Andromēdas celms

22. ANALIZES

Tagad, kad bija atklājies, ka laiks negaida, spek- trālo un bioķīmisko analīžu rezultāti, kas līdz šim bija interesējuši tikai starp citu, pēkšņi kļuva ļoti svarīgi. Grupa cerēja, ka šīs analīzes kaut vai aptuveni parā­dīs, cik stipri Andromēdas sīkbūtne atšķiras no Ze­mes dzīvības formām.

Tāpēc burtu un ciparu stabiņus, ko ESM rakstām- ierīce bija nodrukājusi uz zaļa papīra, Līvits un Bār­tons izskatīja ar lielu interesi.

MASSPEKTROMETRIJAS DATU REZULTĀTI 1. paraugs — Melns priekšmets ar nezināmu izcelsmi Procentuālais sastāvs

B C N

0 54,90 0

AI Si P

0 00,20 —

Sc Ti V

0 — —

Ga Ge As

H He

21,07 0

Li Be

0 0

Na Mg

0 0

K Ca

0 0

Cu Zn

0 0 0

O F

18,00 0

S Cl

01,01 0

Cr Mn Fe

Se Br

Co Ni

00,34 0

Visu smagāko metālu saturs ir nulle

2. paraugs — Zaļš priekšmets ar nezināmu izcelsmi

Procentuālais sastāvs

H He

27,00 0

Li Be B C N O F

0 0 0 45,00 05,00 23,00 0

Visu smagāko metālu saturs ir nulle

Programmas beigas

Izslēgts

Rezultāti bija pietiekami skaidri. Melnais graudiņš saturēja daudz ūdeņraža, oglekļa un skābekļa, nozī­mīgu daudzumu sēra, oglekļa un selēnija, kā arī dažu citu elementu zīmes. Turpretim zaļais plankums sa­turēja tikai ūdeņradi, oglekli, slāpekli, skābekli un neko vairāk.

To, ka graudiņš un zaļais plankums pēc ķīmiskā sa­stāva bija tik līdzīgi, abi zinātnieki uzskatīja par zīmīgu faktu. No otras puses, zīmīgi bija arī tas, ka zaļais plankums saturēja slāpekli, bet graudiņš — ne.

Secinājums bija acīm redzams. «Melnais graudiņš» nepavisam nebija smilšu graudiņš: tas bija kaut kas līdzīgs organiskajiem materiāliem, kādi sastopami uz Zemes, visradniecīgāks plastmasai. Zaļais plankums, kas, domājams, bija dzīvs, saturēja elementus apmē­ram tādā pašā attiecībā kā Zemes organismi. Uz Ze­mes dzīvie organismi par 99 procentiem sastāv no šiem pašiem četriem elementiem — ūdeņraža, oglekļa, slāpekļa un skābekļa.

Sie rezultāti zinātniekus iepriecināja, jo tie ļāva do­māt, ka zaļais plankums ir līdzīgs Zemes dzīvībai. Diemžēl šīm cerībām nebija ilgs mūžs: tās sabruka, tiklīdz viņi pievērsās aminoskābju satura analīzes datiem.

AMINOSKĀBJU SATURA ANALĪZES DATU APSTRĀDES REZULTĀTI

1. paraugs — Melns priekšmets ar nezināmu izcelsmi

2.paraugs — Zaļš priekšmets ar nezināmu izcelsmi

1. paraugs 2. paraugs

Neitrālās aminoskābes

Glicīns 00,00 00,00

Alanīns 00,00 00,00

Valīns 00,00 00,00

Izoleicīns 00,00 00,00

Serīns 00,00 00,00

Treonīns 00,00 00,00

Leicīns 00,00 00,00

Aromātiskās aminoskābes

Fenilalanīns 00,00 00,00

Tirozīns 00,00 00,00

Triptofāns 00,00 00,00

Sēra aminoskābes

Cistīns 00,00 00,00

Cisteīns 00,00 00,00

Metionīns 00,00 00,00

Sekundārās aminoskābes

Prolīns 00,00 00,00

Hidroksiprolīns 00,00 00,00

Dikarboksil- aminoskābes

Asparagīnskābe 00,00 00,00

Glutamīnskābe 00,00 00,00

Bāziskās aminoskābes

Histidīns Arginīns Lizīns

00,00 00,00 00,00 00,00

00,00 00,00 00,00 00,00

Hidroksilizīns

Kopējais amino­skābju saturs 00,00

Programmas beigas Izslēgts

— Tas tik ir numurs! — raudzīdamies ESM apdru­kātajā lapā, iesaucās Līvits. — Nē, nu paskatieties tikai!

— Nekādu aminoskābju, — sacīja Bārtons. — Ne­kādu olbaltumvielu.

— Dzīvība bez olbaltumvielām, — Līvits piebilda un pašūpoja galvu. Tā vien likās, ka piepildās viņa visļaunākās nojautas.

Zemes apstākļos, dzīvības formām evolucionējot, organismi bija ieguvuši spēju veikt bioķīmiskās reak­cijas mazā telpā ar olbaltumvielu fermentu palīdzību. Bioķīmiķi tagad mācījās šīs reakcijas atveidot māk­slīgi, bet tikai katru atsevišķi, izolēti no pārējām.

Dzīvajās šūnās viss bija citādi nekā ķīmiķa mē­ģenē. Sūnā šaurā telpā vienlaikus un nešķirami no­tika daudz reakciju, kas deva enerģiju, radīja augšanu un kustības. Cilvēks šo viengabalainību nespēja at­veidot, tāpat kā nebija iespējams pagatavot pilnas pusdienas no uzkožamajiem līdz saldēdienam, sajau­cot kopā visas sastāvdaļas un vārot tās vienā katlā cerībā, ka vēlāk ābolu kūku izdosies atdalīt no cepeša.

00,00

Ar fermentu palīdzību šūnās vienlaikus norisa sim­tiem dažādu reakciju. Katrs ferments bija gluži kā atsevišķs virtuves strādnieks, kam ir viens noteikts uzdevums: maiznieks nesāks taisīt bifštekus, bet

bifšteku cepējs ar saviem rīkiem nevarēs pagatavot uzkožamos.

Taču fermenti veica arī vienu kopīgu funkciju. Tie padarīja iespējamas ķīmiskās reakcijas, kas citādi nenotiktu. Bioķīmiķis šīs reakcijas varēja atveidot, izmantojot lielu karstumu, lielu spiedienu vai stipras skābes. Bet cilvēka ķermenis vai atsevišķa šūna tā­dus ekstremālus apstākļus nepanesa. Fermenti, šie «dzīvības savedēji», ļāva ķīmiskajām reakcijām no­ritēt ķermeņa temperatūrā un pie normāla atmosfē­ras spiediena.

Zemes dzīvībai fermenti bija nepieciešami. Bet, ja kāda dzīvības forma bez tiem iztika, tad tā noteikti bija attīstījusies pilnīgi citādā ceļā.

Tātad viņu atrastā sīkbūtne ne ar ko nelīdzinājās Zemes organismiem, b.ija pilnīgi sveša.

Un tas savukārt nozīmēja, ka šīs sīkbūtnes izpēte un tās neitralizēšanas paņēmienu meklēšana vilksies daudz, daudz ilgāk, nekā domāts.

Džeremijs Stouns strādāja morfoloģijas laborato­rijā. Viņš izņēma mazo, tagad sacietējušo plastmasas oblātu, kurā bija iestrādāts zaļā plankuma paraugs, ielika to skrūvspīlēs, cieši saspieda un ar zobārsta urbi slīpēja nost plastmasu, kamēr tika līdz zaļajam materiālam.

Darbs bija ārkārtīgi smalks un prasīja ilgstoši kon­centrēt uzmanību. Atsedzis zaļo materiālu, viņš noslī­pēja oblātu tā, ka izveidojās plastmasas konuss ar zaļo paraugu virsotnē.

Viņš atslābināja skrūvspīles, izcēla no tām ko­nusu un pārnesa to uz mikrotomu — nazi ar rotējošu asmeni. Mikrotoms nogrieza ļoti plānas plastmasas plātnītes ar zaļiem audiem vidū. Plātnītes bija apa­ļas; atdalītas no konusa, tās iekrita traukā ar ūdeni.

Plātnītes biezumu varēja izmērīt, novērojot tās atsta­roto gaismu: ja gaisma bija viegli sudrabaina, plāt- nīte bija par biezu; ja tā laistījās varavīksnes krāsās, bija sasniegts vajadzīgais biezums — tikai dažas mo­lekulas.

Tieši tik biezam vajadzēja būt audu slānītim, lai to varētu aplūkot elektronu mikroskopā.

Atradis piemērotu plātnīti, Stouns ar pinceti to uz­manīgi pacēla un noguldīja uz maza, apaļa vara tīk­liņa. Tīkliņu ievietoja plakanā metāla kapsulā, un to ielika elektronu mikroskopā. Visbeidzot mikroskopu hermētiski noslēdza.

Grupas «Meža ugunsgrēks» rīcībā bija firmas «BVJ» elektronu mikroskops «JJ-42». Sis modelis deva ļoti intensīvu elektronu plūsmu, un tam bija palīgierīce at­tēla asuma palielināšanai. Principā elektronu mikro­skops bija diezgan vienkāršs: tas darbojās tāpat kā gaismas mikroskops, tikai gaismas staru vietā foku­sēja elektronu staru. Gaismu fokusēja ar lēcām — iz­liektiem un ieliektiem stikliem. Elektronus fokusēja ar magnētiskajiem laukiem.

Daudzējādā ziņā elektronu mikroskops bija radnie­cīgs televizoram, arī attēls tika projicēts uz parastā televīzijas ekrāna — uz virsmas, kura pārklāta ar kārtu, kas, elektronu apšaudīta, spīd. Salīdzinājumā ar gaismas mikroskopu elektronu mikroskopam bija viena liela priekšrocība: tas varēja dot daudz spēcī­gāku palielinājumu. Kāpēc tas ir tā, izskaidroja kvantu mehānika un starojuma viļņu teorija. Visvien­kāršāko populāro analoģiju bija atradis elektronmik- roskopists un liels automobiļu sacīkšu cienītājs Sid- nejs Poltons.

«Iedomājieties,» Poltons rakstīja, «ceļu ar asu līkumu un divus automobiļus — sporta mašīnu un lielu kravas automobili. Kravas automobilis, brauk­dams pa šo līkumu, noslīd no ceļa, turpretim sporta mašīna līkumu izbrauc itin viegli. Kāpēc? Tāpēc, ka sporta automobilis, būdams vieglāks, mazāks un āt­rāks, šādiem grūtiem, asiem pagriezieniem ir piemē­rots labāk. Slaidus līkumus abas mašīnas izbrauks vienlīdz viegli, bet asus vieglāk izbrauks sporta auto­mobilis.

Gluži tāpat arī elektronu mikroskops «turēs ceļu» labāk nekā gaismas mikroskops. Jebkura objekta ap­veids sastāv no šķautnēm un stūriem. Elektronam viļņa garums ir mazāks nekā gaismas kvantam. Tāpēc eleķtroni nemet ap stūriem tik lielus līkumus, labāk «ievēro» ceļu, precīzāk izseko tā konfigurācijai. Ar gaismas mikroskopu, tāpat kā ar kravas automobili, var kaut ko iesākt tikai tad, ja ir plats ceļš. Jeb, runā­jot bez līdzībām, tikai tad, ja ir liels objekts ar garām šķautnēm un slaidiem liekumiem —šūna vai šūnas ko­dols. Turpretim elektronu mikroskopam ir pieejami visi šaurākie ceļi un sānceļi: tas var izzīmēt ļoti sīku šūnas sastāvdaļu — mitohondriju, ribosomu, mem­brānu, tīkloto veidojumu — kontūras.»

Taču praksē elektronu mikroskopam bija arī savas ēnas puses, ko spēcīgais palielinājums nevarēja at­svērt. Vispirms, tā kā gaismas vietā tika izmantoti elektroni, mikroskopa iekšienē vajadzēja uzturēt va­kuumu, un tas nozīmēja, ka apskatīt dzīvas būtnes nav iespējams. Bet visnopietnākais elektronu mikro­skopa trūkums bija saistīts ar paraugu sagatavošanu. Paraugiem vajadzēja būt ārkārtīgi plāniem, tāpēc iegūt pareizu telpisku priekšstatu par pētāmo objektu bija ļoti grūti. Arī te Poltons bija saskatījis vien­kāršu analoģiju:

«Pieņemsim, ka jūs automobili pārzāģējat gareniski uz pusēm. Sai gadījumā tā pilnīgo, «veselo» struktūru jūs vēl varat iztēloties. Bet, ja jūs nozāģējat no auto­mobiļa plānu sloksni, turklāt vēl neizdevīgā leņķī, daudz vis neiztēlosities. Var gadīties, ka jūsu sloksnē ir tikai pa gabaliņam no amortizatora, riepas un stikla. Pēc šādas sloksnes noteikt, kāda izskatās visa mašīna un kā tā darbojas, ir vairāk nekā grūti.»

Iebīdīdams metāla kapsulu mikroskopā, mikroskopu aizhermetizēdams un ieslēgdams vakuumsūkņi, Stouns

Viens no Džeremija Stouna pirmajiem mēģinā­jumiem uzskicēt Andromēdas celma organisma seš­stūraino apveidu.

Foto ar laboratorijas «Meža uguns­grēks» laipnu atļauju

neloloja ilūzijas. Viņš apzinājās elektronmikroskopi- jas trūkumus. Bet viņam nebija izvēles. Šim gadīju­mam ne sevišķi piemērotais elektronu mikroskops viņiem bija vienīgais rīks, ar kuru varēja iegūt tik spēcīgu palielinājumu.

Nogriezis laboratorijā mazāku gaismu, Stouns ieslēdza elektronu staru. Grozīdams vairākas pogas, viņš noregulēja staru fokusu. Attēls uz ekrāna kļuva pilnīgi skaidrs, zaļš un melns.

Tas, ko viņš ieraudzīja, bija kaut kas pavisam ne­ticams.

Džeremijs Stouns skatīja savām acīm vienu orga­nisma elementu. Tas bija ideāls sešstūris, un katra no tā malām saskārās ar citu tādu pašu sešstūri. Iekšpusē sešstūris dalījās ķīļos, kuru smailes sastapās tieši vei­dojuma centrā. Tas viss kopā radīja matemātiskas precizitātes iespaidu un Stounam nekādi nesaistījās ar līdzšinējiem priekšstatiem par dzīvību.

Šis veidojums bija līdzīgs kristālam.

Stouns pasmaidīja: nu gan Līvits nopriecāsies. Lī­vitam patika iespaidīgas, prātam nepierastas lietas. Turklāt viņš bieži bija izteicis domu, ka dzīvības pa­matā varētu būt arī kaut kāda veida kristāli, ka tā varētu būt organizēta stingri regulārā formā.

Stouns nolēma paaicināt Līvitu.

Paskatījies uz ekrānu, Līvits tūlīt teica:

— Skaidrs. Te nu mums ir atbilde.

— Uz ko?

— Uz jautājumu, kā šis organisms funkcionē. Esmu iepazinies ar spektrometrijas un aminoskābju satura analīzes rezultātiem.

— Un?

— Šis organisms sastāv no ūdeņraža, oglekļa, skā­bekļa un slāpekļa. Bet aminoskābju tajā nav. Nevie­nas pašas. Tas nozīmē, ka nav arī nekādu mums pa­zīstamo olbaltumvielu, nekādu fermentu. Es visādi gudroju, kā var pastāvēt tāda dzīvība, kas nav orga­nizēta uz olbaltumvielu pamata. Nu es to zinu.

— Kristāliskā struktūra …

— Tā izskatās, — Līvits teica, neatraudams acis no ekrāna. — Trijās dimensijās katra vienība droši vien ir sešstūraina plātne, kaut kas līdzīgs grīdas flīzei. Astoņskaldnis, kura divas lielākās skaldnes ir seš­stūri. Bet iekšā ķīļveidīgi irbuļi, kuru smailes sa­stopas centrā.

— Tie var ļoti labi norobežot bioķīmiskās funkcijas.

— Jā, — Līvits sacīja un sarauca pieri.

— Kas jums kaiš?

Līvits pūlējās atcerēties kaut ko tādu, ko viņš bija aizmirsis, un pēc mirkļa tas tiešām uzpeldēja atmiņā. Tas bija sapnis — par māju un par pilsētu. Par to, kā māja dzīvo, kad tā ir viena pati, un kā tā dzīvo liel­pilsētā.

