Ļaunuma spogulis

2. nodaļa. NELAIMES GADĪJUMS UZ PIKADILLI LAUKUMA

Misis Mērija-Enna Foresta dzīvoja nabadzībā. Viņas vīrs, kādreizējais bocmanis uz Viņa Majestātes kuģa "Enterpraiza", kaujas laikā ar francūžiem netālu no Kalē zaudēja kāju, taču tā iemanījās staigāt uz koka gabala, ka pēdējos trīs dzīves gadus sabija par mežsargu Kentas karaliskajā mežā. Tur viņš atrada savu nāvi no malumednieka rokas.

Dzimtene nebija dāsna viņam, taču nevar teikt, ka tā aizmirsa uzticīgo kalpotāju. Admiralitāte atraitnei izmaksāja nelielu pensiju, bet sešus šiliņus mēnesī Enna saņēma no Karalisko mežu departamenta. Turklāt misis Forestai piederēja neliela mājiņa, kas stāvēja Grīngouzstritas māju terasē, vērsta pret Temzu, netālu no Voksholla ielas, tas ir, tā ar sienu savienojās ar kaimiņu mājiņu, tieši tādu pašu, divstāvīgu mājiņu ar diviem logiem gar fasādi. Abas istabas pirmajā stāvā aizņēma Forestu ģimene, tas ir, pati Mērija Enna un viņas divi bērni, septiņpadsmit gadus vecā Doroteja un vienpadsmit gadus vecais Maikls. Bet divas istabas otrajā stāvā misis Foresta izīrēja misteram Gordonam Smitam, bijušajam Ostindijas kompānijas darbiniekam, klusam dzērājam, kurš, lai arī neregulāri, maksāja atraitnei un turklāt par brīvu - bet kur mūsdienās vēl var atrast ko labāku? - mācīja viņas bērniem lasīt, rakstīt un aritmētiku. Bērni bija atsitušies mātē, asprātīgi, ātri saprotoši un prata lasīt un rakstīt ne sliktāk par dažu labu džentlmeni. Gordons pat apgalvoja, ka Doroteja varētu iestāties Oksfordas universitātē un pēc tam kādreiz valkāt tiesneša mantiju. Tas bija viņa parastais joks, un visi mājās jautri par to smējās. Bet krodziņā "Zelta lauva", tas ir, krodziņā aiz stūra, viņš stāstīja par misis Forestas talantīgajiem bērniem, un, protams, neviens viņu neņēma nopietni, lai gan jāsaka, ka ielas iedzīvotāji lielākoties pret atraitni un viņas bērniem izturējās labi, lai gan varēja notikt arī pretējais. Gringrouzstritā uzskatīja, ka atraitne ar cieņu un pieticību nes savu rūgto dzīves nastu, viņas bērni un māja vienmēr ir kārtībā, nabadzība ir tīra un neuzkrītoša. Turklāt misis Foresta nenogurstoši strādāja un darbam pielāgoja arī bērnus - viņa izgatavoja cepures Blumkvistas kundzei, dzīvespriecīgai zviedrietei, kura turēja cepuru darbnīcu blakus misis Forestai uz Kingstritas netālu no Koventgārdenas.

Misis Forestai bija viens acīmredzams trūkums, un tas, iespējams, būtu apgrūtinājis viņas dzīvi augstākas klases kvartālā. Bet uz tik nabadzīgas ielas kā Gringrouza sejas vai acu formai nebija izšķirošas nozīmes.

Britu impērija bija milzīga, un 18. gadsimta beigās pār to nekad nenorietēja saule, tāpēc zemākas pakāpes ierēdņi bieži atveda sievas, piedzīvotājas, bērnus no citām zemēm, bet virsnieki - daudz retāk. Tāpēc arī bocmanis Forests atveda savu Ennu no tālām zemēm, kuras vārdu atcerējās tikai pati misis Foresta, un, iespējams, viņas atmiņā tā palika citāda nekā Admiralitātes kartēs. Par laimi saviem bērniem, Mērija Enna bija gaišu ādu, kaut arī melnmataina un melnacaina. Bērni mantoja no viņas skaidri iezīmētās pilnīgās lūpas, spītīgos ieapaļos zodus, augstos platos vaigu kaulus, melnās skropstas, bet no tēva viņi saņēma matus un acis - gaišas, kas bērniem piešķīra īpašu šarmu un neparastumu. Ja vēl piebilstam, ka gan Maikls, gan Doroteja par laimi mantoja no savas mātes atklāto, dzīvespriecīgo, pat reizēm nenopietno raksturu, sabiedriskumu, veiklību un tieksmi uz laipnām palaidnībām, tad, izrādījās, ka viņi bija populāri arī vienaudžu vidū un uz nabadzīgās ielas jutās kā mājās ...

Abas pirmā stāva telpas, kurās pirms sešiem gadiem bija izmitinājusies bārā Forestu ģimene, bija tīras, kārtīgas, taču atšķirīgas no kaimiņu māju un jo īpaši no mistera Gordona Smita istabām, kuras bija piebāztas ar grāmatām, papīriem, visādām grabažām, jo šis misters nu jau trešo gadu desmitu taisījās rakstīt savu atmiņu memuārus, taču tālāk par piecām lappusēm nebija ticis un pēc gada, domājot par to turpināšanu, vairs nevarēja atrast pirmās lapas un sāku visu no jauna. Misis Forestas istabas bija tukšas. Viņai tā patika. Viens attēls: apgleznots ierāmēts gravējums, kurā attēlots "Enterpraizs" braucošs ap Labās Cerības ragu ar tējas kravu, mistera Foresta pīpe un viņa medaļa par Gibraltāra aizstāvēšanu pret francūžiem un spāņiem, ko ģenerālis Eliots personīgi pasniedza bocmanim un kas glabājās bufetē aiz stikla, tieši tāpat, kā skārda krūze, no kuras misters Forests dzēra alu, kā arī sešas stikla glāzes, kuras Forests nopirka jau šeit, ieradies dzimtenē.

Angļu garam nepatīk dzīve tukšā telpā, ar kailām sienām un bez maziem un, vēlams, cieši stāvošiem priekšmetiem. Bet Mērijai Ennai nebija lieku priekšmetu, un sienas bija kailas. Bērni pie tā bija pieraduši, un kaimiņi iegriezās reti un uzskatīja, ka priekšmetu trūkums ir atraitnes nabadzības sekas.

Lūk tas arī ir viss, ko tagad var pastāstīt par misis Forestas ģimeni, bērniem un mājām.

Tā 1799. gada aprīļa diena bija saulaina un silta. Lai gan vējā, kas slīdēja pa Temzu un ātri dzina uz priekšu pa tās plašo virsmu mazas buru laiviņas, trokšņainu kaiju pavadībā, tomēr valdīja pavasara vēsums. Tuvā vasara visvairāk lika sevi manīt ar saules staru karstumu.

Cepure, ko bija pasūtījusi kādai dižciltīgai dāmai, bija gatava, Mērija Enna iesaiņoja to apaļā kastē un sasēja ar auklu.

- Viss! - teica Mērija Enna. - Tikai nesteidzies, neskrien, tu esi pieaugusi meitene.

- Protams, mamm, - atbildēja Doroteja, kura jau ar vienu kāju bija uz ielas, saulē un brīvībā.

- Kad misis Blumkvista tev samaksās, norēķināsies ar misteru Stounu (tas bija pārtikas preču veikala īpašnieks) - un nekavējoties mājās!

- Jā, mamma!

Abas zināja, ka mātes, ar lielu pierunāšanu, no Dorotejas saņemtā piekrišana, netiks izpildīta. Abām bija labi zināms, ka, atdevusi cepuri, Doroteja skries uz Oksfordstrītu, lai kā īsta dāma pastaigātos pa ietvi, skatīdamās uz vitrīnām un aplūkojot ekipāžas un jātniekus, kas brauca pa ielu.

- Nu, skrien!

Mērija Enna piegāja pie loga, kura priekšā auga divi kupli rožu krūmi, uz kuriem jau sāka raisīties pumpuri. Viņa skatījās pakaļ Dorotejai un priecājās. Protams, meitene varēja būt mazāka augumā, citādi viņa izskatās ļoti tieva, bet Doroteja bija gracioza, viegla, viņas skatiens piesaista ar uzticību un laipnību, kaut arī var kļūt auksts un tad gaidi sprādzienu - tas ir no viņas mātes austrumnieciskajām asinīm. Bet no sava tēva viņa mantojusi britu jūrnieka precizitāti un neatlaidību.

