Andromēdas celms

12 Совещание

— Пора вставать, сэр…

Марк Холл открыл глаза. Комнату заливал ровный, неяркий свет. Холл поморгал и перевернулся на живот.

— Пора вставать, сэр…

Очаровательный женский голос, тихий и обольстительный. Холл сел рывком на кровати и огляделся. Никого.

— Кто здесь?

— Пора вставать, сэр…

— Кто вы?

— Пора вставать, сэр…

Он дотянулся и нащупал кнопку на столике рядом с кроватью. Ночник погас. Он ждал, что голос зазвучит опять, но не дождался.

«Недурно придумано, — решил он, — мертвый и тот проснется…» Одеваясь, он прикидывал, как это может быть устроено. Явно не простая магнитофонная запись — действует наподобие рефлекса на внешний раздражитель. Предложение вставать повторялось, только если Холл говорил что-нибудь. Чтобы проверить свой вывод, он вновь нажал на кнопку ночника.

— Что вам угодно, сэр? — спросил тот же вкрадчивый голос.

— Я хотел бы знать, как вас зовут.

— Это все, сэр?

— Да, как будто все.

— Это все, сэр?..

Он подождал. Свет выключился сам собой. Он надел туфли и собирался уже выйти в коридор, когда услышал голос, на сей раз мужской:

— Доктор Холл! Говорит начальник службы оповещения. Попрошу вас впредь относиться к установленным у нас порядкам более серьезно.

Холл расхохотался. Выходит, не только отвечают на его замечания, но еще и записывают их на пленку. Остроумная система.

— Извините меня, — сказал он. — Я почему-то не сразу сообразил, что это магнитофон. Голос был такой обольстительный…

— Голос, — внушительно произнес начальник, — принадлежит мисс Глэдис Стивенс из штата Омаха, шестидесяти трех лет от роду. Это ее профессия — надиктовывать команды для экипажей стратегических бомбардировщиков и всевозможные тексты программ голосового напоминания…

— Вот оно что, — сказал Холл.

Он вышел в коридор и направился в кафетерий. По дороге до него, наконец, дошло, почему проектировать «Лесной пожар» было поручено конструкторам подводных лодок. Оставшись без часов, он не имел ни малейшего представления о том, который теперь час и даже ночь снаружи или день. Интересно, много ли в кафетерии народу? И вообще — обед сейчас или завтрак?

В кафетерии, как оказалось, не было никого, кроме Ливитта. Тот сообщил, что остальные уже перешли в комнату для совещаний, пододвинул Холлу стакан с какой-то темно-коричневой жидкостью и предложил позавтракать.

— А что это такое? — спросил Холл.

— Питательная жидкость сорок два — пять. Содержит все необходимые компоненты для поддержания жизнедеятельности организма мужчины весом в семьдесят килограммов на протяжении восемнадцати часов…

Hols paņēma glāzi un izdzēra. Šķidrums atgādināja biezu sīrupu un bija aromatizēts, imitējot apelsīnu su­las smaržu un garšu. Dzert brūnu apelsīnu sulu pir­majā brīdī likās diezgan neparasti, taču pēc garšas dzira nebija nemaz tik slikta. Līvits paskaidroja, ka tā esot izstrādāta kosmonautiem un saturot visu, iz­ņemot gaisā šķīstošos vitamīnus.

— Tie ir šajā tabletē, — viņš teica.

Hols norija tableti, piegāja pie kaktā stāvošā auto­māta un ietecināja tasi kafijas.

— Vai cukurs ir?

Līvits papurināja galvu.

— Nē, cukura šeit nekur nav. Te nav nekā tāda, kas varētu kļūt par barotni baktēriju augšanai. Turp­māk mūsu uzturs sastāvēs gandrīz vienīgi no olbal­tumvielām. Visu mums vajadzīgo cukuru organisms saražos, noārdīdams olbaltumvielas. Bet mūsu gremo­šanas traktā cukura nenonāks ne kripatiņas. Gluži otrādi.

Viņš iebāza roku kabatā.

— Nu nē.

— Jā gan, — Līvits teica un sniedza Holam mazu staniolā ietītu irbulīti.

— Nē, — Hols atkārtoja.

— Visiem pārējiem jau ir. Plašs iedarbības spektrs. Pirms ejat uz noslēguma dezinfekcijas procedūrām, iegriezieties savā istabā un ielieciet.

— Es nekā nesaku, ka mani mērcē tajās smirdoša­jās vannās, — Hols sacīja. — Es neceļu iebildumus, ka mani apstaro. Bet, lai mani sasper zibens…

— Iecerēts ir tā, — Līvits viņu pārtrauca, — lai piektajā līmenī jūs būtu tik sterils, cik tas vispār ir iespējams. Jūsu ādu un elpošanas ceļu gļotādu mēs jau esam izdezinficējuši uz to labāko. Bet vēl nekas nav darīts ar jūsu zarnu traktu.

— Jā, — Hols teica, — bet svecītes?

— Nekas, pieradīsit. Mēs tās lietosim pirmās četras dienas. Nekāda liela labuma no tām, protams, ne­būs,— Līvits piebilda ar parasto nīgro, pesimistisko izteiksmi sejā. Viņš piecēlās. — Ejam uz apspriežu zāli. Stouns grib parunāties par Karpu.

— Par ko?

— Par Rūdolfu Karpu.

Rūdolfs Karps bija Ungārijā dzimis bioķīmiķis, kas Savienotajās Valstīs ieradās no Anglijas 1951. gadā. Viņš dabūja vietu Mičiganas universitātē un mierīgi un klusi nostrādāja tur piecus gadus. Pēc tam, pie­ņēmis Annārboras observatorijā strādājošo kolēģu priekšlikumu, Karps sāka pētīt meteorītus, lai noskaid­rotu, vai tajos nav dzīvu organismu vai vismaz zīmju, kuras norādītu, ka tādi tajos kādreiz ir bijuši. Pret annārboriešu priekšlikumu Karps izturējās ļoti nopietni un strādāja uzcītīgi, nepublicējis par šo tematu nevienu rakstu līdz pat 60. gadu sākumam, kaut gan Kelvins, Vons, Naģs un vairāki citi par līdzīgiem tematiem šai laikā publicēja graujošus rakstus.

Argumenti un pretargumenti, ar kuriem viņi apmai­nījās, bija sarežģīti, bet iznākums allaž bija vienkāršs: tiklīdz kāds pētnieks paziņoja, ka esot meteorītā at­radis fosiliju vai no olbaltumvielas cēlušos ogļūdeņ­radi, vai jebkuras citas dzīvības pēdas, tūlīt radās kritiķi, kas saskatīja vienīgi nevīžību eksperimenta izpildē un pētniecības objekta piesārņošanu ar Zemes vielām un organismiem.

Karps, kura darba stilam bija raksturīga nesteidzība un pamatīgums, bija nolēmis reizi par visām reizēm pielikt šim- strīdam punktu. Viņš paziņoja, ka esot iz­strādājis ārkārtīgi skrupulozu metodiku, kas nodro­šina pret jebkādiem piesārņojumiem: katrs meteorīts, kuru viņš pētot, esot mazgāts divpadsmit šķīdumos, to skaitā ūdeņraža peroksīdā, jodā, hipertoniskajā šķī­dumā un vājos skābju šķīdumos. Pēc tam tas divas dienas turēts spēcīgā ultravioletajā starojumā un, vis­beidzot, iemērkts pretmikrobu šķīdumā un ievietots absolūti sterilā hermētiskā kamerā, kur tad arī tiekot veikts tālākais darbs.

Šādi apstrādātos meteorītus pāršķeļot, Karpām esot izdevies izdalīt ārpuszemes baktērijas. Tie esot gre- dzenveidīgi organismi, kaut kas līdzīgs sīciņām viļ­ņainām autoriepu kamerām, spējot augt un vairoties. Pēc uzbūves tie būtiski neatšķiroties no Zemes baktē­rijām, tāpat sastāvot galvenokārt no olbaltumvielām, ogļhidrātiem un lipīdiem, taču tiem neesot šūnas ko­dola un tāpēc pagaidām nekādi nevarot izskaidrot, kā tie vairojas.

Šo ziņojumu Karps sniedza savā parastajā atturī­gajā manierē, bez sensacionālisma, un cerēja, ka tas tiks uzņemts labvēlīgi. Cerības nepiepildījās, gluži otrādi — Septītajā astrofizikas un ģeofizikas konfe­rencē, kas 1961. gadā sanāca Londonā, viņu vienkārši apsmēja. Vilšanās sarūgtināts, Karps darbu ar me­teorītiem pameta, un viņa izdalītie organismi gāja bojā nejaušā sprādzienā, kas laboratoriju piemeklēja naktī uz 1963. gada 27. jūniju.

Tātad Karps piedzīvoja gandrīz to pašu ko Naģs un visi pārējie. 60. gadu sākumā par dzīvības pastāvē­šanu meteorītos zinātnieki negribēja ne dzirdēt; jeb­kurus datus, kas liecināja tam par labu, noraidīja, no­pēla vai ignorēja.

Tomēr saujiņa pētnieku kādās desmit valstīs savu interesi par šo problēmu saglabāja. Starp viņiem bija arī Džeremijs Stouns un Pīters Līvits. Tieši Līvits pirms dažiem gadiem bija formulējis «Četrdesmit as­toņu kārtulu». Tā bija domāta kā humoristisks atgādi­nājums zinātniekiem un zīmējās uz literatūras kal­niem, kuri 40. gadu beigās un 50. gados bija sakrā­jušies jautājumā par cilvēka hromosomu skaitu.

Daudzus gadus uzskatīja, ka cilvēka ķermeņa šū­nās ir 48 hromosomas; to apstiprināja fotogrāfijas un milzums rūpīgu pētījumu. 1953. gadā grupa ASV cito- logu paziņoja visai pasaulei, ka cilvēka hromosomu skaits ir 46. Un atkal to apstiprināja fotogrāfijas un pētījumi. Bet šie citologi pacēla augšā un izskatīja arī vecos attēlus un vecos pētījumus, un arī tie liecināja, ka hromosomu skaits ir tikai 46 un nevis 48.

«Četrdesmit astoņu kārtula» bija formulēta vien­kārši: «Visi zinātnieki ir akli.» Līvits šo kārtulu at­cerējās, kad redzēja, kāda uzņemšana tiek parādīta Karpām un viņa domubiedriem. Izstudējis visus zi­ņojumus un rakstus, Līvits secināja, ka ar vieglu roku noraidīt pētījumus par meteorītiem nav nekāda^pa­mata; daudzi no eksperimentiem bija veikti rūpīgi un pārdomāti, to rezultāti likās neapgāžami.

Tas viss Līvitam stāvēja prātā, kad viņš kopā ar pārējiem programmas «Meža ugunsgrēks» autoriem strādāja pie pētījuma «Vektors Trīs», kam kopā ar pētījumu «Toksīns Pieci» bija jāveido visas program­mas teorētiskais pamats.

Apcerējumā «Vektors Trīs» tika aplūkots principiāls jautājums: ja uz Zemes nokļūtu kādas svešas'baktē- rijas, kas spēj izraisīt nepazīstamu slimību, — no ku­rienes šīs baktērijas varētu būt cēlušās?

Pēc apspriešanās ar astronomiem un iepazīšanās ar attiecīgajām evolūcijas teorijas atziņām grupa «Meža ugunsgrēks» secināja, ka baktērijas varētu nākt no trejādiem avotiem.

Pirmais avots, ko visvieglāk iedomāties, bija baktē­riju ieceļošana no citas planētas vai pat no citas planētu sistēmas. Tādā gadījumā šīm baktērijām būtu aizsarglīdzekļi, kas ļautu tām izturēt ārkārtīgi zemu temperatūru un kosmiskās telpas vakuumu. Par to, ka šādus bargus apstākļus ir iespējams pārciest, šaubu nebija: bija taču pazīstamas tā sauktās termo- fīliskās baktērijas, kas dzīvo un strauji vairojas pat pie +70°C, Tāpat bija zināms, ka spēju dzīvot un vai­roties saglabājušas pat ēģiptiešu kapenēs atrastās sīk- būtnes, kas tur ieslodzījumā pavadījušas tūkstošiem gadu.

Lieta tāda, ka baktērijas var uz laiku kļūt par spo­rām, izveidojot ap sevi cietu kaļķa čaulu. Šī čaula ļauj tām pārciest gan sasalšanu, gan viršanu un, ja nepie­ciešams, iztikt tūkstošiem gadu bez barības. Baktē­rija, kura pārvērtusies sporā, bauda divējādas priekš­rocības — gan tās, kuras tai dod šis kosmiskais skafandrs, gan arī tās, kuras dod iespēja uz laiku pārtraukt dzīvības norises.

Par to, ka spora var ceļot pa kosmisko telpu, nebija nekādu šaubu. Bet vai cita planēta vai planētu sistēma tiešām bija visvarbūtīgākais svešu sīkbūtņu avots?

Nē, acīmredzot nebija. Visvarbūtīgākais bija vistu­vākais avots — Zeme pati.

Apcerējumā «Vektors Trīs» tika izteikta hipotēze, ka pirms miljardiem gadu, kad Zemes okeānos un uz tās karstajiem kontinentiem tikko sāka veidoties dzī­vība, kad vēl nebija ne primitīvo zīdītājdzīvnieku, ne zivju, ne pērtiķcilvēku, kaut kādas baktērijas varēja Zemes virsu pamest. Kāpjošās gaisa plūsmas varēja aizraut tās līdzi un pamazām nest aizvien augstāk, līdz beidzot tās atradās kosmiskajā telpā. Tur nonā­kušas, tās varēja evolucionēt, veidojoties mums gluži neparastās formās, varbūt pat tādās, kas enerģiju dzīvības norisēm iegūst tieši no Saules starojuma un nevis no barības. Varbūt tās vispār spēja iztikt bez barības, pārvēršot enerģiju tieši vielā.

Atmosfēras augšējos slāņos Līvits saskatīja analo­ģiju ar okeāna dziļumiem, secinot, ka abas vides ir vienlīdz nemīlīgas un abas apdzīvotas. Bija zināms, ka pat visdziļākajās, vistumšākajās okeāna ieplakās, kur tikpat kā nenonāk skābeklis un nav nemaz gais­mas, dzīvo organismu ir papilnam. Kāpēc tāpat neva­rēja būt arī atmosfēras augstākajos slāņos? Jā, ar skābekli tur bija trūcīgi. Jā, barības tur tikpat kā ne­bija. Bet, ja jau dzīvība mājoja vairāk nekā desmit kilometrus zem jūras līmeņa, kāpēc gan tā nevarēja mājot arī simtiem kilometru virs tā?

Ja tur augšā tiešām dzīvoja kādas sīkbūtnes un ja tās bija atrāvušās no toreiz karstās Zemes garozas ilgi pirms pirmās cilvēkveidīgās būtnes parādīšanās, tad attiecībā pret cilvēku tām vajadzēja būt bīstamām svešiniecēm: pret tām nevarēja būt izstrādājušās nedz pretvielas, nedz kādi citi imunitātes līdzekļi, nedz pie­lāgošanās reakcijas. Mūsdienu cilvēkam vajadzēja sa­stapties ar šīm primitīvajām svešajām sīkbūtnēm tik­pat nesagatavotam un neaizsargātam, cik nesagata­vots un neaizsargāts viņš pirmajos kuģojumos pa okeāniem sastapās ar haizivīm, primitīvajām svešajām zivīm, kas simtiem miljonu gadu laikā nebija nemaz izmainījušās.

Trešais inficēšanās avots, trešais no pētījumā ap­lūkotajiem vektoriem, bija visiespējamākais un vien­laikus izraisīja vislielākās bažas. Tās bija mūsdienu Zemes baktērijas, ko sev līdzi kosmiskajā telpā aiz­vedis nepietiekami sterilizēts lidķermenis. Uz tur no­kļuvušajām sīkbūtnēm iedarbotos bezsvara stāvoklis, spēcīga radiācija un citi mutagēniski faktori, kas va­rētu tās pārveidot, tā ka uz Zemes tās atgrieztos jau pilnīgi citādas.

Paceliet kosmosā kādas labdabīgas baktērijas, pie­mēram, tās, kas rada izsitumus vai kakla iekaisumu, un jūs varat saņemt tās atpakaļ jaunā, pavisam ne­gaidītā, varbūt pat nāvējošā formā. No tām var sagai­dīt visu. Tās var dot priekšroku acī esošajam šķidru­mam un tāpēc invadēt acs ābolu. Tās var lieliski pār­tikt no kuņģa skābajiem izdalījumiem. Tās var vairo­ties smadzeņu ģenerētajās vājajās strāvās un pada­rīt cilvēkus trakus.

Tomēr grupai «Meža ugunsgrēks» visa šī ideja par mutējušajām baktērijām likās samākslota un ne­ticama. Tas var likties smieklīgi un tagad, pēc noti­kuma ar Andromēdas celmu, pat nožēlojami, bet tā nu tas bija: grupas «Meža ugunsgrēks» locekļi stūr­galvīgi ignorēja gan paši savu pētījumu datus, kas liecināja, ka baktērijas mutē strauji un radikāli, gan arī datus, kuri bija iegūti, dažādus dzīvos organismus ar bioloģiskajiem pavadoņiem paceļot kosmosā un pēc tam nogādājot atpakaļ uz Zemes.

Pavadonī «Biosatellite II» līdz ar citām dzīvām būtnēm atradās arī vairāku sugu baktērijas. Vēlāk tika ziņots, ka kosmiskā lidojuma apstākļos šīs baktērijas vairojušās divdesmit līdz trīsdesmit reižu straujāk nekā parasti. Cēloņi vēl nebija noskaidroti, bet sekas bija nepārprotamas: kosmiskie apstākļi varēja ietek­mēt sīkbūtņu vairošanos un augšanu.

Tomēr šim faktam nepievērsa uzmanību neviens no grupas locekļiem, bet, kad to atcerējās, bija jau par vēlu.

Savu īso apskatu pabeidzis, Stouns izdalīja katram pa sējumiņam kartona vākos.

— Te ir atšifrēts automātu fiksētais protokols par visa «Smeltnis VII» lidojuma norisi. Mums tas jāiz­skata un jāmēģina noteikt, kas notika ar pavadoni, kad tas atradās orbītā.

— Vai tad kaut kas ar to ir noticis? — Hols jautāja.

— Bija ieplānots, ka pavadonis riņķos sešas die­

nas, — Līvits paskaidroja. — Organismu savākšanas varbūtība ir tieši proporcionāla orbītā pavadītajam laikam. Pēc palaišanas tā orbīta precīzi atbilda pare­dzētajai, bet piektajā dienā pēkšņi no tās novirzījās. Hols palocīja galvu.

— Sāksim ar pirmo lappusi, — Stouns teica. — Kā redzat, ideālas palaišanas protokols. Pie tā mums nav ko kavēties. Seit un arī nākamo deviņdesmit sešu stundu pierakstā nav nekā tāda, kas liecinātu, ka pa­vadonī bijis kāds defekts. Tagad uzšķiriet 10. lappusi.

ATŠIFRĒJUMS TURPINĀS «SMELTNIS VII» PALAISANAS DATUMS: … SAĪSINĀTS VARIANTS

Stundas min s Norise

0096 10 12 Grandbahamas stacija: pēc pārbaudes

datiem, orbīta stabila 0096 34 19 Sidneja: pēc pārbaudes datiem, orbīta stabila

96 47 34 Vandenberga: pēc pārbaudes datiem,

orbīta stabila

97 04 12 Kenedija zemesrags: orbīta stabila, bet

sistēma nefunkcionē pareizi 0097 05 18 Nepareiza funkcionēšana apstiprināju­sies

0097 07 22 Grandbahama: nepareiza funkcionēšana apstiprinājusies. ESM dati: orbīta no­virzījusies

0097 34 54 Sidneja: orbīta novirzījusies

97 39 02 Vandenberga: pēc aprēķiniem, orbīta

pazeminās

98 27 14 Vandenberga: vadīšanas centrs nolemj

dot signālu ieiet atmosfēras blīvajos slāņos

99 12 56 Signāls pārraidīts

0099 13 13 Hjūstona: sākusies ieiešana atmosfēras blīvajos slāņos. Nolaišanās trajektorija stabila

— Un sarunas starp stacijam šajā kritiskajā pe­riodā?

— Centrs runāja ar Sidneju, Kenedija zemesragu un Grandbahamu. Visi savienojumi gāja caur Hjūs- tonu. Ari lielā skaitļošanas mašīna ir Hjūstonā. Taču šai gadījumā Hjūstonā tikai palīdzēja; visi lēmumi tika pieņemti programmas «Smeltnis» vadīšanas cen­trā Vandenbergā. Sarunu pieraksts ir pašās beigās. Tas tiešām kaut ko atklāj.

MUTISKĀS SAZINĀSANĀS PIERAKSTS PROGRAMMAS «SMELTNIS» VADISANAS CENTRS VANDENBERGAS KARA AVIĀCIJAS BĀZE LAIKS NO 0096.59 LIDZ 0097.39 SLEPENI

ATSIFRĒJUMS PILNĪGS, NEREDIĢĒTS Stundas min s Radiogrammas

96 59 00 HALLO, KENEDIJ, SEIT «SMELTŅA»

VADISANAS CENTRS. LIDOJUMA 96. STUNDAS BEIGĀS NO VISĀM STACIJĀM ZIŅAS, KA ORBĪTA IR STABILA. DODIET APSTIPRINĀ­JUMU

97 00 00 Domāju, «Smeltni», ka dosim. Patlaban

vēl pārbaudām, puiši. Atstājiet līniju ieslēgtu, pēc pāris minūtēm ziņošu 0097 03 31 Hallo, «Smeltni»1 Seit Kenedijs. Apstip­rinām, ka pēdējā riņķojumā orbīta bi­jusi stabila. Atvainojiet par kavēšanos, te kāds instruments niķojas 0097 03 34 KENEDIJ, LŪDZAM PRECIZĒT, VAI NIĶOSANĀS IR UZ ZEMES VAI AUGŠĀ

0097 03 39 Diemžēl vēl neesam sadzinuši pēdas. Domājam, ka uz Zemes

0097 04 12 Hallo, «Smeltni». Seit Kenedijs. Mums ir provizoriski dati, ka jūsu pavadonī kaut kāda sistēma nefunkcionē pareizi. Atkārtoju: mums ir provizoriski dati, ka gaisā kaut kas nav kārtībā. Gaidu apstiprinājumu

0097 04 15 KENEDIJ, LODZU, NOSKAIDROJIET,

KAS TĀ PAR SISTĒMU 0097 04 18 Diemžel tas man vel nav ziņots. Lai­kam viņi gaida, kad nepareizā funkcio­nēšana būs pilnīgi apstiprinājusies 0097 04 21 VAI, PĒC JŪSU PĀRBAUDĒM, OR­BĪTA JOPROJĀM IR STABILA? 0097 04 22 Vandenberga, mūsu aprēķini apstiprinā­juši, ka, pēc pārbaužu datiem, orbīta ir stabila. Atkārtoju: orbīta stabila 0097 05 18 Ak, Vandenberga, tā vien liekas, ka zi­ņojumi par nepareizībām jūsu pava­doņa sistēmu funkcionēšanā apstiprinā­sies. Acīmredzot ir sabojājusies stabili­zācijas sistēma. Stabilizācijas rādītāja bultiņa tuvojas atzīmei divpadsmit. At­kārtoju: atzīmei divpadsmit 0097 05 30 VAI JŪS ESAT SOS DATUS PĀR­BAUDĪJUSI AR SKAITĻOSANAS MAŠĪNĀM?

