pieņemts karot lietus sezonā. Papildus "Drednautam" un sipaju pulkam, kas apsargāja faktoriju, briga, kura atveda misteru Pimpkinu, ieveda arī vēl vienu jūras kājnieku rotu, un viņi, lai neradītu aizdomas birmiešiem, īslaicīgi apmetās briesmīgā šaurībā uz līnijkuģa.

Otrkārt, Pimpkina kungs, kā jau varēja gaidīt, "pēc rūpīgas pārbaudes" sankcionēja tiesas lēmumu un parakstīja to gubernatora vārdā. Tas ir, noziedznieki, kuri nodeva "Gloriju" francūžiem, pirms uzbrukuma sākumatiks pakārti. Tas pacels karavīru morālo garu, kuriem jāredz, ka pret nodevējiem nebūs žēlastības, lai cik augstu stāvokli viņi arī ieņemtu.

- Nē! - izspruka no Dorotejas. Viņa tik ļoti cerēja, ka tēvocis paspēs parādīties šeit un atbrīvos Aleksu. Tagad Alekss ir miris!

- Nevaimanā, man ir apnicis, - Regīna atbildēja. - Mēs atradīsim tev izcilu vīru, nevis šo mežonīgo slāvu.

Regīna neslēpa prieku par nenovēršamo Ficpatrika un viņa virsnieku drīzo nāves sodu. Acīmredzot viņa patiešām ļoti nevēlējās, lai par viņu sāktu runāt nepiemērotās vietās ... - Bet pēc tam, tuvāk aizbraukšanai, viņa nogalinās arī mani, - Doroteja saprata. - Kaut arī es viņai esmu vajadzīga un, kā viņa ir pārliecinājusies, neesmu bīstama. Viņa uzskata, ka iemesls tam ir manas bailes palikt vienai svešā valstī ... Ak, cik ļoti tu kļūdies, misis Regīna Vitla! "

Dorotija aizsteidzās uz Buddas Svētā Zoba klosteri. Bet līdz tam neaizskrēja. Viņas negaidītā bēgšana uz pilsētu izraisīja aizdomas Blekberijā - Doroteja nepaspēja iziet uz Ķīnas ielas, kad sajuta briesmas. Vispirms ar ādu, ar muguru. Tad, aizslēpusies aiz ar rīsu maisiem smagi piekrauta pajūga, viņa paskatījās uz gredzenu. Akmens bija tumši sarkans, kā piliens sabiezējošu asiņu. Ak, cik žēl, ka viņai nav līdzi spoguļa - viņa saprastu, kurš viņai draud.

Doroteja apsēdās aiz pajūga. Riteņi bija augsti, tāpēc Doroteja varēja ērti ielīst spraugā starp mājas sienu un ielu.

Viņa varēja redzēt cilvēku apakšējās daļas, garām peldēja garie birmiešu svārki - sieviešu zīds, vīriešu rūtainā kokvilna. Šanu un ligoniešu melnās un ķīniešu zilās platās bikses ... Tad parādījās angļa pelēkās zeķes un zilās bikses. Doroteja paskatījās uz akmeni - tas jau bija kļuvis pavisam melns. Anglis turēja plaukstu uz jūrnieka zobena roktura, un roka bija saspringta - bija skaidrs, ka viņš gatavs izvilkt zobenu no maksts ... Bet kas viņš ir?

Doroteja neuzdrošinājās skatīties ārā no pajūga apakšas, viņa gaidīja, kamēr šis cilvēks paies garām.

Saskaitījusi līdz divdesmit, Doroteja uzmanīgi piecēlās un, piespiedusi muguru pret sienu, paskatījās pakaļ vīrietim. Protams, tas taču ir galdnieks, viens no Blekberija rokaspuišiem! Tātad pulkvedis pamanījis, kā viņa pēcpusdienā steidzas uz pilsētu, kad viņai šķietami, ka tur nav ko darīt! Varbūt par viņas bēgšanu pulkvedim paziņoja pati kundze?

Doroteja nolēma pagaidīt, kamēr spiegs aizies tālāk, un pēc tam atgriezties pie upes un iet uz Švedagonu gar noliktavām.

Bet šajā brīdī galdnieks atskatījās.

Arī viņš prata sajust skatienu ar muguru!

Slepenlīžas auksti pelēkās acis sastapās ar Dorotejas skatienu.

Viņa uzreiz iedomājās, kā viņš metīsies viņai virsū, novicinās ar zobenu... Doroteja, kuru no ielas slēpa pajūgs, bez vaida nokritīs, bet spiegs mierīgi atgriezīsies faktorijā. Un saņems vēl trīsdesmit sudraba šiliņu no pulkveža, par ienaidnieces nogalināšanu.

Doroteja visu to saprata, bet stāvēja uz vietas kā pieķēdēta, jo pajūgs neļāva bēgt, un iztēle, kas stāstīja par pašas nāvi, viņu tik ļoti izbiedēja, ka kājas atteicās paklausīt.

Un lūk galdnieks, it kā viņš būtu uzminējis Dorotejas domas un sapratis, cik viņa ir bezpalīdzīga, izvilka zobenu. Spriežot pēc veiklības, viņš prata rīkoties ar šo ieroci, kas škita neticami un neparasti otram galdniekam, kura prasmēm būtu jāaprobežojas ar galdnieka nazi vai cirvi.

Tērauda spožums pamodināja Doroteju. Viņa nopīkstējās kā nobijies zaķis un, noliekusies, ienira zem pajūga.

Kājas pelēkajās zeķēs divos soļos tuvojās pajūgam, un tad viņa ieraudzīja roku zilā kamzolī, kura žņaudza īsu jūrnieka zobenu. Roka ar zobena galu centās aizsniegt Doroteju - Doroteja metās atpakaļ un ar muguru atsitās pret pajūga asi. Vajadzēja pieliekties vēl zemāk, lai izslīdētu zem tās. Doroteja mēģināja to izdarīt, bet tad ieraudzīja, kā kājas pelēkajās zeķēs, saliecās it kā zem liela svara, un, raustīdamās, ar papēžiem pa priekšu pabrauca zem pajūga. Sekojot kājām Dorotejas redzes laukā nonāca viss galdnieks. Viņš, nometis zobenu, gulēja uz muguras.

