Andromēdas celms

PRIEKŠVĀRDS

. .. 1967. gada februāris. Apakšzemes laboratorijas vis­dziļākais, piektais līmenis. Četri amerikāņu zinātnieki, kas mobilizēti pēc ultraslepenās trauksmes «Meža ugunsgrēks», sasprindzināti pēta sīkbūtni, ko no atmosfēras augšējiem slāņiem pārvedis pavadonis «Smeltnis» un kas acumirklī pārvērš cilvēka asinis tumšsarkanā šūnainā masā. Sīk- būtnei piešķirts kods «Andromēdas celms» (celms ir vis­sīkākā mikroorganismu klasifikācijas vienība). Par «veik­smīgo» zinātnisko atradumu jau samaksājuši ar savu dzī­vību mazās pilsētiņas Pīdmontas iedzīvotāji, un pastāv briesmas, ka kuru katru brīdi kosmosa sērga sāks nāves pļauju tuvos un tālos rajonos. Vai pagūs to izpētīt un savaldīt? Zem laboratorijas atrodas pašlikvidācijas kodol- ierīce — gadījumam, ja sīkbūtnes izkļūs ārā . . .

Tik dramatiskos apstākjos darbojas šīs grāmatas va­roņi. Tās autors Maikls Kraitons ir jauns amerikāņu zinātnieks (dzimis 1942. gadā), pēc profesijas mediķis. Uzrakstīt līdzās zinātniskajiem darbiem arī vienu otru stāstu vai romānu — tā mūsdienu zinātniekiem ir diezgan parasta lieta. Zināmu kopēju ieskatu par viņu literārās darbības ievirzi un rezultātiem latviešu lasītāji varēja gūt no izdevniecības «Zinātne» 1971. gadā izlaistā ārzemju zinātnieku fantastikas krājuma «Dēmonu dzīres».

Maikls Kraitons ar «Andromēdas celmu» literāta spalvu izmēģinājis pirmo reizi, bet, kā redzams, ar lielām pretenzi­jām, kuras visumā nav bez pamata. Viņam ir gan svaigs dzīves vērojumu materiāls, ko nodot lasītāja tiesai, gan prasme veidot asu sižetu. Turklāt gandrīz vai dokumentā- listiskā ielūkošanās reālajā ASV zinātnes pasaulē, jaunek­līgi drošā, patstāvīgā tās parādību vērtēšana jauj ceret uz grāmatas sabiedrisko efektu.

Kraitons grāmatu nosaucis par romānu, tādējādi gribot vai negribot mezdams izaicinājumu līdzšinējiem priekšsta­tiem par šo žanru. «Andromēdas celma» lasītājs tiek izva­dāts pa laboratorijām, kas iekārtotas pēc pētniecības teh­nikas pēdējā vārda, tiek iepazīstināts ar to apbrīnojamo aparatūru un tās darbību. Viņam ir dota iespēja uzzināt daudz interesanta no dažādām zinātnes nozarēm, it se­višķi bioloģijas un medicīnas, turklāt lielākoties saņemot šos jaunumus «no pirmās mutes» un nevis jau pa populār­zinātniskajiem rakstiem un grāmatām izceļojušos, kā tas šādos gadījumos ir parasti. Notikumu tēlojumu viet­vietām pārtrauc zinātniski publicistiskas atkāpes, kas at­bilst labākajiem populārzinātniskās literatūras standar­tiem (pēc nozīmes sižeta attīstībā šos ekskursus gribas sa­līdzināt ar analoģiskām publicistiskām atkāpēm, kādas palaikam sastopamas vēsturiskajos romānos). Piemēram, lūk, cik tēlainu šūnas vielmaiņas modeli autors liek uz­burt savās pārdomās vienam no grupas «Meža uguns­grēks» locekļiem:

«Dzīvajās šūnās viss bija citādi nekā ķīmiķa mēģenē. Sūnās šaurā telpā vienlaikus un nešķirami notika daudz reakciju, kas deva enerģiju, radīja augšanu un kustības. Cilvēks šo viengabalainību nespēja atveidot, tāpat kā ne­bija iespējams pagatavot pilnas pusdienas no uzkožama­jiem līdz saldēdienam, sajaucot kopā visas sastāvdaļas un vārot tās vienā katlā, cerībā, ka vēlāk ābolu kūku izdo­sies atdalīt no cepeša.