Sajutusi mātes skatienu, Doroteja apgriezās un pamāja viņai. Viņas ar māti bija tik tuvas, ka Doroteja varēja pat uzminēt viņas domas: "Ja viss izdosies, Doroteja var dabūt darbu labā mājā par istabeni un tur satiks cienījamu cilvēku..."

Ak, mamma, cik tu esi naiva! Dorotejai nav vajadzīgs cienījams cilvēks, dārznieks vai sulainis. Dorotejas sapnis ir nokļūt uz jūras, atrasties uz tāda paša kuģa klāja, kāds lido gleznā pie viņu mājas priekšistabas sienas. Cik skumjas, ka viņa nav piedzimusi par zēnu! Tas viss ir atvērts Maiklam, bet viņam ļoti patīk šūt cepures. Ticiet vai nē - viņš šuj viņu mājā par visiem vislabāk!

Misis Blumkvistas darbnīca zem skaistas izkārtnes, kurā attēlota dāma vieglā, ķermenim pieguļošā kleitā, kādas, kā stāsta, vispirms tika valkātas dumpīgajā Francijā un platu malu cepurē, atradās šaurajā Kingstrītā netālu no Koventgardenas.

Doroteja tika līdz darbnīcai bez īpašiem piedzīvojumiem - ceļojums no Vokshollstritas, no Temzas, pa šaurajām, klusajām ieliņām, kur dzīvoja cienījama, bet nabadzīga publika, aizņēma ne vairāk kā pusstundu. Tā ka drīz Doroteja jau kliedza no apakšas, redzot darbnīcas otrā stāva atvērtajā, līdz pusei ar izkārtni apslēptajā logā, dzīvespriecīgo, bet ne pārāk dāsno Blumkvistas kundzi:

- Vai jums nav auksti, misis Blumkvist?

- Mums Zviedrijā tā ir visu vasaru, - atbildēja blondā Blumkvistas kundze. Viņa runāja ar kaut kādu pašas izdomātu akcentu, lai slēptu īsto, Edinburgas, no kurienes viņa patiesībā bija nākusi.

Pavasaris iestājās draudzīgi, daudzi krūmi un koki jau bija uzziedējuši, un zaļajās nogāzēs uz Temzu, kur nebija netīru piestātņu un noliktavu, jau zaļoja tik svaiga zāle, ka varēja apskaust to šķinošās kazas.

- Tu pati nesaaukstējies, citādi skraidelē vienā kleitā, sasvīdīsi! - Atbildēja misis Blumkvista.

Kla-kla-kla - Doroteja uzlidoja uz otro stāvu pa čīkstošajām kāpnēm. Akurātā Blumkvistas kundze naudu, ko bija iecerējusi misis Forestai, jau bija salikusi garā papīra aploksnē. Doroteja ātri sasveicinājās ar trim amatniecēm, kas sēdēja kopā ar Blumkvistas kundzi, un izskrēja uz ielas. Pirms atgriešanās mājās bija vēl tik daudz darāmā, bet māte jau met skatienu uz tikšķētāju, kuri sit nevis stundas, bet gan glases - par atmiņu no kuģa "Enterpraiz". Tas ir, tas sit reizi pusstundā. Pusdivpadsmitos - vienreiz, pulksten trijos - seši sitieni, četros - astoņas glases. Un tad viss sākas no jauna - šādi trīs reizes dienā. Tēvs priecājās, ka viņa mājā saglabāts kāds kuģa dzīves gabaliņš. Bet Maikls un Doroteja ilgu laiku bija pārliecināti, ka dzīvē nav stundu, bet ir glases, kas savulaik izraisīja smieklīgus un skumjus pārpratumus.

[Glase - krieviski - склянка — sens kuģniecības termins, pusstundu ilgs laika sprīdis. Tajos laikos, kad uz kuģiem bija smilšu pulksteņi, dežurējošais sardzes vīrs ik pēc pusstundas ar sitienu pa zvanu darīja zināmu visam kuģim, ka viņš seko laika tecējumam un nav aizmirsis pagriezt otrādi stikliņu ar smiltīm. Tādu smilšu pulksteņu uz kuģiem jau sen vairs nav, bet paraža palikusi: uz daudziem kuģiem ik pusstundu zvana glasi, nosit attiecīgu pusstundu skaitu.tulk.]

No Koventgārdenas līdz Oksfordstrītai nav nemaz tik tālu - meitenes apavi noklikšķināja šos kvartālus dažās minūtēs ...

* * *

Tajā dienā jaunais cilvēks vārdā Alekss Fredro, kurš uz kompānijas kuģa "Glorija", tā nosaukta par godu direktoru padomes viceprezidenta un bijušā ministra sera Vitla nelaiķa sievai, dienēja kā stūrmanis, pamodās vēlu. Un iemesls tam nebija duelis vai pat romantisks piedzīvojums, bet gan tikšanās ar Jablonskas bīskapu, kurš viņu sameklēja savas neoficiālas vizītes laikā Anglijā un paņēma no viņa dažus svarīgus dokumentus. Bīskaps zināja par gaidāmo Aleksa aizbraukšanu uz Lielbritānijas Indiju, tāpēc tas vairs nevarēja būt "pastkaste". Bīskaps bija sens Nikolasa Fredro kunga, Aleksa tēva, draugs, un tieši viņa nemanāmajai, bet ne mazsvarīgajai ietekmei Alekss bija pateicīgs par savu izglītību un to, ka viņam nebija jāsāk kalpot uz kompānijas kuģiem kā jungam, un viņš nekavējoties kļuva par midšimenu jeb mičmani, tas ir, nākamo virsnieku, un sasniedzis divdesmit astoņu gadu vecumu bija kļuvis par pietiekami pieredzējušu stūrmani, pretējā gadījumā viņam uz Glorijas nepieklātos dienēt.

Aleksam nepatika Londona, te viņš vienmēr jutās kā svešinieks un pazudis. Londona viņam bija pārāk trokšņaina, šaura un neērta. Šeit pat koku stumbri, ja tādi bija pagalmā, apauga ar staipekņiem un kaut kādiem slapjiem zaļumiem.

Šoreiz Aleksam nebija ilgi jākavējas ostā - viņa "Kents" devās uz sauso doku, un sers Vitls, kurš vienmēr cieši sekoja savu padoto liktenim, pats ieteica Aleksam pāriet uz "Gloriju" par stūrmani, kuģis bija jauns, viens no labākajiem kompānijā, kas tika steidzami sūtīts uz Madrasu un Rangūnu slepenu plānu izpildei, tāpēc krava uz Glorijas bija atšķirīga nekā parastiem kompānijas kuģiem, kuriem vajadzēja piegādāt audumus, traukus, ieročus un britu ražošanai nepieciešamās preces, apmaiņā pret garšvielām, tīkkoku un citiem to tropisko valstu izstrādājumiem, kuras lielākā vai mazākā mērā sliecās atzīt Lielbritānijas karaļa autoritāti.

Aleksu pamodināja krāvēju skaļie kliedzieni, kuri noslīcināja dubļos kāda džentelmeņa lādi, izkraujot to no ekipāžas. Viņš kādu laiku pagulēja nekustīgi, neatverot acis un ieklausoties skandālā, kas uzliesmoja zem logiem, kā tajā ievijās jaunas balsis - važoņa, cietušā džentelmeņa un to vērotāju, kurus nebaro ar maizi, bet atļauj bezjēdzīgi kaut kur iemaisīties.

Visbeidzot, kad vairs nebija spēka izlikties, ka joprojām guli, Alekss atcerējās, ka viņš bija apsolījis būt pēcpusdienā kopā ar savu vecu draugu stūrmaņu skolā, kurš nesen bija izdevīgi salaulājies un nolēmis pamest nestabilo un bīstama jūrnieka karjeru. Bet vizītei, pirms kuras bija vēl bija jāapmeklē Glorija, kur tiks uzstādīts jaunais kompass, bija nepieciešams friziera apmeklējums un jaunu apavu iegāde: Aleksa garderobe bija pieticīga, bet ne jau skopuma vai galējas nabadzības dēļ. lai gan viņam bija jāsūta nauda mājās palikušajiem brāļadēliem un māsai, bet, tā kā Aleksam Anglijā nebija sava stūra, tad liela garderobe nebija vajadzīga, un jaunā jūrnieka svarīgākās mantas ietilpa lādē, kas tagad stāvēja istabas stūrī.