Viņš atcerējās visu līdz pēdējam.

— Ziniet, — viņš teica, — interesanti, kādā veidā šis viens elements ir saistīts ar pārējiem.

— Jūs domājat par to, vai mēs šeit neredzam daļu no sarežģītāka organisma?

— Tieši tā. Vai atsevišķā vienība ir dzīvotspējīga pati par sevi, tāpat kā baktērija, vai arī tā ir ķieģelītis no lielāka orgāna, no lielāka organisma? Kā nekā, apskatot vienu pašu aknu šūnu, jūs taču nevarētu pateikt, no kura orgāna tā nākusi. Un ko mēs varētu saprast no vienas smadzeņu šūnas, ja nebūtu redzē­juši visas smadzenes?

Ilgāku laiku lūkojies ekrānā, Stouns teica:

— Diezgan neparasta analoģija. Aknas spēj reģe­nerēties, ataugt, bet smadzenes nespēj.

Līvits pasmaidīja.

— «Vēstnešu teorija» …

— Jā, tur ir ko padomāt, — Stouns sacīja.

«Vēstnešu teoriju» bija izvirzījis sakaru inženieris

Džons R. Semjuelss. Runādams V gadskārtējā konfe­rencē par kosmonautikas un sazināšanās problēmām, viņš bija izklāstījis dažas hipotēzes, kādā veidā ārpus- zemes civilizācijas varētu meklēt sakarus ar citām ci­vilizācijām. Viņš uzskatīja, ka mūsu sazināšanās teh­nikas atziņas, pat visprogresīvākās, te ir bezpalīdzī­gas un ka vairāk attīstītas civilizācijas noteikti būs atradušas labākus paņēmienus.

— Pieņemsim, ka tā vai cita civilizācija grib no­taustīt Visumu, — Semjuelss bija argumentējis. — Pie­ņemsim, ka viņa vēlas stādīties priekšā — Galaktikas mērogā formāli paziņot par savu esamību. Informā­ciju, mājienu par sevi, viņa vēlas raidīt visos virzie­nos vienlaikus. Kā to vislabāk izdarīt? Pa radio? Diez vai — tas vilktos pārāk gausi, izmaksātu pārāk dārgi, un bez tam signāli pārāk ātri izdzistu. Pēc dažiem miljardiem kilometru neuztverami vāji būtu kļuvuši pat visspēcīgākie signāli. Ar televīziju ir vēl sliktāk. Ģenerēt gaismas starus ir fantastiski dārgi. Pat tad, ja šī civilizācija prastu uzspridzināt veselas zvaig­znes un par signālu varētu izmantot kādAs Saules lie­luma zvaigznes sprādzienu, tas tik un tā būtu pārāk sālīti.

Bez pārmērīgā dārguma visas šīs metodes neļauj izmantot arī kāds jebkuram starojumam piemītošs trū­kums: jo tālāk signāls izplatās, jo vājāks tas kļūst. Triju metru attālumā spuldze var būt pat neizturami spoža, trīssimt metru attālumā — pietiekami spoža, piecpadsmit kilometru attālumā — redzama. Bet miljons kilometru attālumā tā vairs nekādi nebūs re­dzama, jo staru enerģija dziest proporcionāli attāluma ceturtajai pakāpei. Vienkāršs, neapejams fizikas likums.

Tāpēc signāla pārraidīšanai jāizmanto nevis fizika, bet gan bioloģija. Jāizveido sazināšanās sistēma, kas, attālumam pieaugot, nekļūs vājāka un miljoniem kilo­metru attālumā būs tikpat spēcīga, kāda tā ir blakus savam avotam.

īsi izsakoties, jāizveido tāds .organisms, kas va­rētu noderēt par jūsu ziņojuma pārnesēju. Sim or­ganismam pašam jāvairojas, jābūt lētam un viegli savairojamam fantastiskā skaitā. Ar nelielām izmak­sām varēs iegūt triljoniem tādu organismu un pēc tam nosūtīt tos uz visām pusēm kosmosā. Tās būs sīkstas, mazprasīgas sīkbūtnes, kas spēs izturēt kos­mosa bargos apstākļus. Tās augs un dalīsies, un pēc dažiem gadiem pa Galaktiku visos virzienos trauksies neskaitāmas sīkbūtnes, gaidīdamas kontaktu ar dzī­vību.

Un kas notiks, kad tās sastaps svešu dzīvību? Katra tāda sīkbūtne būs potenciāli spējīga attīstīties par pilnvērtīgu orgānu vai pilnvērtīgu organismu. Sa­skarē ar svešo dzīvību no tām sāks augt pilnīgs sa­zināšanās mehānisms. Tas ir gluži tāpat kā raidīt pasaules telpā miljardu smadzeņu šūnu, kas katra pie­mērotos apstākļos spēj izaugt par jaunām smadze­nēm. Jaunizaugušās smadzenes varētu runāties ar svešo civilizāciju, informēt to par savas civilizācijas pastāvēšanu un ieteikt līdzekļus, kā nodibināt sakarus.

Zinātniekiem praktiķiem Semjuelsa teorija par sīk­būtnēm vēstnesēm bija šķitusi amizanta. Bet tagad to ignorēt vairs nedrīkstēja.

— Vai jūs domājat, ka no šīs plātnītes, ko esam ielikuši elektronu mikroskopā, jau veidojas kāds sa­zināšanās orgāns?

— Varbūt atbildi uz jūsu jautājumu palīdzēs at­rast kultūras? — Līvits teica.

— Vai arī rentgenkristalogrāfija. Tūlīt došu rīko­jumu.

V līmenī atradās rentgenkristalogrāfijas iekārta, kaut gan, programmu «Meža ugunsgrēks» sagatavo­jot, bija dedzīgi diskutēts, vai tā ir nepieciešama. Rentgenkristalogrāfija bija vismodernākā, vissarež­ģītākā un visdārgākā struktūranalīzes metode mūs­dienu bioloģijā. Tā mazliet līdzinājās elektronmikro- skopijai, bet bija vēl viens solis uz priekšu tai pašā virzienā. Rentgenkristalogrāfija bija vēl jutīgāka, ar tās palīdzību varēja aplūkot vēl sīkākus veidojumus, bet tas prasīja daudz laika, dārgu iekārtu un apmācītu personālu.

Biologs R.A. Janeks bija teicis: «Jo vairāk mēs re­dzam, jo dārgāk par to samaksājam.» Tas bija jāsa­prot tā, ka iekārtām, kuras dod iespēju cilvēkam redzēt dziļāk un precīzāk, cena aug straujāk nekā izšķirša­nas spēja. Šo nepielūdzamo pētniecības likumsakarību pirmie atklāja astronomi, no savas rūgtās pieredzes pārliecinādamies, ka izgatavot sešmetrīgu teleskopa spoguli ir daudz grūtāk un dārgāk nekā trīsmetrlgu.

Bet vienlīdz pareizi tas bija arī attiecībā uz biolo­ģiju. Piemēram, gaismas mikroskops bija neliela ierīce, ko varēja viegli cilāt un pārnēsāt ar vienu roku. Tas deva iespēju apskatīt šūnu no ārpuses, un zinātniekam šī iespēja izmaksāja apmēram tūk­stoš dolāru.

Elektronu mikroskops padarīja redzamus sīkus vei­dojumus šūnā. Tas bija liels aparāts un maksāja līdz simttūkstoš dolāriem.

Rentgenkristalogrāfija padarīja redzamas atseviš­ķas molekulas. Tā bija tik tuvu atsevišķu atomu foto­grafēšanai, cik pašreizējā zinātnes attīstības līmenī vispār bija iespējams. Bet tās iekārta bija prāva auto­mobiļa lielumā, aizņēma veselu istabu, prasīja spe­ciāli sagatavotus operatorus un deva rezultātus, kuru interpretēšanai bija nepieciešama ESM. Tā tas bija tāpēc, ka rentgenkristalogrāfijas iekārta nedeva tiešu vizuālu pētāmā objekta attēlu. Šai ziņā tā nepavisam nelīdzinājās mikroskopam un arī darbojās citādi nekā gaismas vai elektronu mikroskops.

Attēla vietā rentgenkristalogrāfijas iekārta deva difrakcijas ainu — fotoplatē fiksētu ģeometrisku pun­ktu klājienu, kas pats par sevi bija neatminama mīkla. Šo punktējumu izanalizēt un iegūt objekta molekulārās struktūras ainu varēja tikai ar ESM palīdzību.

Tā bija samērā jauna zinātne, kaut arī tās nosau­kums jau bija novecojies. Termins «rentgenkristalogrā­fija» liecināja par tiem laikiem, kad tā galvenokārt pētīja kristālus. Tagad ar kristāliem tā nodarbojās reti. Kristāliem bija regulāra struktūra, tāpēc punktē- jums, kas radās, rentgenstaram ejot caur tiem, bija iz­analizējams samērā viegli. Taču pēdējā laikā rentge- nografēja arī dažāda veida neregulārus objektus. No tiem rentgenstari atstarojās dažādos leņķos. ESM «iz­lasīja» fotoplati, izmērīja šos leņķus un pēc iegūtajiem datiem noteica, kāda forma ir objektam, kurš devis šādu atstarošanās ainu.

Vispār kompleksā «Meža ugunsgrēks» ESM veica neskaitāmus vienmuļus aprēķinus. Ja to vajadzētu iz­darīt cilvēkiem, paietu gadi, varbūt pat gadsimti. Ma­šīna visus aprēķinus paveica sekundēs.

— Kā jūs tagad jūtaties, mister Džekson? Večuks mirkšķināja acis un paskatījās uz plast­masas skafandra apņemto Holu.

— Tā nekas. Sevišķi labi nav, bet iztikt var, — viņš teica un greizi pasmaidīja.

— Vai mazliet aprunāties varēsim?

— Par ko?

— Par Pīdmontu.

— Kas tad jūs Pīdmontā interesē?

— Tas vakars, — Hols sacīja. — Vakars, kad tas viss notika.

— Nu ko, varu pastāstīt. Pīdmontā esmu nodzīvojis visu mūžu. Mazlietiņ pabraukājis — līdz Losandželo- sai un pat līdz Sanfrancisko. Uz austrumiem līdz Sent- luisai — tas gan bija gaisa gabals. Bet Pīdmontā es dzīvoju. Un man tev jāsaka …

— Lūdzu, par to vakaru, — Hols iejaucās.

Džeksons apklusa un aizgriezās prom.

— Es negribu par to domāt, — viņš teica.

— Padomājiet gan. Tas ir vajadzīgs.

— Nē.

Kadu mirkli viņš vēl skatījas uz otru pusi, pec tam pagriezās atpakaļ pret Holu un vaicāja:

— Vai viņi visi nomira?

— Visi ne. Vēl viЈns ir palicis dzīvs. — Hols pa­māja ar galvu uz bērna gultiņu, kas atradās turpat blakus Džeksona gultai.

Džeksons pacēla galvu un paskatījās uz segu tīs­tokli.

— Kas tas ir?

— Zīdainis.

— Zīdainis? Tad jau būs Riteru Džeimijs. Vai ir pavisam mazs?

— Mēneši divi.

— Nūja. Tas pats ir. Mazs, bet lielu rīkli. Uz mata kā vecais. Vecais Riters — ko tas varēja aurot un plo­sīties. Un mazais tāpat. Brēca rītā, brēca vakarā. Mā­jās nedrīkstēja logus taisīt vaļā — piekliegs pilnu pilsētu.

— Vai Džeimijam nebija vēl kaut kas īpatnējs?

— Nē, nebija. Vesels kā bifelis, tikai gražojās. At­ceros, tajā vakarā arī bļāva kā nelabais.

— Kurā vakarā?

— Tajā, kad Čārlijs Tomass atstiepa to elles ma­šīnu. Mēs visi to redzējām. Tā nāca lejā kā krītošā zvaigzne, spoži spīdēdama. Nokrita uz ziemeļiem no pilsētas. Visi bija satraukti, un Cārlijs Tomass brauca to meklēt. Pēc minūtēm divdesmit atgriezās un izvilka to mašīnu no sava forda bagāžnieka. Pilnīgi jauns fords. Viņš ar to dikti lepojās.

— Kas notika tālāk?

— Nu, mēs visi salasījāmies apkārt, skatījāmies. Rēķinājām, ka tam jābūt pavadonim. Enija gan do­māja, ka tā mašīna esot atlidojusi no Marsa, bet, sa­proti, viņa jau mums tāda savādāka. Uznāk reizēm, ka nezin ko sarunā. Mums pārējiem tik daudz sapra­šanas bija, ka ne no kāda Marsa, bet no Kanaverala zemesraga. Varbūt esi dzirdējis — tā vieta Floridā, no kurienes šauj gaisā raķetes?

— Jā, esmu. Turpiniet.

— Kas tas ir, to mēs, kā redzi, izdomājām skaidri un gaiši, bet, ko darīt tālāk, nezinājām. Saproti, mums Pīdmontā nekas tāds vēl nebija gadījies. Reiz gan bija tūrists ar šauteni, motelī «Komanču virsaitis» teroru taisīja, šāva lai, bet tas jau bija četrdesmit astotajā, bez tam viņš bija tikko kā no zaldātiem, maķenīt vai­rāk iekampis, un bija mīkstinoši apstākļi. Kamēr šis Vācijā vai kādā citā elles kaktā, brūte no šā prom. Ne­viens no mums viņam sutu neuzdeva, sapratām — var cilvēkam gadīties. Bet kopš tā laika nav bijis itin ne­kas. Klusa pilsēta. Ja tā padomā, laikam tāpēc jau mums tur patika …

— Ko tad galu galā jūs ar pavadoni izdarījāt?

— Jā, netikām gudri, ko lai dara. Els saka, taisīsim vaļā, bet mēs rēķinājām, ka tas nebūs pareizi, sevišķi tāpēc, ka tur iekšā var būt kaut kādas zinātniskas pa­darīšanas. Izdomājāmies gan šā, gan tā. Beigās Cār­lijs,, pavadoņa atvedējs, saka: aiznesīsim dakterim.

Dakteris Benedikts ir mūsu pilsētas ārsts. Patiesībā viņš ārstē visus šajā apkārtnē, pat indiāņus. Bet ci­tādi sliktu vārdu par viņu neteiksi, un kādās tik skolās nav mācījies. Vai joka lieta dabūt visus tos diplomus, kas viņam pie sienām? Un tā, nosprieduši, ka dakteris Benedikts zinās, ko ar to mašīnu darīt, aiznesām to viņam.

— Kas bija pēc tam?

— Vecais dakteris Benedikts — patiesībā tik vecs viņš nemaz nav — apskatīja mašīnu rūpīgi, gluži kā savu pacientu, un piekrita, ka tā varētu būt nākusi no kosmosa, un vēl teica, ka tā varētu būt mūsējā, bet varētu būt arī viņējā. Viņš to pieskatīšot, varbūt arī kādam piezvanīšot un pēc vienas divām stundām mums visu pateikšot. Zini, katru pirmdienas vakaru dakteris ar Cārliju, Elu un Ilerbu Džonstonu spēlēja Herba mājās pokeru, bet mēs rēķinājām, ka pēc po­kera viņš piemeldēsies, kur vajadzīgs. Bez tam jau nāca vakariņu laiks, lielākajai daļai no mums gribē­jās ēst, un tā mēs to mašīnu turpat pie viņa arī at­stājām.

— Cikos tas bija?

— Kaut kas ap pusastoņiem.

— Ko Benedikts darīja ar pavadoni, kad jūs gājāt prom?

— Nesa iekšā pie sevis. Neviens to vairāk neda­būja redzēt. Bet sākās tas viss vēlāk, ap astoņiem, pusdeviņiem. Es tad biju aizgājis uz benzīna tanku papļāpāt ar Elu — viņš tai vakarā dežurēja pie sūkņa. Vakars bija vēss, bet gribējās parunāties, tad mazāk jūt sāpes. Pie reizes biju domājis no automāta paņemt gāzēto ūdeni, ko uzdzert virsū aspirīnam. Arī izslāpis biju. Ja tu zinātu, kā «Sterno» kaltē iekšas!

— Ak todien jūs dzērāt denaturātu?

— Jā, ap sešiem maķenīt ieņēmu.

— Kā jūs pēc tam jutāties?