Ar fermentu palīdzību šūnās vienlaikus norisa simtiem dažādu reakciju. Katrs ferments bija gluži kā atsevišķs virtuves strādnieks, kam ir viens noteikts uzdevums: maiznieks nesāks taisīt bifštekus, bet bifšteku cepējs ar saviem rīkiem nevarēs pagatavot uzkožamos.

Taču fermenti veica arī vienu kopīgu funkciju. Tie pa­darīja iespējamas ķīmiskās reakcijas, kas citādi nenotiktu. Bioķīmiķis šīs reakcijas varēja atveidot, izmantojot lielu karstumu, lielu spiedienu vai stipras skābes. Bet cilvēka ķermenis vai atsevišķa šūna tādus ekstremālus apstākļus nepanesa. Fermenti, šie «dzīvības savedēji», ļāva ķīmis­kajām reakcijām noritēt ķermeņa temperatūrā un pie nor­māla atmosfēras spiediena.» (243.—244. lpp.)

Grāmatā ir daudz pārdomu par zinātniskā darba tak­tiku un psiholoģiju, par zinātnes politiku. Neparastas ir arī ilustrācijas: Kraitona grāmatā atrodam zinātniskās shēmas, ESM drukāto dokumentu, telegrammu un ste­nogrammu paraugus (skat., piemēram, 17., 47., 80. un 274. lpp.). «Andromēdas celma» oriģinālizdevuma beigās ir pievienots plašs speciālās literatūras saraksts, kurā no­rādīti katrā grāmatas nodaļā izmantoto ideju un datu pirmavoti. Kā redzam, autors cenšas norobežoties no tās attieksmes pret zinātnes un dzīves materialu, ar kādu sa­vus darbus veido fantastiskās literatūras autori, īpaši uz­svērt, ka visam, ko viņš stāsta, ir reāls pamats.

Grāmatā pieminēts daudz tiešām pastāvošu ASV zi­nātnisko un administratīvo iestāžu, ar daļu no tarn sais­tīta tajā tēlotā darbība. Bet arī izdomātie notikumi risinās reālos apstakļos, jo Kraitons tos apraksta, izmantojot plašo faktu materiālu, kuru viņš savācis, konsultēdamies ar lielu skaitu zinātnisko un militāro darbinieku. «Zināt­nisko krīzi», kā Kraitons kvalificē dramatisko notikumu ar Andromēdas celmu, viņš ierindo kā likumsakarīgu starp reālajām krīzēm, kurām bijis sakars ar zinātnes at­tīstību, un tās iespējamību pamato ar vērojumiem par dažādu zinātnes nozaru attīstības īpatnībām (28. lpp.).

Tātad Kraitons mēģina paplašināt romāna žanra ro­bežas, veidot «zinātnisko romānu». Vai šis mēģinājums paliks nejaušība jeb vai šāda «zinātniskā romāna» parā­dīšanās tiešām manifestē jaunu literāro virzienu (vai vismaz modi), to parādīs laiks. Kā jau minēju, rakstīt- gribētāju ar lielāku vai mazāku literāta talantu starp zi­nātniekiem netrūkst (un, protams, ne tikai Amerikā vien). Un šķiet, ka sabiedriskais pieprasījums pēc «Andromēdas celmam» līdzīgiem darbiem ir. Vai par to neliecina, pie­mēram, DNS uzbūves līdzatklājēja Dž. Votsona grāmatas «Dubultspirāle» panākumi — par spīti tam (bet varbūt tieši tāpēc?), ka literārais elements tajā savīts cieši kopā ar popu­lārzinātnisko? Ka šāda lektīra vairo zinātnes draugu pulku, par to, liekas, arī nav jāšaubās. Lasītājs ir ar mieru piedot autoram literārās pieredzes trūkumu, vietu­mis sastopamo izteiksmes spurainumu (kas reizēm rodas tāpēc, ka domai teikumā par šauru) vai nekonsekvenci dar­bojošos personu raksturu atklāšanā, jo šos mīnusus atsver tas tiešums un klātbūtnes efekts, kuru rada autora paša piederība pie viņa tēlotās vides, spēja likt saviem varo­ņiem brīvi, nepiespiesti un kompetenti izteikties par vis­sarežģītākajām zinātnes problēmām.

