Andromēdas celms

1. ZEME BEZ GALA UN MALAS

Cilvēks ar binokli. Tas sākās tā: vēlā ziemas va­karā uz kalna kores ceļmalā stāvēja cilvēks, skatīda­mies lejup, kur atradās kāda Arizonas štata pilsētiņa.

Darboties ar binokli leitnantam Rodžeram Sounam, jādomā, nebija viegli. Metāls droši vien saldēja, un lācīgajā zvērādas kažokā ar kapuci un biezajos dūrai- ņos viņam vajadzēja justies visai nebrīvi. Varam iedomāties, kā lēcas atkal un atkal aizmigloja viņa dvaša, kas svilpdama lauzās ārā mēnesnīcas pielie­tajā gaisā, un ik pa brīdim viņam vajadzēja tās no­slaucīt ar cimdotu stīvu pirkstu.

Viņš nevarēja zināt, cik šī darbošanās veltīga. Sou­nam, kas mēģināja ieskatīties pilsētiņā un atsegt tās noslēpumus, binoklis neko nedeva. Cik pārsteigts viņš būtu bijis, izdzirdis, ka tie, kam galu galā izdevās šos noslēpumus atklāt, lietoja miljonu reižu spēcīgākus instrumentus!

Tam vajadzēja būt visai skumjam, muļķīgam un reizē aizkustinošam skatam, kā viņš tur stāvēja, ar elkoņiem atbalstīdamies pret lielu laukakmeni un turē­dams pie acīm binokli. Binoklis bija smagnējs un neērts, toties vismaz pazīstams un rokām pierasts. Droši vien šī bija viena no pēdējām pazīstamajām sajūtām pirms nāves.

Tālāko varam tikai iedomāties, vairāk vai mazāk pareizi restaurēt savā iztēlē.

Leitnants Souns pārlūkoja pilsētiņu lēnām un me­todiski. Bija redzams, ka tā nav liela, tikai kāds pus­ducis koka ēku, kas sarindojušās gar vienu pašu ielu. Tā bija joti klusa pilsētiņa: nevienas uguntiņas, ne­vienas kustības, vēja pūsma neatnesa ne mazākā trok­snīša.

Pēc tam leitnants pievērsa uzmanību apkārtējiem pauguriem. Tie bija zemi, vienmuļi, plakanām, it kā nošķeltām virsotnēm, apauguši ar nīkulīgiem krū­miem, kam pa starpām šur un tur stāvēja nokaltušas, apsērsnojušas jukas. Aiz šiem tuvākajiem pauguriem slējās tālāki, bet aiz tiem sākās Mohaves tuksneša valstība — plašs līdzenums, kuru nešķērsoja neviens ceļš. Indiāņi to sauca par Zemi bez Gala un Malas.

Souns sajuta sevi vējā nodrebam. Bija februāris, visaukstākais mēnesis, un jau pāri desmitiem vakarā. Viņš atgriezās uz ceļa, kur viņu gaidīja «Ford Econovan», furgons ar lielu rotējošu antenu uz jumta. Mo­tors, darbodamies tukšgaitā, klusi bubināja; tā bija vienīgā skaņa, kuru saklausīja viņa ausis. Souns at­vēra aizmugures durvis, ierāpās kulbā un aiztaisīja aiz sevis durvis.

Viņu apņēma tumšsarkana gaisma: bija iedegts nakts apgaismojums, lai, izkāpjot ārā, acīm būtu vieglāk pierast. Sarkanajā gaismā instrumentu un ra­dioaparatūras paneļi izskatījās zaļi.

Kulbā sēdēja ierindnieks Lūiss Kreins, radiotehniķis, arī ģērbies kažokā ar kapuci. Viņš bija sakumpis pār karti un kaut ko rēķināja, reizumis paceldams galvu un pakavēdamies pie instrumentu rādījumiem.

Souns pajautāja Kreinarn, vai viņš ir pārliecināts, ka viņi ieradušies īstajā vietā, un Kreins atbildēja, ka šaubu nav. Abi bija noguruši: viņi atradās ceļā jau kopš agra rīta, kad izbrauca no Vandenbergas bāzes meklēt pēdējo sērijas «Smeltnis» pavadoni. Par šīs sērijas pavadoņiem viņi zināja vienīgi tik daudz, ka tie ir slepeni un tiek palaisti, lai pētītu atmosfēras augšējos slāņus un pēc tam atgrieztos uz Zemes. Souna un Kreina uzdevums bija pēc šo pavadoņu no­laišanās tos uzmeklēt.

Lai pavadoņu atgūšanu atvieglotu, tajos bija uz­stādītas radiobākas, kas, sākot ar astoņu kilometru augstumu, raidīja signālus.

Lūk, kālab furgonā bija tik daudz peilēšanas apa­ratūras. Būtībā tas pats virzīja sevi uz mērķi. Armi­jas valodā to sauca par vienagregāta triangulāciju, un šis paņēmiens, kaut arī lēns, bija ļoti efektīvs. Metodika bija diezgan vienkārša: furgons apstājās, Souns ar Kreinu noteica savu atrašanās vietu un pie­rakstīja pavadoņa radiosignāla stiprumu un virzienu. Kad tas bija izdarīts, pabrauca kilometrus trīsdesmit uz to pusi, kur bija statistiski vislielākās izredzes at­rast pavadoni. Tad atkal apstājās un uzņēma jaunas koordinātes. Dažkārt gadījās, ka kartē tika iezīmēta vesela virkne triangulācijas punktu un furgons virzī­jās uz pavadoni pa līkloču ceļu, ik pēc trīsdesmit kilo­metriem apstādamies, lai koriģētu iespējamās kļūdas. Tā gan gāja gausāk nekā ar diviem furgoniem, toties tā bija drošāk: armijas vadība uzskatīja, ka divi fur­goni vienā rajonā var radīt aizdomas.

Šoreiz furgons bija taustījies uz pavadoni jau sešas stundas. Un nu viņi bija tikpat kā klāt.

Kreins nervozi papakšķināja ar zīmuli pa karti un pateica, kā sauc pilsētiņu kalna piekājē: Pīdmonta, Arizonas štats. Četrdesmit astoņi iedzīvotāji; abi par to pasmēja, kaut arī pie sevis bija nobažījušies. Van- denbergā viņiem bija paziņots, ka, pēc aprēķiniem, nolaišanās vieta ir divdesmit kilometrus uz zieme­ļiem no Pīdmontas. Šādiem aprēķiniem tur izman­toja radiolokācijas novērojumus un 1410 trajektorijas projekcijas, kas bija iegūtas ar elektroniskās skaitļo­šanas mašīnas palīdzību. Kļūda tajos parasti nepār­sniedza dažus simtus metru.

Taču radiopeilers, kam nevarēja neticēt, nepārpro­tami liecināja, ka radiobāka raida signālus no paša pilsētiņas centra. Souns ieminējās, vai tik kāds vie­tējais nav redzējis pavadoni nolaižamies — tas taču sakarsis spīd —, sameklējis to un atstiepis uz Pīd- montu.

Sādu izskaidrojumu varētu pieņemt, ja nebijis viena «bet». Pīdmontietis, kurš būtu uzdūries vēl siltam, tikko kā no kosmosa nākušam pavadonim, noteikti būtu par to kādam pastāstījis — vai nu avīžniekiem, vai polici­jai, vai NASA, vai militārpersonām, vismaz kādam.

Bet bāzē neko nebija dzirdējuši.

Souns atkal izkāpa no furgona, un viņam pakaļ iz­rāpās arī Kreins. Skurinādamies aiz aukstuma, abi kopā skatījās lejā uz pilsētiņu.

Tā bija mierīga, bet pilnīgi tumša. Souns pama­nīja, ka ugunis izdzēsuši arī benzīna tanks un motelis. Bet daudzu kilometru rādiusā citu benzīna tanku un moteļu nebija.

Un tad Souns pamanīja putnus.

Pilnā mēness gaismā viņš gluži skaidri redzēja lie­lus putnus, kas slaidos lokos planēja virs ēkām, gluži kā melnas ēnas slīdēdami pār mēness disku. Souns brīnījās, kāpēc nav tos pamanījis iepriekš, un jautāja Kreinam, kas par putniem, pēc viņa domām, tie ir. Kreins teica, ka viņam par to neesot ne mazākās sa­jēgas, un pa jokam piebilda:

— Varbūt tie ir maitas putni.

— Pēc tādiem izskatās, — sacīja Souns.

Kreins nervozi pasmējās, viņa elpa atstāja garaiņus nakts gaisā.

— Bet kālab te maitas putni? Tie taču sarodas vie­nīgi tad, ja kāds beigts.

Souns aizdedza cigareti, piesegdams šķiltavas ar plaukstām, lai vējš nenopūš liesmu. Klusēdams viņš raudzījās lejā uz ēkām, uz mazās pilsētiņas siluetu. Tad vēlreiz pārlūkoja to ar binokli un atkal nesaska­tīja nekādas dzīvības zīmes, nekādu kustību.

Beigu beigās Souns nolaida binokli un nosvieda cigareti čauganajā sniegā, kur tā čūkstēdama apdzisa. Viņš pagriezās pret Kreinu un teica:

— Labāk būtu nobraukt lejā un paskatīties.

2. VANDENBERGA

Piecsimt kilometrus no Pīdmontas, lielā kvadrāt­veida istabā bez logiem, programmas «Smeltnis» va­dīšanas centrā, kājas uz rakstāmgalda salicis, sēdēja leitnants Edgars Kamro. Viņam priekšā bija prāva kaudze izgriezumu no zinātniskiem žurnāliem. Šonakt Kamro bija dežūrvirsnieks, kura pienākums — vadīt sašaurinātās divpadsmit vīru lielās naktsapkalpes darbību. Sādu pienākumu viņš pildīja reizi mēnesī. Šo­nakt apkalpe pa radio sekoja furgonam ar kodēto no­saukumu «Kapers Viens», kas brauca pa Arizonas tuksnesi. Bija jākontrolē tā pārvietošanās un jāpieņem tā ziņojumi.

Dežurēt Kamro nepatika. Istaba bija pelēka, to apgaismoja fluorescējošās spuldzes; te valdīja pliekani utilitārs gars, kas Kamro šķebināja. Parasti uz centru viņš nāca tikai palaišanas reizēs, kad atmosfēra bija pavisam cita. Tad istaba bija pilna ar rosīgiem spe­ciālistiem, kas katrs veica kādu noteiktu sarežģītu uzdevumu, katrs dzīvoja tajās īpatnējās, ārēji apval­dītajās gaidās, kuras pārņem pirms ikvienas kosmiska lidķermeņa palaišanas.

Bet naktis bija garlaicīgas. Naktī nekad nekas ne­notika. Kamro šo laiku izmantoja, lai tiktu līdzi jau­numiem speciālajā literatūrā. Pēc profesijas viņš bija sirds un asinsvadu fiziologs un īpaši interesējās par lielu paātrinājumu izraisītiem stresiem.

Šovakar viņš gribēja izskatīt rakstu «Apskābekļoša- nas jaudas un difūzijas gradientu stehiometrija pie paaugstinātiem gāzes spiedieniem artērijās». Lasījās raksts lēni, un nevarēja teikt, ka tas būtu sevišķi inte­resants. Tāpēc, kad virs galvas ieklikšķējās skaļrunis, kurš atskaņoja mutiskos radioziņojumus no Šouna un Kreina furgona, Kamro nejutās traucēts. Souns teica:

— «Kapers Viens» izsauc «Vandāli Desmit». «Ka- pers Viens» izsauc «Vandāli Desmit». Vai jūs mani dzirdat? Uztveru.

Kamro iepriecināts atbildēja, ka dzirdot labi.

— Braucam iekšā Pīdmontas pilsētiņā atgūt pava­doni.

— Ļoti labi, «Kaper Viens». Atstājiet rāciju ieslēgtu.

— Sapratu.

Sarunas norise precīzi atbilda programmas «Smel- tnis» reglamentā formulētajiem noteikumiem par atgū­šanas kārtību. Reglaments — bieza grāmata mīkstos, pelēkos vākos — atradās uz Kamro rakstāmgalda stūra, un viņš vienmēr varēja iemest tajā acis. Kamro zināja, ka sarunas starp furgonu un bāzi tiek pierak­stītas lentē un vēlāk kļūs par daļu no «Smeltņa» ilg­termiņa arhīva, bet, kālab tas īsti vajadzīgs, to viņš vēl nebija sapratis. Viņam allaž bija licies, ka tā ir pavisam vienkārša lieta: furgons izbrauc, atrod pava­doni, atgriežas, un viss.

Kamro paraustīja plecus un atkaļ iedziļinājās rak- fitā par gāzes spiedieniem, tikai pa ausu galam dzir­dēdams Sounu sakām:

— Esam pilsētiņā. Tikko kā pabraucām garām ben­zīna tankam un motelim. Tajos klusums. Nekur ne­kādu dzīvības zīmju. Signāli no pavadoņa kļūst stip­rāki. Netālu priekšā atrodas baznīca. Nekur nav ne­vienas uguns, neviena cilvēka.

Kamro nolika žurnālu uz galda. Souna pārvērstā balss nemaldināja. Citreiz Kamro būtu uzjautrinā­jies, iedomādamies, ka diviem spēkavīriem trīc bikses, iebraucot dusošā pilsētelē tuksneša vidū. Turpretim Sounu Kamro pazina personiski un zināja, ka iztēles spēju — atšķirībā no dažām citām labām īpašībām — viņam nav ne drusciņas. Souns varēja aizmigt šausmu filmas izrādē. Tāds nu reiz viņš bija.

Kamro sāka ieklausīties.

Cauri traucējumu sprakšķiem viņš saklausīja fur­gona motora rūkoņu. Un viņš dzirdēja arī abus vīrus klusām balsīm sarunājamies.

S o u n s. Ir nu gan te klusums.

Kreins. Jā, ser.

Pauze.

Kreins. Ser!

Souns. Jā?

Kreins. Vai to jūs redzējāt?

Souns. Ko?

Kreins. Rau, tur atpakaļ uz ietves. Izskatās pēc cilvēka.

Souns. Jums rādās.

Atkal pauze, un tad Kamro dzirdēja, kā furgons, bremzēm čīkstot, apstājas.

Souns. Jēzus!

Kreins. Vēl viens, ser.

Souns. Izskatās miris.

Kreins. Vai es drīkstu . ..

Souns. Nē. Palieciet furgonā!

Viņa balss kļuva skaļāka un oficiālāka — sekoja izsaukums:

— «Kapers Viens» izsauc «Vandāli Desmit». Uz­tveru.

Kamro paņēma mikrofonu.

— Jūs dzirdu. Kas noticis? Stīvu mēli Souns teica:

— Ser, mēs redzam ķermeņus. Daudz ķermeņu. Acīmredzot miruši.

— Vai jūs esat pārliecināti, «Kaper Viens»?

— Pasarg dievs, — sacīja Souns. — Pilnīgi pārlie­cināti.

Kamro centās atbildēt saudzīgi.

— Virzieties uz pavadoni, «Kaper Viens». Runādams viņš pārlaida skatienu istabai. Pārējie

divpadsmit dežūrapkalpes vīri vērās viņā neredzošām acīm. Viņi klausījās pārraidi. Furgona motors atkal ierūcās. Kamro nocēla kājas, no galda un nospieda savas pults sarkano pogu «Drošība». Tagad programmas vadīšanas centrs bija izolēts no- visām citām telpām. Bez Kamro atļaujas neviens nevarēja ne ienākt, ne iziet.

Pēc tam viņš nocēla tālruņa klausuli un teica:

— Uzmeklējiet majoru Menčiku. M-E-N-C-I-K-U. Jā, dienesta saruna. Gaidīšu.

Menčiks tomēnes bija vecākais dežūrvirsnieks. Viņš bija tieši atbildīgs par visu, kas februārī notiks pro­grammas «Smeltnis» laukā.

Gaidīdams Kamro piespieda klausuli pie pleca un aizdedzināja cigareti. Pa skaļruni varēja dzirdēt, kā viņš saka:

— Vai arī jums, Krein, viņi liekas miruši? Kreins. Jā, ser. Kaut kādā mierīgā nāvē, bet

miruši.

Souns. Nemaz neizskatās pēc miroņiem. Kaut kā pietrūkst. Kaut kas savāds… Bet tomēr beigti viņi ir. Desmitiem līķu.

Kreins. It kā gājuši savu ceļu un pakritusi. Pa­klupuši un turpat palikuši.

S o u n s. Uz visām ielām, uz visām ietvēm …

Atkal pauze, un tad Kreina balss:

— Ser!

Souns. Jēzus!

Kreins. Vai jūs viņu redzat? To cilvēku baltā ta- lārā. Nāk pāri ielai…

Souns. Redzu.

Kreins. Kāpj taisni pāri līķiem gluži kā …

Souns. Nāk šurp.

Kreins. Ser, ziniet, man liekas, ja jums nebūtu nekas pretī, mums labāk lasīties …

Sekoja spalgs kliedziens un apdullinoša čirkstoņa. Ar to pārraide beidzās un atjaunot sakarus ar abiem vīriem programmas «Smeltnis» vadīšanas centram Vandenbergā tā arī neizdevās.

3 KRĪZE

Premjers Gladstons, saņēmis no Ēģiptes vēsti par «ķīnieša» Gordona [1] nāvi, esot uzbudināti norūcis, ka varējis nu gan viņa ģenerālis izraudzīt miršanai vai­rāk piemērotu brīdi: Gordona nāve izraisīja Gladstona

valdībā jukas un krīzi. Kāds padotais ieminējies, ka apstākļi acīmredzot bijuši vienreizīgi un neparedzami, uz ko Gladstons dusmīgi atbildējis: «Visas krīzes ir vienādas.»

Viņš, protams, domāja politiskās krīzes. Zinātnisku krīžu 1885. gadā nebija, un to nebija vēl gandrīz četr­desmit gadu pēc tam. Vēlāk bijušas astoņas sevišķi nozīmīgas krīzes, un divas no tām radījušas plašu sabiedrisku rezonansi. Interesanti, ka abas izdaudzi­nātās krīzes — kodolenerģētikas un kosmosa apguves laukā — ir saistītas ar ķīmiju un fiziku, bet nevis ar bioloģiju.

Tā tam arī jābūt. Fizika pirmā no dabzinātnēm kļuva pilnīgi moderna un viscaur matemātiska. Fizi­kai pa pēdām sekoja ķīmija, bet bioloģija, lēnaudzīgā pastarīte, vilkās tālu iepakaļ. Pat Ņūtona un Galileja laikos par Mēnesi un citiem debess ķermeņiem cilvēki zināja vairāk nekā paši par savu ķermeni.

Stāvoklis nemainījās līdz pat mūsu gadsimta 40. gadu beigām. Pēckara periods bioloģiskajā pētniecībā iezvanīja jaunu ēru, kuras pirmā bezdelīga bija anti­biotiku atklāšana. Pēkšņi bioloģija ieguva gan mo­rālu, gan materiālu atbalstu, un atklājumi birtin bira: trankvilizatori, steroīdu hormoni, imūnķīmija, ģenētiskais kods. 1953. gadā tika pārstādīta pirmā niere, 1958. gadā — izmēģinātas pirmās pretapaugļo­šanās tabletes. Drīz vien bioloģija jau bija kļuvusi par visstraujāk augošo zinātnes nozari; tajā uzkrātās zi­nāšanas dubultojās ik desmit gados. Tālredzīgi pēt­nieki nopietni runāja par gēnu izmainīšanu, evolūci­jas vadīšanu, psihes regulēšanu — par idejām, kas vēl pirms desmit gadiem bija likušās tukša fantazē- šana.

Tomēr neviena bioloģiska krīze vēl nebija gadīju­sies. Pirmo tādu krīzi izraisīja Andromēdas celms.

Pēc Lūisa Bornheima definējuma, krīze ir situācija,

при которой совокупность обстоятельств, ранее вполне приемлемая, вдруг, с появлением какого-то нового фактора, становится совершенно неприемлемой, причем почти безразлично, является ли новый фактор политическим, экономическим или научным: смерть национального героя, колебания цен, новое техническое открытие — любое обстоятельство может явиться толчком для дальнейших событий. В этом смысле Гладстон был прав — все кризисы одинаковы.

Известный ученый Альфред Покран посвятил кризисам специальную работу («Культура, кризисы и перемены») и пришел к интересным выводам. Во-первых, он отмечает, что любой кризис зарождается задолго до того, как фактически разразится. Например, Эйнштейн опубликовал основные положения теории относительности в 1905–1915 годах, то есть за сорок лет до того, как его труды привели в конечном счете к началу новой эпохи и возникновению кризиса.

Покран также отмечает, что в каждом кризисе замешано множество отдельных личностей и характеров и все они неповторимы:

«Трудно представить себе Александра Македонского перед Рубиконом или Эйзенхауэра на поле Ватерлоо; столь же трудно представить себе Дарвина, пишущего письмо Рузвельту о потенциальных опасностях, связанных с атомной бомбой. Кризис творится людьми, которые вступают в него со всеми своими предрассудками, пристрастиями и предубеждениями. Кризис есть сумма промахов, недоумений и интуитивных озарений, совокупность замеченных и незамеченных факторов.

В то же время за неповторимостью любого кризиса скрывается поразительное их сходство друг с другом. Характерная особенность всех без исключения кризисов — их предвидимость в ретроспективе. Кажется, будто им присуща некая неизбежность, будто они предопределены свыше. И хоть это замечание и не относится ко всем кризисам, оно справедливо по отношению к столь значительному их числу, что закаленнейший из историков может стать циником и мизантропом…»

В свете рассуждений Покрана немалый интерес вызывают биографии и характеры тех, кто был вовлечен в историю со штаммом «Андромеда». До «Андромеды» кризисов в биологической науке не было, и первые американцы, столкнувшиеся лицом к лицу с фактами, не были подготовлены к тому, чтобы мыслить приличествующими случаю категориями. Шоун и Крейн были люди способные, но не глубокие, а Эдгар Камроу, дежурный офицер на базе Ванденберг, хотя и был ученым, но тоже оказался неподготовленным и ощутил только раздражение от того, что какая-то непонятная история испортила спокойный вечер.

В соответствии с инструкцией Камроу вызвал своего непосредственного начальника майора Артура Мэнчика, и тут-то вся история приняла другой оборот. Ибо Мэнчик был вполне подготовлен и даже предрасположен к тому, чтобы иметь дело с кризисом самого большого масштаба.

Однако это еще не значит, что он сразу же распознал кризис как таковой.

С лица майора Мэнчика еще не стерлись следы сна; сидя на краешке стола Камроу, он слушал передачу из фургона в магнитофонной записи. Когда запись кончилась, он сказал:

— Чертовщина какая-то.

И прокрутил все сначала. Пока слушал, успел набить трубку, примять табак и прикурить.

Инженер Артур Мэнчик был немногословным человеком плотной комплекции; транзиторная гипертония грозила вот-вот прекратить его дальнейшее продвижение по армейской служебной лестнице. Много раз ему советовали согнать вес, да только он никак не мог собраться. Он даже подумывал, не бросить ли военную службу и не поступить ли куда-нибудь на частное предприятие, где никто не станет допытываться, какой у сотрудников вес и кровяное давление.

В Ванденберг Мэнчик прибыл из научно-исследовательского института ВВС «Райт Паттерсон» в Огайо. Там он возглавлял эксперименты по отработке методов приземления космических аппаратов — он ставил себе задачей найти оптимальную форму спускаемого аппарата, одинаково безопасную при спуске на сушу и на воду. Мэнчику удалось разработать три многообещающих варианта; его успех был отмечен повышением в должности и переводом в Ванденберг.

И здесь он оказался в ненавистной ему роли администратора. Люди ему наскучили, хитрости управления подчиненными и причуды их характеров не занимали его нисколько. Нередко ему хотелось вернуться к своим аэродинамическим трубам, в институт. Особенно в те ночи, когда его стаскивали с постели, чтобы срочно решить какой-нибудь идиотский вопрос.

Сегодня он был раздражен и взвинчен. И, как всегда, реагировал на подобное состояние по-своему; стал нарочито медлительным, ходил медленно, думал медленно, работал со скучной, обстоятельной неторопливостью. В том и был секрет его успеха. Когда все вокруг шалели от возбуждения, Мэнчик, казалось, терял последний интерес к происходящему, чуть ли не начинал дремать. Таким хитроумным способом он умудрялся сохранять ясность мысли и объективность суждений.

И теперь, слушая запись во второй раз, он только вздыхал да посасывал трубку.

— Насколько я понимаю, нарушение связи исключено?

Камроу кивнул.

— Мы у себя проверили все системы. Несущую частоту их рации мы принимаем и сейчас…

Он включил приемник, и комнату наполнило шипение помех.

— Знакомы вы с методом звукопросеивания? — спросил Камроу.

— Смутно, — ответил Мэнчик, подавляя зевоту. В действительности он сам разработал метод звукопросеивания года три назад. Этот метод позволяет при помощи счетно-решающего устройства отыскать иголку в стоге сена — машине задается соответствующая программа, и она вылавливает из слитных, беспорядочных шумов определенные отклонения от среднего уровня. Можно, например, записать гомон общего разговора на приеме в посольстве, а потом, пропустив запись через ЭВМ, выделить один-единственный голос.

Метод звукопросеивания применяется для различных разведывательных целей.

— Ну, так вот, — сказал Камроу, — после того как передача оборвалась, мы принимаем только несущую частоту с шумами помех, какие вы сейчас слышите. Попытаемся теперь выделить из них что-нибудь вразумительное, пропустив частоту через просеиватель и подключив осциллограф…

В углу комнаты светился экран осциллографа, и на нем плясала белая ломаная линия — суммарный уровень шумов.

— Теперь, — сказал Камроу, — включаю ЭВМ. Вот…

Он нажал кнопку на панели, и характер линии на экране тотчас же изменился. Кривая стала спокойнее и равномернее, приобрела ритмичный, пульсирующий характер.

— Так, — произнес Мэнчик. Он сразу расшифровал для себя эту кривую, понял ее значение. Мозг его был уже занят другим, перебирал возможности, взвешивал варианты…

— Даю звук, — предупредил Камроу.

Он нажал другую кнопку, и в комнате зазвучал «просеянный» сигнал — равномерный скрежет с повторявшимися время от времени резкими щелчками.

Мэнчик кивнул:

— Двигатель. Работает на холостых. С детонацией…

— Так точно, сэр. Видимо, рация в фургоне не выключена, и мотор продолжает работать. Именно это мы и слышим, когда сняты помехи…

— Хорошо, — сказал Мэнчик.

Трубка его погасла. Он пососал ее, зажег снова, вынул изо рта, снял с языка табачную крошку.

29 30 31 32

Mums vajadzīga acīmredzamība, — viņš sacīja vairak pats sev. Viņš pārcilāja tādas kategorijas kā .iciiii redzamība, iegūstamie konstatējumi, nejaušī­bas…

Kada acīmredzamība? — Kamro vaicaja.

Menčiks jautājumu neievēroja.

Vai mums bāzē nav kāds skevindžers?

Nezinu, ser. Ja nav, mēs vienu varētu dabūt no Edvardsas.

- Tad dabūjiet. — Menčiks piecēlās. Viņš bija izlē­mis un tagad atkal jutās noguris. Nakts solījās būt grūta: nepārtraukta zvanīšana, īdzīgas telefonistes, nepareizi savienojumi un apjukušas balsis otrā galā.

— Mums vajadzēs pilsētiņu pārlidot, — viņš teica. - Un pilnīgi notaustīt. Visas kasetes tūlīt atgādāt šurp. Izziņot laboratorijām trauksmi.

Vēl Menčiks pavēlēja Kamro izsaukt speciālistus, nekādā ziņā neaizmirstot Džagersu. Džagersu tā vā­rīguma un izsmalcinātības dēj viņš gan nevarēja ciest. Bet viņš zināja, ka uz Džagersu var paļauties un šo­nakt viņam vajadzēs kādu cilvēku, uz kuru var pa­ļauties.

Pulksten 23.07 Samuels Vilsons, pēc iesaukas Mednieks, ar ātrumu 1000 kilometru stundā lidoja pār Mohaves tuksnesi. Priekšā un augstak mēness gaismā bija redzamas vedējas — divas vienādas reaktīvās lidmašīnas. Pie naksnīgajām debesīm dusmīgi spīdēja to dzinēju izplūdes sprauslas, un pašas lidmašīnas izskatījās smagnējas kā grūtnieces: zem to spārniem un rumpjiem karājās fosfora zibbumbas.

Vilsona lidmašīna bija pavisam citāda — gluda, slaida un melna. Tas bija viens no slavenajiem ske- iem («Scavenger»), kādu visā pasaulē bija jptiņi.

valdībā jukas un krīzi. Kāds padotais ieminējies, ka apstākļi acīmredzot bijuši vienreizīgi un neparedzami, uz ko Gladstons dusmīgi atbildējis: «Visas krīzes ir vienādas.»

Viņš, protams, domāja politiskās krīzes. Zinātnisku krīžu 1885. gadā nebija, un to nebija vēl gandrīz četr­desmit gadu pēc tam. Vēlāk bijušas astoņas sevišķi nozīmīgas krīzes, un divas no tām radījušas plašu sabiedrisku rezonansi. Interesanti, ka abas izdaudzi­nātās krīzes — kodolenerģētikas un kosmosa apguves laukā — ir saistītas ar ķīmiju un fiziku, bet nevis ar bioloģiju.

Tā tam arī jābūt. Fizika pirmā no dabzinātnēm kļuva pilnīgi moderna un viscaur matemātiska. Fizi­kai pa pēdām sekoja ķīmija, bet bioloģija, lēnaudzīgā pastarīte, vilkās tālu iepakaļ. Pat Ņūtona un Galileja laikos par Mēnesi un citiem debess ķermeņiem cilvēki zināja vairāk nekā paši par savu ķermeni.

Stāvoklis nemainījās līdz pat mūsu gadsimta 40. gadu beigām. Pēckara periods bioloģiskajā pētniecībā iezvanīja jaunu ēru, kuras pirmā bezdelīga bija anti­biotiku atklāšana. Pēkšņi bioloģija ieguva gan mo­rālu, gan materiālu atbalstu, un atklājumi birtin bira: trankvilizatori, steroīdu hormoni, imūnķīmija, ģenētiskais kods. 1953. gadā tika pārstādīta pirmā niere, 1958. gadā — izmēģinātas pirmās pretapaugļo­šanās tabletes. Drīz vien bioloģija jau bija kļuvusi par visstraujāk augošo zinātnes nozari; tajā uzkrātās zi­nāšanas dubultojās ik desmit gados. Tālredzīgi pēt­nieki nopietni runāja par gēnu izmainīšanu, evolūci­jas vadīšanu, psihes regulēšanu — par idejām, kas vēl pirms desmit gadiem bija likušās tukša fantazē- šana.

Tomēr neviena bioloģiska krīze vēl nebija gadīju­sies. Pirmo tādu krīzi izraisīja Andromēdas celms.

Pēc Lūisa Bornheima definējuma, krīze ir situācija,

— Mums vajadzīga acīmredzamība, — viņš sacīja vairāk pats sev. Viņš pārcilāja tādas kategorijas kā acīmredzamība, iegūstamie konstatējumi, nejaušī­bas …

— Kāda acīmredzamība? — Kamro vaicāja.

Menčiks jautājumu neievēroja.

— Vai mums bāzē nav kāds skevindžers?

