1984

JAUNRUNAS PRINCIPI (pielikums)

Jaunruna bija Okeānijas valsts valoda; tā radīta, lai apmierinātu angsoca jeb angļu sociālisma ideoloģiskās prasības. 1984. gadā vēl nebija neviena, kas jaunrunu lietotu kā vienīgo saprašanās līdzekli runā vai rakstos. Tajā bija sacerēti Times ievadraksti, bet tā bija spēku pārbaude, ko varēja uzņemties tikai speciālisti. Sagaidīja, ka jaunruna pilnīgi izspiedīs vecrunu (jeb standarta angļu valodu, kā mēs to turpmāk sauksim) apmēram 2050. gadā. Tā gan pakā­peniski izplatījās, jo visi partijas biedri centās lietot jaunrunas vārdus un jaunrunas gramatiskos veidojumus arī ikdienas valodā. Versija, ko lietoja 1984. gadā un kas atrodama Jaunrunas vārdnīcas devītajā un desmitajā izde­vumā, bija pagaidu stadija un arvien vēl saturēja daudz lieku vārdu un arhaisku formu, kuras vēlāk paredzēts atmest. Mēs šeit runāsim par galīgo, pilnīgo versiju, kāda tā parādās vārdnīcas vienpadsmitajā izdevumā.

Jaunrunas nolūks bija ne tikvien radīt angsoca piekritēju pasaules uz­skatam un domāšanas veidam pielāgotus izteiksmes līdzekļus, bet arī padarīt neiespējamus visus citus domāšanas veidus. Tās mērķis bija panākt, ka tad, kad jaunruna būtu pieņemta reizi par visām reizēm un vecruna aizmirsta, -ķecerīga doma, tas ir, doma, kas atkāpjas no angsoca principiem, kļūtu vārda tiešā nozīmē neiespējama, vismaz ciktāl tā atkarīga no vārdiem. Vārdnīca sastādīta tā, ka sniedza noteiktus un bieži vien smalki niansētus apzīmējumus katram jēgumam, ko partijas biedriem atļauts izteikt, vienlaikus izslēdzot visus citus jēdzienus un tāpat iespēju pie tiem nokļūt netiešā kārtā. To pa­nāca, daļēji izgudrojot jaunus, bet it īpaši izskaužot nevēlamus vārdus un atlikušiem atņemot tās nozīmes, kas nesaskanēja ar partijas ģenerāllīniju, un, ja iespējams, sekundārās nozīmes vispār. Minēsim piemēru. Vārds "brīvs" jaunruna vēl bija, bet to varēja lietot tikai tādos teikumos kā "šis suns ir brīvs no utīm" vai "šis lauks ir brīvs no nezālēm". To nevarēja lietot vecajā nozīmē kā "politiski brīvs" vai "garīgi brīvs", jo politiska un garīga brīvība vairs nepa­stāvēja pat kā jēdzieni, tāpēc tiem arī nevarēja būt apzīmējumu. Bez noteikti ķecerīgu vārdu izskaušanas vārdu krājuma samazinājumu uzskatīja arī par pašmērķi un neatstāja nevienu vārdu, bez kā varēja iztikt. Jaunrunas nolūks bija nevis domu aploku paplašināt, bet sašaurināt, un šo mērķi netieši sa­sniedza, arī līdz minimumam sašaurinot vārdu izvēli.

Kā tagad zinām, jaunrunas pamatā ir angļu valoda, lai gan cilvēkam, kas mūsdienās runā angliski, daudz jaunrunas teikumu paliktu gandrīz nesapro­tami ari tad, ja tajos nemaz nebūtu jaunradītu vārdu. Jaunrunas vārdi bija iedalīti trijās noteiktās šķirās, ko apzīmēja par A vārdnīcu, B vārdnīcu (te ietilpa saliktie vārdi) un C vārdnīcu. Vienkāršāk būtu apskatīt katru šķiru atsevišķi, bet valodas gramatiskās īpatnības A vārdnīcai veltītā nodaļa, jo tie paši likumi attiecās uz visām trim kategorijām.

