6. nodaļa. IZGLĀBTIES LAI NOMIRTU

Kā Mišels de Truā paziņoja Regīnai un Deiviss, kurš trešo reizi nonāca Indijas okeānā, piekrita viņa viedoklim, Regīna bēga no korsāriem gandrīz no Indijas okeāna vidus, pie ekvatora. Uz austrumiem gulēja Maldivu - atolu josla, uz ziemeļiem gandrīz tikpat lielā attālumā atradās Ceilonas sala, un uz Kalkutu vai Rangūnu bija jābrauc gandrīz pusotra tūkstoša jūdžu uz ziemeļaustrumiem. Tāpēc visprātīgākais bija doties uz ziemeļiem, tad noteikti nokļūtu līdz Ceilonas dienvidu galam, lai gan bēgļu vietā Mišels de Truā būtu palicis dreifēt pie ieejas milzīgajā Bengālijas līcī, rēķinoties ar tikšanās iespēju ar tirdzniecības kuģi, kas viņus nogādātu Indijā. Tiesa,vienalga nebija zināms, vai tas būs vai nebūs tirdzniecības kuģis, uz kura viņas nonāktu.

Varbūt, ja Regīnas Vitlas vietā būtu kāda parasta sieviete, tā būtu samierinājusies ar savu rūgto likteni un ar kaunu būtu nonākusi Revinjonas salas Sen-Denī ostā, kur mēnesi pēc mēneša varētu nīkt līdz pienāktu izpirkuma maksa. Iespējams, ka līdz tam laikam viņas reputācija būtu tik ļoti aptraipīta, ka misters Vitls-jaunākais būtu spiests atteikties no šādas sievas un apkaunojumā nosūtīt viņu uz Angliju, pieprasot šķiršanos viņas samaitātās uzvedības dēļ un ietaupot izpirkuma maksu. Viņš būtu tieši tā arī izdarījis.

Bet Regīna tomēr bija neparasta sieviete un nolēma, ka viņai ir tikai viena godājama izeja - riskēt ar visu, pat ar dzīvību, mēģināt šķērsot okeānu čaumalā, pirmajai nokļūt Rangūnā un apsteigt visas nelabvēlīgās ziņas. Un, ja vēlāk, pēc Blekberija un citu ieslodzīto atgriešanās, kāds uzdrošinātos runāt ar misteru Vitlu, būtu jau par vēlu - viņa varētu sagatavot augsni, pareizāk sakot, labi dziļu bedri jebkuram apmelojumu iznēsātājam.

Doroteja izrādījās līdzīga savai saimniecei, jo jaunības dērļ viņa nevarēja iedomāties, ka dodas nāvējoši bīstamā ceļojumā. Bet matrožiem - Deivisam un jaunais koknejietim Henrijam Bolam - nebija iztēles, taču viņi negribēja sēdēt ieslodzīti netīrajā tilpnē, ar viņiem rīt varēja izdarīt kā vēlējās, pat pārdot verdzībā arābiem - visi zina par šādiem gadījumiem . Viņi bija matroži, jūras ļaudis, un dzīvošana laivā un pat nāve okeānā viņus nebaidīja tik daudz, kā nenoteiktība un bezspēcība.

Tā ka četrotni, kas bija uzņēmusi kursu uz ziemeļiem, liktenis izvēlējās diezgan veiksmīgi. Tomēr paši ceļotāji par to nezināja.

Jau ar pirmajām minūtēm laiva tika pārdalīta uz pusēm. Aizmugurējā daļa palika matrožiem, jo ​​tur bija stūre, un no turienes viņi kontrolēja buru. Bura bija siena.

šī nepārspējamā brauciena nākotnes vēsturniekiem būtu ieinteresēti uzzināt, kādus vārdus misis Vitla pateica savai kalponei pēc tam, kad viņas bija iekāpušas laivā un aizbraukušas drošā attālumā no "Glorijas". Lasītājs varētu pieņemt, ka Regīna izplūda asarās par tik laimīgām nepatikšanu beigām, vai apskāva savu cietušo kalponīti, bet tagad nelaimē - draudzeni ...

Nekas tamlīdzīgs. Attapusies un sajutusies atvieglota, misis Vitla ar riebumu sacīja:

- Kā tu uzdrošinājies uzvilkt manu labāko kleitu!

Doroteja pat uzreiz nesaprata, kur te ir viņas noziegums, bet tad, uzmetot skatienu, savai ne pārāk tīrajai, saburzītajai kleitai, viņa atcerējās, kā steigā ģērbās saimnieces kajītē, kad doktors Strengls skrāpējās pie durvīm, un pat nepamanīja, ko uzvilkusi. Un tad, saprotot, ka savas, pieticīgās, pelēkās vietā, uzvilkusi kundzes zīdu, uzšūtu pēc Parīzes modes no rozā muslīna, viņa tam vairs nepiešķīra nekādu nozīmi. Un kopš tā laika Dorotejai tā arī neradās iespēja atkal nonākt kajītē, lai pārģērbtos.

Tā kā Doroteja uzreiz neatrada vārdus, lai sevi attaisnotu, Regīna kļuva vēl niknāka un paziņoja, ka pavēlēs meiteni nopērt, tiklīdz viņas ieradīsies.

- Tad varbūt man labāk ielekt ūdenī? - Doroteja pavaicāja. Viņu aizvainoja saimnieces netaisnie pārmetumi, taču patiesībā viņa negrasījās noslīcināties

- Ah, liecies mierā! - Regīna iesaucās. - Es gandrīz nedēļu visiem draudēju, ka noslīcināšos. Galvenais ir lai tev notic. Bet tev es neticu. Tāpēc rīkojies pēc saviem ieskatiem.

Doroteja piecēlās. Viņa paskatījās uz "Gloriju", kas joprojām bija redzama pie horizonta. Un kāpēc, - viņa nodomāja, - es piekritu pamest šo kuģi un labo ārstu Strenglu?

- Novelc kleitu, - Regīna pavēlēja, nepavisam nejūtot žēlumu pret meiteni, kuru grūda izdarīt pašnāvību. Bet vēl nesen viņa varēja sarīkot jebkuru skandālu, lai dotos ceļā ar kalponi.

- Esmu tik jauna un skaista, - sacīja Doroteja. - Grēks mani noslīcināt. jo tad saimniecei nebūs neviena, kas mazgātu veļu, neviens nesaklās viņai gultu un neapsegs ar saviem svārkiem, kad viņa notupsiess pie pakaļgala, lai apmierinātu savas vajadzības ...

- Nekauņa! - Saimniece iekliedzās. - Bet, tagad tūlīt aiz borta!

Doroteja uzlika kāju uz borta malas. Laiva nedaudz noliecās, un Deiviss no pakaļgala uzkliedza:

- Sievietes, bet tūlīt pārtrauciet to stulbo strīdu! Tā jau laivu var apgāzt.

Ignorējot viņa vārdus, Doroteja izdarīja kustību, lai novilktu kleitu, par ko viņa ar krustāmsaliktām rokām satvēra svārkus aiz apmales un vilka uz augšu.

- Pat nemēģini! - iebļāvās Regīna, nobijusies ka pazaudēs savu galveno īpašumu. - Labāk to kleitu izmazgā! Es par to samaksāju sešpadsmit ginejas. Tev nekad neredzēt tādu naudu.

- Tātad slīcināties vai neslīcināties?

- Zini, ko, - saimniece atbildēja mierīgāk, bet ļaunāk, - es pati arī protu sarīkot izrādes. Un zinu, ka tu pat negrasies slīcināties, bet tikai gribi mani pakaitināt. Apdomā labi, es tevi vēlāk par to sodīšu. Bet pagaidām man tu esi vajadzīga, un es tevi mīlu. Varbūt es tevi mīlu vairāk nekā jebkuru citu cilvēku pasaulē, neskaitot kādu vīrieti ... Es tev pastāstīšu par viņu, tiklīdz kļūs tumšs, citādi šeit ir karsti un piedevām šūpo. Un velti tu pārstāji no manis baidīties. Esmu intrigante un ienīstu nekaunīgas meitenes.

Regīnas balss izklausījās tik draudīgi, ka Doroteja uz brīdi šauboties par savu drošību, paskatījās uz gredzenā esošo akmentiņu. Akmens bija nekaitīgi sārts - Dorotejai nekas nedraudēja. Tātad misis Vitla vēl nedomāja atriebties.

Regīna pasauca Deivisu un aizrādīja, ka viņš uzkliedzis kundzei. Uz ko Deiviss atbildēja, ka visu interesēs ir nokļūt līdz Anglijas īpašumiem. Bet uz to ir maz cerību. Nevajag sevi mierināt. Tāpēc palīdzēsim viens otram, nevis kaitēsim. Viņi, vīrieši, vadīs kuģi un ļaus sievietēm veikt mājas darbus, dalīties ar pārtiku un ūdeni, bet neiejauksies vīriešu lietās.

Un te nu Doroteja pamanīja, ka tad, kad ar Regīnu runā bez šaubām, ka viņa paklausīs, misis Vitla tūlīt pārvēršas par kautrīgu jēriņu. Vismaz ārēji.

Bet saruna par attiecībām uz čaumalas ar to nebeidzās, bet turpinājās nākamajā dienā pusdienlaikā, kad Regīna kā saimniece ielēja svaigu ūdeni, bet Doroteja sagrieza maizi un katram uzlika gabalu sālītas liellopa gaļas.

Ap to laiku, sievietes, kuras lielāko dienas daļu slēpās buras ēnā, bija noģērbušās līdz apakšsvārkiem un krekliem. Deiviss ne ar ko neizrādīja iebildumus, it īpaši tāpēc, ka paši jūrnieki bija kaili līdz viduklim, bet jaunais Henrijs sāka skatīties uz Regīnas krūtīm, kas tagad bija gandrīz kailas un gulēja brīvas, kā kokosrieksti, kas karājās pie palmas. Viņš paskatījās uz misis Vitlu tā, ka Doroteja nobijās: ja nu metīsies virsū? Bet te ierunājās pati Regīna. Viņa vērsās tieši pie vasarraibumainā, zemnieciskā Henrija:

- Paklau, balodīt, un ieliec to savā galvā: ja jūs ar Deivisu varēsiet mūs nogādāt Kalkutā vai vismaz drošā vietā uz sauszemes, es apsolu, ka jūs kļūsiet par labi nodrošinātiem cilvēkiem līdz sava mūža galam. Manis izglābšna un lojalitāte Kompānijai maksās daudz. Saprati?

Deiviss pamāja ar galvu, Henrijs novērsa skatienu no misis Vitlas valdzinājumiem.

- Bet, tiklīdz jūs kaut kādā veidā uzdrošināsieties izraisīt manu neapmierinātību, labāk nolādiet dienu, kurā jums bija nelaime nākt pasaulē. Protams, jūs varat mūs likvidēt, bet tad cerība kļūt bagātiem un beigt savas dienas mierā un labklājībā aizlidos no jums kā tā tur kaija.

- Kaija, - kundzei pakaļ atkārtoja Doroteja. - Vai kaijas lido tālu prom no zemes?

- Pat ja arī nelido tālu, mēs nezinām, kurā virzienā ir zeme, - drūmi atbildēja Deiviss, kuram nepatika draudi, it īpaši tāpēc, ka viņš nebija devis nekādu pamatu pārmetumiem.

Uz laivas klāja iestājās klusums, kas ilga līdz saulrietam.

Kad pienāca vakariņas, Deiviss nolaida buru, un misis Vitla vīriešu pusei nodeva ūdeni un galetes.

Gulēt bija neērti, sievietes apakšā noklāja rezerves buru un iespiedās telpā starp dibenu un brangām.

Drīz uzlēca mēness, laivu plaši un reti šūpoja okeāna vāli. Negribējās domāt, ka šis ceļojums varētu beigties slikti.

... Regīna sāka stāstīt Dorotejai par to, kā viņai izdevās aizbēgt no pirātu kuģa. Arī jūrnieki sarunājās laivas pakaļgalā, bet viņu balsis bija neskaidras, sajaucoties ar ūdens šalkām, kas laizīja laivu. Naktī sāka līt. Doroteja teica, ka viņai ir nazis, kuru doktors Strengls paklusām iedeva šķiroties. Regīna to atņēma, sakot, ka Doroteja tāpat nespēs nevienu nodurt, jo viņa joprojām ir tikai bērns, bet, ja būs nepieciešams, Regīna viņu aizsargās.

Nākamā diena bija karsta un gandrīz bez vēja. Matroži mēģināja ķert zivis, bet drīzāk to darīja vēlēšanās kaut ko darīt, jo viņiem vienalga netika iedots ne brazieris, ne krams. Pat tad, kad trešajā dienā laivā ielidoja vairākas lidojošās zivis, tikai Deiviss, notīrījis zivis ar savu nazi, to kaut kā norija. Pārējie ēst jēlas zivis atteicās.

Lai gan bura tomēr deva zināmu ēnu, līdz pusdienlaikam tā tik ļoti samazinājās, ka saule vienalga sasniedza ceļotājus. Rezultāti kļuva redzami ceļojuma trešajā dienā. Regīnai bija vissliktāk - viņai bija plāna balta āda, kas atklātās vietās kļuva sarkana, un līdz vakaram Regīnu sāka mocīt apdegumi. Viņa gribēja tos atdzesēt ar jūras ūdeni, bet Deiviss stingri pavēlēja to nedarīt, jo tad sāktos čūlas un no tām varēja pat nomirt. Misis Vitla izvēlējās izturēt un uzmanīgi mitrināja ādu ar svaigu ūdeni. Dorotejai bija visvieglāk - āda, tumšāka nekā pārējiem, tik ļoti nebaidījās no saules un tikai satumsa. Bet Dorotejai bija neērti, ka viņa ceļa grūtības iztur vieglāk nekā saimniece, un viņa rūpējās trīs reizes vairāk.

Ceturtajā dienā saule pazuda auz mākoņiem, bet vējš pieauga, un matrožiem bija jāstrādā pie buras un pie stūres, lai laiva turētos uz viļņa. Bet viņi nevarēja zināt, vai tuvojas zemei, vai viņus kaut kur aiznes okeāna straume.

Okeāns bija bezgalīgs, vienaldzīgs, un Dorotejai, šķita, kā dzīvā radība, kas ar lielu ziņkāri skatījās uz to, kā laiva ar mazajiem cilvēciņiem rāpo pa tā ādu, un varbūt okeāns pat apsvēra, kurš no laivas pasažieriem nomirs pirmais.

Viens no diviem ūdens ankeriem beidzās piektajā dienā. Deiviss teica, ka būtu jauki ierobežot ūdeni, pretējā gadījumā viņš pamanīja, kā Doroteja lej uz saimnieces rokām svaigu ūdeni. Regīna apvainojās un sāka kliegt uz matrožiem. Viņi drūmi noklausījās, un, kad viņa beidz bļaustīties, Deiviss aiznesa pilno muciņu uz pakaļgalu, paņēma krūzi un kopš tā laika pats dalīja ūdeni - krūzi no rīta, pēcpusdienā un vakarā. Ar to vajadzēja pietikt nedēļai, un līdz tam bija jāsastop zemi vai kuģi.