— Nezinu, ser. Ja nav, mēs vienu varētu dabūt no Edvardsas.

— Tad dabūjiet. — Menčiks piecēlās. Viņš bija izlē­mis un tagad atkal jutās noguris. Nakts solījās būt grūta: nepārtraukta zvanīšana, īdzīgas telefonistes, nepareizi savienojumi un apjukušas balsis otrā galā.

— Mums vajadzēs pilsētiņu pārlidot, — viņš teica. — Un pilnīgi notaustīt. Visas kasetes tūlīt atgādāt šurp. Izziņot laboratorijām trauksmi.

Vēl Menčiks pavēlēja Kamro izsaukt speciālistus, nekādā ziņā neaizmirstot Džagersu. Džagersu tā vā­rīguma un izsmalcinātības dēj viņš gan nevarēja ciest. Bet viņš zināja, ka uz Džagersu var pajauties un šo­nakt viņam vajadzēs kādu cilvēku, uz kuru var pa­jauties.

Pulksten 23.07 Samuels Vilsons, pēc iesaukas Med-' nieks, ar ātrumu 1000 kilometru stundā lidoja pār Mohaves tuksnesi. Priekšā un augstāk mēness gaismā bija redzamas vedējas — divas vienādas reaktīvās lidmašīnas. Pie naksnīgajām debesīm dusmīgi spīdēja to dzinēju izplūdes sprauslas, un pašas lidmašīnas izskatījās smagnējas kā grūtnieces: zem to spārniem un rumpjiem karājās fosfora zibbumbas.

Vilsona lidmašīna bija pavisam citāda — gluda, slaida un melna. Tas bija viens no slavenajiem skevindžeriem («Scavenger»), kādu visā pasaulē bija tikai septiņi.

Skevindžers bija modeļa «X-18» izlūkvariants — vi­dēja darbības rādiusa reaktīvā lidmašīna ar pilnu iz­lūkošanas aparatūras komplektu tiklab dienai, kā nak­tij. Zem tās spārniem bija piekārtas divas 16 mm foto­kameras: viena — spektra redzamajai joslai, otra — zemfrekvences"starojumam. Bez tam skevindžers bija apgādāts ar infrasarkano fotokameru «Homans», kā arī ar parasto elektronisko un radiolokācijas apara­tūru. Visas filmas un plates, protams, tika apstrādātas automātiski gaisā un, lidmašīnai atgriežoties bāzē, jau bija gatavas apskatīšanai.

Visa šī tehnika skevindžeru darīja gandrīz neticami jutīgu. Tas spēja nokartēt pilnīgi aptumšotas pilsētas aprises un no divarpus kilometru augstuma izsekot at­sevišķu automobiļu kustību. Spēja pamanīt zemūdeni līdz sešdesmit metru dziļumam. Spēja pēc ostas ūdens viļņošanās deformācijām noteikt, kurās vietās tur iz­liktas mīnas, un četras stundas pēc tam, kad rūpnīca beigusi darbu, iegūt precīzu tās fotogrāfiju, izmanto­jot ēku paliekošo siltumstarojumu.

Tātad Pīdmontas notaustīšanai no gaisa nakts vidū skevindžers bija ideāls.

Vilsons rūpīgi pārbaudīja iekārtu: pirkstiem pār­skrēja vadīšanas paneli un izmēģināja katru pogu un sviru, vienlaikus vērodams mirkšķinošās zaļās ugun­tiņas, kas rādīja, ka visas sistēmas kārtībā.

Radioaustiņās nosprakšķēja. No vedējlidmašīnas laiskā balsī ziņoja:

— Pielidojam pie pilsētas, Medniek. Vai redzi?

Viņš paliecās uz priekšu, cik tas šaurajā kabīnē bija

iespējams. Viņa lidmašīna atradās zemu, un vienu brīdi viņš neredzēja neko citu kā vien sniega un smilšu lauku un juku neskaidros apveidus. Tad priekšā mēnesnīcā iznira ēnas.

— Sapratu. Redzu.

— Labi, Medniek. Palaid mūs uz priekšu.

Viņš atpalika, palielinādams atstatumu starp sevi un vedējlidmašīnām līdz nepilnam kilometram. Tās pārkārtojās pelengā, lai zibbumbu uzliesmojumi ap­gaismotu tieši fotografējamo objektu. Patiesībā tieša apgaismošana nemaz nebija vajadzīga; skevindžers spēja darboties arī bez tās. Bet Vandenberga, cik va­rēja noprast, gribēja, lai viņi savāc visu iespējamo in­formāciju par šo pilsētiņu.

Vedējlidmašīnas attālinājās viena no otras un uz­ņēma kursus, kas bija paralēli pilsētiņas ielai.

— Medniek, vai gatavs rullēt?

Vilsons uzmanīgi salika pirkstus uz kameru po­gām. Četri pirksti, gluži kā uz klavieru taustiņiem.

— Gatavs.

— Lidojam virsū.

Abas vedējas metās lejup, graciozi nolaizdamās līdz pilsētiņai. Tagad tās bija ļoti tālu viena no otras, uti, kad tās sāka mest bumbas, likās, līdz zemei bija pa­likuši vairs tikai daži metri. Katrai bumbai atsitoties pret zemi, pacēlās liesmojoša balta lode, pieliedama pilsētiņu ar spokainu žilbinošu gaismu un mezdama atspīdumu uz lidmašīnu vēderiem.

Uzdevumu paveikušas, vedējas uzņēma augstumu, bet Mednieks tās neredzēja. Visa viņa uzmanība, viņa sirds un dvēsele, bija pie mazās pilsētiņas.

— Mērķis ir tavs, Medniek.

Vilsons neatbildēja. Viņš parāva rokturi uz savu pusi, nolieca bremžplākšņus. Tie padevās krakšķē- dami, un, lidmašīnai kā akmenim bezspēcīgi krītot lejup, viņu pārņēma drebuļi. Tur, zem viņa, apgais­mota gulēja pilsētiņa, un apgaismota bija arī tās ap­kārtne simtiem metru attālumā uz visām pusēm. Viņš nospieda pogas un drīzāk sajuta nekā dzirdēja ka­meru vibrējošo rūkoņu.

Kritiens ilga mūžību garu mirkli, tad Vilsons at­spieda rokturi prom no sevis, lidmašīna it kā ieķērās

gaisā, uzslēja priekšgalu un sāka celties augšup. Acis galveno ielu dabūja tikai pārskriet. Viņš redzēja ķer­meņus, redzēja tos pa visu ielu izplestām rokām gu­ļam zemē.

— Jēzus, — viņš izdvesa.

Un tad viņš atkal bija augšā, vadīja lidmašīnu aiz­vien augstāk, vienlaikus griezdams to slaidā lokā, lai varētu sākt otro pārlidojumu, un cenzdamies nedomāt par redzēto. Viens no avioizlūkošanas baušļiem bija «vairāk fotografē, mazāk domā»; analizēt un vērtēt pilota uzdevumos neietilpa. Tas palika speciālistu ziņā, un piloti, kuri šo bausli aizmirsa un sāka pārāk daudz interesēties par to, ko viņi fotografēja, piedzī­voja nelaimi. Parasti viņi nogāzās.

Lidmašīnai ieejot klājeniskajā otrajā pikējumā, Vil­sons centās uz zemi neskatīties. Bet viņš tomēr pa­skatījās un atkal redzēja ķermeņus. Fosfora zibbumbu liesmas plaka, apgaismojums bija kļuvis tumšāks, skats — izplūdis. Taču ķermeņi uz ielas gulēja jo­projām, tie nebija viņam tikai rādījušies.

— Jēzus, — viņš atkārtoja. — Jēzus, Marija.

Izkārtne pie durvīm vēstīja: «DEMONSTRĒSANAS ZALE EPSILONS». Un zemāk sarkaniem burtiem: «IEEJA TIKAI AR SPECIĀLĀM KARTĒM». Aiz durvīm atradas ērti iekārtotā instruktāžas istaba: pa visu sienu ekrāns, tam pretī kāds desmits ādas krēslu ar tērauda cauruļu kājām un atzveltnēm, aizmugurē projekcijas aparāts.

Kad istabā iegāja Menčiks un Kamro, viņus tur jau gaidīja Džagerss, nostājies pie ekrāna. Džagerss bija īsa auguma, atsperīgu soli, no viņa sejas staroja ap­ņēmība un optimisms. Bāzē viņu ne sevišķi ieredzēja, taču bija jāatzīst, ka uz avioizlūkošanas datu iztul­košanu viņam ir nags. Viņš bija no tiem cilvēkiem, kuriem prāts nesas urdīties ap grūti izdibināmiem sl- kūmiem, tāpēc savam darbam bija īsti piemērots. Gai­dīdams, kamēr Menčiks un Kamro apsēžas, viņš aiz nepacietības berzēja rokas.

— Tā, — Džagerss sacīja. — Ja atļauts, ķeršos uz­reiz pie lietas. Domāju, šoreiz mums ir kaut kas tāds, kas jūs noteikti interesēs. — Viņš pamāja pie projekci­jas aparāta stāvošajam operatoram. — Pirmo attēlu.

Istabā iestājās krēsla. Noklikšķēja aparāts, un uz ekrāna iegaismojās skats no augšas uz mazu pilsē­tiņu tuksneša vidū.

— Tas ir neparasts attēls, — teica Džagerss. — No mūsu arhīviem. Uzņemts pirms diviem mēnešiem no mūsu izlūkpavadoņa «Jānos 12», kas riņķo, kā jums zināms, 299 kilometru augstumā. Attēla kvalitāte ļoti laba. Automobiļu numurus gan vēl nevar saskatīt, bet arī šai virzienā mēs piestrādājam un varbūt jau nā­kamgad …

Menčiks krēslā sarosījās, bet neko neteica.

— Te jūs varat redzēt šo pilsētiņu, — Džagerss tur­pināja. — Pīdmonta, Arizonas štats. Četrdesmit as­toņi iedzīvotāji, pat no trīssimt kilometru augstuma nav daudz ko redzēt. Lūk, veikals, benzīna tanks — pievērsiet uzmanību tam, cik skaidri salasāms uzraksts «Gulf» pasts, motelis. Viss pārējais, ko jūs te re­dzat, ir dzīvojamās mājas. Bet tā tur — baznīca. Ta­gad nākamo.

Vēl viens klikšķis. Šoreiz attēls bija tumšs, maz­liet iesarkans — kā redzams, arī skats no augšas uz šo pašu pilsētiņu. Ēku kontūras bija ļoti tumšas.

— Sākam ar skevindžera pārvestajām infrasarka­najām platēm. Kā jums zināms, tajās attēls rodas> siltuma un nevis gaismas iedarbībā. Viss, kas silts, attēlā redzams balts, viss, kas auksts, — melns. Jūs redzat, ka ēkas ir tumšas, tās ir aukstākas nekā zeme. Iestājoties naktij, ēkas savu siltumu atdod ātrāk.

— Bet kas tie par baltiem plankumiem? — jautāja

Kamro. Uz ekrāna bija redzami četrdesmit vai piec­desmit balti laukumiņi.

— Tie ir ķermeņi, — Džagerss teica. — Vieni telpās, citi uz ielas. Kopskaitā piecdesmit. Dažiem, kā, pie­mēram, šim, varat skaidri saskatīt visus četrus locek­ļus un galvu. Sis cilvēks nokritis garšļaukus. Uz ielas.

Viņš aizdedza cigareti un norādīja uz baltu četr­stūri.

— Un tas, cik varam spriest, ir automobilis. Vai redzat — vienā galā koši balts plankumiņš. Tas no­zīmē, ka motors vēl strādā, vēl ģenerē siltumu.

— Furgons, — sacīja Kamro. Menčiks palocīja galvu.

— Rodas jautājums, — Džagerss turpināja, — vai visi šie cilvēki miruši? Droši to nevaram pateikt. Tem­peratūra nav visiem ķermeņiem vienāda. Četrdesmit septiņi ir diezgan auksti, tātad miruši jau pirms kāda laika. Trīs ir siltāki. Divi no viņiem atrodas auto­mobilī.

— Mūsējie, — piebilda Kamro. — Un trešais?

— Trešais ir visai mīklains. Te jūs viņu redzat stā­vam vai arī guļam uz ielas sarāvušos čokurā. Ievē­rojiet, ka viņš ir pilnīgi balts, tātad gluži silts. Pēc mūsu analīzēm, viņam temperatūra ir ap trīsdesmit pieci grādi, tātad mazliet zem normas, taču iespējams, ka tas izskaidrojams ar perifērisko asinsvadu sašau- rināšanos tuksneša nakts aukstā gaisa ietekmē. Tas pazemina ādas temperatūru. Nākamo diapozitīvu.

Uz ekrāna parādījās trešais kadrs. Ieraudzījis šo pašu plankumu, Menčiks bija neizpratnē.

— Viņš ir pārvietojies!

— Tieši tā. Šis attēls tika iegūts otrajā pārlidojumā. Plankums pārvietojies par apmēram divdesmit met­riem. Nākamo.

Vēl viens kadrs.

— Atkal pārvietojies!

— Jā. Vēl par pieciem vai desmit metriem.

— Tātad viens tur lejā ir dzīvs?

— Tāds ir provizoriskais slēdziens, — Džagerss teica.

Menčiks nokāsējās.

— Vai tas nozīmē, ka tās ir jūsu domas?

— Jā, ser. Tās ir mūsu domas.

— Ka lejā starp šiem līķiem staigā kāds dzīvais?

Džagerss paraustīja plecus un viegli uzsita pa ek­rānu.

— Izskaidrot šos datus kaut kā citādi ir grūti, un …

Tai brīdī istabā ienāca kāds ierindnieks ar trim apa­ļām skārda kārbām padusē.

— Ser, mums ir arī redzamajos staros uzņemti kadri…

— Parādiet tos, — sacīja Menčiks.

Operators ielika lenti projekcijas aparātā. Brīdi vē­lāk istabā tika ieaicināts leitnants Vilsons. Džagerss teica:

— Sīs lentes vēl neesmu izskatījis. Varbūt labāk lai tās komentē pilots.

Menčiks piekrītoši pamāja ar galvu un vēroja, kā Vilsons iztaisnojas un iznāk priekšā, nervozi berzē­dams rokas gar biksēm. Piegājis pie ekrāna un pa­griezies pret klausītājiem, viņš sāka vienmuļi stāstīt:

— Ser, mērķi es pārlidoju šovakar starp pulksten 23.08 un 23.13. Pārlidoju divreiz, vispirms no austru­miem, pēc tam no rietumiem. Vidējais ātrums bija trīssimt deviņdesmit kilometru stundā, vidējais aug­stums pēc koriģētā altimetra — divsimt četrdesmit metru un …

— Acumirkli, zēn, — Menčiks iejaucās, paceldams roku. — Tā nav nekāda nopratināšana. Stāsti visu brīvi, nepiespiesti.

Vilsons saprotoši pamāja ar galvu un norija sieka­las. Gaisma istabā nodzisa. Sāka tirkšķēt projekcijas aparāts. Uz ekrāna parādījās spilgtas, baltas gaismas pielieta pilsētiņa, kas bija uzņemta, lidmašīnai lidojot pār to nelielā augstumā.

— Tas ir pirmais pārlidojums, — Vilsons teica.

— No austrumiem uz rietumiem, pulksten 23.08. Mēs redzam skatu no labā spārna kameras, kas to filmē ar ātrumu 96 kadri sekundē. Kā redzat, mans aug­stums strauji krītas. Tieši priekšā ir mērķa iela …

Viņš apklusa. Skaidri bija redzami ķermeņi. Un furgons, kas bija apstājies ielas vidū, un antena, kas uz tā jumta joprojām lēnām griezās. Kad lidmašīna uzlidoja tieši virs furgona, viņi ieraudzīja vadītāju, kas bija sabrucis pār stūres ratu.

— Teicams skaidrums, — piezīmēja Džagerss.

— Sī sīkgraudainā lente tiešām dod tādu izšķiršanas spēju …

— Vilsons stāsta mums par savu lidojumu, — Men­čiks atgādināja.

— Jā, ser, — Vilsons atsaucās un nokāsējās. Viņš nenolaida acu no ekrāna. — Pašreiz esmu tieši virs mērķa, kur es pamanīju visus šos mirušos, ko jūs te redzat. Tobrīd, ser, man likās, ka pavisam viņu ir ap septiņdesmit pieci.

Viņa balss bija klusa, bet saspringta. Uz brīdi at­tēls pazuda, nozibēja kaut kādi skaitļi, tad tas parā­dījās atkal.

— Tagad es sāku otro pārlidojumu, — Vilsons teica. — Zibbumbas jau izdeg, tomēr var redzēt…

— Apturiet filmu, — sacīja Menčiks.

Operators izslēdza projekcijas aparāta griezējmehā- nisma pārvadu, un attēls uz ekrāna sastinga. Kadrā bija redzama pilsētiņas garā, taisnā iela un ķermeņi.

— Grieziet atpakaļ.

Lente sāka ritēt pretējā virzienā, radot iespaidu, ka kaut kāds spēks dzen lidmašīnu atpakaļ, prom no šīs ielas.

— Seit! Apturiet vēlreiz!

Kadrs sastinga. Menčiks piecēlās un piegāja pie ek­rāna, nenolaizdams acu no kāda punkta attēla malā.

— Skatieties, — viņš teica, rādīdams uz cilvēku baltā talārā līdz ceļiem. Cilvēks stāvēja un raudzījās augšup, uz lidmašīnu. Tas bija vecs vīrs grumbainu seju. Acis viņam bija plaši ieplestas.

— Ko jūs par to sakāt? — Menčiks jautāja Dža- gersam.

Džagerss piegāja tuvāk. Sarauca uzacis.

— Palaidiet mazdrusciņ uz priekšu.

Attēls atdzīvojās. Varēja skaidri redzēt, ka cilvēks pagriež galvu un ar acīm pavada lidmašīnu, kas lido tam pāri.

— Tagad atpakaļ, — teica Džagerss.

Lente ritēja atpakaļ. Džagerss drūmi smaidīja.

— Manuprāt, ser, šis cilvēks ir dzīvs.

— Jā, — dzedri sacīja Menčiks. — Viņš noteikti ir dzīvs.

To pateicis, Menčiks devās uz durvīm. Pirms izie­šanas viņš vēl apstājās un paziņoja, ka izsludina ār­kārtēju stāvokli, ka visam bāzes personālam līdz tā­lākam rīkojumam jāpaliek savās vietās, ka telefona sarunas un jebkuri citi sakari ar ārpasauli nebūs iespējami un ka viss, ko viņi šajā istabā redzējuši, ir slepens.

Izgājis gaitenī, viņš devās uz vadīšanas centru. Kamro viņam sekoja.

— Piezvaniet ģenerālim Vīleram, — Menčiks teica. — Pasakiet viņam, ka esmu, negaidīdams sankciju, izsludinājis ārkārtēju stāvokli un lūdzu viņu tūlīt no­nākt lejā.

Pēc reglamenta, izsludināt ārkārtēju stāvokli drīk­stēja vienīgi bāzes komandieris.

— Vai nebūtu labāk, ja jūs to viņam pateiktu pats? — Kamro jautāja.

— Man jau tā rūpju diezgan, — Menčiks atcirta.

4 TRAUKSME

Kad Artūrs Menčiks iegāja mazajā skaņu necaur­laidīgajā kabīnē un apsēdās pie tālruņa galdiņa, viņš precīzi zināja, ko darīs, kaut arī ne visai droši zināja, kāpēc to darīs.

Pirms gada viņš kā viens no programmas «Smel- tnis» vadības vecākajiem virsniekiem bija iepazīstināts ar programmu «Meža ugunsgrēks». Menčiks atcerē­jās, ka viņus tika instruējis maza auguma cilvēks ar sausu, precīzu runas veidu. Viņš bija kādas universi­tātes profesors un šī projekta idejas autors. Detaļas Menčiks jau bija aizmirsis, atcerējās vienīgi to, ka kaut kur atrodas kāda laboratorija un uz turieni var steidzami izsaukt piecus zinātniekus. Šīs zinātnieku grupas uzdevums bija pētīt ārpuszemes dzīvības for­mas, ja tādas tiktu atvestas, amerikāņu kosmiskajiem lidaparātiem atgriežoties uz Zemes.

Šo piecu vārdi Menčikam nebija pateikti. Viņš zi­nāja vienīgi to, ka viņus var izsaukt pa speciālu Aiz­sardzības ministrijas tiešo vadu. Lai tam pieslēgtos, bija tikai jāuzgriež noteikts numurs binārajā skaitī­šanas sistēmā. Viņš izņēma kabatas portfeli un, brīdi parakņājies, atrada tajā profesora fedoto kartīti;

Ugunsgrēka gadījumā jāziņo 87. noda|ai Zvanīt tikai ārkārtējos apstākļos

Menčiks lūkojās kartītē un domāja, kas īsti notiks, kad viņš uzgriezīs skaitļa 87 bināro atbildumu. Viņš mēģināja iztēloties notikumu secību: ar ko viņš runās, vai pēc tam viņam kāds piezvanīs, vai izprašņās, vai liks griezties pie augstākas priekšniecības?

Viņš izberzēja acis, vēlreiz palūkojās kartītē un pa­raustīja plecus. Lai kā tas būtu, viņš to tūlīt uzzinās.

Viņš izmeklēja no šiem skaitļiem tos, kuru i ja 87. Tiem viņš apvilka apkārt kvadrātus:

Menčiks izrāva lapu no bloknota, kas atradās bla- tālrunim, un rakstīja:

Tas bija binārās sistēmas pamats: bāze 2, kāpināta tai vai citā pakāpē. Divi nulles pakāpē bija viens, divi pirmajā pakāpē — divi, divi kvadrātā — četri, un tā tālāk. Menčiks ātri pierakstīja klāt otru rindu:

Pēc tam Menčiks pārvērta to binārajā kodā. Binārā sistēma bija ieviesta elektronisko skaitļošanas mašīnu vajadzībām: šīs mašīnas lieto «ieslēgts—izslēgts» jeb «jā—nē» tipa valodu. Reiz kāds matemātiķis jokoja, ka binārā sistēma esot paņēmiens, ar kuru var skaitīt cilvēki, kam ir tikai divi pirksti. Būtībā binārie skaitļi ir tulkojums no parastās, decimālās sistēmas, kurā vajadzīgi deviņi nozīmīgie cipari, uz tādu sistēmu, kurā ir tikai divi cipari — vieninieks un nulle.

Menčiks paskatījās uz tikko uzrakstīto skaitli un iestarpināja svītriņas: 1 — 110—1010 [2] . Pilnīgi pieņe­mams telefona numurs. Menčiks pacēla klausuli un uzgrieza šo numuru. Pulkstenis rādīja tieši pusnakti.

2. diena

PIDMONTA

AGRĀS STUNDAS

Visa mašinērija bija gatavībā. Divus gadus kabeļi, kodēšanas ierīces un teletaipi bija stāvējuši dīkā. Taču vajadzēja Menčikam tikai piezvanīt, lai šī mašinērija sāktu darboties.

Uzgriezis numura pēdējo ciparu, viņš izdzirda vai­rākus metāliskus klikšķus un pēc tam zemu dūcienu. Viņš zināja — tas nozīmē, ka viņa izsaukums tiek pārslēgts uz vienu no šifrēto sakaru līnijām. Brīdi vēlāk dūkšana izbeidzās un kāda balss sacīja:

— Ierakstām lentē. Nosauciet savu vārdu, izklāstiet ziņojumu un pakariet klausuli.

— Majors Artūrs Menčiks, Vandenbergas kara aviā­cijas bāze, programmas «Smeltnis» vadīšanas centrs. Uzskatu, ķa nepieciešams izsludināt trauksmi «Meža ugunsgrēks». Man ir vizuāli dati, kuri to apliecina. Drošības apsvērumu dēļ bāze izolēta.

Runājot viņam ienāca prātā, ka tas viss ir gaužām neticami. Diez vai tam noticētu pat magnetofona lente. Vēl labu laiku viņš turēja rokā klausuli, nezin kāpēc gaidīdams kādu atbildi.

Taču nekādas atbildes nebija, atskanēja vienīgi klikšķis, savienojumam automātiski izbeidzoties. Men­čiks pakāra klusējošo klausuli un nopūtās. Cik maz tas viņu apmierināja!

Menčiks domāja, ka pēc dažām minūtēm viņu iz­sauks Vašingtona, ka tuvākajās stundās viņam zva­nīs bieži, tāpēc no tālruņa neatgāja. Taču neviens vi­ņam nezvanīja. Menčiks nezināja, ka viņa ierosinātais process ir automātisks, ka saceltā trauksme «Meža ugunsgrēks» tagad attīstīsies pēc noteikta plāna un vismaz nākamo divpadsmit stundu laikā nebūs atsau­cama.

Nebija pagājušas ne desmit minūtes, kad pa valsts sevišķi slepeno šifrēto sakaru kabeļiem aiztikšķēja šāds ziņojums:

SAVIENOTS PILNĪGI SLEPENI

KODS SĀDS

ĶBKL 9/9/234/435/6778/90 SŪT KOORDINĀTES DELTA 8997

ZIŅOJUMS SĀDS

IZSLUDINĀTA TRAUKSME MEZA UGUNSGRĒKS. ATKĀRTOJUMS IZSLUDINĀTA TRAUKSME MEZA UGUNSGRĒKS. ADRESĀTU KOORDINĀTES NASA /ARMIJAS MEDICĪNISKAIS DIENESTS NACIONĀLĀS DROSIBAS PADOMES TAKT GR. REŽĪMS STĀJAS SPĒKĀ TOLĪT.

PAPILDU NORĀDĪJUMI ŠĀDI

PRESEI NEIZPAUST IESPĒJAMA DIREKTĪVA 7-L2

TRAUKSMES STĀVOKLIS LĪDZ ĪPAŠAM PAZIŅOJUMAM ZIŅOJUMA BEIGAS

ATVIENOTS

Tā bija automātiskā kablogramma. Viss tajā minē­tais, ieskaitot arī norādījumu par presi un direktīvas 7—12 iespējamību, bija jau iepriekš paredzēts tieši tādam gadījumam kā Menčika izsaukums.

Piecas minūtes vēlāk sekoja vēl viena kablogramma, kurā bija nosaukti grupas «Meža ugunsgrēks» locekļi:

SAVIENOTS

PILNĪGI SLEPENI

KODS SĀDS

ĶBKL 9/9/234/435/6778/900

ZIŅOJUMS SĀDS

ZEMĀK MINĒTAJIEM ASV VĪRIEŠU KĀRTAS PILSOŅIEM TIEK PIESĶIRTS ZET KAPA STATUSS. PILNĪGAS SLEPENĪBAS GARANTIJA NODROŠINĀTA IEPRIEKŠ. SO PILSOŅU VĀRDI IR +

STOUNS, DZEREMIJS -81

LĪVITS, PĪTERS - -04 *

BĀRTONS, ČĀRLZS -L51 KRISTJANSENKRIKSVITROT SO RINDU SVĪTROT LASĪT ŠĀDI

KĒRKS, KRISTJANS -142

HOLS. MARKS -L77

NOSACĪT ŠIM PERSONĀM ZET KAPA

STATUSU LĪDZ ĪPAŠAM PAZIŅOJUMAM

ZIŅOJUMA BEIGAS ZIŅOJUMA BEIGAS

Teorētiski ari šī kablogramma bija pilnīgi auto­mātiska; tās mērķis bija nosaukt piecus cilvēkus, ku­riem tiek piešķirts Zet Kapa statuss (tā šifrēti apzī­mēja sevišķu pilnvaru statusu). Bet, kā par nelaimi,

mašīna vienu vārdu iespieda nepareizi un pēc tam ne­atkārtoja visu ziņojumu. (Parasti, ja kāds no slepe­nās sakaru līnijas teletaipiem lielāku vai mazāku zi­ņojuma daļu nodrukāja nepareizi, viss ziņojums tika nodrukāts atkārtoti vai arī ESM to nolasīja vēlreiz, lai konstatētu, kā ziņojumam jāskan pareizi.)

Tāpēc šī kablogramma bija jāuzskata par apšau­bāmu. Vašingtonā un vēl kur citur tika pieaicināti ESM speciālisti pārbaudīt tās pareizību ar tā saukto ačgārno izsekošanu. Vašingtonas speciālisti izteica nopietnas bažas par kablogrammas ticamību, jo tele­taips bija ielaidis arī citas, sīkākas kļūdas, piemēram, «1» vietā nodrukājis «L».

Iznākums bija tāds, ka diviem pirmajiem sarakstā minētajiem atļaujas izsniedza, bet pārējiem tās neiz­sniedza, kamēr nebūs saņemts apstiprinājums.

Elisona Stouna bija nogurusi. Viņa un viņas vīrs, Stenforda universitātes bakterioloģijas katedras va­dītājs, savā mājā uzkalnā, no kura bija pārredzama visa universitātes pilsētiņa, bija uzņēmuši ciemiņus, piecpadsmit laulātus pārus, un visi bija palikuši līdz vēlai naktij. Misis Stounu tas kaitināja: viņa bija uz­augusi Vašingtonas oficiālajās aprindās, kur otrā ka­fijas tase, uzsvērti piedāvāta bez konjaka, tika uzska­tīta par signālu, ka laiks doties mājās. Diemžēl, viņa domāja, zinātnieki labo toni neievēro. Otro kafijas tasi viņa bija pasniegusi pirms vairākām stundām, bet visi ciemiņi vēl sēdēja.

īsi pirms vieniem atskanēja ārdurvju zvans. Durvis atvērusi, viņa pārsteigta ieraudzīja nakts melnumā stāvam divas militārpersonas. Viņai šie cilvēki likās samulsuši un satraukti, un viņa nosprieda, ka tie ir apmaldījušies; šajos savrupmāju rajonos naktī mašī­nas maldījās bieži.

— Ar ko varu palīdzēt?

— Atvainojiet par traucējumu, kundze, — pieklā­jīgi teica viens no viņiem.—Vai šeit dzīvo doktors Džeremijs Stouns?

— Jā, — viņa atbildēja mazliet neapmierināti. — Dzīvo.

Viņa paskatījās tiem garām uz braucamo ceļu. Tur bija piestājusi olīvzaļa armijas mašīna. Pie tās stā­vēja vēl viens, un likās, ka viņš kaut ko tur rokā.

— Vai tam cilvēkam ir ierocis? — misis Stouna jau­tāja.

— Kundze, es jūs lūdzu, mums tūlīt jāsatiek dok­tors Stouns.

Tas viss likās savādi, un viņai sametās bail. Pār­laidusi acis mājas priekšas mauriņam, viņa ieraudzīja vēl vienu, ceturto cilvēku, kas, skatīdamies iekšā pa logu, tuvojās mājai. Blāvajā gaismā, kas nāca no lo­giem, misis Stouna skaidri saskatīja viņam rokās šauteni.

— Kas te notiek?

— Kundze, mēs negribam traucēt jūsu viesus. Lū­dzu, ataiciniet doktoru Stounu.

— Es nezinu, vai…

— Citādi mums būs jāiet pašiem.

Misis Stouna mazliet vilcinājās, tad sacīja:

— Brīdi uzgaidiet.

Viņa pakāpās soli atpakaļ un gribēja aizvērt dur­vis, bet viens armijas vīrs jau bija ielavījies priekš­namā. Viņš stāvēja pie durvīm taisns un gaužām pie­klājīgs, cepuri rokā turēdams.