A vārdnīca saturēja ikdienas dzīvē lietojamos vārdus - kas attiecās uz ēšanu, dzeršanu, darbu, ģērbšanos, iešanu augšup un lejup pa kāpnēm, satiks­mes līdzekļu lietošanu, dārza kopšanu, ēdiena gatavošanu utt. Tur bija gandrīz tikai vārdi, kas mums jau ir, piem., sist, skriet, suns, koks, cukurs, māja, lauks, bet salīdzinājumā ar tagadējo angļu valodas vārdnīcu to skaits bija ārkārtīgi mazs un to nozīme bija šaurāk definēta. Katra nenoteiktība un lieka nokrāsa bija izskausta. Ciktāl iespējams, šīs šķiras jaunrunas vārdi bija īsas skaņas ar vienu pašu skaidru nozīmi. A vārdnīcu bija gluži neiespējami lietot literārā nolūkā vai politiskās vai filozofiskās diskusijās. Tā bija domāta tikai vienkāršu, tiešu domu izteikšanai, kur runa bija par konkrētiem priekšmetiem vai fizisku darbību.

Jaunrunas gramatikai bija divas izcilas savādības. Pirmā bija iespēja pēc patikas savstarpēji mainīt vārdu kārtas. Katru vārdu valodā (principā tas at­tiecās arī uz tādiem ļoti abstraktiem vārdiem kā "ja" un "kad") varēja lietot gan kā darbības vārdu, gan kā lietvārdu, īpašības vārdu vai apstākļa vārdu. Ja vien runa bija par to pašu celmu, verba vai lietvārda formām nebija nekādas atšķirības, jo pats likums tiecās uz daudzu arhaisku formu noārdīšanu. Pie­mēram, jaunrunā trūka vārda "doma", to aizstāja vārds "domāt" gan kā liet­vārds, gan kā darbības vārds. Te nesekoja nekādam etimoloģiskam principam; reizēm paturēja lietvārdu, citreiz atkal darbības vārdu abām vajadzībām. Pat tur, kur lietvārdam un darbības vārdam bija radniecīga nozīme bez etimoloģiska sakara, vienu no tiem bieži atmeta. Piemēram, vārds "griezt" bija atmests, tā vietā iztika ar "nažot". īpašības vārdus darināja gluži vienkārši ar piedēkli "-pilns" un apstākļa vārdus ar "-veidīgs". Tā, piem., "ātrumpilns" no­zīmēja "ātrs", un "ātrumveidīgi" nozīmēja "ātri". Daži mūslaiku īpašības vārdi bija paturēti, piem., labs, stiprs, liels, melns, mīksts, bet to kopskaits bija loti mazs. Tie nebija nepieciešami, jo katru īpašību varēja apzīmēt, pievienojot galotni "-pilns" attiecīgam lietvārdam. No tagad pazīstamiem apstākļa vārdiem nebija palicis neviens, tikai tie, kas beidzās ar "-veidīgs"; tā bija vienīgā un nemainīgā apstākļa vārdu galotne. Piemēram, vārds "labi" bija aizstāts ar "labveidīgi".

Tālāk ikvienu īpašības vārdu - principā tas atkal attiecās uz katru vārdu valodā - varēja pārvērst noliegumā ar priedēkli "ne-", pastiprināt ar "plus-" vai - vēl lielākam izcēlumam - ar "divplus-". Tā, piem., nesilts nozīmēja "auksts", bet plusauksts un divplusauksts nozīmēja "ļoti auksts" un "sevišķi auksts". Tāpat kā mūsdienu valodā, gandrīz katra vārda nozīmi varēja mainīt ar prepozīciju priedēkļiem. Ar šādām metodēm varēja ārkārtīgi samazināt vārdu krājumu. Piemēram, ja bija vārds "labs", atkrita tāds vārds kā "slikts", jo to pašu gandrīz vēl labāk izteica "nelabs". Ja bija runa par diviem dabiskiem pretstatiem, atlika tikai izvēlēties, kuru no abiem vārdiem atmest. Piemēram, vārdu "tumšs" varēja aizstāt ar "negaišs" vai, ja patika, "gaišs" ar "netumšs".