Tad Alekss atvēra acis un viņam nācās celties augšā.

Viesnīca bija tīra, domāta Ostindijas kompānijas džentelmeņiem, kalpotājiem un virsniekiem, tāpēc tajā nebija ne blakšu, ne žurku, neskatoties uz to, ka tā bija netālu no upes, kurā ienāca Glorija pirms aizkuģošanas, bet naktspodus kalpi mazgāja katru vakaru, bļodā bija ieliets tīrs ūdens un arī dvielis bija tīrs, kā labākajās mājās.

Mazgājoties jaunietis ielūkojās pie sienas piestiprinātā ovālā spogulī un bija neapmierināts ar sevi. Lai gan viņš, ievērojot modi, bija nogriezis savu bizi un matus nēsāja īsus, kas bija ērti uz jūras, viņš nekādi nevarēja saņemties ielikt matos lokas, un tāpēc tie, taisni, brūni un ne pārāk biezi, nekādi neizrotāja parasto, ne ar ko - ne kumpu degunu, ne augstu pieri, ne ērgļa skatienu - nemanāmo seju. Drīzāk seja pēc pantiem bija pārāk maiga, un pat zods nebija pietiekami stūrains, kas nodeva rakstura mīkstumu, lai gan patiesībā Aleksa Fredro izskats maldināja - viņš bija ārkārtīgi spītīgs, neatlaidīgs un pacietīgs, bet, pats galvenais, viņš mācēja, lai arī negribīgi, izmisīgi kauties, kas viņu izglāba mičmaņu kubrikā.

Uz brīdi atceroties šos gadus, Alekss sastinga, bet spogulis uzreiz viņu nodeva - skatiens kļuva stiklans un lūpu kaktiņi nolaidās uz leju ... Vispār Alekss nebija apmierināts arī ar savu uzbūvi, jo platie pleci un attīstītās, stiprās rokas nodeva viņu kā zemas izcelsmes cilvēku, kāds viņš patiesībā nebija - uzvārds Fredro savas muižnieku saknes meklēja vismaz divsimt gadus atpakaļ... Ak, kā viņš agrāk sapņoja būt tikpat graciozs, šauriem pleciem, paplatām gūžām un izsmalcināts kā īstie džentelmeņi!.. Pat saprotot, ka šādas īpašības uz kuģa nebūtu noderīgas, un viņš nepieder sabiedrības elitei Madrasā vai Kalkutā, no skaudības atbrīvoties nevarēja. Tā kā kompānija neatbalstīja divkaujas starp saviem darbiniekiem, arī šāda nodarbošanās viņu neuzrunāja. Alekss Fredro bija karjerists. Viņš gribēja kļūt par īsta kuģa kapteini. Viņam bija pamats cerēt uz to, ņemot vērā, ka viņa trumpis bija neatlaidība un kuģošanas iemaņas. Tiesa, nekas vairāk.

Sakārtojies un lejā pabrokastojis, kur viesnīcas saimniece, simpatizējot kautrīgajam stūrmanim, atstāja viņam karstu kafijas kannu, olas un bekonu, Alekss izgāja uz ielas, kur krāvēji joprojām ņēmās ar gandrīz līdz pusei dubļos iegrimušo lādi. Viņš apgāja dramatisko scēnu, spiežoties pie mājas sienas, kur bija sausāks, un devās uz Londonas centra pusi pie pazīstamā friziera. Viņš tomēr nolēma nedaudz ieveidot matus un, iespējams, pakonsultēties ar frizieri, vai viņam nevajadzētu ataudzēt vaigubārdu, kā Glorijas kapteinim Ficpatrikam.

Nonācis līdz stūrim, Alekss no vestes kabatas izvilka sīpolveidīgu pulksteni, kurš attaisot vāku, atskaņoja vienkāršu melodiju, kāda Londonā gandrīz nevienam nebija zināma, un pateica, ka laika vairs nav daudz, jo friziera apmeklējums, iespējams, aizņemtu vairāk nekā stundu. Tātad, varbūt vispirms iegriezties uz "Glorijas" un pēc tam ar vieglu sirdi? ..

Šī problēma bija jāatrisina nekavējoties, taču, tā kā tā nebija tik svarīga, Alekss nolēma nodoties likteņa rokās. Viņš izņēma vara monētu un skaļi sacīja:

- Galva, - te domājot karaļa Džordža III galvu, kas attēlota monētas aversā.

- Tad iesiet pie friziera? - Jautāja neliela auguma, padzīvojis, cirtainiem, sirmiem matiem, cilvēks, apģērbies melnā, bet bez cepures.

Aleksa noskaņojums bija pietiekami miermīlīgs, lai neapvainotos par tik neparastu iejaukšanos citu darīšanās.

- Tad uz frizētavu. Viņš pasmaidīja un nodomāja, ka ieradums sarunāties ar sevi, kas viņam bija izveidojies no sardžu vientulības, Londonā varētu dažkārt likt justies neveikli.

Viņš uzmeta monētu. Nejaušais garāmgājējs uzmanīgi un saspringti skatījās uz viņu. Noķēris monētu, Alekss atvēra plaukstu. Virspusē bija Britānija, vienā rokā turot šķēpu, otrā - ovālu vairogu.

- Tātad uz kuģi, - Alekss informēja cirtaino džentelmeni.

- Kāpēc tad tā? - tas bija pārsteigts, uzsizdams ar pirkstu pa rokas apakšu. Monēta uzlidoja un nokrita uz bruģa. - Savām acīm redzēju, ka monarha galva.

Džentelmenis skaļi iesmējās, tad strauji pieliecās, pacēla monētu, pasniedza Aleksam, un tas pārliecinājās, ka skatās uz Georga galvu.

- Es neesmu akls, - Alekss sacīja. - Tur bija Britānija.

- Bet kas tad uzstāj?

- Bet es redzēju...

- Jūs redzējāt karali, mans dārgais, - teica cirtainais džentelmenis un burtiski aizvilka Aleksu uz stūri, uz Oksfordstrītu, uz frizētavu, turklāt nez kāpēc piebilzdams: - Pasteidzieties taču! Vai tad nesaprotat?

- Ko pie velna jūs darāt! - iesaucās stūrmanis.

Izrāvis piedurkni no džentelmeņa stingrajiem pirkstiem, viņš jau gribēja parunāt ar to kā vīrs, ka civilizēti cilvēki tā neuzvedas, bet džentelmenis jau bija pazudis - dienā trokšņainajā Oksfordstrītā pazust pūlī ir viegli...

* * *

Sers Džordžs Vitls, britu Ostmindijas kompānijas viceprezidents, atšķirībā no stūrmaņa Fredro, agri no rīta pabija uz "Glorijas" un pārbaudīja, vai kuģi piekrauj pareizi. Ar šo kuģi Vitla kungam bija tik svarīgi un tālejoši plāni, ka pat ne visi kompānijas direktori par tiem zināja, bet visu patiesību nezināja neviens, izņemot seru Džordžu.

Pagaidām viss noritēja kā iecerēts. Bet bija skaidrs, ka panākumi atkarīgi no daudziem apstākļiem un nejaušībām - Atlantijas okeāns, Indijas okeāns, Indija ... daudz vairāk iespēju pazaudēt nekā atrast. Bet, ja atradīsim, tad visa dzīve iegūs īpašu nozīmi.

Sers Džordžs brauca mājās pa Oksfordstrītu vaļējā ekipāžā, baudot saulaino aprīļa dienu un nebaidoties no aukstuma - šis sarkansejainais, agri nosirmojušais, spēcīgais vīrietis, kurš šķita resns, patiesībā resns nemaz nebija, bet drīzāk stingri gaļīgs spēkonis. Un, ja viņam arī draudēja nāve, tad tikai no pārmērīgas dzīves uzkrāšanās - no tā dažkārt rodas apoplektiski insulti.

Pasniedzies ar nūju, sers Džordžs pieskārās Metjū mugurai un pārkliedzot ielas troksni sacīja:

- Pasteidzies, Met, mums šovakar ir viesi uz lenču.