— Es pagaidīšu šeit, kundze, — viņš teica un pat pasmaidīja.

Viņa atgriezās viesību istabā, mēģinādama izlik­ties, ka nekas nav noticis. Viesi joprojām runāja un smēja; istabā valdīja troksnis, gaiss bija stipri pie­smēķēts. Džeremiju viņa atrada kaktā diskutējam par

pēdējiem nemieriem. Viņa piedūrās vīram pie pleca, un viņš atvainodamies atstāja viesu pulciņu.

— Es zinu, tev liksies savādi, — viņa sacīja, — bet priekšnamā ir kaut kāds armijas vīrs un ārā pie dur­vīm vēl viens, un ap māju staigā vēl divi ar ieročiem. Gribot tevi satikt.

Vienu mirkli Stouns izskatījās pārsteigts, bet tad saprotoši pamāja ar galvu.

— Tūlīt nokārtošu, — viņš teica. Misis Stounu šāda izturēšanās darīja piktu; gandrīz vai likās, ka viņš šo apciemojumu ir gaidījis.

— Ja jau tev tas bija zināms, varēji gan pateikt…

— Nedrīkstēju, — viņš teica. — Vēlāk izskaidrošu.

Viņš izgāja priekšnamā, kur viņu gaidīja virsnieks.

Elisona gāja vīram līdzi. Stouns sacīja:

— Esmu doktors Stouns.

— Kapteinis Mortons, — armijas vīrs teica, roku nesniegdams. — Ir ugunsgrēks, ser.

— Skaidrs, — Stouns sacīja. Viņš paskatījās uz savu smokingu. — Vai pārģērbties paspēšu?

— Baidos, ser, ka nepaspēsit.

Elisonai par lielu pārsteigumu, viņas vīrs mierīgi palocīja galvu.

— Skaidrs.

Viņš pagriezās uz viņas pusi un teica:

— Man jāaizbrauc.

Viņa seja nepauda itin neko, un Elisonai likās, ka viņa redz murgus. Nereāla likās pat viņa seja, kamēr viņš runāja. Elisona bija apjukusi un izbijusies.

— Kad tu būsi atpakaļ?

— Nezinu. Pēc nedēļas vai divām. Varbūt vajadzēs vēl ilgāk.

Viņa centās valdīt pār savu balsi, bet apjukums neļāva.

— Ko tas nozīmē? Vai tu esi arestēts?

— Nē, — Džeremijs teica, viegli pasmaidīdams.

— Nekā tamlīdzīga. Vai tu neatvainotos viesiem manā vietā?

— Bet šautenes …

— Misis Stouna, — virsnieks viņu pārtrauca,

— mums uzdots jūsu vīru apsargāt. Kopš šī brīža ar viņu nekas nedrīkst atgadīties.

— Tā tas ir, — teica Stouns. — Redzi, esmu pēkšņi kļuvis par svarīgu personu.

Viņš vēlreiz savādi, māksloti pasmaidīja un noskūp­stīja Elisonu. Un viņa nepaguva aptvert, kas notiek, kad vīrs jau gāja ārā. Katrs savā pusē viņam līdzi so­ļoja kapteinis Mortons un tas otrais. Ar šauteni bru­ņotais, ne vārda neteicis, ieņēma vietu viņiem aiz mu­guras; cilvēks pie automobiļa atdeva godu un atvēra durvis.

Pēc tam iedegās automobiļa ugunis, durvis aizcir­tās, automobilis atpakaļgājienā iegriezās piebrauca­majā ceļā, apgriezās un izzuda nakts tumsā. Misis Stouna vēl aizvien stāvēja durvīs, kad pie viņas iz­nāca kāds no viesiem un jautāja:

— Elisona, vai jums kas kaiš?

Viņa atskatījās un atrada sevī spēku ar smaidu atbildēt:

— Nē, nekas. Džeremijam bija steidzīgi jāaizbrauc. Izsauca uz laboratoriju: atkal kāds no viņa vēlīna­jiem eksperimentiem sagājis grīstē.

Viesis pašūpoja galvu un sacīja:

— 2ēl gan. Tik burvīgas viesības.

Stouns sēdēja automobilī, atgāzies pret atzveltni, un cieši pētīja apkārtējos. No viņu sejām joprojām neva­rēja neko nolasīt.

— Kas jums man jānodod? — viņš vaicāja.

— Jānodod, ser?

— Jā, velns parāvis. Ko jums iedeva? Viņiem taču bija kaut kas jādod līdzi.

— Ak, jā, ser.

Viņam pasniedza plānus, brūnus vākus, uz ku­riem ar šablonu bija uzkrāsots: «PROGRAMMA «SMELTNIS». ĪSAS ZIŅAS».

— Un vairak neko? — Stouns jautaja.

— Neko, ser.

Stouns nopūtās. Ne par kādu programmu «Smel- tnis» viņš nebija dzirdējis; «īsās ziņas» būs rūpīgi jā­izstudē. Automobilī lasīt nevarēja, bija pārāk tumšs, bet lasīšanai laika būs arī vēlāk, lidmašīnā. Viņš sāka pārcilāt atmiņā pēdējos piecos gados pieredzēto, sākot ar diezgan neparasto simpoziju Longailendas salā un diezgan neparasto maza auguma angli, kurš tajā lasīja referātu un ar kuru faktiski arī viss sākās.

1962. gada vasarā Desmitajā bioloģiskajā simpo­zijā Koldspringharborā, Longailendas salā, angļu bio- fiziķis Dž. Meriks nolasīja referātu «Bioloģisko kon­taktu biežumi saskaņā ar sugu veidošanās varbūtī­bām». Meriks bija dumpīgs zinātnieks, kas neatzina autoritātes un bija iemantojis ne sevišķi skaidri do­mājoša cilvēka reputāciju. Tas, ka viņš bija nesen šķī­ries no sievas un uz simpoziju paņēmis līdzi glītu, blondu sekretāri, šādu reputāciju tikai stiprināja. Ne­kāda nopietna diskusija Merika referātam nesekoja, par viņa idejām, kas bija īsi rezumētas referāta bei­gās, ieinteresējās tikai retais.

«Jāsecina, ka pirmo kontaktu ar ārpuszemes dzī­vību nosaka mums pazīstamās sugu veidošanās varbūtības. Nav apstrīdams fakts, ka sarežģītu organismu uz Zemes ir maz, turpretim vienkārši organismi ir ārkārtīgi daudzveidīgi. Pastāv miljo­niem baktēriju sugu un tūkstošiem kukaiņu sugu,

bet primātu sugu ir pavisam nedaudz un cilvēk­veidīgo pērtiķu sugu — tikai četras. Cilvēks pārstā­vēts ar vienu vienīgu sugu.

Analoģiska likumsakarība izpaužas arī attiecībā uz atsevišķu sugu organismu skaitu. Vienkāršas būt­nes ir sastopamas daudz biežāk nekā sarežģīti orga­nismi. Uz Zemes ir trīs miljardi cilvēku, bet tas mums var likties ļoti daudz tikai tik ilgi, kamēr ne­atceramies, ka lielā kolbā saiet desmit vai pat simt reižu lielāks skaits baktēriju.

Visi pieejamie dati par dzīvības izcelšanos no­rāda uz evolucionāru attīstību no vienkāršām dzī­vības formām uz sarežģītām. Tā tas ir uz Zemes. Iespējams, tā tas ir arī Visumā. Šeplijs, Me- rovs un citi ir aprēķinājuši apdzīvojamo planetāro sistēmu skaitu tuvējā Visuma daļā. Mani aprēķini, kurus minēju šajā referātā, skar dažādu organismu relatīvo sastopamību visā Visumā.

Mans mērķis bija noteikt cilvēka un citu dzīvības formu kontakta varbūtību. Un tā ir šāda:

Dzīvības forma Saskares varbūtība

Vienšūņi vai vēl mazāki organismi

(kaila ģenētiskā informācija) 0,7840

Vienkāršie daudzšūņi 0,1940

Sarežģīti daudzšūņi bez koordinētas

centrālās nervu sistēmas 0,0140

Sarežģīti daudzšūņi ar integrētām or­gānu sistēmām, ieskaitot nervu sis­tēmu 0,0078 Daudzšūņi ar sarežģītu nervu sistēmu, kura spēj pārstrādāt 7+ datus (cil­vēka spējas) 0,0002

1,0000

Visi šie apsvērumi liek man pieņemt, ka cilvēka pirmā saskare ar ārpuszemes dzīvību būs kontakts

ar organismiem, kuri ir aptuveni vai pat pilnīgi līdzīgf Zemes baktērijām vai vīrusiem. Ja atcera­mies, ka 3 procentiem no visām Zemes baktērijām piemīt spēja iedarboties uz cilvēku vairāk vai ma­zāk kaitīgi, tad šāda kontakta sekas nevar nesa­traukt.»

Tālāk Meriks pats izteica varbūtību, ka pirmā sa­skare varētu būt ar kādu sērgu, ko šurp atvestu pir­mie uz Mēness izkāpušie cilvēki. Klātesošos zinātnie­kus šī doma uzjautrināja.

Viens no nedaudzajiem, kuri to uzņēma nopietni, bija Džeremijs Stouns. Trīsdesmit sešus gadus vecais Stouns laikam gan bija visslavenākais no tāgada simpozija dalībniekiem. Nu jau sesto gadu viņš bija Stenforda universitātes bakterioloģijas profesors, un viņam tikko kā bija piešķirta Nobela prēmija.

Stouna zinātniskais veikums, pat ja neskaita ekspe­rimentu sēriju, kura izpelnījās Nobeļa prēmiju, ir pār­steidzošs. 1955. gadā viņš pirmais lietoja īpašu metodi, kā kultūrā saskaitīt baktērijas. 1957. gadā viņš izstrā­dāja kādu tīras suspensijas iegūšanas metodi. 1960. gadā Stouns publicēja principiāli jaunu teoriju par E. coli un 5. tabuli operonu darbību un ieguva datus, kuri deva iespēju spriest par induktoru un represoru molekulu fizikālo dabu. Viņa 1958. gadā publicētais darbs par vīrusu lineārajām pārvērtībām pavēra plašu ceļu jaunajiem pētījumu virzieniem, kuros sevišķi ro­sīgi strādāja Parīzes Pastēra institūta zinātnieki, kas vēlāk, 1966. gadā, par to saņēma Nobeļa prēmiju.

Stounam pašam Nobeļa prēmiju piešķīra 1961. gadā. Prēmiju izpelnījās viņa pētījums par baktēriju atpa- kaļvērstajām mutācijām. So pētījumu viņš bija pa­veicis brīvajā laikā divdesmit sešu gadu vecumā, bū­dams tieslietu students Mičiganas štata universitātē.

Tas, ka Nobeļa prēmijai atbilstoša vēriena darbu Stouns bija uzrakstījis, studēdams tieslietas, droši vien raksturo viņa personību visspilgtāk, jo te izpau­dās viņa interešu dziļums un plašums. Kāds draugs par viņu reiz teica: «Džeremijs zina visu, bet ar pārējo viņš aizraujas.» Kā zinātnieku, kuram ir sirdsapziņa, plašs redzesloks un notikumu jēgas izpratne, viņu pa­laikam mēdza salīdzināt ar Einšteinu un Boru.

Stouns bija kalsens, jau paretiem matiem. Viņam bija apbrīnojama atmiņa, kuras plauktos vienlīdz labi turējās zinātnes fakti un piedauzīgas anekdotes. Bet visuzkrītošākā no šī cilvēka īpašībām bija viņa nepacietība, kas visiem, kuriem ar viņu bija darīšanas, iedvesa nepatīkamu sajūtu, ka tie velti kavē viņa dārgo laiku. Stounam piemita nelāgs paradums pār­traukt runātāju un izbeigt sarunu pusvārdā, para­dums, no kura viņš nekādi netika vaļā. Sīs valdonīgās izturēšanās dēļ pat agri iegūtā Nobeļa prēmija drī­zāk grāva nekā sekmēja viņa popularitāti. Nekādā ziņā to nevairoja arī skandalozie notikumi viņa per­soniskajā dzīvē: viņš bija precējies četras reizes, tur­klāt divas reizes ar savu kolēģu sievām.

Tomēr 60. gadu sākumā Stouns izvirzījās līdz val­dības aprindām, kļūdams par vienu no «jaunās zināt­nes» interešu paudējiem. Pats viņš uz šo lomu raudzī­jās ar zināmu humoru — «vakuums alkst, lai to pie­pilda ar karstu gāzi,» kā viņš reiz izteicās —, bet pa­tiesībā viņa ietekme bija diezgan liela.

60. gadu sākumā Amerika gribot negribot bija sā­kusi saprast, ka tai ir varens zinātniskais potenciāls. Savienotajām Valstīm bija četrreiz vairāk zinātnieku nekā Eiropas ekonomiskajai asociācijai, un pētniecībai tā izdeva septiņreiz vairāk līdzekļu. Lielākā daļa šīs naudas tieši vai netieši nāca no kongresa, un kongre­sam bija ļoti vajadzīgi cilvēki, kuri varētu dot padomu, kā šo naudu izlietot.

50. gados visi lielākie padomdevēji bija 'bijuši fiziķi: Tellers un Openheimers, Brakmens un Veidners, Bet desmit gadus vēlāk, kad aizvien vairāk līdzekļu un rūpju bija jāziedo bioloģijai, izveidojās jauna grupa, ko vadīja Debeikijs Hjūstonā, Fārmers Bostonā, He- germens Ņujorkā un Stouns Kalifornijā.

Stouna izvirzīšanos nosacīja daudzi apstākļi: No­beļa prēmijas prestižs, Stouna politiskie sakari, viņa pēdējā sieva — Indiānas senatora Tomasa Veina meita — un, visbeidzot, viņa juridiskā izglītība. Tas viss kopā nodrošināja biežus uzaicinājumus piedalīties dažādu senāta apakškomisiju sēdēs, kur viņa pado­miem jebkurā grūtā jautājumā pilnīgi uzticējās.

Sekmīgi izmantodams savu vārdu lielo svaru, viņš panāca arī to, ka tika pieņemta pētniecības programma «Meža ugunsgrēks» un finansēti tai nepieciešamie būv­darbi.

Merika atziņas Stounu ieinteresēja, jo tās sasaucās ar dažām viņa paša idejām. Viņš tās izklāstīja īsā rakstā «Kosmisko lidķermeņu sterilizēšana», kas tika ievietots žurnālā «Science» un pēc tam pārpublicēts angļu žurnālā «Nature». Rakstā viņš izteica secinā­jumu, ka inficēšana ar svešām baktērijām ir abpus- griezīgs zobens un ka cilvēkam jānodrošinās pret abām pusēm.

Līdz Stouna publikācijai, apspriežot inficēšanas briesmas, lielākoties tika runāts par to, ka ar pavado­ņiem un kosmiskajām zondēm varētu netīši ievazāt uz citām planētām Zemes mikroorganismus. Ar šo iespē­jamību ASV rēķinājās jau kosmiskās pētniecības pašā sākumā; 1959. gadā NASA bija pieņēmusi stingru no­likumu par palaižamo kosmisko aparātu sterilizēšanu.

Sī nolikuma mērķis bija nepieļaut citu pasauļu in­ficēšanu. Skaidrs, ka gadījumā, ja zondē, kas tiek sū­tīta uz Marsu vai Venēru meklēt jaunas dzīvības for­mas, atrastos Zemes baktērijas, viss eksperiments būtu izjaukts.

Stouns pievērsa uzmanību pretējai situācijai. Viņš izteica domu, ka tikpat labi kosmiskie lidķermeņi var inficēt Zemi ar ārpuszemes organismiem. Lidķermeņi, kuri atpaka|kritienā sadeg, protams, nekādas briesmas nerada, bet pilnīgi citādi ir ar lēno nolaišanos, vien­alga, vai tas būtu pilotējamais kuģis vai kosmiskā zonde. Sai gadījumā, norādīja Stouns, inficēšanās briesmas ir ļoti lielas.

Viņa raksts gan uz kādu brīdi sakāpināja interesi par šo problēmu, bet, kā viņš izteicās vēlāk, interese nebija gaidītā. Tāpēc 1963. gadā viņš nodibināja ne­oficiālu seminārgrupu, kas divreiz mēnesī satikās Stenforda universitātes Medicīnas fakultātes ēkas bioķīmijas spārna augšējā stāvā, 410. istabā, lai kopā paēstu otrās brokastis un pastrīdētos par svešu mikro­organismu ievazāšanas problēmu. Tieši šī piecu cil­vēku grupa — Stouns un Džons Bleks no Stenforda universitātes, Semjuels Holdens un Terenss Lisets no Kalifornijas medicīnas institūta un Endrjū Veiss no Bērklija universitātes Biofizikas fakultātes — vēlāk veidoja programmas «Meža ugunsgrēks» sākotnējo kodolu. 1965. gadā viņi nosūtīja prezidentam petīciju, kuras stilā bija apzināti kopējuši pazīstamo Einšteina vēstuli Rūzveltam par atombumbu.

Stenforda universitāte, Palo Alto, Kalifornijas štats, 1965. gada 10. jūnija

Savienoto Valstu Prezidentam, Baltais nams, Pensilvānijas avēnija 1600, Vašingtona, Kolumbijas apgabals

Dārgais Prezidenta kungs!

Jaunākie teorētiskie pētījumi liecina, ka atpakaļ no­gādājamo kosmisko lidķermeņu sterilizēšanas proce­dūras var arī negarantēt Zemes atmosfērā ieejošo lid- ķermeņu sterilitāti. Sakarā ar to pastāv iespējamība, ka pašreizējā Zemes ekoloģiskajā sistēmā varētu ienākt bīstami, sveši organismi.

Pēc mūsu pārliecības, pilnīgi apmierinoša atpakaļ nogādājamo kosmisko zondu un pilotējamo kuģu ste- rilizēšana nebūs iespējama nekad. Mūsu aprēķini lie­cina, ka pat tad, ja lidķermeņi tiks sterilizēti kosmis­kajā telpā, inficēšanās varbūtība tomēr būs viena des- mittūkstošdaļa, ja ne lielāka. So aprēķinu pamatā ir mūsu pašreizējie priekšstati par organizēto dzīvību; iespējams, ka citas dzīvības formas ir absolūti izturī­gas pret mūsu lietotajām sterilizācijas metodēm.

Tāpēc mēs uzskatām, ka neatliekami jānodibina speciāls zinātnisks komplekss darbam ar netīši uz Zemes ievazātām ārpuszemes dzīvības formām. Sim kompleksam būtu divējāds mērķis: ierobežot svešās dzīvības formas izplatīšanos un nodrošināt tās labo- ratorisku izpēti un analīzi ar nolūku pasargāt no tās iedarbības Zemes dzīvību.

Mēs ieteicam šādu kompleksu izvietot neapdzīvotā Savienoto Valstu rajonā, izbūvēt to apakš zemes, ap­gādāt ar visiem šobrīd pazīstamajiem hermetizēšanas līdzekļiem, kā arī ar kodolierīci, kura dotu iespēju ār­kārtējā gadījumā visu iznīcināt. Cik mums zināms, divi miljoni grādu temperatūru, kas rodas kodolsprā­dzienā, nespēj izturēt neviena dzīvības forma.

Jūsu padevīgie Džeremijs Stouns, Džons Bleks, Seni jucis Iioldens, Terenss Lisets, Endrjā Veiss

Reakcija uz vēstuli bija iepriecinoši drīza. Pēc div­desmit četrām stundām Stounam piezvanīja viens no prezidenta padomdevējiem, un nākamajā dienā viņš izlidoja uz Vašingtonu tikties ar prezidentu un Na­cionālās drošības padomes locekļiem. Divas nedēļas vēlāk viņš lidoja uz Hjūstonu apspriesties par tālā­kajiem plāniem ar NASA pārstāvjiem.

Taisnība, Stouns gan atceras saņēmis arī pāris sar­kastisku piezīmju par «labošanas iestādi mūdžiem», taču lielākā daļa zinātnieku, ar kuriem viņš runāja, izturējās pret projektu labvēlīgi. Pēc mēneša Stouna neoficiālā grupa tika apstiprināta par oficiālu komi­teju, kas pēta ārpuszemes mikroorganismu ievazāša- nas problēmas un izstrādā attiecīgus ieteikumus.

Komiteja tika ierakstīta ASV Aizsardzības ministri­jas Perspektīvās pētniecības programmu sarakstā un to finansēja pa Aizsardzības ministrijas līniju. Tolaik šai sarakstā figurēja galvenokārt fizika un ķīmija — pētījumi par jonu šaltīm, reversīvo dublēšanu, pī me­žoņu substrātiem —, taču auga arī interese par bio­loģiskām problēmām. Tā, viena no sarakstā uzņemta­jām grupām izstrādāja metodiku smadzeņu darbības elektroniskai zondēšanai (godīgi'sakot — domas vadī­šanai); cita grupa bija iecerējusi pētījumu par bio- sinerģiku, tas ir, par nākotnē iespējamajām cilvēku un viņa ķermenī ieaudzētu mašīnu kombinācijām; vēl cita grupa novērtēja rezultātus, kuri bija iegūti, laikā no 1961. līdz 1964. gadam pēc programmas «Ozma» meklējot citu pasauļu civilizācijas. Ceturtā grupa pē­tīja iespējas konstruēt mašīnu, kura izpildītu visas cilvēka funkcijas un spētu pati radīt sev līdzīgas ma­šīnas.

Visi šie pētījumi bija lielā mērā teorētiski, un tos veica diezgan pazīstami zinātnieki. Uzņemšana Per­spektīvās pētniecības programmu sarakstā nozīmēja īpašu, privileģētu stāvokli un garantēja naudas lī­dzekļus tehnikas iegādei un turpmākai eksperimentu paplašināšanai.

Un, kad Stouna komiteja iesniedza «Dzīvības analī­zes metodikas» pirmprojektu, kur bija sīki aprakstīts, kā izpētīt jebkuru dzīvu būtni, Aizsardzības ministrija tūlīt piešķīra 22 miljonus dolāru speciālas izolētas la­boratorijas būvēšanai. (Uzskatīja, ka šī palielā summa attaisnosies, jo Stouna programma solīja datus, kuri var noderēt arī citiem jau uzsāktiem pētījumiem. 1965. gadā visas nozares, kuras saistītas ,ar sterilitāti un mikroorganismu ievazāšanu, bija ļoti aktuālas. Piemē­ram, NASA būvēja «Mēness apceļotāju saņemšanas laboratoriju» — pret visām nejaušībām nodrošinātu zinātnisko kompleksu, kur pārbaudīt, vai «Apollo» kos­monauti nav pārveduši no Mēness cilvēkam kaitīgas baktērijas vai vīrusus. Bija paredzēts katru, kas at­griezies no Mēness, turēt šeit karantēnā trīs nedēļas, kamēr tiks pabeigta dezinfekcija. Svarīga bija arī Nacionālajā veselības aizsardzības institūtā Betesdā risinātā problēma, kā radīt rūpnīcu «tīros cehus», kur putekļu un baktēriju daudzums nekad nepārsniegtu kaut kādu minimumu, un kā radīt «sterilās kameras». Domāja, ka aseptiskām vidēm, «dzīvības salām» un sterilitātes uzturēšanas sistēmām nākotnē būs liela nozīme, un Stounam piešķirtos līdzekļus uzskatīja par drošu ieguldījumu visos šajos darba laukos.)

Tiklīdz bija atvēlēta nauda, straujā tempā sākās būvdarbi. Rezultātā 1966. gadā Fletrokā, Nevadas štatā, tika uzbūvēta laboratorija «Meža ugunsgrēks». Tās izprojektēšanu uzticēja kompānijas «General Dy- namics» Elektrisko kuģu nodaļas konstruktoriem, kas bija uzkrājuši prāvu pieredzi, projektēdami dzīvoja­mās telpas atomzemūdenēm, kurās cilvēkiem jādzīvo un jāstrādā daudzus mēnešus no vietas.

Laboratorija tika iecerēta kā konusveida apakšze­mes būve ar pieciem stāviem. Katrs stāvs jeb līmenis bija apaļš, bet pa centru gāja serde, kur atradās ka­beļi, cauruļvadi un lifti. Katrs nākamais, dziļākais līmenis bija sterilāks nekā iepriekšējais: pirmais līme­nis— pavisam nesterils, otrais — mēreni sterils, tre­šais — stipri sterils, un tā tālāk. Pāriešanu no līmeņa uz līmeni stingri kontrolēja; pacelties augstāk vai no­laisties zemāk personāls drīkstēja, tikai izgājis dezin­fekcijas un karantēnas procedūras.

Kad laboratorija bija pabeigta, atlika vienīgi sa­komplektēt zinātnieku grupu, kas trauksmes «Meža ugunsgrēks» gadījumā varētu izpētīt jebkādu svešu organismu. Apsverot vairākus iespējamos grupas sa­stāva variantus, tika izraudzīti pieci vīri, Džeremiju Stounu pašu ieskaitot. Sie pieci bija ar mieru, ka bio­loģiskas trauksmes gadījumā viņus nekavējoties mo­bilizē.

Nebija vēl pagājuši ne divi gadi pēc vēstules pre­zidentam, kad Stouns jau varēja ar gandarījumu kon­statēt, ka viņa valstij «ir iespējas izpētīt un apkarot jebkādu nepazīstamu bioloģisko aģentu». Atklātībā Stouns izteicās, ka par šādu Vašingtonas atsaucību un viņa ideju ieviešanas operativitāti esot visai ieprie­cināts. Turpretī konfidenciālās sarunās ar draugiem viņš bažīgi atzinās, ka tas nācis gandrīz vai pārāk viegli, ka Vašingtona viņa plāniem piekritusi aizdo­mīgi ātri.

Vai gan viņš varēja zināt šīs atsaucības īstos iemes­lus, to, ka daudziem valstsvīriem ir pavisam reāla interese par šo problēmu! Līdz tai naktij, kad viņš pameta savus ciemiņus un aizbrauca zilajā armijas limuzīnā, par programmu «Smeltnis» viņam nebija ne jausmas.

— Ser, ta ir visātrākā, kādu mēs varējām dabūt, — teica armijas vīrs, norādīdams uz lidmašīnu «Boeing 727».

Stouns iekāpa un gandrīz nespēja ticēt savām acīm. Milzīgais gaisa kuģis bija pavisam tukšs; cauri visam salonam stiepās vienīgi neaizņemtu krēslu tais­nās rindas.

— Ja vēlaties, sēdiet pirmajā klasē, — armijas vīrs, viegli pasmaidīdams, sacīja. — Mums viss viens.

Mirkli vēlāk viņš jau bija prom, un viņu nomainīja nevis smaidoša stjuarte, bet gan bargs jauneklis no kara policijas ar pistoli pie sāna. Taisns kā svece viņš stāvēja pie durvīm. Sāka darboties dzinēji, un nakts klusumā ieurbās to sinilkstoņa.

Stouns atlaidās krēslā, nolika sev priekšā vākus ar materiāliem par programmu «Smeltnis» un sāka lasīt. Izrādījās, ka tā ir burvīga lasāmviela; Stouns tai pār­skrēja aizgūtnēm, un sargs droši vien nodomāja, ka viņa pasažieris savus materiālus tikai tāpat šķirsta. Bet Stouns izlasīja katru vārdu.

«Smeltnis» bija ģenerālmajora Tomasa Spārksa garabērns. Spārkss, Armijas medicīniskā dienesta Ķī­misko un bioloģisko kaujas līdzekļu pārvaldes priekš­nieks, vadīja pētījumus par šiem līdzekļiem Fortdet- rikā (Merilendas štats), Hārlejā (Indiānas štats) un Dagvejā (Jūtas štats). Stouns ar Spārksu bija ticies vienu vai divas reizes un atcerējās, ka viņš ir rāmas dabas, nēsā brilles un nepavisam nelīdzinās cilvēkiem, kādus pierasts redzēt šādos amatos.

Lasīdams tālāk, Stouns uzzināja, ka vienošanās par pavadoņu «Smeltnis» projektēšanu noslēgta ar Kali­fornijas Tehniskā institūta reaktīvo dzinēju laborato­riju Pasadīnā 1963. gadā. Tika paziņots, ka program­mas «Smeltnis» mērķis ir savākt visus organismus, kādi vien eksistē «tuvējā kosmosā» — Zemes atmo­sfēras augšējos slāņos. Taču, skaidru valodu runājot, tā bija armijas programma, kaut arī to finansēja Na­cionālā aviācijas un kosmiskās telpas pētniecības pār­valde (NASA) — it kā civila organizācija. Faktiski NASA bija valdības iestāde, kas stipri noslogota ar militāriem pasūtījumiem; 43 procenti no tās līgum­darbiem 1963. gadā bija slepeni.

Formāli reaktīvo dzinēju laboratorija projektēja pavadoni, kuru varētu ievadīt atmosfēras augšējos, stipri retinātajos slāņos, lai savāktu no turienes mikro­organismus un putekļus pētniecības vajadzībām. Ap­galvoja, ka šī programma ir tīri zinātniska un iece­rēta gandrīz vai vienīgi . iņkāres apmierināšanai, tā­pēc tai piekrita visi šajā nozarē strādājošie zināt­nieki.

Īstenībā mērķi bija pavisam citi.

«Smeltnis» bija domāts tādu jaunu dzīvības formu uzmeklēšanai, kuras varētu noderēt Fortdetrikai; īsi izsakoties, tā bija programma, kas paredzēta jaunu bakterioloģisko ieroču veidu atklāšanai.

Fortdetrika — nekārtīgi izvietotu ēku grupa Meri- lendas štatā — bija uzbūvēta speciāli ķīmisko un bio­loģisko kaujas līdzekļu izstrādāšanas darbiem. Ar savu 500 hektāru lielo platību un šeit savāktajām iekārtām un aparātiem 100 miljonu dolāru kopvērtībā tā bija viens no vislielākajiem pētniecības komplek­siem Amerikas Savienotajās Valstīs. Tikai 15 procenti no šeit iegūtajiem datiem tika publicēti atklātos zi­nātniskajos žurnālos; pārējie pētījumi bija slepeni, tāpat kā visi ziņojumi no Hārlejas un Dagvejas. Hārleja bija ultraslepena iestāde, kas nodarbojās lielākoties ar vīrusiem. Pēdējos desmit gados te bija izveidots daudz jaunu vīrusu — sākot ar celmu, kura šifrētais nosaukums bija «Carrie Nation» (izraisa caur­eju), un beidzot ar celmu «Arnold» (izraisa kloniskos krampjus un nāvi). Dagvejas izmēģinājumu poligons Jūtas štatā bija lielāks nekā viss Rodailendas štats, un galvenokārt tajā pārbaudīja «Tabun», «Sklar» un «Kuff-11» tipa indīgās gāzes.

Stouns zināja, ka tikai nedaudziem amerikāņiem ir priekšstats par to, cik pla*ši izvērsušies ASV pētījumi

ķīmisko un bioloģisko kaujas līdzekļu laukā. Valdības kopējie izdevumi ĶBKL izstrādāšanai pārsniedza pus­miljardu dolāru gadā. Lielākā daļa no šīs summas tika atvēlēta tādiem akadēmiskiem centriem kā Džona Hopkinsa universitāte Pensilvānijas štatā un Čikāgas universitāte, kur kaujas līdzekļu pētījumi līgumos tika maskēti ar neskaidriem formulējumiem. Gadījās arī, ka formulējumi bija pavisam skaidri. Piemēram, Džona ITopkinsa universitātes programmā bija pa­redzēts apkopot, salīdzināt un novērtēt «pētījumus par reāli sastopamajām un potenciāli iespējamajām ievai­nojumu formām un slimībām, pētījumus par slimībām, kurām var būt nozīme bioloģisko kaujas līdzekļu iz­strādāšanā, un novērojumus par dažām ķīmiskām un imunoloģiskām reakcijām uz dažiem toksoīdiem un vakcīnām».