Doroteja no šī brīnuma izbijās pat vairāk nekā no uzbrukuma. Kā kāpurs viņa izrāpās no pajūga apakšas, atspiežoties pret sienu, un dzirdēja, kā uz ielas saceļas spiedzieni. Cilvēki steidzās - daži pie guļošā angļa, bet citi prom. Notika spiešanās un grūstīšanās, un tas palīdzēja Dorotejai paspert divus soļus sānis, bet trešo viņa spēra ar spēcīgas, tumšas vīrieša rokas palīdzību, kas satvēra viņu zem elkoņa un pavilka uz sāniem tā, ka Doroteja pat nepaspēja iekliegties. Viņai šķita, ka tas ir spiega partneris, bet tad viņa izdzirdēja pazīstamo murmuli: Ak Dievs, tas taču ir kurlmēmais Nga Dins, Bo Pinjazottas dēls! Labestīgais, muļkītis, kurš dievināja Ligonas princesi!

Nga Dins bija ģērbies kā ostas kūlijs, viņa garie mati bija sasieti pakausī, pelēkā audekla jaka nosmērēta ar krāsu ...

- Nga Din, mīļais ...

Ligonietis piespieda pirkstu pie lūpām. Un pārbolīja briesmīgas acis.

- Atlaid roku, - teica Doroteja. - Viņi pievērš mums uzmanību.

Doroteja runāja, skatīdamās Nga Dina acīs. Tādā gadījumā viņš visu saprata.

Nga Dins pamāja un atlaida Dorotejas roku. Būtu dīvaini, ja šis ostas kūlijs turpinātu vilkt aiz rokas birmieti no cienījamas mājas. Galu galā tieši kā birmiete, ar Regīnas piekrišanu, kura dievināja visāda veida maskarādes, Doroteja pārģērbās, izejot uz pilsētu.

Troksnis aiz muguras kļuva arvien klusāks un nesaprotams. Nga Dins pieskārās Dorotejas plecam un viņai norādīja, ka jānogriežas ap stūri.

Ceļš gāja gar vecā ķīniešu bandīta opija smēķētavu. Bet Doroteja neuzdrošinājās pacelt galvu, lai paskatītos, vai viņš ir mājās - ja nu paskatās pa logu?

Aiz stūra stāvēja vecs kravas rikša. Viņa rati bija tukši. Rikšas stiprās, muskuļotās kājas bija savijušās ar mūžīgi saspringta darba dzīslām, platā cepure paslēpa seju ēnā, rokas smagi gulēja uz šķērsstieņa, kas savienoja ratu ilksis.

- Vai jūs aizvest, Ma Doro? - vecais rikša jautāja.

- Nē, nevajag, - Doroteja atbildēja, uzreiz nesaprotot, ka viņa nosaukta vārdā.

Nga Din aiz muguras iesmējās. Viņš zināja par visu. Doroteja nolieca galvu, ieskatījās zem cepures. Bo Pinjazotta atgrūda cepuri pakausī, lai meitenei būtu vieglāk.

Viņš iesmējās, parādot trīsdesmit divus veselus, dzeltenus no košļājamās tabakas, zobus.

- Nga Dins viņu nogalināja! - Pirmais, ko Doroteja pateica vecajam ģenerālim.

Ģenerālis nekavējoties pagriezās pret savu dēlu. Nga Dins ar zīmēm apstiprināja Dorotejas vārdus un piebilda, ka, ja viņš to nebūtu izdarījis, anglis zilajā kamzolī būtu nogalinājis princesi ar zobenu. Un viņam, Nga Dinam, neatlika nekas cits, kā šādā veidā apturēt slepkavu.

- Man tagad ir bīstami atgriezties faktorijā, - sacīja Doroteja.

- Atlikušas dažas dienas, - sacīja Bo Pinjazotta. - Ļoti maz dienu. Mums būtu labāk, lai tu būtu tur iekšā. Bet, ja tev ir bail, tad mēs tevi paslēpsim U Džammapada klosterī.

- Viņi varētu mani turēt aizdomās par šī vīrieša nogalināšanu.

- Bet tu pastāsti patiesību, - ģenerālis atbildēja. - Pasaki, ka nevienu nenogalināji.

Doroteja nodomāja, ka Bo Pinjazotta, kaut arī labs cilvēks, tomēr ir ļoti mežonīgs. Un, ja Doroteja mirs, viņš, protams, nožēlos, bet nekādā gadījumā neizrādīs savu nelielo neapmierinātību, jo mirusi tikai sieviete. Viņai kļuva skumji.

- Ko tu esi nolēmusi, princese? - Bo Pinjazotta jautāja.

- Esmu sapratusi, - teica Doroteja. - Esmu sapratusi, ka jums ir ļoti svarīgas un ne pārāk svarīgas lietas. Vissvarīgākais ir glābt kalnus no Birmas iebrukuma. Un ne īpaši svarīgi - glābt mani.

- Tā nav taisnība, princese, - vecais vīrs atbildēja. - Vienkārši atceries to, ka tad, kad ieradīsies Birmas armija, tiks nogalināti simti un tūkstoši vīriešu, un tūkstošiem sieviešu nonāks gūstā. Tā notiek vienmēr.

- Es saprotu, - sacīja Doroteja. - Es atgriezīšos faktorijā.

- Un būsi mūsu ausis un acis.