Ar to es nepavisam negribu sacīt, ka fantastikai būtu jāprotas .. . Bet vienu gan Maikla Kraitona grāmata liek domāt: lai dotu lasītāja iztēlei maksimāli sātīgu barību par zinātnes tēmu, tāpat arī lai rastu neparastu vidi, kurā spēcīgāk atklātos raksturu, ideju un laikmeta sabiedrisko spēku kolīzijas, rakstniekam vairs nav obligāti jāķeras pie fantastikas ieročiem. Mūsu dienās gan vienu, gan otru var papilnam atrast arī reālajā zinātnes pasaulē. Cik nav gadījumu, ka hipotēze, kas tiek pārbaudīta kādas nozares pētniecības laboratorijās, sākumā nešķiet fantastiska vie­nīgi tās izvirzītājam. Kad 1964. gadā ASV virusologs Horvards Temins izvirzīja hipotēzi, ka tā sauktā Krika dogma (proti, gēni informāciju var nodot, bet nevar sa­ņemt) jārevidē, tā bija saucēja balss tuksnesī: pārāk liela bija molekulārās ģenētikas pamatlicēja Frānsisa Krika autoritāte, un pārāk stipri jaunā ideja šķita neatbilstam jau zināmajiem faktiem. Vajadzēja paiet sešiem gadiem, iekams eksperimenti pierādīja: jā, iedzimtības informācija tiešām var iet arī pretējā virzienā (skat., piemēram, žur­nāla «Zinātne un Tehnika» 1971. gada 10. nr.). Sis atklā­jums sacēla veselu vētru molekulārās ģenētikas jau tā ne sevišķi mierīgajās debesīs. Kā nu he — tas taču bija krietns solis tuvāk vēža noslēpumam. Un — likteņa iro­nijai — dabūja apgriezties uz otriem sāniem ģenētikas apraktā lamarkistiskā teorija par iegūto īpašību iedzim- šanu: vienam otram, kas no tās negrib atsacīties, šķita, ka vējš iepūtis arī viņu burās. . .

Varbūt lasītājam daži šajā grāmatā aprakstītie pētī­jumi vai tehniskās iekārtas liksies paņemti avansā no nā­kotnes vai pat no vispār neiespējamā. Kas attiecas uz An­dromēdas celmu un tā īpašībām, tad tas tiešām autora iztēles auglis. Bet vismaz tikmēr, kamēr nerimst diskusijas par to, vai nevarētu pastāvēt arī tādas dzīvības formas, kuru pamatā nav olbaltums, labāk neliksim galvu ķīlā, ka nekas tāds nav iespējams. Grāmatā ir runa par Naģa un Karpa mēģinājumiem pierādīt, ka viņi meteorītos ir atraduši ārpuszemes baktērijas, un par to, ka daudziem šie mēģinājumi šķiet smieklīgi. Bet, kā pērnā gada beigās ziņoja žurnāls «Priroda», kaut ko līdzīgu Naģa un Karpa baktērijām meteorītos atraduši arī padomju zinātnieki. Un metāliskā balss, kas dod Holam rīkojumus medicīniskās izmeklēšanas laikā? Žurnāla «Znaņije — sila» 1973. gada 6. numurā var izlasīt par to, kā Novosibirskas kibernē- tiķi «māca» runāt elektronisko skaitļošanas mašīnu. Viņi jau panākuši, ka tā runā nevis metāliskā balsī, bet gan patīkamā vīrieša tenorā . . .