Pēdējos astoņos gados atklātajā zinātniskajā presē nebija publicēts neviens no Džona Hopkinsa univer­sitātes pētījumiem. Atsevišķi rezultāti, kas bija iegūti dažās citās universitātēs, piemēram, Čikāgas un Los- andželosas, vienu otru reizi bija nopublicēti, taču mi­litārais resors šīs fragmentārās publikācijas uzskatīja par izmēģinājuma baloniem, kam jādemonstrē kārtējo pētījumu paraugi, lai iebiedētu vērotājus ārzemēs. Klasisks piemērs bija Tendrona un piecu citu autoru raksts «Pētījumi par kādu toksīnu, kas, absorbēdamies caur ādu, ātri aptur oksidatīvo fosforilēšanos». Tajā tika aprakstīta kāda vārdā nenosaukta inde, kas uz­sūcas caur ādu un varētu nogalināt cilvēku nepilnā minūtē. B5igās tika piebilsts, ka salīdzinājumā ar ci­tām pēdējos gados izstrādātajām indēm tas vēl ir sa­mērā sīks sasniegums.

Varētu domāt — ja jau šai nolūkā tiek izlietots tik daudz naudas un spēku, acīmredzot gadu no gada pa­rādās aizvien jauni, aizvien nāvīgāki ķīmisko un bio­loģisko ieroču veidi. Taču laikā no 1961. līdz 1965.

gadam tā nenotika, un senāta apakškomisija mili­tārās gatavības jautājumos jau 1961. gadā secināja, ka šai laukā «tradicionālās pētniecības metodes nav pilnīgi attaisnojušās» un ka būtu jāpaver «jauni ceļi un jaunas zinātniskās pieejas».

Tieši tas arī bija padomā ģenerālmajoram Toma­sam Spārksam, kad viņš ierosināja īstenot programmu «Smeltnis».

Pēc programmas «Smeltnis» galīgā varianta, orbītā ap Zemi bija jāievada septiņpadsmit pavadoņi, lai tie savāktu un nogādātu uz Zemes turienes mikroorga­nismus. Stouns izlasīja īsos pārskatus par jau notiku­šajiem lidojumiem.

«Smeltnis I» bija apzeltīts konusveida pavadonis, kas pilnā aprīkojumā svēra apmēram 17 kilogramu. To palaida 1966. gada 12. martā no Vandenbergas kara aviācijas bāzes Purisimā, Kalifornijas štatā. Pretēji Kenedija zemesragam, no kurienes pavadoņus palaiž rietumu virzienā. Vandenbergu izmanto pavadoņu ievadīšanai austrumu virziena orbītās. Vandenbergai bija tā priekšrocība, ka tur visu vieglāk paturēt sle­penībā.

Sešas dienas «Smeltnis I» riņķoja pa orbītu ap Zemi, pēc tam to laida zemē. Pavadonis laimīgi no­krita kādā purvā netālu no Atinzas Džordžijas štatā. Diemžēl tajā atrada tikai parastos Zemes mikroorga­nismus.

«Smeltnis II», atgriezdamies atmosfēras blīvajos slāņos, sadega — bija radušies kaut kādi traucējumi aparatūras darbībā. Tāpat sadega «Smeltnis III», kaut arī tam bija jauna tipa siltumizolācija, kas sastāvēja no pamīšus izvietotām plastmasas un volframa kār­tām.

«Smeltni IV» nebojātu atguva no Indijas okeāna ūdeņiem, bet «Smeltni V» — no Apalaču pakājes, taču ne vienā, ne otrā nekādu principiāli jaunu mikroor­

ganismu nebija: konteineri bija savākuši vienīgi ne­kaitīgas 5. Albus pasugas, kas parasti sastopamas arī normālas cilvēka ādas mikroflorā. Sakarā ar šīm neveiksmēm tika pilnveidotas pavadoņu pirmsstarta sterilizēšanas procedūras. .

«Smeltni VI» palaida 1967. gada pirmajā dienā. Tajā bija iemiesotas visas jaunās atziņas, kuras bija de­vuši iepriekšējie starti. Uz šo uzlaboto pavadoni lika lielas cerības. Pēc vienpadsmit dienām tas nolaidās Indijā, netālu no Bombejas. Pavadoni atgūt pilnīgā slepenībā tika nosūtīta 34. aviodesanta divīzija, kas tobrīd bija dislocēta Evrē, pie Parīzes. Vienmēr, kad tika palaists kāds kosmisks objekts, šī divīzija atradās trauksmes stāvoklī, gatava veikt operāciju «Krūmi» — plānu, kas sākotnēji bija izstrādāts, lai segtu un at­gūtu pilotējamo kuģi «Mercury» vai «Gemini», ja tam būtu jānolaižas Padomju Savienībā vai kādā citā Eiropas sociālistiskajā valstī.

«Smeltni VI» atguva bez starpgadījumiem. Tā kon­teinerā atrada nepazīstamus vienšūņus; šiem orga­nismiem bija kokobaciļu forma, tie bija gramnegatīvi un reaģēja uz koagulāzi un triokināzi. Taču izrādījās, ka tie nespēj neko nodarīt nevienai dzīvai būtnei, iz­ņemot mājas vistas, kam tie izraisa vieglu savār- gumu, kas pāriet pēc četrām dienām.

Fortdetrikā jau sāka zust cerības, ka ar programmas «Smeltnis» palīdzību izdosies iegūt kādu noderīgu pa­togēnu. Un tomēr drīz pēc «Smeltņa VI» tika palaists «Smeltnis VII». Palaišanas datumu neizpauž, bet do­mājams, ka tas noticis 1967. gada 5. februārī. «Smelt­nis VII» tūlīt iegāja paredzētajā orbītā ar apogeju 508 kilometri no Zemes un perigeju 358 kilometri. Or­bītā pavadonis palika divarpus dienas. Tad pēkšņi ne­zināmu cēloņu dēļ tā orbīta novirzījās no uzdotajiem raksturlielumiem, un tika nolemts dot radiokomandu laisties lejā.

Paredzamā nolaišanās vieta bija neapdzīvots apvi­dus Arizonas štata ziemeļaustrumos.

Kad lidojums bija apmēram pusē, lasīšanu pār­trauca kāds virsnieks, kas atnesa Stounam tālruni. Pats viņš tūlīt atkāpās, lai cienīgā atstatumā nogai­dītu sarunas beigas.

— Jā? — Stouns teica, juzdamies mazliet neparasti. Sarunāties pa telefonu lidojuma laikā viņš nebija radis.

— Te runā ģenerālis Mārkuss, — klausulē atska­nēja nogurusi balss. Par tādu ģenerāli Mārkusu Stouns nebija dzirdējis. — Gribēju jūs tikai informēt, ka ataicināti visi grupas locekļi, izņemot profesoru Kērku.

— Kas viņam?

— Profesors Ķērks ir slimnīcā, — ģenerālis Mār­kuss sacīja. — Tuvāk visu uzzināsit, kad nolaidīsi- ties.

Saruna beidzās, Stouns atdeva tālruni virsniekam. Brīdi viņš domās pakavējās pie pārējiem piecnieka vīriem, iztēlojās, kādas sejas viņi rādīja, kad tos cēla augšā no miega.

Pirmo Stouns, protams, atcerējās Līvitu. Viņš nu gan laikam attapās ātri. Līvits bija klīniskais mikro­biologs, cilvēks ar lielu pieredzi infekcijas slimību ār­stēšanā. Savā mūžā viņš diezgan bija izkarojies ar visādām sērgām un epidēmijām, lai zinātu, cik svarīga ir ātra rīcība. Stouns atcerējās arī Līvita nelabojamo pesimismu, kas viņu nekad neatstāja. (Reiz viņš bija izteicies: «Savās kāzās es varēju domāt vienīgi par to, cik lielus alimentus man būtu vajadzējis viņai maksāt.») Mūždien viņš bija īgns, bieži uzbudinājās un kurnēja; viņa sejā bija iegūlušās grūtsirdīgas rie­vas, un viņa skumjās acis šķita skatām pelēku un no­žēlojamu nākotni. Bet tai pašā laikā viņš bija cilvēks ar darbīgu prātu un spēcīgu iztēli un nevairījās domāt drosmīgi.

Pēc tam Stouns atcerējās patologu Bārtonu no Iljūstonas. So cilvēku Stouns nekad nebija sevišķi ieredzējis, tomēr atzina, ka zinātnieks viņš ir talan­tīgs. Cik maz viņi viens otram līdzinājās: Stouns bija kārtīgs, Bārtons — nevīžīgs, Stouns bija nosvērts, Bārtons — impulsīvs, Stouns bija pašapzinīgs un sa­valdīgs, Bārtons — nervozs, svaidīgs, untumains. Ko­lēģi Bārtonu bija iesaukuši par Streipuli — daļēji tā­pēc, ka viņš bieži klupa, uzkāpis uz atraisījušās kurpju saites vai uz bikšu atloka stērbeles, daļēji arī tāpēc, ka viņam piemita talants netīšām, gandrīz vai aiz pār­skatīšanās uzdurties vienam svarīgam atklājumam pēc otra.

Stouns atcerējās arī Kērku, Jela universitātes an­tropologu, kas acīmredzot netikšot. Stouns zināja — ja ģenerāļa teiktais bija patiesība, ja Ķērks tiešām neatbrauks, klāsies krietni grūtāk. So ne sevišķi izglī­toto, diezgan aušīgo cilvēku daba gluži kā aiz pār­pratuma bija apveltījusi ar ārkārtīgi loģisku domā­šanu. Ķērks spēja ātri saskatīt problēmas būtiskos momentus un, ar tiem operējot, dabūt vajadzīgo re­zultātu; viņš nemācēja noslēgt savu čeku grāmatiņu, bet matemātiķi bieži vien nāca pie viņa pēc palīdzības ļoti abstraktu problēmu risināšanā.

Tagad varēja gadīties, ka Stounam šāda cilvēka pietrūks. No grupas piektā locekļa nekāds lielais pa­līgs nebija gaidāms. Iedomādamies viņu, ķirurgu Marku Holu, Stouns pat sarauca pieri. Hola kandida­tūra bija tikusi pieņemta kompromisa labad; Stouns būtu devis priekšroku ārstam ar pieredzi vielmaiņas slimību laukā un par ķirurgu bija izšķīries visai ne­gribīgi. Pieņemt Hola kandidatūru bija neatlaidīgi uzstājuši no Aizsardzības ministrijas un Atomener­ģijas komisijas, jo tur stipri ticēja «hipotēzei par ne­jauša cilvēka lēmējbalsi»; beigu beigās Stouns un pārējie bija piekāpušies.

Holu Stouns tikpat kā nepazina un tāpēc nevarēja iedomāties, ko viņš teica, saņemdams ziņu par trauk­smi. Stounam nebija zināms, ka pārējie grupas dalīb­nieki apziņoti ar lielu aizkavēšanos. Viņš, piemēram, nezināja, ka patologu Bārtonu izsauca tikai piecos no rīta, bet mikrobiologu Pīteru Līvitu — pusseptiņos, kad tas jau ieradies slimnīcā.

Pie Hola ieradās tikai piecas minūtes pāri septi­ņiem.

Kā Marks Hols izteicās vēlāk, «tas bija šausmīgs pārdzīvojums. Vienā acumirklī mani izrāva no vispa­zīstamākās stihijas un iesvieda visnepazīstamākajā». Sešos četrdesmit piecās minūtēs Hols, tualetes is­tabā blakus 7. operāciju zālei berza sev rokas, gatavo­damies dienas pirmajai operācijai. Ierastā kārtībā viņš izpildīja procedūru, kuru diendienā tika atkārtojis jau vairākus gadus; viņš bija labā garastāvoklī un jokoja ar savu asistentu, kas mazgājās pie blakus krāna.

Mazgāšanos pabeidzis, Hols, turēdams rokas sev priekšā, iegāja operāciju zālē, un māsa pasniedza vi­ņam dvieli. Zālē bija vēl viens asistents, kas sagata­voja operējamo — iezieda operācijas lauku ar joda un spirta šķīdumu —, un vēl viena māsa. Viņi visi apsvei­cinājās.

Slimnīcā ķirurgu Holu pazina kā izdarīgu, strauju un neaprēķināmu cilvēku. Operēja viņš veikli, darbs šķīrās gandrīz divreiz ātrāk nekā citiem ķirurgiem. Kad viss ritēja gludi, viņš operācijas laikā smēja un jokoja, smīdinādams asistentus, māsas un anestezio­logu. Bet, ja neveicās, ja gāja lēni un grūti, Hols vā­rēja iekaist dusmās.

Tāpat kā vairums ķirurgu, viņš pastāvēja uz to, lai liktu stingri ievērota reizi par visām reizēm nodibinā­jusies kārtība. Visam bija jānotiek ierastajā secībā un ierastajā veidā. Mazākā atkāpšanās bojāja viņa gara­stāvokli.

Visi asistējošie to labi zināja, tāpēc bažīgi pavērās augšup, uz skatāmo galeriju, jo tur parādījās Līvits. Viņš ieslēdza skaļsakaru tīklu, kas galeriju savienoja ar operāciju zāli, un sacīja:

— Sveicināts, Mark.

Hols tobrīd uzlika slimniekam sterilus zaļus pār­klājus, atstādams atsegtu vienīgi operācijas lauku uz vēdera.

— Sveicināts, Pīter, — viņš teica, pārsteigts paska­tījies uz Līvitu.

— Piedodiet, ka jūs traucēju. Ir ārkārtēji apstākļi.

— Lika pagaidīt, — Hols atteica. — Es sāku operēt. Uzlicis pārklājus, viņš paprasīja skalpeli un ar vienu roku iztaustīja operācijas lauku, meklēdams izejpun- ktus pirmajam griezienam.

— Gaidīt nevar, — sacīja Līvits.

Hols pārtrauca darboties ap slimnieku, nolika skal­peli un vēlreiz paskatījas augšup. Uz brīdi iestājās klusums.

— Kas tad deg, ka nevar gaidīt?

Līvits saglabāja mieru.

— Jums būs jānomazgājas. Apstākļi ir ārkārtēji.

— Klausieties, Pīter, man taču te ir slimnieks. Nar­kotizēts, pilnīgi sagatavots. Kā es tā varu aiziet…

— Jūsu vietā stāsies Kellijs.

Tas bija viens no štata ķirurgiem.

— Kellijs?

— Viņš jau mazgājas, — Līvits teica. — Viss ir nokārtots. Gaidīšu jūs ķirurgu ģērbtuvē. Pēc trīsdes­mit sekundēm.

Un prom bija.

Hols pārlaida apkārtējiem niknu skatienu. Neviens nepakustējās, neviens neteica ne vārda. Mirkli pavilci- nājies, viņš norāva cimdus un soļoja laukā no zāles, skaļi lamādamies.

Savu lomu programmā «Meža ugunsgrēks» Hols uzskatīja labākajā gadījumā par niecīgu. 1966. gadā pie viņa bija atnācis Līvits, slimnīcas galvenais mik­robiologs, un īsumā izskaidrojis programmas mērķi. Holam tas viss bija licies diezgan amizanti, un viņš bija piekritis, ka to uzņem grupā, ja vien pēc viņa pakalpojumiem vispār kādreiz radīšoties vajadzība; pats pie sevis viņš bija pārliecināts, ka nekāda «Meža ugunsgrēka» nebūs.

Līvits bija piedāvājies iepazīstināt Holu ar šīs pro­grammas materiāliem un pastāvīgi informēt par vi­siem jaunumiem šai jautājumā. Sākumā Hols pieklā­jības pēc šos materiālus paņēma, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka ar to lasīšanu viņš sevi neapgrūtina, un Līvits pārstāja tos viņam dot. Holu tas varēja tikai iepriecināt, jo viņam ne sevišķi patika turēt rakstām­galdu piekrautu.

Pirms gada Līvits bjja jautājis, vai viņu nemaz ne­interesējot uzzināt kaut ko tuvāk par pasākumu, kurā piedalīties viņš piekritis un kurš nākotnē var izrā­dīties bīstams. Ķirurgs bija atbildējis:

— Nē.

Tagad, ārstu ģērbtuve, Hols to nožēloja. Istaba bija pašaura, bez logiem, un gar visām četrām sienām bija sarindoti aizslēdzami drēbju skapīši. Istabas vidū at­radās liels kafijas automāts un tam līdzās papīra

I.isišu grēda. Līvits patlaban leja sev kafiju, un viņa svētulīgajā takša sejā bija skumja izteiksme,

— Laikam tāda susla vien būs, — viņš teica. — Ne­kur slimnīcā nevar izdzert tasi pieklājīgas kafijas. Vei­cīgi pārģērbieties.

— Vai jūs nebūsit tik laipns' un vispirms nepa­teiksit, kādēļ…

— Nē, nebūšu, — Līvits pārtrauca. — Pārģērbieties. Ārā gaida mašīna, un mēs jau tik ilgi kavējamies. Va­ram vēl nokavēt pavisam.

Viņam piemita uzbāzīgi melodramatisks runas veids, kas Holu vienmēr bija kaitinājis.

Līvits ar skaļu blurkšķi iesūca vienu malku.

— Tā jau es domāju. Kā jūs to varat dzert? Lūdzu, pasteidzieties.

Hols atslēdza sava skapīša durtiņas un ar kāju atrāva tās vaļā. Atspiedās pret tām un novilka no kurpēm melnus plastmasas pārvelkamos, kuri tika valkāti operāciju zālē, lai neuzkrātos statiskās elek­trības lādiņi.

— Tad jau laikam jūs teiksit, ka tas ir saistīts ar to sasodīto projektu.

— Tieši tā, — Līvits atbildēja. — Un tagad mēģi­niet veicīgāk. Tā mašīna mūs gaida, lai aizvestu līdz lidostai, un no rīta satiksme ir apgrūtināta.

Hols ātri pārģērbās, vairs neko nedomādams, acu­mirklī apstulbis. To viņš vienmēr bija uzskatījis par neiespējamu. Uzvilcis mēteli, viņš sekoja Līvitam uz izeju. Ārā, saules pielietajā slimnīcas priekšā, viņš ieraudzīja piestājušu olīvzaļo ASV armijas mašīnu ar zibsnījošu sarkanu spuldzi uz jumta. Un pēkšņi, šausmu pārņemts, viņš saprata, ka Līvits netaisa jokus, ka neviens nedomā taisīt jokus un ka piepildās kaut kādi briesmīgi murgi.

Pīteram Līvitam savukārt nepatika Hols. Līvits vispār nevarēja ciest praktizējošos ārstus. Lai gan arī viņam pašam bija ārsta diploms, viņš nekad nebija praktizējies, jo deva priekšroku pētniecības darbam. Viņa zinātniskās intereses bija saistītas ar klīnisko mikrobioloģiju un epidemioloģiju, bet viņa specia­litāte bija parazitoloģija. Pētījumus par parazītiem viņš bija veicis dažādās pasaules malās; viņa darba rezultātā bija atklāts Brazīlijas lentenis Taetiia renzi, ko viņš bija aprakstījis kādā 1953. gada publikācijā.

Taču, kļūdams vecāks, Līvits bija pārstājis braukāt pa pasauli. Viņš mēdza apgalvot, ka cpidemioloģija esot jauna cilvēka izprieca un, kad piekto reizi uz savas ādas izbaudīta zarnu amebiāze, esot laiks ap­rimties. Piektā reize Līvitam pienāca Rodēzijā 1955. gadā. Trīs mēnešus viņš bija smagi slims, pazaudēja divdesmit kilogramus svara un pēc izveseļošanās iesniedza atlūgumu. Viņam piedāvāja slimnīcas gal­venā mikrobiologa amatu, un viņš šo piedāvājumu pieņēma ar nosacījumu, ka lielu daļu laika varēs no­doties pētniecībai.

Slimnīcā viņš bija izdaudzināts kā lielisks klīnis­kais mikrobiologs, taču īsti viņu joprojām interesēja tikai parazīti. Laikā no 1954. līdz 1964. gadam viņš publicēja veselu virkni elegantu pētījumu par Asca- ris un Necator vielmaiņu, un citi šīs nozares speciā­listi tos novērtēja ļoti augstu.

Sīs reputācijas dēļ Līvits bez vārda runas bija iz­raudzīts par grupas «Meža ugunsgrēks» locekli, un Hols bija pieaicināts pēc Līvita priekšlikuma. Līvits zināja, aiz kādiem iemesliem Hola kandidatūra tika pieņemta, bet pats Hols to nezināja.

Kad Līvits bija uzaicinājis viņu piebiedroties, Hols bija vēlējies zināt, kādēļ.

— Es taču esmu ķirurgs, — viņš bija sacījis,

— Jā gan, — Līvits bija atteicis. — Bet jūs pazīstat elektrolītus.

— Un tad?

— Tam var but liela nozīme. Asins ķīmiskais sa­stāvs, pH, skābums un sārmainība, un viss pārējais. Varbūt tad tieši tas būs ļoti svarīgi.

— Bet ne jau es vienīgais nodarbojos ar elektrolī­tiem, — Hols bija aizrādījis. — Daudzi to lietu pieprot labāk par mani.

— Jā gan, — Līvits bija teicis. — Bet viņi visi ir precējušies.

— Nu un tad?

— Mums vajadzīgs vecpuisis.

— Kādēļ?

— Ir nepieciešams, lai viens grupa butu neprecejies.

— Tas ir smieklīgi, — bija sacījis Hols.

— Varbūt ir, bet varbūt arī nav.

Viņi izgāja laukā no slimnīcas un devās uz armi­jas mašīnu. Nekustīgi stāvēdams pie mašīnas, nācējus ar militāru sveicienu sagaidīja jauns virsnieks.

— Vai doktors Hols?

— Jā.

— Ludzu, uzradiet savu apliecību.

Hols pasniedza viņam mazu plastmasas kartīti ar savu fotogrāfiju. Vairāk nekā gadu viņš bija to nē­sājis kabatas portfelī; tā bija diezgan neparasta ap­liecība: uzvārds, fotogrāfija, īkšķa nospiedums, un viss. Nekā tāda, kas liecinātu, ka tas ir oficiāls do­kuments.

Virsnieks paskatījās uz kartīti, uz Holu, atkal uz kartīti un pēc tam atdeva to atpakaļ.

— Viss kārtībā, ser.

Viņš atvēra mašīnas aizmugures durvis. Pirmais iekāpa Hols, pēc tam Līvits. Hols pamanīja, ka Līvits ar plaukstu aizsedz acis, sargādamies no zibsnījošās gaismas uz mašīnas jumta.

— Vai jums kas kaiš?

— Nē. Es tikai nepanesu zibsnīšanu. Tā man at­gādina kara laikus, kad es strādāju par ātrās palīdzī­bas šoferi. — Līvits atsēdās, un mašīna devās ceļā. — Tagad klausieties, — viņš teica.— Lidlaukā jums iedos materiālu komplektu, ko lasīt lidojuma laikā.

— Kas par lidojumu?

— Jūs lidosit ar iznīcinātāju «F-104», — Līvits teica.

— Kurp?

— Uz Nevadu. Meģiniet ceļa to komplektu izlasīt. Kad būsim galā, lasīšanai vairs neatliks laika.

— Un kur ir citi?

Līvits paskatījās savā pulkstenī.

— Kērkam ir aklās zarnas iekaisums, viņš atrodas slimnīcā. Pārējie jau uzsākuši darbu. Šobrīd viņi ir helikopterā virs Pīdmontas, Arizonas štatā.

— Es par tādu vietu vēl nebiju dzirdējis.

— Neviens nebija dzirdējis, — Līvits teica. — Līdz šai dienai.

6 PIDMONTA

Tajā pašā rītā pulksten 9.59 no Vandenbergas bā­zes 9. sevišķi slepenā angāra betona laukuma pacēlās reaktīvais helikopters «K-4» un uzņēma kursu uz austrumiem, uz Arizonas štatu.

To, ka helikopteram bija jāizlido tieši no šāda an­gāra, bija izlēmis majors Menčiks, nobažījies par pār-

Решение отправить вертолет именно из этого ангара майор Мэнчик принял, чтобы не привлекать излишнего интереса к скафандрам. Дело в том, что три человека в вертолете — пилот и двое ученых — были облачены в прозрачные надувные пластиковые костюмы и походили не то на тучных марсиан, не то, как выразился один из техников в ангаре, на рекламные воздушные шары фирмы «Мэйси».

Пока вертолет взбирался в чистое утреннее небо, два пассажира в кабине молча разглядывали друг друга. Один из них был Джереми Стоун, другой — Чарлз Бертон. Оба они прибыли на базу Ванденберг чуть больше часа назад: Стоун из Стэнфорда, Бертон — из Бейлорского университета в Хьюстоне.

Бертону шел пятьдесят пятый год. Он был патологом, профессором медицинского факультета университета, а кроме того, консультантом Центра пилотируемых космических полетов НАСА в Хьюстоне. До этого он выполнил ряд исследований в Национальном институте здравоохранения в Бетесде, посвященных влиянию бактерий на ткани тела человека.

Уж так получилось в истории науки, что этот жизненно важный ее участок до Бертона, в сущности, оставался нетронутым. То, что болезни вызываются микробами, было известно с 1840 года, когда Генле сформулировал свою гипотезу, и все-таки к середине XX века человек все еще не постиг, как и почему они оказывают вредоносное влияние. Механизм их действия оставался нераскрытым.

Как и многие его ровесники, Бертон начал с Diplococcus pneumoniae, возбудителя пневмонии. Перед войной пневмококками занимались многие, но после появления пенициллина в 40-х годах интерес к ним и ассигнования на их исследование сразу сошли на нет. Бертон переключился на Staphylococcus aureus, распространенный кожный патоген, вызывающий прыщи и чирья. Когда он занялся этой проблемой, коллеги потешались над ним, ибо стафилококки, как и пневмококки, весьма чувствительны к пенициллину. Коллеги сомневались, удастся ли Бертону добыть средства на проведение подобной работы.

В течение пяти лет казалось, что они правы. Денег было мало, и Бертону зачастую приходилось с шапкой в руке обращаться к филантропам и во всякие частные фонды. Тем не менее он стоял на своем, терпеливо исследуя оболочки клеточных стенок, от которых зависит реакция окружающих тканей, и открыл с полдюжины выделяемых бактерией токсинов, которые разъедают ткани, разносят инфекцию, разрушают красные кровяные тельца.

А в 50-х годах вдруг обнаружились первые штаммы стафилококков, устойчивые к пенициллину, — новые штаммы, очень опасные, вызывающие странные смертные случаи, нередко в результате абсцесса мозга. Чуть ли не наутро после первого такого случая Бертон обнаружил, что его работа приобрела первостепенную важность: десятки лабораторий по всей стране переключились на изучение стафилококков; теперь оно стало настоятельно необходимым. За один только год ассигнования, отпускаемые Бертону, подскочили с 6 до 300 тысяч долларов. Вскоре он стал профессором патологической анатомии.

Но, оглядываясь на свои прошлые достижения, Бертон не ощущал особой гордости: он знал, что это удача и только, — просто так случилось, что он занимался нужным делом и, когда пробил час, оказался, так сказать, под рукой. Теперь, сидя в вертолете, он размышлял о том, что получится из этой воздушной прогулки.

Джереми Стоун сидел напротив и старался скрыть свою неприязнь к обличью Бертона. Под пластиковым костюмом на Бертоне была грязная ковбойка с пятном па левом нагрудном кармашке и мятые обтрепанные брюки; даже волосы — и те были нечесаные и грязные.

Стоун уставился в окно, принуждая себя думать о чем-нибудь другом.

— Пятьдесят человек, — сказал он, покачав головой, — умерли в течение восьми часов с момента посадки спутника. Главный вопрос — как распространяется инфекция?

— Надо полагать, по воздуху, — ответил Бертон.

— Надо полагать.

— Все смертные случаи пока что имели место лишь в самом поселке. О жертвах за пределами Пидмонта сведений не поступало?

Стоун покачал головой.

— Я попросил военных выяснить. Они связались с дорожной полицией. Жертв вне поселка пока нет…

— Ветра не было?

— Чистая случайность. Вечером еще был — довольно свежий, пятнадцать километров в час, северный и достаточно устойчивый. А около полуночи прекратился. Говорят, в такое время года безветрие тут редкость…

— Повезло.

Стоун кивнул.

— Именно. И не только в этом. В радиусе двухсот километров — ни одного значительного населенного пункта. Дальше, правда, на севере Лас-Вегас, на западе Сан-Бернардино, на востоке Финикс. Если зараза дойдет до любого из них, дело будет плохо.

— Но пока нет ветра, мы можем кое-что успеть…

— Будем надеяться, — ответил Стоун.

С полчаса ученые обсуждали возможные направления распространения болезни, то и дело обращаясь к вороху рабочих карт, выданных за ночь вычислительным центром базы Ванденберг. На такие карты наносятся данные сложного комплексного анализа географических факторов; в данном случае карты представляли собой контурные модели юго-западной части Соединенных Штатов с учетом направлений господствующих ветров.

Затем они перешли к другому вопросу: как быстро могла наступить смерть? Оба слушали передачу из фургона и сделали один и тот же вывод: по-видимому, смерть настигла всех в Пидмонте внезапно.

— Даже если перерезать человеку горло бритвой, он и то не умрет так быстро, — сказал Бертон. — Если в один прием рассечь обе сонные артерии и яремные вены — и то пройдет от десяти до сорока секунд, пока померкнет сознание, и почти минута, пока наступит смерть.

— В Пидмонте все, очевидно, кончилось за одну-две секунды.

Бертон пожал плечами.

— Травма, — предположил он, — удар по голове.

— Да. Или газ нервно-паралитического действия.

— Тоже возможно.

— Либо газ, либо что-то очень похожее, — сказал Стоун. — Если это произошло из-за блокирования каких-то ферментных систем — вроде того, которое вызывается мышьяком, например, или стрихнином, — смерть наступила бы спустя пятнадцать-тридцать секунд, а то и позднее. А вот блокада нервных путей или нервно-мышечного узла или корковое отравление — они могут оказать стремительное, почти мгновенное действие…

Эти три схемы приводятся как пример поэтапного составления подобных схем при помощи ЭВМ.

Первая схема — это более или менее обычная карта, на которую нанесены необходимые для ЭВМ координаты и условные знаки вокруг населенных пунктов и других важных районов.

Вторая схема составлена с учетом направлений господствующих ветров и плотности населения; очертания штатов, соответственно искажены.

Третья схема — полученная на ЭВМ проекция влияния ветров и плотности населения, исходя из определенного «сценария».

Приведенные выше схемы не относятся непосредственно к программе «Лесной пожар». Они сходного типа, однако изготовлены по «сценарию» Центрального бюро погоды.

— Если это быстродействующий газ, — откликнулся Бертон, — он должен беспрепятственно диффундировать через легкие…

— Или через кожу. Или через слизистые. В общем через любую пористую поверхность.

— Но если этот газ так активно диффундирует… — Бертон дотронулся до своего костюма.

Стоун усмехнулся:

— Ну, это мы очень скоро выясним…

В переговорном устройстве раздался голос пилота:

— Приближаемся к Пидмонту. Прошу указаний.