Otra jaunrunas savādība bija formu darināšanas pilnīgā regularitāte. Ar retiem izņēmumiem visas formas un locījumus darināja pēc viena likuma. Zināmas īpatnības vārdu darināšanā radās arī, pielāgojot vārdus ātrai un vieg­lai izrunai. Grūti izrunājamu vārdu turēja par grūti saprotamu un tātad ne­derīgu; tāpēc eifonijas labā reizēm vārdos iesprauda liekus burtus vai paturēja arhaiskas formas. Bet šī vajadzība radās galvenokārt B vārdnīcā. Turpmāk būs redzams, kāpēc tik lielu nozīmi piešķīra izrunas vieglumam.

B vārdnīca saturēja vārdus, kas bija mākslīgi radīti politiskiem nolūkiem: vārdus, kuru nozīme arvien bija politiska un kuri cilvēkiem, tos lietojot, radīja vēlamo politisko nostāju. Pilnīgi neizprotot angsoca principus, nebija iespē­jams šos vārdus pareizi lietot. Dažos gadījumos tos varēja pārtulkot vecrunā vai A vārdnīcas vārdos, bet tas prasīja garas parafrāzes, un, to darot, arvien zuda dažas nianses. B vārdi bija tādas kā vārdu stenogrammas, kurās dažos balsienos bieži bija iekļauta vesela virkne jēdzienu un kuras vienlaikus bija noteiktākas un pārliecinošākas par parastās valodas vārdiem.

B vārdi visos gadījumos bija salikteņi*. Tie sastāvēja no diviem vai vairāk vārdiem vai to daļām, kas bija sakausētas viegli izrunājamā formā. Šo amalgamu varēja veidot tālāk pēc parastajiem likumiem. Piem., labdoma nozīmēja to pašu, ko "ortodoksija" vai "sekošana partijas ģenerāllīnijai"; labdomāt -domāt tā, kā partija gribēja. Atvasinātas formas bija īpašības vārds labdompilns, apstākļa vārds - labdomveidīgi; verbāls lietvārds - labdomis.

B vārdi nebija darināti pēc kāda etimoloģiska plāna. Tos varēja darināt no kuras katras vārdu šķiras, sakārtot, kā vien gribēja, un veidot pēc patikas, ja vien tie norādīja uz izcelšanos un bija viegli izrunājami. Tā domu noziegumu apzīmēja par krimināldomu, domu policiju par dompoli. Tā kā šajos salikteņos bija grūtāk panākt daiļskanību, neregulāri darinājumi un formas te bija biežāk sastopamas nekā A vārdnīcā. Principā tomēr arī visus B vārdnīcas vārdus varēja atvasināt un locīt tāpat kā A vārdus. Attiecīgie īpašības vārdi un ap­stākļa vārdi no vārdiem Patmina, Miermina un Mīlmina bija patminpilns, mierminpilns, mīlminpilns un patminveidīgi, mierminveidīgi, mīlminveidīgi.

Tā kā dažiem B vārdiem bija ļoti specifiska nozīme, tie bija grūti sapro­tami, kamēr valodu nepārvaldīja pilnīgi. Ņemsim, piemēram, no kāda Times ievadraksta tik tipisku teikumu kā "Vecdomji nevēderjūt angsocu". Tā īsākais tulkojums vecrunā būtu: "Tie, kuru domāšana veidojās pirms revolūcijas, emocionāli nespēj pilnīgi izprast angļu sociālisma principus." Taču arī tas nav adekvāts tulkojums. Pirmkārt, lai pilnīgi saprastu minētā jaunrunas teikuma nozīmi, būtu skaidri jāzina, kas ir angsocs. Otrkārt, tikai angsocā audzināts cilvēks varētu pilnīgi novērtēt spēcīgo vārdu "vēderjust", kas nozīmēja mūs­dienās grūti iedomājamu, aklu, jūsmīgu partijas principu pieņemšanu; tāpat arī vārdu "vecdoma", kas neatšķirami saistījās ar ļaunuma un pagrimuma jēdzienu. Bet daudzu jaunrunas vārdu, to starpā arī "vecdomas" sevišķais uzdevums bija ne tik daudz apzīmēt kādus jēdzienus kā tos iznīcināt. Šie vārdi, kuru nebija daudz, nozīmē bija tik paplašināti, ka saturēja veselas vārd­kopas, kuras, šādā kārtā vienā pašā saprotamā terminā ietvertas, varēja nodot aizmirstībai. Jaunrunas vārdnīcas sastādītāju grūtākais uzdevums bija nevis izgudrot jaunus vārdus, bet gan pēc to izgudrošanas konstatēt, ko tie nozīmē, resp., kādus vārdus un vārdu virknes tie padara liekus.