Reiz vakarā, brauciena septītajā dienā, pie horizonta parādījās kuģis, bet laivu no tā nepamanīja.

Cilvēkus arvien vairāk apņēma briesmīga bezcerība. Un visvairāk Regīna sodīja sevi, kas pēkšņi saprata, ka kauns, no kura viņa aizbēga, ir daudz labāks nekā nāve, kura viņiem tuvojas.

Pašā laivā nekādi īpaši notikumi nenotika, izņemot lēkmi, kas kādu nakti piemeklēja Henriju - viņš atrāpās uz sieviešu pusi un čukstus sāka pierunāt Doroteju viņu samīlēt, jo viņi tik un tā nomirs. Regīna pamodās un brīnumainā kārtā Henriju nenodūra, jo Deiviss viņu paspēja aizvilkt. Bet Regīna saprata un pati pateica Dorotejai, ka viņas vara uz kuģa vājinās, jūras braucēju stāvoklim pasliktinoties. Vēl viena vai divas dienas, un vīrieši izies no kontroles. Viņa pat domā, ka Deiviss jau tagad viņām dod ūdeni un cepumus mazāk, nekā ņem pats. Bet vēlāk vispār vairs nedos. Doroteja ļoti nobijās, viņa tik ļoti cerēja, ka Deiviss neuzņemsies tādu grēku uz savas dvēseles.

Jūrnieki novājēja un pārstāja airēt, palīdzot burai. Visi bija notrulināti, pārtrauca mazgāties un tikai gaidīja savu kārtu, lai padzertos ...

Un tomēr vissliktākais notika tikai iztēlē.

Patiesībā, tieši sakot, misis Vitlai un viņas kalponei pasakaini paveicās. Viņām nebija izredžu izkļūt no šīs avantūras dzīvām. Un tikai sliktās zināšanas par okeānu un briesmām, kas gaida ceļotājus, varētu pamatot Regīnas lēmumu.

Saskaņā ar visiem jūras dzīves likumiem viņiem bija vai nu jāmirst no slāpēm un izsalkuma, vai arī jāapgāžas jau pirmajā stiprajā vējā. Nekas tāds nenotika, un ne tāpēc, ka viņas aizsargātu Milodars, kurš patiesībā bija pilnīgā neziņā par notikumiem un ieslīdzis strīdos ar Zemenergo, turpināja dusmoties, bet gan tāpēc, ka liktenis dažkārt atļaujas pasmīnēt un atvieglot varoņu bezcerīgo likteni tikai tāpēc, lai viņus pēc tam iemestu ugunīgā ellē.

* * *

Desmitajā dienā, kad ankera apakšā vēl šļakstījās ūdens, un cepumi, kaut arī mitri pēc vakardienas brāzmas, kas nobiedēja dāmas, bet kam laivu apgāzt neizdevās, bija smags sāļas mīklas pikucis un bija pat vēl sālītas liellopa gabals, kurš joprojām gulēja zem vējtvera, tas ir, ilgi pirms brīža, kad piedzīvojumu romānu neveiksmīgajiem varoņiem pienāk palīdzība, Deiviss pakāpās uz ankera, tad nostājās uz tā un sāka vicināt rokas. Henrijs pacēla zemu nolaisto buru un, aizskrējis pie pakaļgala, nolika stūri pa labi. Kā no tā varēja nojaust, matroži tālumā bija ieraudzījuši buru, kas izskatījās gaiša uz pie horizonta uzkāpjošo tumšo mākoņu fona.

Tas notika no rīta, bet ne agri, apmēram pulksten deviņos. Diemžēl misis Vitlas zelta pulkstenis-bregets bija apstājies - tajā kaut kā bija iekļuvis ūdens, un precīzu laiku varēja aprēķināt tikai aptuveni, atbilstoši saules augstumam virs okeāna.

Ir grūti aprakstīt prieku, ar kādu ceļotāji redzēja, ka nezināmais kuģis arī sāka evolucionēt uz laivas pusi - acīmredzot viņi ne tikai redzēja uz tās nelielo buru, bet arī saprata, ka redz kuģa avārijā cietušus jūrniekus, kuriem nepieciešama palīdzība.

- No uguns, atkal ugunī, - Doroteja dzirdēja Deivisu caur zobiem nomurminām.

- Ko tu ar to gribi teikt? - Doroteja nodrebēja.

- Tas nav mūsu kuģis.

- Protams, ne jau mūsu, - Regīna atbildēja. - Tas ir arābu džau. Es tādus redzēju, kad dzīvoju Kalkutā.

- Viņi var mūs aizvest nebrīvē un pārdot, - sacīja Deiviss. - Esmu dzirdējis, kā viņi izturas pret cilvēkiem. Galu galā mēs priekš viņiem esam neticīgie.

- Es varu un runāšu ar viņiem daudz vieglāk un mierīgāk nekā ar franču pirātiem, pat ja viņi ir tūkstoš reižu katoļi. Tev šeit nav ko darīt, Deivis. Tu airē, vadi buru, es atcerēšos, ka tu izturējāties labi un neapvainoji Doroteju un mani. Bet, kas attiecas uz nopietnām lietām, ļauj man, balodīt, izlemt, kā tās nokārtot. Tā ir tirgotāju džau, es to nosauktu par baggalu, - turpināja Regīna. - Kas arābu valodā nozīmē "mūlis". Nebrīnieties par tās no attāluma pieticīgo izskatu un slīpajām burām, kā zvejnieku felukai. Es domāju, ka šī feluka pēc izmēra nebūs mazāka par mūsu "Gloriju".

Protams, Doroteja nespēja noticēt savai saimniecei - un patiešām, viens liels masts ar slīpu buru un otrs, ļoti mazs, arī ar vienu slīpu buru, nevarēja piederēt lielam kuģim.

Baggalas siluets drīzāk atgādināja ātru laivu, taču tai bija augsts pakaļgals, kā uz "Glorijas", kas beidzās ar izgrebtu tranšu ar divām logu rindām, it kā tas būtu pārnests no angļu kuģa uz arābu feluku.

Kuģis tuvojās diezgan ātri, un ceturtdaļstundas laikā Doroteja saprata, ka viņa ir kļūdījusies, jo to cilvēku figūras, kuri skatās uz laivu, noliecoties pār baggalas falšbortu, bija tik mazas, salīdzinot ar kuģi, ka nācās atzīt misis Vitlas vārdu patiesumu.

Laiva petuvojās baggalas zaļā krāsā nokrāsotajam bortam, no turienes laivā tika nomestas kāpnes ar koka kāpšļiem, bet, pa no augšas nolaistajiem tauvu galiem, trīs matroži šalvaros un jakās uz kaila ķermeņa ātri nolaidās laivā. Viņi visi bija tumsnēji, neliela auguma un veikli cilvēki, kuri nepārstājot smaidīt, kaut ko ātri paziņoja un sasaucās ar tiem, kas šo ainu vēroja no augšējā klāja. Tā kā pasažieriem nevajadzēja ņemt līdzi neko citu kā tikai sieviešu lādes, viņas, ar angļu jūrnieku palīdzību uzkāpa uz klāja, kur viņas sagaidīja jauns vīrietis, kopā ar ziņkārīgu arābu baru, ģērbies dzeltenā halātā, ar zaļu turbānu uz galvā. Viņš bija tievs, šauriem pleciem, uzmanīgām melnām acīm, kas nolūkojās no zem olīvkrāsas sejas smagajiem plakstiņiem.

- Laipni lūgti, - viņš ierunājās angļu valodā.

- Sveicināti. - Regīna jau bija pieņēmusi karalisku stāju un bija vēl pārliecinātāka par sevi nekā korsāru sanāksmē. Es priecājos, ka uzminējāt mūsu piederību. Mani sauc lēdija Regina Vitla, un es esmu Ostindijas kompānijas Rangūnas faktora dzīvesbiedre.

- Es priecājos jūs sveikt uz mana kuģa, - sacīja šaurplecainais cilvēciņš. Doroteja saprata, ka viņam nav vairāk kā divdesmit gadu. - Mani sauc Kamars al-Zamans, - jauneklis sacīja. - Es esmu cienījamā Abd-ar-Rahmana dēls, kuram pieder šī baggala un daudzi citi kuģi un mājas. Es lūdzu jūs doties pie mana tēva, kurš jūs gaida savās istabās.

Šaurplecainais jaunietis ar sausu roku izdarīja platu žestu, kas izlīda pie elkoņa, kad plata piedurkne noslīdēja līdz plecam.

- Es pateicos jums par palīdzību, - sacīja Regīna. - Bet vispirms es lūgšu jūs sagādāt man un manai kalponei kajīti, lai mēs varētu sakārtoties, pirms parādāmies jūsu tēva acu priekšā. Un dodiet vietu arī maniem jūrniekiem, jo ​​viņi ir drosmīgi un uzticami cilvēki, kas ir daudz darījuši mūsu glābšanas labā.

Jaunietis nolieca labi sasietajā zaļajā turbānā tārpto galvu un ātri ierunājās arābu valodā, dodot rīkojumus apkārtējiem cilvēkiem, kuri viņu uzklausīja, taču uzreiz nesteidzās izpildīt pavēles, bet vispirms uzdeva jautājumus, uz kuriem jaunais cilvēks nespēja atbildēt un tāpēc kļuva dusmīgs un kliedza uz matrožiem. Dorotejai, skatoties šo ainu, nāca smiekli it īpaši tāpēc, ka jaunietis viņai bija patīkams, un viņš pats, ar savām lielajām melnajām acīm uzmanīgi aplūkojot izglābtos, vairākas reizes pakavēja skatienu pie Dorotejas, kurai bija prieks uzzināt, ka viņa atstāj lielāku iespaidu uz viņu nekā krāšņais putns Regīna. Viņai jau bija apnicis fakts, ka visi pasaules vīrieši ir traki par šo resnuli, savukārt Doroteja arī nav pēdējā meitene pasaulē, vismaz uz viņas ielas tika uzskatīta par skaistāko no meitenēm un neviens neapstrīdēja viņas pārākumu, varbūt tāpēc, ka uzskatīja, ka viņa vēl ir tikai meitenīte - glīta, pat skaista, bet tikai meitenīte. Tas arī saprotams, teica māte, jo Doroteja uzauga kaimiņu acu priekšā, bet laiks skrien tik ātri, ka tikko esi pieradis, ka pa ielu skraidelē melnmataina zilacaina meitenīte īsā kleitiņā, kad izrādās, ka viņai jau pienācis laiks precēties ... Doroteja juta, kā Kamars atkal paskatās uz viņu, un atklāti satika viņa skatienu, liekot viņam savukārt nolaist acis.

"Viņš samulsa" sajūsminājās Doroteja. Galu galā katrai sievietei ir glaimojoši satikt vīrieti, kurš viņas priekšā kautrējas, bet citi vīrieši viņam ar cieņu paklanījās.

- Jums parādīs jūsu kajītes, - sacīja jauneklis. - Es ceru, ka tās jums patiks.

- Mums nav vajadzīgas divas kajītes, - Regīna asi attrauca, jo nevarēja izturēt, ka citi pielīdzina viņas tiesības ar kalponi. - Šī meitene, Doroteja, ir mana kalpone, un viņa atradīsies vienā kajītē ar mani, jo man viņa ir vajadzīga dažādiem pakalpojumiem.

Dorotejai šķita, ka jaunā vīrieša acīs uzplaiksnīja vilšanās, un izjuta tādu dusmu lēkmi pret šo vistu, ka bija gatava to nožņaugt. Bet jūtīgā Regīna sajuta, ka apvainojusi kalponi, un nopriecājās. Viņa mīlēja pazemot cilvēkus, visiem apkārtējiem bija jāzina viņu daudz zemākās vietas.

- Nepievērsiet uzmanību, ja jūsu kajītē mazliet smaržos pēc tabakas, - Kamars pēkšņi pasmaidīja. - Tā ir stūrmaņa kajīte, un viņš ar prieku to jums novēl tik ilgi, kamēr jums to vajadzēs.

- Ah, - Regīna sacīja, - cik žēl, ka mēs kādam sagādājam neērtības.

- Stūrmanis būs laimīgs, - nogrieza jauneklis. - Tagad jūs pavadīs uz kajīti. Un pēc ...

- Pēc stundas, - Regīna sacīja.

Pēc stundas pēc jums atnāks. Mans tēvs jūs gaidīs.

Jaunietis pagrieza viņām muguru, bet darīja to tik neveikli, it kā negribētu pagriezties. Un tad Doroteja saprata, kas par lietu - Kamaram bija kupris.

Viņš nepiederēja pie tiem sīkajiem, zemajiem, neglītajiem kupraiņiem ar varenām rokām, kas nokarājas līdz zemei. Viņa kupris bija samērā mazs un nespēja saliekt ķermeni, drīzāk šķita, ka kāds ļauns jokdaris starp plecu lāpstiņām iestādījis bumbu. Un kupraiņa izskats neizraisīja riebumu, bet tikai žēlumu pret netaisnīgo likteni.

Mazliet pieklibojot un neatskatoties jauneklis aizgāja, un viņam sekoja vairāki cilvēki, kamēr viens no atlikušajiem, resns bārdains vīrietis ar it kā platu otu uzzīmētiem sarkaniem vaigiem, lūpām un uzacīm, teica, rādīdams ar pirkstu uz savām krūtīm:

- Said.

- Rahman, - Regīna atbildēja. - Jakši.

- Ko jūs teicāt? - Doroteja vaicāja.

- Tie ir kaut kādi no viņu pieklājības vārdiem, es viegli uztveru citas valodas, bet ne vienmēr atceros, ko nozīmē visas šīs nejēdzības.

Regīna redzēja, kā divi matroži aizved Deivisu un Henriju.

- Mēs tiksimies! - Viņa nokliedza ceļabiedriem.

- Lai dod Dievs, - Deiviss atbildēja.

- Neaizmirstiet mūs, kundze, - Henrijs piebalsoja. Jūrnieki jutās nedroši un kautrīgi. Jūrā, laivā, viņi bija drosmīgāki.

- Es jūs atceros, - Regīna atmeta ar pilnīgu roku. - nekas ar jums nenotiks.

Saids kaut ko teica kundzei arābu valodā, acīmredzot pārliecināts par viņas plašajām zināšanām. Doroteja paskatījās apkārt.