0097 05 35 Zēl, puiši, bet mūsu skaitļošanas mašī­nas visu apstiprinājušas. Viss rāda, ka bojājums tiešām ir 0097 05 45 HALLO, HJŪSTONA. VAI JŪS NESA­VIENOTU AR SIDNEJU? MUMS JĀ­SALĪDZINA DATI 0097 05 51 Programmas «Smeltnis» vadīšanas centr, šeit Sidnejas stacija. Savu iepriekšējo ziņojumu apstiprinām. Kad pavadonis pārlidoja mūs pēdējo reizi, nekādas nepareizības nenovērojām 0097 06 12 MŪSU KONTROLAPLESES LIECINA, KA VISAS SISTĒMAS FUNKCIONĒ PAREIZI UN ORBĪTA IR STABILA. APŠAUBĀM KENEDIJA ZEMES­RAGA INSTRUMENTU RĀDĪJUMU PRECIZITĀTI

0097 06 18 «Smeltni», šeit Kenedijs. Esam savus pārbaudes skaitījumus atkārtojuši. Re­zultāti, gluži tāpat kā iepriekšējo reizi, rāda, ka sistēmas funkcionē nepareizi. Vai no Grandbahamas esat ko saņē­muši?

0097 06 23 VĒL NEESAM, KENEDIJ. GAIDĀM 0097 06 36 HJŪSTONA, SEIT «SMELTŅA» VA- DISANAS CENTRS. VAI JŪSU OR­BĪTU IZSKAITĻOSANAS GRUPA VAR MUMS KAUT KO PAZIŅOT? 0097 06 46 «Smeltni», šobrīd neko nevaram. Mūsu skaitļošanas mašīnām nepietiek datu. Tās joprojām dod laukā rezultātus, pēc kuriem iznāk, ka orbīta ir stabila un visas sistēmas strādā normāli 0097 07 22 «Smeltni», šeit Grandbahamas stacija.

Ziņojam, ka jūsu pavadonis «Smeltnis VII» pārlidoja saskaņā ar grafiku. Pro­vizoriskie dati, kurus ieguvām, noteicot atrašanās vietu ar radiolokatoru, bija normāli, bet pārlidošanas ilgums nezin kāpēc ir palielinājies. Lūdzu, atstājiet līniju ieslēgtu līdz telemetrijas datu sa­ņemšanai

0097 07 25 ATSTĀJAM, GRANDBAHAMA 0097 07 29 «Smeltni», diemžel Kenedija zemesraga novērojumi ir apstiprinājušies. Atkār­toju: mūsu skaitļojumi apstiprina Kene­dija zemesraga novērojumus par sis­tēmu nepareizu funkcionēšanu. Patla­ban inūsu dati tiek pārraidīti uz Hjūs- tonu. Vai tos paralēli adresēt arī jums? 0097 07 34 NĒ, MĒS PAGAIDĪSIM HJŪSTONAS IZSKAITĻOJUMUS. VIŅIEM IETIL­PĪGĀKI PROGNOSTISKIE BLOKI 0097 07 36 «Smeltni», Hjustona ir saņēmusi Grand­bahamas datus. Tie tiek apstrādāti pēc programmas «Dispar». Uzgaidiet desmit sekundes

0097 07 47 «Smeltni», šeit LIjūstona. Skaitļojums pēc programmas «Dispar» apstiprina, ka sistēmas nefunkcionē pareizi. Jūsu pavadonis tagad atrodas nestabilā or-

bītā, pārlidošanas ilgums palielinājies par nulle komats trim sekundēm uz loka vienību. Pašlaik analizējam orbī­tas raksturlielumus. Vai jūs vēlaties, lai izanalizējam datus vēl kādā citā aspektā?

0097 07 59 NĒ, HJŪSTONA. LIEKAS, JŪS STRĀ­DĀJĀT LIELISKI

0097 08 10 Draņķīgi iznācis, «Smeltni». Jūtam līdzi

0097 08 18 IESPĒJAMI ATRI DODIET MUMS ORBĪTAS PAZEMINASANAS RĀDĪ­TĀJUS. VADĪBA GRIB DIVU TU­VĀKO RIŅĶOJUMU LAIKA PIE­ŅEMT LĒMUMU PAR VADAMO NO­LAIŠANOS

0097 08 32 Saprotu, «Smeltni». Izsakām līdzjutību

0097 11 35 «Smeltni», Hjūstonas orbītu izskaitļo­šanas grupa orbītas nestabilitāti ap­stiprinājusi. Pazemināšanās rādītāji tiek paziņoti jūsu stacijai pa datu pārraidīšanas līniju

0097 11 44 KĀDI TIE IZSKATĀS, HJŪSTONA?

0097 11 51 Slikti

0097 11 59 NESAPRATU. LŪDZU, ATKĀRTO­JIET

0097 12 07 Slikti. Pa burtiem: sātans, lidojums, in­cidents, krāmi, tinte, iznākums

0097 12 15 HJŪSTONA, VAI JUMS NAV ZI­NĀMS, KĀDI VARĒTU BŪT CĒLOŅI? GANDRĪZ SIMT STUNDU SIS PA­VADONIS IR ATRADIES LIELISKĀ ORBĪTĀ. KAS GAN AR VIŅU NOTI­CIS?

0097 12 29 Paši nesaprotam. Varbūt notikusi sa­dursme. Jaunajai orbītai ir paliela pre- cesija

0097 12 44 HJŪSTONA, MŪSU SKAITĻOSANAS MASĪNAS APSTRĀDĀ UZTVERTOS DATUS. ARĪ MĒS DOMĀJAM, KA BŪS BIJUSI SADURSME. VAI JUMS, VECĪŠI, TAJĀS KOORDINĀTĒS NE­KAS NELIDO?

0097 13 01 «Smeltni», Kara aviācijas gaisa uzrau­dzība apliecina to pašu, ko jums ziņo­jam mēs: jūsu mazuļa tuvumā neviena nav

0097 13 50 HJŪSTONA, MŪSU SKAITĻOSANAS MASINAS TO VĒRTĒ KA NEJAUŠU NOTIKUMU. VARBŪTĪBA IR LIELĀ­KĀ PAR NULLE KOMATS SEPTIŅ­DESMIT DEVIŅI 0097 15 00 Mums tur nav ko piebilst. Laikam jau tā arī būs. Vai jūs vinu laidīsit zemē? 0097 15 15 VĒL NEESAM IZLĒMUSI, HJŪSTO­NA. TIKLĪDZ LĒMUMS BŪS PIE­ŅEMTS, TŪLĪT JUMS PAZIŅOSIM 0097 17 54 HJŪSTONA, MŪSU VADĪBA IR IZ­VIRZĪJUSI JAUTAJUMU, VAI

0097 17 59 (Hjūstonas atbilde izdzēsta) 0097 18 43 (Programmas «Smeltnis» vadīšanas centra jautājums Hjūstonai izdzēsts) 0097 19 03 (Hjūstonas atbilde izdzēsta) 0097 19 11 PIEKRĪTAM, HJŪSTONA. IZLEM­SIM, TIKLĪDZ BŪSIM SAŅĒMUSI NO SIDNEJAS GALĪGO APSTIPRI­NĀJUMU PAR ORBĪTAS SARUKSA- NU. VAI JŪS TAS APMIERINA? 0097 19 50 Pilnīgi, «Smeltni». Gaidām 0097 24 32 HJŪSTONA, MĒS APSTRADAJAM SAVUS DATUS VĒLREIZ UN VAIRS NEUZSKATAM, KA VARĒTU BŪT

0097 24 39 Sapratu, «Smeltni» 0097 29 13 HJŪSTONA, VĒL AIZVIEN GAIDAM UZ SIDNEJU

0097 34 54 Programmas «Smeltnis» vadīšanas centr, šeit Sidnejas stacija. Tikko izse­kojām jūsu pavadoņa pārlidojumu. Mūsu iepriekšējie novērojumi liecināja, ka pārlidošanas ilgums ir palielinājies. Šoreiz tas jau ir pārsteidzoši liels 0097 35 12 PALDIES, SIDNEJA 0097 35 22 Jums nav veicies, «Smeltni». Jūtam līdzi

0097 39 02 PROGRAMMAS «SMELTNIS» VADI­SANAS CENTRS VISAM SEKOSA- NAS STACIJĀM. MOSU SKAITĻOSA- NAS MĀSIŅĀS IR APRĒĶINĀJUŠAS PAVADOŅA ORBĪTAS SARUKŠA­NAS RAKSTURLIELUMUS. GAIDIET GALĪGO LĒMUMU, KAD MĒS LAI­DĪSIM TO ZEMĒ

— Kas tie par izdzēsumiem? — Hols vaicāja.

— Majors Menčiks Vandenbergā man sacīja, ka ta­jās vietās runa esot bijusi par krievu pavadoņiem šajā zonā, — Stouns atbildēja. — Beigu beigās gan Hjū­stonā, gan Vandenbergā esot secinājuši, ka krievi nedz tīši, nedz netīši nav izsituši «Smeltni» no orbītas. Kopš tā brīža citādu viedokli neviens nav izteicis.

Visi palocīja galvu.

— Kārdinājums jau ir liels, — Stouns turpināja. — Kentuki štatā Gaisa kara flotei ir speciāla stacija, kas seko visiem pavadoņiem, kuri riņķo orbītās ap Zemi. Šai stacijai ir divkāršs uzdevums — novērot vecos, zi­nāmos pavadoņus un atklāt jaunus. Pašlaik ap Zemi riņķo divpadsmit nenoskaidrotas izcelsmes pavadoņi; citiem vārdiem sakot — tie nav mūsējie, bet tie nav arī tādi padomju pavadoņi, par kuru palaišanu būtu pa­ziņots. Bet, lai nu kam tie piederētu, svarīgs ir kas cits: tur augšā tagad maisās milzums pavadoņu. Pa­gājušo piektdien Gaisa kara flote ziņoja, ka ap Zemi riņķo 587 mākslīgi ķermeņi. Šai skaitā ietilpst veci, sen vairs nefunkcionējoši pavadoņi no amerikāņu sē­rijas «Explorer» un krievu sērijas «Sputņik», kā arī paātrinātāji un nesējraķešu pēdējās pakāpes — vārdu sakot, visi pa stabilām orbītām riņķojoši objekti, kuri ir pietiekami lieli, lai atstarotu lokatora staru.

— Daudz gan to pavadoņu, — teica Hols.

— Jā. Varbūt to ir pat vēl daudz vairāk. Gaisa kara flotes speciālisti domā, ka tur augšā ir lērums visādu grabažu — uzgriežņu, bultskrūvju, metāla gabalu—,

kas arī lido pa vairāk vai mazāk stabilām orbītām. Pil­nīgi stabilu orbītu, kā jūs zināt, nav. Jebkurš pavado­nis, ja to regulāri nekoriģēs, beigu beigās noies no orbītas un sāks pa spirāli tuvoties Zemei, līdz beidzot atmosfēras blīvajos slāņos sadegs. Bet tas var notikt vairākus gadus, pat gadu desmitus pēc palaišanas. Tā vai citādi, Gaisa kara flotes speciālisti vērtē, ka orbi- tējošo objektu kopskaits varētu būt ap septiņdesmit pieciem tūkstošiem.

— Tātad «Smeltnis» varēja sadurties ar kādu no šīm grabažām?

— Jā, tas ir iespējams.

— Bet varbūt ar meteorītu?

— Arī tāda varbūtība pastāv, un Vandenberga dod priekšroku tieši tai. Nejaušs atgadījums, visticamāk — meteorīts.

— Vai šajās dienās nav bijuši meteorītu lieti?

— Pēc visa spriežot, nav bijuši. Bet sadursmi ar meteorītu tas neizslēdz.

Līvits nokāsējās un teica:

— Pastāv vēl viena iespējamība.

Stouns sarauca pieri. Viņš zināja, ka Līvitam pie­mīt bagāta iztēle un tas ir šī zinātnieka spēks un arī vājums. Dažkārt Līvita hipotēzes pārsteidza un aiz­rāva, citreiz vienkārši kaitināja.

— Pieņemt, ka šurp atceļojušas šķembas no kādas citas planētu sistēmas, nebūtu nekāda pamata, — Stouns sacīja. — Ja nu vienīgi…

— Piekrītu, — Līvits viņu pārtrauca. — Nekāda pa­mata. Sādu hipotēzi nebalsta ne mazākais fakta ga­liņš. Un tomēr es nedomāju, ka mēs drīkstam šo iespējamību ignorēt.

Klusi noskanēja gongs. Sulīga sievietes balss, par kuru Hols tagad zināja, ka tā pieder Gledisai Stīven- sai no Omahas, klusi teica:

— Kungi, jūs varat doties uz nākamo līmeni.

13. 5. LĪMENIS

Piektais līmenis bija izkrāsots neuzkrītoši zils, un arī kombinezoni tagad viņiem bija zili. Bārtons izrā­dīja Holam, kas te ir.

— Šis stāvs ir līdzīgs visiem pārējiem — arī gre- dzenveidīgs. Pareizāk sakot, tas ir veidots no vairā­kiem koncentriskiem gredzeniem. Pašlaik mēs esam pašā ārējā gredzenā. Te mēs dzīvosim un strādā­sim. Kafetērija, guļamistabas un citas šāda rakstura telpas ir šeit. Nākamajā gredzenā atrodas laboratori­jas. Bet aiz tā — no mums hermētiski izolēta centrālā serde. Tur tad arī pašlaik ir pavadonis un abi dzīvi palikušie.

— Tātad no mums vini ir izolēti?

— Jā.

— Ka mes tada gadījuma tiksim viņiem klat?

— Vai jūs nekad neesat lietojis cimdkameru? — Bārtons jautāja.

Hols papurināja galvu. Bārtons paskaidroja, ka tā sauc lielas caurspīdīgas plastmasas kameras, kuras izmanto, strādājot ar steriliem materiāliem. Kameru sienās izgriezti caurumi, un tajos hermētiski iestip­rināti pirkstaini cimdi. Iebāzuši tajos rokas, jūs varat darboties ar kamerā ievietotajiem materiāliem, neska­rot tos ar pirkstiem, bet gan tikai ar cimdu sterilo virsmu.

— Mēs esam spēruši soli tālāk, — Bārtons sacīja. — Te mums ir veselas istabas, kas nav nekas cits kā hipertrofētas cimdkameras. Cimdi, kuros var iebāzt tikai rokas, ir aizstāti ar plastikāta kombinezoniem, kuros var ielīst pats. Drīz dabūsit redzēt.

Pa lokveidīgo gaiteni viņi aizgāja līdz durvīm ar uzrakstu «GALVENA KONTROLE». Līvits un Stouns tur jau mierīgi stradāja. Sī «galvenā kontrole» bija šaura, ar elektronisko aparatūru pieblīvēta telpa. Viena siena bija no stikla, caur to šeit strādājošie va­rēja redzēt visu, kas notiek blakustelpā.

Hols skatījās, kā otrpus stikla sienas mehāniskās rokas pievirza pavadoni pie galda un uzliek uz tā. Viņš vēl nekad nebija redzējis pavadoni, tāpēc vēroja notiekošo ar interesi. Pavadonis bija mazāks, nekā viņš bija iedomājies, tikai apmēram metru garš. Viens gals, ieejot atmosfēras blīvajos slāņos, bija apdedzis un apkusis.

Stouna vadītas, mehāniskās rokas pavadoņa sānos atvilka vaļā mazu liekšķerveida aizbīdni, līdz ar to at­vērdamas pavadoņa konteineru.

— Seit, — Stouns sacīja, izvilkdams pirkstus no va­dīšanas orgāniem, kas izskatījās pēc diviem vara si- tamriņķiem, operators iebāza tajos savas rokas un kustināja tās tā, kā aiz sienas vajadzēja kustēties me­hāniskajām rokām. — Tagad mums jānoteic, vai pava­donī vēl ir uzglabājies kaut kas bioloģiski aktīvs. Kādi būs priekšlikumi?

— Ar žurku, — atbildēja Līvits. — Ar melno Norvē­ģijas žurku.

Melnā Norvēģijas žurka nepavisam nebija melna. Sādi sauca kādu žurku līniju, kas, iespējams, bija vis­slavenākā laboratorijas dzīvnieku līnija zinātnes vēs­turē; kādreiz tā tiešām bija bijusi melna un sastopama tikai Norvēģijā, bet, ilgus gadus un neskaitāmas pa­audzes selekcionēta, tā bija kļuvusi balta, maza un ļoti parocīga. Sakarā ar «bioloģisko eksploziju» bija radies pieprasījums pēc liela skaita ģenētiski vienādu organismu. Pēdējos trīsdesmit gados bija mākslīgi iz­veidots vairāk nekā tūkstotis dzīvnieku «tīro līniju». Kas attiecās uz melno Norvēģijas žurku, tad tagad ar šīs līnijas dzīvniekiem varēja eksperimentēt jebkurš zinātnieks jebkurā pasaules malā, turklāt droši zinot, ka citi zinātnieki, vienalga, kur tie atrastos, varēs viņa eksperimentu atkārtot vai turpināt ar praktiski iden­tiskiem organismiem.

— Pēc tam ar rēzus pērtiķi, — Bārtons turpināja. — Pie primātiem mums būs jāķeras agri vai vēlu.

Pārējie klusēdami piekrita. Laboratorija «Meža ugunsgrēks» bija sagatavota eksperimentēšanai ne vien ar sīkiem un lētiem dzīvniekiem, bet arī ar pēr­tiķiem, ieskaitot augstākos. Strādāt ar pērtiķiem, it se­višķi zemākajiem, bija ārkārtīgi grūti: mazie primāti izturējās naidīgi, bija ļoti ātri un viltīgi. Par sevišķi grūtiem un neparocīgiem objektiem pētnieki uzskatīja Dien\ndamerikas pērtiķus ar to tvērējastēm. Stāstīja, ka dažs labs zinātnieks,'gribēdams tādam pērtiķim kaut ko iešļircināt, esot aicinājis palīgā par turētājiem trīs četrus laborantus, bet pērtiķis tik un tā pamanījies atbrīvot asti, satvert šļirci un aizlidināt to kaktā.

Teorētiskais pamats eksperimentēšanai ar primā­tiem bija atziņa, ka šie dzīvnieki ir bioloģiski vistu- vāki cilvēkam. 50. gados vairākas laboratorijas, nežē­lodamas pūļu un līdzekļu, mēģināja rīkot eksperimen­tus ar gorillām — šķietami viscilvēciskākajiem dzīv­niekiem. Taču ap 1960. gadu tika pierādīts, ka bioķī­miski cilvēkam vislīdzīgākais ir nevis gorilla, bet gan šimpanze. (Meklējot cilvēkam līdzīgus laboratorijas dzīvniekus, ar pārsteigumiem gadās sastapties bieži. Piemēram, imunoloģiskiem un onkoloģiskiem pētīju­miem vispiemērotākais ir izrādījies kāmis, jo šī zvēriņa organisms reaģē ļoti līdzīgi cilvēka organismam, bet cilvēka sirds un asinsrites pētīšanai, lai cik dīvaini, vislabāk noder cūka.)

Stouns atkal iebāza savas rokas vadīšanas orgānos un sāka ar tiem uzmanīgi manipulēt. Cauri stiklam bija redzams, kā melnie metāla pirksti virzās uz bla- kustelpas tālāko sienu, gar kuru vairākos stāvos bija izvietoti krātirti ar laboratorijas dzīvniekiem, ko rto telpas pārējās daļas šķīra virināmas hermētiskas dur­tiņas. Holam šīs durtiņas nezin kāpēc atgādināja automātrestorānu.

Mehāniskās rokas atvēra vienas durtiņas, izņēma krātiņu ar žurku, pārnesa to uz vidu un nolika blakus pavadonim. Žurka apskatījās visapkārt, paošņāja gaisu un dažas reizes savādi pastiepa kaklu. Tūlīt pēc tam viņa nokrita uz sāniem, noraustījās un sastinga.

Tas notika tik pārsteidzoši ātri, ka Hols negribēja ticēt savām acīm.

— Ak dievs, cik strauja norise! — izsaucās Stouns.

— Grūti būs, — piebilda Līvits.

— Mēs varam mēģināt ar iezīmētajiem atomiem,— Bārtons ierosināja.

— Jā, iezīmētie atomi te būs vajadzīgi, — teica Stouns. — Cik ātri strādā mūsu notaustītājierīces?

— Ja vajag, milisekundēs.

— Vajadzēs.

— Mēģiniet ar rēzus pērtiķi, — Bārtons atkārtoja. — Tik un tā jums vienu eksemplāru vajadzēs ziedot sekcijai.

Stouns atkal virzīja mehāniskās rokas uz tālāko sienu, atvēra vēl vienas durtiņas un izvilka krātiņu, kurā sēdēja liels, brūns rēzus pērtiķis. Tiklīdz krātiņu pacēla no grīdas, pērtiķis sāka griezīgi spiegt un sis­ties pret krātiņa stieņiem. Pēc tam, pieķēris vienu roku pie krūtīm ar pārsteiguma un izbaiļu izteiksmi sejā, viņš nomira.

Stouns pašūpoja galvu.

— Nu labi, tagad mēs vismaz zinām, ka šis faktors joprojām ir bioloģiski aktīvs. Tas, kas apslepkavoja pīdmontiešus, nav nekur izgaisis un darbojas tikpat spēcīgi. — Viņš nopūtās. — Ja vien «spēcīgi» te ir īs­tais vārds.

•— Vajadzētu sākt pavadoņa notaustīšanu, — sacīja Līvits.

— Bet es ņemšu beigtos dzīvniekus un papētīšu, ar ko šī slimība varētu sākties, — teica Bārtons. — Pēc tam iztaisīšu sekciju.

Stouns vēlreiz manipulēja ar mehāniskajām rokām. Viņš pacēla gaisā krātiņus ar žurku un pērtiķi un no­lika tos uz elastīgas starplaboratoriju transportiera lentes pie pretējās sienas. Pēc tam uz pults nospieda pogu ar uzrakstu «SEKCIJA». Lente sāka slīdēt uz priekšu.

Bārtons izgāja gaitenī un devās pa to uz patoloģi­jas laboratorijas sekciju zāli, kurp transportierim jau vajadzēja būt aiznesušam krātiņus.

Stouns sacīja Holam:

— Jūs starp mums esat vienīgais ārsts. Baidos, ka tagad jums būs jāstrādā vaiga sviedros.

— Par pediatru un gerontologu?

— Tieši tā. Paskatieties pats, ko tur iespējams no­skaidrot. Abi jūsu pacienti atrodas mūsu jauktajā la­boratorijā, kas ir iekārtota speciāli tādiem neparedzē­tiem gadījumiem kā šis. Tur ir arī pults, no kuras var saistīties ar skaitļošanas mašīnu, lai izmantotu tās pakalpojumus. Kā tas darāms, to jums ierādīs labo­rante.