Un pārbaudes akmens «zinātniskā romāna» varoņu raksturiem un idejām? Tā var būt kaut vai zinātnieka pil­soniskā pozīcija. Piemēram, šāda problēma: kas vajadzīgs, lai zinātnieka progresīvie ideāli iemiesotos tādā viņa no­stājā un rīcībā, kura tīļvinātp šo ideālu piepildīšanos? Sī problēma izvirzās, domājot par modernās fizikas klasiķa Maksa Borna noraidošo attieksmi pret kosmonautiku. Savā pēdējā grāmatā «Mana dzīve un mani uzskati», kas 1973. gadā iznāca arī krievu valodā, viņš raksta: «Kamēr kosmiskie projekti ir nacionālā diženuma un spēka sino­nīms un kamēr sabiedrības lielākā daļa ir maldīgās do­mās par kosmisko pētījumu zinātnisko vērtību un praktis­kajām iespējām, tikmēr es nevarēšu atrast tiem nekādu at­taisnojumu, lai arī cik liela ir mana sajūsma par šeit gū­tajiem panākumiem.» Bet: «Pavisam cita runa būtu tad, ja tas izvērstos par visu tautu kopīgu pasākumu, tādējādi sekmējot pretešķību novēršanu un vispārēja miera sagla­bāšanu.» Tas, ka pirms pieciem gadiem, kad Borna grā­mata iznāca angļu valodā, autors nevarēja paredzēt, ka šāda kopdarbība tiešām drīz sāksies, ir pats par sevi sapro­tams. Bet kāpēc ievērojamais, būtībā progresīvi domājo­šais zinātnieks nespēja pareizi novērtēt mūsu valsts pūles sava kosmiskā potenciāla izmantošanā mierlaika mērķiem un lielo labumu, ko tās nes tautsaimniecībai un zinātnei?

Varbūt līdzās citiem apstākļiem šo skepsi radīja tas, ka Amerikā viņš tiešām redzēja daudz ko tādu, kas meta ēnu uz tās kosmisko programmu. Pret šīm parādībām vēr­šas arī M. Kraitona romāns. Pavadonis «Smeltnis», kas atnesa iznīcību Pīdmontai, «bija domāts tādu jaunu dzī­vības formu uzmeklēšanai, kuras varētu noderēt Fort- detrikai, īsi izsakoties, tā bija programma, kas paredzēta jaunu bakterioloģisko ieroču veidu atklāšanai». Bet vien­laikus šāda notikumu attīstība apliecina Kraitona varoņa Džeremija Stouna pilsoniskās nostājas slidenumu. Par Stounu, Nobeļa prēmijas laureātu, Stenforda universitātes bakterioloģijas profesoru, lasām: «Kā zinātnieku, kuram ir sirdsapziņa, plašs redzesloks un notikumu jēgas izpratne, viņu palaikam mēdza salīdzināt ar Einšteinu un Boru.» No tā, kādu mēs viņu redzam tālāk, drīzāk gan var seci­nāt, ka tā ir tikai mimikrija, ārējā līdzība, gluži tāpat kā vēstulē prezidentam tiek kopēts pazīstamās Einštejna vēs­tules stils. Mimikrija, kas ceļ viņa ideju svaru lēmēju acīs, nodrošina prāvus līdzekļus eksperimentu veikšanai un iz- virzīšanos politiskajā arēnā. Šāda neizvēlība līdzekļos pa­dara Stounu par traģiskā notikuma līdzvaininieku: viņa ideju, ka nepieciešams aizsargāties pret varbūtējām ārpus- zemes infekcijas briesmām, realizē . .. pavadonī «Smel- tnis».

Kraitons mīl zinātni, un Stouna izjūtas viņam nav sve­šas, taču viņš nepavisam nelolo Rietumu inteliģences ap­rindās plaši izplatītās scientistiskās ilūzijas, ka zinātne pastāv neatkarīgi no sabiedriski politiskās cīņas, ka zināt­nieks drīkst nedomāt par to, kā tiek izmantoti viņa darba augļi. Par moto savai grāmatai Kraitons licis Džeremija Stouna vārdus: «Cilvēka prāta vērtība no sugas saglabā­šanas viedokļa līdz šim vēl nav apmierinoši pierādīta.» 1969. gadā, kad šī grāmata nonāca pie amerikāņu lasītāja, tas izskanēja kā brīdinājums, kā aicinājums nepieļaut, ka lieliskie sasniegumi, kurus cilvēks guvis dabas noslēpumu izpētē, pavēršas pret viņu pašu, noved cilvēci pie bojāejas drausmīgā karā. Rādīdams, kādā nepievilcīgā lomā zinātni un zinātniekus nostāda bruņošanās drudzis, jaunais zināt­nieks pievienojās tām protesta balsīm, kuras mobilizēja amerikāņu sabiedrisko domu, pastāvīgi atgādināja, ka mūsdienu apstākļos vienīgā izeja ir pārorientēties uz miera politiku, likt zinātnes progresa atraisītajiem spēkiem kal­pot tikai cilvēces labklājībai.