Baggala diez vai bija mazāka par "Gloriju", taču angļu kuģa korpuss bija daudz masīvāks un garāks, kas atļāva "Glorijai" ietilpināt daudz vairāk preču. Uz tā bija vairāk mastu, tie stāvēja tuvāk, un, iespējams, daudzās buras palīdzēja pārvietoties ātrāk. Bet, tiklīdz Doroteja piegāja pie borta un pavēroja, kā baggalas deguna priekšā šķeļas viļņi, saprata, ka šī laiva ātrumā nepiekāpsies pat "Klarisai". Jā, uz tās atradās tikai divas buras, taču to izmēri nebija iedomājami - galvenās buras slīpa rāja pacēlās piecdesmit jardu virs klāja, un tās trīsstūris varēja aizsegt baznīcas zvanu torni Londonā ...

- Aizver muti, - Regīna teica, - attopies un netēlo te muļķīti no laukiem.

- Nāku, - samulsusi sacīja Doroteja. - Bet kas notiks ar mūsu laivu?

Pēkšņi Dorotejai laivas kļuva žēl - tukša, pamesta, tā tagad peld, piesieta tauvā pie baggalas pakaļgala.

- Mums būs jāmaksā par šo braucienu, - Regīna atbildēja. - Un šāda laiva maksā labu naudu.

Doroteja saprata, ka Regīna jau ir sākusi aprēķināt, domās tirgojoties ar Abd-ar-Rahmana kungu, kuram tagad bija jānogādā dižciltīgā kundze uz Rangūnu vai Kalkutu.

Saīds ieveda dāmas pakaļgala kajītē, kas nejaušības dēļ atradās gandrīz tajā pašā vietā, kur atradās Regīnas kajīte uz "Glorijas", unbija tikai nedaudz mazāka.

Kabīne bija izklāta ar paklājiem, bija divi zemie pufi un zems apaļš galds. Bet nebija ne krēslu, ne pusdienu galda. Doroteju tas nepārsteidza, jo viņa zināja, ka austrumu cilvēki sēž uz paklājiem vai zemiem dīvāniem un ņem ēdienu ar rokām.

Acīmredzot stūrmanim nācās steigšus pamest savu kajīti, jo uz viena no pufiem bija kaut kādi halāti un bikses, uz paklāja blakus stāvēja ar zeltu izšūti apavi ar uzliektiem purngaliem, it kā no pasakām "Tūkstoš un viena nakts", kuras Doroteja bia lasījusi būdama maza...

Kad Saids, paklanījies, atstāja kajīti, Regīna, pārsteigumu pilna, sacīja, it kā skaļi turpinātu domāt:

- Es sapratu, kāpēc viņš uz tevi tā skatījās. Tu esi manā dārgajā kleitā! Protams, viņš vērtēja pēc kleitas un nolēma, ka arī tu esi dāma! Tas ir absurds!

Pēdējais attiecās uz kuprotā arāba acīmredzamo aklumu.

- Redzēji, kāds neglītenis!

- Viņš man nelikās neglīts.

- Protams. Tad novelc manu kleitu. Tev lādē ir sava. Pēc tevis visas lietas ir jāmet prom!

Tas bija negodīgi, jo Doroteja šajā kleitā laivā bija pavadījusi vairāk nekā nedēļu, bet pirms tam vairākas dienas lazaretē. Diez vai tagad bija vērts atcerēties, kāda tā bija agrāk. Nē, šis nelaimīgais arābs skatījās uz viņu, jo redzēja viņā skaistu meiteni. Tieši tā!

Pārliecināt sevi nebija grūti; bet savos minējumos ar kundzi Doroteja nedalījās.

- Ej un palūdz ūdeni, - Regīna pavēlēja. - Citādi, protams, viņi aizmirsīs.

- Un kā ūdens ir arābu valodā? - Doroteja vaicāja.

- Manuprāt - su. Bet varbūt es kļūdos.

Bet Dorotejai nebija jāskaidro arābiem, jo ​​tieši šajā brīdī, bez klauvēšanas, ienāca divi matroži ar bļodām un spaiņiem. Viņi mēģināja paskaidrot Regīnai, ka gatavi sievietes aplaistīt, bet Regīna viņus izdzina un sacīja, pagaršojot ūdeni ar pirksta galu:

- Es stāvēšu bļodā, tu man liesi virsū no krūzes. Patiesībā ūdens varēja būt karstāks.

Regīna ilgi mazgājās un kalponei gandrīz neatstāja ūdeni, varbūt pat to darīja tīšām. Tas bija sods par jaunā kupraiņa uzmanību. Dorotejai bija pamats tā domāt, jo bez redzama iemesla Regīna pēkšņi paziņoja:

- Vislielākā kroplība ir kupris. Tajā ir kaut kas pretīgs. Un neatbildi, es zinu, ko tu man atbildēsi. Starp citu, vai pamanīji, kāds viņam smaragda gredzens?

- Nē, mem.

- Stulbi. Sievietes pienākums ir pamanīt šādas lietas. Sieviete tiek aicināta novērtēt dārgas un skaistas lietas.

Beidzot Regīna bija gatava apciemot kuģa īpašnieku. Viņi izgāja no kajītes.

Pie durvīm tupēja melnādains zēns īsās biksēs. Redzēdams sieviešu iznākšanu, viņš ar baigu izsaucienu aizskrēja prom, un, pirms viņas paspēja aiziet no kajītes desmit soļus, parādījās saldais Saīds un sāka, izpletis rokas, aicināt viņas sekot.

Un te Doroteju gaidīja pārsteigums.

Al Rahman kunga kajīte izrādījās maza un ārkārtīgi pieticīgi mēbelēta. Tās īpašnieks sēdēja uz ar paklāju apklāta dīvāna, bet viešņām bija sagatavoti ar ādu pārklāti pufi, kas izskatījās pēc mīkstām mucām. Tumši sarkans paklājs klāja grīdu un dīvānu. Uz tā, basām kājām zem sevis, sēdēja valdnieks jaunajai un nepazīstamajai pasaulei, kurā Doroteja bija iekļuvusi.

* * *

Nebija grūti uzminēt, ka Rahmana kungs un viņa dēls Kamars ir tuvi radinieki. Un tagad, kad kuprītis nostājās sānos dīvānam, uz kura sēdēja tēvs, viņa seja šķita kā tēva sejas atveids. Tikai tos gleznojot, debesu mākslinieks bija visu rozā krāsu izmantojis tēva sejai, bet jaunietim palikuši tikai dzeltenie un brūnie toņi. Bet tās milzīgās melnās acis ar biezajām skropstām, nozagtas kaislai sievietei, kura nespēj pacelt smagos augšējos plakstiņus, kas aizsedz redzokļu augšējo daļu, piešķir sejai vienaldzības un miegainības izpausmi. Kas nebūt nav taisnība. Kādreiz Rahmana kunga ķermenis, izņemot kupri, bija tāds pats kā viņa dēlam - šauriem pleciem un tievs. Bet gadu gaitā tas ieguva stingru apaļu vēderu, kas it kā bija pielikts Rahmanam priekšā. Smieklīgi, domāja Doroteja, kupris pielīmēts dēla mugurai un tēva vēderam.

- Apsēdieties, - sacīja Rahmans.

Doroteja nesaprata vārdus, taču šis žests neizraisīja neizpratni.

Apsēdās arī Kamars, izteiksmīgi skatoties uz Doroteju.

- Priecājos, ka liktenis noveda jūs uz mana kuģa, - sacīja Rahmans. Pareizāk viņš to izrunāja arābu valodā, un viņa dēls nekavējoties pārtulkoja šo frāzi angliski.

- Mēs arī priecājamies, ka tiekoties ar jums tikām izglābtas, - Regīna atbildēja.

Pēc tam viņi kādu laiku smaidīja viens otram, jo ​​darīt labus darbus un pateikties par tiem ir prieks gan viesiem, gan saimniekiem.

Ienāca zēni un atnesa krūzes, garas glāzes un paplāti ar riekstiem un rozīnēm. Aiznesa arī viesiem. Kamars paskatījās uz Doroteju, bet Doroteja uz sevi ar kritisku skatienu. Viņas parastā pelēkā kleita bija saņurcīta, bet vismaz tīra un vesela.

Salds šķidrums, šķiet, atšķaidīta ābolu sula, šūpojās tumšajās glāzēs.

- Laika apstākļi pēdējās dienās ir bijuši labi, - sacīja Rahmana kungs.

- Laika apstākļi ne vienmēr piemēroti braukšanai ar laivu bez kajītes, - Regīna atbildēja.

Kamars ātri un pārliecinoši tulkoja. - Kur viņš tā iemācījās valodu? Domāja Doroteja.

- Cienājaties, - teica Rahmans. - Es nevaru jums piedāvāt augļus, jo atklātā jūrā esam jau divas nedēļas un daļa pārtikas beigusies.

Kamara tulkošanas laikā Rahmans izpleta rokas, paužot skumjas, un plakstiņi nolaidās vēl zemāk, atstājot acīs tikai šauras spraugas.

Kad viņi sāks runāt par lietu?

- Ceru, ka jūsu dēls ir jūs informējis, - Regīna beidzot sacīja, it kā būtu sadzirdējusi Dorotejas nepacietīgās domas, - ka es esmu Ostindijas kompānijas Rangūnas faktora sieva. Mani sauc misis Regīna Vitla.

Rahmans neatbildēja uzreiz, viņš pārmetoši pašūpoja galvu, it kā būtu ne sevišķi apmierināts, ka tikšanās sākuma daļa beigusies tik ātri un tagad viņam būs jārunā par darīšanām.

- Kas gan lika jums pamest savu kuģi, cienījamā kundze? - jautāja Rahmans. - Un doties tik grūtā un bīstamā reisā?

- Mūsu kuģim uzbruka franču korsārs Surkufs, - sacīja Regīna.

Šis ziņojums sarūgtināja Rahmanu.

- Ai! - viņš teica. - cik slikti! Vai šis elles izdzimums ir atgriezusies mūsu jūrās?

- Esat par viņu dzirdējis?

- Viņš aplaupīja vienu no maniem kuģiem un pakāra manu kapteini pie rājas, jo tas uzdrošinājās šim nelietim runāt pretī! Bet turpiniet savu stāstu, kundze. Vai tiešām tikai jūs izglābāties no briesmīgā likteņa?

- Mūsu kuģim "Glorija", kas devās uz Kalkutu, un no turienes uz Rangūnu, uzbruka Surkufs un pēc kaujas to sagūstīja. Mani un kuģa virsniekus pārcēla uz viņa "Klarisas" klāja. - Regīna runāja uzmanīgi, lēni, it kā nogaidot, lai tulks nodod viņas vārdus savam saimniekam. Patiesībā, kā Doroteja saprata, kundzei vajadzēja precīzi izstāstīt savu notikumu versiju tieši tagad. - Tomēr ar kāda cilvēka palīdzību, kurš man simpatizēja, es varēju ... - Regīna meklēja pareizos vārdus: - Man izdevās dabūt laivu un aizbēgt.

Tas viss izklausījās ne pārāk pārliecinoši, taču ne Rahmana kungs, ne viņa dēls neizrādīja pārsteigumu. Rahmana kungs skumji pašūpoja galvu un pēc tam sacīja:

- Esmu pārsteigts par vājas sievietes drosmi, kura izlēma doties šādā ceļojumā.

- Man nebija citas izvēles, - Regīna atbildēja. - Runa bija par manu godu.

Dēls un tēvs kādu laiku strīdējās par pēdējās frāzes pareizu tulkojumu un Doroteja saprata, ka viņi nekādā ziņā nepiekrīt viens otram par sievietes goda izpratni. Nevienojušies viņi pārtrauca strīdēties un izvēlējās klausīties.

- Cik ilgi cienījamā kundze uzturējās atklātā jūrā?

- Vairāk nekā nedēļu. Precīzāk, astoņas dienas.

- Pārsteidzoša drosme un veiksme, - sacīja Rahmana kungs. - Ko jūs domājat darīt tālāk?

- Es gribētu uzzināt, kurp virzās jūsu kuģis, - sacīja misis Vitla.

- Mēs braucam no Tidoras salas ar muskatriekstu un vaniļas kravu, un Malakā iekrāvām arī vairākas kastes labu ķīniešu trauku, - Rahmans atklāti atbildēja. - Un esam ceļā uz Omānas ostu, kur izkrausimies un, iespējams, kādu laiku atpūtīsimies no darbiem.

- Oh! - Regīna vīlusies teica. Viņa pārzināja ģeogrāfiju. Doroteja nebija tik izglītota, bet pēc kundzes toņa saprata, ka Rahmana kunga kuģis brauc nepareizā virzienā.

- Kur mēs tagad atrodamies? - jautāja Regīna.

- Tagad mēs esam divu dienu braucienā no Ceilonas dienvidu krasta.

- Vai tur ir angļu osta?

- Vēl divu dienu braucienā līdz Kolombo. Bet man teica, ka tur esošo tirdzniecības faktoriju ieņēmuši francūži. Šīs baumas nav pārbaudītas, bet ir neatlaidīgas.

- Cik tālu ir no šejienes līdz Rangūnai? - misis Vitla jautāja.

- Piecas dienas. Ar labu ceļavēju. Varbūt nedaudz mazāk, varbūt nedaudz vairāk.

- Tur man arī vajag. Mani gaida mans vīrs, - Regīna sacīja Rahmana kungam.

- Droši vien, - sacīja Rahmana kungs, - mēs Omānā satiksim kuģus, kas dodas uz Ostindiju.

- Omānā?

- Pūšot labvēlīgam vējam, jūs vēl šogad laimīgi atkal satiksieties ar savu mīļoto vīru.

Regīna lēnām nomirkšķināja ar savām lielajām, gaišajām, caurspīdīgajām acīm, kā putns, kas neviļus ielidojis suņu būdā. Tad Rahmana vārdu nozīme sasniedza viņu un izraisīja niknuma reakciju.

- Jūs ko, smejaties par mani? - Viņa klusi jautāja. - Vai arī tāpat vien, vienkārši runājat blēņas?

Runājot, viņas balss pieauga, līdz kļuva par spiedzienu. Viņas krūtis izdarīja ierasto triku, pārplēšot priekšā kleitu, taču, ieraugot šo priekšnesumu, neviens pat uzaci nepacēla.

- Runājam ko? - Kuprainais Kamars pieklājīgi pajautāja.

- Blē-ņas, - Regīna atbildēja.

Kamars iztulkoja. Tēvs aizdomājās, kasīdams savu mazo, glīti apgriezto bārdiņu.

- Es nevēlos aizskart kundzi un nevēlos, lai viešņa apvainotu mani, - viņš atbildēja. - Lai gan man ir ļoti žēl dzirdēt apvainojumus, ko neesmu pelnījis. Bet iejūtieties manā pozīcijā, misis Vitla. Es kuģoju pa jūru, jo tā pelnu naudu. Es neesmu pēdējais cilvēks šajā pasaulē. Jūrā es redzu niecīgu laiviņu un tajā četrus cilvēkus, angļus. Viena no manis glābtajām personām bez jebkādiem pierādījumiem paziņo, ka ir dižciltīga dāma un Rangūnas angļu faktora sieva. Vai es pareizi sapratu?