14 JAUKTĀ LABORATORIJA

Hols atvēra durvis ar uzrakstu «JAUKTĀ LABO­RATORIJA», pie sevis nodomādams, cik labi šis no­saukums atbilst tam, kas viņam te būs jādara: kas gan varēja būt kopīgs večukam ar zīdaini, izņemot to, ka Holam bija jāsaglabā abu dzīvības, ka program­mas izpildē abiem bija ļoti svarīga nozīme un ka ar abiem viņam bija gaidāma pamatīga tiopūlēšanās?

Viņš nokļuva nelielā istabā, kas bija līdzīga nupat atstātajai. Arī šai bija plašs stikla logs, pa kuru va­rēja skatīties dibentelpā. Tur atradās divas gultas un tajās— Pīters Džeksons un zīdainis. Bet kaut kas ne­redzēts bija četri pie šīm gultām stāvošie caurspīdīgie plastmasas tērpi, kas izskatījās kā piepūsti un pēc formas atgādināja cilvēku stāvus. No katra tērpa šurp uz sienu stiepās tunelis.

Acīmredzot, lai varētu darboties ar pacientiem is­tabā aiz stiklotās sienas, vajadzēja pa tuneli ielīst vienā no šiem tērpiem.

Laborante, kas bija piekomandēta viņam palīgā, sē­dēja, noliekusies pār ESM pulti. Atrāvusies no darba, viņa stādījās priekšā kā Karena Ansone un sāka skaid­rot Holam šejienes skaitļošanas sistēmas darbības principus.

— Šī ir tikai viena no apakšcentrālēm, kuras sa­vienotas ar elektronisko skaitļošanas mašīnu, kas at­rodas laboratorijas «Meža ugunsgrēks» pirmajā līmenī, — viņa teica. — Visā laboratorijā tādu apakš- centrāju ir trīsdesmit. Dialogu ar mašīnu var vienlai­kus uzturēt trīsdesmit cilvēki.

Hols pamāja ar galvu. Dalītā mašīnlaika princips viņam bija skaidrs. Viņš zināja, ka vienas un tās pa­šas skaitļošanas mašīnas pakalpojumus var reizē iz­mantot pat divsimt cilvēku, jo ESM darbojas ļoti ātri, uzdevumu atrisinādama sekundes daļās, bet cilvēks katrai darbībai patērē sekundes, ja ne minūtes. No­darbināt mašīnu tikai vienam cilvēkam nav lietderīgi: kamēr lentē ieperforē komandas, paiet vairākas minū­tes, un mašīna pa šo laiku stāv dīkā; pēc tam, kad komandas ievadītas, mašīna dod ārā atbildi gandrīz acumirklīgi. Tas nozīmē, ka tā nostāv dīkā tikpat kā visu laiku. Iekārtojot tā, lai dialogu ar mašīnu vien­laikus varētu uzturēt lielāks skaits cilvēku, mašīnu iespējams noslogot nesalīdzināmi pilnīgāk.

— Ja gadās sastrēgums, kad mašīna vienlaikus sa­ņēmusi daudz uzdevumu, — laborante turpināja, — at­bilde var aizkavēties par vienu vai divām sekundēm. Bet parasti tā pienāk tūlīt. Seit mēs lietojam pro­grammu MEDCOM. Vai jūs tādu zināt?

Hols papurināja galvu.

— Tā ir medicīniskās informācijas analīzes pro­gramma. Jūs ievadāt pacienta izmeklēšanas datus, un mašīna pēc šīs programmas uzstāda diagnozi un ieteic, kādā kārtībā izdarīt ārstēšanu, vai norāda, Ikādi dati vēl vajadzīgi, lai diagnozi parbaudītu.

: — Liekas, tam vajag būt visai ērti.

— Galvenais — ātri. Visus laboratoriskos izmeklē­jumus pie mums veic automātiskas mašīnas. Tāpēc pat sarežģītos saslimšanas gadījumos mēs diagnozi varam uzstādīt dažās minūtēs.

Hols paskatījās caur stiklu uz abiem pacientiem.

— Kas ar viņiem darīts līdz šim?

— Nekas. Pirmajā stāvā viņiem pieslēdza intra­venozo infūziju. Pīteram Džeksonam ievada asins plazmu, zīdainim — dekstrozi un ūdeni. Šķiet, ka ta­gad ūdens viņiem organismā ir diezgan un dzīvība nav apdraudēta. Džeksons vēl aizvien ir nesamaņā. Acu zīlīšu reakcijas nav, uz.kairinājumiem nereaģē. Izskatās, ka viņam ir anēmija.

Hols pamāja ar galvu.

— Vai šejienes laboratorija var izanalizēt itin visu?

— Pilnīgi visu. Pat virsnieru dziedzera hormonus un asins sarecēšanas ilgumu trombokināzes klātbūtnē.

— Labi. Vajadzētu sākt, — Hols sacīja.

Karena ieslēdza savienojumu ar ESM.

— Paskatieties, kā jāpieprasa laboratoriskie izmek­lējumi. Ar šo gaismas zīmuli pieskaroties ekrānam, atzīmējiet tur tos, kuri jums ir vajadzīgi.

Viņa pasniedza Holam mazu gaismas zīmuli un nospieda pogu «STARTS».

Ekrāns sāka spīdēt. Uz tā parādījās saraksts, kurā bija norādītas visas analīzes, ko var pasūtīt mašī­nai.

Hols caurskatīja šo sarakstu, ar zīmuli pieskarda- mies viņam vajadzīgo analīžu nosaukumiem. Aizskar­tie nosaukumi tūlīt pazuda no ekrāna. Pasūtījis kādas piecpadsmit, divdesmit analīzes, Hols atkāpās no pults.

Attēls no ekrāna pazuda, un pēc tam parādījās jauns.

Pasūtītajām analīzēm no katra pacienta vajadzēs

20 cm3 dabiskās asins

10 cm3 skābeņskābās asins

12 cm3 citronskābās asins

15 cm3 urīna

— Ja jūs gribat izdarīt vispārīgo izmeklēšanu, es ņemšu asinis, — laborante sacīja. — Vai agrāk jūs kādā no šīm istabām esat bijis?

Hols papurināja galvu.

— Patiesībā tas ir ļoti vienkārši. Pa tuneļiem mēs ielīdīsim tērpos. Pēc tam tuneļi aiz mums hermētiski noslēgsies.

— Noslēgsies? Kādēļ?

— Gadījumam, ja ar vienu vai otru no mums kas notiek, ja tērps kaut kur ieplīst jeb, kā teikts instruk­cijā, «ja tiek izjaukts tērpa virsmas veselums». Tādā gadījumā baktērijas varētu pa tuneli izkļūt ārā.

— Tātad mēs tur būsim iesprostoti?

— Jā. Gaiss mums pienāks no autonomas sistēmas. Vai redzat tās tievās caurulītes, kas iet uz turieni? Būtībā, atrazdamies tērpā, jūs būsit izolēts no visas pasaules. Taču uztraukties par to nevajadzētu. Tērpu jūs varat sabojāt, vienīgi iegriežot tajā nejauši ar skalpeli, bet tas nav tik viegli izdarāms, jo cimdi ir trīskārtaini.

Karena ierādīja, kā jālien iekšā, un Hols, darīdams viņai pakaļ, drīz vien nokļuva plastmasas tērpā, pie­cēlās kājās un jutās kā milzīgs, neveikls rāpulis; staigāt bija grūti, un tunelis kā resna aste vilkās līdzi.

Pēc mirkļa atskanēja šņākoņa, un viņa tērps aiz- hermetizējās. Vēl viens šņāciens, un gaiss kļuva vēss — to viņam sāka pievadīt autonomā sistēma.

Laborante pasniedza viņam izmeklēšanas instru­mentus. Kamēr viņa zīdainim ņēma no deniņu vēnas asinis, Hols pievērsa uzmanību Pīteram Džeksonam.

Vecais vīrs bija bāls — anēmija. Un ļoti vājš. Pirmā doma — vēzis. Otrā — tuberkuloze, alkoholisms vai kāds cits hronisks process… Un bez samaņas. Mēģinādams izdarīt diferenciālo diagnosticēšanu, Hols domās pārcilāja iespējamos variantus, sākot ar epilepsiju un beidzot ar hipoglikēmisko šoku un trieku.

Vēlāk Hols atzinās, cik muļķīgi juties, kad ESM iz­devusi viņam pilnīgu pacienta stāvokļa analīzi, norā­dīdama arī dažu diagnožu varbūtību. Tolaik viņš vēl nekā nezināja par šejienes ESM iespējām un tās pro­grammu kvalitāti.

Viņš pārbaudīja Džeksona asinsspiedienu. Tas bija zems, 85/50. Pulss bija ātrs, 110. Temperatūra 36,5. Elpošana 30 un pietiekami dziļa.

Hols secīgi izmeklēja visu ķermeni, no galvas līdz kājām. Kad viņš radīja pacientam sāpes, uzspiezdams

UZ trijzaru nerva atzarojuma zem uzacs, večuks sa­viebās un pacēla rokas, it kā gribēdams Holu atgrūst.

Varbūt viņš nemaz nebija bez samaņas. Varbūt tas bija stupors. Hols sapurināja viņu aiz pleciem.

— Mister Džekson! Mister Džekson!

Večuks neatbildēja, bet pēc tam it kā sāka lēnām atgūt samaņu. Hols kliedza Džeksonam ausi viņa vārdu un spēcīgi viņu sapurināja. Viņš uz īsu mirkli atvēra acis un pateica:

— Ejiet… prom …

Hols turpināja viņu purināt, bet Džeksons atslāba, kļuva ļengans un atkal pārstāja reaģēt uz apkārtni. Zaudējis cerības viņu atmodināt, Hols atsāka vispā­rīgo izmeklēšanu. Plaušas bija tīras, un arī sirds likās esam normāla. Bet vēders bija izspīlēts, un vienu reizi Džeksons norīstījās — pa muti iztecēja asiņaina strūkliņa. Hols steigšus izdarīja asins analīzi attiecībā uz bazofīliskajiem leikocītiem. Reakcija bija pozitīva. Tad viņš pārbaudīja taisnās zarnas saturu un arī tur atrada asins piejaukumu.

Hols pagriezās pret laboranti, kas jau bija noņē­musi visus asins paraugus un pašlaik lika stobriņus ESM analizatorā istabas kaktā.

— Izrādās, večukam asiņo kuņģis, — viņš sacīja. — Cik drīz dabūsim rezultātus?

Karena norādīja uz televīzijas ekrānu pie griestiem.

— Ziņojumi no laboratorijas tiek pārraidīti tūlīt, tiklīdz tie pienāk. Tos parāda šeit un arī otrā istabā uz pults. Vieglākās analīzes nāk atpakaļ pirmās. Droši vien pēc pāris minūtēm būs gatavs hematokrīts.

Hols gaidīja. Ekrāns iedegās, un uz tā parādījās vārdi:

DŽEKSONS, PITERS Laboratoriskie izmeklējumi

Analīzes veids Norma Faktiski Hematokrīts 38—54 21

— Tikai puse no normas, — Hols teica, uzlika Džek- sonam skābekļa masku un piesprādzēja to. — Mums būs vajadzīgas vismaz četras devas. Plus divas de­vas plazmas.

— Es pasūtīšu.

— Lai atgādā, cik drīz vien var.

Karena piegāja pie tālruņa, piezvanīja uz konser­vētās asins glabātavu otrajā līmenī un lūdza steidzīgi apmierināt pieprasījumu. Hols pa to laiku pievērsās bērnam.

Kopš viņš pēdējo reizi bija izmeklējis zīdaini, daudz ūdeņu bija aiztecējis, un pavisam bija aizmirsies, cik tas ir grūti. Tiklīdz viņš gribēja ieskatīties bērnam acīs, mazulis tās aizvēra un vaļā netaisīja. Tiklīdz mē­ģināja apskatīt rīkli, mazulis saknieba lūpas. Tiklīdz gribēja izklausīt sirdi, zīdainis sāka mežonīgi kliegt, pilnīgi apslāpēdams sirds skaņas.

Taču Hols mēģināja vēl un vēl, atcerēdamies, ko teica Stouns. Sie abi ārkārtīgi nevienādie cilvēki esot vienīgie, kuri Pīdmontā palikuši dzīvi. Tātad viņiem kaut kā bija izdevies šo slimību uzveikt. Tātad starp grumbaino večuku, kas vēma asinis, un sārto, aizgūt­nēm raudošo bērniņu pastāvēja kaut kāda kopības saite.

Pirmajā brīdī likās — kas gan var būt kopīgs šiem pretmetiem, kuri atrodas katrs savā dzīves spektra galā un atšķiras viens no otra kā diena no nakts?

Un tomēr kaut kam kopīgam tur vajadzēja būt.

Bērnu Hols izmeklēja pusstundu, un iznākumā vi­ņam bija jāsecina, ka, pēc visa spriežot, zīdainis ir pilnīgi vesels un gluži normāls. Viņam nebija nekā savāda, ar ko viņš kaut mazdrusciņ atšķirtos no pārē­jiem.

Izņemot to, ka viņš noslēpumaina kārtā bija palicis dzīvs.

15. «GALVENĀ KONTROLE»

Stouns ar Līvitu sēdēja «Galvenās kontroles» priekštelpā, caur stiklu skatīdamies izolētajā diben- telpā, kur atradās pavadonis. Abās telpās, kas ne­bija sevišķi lielas, bija koncentrēta sarežģīta un dārga iekārta. Tā bija izmaksājusi divus miljonus do­lāru — dārgāk par jebkuru citu objektu laboratorijā «Meža ugunsgrēks». Un tai arī bija izšķirīga loma vi­sas laboratorijas funkcionēšanā.

«Galvenā kontrole» bija pirmais posms pavadoņa izpētē. Tās svarīgākā funkcija bija atrast un atdalīt no visa liekā svešās sīkbūtnes. Atbilstoši «Dzīvības analīzes metodikai» programmā «Meža ugunsgrēks» bija paredzēti trīs darba posmi: atrašana, raksturo­šana un pakļaušana kontrolei. Vispirms sīkbūtnes bija jāatrod, pēc tam — jāizpēta un jāizprot. Un tikai tad varēja meklēt ceļus, kā tās savaldīt.

«Galvenā kontrole» bija izveidota atbilstoši pirma­jai funkcijai — svešo mikroorganismu atrašanai.

Līvits un Stouns sēdēja pie pults ar neskaitāmām pogām, svirām un skalām. Stouns vadīja mehāniskās rokas, Līvits darbojās ar mikroskopu. Ieiet dibentelpā un apskatīt pavadoni tieši, protams, nebija iespējams. Viņu vietā to varēja izdarīt tālvadātni, pusautomātiski mikroskopi, kuru ekrāni atradās šaipus stikla sienas, viņiem priekšā.

Sākumā bija gudrojuši, ko šai nolūkā izmantot — televīziju vai kaut kādu attēla tiešas pārraidīšanas sistēmu. Televīzijas aparatūra bija lētāka un vieglāk uzstādāma; televīzijas attēla pastiprinātājus jau lie­toja elektronu mikroskopos, rentgenaparātos un vai­rākās citās iekārtās. Tomēr beigu beigās grupa «Meža ugunsgrēks» nosprieda, ka tās mērķiem televīzijas ek­rāns ir pārāk neprecīzs; pat kamera ar dubultizvērsi, kas deva divreiz vairāk svītru nekā parasti un līdz ar to arī krietni skaidrāku attēlu, nevarēja garantēt, ka izšķiršanas spēja nebūs par mazu. Visu apsvērusi, grupa «Meža ugunsgrēks» izvēlējās šķiedru optikas sistēmu, kurā attēls pa čūskveidīgu stikla šķiedru kūli tika pārraidīts tieši uz speciāla ekrāna. Sī sistēma deva skaidru, asu attēlu.

Stouns nostatīja pavadoni un nospieda attiecīgās pogas. No griestiem nolaidās melna lādīte un sāka pakāpeniski pārlūkot visu pavadoņa virsmu. Abi vīri pievērsās ekrāniem.

— Sāksim ar pieckārtīgo, — Stouns teica.

Līvits iestādīja pogas atbilstoši pieckārtīgam palie­linājumam. Viņi vēroja ekrānu, bet kamera riņķoja ap pavadoni, automātiski turēdama fokusā metāla vir­smu. Noskatījušies vienu pilnu pārlūkojumu, viņi pār­slēdza kameru uz divdesmitkārtīgu palielinājumu. Ta­gad pārlūkošana vilkās daudz gausāk, jo skata lauks bija krietni sašaurinājies. Uz pavadoņa virsmas jo­projām neredzēja nedz caurumiņu, nedz bedrīšu, nedz arī kaut kādu uzaugumu.

— Pāriesim uz simtkārtīgo.

Līvits pārregulēja aparatūru un pēc tam atkal at­sēdās. Tagad viņus gaidīja ilga un apnicīga skatīša­nās, turklāt bez drošām cerībām, ka šoreiz kaut ko atradīs. Pēc tam bija jāpārmeklē pavadoņa iekša, un varēja gadīties, ka meklētais tiks atrasts tur. Bet tik­pat labi varēja gadīties, ka arī tur viņi neko neatradīs. Tiklab vienā, kā otrā gadījumā viņiem bija jāpaņem paraugi analīzēm, kā arī jāievieto barotnēs nokasī- jumi un iztriepes.

Līvits atrāva acis no ekrāna un brīdi pavēroja, kā kamera, sarežģītas stieņu un stiepļu sistēmas turēta,

lēnām met loku pēc loka ap pavadoni. Pēc tam viņš atkal pievērsās ekrānarrt.

Pavisam «Galvenās kontroles» priekštelpā bija trīs ekrāni, un visi rādīja vienu un to pašu skata lauku. Teorētiski viņi varēja izmantot trīs pārlūkošanas ka­meras, kuru rādījumi tad tiktu projicēti katrs uz sava ekrāna. Tādā gadījumā pavadonis tiktu noriņķots trīs­reiz īsākā laikā. Bet viņi to negribēja darīt, vismaz pagaidām. Ne Stouns, ne Līvits neloloja ilūziju, ka viņi varēs visu cēlienu nostrādāt ar neatslābstošu in­teresi un uzmanību. Lai kā viņi būtu centušies, ar laiku modrība tik un tā būtu mazinājusies. Vienu un to pašu attēlu skatoties diviem, bija lielākas izredzes neko ne­palaist garām.

Koniskais pavadonis bija 92,5 cm garš un pie pa­matnes 30 cm resns, tātad tā sānu virsmas laukums bija apmēram 2800 cm2 . Trijos pārlūkojumos — ar pieckārtīgu, divdesmitkārtīgu un simtkārtīgu palieli­nājumu — pagāja mazliet vairāk nekā divas stundas. Kad trešais bija galā, Stouns sacīja:

— Tagad it kā vajadzētu turpināt ar četrsimtčetr- desmitkārtīgu palielinājumu …

— Bet?

— Mani vilina tūlīt sakt pavadoņa iekšas apskati. Ja jau neko neatradīsim, varēsim atgriezties pie ār­puses un pārlūkot to ar četrsimtčetrdesmitkārtīgo.

— Piekrītu.

— Labi, — Stouns teica. — Sāksim ar pieckārtīgu. Pārslēdziet uz iekšieni.

Līvits iedarbināja vadīšanas orgānus. Automātiska pārlūkošana tagad nebija iespējama. Kamera bija pro­grammēta tā, lai tā varētu automātiski sekot jebkura regulāras formas ķermeņa, piemēram, kuba, lodes vai konusa, kontūrām, bet bez stūrēšanas izzondēt pava­doņa iekšpusi tā nevarēja. Iestādījis lēcas uz pieckār­tīgu palielinājumu, Līvits pārslēdza kameru uz rokas tālvadību. Pēc tam viņš to iestūrēja pavadoņa kon­teinera atverē. Stouns, kas vēroja ekrānu, sacīja:

— Vairāk gaismas!

Līvita vadīti, no griestiem nolaidās pieci papildu gaismekļi. Tie iedegās, pa atveri izgaismodami visu konteinera iekšieni.

— Vai ir labāk?

— Ļoti labi.

Skatīdamies uz savu ekrānu, Līvits sāka vadīt ka­meru. Vairākas minūtes pagāja, kamēr viņš to iema­nījās darīt gludi: koordinēt savas kustības, skatoties uz ekrānu, nebija vieglāk kā rakstīt, sekojot spalvas kustībām spogulī. Taču jau drīz viņš vadīja kameru itin gludi.

Apskate pieckārtīgā palielinājumā ilga divdesmit minūtes. Vienīgais, ko viņi atrada, bija bedrīte zīmuļa smailes resnumā. Apskati divdesmitkārtīgā palielinā­jumā viņi pēc Stouna priekšlikuma sāka tieši ar šo bedrīti.

Tagad viņi ieraudzīja melnu, robainu kriksīti smilšu graudiņa lielumā. Sur tur melnajā materiālā pavīdēja zaļi ielāsmojumi.

Nedz viens, nedz otrs no viņiem nepakustējās no vietas, kaut gan vēlāk Līvits atcerējās, ka no uztrau­kuma viņš drebējis, domādams tikai vienu: vai tiešām tā ir kaut kāda jauna,' pilnīgi nepazīstama dzīvības forma? Tomēr skaļi viņš tobrīd pateica vienīgi:

— Interesanti.

— Pabeigsim, kā nākas, apskati divdesmitkār- tīgajā, — Stouns sacīja. Balss viņam joprojām bija mierīga, taču varēja redzēt, ka viņš tikai valdās.

Līvitam gribējās tūlīt apskatīt graudiņu lielākā pa­lielinājumā, bet viņš saprata, ka Stounam ir taisnība. Viņi nedrīkstēja izdarīt pārsteidzīgus secinājumus, lai kādi tie būtu. Uz panākumiem varēja cerēt vienīgi ar pacietību, ar rūpību līdz pēdējam. Vajadzēja virzīties

uz priekšu metodiski, katru darba posmu paveicot tik pamatīgi, lai tur nekas nevarētu paslīdēt garām.

Citādi varēja gadīties, ka viņi uzsāk pētījumus kādā šaurā virzienā un turpina tos stundām vai pat dienām ilgi, lai gala rezultātā konstatētu vienīgi to, ka ir dzi­nušies pakaļ rēgiem, kļūdījušies, nepareizi novērtējuši faktus un veltīgi izšķieduši laiku.

Tāpēc Līvits soli pa solim, rindu pa rindai pārlūkoja konteinera iekšējo virsmu divdesmitkārtīgā palielinā­jumā. Pāris reizes, kad viņiem likās, ka atkal ielās- mojas zaļi plankumiņi, Līvits apstādināja kameru un pierakstīja koordinātes, lai vēlāk, skatoties spēcīgākā palielinājumā, viņi varētu šīs vietas sameklēt. Pagāja pusstunda, iekams Stouns paziņoja, ka divdesmitkārtī- gajā palielinājumā tagad būs skatīts diezgan.

Viņi taisīja mazu pauzi, norija pa divām kofeīna tabletēm un uzdzēra virsū ūdeni. Amfetamīnus grupas locekļi bija vienojušies lietot tikai sevišķi nopietnos gadījumos; V līmeņa aptiekā šie preparāti bija dabū­jami, taču ikdienišķai lietošanai ņēma kofeīnu.