* * *

Kā jau Doroteja baidījās, ziņa par angļa nāvi faktorijā nonāca pirms viņas atgriezšanās. Faktorijā nekavējoties tika apbruņota komanda, un nosūtīta, lai atvestu spiega ķermeni. Doroteja to satika, kad tuvojās vārtiem, bet karavīri viņai nepievērsa nekādu uzmanību. Viņi nezināja, ka galdnieks miris, sekojot šai kalponei.

Savukārt pulkvedis Blekberijs to labi zināja.

Viņš satika Doroteju plašajā pagalmā iepretim galvenajai ēkai. Viņu ieraugot, viņš iebļāvās:

- Atnāci! Un tev pietika nekaunības atnākt?

- Kas noticis? - Doroteja izskatījās pārsteigta. Viņa izskatījās pilnīgi ikdienišķi, it īpaši tāpēc, ka rokā nesa nelielu grozu, ko nopirka uz Ķīnas ielas, pilnu nogatavojušos mangustānu, kurus mīlēja Regīna.

- Tu nezini kas noticis?

- Es zvēru, ka nezinu, ser.

Verandā uz kliedzieniem ienāca Stjuarts ar kādu savu biedru. Tad tur parādījās arī Regīna. Strādnieki, kas kalvē kala lielgabalu riteņu lokus, smiedamies pameta darbu - strīda aina starp garo, salīkušo angļu priekšnieku un jauko saimnieces kalponi viņiem šķita ļoti jautra un aizraujoša.

Lai gan to bija grūti nosaukt par ķildu: augstais kungs lēca uz meiteni, domādams viņu saraustīt gabalos, bet meitene apjukumā aizbildinājās, norādot uz mangustīnu grozu.

- Kā es varētu kādu nogalināt? - Viņa brīnījās. - Ar ko? Ar mangustīnu?

- Tev ir līdzzinātāji. Tās ir mūsu galvenās briesmas! Pietiek! Šis numurs tev neies cauri! Tūlīt pat ej uz pagrabu! Es tevi pats pakāršu rīt kopā ar pārējiem nodevējiem, jo ​​tu esi sliktāka par viņiem!

- Kas noticis, kas noticis? - taujāja misters Pimpkins, izveldams verandā savu milzīgo liemeni, pārklātu no augšpuses ar cepuri.

- Šī neliete tikko sarīkoja mana labākā aģenta slepkavību! - nespēdams savaldīties, kliedza Blekberijs. - Tas ir ērkšķis mūsu ķermenī, indīgs ērkšķis! Un, ja mēs no tā netiksim vaļā, tas mūs visus iznīcinās.

- Jūs gan es labprāt nogalinātu, - Doroteja drosmīgi atbildēja, cerot uz Pimpkina iejaukšanos. - Tāpēc, ka jums, mister Blekberij, ir par maz ienaidnieku vīriešu vidū, un jūs mani esat vajājis, apdraudot manu dzīvību no brīža, kad mani ieraudzījāt Londonā. Jūsu palīgi ir vairākkārt mēģinājuši mani nogalināt! Un tagad jūs uzdrīksties vainot mani par viena no viņiem nāvi. Protams, cīnīties ar mani ir vieglāk nekā ar Avas karali.

- Es tevi nogalināšu! - Blekberijs mēģināja izvilkt zobenu, bet viņam tas neizdevās, jo leitnants Stjuarts satvēra viņu aiz rokas.

- Kaunieties, pulkvedi, - viņš teica. - Pretējā gadījumā kā virsnieks es būšu spiests izaicināt jūs uz divkauju, aizstāvot britu pavalstnieces godu un dzīvību.

- Viņa nav britu pavalstniece! Viņa ir birmiešu spiedze!

- Ak Kungs! - Doroteja ieraudājās. - misis Vitla, jūs vienmēr esat bijusi tik laipna pret mani! Vai jūs atstāsiet mani, lai mani saplosa šis nelietis?

- Tu pati esi vainīga savā liktenī. - Negaidīti Dorotejai saimniece nolēma atteikties no viņas, atdodot viņu saplosīšanai. Kāpēc? Acīmredzot tomēr Regīnas dvēselē mīlestība pret labo kalponi tika uzvarēta cīņā ar piesardzību. Tagad bija radusies iespēja tikt galā ar pašas pagātni. Un saglabāt mieru ar bīstamo pulkvedi. Pagaidām bīstamo...

Regīna strauji pagriezās, un kleita pa priekšējo šuvi kārtējo reizi pārplīsa.

- Ah, atvainojiet, - iesaucās samulsusī misis Vitla un steigšus pameta verandu.

- Nost no ceļa, leitnant! - iekliedzās Blekberijs. - Ja jūs nevēlaties nonākt zem lauku kara tiesas, kurā es būšu priekšsēdētājs. Es apsolu jums uz visiem laikiem sabojāt karjeru, ja jūs nekavējoties neatkāpsieties no šīs ... šīs ...

- Pagaidiet, pulkvedi, neuztraucieties tik ļoti, - sacīja resnais misters Pimpkins, lielajām, slapjajām lūpām šķiebjoties juteklīgā smaidiņā. Šī meitene viņam ļoti iepatikās. - Jums ir nosliece uz pārspīlējumiem. Protams, miss...

- Miss Doroteja Foresta! - paziņoja leitnants Stjuarts, kurš jau bija soli atkāpies zem pulkveža spiediena un tagad tiecās atgriezties zaudētajās pozīcijās.

- Protams, miss Doroteja nav vainīga nopietnajos noziegumos, kuros jūs viņu apsūdzat. Esmu dziļi pārliecināts, ka jums nepieciešama ilgstoša atpūta, jāpaārstē nervi...

Misters Pimpkins pievērsa skatienu uz nestuvēm ar galdnieka ķermeni, kas netālu bija novietotas zālē. Ķermenis bija pārklāts ar raupju audeklu, no kura izvirzījās tikai kājas pelēkajās zeķēs un putekļainajās kurpēs.

- Vai tas ir jūsu aģents? - jautāja misters Pimpkins.

- Tieši tā! - Blekberijs izaicinoši atbildēja.