Kā jau redzējām vārda "brīvs" gadījumā, vārdus, kuru nozīme reiz bijusi ķecerīga, dažkārt ērtības labad paturēja, tikai atmetot visas nevēlamās no­zīmes. Neskaitāmi citi vārdi, kā, piemēram, gods, taisnība, morāle, interna­cionālisms, demokrātija, zinātne, reliģija, bija vienkārši beiguši pastāvēt. Nedaudz segvārdu tos bija apklājuši un tātad atcēluši. Piemēram, visi vārdi, kas grupējās ap brīvības un vienlīdzības jēdzieniem, bija ietverti vienā pašā vārdā - "krimināldoma", bet visi tie, kas grupējās ap tādiem jēdzieniem kā objektivitāte un racionālisms, bija ietverti vienā pašā vārdā - "vecdoma". Noteiktāka apzīmēšana būtu bīstama. No partijas biedra prasīja, lai viņa pa­saules uzskats būtu apmēram tāds kā senajiem ebrejiem, kas, tuvāk neie­dziļinoties, zināja, ka visas citas tautas pielūdz "neīstus dievus", resp., ir elku pielūdzēji. Tiem nebija jāzina, ka šos dievus sauca par Baalu, Ozirisu, Molohu, Astaroti u. tml.; droši vien viņu īstajai ticībai nāca par labu, ka viņi zina mazāk. Senais ebrejs pazina Jehovu un zināja Jehovas baušļus, tāpēc viņš arī zināja, ka visi dievi ar citiem vārdiem vai citiem atribūtiem ir elki. Apmēram tāpat partijas biedrs zināja, kāda ir pareizā uzvedība, un ļoti nenoteiktā, vispārinātā formā varēja iedomāties, kādā veidā no tās var novirzīties. Piemēram, viņa seksuālo dzīvi pilnīgi regulēja divi jaunrunas vārdi - "kriminālsekss" (sek­suāla nemorāle) un "labsekss" (šķīstība). Kriminālsekss sevī ietvēra visu veidu seksuālus pārkāpumus. Tas nozīmēja miesaskārību, laulības pārkāp­šanu, homoseksualitāti un citas perversijas un piedevām normālus miesīgus sakarus, ja tos piekopa patikas dēļ. Nebija nekādas vajadzības tos atsevišķi uzskaitīt, jo tie visi bija vienādi nosodāmi un principā visi pelnīja nāves sodu. C vārdnīcā, kas saturēja zinātniskus un tehniskus terminus, varbūt radās vajadzība piešķirt dažām seksuālām novirzēm sevišķus apzīmējumus, bet caurmēra pilsonim tie bija lieki. Tas zināja, ko nozīmēja labsekss - 1. i., vīra un sievas normāla dzimumsatiksme ar vienīgo nolūku radīt bērnus un bez fi­ziskas baudas sajūtas sievietei; viss cits bija kriminālsekss. Jaunrunā ķecerīgu domu reti bija iespējams attīstīt tālāk par atziņu, ka tā ir ķecerīga; tam trūka nepieciešamo vārdu.

Neviens vārds B vārdnīcā nebija ideoloģiski neitrāls. Liels skaits bija eifēmistiski. Piemēram, tādi vārdi kā "prieknometne" (spaidu darbu nometne) vai "miermina" (miera, t. i., kara ministrija) nozīmēja tiešu pretstatu tam, ko tie šķita nozīmējam. No otras puses, citi vārdi vaļsirdīgi un sarkastiski atklāja Okeānijas sabiedrības patieso raksturu. Piemēram, "proletēsma" nozīmēja seklos laika kavēkļus un pārspīlētās ziņas, ko partija sniedza masām. Citiem vārdiem atkal bija divējāda nozīme - "laba", kad tie attiecās uz partiju, un "slikta", kad tos attiecināja uz tās ienaidniekiem. Piedevām bija liels skaits vārdu, kas, pavirši raugoties, šķita vienkārši saīsinājumi un savu ideoloģisko nokrāsu ieguva no satura, nevis no uzbūves.

