Andromēdas celms

30. PĒDĒJA DIENA

Kaut kur tālu, tālu kāda balss sacīja:

— Viņš nāk pie samaņas.

— Vai tiešām?

— Jā. Skatieties pats.

Mirkli vēlāk Hols noklepojās — viņam kaut ko iz­vilka no rīkles. Pēc tam viņš noklepojās vēlreiz, ievilka pa muti elpu un atvēra acis.

Norūpējusies viņā raudzījās kāda sieviete.

— Vai jūtaties labi? Tas pāriet ātri.

Hols mēģināja viņai atbildēt, bet nespēja. Viņš pil­nīgi nekustīgi gulēja uz muguras un priecājās, ka pats elpo. Sākumā elpot bija grūti, bet pamazām kļuva aizvien vieglāk, ribas pacēlās un nolaidās jau bez kādas piepūles. Viņš pagrieza galvu un teica:

— Cik ilgi?

— Pēc visa spriežot, kādas četrdesmit sekundes, — meitene atbildēja. — Četrdesmit sekundes bez elpoša­nas. Kad mēs jūs atradām, jūs jau bijāt kļuvis mazliet zils, bet mēs jums tūlīt ievadījām cauruli un pievieno­jām jūs pie respiratora.

— Kad tas bija?

— Pirms divpadsmit, piecpadsmit minūtēm. Liga- mīns iedarbojas īslaicīgi, tomēr mēs par jums bijām noraizējušies … Kā jūs jūtaties?

— Labi.

Viņš apskatīja istabu. Tā bija IV līmeņa lazarete. Pie tālākās sienas atradās telev-īzijas ekrāns, uz kura bija redzama Stouna seja.

— Sveicināti! — Hols sacīja.

Stouns smaidīja.

— Apsveicu!

— Es ceru, bumba stāv, kā stāvējusi?

— Jā, bumba stāv kā stāvējusi.

— Tas ir labi, — Hols teica un aizvēra acis.

Viņš nogulēja vairāk nekā stundu, un, kad pamo­dās, uz televīzijas ekrāna nekā nebija. Māsa paskaid­roja, ka doktors Stouns runājot ar Vandenbergu.

— Vai noticis vēl kaut kas?

— Pēc prognozēm, Andromēdas sīkbūtnēm tagad jābūt virs Losandželosas. Šķiet, ka tās vairs ne uz ko neiedarbojas.

— Tieši tā — ne uz ko, — vēlāk Stouns apstiprināja. — Acīmredzot mutācijas rezultātā mūsu sīkbūtnes kļuvušas labdabīgas. Mēs gan vēl gaidām, vai nepa­rādīsies kāds ziņojums par savādu saslimšanas vai miršanas gadījumu, bet nu jau ir pagājušas sešas stundas, un ar katru minūti mēs varam būt drošāki, ka tādu ziņojumu nebūs. Beigu beigās šīs sīkbūtnes, jādomā, atgriezīsies atpakaļ atmosfēras augšējos slā­ņos, jo te lejā ir pārāk daudz skābekļa. Bet, protams, ja «Meža ugunsgrēkā» būtu uzsprāgusi bumba …

— Cik daudz laika vēl bija palicis? — Hols jautāja.

— Tad, kad jūs pagriezāt atslēgu? Apmēram trīs­desmit piecas sekundes.

— Vesela mūžība, — Hols pasmaidīja. — Varēja neuztraukties.

— Varbūt jums tiešām nebija ko uztraukties. Bet mums piektajā līmenī bija ko pārdzīvot. Es biju pie­mirsis jums pateikt, ka, lai uzlabotu apakšzemes ko-

dolsprādziena eksplozīvās iedarbības raksturlielumus, trīsdesmit sekundes pirms sprādziena no V līmeņa sāktu sūknēt ārā visu gaisu.

— Ak tā,-—Hols teica.

— Bet tagad mēs esam stāvokļa noteicēji. Andro- mēdas celms mums ir palicis, un mēs turpinām to pētīt. Mēs jau esam sākuši aprakstīt dažādas mutā­ciju radītās formas. Tas ir -pārsteidzoši nepastāvīgs organisms. — Stouns pasmaidīja. — Domāju, mēs va­ram būt diezgan droši, ka Andromēdas sīkbūtnes aiz­ies atmosfēras augšējos slāņos un vairs nesagādās mums nekādu nepatikšanu. Tur, uz zemes virsas, briesmas jau garām. Bet, ja runājam par mums, kas esam šeit apakšzemē, tad jāteic, ka mēs esam izpra­tuši, kas ar šīm sīkbūtnēm pašlaik notiek. Es do­māju — kas ar tām notiek mutāciju plāksnē. Un tas taču arī ir pats svarīgākais. Ka vismaz kaut ko mēs esam izpratuši.

— Izpratuši, — Hols atkārtoja.

— Jā, — teica Stouns. — Nācās izprast.

[1] Čārlzs džordžs Gordons (1833—1885) — angļu ģenerālis kolonizators, kura vadībā tika zvēriski apspiesta taipinu sacel­šanās Ķīnā. Viņš piedalījās arī Ēģiptes sagrābšanā.

[2] faktiski jālasa otrādi: skaitļa 87 binārais atbildums ir 1010111. (Tulk. piez.)