- Kā gan jūs, tādā bīstamā un, es teiktu, pat kritiskā brīdī, - ziloņcilvēks pamācoši ducināja, - ļaujat saviem padotajiem vazāties pa iekarojamo pilsētu pa vienam, eiropeiski apģērbtiem un, domājams, pat apbruņotiem... Bengālijā es nekavējoties atceltu no amata jebkuru virsnieku, kurš uzdrošinātos tik nepamatoti un vieglprātīgi izrīkoties ar savu padoto dzīvībām, naidīgā valstī. Kad līdz uzbrukumam ir atlikušas tikai dažas dienas, un jebkurš konflikts ar vietējiem iedzīvotājiem var izraisīt visa lielā pasākuma sabrukumu, daži pulkveži, kuri iedomājušies sevi par nezin ko, izturas kā nesaprātīgi seržanti. Es lūdzu jūs, pulkvedi, atnākt kopā mani uz godājamā faktora mistera Vitla kabinetu, un tur mēs turpināsim šo sarunu.

- Klausos. - Blekberijs izskatījās kā nopērts suns.

- Viņš izskatās kā nopērts suns, - leitnants Stjuarts klusi pateica viņam aizejot. - Bet, kā nopērts suns, viņš ir divtik bīstams, jo ilkņus izmēģinās nevis uz ziloņa, bet gan uz zaķīša. Saprati, Dorotej?

- Bet jūs bijāt gatavs atstāt mani saplosīšanai, - skumji sacīja Doroteja.

- Bet ko es varēju izdarīt? - leitnants papleta rokas. - Man ir tikai viena dzīvība un viena karjera. Nu, kas to būtu domājis, ka Pimpkins ir tāds meitu ģēģeris, ka, ieraudzījis tevi, sagraus visu pulkveža Blekberija pili.

... Kad Doroteja atgriezās faktora mājā, Regīna viņu sagaidīja pie savām durvīm ar nedelikātu jautājumu:

- Vai tad tevi cietumā neielika?

- Mani attaisnoja, - sacīja Doroteja. - Un tagad cietums draud jūsu draugam pulkvedim Blekberijam.

- Nerunā blēņas! - Regīna nedroši nomurmināja un, pacēlusi svārkus, metās uz galveno māju, lai uzzinātu, kas noticis.

Doroteja nolika mangustīna grozu Vitlu ģimenes viesistabā uz galda, devās uz savu istabu un aizslēdza durvis un nosēdēja līdz tumsai. Viņas iztēle zīmēja jaukas tikšanās ainas ar Aleksu, taču tūlīt tas nežēlīgi piespieda viņu atcerēties par gaidāmo jaunā stūrmaņa nāvessodu, un Dorotejas acis aizmigloja asaras.

Kad iestājās tumsa, viņa riskēja, izgāja pagalmā, lai pārliecinātos, vai nav iespējams tuvoties karavīriem un pierunāt vai uzpirkt viņus, lai atļauj pārmīt kādu vārdu ar Aleksu. Lai uzpirktu, viņai bija vairāki rubīni, kurus tēvocis viņai bija devis līdzi.

Bet izrādījās, ka cietumam tuvoties ir neiespējami. Parādes laukumā blakus cietumam, laternu un lāpu gaismā, pilnā sparā ritēja darbs: tika celta platforma un no augšas pie diviem stabiem pienaglots varens šķērsstienis. Doroteja saprata, ka ceļ karātavas ...

Viņa nespēja tur palikt un aizskrēja uz savu istabu.

Viņa paslēpās istabā un izstrādāja plānus līdz aizmiga: te domās steidzās cauri kalniem pie tēvoča, lai viņš sūtītu drosmīgus karotājus, kuri pēdējā brīdī izglābtu notiesātos, te pati ar pistoli rokā, uzkāpa uz paaugstinājuma lai atbrīvotu savu mīļoto. Bet, protams, neko neizdomāja.

* * *

Doroteja aizmiga tikai pret rītu un, negaidīti sev pašai, aizgulēja visu pasaulē. Saimniecei, kura piecēlās agrāk, bija jāiet pie kalpones durvīm, klauvēt un pieprasīt, lai viņa beidzot pieceļas un palīdz Regīnai uztaisīt tualeti - sākās lielā diena. Nāves soda diena. Lēmuma diena. Regīnas uzvaras pār patiesību diena. Patiesību viņas mutē nesauca par patiesību, tai bija cits vārds: nodevība.

- Un kad ... kad tas būs? - Doroteja jautāja, ķemmējot saimniecei matus.

- Līdz saulrietam pulkvedis apsolīja visu nokārtot, - putns priecīgi kladzināja. Un Doroteja saprata, kas tas ir - neatvairāma vēlme nožņaugt šo cilvēku.

Kā? Ko darīt, lai izglābtu Aleksu? Galu galā, pat ja tēvocis ieradīsies šeit pēc nedēļas vai trim dienām, tad vienalga būs vēlu. Iespējams, ka pēc "Glorijas" virsnieku nāves pulkvedis izpildīs savus draudus, un Doroteja sekos Aleksam.

- Vai tev viņu žēl? - jautāja Regīna. Tagad Dorotiea bija pārliecināta, ka saimniece tīšām par viņu ņirgājas, jo viņai sagādā prieku Dorotejas ciešanas.

- Jā, man patiešām viņu ir ļoti žēl, - sacīja Doroteja. - Es atdotu visas savas rotaslietas, lai viņus izglabātu ...

- Vai tad tev ir rotaslietas? No kurienes tās radušās? Tu taču esi ubadze! - Regīna kļuva piesardzīga. Ar saimnieci tik vieglprātīgi runāt nedrīkstēja. Viņa bija tikpat modra kā maitasputns.

- Man ir daži...

- Meli! Uz kuģa tu uzkāpi bez nekā. Bet tagad tev parādījies sudraba spogulis, es to redzēju ...