Vēl sajuzdams mutē kofeīna rūgto garšu, Līvits ieslēdza simtkārtīgās lēcas un uzsāka trešo pārlūko- jumu. Tāpat kā iepriekšējo reizi, vispirms viņi apska­tīja jau zināmo bedrīti un mazo, melno graudiņu, kas tajā atradās.

Par nelielu vilšanos, spēcīgākā palielinājumā grau­diņš neizskatījās ne par matu savādāks kā iepriekšējās reizēs, vienīgi bija kļuvis lielāks. Tomēr tagad "bija redzams, ka tas ir neregulārs nespodri melna, akme­nim līdzīga materiāla veidojums un ka tā robainajā virsmā tiešām lāsmo zaļi plankumiņi.

— Ko jūs par to teiksit? — jautāja Stouns.

— Ja šis ir tas'objekts, ar kuru sadūrās pavadonis, tad jāpieņem, ka tas vai nu bija traucies kolosālā āt­rumā, vai arī ir neiedomājami smags, jo šis objekts ir tik mazs …

— Ka citādi nebūtu varējis izsist pavadoni no or­bītas? Piekrītu. Un tomēr necik dziļu bedrīti tas nav atstājis.

— Tātad?

Stouns paraustīja plecus.

— Tātad vai nu šis graudiņš nav orbītas maiņas cēlonis, vai arī tam piemīt kaut kādas elastiskas īpa­šības, par kurām mums šobrīd nav ne jausmas.

— Ko jūs domājat par tiem zaļumiem?

Stouns pasmaidīja.

— Šinī upē bebri nemājo. Neiekritīšu. Pagaidām tikai skatos un neko vairāk pateikt nevaru.

Līvits pasmējās un atsāka stūrēt. Abi jutās paci­lāti un iekšēji bija pārliecināti, ka meklētais ir rokā. Viņi apskatīja pārējās vietas, kur bija pavīdējis za­ļums, un tagad, spēcīgākā pastiprinājumā, skaidri re­dzēja, ka tur tiešām ir zaļi plankumiņi.

Bet šie plankumiņi izskatījās citādi nekā tie, kuri bija uz robainā graudiņa. Pirmkārt, šie bija lielāki un šķita arī spilgtāk lāsmojam. Otrkārt, šo plankumiņu ārmala likās līdzenāka un noapaļota.

— Gluži kā kad pavadonī būtu izšķaidīti zaļās krā­sas pilieni, — teica Stouns.

— Es ceru, ka tā tomēr nebūs krāsa.

— To mēs varētu pārbaudīt.

— Pagaidīsim, kamēr būsim paskatījušies četrsimt- četrdesmitkārtīgajā.

Stouns piekrita. Ar pavadoņa virsmu notaustīšanu viņi ņēmās nu jau gandrīz četras stundas, bet ne viens, ne otrs vēl nejutās noguris. Acis no saviem ekrāniem viņi neatrāva pat tad, kad, mainoties lēcām, tie uz brīdi kļuva miglaini. Kad attēla asums bija atjauno­jies, viņi atkal redzēja bedrīti un melno graudiņu ar zaļajiem plankumiņiem. Tagad, četrsimtčetrdesmit- kārtīgajā palielinājumā, pārsteidza virsmas nelīdze­numi: graudiņš izskatījās pēc sīkas planētiņas ar aug­stām kalnu smailēm un dziļām ielejām. Līvitam pat iešāvās prātā doma, ka tā tiešām arī ir mikroskopiska planēta, pavisam īsta planēta, uz kuras arī tagad neskartas rosās tās savdabīgās dzīvās būtnes. Viņš sapurināja galvu, dzīdams šīs domas prom. Tas taču nebija iespējams.

— Ja tas ir meteorīts, tad izskatās traki jocīgs, — teica Stouns.

— Ko jūs tādu saskatāt?

— Redziet, tur tā kreisā mala, — Stouns parādīja uz ekrāna. — Tajā nav tādu izciļņu, kādi redzami vi­sur citur uz šīs akmens drumslas — ja tā ir no ak­mens … Sajā malā virsma ir gluda kā spogulis un diezgan līdzena.

— Gluži kā mākslīga, vai ne?

Stouns nopūtās.

— Ja es vēl ilgāk uz to skatīšos, var gadīties, ka tiešām sāku tā domāt, — viņš sacīja. — Paskatīsimies tos citus zaļos plankumus.

Līvits nostādīja kameru atbilstoši pierakstītajām koordinātēm un noregulēja fokusējumu. Uz ekrāniem parādījās cits attēls — viens no zaļajiem plankumi­ņiem tuvplānā. Ļoti spēcīgajā palielinājumā tā ārmala bija redzama pilnīgi skaidri. Tā bija viegli izrobota, tāpēc plankums stipri vien atgādināja pulksteņa zob­ratu.

— Lai mani pērkons sasper,. ja tā nav … — Līvits sacīja.

— Nē. Krāsa tā nav. Robojums ir pārāk regulārs.

Pēkšņi viņu acu priekšā notika, lūk, kas: uz kādu

pavisam īsu sekundes daļu, ko nevarēja saukt pat par mirkli, zaļais plankums kļuva purpursarkans, pēc tam — atkal zaļš.

— Vai jūs to redzējāt? — jautāja Līvits.

— Redzēju. Vai jūs nemainījāt apgaismojumu?

— Nē. Neko neesmu aizticis.

Pēc brīža notika tas pats: parādījās zaļš, vienu mirkli purpursarkans un atkal zaļš.

— Apbrīnojami.

— Varbūt tas ir …

Viņu pārsteigto acu priekšā plankums kļuva pur­pursarkans un tāds arī palika. Robi izzuda, acīmre­dzot aizpildīdamies ciet, jo plankums pēc šī notikuma bija ne vien pilnīgi apaļš, bet arī mazliet palielinājies. Pēc tam tas atkal kļuva zaļš.

— Aug, — sacīja Stouns.

Viņi rīkojās zibenīgi. Nolaida lejā kinokameras, kas tūlīt sāka filmēt objektu no pieciem punktiem ar āt­rumu 96 kadri sekundē. Paildzinātas ekspozīcijas ka­mera knikšķināja kadrus ar pussekundes intervālu. Bez tam Līvits nolaida lejā vēl abas pārējās tālvadāmās mikroskopa kameras un nostādīja tās dažādos leņķos pret pirmo kameru.

Tagad katrs no trim ekrāniem «Galvenās kontroles» priekštelpā rādīja zaļo plankumu citā rakursā.

— Vai mēs nevaram iegūt vēl spēcīgāku palielinā­jumu? — Stouns jautāja.

— Nē. Atcerieties — mēs nospriedām, ka visspēcī­gākais būs četrsimtčetrdesmitkārtīgais.

Stouns lādējās. Tātad, lai iegūtu spēcīgāku palieli­nājumu, viņiem vajadzēja pāriet uz atsevišķu istabu vai lietot elektronu mikroskopu. Gan vienā, gan otrā gadījumā bija jāizšķiež daudz laika.

— Vai nesāksim kultivēšanu un izdalīšanu? — vai­cāja Līvits.

— Jā. Varam arī tā.

Līvits pārslēdza pārlūkošanas kameras uz divdes- mitkārtīgu palielinājumu. Tagad viņi redzēja, ka ievērības cienīgi ir četri punkti — trīs atsevišķi zaļi plankumiņi un bedrīte ar graudiņu. Viņš nospieda pults pogu ar uzrakstu «KULTORA», un no dibenis­tabas sienas izslīdēja paplāte, uz kuras atradās mil­zums apaļu Petrī trauciņu ar plastmasas vāciņiem. Katrā trauciņā bija plāna barotnes kārtiņa.

Programmā «Meža ugunsgrēks» bija paredzēts iz­mantot gandrīz vai visas zinātnei pazīstamās barot­nes— recekļveidīgus maisījumus, kas satur dažādas barības vielas, kuras nepieciešamas, lai sīkbūtnes dzī­votu un vairotos. Blakus parastajām laboratorijas ba- rotnēm — zirga un aitas asins agaram, šokolādes aga- ram, tīrajam agaram un Saburada barotnei — tur bija arī trīsdesmit diagnostiskās barotnes, kas satu­rēja dažādus cukurus un minerālvielas, četrdesmit trīs specializētās barotnes, ieskaitot tādas, kas piemērotas tuberkulozes nūjiņu un retu sēnīšu augšanai, kā arī tīri eksperimentālas barotnes, kas apzīmētas ar in­deksiem: ME-997, ME-423, ME-A12 utt.

Uz paplātes ar barotnem atradas arī sterilu tam­ponu kaudze. Rīkodamies ar mehāniskajām rokām, Stouns šos tamponus pa vienam pacēla, pielika pie pavadoņa virsmas, lai noņemtu iztriepi, un pēc tam novietoja trauciņos uz barotnēm. Līvits uz ESM ieejas ierīces tastatūras izsita datus, kas bija nepieciešami, lai vēlāk viņi zinātu, no kuras vietas katra iztriepe ņemta. Pabeiguši darboties ap pavadoņa ārējo virsmu, viņi pārgāja pie konteinera. Ieslēdzis visspēcīgāko pa­lielinājumu, Stouns ļoti rūpīgi noņēma no zaļajiem plankumiņiem nokasījumus un pārnesa tos uz visu veidu barotnēm. Visbeidzot viņš ar smalku pinceti sau­dzīgi pacēla graudiņu un ievietoja to tīrā stikla trau­ciņā.

Viss šis darbs aizņēma vairāk nekā divas stundas. Pēc tam Līvits uz tastatūras izsita komandu pildīt programmu MAXCULT, līdz ar to turpmākās rūpes par simtiem Petrī trauciņos izsētajām kultūrām no­dodams skaitļošanas mašīnai. Daļa trauciņu bija jātur normālā spiedienā un istabas temperatūrā parastajā

Zemes atmosfērā, citi — aukstumā vai karstumā, aug­stā spiedienā vai vakuumā, tādā atmosfērā, kur ir maz vai daudz skābekļa, gaismā vai tumsā. Lai trau­ciņus izvietotu pa dažādajām kultivēšanas kamerām, cilvēkam būtu bijis jāstrādā dienām ilgi. Turpretim skaitļošanas mašīnai pietika ar sekundēm.

Kad komanda bija ievadīta, Stouns Petrī trauciņus salika kaudzītēs uz konveijera lentes, un tā tos aiz­nesa uz kamerām.

Tagad viņiem atlika tikai gaidīt, gaidīt divdesmit četras līdz četrdesmit astoņas stundas, lai redzētu, kas no šiem uzsējumiem izaudzis.

— Tikmēr mēs varam analizēt to smilšu graudiņu vai kas nu tas tāds ir, — Stouns sacīja. — Vai elek­tronu mikroskopu jūs labi pārvaldāt?

— Sis tas būs pagaisis, — Līvits atbildēja. Ar elek­tronu mikroskopu viņš nebija strādājis jau gandrīz gadu.

— Nu, labi, es sagatavošu paraugus. Mums ir va­jadzīga arī masspektrometrija. To no sākuma līdz bei­gām paveiks skaitļošanas mašīna. Bet vispirms mums vēl jāpaskatās ar spēcīgāku palielinājumu. Cik lielu optisko palielinājumu varam dabūt morfoloģijas labo­ratorijā?

— Tūkstoškārtīgu.

— Tad ar to arī sāksim. Dodiet komandu aiznest graudiņu uz morfoloģijas laboratoriju.

Līvits noliecās pie pults un nospieda pogu «MOR­FOLOĢIJA». Mehāniskās rokas, Stouna vadītas, no­vietoja stikla trauciņu ar smilšu graudiņu uz konvei­jera lentes.

Abi paskatījās atpakaļ uz sienas pulksteni. Tas rā­dīja 11.00, tātad viņi bez pārtraukuma strādāja jau vienpadsmit stundas.

— Tik tālu nu būtu, — sacīja Stouns.

Līvits pasmaidīja un saspieda saujā īkšķi.

16. SEKCIJU ZĀLE

Bārtons strādāja sekciju zālē. Joprojām atrazda­mies Pīdmontā redzētā iespaidā, viņš bija nervozs un satraukts. Kad pēc vairākām nedēļām viņš analizēja, kā izturējies un ko domājis, strādādams šeit, V līmenī, viņš rūgti nožēloja, ka nav spējis koncentrēties.

Jo pirmajā eksperimentu sērijā viņš izdarīja vairā­kas kļūdas.

Pēc instrukcijas, viņam bija jāsekcionē beigti dzīv­nieki, bet viņa pienākumos ietilpa arī ar eksperimen­tiem provizoriski noteikt slimības izplatīšanās ceļus. Godīgi runājot, būtu bijis jāatzīst, ka Bārtons šī uz­devuma veikšanai nav īsti piemērots; Līvitam tas būtu bijis vairāk pa kaulam. Taču uzskatīja, ka Līvits būs noderīgāks darbā pie svešās sīkbūtnes sākotnējās iz­dalīšanas un identificēšanas. Un tā, pētīt slimības iz­platīšanās ceļus tika uzticēts Bārtonam.

Sie eksperimenti bija diezgan vienkārši un elemen­tāri. Vispirms Bārtons salika rindā vairākus būrus. Katram no tiem bija autonoma gaisa padeves sistēma, un visas šīs sistēmas varēja dažādā veidā savienot citu ar citu. Blakus kādam būrim ar dzīvu žurku viņš novietoja hermētizētu būri ar beigto Norvēģijas žurku. Pēc tam, nospiezdams vairākas pogas, starp abiem būriem radīja gaisa apmaiņu. Žurka saļima bez dzī­vības.

«Interesanti,» Bārtons nodomāja, «infekcija pārnē- sājas pa gaisu.» Viņš pievienoja beigtās žurkas būrim vēl vienu būri ar dzīvu žurku, šoreiz likdams gaisam apmainīties caur mikroporainu filtru, kura poru dia­metrs bija 100 angstrēmu: tik «resns» ir mazs vīruss. Žurka palika dzīva.

ViņŠ pagaidīja vēl kādu brīdi, lai varētu būt pilnīgi drošs. Nekas nemainījās. Tātad slimības izraisītājs, lai arī kas tas bija, lielumā pārsniedza vīrusu: Bārtons apmainīja filtru pret rupjāku, pēc tam pret vēl rup­jāku. Tā viņš turpināja, līdz žurka nobeidzās.

Filtru, kuram slimības izraisītājs beidzot bija ticis cauri, viņš izmērīja. Tā poru diametrs bija divi mikro­metri — kā nelielas šūnas caurmērs. Bārtons pie sevis nodomāja, ka nupat viņš ir uzzinājis kaut ko ļoti vēr­tīgu— uzzinājis slimības izraisītāja lielumu.

Tas patiešām bija svarīgi: ar vienu pašu eksperi­mentu viņš bija izslēdzis varbūtību, ka slimību varētu izraisīt olbaltumvielu vai kādu citu ķīmisko savieno­jumu molekulas. Pīdmontā viņi ar Stounu bija iedo­mājušies, ka slimības cēlonis varētu būt gāze, piemē­ram, kāda dzīva organisma atkritumgāzes. Nu varēja droši teikt, ka gāze tā nav: slimības izraisītājs bija daudz lielāks par molekulu vai par gāzes daļiņu; tas bija šūnas lielumā.

Nākamais solis bija tikpat vienkāršs — noteikt, vai beigtie dzīvnieki var būt infekcijas avots.

Viņš izraudzījās vienu no beigtajām žurkām un iz­sūknēja no tās būra gaisu. Spiedienam krītoties, žurka pārplīsa, bet Bārtons uz to neskatījās un sūknēja tik­mēr, līdz viss gaiss no būra bija izvākts. Pēc tam viņš vietā ielaida tīru, izfiltrētu gaisu un savienoja šo būri ar būri, kur atradās dzīva žurka.

Nekas nenotika.

«Interesanti,» Bārtons atkal nodomāja. Ar tālva- dāmu skalpeli viņš atgrieza beigto dzīvnieku pilnīgi vaļā, lai varētu būt drošs, ka jebkuras tajā esošās sīkbūtnes pāriet gaisā.

Nekas nenotika. Dzīvā žurka omulīgi skraidīja pa savu būri.

Secinājums bija skaidrs: beigti dzīvnieki nevarēja būt infekcijas avots. «Tad tāpēc klijāni varēja bez se­kām knābāt pīdmontiešu līķus,» Bārtons nodomāja. «Līķi slimību izplatīt nevar, to var iznēsāt tikai gaisā nokļuvušas sīkbūtnes.»

Sīkbūtnes gaisā bija nāvīgas.

Sīkbūtnes beigtos dzīvniekos bija nekaitīgas.

Vispār to jau varēja gaidīt. Tas labi saskanēja ar teorijām par baktēriju un cilvēka akomodāciju, ab­pusēju pielāgošanos. Par akomodācijas problēmu Bār­tons interesējās jau sen un bija pat nolasījis vairā­kas tai veltītas lekcijas Beilora Medicīnas institūtā.

Daudziem cilvēkiem baktērijas saistījās tikai ar sli­mībām. Bet patiesībā cilvēka slimības izraisīja tikai trīs procenti baktēriju; pārējās bija nekaitīgas vai pat derīgas. Piemēram, cilvēka zarnās dzīvoja dažādas baktērijas, kas sekmēja gremošanu. Cilvēkam tās bija vajadzīgas, viņš bija no tām atkarīgs.

Faktiski cilvēks dzīvoja baktēriju okeānā. Tās at­radās visur — uz viņa ādas, viņa ausīs un mutē, viņa plaušās un kuņģī. Uz visa, kas viņam bija, uz visa, kam viņš pieskārās, katrā viņa elpas vilcienā čumēja un mudžēja baktērijas. Tās bija visur un tika visur, kaut arī viņam par to klātbūtni lielākoties nebija ne jausmas.

Tam bija kāds cēlonis. Cilvēks un baktērijas bija viens otram pielāgojušies, gan vienam, gan otram bija izstrādājusies savstarpēja imunitāte.

Un arī tam savukārt bija pamatīgs cēlonis. Viens no bioloģijas principiem bija tāds, ka evolūcija tiecas palielināt vairošanās potenciālu. Cilvēks^ kuru baktē­rijas viegli nonāvēja, bija slikti pielāgots; viņš neno­dzīvoja tik ilgi, lai varētu atstāt pēcnācējus.

Slikti pielāgotas bija arī baktērijas, kuras nogali­nāja savu saimnieku. Jebkurš parazīts, kas savu saim­nieku nogalina, zāģē zaru, uz kura pats sēž. Līdz ar saimnieku jāmirst arī pašam. Labi klājās tiem parazī­tiem, kuri spēja pārtikt no sava saimnieka, viņu ne­nonāvējot.

Un vislabāk klājās tiem saimniekiem, kuri spēja sadzīvot ar parazītu vai pat izmantot viņu, likt viņam strādāt saimnieka fabā.

— Vislabāk pielāgojušās ir tās baktērijas, — mē­dza atkārtot Bārtons, — kas izraisa vieglu slimību vai pat neizraisa nekādu slimību. Vienu un to pašu Strep- tococcus viridians šūnu jūs varat nēsāt savā orga­nismā sešdesmit septiņdesmit gadus. Pa šo laiku jūs laimīgi izaugat, radāt pēcnācējus, un arī streptokoks dara to pašu. Jūs varat nēsāt Staphylococcus aureus, samaksājot par to tikai ar vienu otru pinni vai izsi­tumu. Ar tuberkulozi var nodzīvot daudzus gadu des­mitus, ar sifilisu — visu mūžu. Šīs pēdējās nav no vieglajām slimībām, taču tagad tās vairs nav tik bīs­tamas kā agrāk, jo cilvēks un baktērijas ir viens otram pielāgojušies.

Bija zināms, piemēram, ka pirms četrsimt gadiem sifiliss bija ārkārtīgi bīstama slimība, kas visu ķer­meni pārklāja ar lielām pūžņojošām vātīm un bieži vien dažās nedēļās noveda kapā, bet gadsimtu gaitā cilvēks un spiroheta ir kļuvuši viens pret otru tole­rantāki.

Šie apsvērumi nepavisam nebija tik abstrakti un teorētiski, kā pirmajā brīdī likās. Programmas «Meža ugunsgrēks» izstrādāšanas sākumstadijā Stouns bija secinājis, ka sīkbūtnes izraisa četrdesmit procentus no visām cilvēka slimībām. Bārtons bija iebildis, ka slimības tomēr izraisa tikai trīs procenti no visām sīkbūtnēm un, kaut arī ar baktērijām, bez šaubām, ir saistītas daudzas cilvēka ciešanas, varbūtība, ka at­sevišķas baktērijas būs cilvēkam bīstamas, ir ļoti maza. Tas tāpēc, ka abpusējā adaptācija — cilvēka pielāgo­šanās baktērijām un baktēriju pielāgošanās cilvē­kam — ir sarežģīts process.

— Lielākā daja baktēriju, — Bārtons bija piebildis, — nemaz nevar nodzīvot cilvēka organismā tik ilgi, lai pagūtu tam kaitēt. Apstākļi, kādi tur valda, nav šīm baktērijām labvēlīgi. Tur tām ir par karstu vai par aukstu, vide par skābu vai par sārmainu, skābekļa par daudz vai par maz. Lielākajai daļai baktēriju cil­vēka organisms ir tikpat neviesmīlīgs kā Antarktīda.

Bet, ja tā, tad varbūtība, ka kaut kāda ārpuszemes sīkbūtne spēj kaitēt cilvēkam, ir niecīga. To bija atzi­nuši visi, taču nedomādami, ka bāze «Meža uguns­grēks» tāpēc vairs nebūtu vajadzīga. Arī Bārtons bija piekritis, ka bāze tik un tā jābūvē, bet tagad viņam bija savāda sajūta: viņa paredzējums piepildījās.

Taisnība, sīkbūtne, kuru viņi bija atraduši, nogali­nāja cilvēkus. Bet patiesībā tā nebija piemērojusies cilvēkam, jo nogalinādama tā gāja bojā arī pati. Tā nevarēja pārceļot no organisma uz organismu. Saim- niekorganismā tā nodzīvoja pāris sekundes un tad gāja bojā kopā ar to.

Bārtons izjuta intelektuālu apmierinājumu.

Bet viņiem vēl bija jāpaveic tīri praktiski uzdevumi: šī sīkbūtne jāizolē un jāizprot un jāatrod līdzekļi, kā to apkarot.

Par slimības izplatīšanos tagad Bārtonam kaut kāds priekšstats jau bija. Arī par nāves mehānismu viņš jau kaut ko zināja: asins sarecēšana. Palika jau­tājums: kā sīkbūtne iekļūst organismā?

Tā kā infekcija acīmredzot pārnēsājās pa gaisu, ticami likās, ka kontakts varētu notikt caur ādu un plaušām. Varbūt sīkbūtnes iespraucās tieši caur ādu, varbūt tika ieelpotas, bet varbūt notika gan viens, gan otrs.

Kā to noskaidrot?

Bārtons apsvēra, vai eksperimentālajiem dzīvnie­kiem neuzvilkt kaut kādu aizsargapvalku, kas atstātu atsegtu tikai muti. Tas bija iespējams, taču prasīja daudz laika. Viņš sēdēja un lauzīja galvu par šo pro­blēmu veselu stundu.