- Jūs taču redzat ser, kāda šeit kustība! - atsaucās kučieris. - Es nebūtu pārsteigts, ja Londona pēc dažiem gadiem izmirtu.

- No kā? - sers Džordžs bija no sirds pārsteigts.

- No zirgu mēsliem. Tie piepildīs ielas līdz otrajiem stāviem!

- Tas ir neparasts, bet ne bez veselā saprāta, apsvērums, - sacīja sers Džordžs, kurš bija pieradis nopietni apsvērt jebkuru teoriju vai hipotēzi, ja redzēja tajā veselā saprāta graudu.

Un šajā mirklī neliela auguma, cirtaini matains džentelmenis bez cepures uzlēca uz ekipāžas pakāpiena. Viņam bija čigāna vai indiešu žuļika negodīgā seja - sers Džordžs jau vairākkārt bija sastapis šādas sejas Ostindijā, kuru viņš nevarēja izturēt kopā ar tās saldajām skaistulēm, pretenciozajām drupām, pazemīgajiem radžām un starpniekiem, saindētā gaisa viltību un asajām puvuma smakām saspiestajās pilsētās.

Sera Vitla roka sniedzās uz ekipāžas iekšējo, ar ādu apšūto sienu, kur bija dziļa kabata pistolei, bet pēc tam atcerējās, ka pistoli no turienes bija izņēmis ar savām rokām, impērijas pēram neklājās braukāt pa galvaspilsētu ar pielādētām pistolēm. Var uzzināt laikraksti un tad smiekli būs pa visu valsti: "No kā šis milords tā nobijies?"

- Es jūs nenoduršu, - čirkainais vīrietis klusi paziņoja un sev par pārsteigumu sers Vitls atklāja, ka viņš nav jauns un neizskatās pēc indieša, bet drīzāk piederēja kādai no Balkānu tautām, kas neizslēdza viņa čigānisko izcelsmi. - Nebaidieties.

Un smaidā pavēris muti, cirtainais laupītājs parādīja tik līdzenus un baltus zobus, kādus varēja izgatavot no porcelāna, bet ne no kauliem, kā tam vajadzētu būt.

- Ko jums vajag? - jautāja sers Vitls, izvairoties vērsties pie šī klaidoņa, kurš acīmredzami nebija klaidonis, bet, iespējams, bija grieķu sazvērnieks.

Metjū pagriezās, bet zirgus neapturēja, jo šajā pūlī tie jau tāpat gāja soļos.

- Jūsu paša labā, - teica cirtainais vīrietis, skatīdamies seram Vitlam acīs ar hipnotizētāja uzstājību, - es lūdzu pagriezties uz Pikadiliju, jo tuvākajā stūrī jums var gadīties nepatikšanas.

- Kas? Ko? Kas tie galu galā par murgiem! - sers Džordžs bija sašutis.

Bet cirtainais pacēla pirkstu, it kā uzsverot sava brīdinājuma nopietnību.

- Vai atceraties, kā pēc jūsu pavēles tika nojaukts sikhu templis, lai izveidotu ceļu uz fortu? Vai vārds Radžagatans Singhs jums kaut ko izsaka? Pagriezieties uz Pikadilli! Tūlīt pat!

Un ar šiem vārdiem cirtainais nolēca no pakāpiena un pazuda. Mirklis - un viņa galva pazibēja citu starpā... Nē, iespējams, viņā ir nēģeru asinis! Jā, tieši tāda dīvaina, nejēdzīga doma uzplaiksnīja sera Džordža prātā. Un viņš izdzirdēja:

- Es pagriezīšos, ar ko velns nejoko!

Viņš neatbildēja, kaut arī Metjū balss bija saklausāma dārdošajā ielā. Viņš atcerējās šokolādes krāsas naida pilnas acis, kā vecais sikhs spļāva lāstus uz izpildvaras, auksto un paštaisno britu amatpersonu. Šis vecais, praktiski tukšais sikhu templis bloķēja zemieni starp abiem kalniem, radot stratēģisku slazdu jebkuram karaspēkam, kas dodas uz ziemeļiem no Sv. Georga forta. Tāds bija majora Kvinslija viedoklis. Un, protams, ar to dalījās vecākais faktors Vitls, kurš bija atbildīgs kompānijai un kronim par Lielbritānijas pilsoņu un Lielbritānijas īpašumu drošību šajā valstī, kuru viņš nekad nebija mīlējis un kuru viņš tikai pacieta - gandrīz divdesmit gadi pacietības... Viņš redzēja, kā ekipāža nogriežas uz Pikadiliju, un saprata, ka Metjū nopietni uztvēris cirtainā pravieša draudus, acīmredzot no konkurējošas bandītu kompānijas, un nolēma neriskēt ar sava patrona dzīvību. Tagad, pirms atgriezties uz galvenā ceļa, būs jāapbrauc viss kvartāls. Tomēr ar šiem sikhiem jābūt piesardzīgam - tie ir īsti slepkavas, un, kas visbīstamākais, viņiem ir ilga atmiņa. Galu galā viņi piekļuva pat Gordijam Ričardsonam! Viņa paša īpašumā, Saseksā! Vismaz to uzstāj baumas.

Ekipāža nedaudz sasvērās, pagriežoties, Metjū uzšāva zirgiem, tie rāvās uz priekšu, un vajag taču tā gadīties...

- Stāvi! Kur tu lien! Atpakaļ!

* * *

- Stāvi! Kur tu lien! Atpakaļ! - Doroteja dzirdēja šo saucienu, taču nesaprata, ka tas attiecas tieši uz viņu.

Pirms tam viņa ilgi aplūkoja pulksteņu veikala vitrīnu, kurā aiz stikla stāvēja marmora un zeltīti kamīna pulksteņi, kurā attēlotas divas kailas dievietes, kas balstījās uz marmora grotas, kur ieejas vietā, bija zelta ciparnīca. Bet Doroteju tik ļoti apbūra ne apzeltījums vai dieviešu figūras, bet gan dzīvais, dzīslotais, zaļais nefrīts, no kura bija izveidots kalns. Un šajā nefrītā dzīvoja kaut kāda slepena, dārga un tuva Dorotejai atmiņa, kuras nemaz nevarēja būt. Bet dažreiz tādas viņā pamodās - saistītas ar parastiem, dažreiz neglītiem akmeņiem, kuros Doroteja ieraudzīja kaut ko tādu, ko citi cilvēki nevarēja saredzēt. Doroteja varēja staigāt pa ielu un pēkšņi notupties blakus bruģakmenim, jo, ar prāta aci caurredzot akmens netīrumus un nodilumu, viņa saprata, kāds skaistums tajā pavērtos, ja to salauztu vai sazāģētu... Dažreiz, kā meitene viņa vilka akmeņus mājās un glabāja tos maisiņā savā stūrītī. Tēvs smējās, vēlēja tos izmest, bet, protams, neizmeta, bet mātei pašai bija savas slepenās attiecības ar akmeņiem, kaut arī ne tik izteiktas kā Dorotejai. Bet arī viņa varēja grozīt savās rokās necaurspīdīgu granīta lausku ilgu laiku, ar pirkstiem it kā uzsūcot tā siltumu un apslēpto skaistumu.

Nefrīta kamīna pulkstenis atstāja uz meiteni tādu iespaidu, ka viņaar grūtībām novērsās no loga, joprojām domās pieskaroties akmenim ... Un, neko apkārt nemanot, izgāja uz bruģa - tieši zem sera Džordža ekipāžas, kas nogriezās uz Pikadiliju. Un nebija iespējams to ne apturēt, ne apstādināt zirgus, kuri negaidīta pagrieziena laikā arī uz sekundi zaudēja spēju orientēties.

Sers Džordžs tikai paspēja pacelties no sēdekļa un ar roku aizspiest muti, jo priekšstats par šīs ainas briesmīgo galu sāpīgi saņaudza viņa sirdi.

Bet šajā mirklī notika kaut kas pilnīgi negaidīts.