- Tas nav spogulis ... tas neatspoguļo.

- Es zinu, - Regīna atbildēja. - Pretējā gadījumā es to būtu tev atņēmusi jau sen. Tev nedrīkst būt tāds spogulis. Bet man tev jāpaziņo, ka tad, kad pulkvedis nocirtīs tev galvu, es tāpat dabūšu gan tavu spoguli gan tavus rubīnus, kurus tu tik pavirši iešuvi savas šanu somas apakšā.

Un Regīna priecīgi iesmējās.

- Starp citu, - viņa teica, izbaudot Dorotejas apjukumu, - rubīnu tur vairs nav, jo tev nedrīkst būt rubīni!

Regīna piecēlās, paņēma ķemmi no sastingušās Dorotejas un sacīja, atkāpjoties istabas stūrī:

- Tagad lasies prom no šejienes. Un es tevi brīdinu, ka man ir ierocis.

- Kurp doties?

- Uz ielas! Ej papriecājies, kā tiks pakārti tavi draugi. - Saimniece bija apzināti rupja, viņa gribēja lai Doroteja zaudē savaldību.

"Nepadodies, viņa to apzināti," Dorotija pierunāja sevi, "viņa vēlas, lai es izdaru ko nepareizu..."

- Lasies prom! - Regīna spiedzīgi atkārtoja.

Doroteja izgāja no istabas un, nejūtot zem sevis kājas, izskrēja uz zaļā zāliena faktora mājas priekšā.

Šeit siena tuvojās ēkām, tad sākās parādes laukums, kur jau bija uzceltas karātavas. Dorotejai to pilnība šķita šausminoša. Gluži vai kā uzklāts galds, gatavs uzņemt viesus un sakārtots uzmanīgi, apzinīgi, acīmredzot, cilvēks, kas bija atbildīgs par šīs rīka izgatavošanu, bija veikls un lietpratīgs savā amatā. Virves ar cilpām galos, kas nokarājās no šķērsstieņa, bija vienāda garuma un sastingušas, gaidot, kadvartēs kādu paņemt savos apskāvienos. Zem cilpām, vienādā attālumā viens no otra, atradās piecas kastes. Tās tiks izsistas no zem nāves soda upura kājām. Arī kastes bija vienādas un atradās taisnā līnijā.

Doroteja apstulbusi skatījās uz karātavām. Šo karātavu pilnībā viņa redzēja visu apkārtējo pasauli no brīža, kad atstāja Angliju. Baismīgā nežēlība lepojās ar savu akurātību, un šodien šī vara, ​​šī akurātība tiks galā ar tiem cilvēkiem, kuri izraisījuši nāves mašīnas nepareizu darbību, izjaukuši tālejošos Londonas stratēģu un Rangūnas bendes mistera Džuliana Vitla plānus.

Karātavām tuvojās skatītāji, daži pat uzkāpa uz platformas un pieskārās kastēm, viens virsnieks uzkāpa uz kastes un gribēja iebāzt galvu cilpā, seržants, kurš apsargāja karātavas, pierunāja viņu aiziet.

- Ejiet prom, ejiet prom! - čerkstēja pulkvedis Blekberijs, kurš nemanāmi iznāca parādes laukumā. - Ja nevēlaties tur karāties kompānijā.

Pulkvedis Blekberijs ar katru dienu faktorijā pārņēma arvien lielāku varu. Doroteja pat domāja, ka velti Regīna un misters Džulians pieņēmuši viņu par uzticamu sabiedroto. Ne šodien, tad rīt, pulkvedis izmantos savas zināšanas, lai pagrūstu un iznīcinātu šodienas draugus.

Un tad pulkvedis ieraudzīja Doroteju.

"Ak Kungs, atkal sākas medības..."

- Tātad, noskaties? - Blekberijs, redzot Doroteju zaudēja prātu. - Nav tava aizstāvja! Misters Pimpkins aizbrauca uz "Drednautu". Nāc līdzi!

Pulkvedis saķēra Doroteju aiz pleca. Viņa mēģināja atgrūst roku. Apkārt bija tikai ienaidnieki! Kāds pie karātavām stāvošajā vērotāju pulkā, skaļi iesmējās - vai nu par pulkveža dedzību, vai arī par Dorotejas bailēm, kuras viņa nespēja apslēpt.

- Tu iesi uz cietumu! - pulkvedis bļāva. - Un es tevi pakāršu kopā ar viņiem! Vai arī tu gribi, lai tevi sadedzina kā raganu?

- Bet tā taču nedrīkst! Kāpēc jūs mani vajājat?

Ja Doroteja cerēja radīt publikā žēlumu, viņa kļūdījās - faktorijas ierēdņi un citi sīkie kalpotāji šos vārdus sagaidīja ar jautrības uzliesmojumu. Acīmredzot karātavas kaut kā izmainīja likumpaklausīgo britu noskaņojumu un pārvērta viņus par senajiem romiešiem, pagriežot īkšķi uz leju slaveno gladiatoru cīņu laiku žestā: "Nogalini sakautos!"

Doroteja kā mācēdama pretojās, taču viņa nespēja pieveikt šo kaulaino, zvēriski nežēlīgo vīrieti.

Pulkvedis vilka savu upuri uz zāliena, pa taku, kas veda uz aklo cietuma ēku. Doroteja mēģināja izrauties ar pēdējiem spēkiem, un pulkvedis viņu atlaida - tik negaidīti, ka Doroteja nokrita.

Bet pakrita arī pulkvedis.

Viņš saķēra roku, ar kuru vilka Doroteju, un viņam starp pirkstiem lija asinis.

- Iekoda! - kliedza viens no vērotājiem. - Viņa iekoda pulkvedim!

Dorotejai nenāca ne prātā kost ... Bet kas tad notika?