— Сделайте круг, посмотрим сверху, — сказал Стоун.

Вертолет заложил крутой вираж. Оба ученых поглядели вниз, на поселок. Ночью стервятники опустились на землю и теперь густо облепили тела.

— Этого я и боялся, — признался Стоун.

— Они могут стать переносчиками инфекции, — отозвался Бертон. — Наглотаются зараженного мяса и разнесут микробы повсюду…

Стоун кивнул, не отрываясь от иллюминатора.

— Что будем делать?

— Отравим их газом. — Стоун включил переговорное устройство и осведомился:

— Вы захватили баллоны?

— Так точно, сэр.

— Еще один круг, и накройте газом весь поселок.

— Слушаюсь, сэр.

Вертолет накренился и пошел на новый разворот. Вскоре земля исчезла в клубах бледно-голубого газа.

— Что это за газ?

— Хлоразин, — сказал Стоун. — В малых концентрациях чрезвычайно сильно действует на обмен веществ у птиц. Ведь обмен у них идет с особой интенсивностью. Птицы — это мускулы да перья, сердце у них бьется обычно со скоростью сто двадцать ударов в минуту. Многие виды за день съедают больше, чем весят сами…

— Газ расщепляет органические соединения?

— Совершенно верно. Он уложит птиц наповал.

Вертолет сделал еще вираж и завис на месте. Вновь поднявшийся легкий ветерок развеял газ, относя его к югу. Вскоре видимость восстановилась. Сотни птиц лежали на земле, некоторые еще судорожно били крыльями, но большинство было уже мертво.

Stouns skatījās sarauktu pieri. Vairāk ar nojautu nekā ar prātu viņš atskārta, ka ir kaut ko aizmirsis vai palaidis garām neievērotu. Kādu faktu, kādu sva­rīgu pavedienu, ko šie putni būtu devuši un ko viņš nedrīkstēja izlaist no rokām.

— Ko pavēlēsit, ser? — pa skaļsakaru tīklu jautāja pilots.

— Pavirzieties līdz ielas centram un nolaidiet vir­vju kāpnes, — Stouns sacīja. — Jums jāpaliek sešu metru augstumā. Zemē nelaidieties nekādā ziņā. Vai skaidrs?

— Jā, ser.

— Kad mēs būsim nokāpuši, jums jāpaceļas līdz simt piecdesmit metru augstumam.

— Jā, ser.

— Kad signalizēsim, atgriezieties lejā.

— Jā, ser.

— Un, ja ar mums kaut kas atgadītos …

— Tad man jālido taisni uz bāzi «Meža uguns­grēks», — pilots pabeidza aizžņaugtā balsī.

— Pareizi..

Pilots zināja, ko tas nozīmē. Par šo lidojumu viņam maksāja pēc gaisa karaspēku visaugstākajām likmēm: pamatalgu plus piemaksu par bīstamību, plus pie­maksu par speciālu uzdevumu miera laikā, plus pie­maksu par uzdevuma izpildīšanu virs pretinieka teri­torijas, plus īpašu prēmiju par katru gaisā pavadīto stundu. Par šīsdienas darbu viņam pienākas vairāk nekā tūkstoš dolāru, un, ja viņš neatgrieztos, viņa ģi­mene vēl papildus saņemtu desmittūkstoš dolāru pēc īstermiņa dzīvības apdrošināšanas polises.

Tādas summas maksāja, protams, ne jau par skais­tām acīm: ja ar Bārtonu un Stounu tur lejā kaut kas notiktu, pilotam saskaņā ar pavēli būtu tūlīt jālido uz bāzi «Meža ugunsgrēks» un, stāvot uz vietas desmit metru augstumā, jāgaida, kamēr grupa «Meža uguns­grēks» nebūs izlēmusi, kādā veidā vislabāk viņu un viņa helikopteru turpat gaisā pārvērst pelnos.

Viņam maksāja par riskēšanu. Šo darbu viņš bija uzņēmies labprātīgi. Viņš zināja arī to, ka virs viņa, seštūkstoš metru augstumā, riņķo ar raķetēm «zeme— zeme» apbruņota gaisa kara flotes reaktīvā lidmašīna. Ja viņam pēdējā brīdī neizturētu nervi un viņš neli­dotu tieši-uz bāzi «Meža ugunsgrēks», patrulējošās lidmašīnas pienākums būtu helikopteru sašaut.

— Esiet piesardzīgi, — pilots teica. — Es jūs lūdzu, ser.

Helikopters izdarīja manevru virs pilsētiņas ielas un tad sastinga gaisā uz vietas. Atskanēja parkšķē- šana: pilots nolaida virvju kāpnes. Stouns piecēlās un uzmauca galvā ķiveri. Tad noslēdza hermetizētāju un atvēra ventili. Skafandrs piepildījās ar skābekli un uzpūtās. Mazs skābekļa balons, kas atradās viņam uz muguras, nodrošināja ar gaisu divām stundām.

Pagaidījis, kamēr Bārtons izdara to pašu, viņš at­vēra lūku un paskatījās uz zemi. Helikopters bija sacēlis biezu sniega un putekļu mākoni.

Stouns ieslēdza savu rāciju.

— Vai esat gatavs?

— Jā, esmu.

Stouns kāpa lejup. Bārtons brīdi uzgaidīja, tad se­koja viņam. Putekļu virpuli Bārtons nevarēja neko sa­redzēt, un, kad beidzot viņš bija zemē, viņš to juta ti­kai ar kājām. Atlaidis vaļā kāpnes, viņš pameta ska­tienu sev apkārt. Visu ietina drūma puskrēsla, un Stouna skafandra apveidi tajā bija tik tikko izšķirami.

Kāpnes strauji uzlidoja gaisā: helikopters pacēlās. Putekļi izklīda. Nu varēja redzēt.

— Iesim, — teica Stouns.

Skafandru saistītām, neveiklām kustībām viņi gāja pa Pīdmontas ielu.

«NEPARASTS FAKTORS»

Bārtons un Stouns pilsētiņā ieradās tikai nepilnas divpadsmit stundas pēc pirmās cilvēka saskares ar An­dromēdas celmu. Daudzas nedēļas vēlāk, pārskata sē­dēs, viņi redzēto atsauca atmiņā ļoti spilgti un atstās­tīja līdz pēdējam sīkumam.

Rīta saule vēl bija zemu virs apvāršņa. Salta un nemīlīga tā meta garas ēnas pār plānas, apsērsno- jušas sniega segas klāto zemi. No vietas, kur viņi stā­vēja, bija pārskatāma visa iela, kas stiepās pa vidu pelēkām, laika zoba skartām koka ēkām; bet pirmais, ko viņi ievēroja, bija klusums. Nāves klusums, uz kura fona kā klusinātas raudas skanēja gar tukšajiem na­miem skrejošā vēja svilpošana. Visur gulēja ķermeņi, pakrituši kur kurais, un to sastingušās pozas pauda mēmu pārsteigumu.

Neieskanējās ne automobiļa motora nomierinošā rū­koņa, ne suņu rejas, ne bērnu klaigas.

Klusums.

Abi vīri paskatījās viens otrā. Mokoši skaidri viņi saprata, cik daudz te būs jāuzzina, cik daudz jāpaveic. Pilsētiņu bija piemeklējusi katastrofa, un viņiem vaja­dzēja izdibināt par to visu iespējamo. Bet faktiski viņiem nebija neviena izejpunkta, neviena pavedien'a, no kura varētu sākt šķetināt noslēpumu kamolu.

Būtībā viņi zināja tikai divus faktus. To, ka viss acīmredzot sācies ar «Smeltņa VII» nolaišanos, un to, ka nāve pilsētiņas iedzīvotājiem iestājusies pārstei­dzoši ātri. Ja pavadonis bija pārvedis kaut kādu sli­mību, tad tā nelīdzinājās nevienai no tām slimībām, kuras pazina medicīnas vēsture.

Garu laika sprīdi abi vīri stāvēja uz ielas, neteik­dami ne vārda, raudzīdamies apkārt un turēdamies

pretī vējam, kas raustīja viņu piepūstos skafandrus. Beidzot Stouns ierunājās:

— Kāpēc viņi visi ir ārā, uz ielas? Ja slimība pār­steidza vakarā, lielākajai daļai būtu vajadzējis atras­ties mājās.

— Ne jau tas vien, — teica Bārtons. — Vairums no viņiem ir pidžamās. Laiks vakar vakarā nebija sil­tais. Parasti tādā laikā, ejot ārā, uzrauj mugurā ža­keti vai lietus mēteli. Vienalga ko, lai nenosaltu.

— Varbūt viņi steidzās.

— Uz kurieni?

— Kaut ko skatīties, — Stouns atbildēja, bezpalī­dzīgi paraustīdams plecus.

Bārtons piegāja pie tuvākā līķa un noliecās pār to.

— Savādi, — viņš teica. — Paskatieties, kā šis vī­rietis saķēris krūtis. Un daudzi citi tāpat.

Pārlaidis skatienu guļošajiem, arī Stouns ievēroja, ka daudziem rokas ir piespiestas pie krūtīm, dažiem mierīgi, citiem krampjaini.

— Neliekas, ka viņiem būtu sāpējis. Sejas ir pavi­sam mierīgas.

— Vēl gandrīz vai izbrīnītas, — Bārtons teica, pie­krītoši pamādams ar galvu. — Acīmredzot nāve šiem cilvēkiem uzbrukusi pēkšņi, nopļāvusi tādus pašus, kā viņi tur gāja. Vienīgi krūtis saķertas.

— Vainagartērijas? — Stouns ieminējās.

— Šaubos. Tad viņiem seja būtu sašķobīta — tas ir sāpīgi. Arī plaušu embolijas gadījumā seja nebūtu tik mierīga.

— Ja tas noritēja ļoti ātri, varbūt viņi nepaguva …

— Varbūt. Bet man tā vien liekas, ka šie cilvēki nomiruši bez sāpēm. Tas nozīmē, ka krūtis viņi saķē­ruši tāpēc…

— Ka nevarēja paelpot, — Stouns pabeidza.

Bārtons piekrītoši pamāja ar galvu.

— Iespējams, ka tā ir nosmakšana. Atra, nesāpīga, gandrīz acumirklīga nosmakšana. Kaut gan nē. Kad cilvēks nevar paelpot, viņš vispirms ķeras atraut vaļā visus žņaugus, it sevišķi pie kakla un krūtīm. Paska­tieties tur uz to vīrieti: viņam ir kaklasaite, bet viņš to nav aizticis. Un tā sieviete ar cieši aizpogāto ap­kakli…

Bārtons jau saka atgūties no pirmā iespaida radīta trieciena. Galva sāka strādāt skaidri. Viņi bija piegā­juši pie furgona, kas stāvēja ielas vidū. Lukturi vēl jo­projām vāji spīdēja. Stouns pasniedzās pa durvīm un tos izslēdza. Viņš atstūma vadītāja stingo ķermeni no stūres un uz puskažoka krūšu kabatas izlasīja uz­vārdu.

— Souns.

Aizmugurē pārakmeņojies sēdēja vēl viens cilvēks. Tas bija ierindnieks Kreins. Abus jau bija pārņēmis pēcnāves stingums. Stouns ar galvu pameta uz radio­aparatūras pusi.

— Vai tā vēl darbosies?

— Domāju gan, — Bārtons atbildēja.

— Tad sameklēsim pavadoni. Tas ir mūsu pirmais pienākums. Citu varēsim pēc tam …

Stouns aprāvās: viņš skatījās uz Souna seju, kas miršanas brīdī acīmredzot bija ar visu spēku triekta pret stūres ratu. Pāri visai sejai bija iecirsta plata lokveidīga brūce, virsdegune bija ielauzta.

— Nekādi nesaprotu, — Stouns teica.

— Ko? — Bārtons vaicāja.

— So ievainojumu. Paskatieties.

— Ļoti tīrs. Taisni pārsteidzoši, cik tīrs. Tikpat kā nav asiņojis.

Un tad Bārtons apķēra. Tas bija tik neticami, ka roka pacēlās kasīt pakausi, bet atsitās pret plastmasas ķiveri.

— Sāds ievainojums sejā … — viņš sacīja. — Pār­rauti ka pil āri, sadragāts kauls, pārcirstas galvas vē­nas — asinīm tur vajadzēja tecēt straumēm!

— Jā, — teica Stouns. — Vajadzēja. Bet paskatie­ties uz citiem ķermeņiem. Pat tur, kur plēsoņas izknā­bājuši, nav nekādu asiņu.

Bārtons skatījās, un redzētais viņu pārsteidza aiz­vien vairāk. Neviens no ķermeņiem nebija zaudējis pat pilienu asins. Viņš brīnījās, kā viņi nav to pamanījuši iepriekš.

— Varbūt šīs slimības norises mehānisms …

— Jā, — teica Stouns. — Jums laikam būs taisnība.

Viņš stenēdams vilka Sounu ārā no furgona, tikai ar lielām pūlēm izstīvēdams sastingušo ķermeni no stūres apakšas.

— Tagad dabūsim rokā to sasodīto pavadoni, — viņš sacīja. — Es jau sāku par to uztraukties.

Bārtons iekāpa furgonā pa aizmugures durvīm, iz­vilka ārā Kreinu un pats ierausās viņa vietā. Stouns ieslēdza aizdedzi. Starteris gausi pagriezās, bet mo­tors palika kluss. Stouns mēģināja iedarbināt mašīnu vēl dažas reizes un tad sacīja:

— Netieku gudrs. Akumulators gan jau ir stipri izlādējies, bet dzirksteli dot tam vēl tomēr vajadzētu.

— Vai netrūkst benzīna? — Bārtons jautāja.

Iestājās klusums, un pēc brīža Stouns skaļi nošķendējās. Bārtons pasmaidīja un rausās ārā. Divatā viņi aizgāja pa ielu līdz benzīna tankam, atrada tur spaini un, izdibinājuši, kā ieslēdzams sūknis, piepildīja spaini ar benzīnu. Pēc tam viņi ar pilno spaini atgriezās pie furgona, ielēja benzīnu tvertnē, un Stouns mēģināja atkal. Dzirkstele pielēca, un motors sāka rūkt. Stouns iesmējās.

— Braucam!

Bārtons ierāpās aizmugurē, ieslēdza radioiekārtu un palaida griezties antenu. Viņš saklausīja pavadoņa vājo pīpināšanu.

— Signāls ir vājš, bet dzirdēt var. Nāk no kreisās puses.

Stouns ieslēdza ātrumu. Viņi sāka virzīties uz priekšu, apbraukdami guļošos. Pīpināšana kļuva ska­ļāka. Bet, kad pabrauca garām benzīna tankam un veikalam, tā pēkšņi kļuva vājāka.

— Esam aizbraukuši par tālu. Grieziet apkārt.

Kādu brīdi Stouns izmēģinājās, kurš pārnesumu

kārbā ir atpakaļgājiens, un tad viņi virzījās atpakaļ, uzmanīgi ieklausīdamies skaņas stiprumā. Pagāja vēl minūtes piecpadsmit, iekams viņiem izdevās noteikt, ka signāla avots atrodas pilsētiņas ziemeļu nomalē.

Beigu beigās viņi apstājās pie necilas vienstāva koka karkasa mājas. Vējā čīkstēja izkārtne «Dr. Alans Benedikts».

— To jau varēja iedomāties, ka viņi pavadoni būs nesuši rādīt ārstam, — Stouns teica.

Abi izkāpa no furgona un devās uz māju. Ārdurvis bija vaļā, un vējš tās virināja turp un atpakaļ. Viņi iegāja dzīvojamā istabā, tā bija tukša. Pagriezušies pa labi, viņi nokļuva ārsta kabinetā.

Tur bija Benedikts, drukns, gaišmatains vīrietis. Vitļš sēdēja pie sava darba galda, un viņam priekšā bija' vairākas atvērtas mācību grāmatas. Pie vienas sienas atradās pudelītes, šļirces, viņa ģimenes bildes, kā arī dažas citas fotogrāfijas, kurās bija iemūžināti vīri militārās formās. Vienā no tām bija redzama grupa smaidošu karavīru, un tai otrā pusē bija uzskri- celēti vārdi: «Benijam no 87. pulka zēniem. Ancio.»

Benedikts pats truli raudzījās istabas kaktā. Acis viņam bija plaši ieplestas, seja mierīga.

— Nu, vismaz ar Benediktu tas nenotika ārā, — teica Bārtons.

Un tad viņi ieraudzīja pavadoni.

Tas bija nolikts stateniski — apmēram metru augsts, spīdīgi pulēts konuss, kas, atgriezdamies atmosfēras

blīvajos slāņos, bija saplaisājis un apkusis. Pavadonis bija varmācīgi atvērts, acīmredzot ār knaiblēm un kaltu, kas mētājās turpat blakus uz grīdas. Konusa sānos rēgojās liels trīsstūrveida caurums.

— Attaisījis vajā, izdzimtenis tāds, — Stouns ne­izturēja.— Kuces dēls nolāpītais.

— Kā viņš varēja zināt?

— Būtu kādam pavaicājis, — Stouns nopūtās. — Toties tagad viņam viss ir skaidrs. Un līdz ar viņu vēl četrdesmit deviņiem. — Stouns pieliecās un aiz­taisīja caurumu ciet. — Vai konteiners jums ir līdzi?

Bārtons izvilka salocītu plastikāta maisu un atriti­nāja to vaļā. Pa abiem viņi to uzmauca virsū pavado­nim un pēc tam hermētiski noslēdza.

— Gribētos cerēt, ka tur vēl kaut kas ir palicis, — teica Bārtons.

— Man gan vienā ziņā gribētos cerēt, — klusi sa­cīja Stouns, — ka nav nekas palicis.

Viņi pievērsa uzmanību Benedikta ķermenim. Stouns piegāja līķim klāt un sapurināja to. Sastingušais ķer­menis, nemainīdams pozu, novēlās no krēsla uz grīdas.

Bārtona skatiens apstājās pie elkoņiem, un pēkšņi vinu pārņēma spēcīgs satraukums. Viņš noliecās pār līķi.

— Palīdziet man, — viņš lūdza Stounam.

— Ko darīt?

— Noģērbsim viņu.

— Kādēļ?

— Gribu parbaudīt adas zilumu.

— Kāpēc tas vajadzīgs?

— Mazliet pacietieties, — Bārtons teijCa^Viņš sāka pogāt vaļā Benedikta kreklu un bikses. Kādu brīdi abi zinātnieki darbojās klusēdami, un tikai tad, kad ārsta ķermenis uz grīdas bija kails, Bārtons pakāpās atpakaļ un sacīja:

— Nu, lūk.

— Piķis un zēvele! — Stouns iesaucās.

Līķa ziluma nebija. Parasti pēc cilvēka nāves asinis smaguma spēka iedarbībā satek uz leju. Nomirstot gultā, asinis sakrājas mugurā, un tā kļūst purpursar- kana. Benedikts bija nomiris sēžot, bet asinis nebija satecējušas ne gūžās, ne elkoņos, kas bija atbalstīti uz krēsla rokturiem.

— Ļoti neparasta parādība, — teica Bārtons. Pār­laidis skatienu istabai, viņš pamanīja nelielu auto- klāvu, kurā ārsts bija sterilizējis savus instrumentus. Viņš to attaisīja un atrada tur skalpeli. Paņēmis šo skalpeli un ielicis tam asmeni, uzmanīdamies, lai ne- pārdur savu hermētisko tērpu, viņš atgriezās pie līķa.

— Sākumam apskatīsim pašas virspusējās lielās artērijas un vēnu, — viņš teica.

— Un tās būtu?

— Radiālās. Pie plaukstas pamata.

Piesardzīgi turēdams skalpeli, Bārtons pārvilka

ar asmeni pa plaukstas pamata apakšpusi, tieši iepre­tim īkšķim. Griezuma vietā ādā izveidojās sprauga, bet no asinīm nebija ne vēsts. Viņš pārgrieza taukau­dus un zemādas audus. Asiņu nebija arī tur.

— Pārsteidzoši.

Bārtons grieza vēl dziļāk. Asiņu brūcē kā nebija, tā nebija. Un tad viņš nejauši pārgrieza lielu asinsvadu. Uz grīdas nokrita sarkanmelna birzīga viela.

— Piķis un zēvele! — vēlreiz iesaucās Stouns.

— Pilnīgi sacietējušas.

— Nav brīnums, ka nevienam netecēja asinis.

— Palīdziet man viņu pagriezt, — Bārtons lūdza. Divatā viņi .-^guldīja līķi uz muguras, un Bārtons iz­darīja dziļu iegriezumu augšstilba vidusdaļā, atseg­dams augšstifba artēriju un vēnu. Asiņu nebija arī tur, un, kad viņš pārgrieza šo pirksta resnuma artē­riju, izrādījās, ka tās saturs sarecējis blīvā sarkanīgā masā.

Viņš uzsāka vēl vienu iegriezumu, šoreiz krūtīs. Atsedza ribas, pēc tam pārmeklēja, vai ārsta kabinetā neatradīsies kāds ļoti ass nazis. Bija vajadzīgs osteo- toms, kaulu griežamais instruments, taču tāda nekur neredzēja. Bārtons izšķīrās par kaltu, ar kuru bija ticis atvērts pavadonis. Viņš izkala ārā vairākas ribas, atsegdams plaušas un sirdi. Un atkal nebija nekādu asiņošanas pazīmju.

Dziļi ievilcis elpu, Bārtons atgrieza vaļā sirds kreiso kambari. Tas bija pilns ar sarkanu porainu masu. Šķidru asiņu nebija nemaz.

— Pilnīgi sarecējušas, — viņš teica. — Šaubu nav. -— Vai jūs nezināt, kas varētu cilvēkus šādi sare-

cināt?

— Visu asinsvadu sistēmu? Piecarpus litru asins? Nē, nezinu. — Bārtons smagi atslīga ārsta krēslā un pilnīgā neizpratnē raudzījās uz nupat sekcionēto līķi. — Neko tamlīdzīgu vēl neesmu dzirdējis. Ir gan sa­stopama tā sauktā izkaisītā intravaskulārā sarecēšana, taču tā ir reta parādība, kas iespējama vienīgi tad, ja sagadās daudzi un dažādi īpaši apstākļi.

— Vai šo parādību nevarētu izraisīt arī kāds viens toksīns?

— Teorētiski varbūt varētu. Bet patiesībā zemes virsū nav tāda toksīna …

Viņš aprāvās.

— Jā, — Stouns teica. — Tā jau laikam ir gan. Viņš pacēla «Smeltni VII» no grīdas un aiznesa uz

furgonu. Kad atgriezās, sacīja:

— Vajadzētu pārmeklēt mājas.

— Vai sāksim ar šejieni?

— Kaut vai ar šejieni.

Bārtons uzgaja misis Benediktu. Viņa bija patīkama izskata pusmūža dāma un sēdēja krēslā ar grāmatu

klēpī. Likās, tūlīt viņa pāršķirs lappusi. Bārtons sāka sievieti uz ātru roku izmeklēt, bet tad izdzirda, ka viņu aicina pie sevis Stouns.

Viņš aizsteidzās uz mājas otru galu. Stouns stā­vēja mazā guļamistabiņā, noliecies pār gultu, kurā atradās pusaudža līķis. Tā, bez šaubām, bija šī zēna istaba: pie sienām krāsainas bildes, plauktā lidmašīnu modeļi.

Zēns gulēja uz muguras, viņa vaļējās acis vērās griestos. Mute bija pavērta. Vienā rokā bija sažņaugta tukša lidmodeļu tepes tūbiņa. Pa visu gultu bija izmē­tātas tukšas pudelītes, kurās bija atradusies lidmodeļu laka, krāsu šķīdinātājs un terpentīns.

Stouns pakāpās soli atpakaļ.

— Paskatieties.

Bārtons ielūkojās zēnam mutē, iebāza pirkstu, pa­taustīja jau sacietējušo masu.

— Ak dievs! — viņš izdvesa.

Stouns rauca pieri.

— Tam bija vajadzīgs laiks, — viņš teica. — Vien­alga, kas viņu spiedis tā darīt, tam bija vajadzīgs laiks. Acīmredzot mēs šeit notikušo iztēlojamies pā­rāk vienkāršoti. Ne visi nomira momentāni. Daži no­mira savās mājās, daži paguva iziet uz ielas. Un šis bērns… — Viņš pašūpoja galvu. — Tagad ieskatīsi­mies pārējās mājās.

Iedams ārā, Bārtons vēlreiz iegriezās ārsta kabi­netā un apgāja apkārt viņa līķim. Dīvaini bija redzēt uzšķērstu plaukstas pamatu un kāju, atsegtu krūšu- kurvi un neredzēt ne piliena asins. Sajā skatā bija kaut kas mežonīgs, necilvēcisks. It kā asiņošana būtu cil­vēciskuma pazīme. «Nu, ko,» viņš domāja, «varbūt tā arī ir. Varbūt tiešām spēja noasiņot dara mūs par cilvēkiem.»

Stouns uz Pīdmontu raudzījās kā uz āķīgu uzde­vumu, izaicinājumu viņa prātam un erudīcijai. Viņš bija pārliecināts, ka pilsētiņa var pastāstīt visu par šīs slimības dabu, norisi un sekām, vajag tikai pa­reizi salikt kopā iegūtos datus.

Taču, meklējumiem turpinoties, viņam bija jāatzīst, ka šie dati ir pretrunīgi.

Kādā mājā vīrs, sieva un meita sēdēja pie vakariņu galda. Vakariņas acīmredzot bija noritējušas omulīgi, labā noskaņā. Neviens no ēdējiem pat krēslu nebija paspējis atbīdīt. Visi trīs bija apklusuši ar savstar­pējas tuvības izteiksmi sastingušajās pozās, smaidī­dami cits citam pāri saviem šķīvjiem. Ēdiens šķīvjos jau bija sācis bojāties, un, klusi sanēdamas, ap to lai­delējās mušas. «Mušas jāatceras,» nodomāja Stouns.

Vecenīte sirmiem matiem un grumbainu seju. Viegli smaidīdama, viņa šūpojās cilpā, kas bija iekārta sijā. Virve, pret siju berzēdamās, čīkstēja.

Pie viņas kājām gulēja aploksne. Uz tās rūpīgā, nesteidzīgā rokrakstā: «Tam, kuru tas var interesēt.» Stouns atvēra un izlasīja:

«Nāk pastardiena. Zeme un ūdeņi atdarīsies un ap­rīs cilvēku dzimumu. Lai dievs apžēlo manu dvēseli un visus, kuri bijuši žēlīgi pret mani. Pārējos lai pa­ņem elle. Āmen.» Bārtons noklausījās un teica:

— Māmuļa sajukusi. Vecuma plānprāts. Redzējusi visus apkārt mirstam un zaudējusi saprašanu.

— Un devusies pašnāvībā?

— Jā, es tā domāju.

— Vai jums neliekas, ka tas ir diezgan dīvains pašnāvības veids?

— Tas zēns ari izvēlējies ekscentrisku paņēmienu.

Stouns klusēdams pamāja ar galvu.

Rojs Tompsons, vieninieks. Pēc eļļainā darba tērpa varēja secināt, ka viņš ir turējis pilsētiņas benzīna tanku. Acīmredzot Rojs bija salaidis vannā ūdeni, no­meties ceļos, pabāzis galvu zem ūdens un palicis tā, kamēr nomiris. Kad viņu atrada, ķermenis jau bija sastindzis, bet galva vēl aizvien ūdenī; tuvumā ne­viena nebija, un nekas neliecināja, ka būtu notikusi cīņa.

— Neticami, — teica Stouns. — Tādā veidā izdarīt pašnāvību nav iespējams.

Lidija Evereta, pilsētiņas šuvēja. Viņa bija mierīgi izgājusi pagalmā, apsēdusies krēslā, aplējusies ar benzīnu un uzrāvusi sērkociņu. Līdzās viņas ķermeņa atliekām atrada apdegušu benzīna kannu.

Sešdesmitgadīgais Pīters Arnolds stingi sēdēja dzī­vojamajā istabā uz krēsla, tērpies otrā pasaules kara gadu uniformā. Kara laikā viņš bija komandējis rotu un tagad uz īsu brīdi atkal kļuvis par komandieri, lai pēc tam ar 12 mm koltu iešautu sev deniņos. Asiņu nekur nebija, un bija gandrīz vai jocīgi redzēt viņu tur sēžam ar tīru, sausu caurumu galvā.

Viņam blakus atradās magnetofons, un viņa kreisā roka bija atbalstījusies pret tā futrāli. Bārtons jautā­joši paskatījās uz Stounu un nospieda taustiņu. Viņus uzrunāja trīcoša, uzbudināta balss: — Tad nesteidzāties vis, mīlīši? Tomēr man ir prieks, ka beidzot jūs esat ieradušies. Mums nepiecie­šami palīgspēki. Es jums saku, tā bija elles kauja. Pa­gājušo nakti, sturmējot virsotni, pazaudēti četrdesmit procenti dzīvā spēka, un arī divi virsnieki pagalam.

Slikti iet, pavisam slikti. Bijis tagad ar mums Gerijs Kūpers! Mums ļoti trūkst tādu varoņu kā viņš, varoņu, kas darīja Ameriku stipru. Es nevaru jums izteikt, cik daudz man tas nozīmē šais stundās, kad tur, virs mūsu galvām, milzeņi lidojošos šķīvjos. Tagad viņi dedzina mūs laukā, laiž virsū gāzi. Redzu, kā mūsējie mirst, bet mums nav gāzmasku. Nevienas pašas. Es negaidīšu. Tūlīt pat darīšu, kas man jādara. Vienīgi žēl, ka man ir tikai viena dzīvība, ko atdot par savu zemi.

Lente ritēja tālāk, bet nekas vairs nebija dzirdams. Bārtons izslēdza magnetofonu.

— Sajucis, — viņš .teica. — Tīri vājprāta murgi.

Stouns piekrītoši pamāja ar galvu.

— Daži no viņiem nomiruši acumirklī, citi vēl pa­guvuši sajukt prātā,.— Bārtons turpināja.

— Te nu mēs atkal esam pie tā paša galvenā jau­tājuma. Kāpēc šāda atšķirība?

— Varbūt pastāv lielāka vai mazāka imunitāte pret šo sērgu. Acīmredzot cits par citu ir uzņēmīgāks. Daži vismaz kādu laiku ir pasargāti.

— Pagaidiet, — teica Stouns, — kur tad paliek lidotāja ziņojums un filmas, kurās bija redzams, ka te lejā ir dzīvs cilvēks. Nu, tas baltajā talārā.

— Vai jūs domājat, ka viņš vēl ir dzīvs?

— Un ja nu tiešām tas tā būtu? Ja jau vieni palika dzīvi ilgāk par citiem, paspēja vēl ierunāt lentē savu sakāmo vai sagatavot cilpu, kur pakārties, kāpēc gan viens otrs nevarētu būt nodzīvojis krietni ilgāk? Kāpēc kāds šajā pilsētiņā nevarētu būt dzīvs vēl šo­brīd?

Tieši taja mirklī viņi izdzirda raudāšanu.

Sākumā abiem bija licies, ka tur svilpo vējš, — tik augsta, smalka un gaisīga bija šī skaņa. Bet ieklausī­jušies viņi negribēja ticēt savām ausīm. Raudāšana turpinājās, brīdi pa brīdim mīdāmās ar sausu klepu.

Viņi izskrēja ārā.