Jauns vīrietis pieticīgā zilas krāsas kamzolī, pelēkās, pieguļošās biksēs zem ceļgaliem un baltās zeķēs, kurš pēc likteņa gribas pamanīja neizbēgamo katastrofu sekundi pirms zirgi samīdīja meiteni, parādot nepārspējamu veiklību, pielēca pie meitenes, kā lec pār trīs asu bezdibeni, kas jūrā atdala divus kuģus, un parāva Doroteju uz sevi, nokrītot uz bruģa malas, par laimi visiem, uz zemiem ratiņa, uz kuriem krāvās tumši zaļu arbūzu kaudze. . Arbūzi aizripoja no apgāztajiem ratiņiem un izglāba jauniešus, jo zirgu kājas, kuri mēģinot apstāties bija saslējušies pakalkājās, nokrita uz arbūzu kaudzes un ratiņiem. Dažas sekundes vēlāk krakšķēšana, brīkšķi un daudzbalsīgie kliedzieni apklusa, jo, redzot notiekošo, paspēja nobīties simtiem cilvēku. Bet tie, protams, nepaspēja neko uzsākt, jo ekipāža ar ilksi un priekšējo riteni ietriecās lampas stabā, kā rezultātā Metjū nokrita zemē, un pār visu šo jūkli, arbūziem, nolauzto stabu, kā statuja, nekustīgs no apjukuma un bailēm stāvēja sers Džordžs. Viņš augstu pacēla nūju, it kā domādams no kāda aizstāvēties.

Pirmais piecēlās jaunais vīrietis zilajā kamzolī un grozījās, meklējot cepuri - viņš piederēja tiem labi audzinātajiem džentelmeņiem, kuri bez cepures jutās nepiedienīgi kaili. Bet tajā pašā laikā viņš palīdzēja piecelties arī paša izglābtajai meitenei, kura arī aizmirsusi par sāpēm un saplēsto kleitu, bija nobijusies, ka būs pazaudējusi savu tukšo cepuru kārbu, par ko viņu tagad sodīs.

Un tikai piecēlusies, meitene sāpēs iekliedzās, un visi ieraudzīja (bet pūlis ātri un cieši ielenca scēnu), ka saplēstie svārki nevar noslēpt pārgriezto augšstilbu, no kura plūst asinis, un asinīs sadauzīto vaigu. Arī jaunais cilvēks bija asiņains, lai gan, kā vēlāk izrādījās, tās bija Dorotejas asinis. Turklāt abu incidenta dalībnieku apģērbs bija šausmīgā stāvoklī - pietika ar vienu skatienu uz savu kamzoli, lai Alekss saprastu, ka viņam būs jāatvadās no domas pavakariņot ar draugu. Bet, tiesa, viņš vairs neskatījās uz sevi, bet gan uz meiteni. Meitene bija ļoti jauna, gandrīz meitiņa, kaut arī garām kājām un slaida, un bija gandrīz tikpat gara kā stūrmanis Fredro. Viņas seju, iespējams, ne bez šarma, tagad diez vai varētu saukt par tādu - zilums un asinis pārklāja sejas labo pusi, mati bija izspūruši, lakats vai cepure bija pazaudēta. Turklāt meitene bija bāla un grasījās noģībt.

Stūrmanis palīdzēja meitenei piecelties, un viņa stāvēja grīļodamās, ar visu svaru atspiežoties uz stūrmaņa rokas, un nesaprata, kur atrodas un kas ar viņu noticis.

Un šajā brīdī, pārskanot ielas un pūļa troksni, kā arī ratiņu ar arbūziem īpašnieka kliedzienus, kas nupat bija attapies, atskanēja dobja balss, kas pieradusi vadīt cilvēkus.

- Mister Fredro, vai tas esat jūs?

- Tieši tā, milord, - stūrmanis atbildēja, tikai tagad sapratis, ka viss incidents noticis ar ekipāžu, kurā atradās pats sers Džordžs Vitls, Ostindijas kompānijas viceprezidents, turklāt faktiskais "Glorijas" īpašnieks un tās brauciena organizētājs dienvidu jūrās, tas ir, jaunajam stūrmanim dzīvs dievs.

- Tas esmu es, - stūrmanis kā atvainojoties atkārtoja, it kā pats būtu meiteni pastūmis vai pabāzis zem sera Džordža ekipāžas.

Pirms sers Džordžs paspēja atbildēt, no pūļa dziļumiem atskanēja skaļa balss, kur sāka pulcēties taisnības cīnītāji, kuri gan izvēlas cīnīties anonīmi:

- Tādiem kungiem cilvēka dzīvība nav ne pensa vērta!

Atbildei uz saucienu bija paklusa kurnēšana un citi izsaucieni, arī seram Džordžam nepatīkami, kurš jutās kails un neaizsargāts kā Francijas karalis Luijs uz Grēva laukuma ešafota.

Un jāsaka, ka, lai arī kopš monarha nāvessoda izpildes ir pagājuši jau seši gadi un pēc tam arī šausmīgā terora beigas, sers Vitls bija viens no tiem dižciltīgajiem, kuri pēc tam sevī saglabāja neuzticību pūlim, tā tumšajiem instinktiem, tā rupjībai un iekšējam naidam pret tiem, kuri nodrošina ar darbu, maizi, pajumti, kas valsti cenšas pārvaldīt pēc iespējas gudrāk un taisnīgāk. Varbūt atmiņa par sera Vitla senčiem, kuriem nācās bēgt un slēpties no apaļgalvja Kromvela vai no Vota Teilora nabagiem ... Jebkurā gadījumā bailes no pūļa bija dziļi iesēdušās serā Džordžā. Viņš lēnām nolaida nūju un saruka sēdeklī, gatavs Metjū uzkliegt: "Dzen!", Bet, saprotot, ka tieši to nav iespējams izdarīt, un, kamēr pūlis viņu neatbrīvos, viņš nekur neaizbēgs.

Meitene aizvēra acis un zaudēja samaņu, to varēja redzēt sers Džordžs, un tad viņš, kaut arī viņu nemaz neaizkustināja ievainotās muļķītes skats, kura ar parastajiem cilvēkiem raksturīgo bezrūpīgo stulbumu pati paskrēja zem viņa riteņiem, saprata, ka ir pienācis laiks rīkoties.

Jebkurā gadījumā sers Vitls, būdams vīrietis, kaut arī principā bez sirds, ja lieta neattiecās uz viņa tuviniekiem, nevis pavēlēja Metjū turpināt ceļu, pametot ubadzei šiliņu, bet tik daudzu liecinieku ieskauts, bija spiesta izturēties savādāk. Jo īpaši tāpēc, ka, kamēr viņš apdomāja, sarāvies no pieaugošā pūļa draudīgās kurnēšanas, priekšā izlīda visuresošais laikrakstu reportieris, gudrs bestija, gatavs par sudraba monētu sabojāt liela cilvēka karjeru un pasākumu, bet šodien mazāk nekā citās dienās sers Vitls vēlējās parādīties vigu laikrakstos ...

- Ko jūs tur stāvat, Fredro! - viņš uzsauca stūrmanim. - Aleks, Metjū, ieceliet meiteni šeit. - Viņš pavirzījās uz platā sēdekļa, atbrīvojot vietu cietušajai, it kā viņam pat prātā nenāktu cita doma.

Pēc meitenes pastiepās vairākas rokas - visi gribēja palīdzēt, un pūļa dusmas jau pierima, jo kungs izturējās savādāk, nekā no viņa gaidīja.

Alekss iekāpa ekipāžā un atbalstīja joprojām nejūtīgo meiteni, lai viņa nepieskartos seram Vitlam un, nedod Dievs, nenosmērētu viņu ar asinīm. Sers Džordžs gudri izprata šo stūrmaņa vēlmi un par to domās viņam pateikdamies, pats pārbīdījās pēc iespējas tālāk no upura, jo viņa apmetni un kamzoli šuva tik dārgs drēbnieks, ka šī meitene nevarētu nopelnīt naudu šādai drēbei ne gadsimta laikā.

- Brauc! - Pavēlēja sers Džordžs, uzskatīdams, ka pūlis tagad laidīs garām viņa ekipāžu, vēl jo vairāk tādēļ, ka no aizmugures atskanēja kariešu taures un atskanēja kučieru un izvadātāju kliedzieni, kurus bija aizkavējis incidents.

Palūkojies, vai avīžnieks jau aizvācies, sers Džordžs pamanīja pie sienas, kaut kādā attālumā no pūļa, kas sāka šķist, pavecāku cilvēku ar cirtainiem, sirmiem matiem un stingru seju ar asiem vaibstiem. Protams, tas taču tas pats grieķis vai čigāns - tas pats tipiskais satīrs! Tādu marmorā veidotu galvu viņš bija redzējis grāfa Marlboro mājā - kurš to bija nopircis vienā no ostām Vidusjūras kampaņas laikā.