- Tur! - Blekberijs bļāva pārkliedzot balsu troksni. - no turienes šāva ... - Viņš ar labās rokas pirkstu rādīja uz vareno koku ar nosaukumu "Meža liesma", kura zari, pilni sarkaniem ziediem, karājās virs faktorijas guļbaļķu sienas.

Un Dorotejai arī šķita, ka viņa saskata cilvēku, kurš kāpj lejā ... Tad viņš pazuda aiz sienas.

- Viņš šāva! Tas ir viņas līdzzinātājs!

Doroteja pasaulē pazina tikai vienu mednieku, kurš lidojumā varēja notriekt odu - Nga Dinu. Vai Bo Pinjazotta tomēr sūtījis savu dēlu pasargāt Doroteju?

Mīļais, labais muļķītis! Viņš tikai izdarīja sliktāk! Tagad visi faktorijā bija pārliecināti, ka Doroteja ir saistīta ar birmiešiem vai citiem britiem naidīgiem spēkiem. Lai arī ievainots, pulkvedis var triumfēt ...

Un, kad Doroteju iegrūda cietumā, pulkvedis, priecīgs un pat jautrs, sekodams viņai pāris soļu attālumā, aiz muguras atkārtoja, uzrunājot pūli:

- Es taču brīdināju!

Bet tad spēki viņu pameta, un pulkvedis Blekberijs apsēdās zālienā.

Pie viņa, kāda izsaukts, jau steidzās doktors Strengls.

Doroteja atskatījās. Uz karātavu fona zem resnajām cilpām, uz zemes sēdēja pulkvedis Blekberijs savukārt doktors Strengls vēra vaļā savu somu, lai izņemtu korpiju un pārsējus brūcei.

* * *

Lai arī Dorotejai sāpēja - viņu pirms iemešanas cietumā raustīja un grūstīja, it kā gribētu nogalināt, viņa pēkšņi nodomāja ka ir paveicies! Viņa tūlīt redzēs Aleksu! Protams, viņa taču pati gribēja nokļūt cietumā!

Doroteja ar prieku aizmirsa, ka jau šodien viņu pakārs, un, ieejot cietumā, uztraucās, vai izskatās labi un vai Aleksam viņa patiks.

Cietuma durvis atvērās, apkārt bija kaut kādi cilvēki, viņi kaut ko runāja, nez kāpēc gribēja viņu pārmeklēt, un Doroteja sāka atkauties no netīrajām rokām, tad kāda pieredzējušie pirksti izvilka no viņas matiem matadatas - cietumā tādas nedrīkst būt, mati nokrita pār pleciem - ko domās Alekss! - un Doroteja nonāca pustumšajā telpā ar zemes grīdu, kur bija smacīgi, karstI un slikti oda...

Bet Doroteja uzreiz atpazina Aleksu - lūk viņš paceļas no salmu kaudzes! Vai viņu pazīs?

Ar žlerkstoņu aizvērās kazemāta durvis.

No soliņa piecēlās arī kapteinis Ficpatriks. Pie galda atradās soliņš, uz kura bija krūze un māla bļoda.

Pret Doroteju pārsteigumā pagriezās arī otrais stūrmanis, kapteiņa palīgs un artilērists - Doroteja viņus visus ļoti labi pazina, vairākas nedēļas viņi bija tikušies gandrīz katru dienu.

- Esiet sveicināti, - Doroteja jautrā balsī pateica, bet šī balss pat pašai izklausījās neīsti. Viņai nācās atklepoties un atkārtot apsveikumu.

- Doroteja! - Kapteinis Ficpatriks bija pārsteigts. - Kāpēc tevi iemeta šeit? Vai tiešām apdedzināji saimniecei pirkstus ar gludekli, gludinot viņas tualetes?

Dorotija nesaprata, vai vājais un izdilušais "Glorijas" kapteinis joko.

Bet viņa palīgu smiekli izkliedēja šaubas.

Alekss nesmējās. Viņš pienāca pie Dorotejas.

- Esmu nobijies, - viņš teica, ieskatoties viņas sejā. - Kas noticis? Kāpēc tevi šeit iemeta?

- Esmu ne tikai sodīta, - teica Doroteja. - Man izpildīs nāvessodu kopā ar jums.

- Pulkvedis Blekberijs? - kapteinis jautāja. - Vai tā ir viņa intriga? Kāpēc Regīna Vitla jūs neaizsargāja?

- Kad tad viņa mani ir aizsargājusi?

- Jums taisnība, - Ficpatriks nopūtās.

Un Doroteja saprata, ka virsnieki šajās dienās daudz apsprieduši pēdējo mēnešu notikumus - liktenis viņiem bija nežēlīgs un bija iecerējis viņiem dot pēdējo triecienu.

- Pastāstiet kā viņš tika jums klāt, Dorotej? - jautāja kapteinis.

Doroteja sāka stāstīt. Pirms stāstījuma pēdējo minūšu notikumiem viņa pārtrauca un lūdza padzerties. Par laimi, krūzē bija palicis nedaudz ūdens. Viņa negribējās atklāt savu noslēpumu - pateikt, ka Rangūnā slēpjas izlūki no Ligonas karalistes. Viņa negribēja stāstīt, ka zina, kurš šāva uz pulkvedi.

Tāpēc Doroteja stāstījumā aprobežojās par šāvienu "no kaut kurienes".

- Jā, tas būs brīnišķīgs attaisnojums, lai izrēķinātos ar tevi, - Alekss bēdīgi nomurmināja.

Ak, cik ļoti viņš šajās dienās ir izdilis un izbalējis!

- Baidos, ka jūsu liktenis bija izlemts jau agrāk. Un ja ne misters Pimpkins, kurš jūs vakar aizsargāja, jūs būtu dalījusies ar mūsu likteni jau vakar ...

- Ko tur vairs runāt! - Doroteja nopūtās. - Viņš mēģināja mani nogalināt vairākkārt ... un pat uzsūtīja savus rokaspuišus ...