— Kad es sēdēju pie Ela, jutos tīri labi. Bija mazs reibulis un kuņģī smeldza, bet jutos labi. Nu tā mēs ar Elu sēdējām kantorītī, runājāmies, un, vari iedomā­ties, kur bijis kur nebijis, Els pēkšņi kliedz: «Ak dievs, galva!» Pielec kājās un metas ārā, un pakrīt. Turpat uz ielas nokrīt zemē un vairāk ne vārda … Es sēžu apstulbis. Pirmā doma — sirdslēkme vai trieka. Bet nē — kur nu tik jaunam. Eju pie viņa uz ielas, bet viņš — beigts. Pēc tam … pēc tam viņi visi sāka nākt no mājām ārā. Man liekas, nākošā bija misis Leng- dona — atraitne Lengdona. Tālāk es nevaru atcerēties, viņu bija tik daudz. Veltin vēlās ārā. Un tūlīt ķer pie krūtīm un nokrīt kā paslīdējuši. Tikai neceļas pēc tam augšā. Un ne no viena ne vārda.

— Ko jūs domājāt?

— Ko es varēju domāt — tas gāja pāri manai sa­prašanai. Biju pārbijies, neliegšos. Centos gan palikt mierīgs, bet kur tev: vecā sirds dauzās, pats elšu un pūšu. Traki biju pārbijies. Domāju, visi pa tīro mi­ruši. Bet tad sadzirdēju bērna raudāšanu, un kļuva mazdrusciņ vieglāk: tātad visi laikam nebūs pagalam. Pēc tam ieraudzīju ģenerāli.

— Ģenerāli?

— Nē jau, mēs tā viņu tikai saucām. Nekāds ģene­rālis viņš nebija, tikai karojis bija un gribēja, lai visi to atceras. Vecāks par mani. Lāga vīrs, Pīters Arnolds vārdā. Visu mūžu bijis ciets kā klints. Un te nu viņš stāv uz lieveņa, saposies armijas drēbēs. Jau tumšs, bet spīd mēness, un viņš mani ierauga. Jautā: «Vai tu tas esi, Pīter?» Mēs, redzi, iznākam vārda brāļi. At­bildu viņam: «Jā, es.» Viņš saka: «Kas par trakumiem notiek? Japāņi, vai, nāk iekšā?» Es skatos un nevaru saprast: viņš — un tādas aplamības? Un tad viņš saka: «Es domāju, tiem vajag būt japāņiem. Nāk mūs visus apkaut.» Es viņam jautāju: «Pīter, vai tu nejūc?»

Bet viņš atbild, ka slikti jūtoties, un iet iekšā. Juku­šam viņam, protams, vajadzēja būt — citādi nešautos nost. Arī citi sajuka. Tā bija sērga.

— Kā jūs to zināt?

— Vai tad pilnā prātā kāds dedzināsies vai slīcinā­sies? Līdz tam vakaram pilsētiņā visi cilvēki bija nor­māli. Un te pēkšņi viņi it kā zaudēja prātu.

— Ko darījāt jūs?

— Es sev teicu: «Pīter, tu sapņo. Pavairāk būsi iedzēris. Gāju mājās un likos gulēt: rīts gudrāks par vakaru. Tikai ap desmitiem dzirdu mašīnas troksni. Eju ārā paraudzīt, kas tur brauc. Skatos — auto ar kulbu, nu, zini, no tiem armijas furgoniem. Iekšā sēž divi. Eju viņiem klāt, bet viņi, piķis un zēvele, manā acu priekšā saļimst. Kaut ko tik drausmīgu es vēl ne­biju redzējis. Un tomēr savādi…

— Kas ir savādi?

— Tas, ka pa visu vakaru tā bija tikai otrā mašīna. Parasti brauc cauri vesels lērums.

— Tātad pirms tam bija vēl viens automobilis?

— Bija. Villiss, satiksmes policijas patruļnieks. Viņš brauca šeit cauri kādas piecpadsmit vai trīsdes­mit sekundes pirms tam, kad tas viss sākās. Netika gan apstājies — reizēm viņš tā dara. Villiss brauc pēc grafika un, ja ir nokavējies, tad nepietur.

Džeksons nopūtās un ļāva galvai noslīgt atpakaļ uz spilvena.

— Tagad, ja tev nav nekas pretī, es kādu brītiņu pagulēšu. Runāju, runāju, kamēr vairs nav spēka.

Viņš aizvēra acis. Hols, līzdams pa tuneli, atgriezās priekštelpā un tur ilgi sēdēja, cauri stiklam raudzīda­mies uz Džeksonu un zīdaini, kuru gultas atradās viena otrai līdzās.

23. TOPEKA

Tā bija milzīga zāle — kā futbola laukums. Mēbeļu tajā tikpat kā nebija — vienīgi šur tur pa galdam. Pa visu telpu atbalsojās tehniķu sasaukšanās. Viņi izkār­toja lidmašīnas «Phantom» atliekas. Apdegušie un sagriezušies metāla gabali tika izvietoti tā, kā tie bija atrasti smiltīs: komisija atveidoja katastrofu.

Tikai pēc tam varēja sākt visu kārtīgi izmeklēt.

Majors Menčiks, noguris, iekaisušām acīm, kafijas tasi rokā, stāvēja kaktā un vēroja. Ducis vīru garā, izbalsinātā zālē rekonstruē avāriju — Menčikam šī aina šķita mazliet sirreālistiska.

Pienāca viens no bioķīmiķiem, pavicinādams viņam gar degunu caurspīdīgu plastmasas maisu.

— Tikko kā saņēmu to atpakaļ no laboratorijas, — viņš sacīja.

— Kas tas ir?

— To jūs nekad neuzminēsit.

Bioķīmiķa acis no uztraukuma spīdēja. «Labi jau, labi,» Menčiks īgni nodomāja. Nekad neuzminēšot…

— Nu, un kas tad tas būtu?

— Depolimerizēts polimērs, — bioķīmiķis sacīja, apmierināti nošmaukstinādams lūpas. — Tikko kā no laboratorijas.

— Kas tas par polimēru?

Polimērs ir molekula, kas sastāv no atkārtoju­miem — tūkstošiem vienādu posmu — līdzīgi domino kauliņu virknei. Polimēri ir lielākā daļa plastmasu, neilons, viskoze, augu šķiedrviela un pat glikogēns, ko sintezē cilvēka aknas.

— Tā pati polimēriskā plastmasa, no kuras bija izgatavota lidmašīnas «Phantom» gaisa šļūtene, kas iet uz pilota sejas masku, un acīmredzot arī pati maska.

Menčiks sarauca pieri un bez kāda entuziasma pa­skatījās uz drupano, melno pulveri maisā.

— Plastmasa?

— Jā. Polimērs — depolimerizējies, noārdījies. Tas nav nekāds vibrāciju efekts. Iedarbība, kas to izrai­sījusi, ir bijusi bioķīmiska, tīri organiska.

Nu jau Menčiks sāka saprast.

— Vai ar to jūs gribat sacīt, ka kaut kas šo plast­masu izārdījis?

— Varētu sacīt arī tā, — bioķīmiķis atbildēja. — Tas, protams, ir vienkāršojums, bet…

— Kas tad bija tas ārdītājs?

Bioķīmiķis paraustīja plecus.

— Kaut kāda ķīmiska reakcija. Izārdīt varēja skābe vai stiprs karstums, vai…

— Vai?

— Manuprat, arī mikroorganisms. Ja starp mikro­organismiem ir kāds plastmasas ēdājs. Vai jūs manu domu saprotat?

— Domāju, ka saprotu, — Menčiks teica.

Viņš izgāja ārā no zāles un piegāja pie telegrāfa, kas atradās citā ēkas daļā. Uzrakstījis ziņojumu gru­pai «Meža ugunsgrēks», viņš nodeva to telegrāfistei pārrakstīt. Gaidīdams viņš pajautāja:

— Vai nekāda atbilde vēl arvien nav bijusi?

— Atbilde, ser?

— No «Meža ugunsgrēka», — Menčiks teica. Viņš nespēja ticēt, ka uz ziņu par «Phantom» avāriju ne­viens nav reaģējis. Tā taču bija tik nepārprotami sais­tīta …

— No «Meža ugunsgrēka», ser?

Menčiks izberzēja acis. Viņš bija noguris; vajadzēja gan atcerēties, ka jāpievalda mēle.

— Ai, nē, es to tikai tāpat vien, — viņš sacīja.

Pēc sarunas ar Pīteru Džeksonu Hols devās pie Bārtona. Bārtons atradās sekciju zālē, kur viņš ap­skatīja mikroskopā iepriekšējā dienā izgatavotos pa­raugus.

— Vai kaut ko atradāt? — Hols jautāja.

Bārtons panācās nost no mikroskopa un nopūtās.

— Nē. Itin nekā.

— Es atkal domāju par tiem vājprātīgajiem. Man viņus atgādināja saruna ar Džeksonu. Tajā vakarā pilsētiņā vājprātīgi — vai vismaz dīvaini un ar paš­nāvnieciskām tieksmēm — kļuva daudzi. Vairums no viņiem bija jau gados.

Bārtons sarauca uzacis.

•— Nu un tad?

— Veci cilvēki ir līdzīgi Džeksonam. Viņiem ir kaite kaites galā. Organisms grūst dažādos veidos. Plaušas slimas, sirdis slimas, aknās dur, asinsvadi sklerotiski.

— Un tas maina slimības gaitu?

— Varbūt. Es domāju un domāju: no kā cilvēks var pēkšņi zaudēt prātu?

Bārtons pašūpoja galvu.

— Tur ir vēl kas, — Hols teica. — Džeksons atceras dzirdējis vienu mirēju pirms nāves iesaucamies: «Ak dievs, galva!»

Bārtons skatījās kaut kur prom.

— Tieši pirms pašas nāves?

— Jā.

— Jūs domājat — asinsizplūdums?

Hols apstiprinoši pamāja ar galvu.

— Ir pamats tā domāt, — viņš teica. — Katrā ziņā jāpārbauda.

Ja Andromēdas celms tādā vai citādā veidā izrai­sīja asinsizplūdumu smadzenēs, tad tas tiešām varēja radīt pēkšņas, neparastas psihiskas novirzes.

— Bet mēs zinām, ka šīs novirzes iedarbībā asinis sarec…

— Jā, — Hols teica. — Lielākajai daļai. Bet ne vi­siem. Daži paliek dzīvi, un daži kļūst traki.

Bārtons piekrītoši pamāja ar galvu. Pēkšņi viņu pārņēma satraukums. «Pieņemsim, ka sīkbūtnes iedar­bībā rodas bojājumi asinsvados,» viņš sprieda. «Šāds bojājums ierosina asins sarecēšanu. Tiklīdz asinsvada sieniņa ir pārplīsusi, pārgriezta vai apdegusi, tūlīt sākas procesu virkne, kas beidzas ar asins sarecēšanu. Vispirms apkārt bojājumam sadrūzmēsies trombocīti, aizsargādami to un neļaudami noplūst asinīm. Pēc tam tur sakrāsies sarkanie asinsķermenīši. Pēc tam fibrīna masa saistīs visus elementus kopā. Un, visbei­dzot, šis receklis sacietēs.

Tāda ir normālā virkne.

Bet, ja bojājums ir plašs, ja tas sākas plaušās un pa asinsvadiem izplatās līdz …»

— Es sāku domāt, vai tik mūsu sīkbūtne nesaēd asinsvadu sieniņas, — Hols sacīja. — Tādā gadījumā tas arī būs sarecēšanas sākums. Bet, ja sarecēšana kaut kāda apstākļa dēļ nenotiek, sīkbūtne, ēzdamās tālāk, izraisa asinsizplūdumu.

— Un vājprātu, — Bārtons piebilda, steigšus pār­meklēdams savus audu paraugus. ViņŠ atrada trīs pa­raugus no smadzenēm un tūlīt apskatīja tos mikro­skopā. Nevarēja būt nekādu šaubu. Patoloģija bija acīm redzama. Galvas smadzeņu asinsvadu sieniņu iekšējā kārtā bija zaļi ielāsojumi. Bārtons nešaubījās, ka spēcīgākā palielinājumā tajos būs saskatāmi seš­stūri.

Viņš ātri pārbaudīja arī paraugus, kas bija ņemti no plaušu, aknu un liesas asinsvadiem. Dažos parau­gos asinsvadu sieniņās viņš atrada zaļus plankumus, taču nekur tie nebija tādā pārpilnībā kā galvas sma­dzeņu asinsvados.

Bija acīm redzams, ka smadzeņu asinsvadiem An­dromēdas celms dod priekšroku. Kāpēc tas ir tā, to bija grūti pateikt, bet bija zināms, ka galvas smadzeņu asinsvadiem piemīt vairākas savdabīgas īpašības. Piemēram, apstākļos, kur pārējie asinsvadi izplešas vai saraujas, — tādos kā liels aukstums vai fiziska slodze — cerebrālie asinsvadi neizmainās, joprojām uzturēdami pastāvīgu asins pieplūdumu smadzenēm.

Fiziskas piepūles gadījumā asins pieplūdums mus­kuļiem var palielināties piecas līdz divdesmit reizes. Turpretim smadzenes tiek apasiņotas vienlīdz spēcīgi, vienalga, vai to īpašnieks liek eksāmenu vai guļ, cērt malku vai skatās televizoru. Minūti minūtē, stundu stundā un dienu dienā smadzenes saņem vienu un to pašu asiņu daudzumu.

Neviens nezina, kālab tas vajadzīgs un kā īsti no­tiek smadzeņu asinsvadu pašregulēšanās. Zina tikai to, ka šāda parādība pastāv, un smadzeņu asinsvadus uzskata par īpašu gadījumu starp ķermeņa artērijām un vēnām. Acīmredzot tie ar kaut ko atšķiras arī uz­būvē.

Tagad bija atrasta tāda sīkbūtne, kas izlases veidā sagrāva tieši šos asinsvadus.

Bet Bārtons domāja, ka nekā neparasta šajā An­dromēdas celma iedarbības selektivitātē nav. Piemē­ram, sifiliss izraisa aortas iekaisumu — ļoti speci­fisku un savdabīgu reakciju. Šistozomiāze, parazitāra infekcija, dod priekšroku pūšļa, zarnu vai tikai resnās zarnas asinsvadiem — atkarībā no sugas. Tātad šāds specifiskums nav neiespējams.

— Taču ir vēl cita problēma, — viņš sacīja. — Lie­lākajai daļai cilvēku šī sīkbūtne sāk sarecināt asinis plaušās. To mēs tagad zinām. Jādomā, plaušās sākas arī asinsvadu sabrukšana. Bet kāda starpība …

Bārtons aprāvās.

Viņš atcerējās žurkas, kurām bija ievadījis sarecē­šanas novērsēju. Tās tik un tā bija nobeigušās, bet viņš tām nebija izdarījis sekciju.

— Mans dievs, — Bārtonam izlauzās.

Viņš izvilka vienu žurku no ledusskapja un to uz­šķērda. Žurkai tecēja asinis. Steigšus atvēris galvas­kausu, viņš apskatīja smadzenes. Uz to pelēkās vielas virsmas bija liels asinsizplūdums.

— Te nu tas ir, — Hols sacīja.

— Ja dzīvnieks ir vesels, viņš nobeidzas asins sa- fecēšanas dēļ, kura sākas plaušās. Bet, ja sarecēšana nav iespējama, sīkbūtne izēdas cauri smadzeņu asins­vadiem, izraisīdama asinsizplūdumu.

—• Un vājprātu.

— Jā. — Tagad Bārtons bija ļoti uztraucies. — Un sarecēšanu varētu padarīt neiespējamu kāda asins sli­mība. Vai arī K vitamīna nepietiekamība. Barības vielu nepietiekama uzsūkšanās no zarnu trakta. Aknu fun­kcionālā nepietiekamība. Traucējumi olbaltumvielu sintēzē. Sanāk labs desmits cēloņu.

— Visas šīs kaites biežāk ir veciem cilvēkiem, — teica Hols.

— Vai kāda no tām nav arī Džeksonam?

Ilgāku laiku Hols neko neatbildēja, bet pēc tam sacīja:

— Nē, nav. Viņš gan slimo ar aknām, taču diezgan vieglā formā.

Bārtons nopūtās.

— Tad jau mēs atkal esam turpat, kur sākām.

■— Gluži tā vis nav. Džeksons un zīdainis taču pa­lika dzīvi. Cik mums zināms, viņiem asinsizplūduma nebija — slimība pagāja secen. Pilnīgi secen.