Ciktāl iespējams, visi vārdi ar politisku nozīmi bija iekļauti B vārdnīcā. Visu organizāciju, ļaužu kopu, mācību, valstu, iestāžu vai sabiedrisku celtņu apzīmējumi bija pielāgoti tās prasībām, tas ir, savilkti vienā viegli izrunājamā vārdā ar nedaudz balsieniem, kas tomēr norādīja uz vārda izcelsmi. Piemē­ram, Arhīva departamentu Patiesības ministrijā, kur strādāja Vinstons Smits, sauca par Arhidepu, Daiļliteratūras departamentu par Daiļdepu, Tālekrānu programmas departamentu par Tāldepu utt. To darīja tikai laika taupīšanas nolūkā. Pat divdesmitā gadsimta pirmajās desmitgadēs saīsināti vārdi un tei­kumi bija politiskas valodas raksturīga iezīme; novērots, ka tieksme uz šāda veida saīsinājumu lietošanu izpaudās īpaši totalitārās valstīs un totalitārās organizācijās. Piemēri ir tādi vārdi kā nacisti, gestapo, kominterne, aģittrupa. Sākumā šo metodi praktizēja it kā netīši, bet jaunrunā to lietoja apzinīgā nolūkā. Ņēma vērā, ka, tā vārdus saīsinot, sašaurinājās un pārveidojās arī to nozīme, zuda lielākā tiesa asociāciju, kas citādi ar tiem saistītos. Piemēram, vārdi Komunistiskā internacionāle rada sarežģītu ainu, kurā ietverta univer­sāla cilvēku brālība, sarkani karogi, barikādes, Kārlis Markss un Parīzes komūna. Turpretī vārds kominterne apzīmē tikai slēgtu organizāciju un skaidri definētu doktrīnu. Tas attiecas uz kaut ko gandrīz tikpat viegli pazīstamu un ierobežotu kā krēsls vai galds. Kominterne ir vārds, ko var izteikt, gandrīz nedomājot, turpretī Komunistiskā internacionāle ir frāze, pie kā vismaz mirkli jāpakavējas. Tāpat asociācijas, ko rada vārds Patmina, ir šaurākas un vieglāk kontrolējamas nekā tās, kas saistās ar apzīmējumu Patiesības ministrija. Tāpēc nosaukumus un apzīmējumus ne tikvien saīsināja, kur vien varēja, bet veltīja lielas pūles, lai katru vārdu darītu viegli izrunājamu.

Jaunrunā eifonija bija svarīgāka par visu, atskaitot jēdziena noteiktību. Gramatikas likumus tai ziedoja labprāt un kad vien vajadzēja. Un tas bija pareizi darīts, jo politiskiem nolūkiem bija nepieciešami pirmām kārtām īsi apcirpti vārdi, kam bija nepārprotama nozīme, ko varēja ātri izteikt un kas tikpat kā nemaz neatbalsojās runātāja prātā. B vārdnīcas vārdi pat vēl ieguva lielāku izteiksmes spēku tāpēc, ka visi bija ļoti līdzīgi. Šiem vārdiem - lab-doma, miermina, proletēsma, kriminālsekss, prieknometne, angsocs, vēderjust, dompole - parasti bija tikai nedaudz labskanīgu balsienu. Tie vedināja runāt vienmuļā un aprautā stilā. Tieši tas bija partijas nolūks. Partija gribēja runu, it sevišķi par tematiem, kas nebija ideoloģiski neitrāli, padarīt iespējami ne­atkarīgu no apziņas. Ikdienas dzīvē vismaz reizēm vajadzēja pirms runāšanas apdomāties, bet, ja partijas biedru uzaicināja izteikt politisku vai morālu sprie­dumu, tam vajadzēja būt spējīgam nobērt pareizus uzskatus tikpat automā­tiski, kā ložmetējs izšauj lodes. Tā viņš bija iemācīts, valoda viņam sniedza nekļūdīgu instrumentu, un vārdu veidojums ar savu īsumu un izteiksmes spēku pilnīgā saskaņā ar angsoca garu šo procesu vēl atvieglināja.