- Kā gan citādi jūs varētu saprast? - Regīna aizkaitināti atbildēja, kura ar grūtībām valdījās, klausoties ar-Rahmana kunga atbildē. - Un es neredzu iemeslu apšaubīt manus vārdus. Kā pēdējo iespēju jūs varat nopratināt manus pavadoņus.

- Bet jūs pati apgalvojat, ka viņi ir zemāki, viņi ir jūsu vergi.

- Anglijā mums nav vergu, un matrožu un Dorotejas liecību var ņemt vērā jebkura tiesa.

- Mēs neesam tiesā, misis Vitla. Es jums tikai stāstu, kā jūsu apstākļi izskatās no ārpuses.

- Kāpēc man to vajadzētu klausīties? - Regīnas vaigi pietvīka, tāpat kā vienmēr, kad viņa uzbudinājās. Bet šeit neviens no viņas nebaidījās.

- Tāpēc, ka man nav vajadzības sabojāt savu ceļojumu, atteikties no lielas peļņas tikai tāpēc, lai aizvestu nepazīstamu sievieti, kura pati nezina kurp.

- Bet es esmu misis Vitla!

- Varbūt tā ir taisnība, - godājamais Rahmans pamāja. - Es pat zinu to, ka pēdējā laikā tieši Džulians Vitls ir tas, kurš faktiski vada faktoriju Rangūnā. Jūra ir liels ceļš. Ceļotāji satiekas un apmainās ar informāciju.

- Tad jūs noteikti būsiet dzirdējuši arī par Surkufa uzbrukumu "Glorijai"!

- Es kuģoju no austrumiem un nedēļu neesmu nevienu saticis.

- Tātad, ko jūs vēlaties saņemt, ja aizvedat mani uz Rangūnu?

- Neko, - Rahmans pieklājīgi pasmaidīja. - Pilnīgi neko. Bet es jums apsolu bezmaksas patvērumu un gultu uz mana kuģa visā ceļojuma laikā līdz Omānai.

- Esmu gatava viņu nogalināt, - Regīna nočukstēja.

Doroteja uzmanīgi paskatījās uz savu gredzenu. Akmentiņš bija sārtā krāsā, un no arābiem vai saimnieces Dorotejai nekas nedraud.

Doroteja saprata, ka saprāts ir arābu tirgotāja pusē. Likās, ka viņa viņu pazītu, jo bērnībā kaimiņš no augšas stāstīja viņai stāstus par Sinbadu - jūrasbraucēju. Lūk tagad viņa tagad sēž tāda Sinbada priekšā, kurš kļuvis vecāks, pieņēmies svarā, ieguvis nelaimīgu dēlu, bet kopumā nav daudz mainījies. Un, ja agrāk viņa pāri okeānam brauca ar angļu laivu un tāpēc nevarēja sastapt putnu Roku vai salas lieluma valzivi, tad tagad varētu piepildīties jebkurš brīnums.

- Domāju, ka mana viešņa ir nogurusi, - sacīja ar-Rahmans. - Ēdiens jums tiks aiznests uz kajīti. Piedodiet, ka nevaru dalīties maltītē ar jums, taču to nepieļauj mūsu likumi.

Regīna bija tumšāka par mākoni. Viņa necēlās no savas vietas.

- Cik tas maksās, - viņa spītīgi jautāja, - ja jūsu kuģis ... - Viņa izteica pēdējo vārdu ar visu iespējamo nicinājumu, bet Kamars vai nu nesaprata, vai arī nevēlējās saprast misis Vilas intonāciju. - ... Ja jūsu kuģis aizvedīs mani uz Rangūnu?

- Tas maksās ļoti daudz, - Rahmans atbildēja un pacēla roku, lai beigtu sarunu. Un, tā kā Regīna neatlaidīgi necēlās, viņš piecēlās pats un, uzmetis skatienu Dorotejai, kura saskatīja viņa no zem pārkarošajiem plakstiņiem acīs smaidu, devās prom no kajītes, paejot diezgan tuvu garām Regīnai, bet nepaskatoties viņas virzienā...

Un tad misis Vitlai neatlika nekas cits kā sekot kuģa kapteinim. Kamars noslēdza gājienu, un Doroteja ar visu muguru sajuta, kā viņš viņu aplūko. Bet, kad viņa apgriezās un iskatījās viņa acīs, Kamars vainīgi tās novērsa. Varbūt viņam bija žēl sieviešu un gribētos viņām palīdzēt, bet viņš bija bezspēcīgs ...

Kajītē Regīna sabruka uz dīvāna un izplūda asarās.

- Tu redzi, - viņa atkārtoja, - redzi nu, kāds viņš ļauns dzīvnieks? Viņš ir gatavs mūs izmest aiz borta.

- Man gan tā nelikās, - sacīja Doroteja.

- Ko tu saproti! Tev ir vienalga, kurp dodaties. Tu esat gatava pavadīt šeit mēnesi, gadu, nokļūt viņa neiznēsātā dēla harēmā, lai tikai nepalīdzētu saimniecei, kura tavā labā aizbēga no pirātiem.

- Manā labā? - Doroteja bija patiesi pārsteigta.

Un Regīna ne mazāk atklāti - viņa šajā brīdī patiesi ticēja saviem vārdiem - atbildēja:

- Protams ka tavā, viņi būtu tevi piesmējuši un pēc tam izmetuši pār bortu, lai noslēptu pēdas.

Bet tad divi zēni atnesa paplātes ar plovu, atsevišķi izsautētu vistu, saldumus un stipru tēju.

Ēdieni bija piparoti, pikanti, bet garšīgi, un sievietes, sailgojušās, kā izrādās, pēc karsta, īsta ēdiena, kas pagatavots uz plīts, divās minūtēs aprija plovu un vistu, izdzēra tēju un saēdās saldumus tā, ka abas aizmiga un gulēja līdz nākamajam rītam, turklāt naktī abām kaut kas nebija kārtībā ar vēderiem, un viņas, sačukstēdamās, ilgi klīda pa klāju, cenšoties saprast, kur baggalā atrodas galjons, līdz Deiviss, kurš uz klāja smēķēja, izglāba viņas, paskaidrodams, ka kajītē jābūt augstdzimušiem pasažieriem paredzētiem naktspodiem.

* * *

No rīta Regīna pamodās drūma, slima, laivā apdedzinātā āda plankumaini lobījās no viņas sarkanās sejas. Šajā brīdī viņu diez vai būtu mīlējis pat pirāts Surkufs.

- Mēs esam pagalam, - viņa teica. - Es negulēju visu nakti un sapratu, ka mēs esam pagalam. Mēs beigsim dzīvi arābu harēmā - mūs pārdos Omānas tirgū. Tagad tu saproti, kāpēc neesmu gulējusi visu nakti?

Doroteja zināja, ka saimniece naktī gulēja labi, jo viņai bija aizlikts deguns un viņa šņāca un krāca. Bet krācošs cilvēks nezina, cik viņš var būt briesmīgs pārējiem.

- Tev jau vienalga, - pārmata saimniece. - Tev pat harēmā būs labāk nekā tavā smirdīgajā ubagu namā.

- Mana māja nav smirdīga un nav ubagu nams, - Doroteja apvainojās, bet saimniece viņu pat nedzirdēja. Viņa bija apsēsta ar skumjām. - Un vispār man šķita, ka Rahmana kungs piekristu mūs aizvest uz Rangūnu.

- Ko tu saki! - Regīna bija sašutusi, bet uzreiz pajautāja: - Kāpēc tu tā domā? Kas tās par muļķībām?

- Viņš nebija dusmīgs, - Doroteja atbildēja. - Viņš ir tirgotājs. Viņš domāja, kā ... kā mūs izmantot savā labā.

- Vai tu tiešām tā domā? Nē, blēņas! Tavu nožēlojamo smadzeņu murgi.

Bet Dorotejas doma, neraugoties uz to, ka pati to noliegusi, palika viņas prātā. Viņa piegāja pie kajītes loga un, skatīdamās uz putniem, kas lidoja aiz baggalas pakaļgala, čukstus apdomāja:

- Bet ko viņš grib? Cik daudz viņam solīt...

Viņām atnesa ūdeni nomazgāties, pēc tam tēju un saldumus. "Es kļūšu resna," nodomāja Doroteja, "un būšu tikpat neatvairāma kā šī Regīna. Tiesa, daudz saldumu neapēdīsi."

Tad Doroteja palūdza kundzes atļauju iziet uz klāja. Pati Regīna uz klāja negāja, jo izskatījās slikti, bet Doroteju atlaida un lika viņai uzmanīgi ieklausīties un cieši apskatīties. It kā Doroteja būtu kāda arābiete.

Uz klāja bija vēsi. Smidzināja lietus, bet vējš pūta vienmērīgi, un kuģis strauji nesās uz priekšu ... Uz Omānu? Kur ir šī Omāna?

- Labrīt, - sacīja kuprītis.

Viņš klusēdams piegāja pie Dorotejas. Viņa acis bija pietūkušas un mirdzēja kaut kur dziļi, iegrimušas gandrīz melnos dobumos.

- Vai jūs slikti jūtaties? - Doroteja jautāja.

- Manī iekšā ir slimība, - sacīja Kamars. - Bet Kairā ir viens ārsts, kurš ir slavens visā pasaulē. Viņš apsolīja mani izārstēt ar zālītēm.

Dorotejai bija žēl jaunā vīrieša. Viņa gribēja kaut ko izdarīt viņa labā.

- Jūs labi runājat angliski, - viņa teica. - Vienkārši lieliski.

- Es gribu braukt uz Angliju, - jaunietis atbildēja. - Es mācīšos Oksfordas universitātē. Gatavojos vairākus gadus. Man bija skolotājs, tēvs izpirka viņu no pirātiem. Bet tad viņš nomira. Tagad es vēlos atrast citu. Vai vēlaties kļūt par manu skolotāju?

Jaunais vīrietis kautrīgi pasmaidīja, un pēkšņi Doroteja ieraudzīja, ka gredzenā esošais akmens ir nedaudz aptumšojušies. Uzmanību!

Dorotejai bija dīvaini zināt, ka Kamars varētu viņu apdraudēt. Viņa melnais skatiens bija pārāk nekaitīgs un kautrīgs. Bet viņa jau ticēja akmenim.

- Vai tad saskaņā ar jūsu likumiem sieviete var būt skolotāja? - Doroteja jautāja.

- Dažos gadījumos var, - Kamars neskaidri atbildēja.

Viņi apklusa.

- Jūsu tēvs, - Doroteja ierunājās, lai mainītu tēmu, - vai jūsu tēvs tiešām nemainīs kuģa kursu? - Viņa jautāja.

- Tas maksās ļoti dārgi, - Kamars atbildēja.

- Bet ar katru nākamo stundu mēs attālināmies no Rangūnas? - Doroteja jautāja, vērojot, cik viegli kuģis šķeļ viļņus.

- Varbūt, - Kamars dīvaini atbildēja.

- Mana kundze gatava samaksāt dārgi.

- Katra diena maksā daudz zelta monētu. Mūs Omānā gaida tirgotāji . Jums vienkārši nav ne jausmas, cik daudz maisu ar garšvielām guļ zem mūsu kājām.

- Es domāju, ka misis Vitlas vīrs segs jūsu izdevumus.

Kamars pēkšņi pasmaidīja.

- Mēs esam pieraduši, - viņš atklāti pateica, - neuzticēties neticīgajiem. Jūs, kristieši, neturat savu vārdu. Jūs esat krāpnieki.

- Ne jau visi!

- Droši vien ir izņēmumi.

Jūsu cilvēku vidū arī ir daudz krāpnieku.

- Protams. Bet mums ir cits viltus un citi meli.

- Cik maksās kursa maiņa?

- Pajautājiet manam tēvam, - sacīja kuprītis. - Es to izdarītu bez maksas.

"Viņš pārāk uzmanīgi skatās uz mani, no viņa izplūst karsti viļņi... Man kļūst saldi un baigi. Bet arī žēl viņa. "

- Labāk samaksāt par visu, - Doroteja pateica, novērsdamās no Kamara.

- Tad samaksājiet avansā, - sacīja Kamars.

Doroteja paskatījās uz akmeni. Tas satumsa vēl vairāk.

Viņa jau saprata, kādas briesmas draud no Kamara un kāpēc, akmens apstājas kļūt tumšāks pusceļā. Viņš ar savu akmens datoru nespēja saprast, cik bīstama Dorotejai būtu ši kaislība, kas pārņēmusi jauno kuprīti.

- Es nezinu, kā mana kundze izlems pierunāt jūsu tēvu, - sacīja Doroteja. - Viņa ir gudra, viņa izdomās. Piemēram, viņa var uzrakstīt kvīti ...

- Bet kad mēs jūs atvedīsim, - kuprītis skumji atbildēja, - angļu faktors pateiks, ka viņš jūs nepazīst, ka viņa sieva ir traka, viņas paraksts nav derīgs. Tā tas notika ar mana tēva draugu. Viņš tika izpostīts un pakārts.

- Tātad, mūs gaida ceļš uz Omānu? No kurienes, visticamāk, mēs nekad neatgriezīsimies mājās ...

- Bet Omānā ir arī eiropieši. Tur iebrauc portugāļi, tur iegriežas holandieši ...

- Tie visi ir mūsu ienaidnieki. No viņiem mums nav ko gaidīt žēlastību ...

- Kāpēc jūs piekritāt doties dienestā pie tik nepatīkamas sievietes? - Kamars jautāja.

Viņam bija smieklīgs akcents. It kā viņam būtu grūti izspļaut angļu vārdus, tāpēc viņš vispirms tos attīra no gaļas un izrunā tikai vārdu kaulus.

- Ko es vēl varētu gaidīt? - Doroteja atbildēja. Jāsaka, ka jaunā arāba vārdi viņai bija patīkami.

- Es redzu, ka jūs piederat augstdzimušai ģimenei, - turpināja Kamars. - Es atpazīstu Siāmas princesi, kad ieraugu vienu no tām.

- Siāmas princese? - Šie vārdi viņai neko neizteica. Viņa nebija pārliecināta, vai ir kādreiz dzirdējusi šo vārdu - Siāma. Tā, iespējams, ir arābu valsts. Un pēkšņi viņai bija neērti atzīt, ka viņas māte ir ligoniete no Avas karalistes. Viņa baidījās pievilt jauno kuprīti.

- Jūs esat kā elastīgs zariņš, ar rožu dzinumu, un jūsu lūpas ir kā rožu ziedlapiņas.

- Nevajag, - Doroteja pasmaidīja, - ja turpināsiet salīdzināt, iespējams, drīz mani samulsināsiet.

Kamars apklusa. Doroteja skatījās taisni uz priekšu, noliekusi galvu pār bortu un vēroja, kā skrien vilnis, taču sajuta Kamara skatienu.

- Vai jūs dzīvojat Londonā? - Viņš pēc kāda laika jautāja.