— Ko tas mums izsaka?

— To, ka viņu organismā kaut kas neļāva sākties jau pašam pirmajam procesam — sīkbūtnes iekļūšanai

asinsvadu sieniņās. Andromēdas celms netika ne plaušās, ne smadzenēs. Nekur.

— Kāpēc?

— Mēs to uzzināsim, kad būsim noskaidrojuši, ar ko sešdesmit deviņus gadus vecais «Sterno» dzērājs un čūlas slimnieks ir līdzīgs divus mēnešus vecam zīdainim.

— Es gan teiktu, ka viņi ir vistīrākie pretmeti.

— Pareizi, pareizi, — Hols sacīja.

Tikai pēc vairākām stundām viņš atjēdza, ka Bār­tons ir pateicis atbildi uz jautājumu, kurš viņam ne­deva miera, bet šai atbildei nebija nekādas vērtības.

24 VĒRTĪBU PĀRVĒRTĒŠANA

Sers Vinstons Cerčils reiz teica, ka «īstā ģeniali­tāte sakņojas spējā novērtēt nepilnīgas, nedrošas un pretrunīgas ziņas». Kas attiecas uz grupu «Meža ugunsgrēks»», tad tā, par spīti katra locekļa izcilajām individuālajām spējām, iegūtās informācijas novērtē­šanā vairākkārt rupji kļūdījās.

Viens no šo kļūdu cēloņiem liek atcerēties Montēna rūgto atziņu: «Sasprindzinājuma pārņemti, cilvēki ap­stulbst un muļķo paši sevi.» Bez šaubām, visi grupas «Meža ugunsgrēks» locekļi atradās asa sasprindzi­nājuma stāvoklī, taču viņi bija sagatavojušies kļūdī­ties. Viņi bija pat paredzējuši, ka tā notiks.

Nebija vienīgi paredzēts, ka viņi kļūdīsies tik pār­steidzoši lielā mērogā. Viņi nebija gaidījuši, ka atse­višķas sīkas kļūdas dzemdinās izšķirīgu kļūdu, ka vi­ņiem smagi atspēlēsies kāds desmits garām palaistu šķietami nenozīmīgu pavedienu un trīs četri piemirsti svarīgi fakti.

Grupai bija kāds «aklais plankums», ko Stouns vē­lāk raksturoja tā: «Mēs bijām orientēti uz vienu pro­blēmu. Visam, ko mēs darījām vai domājām, bija viens mērķis — ātrāk tikt pie atrisinājuma, atrast līdzekli pret Andromēdas celmu. Un, protams, mūsu uzmanība bija piekalta tam, kas bija noticis Pīdmontā. Mums likās, ja problēmu neatrisinām mēs, tad vispār nav ko cerēt ne uz kādu atrisinājumu un galu galā Pīdmontas liktenis piemeklēs visu pasauli. Pārāk ilgi mēs netikām vaļā no šādas apmātības …»

Kļūda sāka lavīnveidīgi milzt, kad grupa pievērsās izsētajām kultūrām.

Stouns un Līvits no pavadoņa bija noņēmuši sēj- materiālu vairākiem tūkstošiem kultūru. Barotnes ar šīm kultūrām tika turētas termostatos, kur bija vis­dažādākais atmosfēras sastāvs, temperatūra un spie­diens. Kultivēšanas rezultātus varēja izanalizēt vie­nīgi ar ESM palīdzību.

Strādādama pēc programmas «Augšana/Transmat- rice», ESM nedeva laukā iespiestā veidā visu milzīgo datu jūru, bet gan tikai datus par tiem kultivējumiem, kuri izcēlās ar nozīmīgiem pozitīviem vai negatīviem rezultātiem. Rezultāti tika konstatēti automātiski: ESM pati nosvēra katru Petri trauciņu un ar foto- elektrisko aci noteica, kā kultūra augusi.

Tiklīdz Stouns un Līvits sāka šos rezultātus anali­zēt, viņi ievēroja vairākas pārsteidzošas likumības. Pirmā atziņa bija tāda, ka barotnei nav itin nekādas nozīmes: uz cukura, asinīm, šokolādes, parastā agara un vienkārši uz stikla šī sīkbūtne auga vienlīdz labi.

Izrādījās, visu izšķir tas, kāda termostatā ir atmo­sfēra un apgaismojums.

Visos apstākļos augšanu stimulēja ultravioletā

gaisma, bet kavēja pilnīga tumsa un mazākā mērā — infrasarkanā gaisma.

Visos apstākļos augšanu kavēja skābeklis, bet sti­mulēja ogleklis. Slāpeklis neatstāja nekādu ietekmi.

Visintensīvāk augšana bija norisusi simtprocen­tīgā ogļskābajā gāzē ar ultravioleto apgaismojumu, visvājāk — tīrā skābeklī un pilnīgā tumsā.

— Ko jūs par to domājat?. — jautāja Stouns.

— Tā vien liekas, ka šis organisms ir tiešs enerģi­jas pārvērsējs.

KULTŪRA — 779. 223. 187.

ANDROMEDA

BAROTNE — 779

ATMOSFĒRA — 223

APGAISMOJUMS — 287 UV/AI

NOTAUSTĪSANAS GALĪGIE REZULTĀTI

Fotoelektriskās acs iegūtie dati ESM attēlojumā. Apaļajā PetrI trauciņa ESM pamanījusi divas šķirtas kolonijas. Koloni­jas tiek «nolasītas» pa 2x2 mm lielām rūtiņām un sīkbūtņu biezība katrā rūtiņā atzīmēta pēc īpašas skalas ar cipariem no 1 līdz 9. Fotoelektriskā acs pārbaudīja visas barotnes.

•— Jā, interesanti. . .

Stouns uz ESM ievadierīces tastatūras izsita izolē­tas sistēmas koordinātes. Izolētas kultivēšanas sistē­mas, kas bija pilnīgi hermetizētas un autonomas, tika lietotas, lai varētu izpētīt baktēriju vielmaiņu. Tās mērīja gāzu un barības vielu patēriņu un atkritum- produktu izdalīšanos. Piemēram, ja šādā sistēmā būs ievietots augs, tā mērīs ogļskābās gāzes patēriņu, kā arī ūdens un skābekļa izdalīšanos.

Dati par Andromēdas celma izturēšanos izolētajā sistēmā atklāja vēl kaut ko ievērības cienīgu. Sai sīk- būtnei nebija nekādu ekskrementu. Kultivēta ogļskā­bajā gāzē un ultravioletajā gaismā, kolonija nepār­traukti auga, līdz visa ogļskābā gāze bija patērēta. Tad augšana izbeidzās. Netika izdalīta nedz kāda gāze, nedz citi atkritumprodukti.

Nekas nepalika pāri.

— Varen efektīvi, — teica Stouns.

— To jau arī vajadzēja gaidīt.

Tas bija savai videi lieliski piemērots organisms: patērēja visu un neatmeta neko. Sī sīkbūtne bija kā radīta kosmiskajai tukšībai.

Stounam un Līvitam abiem vienlaikus iešāvās prātā viena un tā pati doma.

— Debess augstā!

Līvits jau sniedzās pēc tālruņa.

— Runājiet ar Robertsonu, — viņš teica. — Tūlīt runājiet ar Robertsonu.

— Neticami, — klusu sacīja Stouns. — Nekādu at­kritumu. Barotne nav vajadzīga. Celms var augt tur, kur ir ogleklis, skābeklis un saules gaisma. Punkts.

— Ceru, ka mēs vēl neesam nokavējuši, — Līvits teica, ar skatienu nepacietīgi urbdamies ESM pults ekrānā.

Stouns apstiprinoši pamāja ar galvu un piebilda:

— Ja šis organisms tiešā ceļā pārvērš vielu ener­ģijā un enerģiju vielā, tad jau būtībā tas ir mazs reak­tors.

— Un kodolsprādziens …

— Neticami, — sacīja Stouns. — Pavisam neticami.

Ekrāns atdzīvojās. Viņi ieraudzīja Robertsonu —

nogurušu, ar degošu cigareti rokā,

— Džeremij, jums taču jāsaprot, man ir vajadzīgs laiks. Es vēl neesmu ticis galā ar …

— Klausieties, — Stouns viņu pārtrauca. — Gribu sacīt ko citu. Jums jāgādā, lai direktīva 7-12 netiek pielietota nekādos apstākļos. Sis jautājums nav ap­spriežams: šo organismu tuvumā nedrīkst spridzināt nekādas kodolierīces. Tas būtu vārda tiešā nozīmē pēdējais, ko mēs varētu izdarīt.

Stouns īsos vārdos paskaidroja, ko viņi konsta­tējuši.

Robertsons iesvilpās.

— Iznāk, ka mēs būtu sagādājuši fantastiski ba­gātīgu barotni.

— Jā, tā tas būtu.

Grupai «Meža Ugunsgrēks» bagātīgas barotnes pro­blēma savā laikā bija radījusi īpašas bažas. Piemē­ram, bija zināms, ka parastajos apstākļos pastāv da­žādi ierobežojoši un līdzsvarojoši faktori, kas apvalda baktēriju augšanu, neļauj tām pārmērīgi savairoties. Neapvaldītas augšanas matemātiskā aina spēj iedvest šausmas. Baktērijas E. coli šūna ideālos apstākjos dalīsies ik divdesmit minūtēs. Kamēr par to nedomā, var likties, ka tur nekā sevišķa nav. Taču baktērijas vairojas ģeometriskajā proporcijā: no vienas rodas divas, no divām četras, no četrām astoņas, un tā tā­lāk. Tādā kārtā iznāk, ka vienā dienā no vienas E. coli šūnas varētu izveidoties superkolonija zemeslodes lielumā un svarā.

Tas nekad nenotiks kāda pavisam vienkārša cēloņa dēļ: augšana «ideālos apstākļos» nevar turpināties neierobežoti ilgi. Izsīkst barība. Izsīkst skābeklis. Mai­nās apstākļi pašā kolonijā, un arī tas iegrožo augšanu.

Turpretim, ja uzrastos tāds organisms, kas spēj vielu tieši pārvērst enerģijā, un ja tam tiktu sagādāts pietiekami bagāts enerģijas ieguves avots, teiksim, ko­dolsprādziens …

— Jūsu ieteikumu es darīšu zināmu prezidentam,— teica Robertsons. — Viņš priecāsies, uzzinājis, ka jau­tājumu par direktīvu 7-12 ir izlēmis pareizi.

— Varat viņu manā vārdā apsveikt ar zinātnisko gaišredzību, ko viņš šai gadījumā parādījis, — Stouns piebilda.

Robertsons kasīja pakausi.

— Man ir jauni dati par «Phantom» avāriju. Tas esot noticis rajonā uz rietumiem no Pīdmontas seš­tūkstoš deviņsimt metru augstumā. Komisija atradusi pilota minētās sairšanas pēdas, tikai sairstošais ma­teriāls bijusi nevis gumija, bet gan kaut kāda plast­masa. Tā tikusi depolimerizēta.

— Kā komisija to izskaidro?

— Viņi galīgi nezinot, ko domāt, ko nedomāt. Bet tas vēl nav viss. Komisija atradusi pāris kaulu, kas identificēti kā cilvēka. Gabals no pleca kaula un ga­bals no liela kaula. Dīvainā kārtā kauli esot pilnīgi tīri, gandrīz kā pulēti.

— Miesa nodegusi?

— Nekāda deguma neredzot, — Robertsons atbil­dēja.

Raižpilnu vaigu Stouns paskatījās Līvita.

— Bet ko tad redzot?

— Tīrus, pulētus kaulus. Viņi par tiem netiekot ne­kādā skaidrībā. Un tad vēl kas. Mēs pārbaudījām Pīd­montas aplencēju personālsastāvu. Tas ir nacionālās gvardes 112. pulks. Ķēde izvietota simt piecdesmit

kilometru rādiusā ap pilsētiņu, un, izrādās, viņi iesū­tījuši patruļas astoņdesmit kilometrus dziļi aplenktajā zonā. Rietumos no Pīdmontas bijis vesels simts viru. Miršanas gadījumu nav.

— Neviena? Vai jūs par to esat pilnīgi pārliecināts?

— Pilnīgi.

— Vai karavīri nebija arī rajonā, kuru pārlidoja «Phantom»?

— Bija. Divpadsmit cilvēku. Viņi jau arī paziņoja bāzei par šo pārlidojumu.

Līvits sacīja:

— Tad jau iznāk, ka lidmašīnas katastrofa ir vien­kārši sagadīšanās.

Stouns piekrītoši pamāja ar galvu un teica Robert- sonam:

— Man liekas, Pīteram būs taisnība. Ja jau nav upuru uz zemes …

— Varbūt sīkbūtne ir tikai augstu gaisā.

— Varbūt. Bet vismaz vienu mēs tagad zinām no­teikti: to, kā Andromēdas celms nogalina savus upu­rus. Tas sarecina asinis. Nevis noārda audus, notīra kaulus vai dara vēl nezin ko citu, bet gan tikai sare­cina asinis.

— Labi, — Robertsons teica, — pagaidām šo lid­mašīnu izmetīsim no prāta.

Ar to viņu apspriede beidzās.

— Es domāju, tagad ņemsim un pārbaudīsim kul­tūru bioloģisko aktivitāti, — teica Stouns.

— Uzlaidīsim kādus kultivējuinus žurkām?

Stouns apstiprinoši pamāja ar galvu.

— Mums jāzina, vai celms vēl aizvien ir virulents, vēl aizvien tikpat nāvējošs.

Līvits piekrita. Viņiem bija uzmanīgi jāseko, vai celms nemutē, radikāli nemaina savas īpašības.

Viņi jau bija sagatavojušies ķerties pie darba, kad noklikšķēja V līmeņa skaļrunis un atskanēja aicinā­jums:

— Doktor Līvit! Doktor Līvit!

— Jā, — Līvits atsaucās.

Uz ESM pults ekrāna parādījās patīkama izskata jauns cilvēks baltā laboratorijas virsvalkā.

— Doktor Līvit, no skaitļošanas centra pienākušas mūsu elektroencefalogrammas. Tur droši vien ir kļūda, tomēr …

Viņa nedrošā balss izdzisa.

— Nu? — Līvits steidzināja. — Vai kaut kas nav kārtībā?

— Ziniet, ser, lieta tāda, ka jūsējā ieskaitīta cetur­tajā grupā, tā ir netipiska, kaut gan, iespējams, lab­dabīga. Bet mēs gribētu noņemt vēlreiz.

Iejaucās Stouns:

— Tā noteikti ir kļūda.

— Protams, ka kļūda, — Līvits piebalsoja.

— Mēs par to nešaubāmies, — teica jaunais cilvēks. — Tomēr mēs gribētu ierakstīt vēlreiz, lai būtu pilnīgi droši.

— Pašlaik es esmu diezgan aizņemts, — Līvits iebilda.

Atkal vārdu ņēma Stouns:

— Doktors Līvits ies noņemt atkārtotu EEG, tik­līdz viņam radīsies izdevība.

— Labi, ser.

Kad ekrāns bija nodzisis, Stouns sacīja:

— Dažbrīd šīs obligātās procedūras var izvest cil­vēku no pacietības.

— Jā, — Līvits piekrita.

Kolīdz viņi atkal gribēja ķerties pie dažādo kulti- vējumu bioloģiskās pārbaudes, uz ESM ekrāna pa­rādījās ziņojums, ka ir gatavi rentgenkristalogrāfijas datu provizoriskās apstrādes rezultāti. Stouns un Lī- vits tūlīt devās ar tiem iepazīties, un bioloģiskās ak­tivitātes pārbaude tika atlikta. Tas bija gaužām kļū­mīgs solis: izdarīdami šādu pārbaudi, viņi būtu vēl laikā atklājuši, ka savos pieņēmumos un secinājumos ir nomaldījušies un virzās pa neīstu ceļu.

25 VILLISS

Rentgenkristalogrāfiskā analīze rādīja, ka Andro- mēdas celma organisms nesastāv ne no kādiem at­šķirīgiem veidojumiem, kā parastā šūna sastāv no ko­dola, mitohondrijām un ribosomām. Izrādījās, šim or­ganismam nav nekādu apakšvienību, nekādu mazāku daļiņu un acīmredzot gan apvalku, gan iekšējo daļu veido viena un tā pati viela. Fotogrāfijās šī viela deva raksturīgu precesiju jeb rentgenstaru izkliedes ainu.