Tāpat ērts bija fakts, ka atkrita izvēles grūtības starp daudziem vārdiem. Salīdzinot ar mūsu vārdnīcām, jaunrunas vārdnīca bija plāna, un pastāvīgi tika gudrotas metodes, kā to vēl saīsināt. Jaunrunā atšķīrās no gandrīz visām citām valodām tajā ziņā, ka tās vārdu krājums ar katru gadu nevis pieauga, bet samazinājās. Katrs īsinājums bija ieguvums - jo mazāka kļuva izvēles iespēja, jo mazāks kārdinājums domāt. Beidzot cerēja panākt stāvokli, kad runātu tikai ar mēli, nemaz nenodarbinot augstākos smadzeņu centrus. Šo nolūku vaļsirdīgi pauda jaunrunas vārds "pīļruna", kas nozīmēja "pēkšķēt kā pīle". Kā daudziem citiem B vārdnīcas vārdiem, tam bija divējāda nozīme. Ja uzskati, ko pēkšķēja, saskanēja ar partijas ģenerāllīniju, šis vārds nozīmēja tikai glaimu, un, ja Times ievadrakstā kāds orators bija nosaukts par "divpluslabu pīļruni", tā bija patiesa un augstu vērtējama uzslava.

C vārdnīca bija abu iepriekšējo papildinājums un saturēja tikai zinātniskus un tehniskus terminus. Tie līdzinājās mūsdienās lietojamiem terminiem un bija darināti no tām pašām saknēm, bet liela vērība bija veltīta to stingrai definīcijai un attīrīšanai no nevēlamām nozīmēm. Uz tiem attiecās tie paši gramatikas likumi. Tikai ļoti retiem C vārdnīcas vārdiem bija kaut cik ievē­rojama loma ikdienas vai politiskajā valodā. Katrs zinātnieks vai tehniķis varēja atrast visus vajadzīgos vārdus viņa nozarei paredzētā vārdu sarakstā, bet parasti tikai pavirši zināja vārdus citu nozaru sarakstos. Tikai pavisam reti vārdi bija visiem sarakstiem kopīgi, un nebija vārdnīcas, kas izteiktu zinātnes darbību kā prāta ieražu vai domāšanas metodi neatkarīgi no atse­višķām nozarēm. Patiesībā arī zinātnei pašai nebija vārda, jo visu, ko vien tā varēja nozīmēt, jau pietiekami skaidri izteica vārds angsocs.

No šī pārskata būs redzams, ka jaunrunā ar partijas ģenerāllīniju nesa­skanīgu uzskatu izteikšana kaut cik tiešāk bija tikpat kā neiespējama. Zināms, ķecerību varēja izteikt ļoti rupjā vai zaimojuma veidā. Piemēram, varētu teikt, ka "Lielais Brālis ir nelabs". Bet šis apgalvojums, kas katra ortodoksa partijas biedra ausij izklausītos galīgi absurds, nebūtu pierādāms ar loģiskiem argu­mentiem, jo tādam nolūkam trūktu vārdu. Angsocam naidīgas domas varēja pastāvēt tikai nenoteiktā bezvārdu formā, un tās varēja minēt tikai ļoti plašos apzīmējumos, kas reizēm nosodīja veselas atkritēju grupas, tās sīkāk nešķiro­jot. Patiesībā jaunrunu subversīviem nolūkiem varēja lietot tikai, nelikumīgi tulkojot dažus tās vārdus atpakaļ vecrunā. Piemēram, "visi cilvēki ir vien­līdzīgi" bija jaunrunā iespējams teikums, bet tikai tādā nozīmē, kādā vecrunā var teikt, ka "visi cilvēki ir sarkanmataini". Gramatiski tas būtu pareizi, bet izteiktu acīm redzamu nepatiesību, t. i., ka visi cilvēki ir vienāda auguma, svara, stipruma. Politiskas vienlīdzības jēdziens vairs neeksistēja, un šī se­kundārā "vienlīdzības" nozīme bija atcelta. 1984. gadā, kad visumā vēl lietoja vecrunu, teorētiski pastāvēja draudi, ka, izrunājot jaunrunas vārdus, varētu atcerēties to pirmatnējo nozīmi. Taču dubultdomā skolotam cilvēkam nebija grūti no tā izvairīties; un pēc dažām paaudzēm tāds misēklis vispār nebūtu iespējams. Cilvēks, kas būtu audzis ar jaunrunu kā vienīgo valodu, vairs nezi­nātu, ka vārdam "vienlīdzīgs" reiz bijusi pakārtota nozīme "politiski vien­līdzīgs" vai ka "brīvs" varētu nozīmēt "garīgi brīvs", tāpat kā, piemēram, cil­vēks, kas nekad nav dzirdējis par šahu, nevarētu iedomāties, ka vārdiem "karalis" un "tornis" var būt vēl kāda īpaša nozīme. Būtu daudz noziegumu un kļūdu, ko tas nemaz nespētu izdarīt, tāpēc ka tiem nebūtu vārda un tos nemaz nevarētu iedomāties. Un bija paredzams, ka ar laiku jaunrunas raksturīgās īpašības kļūtu arvien skaidrākas un noteiktākas - vārdu paliktu arvien mazāk un mazāk, to nozīme arvien šaurāka, un iespējas tos nepareizi lietot kļūtu arvien retākas.