"Par galdnieka nāvi pastāstīšu pēc tam", - viņa nodomāja. "ja paspēšu..." Un pēkšņi sapratu, ka nepaspēs. Ka nekad vairs neko nepastāstīs labajam kapteinim Ficpatrikam vai izspūrušajam rudajam skotam - artilērijas virsniekam.

- Vai pulkveža brūce ir bīstama? - Artilērijas virsnieks ar cerībām jautāja. - Viņš izdzīvos?

- Baidos, ka brūce nav bīstama, trāpīja rokā.

- Cik žēl, - sacīja artilērists.

- No kurienes tad šāva? - jautāja kapteiņa palīgs.

- Kā es sapratu, no āra, no liela koka aiz faktorijas sienas.

- Žēl, ka tas nebiju es, - sacīja Alekss. - Es nebūtu aizšavis garām.

- Jaunie cilvēki, - kapteinis Ficpatriks apturēja savus nelaimes biedrus. - Jums šķiet, ka, ja viens, visredzamākais ļaundaris atstās šo pasauli, tad pienāks labi laiki un valdīs taisnīgums. Ak, kāds gan tas ir malds! Padomājiet labi, vai šīs intrigas galvenais audējs bija pulkvedis Blekberijs? Un pats arī atbildēšu: nepavisan ne galvenais. Vitlu pāris izmanto viņu savu nelietību slēpšanai. Esmu par to pārliecināts. Džulianam Vitlam jāpierāda Kompānijai, ka viņš nav vainīgs kampaņas iespējamā neveiksmē. Viņa sievai jāpierāda, ka viņas uzvedība brauciena laikā bijusi nevainojama, bet piedzīvojumi - šausminoši! Un, protams, pašam pulkvedim Blekberijam ir svarīgi pierādīt, ka viņš izturējās nevainojami, kā īsts lauva un kaujas laikā nesēdēja kaut kur zem lazaretes.

Klausītāji pamāja, piekrītot Ficpatrikam. Un, lai arī viņa runa bija domāta vairāk Dorotejai, viņa saprata, ka Ficpatriks šo runu ir atkārtojis vairākas reizes un ka tā pauž visu ieslodzīto vispārējo viedokli.

- Diemžēl, - Ficpatriks turpināja, - arī jūs, Dorotej, esat nevēlama lieciniece. Un, protams, Regīna no jums baidās. Viņa taču zina, ka jūsu stāsts par dzīvi birmiešu ģimenē nav patiess. Tāpēc, ka jūs piekritāt viņas melīgajiem apgalvojumiem par vētru jūrā un pārējo laivas pasažieru nāvi. Viņa melo, bet jūs piekrītat meliem! Kādā nolūkā? Jūs viņai esat nāvējoši bīstama. Un esmu pilnīgi pārliecināts, lai arī jums var būt rūgti to apzināties, ka aiz jūsu aresta un pulkveža lēmuma jūs pakārt, stāv misis Vitla. Tagad maz ticams, ka pat Pimpkins jūs izglābs - jo ir taču jūsu līdzzinātāja noslēpumainais šāviens...

- Cik ir pulkstenis? - Doroteja jautāja, izlikdamās, ka nav saklausījusi kapteiņa pēdējos vārdus.

- vienpadsmitā stunda.

- Viņi vēlas mūs pakārt pirms pusdienām, lai vēlāk ar tīru sirdi un labu apetīti varētu apsēsties pie galda.

- Divas stundas? Atlikušas divas stundas? - artilērijas virsnieks pēkšņi nobijās. Protams, viņu sauc Henrijs. Henrijs-artilērists.

Kapteinis Ficpatriks apsēdās pie galda. Viņš nolieca nosirmojušo galvu, kas pēdējās nedēļās bija kļuvusi gluži sirma, un skatījās galda virsmā, it kā gaidot no turienes atbildi ...

- Nē, - sacīja artilērists, - kaut kam jānotiek...

Doroteja satvēra Aleksa roku. Viņa roka bija vēsa un sausa. Tas bija labi. Tas ir tik jauki ... Viņa pirksti savilkās apņemot meitenes roku. Doroteja viegli pavilka Aleksu sānis. Par laimi cietums bija zems, bet plašs. Acīmredzot to ne vienmēr izmantoja kā cietumu, dažreiz arī kā vērtīgu preču noliktavu.

Doroteja aizveda Aleksu stūrī, kur bija izmests sagulējies siens.

- Jūs te guļat? - Viņa jautāja.

- Jūs uzminējāt.

Doroteja apsēdās uz siena.

Bailes, kas viņu nesen bija pārņēmušas, ieraugot nāvīgi nobijušos artilēristu, kaut kur bija pazudušas. Paslēpušās. Tās, protams, iznāks, kad ieradīsies viņiem pakaļ, bet iedomāsimies tagad, kad mūs vienkārši tikai iesēdinājuši cietumā.

- Vienkārši iedomāsimies, - viņa pačukstēja Aleksam, - ka mūs ielikuši cietumā un par mums aizmirsuši. Un mums pat ir paveicies, ka nonācām vienā kamerā. Tāpēc, ja visi novērsīsies, tu vari mani noskūpstīt.

- Ko tu runā ...

- Tev nepatīk mani vārdi?

- Padomā, Dorotej, kāpēc mums jāizliekas... Man pašam nomirt nav tik ļoti bail, bet doma, ka šajā slazdā esi iekritusi tu, ir absolūti nepanesama!

- Aleks, - Doroteja tad teica, - es jau sen tev gribu pajautāt: vai tev ir jūtas pret mani?

- Es mīlu tevi,- Alekss nekavējoties atbildēja. - Es mīlēju tevi visas šīs nedēļas, kamēr nezināju, kas ar tevi noticis, kur tu esi, vai esi dzīva! Es lūdzu Dievu Kungu, lai viņš paņemtu manu dzīvību un atstātu tevi uz zemes. Un zini, kad mani notiesāja uz nāvi, es to uzskatīju par likteņa atbildi uz manām lūgšanām. Jā, tas nozīmē, ka Debesis ir piekritušas tevi atstāt dzīvu ...