— Sešstūrainu gredzenu virkne, — pārskatīdams rezultātus, sacīja Stouns.

— Un nekā vairāk, — Līvits piebilda. — Kā gan tāds neradījums darbojas?

Abiem bija jāatzīst, ka atrast izskaidrojumu, kā tik vienkārši veidots organisms var izmantot enerģiju augšanai, ir velnišķīgi grūti.

— Visai parasta gredzenveidīga struktūra, — sa­cīja Līvits. — Fenolgrupa, un viss. Tādam veidoju­mam vajadzētu būt diezgan inertam.

— Tomēr tas spēj pārvērst enerģiju vielā.

Līvits pakasīja pakausi. Viņš atkal iedomājās ana­loģiju ar pilsētu un savu ideju par smadzeņu šūnu. Molekula ir veidota no ļoti vienkāršiem būvblokiem. Vienai pašai tai nav nekādas daudzmaz ievērojamas

vitalitātes. Tomēr kopībā ar citām molekulām tai ir milzīgs spēks.

— Varbūt pastāv kāds kritisks līmenis, — Līvits prātoja, — un veidojumam, kura sarežģītība sasniedz

Andromēdas celma struktūras elektronu biezības karte, kas iegūta uz mikrofotogrāfisku pētījumu pa­mata. Tieši šī karte ļāva visādi citādi viendabīgā struktūrā atklāt aktivitātes variācijas.

Foto ar laboratorijas «Meža ugunsgrēks»

laipnu atļauju

šo līmeni, ir iespējams tas, kas nav iespējams līdzī­gam, bet vienkāršākam veidojumam.

— Vecu vecais strīds par šimpanzes smadzenēm,— teica Stouns.

Līvits piekrītoši pamāja ar galvu. Cik to iespējams izpētīt ar zinātnes rīcībā pašreiz esošajiem līdzekļiem, šimpanzes smadzenes ir tikpat sarežģītas kā cilvēka smadzenes. Pastāv niecīgas atšķirības uzbūvē, taču vislielākā atšķirība ir apmēros: cilvēka smadzenes ir lielākas, tajās ir vairāk šūnu, vairāk sakaru. Un tas kaut kādā netveramā veidā padara cilvēka smadze­nes kvalitatīvi citādas. (Neirofiziologs Tomass Vol- drens reiz bija pajokojis, ka lielākā atšķirība starp cilvēka un šimpanzes smadzenēm esot tāda, ka mēs spējam izmantot šimpanzi par izmēģinājumu dzīv­nieku, bet šimpanze mūs ne.)

Vairākas minūtes veltīgi lauzījuši galvu ap šo pro­blēmu, Stouns un Līvits pievērsās elektronu biezības kartei. Tā bija topogrāfiskajām kartēm līdzīga shēma, kurā bija attēlots, kāds molekulārā veidojuma dažā­dām vietām ir Furjē koeficients — elektronu atraša­nās varbūtība.

Atkal viņi ieraudzīja kaut ko savādu. Kaut gan struktūra visos veidojuma punktos bija vienāda, Furjē koeficients nebija pastāvīgs.

— Gandrīz vai izskatās, ka daļa veidojuma ir kaut kā izslēgta, — teica Stouns.

— Galvenais, ka struktūra tomēr nav viendabīga.

Joprojām pētīdams karti, Stouns nopūtās.

— Ai, kā es tagad nožēloju, ka mēs neesam paņē­muši grupā fizikālķīmiķi.

«Hola vietā,» viņš pie sevis papildināja.

Hols noguris berzēja acis un lēnam malkoja kafiju, ilgodamies pēc cukura. Kafetērijā vairāk neviena

nebija, viss bija klusu, varēja dzirdēt vienīgi teletaipa tikšķēšanu blakus telpā.

Brīdi tā pasēdējis, viņš cēlās augšā, aizgāja pie teletaipa un sāka caurskatīt apdrukātās papīra lentes. Lielākā daļa ziņojumu bija viņam nenozīmīgi. Bet tad Hols ieraudzīja vienu ziņojumu, kas bija pienācis pēc programmas «Miršanas gadījumu apskats». Sa­skaņā ar šo programmu ESM, pārlūkodama ienāko­šās ziņas, reģistrēja visus nāves gadījumus, kuri at­bilda tai uzdotajam kritērijam. «Meža ugunsgrēka» vajadzībām tā atlasīja un pārdrukāja visus ziņojumus par negaidītajiem miršanas gadījumiem Arizonā, Ne­vadā un Kalifornijā.

Diez vai šim pārdrukājumam Hols būtu pievērsis tādu uzmanību, ja tam nebūtu sakara ar notikumiem, par kuriem bija stāstījis Džeksons. Tobrīd saruna ar Džeksonu viņam bija šķitusi bezmērķīga, tukša laika šķiešana. Tagad viņš to vēlreiz pārdomāja.

PĀRDRUKĀŠANAS PROGRAMMA MIRSANAS GADĪJUMU APSKATS ZIŅOJUMS 998 KOORDINĀTES 7, Y, 0. X, 4, 0

NESAĪSINĀTS PĀRDRUKAJUMS NO «ASSOCIATED PRESS» ZIŅOJUMA 778—778

BRASRIDZA, ARIZ. Ziņo, ka šodien kāds Arizonas štata satiksmes policijas policists šosejmalas ēd­nīcā nogalinājis piecas personas. Notikuma vienīgā lieciniece, kura palikusi dzīva, ir mis Sallija Kono- vera, kas šajā ēdnīcā, 15. maršrutā sešpadsmit ki­lometrus uz dienvidiem no Flagstafas, strādā par oficianti.

Mis Konovera pastāstīja izmeklētājiem, ka naktī pīkst. 2.40 policists Mārtiņš Villiss ienācis ēdnīcā

un pasūtījis kafiju ar pončiku. Sajā ēdnīcā poli­cists Villiss bieži iegriezies arī agrāk. Šoreiz pēc ieturēšanās viņš paziņojis, ka stipri sāpot galva un «sākot dumpoties čūla». Mis Konovera -iedevusi vi­ņam divas tabletes aspirīna un ēdamkaroti dzera­mās sodas. Pēc viņas vārdiem, tajā brīdī Villiss aiz­domu pilns noskatījis pārējos, kas sēdējuši ēdnīcā, un čukstējis: «Viņi mani izseko.»

Oficiante neesot paguvusi atbildēt, kad Villiss iz­rāvis revolveri un metodiski apšāvis pārējos ēdnī­cas apmeklētājus, katram pēc kārtas ieraidīdams pierē pa lodei. Pēc tam viņš pagriezies pret mis Ko- noveru un smaidīdams teicis: «Es tevi mīlu, Sērlija Tempļa!», iebāzis stobru sev mutē un izšāvis pēdējo lodi.

Pec nopratināšanas policija mis Ķonoveru atbrī­voja. Noslepkavoto ēdnīcas apmekletāju vārdi pa­gaidām nav zināmi.

PARDRUKĀJUMA BEIGAS PROGRAMMAS BEIGAS

Hols atcerējās, ka vakarā, tikai dažas minūtes pirms slimības uzliesmojuma Pīdmontā, policists Vil­liss neapstādamies izbraucis šai pilsētiņai cauri. Un drīz pēc tam viņš bija sajucis prātā. Vai te bija kāds sakars?

Hols iegrima domas. Sakars varēja būt. Vismaz daudz kas kopīgs te bija saskatāms: Villisam bija čūla, viņš bija ieņēmis aspirīnu un beigās izdarījis pašnāvību.

Tas, protams, nebija nekāds pierādījums. Tikpat labi tā varēja būt pavisam nesaistītu notikumu vir­kne. Bet pārbaudīt to, bez šaubām, vajadzēja.

Viņš nospieda pogu uz ESM pults. Iedegās televī­zijas ekrāns, un Holam uzsmaidīja meitene, kas, uzli­kusi pāri matiem radioaustiņas, stavēja pie komuta­tora.

— Man vajadzīgs Arizonas štata satiksmes poli­cijas galvenais ārsts. Stata vai tā rietumu sektora, ja tāds tur ir.

— Jā, ser, — meitene mundri atteica.

Pēc brīža ekrāns iegaismojās atkal. Telefoniste sacīja:

— Mēs varam dot jums doktoru Smitsonu, satik­smes policijas galveno ārstu Arizonas štata sektorā uz rietumiem no Flagstafas. Videokanāla viņam nav, bet jūs varat ar viņu runāt pa skaņas kanālu.

— Lieliski, — Hols teica.

Atskanēja sprakšķis, pēc tam rūkoņa. Hols neatrāva acis no ekrāna, bet meitene savu skaņas kanālu bija pārslēgusi, lai atbildētu citam izsaucējam, arī no «Meža ugunsgrēka». Pēkšņi viņš izdzirda zemu, gari stieptu balsi, kas nedroši vaicāja:

— Hallo! Vai kāds mani izsauc?

— Sveicināts, doktor! — Hols atsaucās. — Seit runā jūsu kolēģis Marks Hols no … Fīniksas. Gribu lūgt dažas zinas par kādu jūsu inspektoru, policistu Villisu.

— Telefoniste sacīja, ka mani izsaucot valdības darīšanās, — stiepdams vārdus, teica Smitsons. — Vai tā ir patiesība?

— Jā, tā tas ir. Mums vajag …

— Doktor Hol, — Smitsons viņu pārtrauca, — vai jūs vispirms neidentificēsit savu personību un neno­sauksit savu iestādi?

Tikai tagad Holam ienāca prātā, ka Villisa nāve droši vien jau ir piesaistījusi likumības sargātāju uz­manību un varbūt doktors Smitsons par to ir no­bažījies.

— Man nav brīv jums precizēt, kas tā ir…

— Paklausieties, doktor, pa telefonu es nekādas zi­ņas nesniegšu, jo vairāk tāpēc, ka cilvēks vada otrā galā negrib paskaidrot, kādēļ tās viņam vajadzīgas.

Hols dziļi ievilka elpu.

— Doktor Smitson, man jūs jālūdz …

— Lūdziet, cik jums patīk. Man ļoti žēl, bet es ne­gribu …

Tajā brīdī klausulē atskanēja zvans, un bezkaislīga metāliska balss pavēstīja:

— Lūdzu uzmanību, šis ir ieraksts. Kibernētiskā kontrolierīce, pārbaudīdama līniju, pa kuru notiek šī saruna, konstatējusi, ka ārējais abonents sarunu ieraksta magnetofona lentē. Visiem abonentiem jā­zina, ka par slepenu valdības sarunu ierakstīšanu bez attiecīgām pilnvarām soda ar ieslodzījumu cie­tumā vismaz uz pieciem gadiem. Ja ierakstīšana tur­pināsies, savienojums automātiski pārtrūks. Šis ir ieraksts. Paldies par uzmanību.

Iestājās pailgs klusuma brīdis. Hols varēja iedo­māties, cik pārsteigts patlaban ir Smitsons; pārstei­gums tas bija arī viņam pašam.

— No kādas pekles jūs zvanāt, ko? — Smitsons beidzot jautāja.

— Izslēdziet magnetofonu, — Hols teica.

Sekoja vēl viena pauze, klikšķis un pēc tam:

— Viss kārtībā. Izslēgts.

— Es runāju no slepena valdības objekta.

— Bet paklausieties, mister …

— Centieties saprast, ko es saku. Lieta ir ārkārtīgi svarīga, un tā skar policistu Villisu. Notikušais, bez šaubām, tiks izmeklēts, un iepīts tur tiksit, protams, arī jūs. Bet, iespējams, mēs varam pierādīt, ka poli­cists Villiss nebija spējīgs atbildēt par savu rīcību, ka tas bija tīri klīnisks gadījums. Taču mēs neko neva­rēsim izdarīt, ja jūs nepastāstīsit mums visu, ko zināt par viņa veselības stāvokli. Turklāt, ja jūs, doktor

Smitson, mums to nestāstīsit, pie tam nestāstīsit tū­līt, mēs varam jūs ietupināt uz divdesmit gadiem par atsacīšanos sniegt palīdzību oficiālai valdības piln­varotai izmeklēšanai. Jūs varat man ticēt vai neti­cēt — man vienalga. Es jums to tikai pasaku, un jums pašam labāk būtu ticēt.

Sekoja ļoti ilga pauze, un beigu beigās Smitsons, joprojām gari stiepdams vārdus, sacīja:

— Kāpēc tā jāuztraucas, doktor? Dabiski, ka tagad, kad es saprotu, kas par situāciju …

— Vai Villisam bija kuņģa čūla?

— Čūla? Nē. To viņš tikai tā teica, ja vien vispār viņš ir teicis tā, kā to stāsta. Cik man zināms, čūlas viņam nekad nav bijis.

— Bet vai vispār viņš ar kaut ko slimoja?

— Ar diabētu.

— Ar diabētu?

— Jā. Un pret šo savu kaiti izturējās visai pavirši. Diagnozi mēs uzstādījām pirms gadiem pieciem se­šiem, kad Villisam bija trīsdesmit. Gadījums bija visai nopietns. Parakstījām viņam insulīnu, piecdes­mit vienību dienā, bet, kā jau teicu, viņš bija paviršs. Reizes divas viņu atveda uz slimnīcu komas stā­voklī — bija aizmirsis, ka jāiešļircina insulīns.-Teicās nepanesam duršanu. Mēs jau gandrīz atbrīvojām viņu no policijas dienesta, jo bija bail tādu laist pie stū­res — ja nu brauciena laikā uznāk acidozes lēkme un ģībonis? Diezgan pamatīgi viņu nobiedējām, un viņš apsolīja, ka izpildīs visus priekšrakstus. Tas bija pirms trim gadiem, un kopš tā laika, cik man zināms, viņš ievadīja insulīnu regulāri.

— Vai jūs par to varat būt pārliecināts?

— Domāju, ka varu. Sallija Konovera, tā oficiante no restorāna, vienam mūsu izmeklētājam gan teikusi, ka, pēc viņās novērojumiem, Villiss esot dzēris — elpa odusi pēc alkohola. Bet es skaidri zinu, ka Vil- liss savā mūžā nav glāzei pieskāries. Viņš bija no tiem īsteni ticīgajiem. Ne smēķēja, ne dzēra. Vienmēr dzīvoja šķīsti. Tāpēc savu diabētu ļoti pārdzīvoja: viņš domāja, ka tādu sodību nav pelnījis.

Hols atzvēlās krēslā. Nu viņš tuvojās, nu viņš jau bija pavisam tuvu. Atbilde, galīgā atbilde, kas atri­sina visas problēmas, bija tikpat kā rokā.

— Pēdējais jautājums, — Hols sacīja. — Vai va­karā pirms savas nāves Villiss brauca cauri Pīd- montai?

— Jā. No turienes viņš raidīja. Tovakar Villiss gan bija palicis mazliet iepakaļ grafikam, bet braukt brauca. Un kas tad ir? Vai tam ir kāds sakars ar val­dības izmēģinājumiem, kas tur notiek?

— Nē, — Hols atbildēja, bet bija pārliecināts, ka Smitsons viņam netic.

— Nu, labi. Ziniet, mēs ar to Villisu esam iekūlu- šies pamatīgā ķezā, un, ja jums ir kādi fakti, kas būtu …

— Mēs ar jums vēl saistīsimies, — Hols apsolīja un atvienojās no līnijas.

Uz ekrāna atkal parādījās meitene.

— Vai jūs beidzāt sarunu, doktor Hol?

— Jā. Bet man ir vajadzīga viena uzziņa.

— Kāda tā būtu?

— Es vēlētos zināt, vai man ir tiesības kādu arestēt.

— Tūlīt paskatīšos, ser. Kāda ir apsūdzība?

— Nekādas apsūdzības nav. Vienkārši vajag vienu cilvēku aizturēt.

Kādu brīdi meitene darbojās pie ESM pults, kas atradās viņai priekšā.

— Doktor Hol, jums ir tiesības pieprasīt, lai attie­cīgie armijas orgāni oficiāli nopratina jebkuru per­sonu, kas kaut kādā veidā ir saistīta ar programmas «Meža ugunsgrēks» veikšanu. Nopratināšana drīkst ilgt četrdesmit astoņas stundas.

— Labi, — Hols teica. — Sarīkojiet man šādu in­terviju.

— Jā, ser. Kas ir šī persona? —

— Doktors Smitsons.