Beidzot viņam iešāvās prātā kas pieņemamāks.

Sīkbūtne nogalināja, sarecinādama asinis. Bija pil­nīgi iespējams, ka sarecēšana sākas tajā pašā vietā, kur sīkbūtne iekļūst organismā. Ja tā būtu āda, tad vispirms asinis sarecētu zemādas dzīsliņās. Ja plau­šas — sarecēšana sāktos krūtīs un starveidīgi izpla­tītos uz visām pusēm.

To viņš varēja pārbaudīt. Radioaktīvi iezīmējot eks­perimentālo dzīvnieku asins olbaltumvielas un pēc tam apskatot tos ar notaustošo scintilogrāfu, viņš varēja noteikt, kurā vietā ķermenī asinis sarec vis­pirms.

Eksperimentam Bārtons izraudzīja rēzus pērtiķi, kas anatomiski ir daudz tuvāks cilvēkam nekā žurka. Viņš ievadīja tam asinīs radioaktīvi iezīmējošo vielu — kādu magnija izotopu — un noregulēja scintilogrāfu. Uzgaidījis, lai viela vienmērīgi sadalās pa asinsrites sistēmu, viņš piesaistīja pērtiķi pie galda un scintilo­grāfu novietoja virs ^iņa.

Tagad varēja sākt.

Bārtons ieslēdza attiecīgo ESM programmu, lai scintilogrāfa rādījumi tiktu iespiesti uz papīra lentē iezīmētiem shematiskiem cilvēka siluetiem, un pieva­dīja pērtiķim gaisu ar nāvējošajām sīkbūtnēm.

Tūlīt sāka klakšķēt iespiedierīce, fiksēdama uz len­tes ESM izdotos datus.

Trijās sekundēs viss bija darīts. Grafiskie attēlojumi pastāstīja viņam, ka sarecēšana sākas plaušās un no turienes izplatās pa visu ķermeni. To arī viņš bija gribējis noskaidrot.

Bet papīra lente ar cilvēku figūrām pavēstīja vēl

Tālāk bez pārmaiņām. Programmas beigas. Iespiedums bei­dzies pie atzīmes 3,5 s.

f

kaut ko. Bārtons pats vēlāk stāstīja: «Es biju norūpē­jies par to, ka varbūt nāve uq sarecēšana laika ziņā nesakrīt vai vismaz precīzi nesakrīt. Man šķita neie­spējami, ka nāve varētu iestāties trijās sekundēs, bet vēl neticamāk man likās, ka tik īsā laikā varētu sa­cietēt visas ķermeņa asinis — vairāk nekā pieci litri. Mani nodarbināja jautājums, vai nāvi neizraisa kāds viens trombs, piemēram, smadzenēs, un pārējā ķer­meņa daļā sarecēšana nenoris lēnāk.» '

Tātad par smadzenēm Bārtons domāja jau sava pē­tījuma agrajā stadijā. Tagad, kad viss aiz muguras, satriec tas, ka viņš šo līniju nenoveda līdz loģiskajām beigām. Un to izdarīt viņu atturēja tieši scintilogrāfa rādījumi, no kuriem izrietēja, ka sarecēšana sākas plaušās un vienā vai divās sekundēs pa miega artēri­jām sasniedz smadzenes.

Līdz ar to Bārtona interese par smadzenēm tūlīt sa­plaka un viņa nākamais eksperiments šo kļūdu vēl pa­dziļināja.

Eksperiments bija vienkāršs, un programmas «Meža ugunsgrēks» instrukcijas to neparedzēja. Tagad Bār­tons zināja, ka nāve iestājas vienlaikus ar asins sare- cēšanu. Vai tādā gadījumā nāvi nevarētu novērst, ne­ļaujot asinīm sarecēt?

Viņš intravenozi iešļircināja vairākām žurkām he- parinu — antikoagulantu, kas neļauj izveidoties trom­biem. Heparīns bija ātrdarbīgas zāles, ko medicīna lietoja plaši; tā iedarbība bija pamatīgi izpētīta. Iešļir­cinājuma devu dažādām žurkām Bārtons variēja no minimālas līdz masīvai, pārmērīgai.

Pēc tam viņš šīm žurkām pievadīja gaisu ar nāvē­jošajām sīkbūtnēm.

Žurka, kurai bija iešļircināta minimālā deva, no­mira piecās sekundēs. Minūtes laikā cita pēc citas nomira pārejās, izņemot vienu, kas bija saņēmusi ma­sīvu devu. Taču arī tā nodzīvoja tikai nepilnas trīs minūtes.

Bārtons jutās vīlies. Nāvi gan bija izdevies novil­cināt, taču ne novērst. Simptomātiskās ārstēšanas me­tode nebija iedarbīga.

Viņš atlika beigtās žurkas malā un te izdarīja savu lielāko kļūdu.

Žurkām, kuras bija saņēmušas antikoagulantu, Bār­tons neizdarīja sekciju.

To vietā viņš pievērsa uzmanību daļēji jau sekcionē- tajiem eksemplāriem — pirmajai melnajai Norvēģijas žurkai un pirmajam rēzus pērtiķim, kuri bija gājuši bojā pēc saskares ar pavadoni. Šiem dzīvniekiem Bār­tons izdarīja pilnīgu sekciju, bet žurkām, kurām bija iešļircinājis antikoagulantu, pat nepieskārās.

Savu kļūdu viņš atskārta tikai pēc četrdesmit as­toņām stundām.

Sekcijas Bārtons veica rūpīgi un pamatīgi, strādāja lēnām, pastāvīgi atgādinādams sev, ka neko nedrīkst palaist garām. Viņš izgrieza un izmeklēja visus žur­kas un pērtiķa iekšējos orgānus, paņemdams no tiem arī paraugus gan gaismas, gan elektronu mikrosko­pam.

Pirinapskate rādija, ka nāves cēlonis ir bijusi vis­pārēja intravaskulāra asins sarecēšana. Artērijas, sirds, plaušas, nieres, aknas un liesa — visi bagātīgi apasiņotie orgāni — bija cieti kā akmens. Neko citu viņš arī nebija gaidījis.

Nogrieztos audu gabaliņus Bārtons pārnesa uz sek­ciju zāles otru galu, lai tur sagatavotu sasaldētas sloksnītes mikroskopiskai pētīšanai. Kuru sloksnīti laborants bija sagatavojis, to Bārtons pabīdīja zem mikroskopa, apskatīja un nofotografēja.

Visi audi izskatījās normāli. Izņemot sarecējušās asinis, tajos nebija nekā neparasta. Bārtons zināja, ka tagad šie paši audu gabaliņi tiks nosūtīti uz histo­loģijas laboratoriju, kur cits laborants sagatavos iekrāsotas sloksnītes, laizdams darbā hematoksilīnu- eozīnu, Sifa jodskābi un Cenkera formalīnu. Nervu audu sloksnītes iekrāsos ar Nisla uri Kahala zelta pre­parātiem. Tas viss ilgs divpadsmit līdz piecpadsmit stundas. Bārtons, protams, varēja cerēt, ka iekrāso­tās sloksnītes atklās ko vairāk, taču ticēt, ka tā tas būs, viņam nebija nekāda pamata.

Daudz viņš negaidīja arī no elektronmikroskopijas. Elektronu mikroskops bija vērtīgs rīks, taču reižu reizēm tas uzdevumu nevis vienkāršoja, bet sarežģīja. Elektronu mikroskops varēja dot milzīgu palielinā­jumu un parādīt daudz detaļu — bet tikai tad, ja zi­nāja, kur skatīties. Ar to varēja lieliski pētīt atsevišķu šūnu vai šūnas daļu, bet vispirms bija jāzina, kuru šūnu pētīt. Un šūnu cilvēka organismā ir mil­jardiem.

Desmitās darba stundas beigās Bārtons apsēdās pārdomāt, ko īsti viņš ir uzzinājis. Viņš sastādīja īsu rezumējumu.

1. Nāvējošais aģents ir aptuveni vienu mikronu liels. Tātad tas nav ne gāze, ne molekula, pat ne liela olbaltumvielas molekula, ne vīruss. Tas ir šū­nas lielumā un var patiešām būt kaut kāda veida šūna.

2. Aģentu pārnēsā gaiss. Mirušie organismi nav infekciozi.

3. Upuris aģentu ieelpo un uzņem caur plaušām. Tur tas, domājams, pāriet asins plūsmā un izraisa sarecēšanu.

4. Nāvi aģents izraisa, sarecinādams asinis. Tā iestājas dažās sekundēs, turklāt vienlaicīgi ar vis­pārēju asins sarecēšanu visā asinsvadu sistēmā.

5. Antikoagulatīvie preparāti šo procesu nepār­trauc.

6. Nekādas citas patoloģiskas pārmaiņas mir­stošā dzīvnieka organismā nav novērotas.

Bārtons pārlūkoja uzrakstīto un papurināja galvu. Varbūt antikoagulanti te tiešām bija bezspēcīgi, bet — fakts palika fakts — kaut kas šo procesu tomēr spēja apturēt. Kaut kādā veidā nāvei varēja stāties ceļā. Viņš to noteikti zināja.

Zināja tādēļ, ka divi cilvēki bija palikuši dzīvi.

17 ATGŪŠANĀS

Pulksten 11.47 Marks Hols bija noliecies pār ESM paneli, uz kura bija redzami Pīteram Džeksonam un zīdainim ņemto laboratorisko analīžu rezultāti. ESM tos izdeva, tiklīdz tie pienāca no automātiskās analīžu iekārtas; tobrīd jau bija pabeigtas tikpat kā visas analīzes.

Zīdainis, kā varēja redzēt, bija pilnīgi vesels. ESM par to paziņoja īsi un lietišķi:

Pacients: zīdainis

visi rādītāji normas robežas

Ar Pīteru Džeksonu bija pilnīgi citādi. Viņam bija daudz novirzu no normas.

Pacients: Džeksons, Pīters

SĀDI RĀDĪTĀJI NAV NORMAS ROBEŽAS:

Norma

Faktiski

Analīzes veids

Hematokrīts

Paliekošais slāpeklis Retikulocīti

21 sākotn. 25 atkārt. 29 atkārt. 33 atkārt. 37 atkārt. 50

Asinīs daudz nenobriedušu eritrocītu Protrombīna laiks Asins pH

L2 12

7,40 7,31 9 29

70—200 450

Eritrocītu grimšana Amilāze

Dažus rezultātus varēja izprast viegli, citi bija ne­izprotami. Piemēram, hematokrīts cēlās tāpēc, ka Džeksonam pārlēja ar eritrocītiem bagātinātas asinis. Paliekošais slāpeklis, kas raksturoja nieru darbību, droši vien bija virs normas asinsrites nepietiekamības dēj. -

Citu analīžu rezultātus varēja izskaidrot ar asins zudumiem. Retikulocīti bija pacēlušies no 1 uz 6 pro­centiem, tātad Džeksonam ilgāku laiku bijusi vispārēja anēmija. Nenobriedušo eritrocītu lielais skaits nozī­mēja, ka viņa organisms tiecas aizstāt zaudētās asi­nis un tāpēc laiž asinsritē jaunas, vēl negatavas sar­kanās šūnas.

Protrombīna laiks liecināja, ka, lai gan Džeksonam kaut kur kuņģa un zarnu traktā notiek asiņošana, tā viņa dzīvību neapdraud, jo asinis viņam sarec normāli.

Eritrocītu grimšanas ātrums norādīja uz audu ir­šanu. Kaut kur Džeksona organismā šūnas intensīvi atmira.

Turpretim asins pH bija vesels noslēpums. Vērtība 7,31 nozīmēja paaugstinātu, kaut arī ne pārmērīgu skābumu. Kā to izskaidrot, Hols nezināja. Izrādījās, ka to nezina arī ESM.

pacients: Džeksons, Pīters

iespējamās diagnozes

1. Akūta un hroniska asins zaudēšana varbūtība, ka cēlonis ir kuņģa un zarnu traktā, — 0,884

citu statistiski nozīmīgu avotu nav

2. Paaugstināts asins skābums izcelsme nezināma vajadzīgi papildu dati iztaujāt par slimības vēsturi

Hols izlasīja ESM ieteikumus un paraustīja plecus. Mašīna ieteica viņam aprunāties ar pacientu, bet tas bija vieglāk pasakāms nekā izdarāms. Džeksons bija bez samaņas, un, ja viņš bija ieņēmis kaut ko tādu, kas paskābina asinis, tad tikmēr, kamēr viņš neatguva sa­maņu, to nekādi nevarēja uzzināt.

Bet varbūt varēja izdarīt asins analīzi attiecībā uz gāzēm. Hols izsita uz ESM tastatūras jaunu piepra­sījumu.

ESM stūrgalvīgi palika pie sava:

iztaujāt par slimības vēsturi

Hols noklikšķināja: «Pacients bez samaņas.»

ESM mirkli šķita to apdomājam, un pēc tam iedegās atbilde:

objektīvi samaņas zuduma nav

elektroencefalografs reģistrē alfa ritmu,

kas atbilst parastajam miegam

— Nolāpīts, — Hols izlamājās. Viņš paskatījās pa logu un ieraudzīja, ka Džeksons tiešām pa miegam sakustas. Hols tūlīt aizlīda pa tuneli uz savu plast­masas kombinezonu un noliecās pār pacientu.

— Mister Džekson, mostieties …

Večuks lēnām atdarīja plakstus un paskatījās Holā. Neticēdams redzētajam, miedza un mirkšķināja acis.

— Nebīstieties, — Hols mierīgi sacīja. — Jūs esat slims, un mēs jūs ārstējam. Vai jūs nejūtaties labāk?

Džeksons norija siekalas un piekrītoši pamāja ar galvu. Šķita, ka runāt viņam bail. Bet bālumu viņa sejā jau bija nomainījis viegls sārtums, un arī zilums zem nagiem bija pazudis.

— Kā jūs tagad jūtaties?

— Uz goda … Kas jūs esat?

— Esmu doktors Hols. Jūs atrodaties manā uzrau­dzībā. Jums bija stipra asiņošana. Vajadzēja jums pārliet asinis.

Džeksons piekrītoši pamāja ar galvu, uzņemdams dzirdēto tā, it kā tas viņam nebūtu nekas jauns. Holam pēkšņi atausa gaisma.

— Vai tā ar jums nav gadījies arī agrāk?

— Ir. Divas reizes.

— Un kā jums tās reizes sākās?

— Es nesaprotu, kur esmu, — Džeksons sacīja, pār­laizdams skatienu istabai. — Vai šī ir slimnīca? Kādēļ jums uzvilkts tas biezais?

— Nē, šeit nav slimnīca. Šī ir speciāla laborato­rija Nevadā.

— Nevadā? — Viņš aizvēra acis un papurināja galvu. •— Bet es taču dzīvoju Arizonā …

— Tagad jūs esat Nevadā. Mēs jūs atvedām šurp, lai varētu jums palīdzēt.

— Bet kādēļ jums tas biezais?

— Mēs jūs atvedām no Pīdmontas. Tur bija epidē­mija. Pašlaik jūs esat izolatorā.

— Tātad es varu aplipināt?

— To droši nevar pateikt. Bet mēs nedrīkstam …

— Klausieties, — Džeksons viņu pārtrauca, mēģi­nādams piecelties. — Man te baigi. Šermuļi skrien pa kauliem. Iešu mājās. Negribu te palikt.

Viņš vēlreiz mēģināja piecelties, veltīgi cīnīdamies ar siksnām. Hols viņu saudzīgi atturēja.

— Nomierinieties, mister Džekson. Viss būs labi, tikai jums jānomierinās. Jūs esat stipri slims.

Džeksons gausi atslīga atpakaļ uz spilvena. Pēc tam sacīja:

— Gribas cigareti.

— Diemžēl būs jāiztiek bez smēķēšanas.

— Pie velna! Trakoti gribas uzsmēķēt.

— Es jūs saprotu, bet to nedrīkst…

— Paklau, mīļais, kad esi nodzīvojis tik ilgi kā es, tad gan pats labāk zini, ko drīkst un ko nedrīkst. Man jau agrāk arī tā teica. Nekādus asus ēdienus, sīvo ne mutē, pīpot arī ne. Kādu brīsniņu mēģināju tā dzīvot. Kā jūs domājat — dikti labi man kļuva? Elle tā bija, ne dzīvošana.

— Kas jums agrāk tā teica?

— Ārsti.

— Kādi ārsti?

— Fīniksā. Varen moderna, liela slimnīca, aparāti lai, spīd un laistās, halāti balti kā sniegs. Lepna gan slimnīca. Es jau nebūtu tur gājis, tikai māsa, tā uz­stāja. Viņa, zini, tur Fīniksā dzīvo. Ar savu vīru Džor- džu. Tas nabadziņš padevies tāds dumjāks. Jā, negri­bēju nekādas lepnas slimnīcas, tikai atpūsties, tikai to vien. Bet viņa uzstāja, un tā es aizgāju.

— Kad tas bija?

— Pērnvasar. Jūnijā vai jūlijā.

— Kādēļ jūs gājāt slimnīcā?

— Kādēļ tad cilvēki vispār iet slimnīcā? Tak jau slims biju, velns parāvis.

— Kas jums bija vainas?

— Tas mans kuņģis, lai viņš nolādēts, vienmēr moka mani.

— Vai asiņo?

— Baigi asiņo. Tiklīdz uznāk žagas, tūlīt auma­ļām. Taisni brīnums, kur tajā ķermenī tik daudz asiņu.

— Tātad jums ir kuņģa asiņošana?

— Nūja. Veca vaina. Tas viss jau sen izbaudīts. — Džeksons pamāja ar galvu uz intravenozās infūzijas caurulītēm. — Visas tās adatas, kas man te sadurtas iekšā, asinis, kas līst dzīslās. Pagājušajā gadā man to darīja Fīniksā, gadu iepriekš Tuksonā. Jā, Tuk- sonā … Tur nu vienreiz bija patiešām labi. Cepuri nost. Mani kopa tāda jauka māsa, maza un mīlīga, nu, un viss pārējais … — Viņš pēkšņi aprāvās. —Cik tev, dēls, pašam gadu? Tāds jauniņš vēl esi, nemaz kā ārsts.

— Es esmu ķirurgs.

— Ķirurgs! Nu ne, tas joks neies cauri. Viņi jau arī izmēģinājās piedabūt mani uz griešanu, bet es ne un ne. To jums nesagaidīt, mīlīši, tā es viņiem. Ne par kādu naudu nelaidīšu jaukties pa manām iekšām.

— Tātad čūla jums ir divus gadus?

— Mazdrusciņ ilgāk. Reiz ne no šā, ne no tā sāka sāpēt. Domāju, uznācis kaut kas gremošanai, bet te uzreiz asiņošana.

«Divus gadus vilcies,» Hols pie sevis domāja. «No­teikti čūla un nevis vēzis.»

— Un tad jūs gājāt slimnīcā?

— Nūja. Uzstutēja tur mani uz pekām. Nobrīdināja neēst neko asu, neņemt uz krūti, atmest cigaretes. Un zini, dēls, es mēģināju arī, noņēmos un turējos. Bet, ka no tā būtu kas grozījies uz labo pusi, to nu gan es neteikšu. Cilvēks saaudzis ar saviem priekiem.

— Tātad pēc gada jūs atkal bijāt slimnīcā?

— Nūja. Diža slimnīca bija Fīniksā, un tas pintiķis Džordžs ar manu māsu katru dienu nāca ciemos. Zini, viņš ir tāds grāmatnieks, papīra dvēsele, nu, muļķis kas muļķis. Advokāts! Runā lielas lietas, bet pašam sajēgšanas kā sisenim sēžamvietā.

— Un Fīniksā jūs gribēja operēt?

— Kā tad, ka gribēja. Neapvainojies, dēls, bet ar ārstiem ir tā: tu tik paļaujies viņiem, visu tev izgrie­zīs. Viņiem domāšana tā iekārtota. Bet es šiem teicu: tik ilgi esmu nostaigājis ar savu veco kuņģi, neba nu to strēķīti, kas vēl palicis, neizvilkšu.

— Kad jūs slimnīcu atstājāt?

— Kaut kas ap augusta sākumu. Pirmajā nedēļā, vai.

— Un kad jūs atsākāt smēķēt, dzert un ēst, ko ne­drīkst?

— Zēn, sprediķus man nelasi, — Džeksons sacīja. — Es dzīvoju jau sešdesmit deviņus gadus, un esmu ir ēdis, ko nevajag, ir citas aplamas lietas darījis. Man tā patīk, un, ja es to brūķi vairs nevaru turēt, lai tad arī jūk uz velna paraušanu.

— Bet jums noteikti ir stipri sāpējis.

— Jā gan. Ai, kā reizēm sagrāba. It sevišķi tukšā dūšā. Bet es atradu labu līdzekli pret šīm sāpēm.

— Jā?

— Pareizi, atradu. Slimnīcā man deva dzert tās baltās zāles, nu, tādas kā piens, un gribēja, lai arī uz priekšu es tās dzeru. Simtu reižu dienā pa mazam malkam. Balta pļuriņa, garšo pēc krīta. Bet es at­radu ko labāku.

— Kas tas bija?

— Aspirīns, — Džeksons teica.

— Aspirīns?

— Jā. Iedarbojas pamatīgi.

— Cik daudz aspirīna jūs mēdzāt ieņemt?

— Uz beigām diezgan lielu kvantumu. Pudelīti dienā. Tu jau zini tās pudelītes, kurās viņu pārdod.

Hols apstiprinoši pamāja ar galvu. Nu bija skaidrs, kāpēc viņam ir paaugstināts skābums. Aspirīns bija acetilsalicilskābe, un, ja to ieņēma atbilstošā dau­dzumā, tas varēja cilvēku paskāb'ināt. Bet aspirīns arī kairināja kuņģa gļotādu un varēja pastiprināt asiņo­šanu.

— Vai neviens jums neteica, ka pēc aspirīna ieņem­šanas asiņo vēl stiprāk?

— Kā tad nu neteica. Tika man to skaidrojuši. Bet es laidu gar ausīm. Sāpes taču aspirīns atņēma. Se­višķi, ja uzdzēra virsū «Sterno».

— Kas tas ir?

— Nu, sarkanā acs. Vai tad nezini?

Hols papurināja galvu. Viņš nekā nesaprata.

— Denaturāts. Sārtā lēdija. Ņem izkās to caur lu­patiņu un dzer …

Hols nopūtās.

— Tātad jūs arī denaturātu dzērāt, — viņš teica.

— Jā, bet tikai tad, kad nekā cita neizdevās dabūt. Zini, aspirīns ar «Sterno» tik tiešām noņem sāpes.

— Denaturātā bez parastā spirta ir arī metilspirts.

— Vai no tā var būt kas slikts? — Džeksons jautāja ar negaidītu satraukumu balsī.

— Tur jau tā lieta, ka var. No denaturāta var kļūt akls un var arī nomirt.

— Piķis un zēvele. Es no «Sterno» jutos labāk, tā­pēc arī dzēru.

— Vai aspirīns un denaturāts neatstāja nekādu iespaidu uz jums? Uz jūsu elpošanu?