Kad vecrunā būtu reizi par visām reizēm atmesta, pārtrūktu pēdējā saite ar pagātni. Vēsture jau bija pārrakstīta, bet pagātnes literatūras paliekas vēl šur tur bija aizķērušās nepilnīgas cenzūras dēļ, un, kamēr vēl cilvēki prata vecrunu, varēja gadīties, ka kāds tās izlasa. Nākotnē šādi fragmenti, pat ja tie saglabātos, būtu nesaprotami un netulkojami. Jaunrunā nebija iespējams pār­tulkot nevienu vecrunas teikumu, ja tas neattiecās uz kādu tīri tehnisku norisi, ļoti vienkāršu ikdienas darbu vai arī jau nebija ortodokss (jaunrunā būtu jāsaka labdompilns). Praktiski tas nozīmēja, ka nevienu aptuveni pirms 1960. gada sarakstītu grāmatu nevarēja pilnīgi pārtulkot jaunrunā. Pirmsre­volūcijas literatūru varēja tulkot tikai ideoloģiski - citiem vārdiem, grozot tiklab valodu, kā ari jēgu. Ņemsim, piemēram, pazīstamo vietu Neatkarības deklarācijā:

"Mēs uzskatām šīs patiesības par pašsaprotamām, ka visi cilvēki radīti vienlīdzīgi, ka Radītājs tiem piešķīris zināmas neatņemamas tiesības, ka starp tām ir dzīvība, brīvība un tieksme pēc laimes. Ka šo tiesību nodrošinājumam starp cilvēkiem iekārtotas Valdības, kuras savas pilnvaras dibina uz pārvaldīto piekrišanu. Ka ikreiz, kad kāda Valdības forma kļūst šiem mērķiem kaitīga, Tautas tiesība ir to grozīt vai atcelt un iekārtot jaunu Valdību…"

Būtu pilnīgi neiespējams šo vietu tulkot jaunrunā, paturot oriģināla jēgu. Vistuvāk varētu pieiet, visu šo rindkopu ietverot vienā vienīgā vārdā - krimi-nāldoma. Pilnīgs tulkojums varētu būt tikai ideoloģisks, pie tam Džefersona vārdi pārvērstos slavas dziesmā absolūtai diktatūrai.

Un tiešām, laba tiesa pagātnes literatūras jau bija tā pārveidota. Prestiža apsvērumi lika saglabāt dažas vēsturiskas figūras, vienlaikus pieskaņojot to darbus angsoca filozofijai. Tāpēc dažu rakstnieku - tādu kā Šekspīrs, Miltons, Svifts, Bairons, Dikenss - sacerējumi atradās tulkošanas procesā; šo uzde­vumu paveicot, viņu oriģināldarbi, līdzīgi citiem, kas vēl bija saglabājušies no pagātnes literatūras, būtu galīgi iznīcināti. Tulkošanas darbs bija grūts un gauss, un neparedzēja, ka to pabeigs ātrāk par divdesmit pirmā gadsimta pirmo vai otro dekādi. Bija arī liels krājums tīri praktiskas literatūras - nepie­ciešamas tehniskas rokasgrāmatas u. tml. -, kas tāpat bija jāpārstrādā. Gal­venokārt lai ļautu laiku tulkošanas priekšdarbiem, jaunrunas galīgā pieņem­šana bija paredzēta ne agrāk kā 2050. gadā.