Meitene ar galvas mājienu deva zīmi, ka sapratusi, un ekrāns nodzisa. Holam sametās Smitsona žēl, bet tikai mazliet; šis vīrs dabūs kādu stundiņu bailēs pa­svīst, un tas.arī viss. Ko varēja darīt — vajadzēja ap­turēt baumas par Pīdmontu.

Hols atkal apsēdās krēslā un domāja par to, ko viņš pēdējās stundās bija uzzinājis. Viņš bija satraukts un juta, ka stāv uz svarīga atklājuma sliekšņa.

Trīs cilvēki.

Diabētiķis, kam sakarā ar insulīna neuzņemšanu iestājas acidoze.

Večuks, kas dzer denaturātu un lieto aspirīnu, — arī ar stipri paaugstinātu skābumu organismā.

Un mazs zīdainis.

Viens bija izturējis dažas stundas, pārējie divi acīmredzot bija izturējuši uz visiem laikiem. Viens bija zaudējis prātu, pārējie divi ne. Un tas viss bija kaut kādā veidā savstarpēji saistīts.

Sakarība bija ļoti vienkārša.

Acidoze. Paātrināta elpošana. Pastiprināta ogļ­skābās gāzes izdalīšanās. Piesātināšanās ar skābekli. Reiboņi. Nogurums. Visām šīm parādībām bija kaut kāds loģisks sakars, un tās glabāja noslēpumu, kā pieveikt Andromēdas celmu.

Tajā mirklī V līmenī spalgi un pavēloši atskanēja vispārējās trauksmes zvans un iedegās zibsnījošas koši dzeltenas spuldzes.

Hols pielēca kājās un metās laukā.'

26. IZOLĒŠANĀS

Gaiteni viņš ieraudzīja zibsnījošu uzrakstu, kas norādīja avārijas vietu: «SEKCIJU ZĀLE». Hols va­rēja iedomāties, kas noticis, — kaut kur kaut kā bija atnākusi vaļā hermetizējuma šuve, un telpa bija in­ficējusies. Rezultātā sāka skanēt un zibsnīt trauksmes signāli.

Hols skrēja pa gaiteni, un virs viņa skaļruņi mie­rīgā, maigā balsī atkārtoja: «Sekciju zālē atnācis vaļā hermetizējums. Sekciju zālē atnācis vaļā herme- tizējums. Tiek izsludināta trauksme.»

Gaitenī iznāca viņa laborante. Ieraudzījusi skrejošo Holu, viņa jautāja:

— Kas noticis?

— Izlauzusies infekcija. It kā pie Bārtona.

— Vai viņš pats sveiks un vesels?

— Šaubos, — Hols teica, pielikdams soli. Labo­rante skrēja līdzi.

Viņiem piebiedrojās no morfoloģijas laboratorijas iznākušais Līvits. Trijatā viņi drāzās pa nedaudz liekto gaiteni, un Hols vēl nodomāja, ka Līvits skrien saviem gadiem varen žigli, kad pēkšņi Līvits apstājās.

Viņš stāvēja kā pie zemes pieaudzis, ar skatienu pieplacis pie zibsnījošā uzraksta un spuldzes, kas virs tā iedegās un nodzisa, iedegās un nodzisa.

Hols atskatījās.

— Skrienam!—viņš steidzināja

— Doktor Hol, viņam ir slikti, — teica laborante.

Līvits stāvēja pilnīgi nekustīgi. Acis bija vaļā, bet

citādi varēja domāt, ka viņš ir aizmidzis. Rokas bez­spēcīgi karājās gar sāniem.

— Doktor Hol!

Hols apstājās un panācās atpakaļ.

— Pīter, veco zēn, ejam, mums vajadzīga jūsu…

Viņš neizteica līdz galam, jo Līvits neklausījās.

Viņš stingi skatījās taisni uz priekšu, uz zibsnījošo gaismu. Kad Hols aizsedza ar roku viņam acis, Līvits uz to nekādi nereaģēja. Un tagad Holam nāca atmiņā gadījumi, kad Līvits bija novērsies no zibsnījošas gaismas un, izjautāts par to, veikli izvairījies no at­bildes ar jokiem.

— Ak tu pagāns, — Hols teica. — Atradis īsto reizi.

— Kas viņam kaiš? — jautāja laborante.

Pa lūpu kaktiņu Līvitam nokarājās siekalu stīdziņa. Hols metās viņam aiz muguras un aicināja laboranti palīgā.

— Nāciet no priekšpuses un aizsedziet viņam acis. Neļaujiet viņam skatīties uz spuldzi.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka tā zibsnī trīs reizes sekundē.

— Jūs domājat…

— Tūlīt būs lēkme.

Un lēkme bija klāt.

Līvita ceļi zibenīgi saliecās, viņš sabruka un palika guļam zemē uz muguras. Ķermenis sāka trīcēt. Vis­pirms trīcēšana pārņēma plaukstas un pēdas, pēc tam rokas līdz pleciem un kājas, un beigās visu ķermeni. Sakodis zobus, viņš gārdzoši stenēja. Galva dauzī­jās pret grīdu. Hols pabāza viņam zem pakauša kājas pirkstus: labāk lai galva dauzījās pret kāju nekā pret cieto grīdu.

— Muti atvērt nemēģiniet, — sacīja Hols. — Nekas jums neiznāks. Viņš ir pilnīgi sarauts.

Līvitam ap jostas vietu parādījās un kļuva aizvien lielāks dzeltens plankums.

— Ka neuznāk vispārējā spazma, — Hols teica. — Aizskrieniet uz aptieku un atnesiet man simt mili­gramu lumināla. Cik tik ātri varat. Iesūciet šļircē. Vēlāk, ja vajadzēs, pāriesim uz dilantīna injekcijām.

Caur sakostiem zobiem Līvits vaidēja kā ievainots zvērs. Krampju sarautais ķermenis klaudzēja pret grīdu kā baļķis.

Pēc īsa brītiņa laborante atgriezās ar šļirci rokā. Hols pagaidīja, kamēr Līvita ķermenis atslābst un iz­beidzas krampju lēkmes, pēc tam izdarīja injekciju.

— Palieciet pie viņa, — Hols teica meitenei. — Ja uznāk vēl kāda lēkme, dariet tāpat kā es — palieciet viņam zem galvas kāju. Es domāju, viss būs labi. Ti­kai nemēģiniet viņu kustināt.

Hols skriešus metās uz sekciju zāli.

Vairākas sekundes viņš centās atvērt sekciju zāles durvis un tikai tad attapās, ka tās ir aizhermetizētas. Zāle taču bija inficēta. Hols iegāja «Galvenās kontro­les» istabā un atrada tur Stounu skatāmies uz Bār- tonu iekšējās televīzijas ekrānā.

Bārtons bija drausmīgi pārbijies. Seja viņam bija bāla kā krīts, elpa saraustīta, runa nesakarīga. Viņš izskatījās tieši tāds, kādam vajadzētu izskatīties cil­vēkam, kurš zina, ka tam tūlīt jāmirst.

Stouns centās viņu nomierināt:

— Neuztraucieties, veco zēn, tikai neuztraucieties. Viss būs labi. Tikai neuztraucieties.

— Man ir bail, — dvesa Bārtons. — Žēlīgs dievs, kā man ir bail …

— Veco zēn, neuztraucieties, — Stouns teica rāmā, khisā balsī. — Mēs taču zinām, ka Andromēdas cel­mam nepatīk skābeklis. Tagad mēs sūknējam jūsu la­boratorijā tīru skābekli. Tas jūs šobrīd pasargās. — Viņš pagriezās pret Holu. — Ilgi gan jūs velkaties. Kur ir Līvits?

— Viņam lēkme.

— Ko?

— Jūsu spuldzes mirkšķina trīs reizes sekundē, un viņam uznāca lēkme.

— Kāda?

— Epilepsijas. Sakuma lēkme bija viegla, pec tam |oti smaga — ar toniskajiem krampjiem, urīna nesa-

^ turēšanu un visu pārējo. Es ievadīju viņam luminālu un tūlīt nācu šurp.

— Vai tad Līvitam ir epilepsija?

— Iznāk, ka ir.

— Viņš pats droši vien nebūs to zinājis, nebūs sa­pratis.— Pēkšņi Stouns atcerējās, ka'Līvits tika aici­nāts atkārtoti ierakstīt elektroencefalogrammu.

— Ai, nē, — teica Hols, — viņš to apzinājās ļoti labi. Izvairījās skatīties uz mirgojošām spuldzēm, jo zināja, ka tās var izraisīt lēkmi. Esmu pārliecināts, ka zināja. Esmu pārliecināts, ka viņam atgadā-s lēkmes, kuru laikā viņš pēkšņi zaudē sajēgu, kas ar viņu no­tiek, kad vairākas minūtes vienkārši izkrīt no dzīves kā nebijušas, jo viņš neko nevar atcerēties.

— Vai tagad viņam neko nevajag?

— Mēs viņu turēsim nomierinājuma stāvoklī. Ar barbiturātiem.

— Bārtonam sūknējam skābekli, — stāstīja Stouns. — Jādomā, tas viņam palīdzēs, kamēr tiksim kaut kādā skaidrībā. — Viņš uzlika plaukstu uz skaļsakaru mikrofona, kas viņu saistīja ar Bārtonu. — Faktiski skābeklis sāks ieplūst pie viņa tikai pēc dažām mi­nūtēm, bet es viņam teicu, ka jau ieplūst. Viņš no mums ir hermētiski nošķirts, tā ka infekcija tālāk ne­tiek. Bāzes pārējās telpās viss ir kārtībā, vismaz pa­gaidām.

— Kā tas varēja notikt? — jautāja Hols. — Pa ku­rieni infekcija izlauzās?

— Kaut kur hermetizējumam jābūt bojātam, — Stouns atbildēja un zemākā balsī piebilda: — Mēs zi-

Jā, paldies dievam. — Un pēkšņi Stouns sarauca , atskārtis, ka tas taču ir savādi. Ķāpēc? Kāpēc viņš vēl ir dzivs? - Skābeklis ...

— Jūs taču pats sacījāt, ka skābeklis vēl nav sācis IEPlūst. Bet kas Bārtonu aizsarga?

Tajā brīdī skaļrunī atskanēja Bārtona balss:

— Klausieties. Es gribētu, lai jus ar mani kaut ko izmēģināt.

Stouns ieslēdza mikrofonu. 4— Ko?

— Kalocinu.

— Nē, — Stouns atbildēja nekavējoties.

— Velns parāvis, tā taču ir mana dzīvība.

— Nē, — Stouns atkārtoja.

— Bet ja nu mēs pamēģinātu ... — iejaucās Hols.

— Kategoriski izslēgts. To mēs nedrīkstam. Pat pamēģināt nedrīkstam.

287

Izrādījās, ka preparātam K-9 piemīt diezgan dīvainas īpašības. Tas kavēja augšanu. Mazulis, kuram bija ievadīts, nekad nesasniedza pieauguša dzīvnieka normālo lielumu.

Šis konstatējums pamudināja veikt tālākus izmēģinājumus, un to rezultāti ieintriģēja vēl vairāk. Jensens atklāja, ka preparāts kavē metaplāziju — normalu ķermeņa šūnu pārvēršanos nenormālās šūnās no kurām var sākties vēzis. Atklājuma spārnots, Jensens tūlīt sarīkoja vēl intensīvākus pētījumus.

1965. gada septembrī vairs nevarēja būt nekādu šaubu: kalocīns spēja apturēt audzēju. Iedarbodamies^ kaut kādā nezināmā veidā, tas kavēja mielogēniskās leikēmijas vīrusa vairošanos. Dzīvnieki, kuriem tas tika ievadīts, ar šo leikēmijas formu neslimoja, bet, ja viņi jau bija saslimuši, preparāta ietekmē manāmi atlaba.

Firmas personāls bija kā spārnos. Drīz vien tika izpētīts, ka šis preparāts ir pretvīrusu aģents ar plašu iedarbības spektru. Tas nogalināja poliomielīta, tra-

288

kumsergas, leikēmijas un kārpu vīrusus. Turklāt, lai cik tas dīvaini, kalocīns nogalināja arī baktērijas.

Un sēnītes.

Un parazītus.

Kaut kādā veidā šis preparāts iznīcināja visus vien- šūņus un bezšūņus. Turpretim orgānu sistēmas, lie­lākās vienībās organizētas šūnu grupas, tas nekādi neietekmēja. Šai ziņā kalocīna iedarbība bija ideāli selektīva.

Būtībā kalocīns bija universāla antibiotika. Tas nogalināja jebkuras sīkbūtnes, pat tās, kas izraisa pa­rasto saaukstēšanos. Dabiski, radās arī blakusparādī- bas, piemēram, tika iznīcinātas zarnu trakta derīgās baktērijas, tāpēc visiem dzīvniekiem, ar kuriem šo preparātu izmēģināja, bija stipra caureja. Taču likās, ka tas nebūtu sevišķi dārgi maksāts par izārstēšanos no vēža.

1965. gadā ziņas par šo preparātu tika neoficiāli nodotas vairākām valdības iestādēm un atbildīgiem veselības aizsardzības darbiniekiem. Tai laikā kalocī- nam radās pirmie pretinieki. Daudzi, arī Džeremijs Stouns, uzskatīja, ka preparāts jāaizliedz.

Bet argumenti, kurus viņi izvirzīja, šķita tīri teorē­tiski, un Jensena firma, jauzdama miljardiem dolāru lielu peļņu, neatlaidīgi uzstāja, lai tiktu i&darīti klī­niski izmēģinājumi. Beidzot valdība, veselības aizsar­dzības, izglītības un sociālās nodrošināšanas minis­trijas, pārtikas un medicīnas preču pārvalde un citas instances Jensenam piekrita un, neraugoties uz opo­zīcijas protestiem, sankcionēja preparāta klīnisko iz­mēģināšanu.

1966. gada februārī tika uzsākta pirmā klīnisko iz­mēģinājumu sērija. Pirmie cilvēki, kuri saņēma kalo- cīnu, bija 20 neārstējami vēža slimnieki un 20 veseli brīvprātīgie no Alabamas štata cietuma. Preparātu viņi diendienā ieņēma vienu mēnesi. Rezultāti bija gaidītie. Veselajiem brīvprātīgajiem bija nepatīkamas, taču ne sevišķi nopietnas blakusparādības. Slimnie­kiem vēža simptomi pārsteidzoši strauji mazinājās, kas liecināja par izveseļošanos.

1966. gada martā visiem četrdesmit kalocīnu dot pārstāja. Sešu stundu laikā visi četrdesmit nomira.

Tieši to Stouns bija paredzējis jau pašā sākumā, Viņš bija aizrādījis, ka tūkstošiem gadu ilgajā sa­skarē ar sīkbūtnēm cilvēkam pret lielāko daļu no tām ir izveidojusies ļoti smalki sabalansēta imunitāte. Uz viņa ādas, gaisā, viņa plaušās, zarnās un pat asi­nīs ir simtiem dažādu vīrusu un baktēriju. Potenciāli šīs sīkbūtnes ir nāvīgas, taču cilvēks tām ir pakāpe­niski pielāgojies, un tagad slimību izraisīt spēj tikai nedaudzas no tām.

Tā tas ir tāpēc, ka pastāv precīzi noregulēts līdz­svars. Ieviešot jaunu preparātu, kas nogalina visas baktērijas, šis līdzsvars tiek izjaukts un tūkstošiem gadu ilgās evolūcijas veikums — iznīcināts. Tiek pa­vērts ceļš superinfekcijām, un rodas jaunu mikroorga­nismu, jaunu slimību problēma.

Stounam bija izrādījusies taisnība. Visi četrdesmit brīvprātīgie bija miruši no drausmīgām un neizpro­tamām, līdz šim nepieredzētām slimībām. Vienam viss ķermenis no galvas līdz kājām piepampa un pampums kļuva aizvien lielāks, kamēr viņš plaušu tūskas dēļ nosmaka. Kāds cits krita par upuri baktērijai, kas da­žās stundās pilnīgi saēda viņa kuņģi. Vēl citu noveda kapā vīruss, kas pārvērta viņa smadzenes želejveidīgā masā.

Un tā bija ar visiem četrdesmit.

Jensens bija spiests preparāta izmēģināšanu pār­traukt. Valdība, pārliecinājusies, ka Stouns kaut kādā veidā ir izpratis notiekošā būtību, pieņēma viņa sā­kotnējos priekšlikumus un pārsteidzīgi aizliedza visu informāciju par kalocīnu, kā arī jebkurus eksperimen­tus ar to.