Sprogainais vīrietis, kurš tik negaidīti parādījās ceļā ar brīdinājumu par sikhiem un kā rezultātā iejauca šinī nepatīkamajā notikumā, pacēla roku kā radinieks, kurš paliek krastā un sūta savus pēdējos sveicienus kuģim.

Sers Džordžs strauji novērsās no viņa.

Ekipāža lēnām brauca pa sānu ielām, izvairoties no grūstīšanās un burzmas, lai nokļūtu mājā mierīgāk un neuzkrītošāk. Šajās ielās un ieliņās tā neiedomājami kratījās, jaunais stūrmanis izņēma savu kabatlakatu un mēģināja ar to aizspiest brūci. Kājas griezums bija sekls, bet tas bija pēdu garš un ļoti asiņoja.

Lai palīdzētu stūrmanim, sers Džordžs ziedoja arī savu kabatlakatiņu - lakatiņi samirka asinīs un ekipāžā radīja lauka hospitāļa sajūtu. Sera Džordža nāsis jau ilgu laiku nebija odušas svaigu cilvēka asiņu smaku - tām bija īpaša, mežonīga, satraucoša smaka ... Sers Džordžs mēģināja uzminēt, kas ir sadursmes upuris, taču nespēja - viņam pievērsās pietūkušais, zilais , netīrais vaigs un izjukušie mati...

Ekipāžaš nogriezās no ielas pie metāla žoga, kura vārti, kalti pirms vairāk nekā simts gadiem, bija dzelzs mežģīņu amatniecības meistardarbs, lēnām atvērās, it kā mēģinot pieskaņoties ātrumam, ar kādu iebrauca mājas saimnieks savā dzīvesvietā.

Atverot vārtu vērtnes, kalpi zilās livrejās sastinga, izstiepušies un ne ar ko neizrādīdami pārsteigumu, taču neparastais ekipāžas izskats satrauca pārvaldnieku un divus sulaiņus, kuri devās pie durvīm, lai satiktu seru Vitlu plašo kāpņu augšdaļā. Viņi skriešus devās viņam pretī, negaidot, kamēr pajūgs apstāsies pie kāpnēm, un sulaiņu spēcīgās rokas nekavējoties satvēra meiteni, palīdzot stūrmanim viņu izcelt no ratiem.

Pārvaldnieks, apstājies divu soļu attālumā, jautāja seram Džordžam:

- Kur pavēlēsiet?

Šajā jautājumā bija viss. gan izpratne par to, ka meitene nepieder lordam vai pat pašam sulainim līdzvērtīgu personu lokam, un mēģinājums izprast atbildības pakāpi, kuru sers Džordžs bija iecerējis uzņemties saistībā ar kādu nesaprotamu notikumu. Kas tas ir - labdarība, lordam tik neierasta labvēlība, vai apstākļu sakritība, no kā seram Džordžam nāksis izkulties?

Sers Džordžs, pie kura šis pārvaldnieks kalpoja kopš Madrasa laikiem, vairāk nekā divdesmit gadus, uzreiz salika visu pa plauktiem:

- Viesu istabā… pirmajā stāvā. Un piezvaniet Simkina kungam.

Istabas pirmajā stāvā nebija paredzētas lorda viesiem, bet gan viesu kalpiem. Stūrmanim to zināt nevajadzēja, bet Mārtiņš saprata visu.

Vitls paskatījās uz stūrmani. Tas stāvēja, piesedzis ar asinīm nošķiesto mežģīņoto kreklu, zem atvērtā kamzoļa. Incidenta laikā viņš bija pazaudējis cepuri.

- Tas ir brīnums, mister Frederik, - sacīja sers Džordžs, diemžēl saputrojot dīvaini skanošo sava stūrmaņa vārdu. Un, nejūtoties drošs, uzreiz attapās: - Jūs atļausiet man saukt jūs vienkārši par...

- Aleksandrs ... Alekss.

- Brīnišķīgi, brīnišķīgi. Pats Dievs tevi, Aleks, sūtīja glābt šo nelaimīgo muļķīti. Nē, tikai padomājiet! Vienīgais kurš visā Londonā steidz palīgā, ir mans cilvēks! Un sers Džordžs atviegloti un atklāti iesmējās. - Es jums esmu parādā, jā, jā, nenoliedziet. Un nedomājiet pamest manu māju šādā izskatā! Tūlīt Martins ... - sers Džordžs pagriezās, lai meklētu pārvaldnieku - bet tas jau bija blakus, jau paspējis dot nepieciešamās instrukcijas, un sulaiņi meiteni aiznesa, bet viena no istabenēm aizskrēja pēc doktora Simkina. - Ā, rekur tu esi, Martin. Martin, balodīt, aizved Aleksu uz Džuliana istabu. Atver viņa drēbju skapi un palīdzi mana kuģa stūrmanim, drosmīgajam jūras vilkam un topošajam kapteinim atrast sev tīkamas drēbes. Ceru, ka tās atbildīs viņa izmēram.

- Protams, ser, - pārvaldnieks nedaudz paklanījās, - bet man jāatgādina, ka kopš sers Džulians ir sešus gadus bijis prom no mājām, viņa uzvalki ir nedaudz izgājuši no modes.

- Alekss nav modnieks, nē, Alekss nav modnieks. - Un tūlīt, it kā šauboties par komplimentu, sers Džordžs pagriezās pret stūrmani. - Tu taču neesi modnieks, mans draugs?

Alekss pasmaidīja. Atbilde nebija nepieciešama. Arī sers Džordžs pasmaidīja, un tādējādi tika panākta savstarpēja sapratne.

- Kad jūs sakārtosieties un parādīsieties doktoram Simkinam skrāpējumu un nobrāzumu gadījumā... nestrīdieties, mans draugs, es ceru, ka jūs pievienosities man bibliotēkā, un mēs izpīpēsim pa pīpei. Es jau sen gribēju ar jums runāt par sagaidāmo Glorijas braucienu, taču vienmēr pietrūka laika, bet tagad liktenis nokārtoja visu mūsu vietā, vai nav brīnišķīgi?

Aleksam neatlika nekas cits kā piekrist, ka šāda iespēja ir brīnišķīga.

- Bet pēc tam jūs paliksiet uz lenču, un es jūs iepazīstināšu ar savu svainīti. Vai jūs jau esat ticies mana Džuliana sievu?

- Nebija tas gods.

- Lieliski, jums taču kopā jākuģo uz Rangūnu!

Un tad, it kā atkal pamanījis, kāds stūrmanim nožēlojams izskats, un patiešām saprotot, ka parādes kāpnes nav labākā vieta sarunai, sers Džordžs nodeva jauno cilvēku ūsainā Martina rokās un devās uz savu istabu, neapmierināts ar to, ko pēkšņi bija atklājis - uz viņa apmetņa piedurknes bija asiņu traipiņš.

* * *

Misis Džuliana Vitla, viņa arī jaunā mājas saimniece Regīna, sera Džordža vienīgā dēla un mantinieka sieva, šorīt bija pretīgā noskaņojumā. Viņa bija palikusi bez kalpones.