— Kad tu tā saki, es sāku atcerēties — elpas tie­šām trūka. Bet kas tur liels, cik tad man, vecam vī­ram, tā gaisa vajag?

Džeksons nožāvājās un aizvēra acis.

— Tu, dēls, esi varen mudīgs uz jautāšanu. Bet man tagad nāk miegs.

Hols paskatījās uz viņu un nosprieda, ka večukam taisnība. Labāk iztaujāt viņu pamazām, vismaz no sākuma. Pa tuneli Hols aizlīda atpakaļ priekšistabā. Laborantei viņš sacīja:

— Mūsu draugam Džeksonam ir divus gadus veca čūla. Asins pārliešanu derētu kādu laiciņu turpināt — ielaist vēl pāris vienības, bet pēc tam pārtraukt un paskatīties, kas notiks. Bez tam ievadiet kuņģī zondi un apmazgājiet slimnieku ar ledainu ūdeni.

Noskanēja gongs, un istabas sienas to klusi atbal­soja.

— Kas tas ir?

— Zīme, ka pagājušas divpadsmit stundas. Tas no­zīmē, ka mums jāapmaina apģērbs. Un jums vēl tas nozīmē, ka jāiet uz apspriedi.

— Ma'n jāiet? Uz kurieni?

— Uz konferenču zāli līdzās kafetērijai.

Hols pamāja ar galvu un gāja laukā.

Delta sektorā klusi dūca un klikšķēja elektroniskās ierīces. Kapteinis Arturs Moriss pie pults ievadīja skaitļošanas sistēmā jaunu programmu. Kapteinis Moriss bija programmētājs; uz Delta sektoru viņu I līmeņa vadība bija nosūtījusi tāpēc, ka deviņās stun­dās pa speciālo militāro sakaru līniju nebija saņemts neviens ziņojums. Varēja jau, protams, gadīties, ka steidzamu ziņojumu tiešām ari nemaz nav, taču tas bija maz ticams.

Ja ziņojumi bija, bet netika saņemti, tad sektora sistēmās kaut kas nebija kārtībā. Kapteinis Moriss vēroja, kā ESM izpilda pašpārbaudes programmu. Re­zultāts, kuru tā izdeva, liecināja, ka visas shēmas dar­bojas normāli.

Tas Morisu neapmierināja; viņš ievadīja mašīnā paplašinātu programmu CHECKLIM, pēc kuras visas shēmas un bloki tika pārbaudīti daudz pamatīgāk. Mašīnai pietika ar 0,03 sekundēm, lai dotu laukā at­bildi: uz pults sāka mirgot piecu zaļu spuldzīšu rinda. Moriss piegāja pie teletaipa un izlasīja tikko nodru­kāto tekstu:

Visu sistēmas shēmu funkcionēšanas raksturlielumi ir pieļau­jamajās robežās

Tagad viņš bija apmierināts. Kaut arī viņš stāvēja pie teletaipa, viņš nevarēja zināt, ka defekts tomēr ir, tikai nevis elektronisks, bet gan tīri mehānisks, un tāpēc nekādas pārbaudes programmas to nevar kon­statēt. Defekts atradās pašā teletaipā: no papīra ruļļa malas bija atplīsusi-strēmele un, griezdamās uz augšu, iestrēgusi starp zvanu un āmuriņu. Zvans vairs ne­zvanīja, un šī prozaiskā apstākļa dēļ tad arī nebija reģistrēts neviens ziņojums pa Aizsardzības minis­trijas slepeno līniju.

Šo kļūmi neizdevās uziet ne mašīnai, ne cilvēkam.

18 APSPRIEDE DIENAS VIDŪ

Pēc instrukcijas, grupai ik pēc divpadsmit stundām v bija jāsanāk kopā uz īsu apspriedi, lai apkopotu iegū­tos rezultātus un nospraustu kārtējos uzdevumus. Lai taupītu laiku, apspriedes tika noturētas mazā istabā blakus kafetērijai: tā varēja vienlaikus ēst un ap­spriesties.

Hols ieradās pēdējais. Apsēdās krēslā, kura priekšā atradās viņa brokastis — divas glāzes šķidruma un trīs tabletes katra citā krāsā —, un dzirdēja Stounu sakām:

— Vispirms paklausīsimies Bārtonu.

Bārtons pierausās kājās un sāka lēnām, nedrošā balsī ziņot par saviem eksperimentiem un to rezultā­tiem. Pirmo viņš paziņoja to, ka ir noteicis nāvējošā aģenta lielumu un tas līdzinās vienam mikrometram.

Stouns ar Līvitu saskatījās. Viņu atrastie zaļie plankumiņi bija daudz lielāki; tātad, lai infekcija iz­platītos, pietika arī ar zaļā lāsumiņa mikroskopisku daļiņu.

Pēc tam Bārtons pastāstīja par saviem eksperimen­tiem, kuri parādīja, ka infekcija pārnēsājas pa gaisu un ka sarecēšana sākas plaušās. Nobeigumā viņš ap­lūkoja savus mēģinājumus antikoagulatīvās terapijas laukā.

— Kā ir ar sekcijām? — Stouns jautāja. — Ko pa­rādīja tās?

— Neko tādu, ko mēs jau nebūtu zinājuši. Asinis sarec visā ķermenī. Nekādas citas gaismas mikrosko­pijas līmenī pamanāmas novirzes no normas netika konstatētas.

— Un sarecēšana sākas plaušās?

— Jā. Acīmredzot sīkbūtnes tur pāriet asinīs vai izdala kādu toksisku vielu, kas pāriet asinīs. Kaut ko tuvāk par to mēs varēsim pateikt, kad būs izpētītas iekrāsotās sloksnītes. Sevišķi mēs raudzīsim noskaid­rot, vai nav bojātas asinsvadu sieniņas, jo šādi bojā­jumi atbrīvo tromboplastīnu un stimulē vietēju asins sarecēšanu.

Stouns apstiprinoši pamāja ar galvu un pievērsās Holam. Hols pastāstīja par abiem pacientiem izdarī­tajām analīzēm, par to, ka zīdainim visi rādītāji at­bilst normai, bet Džeksonam ir asiņojoša kuņģa čūla un tāpēc viņam tiek pārlietas asinis.

— Viņš ir atguvis samaņu. Es ar viņu mazliet pa­runājos.

Visi sarosījās.

— Misters Džeksons ir vecs, tiepīgs āzis. Viņam ir sešdesmit deviņi gadi. Čūla jau divus gadus. Līdz šim stipra asiņošana uznākusi divas reizes, aizpērn un pērn. Abas reizes viņš brīdināts, ka jāmaina iera­dumi, bet abas reizes turpinājis dzīvot pa vecam, un asiņošana atjaunojusies. Pīdmontas traģēdijas laikā viņš jau ārstējies pats pēc savas receptes — pudelīti aspirīna dienā un denaturātu virsū. No tā viņam esot bijusi neliela aizdusa …

— Un pamatīga acidoze, — piebilda Bārtons.

— Tieši tā.

Metilspirts, organismā noārdīdamies, pārvērtās formaldehīdā un skudrskābē. Tā jāpierēķina klāt pie aspirīna. Tas nozīmē, ka Džeksons diendienā uzņēma milzīgu daudzumu skābes. Bet organismam skābuma un sārmainības attiecību pastāvīgi vajadzēja turēt stingrās, diezgan šaurās robežās, citādi būtu iestā­jusies nāve. Viens no paņēmieniem, kā šo līdzsvaru uzturēt, bija paātrināti elpot, izpūšot laukā vairāk ogļskābās gāzes un līdz ar to samazinot ogļskābes saturu asinīs!

— Vai tik šī skābe nav pasargājusi viņu no tām sīkbūtnēm? — Stouns jautāja.

Hols paraustīja plecus.

— Pagaidām to nav iespējams pateikt.

— Un kā klājas zīdainim? — jautāja Līvits. — Vai nav mazasinība?

— Nav, — Hols atbildēja. — Bet mēs taču nemaz īsti nezinām, vai viņu ir pasargājis tas pats mehā­nisms. Varbūt te ir kas pavisam cits.

— Kāda bērnam ir skābuma un sārmainības attie­cība?

— Normāla. Pilnīgi normāla. Vismaz pašlaik.

Uz brīdi iestājās klusums. Beidzot Stouns sacīja:

—• Nu ko, jums ir iezīmējušies vairāki labi izej- punkti. Uzdevums paliek līdzšinējais — izpētīt, kas zīdainim un večukam ir kopīgs. Saprotams, var jau tiešām gadīties, ka nekā kopīga viņiem nav. Bet sā­kumā mums jāpieņem, ka viņus abus vienā un tai pašā veidā izglābis viens un tas pats mehānisms.

Hols piekrītoši pamāja ar galvu.

— Un ko jūs esat atraduši pavadonī? — Bārtons jautāja Stounam.

— Labāk mēs jums to parādīsim.

— Ko parādīsit?

— Ja nemaldāmies, mūsu sīkbūtnes, — Stouns sacīja.

Pie durvīm bija uzraksts «MORFOLOĢIJA». Istaba, kas aiz tām atradās, bija sadalīta divās daļās — telpā, kur uzturēties eksperimentētājiem, un izolētā kamerā aiz stikla sienas. Pie šīs sienas bija pierīkoti īpaši cimdi, lai kamerā varētu iebāzt rokas un darboties ar instrumentiem.

Stouns parādīja uz stikla trauciņu, kurā bija mazs, melns plankumiņš.

— Domājam, ka tas arī ir mūsu «meteorīts», — viņš sacīja. — Uz tā virsmas mēs esam atraduši kaut ko tādu, kas acīmredzot ir dzīvs. Noteiktas dzīvības pazīmes ir arī vairākās citās vietās pavadoņa iekšienē. Seit šo «meteorītu» mēs esam atgādājuši, lai to ap­skatītu gaismas mikroskopā.

Stouns iebāza rokas cimdos, iebīdīja trauciņu lie­las, hromētas lādes spraugā un izvilka rokas šaipus stikla.

— Tā lāde, — viņš paskaidroja, — būtībā ir parasts gaismas mikroskops, kas sajūgts kopā ar pa­rastajām attēla palielināšanas un izvēršanas ierīcēm. Ar to mēs varam iegūt tūkstoškārtīgu palielinājumu. Attēls tiek projicēts uz šī ekrāna.

Līvits darbojās ar vadīšanas rokturiem. Hols un pā­rējie nenolaida acu no ekrāna.

— Desmitkārtīgs, — Līvits sacīja.

Hols ieraudzīja, ka parauga virsma ir nespodri melngana, izrobota. Stouns aicināja pievērst uzma­nību zaļajiem lāsumiņiem.

— Simtkārtīgs.

Tagad zaļie lāsumiņi bija kļuvuši lielāki un ļoti skaidri.

— Domājams, tā ir mūsu sīkbūtne. Mēs esam novērojuši, kā tā aug: brīžiem tā kļūst violeta, acīm­redzot tad notiek mitotiskā dalīšanās.

— Spektra pārbīde?

— Kaut kas tamlīdzīgs.

— Tūkstoškārtīgs, — teica Līvits.

Visu ekrānu aizpildīja viens zaļš plankums, kas atradās ieplakā starp asajiem izciļņiem. Hols pievērsa uzmanību tam, ka plankums ir gluds un spīdīgs, gan­drīz kā ieeļļots.

— Vai jūs domājat, ka tā ir baktēriju kolonija?

— Diez vai tā ir kolonija mūsu parastajā iz­pratnē, — Stouns atbildēja. — Kamēr mēs nezinājām par Bārtona eksperimentiem, mēs vispār nedomājām, ka tā ir kolonija. Domājām, ka tas varētu būt viens pats organisms. Bet nu izrādās, ka atsevišķajām da­ļiņām jābūt tikai apmēram vienu mikrometru lielām; plankums šajā ziņā ir daudz par lielu. Tātad te mēs droši vien redzam saliktu veidojumu — varbūt kolo­niju, varbūt arī ko citu.

Viņu acu priekšā plankums kļuva violets un pēc tam atkal zaļš.

— Dalīšanās turpinās, — Stouns sacīja. — Lieliski.

Līvits ieslēdza kinokameras.

— Tagad skatieties ar abām acīm.

Plankums k|uva violets un kādu brīdi tāds arī pa­lika. Likās, ka tas mazliet izplešas, un uz īsu mirkli visa virsma sašķēlās sešstūrainās daiviņās, kas at­gādināja grīdas flīzes.

— Vai redzējāt?

— Tas it kā sašķēlās.

— Sešstūros.

— Man tā vien liekas, — teica Stouns, — ka šīs sešstūrainās figūras ir atsevišķi organismi.

— Interesanti, vai regulāra ģeometriska forma tām ir pastāvīgi, jeb vai tās tādas kļūst tikai dalīšanās laikā?

— Ar elektronu mikroskopu mēs vēl šo to uzzinā­sim,— Stouns sacīja un pievērsās Bārtonam. — Vai sekcijas jūs esat pabeidzis?

— Jā.

— Vai ar spektrometru rīkoties protat?

— Domāju, ka protu.

— Tad ķerieties pie darba. Tas nebūs grūti — spek- trometrs ir sajūgts ar skaitļošanas mašīnu. Mums ir vajadzīgas gan graudiņa, gan zaļā organisma ana­līzes.

— Vai paraugus jūs man dosit?

— Jā.

— Tādus pašus paraugus pārbaudiet attiecībā uz aminoskābēm.

— Ar visu frakcionēšanu?

— Domāju gan, — Stouns sacīja. — Tikai jums tas būs jādara ar rokām.

Līvits piekrītoši pamāja ar galvu. Stouns atkal iebāza rokas cimdos, izņēma trauciņu no mikroskopa un nolika uz sāniem zem ierīces, kas izskatījās pēc ešafota miniatūrā. Tas bija mikroķirurģijas aparāts.

Mikroķirurģija — māksla izdarīt smalkas operācijas vienai šūnai — bioloģiskās pētniecības līdzekļu arse­nālā bija parādījusies samērā nesen. Ar mikroķirur- ģiskajām metodēm bija iespējams izņemt no šūnas kodolu vai daļu citoplazmas, izdarot to tikpat tīri un akurāti, kā ķirurgs amputē locekli vai orgānu.

Šī ierīce bija konstruēta tā, ka cilvēka rokas kustī­bas ar vairāku pārnesumu un servomehānismu palī­dzību tika precīzi pārvērstas asmeņa mikrokustībās; operators pakustināja pirkstu, bet asmens pārvietojās tikai par miljondaļu centimetra.

Skatīdamies palielinošajā vizierī, Stouns sāka sau­dzīgi skrubināt melno graudiņu. Atskaldījis divus ma­zus fragmentus, viņš tos ievietoja katru savā stikla trauciņā. Pēc tam Stouns mēģināja atraut divus ma­zus fragmentus no zaļā plankumiņa.

Zaļais plankums tūlīt kļuva violets un izpletās.

— Are, ka nepatīk, — Līvits teica smiedamies.

Stouns sarauca pieri.

— Interesanti. Kā jūs domājat — vai tā ir nespeci- fiska augšanas reakcija jeb vai trofiska reakcija uz ievainošanu un apstarošanu?

— Es domāju, — teica Līvits, — plankumam nepa­tīk, ka to baksta.

— Nu, labi. Bet mums tomēr jāturpina, — Stouns sacīja.

19 katastrofa

Šis telefona zvans Arturam Menčikam uzkrita kā murgs. Viņš bija pārnācis mājās, paēdis pusdienas un tikko kā apsēdies dzīvojamajā istabā palasīt avīzes.

Pēdējās divas dienas, kas sakarā ar notikumu Pīd- montā bija pagājušas steigā un nevaļā, avīzi viņš nebija rokā ņēmis.

Kad atskanēja zvans, viņš domāja, ka tas būs sie­vai, bet mirkli vēlāk laulātā draudzene ienāca pie viņa un teica:

— Zvana tev. No bāzes.

Ņemdams klausuli, viņš sajuta ko nelabu.

— Majors Menčiks klausās.

— Major, runā pulkvedis Bērnss no astotās …

Astotā apakšvienība Vandenbergas bāzē pārzināja

drošības procedūras, izdeva atļaujas ieiet bāzē un iziet no tās. Tā noklausījās arī visas telefona sarunas.

— Jā, pulkvedi?

— Jūs, ser, esat to personu sarakstā, kuras pavē­lēts zināmos ārkārtējos gadījumos informēt par noti­kušo. — Bērnss runāja piesardzīgi, rūpīgi izmeklēdams vārdus: saruna notika pa atklāto līniju. — Tagad man jūs jāinformē, ka pirms četrdesmit minūtēm Big- hedas rajonā Jūtas štatā nogāzās mācību lidmašīna.

Menčiks sarauca uzacis. Kāpēc gan viņu informēja par parastas mācību lidmašīnas avāriju? Tas taču neietilpa viņa kompetencē.

— Kas tā bija par lidmašīnu?

— «Phantom». Lidoja no Sanfrancisko uz Topeku.

— Skaidrs, — Menčiks teica, kaut gan skaidrs vi­ņam nebija nekas.

— Ser, paziņot jums par šo gadījumu pieprasīja Godards, lai jūs varētu iesaistīties izmeklēšanas ko­misijā.

— Godards? Kādēļ Godards?

Kādu mirkli Menčiks sēdēja, truli lūkodamies avī­zes virsrakstā «Draud jauna Berlīnes krīze» un do­mādams, ka pulkvedis runā par Lūisu Godardu, Van­denbergas bāzes šifrēšanas nodaļas priekšnieku. Tikai pēc tam viņš aptvēra, ka runa ir par Godarda kosmisko centru, kas atrodas netālu no Vašingtonas. Viens no uzdevumiem, kurus veica šis centrs, bija koordinēt dažas speciālas programmas, kas bija vien­laikus Hjūstonas un centrālo valdības iestāžu kom­petencē.

— Ser, — pulkvedis Bērnss teica, — četrdesmit minūtes pēc izlidošanas no Sanfrancisko «Phantom» novirzījās no kursa un pārlidoja rajonu MU.

Menčiks juta uznākam gurdenumu. Viņu pārņēma miegainība.

— Rajonu MU?

— Jūs nepārklausījāties, ser.

— Kad?

— Divdesmit minūtes pirms katastrofas.

— Kādā augstumā?

— Seši tūkstoši deviņi simti metru, ser.

— Kad izbrauks komisija?

— Pēc pusstundas, ser. No bāzes.

— Labi, — Menčiks sacīja. — Būšu.

Viņš pakāra klausuli un vēlreiz gurdi paskatījās uz tālruni. Viņu māca nogurums, un viņš domāja, cik labi būtu, ja tagad varētu doties pie miera. «Rajons MU» — tas bija pieņemtais apzīmējums ielenktajam rajonam ap Pidmontu.

«Vajadzēja nu gan viņiem nomest bumbu,» Men­čiks pie sevis pukojās. «Vajadzēja to nomest uzreiz, jau vakarrīt.»

Kopš tā brīža, kad viņu informēja, ka direktīvas 7-12 izpildīšanu nolemts atlikt, sirds viņam nebija mierīga. Bet viņam nebija tiesību izteikt šai jautā­jumā nekādas domas, un tā nu viņš gaidīja, ka pret Vašingtonas lēmumu protestēs grupa «Meža uguns­grēks», kas tagad bija sapulcējusies apakšzemes la­boratorijā. Taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Menčiks zināja, ka grupai «Meža ugunsgrēks» par šo lēmumu ir paziņots; viņš pats bija redzējis telegrammu, kas

tika pārraidīta visām slepenajām apakšvienībām; tele­grammā tas bija pateikts nepārprotami.

Un tomēr kaut kāda iemesla dēļ grupa nebija pro­testējusi. Tā vispār šai telegrammai nebija pievērsusi nekādu uzmanību.

Tas bija ļoti savādi.

Un tagad bija notikusi katastrofa. Menčiks aizdedza savu pīpi un, sūkdams to, pārlika visas iespējamības. Visdrīzāk varēja gadīties, ka kāds zaļknābis prakti­kants aizsapņojies, nomaldījies no kursa, pēc tam kritis panikā un pilnīgi zaudējis kontroli pār lidmašīnu. Tā jau bija noticis simtiem reižu. Avārijas cēloņu izmek­lēšanas komisija, izbraukusi uz notikuma vietu, pa­rasti deva slēdzienu, ka lidmašīna avarējusi sakarā ar «agnogēnisku kļūmi kādā no sistēmām». So militārā leksikona frāzi lietoja, lai caur puķēm pateiktu, ka avārijas cēloni nav izdevies noskaidrot. Sajā formu­lējumā neparādījās atšķirība starp mehānisku kļūmi un pilota kļūmi, taču nevienam nebija noslēpums, ka lielākā daļa kļūmju ir pilota kļūmes. Vadīdams sa­režģītu mašīnu, kas veic trīs tūkstošus kilometru stundā, pilots nedrīkstēja sapņot. Statistika neap­strīdami liecināja: kaut gan lidojumi pēc atvaļinājuma vai nedēļas nogales ir tikai 9 procenti no visiem lido­jumiem, tajos notiek 27 procenti negadījumu.

Menčika pīpe izdzisa. Viņš piecēlās, ļaudams avī­zei nokrist, un iegāja virtuvē pateikt sievai, ka braue prom.

— Sis novads ir kā radīts filmēšanai, — kāds teica, raudzīdamies uz smilšakmens klintīm, kas spilgti sarkanas izcēlās uz tumšzilo debesu fona. Un tiešām daudzas filmas bija uzņemtas šajā Jūtas rajonā. Bet Menčika domas tagad nebija pie kino. Sēdēdams limuzīnā, kas bija devies ceļā no Jūtas lidostas, viņš apdomāja, kas viņam bija teikts.

Lidojumā no Vandenbergas uz Jūtas dienvidiem komisija bija noklausījusies «Phantom» un zemes sta­cijas «Topeka Central» radiosarunu ierakstus. Lielā­kajā daļā lentes nekā interesanta nebija, vienīgi da­žās pēdējās sekundēs pirms lidmašīnas nogāšanās bija fiksēts kas svarīgs.

— Kaut kas nav kārtībā, — pilots bija teicis. Un mirkli vēlāk: — Gaisa šļūtene jūk ārā. Droši vien no vibrācijām. Tā sairst putekļos. — Un vēl pēc sekun­dēm desmit vāja, dziestoša balss teica: — Viss, kas kabīnē ir no gumijas, jūk ārā.

Vairāk nekas nebija pārraidīts.

Šīs īsās frāzes Menčikam neizgāja no prāta, un tās viņam likās aizvien dīvainākas un briesmīgākas.

Viņš skatījās ārā pa logu uz klintīm. Saule pašreiz rietēja, un tās dziestošie, sarkanīgie stari apgaismoja vairs tikai klinšu galotnes; ielejas jau tina tumsa. Menčiks palūkojās uz priekšā braucošo limuzīnu, kas veda uz avārijas vietu pārējos komisijas locekļus, un uz putekļu mākonīti, ko tas atstāja.

— Man agrāk ļoti patika vesterni, — kāds teica. — Tos visus filmēja šeit. Skaists apvicļus.

Menčiks sapīcis klusēja. Viņu pārsteidza, kā cilvēki var tik daudz laika izšķiest nenozīmīgai pļāpāšanai. Bet kas zina —varbūt viņi vienkārši nevēlējās, baidī­jās skatīties acīs īstenībai.