- Jā, mums tur ir māja, tā palika no mana tēva.

- Jūs neesat trūkumā?

- Ak nē! - Doroteja bija sašutusi. Viņa patiesi neticēja, ka Forestu ģimene būtu nabadzīga.

- Kāpēc tad jūs gājāt par kalponi?

- Man būs grūti un ilgi jums izskaidrot iemeslus, kas mani pamudināja doties šajā braucienā.

- Vai jūs slēpjat savu patieso seju?

Doroteja neatbildēja. Tā kā viņa nezināja, vai kaut ko slēpj, jo neviens, pat Blekberijs viņai to nebija jautājis.

- Jūs man neuzticaties? - Kamars jautāja.

- Es domāju, kā mums nokļūt Rangūnā, - sacīja Doroteja.

- Man ir kāda doma ...

- Pasakiet!

- Par agru. Pirmkārt, paskatīsimies, kādu lēmumu pieņems mans tēvs.

- Vai viņš var mainīt savas domas? - Doroteja nopriecājās.

- Katrs cilvēks var mainīt domas. Pat jūs, Dorotej.

Burtu "r" viņš izrunāja pavisam savādāk nekā angļi, un tāpēc Dorotejas vārds viņa mutē izklausījās gandrīz nepazīstami.

Regīna paskatījās pa kajītes durvīm. Viņa ātri ieraudzīja, kur un ar ko stāv Doroteja, un uzkliedza:

- Nuka tūlīt mājās! Esmu no rīta nesaķemmēta!

Regīna tīšām kliedza skaļi un rupji. Acīmredzot viņa gribēja atgādināt Dorotejai, ka ir viņas lieta.

Doroteja neapvainojās, viņa saprata, ka saimniece tagad ir satraukta un nobijusies. Viņai bija viņas žēl.

Bet Kamars izturējās negaidīti.

- Ja jūs man tikai atļausiet, - viņš apņēmīgi teica, - es pateikšu misis Vitlai, ko par viņu domāju. Un arī to, kam viņa drīkst uzkliegt un kam ne.

- Nepievērsiet uzmanību, kundze ir satraukta.

- Viņai jāzina, ka jūs atrodaties manā aizsardzībā.

- Tieši to viņai nevajadzētu zināt. Un man arī ne…

Kamars nolaida skatienu. Un Doroteja pēkšņi saprata, cik spītīgs un neatlaidīgs ir šis vājais vīrietis. Neglītums labi kalpoja viņa neatlaidībai, jo viņam nebija pamata mīlēt veselīgus, skaistus un slaidus cilvēkus, galu galā krupjiem nepatīk gulbji! Bet tam var nepatikt arī citi krupji, jo viņa acīs tie izskatās neglīti.

Doroteja ātri devās uz kajīti.

Regīna viņai lika izķemmēt matus un īpaši pārbaudīt, vai matos nav utu vai gnīdu - kundze bija tīrīga un baidījās no šiem kukaiņiem, kas bija visparastākie tā laika parūku un frizūru iemītnieki. Par laimi, šoreiz viss bija labi, taču Regīnas tualete aizņēma daudz laika, it īpaši tāpēc, ka Dorotejai nācās pāršūt un lāpīt kleitas un beidzot izmazgāt apakšveļu. Darba bija pietiekami līdz pusdienlaikam.

- Kāpēc tu stāvi ar šo kropli! - tikmēr Regīna aizrādīja kalponei. - Pie šiem arābiem, nekas nenotiek nejauši. Viņi ir šausmīgi viltīgi.

Interesanti, ka Kamars eiropiešus uzskata par viltīgiem, bet Regīna arābus. Un abas puses ir pārliecinātas savās domās un aizdomās.

- Viņš grib doties uz Oksfordu, - sacīja Doroteja. - Viņš iemācījās angļu valodu tāpēc, lai varētu tur iestāties.

- Ceru, ka tas nekad nenotiks! - Regīna nošņāca.

- Bet varbūt tā ir mūsu iespēja? - Doroteja teica.

- Saki, ko tu ar to domā. - Regīna pacēla galvu, pagriezās. Viņas acis uzmanīgi iepletās.

- Anglija ir mūsu valsts. Un neatkarīgi no tā, cik daudz naudas ir arābu tirgotājam, es domāju, ka viņa dēlam būs ļoti grūti iestāties Anglijas universitātē bez protekcijas.

- Es dažreiz brīnos, - sacīja Regīna, - kur tu iemācījies tā runāt.

- No grāmatām, - Doroteja godīgi atbildēja. - Man ir laba atmiņa, un es savas mīļākās grāmatas atceros veselām lappusēm no galvas.

- Kādas tad ir tās tavas mīļākās grāmatas? - jautāja Regīna, neslēpjot nicinājumu pret Dorotejas iecienīto izklaidi, ar ko viņai nevajadzētu aizrauties.

- Protams, Stāsts par Tomu Džonsu - atradeni! - Doroteja iesaucās. Un vēl es arī mīlu Gulivera piedzīvojumus.

- Ak jā, - Regīna atmeta ar roku. - Tikai galvu ar muļķībām piebāz.

Bet Dorotejas vārdi palika viņai atmiņā.

- Jūs runājāt par viņa vēlmi doties uz Angliju?

- Viņš man teica, ka Rahmana kungs neuzticas eiropiešiem. Viņš saka, ka eiropieši gan apsola samaksāt par mūsu atgriešanos, bet pēc tam aizmirsīs par saviem solījumiem, - sacīja Doroteja.

- Un ko tu teici?

- Es teicu, ka jūs varat viņam izsniegt kvīti.

- Un viņš?

- Viņš domā, ka ar to nepietiek.

- Šodien es atkal runāšu ar Rahmanu, - teica Regīna, - jo to vairs nevar izturēt. Mēs ar katru stundu attālināmies no Rangūnas. Es nevaru Omānā gaidīt iespēju, jo vispirms man jātiek līdz Rangūnai, pie Džuliana un nepieļaut lai tenkas par manu uzvedību, par to, kā es sev nopirku biļeti mājās, nonāk Rangūnā pirms manis. Vai tu to saproti?

- Protams, - Doroteja atbildēja.

- Šodien es viņam piedāvāšu visu iespējamo, pilnīgi visu! Man jānopērk, jāizlūdz, jāizdabū ...

Pēc pusdienām vest sarunas ar Rahmanu Regīna devās viena pati. Doroteja palika kajītē. Viņa nevarēja tur nosēdēt, un viņa izgāja uz klāja. Viņa gribēja, lai Kamars arī iznāk, lai pastāsta, kā tur iet. Ka tik Regīna savā neatlaidīgajā vēlmē nokļūt Rangūnā nesasola pārāk daudz.

Bet Kamars neiznāca. Jau sāka satumst.

Doroteja ieraudzīja Deivisu. Izrādās, ka briti dzīvoja apakšējā klājā kopā ar matrožiem. Deiviss sūdzējās, ka ēdiens ir slikts, taču, tiesa, viņiem pāri nedara.

Un nespiež strādāt.

Bija jau pilnīgi tumšs, siltajās debesīs izlija spilgtas tropiskās zvaigznes, baskājaini matroži virs klāja iededzināja laternas, un kajītēs iegaismojās arī logi. Dorotejai kļuva auksti un neērti. Viņa atgriezās kajītē.

Drīz pēc tam ieradās Regīna. Viņa bija nikna. Viņa pie vēdera spieda kastīti ar savām rotaslietām, uz kuras bija izdarījusi galveno likmi. Bet Rahmans tomēr atteicās no dārglietām, iepriekš tās aptaustījis un teju vai apostījis. Viņam tās šķita nepietiekama samaksa. Regīna piedāvāja uzrakstīt parādzīmi, un arī tas nelīdzēja.

- Kā izturējās Kamars?

Doroteja vēlējās, lai viņš būtu izturējies kā draugs.

- Viņš klusēja, bet es sapratu, ka ir sava tēva pusē. Viņš ir nelietis!

- Kāpēc jūs tā domājat?

- Es pazīstu cilvēkus. Un pati neesmu svētā, man ir vieglāk saprast cilvēkus nekā tev, jo tu vēl esi naiva muļķe!

Nez kāpēc Regīna bija dusmīga uz Doroteju.

- Un kas notiks tālāk? - Kalpone jautāja.

- Tālāk? Viņš teica... Es teicu, ka piekrītu jebkādiem viņa noteikumiem. Lai viņš man tos piedāvā.

- Un viņš?

- Viņš teica, ka pakonsultēsies ar Kamaru, un šodien man pateiks savus priekšlikumus.

Šajā brīdī kajītē ieskatījās zēns un kaut ko pateica arābu valodā, ko sievietes vienlīdz saprata kā uzaicinājumu Regīnai atgriezties pie Rahmana.

- Es lūgšu par jums, kundze, - sacīja Doroteja.

- Nu ko, tavas lūgšanas man var būt noderīgas, - Regīna kavējoties atbildēja, domājot par kaut ko pavisam citu.

Doroteja paskatījās uz akmeni - tāpat, gandrīz nejauši. Akmens bija tumšs, gandrīz melns. Dīvains akmens - tas kļūst tumšāks gan blakus smalkajam Kamaram, gan blakus pārbiedētajai Regīnai, kurai tagad ir nospļauties par savu kalponi.

Kamēr saimnieces nebija, Doroteja mēģināja šūt, taču rokas viņai slikti klausīja - trauksmes sajūta neļāva viņai darboties.

Visbeidzot apmēram stundu vēlāk misis Vitla atgriezās.

Divu laternu vāja gaisma tomēr ļāva Dorotejai saredzēt, ka saimniece ir satraukta un vairāk satraukta nekā priecīga, lai gan no durvīm skaļi paziņoja:

- Viss kārtībā. Mēs vienojāmies.

- Bet kā? - Doroteja pielēca un stāvēja pie galda, piespiedusi pie krūtīm rokdarbu.

- Šausmīgi! Vienkārši šausmīgi. Es viņam atdevu rotas. Tad vēl uz viņa vārda izrakstīju vekseli par desmit tūkstošiem rūpiju. Man nav ne jausmas, vai mans vīrs spēs savākt šādu summu. Es vienkārši nevaru iedomāties ...

- Un tas ir viss?

Regīna neatbildēja uzreiz. Viņa piegāja pie sava dīvāna un apsēdās uz tā, saliecot zem sevis kājas.

- Es esmu šausmīgi nogurusi, mana galva plīst pušu!

- Un nekā cita nebija? - Doroteja atkārtoja jautājumu, jo saimniece neko neteica.

- Gandrīz viss. Jā ... Gandrīz ...

- Ko tas nozīmē - gandrīz? - Doroteja jautāja.

- Neskaitot dažus sīkumus! - Regīna dusmīgi atbildēja. - Vai tu gulēt neiesi?

- Nē, mēs vēl neēdām vakariņas.

- Ah jā! Bet mani pabaroja Rahmans.

It kā pēc tā vakariņu jautājums būtu izgaisis. Doroteja varēja arī paciesties.

- Kundze!

- Netraucē man gulēt! Esmu nogurusi un nejūtos labi.

- Bet jūs neizģērbāties... ļaujiet man palīdzēt ...

- Prom! Neuzdrošinies man pieskarties!

- Jūs esat dusmīga?

- Protams, es esmu dusmīga! - Pēkšņi misis Vitla izlēca no dīvāna un iedūra pirkstu Dorotejas krūtīs. - Es dusmojos uz tevi par nodevību, jā, par nodevību! Es nekad tev to nepiedošu!

- Es jūs nesaprotu, kundze.

- Ak tā gan! Tev nav izdevīgi mani saprast. Bet man aiz muguras vērpi amoriņus ar to savu kupraino mantinieku! Es visu zinu, jūs par visu iepriekš vienojāties. Un es nebrīnīšos, ja pazaudēšu kalponi, kura grūtā brīdī pametīs mani un aizskries pie netīrajem musulmaņiem.

- Par ko jūs runājat?

Regīna neatbildēja, jo pie durvīm pieklauvēja, ienāca zēns un kaut ko arābu valodā teica Dorotejai.

- Ko viņš saka? - Doroteja jautāja.

- Aicina tevi uz randiņu ar to tavu pretekli! - Regīna nočukstēja, bet ne skaļi, lai to nevarētu dzirdēt ārpus kajītes.

- Man būtu jāiet? Tik vēlu? - Doroteja brīnījās. - Pasakiet, ka es aiziešu rīt.

Zēns pavilka Dorotejas kleitas piedurkni.

- Ej, ej, - saimniece ierunājās daudz maigāk. - Tikai nekavējies. Man būs grūti izģērbties bez tevis.

Paklausot sūtņa prasībām, Doroteja spēra soli durvju virzienā.

Viņai bija pretīgs garastāvoklis, viņa juta, ka notiek kaut kas briesmīgs un draudošs, bet joprojām nesaprata, kas tieši.

* * *

Zēns pavadīja Doroteju uz kajīti, vienu stāvu augstāk par sieviešu kajīti.

Viņš trīs reizes pieklauvēja pie durvīm, un no iekšpuses atskanēja pazīstamā balss.

Zēns atvēra durvis, ielaida Doroteju un aizgāja. Aiz muguras cieši aizcirtās durvis.

- Labvakar, - teica šaurplecu Kamars. Turbana vietā galvā bija tikai zaļš pārsējs, plūstošs zīda halāts sasniedzās līdz grīdai un pat vilkās aiz muguras, čaukstot pa paklājiem.

Viņš pastiepa pret Doroteju rokas, un viņa tikai tagad kārtīgi saskatīja, cik bāli un gari ir viņa pirksti.

- Labvakar, - Doroteja piesardzīgi atbildēja. - Kāpēc jūs mani saucāt? Tagad taču ir tik vēls.

- Tāpēc, ka Allahs ir atbildējis uz manām lūgšanām, - jauneklis aizsmacis sacīja. - Viņš man dāvina laimi.

- Kādu tad? - Doroteja nolēma precizēt.

- Tevi, - Kamars atbildēja.

- Es jūs nesaprotu, - sacīja Doroteja.

- Tu esi atdota man. Tava saimniece tevi atdeva, un tāpēc mūsu baggala jau ir izmainījusi kursu. Ja tu izietu uz klāja un paskatītos, tad redzētu, ka zvaigznes debesīs atrodas citādi nekā pagājušajā naktī. Mēs tagad dodamies nevis uz Dienvidu krustu, bet uz Polāro zvaigzni Mazās Lāča zvaigznājā.

Pēc šīs navigācijas informācijas sniegšanas Kamars apklusa, un, tā kā Doroteja joprojām nevarēja atrast vārdus un spēku, lai viņam atbildētu, viņš turpināja:

- Spriežot pēc tavas sejas izteiksmes, es varu pieņemt, ka mani vārdi tev ir jaunums.

- Jā. - Doroteja bija pārsteigta, dzirdot pavisam dīvainu zemu balsi.