Latviešu valodā M. Kraitona grāmata iznāk laikā, kad ar visas pasaules miera spēku, it īpaši Padomju Savie­nības, pūlēm starptautiskā klimata uzlabošanā ir panākts radikāls pavērsiens. Pozitīvas pārmaiņas notikušas abu pasaules lielvalstu — PSRS un ASV — attiecībās. Bet tie spēki, kas Amerikā ir ieinteresēti, lai pasaule dzīvotu uz kara un miera robežas, nav ar to samierinājušies un visādi mēģina pagriezt notikumu attīstību atpakaļ. Mili­tāri rūpnieciskais komplekss, kura baisajā ēnā risinās Kraitona grāmatā tēlotie notikumi, joprojām ir realitāte, ar kuru jārēķinās. Tāpēc šobrīd Andromēdas celms ir ne tikai pagātnes draudīgās situācijas liecinieks, tas joprojām atgādina, ko nedrīkst pieļaut.

Maikls Kraitons risina arī citu problēmu, kas savu aktualitāti nezaudēs nekad. «Jo vairāk redzam, jo dārgāk par to samaksājam,» tāds ir otrs viņa grāmatas moto. Palielinoties mūsu iespējām iedarboties uz apkārtējo vidi, mums aizvien vairāk jārēķinās ar to, ka šī iedarbība ir abpusgriezīgs zobens: ar neapdomīgu rīcību mēs varam izraisīt arī pastiprinātu vides nelabvēlīgo iedarbību uz mums pašiem. Romānā šo patiesību traģiskā saasinājumā pauž mazās pilsētiņas Pīdmontas iedzīvotāju liktenis, bet arvien biežāk ar to tagad sastopamies arī reālajā dzīvē. Šobrīd ļoti nopietni jādomā, kā modernās civilizācijas ap­stākļos saglabāt dzīves vidi nākošajām paaudzēm, kā no­vērst tās piesārņošanos un noplicināšanos, kā pasargāt pašu cilvēku no urbanizācijas un pārlieku civilizētā dzīves veida nelabvēlīgajām sekām. Zinātnes un tehnikas revolū­cija, kas radikāli izmainīs cilvēka lomu ražošanas procesā, pilnīgi atbrīvos viņa rokas un smadzenes augstāku, tīri cilvēcisku spēju piepildīšanai, jaunrades darbam, radīs jaunas vēl nezināmas problēmas. Krīzi, kas izcēlās sakarā ar Andromēdas celmu, izdevās apturēt, bet «varam gaidīt, ka tuvākajā nākotnē izcelsies citas šai līdzīgas krīzes» (15. lpp.), Jābūt modriem: svarīgi ir ne tikai nepieļaut tās krīzes, kuru draudus izdodas iepriekš paredzēt, bet arī būt gataviem uzņemt neparedzētās krīzes un tās apturēt, iekams nav par vēlu. Kraitona grāmatā ir arī ne mazums pārdomu par zinātniskās domas attīstības līkločiem un pa­radoksiem. Domājam, ka mūsu lasītājiem tā būs patīkams un lietderīgs ieguvums.

A. Lauzis

Veltīju doktoram A. D., kas ierosināja mani pievērsties šai problēmai

Cilvēka prāta vērtība no sugas saglabāšanas viedokja līdz šim vēl nav apmierinoši pie­rādīta.

Džeremijs Stouns

Jo vairāk redzam, jo dārgāk par to samak­sājam.

R. A. Janeks