Skaņa bija tik vāja, ka nevarēja saprast, no kurienes ta nāk. Viņi skrēja pa ielu uz priekšu. Šķita, ka skaņa pastiprinās, un viņi steidzās vēl ātrāk.

liet pēkšņi raudāšana izbeidzās.

Abi vīri aizelsušies apstājās. Krūtīm smagi cilājo- lics, viņi stāvēja uz naidīgās, dzīvības pamestās ielas un vērās viens otrā.

— Vai tiešām mēs esam zaudējuši prātu? — jautāja Bārtons.

— Nē, — teica Stouns. — Tas bija gluži labi dzir­dams.

Viņi uzgaidīja. Vairākas minūtes viss bija klusu. Bārtons pārlaida skatienu ielai, mājām un furgonam, kas bija palicis viņā galā, ārsta Benedikta durvju priekšā.

Raudāšana atsākās, tagad ļoti skaļi, aizgūtnēm.

Stouns un Bārtons atkal metās skriet.

Tas bija pavisam tuvu, divas mājas tālāk labajā pusē. Ārā uz ietves, krūtis saķēruši, gulēja vīrietis un sieviete. Zinātnieki paskrēja tiem garām un metās iekšā. Te raudas skanēja vēl stiprāk, atbalsodamās tukšajās istabās.

Klupdami krizdami viņi uzkāpa otrajā stāvā un ieskrēja guļamistabā. Neuzklāta liela divvietīga gulta. Tualetes galdiņš, spogulis, skapis …

Un bērna gultiņa.

Viņi noliecās pār redelēm, pavilka nost sedziņu un ieraudzīja mazu nelaimes čupiņu — zīdaini ar sarau­dātu sarkanu seju. Mazulis tūlīt apklusa un kādu mir­kli vēroja caurspīdīgajās ķiverēs ieslēgtās sejas.

Tad viņš sāka raudāt atkal.

— Esam briesmīgi nobiedējuši, — teica Bārtons. — Nabadziņš …

Viņš neveikli paņēma zīdaini uz rokām un pašūpoja. Bet raudāšana nerimās. Bezzobainā mute bija plaši

va|ā, vaigi purpursarkani, uz pieres izspiedušās vē-

^ounslaucTpiediCiS ' ~ Bār '°nS feminē iās '

VM va! viņa'?2m maZ ''ņŠ ' Ne diW ^i.

Bārtons iztina zīdai>: -

autiņus. uV fTi" no sedziņām un parbaudīja

—' P

y;..x inr jāapmaina autiņi. Un japaēdina. "CI Tlrt is paskatījās apkārt.

— Virtuvē droši vien ir kaut kāda putriņa …

— Nē, — Stouns pārtrauca. — Ēdināt viņu nedrīk­stam.

— Kāpēc ne?

— Mēs mazulim neko nedrīkstam darīt, kamēr ne­esam dabūjuši viņu ārā no šīs pilsētiņas. Varbūt sli­mības gaita ir kaut kā saistīta ar uzturu. Varbūt ilgāk palika dzīvi tieši tie, kuri sen nebija ēduši. Varbūt šī bērna uzturā bija kādas aizsargvielas. Varbūt… — Stouns uz bridi apklusa. — Lai būtu kā būdams, ris­kēt mēs nedrīkstam. Jāpagaida, kad būsim viņu no­vietojuši kontrolējamos apstākļos.

Bārtons nopūtās. Viņš zināja, ka Stounam ir tais­nība, bet viņš zināja arī to, ka bērns nav barots vis­maz divpadsmit stundas. Nebija nekāds brīnums, ka viņš kliedza.

— Sis ir ļoti svarīgs pavērsiens, — teica Stouns. — Otras tādas izdevības vairs nebūs, un mums tā jā­nosargā. Domāju, ka mums tūlīt jāatgriežas.

— Bet mēs vēl neesam saskaitījuši upurus.

Stouns papurināja galvu.

— Tas nav svarīgi. Mēs esam atraduši kaut ko daudz vērtīgāku, nekā varējām cerēt. Būtni, kas pali­kusi dzīva.

Bērns uz mirkli pārstāja raudāt, iebāza mutē pirk­stu un vaicājoši paskatījās uz Bārtonu. Bet, pārlieci­nājies, ka ēst viņam netaisās dot, sāka atkal brēkt pilnā rīklē.

— Ļoti žēl, ka viņš nevar mums pastāstīt, kas še notika,"— Bārtons sacīja.

— Es ceru, ka var gan, — Stouns atteica.

Viņi apstādināja furgonu ielas vidū un deva heli­kopteram signālu nolaisties zemāk. Bārtons turēja zīdaini, Stouns •— pavadoni «Smeltnis». «Savādas trofejas,» domāja Stouns, «no kādas ļoti savādas pil­sētiņas.» Zīdainis vairs neraudāja. No izmisīgās brēk­šanas pārguris, viņš gulēja tramīgu miegu, laiku pa laikam pamozdamies, bet pēc dažiem šņukstieniem at­kal iemigdams.

Helikopters laidās lejā, savērpdams putekļu mākoni. Bārtons uzvilka bērnam uz sejas sedziņu. Kad virvju kāpnes bija sasniegušas zemi, viņš, saņēmis visus spē­kus, rāpās augšup.

Stouns palika gaidām uz zemes ar pavadoni rokās, helikoptera saceltā vēja, putekļu un trokšņa apņemts.

Poksņi Stouns sajuta, ka nav uz ielas viens. Viņš apgriezās un ieraudzīja cilvēku.

Tas bija večuks ar retiem, sirmiem matiem un krun­kainu, pēlēcīgu seju. Mugurā viņam bija garš, novār- tits un sadzeltējis naktskrekls, kājas basas. Grīļoda­mies un streipuļodams viņš nāca Stounam klāt. Krūtis zem naktskrekla no piepūles smagi cilājās.

— Kas jūs esat? — Stouns jautāja, kaut gan uz­reiz saprata, ka tas ir tas pats cilvēks, kuru viņi re­dzēja skevindžera uzņemtajās filmās.

— Jūs … — večuks iesāka.

— Kas jūs esat?

•— Jūs … jūs to izdarījāt…

— Kā jūs sauc?

— Neaiztieciet mani… Es neesmu tāds kā pā­rējie …

Trīcēdams aiz bailēm, viņš cieši noskatīja plastma­sas skafandrā tērpto Stounu. «Mēs viņam noteikti iz­skatāmies pēc ērmiem,» Stouns nodomāja, «pēc Marsa cilvēkiem, atbraucējiem no citas pasaules.»

— Neaiztieciet mani…

— Mēs jums negribam neko darīt, — Stouns teica.

— Kā jūs sauc?

— Džeksons. Pīters Džeksons, ser. Lūdzu, neaiztie­ciet mani. — Viņš pamāja ar roku uz zemē guļošajiem līķiem. — Es neesmu tāds kā pārējie …

— Mēs jums neko negribam darīt, — Stouns at­kārtoja.

— Pārējiem jūs izdarījāt…

— Nē. Ne mēs.

•— Viņi ir miruši.

— Mēs neko nebijām …

— Jūs melojat! — vecais kliedza, izvalbījis acis.

— Jūs man melojat! Jūs neesat cilvēki! Jūs tikai izlie- katies! Jūs zināt, ka es esmu slims cilvēks. Jūs zināt, ka mani viegli apmānīt. Es esmu slims cilvēks. Es noasiņoju, es to zinu. Man ir bijis tas… tas… tas …

Viņš sagrīļojās, spēji noliecās un saķēra vēderu, sa­viebdamies sāpēs.

— Kas jums kaiš?

Večuks saļima. Viņš smagi elsoja, uz nobālušās sejas parādījās sviedri.

— Vēders, — viņš izdvesa. — Atkal vēders…

Viņam uznāca vēmiens. Pa muti izguldza tumšsar­kans asiņains šķidrums.

— Mister Džekson …

Bet vecais vīrs bija zaudējis samaņu. Acis bija ciet mi pats augšpēdus. Stouns jau nodomāja, ka viņš ir miris, bet pēc tam ieraudzīja, ka krūtis lēni cilājas. Nokāpa lejā Bārtons.

— Kas viņš ir?

— Tas pats, no filmas. Palīdziet man viņu dabūt augšā.

— Vai viņš ir dzīvs?

— Pagaidām ir.

— Lai mani sasper deviņi pērkoni! — Bārtons

iesaucās.

Pītera Džeksona šļaugano ķermeni uzvilka augšā ar vinču. Pēc tam kāpnes nolaida vēlreiz un pacēla pavadoni. Un tikai pašās beigās pa tām helikopterā uzkāpa Bārtons un Stouns.

Skafandrus viņi nenovilka, tikai pievienoja tiem svaigus skābekļa balonus, lai būtu ko elpot vēl divas stundas. Pa šo laiku viņi jau būs atgriezušies labora­torijā «Meža ugunsgrēks».

Pilots uzņēma radiosakarus ar Vandenbergu, un Stouns izsauca majoru Menčiku.

— Ko jūs esat atraduši? — Menčiks jautāja.

— Pilsētiņa ir apmiruši. Mums ir pietiekami daudz pierādījumu, ka tur darbojas neparasts faktors.

— Esiet uzmanīgs! — Menčiks brīdināja. — Saruna norit pa atklātu kanālu.

— Es saprotu. Vai jūs prasīsit direktīvu 7-12?

— Mēģināšu. Vai jūs to gribat tūlīt?

— Jā, tūlīt.

— Pīdmontā?

— Jā.

— Vai pavadoni atguvat?

— Atguvām.

— Labi, — Menčiks sacīja. — Došu pieprasījumu.

8.DIREKTĪVA 7-12

Direktīva 7-12 bija da|a no programmas «Meža ugunsgrēks» priekšraksta, kā rīkoties ārkārtējā bioloģiskā situācijā. Pēc šīs direktīvas, vietā, kur Zemes dzīvība saskārusies ar eksogēniskiem organismiem, bija jāuzspridzina ierobežotas jaudas kodoltermiskais lādiņš. Direktīvas šifrētais nosaukums bija «Piededzināšana»: sprādzienam vajadzēja infekciju «piededzināt», sašķelt atomos un tādējādi novērst tās izplatīšanās iespēju.

Attiecīgie resori — prezidenta kanceleja, Valsts departaments, Aizsardzības ministrija un Atomenerģijas komisija — par operācijas «Piededzināšana» uzņemšanu programmā «Meža ugunsgrēks» vienojās tikai pēc ilgām debatēm. Atomenerģijas komisija, kas jau bija nemierā ar lēmumu izvietot laboratorijā «Meža ugunsgrēks» kodolierīci, pret operācijas «Piededzināšana» apstiprināšanu par rīcības programmu iebilda vēl jo vairāk; Valsts departaments un Aizsardzības ministrija aizrādīja, ka jebkurš virszemes kodoltermiskais sprādziens, lai kādi būtu tā mērķi, izraisītu nopietnus starptautiskus sarežģījumus.

Beigu beigās prezidents direktīvu 7-12 apstiprināja, ar ierunu, ka galīgo lēmumu par bumbas izmantošanu operācijā «Piededzināšana» viņš pieņems vienpersoniski. Stounam šis atrisinājums nepatika, bet ar to bija jāsamierinās; ietekmīgas aprindas bija centušās panākt, lai prezidents priekšlikumu vispār noraida, tā ka pat kompromisā viņš bija ielaidies tikai pēc gariem strīdiem. Turklāt nevarēja ignorēt arī Hudzona institūta ziņojumu.

Hudzona institūts bija nolīgts izpētīt operācijas «Piededzināšana» iespejamās sekas. Institūta ziņojumā bija norādīts, ka nepieciešamība izdot pavēli veikt šo operāciju prezidentam varētu rasties četrās situācijās jeb tā sauktajos scenārijos. Pēc nopietnības pakāpes šie scenāriji ierindojās šādi:

1. Pavadonis vai pilotējams kosmiskais kuģis nolaižas mazapdzīvotā ASV rajona. Prezidents var šo rajonu «piededzināt» bez sevišķa trokšņa un lieliem upuriem. Krievus var neoficiāli informēt par iemesliem, kuru dēļ pārkāpts 1963. gada Maskavas līgums, kas aizliedz virszemes kodolizmēģinājumus.

2. Pavadonis vai pilotējams kosmiskais kuģis nolaižas lielā /1SV pilsētā. (Par piemēru bija izraudzīta Čikāga.) Operācijai «Piededzināšana» būs jāizposta plaša teritorija un jāiznīcina daudz iedzīvotāju, un tam būs lielas iekšējas un nedaudz mazākas starptautiskas sekas.

3. Pavadonis vai pilotējams kosmiskais kuģis nolaižas lielā neitrālas valsts pilsētā. (Par piemēru bija izraudzīta Deli.) Operācija «Piededzināšana» nozīmēs amerikāņu intervenciju ar kodolieroču izmantošanu nolūkā novērst slimības tālākas izplatīšanās iespēju. Scenārijā bija norādīti septiņpadsmit varianti, kā pēc Deli sagraušanas varētu attīstīties ASV un PSRS attiecības. Divpadsmit no tiem veda tieši pie kodoltermiskā kara.

4. Pavadonis vai pilotējams kosmiskais kuģis nolaižas lielā PSRS pilsētā. Pēc operācijas «Piededzināšana» plāna, Savienotajām Valstīm būs jāinformē par notikušo Padomju Savienība un jāliek priekšā krieviem iznīcināt pilsētu pašiem. Hudzona institūta scenārijā bija paredzēti seši varianti, kā pēc tam varētu attīstīties PSRS un ASV attiecības, un visi seši beidzās ar karu. Tāpēc institūts ieteica, lai gadījumā, ja pavadonis nokristu Padomju Savienībā vai sociālistisko valstu teritorijā, amerikāņi krievus par notikušo neinformē. Šī ieteikuma pamatā bija prognostisks ap­rēķins, ka sērga Krievijā aizrautu nāvē divus līdz pie­cus miljonus cilvēku, turpretim apmainīšanās ar kodol­termiskajiem triecieniem abām valstīm kopā maksātu vismaz divsimt piecdesmit miljonu dzīvību.

Pēc Hudzona institūta ziņojuma izstudēšanas pre­zidents ar saviem padomdevējiem nosprieda, ka kon­trolei un atbildībai par operāciju «Piededzināšana» jāpaliek politiķu un nevis zinātnieku rokās, šī soļa vistālākās sekas tolaik, protams, neviens nevarēja pa­redzēt.

Jautājumu par Menčika ziņojumu Vašingtona iz­lēma nepilnā stundā. Kādi iemesli bija pamatā prezi­denta lēmumam, līdz šim vēl aizvien nav skaidrs, bet pats lēmums bija diezgan vienkāršs.

Prezidents izšķīrās direktīvas 7-12 nodošanu izpil­dei atlikt uz divdesmit četrām līdz četrdesmit astoņām stundām. Bet pagaidām viņš izsauca nacionālo gvardi un pavēlēja tai ielenkt rajonu ap Pīdmontu simt seš­desmit kilometru rādiusā. Un gaidīja, kas notiks tālāk.

9 FLETROKA

Diplomētais ķirurgs Marks Viljams Hols sēdēja iz­nīcinātāja «F-104» šaurajā aizmugures sēdeklī un pāri gumijas skābekļa maskas malai ar acīm urbās sējumā, kurš atradās viņam uz ceļiem. Šo smago, biezo, pelē­kos kartona vākos iesieto papīra žūksni tieši pirms pacelšanās viņam bija iedevis Līvits. Bija domāts, ka Hols lidojuma laikā ar to iepazīsies, taču «F-104» ne­bija radīta lasīšanai: viņam priekšā tik tikko pietika vietas rokām, kur nu vel atšķirt sējumu un taja ieska­tīties.

Tomēr Hols lasīja.

Uz vāka ar šablonu bija uzkrāsots «MEŽA UGUNS­GRĒKS» un zemāk draudīga piezīme:

VISI SIS LIETAS MATERIĀLI IR PILNĪGI SLEPENI

Nepilnvarotu personu iepazīstināšana ar tiem tiek kvalificēta

kā kriminālnoziegums, kas sodāms ar ieslodzījumu līdz 20 ga­diem un naudas sodu līdz 20 tūkstošiem dolāru

Saņemdams sējumu no Līvita, Hols bija izlasījis šo piezīmi un iesvilpies.

— Neņemiet to nopietni, — Līvits bija teicis.

— Vai tas ir tikai iebiedēšanai?

— Iebiedēšanai — kāda velna pēc? Ja to lasīs kāds, kam nepienākas, viņš vienkārši izzudīs.

— Jauki.

— Izlasiet, tad redzēsit, kāpēc, — Līvits bija sacījis.

Lidojums ilga stundu un četrdesmit minūtes, un visu

šo laiku valdīja fantastisks, pilnīgs klusums, jo lid­mašīna traucās 1,8 reizes ātrāk par skaņu. Hols pa­guva izšķirstīt gandrīz visu 274 lappuses biezo kom­plektu; izrādījās, ka izlasīt šos materiālus viņam nav pa spēkam. Lielākā daļa lappušu bija aizpildītas ar norādēm uz citām lappusēm un piezīmēm par dažādu procedūru izpildes detaļām, no kurām viņš neko nesa­prata. Pat pirmā lappuse nebija labāka par pārējām.

1. lappuse (pavisam 274 lappuses)

Programma: Meža ugunsgrēks

Kompetence: NASA/Armijas medicīniskais die­nests

Grifs: pilnīgi slepeni

Klasifikācija: valsts mēroga

DIREKTĪVA 7-12

Direktīva 7-12 bija da|a no programmas «Meža ugunsgrēks» priekšraksta, kā rīkoties ārkārtējā biolo­ģiskā situācijā. Pēc šīs direktīvas, vietā, kur Zemes dzīvība saskārusies ar eksogēniskiem organismiem, bija jāuzspridzina ierobežotas jaudas kodoltermiskais lādiņš. Direktīvas šifrētais nosaukums bija «Piede­dzināšana»: sprādzienam vajadzēja infekciju «piede­dzināt», sašķelt atomos un tādējādi novērst tās iz­platīšanās iespēju.

Attiecīgie resori — prezidenta kanceleja, Valsts de­partaments, Aizsardzības ministrija un Atomenerģijas komisija — par operācijas «Piededzināšana» uzņem­šanu programmā «Meža ugunsgrēks» vienojās tikai pēc ilgām debatēm. Atomenerģijas komisija, kas jau bija nemierā ar lēmumu izvietot laboratorijā «Meža ugunsgrēks» kodolierīci, pret operācijas «Piededzinā­šana» apstiprināšanu par rīcības programmu iebilda vēl jo vairāk; Valsts departaments un Aizsardzības ministrija aizrādīja, ka jebkurš virszemes kodolter­miskais sprādziens, lai kādi būtu tā mērķi, izraisītu nopietnus starptautiskus sarežģījumus.

Beigu beigās prezidents direktīvu 7-12 apstiprināja, ar ierunu, ka galīgo lēmumu par bumbas izmantošanu operācijā «Piededzināšana» viņš pieņems vienperso­niski. Stounam šis atrisinājums nepatika, bet ar to bija jāsamierinās; ietekmīgas aprindas bija centušās pa­nākt, lai prezidents priekšlikumu vispār noraida, tā ka pat kompromisā viņš bija ielaidies tikai pēc gariem strīdiem. Turklāt nevarēja ignorēt arī Hudzona in­stitūta ziņojumu.

Hudzona institūts bija nolīgts izpētīt operācijas «Piededzināšana» iespejamās sekas. Institūta ziņo­jumā bija norādīts, ka nepieciešamība izdot pavēli veikt šo operāciju prezidentam varētu rasties četrās situācijās jeb tā sauktajos scenārijos. Pēc nopietnī­bas pakāpes šie scenāriji ierindojās šādi:

1. Pavadonis vai pilotējams kosmiskais kuģis no­laižas mazapdzīvotā ASV rajonā. Prezidents var šo rajonu «piededzināt» bez sevišķa trokšņa un lieliem upuriem. Krievus var neoficiāli informēt par iemes­liem, kuru dēļ pārkāpts 1963. gada Maskavas līgums, kas aizliedz virszemes kodolizmēģinājumus.

2. Pavadonis vai pilotējams kosmiskais kuģis no­laižas lielā /1SV pilsētā. (Par piemēru bija izraudzīta Čikāga.) Operācijai «Piededzināšana» būs jāizposta plaša teritorija un jāiznīcina daudz iedzīvotāju, un tam būs lielas iekšējas un nedaudz mazākas starp­tautiskas sekas.

3. Pavadonis vai pilotējams kosmiskais kuģis no­laižas lielā neitrālas valsts pilsētā. (Par piemēru bija izraudzīta Deli.) Operācija «Piededzināšana» nozīmēs amerikāņu intervenciju ar kodolieroču izmantošanu nolūkā novērst slimības tālākas izplatīšanās iespēju. Scenārijā bija norādīti septiņpadsmit varianti, kā pēc Deli sagraušanas varētu attīstīties ASV un PSRS at­tiecības. Divpadsmit no tiem veda tieši pie kodolter­miskā kara.

4. Pavadonis vai pilotējams kosmiskais kuģis no­laižas lielā PSRS pilsētā. Pēc operācijas «Piededzinā­šana» plāna, Savienotajām Valstīm būs jāinformē par notikušo Padomju Savienība un jāliek priekšā krieviem iznīcināt pilsētu pašiem. Hudzona institūta scenārijā bija paredzēti seši varianti, kā pēc tam varētu attīs­tīties PSRS un ASV attiecības, un visi seši beidzās ar karu. Tāpēc institūts ieteica, lai gadījumā, ja pava­donis nokristu Padomju Savienībā vai sociālistisko valstu teritorijā, amerikāņi krievus par notikušo

Saturs: ļoti slepenas laboratorijas nodibināšana cīņai pret toksisku ārpuszemes aģentu izplatīšanos

Apakšprogrammas: tīrība, nullinfekcija, pie­dedzināšana

Satura kopsavilkums: 1965. g. janvārī iz­dots prezidenta rīkojums par laboratorijas būvēšanu. 1965. g. martā sākta projektēšana. 1965. g. jūlijā kon­sultēšanās ar Fortdetriku un «General Dynamics». Ieteikums būvēt daudzstāvu kompleksu neapdzīvotā vietā iespējamo vai varbūtējo infekcijas aģentu pētī­šanai. 1965. g> augustā izskatītas specifikācijas. Drīz pēc tam ar labojumiem apstiprinātas. Sastādīts un Ar­mijas medicīniskajā dienestā reģistrēts galīgais_ pro­jekts ar šifrēto nosaukumu «MEZA UGUNSGRĒKS» (kopijas Fortdetrikai, Hokinzai). 1965. g. augusta no­vērtēta ieteiktā būvvieta Montānas štata ziemeļaustru­mos. 1965. g. augustā novērtēta ieteiktā būvvieta Ari­zonas štata dienvidrietumos. 1965. g. septembrī novēr­tēta ieteiktā būvvieta Nevadas štata ziemeļrietumos.

1965.g. oktobrī apstiprināta būvvieta Nevadas štatā.

1966. g/jūlijā pabeigti būvdarbi. Finansētāji: NASA, Armijas medicīniskais dienests, Aizsardzības minis­trija (budžeta iedaļa — rezerves, par kurām netiek sniegts pārskats). Kongresa apstiprinātie asignējumi laboratorijas uzturēšanai un personālam — no šo pašu iestāžu budžeta.

Galvenie vēlākie papildinājumi: mikroporainie filtri, sk. 74. lpp. Pašlikvidācijas kodolierīce, 88. lpp. No­ņemti ultravioletā starojuma avoti, sk. 81. lpp. Pašiik- vidēšanās teorija (lēmējbalss teorija), 255. lpp.

STATU SARAKSTS SAJĀ LIETA NAV DOTS. TAS ATRODAMS

VIENĪGI ARMIJAS MEDICĪNISKA DIENESTA LIETĀS («MEZA UGUNSGRĒKS»).

Otrajā lappusē bija norādīti programmas «Meža ugunsgrēks» pirmplānošanas grupas nospraustie sis­tēmas pamatparametri. Te bija izvērstā veidā aprak­stīta plānojuma vissvarīgākā ideja, proti, ka labora­torijas būvei jāsastāv no vairākiem aptuveni vienā­diem līmeņiem, kas visi atrodas apakš zemes. Katrs zemākais līmenis ir sterilāks par iepriekšējo.

2. lappuse (pavisam 274 lappuses) Programma: Meža ugunsgrēks

PAMATPARAMETRI

1. Jā"būt pieciem līmeņiem:

/. līmenis. Nedezinficēts, bet tīrs. Aptuveni tikpat sterils kā slimnīcas operāciju zāle vai «tīrais cehs» pēc NASA tehniskajiem noteikumiem. Ieiešana bez karan- tēnas.

2. līmenis. Minimāla sterilizēšana: heksahlorofēna un metiltoluola vanna bez pilnīgas iegremdēšanās. Stundu ilga karantēna un apģērba maiņa.

3. līmenis. Mērena sterilizēšana: vanna ar pilnīgu iegremdēšanos, ultravioletie stari, pēc tam — divas stundas ilga karantēna provizoriskai laboratoriskai izmeklēšanai. Atļauts ieiet personām ar augšējo elpo­šanas ceļu un urīnceļu beztemperatūras infekcijas sli­mībām, kā arī ar vīrusslimību simptomātiku.

4. līmenis. Maksimāla sterilizēšana: pilnīga iegrem­dēšanās četrās vannās — biokaīna, monohlorofīna, ksantolizīna un profīna —, .starplaikos trīsdesmit minūtes ilga apstarošanās ar ultravioleto un infrasar­kano gaismu. Personām ar jebkurām infekcijām, kas konstatētas simptomatoloģiski vai klīniski, ieiet nav, atļauts. Ikdienēja visa personāla medicīniskā aptaisi Sešas stundas ilga karantēna.

5. līmenis. Virsstcrilizēšana: bez tālākas vannoša- nas un analīzēm, bet ar apģērba iznīcināšanu divreiz dienā. Pirmās četrdesmit astoņas stundas profilak­tisku antibiotiku ieņemšana. Pirmajās astoņās dienās izmeklēšana attiecībā uz superinfekciju.

2. Katrā līmenī ir:

1) dzīvojamās telpas, individuālas;

2) atpūtas telpas, ieskaitot kinozāli un spēļu istabu;

3) kafetērija, automātiskā;

4) bibliotēka, kur atrodas galveno žurnālu kopi­jas, kas ar aparāta «Xerox» palīdzību vai pa televīziju pārraidītas no galvenās bibliotēkas 1. līmenī;

5) patvertne — sevišķi mikrobdrošs komplekss ga­dījumam, ja līmenis būtu inficēts;

6) laboratorijas: v

a) bioķīmijas, ar visu iekārtu, kura nepieciešama, lai varētu automātiski analizēt aminoskābju sa­turu, noteikt aminoskābju secību, redokspotenciālu, lipīdu un ogļhidrātu saturu cilvēkam, dzīvniekiem un citiem objektiem;

b) patoloģijas, ar elektronu mikroskopu, fāžu kontrasta un gaismas mikroskopu, mikrotomiem un ārstniecības kabinetiem. Katrā līmenī — pieci pastāvīgi strādājoši speciālisti. Līķu sekcijas zāle.. Telpa izmēģinājumu dzīvniekiem;

c) mikrobioloģijas, ar visu iekārtu, kura nepiecie­šama, lai varētu pētīt augšanu un barošanos, izda­rīt analīzes un imunoloģiskus pētījumus. Apakš­sekcijas — bakterioloģijas, virusoloģijas, parazito­loģijas utt.;

d) farmakoloģijas, ar materiāliem, kuri nepie­ciešami, lai varētu pētīt pazīstamo ķīmisko savie­nojumu iedarbību atkarībā no devas un receptora atrašanās vietas;

e) galvenā zāle, izmēģinājumu dzīvnieki. 75 ģe­nētiski tīras peļu, 27 — žurku, 17 — kaķu, 12 — suņu un 8 — primātu līnijas;

f) rezerves telpas neparedzētiem eksperimentiem;

7) medicīniskā daļa personāla izmeklēšanai un ārstēšanai, ieskaitot operāciju zāli ārkārtējiem gadī­jumiem, kad nepieciešama neatliekama ķirurģiska iejaukšanās;

8) sakaru līdzekļi, kas dod iespēju audiovizuāli un citādā veidā sazināties ar citiem līmeņiem.

Pārbaudiet lappušu numurus

Ja kādas lapas trūkst, tūlīt ziņojiet Pārbaudiet lappušu numurus

Lasīdams tālāk, Hols uzzināja, ka liels skaitļoša­nas komplekss, kas domāts iegūto datu analīzei, atra­dīsies tikai pašā augšējā, 1. līmenī, bet šis komplekss sadalītā laika režīmā apkalpos arī pārējos līmeņus. Bija nospriests, ka ar to pilnīgi pietiks, jo, risinot bio­loģiskās problēmas, reālā laika mērogs salīdzinājumā ar mašīnlaika mērogu ir nenozīmīgi mazs un turklāt komplekss spēj saņemt un izskaitļot vairākus uzde­vumus vienlaikus.

Viņš šķīra lapas uz priekšu, meklēdams nodaļu, kura bija viņu ieinteresējusi, — «Hipotēzi par lēmēj- balsi»—, un uzdūrās diezgan neparastai lappusei.

255. lappuse (pavisam 274 lappuses)

PĒC AIZSARDZĪBAS MINISTRA RĪKOJUMA SĪ LAPPUSE NO LIETAS IZŅEMTA

Lappuses numurs: divsimt piecdesmit pieci (255)

Šifrētais lietas nosaukums: «Meža uguns­grēks»

Izņemtā materiāla saturs: Hipotēze par

lēmēj balsi

LŪDZAM IEVEROT, KA LAPPUSE NO LIETAS IZŅEMTA SA­SKAŅĀ AR PASTĀVOŠAJIEM NOTEIKUMIEM UN PAR TAS IZTRŪKUMU LASĪTĀJAM NAV JĀZIŅO. ZEMĀK ESM KONTROLKARTE 255 MEZA UGUNSGRĒKS 255

Hols skatījās uz lappusi, raukdams pieri un mēģi­nādams saprast, ko tas nozīmē, kad viņu uzrunāja pilots:

— Doktor Hol!

— Jā.

— Nupat pārlidojām pēdējo kontrolpunktu. Pec četrām minūtēm laidīsimiesjejā.

— Labi, — Hols teica. Un pēc brīža:—Vai jūs zi­nāt, kas tā ir par vietu, kur mums jānolaižas?

— Domāju, ka tā ir Fletroka, Nevadas štats.

— Skaidrs.

Dažas minūtes vēlāk tika noliekti bremzplākšņi un Hols izdzirda smilkstoņu — lidmašīna sāka samazi­nāt ātrumu.

Bāzei «Meža ugunsgrēks» Nevada bija ideāla vieta. Pēc lieluma šis štats bija septītais Amerikas Savienotajās Valstīs, pēc iedzīvotāju skaita — tikai četrdesmit devītais. Tas bija otrs visretāk apdzīvotais štats aiz Aļaskas — vidējā iedzīvotāju biezība 1 cil­vēks uz kvadrātkilometru. Un, ja vēl ņēma vērā, ka 85 procenti no «sudraba štata» 440 000 iedzīvotājiem ir sakoncentrēti trijās pilsētās, Lasvegasā, Reno un Kār- sonsitijā, tad bija jāatzīst, ka tas ir taisni kā radīts «Meža ugunsgrēkam» līdzīgu programmu veikšanai. Ne velti Nevadā bija izvietots tik daudz slepeno bāžu.