- Viņa tev neko nepateica? Aijaijai! Bet es domāju, ka jūs par visu esat vienojušās. Es tik ļoti cerēju, ka tu brīvprātīgi nolēmi apvienot savu likteni ar manējo.

- Likteni ... - Doroteja neko nespēja saprast.

- Tu kļūsi par mana harēma ziedu, - teica jaunais kuprītis, - tu kļūsi par manu mīļoto sievu.

Viņš runāja it kā ubagojot, neuzdrošinoties pacelt kautrīgās acis uz savu izredzēto.

- Kāpēc tad saimniece man neko tādu neteica?

- Viņa droši vien domāja, ka tas tev būs patīkams pārsteigums. Turpmāk tu dzīvosi greznībā un pārticībā. Novelc šo nožēlojamo gredzenu ...

Viņš novilka no mazā pirksta un pasniedza viņai lielisku zelta gredzenu ar smaragdu.

Gredzena pieminēšana lika viņai paskatīties uz akmeni. Tas izturējās dīvaini, šķita, ka tas viņai mirkšķināja, bieži mainot krāsu - no sārtas līdz melnai. Un Doroteja nojauta, ka pie vainas nav akmens, bet gan Kamars, jo arī viņam nebija kārtības galvā.

- Bet kā viņa tā varēja? - Doroteja jautāja.

- Varēja?

- Mūsu valstī nedrīkst pārdot cilvēkus. Es esmu brīva pilsone. Mans tēvs bija karaļa kalps. Kā viņai kaut kas tāds varētu ienākt prātā?!

- Mana dārgā dūjiņ, mans acuraugs, - sacīja kuprītis, piegājis pie viņas un izstiepis zelta gredzenu. - Mēs neesam Anglijā, mēs esam Āzijā, okeāna vidū. Tikai daži cilvēki šeit zina par angļu karali un vēl jo vairāk par jūsu likumiem.

- Bet ja par to uzzinās - viņu taču tiesās!

- Tava kundze norunāja, ka neviens vairs tevi neredzēs. Tu noslīki ceļā. Noslīki. Bet manā harēmā tevi sauks par Fatimu, mans dārgakmeni. Paņem gredzenu, paņem to, lai viņš savienot mūs ...

Jaunais vīrietis jau bija pienācis tik tuvu, ka spēja satvert Dorotejas roku ar aukstiem, slapjiem pirkstiem un mēģināja viņai uzlikt gredzenu. Doroteja izrāvās un kāpās atpakaļ.

- Neuzdrošinieties tuvoties man! Es jums noraušu galvu!

- Ak, cik kaislīga! - priekā iesaucās Kamars. - Kādas jūtas! Kā es sapņoju par tādu skaistumu, nevis par šīm govīm, kuras man uzdāvināja nabadzīgie radinieki vai mantkārīgais tētis!

- Viņa vēl man palēkās! Doroteja draudēja. - Viņa nožēlos dienu, kad nākusi pasaulē! Tirdzniecība ar dzīviem cilvēkiem! .. Pat melnādainajiem tagad ir aizliegts tirgoties! Es aiziešu pie karaļa.

- Vai, Vai, - viņas līgavainis sirsnīgi māja ar galvu.

- Viņu uzreiz atmaskos, - sacīja Doroteja. - Man ir liecinieki, matroži, kas bija kopā ar mums laivā.

- Viņa pārdeva arī matrožus manam tētim un pat ļoti lēti, - sacīja Kamars.

- Matrožus?

Mūsu kuģa iebraukšana Rangūnā manam tētim izmaksās dārgi. Viņš parādīja misis Vitlai visus aprēķinus, un viņa tiem piekrita. Tāpēc viņa atdeva manam tētim visas savas rotaslietas, kuras tu mantosi, tiklīdz kļūsi par manu sievu, viņa uzrakstīja parādzīmi par desmit tūkstošiem sudraba rūpiju. Viņa man iedeva rekomendācijas vēstuli uz Oksfordu. Un pat tad mans tēvs nepiekristu, ja ne mans uzstājīgais lūgums. Aiz mīlestības pret mani viņš nolēma novērsties no ceļa!

- Tas ir, es biju pēdējais atsvars šajos svaros? - Doroteja vaicāja.

- Man ir grūti atbildēt tev negatīvi, - sacīja Kamars. - Paņem gredzenu.

- Pat nedomāju. Ne uz ko neceri. Un, ja uzdrošināsies man pieskarties kaut ar pirkstu, vaino sevi!

- Es neesmu tik vājš, kā tev šķiet, - līgavainis sadusmojās. - Bet ne jau tur tā lieta. Tev jāsaprot, ka no šī brīža tev vairs nav iespējams atgriezties. Pēc nakšņošanas manā guļamistabā tu būsi apkaunota visas pasaules priekšā. Tu esi mana konkubīne un, ja izturēsies labi, kļūsi par sievu. Bet, ja būsi nepakļāvīga, es tevi salauzīšu!

Un tad Doroteja saprata, ka jaunais, šaurplecu kuprītis nebūt nav tāds cilvēks, kāds viņai šķita no pirmā acu uzmetiena. Un visas viņa jaukās sarunas pie borta bija domātas tikai, lai slēptu aprēķinošu intrigu. Tagad Doroteja bija pilnīgi pārliecināta, ka ne tikai viņas rūgto likteni, bet arī pašas misis Vitlas likteni izšķīra ne tik daudz vecais Rahmans, cik viņa kautrīgais un nelietīgais dēls.

- Tev jāpiedod manu vājumu, - Kamars mainīja toni. - Tevi, hūrija, redzot es zaudēju prātu. Es nezinu, kas ar mani notiek ... Tā nekad nav noticis.

Viņš spieda atkāpties pie dīvāna, un manevrs Dorotejai bija acīmredzams, taču viņa atkāpās, it kā nebūtu ne jausmas. Viņa zināja, ka paspēs atlēkt malā.

Kad viņa sajuta, ka līdz dīvānam atlicis tikai viens solis, pajautāja:

- Tātad jūs joprojām gatavojaties doties uz Oksfordu?

Kuprītis pārsteigts apstājās.

- Kāpēc tu jautā?

- Un citas jūsu sievas neprot angļu valodu?

- Kāpēc tu jautā?

- Un jūs vēlaties iegūt skolotāju? Galu galā jūs runājat ar akcentu, Kamara kungs. Ikviens Oksfordā uzminēs, ka jūs neesat īsts džentlmenis.

- Es vienalga iestāšos, jo misis Vitla uzrakstīja rekomendāciju, - Kamars atbildēja. - Šis bija vissvarīgākais mūsu līguma pants.

- Bet tas nozīmē, - Doroteja mēģināja pasmaidīt, - ka jūs neredzēsiet Oksfordu kā savas ausis! Viņa neielaidīs jūs Anglijā!

Kamars uzminēja Dorotejas vārdu nozīmi. Viņš pat nejautāja, kāpēc, bet pasmaidīja, parādot brūnus, nomelnējušus zobus.

- Gluži pretēji, mana dārgā pērle, - viņš teica. - Kamēr tu esi ar mani, kamēr tu dziedi manā zelta būrī, es esmu pilnīgi drošībā. Misis Vitla sabirzīs pulverī, lai tikai dabūtu man vietu Oksfordā. Mani pasludinās par Maisuras maharadžas dēlu un, iespējams, Lielo Mogolu troņmantnieku. Tu nezini, mans dārgum, ar kādu vieglumu un pat atvieglojumu tava kundze tevi man pārdeva. Un es domāju, ka viss stāsts ar pirātiem, jūsu aizbēgšana laivā, ir misis Vitlas izdomājums. Tu zini patiesību. Un viņai esi bīstama.

Ak Dievs, cik tuvu viņš nonācis pie patiesības! Galu galā viņam taisnība - varbūt Regīna jau sen nožēlo, ka kalponei pārāk daudz sastāstījusi par savu piedzīvojumu uz "Klarisas". Galu galā visi cilvēki mēra citus pēc saviem standartiem.

- Doroteja, saproti, - Kamars domīgi un bez emocijām sacīja, - visi cilvēki ir grēcīgi un vāji radījumi. Un mums šķiet, ka apkārtējie ir vēl sliktāki par mums. Arī tava kundze tā domā. Ja viņa varētu pārdot pusi no jūsu Anglijas, lai izpatiktu savām interesēm, tad viņa domā par tevi tieši tāpat. Vai tu esi gatava pārdot savu kundzi?

- Kas tad viņu pirks, kam viņa vajadzīga! - izrāvās no Dorotejas. Viņa bija ļoti dusmīga.

Kamars klusi iesmējās, un Doroteja nokavēja brīdi, kad sagrāba viņu aiz pleciem, spēcīgi, gluži kā tīģeris savu upuri, un nometa uz dīvāna, uzkrītot viņai virsū.

- Ak tu, nelieti! - uzkliedza Doroteja, kurā, neskatoties uz jaukto izcelsmi, uzvārījās lepnās angļu meiteņu asinis. Viņa nezaudēja drosmi, nenobijās un bezjēdzīgi un bezpalīdzīgi necīnījās kā stirna plēsoņa nagos, bet satvēra aiz garā kaulainā deguna un pagrieza, kā ūdenskrāna rokturi, ar visu spēku, kāds tik viņai bija.

Ar izmisīgu kliedzienu, maharadža Maisura un Gondvanas mantinieks atlēca prom no viņas, ar visu svaru nokrita uz paklāja ar kaulaino dibenpusi, tā ka zem paklāja nokrakšķēja dēļi.

Viņš uzreiz nespēja atgūt valodu, un, tā kā no deguna sāka tecēt asinis, sāka slaucīt asinis ar halāta malu. Un pacēla brīvo roku pie griestiem, it kā aicinot savu dievu pēc palīdzības.

Bet Doroteja tikmēr izlēca no dīvāna un grozīja galvu, mēģinot atrast kādu ieroci, bet, kā par spīti, visi objekti salonā bija mīksti, izņemot svečturi un krūzi. Svečturis Dorotejai šķita labāks ierocis. Viņa pastiepa pret to roku ...

- Kā tu uzdrīkstējies ... - viņa dzirdēja Kamara dobjo balsi. - Tu gribēji man nodarīt sāpes!

- Un tu? - Viņa asi jautāja.

- Es gribēju tevi mīlēt! Es gribēju padarīt tevi bagātu un laimīgu! Bet tagad es noasiņošu.

- Nenoasiņosi, - Doroteja atcirta.

Kamars aizrāpoja pie apaļā gonga, kuru Doroteja nebija pamanījusi, un, no aizmugures izrāvis āmuru ar mīkstu bumbu galā, divreiz uzsita.

- Tā tā, - Doroteja paspēja pateikt, - viens pats galā netiki, tagad sauc papiņu palīgā?

Bet tas nebija papiņš, bet divi matroži platās biksēs, jakās un sarkanās feskās. Viņi apstājās pie salona durvīm.

Viņu acīs atspoguļojās šausmas, ieraugot neglīto ainu.

Kajītes vidū stāvēja izspūrusi, bet neskarta angļu meitene, bet viņu saimnieks sēdēja uz grīdas, draudot viņai ar gonga āmuru un turot pie sejas ar asinīm notraipītu baltu halātu.

- Piesiet! - pavēlēja jaunais saimnieks, norādot uz stabu, kas balstīja kajītes griestus.

Doroteja, kura saprata žesta un vārda nozīmi, nepaspēja neko izdarīt, kad mameluki viņu sagrāba un piesēja pie staba ar tievām virvēm, kas uzreiz iegriezās rokās, un tas bija šausmīgi sāpīgi ...

Viens no mamelukiem palīdzēja Kamaram piecelties. Tas devās uz izeju. Tad pagriezās un teica:

- Es drīz būšu atpakaļ. Tiklīdz dziednieks apturēs asinis. Un es tevi sodīšu, kā tiek sodītas nepaklausīgas kuces. Vai tu to saprati, tu neticīgā draņķe?

- Es sapratu, maharadža kungs, Oksfordas universitātes student.

- Un Oksfordā es arī būšu! Bet tas, vai tu tagad paliksi dzīva, ir atkarīgs tikai no tavas paklausības. Pretējā gadījumā tevi piemeklēs liktenis, sliktāks par nāvi. Un tu lūgsies šo nāvi!

Pēkšņi Kamars iešņukstējās. Un pavisam citā balsī viņš teica:

- bet es tik ļoti gribēju, lai mēs mīlētu viens otru!

Viņš norādīja uz grīdu - uz paklāja gulēja zelta gredzens ar smaragdu. Mameluks to pacēla, un Kamars uzlika uz mazā pirkstiņa.

Durvis aizvērās.

Doroteja palika viena. Viņa būtu varējusi kliegt, taču zināja, ka tie, kas viņu dzird, ieskaitot putniņu Vitlu, tikai aizspiedīs ausis, nolādēdami sava mierīgā miera pārkāpēju.

* * *

Tajā dienā komisārs Milodars bija šausmīgi nervozs. Viņa bažām pievienojās profesors Grodno. Milodaru mocīja priekšnojauta par baigām briesmām, kas apdraud viņa aģentu, bet Grodno uztvēra Koras Orvatas, kura gulēja uzkārta anabiozes vannā, pulsā un asinsspiedienā satraucošas izmaiņas.

- Jā, - viņš piekrita Milodaram, kurš zvanīja jau trešo reizi, - tur, pagātnē, notiek kaut kas ārkārtīgi bīstams. Dorotejai Forestai ir lielas nepatikšanas.

Un tad komisārs Milodars izdarīja dienesta pārkāpumu. Viņš nosūtīja Galaktikas centram gravigramu par kosmiskās bīstamības AB kategoriju, kas ļauj komisāram izlietot visus planētas enerģijas resursus, lai glābtu dzīvības. Ja izrādītos, ka trauksme bijusi nepatiesa, un komisāram Galaktikas centrā nebūs cienījamu atbalstītāju, var pieņemt, ka viņš palicis bez darba. Bet Milodars to izdarīja. Un šausmīgi riskēja.

- Es taču nevaru! - viņš kliedza pa video uz profesoru Grodno, it kā viņš būtu kaut kur vainīgs. - Es nevaru pazaudēt savu labāko aģentu trīs metru attālumā no mērķa. Tas ir galaktisks skandāls. Un tas viss nožēlojama enerģētikas inženiera dēļ. Redziet, viņiem ir siltumnīcas efekts! Viņiem, redziet, nav pietiekami daudz saldēšanas iekārtu, lai uzturētu dzīvību uz Zemes ... Viss! Dodu signālu AB!

Devis signālu un pavadījis vēl divas stundas turpinot skandālu, Milodars saņēma enerģiju tieši trim minūtēm komisāra hologrammas uzturēšanai 1799. gadā.