Viss jau sen bija izlemts. Regīna pielika Sallijai algu, apsolīja, ka pati Ostindijā parūpēsies par cienīgu līgavaini, un izmeta šīs rūpes no galvas. Regīnai bija īpatnība - viņa bija pieķērusies cilvēkiem un lietām. Tas nozīmē, ka viņai gan cilvēki, gan lietas bija vienas kategorijas jēdzieni - viņas vide. Viņa joprojām visur līdzi nēsāja lelli, kuru tante Džeina viņai bija uzdāvinājusi piecu gadu vecumā, viņa neļāva izmest savas vecās kleitas un pat apavus, viņiem aiz ģērbtuves atradās īpaša telpa, kurā visa māja atklāti sauca par "vecu lietu noliktavu". Viņa ilgu laiku pretojās laulībām, jo ​​doma atstāt savu māju bija nepanesama. Ceļot uz Indiju gadu pēc kāzām, viņai bija īsta traģēdija. Viņa trīs gadus nodzīvoja Madrasā kopā ar vīru, pamazām pierada pie jaunas dzīves, bet, kad vīrs tika pārcelts uz jaunu vietu - uz Rangūnu -, viņa sadumpojās un, aizbildinoties ar dizentērijas un anēmijas ārstēšanu, atgriezās Londonā un iekārtojās šeit uz ilgu laiku. Dažas dīkas mēles pat melsa, ka viņa plāno šķirties no Džuliana, un viņas tēvs lords Greidijs panāks viņa meitas šķiršanos, lai viņa neiznīktu šajos nolādētās Indijas džungļos. Kad pagājuši trīs gadi, un vecākais sers Vitls sāka uzstāt uz viņas atgriešanos pie Džuliana, kurš jau bija apmeties savā tirdzniecības vietā Rangūnā, iekārdinot jauno sievieti ar iespējām, kas pavērās gan viņas dēlam, gan pašai Regīnai, vienu rītu pamostoties, pēkšņi saprata, ka vīrs ir kaut kas pazīstams, kā vecā lelle, un ir pienācis laiks atgriezties pie viņa.

Protams, šāda ideja Regīnai nebūtu radusies, ja Londonā nebūtu tik garlaicīgi, ja viņas vīrs viņai nesūtītu naudu tik taupīgi, visu ieguldot, kā pats apgalvoja, Indijas kravu pārvadājumos, ja ne vecā sera Džordža stingrā nostāja, ja ne sajūta, ka dzīve rit garlaicīgā salmu atraitnes lomā, lai gan viņai daudz piemērotāka ir tālās impērijas saimnieces loma. Kad tika atklāts, ka uz Rangūnu dosies ne jau pēc puvuma un zivīm smirdošs tirgotāja kuģītis, bet gan ērtā, ietilpīgā, ātrā "Glorija", ceļojums kurā varētu pārvērsties patīkamā un daudzveidīgā piedzīvojumā, Regīna, negaidīti vecajam lordam, viegli piekrita atgriezties pie vīra, aizmirstot, ka to pametusi sliktā tropiskā klimata dēļ. Tiesa, seram Vitlam bija labi jāsamaksā par tik viegli panāktu vienošanos. Bet viņš arī nesāka šķiest naudu, jo vedeklai samaksāja nevis zeltā, bet gan kompānijas akcijās.

Un tagad, kad viss jau bija izlemts, kad Glorija jau iekrāvās tieši zem Londonas torņa pa Temzu, pēkšņi bez paskaidrojumiem un bez brīdinājuma šī neciešamā Sallija pieprasīja aprēķinu. Un pat nepapūlējāss paskaidrot, kāpēc. "Baidos, un viss. Nebraukšu uz Indiju, bet gribu uz Londonu! "

Regīna bija gatava viņu iemest pagrabā un iekalt ķēdēs, bet sera Vitla mājā pagrabs bija pilns ar kāpostiem, kūpinātiem šķiņķiem un citiem izstrādājumiem, un ķēžu tajā nebija. Regīna grasījās mesties galējībās: skatoties uz dzeltenmatainās kalpones nekaunīgo, apaļo, pūderaino seju, viņa gandrīz ataicināja sulaiņus arestēt Salliju par mēģinājumu nozagt... nē, sadauzīt... nē, iesist... Kamēr viņa meklēja ieganstu, laiks bija zaudēts. Ienāca virssulainis Martins, un viņa priekšā nekas cits neatlika, kā ar skaistās rokas plašu žestu parādīt Sallijai durvis, pat nepajautājot, kas īsti noticis.

Protams, tas nebija saistīts ar klimatu. Tā bija vēstule, kas nāca no Braitonas, kur dzīvoja viņas tante. Likās, ka dzīvoja, bet Sallija par viņu neatcerējās. Un tagad šī tante apņēmusies atstāt Sallijai mantojumā nelielu māju pie jūras un trīssimt mārciņu. Tā tika paziņots vēstulē, kuru atnesa un pat skaļi nolasīja dīvains kungs, viss noaudzis ar melniem, cirtainiem, iesirmiem matiem, kas izskatījās vai nu kā grieķis, vai čigāns, bet izrādījās advokāts. Sallijas tēvam viņš uzdāvināja savas mirušās sievas māsas dāvanu - tīra sudraba šņaucamās tabakas kārbiņu bet Sallijai avansu - četrdesmit mārciņas ar čeku uz Londonas banku. Tāds lūk neticams stāsts notika no rīta.

Protams, kamēr cirtainais kungs nepasniedza vēstuli, dāvanu un čeku, Sallijas mājās viņu uzņēma ar lielām aizdomām. Bet pēc tam viņš kļuva par labāko draugu un padomdevēju. Un viņa padoms bija nevajadzīgi nestāstīt kaimiņiem un paziņām par laimi, kas nokritusi no debesīm. Tēvs piekrita un Sallija arī piekrita. Tāpēc viņa kautrīgi un nosarkusi murmināja saimniecei par slikto Indijas klimatu un bailēm no jūras brauciena.

Saniknotā Regīna zaudēja kontroli, ar kuru bija tik lepna. Sallija bija sena, pazīstama lieta, kas pēkšņi parādīja tieksmi uz nodevību. Tas ir tāpat kā, ja lelle ņemtu un aizietu uz mežu.

Bet kur lai ņem kalponi nedēļu pirms aizkuģošanas? Protams, viegli var atrast zagli vai prostitūtu ... Kārtīga meitene nebrauks tā, ne no šā ne no tā cauri pusei pasaules uz briesmīgo Indiju.

Regīna novērsās, lai nevajadzētu atvadīties no Sallijas un vairs neredzētu šo apaļo, stulbo seju, bet tāpat dzirdēja, kā Sallijas un Martina soļi aizklabina pa koridoru. Viņa pati skatījās spogulī, jo skatiens bija vērsts sevī.

Joprojām piepildīta ar aukstu niknumu un nožēlu, ka dzīvo šajā sasodītajā Anglijā, nevis Indijā, kur viņa ātri aizsūtītu dumpiīgo kalponi pie bendes vai vismaz uz stalli lai noper... Runā, ka Krievijā muižniekiem joprojām ir tādas cēlas tiesības, un tur plebeji zina savu vietu. Ak, kāpēc viņa nav dzimusi varenajā un taisnīgajā Krievijā!

Dzirdot aiz pusatvērtajā logā satrauktas balsis, Regīna piegāja pie tā un skatījās, kā mājas vārtos iebrauc vīratēva ekipāža. Pirmā acu uzmetienā Regīna padomāja, ka sarunas ar kalponi iespaidā zaudējusi prātu - sers Vitls sēdēja blakus jaunai meitenei, bet jauns vīrietis bez cepures, saplēstā zilā kamzolī stāv uz ekipāžas kāpšļa un balsta šo sievieti, lai viņa nebalstītos pret seru Džordžu.

Šis murgs tuvojās mājai, un, skatīdamās uz leju, Regīna redzēja, kā Martins sulaiņu pavadībā metās lejā pa kāpnēm, lai atbrīvotu ekipāžu no nejūtīgā sievietes ķermeņa.

Kas tur noticis? Kaut kāds negadījums? Bet nebija iespējams iedomāties, ka Vitls varētu apstāties uz ielas un uzņemt ekipāžā upuri, ja tikai šis upuris nebūtu Kentas hercogiene. Bet ja nu viņa patiešām ir dižciltīga kundze? Bet, uzdodot sev šo retorisko jautājumu, Regīna jau zināja, ka tas tā nav - viņas asais skatiens arī tādā attālumā varēja saskatīt, ka sieviete ar asiņainu, pietūkušu seju pieder sabiedrības zemākajiem slāņiem.