- Ak, mīļais! - Doroteja noglāstīja viņa roku. - Cik tu esi naivs! Vai tiešām nezināji ka Debesis ar cilvēkiem līgumus neslēdz? To dara tikai velns.

Alekss pasmaidīja.

Doroteja pieglaudās pie viņa, pacēla galvu un noskūpstīja viņu uz vaiga.

Un saprata, ka jaunā stūrmaņa vaigs ir karsts un sāļš.

- Vai visi vīrieši Polijā ir tik dīvaini? Kāpēc jāraud, ja esam kopā?

- Velns parāvis! - ierēcās Ficpatriks. - Es sadzirdēju jūsu vārdus, mani bērni! Es to nevaru izturēt. Virsnieki, klausieties mani! Mēs esam pieci. Kamēr mūsu vidū nebija šīs nevainīgās meitenes, kurai bija neapdomība iemīlēties mūsu Aleksā, es biju gatavs iet nāvē, jo patiesībā jutos vainīgs par to, ka "Glorija" nonāca ienaidnieka rokās. Bet tagad es pārdomāju.

- Runājiet, kaptein. - Ficpatrika palīgs piecēlās no salmu kaudzes pie durvīm. - Es jūtu, ka jūs esat kaut ko izdomājis.

- Runājiet, kapteini! - iesaucās artilērists, kurš bija gatavs jebkuram lēmumam, tikai neiet uz soda vietu kā aunam.

- Es sapratu, ka, tāpēc ka mēs esam kļuvuši par sazvērestības upuriem, mūsu kā Viņa Majestātes virsnieku pienākums ir cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam pret troņa ienaidniekiem.

- Un ko darīt? Tikai pavēliet, kaptein! - Artilērists pieprasīja.

- Mums jācenšas dārgi pārdot savas dzīvības, - sacīja kapteinis. - Kad viņi mūs izvedīs, izrādiet pilnīgu vienaldzību un pakļaušanos. Es uzskatu, ka, ja mums paveiksies, viņi uzreiz nesasaistīs mums rokas kā parastiem noziedzniekiem. Tad mums būs nelielas cerības atbruņot karavīrus, kuri nāks mums pakaļ, un pēc tam tos, kuri stāvēs pie ieejas durvīm. Varbūt, ja Kungs atļaus, mēs varam izkļūt no faktorijas... Tiklīdz mēs izlauzīsimies, mums radīsies iespēja ...

- Jūs ierosināt sacelties pret Ostindijas kompāniju un Lielbritānijas karali? - Kapteiņa palīgs jautāja.

- Nē, mēs sacelsimies pret ļaundariem, kuri karaļa vārdā piesedz savus netīros darbus. Starp mums ir arī miss Doroteja Foresta, kura, es ceru, varēs uzstāties karaļa priekšā kā lieciniece ...

- Es pacentīšos…

- Mums vajadzēs nokļūt Kalkutā vai vēl labāk Londonā, lai mēs varētu liecināt reālā, taisnīgā tiesas procesā. Es domāju, ka mēs panāksim taisnīgumu, draugi!

Cik daudz var paveikt ar vārdu, kas pateikts visbezcerīgākajā, tumšākajā dzīves brīdī! Nupat kazematā bija vairāki cilvēki, kuru galvenā nodarbošanās bija rēķinu noslēgšana ar savu dzīvi, kā mēra barakas slimniekiem.

Un te pēkšņa pārmaiņa! Pieci virsnieki, kuri gatavi kaujai, gluži kā spartieši pie Termopīlām, stāvēja tumšajā kazemātā, un blakus viņiem bija drosmīga jauna amazone, kura arī nebaidījās no ienaidnieku bultām un šķēpiem.

- Jūrniekam, - teica divdesmit gadus jaunāks kļuvušais kapteinis Ficpatriks, - vienmēr ir jādomā. Katra kauja jūrniekam ir uzdevums ar daudziem nezināmiem. Sauszemes virsnieks var paļauties uz noteikumiem, taču mums noteikumi netiek rakstīti. Mēs tikām uzvarēti, cīnoties ar korsāru kā ar parastu regulārās armijas franču kuģi. Mums šodien jāuzvar, jo dumpi no mums negaida, un mēs tiekam novērtēti par zemu, tāpat kā mēs par zemu novērtējām Surkufu. Tāpēc pārsteigums ir mūsu pusē. Tātad, mēs neesam pieci ...

- Neesam seši! - Doroteja iesaucās.

- Neeesam seši, bet sešdesmit. Turklāt mums nāks pretī ne jau militārā vienība vai jūrnieki, bet gan pūlis vērotāju, kuri ieradušies apbrīnot, kā mēs savas dzīves pēdējā minūtē piekakāsim bikses. Tas nozīmē, ka mēs esam nevis sešdesmit, bet seši simti.

- Klausies, klausies! - Artilērists iesaucās.

- Tapēc ķeramies pie lietas, kungi virsnieki!

- Kādas lietas? - Doroteja jautāja.

- Mums jāizdomā, kā apbruņoties. Pēc tam jāizplāno visa operācija līdz sekundei un collai. Kas kur stāvēs, kad ienāks mums pakaļ, kurš ko darīs. Ja viņi būs pietiekami stulbi, lai nāktu pie mums paša faktora vadībā, tad mums būs iespēja saņemt ķīlniekus.

- Klausieties!

- Pagaidām mums no ieročiem ir tikai šī krūze, - Ficpatriks turpināja. - Tas nav daudz. Padomājiet, padomājiet, ko vēl varam izmantot kā ieroci ...

- Stūrī zem salmiem bija nūja, - sacīja artilērists.

- Tad kāpēc jūs klusējāt! Nesiet to šurp, Henrij!

Un nāve atkāpās ...

Загрузка...