īstenība bija nežēlīga: lidmašīna «Phantom» bija iemaldījusies dziļi rajonā MU — iekams pilots ap­tvēra, ka ir kļūdījies, un pagriezās atpakaļ uz zieme­ļiem, viņš pa šo teritoriju bija nolidojis jau sešas mi­nūtes. Taču rajonā MU lidmašīna bija sākusi zaudēt stabilitāti. Un beigu beigās tā bija nogāzusies.

— Vai uz bāzi «Meža ugunsgrēks» ir paziņots? — Menčiks jautāja.

Kāds komisijas loceklis, psihiatrs (avārijas izmek­lēšanas komisijās allaž bija vismaz viens psihiatrs), vaicāja:

— Vai jūs runājat par bakteriologiem?

— Jā.

— Viņi ir informēti, — kads cits atbildēja. — Pirms stundas ziņojumu parraidija pa šifrēto sakaru līniju.

«Tagad grupai «Meža ugunsgrēks» vajadzētu no­teikti atsaukties,» domāja Menčiks. «šo ziņu viņi ne­drīkstētu ignorēt.»

Ja vien viņi tur vispār lasīja telegrammas. Līdz šim tas Menčikam ne reizi nebija ienācis prātā, bet varbūt viņi tiešām telegrammas nelasīja. Varbūt viņi bija tik ļoti aizņemti ar savu darbu, ka negribēja sevi lieki apgrūtināt.

— Lūk, kur atliekas, — kāds teica. — Tur priekšā.

Katru reizi, kad Menčiks dabūja redzēt avarējušas lidmašīnas atliekas, viņš bija pārsteigts. Viņš nekādi nevarēja pierast, ka tās ir izsvaidītas kur kurā, kaut arī ar prātu saprata, kāds milzīgs, postošs spēks pie­mīt lielam metāla priekšmetam, kad tas triecas pret zemi ar ātrumu tūkstošiem kilometru stundā. Vienmēr viņš gaidīja, ka ieraudzīs kārtīgu, kompaktu metāla kaudzīti, bet ne reizi tas tā nebija bijis.

«Phantom» atliekas bija izkaisītas tuksnesī piecu kvadrātkilometru platībā. Stāvēdams pie apdegušā kreisā spārna karkasa, Menčiks tik tikko varēja sa­redzēt tālumā pārējos komisijas locekļus, kas bija sa­pulcējušies pie labā spārna. Lai kur viņš skatījās, visur mētājās sagriezušās, nomelnējušas metāla da­ļas, kurām krāsa bija nolupusi. Uz viena gabala bija skaidri salasāms kāda brīdinoša uzraksta sākums: «NE …» Pārējais bija nogājis. >

Pateikt visu, kas noticis, pēc šīm atliekām nebija iespējams. Fizelāža, kabīne, lukturis bija sašķaidīti miljons fragmentos, un liesmas visu bija pārvērtu­šas līdz nepazīšanai.

Kad saule jau noslīdēja aiz apvāršņa, Menčiks uz­dūrās astes plākšņu atliekām. Metāls joprojām izsta­roja siltumu, kaut kādas detaļas vēl gruzdēja un kū­pēja. Turpat viņš pamanīja smilšu daļēji apbērtu kaulu. Viņš to pacēla un šausmās konstatēja, ka tas ir cilvēka kauls. Diezgan garš, aizlauzts, vienā galā apogļojies, tas acīmredzot bija nācis no rokas vai kājas. Kauls bija neparasti tīrs — nebija palicis ne pēdu no miesas, tikai pilnīgi gluds kauls.

Satumsa. Komisijas locekļi vilka ārā savus kabatas lukturus. Seši vīri, laizdami sev pa priekšu dzeltenus gaismas kūļus, staigāja starp kūpošiem metāla gaba­liem.

Bija jau vēls vakars, kad kāds bioķīmiķis, kura vārdu Menčiks nezināja, pienāca aprunāties.

— Ziniet, — bioķīmiķis sacīja, — tas ir ļoti savādi. Tajā ierakstā pilota vārdi, ka kabīnē sairst gumija …

— Kas tur savāds?

— Sajā lidmašīnā nebija ne kripatiņas gumijas. Attiecīgās detaļas tajā bija izgatavotas tikai no viena veida sintētiskās plastmasas. Tas ir firmas «Ancro» nesen radītais polimērs, ar kuru tā ļoti lepojas. Daži raksturlielumi tam ir tieši tādi paši kā cilvēka audiem. Ļoti elastīgs materiāls, kuru var izmantot daudzās nozarēs.

— Vai jūs domājat, ka vibrācijas šādu sairšanu nevarētu izraisīt? — Menčiks jautāja.

— Nevarētu. Pa visu pasauli lido tūkstošiem «Phan­tom». Visās šajās lidmašīnās ir jauņā plastmasa. Bet ne ar vienu no tām šāda nelaime vēl nebija notikusi.

— Un ko tas varētu nozīmēt?

— To, ka es tajā velna būšanā neko nesaprotu,— bioķīmiķis teica.

20. IKDIENA

Pamazām darbs laboratorijā «Meža ugunsgrēks» ievirzījās ikdienišķās sliedēs. Apakšzemes kazemātos, kur nebija ne dienas, ne nakts, ne rīta, ne vakara, iz­veidojās savs īpašs dzīves ritms. Cilvēki gāja gulēt, kad bija noguruši, cēlās augšā,, kad jutās atpūtušies, un turpināja strādāt katrs savā nozarē.

Lielākā daļa no šī darba nekādus taustāmus re­zultātus nesolīja. Viņi to zināja un pacietīgi ar to samierinājās. Kā mēdza deklarēt Stouns, zinātniskā pētniecība ir ļoti līdzīga izrakteņu meklēšanai: tu staigā un meklē, apbruņots ar kartēm un instrumen­tiem, taču galu galā visu izšķir ne jau šīs kartes un instrumenti, un arī ne tava intuīcija, bet gan veiksme. Bet, ja tu gribi, lai tevi atalgo tava uzcītība, tad tev jābūt gatavam uz pacietīgu, grūtu darbu, kas paņems visus tavus spēkus.

Bārtons tagad darbojās telpā, kur atradās spektro- metrs, kā arī aparatūra radioaktivitātes intensitātes noteikšanai, termoelektriskai un rentgenkristalogrā- fiskai analīzei.

V līmenī uzstādītais spektrometrs bija firmas «Whit- tington» standarta modelis «K-5». Tā galvenās sastāv­daļas bija iztvaicētājs, prizma un skatāmekrāns. Ana­lizējamo materiālu ievietoja iztvaicētājā un sadedzi­nāja. Gaisma, kura radās, tam degot, gāja cauri priz­mai un tur sašķēlās spektrā, kas tika projicēts uz ekrāna. Tā kā dažādi ķīmiskie elementi degdami dod dažāda viļņu garuma gaismu, tad, analizējot kādas vielas izstarotās gaismas spektru, varēja spriest par tās ķīmisko sastāvu.

Teorētiski tas bija vienkārši, bet praksē spektro- grammu lasīšana bija sarežģīts un grūts darbs. Ne­viens no laboratorijas «Meža ugunsgrēks» darbinie­kiem to nebija pietiekami apguvis. Tāpēc spektro- metrijas rezultātus ievadīja tieši skaitļošanas mašīnā, kas tad tos izanalizēja. ESM šo darbu veica ļoti smalki, ar tās palīdzību varēja aptuveni noteikt pat vielas procentuālo ķīmisko sastāvu.

Bārtons ievietoja iztvaicētājā pirmo paraugu, kas bija ņemts no melnā graudiņa, un nospieda pogu. Uz vienu mirkli uzliesmoja neizturami spoža gaisma, un Bārtons, sargādams acis, aizgriezās prom. Pēc tam viņš ielika iztvaicētājā'otru paraugu. Viņš zināja, ka ESM jau analizē pirmā uzliesmojuma gaismu.

Atkārtojis visu procedūru ar zaļā plankuma pa­raugu, viņš uzņēma laiku. ESM pašlaik notaustīja pašattīstošās fotoplates — tās bija gatavas šādai ap­skatei jau pēc dažām sekundēm. Bet pati notaustīšana ilgs divas stundas — elektroniskā acs lasīja spektra līnijas ļoti lēni. Kad notaustīšana būs pabeigta, ESM izanalizēs tās rezultātus un piecās sekundēs nodrukās datus.

Sienas pulkstenis rādīja 15.00 — trīs pēc pusdienas. Bārtons pēkšņi atskārta, ka ir stipri noguris. Viņš ievadīja skaitļošanas mašīnā pavēli pamodināt, kad analīze būs galā, un gāja gulēt.

Citā telpā Līvits rūpīgi lika tādus pašus paraugus automātiskajā aminoskābju analizatorā, ar skumju smaidu atcerēdamies, kā bija gājis agrāk, kad šādas automātikas nebija. 50. gadu sākumā olbaltumvielas sastāvu pēc aminoskābēm analizēja nedēļām un pat mēnešiem ilgi. Dažreiz pagāja arī gadi. Tagad pietika ar stundām, augstākais dienām, un viss process norisa pilnīgi automātiski.

Aminoskābes bija olbaltumvielu būvbloki. Pavisam to bija zināms divdesmit četras, un tās visas sastā­vēja no vieniem un tiem pašiem elementiem — og­lekļa, ūdeņraža, skābekļa un slāpekļa. Olbaltumvie­lās aminoskābes bija sakabinātas virknē gluži kā va­goni preču vilciena sastāvā. Sakabinājuma kārtība nosacīja, kas pēc dabas ir attiecīgā olbaltumviela — vai tā ir insulīns, hemoglobīns, augšanas hormons vai kas cits. Visas olbaltumvielas bija veidotas no vie­niem un tiem pašiem «vagoniem», no vienām un tām pašām aminoskābēm. Kāda noteikta veida «vagonu» olbaltumvielās citā par citu bija vairāk; citā par citu savādāka bija arī «vagonu» secība. Taču tā bija vie­nīgā atšķirība. Paši «vagoni^ — aminoskābes — bija kopīgi visām olbaltumvielām, vienalga, vai tās būtu cilvēka vai mušas organismā.

Lai šo faktu konstatētu, bija vajadzējis gandrīz div­desmit gadu.

Bet kas regulēja aminoskābju secību olbaltumvie­lās? Izrādījās, ka regulētāja ir DNS — viela, kurā iekodēta ģenētiskā informācija un kura darbojas līdzīgi dispečeram šķirotavā.

Lai konstatētu šo faktu, bija vajadzējis vēl divdes­mit gadu.

Bet virkne, kas izveidojās, aminoskābēm sakabino- ties, sāka vērpties un ritināties; tā vairs neatgādināja vilcienu, bet drīzāk gan spirāli vai čūsku. Saritinā- juma raksturu nosacīja aminoskābju secība, un tas bija ļoti specifisks: kādas konkrētas olbaltumvielas molekula varēja būt saritināta tikai vienā noteiktā veidā, citādi tā nespēja funkcionēt.

Vēl desmit gadu.

«Vai tas nav dīvaini,» Līvits domāja. «Lai atklātu tādus būtībā vienkāršus faktus, strādāja simtiem la­boratoriju, tūkstošiem zinātnieku visā pasaulē. Pacie­tīgos, neatlaidīgos pūliņos aizritēja gadi un gadu desmiti …»

Un tagad bija izgudrota šī mašīna. Protams, tā nevarēs precīzi noteikt, kāda ir aminoskābju secība, bet tā aptuveni noteiks aminoskābju saturu procen­tos: tik un tik procentu valīna, tik un tik arginīna, cistīna, prolīna, leicīna. Šie dati savukārt dos ļoti daudz informācijas.

Un tomēr šī mašīna bija šāviens tumsā: viņiem ne­bija nekāda pamata uzskatīt, ka melnais graudiņš vai zaļais organisms kaut vai daļēji sastāv no olbal­tumvielām. Taisnība, uz Zemes ikvienai dzīvai būtnei bija vismaz dažas olbaltumvielas, bet vai tas nozī­mēja, ka tāpat jābūt arī visur citur?

Kādu brīdi Līvits mēģināja iztēloties dzīvību bez olbaltumvielām. Tas bija gandrīz neiespējami: uz Ze­mes olbaltumvielas ietilpa šūnapvalka sastāvā, tās bija visu pazīstamo fermentu galvenā vai vienīgā sa­stāvdaļa. Vai bija iespējama dzīvība bez fermentiem?

Viņš atcerējās angļu bioķīmiķa Džordža Tompsona repliku, ka fermenti ir «dzīvības savedēji». Tas nebija pārspīlēts: fermenti katalizēja visas dzīvajā orga­nismā norisošās ķīmiskās reakcijas — to virsmas kal­poja par divu molekulu sastapšanās un savstarpējas reaģēšanas vietu. Pastāvēja simtiem tūkstošu, varbūt pat miljoniem fermentu, un katra vienīgā sūtība bija sekmēt kādu vienu ķīmisko reakciju. Bez fermentiem nebija iespējama neviena dzīvībai raksturīga ķīmiskā reakcija.

Bez šīm reakcijām dzīvība nevarēja pastāvēt.

Bet varbūt varēja?

Patiesību sakot, tā jau bija problēma ar bārdu. Pro­grammas «Meža ugunsgrēks» izstrādāšanas sākumā bija izvirzīts jautājums: kā pētīt tādu dzīvības formu, kas pilnīgi atšķiras no līdz šim pazīstamajām? Kā vis­pār uzzināt par tādas dzīvības esamību?

Šis jautājums interesēja ne jau akadēmiskā plāk­snē. Kā bija izteicies Džordžs Volds, bioloģija bija unikāla zinātne, jo tā nespēja definēt savu pētījumu objektu. Vēl neviens nav izsmeļoši definējis, kas ir dzīvība. Un patiesībā arī neviens nezina, kas tā ir. Līdzšinējās definīcijas — matērija, kurai piemīt spēja uzņemt, noārdīt un pārstrādāt barību, izvadīt atkri- tumvielas, vairoties un tā tālāk, — nevarēja apmieri­nāt. Vienmēr varēja atrast izņēmumus, kuri tām ne­atbilda.

Beigu beigās grupa «Meža ugunsgrēks» secināja, ka raksturīga dzīvības iezīme ir enerģijas pārvēršana. Tā vai citādi — ar barību vai ar Saules gaismu — visi dzīvie organismi uzņēma enerģiju, pārvērta to citā formā un pēc tam izmantoja. (Vīrusi bija izņēmums no šī likuma, bet grupas dalībnieki bija ar mieru de­finēt, ka vīrusi nav dzīvi.)

Līvitu lūdza līdz nākamajai apspriedei sagatavot šai definīcijai atspēkojumu. Nedēļu visu pārdomājis, Līvits ieradās uz apspriedi ar trim priekšmetiem — melnas drēbes atgriezumu, rokas pulksteni un gra­nīta gabalu. Viņš salika tos uz galda ,un paziņoja:

— Kungi, jūsu priekšā ir trīs dzīvas būtnes.

Uzaicinājis apspriedes dalībniekus pierādīt pretējo,

viņš nolika melno drēbi saulē; drēbe sasila.

— Šis ir viens no enerģijas pārvēršanās piemē­riem, — Līvits teica. — Gaismas enerģija pārvēršas siltumā.

Viņam iebilda, ka tā esot tikai pasīva enerģijas ab­sorbcija, ka tā esot pārvēršanās un nevis pārvēršana, bet dzīvībai raksturīga tieši pēdējā — mērķtiecīga, no­zīmīga enerģijas pārvēršana, kas veic kaut kādu funkciju.

— Kā jūs zināt, ka arī šī nav mērķtiecīga? — Līvits vaicāja.

Pēc tam viņš pievērsās pulkstenim. Līvits norādīja uz ciparnīcu, kas tumsā spīdēja: tur notika radioaktīvā sabrukšana un izstarojās gaisma.

Tika iebilsts, ka tā ir tikai nestabilajos enerģētis­kajos līmeņos esošajiem elektroniem piemītošās poten­ciālās enerģijas atbrīvošanās. Tomēr tas vairs neizska­nēja tik pārliecināti: Līvita argumenti sēja neticības sēklu.

Visbeidzot viņš pārgāja pie granīta. — Viņš ir dzīvs, — Līvits sacīja. — Viņš dzīvo, elpo, staigā un runā. Mēs tikai nepamanām to, jo tas notiek pārāk lēni. Klintij mūža garums ir trīs miljaidi gadu, mums — sešdesmit vai septiņdesmit. Mēs nevaram saskatīt, kas ar šo klinti notiek, tā paša apstākļa dēļ, kāpēc mēs nevarētu uztvert melodiju, ja skaņu plate grieztos ar ātrumu viens apgrieziens gadsimtā. Un klints, 110 savas puses, nemaz nenojauš par mūsu ek­sistenci, jo mūsu mūžs ilgst tikai vienu viņas mūža mirkli. Mēs viņai esam gluži kā īsi zibšņi nakts tumsā.

Līvits savu viedokli bija izteicis pietiekami skaidri, un vienā svarīgā jautājumā grupas locekļiem sava no­stāja bija jāgroza. Bija spiesti pieļaut iespējamību, ka kaut kādas dzīvības formas viņi nespēj izanalizēt, ka, vēl vairāk, viņi nespēj spert pat pirmo soli, nespēj šādu analīzi uzsākt.

Bet Līvitam nedeva mieru vēl vispārīgāks jautā­jums — par darbību nenoteiktības apstākļos. Viņš uz­manīgi pārlasīja Tolberta Gregsona grāmatu «Plāno­jot neplānojamo», izstudēja sarežģītos matemātiskos modeļus, kurus autors bija izstrādājis šīs problēmas analizēšanai. Savu pārliecību Gregsons izteica šādiem vārdiem:

Visi lēmumi, kuriem piemīt nenoteiktības ele­ments, iedalās divās krasi atšķirīgās kategorijās: lēmumos, kuru sekas ir paredzamas, un lēmumos, kuru sekas paredzēt nav iespējams. Acīm redzams, ka pieņemt otras kategorijas lēmumus ir krietni grūtāk.

Lielāko daļu lēmumu, arī gandrīz visus lēmumus, kuri skar cilvēku attiecības, var atveidot modelī ar paredzamām sekām. Piemēram, prezidents var sākt karu, komersants — pārdot savu uzņēmumu, vīrs — šķirties no sievas. Šāda veida darbībai būs kaut kā­das sekas; iespējamo seku skaits ir bezgalīgs, bet varbūtigo seku skaits ir pietiekami mazs. Iekams cilvēks kaut ko nolemj, viņš var apsvērt dažādas iespējamo lēmumu sekas, lai pieņemtu to lēmumu, kurš sola vislabākās izredzes.

Bet pastāv arī tādu lēmumu kategorija, kurus ne­var novērtēt, analizējot to sekas. Pieņemot šos lē­mumus, jārēķinās ar absolūti neparedzamiem no­tikumiem un situācijām, turklāt ne tikai ar visāda veida katastrofām, bet arī ar retajiem atklāsmes un gaišredzības brīžiem, tādiem kā tie, kuri deva lāzeru vai penicilīnu. Tā kā šie notikumi nav paredzami, tos nevar ieplānot ne ar kādiem loģiskiem paņēmie­niem. Matemātiskais aparāts te nelīdz.

Mēs varam vienīgi mierināt sevi ar domu, ka, labi tas vai slikti, šādi notikumi ir ārkārtīgi reti.

Džeremijs Stouns ar neaprakstāmu uzmanību pa­ņēma zaļā materiāla plēksnīti un ielaida to izkausēta plastmasā. Plastmasas vanniņa, kurā tā atradās, pēc lieluma un formas atgādināja medicīnisko oblātu. Stouns pagaidīja, kamēr plēksnīte pilnīgi iegrimst, pēc tam uzlēja tai virsū vēl vienu kārtiņu plastmasas un ievietoja «oblātu» termostatā.

Stouns apskauda pārējos grupas locekļus, kuru rīcībā bija daudz automātisko palīgu. Paraugu saga­tavošana elektronmikroskopijai vēl aizvien bija pārāk smalka procedūra, lai te varētu iztikt bez cilvēka roku

izveicības. Laba parauga izgatavošana prasīja ne mazāku meistarību kā juveliera darbs, un arī jāmācās bija gandrīz tikpat ilgi. Stouns šādu meistarību bija ieguvis tikai piecu gadu darbā.

Plastmasas «oblāta» tika turēta speciālā ātrdarbīgā termostatā, un tomēr līdz vajadzīgajai konsistencei tā sacietēja tikai piecās stundās. Termostatā tika uz­turēta pastāvīga temperatūra +61 °C un relatīvais mitrums 10%.

Kad plastmasa būs sacietējusi, Stouns virskārtu nokasīs un ar mikrotomu nogriezīs plānu zaļuma sloksnīti. Lai to varētu skatīt elektronu mikroskopā, tās formai un izmēriem jābūt stingri noteiktiem — «jā­izēvelē» maza, apaļa ripiņa, kuras biezums nepār­sniedz 1500 angstrēmus.

Tikai pēc tam viņš šo zaļo vielu, vienalga, kas tā būtu, varēs apskatīt sešdesmittūkstoškārtīgā palieli­nājumā.

«Tam jābūt ļoti interesanti,» Stouns nodomāja.

Stouns uzskatīja, ka, kopumā ņemot, darbs viņiem sokas labi. Rezultāti bija, grupa strauji virzījās uz priekšu vienlaikus vairākos meklējumu virzienos, kuri solīja panākumus. Un, galvenais, laika viņiem tagad bija diezgan. Nebija ne steigas, ne panikas, nebija ko baidīties

Uz Pīdmontas bija nomesta bumba. Gaisā lidojo­šās sīkbūtnes šis sprādziens noteikti iznīcināja, un līdz ar to infekcijas avots bija neitralizēts. Vienīgā vieta, no kuras infekcija varētu izplatīties, bija laboratorija «Meža ugunsgrēks», bet šī laboratorija bija projektēta ar tādu aprēķinu, lai tas nebūtu iespējams. Ja kaut kur izolācija sabojātos, inficētā zona tiktu automā­tiski izolēta no laboratorijas pārējās daļas. Pusse- kundē noslēgtos hermētiskās durvis un laboratorijai izveidotos jauna konfigurācija.

Tas bija nepieciešams, jo pieredze, kura bija iegūta citās laboratorijās, kas strādāja tā sauktajās aksēnis- kajās jeb bezmikrobu atmosfērās, liecināja, ka infi­cēšanās notiek 15 procentos gadījumu. Cēloņi pa­rasti bija konstruktīva rakstura — hermetizējošās starplikas plīsums, caurums cimdā, vīles atirums —, bet fakts palika fakts: inficēšanās gadījumi bija sa­stopami.

Bāze «Meža ugunsgrēks» tādām nejaušībām bija sagatavota. Bet, ja tās neatgadītos — un bija lielas izredzes, ka tās tiešām neatgadīsies, — tad viņi varētu droši šeit strādāt neierobežoti ilgi. Atrasto sīkbūtni viņi varētu pētīt veselu mēnesi vai pat gadu. Viss bija paredzēts, ne par ko nebija jāraizējas.