Komisārs piesteidzās pie profesora Grodno, un, vispirms, pieslēgušies pie nemierīgi guļošās Koras Orvatas sensoriem, viņi no augšas ieraudzīja Indijas okeānu un, noteikuši kuģi, uz kura atrodas Doroteja, sāka ātri nolaisties uz to, lai vispirms izpētīt darbības vietu, nonāktu lietu kursā un vajadzības gadījumā parādītos blakus Dorotejai un uzmundrinātu viņu. Vai arī izglābtu ...

Strauji tuvojās Indijas okeāna bezgalīgais tumši zilais plašums, trijstūris, ko apgaismoja zvaigznes un Mēness, šur tur pārklāts ar baltiem ciklonu virpuļiem. Jau vairs nav redzamas apkārtējās zemes. Pēc dažu minūšu nolaišanās tika atklāts arī meklētais kuģis.

- Dīvaini, - sacīja Milodars, - es domāju, ka viņi jau nokļuvuši Rangūnā. Kāpēc viņi joprojām atrodas okeānā?

Profesors Grodno un viņa žultainā asistente Pegija neteica neko.

- Bet tas nav tas kuģis! - iekliedzās komisārs. - Paskaties, tā ir kaut kāda zvejnieku laiva ar slīpām burām. Tūlīt izslēdziet aparatūru. Kļūdains mērķis!

- Pagaidiet, komisār, - sacīja saprātīgais profesors. - Iespējams, ka kuģis "Glorija", ar kuru bija paredzēts kuģot jūsu meitenei, tika sagūstīts, nogrima, nonāca pirātu rokās.

- Vai šitie ir pirāti?

- Senatnē cilvēkus okeānā sagaidīja dažādas briesmas.

Tikmēr aparatūra deva vēl lielāku palielinājumu, un, pieslēdzoties nakts redzamības avotiem, Milodars pārliecinājās, ka šis kuģis nepavisam nav mazs zvejas šoneris - tas ir ievērojams okeāna kuģis ...

- Džau, - ieskanējās Pegijas balss, kura pa to laiku ieslēdza izziņu displeju. - Visticamāk, baggala, kas arābu valodā nozīmē ...

- Kāds te sakars arābu valodai! - iesaucās satrauktais Milodars. - Kādi vēl arābi! Mēs atrodamies uz austrumiem no Indijas.

- Saskaņā ar novērošanas datiem, šī baggala uzbūvēta Omānā, - Pegija turpināja. - Divi klāji, apakšējā stāvā komandas kajītes, komandieru un īpašnieku kajītes - augšējā - aizņem kuģa pakaļgalu, pēc Eiropas kuģu piemēra. Divi masti ar trapecveida burām, pamatmasta augstums - divdesmit pieci metri, galvenā buras augšējais gals - četrdesmit metri. Kuģis ir četrdesmit sešus metrus garš un vienpadsmit metrus plats. Baggala dodas uz Rangūnu un šobrīd atrodas Bengālijas līcī, trīs dienu braucienā no mērķa.

- Pat tā? - Komisārs ar šaubām balsī nomurmināja.

- Tas nozīmē, ka "Glorija" nogrimusi un mūsu varone izglābās uz arābu kuģa, - paskaidroja profesors Grodno, kurš, būdams visizglītotākais, uzskatīja par savu pienākumu izskaidrot citiem notikumu būtību.

Visi viņi, neatraujoties, skatījās uz ekrānu, uz kura, pieaugot un tādējādi attaisnojot Pegijas pieņēmumus, baltā krāsā atmirdzēja arābu kuģa buras. Milodars uzmeta skatienu Korai, it kā baidoties, ka viņa saputros un novirzīs pētniekus pa nepareizo ceļu.

... Lūk, viņi pievirzījās pie klāja, neredzami arābu jūrniekiem 1799. gadā, devās uz pakaļgala kajīti.

Kajītes durvis bija aizslēgtas. Abās pusēs stāvēja vareni karotāji ar izvilktiem zobeniem, kas acīmredzot apsargāja svarīgu personu.

- Neko nesaprotu. - Milodars atkal pavērsa skatienu Koras ķermenim, kas karājās sarkofāgā, it kā lai tā paskaidro. Koras uzacis bija savilktas. Viņas ģenētiskā atmiņa bija dziļi satraukta, par ko, un ne jau pirmo dienu, norādīja profesora Grodno instrumenti. Bet pēdējās stundas laikā instrumenti burtiski satrakojās. Tos meta ārpus rādījumu iedaļām.

Laika skatu kameras ielūkojās aiz durvīm.

- Ak nē! - iesaucās Milodars. - Es to neizturēšu!

Nākotnes novērotāju acīs parādījās briesmīgs skats: Doroteja Foresta - tālās Koras Orvatas priekštece, ne tikai Zemes, bet arī visas Galaktikas cerība - bija piesieta ar tievām zīda auklām pie staba, kas balstīja ar paklājiem izklātās kajītes griestus. Viņas drēbes dažās vietās bija saplēstas, acis aizvērtas no sāpēm un pazemojuma.

- Kas noticis? - iekliedzās Milodars. - Nē, jūs man pasakiet, kas te notiek? - Viņš sagrāba profesoru Grodno aiz apkakles un sāka viņu kratīt, iespējams, domājot viņu nožņaugt, bet Pegija metās palīgā savam profesoram, kuru viņa bija iecerējusi apprecēt, un sāka noraut no viņa komisāra nagus. Vēl minūte, un nebūtu ar ko apprecēties.

- Nu, ko tu esi izdomājusi, nevērtīgā? - kautiņa dalībnieki izdzirdēja nepazīstamu balsi, un tās ietekmē Milodars atlaida profesoru un pat palīdzēja viņam piecelties, lai tas labāk redzētu, kas notiek uz ekrāna.

Viņi ieraudzīja, ka kajītē ienāk šaurplecains jaunietis ar nelielu kupri, kas gandrīz nekropļoja figūru, bet kaut kā nolieca to uz sāniem. Jaunajam vīrietim bija garas rokas ar zilganiem pirkstiem, seja, zem zaļā galvas pārsēja, kas saturēja garos melnos matus, bija tumšas olīvas krāsā, un zem smagajiem plakstiņiem paslēptās acis aizēnotas ar garām skropstām. Jaunietī bija kaut kas uzmācīgi pretīgs, sievišķīgs, ko uzsvēra izsmalcinātais apģērbs - ar rozēm izšūts zīda halāts, platas, zaļas satīna bikses, zelta kurpes ar augsti uzliektiem purngaliem.

Kupraiņa roku pirksti bija noklāti ar gredzeniem, it īpaši izcēlās masīvs zelta gredzens ar lielu smaragdu uz mazā pirksta. Labajā rokā viņš turēja zīda kabatlakatiņu, kuru spieda pie deguna, it kā ciešot no saaukstēšanās.

Jaunais vīrietis šeit nepārprotami bija saimnieks. Karavīri aiz viņa aizvēra durvis.

- Vai esat gatava kļūt par manu mīļāko, mana dārgā gazele, manu acu prieks? Jaunais vīrietis jautāja ar rīkles, centīgu akcentu, iemācītā angļu valodā.

- Nekad! - Doroteja atbildēja.

- Esi prātīga, - teica jauneklis, apstājoties Dorotejas priekšā. - Neviens tevi neizglābs, neviens nenāks palīgā. Tava kundze nevēlas tevi redzēt - viņai ir labāk, ja tu mirsti nekā paliec brīvībā. Labāk pakļaujies man, apbalvo mani ar saviem glāstiem, mīl mani ar kaut nelielu daliņu no tā, kā es dievinu tevi! Tu būsi laimīga! To tev saku es, Kamars, lielākais no lielākajiem!

- Jums plaukstas svīst,- pēc pārtraukuma pateica Doroteja.

Kamars iekoda lūpā un neko neatbildēja.

Šajā klusumā ekrāna otrā pusē komisārs Milodars sacīja:

- Laba, meitene. Cik žēl, ka viņa dzīvojusi sen atpakaļ, es viņu būtu savervējis darbā!

- Viņa atņēma iniciatīvu, - sacīja Pegija. - Tas ir labākais solis sievietei viņas stāvoklī.

- Tu mani neapvainoji! - Jaunietis beidzot atbildēja.

- Jūsu elpa slikti ož. Un vispār es jūs nemīlu! Man Londonā ir līgavainis. Viņš ir stūrmanis uz liela kuģa. No viena viņa lielgabalu šāviena jūs visi nogrimsiet dzelmē.

- Ha ha ha! - kuprītis gleznaini iesmējās. - Stūrmaņu līgavas nekalpo par istabenēm pie šādām stulbām angļu lēdijām.

"Taisnība", - Pegija pie sevis piekrita, kas reizēm pārnesa uz Doroteju savu greizsirdību pret Koru.

- Esmu darījis visu, kas bija atkarīgs no manis,- sacīja Kamars. - Es centos tevi pārliecināt, es centos tevi savaldzināt, es biju laipns un līdzjūtīgs. Es sapņoju, kā mēs abi dzīvosim Oksfordā un staigāsim roku rokā pa turienes karaliskā parka takām. Un viss putekļos! Tu izrādījies nepateicīga un rupja meitene, un man būs jāmaina attieksme pret tevi.

Kamārs sasita plaukstas, un abi mameluki ienāca kajītē.

- Ir divi veidi, kā man mācīja mans tēvs, godājamais ar-Rahmans, - viņš teica. - Tevi var nopērt tā, lai āda nolobās, un tad tu sapratīsi, ko nozīmē nepaklausīt savam saimniekam.

- Tu neesi mans saimnieks. Mans saimnieks ir Viņa Majestāte Anglijas karalis! - Doroteja lepni paziņoja.

- Ir noslēgts līgums par verdzenes Fatimas pārdošanu, - atbildēja Kamars, - un vairs nediskutēsim. Es gatavojos mācīties Oksfordā par advokātu, un tad varēsim pastrīdēties. Bet tagad man tevi vajag salauzt. Kā teica mans vectēvs Huseins al-Sabbahs: ja no pirmās nakts neiebraukt ķēvi, vari uzskatīt, ka zirgu esi pazaudējis. Nu, vai tu padodies brīvprātīgi?

- Nepadodies, - čukstēja Milodars.

- Tajos laikos viss bija vienkāršāk, un galu galā katra sieviete vēlas apprecēties. Kas arī tiek piedāvāts mūsu aizbilstamajai, - iebilda Pegija.

- Par ko jūs runājat! - Milodars saķēra galvu. - Viņa taču ir darbā!

- Patiesībā ne jau viņa, - Pegija iebilda, bet viņā neviens neklausījās.

Plīkšķinot pātagas zem kājām, abi mameluki tuvojās meitenei. Doroteja aizvēra acis.

- Nu nē! - iesmējās Kamars, uztvēris meitenes bailes. - Kāpēc man vajag sadauzītu konkubīni. Tas bija joks.

Pie viņa zīmes mameluki negribīgi aizbāza pātagas aiz jostās.

- Piesieniet šo tīģerieni pie dīvāna, tikai tā ciešāk. Ciešāk piesiet pie kājām, es negribu, lai mani saskrāpē. Lai viņa bezpalīdzīgi guļ uz muguras ...

Mameluki atraisīja Doroteju no staba, un viņa centās pretoties, taču bija skaidrs, kā no auklām pietūkušās rokas sastingušas, cik viņa ir vāja ...

Viens no mamelukiem kaut ko pajautāja Kamaram, un tas angliski atbildēja:

- Nē, vēl viņai drēbes nenoplēsiet. Pats to izdarīšu, man ir nazis. Nav nekā patīkamāka par vardarbību, ja to redz naidpilnas acis...

Viņš atkāpās un ar sajūsmu vēroja, kā mameluki piesien Doroteju pie dīvāna.

- Nē! - iekliedzās Milodars. - Es to vairs nevaru izturēt. Man viņa jāglābj.

- Jūs esat cēls cilvēks, - profesors piekrita.

- Kāds cēlumam ar to sakars! Kuru katru brīdi var izjukt operācija!

Un tad Milodars no pakaramā norāva balto dvieli, ieslēdza galaktisko savienojumu, parāva Zemenergo avārijas slēdzi un nokliedza:

- Ārkārtas situācija grupā A! Vajadzīgas trīs minūtes pagātnē manai hologrammai! Steidzami!

Viņš salika rokas uz krūtīm un uzkāpa uz transformācijas platformas.

* * *

Beidzot Doroteja tika droši piesieta pie dīvāna. Viņas rokas, izstieptas uz augšu un uz sānis, bija piesietas pie divām dīvāna kājām pie gultas galvas gala, bet kājas bija sasietas pie potītēm, pie abām pārējām dīvāna kājām.

- Tu netīrā cūka! - Doroteja nošņāca, un pēc nelielas vilcināšanās aizvainotais Kamars viņai, ar zīda lakatiņu, ko bija turējis pie joprojām asiņojošā deguna, aizbāza muti.

Tad viņš no aiz jostas izvilka nelielu dunci ar izliektu galu un, no prieka skaļi šņākādams, pārvilka to pāri Dorotejas kleitai tā, ka uz viņas krūtīm neparādījās ne asiņu lāse, bet audums sadalījās uz pusēm, atklājot meitenes krūtis.

Doroteja ar naidu un šausmām uzlūkoja Kamaru. Likās, ka viņas acis bija kļuvušas divreiz lielākas.

Kur tad palicis topošais Oksfordas students, jurists, civilizētās Omānas kuģu īpašnieku paaudzes pārstāvis?

Pegijai un profesoram Grodno bija skaidrs, ka viņš drīz sasniegs savu netīro mērķi! Kur kavējas komisārs Milodars?

Bet pēkšņi no aizmugures atskanēja dīvains troksnis, it kā kāds misiņa kannā sēdošs klauvētu un lūgtu atļauju iziet.

Pārsteigumā Kamars, kurš neizcēlās ar drosmi, iztaisnojās.

Abi Mmmeluki, kuri bija tikai atkāpušies pie durvīm, bet neatstāja kajīti, lai neatstātu savu saimnieku iespējamo briesmu priekšā, pievērsa skatienus uz lielu misiņa krūku, kas stāvēja stūrī uz zema galda.

Pēkšņi no augstā šaurā krūkas kakla pacēlās dūmu kolonna, ietriecās griestos un izpletās kā sēne.

Troksnis krūzes iekšienē pieauga arvien vairāk. Kamars nobālēja.

Un tā, augot un augot, no krūzes sāka pacelties vīrietis ar asiem sejas vaibstiem, asu, lielu degunu un baltā turbānā ietītu galvu.

Tas kļuva arvien lielāks, tomēr neviens no klātesošajiem nepaspēja aptvert tā patiesos izmērus, jo mameluki jau sapratuši, kas pie viņiem ieradies, nokrita ar sejām uz grīdas, aprokot degunus paklājā, bet Kamaram kļuva slikti, un viņš maziem solīšiem ieskrēja stūrī, neuzdrošinoties novērst skatienu no džina. Atsities ar dibenu pret ūdenspīpi kaļjanu, viņš pārsteigumā apsēdās uz grīdas...