Regīna nesteidzās iet lejā, bet, kamēr sievastēvs runāja uz kāpņu pakāpieniem ar jauno vīrieti, kurš palīdzēja sievieti nogādāt mājās, viņa rūpīgi to aplūkoja. No pirmā acu uzmetiena jauneklis nemaz nebija ievērības cienīgs, lai gan bija garš un labi veidots. Regīnai patika viņa atvērtā, vienkāršā seja un pat vasaras raibumi uz deguna, kas tik nenopietni izskatījās šī džentelmeņa sejā, bet kurš tomēr necentās no tiem atbrīvoties ar pulveri vai balinātāju, kā kāds āksts no Regīnas Vitlas paziņām. Kopumā jaunā vīrieša seja bija vēju appūsta un iedegusi, kas viņu nodeva kā karavīru vai jūrnieku vai vismaz cilvēku, kurš pavada savu dzīvi brīvā dabā. Šādus cilvēkus Vitlu mājā uzņēma tikai darīšanām - viņi ieradās ar kuģiem no Ostindijas vai Vestindijas. Šādi cilvēki kalpoja Kompānijai un mājām. Tikai daži no viņiem pacēlās tik augstu lai kļūtu par viesiem. Vēl nebija pienācis tas laiks, kad kolonijās tika uzkrātas milzu bagātības. Pagaidām nauda tika pelnīta biržā un metropoles noliktavās - rūpnīcu un fortu darbinieki bieži mira no drudža un dizentērijas, nepaspējuši kļūt bagāti, vai arī visu zaudēja, kad kāds pirāts vai korsārs uzbruka Kompānijas kuģim, kurš pa Indijas okeānu lēnām brauca uz Angliju. Dzīve bija spēle, un kaujas lauka spēlētāji neuzvarēja.

Visbeidzot sers Vitls un jaunais cilvēks ar asinīm nošķiestajā kreklā, kā pēc dueļa ar zobeniem, devās uz māju, kas pārsteidza Regīnu. Ziņkāres vadīta, viņa izgāja otrā stāva kāpnēs un dzirdēja, kā Martins un jauneklis kāpj pa tām augšup. Pēc brīža vilcināšanās Regīna, cerēdama pusceļā satikt jaunekli, sāka kāpt lejā pa kāpnēm, kuras noapaļojās pret balto sienu, uz kuras bija sakārtas sera Vitla trakulīgās jaunības laiku medību trofeju galvas: lācis , kuiilis, Bengālijas tīģeris un baltais degunradzis - neticami rets un gandrīz nenotverams monstrs.

- Ah! - iesaucās Regīna, izlikdamās, ka neko nezina. - Kas noticis? Kas jūs esat? Kas ar jums?

- Atvainojiet, mem, - virssulainis Martins atbildēja jaunekļa vietā, kurš pieticīgi nolieca galvu. - Bet jaunais kungs pēc sera Džordža uzaicinājuma jūsu vīra istabā pārģērbsies. Šādā izskatā viņš nevar parādīties uz ielas.

- Manā vīra istabā? - Sašutuma pilno vārdu vienmērīgais skanējums bija paredzēta jauneklim un Martinam. Viņiem vajadzēja saprast, ka tikai viņa, Džuliana Vitla sieva, var ļaut, vai neļaut kādam ienākt jaunā lorda ģērbkambarī.

Bet scēna nesanāca, jo no apakšas, no zāles, atskanēja sera Vitla balss, kuram bija velnišķīga spēja sadzirdēt citu cilvēku sarunas, pat ja tās tika vadītas ar viegliem čukstiem, un iejaukties tajās sev par labu.

- Dārgā, - no kāpņu apakšdaļas atskanēja balss. - Es atļāvos ielaist Aleksu Džuliana guļamistabā - es nevaru izlaist savu glābēju uz ielas tādā izskatā. Ceru, ka jums nav iebildumu?

Regīna klusēja, sagremojot sievastēva vārdus. Viņš nosauca jaunekli par Aleksu, kas nozīmē, ka tas ir vai nu pietiekami tuvs lordam, vai arī atrodas uz ļoti zema sociālo kāpņu pakāpiena - blakus Martinam, vai kučierim Metjū. Bet apģērbs... jaunieša apģērbs bija visai pieticīgs...

- Es priecājos, ka varu jums pakalpot, - Regīna dūdojošā, kā no dūjas knābja, rīkles balsī sacīja.

Alekss viņu pie sevis tā arī nosauca - par dūju. Un nākamajās nedēļās viņa arī paliks viņam tāda dūja.

Alekss nezināja, ka Regīnas vīrs Džulians, kad viņš pirmo reizi ieraudzīja Regīnu uz kriketa zāliena Reitlainā, Eseksas Lankasteru īpašumā, arī salīdzināja viņu ar dūju, kura, saglabājot dūjas lēnīgumu, uzknābā koši zaļajā zālē neredzamos graudus.

Regīna kopš bērnības nebija resna, bet baložveidīgi apaļīga, galva bija maza attiecībā pret apaļīgo, kaut arī ne bez vidukļa, ķermeni, bez tam, Regīnai bija putna paradums, bieži un ātri grozīt knābi - asu, nelielu degunu, kas viegli nosarka aukstumā vai vējā. Viņas seja bija glīta, taču tajā vienmēr bija saskatāma putna modrība. Viņa pat kustējās kā putns - īsi kustināja savas īsās, pie gurniem platās kājas, it kā grasītos uzlidot, bet tā arī nekad to neizdarot.

Bet ne jau putna, bet gan Regīnas cilvēciskais izskats aizrāva jauno Vitlu, izskats, kurš spieda pielūdzējus riņķot ap šo balodi, jo Regīnai bija lielas un elastīgas krūtis un citas vilinošas ķermeņa daļas, kas tām atbilda gan izmēros, gan krāšņumā. Viņas krūtīm vienmēr bija par šauru - gan zem ņiebura, gan zem plata halāta. Pat ja tās varēja droši paslēpt no izsalkušiem skatieniem, Regīnai tikai vajadzēja dziļi ievilkt elpu, bet viņa mācēja un mīlēja dziļi elpot, viņas krūtis pacēlās kā spārni, pieprasot grožus - vēlams, vīrieša spēcīgās rokas formā. Un neatkarīgi no tā, kādus apģērbus viņa valkāja, apkārtējiem šķita, ka viņa ir kaila.

Bet tas nepavisam nenozīmē, ka Regīna bija savu gūžu un krūšu verdzene. Daba viņu nebija apveltījusi ar kaislīgu raksturu, un viņa ilgu laiku neprata un nevēlējās izmantot savu varu pār vīriešiem. Rezultātā sešpadsmit gadu vecumā, viņa sava tēva sera Greidija mājās, kļuva par virssulaiņa vardarbības upuri. Tas nenozīmē, ka šī rupjā pavecā vīrieša glāsti viņai nesagādātu prieku. Bet viņa varēja labi iztikt bez tādiem, kā, piemēram, ziemā bez zemenēm. Un, kad sadusmojusies uz virssulaini, viņa atzinās mātei, ko viņš nodarījis, un šo virssulaini nekavējoties un slepeni izdzina no mājas, viņa nejuta lielas skumjas dēļ šīs šķiršanās no viņa un atgriešanās jaunavas stāvoklī.

Vēlāk, kad Regīna sāka iziet sabiedrībā, viņai saradās pielūdzēji, galvenokārt gan iekāres vadīti, taču bez nopietniem nodomiem, jo ​​Greidiju ģimene bija sen un pamatīgi izputināta, un Regīna un viņas trīs jaunākās māsas palika pēdējā likme dzīves spēlē. Džulians, ieraugot Regīnu, uzreiz saprata, ka tieši šī dūja kļūs par viņa sievu, un, neskatoties uz sera Džordža izmisīgo pretestību, kurš saprata, ka apprecēties ar meiteni no Greidijiem ir trieciens viņa finanšu plāniem, viņš savu mērķi sasniedza. Galu galā viņš prata viltīgā veidā visu pagriezt sev par labu - tāds lūk paklausīgs zēns, sekmīgs students, bet vienmēr izdara pēc sava prāta.

Bet tagad viņš ir tālu prom, Rangūnā, kaut kur Ostindijas malā, Āvas karalistē, bet dūja Regīna skatās uz asiņaino stūrmani Aleksu un viņa izskats un vēl neizzudusī asiņu smaka pēkšņi liek viņas nāsīm izplesties, viņa dziļi nopūšas, korsetes šņorējums atsprāgst vaļā, ļaujot stūrmanim aplūkot kundzes gaiši rozā krūtis...

Protams, ar skaļu "ah" Regīna skrien uz savu istabu, pārvaldnieks Martins, kurš pārzina Vitlu mājas dzīvi daudz vairāk, nekā uzskata tās īpašnieki, atļaujas pie sevis pasmīnēt un, viegli pabikstot stūrmani plecā, un, it kā novedot viņu līdz savam līmenim, ved viņu pie Džuliana Vitla drēbju skapja.