Hols staigāja pa gaiteni, noskatīdams kodolierīces apakšstaciju atrašanās vietas un cenzdamies tās iegaumēt. Šajā līmenī bija piecas apakšstacijas. Tās .bija izvietotas izklaidus gar galveno gaiteni. Visas apakšstacijas bija vienādas — sudraba kārbiņas, kas nebija lielākas par cigarešu paciņu. Katrai no tām bija atslēgas caurums un divas spuldzītes — zaļa un sarkana. Zaļā spuldzīte dega.

Apakšstaciju darbības principu Holam bija izskaid­rojis Bārtons.

— Visās laboratorijās un visos ventilācijas kanā­los ir jutīgie elementi. Ar dažādu ķīmisku un elektro­nisku noteicēju, kā arī tiešu bioanalizatoru palīdzību tie uzrauga gaisu. Bioanalizatori ir dzīvas peles, ku­rām tiek pastāvīgi reģistrēts pulss. Ja kāds jutīgais elements signalizēs, ka gaiss ir inficēts, attiecīgā labo­ratorija tiks automātiski izolēta. Ja infekcija aptvers visu līmeni, tas tiks izolēts no pārējiem līmeņiem un sāks darboties kodolierīces mehānisms. Kad tas būs noticis, zaļā spuldzīte nodzisīs un sāks zibsnīt sar­kanā. Tas ir signāls, ka līdz sprādzienam atlikušas trīs minūtes. Ja jūs pa šo laiku neiebāzīsit un nepa­griezīsit savu atslēgu, trešās minūtes beigās lādiņš sprāgs.

— Un man tas jādara pašam?

Bārtons apstiprinoši pamāja ar galvu.

— Atslēga ir tērauda. Tā vada elektrību. Slēdzenē iemontēta sistēma, kas mēra atslēgas ielicēja orga­nisma elektrisko kapacitāti. Slēdzene reaģē uz ķer­meņa apmēriem ūn svaru, kā arī uz sāļu saturu svied­ros. Tā klausa tikai jums.

— Tātad es patiešām esmu vienīgais?

— Patiešām. Un jums ir arī vienīgā atslēga. Bet ir kāds aipstāklis, kas visu mazliet sarežģī. Būvētāji ne­bija precīzi ievērojuši projektu. Kad viss komplekss jau bija gatavs un kodolierīce samontēta, mēs pama­nījām, ka šajā līmenī trūkst triju apašstaciju. Astoņu vietā ir tikai piecas.

— Ko tas nozīmē?

— To, ka gadījumā, ja šajā līmenī sākas noplūde, jums jādrāžas pie tuvākās apakšstacijas. Citādi var gadīties, ka jūs tiekat izolēts sektorā, kur apakšsta­ciju nav. Un, ja kāds no bakterioloģiskajiem jutīga­jiem elementiem sabojātos un dotu trauksmes signālu nevietā, laboratorija varētu tikt iznīcināta bez vaja­dzības.

— iVtanup āt, tā ir diezgan nopietna kļūda.

— Izrādās, — Bārtons sacīja, — ka trīs trūkstošās apakšstacijas domā uzstādīt nākammēnes. Bet pašlaik mums no tā vieglāk nekļūst. Jūs tikai turiet šo sarež­ģījumu prātā, gan jau viss būs labi.

Līvits momenta pamodas, izkapa no gultas un saka ģērbties. Viņš bija uztraukts: nupat viņam bija radu­sies kāda ideja. Kaut arī nepārdomāta un traka, tomēr velnišķīgi vilinoša.

Šī ideja viņam bija radusies sapnī.

Viņš bija sapņojis par kādu māju un par pilsētu, kas to apņēma, — milzīgu daudzstāvīgu pilsētu ar lie­lām maģistrālēm un komunikāciju tīklu. Mājā dzīvoja kāds vīrs ar ģimeni; šajā pilsētā viņš strādāja, brau­kāja turp un atpakaļ, staigāja šur un tur, darbojās, mijiedarbojās.

Pēc tam pilsēta sapnī pēkšņi pazuda, palika tikai šī māja. Cik ļoti viss bija izmainījies! Viena pati māja klaja lauka vidū, zaudējusi jebkādas saites ar ār­pasauli, zaudējusi ūdeni, kanalizāciju, elektrību, ielas. Ģimene bija palikusi bez veikaliem, skolām un ap­tiekām. Mājastēvam, kas pilsētā bija strādājis un uz­turējis attiecības ar citiem pilsētniekiem, vairs nebija kur pelnīt iztiku.

Māja pārvērtās pilnīgi citā organismā. Un no šī or­ganisma līdz laboratorijā «Meža ugunsgrēks» izolē­tajai sīkbūtnei bija tikai viens solis, viens iztēles lē­ciens …

Vajadzēs par to apspriesties ar Stounu. Stouns, kā parasti, smiesies — viņš jau smējās vienmēr —, bet arī uzklausīs un pārdomās. Līvits zināja, ka tiek uzska­tīts par grupas ideju ģeneratoru, par cilvēku, no kura vienmēr var sagaidīt visneticamākās, prātam visne- pieņemamākās teorijas.

«Nu, nekas,» Līvits nosprieda. «Stounu tas vismaz ieinteresēs.»

Līvits paskatījās pulkstenī. Tas rādīja 22.00. Tuvo­jās pusnakts. Viņš steidzās ģērbties.

Izņēmis jaunu papīra kombinezonu, viņš iekāpa tajā. Uz kailās miesas viņš sajuta papīra vēsumu.

Un tad uzreiz tas kļuva silts. Dīvaina sajūtu maiņa. Līvits uzvilka kombinezonu mugurā, piecēlās un aiz­vilka ciet rāvējslēdzēju. Jau iedams arā, viņš vēlreiz pameta acis uz pulksteni.

22.10.

«Ak dievs!» viņam domas izlauzas.

Tas bija noticis atkal. Šoreiz jau desmit minūtes. Kā tās bija aizgājušas? Viņš nekā neatcerējās. Ģērb­šanās nevarēja ilgt vairāk par trīsdesmit sekundēm, bet viņam bija pagājušas veselas desmit minūtes.

Viņš vēlreiz apsēdās uz gultas un mēģināja kaut ko atcerēties. Tas bija veltīgi.

Tas bija briesmīgi. Viņš bija cerējis, ka nu vairs tas neatkārtosies, mēnešiem ilgi tas nebija noticis, un še tev nu bija. Visi šie uztraukumi, neierastais dienas re­žīms, kas tik ļoti atšķīrās no normālā darba režīma slimnīcā, lika sevi manīt: tas sākās atkal.

Kādu mirkli viņš pārlika, vai pārējiem par to stās­tīt, bet tūlīt pat kratījās no šīm domām vaļā. Tik ļauni jau nebija. Vairāk tas neatkārtosies. Nu jau visu laiku gāja uz labo pusi.

Līvits piecēlās. Viņš taču bija sataisījies iet pie Stouna aprunāties par kaut ko svarīgu un aizraujoši interesantu. Par …

Brīdi viņš palika stāvam.

Nevarēja atcerēties.

Ideja, tēls, satraukums, ko tas radīja, — itin viss bija nozudis. Izgaisis, izkritis no prāta.

Viņš saprata, ka vajadzētu pateikt Stounam, visā atzīties. Bet viņam bija skaidrs, ko Stouns uz to sa­cīs un darīs un kā tas atsauksies uz viņa nākotni, uz viņa mūža atlikušo daļu, uz dzīvi, kas sāksies pēc lam, kad programma «Meža ugunsgrēks» būs izpildīta. Ja tas nāktu gaismā, viss mainītos. Viņš vairs nekad nevarētu atsākt normālu dzīvi — būtu jāaiziet no darba, jādara daudz kas nepierasts, bezgalīgi jāpie­lāgojas kam jaunam. Pat automobili vairs nedrīkstētu vadīt.

Nē, viņš nolēma. Neko viņš neteiks. Viss būs labi — kamēr viņš neskatīsies uz mirgojošām ugunīm.

Džeremijs Stouns bija noguris, bet zināja, ka aiz­migt nespēs. Viņš soļoja šurp un turp pa gaiteņiem, domās kavēdamies pie putniem Pīdmontā. Stouns pār­domāja visu, kas ar tiem bija saistīts: kā viņi bija tos ieraudzījuši, kā nogāzējuši ar hlorazīnu un kā putni bija aizgājuši bojā. To visu viņš pārcilāja ne­skaitāmas reizes.

Kaut ko viņš bija palaidis garām. Un šis kaut kas viņam nedeva miera.

Par to viņš bija raizējies, vēl atrazdamies tur, Pīd­montā. Pēc tam tas bija aizmirsies, bet, kad dienas vidus apspriedē Hols stāstīja par saviem pacientiem, šaubas uzmācās ar jaunu spēku.

Kaut kam no Hola teiktā, kaut kādam faktam, ko viņš pieminēja, bija netiešs sakars ar putniem. Bet kas tas bija? Kāda īsti bija tā doma, kādi precīzi bija tie vārdi, kas šo asociāciju ierosināja?

Stouns papurināja galvu. Nevarēja atcerēties, dari, ko gribi. Kaut kur galvā bija visi pavedieni, sakari, atslēgas, bet izvilkt tos virspusē neizdevās.

Viņš saņēma galvu rokās un cieši saspieda to, nolā­dēdams savas nepaklausīgās smadzenes.

Tāpat kā daudzi inteliģenti, Stouns pret savām smadzenēm izturējās ar diezgan lielu neuzticību. Viņš tās uzlūkoja kā precīzu un smalku, bet pārāk untu­mainu mašīnu. Tajās reizēs, kad šī mašīna atsacījās klausīt, Stouns nejutās pārsteigts, kaut arī to grūti panesa un allaž no tā baidījās. Drūmu pārdomu brī­žos Stouns vispār šaubījās par jebkuras domas, par paša prāta lietderību. Reizēm viņš apskauda savas iz­mēģinājumu žurkas: viņu smadzenes bija tik vien­kāršas. Katrā ziņā viņām nekad nebūs tik daudz prāta, lai varētu sevi iznīcināt. Līdz tam spējis aizdomāties tikai cilvēks.

Stouns bieži atkārtoja, ka no prāta ir daudz vairāk ļaunuma nekā labuma. Prāts vairāk iznīcina nekā rada, vairāk sajauc nekā noskaidro, vairāk viļ nekā apmierina, vairāk dara pāri nekā žēlo.

Brīžiem viņam šķita, ka cilvēks ar savām gigan­tiskajām smadzenēm atgādina dinozauru. Katram sko­lēnam bija zināms, ka dinozauri pārauga paši sevi, kļuva tik lieli un smagnēji, ka vairs nebija dzīvotspē­jīgi. Bet nevienam vēl nebija ienācis prātā padomāt, vai cilvēka smadzenes, vissarežģītākais veidojums pa­zīstamajā Visumā, uzstādīdamas organismam fantas­tiskas prasības pēc barības vielām un asinsapgādes, nepadara cilvēku par dinozaura analogu. Varbūt tās jau ir padarījušas viņu par sava veida dinozauru un beigu beigās viņu pazudinās?

Jau tagad smadzenes izmanto ceturto daļu no orga­nisma asins plūsmas. Ceturtā daļa no visām asinīm, ko pārsūknē sirds, plūst uz smadzenēm — orgānu, kura masa ir tikai maza daļa no ķermeņa masas. Ja sma­dzenes kļūs vēl lielākas un vēl pilnīgākas, droši vien vēl lielākas kļūs arī to prasības, un varbūt pienāks brīdis, kad tās būs kļuvušas tik lielas, ka, līdzīgi infek­cijai, nomāks un nogalinās savu saimniekorganismu, kas tās uztur un nēsā.

Varbūt arī, kļuvušas neierobežoti gudras, tās atradīs līdzekli, kā sevi iznīcināt. Reizēm, sēdēdams apspriedēs Valsts departamentā un Aizsardzības ministrijā un vērodams apkārtsēdošos, Stouns redzēja pie galda nevis cilvēkus, bet tikai duci pelēku, rievotu smadzeņu. Ne miesas, ne asiņu, ne roku, ne acu, ne pirkstu, ne lūpu, ne dzimumorgānu — tas viss bija lieks.

Tikai smadzenes. Sēž ap galdu un domā, kā pār­spēt viltībā citas smadzenes, kas sēž pie citiem gal­diem.

Idiotiski.

Stouns papurināja galvu un nodomāja, ka sāk kļūt līdzīgs Līvitam, izfantazē trakas un neticamas shē­mas.

Tomēr Stouna iedomām bija zināma loģika. Ja tu bīsties savu smadzeņu, ja tu tās nīsti, tad agri vai vēlu mēģināsi tās iznīcināt. Iznīcināt gan savējās, gan citu smadzenes.

— Esmu paguris, — Stouns teica balsī un paskatī­jās sienas pulkstenī. Bija 23.40 — drīz vajadzēja sāk­ties pusnakts apspriedei.

21 apspriede pusnaktī

Un atkal viņi pulcējās tai pašā istabā, pie tā paša galda. Uzmetis acis pārējiem, Stouns saprata, ka arī viņi ir noguruši. Neviens nebija izgulējies.

— Mēs raujamies pārāk dedzīgi, — viņš teica. — Mums nav nekādas vajadzības strādāt cauru dien­nakti, un mēs arī nemaz nedrīkstam to darīt. Nogu­rums radīs kļūdas — gan domāšanā, gan darbībā. Mums sāks krist zemē piederumi, mēs sāksim ar tiem neuzmanīgi apieties, strādāsim pavirši, izdarīsim ap­lamus pieņēmumus, nepareizus secinājumus. Tas ne­drīkst notikt.

Grupa vienojās miegam atvēlēt vismaz sešas stun­das diennaktī. Tas šķita loģiski, jo tur augšā, virs­zemē, nekas nedega; infekcijai Pīdmontā bija darījusi galu atombumba.

Droši vien viņi vēl ilgi dzīvotu šādā pārliecībā, ja Līvits nebūtu licis priekšā reģistrēt sīkbūtnei kodēto nosaukumu. Viņš paziņoja, ka jaunatklātajam orga­nismam jādod vārds. Pārējie tam piekrita.

Kaktā stāvēja šifrēto sakaru teletaips, kas klakšķēja visu diennakti, drukādams ziņojumus no ārienes. Tas bija divpusēju sakaru aparāts; • nosūtāmie ziņojumi tika iespiesti ar mazajiem burtiem, saņemtie — ar lie­lajiem.

Taču kopš grupas ierašanās V līmenī neviens šajā korespondencē nebija ielūkojies. Visi bija pārāk aiz­ņemti; turklāt lielākā daļa no pienākošajām tele­grammām bija ikdienišķi militāri paziņojumi, kuriem ar bāzi «Meža ugunsgrēks» nebija nekāda sakara. Tie šurp tika sūtīti tāpēc , ka bāze «Meža ugunsgrēks» bija viena no tīkla «Cooler» apakšstacijām. Plašāk šis tīkls bija pazīstams kā «Pirmais divdesmitnieks». Tā divdesmit apakšstacijas bija tieši saistītas ar Baltā nama apakšzemi; tie bija divdesmit svarīgākie stratē­ģiskie objekti valstī. Starp tīkla apakšstacijām bija Vandenberga, Kenedija zemesrags, Pretgaisa aizsar­dzības apvienotā pavēlniecība, «Wright Patterson», Fortdetrika un «Virginia Key».

Stouns piegāja pie teletaipa un izsita īsu ziņojumu. ESM to nosūtīja centrālajam kodēšanas birojam, kas piešķīra un reģistrēja kodētos nosaukumus visiem pa­sākumiem, kuri tika rīkoti tīkla «Cooler» sistēmā. Teletaipa lente fiksēja šādu dialogu:

lūdzu līniju pārraidei

saprasts līniju ziņojiet no kurienes

stouns programma meža ugunsgrēks

ziņojiet kurp

centrālais kodēšanas birojs

saprasts kodēsanas birojs

seko ziņojums

raidiet

izdalīts ārpuszemes organisms ko pārvedis pava­donis smeltnis septiņi lūdzu organismam kodētu nosaukumu ziņojuma beigas

pārraidīts

Sekoja ilga pauze. Teletaips dūca un klakšķēja, bet neko nedrukāja. Pēc tam sāka dot ārā ziņojumu uz garas papīra lentes.

seko ziņojums no centrāla kodēsanas biroja saprasts izdalīts jauns organisms ludzu rak­sturot

ziņojuma beigas

Stouns sarauca pieri. — Bet mēs vēl pārāk maz zinām. Taču teletaips bija nepacietīgs:

raidiet atbildi kodēsanas birojam

Vēl mazliet padomājis, Stouns izsita tekstu:

seko ziņojums centrālajam kodēšanas birojam pašlaik raksturot nevaru bet lieku priekšā provizo­riski klasificēt kā bakteriālu celmu ziņojuma beigas

seko ziņojums no centrālā kodēšanas biroja saprasts pieprasāt klasificēt baktēriju kas atver jaunu klasifikācijas kategoriju saskaņā ar pie­ņemto sistēmu

jūsu organisma kods būs andromēda pilns kodētais nosaukums andromēdas celms katalogā reģistrēts ar numuru 053.9 (nespecificēts organisms)

papildu numurs E866 (avioizcelsmes)

sāds reģistrejums vispilnīgāk atbilst pastā­vošajām kategorijām

šāds reģistrējuffis vispilnīgāk atbilst pastāvošajām kategorijām

Stouns pasmaidīja.

— Laikam mēs ne visai labi iederamies pastāvoša­jās kategorijās.

Viņš salika atbildi:

saprasts kodētais nosaukums andromēdas celms piekrītam ziņojuma beigas p ā rr a i d ī t s

— Tā, — Stouns teica. — Tas nu ir izdarīts. Bārtons pa to laiku izskatīja papīra kalnus, kas bija

sakrājušies aiz teletaipa. Teletaips savus ziņojumus iespieda uz papīra lentes, kas ritinādamās iegūla kastē. Tur jau bija desmitiem metru lentes, ko neviens vēl nebija caurskatījis.

Izlasījis pie sevis vienu ziņojumu, viņš izplēsa to no lentes un pasniedza Stounam.

1134/443/kk/y-u/9 informatīvais ziņojums parraidit visām apakšvienībām pilnīgi slepeni

šodien prezidents un nacionālās drosibas padome kobra

saņēmusi pieprasījumu pielietot direktīvu 7-12 pieprasītājs vandenberga/meza ugunsgrēks apstiprinātājs nasa/armijas medicīnas dienests

pirmais ierosinātājs majors menčiks arturs slēgta sēde lēmums pielietot so direktīvu nav pieņemts

jautājuma galīgā izlemšana atlikta uz divdesmit četrām līdz četrdesmit astoņām stundām

pēc tam atkārtota izskatīšana

tiek realizēts alternatīvs variants karaspēka

ielenkums saskaņā ar direktīvu 7-11

vairāk nevienu neinformēt

ziņojuma beigas

pārraidīt visām apakšvienībām pilnīgi slepeni pārraides beigas

Grupas «Meža ugunsgrēks» locekļi skatījās šajā lapiņā, neticēdami savām acīm. Ilgāku laiku neviens neteica ne vārda. Beidzot Stouns pārbrauca ar pirkstu pār lapas augšējo stūri un klusi sacīja:

— Te ir indekss 443. Tātad pārraide notikusi pa speciālo tīklu. Vajadzēja būt bijušam zvanam.

— Šim teletaipam zvana nav, — Līvits teica. — Zvana tikai pirmā līmeņa piektajā sektorā. Bet viņu pienākums ir mums ziņot, ja kas …

— Izsauciet pa skaļsakariem piekto sektoru, — sa­cīja Stouns.

Desmit minūtes vēlāk pārbiedētais seržants Moriss savienoja Stounu ar Hjūstonu — ar Prezidenta zināt­nisko konsultantu padomes priekšsēdētāju Robertsonu.

Stouns un Robertsons runāja vairākas minūtes. Ro- bertsons izteica izbrīnu, ka neviens no «Meža uguns­grēka» nav saistījies ar viņu agrāk. Sekoja satraukta domu apmaiņa par prezidenta lēmumu direktīvu 7-12 nepielietot.

— Prezidents zinātniekiem neuzticas, — teica Ro­bertsons.— Viņš ar tiem nejūtas savā elementā.

— Jūsu pienākums ir gādāt, lai tas tā nebūtu, bet jūs savu pienākumu nepildāt.

— Džeremij…

— Pastāv tikai divi infekcijas avoti — Pīdmonta un mūsu komplekss. Mēs šeit esam aizsargāti droši, bet Pīdmonta …

— Džeremij, es piekrītu, bumbu nomest vajadzēja.

— Nu tad ietekmējiet viņu! Izskaidrojiet viņam lie­tas būtību. Panāciet, lai viņš dod sankciju izpildīt 7-12, cik drīz vien tas iespējamā. Varbūt tagad jau ir par vēlu.

Robertsons apsolīja to izdarīt un pēc tam Stounam piezvanīt. Jau taisīdamies sarunu beigt, viņš ievai­cājās:

— Starp citu, ko jūs domājat par gadījumu ar «Phantom»?

— Kādu «Phantom»?

— To, kas nogāzās Jūtā.

Kādu mirkli valdīja apjukums, iekams grupas «Meža ugunsgrēks» locekļi atskārta, ka ir palaiduši garām vēl vienu svarīgu ziņojumu.

— Parasts treniņa lidojums. Bet lidmašīna iemal­dījās slēgtajā zonā. Tur tas āķis.

— Kas vēl ir zināms?

—_ Lidotājs ziņoja, ka gaisa šļūtene sairstot. It kā vibrāciju vai kaut kā tamlīdzīga dēļ. Viņa pēdējie vārdi bija diezgan savādi.

— Vai nelikās, ka viņš jūk prātā?

— Likās.

— Vai komisija avārijas vietā jau ieradusies?

— Jā, gaidām, ko tā pavēstīs. Kuru katru brīdi zi­ņām jāpienāk.

— Neaizmirstiet informēt arī mūs, — Stouns teica un pēkšņi sastostījās. — Bet pagaidiet… Ja ir dota pavēle direktīvas 7-12 vietā izpildīt 7-11, tad jau Pīd- montu ir ielencis karaspēks.

— Jā, nacionālā gvarde.

— Tas ir drausmīgi stulbi.

— Klausieties, Džeremij, es jums piekrītu …

— Kad pirmais nomirs, es gribu zināt, kad un kā tas notika. Un jo sevišķi — kur. Vējš tur lielākoties ir no austrumiem. Ja sāksies miršanas gadījumi rietu­mos no Pīdmontas …

— Tad es tūlīt piezvanīšu, Džeremij.

Saruna beidzās, un grupas «Meža ugunsgrēks» lo­cekļi cits pēc cita gausi atstāja konferenču zāli. Hols kādu brīdi vēl uzkavējās, izvilka no kastes sagumzīto lenti un izskatīja vairākus ziņojumus. Lielākā daļa no tiem viņam bija ķīniešu ābece — pilnīgi nesapro­tams kodētu frāžu savirknējums. Vīlies Hols šo nodar­bību pārtrauca. Pārtrauca īsi pirms tam, kad būtu uzdūries pārdrukātam avīzes ziņojumam par Arizo­nas štata satiksmes policijas inspektora Mārtiņa Vil- lisa savādo nāvi.