Bez daudzinātā atompoligona Vintonfletsā Nevada varēja palielīties arī ar Superaugsto enerģiju pētniecī­bas staciju Mārtindeilā un Kara aviācijas koordinā­cijas centru netālu no Losgadosas. Lielākā daļa no šīm iestādēm atradās trīsstūrī štata dienvidos, turklāt

jau kopš tiem laikiem, kad Lasvegasa vēl nebija izau­gusi par lielpilsētu, kas uzņem divdesmit miljonus viesu gadā. Vēlākos gados valdības pētniecības staci­jas tika būvētas Nevadas ziemeļrietumu stūrī, kas jo­projām bija tikpat kā neapdzīvots. Pentagona slepeno bāžu sarakstos bija minēti pieci šajā apgabalā izvie­toti objekti; ar ko tur «nodarbojas, netika izpausts.

10 1. LĪMENIS

Hols nolaidās drīz pēc dienas vidus, viskarstākajā laikā. Pie blāvajām debesīm nebija neviena mākonīša, saule cepināt cepināja, un, kad Hols, izkāpis no lid­mašīnas, gāja uz mazu dzelzs baraku skrejceļa malā, kājas grima asfaltā. Viņš nodomāja, ka šis lidlauks droši vien ir galvenokārt paredzēts lidojumiem naktī; naktis te mēdza būt aukstas, un asfaltam vajadzēja sa­cietēt.

Barakā bija vēss; par to gādāja divi lieli, rūcoši gaisa kondicionētāji. Mēbeļu nebija daudz: vienā kaktā atradās kāršu galdiņš, pie kura divi piloti dzēra kafiju un spēlēja pokeru, otrā sargs ar ložme­tēju plecā runāja pa telefonu. Holam ienākot, sargs uz viņu pat nepaskatījās.

Blakus tālrunim stāvēja kafijas automāts. Hols kopā ar savu pilotu piegāja tam klāt, un viņi ielēja sev katrs pa tasei. Iedzēris nelielu malku, Hols pilo­tam vaicāja:

— Kur tad ir pilsēta? Kad mēs nācām šurp, es neko tādu neredzēju.

— Nezinu, ser.

— Vai jūs šeit vēl neesat bijis?

— Nē, ser. Parastie maršruti caur šejieni neiet.

— Bet ko tad šis lidlauks apkalpo?

Tajā brīdī ienāca Līvits un ar rokas mājienu aici­nāja Holu pie sevis. Hols devās mikrobiologam līdzi, un tas viņu izveda cauri visai barakai un pēc tam ārā, karstumā, pie gaišzila vieglā automobiļa «Falcon». Tam nebija ne numura, ne kādu citu pazīšanas zīmju; nebija arī vadītāja. Līvits sēdās pie stūres un māja Holam, lai arī viņš kāpj iekšā.

— Redzams, sevišķi augstu mūs šeit nevērtē, — Hols teica, kad mašīna sāka kustēties.

— Nu nē. Vērtē gan. Bet šoferus te ārpusē netur. Mums štatā ir tikai tik daudz cilvēku, cik tas galīgi nepieciešams. Garu mēļu skaits ir reducēts līdz mini­mumam.

Viņi brauca pa neapdzīvotu, paugurainu apvidu. Tā­lumā slējās zili, tuksneša tveicē mirgojoši kalni. Ceļš bija vienās bedrēs un putekļos; izskatījās tā, it kā tas jau gadiem ilgi nebūtu lietots.

Hols jautāja, ko tas nozīmē.

— Lai maskētos, — Līvits atbildēja. — Ar šo ceļu mēs dabūjām pamatīgi nopūlēties. Tas mums izmak­sāja gandrīz piectūkstoš dolāru.

— Kāpēc?

Līvits paraustīja plecus.

— Bija jānolīdzina traktoru iebrauktās sliedes. Pa šejienes ceļiem dažādos laikos pārvadāts vesels lē­rums smagās iekārtas. Negribējās, ka sāktos izjautā­šana.

— Jā, par to pašu piesardzību, — pēc brītiņa teica Hols. — Lidmašīnā lasīju materiālus. Tur bija rakstīts kaut kas par pašlikvidācijas kodolierīci..,

— Nu, un tad?

. — Vai tāda pastāv?

— Pastāv,

Laboratorijas «Meža ugunsgrēks» organizētājiem šī ierīce bija bijusi īsts piedauzības akmens. Stouns un pārējie bija uzstājuši, lai tiesības pieņemt galīgo lē­mumu spridzināt vai nespridzināt paliktu viņiem. Atomenerģijas komisija un administratīvie orgāni bija pretojušies. Līdz tam kontroli pār kodolierīcēm valdība vēl nekad neesot izlaidusi no savām rokām. Stouns apgalvoja, ka gadījumā, ja laboratorijā «Meža uguns­grēks» būtu radusies sūce, apspriesties ar Vašingtonu un gaidīt prezidenta sankciju spridzināšanai vairs nebūtu laika. Pagāja vairāki mēneši, iekams prezi­dents šim argumentam piekrita.

— Es lasīju, — teica Hols, — ka šī ierīce esot kaut kā saistīta ar «Hipotēzi par lēmējbalsi».

— Jā, ir saistīta.

— Bet kā? Tā lappuse no mana komplekta bija iz­ņemta.

— Es zinu, — Līvits sacīja. — Par to parunāsim vēlāk.

Mašīna nogriezās no bruģētā ceļa uz zemesceļa. Sa­cēlās tāds putekļu mākonis, ka, par spīti karstumam, vajadzēja aiztaisīt logus. Hols aizdedza cigareti.

— Tā jums būs pēdējā, — teica Līvits.

— Labi. Ļaujiet man to īsti izbaudīt.

Vini pabrauca garām ceļa labajā malā uzstādītai iz­kārtnei «VALDĪBAS IPASUMS. AIZLIEGTĀ ZONA», bet nekur neredzēja ne žoga, ne sarga, ne suņu — tikai šī nobružātā, noplukusī izkārtne.

— Vareni drošības pasākumi, — teica Hols.

— Mēs cenšamies neradīt aizdomas. Apsardzība ir daudz labāka, nekā izskatās.

Kratīdamies pa bedrēm, viņi pabrauca vēl pusotra kilometra, pārbrauca pāri kādam prāvākam paugu­ram, un pēkšņi Hols ieraudzīja lielu, apaļu iežogo-

juttiu metrus simt diametrā. Žogs bija trīs metrus augsts, pamatīgs, vietvietām no augšas pārvilkts ar dzeloņstiepli. Iekšpusē atradās vienkārša koka ēka un nenovākts kukurūzas lauks.

— Kukurūza? — Hols brīnījās.

— Manuprāt, diezgan asprātīgi.

Viņi piebrauca pie vārtiem. Tos atvērt iznāca cilvēks rupja auduma fermera biksēs un teniskreklā. Vienā rokā viņš turēja sviestmaizi un, slēgdams vārtus, spa­rīgi kustināja žokļus. Kad vārti bija vaļā, viņš, jopro­jām gremodams, pamirkšķināja, uzsmaidīja un pa­māja, lai brauc iekšā. Izkārtne pie vārtiem vēstīja:

VALDĪBAS ĪPASUMS ASV LAUKSAIMNIECĪBAS MINISTRIJA TUKSNESA ZEMES APGŪSANAS IZMĒĢINĀJUMU STACIJA

Līvits izbrauca caur vārtiem, apstādināja mašīnu pie ēkas un, atstājis atslēgu saišķi karājamies pie slēdzenes, kāpa ārā. Hols viņam sekoja.

.— Kurp tagad? — viņš vaicāja.

— Iekšā.

Viņi iegāja pa durvīm un nokļuva nelielā priekš­telpā. Pie izļodzīta galdiņa sēdēja vīrietis ar kovboja cepuri, rūtainu kreklu un pītu kaklasaiti. Viņš lasīja avīzi un, tāpat kā tas pie vārtiem, ieturēja maltīti. Pa­cēlis acis, viņš vēlīgi pasmaidīja.

— Sveiki, — viņš teica.

— Sveicināti, — Līvits atņēma.

— Vai varu jums palīdzēt?

— Mēs tikai garāmbraucot, — Līvits atbildēja. — Pa ceļam uz Romu.

Vīrietis palocīja galvu.

— Cik pareizs laiks?

— Mans pulkstenis vakar apstājās.

— 2ēl gan.

— Pie visa vainīgs karstums.

Rituāls bija galā, vīrietis atkal palocīja galvu. Viņi devās tam garām un pa durvīm izgāja gaitenī. Gāja pa to un lasīja ar roku zīmētos uzrakstus uz istabu durvīm: «Dēstu audzēšana», «Mitruma regulēšana», «Augšņu analīze». Ēkā bija pusducis darbinieku, ģēr­bušies kā nu kurais, bet visi acīmredzot aizņemti darbā.

— Tā patiešām ir lauksaimniecības stacija, — Lī­vits teica. — Ja būtu nepieciešams, tas vīrietis priekš­telpā varētu jūs izvadāt pa istabām un izskaidrot sta­cijas un tajā noritošo eksperimentu mērķus. Galve­nokārt viņi mēģina izveidot kukurūzas šķirni, kuru varētu audzēt stipri sausās un sārmainās augsnēs.

— Bet laboratorija «Meža ugunsgrēks»?

— Seit, — Līvits sacīja. Viņš atvēra durvis ar uz­rakstu «Noliktava», un Hols ieraudzīja šauru pielie­kamo, kas bija piekrauts ar grābekļiem, kapļiem un laistāmajām šļūtenēm.

— Ejiet iekšā, — Līvits teica.

Hols iegāja. Līvits viņam sekoja un aizvēra aiz se­vis durvis. Hols sajuta, ka grīda it kā iebrūk zem kā­jām un viņi kopā ar grābekļiem, šļūtenēm un visu pārējo sāk laisties lejup.

Dažus mirkļus vēlāk viņi jau stāvēja modernā is­tabā, ko apgaismoja griestos iebūvētas dienasgaismas spuldzes. Sienas bija nokrāsotas sarkanas. Istaba bija gandrīz pilnīgi tukša, tajā atradās vienīgi taisnstūr­veida kaste, kas sniedzās cilvēkam līdz jostas vietai un Holam atgādināja podiju. Tās virsa bija no spī­doša, zaļgana stikla.

— Pieejiet pie analizatora, — Līvits sacīja. — No­lieciet rokas uz stikla ar delnām uz leju.

Hols izpildīja. Pirkstiem pārskrēja viegla tirpoņa, un kaste sanēja.

— Kārtībā. Atejiet nost.

Līvits uzlika uz kastes savas rokas, pagaidīja, ka­mēr tā sāka sanēt, un tad teica:

—• Tagad pāriesim uz turieni. — Viņš pamāja ar galvu uz durvīm istabas pretējā pusē. — Jūs interesē­jāties par drošības sistēmu. Iekams ieejam pašā labo­ratorijā «Meža ugunsgrēks», es jums to parādīšu.

— Kas tā bija par kasti?

— Pirkstu un delnu nospiedumu analizators. Strādā pilnīgi automātiski. Nolasa desmittūkstoš dermato- grāfisko līniju un tāpēc nekad nekļūdās. Tā atmiņas blokā ir ierakstīti dati par visiem, kuriem atļauts ieiet laboratorijā «Meža ugunsgrēks».

Līvits atbīdīja durvis kaktā.

Izrādījās, ka aiz tām ir vēl otras durvis ar uzrakstu «APSARDZĪBA». Tās bez trokšņa aizslīdēja sānis. Viņi iegāja aptumšotā istabā, kur pie paneļiem ar zaļām, spīdošām skalām sēdēja viens vienīgs cilvēks.

— Sveicināts, Džon, — Līvits teica. — Kā klājas?

— Labi, doktor Līvit. Redzēju, kā jus iebraucāt.

Līvits iepazīstināja apsardzības dežurantu ar Holu,

un viņš parādīja Holam savu aparatūru. Pauguros, no kuriem esot pārredzama visa bāze, atrodoties divi labi noslēpti, bet ļoti efektīvi notaustītāji7 radiolokatori. Mazliet tuvāk žogam bāzi apjožot zemē ieraktu jutīgo elementu gredzens, un šie elementi signalizējot, ja tuvojas jebkura par četrdesmit kilogramiem smagāka dzīva būtne.

— Mēs vēl neesam palaiduši garām nevienu, — de­žurants teica. — Bet, ja arī palaidīsim … — Viņš pa­raustīja plecus un jautāja Līvitam: —Vai suņus vi­ņam rādīsim?

— Jā, — Līvits atbildēja.

Viņi pārgāja blakusistabā. Tur bija deviņi lieli krā­tiņi un oda pēc zvērnīcas. Hols ieraudzīja savā priekšā deviņus tik lielus vācu aitu suņus, kādus viņam vēl , nebija gadījies redzēt.

Holam ienākot, suņi sāka riet, bet istabā nebija dzirdama nekāda skaņa. Pārsteigts viņš vēroja, kā suņi plāta muti un krata galvu, izdarīdami riešanas kustības, bet pilnīgi bez skaņas.

— Tie ir armijā dresēti sargsuņi, — sacīja dežu­rants. — Izselekcionēti sirdīgākie ņo sirdīgākajiem. Vedot viņus pastaigā, jāuzvelk aizsargtērps un biezi cimdi. Balss saites viņiem izgrieztas, tāpēc jūs viņus nedzirdat. Mēmi un nikni.

— Vai jūs kādreiz esat viņus … hm … izmanto­juši, — Hols vaicāja.

— Nē, — dežurants atbildēja. — Par laimi, nav bi­jis vajadzības.

Viņi atradās mazā istabiņā ar skapīšiem. Uz viena no tiem Hols ieraudzīja savu uzvārdu.

— Te mēs pārģērbsimies, — sacīja Līvits. Viņš pa­māja ar galvu uz kaktu, kur stāvēja drēbju uzkara­mais ar vienādiem, sārtiem ģērbiem. — Tos uzvelk pēc tam, kad novilkts viss, kas bijis mugurā.

Hols ātri noģērbās. Izrādījās, ka sārtie apģērba ga­bali ir vaļīgi pieguļoši kombinezoni, kas sānos aiz­taisāmi ar rāvējslēdzēju. Pārģērbušies viņi devās lejup pa slēgtu eju.

Pēkšņi atskanēja skaļš zvans, un viņu deguna priekšā aizcirtās restes. Virs galvām sāka zibsnīt balta spuldze. Hols bija apjucis, un tikai pēc vairā­kām dienām viņš atcerējās, ka Līvits bija no šīs zib­snījošās gaismas steidzīgi novērsies.

— Kaut kas nav kārtībā, — teica Līvits. — Vai jūs no sevis noņēmāt visu?

— Jā.

— Gredzenus, pulksteni, visu, visu?

Hols paskatījās uz savām rokām. Pie viņa bija pa­licis pulkstenis.

— Ejiet atpakaļ, — Līvits sacīja. — Nolieciet to savā skapītī.

Hols paklausīja. Kad viņš atgriezās un viņi turpi­nāja savu ceļu, restes vairs ciet nevērās un zvans neatskanēja.

— Vai arī tā ir automātika? — Hols jautāja.

— Jā. Reaģē uz ikvienu nepiederīgu priekšmetu. Ierīkodami šo sistēmu, mēs gan bijām mazliet noba­žījušies, jo zinājām, ka tā reaģē uz stikla acīm, sirds stimulatoriem, liekajiem zobiem — vispār uz jebku­rām protēzēm. Bet, par laimi, nevienam bāzē tādu nav.

— Un plombas?

— Sistēma ir programmēta tā, lai uz tām nereaģētu.

— Kā tā darbojas?

— Kaut kā ar kapacitatīvajām pretestībām. Kā īsti, man nav gluži skaidrs.

Viņu priekšā iedegās tablo:

JŪS IEEJAT PIRMAJĀ LĪMENI DODIETIES TIEŠI UZ IMUNIZĀCIJAS KONTROLI

Hols pamanīja, ka visas sienas ir sarkanas, un ieru­nājās par to Līvitam.

— Jā, — Līvits teica. — Katrs līmenis ir citādā krāsā: pirmais ir sarkans, otrais — dzeltens, trešais — balts, ceturtais — zaļš, piektais — zils.

— Vai šai izvēlei ir kāds īpašs iemesls?

— Šķiet, ka pirms dažiem gadiem Jūras kara flote sarīkoja vairākus pētījumus par apkārtnes krāsas psiholoģisko iedarbību. Sie pētījumi izmantoti arī te.

Viņi apstājās pie imunizācijas kabineta. Atslīdēja malā durvis, atsegdamas trīs stiklotas kabīnes. Līvits sacīja:

— Apsēdieties vienā no tām.

— Laikam jau arī te ir automātika?

— Protams.

Hols iegāja kabīnē tin aizvēra aiz sevis durvis. Ka­bīnē bija kušete un daudz sarežģītu aparātu. Pretī kušetei bija televīzijas ekrāns, uz kura spīdēja vairāki punkti.

— Sēstieties, — atskanēja vienaldzīga, metāliska balss. — Sēstieties. Sēstieties.

Hols apsēdās uz kušetes.

— Vērojiet ekrānu. Apgulstieties, iekārtojoties tā, lai visi punkti izdzistu.

Hols paskatījās uz ekrānu. Tagad viņš ievēroja, ka punkti ir izvietoti atbilstoši cilvēka ķermeņa apvei-

r\am

Viņš pagrozījās pa kušeti, un punkti cits pec cita pazuda.

— Ļoti labi, — balss turpināja. — Varam turpināt. Pasakiet savu vārdu ierakstei. Vispirms uzvārdu, pēc tam priekšvārdu.

— Marks Hols.

— Pasakiet savu vārdu ierakstei. Vispirms uz­vārdu, pēc tam priekšvārdu.

Vienlaikus uz ekrāna parādījās vārdi:

OBJEKTS DEVIS NEATŠIFRĒJAMU ATBILDI

— Hols, Marks.

— Paldies jums par sadarbību, — balss sacīja. — Lūdzu, nodeklamējiet «Viena maza turku pupa».

— Ko jūs muļķojaties, — Hols atcirta.

Sekoja pauze, kuras laikā bija dzirdama tikai viegla releju un elektrisko ķēžu knikšķēšana. Pēc tam uz ekrāna atkal parādījās vārdi:

OBJEKTS DEVIS NEATŠIFRĒJAMU ATBILDI

— Lūdzu, nodeklamējiet «Viena maza turku pupa». Juzdamies kā pēdējais muļķis, Hols noskaitīja: «Viena maza turku pupa ceļoja uz Āfriku. Āfrika

bij aizslēgta, atslēga bij nolauzta.» Atkal pauze. Pēc tam balss:

— Paldies jums par sadarbību. Uz ekrāna iedegās:

ANALIZATORS APSTIPRINA IDENTISKUMU HOLS, MARKS

— Lūdzu klausīties uzmanīgi, — sacīja mehāniskā balss. — Uz turpmākajiem jautājumiem jūs atbildēsit ar «jā» vai «nē». Citādas atbildes nedodiet. Vai pēdē­jos divpadsmit mēnešos jūs esat potēts pret bakām?

— Jā.

— Pret difteriju?

— Jā.

— Pret vedertīfu un A un B paratīfu?

— Jā.

— Pret tetanusu?

— Jā.

— Pret dzelteno drudzi?

— Jā, jā, jā. Bija visas potes.

— Lūdzu atbildiet tikai uz jautājumu. Nekārtīgi objekti lieki tērē dārgo mašīnlaiku. '

— Jā, — Hols padevīgi atkārtoja. Iesaistījies grupā «Meža ugunsgrēks», viņš bija imunizēts pret visu, ko vien varēja iedomāties, pat pret mēri un ho­leru, un ik pa sešiem mēnešiem imunitāte bija jāat­jauno, bez tam viņam bija injicēts gammaglobulīns pret vīrusslimībām.

— Vai jūs kādreiz esat slimojis ar tuberkulozi vai citu mikobakteriālu slimību, un vai jums ir bijusi po­zitīva ādas raudze uz tuberkulīnu?

— Nē.

— Vai jūs kādreiz esat slimojis ar sifilisu vai citu spirohetālu slimību-, un vai jums ir bijusi pozitīva seroloģiskā raudze uz sifilisu?

— Nē.

— Vai pēdējā gada laikā jums ir bijusi kāda sli­mība, kuru izraisījušas grampozitīvās baktērijas, pie­mēram, streptokoki, stafilokoki vai pneimokoki?

— Nē.

— Kāda slimība, kuru izraisījušas gramnegatīvas sīkbūtnes, piemēram, gonokoki, meningokoki, proteji, pseidomonas, salmonellas vai šigellas?

— Nē.

— Vai tuvākā vai tālākā pagātnē jums ir bijušas sēnīšslimības, ieskaitot blastomikozi, histoplazmozi un kokcidiomikozi, un vai jums ir bijusi pozitīva ādas raudze uz kādu no sēnīšslimībām?

— Nē.

— Vai nesen pagatnē jums ir bijusi kada virus- slimība, ieskaitot poliomielītu, hepatītu, mononukleozi, cūciņu, masalas, vējbakas, ēdi?

— Nē.

— Vai jums ir karpas?

— Nē.

— Vai jums ir kāda zināma alerģija?

— Jā. Pret ambrozijas putekšņiem.

Uz ekrāna parādījās vārdi:

EMBROZIJAS KUTERSŅI

Un mirkli vēlāk:

NEATŠIFRĒJAMA ATBILDE

— Lūdzu atbildi lēnām atkārtot mūsu atmiņas blokiem.

Hols ļoti skaidri norunāja:

— Pret ambrozijas ziedputekšņiem.

Uz ekrāna iedegās:

AMBROZIJAS ZIEDPUTEKSŅI ATSIFRĒTS

— Vai jums ir alerģija pret albumīniem?

— Nē.

— Aptauja beigusies. Lūdzu izģērbties un atkal at­gulties uz kušetes, iekārtojoties tā, lai visi punkti iz- dzistu.

Hols to izpildīja. Mirkli vēlāk virs viņa parādījās strēle, kuras galā bija piestiprināta ultravioleto staru lampa un tai blakus kaut kāda notaustīšanas acs. Lampa nolaidās pavisam tuvu pie viņa ķermeņa. Uz ekrāna bija izvērstā veidā redzami ķermeņa notaustī­šanas datu mašīnapstrādes rezultāti. Sāka ar kājām.

— Izmeklējam attiecībā uz sēnītēm, — balss pazi­ņoja.

Pēc dažām minūtēm Holam lika apgriezties uz vē­dera, un tika atkārtota tā pati procedūra. Pēc tam

viņam lika pagriezties atpakaļ uz muguras, iekārto­joties tā, lai izdzistu punkti uz ekrāna.

— Tagad tiks mērīti fizikālie parametri, — balss teica. — Jūs tiekat lūgts visu izmeklēšanas laiku ne­kustēties.

Locīdamies kā čūskas, pār viņu nolaidās neskaitāmi vadi, kuru galos karājās devēji, un mehāniskās rokas tos piespieda pie ķermeņa. Dažu devēju nozīmi viņš saprata — piemēram, pusducis piesūcekņu uz krūtīm bija elektrokardiogrammas ņemšanai, divdesmit viens uz galvas — elektroencefalogrammas ņemšanai. Bet devēji tika piestiprināti arī pie vēdera, rokām un kā­jām.

— Lūdzu, paceliet kreiso roku, — balss sacīja.

Hols pacēla. No augšas nolaidās vēl viena mehā­niskā roka, pie kuras katra savā pusē bija piestiprinā­tas divas elektriskās acis. Mehāniskā roka izmeklēja Hola roku.

— Nolieciet roku uz paneļa pa kreisi. Nekustieties. Kad vēnā tiks ievadīta adata, jūs sajutīsit vieglu dūrienu.

Hols paskatījās uz ekrānu. Uzliesmoja krāsains viņa rokas attēls, kur vēnas bija redzamas kā zaļš tīklojums uz zila fona. Acīmredzot mašīnas darbības pamatā bija siltumjutība. Pēc tam rokā iedzēla — tik asi, ka viņš gandrīz skaļi izteica savu protestu.

Viņš atskatījās. Adata bija iedurta.

— Tagad tikai mierīgi guliet. Muskuļus atslābiniet.

Sekundes piecpadsmit mehānismi dūca un klabēja.

Pēc tam vadi tika aizvākti. Mehāniskās rokas uzlika dūriena vietā baltu un tīru plāksteri.

— Fizikālie parametri izmērīti, — balss teica.

— Vai drīkstu ģērbties ciet?

— Lūdzu, apsēdieties ar labo plecu pret televīzijas ekrānu. Jūs saņemsit pneimatiskās injekcijas.

No pretējās sienas izlīda pistole ar resnu pievad- kabeli, piespiedās ar stobru pie pleca un izšāva. Atska­nēja šņākoņa, un plecā iesāpējās.

— Tagad varat apģērbties, — sacīja balss. — Rēķi­nieties ar to, ka dažas stundas jums var reibt galva. Jūs esat saņēmis pastiprinātu imunizāciju un gamma- globulīnu. Ja jums uznāk reibonis, pasēdiet. Ja parā­dās vispārēja reakcija — nelaba dūša, vemšana, dru­dzis —, tūlīt ziņojiet ārstam, kurš apkalpo attiecīgo līmeni. Vai ir skaidrs?

— Jā.

— Izeja ir pa labi. Paldies jums par sadarbību. Ar to šī izmeklēšana beigusies.

Hols gāja nopakaļ Līvitam pa garu, sarkanu gai­teni. Roka pēc injekcijas joprojām smeldza.

— Tā tik ir mašīna, — viņš teica. — Jums vaja­dzētu pacensties, lai par to nedabū zināt Amerikas medicīnas asociācija.

— Esam parūpējušies…

Elektronisko organisma analizatoru esot konstruē­jusi firma «Sandeman Industries» jau 1965. gadā sa­skaņā ar kādu vispārīgu valdības pasūtījumu izstrā­dāt devēju sistēmu, ar kuru varētu kontrolēt cilvēka dzīvības norises kosmiskā lidojuma apstākļos. Viena šāda iekārta maksājot veselus 87 tūkstošus dolāru, taču tolaik esot domāts, ka nākotnē šādas iekārtas aizstās diagnosticēšanā ārstu. Tomēr visi esot atzi­nuši, ka ne pacientiem, ne ārstiem nebūs viegli pierast pie jaunās mašīnas, un valdība esot plānojusi laist analizatoru atklātībā tikai pēc 1971. gada un arī tad dot atļauju to iegādāties vienīgi dažiem lieliem ārst­niecības centriem.

Hols bija pamanījis, ka gaiteņa sienas ir mazliet liektas.

— Kur īsti mēs esam?

— Pirmā līmeņa perimetrā. Visas laboratorijas at­rodas no mums pa kreisi. Pa labi ir vienīgi ciets iezis.

Garām pagāja vairāki cilvēki. Tie visi bija sārtos kombinezonos, visi izskatījās nopietni un nevaļīgi.

— Kur ir pārējie no mūsu grupas? —Hols jautāja.

— Šeit pat, — Līvits atbildēja. Viņš atvēra durvis, pie kurām bija izkārtne «7. KONFERENČU ZĀLE», un viņi iegāja istabā ar lielu cietkoka galdu vidū. Pie galda stāvēja Stouns, kas bija sparīgs un možs kā tikko no vēsas dušas nācis. Patologs Bārtons, kas stāvēja turpat līdzās, salīdzinājumā ar Stounu izska­tījās tāds kā sašļucis, viņa gurdajās acīs bija lasāms apjukums un pat bailes.

Viņi sasveicinājās un apsēdās. Stouns izņēma no kabatas divas atslēgas. Viena bija sudrabbalta, otra sarkana. Sarkanajai bija pielikta ķēdīte. Šo atslēgu viņš pasniedza Holam.

— Pakariet to kaklā.

Paskatījies uz atslēgu, Hols neizpratnē vaicāja:

— Ko tas nozīmē?

— Baidos, ka Markam par lēmējbalsi vēl nekas nav zināms, — teica Līvits.

— Es domāju, ka lidmašīnā viņš to būs izlasījis …

— Viņam bija kritis eksemplārs, no kura dažas la- pas'izņemtas.

— Ak tā. — Stouns pagriezās pret Holu. — Tātad par lēmējbalsi jūs nezināt neko?

— Neko, — Hols atbildēja, caur pieri raudzīdamies uz atslēgu.

— Vai neviens jums neteica, ka grupā tiekat ieskai­tīts lielā mērā tāpēc, ka neesat precējies?

— Ko tas dod …

— To, ka jūs esat tā lēmējbalss, — Stouns sacīja. — Jūs esat tam visam atslēga. Vārda tiešā nozīmē.

Stouns paņēma savu paša atslēgu un devās uz tā­lāko istabas kaktu. Tur viņš nospieda apslēptu pogu, un koka panelējums atslīdēja sānis, atsegdams spī­dīgu metāla pulti. Viņš iebāza atslēgu slēdzenē un pagrieza. Uz pults iedegās zaļa spuldzīte, un Stouns pakāpās atpakaļ. Panelējums atgriezās savā vietā.

— Zem «Meža ugunsgrēka» paša zemākā, piektā līmeņa atrodas automātiska pašlikvidācijas kodolie- rīce, — Stouns sacīja. — Tā ir vadāma no laboratori­jas. Nupat, iebāzdams atslēgu, es uzvilku gaili. Tagad mehānisms ir gatavībā, var ierīci uzspridzināt. So atslēgti izņemt nav iespējams, tai turpat arī jāpaliek. Turpretim jūsu atslēgu var gan iebāzt, gan izvilkt. No uzspridzināšanas mehānisma ieslēgšanās brīža līdz bumbas sprādziena brīdim ir trīs minūtes ilga aizture. Sīs trīs minūtes tiek dotas, lai jums vēl būtu laiks padomāt un, ja jūs atrodat par vajadzīgu, sprā­dzienu atsaukt.

Hols joprojām skatījās uz atslēgu, pieri saraucis.

— Bet kāpēc tieši es?

— Tāpēc, ka neesat precējies. Mums bija obligāti vajadzīgs viens vecpuisis.

Stouns attaisīja ādas mapi, izņēma no turienes biezu sējumu un sniedza to Holam.

— Lasiet šo.

Tas bija vēl viens «Meža ugunsgrēka» materiālu eksemplārs.

— 255. lappuse, — Stouns piebilda. Hols uzšķīra.

Programma: «Meža ugunsgrēks»

PAPILDINĀJUMI

1. Mikroporainie filtri iemontēti vēdināšanas sistēmā. Pēc sākotnējās specifikācijas — vienkārtaini polisti- rola filtri ar maksimālo aizturēšanas efektivitāti 97,4%. 1966. gadā aizstāti ar Apdžona izstrādātajiem trīskārtainajiem filtriem, kas aiztur organismus, kuru izmērs ir pat tikai 1 mikrometrs. Katras kārtas efek­tivitāte ir 90%, kas dod visa filtra kopējo efektivitāti 99,9%. Atlikušais 0,1% ir pārāk niecīgs, lai spētu iz­raisīt vērā ņemamu infekciju. Atzīts, ka četrkārtainie vai pieckārtainie filtri, kas infektīvo atlikumu samazina līdz 0,001%, izmaksā tādas summas, kuras šis iegu­vums neatsver. Pielaide Viooo atzīta par pietiekamu. Iemontēšana pabeigta 1966. g. 8. XII.