Sis jautājums vairs nebija apspriests veselus divus gadus.

Tagad Bārtons gribēja, lai viņam dod kalocīnu.

— Nē, — Stouns vēlreiz atkārtoja. — Tad jums ne­būtu ne mazāko izredžu. Preparāts varētu jūs izār­stēt uz kādu laiku, bet, tiklīdz jums tas vairs netiktu dots, jūs vairs nebūtu dzīvotājs.

— Jums, tur sēžot, to viegli sacīt.

— Man nav viegli to sacīt. Ticiet man, nav viegli. — Viņš atkal uzlika plaukstu uz mikrofona un teica Mo­lam:— Mēs taču zinām, ka Andromēdas celma aug­šanu kavē skābeklis. To tad arī dosim Bārtonam. Tas viņam palīdzēs — mazliet apreibinās viņu, kaut cik mazinās sasprindzinājumu un palēninās elpošanu. Nabaga zēns ir pārbijies līdz nāvei.

Hols piekrītoši pamāja ar galvu. Nezin kāpēc Stouna pēdējais teikums dziļi iespiedās viņa apziņā. Pārbijies līdz nāvei… Viņš domāja par šiem vār­diem, un pēkšņi viņam kļuva skaidrs, ka Stouns ar tiem ir aizskāris kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Šie vārdi bija visa noslēpuma atslēga. Tajos bija atbilde.

Viņš piecēlās un gāja.

— Kur jūs ejat?

— Man šis tas jāpadomā.

— Kas?

— Ko nozīmē — pārbijies līdz nāvei…

27. PĀRBIJIES LĪDZ NĀVEI

Hols atgriezās savā laboratorijā un pievērsa uz­manību večukam un zīdainim. Viņš skatījās uz abiem caur stiklu un centās domāt, taču smadzenes meta nāves cilpas. Loģiski domāt bija grūti, agrākā sajūta, ka viņš ir uz atklājuma sliekšņa, bija zudusi.

Vairākas minūtes viņš nekustīgi raudzījās vecajā vīrā, savā iztēlē skatīdams īslaicīgus tēlus: Bārtons mirst, pieķēris roku pie krūtīm, Losandželosa panikā, visur guļoši ķermeņi, pa ielām drāžas vadību zaudē­juši, trakojoši automobiļi…

Tagad viņš saprata, ka arī pats ir pārbijies. Pārbi­jies līdz nāvei. Šie vārdi atkal klauvēja pie viņa ap­ziņas.

Pārbijies līdz nāvei.

Lai tur vai kas, šajos vārdos slēpās atbilde.

Lēnām, piespiezdams smadzenes strādāt metodiski, viņš pārdomāja vēlreiz visu, ko zināja.

Policists ar diabētu. Policists, kurš reizēm aizmirst par insulīnu un laiku pa laikam krīt ketoacidozē.

Večuks, kurš dzer «Sterno», kas piesātina viņa or­ganismu ar metilu un rada acidozi.

Zīdainis, kurš … ko? No kā viņam acidoze?

Hols purināja galvu. Vienmēr viņš atgriezās pie zīdaiņa, kas bija normāls, bez paaugstināta skābuma. Viņš nopūtās.

«Sāc visu no sākuma,» viņš sev teica. «Esi loģisks. Ja cilvēkam ir metaboliskā acidoze — ko viņš dara?»

Viņa organismā ir pārāk daudz skābes.

No pārmērīga skābuma, viņš var nomirt, gluži tā­pat, kā tad, ja viņam vēnās būtu injicēta sālsskābe.

Skābes pārmērība nozīmē nāvi.

Bet organisms to var kompensēt. Paātrinot elpo­šanu. Jo tādā gadījumā plaušas izpūtīs ārā vairāk og|skābās gāzes un organismā paliks mazāk ogļskā­bes, ko ogļskābā gāze veido, atrazdamās asinīs.

Paņēmiens, kā atbrīvoties no skābes.

Strauja elpošana.

Un Andromēdas celms? Kas notiek ar šo sīkbūtni, ja jums ir acidoze un jūs elpojat paātrināti?

Varbūt paātrinātās elpošanas dēļ sīkbūtne nepagūst iespiesties asinsvados, jo tiek pārāk agri izvadīta no plaušām? Varbūt tā bija atbilde? Nē, Hols šo domu atmeta ātrāk, nekā bija izdomājis to līdz galam. Jābūt kam citam. Kādam vienkāršam, elementāram faktam, kas zināms jau sen, tikai palicis bez īpašas ievērības.

Sīkbūtne iekļūst organismā pa plaušām.

Pāriet asinīs.

Izvietojas artēriju un vēnu sieniņās, galvenokārt smadzeņu apvidū.

Sagrauj šīs sieniņas.

Tas izraisa asins sarecēšanu, kas izplatās pa visu ķermeni, vai, ja sarecēšana kaut kāda cēloņa dēļ nav iespējama, iekšēju asiņošanu, vājprātu un nāvi.

Bet tik īsā laikā izdarīt tik plašus postījumus va­rētu tikai liels daudzums sīkbūtņu. Artērijās un vēnās tām būtu jāsakoncentrējas miljonmiljonos. Tādu dau­dzumu ieelpot diez vai ir iespējams.

Tātad sīkbūtnei asinīs jāvairojas.

Ļoti strauji. Fantastiskā ātrumā.

Bet ja jums ir acidoze? Vai tas šo vairošanos pa­dara neiespējamu?

Varbūt.

Un atkal Hols noraidoši papurināja galvu. Cilvēks, kuram ir acidoze, tāds kā Villiss vai Džeksons, — tā ir viena lieta. Bet palika taču vēl zīdainis. Kas tad ir viņam?

Zīdainis bija pilnīgi vesels. Ja viņš elpoja paātri­nāti, viņam bija nevis acidoze, bet taisni pretējais — alkaloze, proti, pārāk liels sārma un pārāk mazs skā­bes daudzums.

Hols paskatījās caur stiklu, un tai brīdī zīdainis pamodās. Mirkli vēlāk viņš sāka brēkt pilnā rīklē, seja kļuva zila, mazās actiņas saviebās, plaši atvēr­tajā mutē bija redzamas bezzobainas, gludas sma­ganas.

Pārbijies līdz nāvei.

Tālāk — putni ar viņu ātro vielmaiņu, ātro sirds darbību un ātro elpošanu. Putni, kas visu dara ātri. Arī viņi palika dzīvi.

Vai tāpēc, ka ātri elpoja?

Vai varētu būt tik vienkārši?

Viņš atkal papurināja galvu. Nē, tik vienkārši tas nevar būt.

Hols apsēdās un izberzēja acis. Sāpēja galva, un viņš jutās ļoti noguris. Domās atgriezās pie aizherme- tizētajā telpā sēdošā Bārtona, kas kuru katru brīdi varēja nomirt.

Sasprindzinājums sāka kļūt nepanesams. Holu pēk­šņi pārņēma neatvairāma vēlēšanās bēgt prom, pa­zust, neredzēt vairs to visu.

Iedegās televīzijas ekrāns, un tajā parādījās viņa laborante.

— Doktor Hol, — viņa aicināja. — Mēs pārnesām doktoru Līvitu uz lazareti.

— Tūlīt būšu, — Hols mehāniski atbildēja.

Viņš zināja, ka rīkojas dīvaini. Apraudzīt Līvitu ne­bija nekādas vajadzības. Tur viss bija kārtībā, ar viņu nekas ļauns vairs nevarēja notikt. Hols zināja, ka iet viņu apraudzīt tikai tāpēc, lai kaut brīdi varētu nedo­māt par citām, steidzamākām rūpēm. Ieejot lazaretē, viņu sāka mocīt vainas apziņa.

— Viņš ir aizmidzis, — sacīja laborante.

— Pēc lēkmes tas ir normāli.

— Vai sāksim dilantīnu?

— Nē. Pagaidīsim, tad redzēsim. Varbūt pilnīgi iz­tiksim ar luminālu.

Viņš sāka slimnieku nesteidzīgi un pedantiski iz­meklēt.

— Jūs esat noguris, — viņu vērodama, teica labo­rante.

— Jā. Mans gulētiešanas laiks jau garām.

Parastā dienā viņš šobrīd būtu sēdējis pie stūres

un braucis uz mājām. Uz mājām pie savas ģimenes. Pesifikpaliseidzā būtu braucis arī Līvits. Pa Santa- monikas autostrādi.

Uz brīdi Hols spilgti iztēlojās lēni uz priekšu slī­došo automobiļu garās rindas. Un zīmes ceļmalā. Āt­ruma robežas: maksimums — 100 kilometru stundā, minimums — 60. Stundās, kad autostrāde bija pārslo­gota, šīs zīmes izskatījās pēc ļauna izsmiekla.

Maksimums un minimums.

Mašīnas, kas brauc lēnām, ir bīstamas. Satiksmei jānorit kādā vairāk vai mazāk pastāvīgā ātrurftā, vis­lielākajam ātrumam daudz neatšķiroties no visma­zākā, un vajag …

Hols sastinga un iesaucās:

— Kāds gan idiots es esmu bijis!

Viņš metās pie ESM pults.

Vēlāk, pēc vairākām nedēļām, Hols to nosauca par šosejdiagnozi. Tās princips bija tik vienkāršs, tik skaidrs un acīm redzams, ka atlika tikai brīnīties, kā gan neviens no viņiem nebija iedomājies to agrāk.

Izsizdams uz tastatūras papildinājumu programmai «Augšana», viņš bija tā satraukts, ka šo operāciju va­jadzēja divreiz atkārtot — pirksti kļūdījās un kļūdījās.

Beidzot tomēr papildinājums tika ievadīts. Uz ska- tāmekrāna Hols ieraudzīja gribēto — Andromēdas celma augšanu kā funkciju no pH, skābuma un sār­mainības.

Rezultāti bija pavisam skaidri:

Andromēdas celms auga tikai šaurā pH vērtību dia­pazonā. Ja barotne bija pārāk skāba, sīkbūtne nevai-

rojas. Ja tā bija pārāk sārmaina — ari nevairojās. Sīkbūtne auga un vairojās tikai pH vērtību diapazonā no 7,39 līdz 7,43.

Tikai mirkli ielūkojies grafikā, Hols jau metās uz durvīm. Iedams ārā, viņš uzsmaidīja laborantei un sacīja:

— Nu viss ir galā. Visas mūsu rūpes un raizes beigušās.

Diez vai vēl vairāk maldīties vispār bija iespējams.

28 IZMĒĢINĀŠANA

Stouns joprojām sēdēja «Galvenās kontroles» priekštelpā, nenolaizdams acu no televīzijas ekrāna, kur bija redzams Bārtons aizhermetizētajā laborato­rijā. Ienākušajam Holam viņš sacīja:

— Skābeklis jau plūst iekšā.

— Pārtrauciet.

— Ko?!

— Tūlīt partrauciet. Lai viņš paliek parastaja gaisā.

Hols pavēroja Bārtonu. Pat uz televīzijas ekrāna bija skaidri redzams, ka skābeklis jau sāk uz viņu iedarboties. Viņš vairs neelpoja tik strauji, krūtis ci­lājās lēnāk. Hols pacēla mikrofonu.

— Bārton, runā Hols. Esmu atradis atbildi. Andro­mēdas celms aug tikai šaurā pH vērtību diapazonā. Vai jūs saprotat? Ļoti šaurā diapazonā. Ja jums ir acidoze vai alkaloze — palielināts skābums vai palie­lināta sārmainība—, jums nekas nedraud. Es gribu jums radīt respiratorisko alkalozi. Lūdzu, elpojiet, cik ātri vien varat.

— Bet šeit taču ir tīrs skābeklis, — Bārtons sacīja. •— Iestāsies pārsātinājums, un es zaudēšu samaņu. Jau tā man mazliet reibst galva.

— Nē, tagad mēs pārejam atpakaļ uz parasto gaisu. Tūlīt sāciet elpot, cik ātri vien varat.

Hols pagriezās pret Stounu.

— Dodiet viņam paaugstinātu ogļskābās gāzes koncentrāciju.

— Bet šī sīkbūtne taču vislabāk jūtas tieši ogļskā­bās gāzes atmosfērā!

— Jā gan, bet tikai ne tad, ja ir nelabvēlīgs asins pH. Saprotiet, kāda ir problēmas būtība: svarīgs ir nevis gaisa, bet gan asins sastāvs. Mums jāuztur Bārtona asinīs nelabvēlīga skābuma un sārmainības attiecība.

Arī Stouns pēkšņi saprata.

— Bērns. Viņš taču visu laiku brēca.

— Jā.

— Bet večukam ar savu aspirīnu bija parak inten­sīva elpošana.

— Jā. Bez tam viņš vēl dzēra donaturātu.

— Un abi viņi galīgi sapostīja savu skābuma un sārmainības līdzsvaru.

— Jā, — Hols sacīja. — Visu laiku es biju kā ap­māts: tikai acidoze un acidoze. Nespēju saprast, kā tā varēja rasties zīdainim. Nu, protams, nekādas aci- dozes viņam nebija. Bet bija alkaloze, pārāk maz skābes, un tas sargāja tikpat labi. Vienalga, pārāk daudz vai pārāk maz skābes, — ka tik ārā no Andro­mēdas celma augšanas diapazona.

Viņš atkal pievērsās Bārtonam.

— Tagad viss ir kārtībā. Turpiniet elpot ātri. Neap­stājieties. Strādājiet ar plaušām, pūtiet ārā savu ogļ­skābo gāzi. Kā jūtaties?

— Var iztikt, — Bārtons, nepārstādams smagi el­pot, teica. — Bail … bet… var iztikt.

— Tad ir labi.

— Klausieties, — Stouns teica Holam, — mēs ne­varēsim Bārtonu turēt tādā režīmā mūžīgi. Agrāk vai vēlāk …

— Jā, — Hols sacīja, — mēs pārsātināsim viņa asinis ar sārmu. — Un Bārtonam: — Paskatieties, vai tur pie jums laboratorijā nav kaut kas tāds, ar ko mēs varētu izmainīt jūsu asins pIT.

Bārtons paskatījās.

— Nē, laikam nebūs vis.

— Soda? Askorbīnskābe? Etiķis?

Bārtons izmisīgi pārcilāja plauktā pudelītes un rea­ģentus un beigu beigās papurināja galvu.

— Nekā tāda šeit nav.

Hols to dzirdēja vairs tikai pa ausu galam. Viņš skaitīja, cik bieži Bārtons ieelpo. Izrādījās, ka 35 rei­zes minūtē, dziļi un pilnīgi. Kādu laiku viņš tā varēja noturēties, bet agri vai vēlu viņam bija jānogurst — elpošana ir smags darbs — vai jāzaudē samaņa.

No savas drošās pozīcijas pie televizora Hols apska­tīja Bārtona laboratoriju un pamanīja žurku. Melno Norvēģijas žurku, kas mierīgi sēdēja būrī istabas kaktā, vērodama Bārtonu.

Viņš tīri vai apstulba.

— Tā žurka…

Žurka elpoja lēni un viegli. Stouns, to ieraudzījis, teica:

— Pie velna, kas tad tas …

Un tad pēkšņi spuldzes sāka atkal zibsnīt, un uz ESM pults iedegās uzraksts:

AGRĪNAS DEĢENERATIVĀS PĀRMAIŅAS BLĪ­VĒJUMĀ V-112-6886

— Jēzus! — Stounam izlauzās.

— Kas tas ir par blīvējumu?

— Tā ir viena no starplikām centrālajā serdē, kas savieno visas laboratorijas. Galvenais hermetizējums ir …

Ekrāns iedegās vēlreiz.

DEĢENERATĪVAS PĀRMAIŅAS BLĪVĒJUMOS

A-009-5478

V-430-0030

N-966-6656

Satriekti viņi lūkojās ekrānā.

— Kaut kas vairs nav labi, — sacīja Stouns. — Kaut kas iet šķērsām.

Uz pults cits citu strauji nomainīja vēl deviņu sa­bojājušos blīvējumu numuri.

— Nesaprotu … »

Pēkšņi Hols iesaucās:

— Bērns! Nu, protams!

— Ko bērns?

— Un tā sasodītā lidmašīna. Viss saietas.

— Par ko jūs runājat?

— Bērns bija pilnīgi vesels. Raudāt un izjaukt savu skābuma un sārmainības līdzsvaru — to viņš, pro­tams, varēja. Lai būtu tā. Tas nejautu Andromēdas celmam iekļūt asinīs, savairoties un nogalināt savu upuri.