- O, nīkulīgais, nelietīgais kupri, tevi dzemdējušās netīrīgās miesas netīrais radījum! - Džins angliski kliedza. - Tava laime, ka es paspēju palīdzēt nelaimīgajam tavas izvirtības upurim, pirms tu izdarīji savu netīro darbu, un tāpēc tu paliksi dzīvs... protams, ja izturēsies paklausīgi.

- Kas tu tāds esi? - nočukstēja Kamars, kurš bija tik pārsteigts par džina angļu valodas zināšanām, ka ziņkārībā spēja pārvarēt savas šausmas.

- Esmu Britu salu džins, - piekrita viņu apgaismot Milodara hologramma ar ap galvu aptītā laboratorijas dvielī. - Un esmu daudz varenāks par visiem Arābijas džinniem kopā... Lai gan mēs tomēr nebojājam attiecības. Bet tu esi nolemts. Ja strīdēsies ar mani, tad tevi piemeklēs briesmīga nāve! Es tevi aizsūtīšu uz Antarktīdu nosalt!

- Oi, oi! - iegaudojās Kamars, kurš nezināja, kur atrodas briesmīgā Antarktīda, bet Milodars, protams, bija aizmirsis, ka tajā laikā tā vēl nebija atklāta.

- Tūlīt pat atraisi šo nelaimīgo meiteni.

- Tūlīt, tūlīt ... - Kamars drebošām rokām sāka atraisīt Dorotejas rokas. Viņš neiedomājās pasaukt palīgā mamelukus, un tāpēc ilgi mocījās ar mezgliem.

- Ei! - Milodars pagriezās pret mamelukiem. - Palīdziet saimniekam.

Bet, pirmkārt, mameluki nezināja angļu valodu, un, otrkārt, viņi jau sen bija izrāpušies no kajītes un aizskrējuši pie Ar-Rahmana kunga, lai drebēdami no pārdzīvotajām izbailēm, pastāstītu, kādās nepatikšanās viņa dēls iekļuvis.

Visbeidzot, Kamaram izdevās atšķetināt Dorotejas rokas, un viņa pati, izraujot no mutes tur iebāzto lakatu, apsēdās uz dīvāna un sāka atraisīt kājas ar nepaklausīgiem, pietūkušiem pirkstiem.

- Vai tu mani vēl klausies, nelietīgais Kamar? - pēc iespējas draudīgākā balsī pajautāja Milodara hologramma.

- O jā, angļu džinn! - atbildēja Kamars.

- Ja tu vēl kādreiz uzdrošināsies pieskarties kaut ar pirkstu Dorotejai Forestai, kura atrodas manā īpašajā aizsardzībā, tava vājā roka nokaltīs. Lai paliktu dzīvs, tavs pienākums ir ar lielu godu nosūtīt meiteni krastā Rangūnā, it kā viņa būtu īsta princese. Vai saprati?

- Sapratu.

- Nu, tad labi, - Milodars atviegloti paziņoja, priecājoties, ka viņam izdevās izglābt Doroteju, kura lai arī bija nobijusies, taču šajā brīdī viņai nebija no kā izvēlēties, un viņa labprātāk sadarbojās ar džinu nekā ar saldi juteklīgo Kamaru.

Tad Milodars pagriezās pret Doroteju un paziņoja:

- Mans laiks iet uz beigām. Tev Ligonas biezokņos jāsameklē Ļaunuma Spogulis. Ļaunuma Spogulis... Paliec sveika, es vairs nevaru būt kopā ar tevi...

- Pagaidiet! - meitene kliedza pakaļ Milodaram, kurš jau atkal ievilkās vara krūkā. - Nesteidzieties! Es neko nesapratu.

Patiesībā Doroteja aicināja džinu atgriezties tāpēc, ka baidījās palikt bez viņa aizsardzības. Viņa bija sava laika cilvēks, protams, ticēja brīnumiem, raganām un velniem, pilnībā atzina džinu esamību, tikai ne mājās, Anglijā, bet Austrumos. Bija dzirdējusi par tiem pasakās ... Angļu džins bija kaut kāds absurds, un pat viņai nebija viegli tādam noticēt. Lai kas arī būtu šis burvis, labāk lai viņš ir blakus, jo šis pats Kamars var aizmirst savus apsolījumus, kas viņam izspiesti piedraudot.

Bet džins pazuda krūkā, Kamars kautrīgi piecēlās no paklāja un palika neizlēmīgi stāvošs, ar bailēm metot skatienus uz Doroteju.

Un tad pa durvīm iedrāzās cienījamais ar-Rahmans.

Fakts bija tāds, ka ar-Rahmans tikai radīja, šaurplecaina un vāja cilvēka iespaidu. Patiesībā pilnīgi iespējams, ka iepriekšējās dzīvēs šis cilvēks bija tīģeris vai pat žņaudzējčūska, tāpēc viņš zināja, kā tikt galā ar konkurentiem un ienaidniekiem. Smadzeņu vietā Rahmana galvā bija velnišķīga rēķināšanas mašīna, viņš varēja pārvērst zeltā visu, kam pieskārās viņa tumšās rokas. Un Rahmanam dzīvē bija tikai viena vājība - kuprainais dēls Kamars, kuram bija jāpārņem visa bagātība un kuru viņš sapņoja redzēt sev blakus pie stūres. Līdz šim Kamars bija attaisnojis visas tēva cerības. Viņš izcēlās ar neatlaidību un centību, viņš iemācījās neticīgo valodu, lai dotos uz Londonas pilsētu. "Nu," - domāja Rahmans, - "mēs viņu Anglijā padarīsim par princi, jo mums ir zelts."

Kad pirms trim minūtēm izbijušies mameluki ielauzās kapteiņa kajītē un, drebēdami no šausmām, sāka runāt par to, ka Kamaram uzbrucis angļu džins, kurš esot izlīdis no krūkas, cienījamais Ar-Rahmans pats nenodrebēja, bet paķēris no galda divas pielādētas pistoles, metās ārā no kajītes, uzkliedzot mamelukiem:

- Gļēvulīgie nekrietneļi, kaut jūs ellē degtu!

Pēc minūtes viņš iedrāzās Kamara kajītē un atrada tur dīvainu un pilnīgi negaidītu ainu.

Viņa dēls stāvēja vienā kajītes stūrī, paspiedis pie krūtīm rokas, un uz dīvāna kajītes otrā stūrī sēdēja angļu verdzene, kuru tēvs bija uzdāvinājis Kamaram, kuras dēļ viņam tagad jābrauc uz šo nolādēto Rangūnu. No viņas kājām un rokām nokarājās auklas, ar kurām viņa nesen bijusi sasieta.

- Kas? Kas te notika? - baggalas īpašnieks smalkā balstiņā iekliedzās.

Salauztā balsī Kamars viņam paziņoja, norādot uz misiņa krūku, kā no tās izlīdis angļu džins un kā viņš piespiedis Kamaru atteikties no līgavas.

- No šīs? - jautāja ar-Rahmans, dodoties pie krūkas. - No šejienes viņš izlīda? Nu tad atkal lien ārā, un mēs ar tevi pamēģināsim pamēroties spēkiem!

Nevajag domāt, ka ar-Rahmans vienmēr bija tik drosmīgs. Gluži pretēji, tāpat kā jebkurš veiksmīgs tirgotājs, viņš bija veikls un īstenoja drosmīgus plānus, viņam piemita viltība, bet, protams, viņam nepatika kauties ar dūrēm.

... No krūzes neviens neizlīda.

Tad tēvs, satraukts no bailēm par savu mīļoto bērnu, iebāza vienas pistoles stobru krūzes kaklā un izšāva. No šāviena krūze nokrita uz grīdas un aizripoja, bet pistole atsita tā, ka Rahmans to izmeta no rokas.

- Nu, kur ir tavs džins, ragana? - kliedza Rahmans, kratot roku.

- Viņam darīšanas Anglijā, kungs, - Doroteja pieklājīgi atbildēja.

Jāpiemin, ka šī saruna notika viens pret vienu. Aiz bailēm un satraukuma abas puses lieliski saprata viena otru arī bez tulka, kurš joprojām drebēja stūrī.

- Tā lūk, - teica Rahmans, paķēra krūzi no grīdas un piegāja pie loga baggales pakaļgalā. - Peldi prom uz savu Angliju. Lai mēs tevi šeit vairs neredzētu!

Ar-Rahmans ar plašu žestu iemeta krūzi okeānā. Tikai putnu māte, vedinot prom no ligzdas briesmīgu plēsoņu, varēja būt tik drosmīga kā tirgotājs ar-Rahmans, kurš, jāsaka, ne mirkli nešaubījās, ka šajā krūzē slēpjas vai nesen bija slēpies ārzemju džins.

Mirgojot pirmajos rītausmas staros, krūze nogrima tumšajā jūrā.

Rahmans nolaida rokas un nogurušā balsī teica:

- Dari ar viņu, dēls, ko vēlies.

- Nē! - Iebļāvās Kamars. - Nē, tēvs! Es nekad viņai nepieskaršos! Viņa ir ragana! Džins pateica, ka manas rokas nokaltīs, ja es viņai pieskaršos. Viņa man ir pretīga.

- Jā, - Rahmans nopūtās, - tu neesi drosminieks, mans dēls. Bet tava darīšana. Tad mēs viņu pārdosim Omānas vergu tirgū. Šādas kaķenes tur ir ļoti augstu novērtētas. Tu dzirdi?

Sadūšojies viņš pienāca pie Dorotejas un pabāza viņai zem zoda pistoles stobru tā, lai viņa būtu spiesta pacelt galvu.

- Tu vēl nolādēsi stundu, kad uzdrīkstējies aizskart manu dēlu!

- Tēvs, atkāpies, viņa ir ragana! - kliedza Kamars.

- Nebaidies, es viņai nepieskāros ar rokām. - Viņš arī nevēlējās riskēt vairāk, nekā bija saprātīgi.

- Neviens nedrīkst viņai pieskarties, - Kamars atkārtoja.

Doroteja, ienīstot veco tirgotāju, kas viņai grūda sejā pistoles stobru, izmantoja brīdi un parāvās uz sāniem. Rahmans no pārsteiguma nospieda sprūdu, atskanēja skaļš šāviens, sienu caururba apaļa lode.

Doroteja atlēca no viņa. Viņa tiešām izskatījās kā īsta pantera.

- Nu, šauj! - Viņa kliedza.

- Kāpēc lai es šautu pats uz savu naudu, - iesmējās Rahmans, kurš ātri atjēdzās.

Viņš izsauca mamelukus, bet citus, drosmīgākus, tos, kuri atstāja viņa dēlu, gaidīja pātaga.

Mameluki apstājās pie Dorotejas, bet matroži stundas laikā izgatavoja bambusa niedru būri ar redeļu grīdu un griestiem. Būris bija kubveidīgs, tajā iegrūda Doroteju. Tas bija tik mazs, ka Doroteja tajā varēja tikai sēdēt, piespiedusi pie sevis ceļgalus. Tad būris tika piesiets tauvās un pacelts pie rājas.

Uzausa. Pār horizontu parādījās saule. Doroteja šūpojās būrī augstu virs to cilvēku galvām, kuri stāvēja uz klāja ar paceltām galvām.

- Līdz Rangūnai lai pakarājas šādi, - sacīja Rahmans. - Ahmat, tu pametīsi viņai plāceni un aplaistīsi. Lai atjēdzas. Bet nepieskaries viņai. Viņa ir ragana.

Un lepni atstāja klāju, paliekot savu pavalstnieku acīs kā džinu uzvarētājs.

Viņam pakaļ aizsteidzās dēls, kurš vairs nevēlējās skatīties uz savu mīļāko.

Pārējā komanda izgāja pablenzt uz angļu raganu, kura šūpojās būrī, augstu virs viņu galvām. Visi jau zināja, ka viņa ir ragana un viņu aizsargā angļu džins, kuru saimnieks ir pieveicis. Nošāvis ar pistoli un iemestis jūrā. Goda vārds, daudzi taču paši redzēja!

Viņi smējās par Doroteju, ķircināja viņu, bet no attāluma. Bet dīvainākais bija tas, ka Doroteja, saritinājās kamolītī un mierīgi aizmiga.

Kad saule pacēlās augstu, misis Vitla iznāca no savas kajītes.

Viņa aizgāja pie borta un sāka lūkoties uz priekšu, cerot ieraudzīt sauszemi. Doroteja vēl gulēja un viņu neredzēja. Bet, nejauši pacēlusi acis, Regīna uzreiz nesaprata, ko redz, jo Dorotejas kleita bija pārgriezta uz pusēm, mati izspūruši un no attāluma viņa izskatījās pēc pērtiķa.

Regīna aizgāja uz pakaļgalu, kur, stāvot pie stūres, sarunājās Rahmana kungs un viņa dēls.

- Kas tur karājas? - Viņa jautāja. - būrī. Es to agrāk neesmu redzējusi.

Rahmans, kad Kamars viņam iztulkoja šo jautājumu, bez samulsuma atbildēja:

- Savvaļas pērtiķis. Nesen nopirku. Esiet uzmanīga, viņa kož.

Kamars paklausīgi iztulkoja tēva vārdus, bet tā paskatījās uz Regīnu, ka viņa pēkšņi uzminēja, kas ieslodzīts būrī. Viņa atvēra muti, lai pieprasītu atskaiti, lai izrādītu sašutumu... bet neko nepateica. Tāpēc, ka Rahmana kungs pielika pirkstu pie lūpām ar starptautiski saprotamu žestu. Un šokētā Regīna devās uz savu kajīti. Viņa jutās nobijusies, ja nu kāds Rangūnā uzzinās, ko viņa izdarījusi ar savu kalponi... Kamars stundu vēlāk ejot uz savu kajīti, no durvīm pateica:

- Vitla kundzei nav jāuztraucas. Necienīgo raganu neviens neieraudzīs. Viņa tur karāsies līdz Rangūnai, un, ja paliks dzīva, tiks paslēpta kravas telpā līdz Omānai. Guliet mierīgi, misis Vitla. Mans tēvs nevienam neko nestāstīs...

Regīna pret savu gribu izspieda no sevis:

- Paldies. Bet es ceru, ka mūsu līgums joprojām ir spēkā?

Kamars pasmīnēja. Viņam šķita amizanti, ka šī lēdija pateicās par nodomu slikti izturēties pret viņas cilts biedreni. Un pirms aiziešanas ar visu sev piemītošo pieklājību pajautāja:

- Vai jūsu valstī ir džinni?

- Kādas blēņas! - Regīna iesaucās. Bet ar šo noliegumu Kamaru nepārliecināja ...

***

Komisārs Milodars, atgriezies no īsās vizītes 1799. gadā, teica profesoram Grodno:

- Ceru, ka viņi tagad izturēsies pret viņu kā pret kroņprincesi. Jums vajadzēja redzēt, kā viņi krita pie manas hologrammas kājām.

Загрузка...