2. Pašlikvidācijas kodolierīce, rekonstruēta deto­natora palēnināšanas ierīce. Sk. AEK/AM lietu Nr. 77-12-0918.

3. Pašlikvidācijas kodolierīce, grozīts aktīvās zonas tehniskās apkalpošanas grafiks. Sk. AEK/«Warburg» lietu Nr. 77-14-0004.

4. Pašlikvidācijas kodolierīce, grozīta galīgā lēmuma pienemšanas procedūra. S'k. AEK/AM lietu Nr. 77-19-0023.

9 — 2736

TIEK PIEVIENOTS KOPSAVILKUMS.

KOPSAVILKUMS PAR LEMĒJBALSS HIPOTĒZI.

Pirmoreiz programmas «Meža ugunsgrēks» konsul­tatīvajā komitejā izskatīta kā nulles hipotēze. Formu­lēta, balstoties uz ASV Kara aviācijas (Ziemeļameri­kas kontinenta pretgaisa aizsardzības apvienotās pa­vēlniecības) sarīkotajiem testiem, kuru mērķis bija noteikt, cik droši var paļauties uz komandieriem gadī­jumos, kad viņiem jāpieņem ar cilvēku dzīvību saistīti lēmumi. Sājos testos vajadzēja pieņemt lēmumus des­mit scenārijos — reālo situāciju modeļos ar iepriekš uzdotām alternatīvām —, ko bija izstrādājusi Voltera Rīda klīnikas psihiatrijas nodaļa, izmantojot Nacionā­lā veselības aizsardzības institūta (Betesdā) bio- statikas nodaļas veikto ļoti plaša testu materiāla analīzi.

Tests tika dots stratēģiskās aviācijas lidotājiem un nelidojošajam personālam, pretgaisa aizsardzības štāba virsniekiem un citām personām, kuru dienesta pienākumi ir saistīti ar lēmumu pieņemšanu vai pat­stāvīgu rīcību. Katrā no desmit scenārijiem, ko bija izstrādājis Hudzona institūts, pārbaudāmajiem bija jāizlemj «jā» vai «nē». Tajos visos bija runa par preti­nieka objektu iznīcināšanu ar kodoltermiskajiem vai ķīmiski bioloģiskajiem līdzekļiem.

Dati pār 7420 personām tika apstrādāti pēc H]H2 programmas multifaktoriālajai dispersijas analīzei, vēlāk— pēc programmas «Anovar» un, visbeidzot, iz­sijāti pēc programmas «Klasifikācija», kuras būtību Nacionālā veselības aizsardzības institūta biostatis- tikas nodaļa raksturo šādi:

Šīs programmas mērķis ir noteikt, cik efektīvi uz objektīvu skaitlisko vērtējumu pamata atsevišķas personas var sadalīt pa skaidri nošķirtām grupām.

Programma ļauj noteikt grupu robežas un atsevišķu personu klasificēšanas drošuma varbūtību kā no­teiktu datu funkcijas.

ESM izejā programma dod: vidējos vērtējumus pa grupām, drošas nošķiršanas robežas un vērtējumus par atsevišķiem pārbaudāmajiem.

K. G. Borgrands, zinātņu doktors Nacionālais veselības aizsardzības institūts

LĒMĒJBALSS PROBLĒMAS PĒTĪŠANAS REZULTĀTI

Pēc dažiem testa parametriem varēja secināt, ka precētas personas rīkojas citādi nekā neprecētas. Hu- dzona institūts sagatavoja «teorētiski pareizus» lēmu­mus, kurus pēc šo scenāriju datiem bija pieņēmusi ESM. Salīdzinot dažādu personu grupu vidējotās at­bildes ar «teorētiski pareizajiem» lēmumiem, var atrast rīcībspējas indeksu, t. i., pareizu lēmumu pie­ņemšanas varbūtību.

Grupa Rīcībspējas indekss

Precēti vīrieši 0,343

Precētas sievietes 0,399

Neprecētas sievietes 0,402

Neprecēti vīrieši 0,824

No šiem datiem izriet, ka neprecēti vīrieši pareizu lē­mumu pieņem četras reizes no piecām, turpretim pre­cēti vīrieši — tikai vienu reizi no trim. Pēc tam ne­precēto vīriešu grupu sadalīja apakšgrupās, meklējot iespējami precīzāku klasifikāciju.

Apakšgrupa Rīcībspējas indekss

Neprecēti vīrieši kopumā 0,824 Militārpersonas

virsnieki 0,655

apakšvirsnieki 0,624 Inženiertehniskie darbinieki

inženieri 0,877 nelidojošais personāls 0,901 Apkalpojošais personāls (remont- brigādes un komunālie pakal­pojumi) 0,758 Zinātnes darbinieki 0,946

No šiem rezultātiem nedrīkst izdarīt pārsteidzīgus secinājumus par dažādu kategoriju personu relatīva­jām spējām pieņemt lēmumus. Iznāk, ka sētnieki ir la­bāki izlēmēji nekā ģenerāļi, taču patiesībā viss ir sa­režģītāk. MAŠĪNAS IZDOTAJOS VĒRTĒJUMOS IR NIVELĒTAS ATŠĶIRĪBAS GAN STARP ATSEVIŠ­ĶIEM TESTIEM, GAN ARĪ STARP ATSEVIŠĶIEM INDIVĪDIEM. DATUS INTERPRETĒJOT, TAS JĀ­PATUR PRĀTĀ. Citādi ir iespejami pavisam kļūdaini un bīstami secinājumi.

Pēc Atomenerģijas komisijas pieprasījuma pašlik­vidācijas kodolierīces iebūvēšanas periodā ar testu pēc augšminētās metodikas tika pārbaudīta bāzes «Meža ugunsgrēks» vadība, kā arī viss pārējais perso­nāls, kas saistīts ar šo programmu. Rezultāti atrodami lietā «Meža ugunsgrēks»: tests «Klasifikācija», «Per­sonāls» (sk. Nr. 77-14-0023). Dati par vadošo grupu (speciāls tests):

Uzvārds

Rīcībspējas indekss

Bārtons

Reinoldss

Ķērks

Stouns

Hols

0,543 0,601 0,614 0,687 0,899

Speciālā testa rezultāti apstiprina lēmējbalss hi­potēzi, ka galīgos lēmumus par kodoltermisko vai ķīmiski bioloģisko ieroču lietošanu vajadzētu pieņemt neprecētiem vīriešiem.

— Tīrās blēņas, — teica Hols, pabeidzis lasīt.

— Un tomēr tikai tā mums izdevās panākt, ka kon­troli pār šo ieroci valdība atdod mums pašiem, — sa­cīja Stouns.

— Vai tiešām jūs cerat, ka es bāzīšu iekšā savu at­slēgu un spridzināšu visu to būšanu gaisā?

— Baidos, ka jūs neesat mani sapratis. Detonators ir automātisks. Ja šie organismi izlauzīsies un infi­cēs visu piekto līmeni, pēc trim minūtēm notiks sprā­dziens, ja vien jūs neiebāzīsit savu atslēgu un to ne­atsauksit.

— O, — rāmā balsī noteica Hols.

11 DEZINFICĒŠANA

Kaut kur tepat šajā līmenī atskanēja zvans. Stouns pameta acis uz sienas pulksteni. Bija jau vēls. Viņš sāka instruktāžu. Runāja ātri, soļodams šurp un turp pa istabu un nepārtraukti žestikulēdams.

— Kā jums zināms, mēs atrodamies apakšzemes piecstāvu būves pirmajā, augšējā līmenī. Lai nokāptu viszemākajā līmenī, izejot visas sterilizācijas un dez­infekcijas procedūras, pēc priekšraksta būs vajadzī­gas gandrīz divdesmit četras stundas. Tāpēc mums jā­sāk nekavējoties. Pavadonis «Smeltnis» jau ir ceļā.

Viņš nospieda pogu uz galda malā iebūvētas pults. Iedegās televīzijas ekrāns, un viņi ieraudzīja konus- veidīgo pavadoni, kas, ielikts plastikāta maisā, slīdēja lejup. To saudzīgi pieturēja mehāniskās rokas.

— Sīs apaļās būves vidusšahtā ir lifti un komuni­kācijas— caurules, kabeļi un tamlīdzīgas lietas. Tur jūs tagad redzat arī pavadoni. Bet jau pēc brīža to ievietos maksimāli sterilizētā kamerā apakšējā līmenī.

Turpinājumā Stouns pastāstīja, ka no Pīdmontas viņš pārvedis vēl divas negaidīti vērtīgas trofejas. Viņš nospieda pogu, un uz ekrāna kadru ar pavadoni nomainīja kadrs, kurā bija redzams Pīters Džeksons. Večuks gulēja uz nestuvēm, un no augšas uz viņu stiepās divas caurulītes, kuru gali izbeidzās katrs pie savas rokas vēnas.

— Sis vīrs pēc vakardienas bija palicis dzīvs. Kad pilsētiņu pārlidoja lidmašīnas, viņš klīda apkārt, un arī šorīt viņš vēl bija dzīvs.

— Kāds ir viņa stāvoklis tagad?

— Neskaidrs. Viņš ir bez samaņas un rīta pusē vēma asinis. Esam sākuši laist viņam vēnās glikozi, lai pa to laiku, kamēr paši nokļūsim lejā, viņa orga­nisms saņemtu kaut cik enerģijas un šķidruma.

Stouns noknikšķināja pogu vēlreiz, un uz ekrāna parādījās zīdainis. Viņš bija piesiets pie gultiņas un kliedza pilnā rīklē. Deniņu vēnai bija pievienots balo­niņš ar barojošu šķīdumu.

— Arī šis mazulis pēc vakardienas bija palicis dzīvs. Paņēmām arī viņu līdzi. Atstāt nedrīkstējām, jo acīm redzami bija jāpieprasa direktīva 7-12. Šobrīd

pilsētiņa jau ir iznīcināta ar kodolsprādzienu. Bez tam viņi abi ar Džeksonu ir vienīgās dzīvās liecības, kas var palīdzēt mums rast skaidrību šajā ķēpā.

Pēc tam Stouns ar Bārtonu informēja abus pārējos, ko viņi redzējuši un uzzinājuši Pīdmontā. Viņi pastās­tīja par cilvēkiem, kuri bija nomiruši momentāni, par savādajām pašnāvībām, par neasiņošanu un par ar­tērijām, kurās asinis bija pilnīgi sarecējušas.

Hols klausījās pārsteigts. Līvits sēdēja, galvu šū­podams.

Kad stāstāmais bija galā, Stouns vaicāja:

— Vai jautājumi ir?

— Jautājumi nekur nepaliks, — atteica Līvits.

— Nu tad sākam, — Stouns sacīja.

Viņi sāka ar durvīm, uz kurām ar vienkāršiem bal­tiem burtiem bija uzrakstīts: «UZ II LĪMENI». Uz­raksts Holam likās tāds nevainīgs, atklāts, tīri vai pasaulīgs. Viņš bija gaidījis ko vairāk — vismaz bargu sargkareivi ar automātu, vismaz sargu, kas pārbauda caurlaides. Nekā tāda nebija, un Hols ievē­roja, ka nevienam nav ne caurlaides, ne nozīmītes, ne personas apliecības. Hols par to ieminējās Stou- nam.

— Jā, — Stouns sacīja, — domu par nozīmēm at­metām jau pašā sākumā. Nozīmes var pārnēsāt in­fekciju, bet sterilizēt tās grūti: parasti tās ir no plast­masas un augstā temperatūrā kūst.

Visi četri cits pēc cita pārkāpa slieksni. Durvis aiz viņiem smagi aizcirtās un ar švirkstošu skaņu aizher- metizējās. Tagad viņi atradās tukšā istabā, kur stā­vēja vienīgi kaste ar uzrakstu «Apģērbs». Istabas sienas bija apšūtas ar flīzēm. Hols atrāva vaļā savu kombinezonu, novilka to un iemeta kastē. Iedegās spoža liesma, un kombinezons pārvērtās pelnos.

Atskatījies Hols ieraudzīja, ka uz durvīm, pa ku­rām viņš nupat ienāca, ir uzraksts «Atgriezties I līmenī pa šejieni NAV iespējams».

Viņš paraustīja plecus. Pārējie jau gāja ārā pa otrām durvīm, uz kurām bija uzrakstīts tikai viens vārds «IZEJA». Viņš tiem sekoja un nokļuva biezā, karstā sutā ar īpatnēju smaržu, kas mazliet atgādināja skujas. Acīmredzot tas bija kāds sasmaržots dezin­fekcijas līdzeklis. Hols apsēdās uz sola un atslābināja muskuļus, ļaudamies sutai. Sīs sviedrētavas mērķis nebija grūti izprotams: karstums atvēra poras, un tvaiks tika ieelpots arī plaušās.

Visi četri sēdēja, tikpat kā nerunādamies, kamēr viņu ķermeņi sāka spīdēt no sviedriem. Pēc tam viņi pārgāja nākamajā istabā.

— Nu, kā? —Holam jautāja Līvits.

— Gluži kā romiešu pirtī, — viņš atbildēja.

Nākamajā istabā bija neliela vanniņa («Iemērkt TI­KAI kājas») un duša («Dušas šķīdumu nerīt. Sargāt no tiešas iedarbības acis un gļotādas»). Tīri vai izska­tījās, ka viņus grib iebiedēt. Hols mēģināja pēc ožas noteikt, kas tie par šķīdumiem, bet viņam tas neizde­vās. Dušas šķīdums bija glums, tātad sārmains. Viņš apjautājās Līvitam, un Līvits atbildēja, ka tas esot alfahlorofīna šķīdums ar pH 7,7. Kur vien esot iespē­jams, skābi šķīdumi tiekot lietoti pamīšus ar sārmai­niem.

— Ja tikai padomā, — Līvits sacīja, — te mēs sa­stopamies ar problēmu problēmu. Kā dezinficēt cil­vēka ķermeni, vienu no visnetīrākajiem objektiem pa­zīstamajā pasaulē, nenobeidzot cilvēku pašu? Intere­santi,— viņš noteica un gāja prom.

Iznācis no dušas, Hols skatījās, vai kaut kur nestāv dvielis, bet neko tamlīdzīgu neatrada. Hols iegāja nākamajā istabā, un tur no griestiem pār viņu sāka gāzties karsta gaisa plūsma. Pie sienām iedegās kvarca lampas, pieliedamas telpu ar koši violetu gaismu. Viņš tur pastāvēja, kamēr atskanēja zummera signāls un gaisa pūtēji izslēdzās. Pār miesu vēl skrēja vieglas tirpas, kad viņš iegāja beidzamajā istabā, kur gaidīja drēbes. Šoreiz tie nebija kombinezoni, bet gan kaut kas līdzīgs ķirurga ietērpam — gaišdzeltena vaļīga augšdaļa ar ķīļveidīgu kakla izgriezumu un īsām pie­durknēm, ar gumiju savilktas bikses, ērtas un vieglas kurpes ar gumijas zolēm.

Drāna bija mīksta, acīmredzot sintētiska. Hols sa­ģērbās, kopā ar pārējiem izgāja pa durvīm ar uz­rakstu «IZEJA UZ II LĪMENI», iekāpa liftā un gai­dīja, kamēr tas nolaižas.

Izkāpdams no lifta, Hols nokļuva gaitenī. Tā sienas vairs nebija krāsotas sarkanas kā I līmenī, bet gan dzeltenas. Personāls staigāja dzeltenos tērpos. Aukle, kas bija viņus gaidījusi pie lifta, teica:

— Pulkstenis ir 14 un 47 minūtes, džentlmeņi. Pēc stundas jūs varēsit turpināt nolaišanos.

Viņi iegāja mazā istabiņā, uz kuras durvīm bija uz­raksts «UZGAIDĀMĀ TELPA». Tajā stāvēja sešas kušetes ar plastmasas pārklājiem vienreizējai lieto­šanai.

— Atstiepiet kaulus, — sacīja Stouns. — Ja varat, pasnaudiet. Kamēr vēl neesam piektajā līmenī, mums jāizmanto katra izdevība atpūsties.— Viņš pie­gāja pie Hola. — Kā jums patika dezinficēšanas meto­dika?

— Ta ir interesanta, — Hols atbildēja.— Jus to va­rētu pārdot zviedriem un nopelnīt smuku naudiņu. Bet, patiesību sakot, es biju gaidījis kaut ko drakoniskāku.

— Pacietieties, — Stouns teica. — Tālāk nāks arī kas vairāk. Trešajā un ceturtajā līmenī būs medicī­niskā apskate. Pēc tam — īsa apspriede.

Stouns apgūlās uz vienas no kušetēm un momentā aizmiga. Šo iemaņu viņš bija apguvis pirms daudziem gadiem, veikdams eksperimentus, kuri ilga vairākas diennaktis no vietas. Toreiz viņš iemācījās izmantot miegam katru brīvu brīdi, un šī spēja iemigt pēc va­jadzības bija noderējusi viņam arī vēlāk.

Otrais dezinfekcijas procedūru cikls bija līdzīgs pir­majam. Arī Hola dzeltenais apģērbs, lai gan viņš to bija valkājis tikai stundu, tika pārvērsts pelnos.

— Vai tā nav izšķērdība? — viņš jautāja Bārto- nam.

Bārtons noraustīja plecus.

— Tas taču ir papīrs.

— Papīrs? Tā drēbe?

Bārtons papurināja galvu.

— Tā nav drēbe, bet papīrs. Jauna tehnoloģija.

Viņi iekāpa baseinā, kur vajadzēja iegremdēties

visam. No instrukcijas, kas bija izlikta pie sienas, Hols uzzināja, ka acis zem ūdens jātur vaļā. Kā viņš drīz konstatēja, pilnīgu iegremdēšanos garantēja vien­kāršs izgudrojums: šo telpu ar nākamo savienoja tikai zemūdens aile. Nirdams tai cauri, Hols sajuta acīs vieglu dedzināšanu, bet citādi viss bija tīri pieņe­mami.

Nākamajā istabā cita citai līdzās atradās sešas stiklotas kabīnes, kas atgādināja telefona būdas. Hols piegāja pie vienas no tām un uz izkārtnes izlasīja: «Ieiet un aizvērt abas acis. Turēt rokas mazliet at­statu no ķermeņa, kājas — plecu platumā. Līdz zum- mera signālam acis neatvērt. GARO VIĻŅU STARO­JUMA IEDARBĪBA UZ ACĪM VAR RADĪT AK­LUMU.»

Hols izdarīja, kā bija noradīts, un ar visu ķermeni sajuta kaut kādu aukstu siltumu. Tas ilga minūtes piecas, pēc tam viņš izdzirda zummeru un atvēra acis. Ķermenis bija sauss. Tāpat kā citi, viņš iegāja ejā, kur cita aiz citas atradās četras dušas. Iedams pa to, viņš pabija zem katras no dušām. Pēc tam viņš no­nāca zem gaisa pūtējiem, kas viņu nožāvēja, un visbei­dzot— pie drēbēm. Šoreiz apģērbs bija balts.

Viņi apģērbās un ar liftu nobrauca trešajā līmenī.

Tur viņus sagaidīja četras medicīnas māsas; viena no viņām aizveda Holu uz apskates kabinetu. Izrādī­jās, ka apskate ilgs veselas divas stundas un šoreiz viņu izmeklēs nevis mašīna, bet gar pārlieku aku­rāts un ārēji pilnīgi vienaldzīgs jauns ārsts. «Tad jau labāk mašīna,» Hols sapīcis nodomāja pie sevis.

Ārsts pierakstīja visu līdz pēdējam sīkumam: kad dzimis, kāda izglītība, kur ceļojis, kādas slimības sa­stopamas viņa dzimtā, ar ko slimojis pats, vai bijis hospitalizēts. Tikpat pamatīga bija arī medicīniskā apskate. Holam sāka zust pacietība, un viņš dusmīgi aizrādīja, ka tam visam nav nekādas nozīmes. Bet ārsts paraustīja plecus un mierīgi sacīja:

— Tāda ir kārtība.

Pēc divām stundām Hols atkal pievienojās pārējiem, un viņi devās uz ceturto līmeni.

Vēl četras reizes Hols pilnīgi iegremdējās vannā, trīs reizes tika apstarots vispirms ar ultravioleto un pēc tam ar infrasarkano gaismu, divas reizes apstrā­dāts ar ultraskaņu, un tad beigās nāca kaut kas pavi­sam iespaidīgs. Tērauda kabīne, un tajā uz vadža ķi­vere. Uzraksts vēstīja: «Šis ir ultrazibšņu aparāts. Lai aizsargātu galvas un sejas apmatojumu, uzmauciet galvā metāla ķiveri un tad nospiediet pogu.»

Hols par ultrazibšņiem neko nebija dzirdējis un izpildīja norādījumus, nezinādams, kas viņu sagaida. Viņš uzlika.galvā ķiveri un nospieda pogu.

Sekoja īss baltas, apžilbinoši spožas gaismas uzlies­mojums, un kabīni pārņēma karstuma vilnis. Vienu mirkli bija sāpes, bet Hols nepaguva tās izjust, kad nekas vairs nesāpēja. Viņš piesardzīgi noņēma ķiveri un apskatīja sevi. Visu ķermeni klāja smalki, balti pelni, un viņš saprata, ka tā ir vai, pareizāk sakot, ir bijusi viņa paša āda: mašīna bija sadedzinājusi ārējo epitēlija slāni. Hols gāja nomazgāt pelnus zem dušas. Kad viņš beidzot tika līdz ģērbtuvei, tur viņu gaidīja zajš ietērps.

Vēl viena medicīniskā apskate. Šoreiz vajadzēja vis­dažādākās analīzes: krēpu, mutes dobuma epitēlija, asins, urīna, izkārnījumu. Pasīvā vienaldzībā Hols ļāva sevi izmeklēt, padevīgi izgāja apskates un ana­līzes, atbildēja uz visiem jautājumiem. Viņš bija nogu­ris un sāka zaudēt realitātes izjūtu. Neskaitāmas pro­cedūras, jaunie pārdzīvojumi, sienu krāsas un visur viena un tā pati bālā mākslīgā gaisma …

Beidzot*fiņu atveda atpakaļ pie Stouna un pārē­jiem. Stouns sacīja:

— Šajā līmenī mums jāpavada sešas stundas, ka­mēr būs iegūti visu analīžu rezultāti. Tāds ir priekš­raksts. Tā ka mēs varētu arī pagulēt. Tālāk gar gaiteni ir istabas ar jūsu vārdiem uz durvīm. Vēl tālāk ir kafetērija. Pēc piecām stundām tur satiksimies, lai noturētu apspriedi. Vai viss skaidrs?

Lasīdams plastmasas plāksnītes uz durvīm, Hols sameklēja savii istabu, iegāja tajā un, par patīkamu pārsteigumu, konstatēja, ka tā ir diezgan liela. Viņš bija gaidījis, ka ieraudzīs kaut ko līdzīgu guļamva­gona kupejai, taču tā bija daudz lielāka un turklāt labi mēbelēta. Tajā atradās gulta, krēsls, neliels rak­stāmgalds un skaitļošanas mašīnas panelis ar

Еще один осмотр. Анализы — все, какие известны медицине: мокроты, эпителия полости рта, крови, мочи, кала. Он покорно дал осмотреть себя, прошел все обследования, отвечал на все вопросы. Он устал и начал немного ошалевать. Бесчисленные процедуры, новые ощущения, смена окраски на стенах — и повсюду этот безразличный искусственный свет…

Наконец, его привели обратно к Стоуну и остальным.

— На этом уровне мы пробудем шесть часов, до получения результатов всех анализов, — сказал Стоун. — Так что можете прикорнуть. Дальше по коридору комнаты с вашими именами на дверях. Еще дальше — буфет. Встретимся там через пять часов, а потом проведем небольшое совещание. Все ясно?

Холл нашел свою комнату по пластмассовой табличке на двери. Вошел и приятно удивился тому, что комната достаточно большая. Он ожидал увидеть что-нибудь вроде купе мягкого вагона, а эта была гораздо больше и лучше обставлена. Кровать, стул, письменный стол и панель ЭВМ со встроенным телеэкраном. ЭВМ его заинтересовала, но он ужасно устал. Лег и тотчас же уснул.

* * *

А Бертону не спалось. Он лежал на спине, смотрел в потолок и думал. Ему все мерещился поселок, распростертые на улице тела — и ни капли крови…

Он не был гематологом, но по роду работы ему иногда приходилось заниматься исследованием крови. Он знал, что на ее состав воздействуют многие бактерии. Например, его собственная работа по стафилококкам показала, что они выделяют два фермента, воздействующих на кровь. Один из этих ферментов, так называемый экзотоксин, помимо разрушения кожи, растворял красные кровяные тельца. Другой был коагулянт, обволакивавший бактерию белком, чтобы противодействовать разрушительному действию лейкоцитов.

Следовательно, бактерии могут изменять состав крови. И делают это разными способами. Стрептококки выделяют фермент стрептокиназу, который растворяет сгустки крови; клостридии и пневмококки выделяют целый ряд гемолизинов, разрушающих эритроциты; малярийные плазмодии и амебы также уничтожают эритроцитов — это их пища. Да и другие паразиты питаются аналогичным образом.

Значит, все это вполне возможно.

Однако до выяснения того, как именно действует микроорганизм, занесенный «Скупом-7», отсюда еще очень далеко.

Бертон попытался припомнить, в какой последовательности протекает свертывание крови. Вроде бы процесс напоминает ступенчатый водопад: один фермент активизируется и воздействует на другой, тот — на третий, третий — на четвертый, и так двенадцать или тринадцать ступеней, пока кровь, наконец, не свернется. И уж совсем смутно вспоминалось, какие именно это ступени, какие ферменты, какова роль металлов, ионов, местных факторов. Сложная, очень сложная механика…

Он мотнул головой и принудил себя заснуть.

* * *

Врач-микробиолог Питер Ливитт размышлял о том, как же выделить и определить возбудителя болезни. Ему уже приходилось думать над этим раньше: ведь он был одним из основателей группы, одним из тех, кто составил «Методику анализа жизни». Однако теперь, когда предстояло впервые осуществить разработанную методику на практике, им овладели сомнения.

Тогда, два года назад, во время бесед после завтраков их чисто умозрительные построения казались необыкновенно точными и бесспорными. Это была занятная интеллектуальная игра, своего рода испытание ума. А теперь, когда им предстоит встретиться с реальным агентом, вызывающим вполне реальную, притом загадочную смерть, окажутся ли их планы на деле столь эффективными и полными, какими рисовались тогда?

Первые-то шаги легки. Скрупулезно обследовать капсулу, и все, что будет найдено, высеять на питательных средах. А дальше? Удастся ли сразу же выявить организм, с которым можно будет работать, экспериментировать, который можно будет опознать?

Главный вопрос — как он действует, почему убивает — можно поставить только потом. Правда, есть предположение, что смерть наступает из-за свертывания крови; если это подтвердится, то они уже на верном пути, но если нет? Тогда они попросту потеряют драгоценное время.

На ум пришел пример с холерой. Веками было известно, что холера смертельна, что она вызывает жесточайший понос, при котором организм теряет подчас более 30 литров жидкости в сутки. Это было известно доподлинно — и все же люди почему-то думали, что смертельный исход болезни никак не связан с поносом; они искали противоядие, лекарство, какой-нибудь способ убить бактерию. И только в самое последнее время удалось доказать, что холера смертельна главным образом вследствие обезвоживания организма. Достаточно только быстро возмещать потерю жидкости — и больной выздоровеет без всяких других лекарств.

Старинное врачебное правило; устрани симптомы — болезнь исчезнет сама. Но применимо ли это правило к организму, занесенному извне? Можно ли побороть болезнь, препятствуя свертыванию крови? Или же свертывание — явление производное, а первичное поражение гораздо глубже, гораздо серьезнее?

Был и другой вопрос, который мучил его еще на ранней стадии подготовки программы «Лесной пожар». Уже тогда, на предварительных совещаниях, Ливитт предупреждал, что участники группы могут невзначай стать убийцами внеземных разумных существ.

«Все люди, — говорил он, — даже наиболее объективные, не могут избавиться от некоторых врожденных предрассудков, когда дело касается проблем жизни. Один из таких предрассудков — уверенность, что высокоразвитый организм по своим размерам всегда крупнее организма простого. На Земле это, несомненно, так. Чем выше развитие организма, тем он крупнее — от одной клетки к многоклеточным существам и далее к животным с функционально дифференцированными клетками, объединенными в группы, которые называются органами. На Земле развитие животного мира всегда шло от малого к большому, от простого к сложному.

А вне Земли? В какой-то иной точке Вселенной развитие могло идти в обратном направлении, ко все более мелким формам. Подобно тому как прогресс человеческой техники ведет к миниатюризации многих вещей, так и эволюция на какой-то более совершенной стадии, вполне возможно, приводит ко все более и более мелким формам жизни. Кстати, у этих форм жизни есть определенные преимущества перед крупными: им нужно меньше сырья, меньше пищи, космические полеты будут им стоить много дешевле…

Может статься, на некой отдаленной планете самые разумные существа размерами не больше блохи. А может, не больше бактерии. В этом случае программа „Лесной пожар“ привела бы к уничтожению высокоразвитой формы жизни, причем ученые даже не осознали бы, что они натворили…»

Впрочем, такие мысли приходили в голову не одному только Ливитту. До него подобные идеи высказывали Мертон в Гарварде и Чалмерс в Оксфорде. Чалмерс со свойственным ему чувством юмора рисовал такую картину: представьте себе, что вы смотрите в микроскоп, а бактерии на предметном стекле выстраиваются в слова: «Отнесите нас к своему вождю…»

Это казалось очень забавной шуткой. Ливитт частенько вспоминал слова Чалмерса, потому что такая шутка может вполне может обернуться правдой.

* * *

Перед тем как уснуть, Стоун успел подумать о предстоящем совещании. И еще о метеорите. «Интересно, — подумал он, — что сказали бы Надь или Карп, узнай они о метеорите? Очень может быть, просто свихнулись бы. Может, мы еще и сами свихнемся…»

С тем он и заснул.

* * *

Три комнаты на первом уровне, где размещались все средства связи, обслуживающие лабораторию «Лесной пожар», были известны как сектор «Дельта». Через этот сектор проходили все линии связи между уровнями, все телефонные и телетайпные кабели, соединяющие лабораторию с внешним миром. И линии в библиотеку и на центральный склад также управлялись отсюда, из сектора «Дельта».

По сути дела, сектор представлял собой гигантский автоматический коммутатор, управляемый ЭВМ. В трех залах сектора царила тишина, нарушаемая лишь мягким шелестом магнитофонных лент да слабым пощелкиванием реле. Работал здесь всего один человек — он сидел у пульта, окруженный перемигивающимися огоньками. Собственно, в его присутствии здесь не было необходимости. ЭВМ представляли собой саморегулирующиеся устройства, через каждые двенадцать минут по всем схемам запускались проверочные задачи, и при малейшем отклонении в контрольных результатах машины автоматически отключались.

По инструкции на дежурном лежала одна обязанность — следить по секретной военной линии связи за сообщениями, о поступлении которых оповещал звонок на телетайпе. Когда он звякал, дежурный извещал об этом центры управления всех пяти уровней. Он был обязан также доложить командованию первого уровня о любой неполадке в работе ЭВМ — если такое невероятное происшествие когда-либо случится.