— Jā jau, jā, — Stouns sacīja. — To visu jūs esat man stāstījis.

— Bet kas notiek, kad bērns pārstāj raudāt?

Stouns cieši lūkojās Holā, nebilzdams ne vārda.

— Redziet, — Hols turpināja, — agri vai vēlu zī­dainim bija jāapklust. Mūžīgi raudāt viņš nevarēja. Agri vai vēlu viņš raudāt pārstāja, un viņa skābuma un sārmainības līdzsvars kļuva atkal normāls. Iznāk, ka šādā brīdī Andromēdas celms viņu varēja pieveikt.

— Taisnība gan.

— Bet viņš nenomira.

— Varbūt kāda ātra imunitātes forma …

— Nē, tas nav iespējams. Ir tikai divi izskaidro­jumi. Vai nu brīdī, kad bērns pārstāja brēkt, sīkbūtņu tur vairs nebija — uzpūta vējš, un gaiss attīrījās—, vai arī šī sīkbūtne …

— Bija kļuvusi citāda, — Stouns pabeidza. — Mu­tējusi.

— Jā. Mutējusi, pārvērzdamās neinfekciozā formā. Varbūt tā mutē arī tagad. Cilvēkam pašam tā vairs nav bīstama, toties saēd gumijas blīves.

— Lidmašīna!

Hols apstiprinoši pamāja ar galvu.

— Nacionālās gvardes vīriem uz zemes Andromē­das celms nenodarīja nenieka. Bet lidmašīna gaisā gāja bojā, jo pilota acu priekšā saira plastmasa.

— Tātad Bārtons tagad ir saskarē ar nekaitīgām sīkbūtnēm. Lūk, kāpēc žurka ir dzīva.

— Lūk, kāpēc dzīvs ir Bārtons. Ātrā elpošana nav vajadzīga. Viņš ir dzīvs tikai tāpēc, ka Andromēdas celms ir izmainījies.

— Tas var mainīties vēlreiz, — Stouns iebilda,

— un, ja lielākā daja mutāciju notiek dalīšanās brīžos, kad šīs sīkbūtnes aug visātrāk …

Sāka kaukt sirēnas, un uz pults ar sarkaniem bur­tiem parādījās ziņojums:

SABOJĀTI VISI BLĪVĒJUMI. PIEKTAIS LĪMENIS IR INFICĒTS UN TIEK AIZHERMETIZĒTS

— Ātri laukā no šejienes, — Stouns uzsauca Holam.

— Šajā laboratorijā apakšstacijas nav. Jums jāpāriet uz nākamo sektoru.

Hols uzreiz nesaprata, ko no viņa vēlas, un kādu mirkli vēl palika sēžam. Attapies viņš metās uz dur­vīm, bet ārā vairs netika. Atskanēja šņākoņa, pēc tam žvadzoņa, no sienas izslīdēja masīva tērauda plātne un aizsprostoja izeju uz gaiteni.

Stouns izlamājās.

— Nu mēs esam krātiņā, — viņš sacīja. — Un, ja tā bumba uzsprāgs, Andromēdas celms izplatīsies pa visu Zemes virsu. Būs tūkstošiem mutāciju, un katra sāks nogalināt citādā veidā. Tagad no Andromēdas celma mēs vairs vaļā netiksim.

Bezkaislīga mehāniska balss pa radio atkārtoja:

— Līmenis ir slēgts. Līmenis ir slēgts. Trauksme. Līmenis ir slēgts.

Uz mirkli iestājās klusums, pēc tam atskanēja čirk- stoņa, — ieslēdzās jauns ieraksts. Mis Gledisa Stl- vensa no Nebraskas štata mierīgi sacīja:

— Līdz pašlikvidācijas kodolsprādzienam ir trīs minūtes.

29 TRĪS MINOTES

Atkal nokauca sirēna, un visu pulksteņu rādītāji vienlaikus pārlēca uz 12.00, bet sekunžu rādītāji sāka atskaitīt laiku. Automātisko dežūrpulksteņu ciparnī­cas spīdēja ar sarkanu gaismu, un viena zaļa svītra uz tām precīzi rādīja, kurā brīdī notiks kodolsprā­dziens.

Mehāniskā balss nesatricināmi mierīgi atkārtoja: , — Līdz pašlikvidācijas kodolsprādzienam ir trīs minūtes.

— Automātika, — arī cenzdamies būt mierīgs, sa­cīja Stouns. — Sī sistēma iejaucas, kad līmenis ir pil­nīgi inficēts. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tas notiek.

Hols turēja rokā atslēgu.

— Vai tiešām nekādā ceļā nevar tikt līdz apakš­stacijai?

— Sajā līmenī nevar. Visi sektori ir cits no cita izolēti.

— Bet apakšstacijas taču ir arī pārējos līmeņos?

— Jā …

— Kā man nokļūt augšā?

— To jūs nekādi nevarat izdarīt. Visi parastie ceļi ir nogriezti.

— Bet ja nu pa centrālo serdi? Tā ir savienota ar visiem līmeņiem.

Stouns paraustīja plecus.

— Sargsistēmas …

Hols atcerējās, ko par centrālās serdes sargsistē- mām viņam bija stāstījis Bār.tons. Teorētiski, nokļuvis centrālajā serdē, cilvēks varēja taisnā ceļā uzkāpt līdz pašai augšai. Bet praktiski, lai tas nebūtu iespē­jams, visapkārt serdei bija izvietoti jutīgie elementi ar ligamīnu. Tie bija paredzēti gadījumam, ja centrā­lajā serdē ielaužas izbēdzis laboratorijas dzīvnieks. Tādā gadījumā jutīgie elementi palaistu gaisā liga­mīnu — ūdenī šķīstošu, gāzveidīgu kurāres atvasinā­jumu. Bez tam automātiskās pistoles šautu ar liga­mīnu saindētus dzeloņus.

Mehāniskā balss teica:

— Līdz pašlikvidācijas kodolsprādzienam atlikušas divas minūtes un četrdesmit piecas sekundes.

Hols jau gāja uz stikla sienas pusi, skatīdamies iekšējā darba telpā, aiz kuras atradās centrālā serde.

— Cik lielas ir manas izredzes?

— Tādu nemaz nav, — Stouns atbildēja.

Hols noliecās un pa tuneli ielīda plastmasas kom­binezonā.

Pagaidījis, kamēr tunelis aiz viņa hermētiski ne­slēdzas, viņš izvilka nazi un, līdzīgi astei, tuneli

nogrieza. Plaušas ieelpoja veso un svaigo, ar Andro­mēdas sīkbūtnēm piesātināto laboratorijas gaisu.

Nekas nenotika.

Palicis priekštelpā, Stouns vēroja viņu caur stiklu. Hols redzēja viņa lūpas kustamies, bet vārdus nedzir­dēja. Mirkli vēlāk ieslēdzās skaļruņi.

— .. .vislabākā, kādu mēs varējām izdomāt.

— Kas?

— Sargsistēma.

— Liels paldies, — Hols sacīja un devās uz apaļo gumijas aizvaru, kas veda uz centrālo serdi. Caurums bija diezgan mazs.

— Ir tikai viena vienīga cerība, — sacīja Stouns. — Devas ir nelielas. Tās aprēķinātas desmit kilogra­mus smagam dzīvniekam, tādam kā liels pērtiķis, bet < jūs sverat ap septiņdesmit. Jūs izturēsit diezgan so­līdu devu, iekams …

— Iekams izlaidīšu garu, — Hols pabeidza.

Kurāres upuri nosmok krūšu muskuļu un diafrag­mas paralīzes dēļ. Hols nepavisam nedomāja, ka no­mirt šādā nāvē ir patīkami.

— Novēliet man labu .veiksmi, — viņš teica.

— Līdz pašlikvidācijas kodolsprādzienam atlikušas divas minūtes trīsdesmit sekundes, — sacīja Gledisa Stīvensa.

Hols trieca ar dūri pa aizvaru, un tas saira, pār- vērzdamies putekļu mākonī. Viņš ielīda centrālajā serdē.

Te valdīja klusums. Piektā līmeņa sirēnu gaudo­šana un zibsnījošā gaisma bija palikusi tur, aiz mu­guras; šeit bija vienīgi auksts, metālisks tukšums, kas dobji atbalsoja mazāko troksni. Centrālā serde bija cilindriska šahta apmēram desmit metru diametrā, tās sienas bija praktiskā pelēkā krāsā. Šahtā atradās

kabeļi un mehānismi, pie sienām — kāpšļi, pa kuriem varēja nokļūt ceturtajā līmenī.

— Redzu jūs uz ekrāna, — Hols izdzirda Stouna balsi. — Kāpiet ātrāk augšā. Kuru katru brīdi izplūdīs gāze.

Atskanēja vēl viena, lentē ierakstīta balss:

— Centrālā serde ir inficēta. Visam apkalpojoša­jam personālam tūlīt atstāt bīstamo zonu.

— Kāpiet! — Stouns kliedza.

Hols kāpa. Paskatījies zem kājām, viņš ieraudzīja, ka grīdu jau aizsedz baltu dūmu mākonīši.

•— Tā ir gāze, — teica Stouns. — Turpiniet kāp­šanu.

Hols, cik ātri vien varēdams, lika rokas un kājas no kāpšļa uz kāpsli. Krūtis smagi cilājās — gan no piepūles, gan no uztraukuma.

— Jūs pamanījuši jutīgie elementi, — neskanīgā balsī teica Stouns.

Sēdēdams laboratorijā pie ekrāna, viņš redzēja, kā Holu šahtā uztausta ESM elektriskās acis, kā tās iz­seko viņa siluetam, kas pārvietojas pa pelēko sienu. Viņš likās tik traģiski neaizsargāts, tik viegli ievai­nojams … Stouns pameta acis uz citu ekrānu, kur bija redzams, kā uz balstīkļiem grozās ligamīna pisto­les, pavērsdamas pret mērķi savus tievos stobrus.

— Ātrāk!

Hola ķermenis uz ekrāna bija redzams kā sarkans siluets uz spilgti zaļa fona. Uz šī silueta bija uzklāts mērķēšanas režģis ar krustpunktu pret kaklu. ESM vadītie automāti, izpildīdami programmu, bija samek­lējuši bagātīgi apasiņotu ķermeņa apvidu; lielākajai daļai dzīvnieku kakls šai ziņā ir pārāks par muguru.

Bet Hols, kāpdams aizvien augstāk pa centrālās serdes sienu, skaidri apzinājās tikai divas lietas — attālumu un savu nogurumu. Visu ķermeni bija apņēmis savāds, pilnīgs nogurums, it kā viņš būtu tā kāpis jau stundām ilgi. Viņš saprata: sāk iedarboties gāze.

— Jūs uztaustījuši jutīgie elementi, — Stouns at­kārtoja. — Bet atlikuši vairs tikai desmit metri.

Hols atskatījās un ieraudzīja vienu no elementiem. Pistoles stobrs bija vērsts tieši pret viņu. Tieši tai brīdī pistole izšāva, izsviezdama zilganu dūmu mā­konīti. Kaut kas nosvilpa gar ausi, atsitās pret sienu un nokrita lejup.

— Šoreiz netrāpīja. Turpiniet kāpšanu.

Vēl viens dzelonis atsitās pret sienu tieši blakus Hola kaklam. Viņš mēģināja kāpt vēl ātrāk, pastei­dzināt savas kustības. Augšājau bija redzamas dur­vis ar baltiem burtiem: «IV LĪMENIS». Stounam bija taisnība, vēl vajadzēja kāpt mazāk nekā desmit met­rus.

Trešais dzelonis, pēc tam ceturtais. Viņam vēl ne­bija trāpīts. Liktenim labpatika izspēlēt tādu joku: vienu mirkli Hols neapmierināts nodomāja, kāds gan labums no tik draņķīgām elektroniskajām sistēmām, kuras nevar trāpīt vienkāršā mērķī…

Nākamais dzelonis ķēra viņu plecā. Nosmeldza vien, kad tas iedūrās miesā, un pēc tam visu ķermeni pārskrēja otrs sāpju vilnis — izšļācās indīgais šķid­rums. Hols pie sevis nolamājās.

Stouns visu redzēja uz ekrāna. Tur parādījās bez­kaislīgs uzraksts «TRĀPĪJUMS», pēc tam trīsreiz atkārtojās videoieraksta kadri, kuros bija redzams, kā dzelonis lido pa gaisu un ieduras Holam plecā.

— Līdz pašlikvidācijas kodolsprādzienam atlikušas divas minūtes, — balss ziņoja.

— Deva ir maza, — Stouns sacīja Holam. — Turpi­niet kāpšanu.

Hols kāpa augstāk. Viņš sajuta tādu smagumu, it kā svērtu divsimt kilogramu, bet kāpa. Brīdī, kad viņš

sasniedza durvis, kāds dzelonis atsitās pret sienu pie paša vaiga.

— Ak tu riebeklis tāds …

— Ātrāk! Ātrāk!

Durvis bija aizhermetizetas. Hols parava rokturi, un vēl viens dzelonis atsitās pret sienu.

— Klāt esat, klāt esat, tūlīt būsit iekšā, — sacīja Stouns.

— Līdz sprādzienam palikušas deviņdesmit sekun­des …

Rokturis padevās, durvis šņākdamas atvērās. Hols pārkāpa pār slieksni, un tai mirklī kāds dzelonis trā­pīja viņam kājā. Ķermeni atkal pāršalca dedzinošu sāpju vilnis, un pēkšņi viņš jutās sveram ne vairs divsimt, bet piecsimt kilogramu. Gausi, gausi viņš pacēla roku un aizvēra aiz sevis durvis.

— Jūs esat gaisa slūžās, — Stouns sacīja. — Veriet vajā nākamās durvis.

Hols vilkās uz nākamo durvju pusi. Ceļš uz turieni bija bezgala garš, durvis bija bezcerīgi tālu. Pēdas šķita ieautas svina bluķos, kājas bija neizkustināmas kā akmens stabi. Uz nomoda un miega robežas, sāpju un noguruma pārmākts, viņš lika soli pie soļa. Soli pie soļa.

— Līdz sprādzienam atlikušas sešdesmit sekun­des …

Laiks skrēja. Hols nekādi nespēja saprast, kāpēc viss noris tik ātri, bet viņš pats velkas gausi, gausi.

Rokturis. Pirksti to apvija kā sapnī. Hols pagrieza rokturi.

— Cīnieties ar indi, — teica Stouns. — Jūs to spējat.

Kas notika pēc tam, viņš gandrīz neatcerējās. Rok­turis pagriezās, durvis atvērās. Kā pa miegam viņš samanīja kādu meiteni, laboranti. Holam iestreipuļo­jot gaitenī, viņa stāvēja un skatījās izbiedētām acīm.

— Palīdziet man, — viņš^lūdza.

Meitene nedroši pamīņājās; viņas acis iepletās plati, plati, un pēkšņi viņa metās skriešus prom.

Hols truli noskatījās viņai pakaļ un nokrita uz grīdas. Līdz apakšstacijai bija tikai daži soļi — tur pie sienas laistījās metāla plate.

— Līdz sprādzienam četrdesmit piecas sekundes.

Holu pārņēma dusmas. Gan par to, ka vilinošā sie­vietes balss bija agrāk ierakstīta lentē, gan par to, ka viss ticis šādi izplānots un uzrakstīts nepielūdzamu direktīvu veidā, gan par to, ka tagad pēc šī scenārija darbojas elektroniskās mašīnas kopā ar visu šo spožo, nevainojamo laboratorijas aparatūru, radot iespaidu, ka tas ir viņa negrozāmais, kopš paša sākuma ieplā­notais liktenis.

Holu pārņēma dusmas.

Kā viņam izdevās norāpot atlikušos metrus, pie­slieties uz ceļiem un iebāzt atslēgu, to Hols vēlāk ne­kādi nevarēja atcerēties. Taču viņš skaidri atcerējās, kā tika atslēgu pagriezis, kā nodzisa sarkanā spul­dzīte un atkal iedegās zaļā.

— Pašlikvidācijas kodolsprādziens atsaukts, — balss paziņoja tā, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis.

Hols noslīga atpakaļ uz grīdas. Smaguma pielijis, atdevis pašus pēdējos spēkus, viņš mierīgi ļāvāsmel- najai miglai, kas viņu apņēma.