1984

Emanuēls Goldsteins Oligarhiskā kolektīvisma teorija un prakse (Vinstons sāka lasīt.)

1. NODAĻA

Nezināšana ir spēks

Visos laikos, par kuriem uzglabājušies rakstiski pierādījumi, un, domājams, kopš neo­līta beigām, pasaulē bijuši trejādu kārtu cilvēki - augstie, vidējie un zemie. Tie ir tikuši iedalīti dažādās sīkākās kategorijās, kas apzīmētas neskaitāmiem vārdiem, un to relatīvais daudzums, kā arī savstarpējās attiecības dažādos laikmetos ir mainījušās, bet sabiedrības būtiskā struktūra nekad nav grozījusies. Pat pēc lieliem apvērsumiem un šķietami galīgām pārmaiņām arvien nostabilizējies tas pats stāvoklis, gluži kā žiroskops vienmēr atgriežas līdzsvarā, lai cik tālu to noliektu uz vienu vai otru pusi.

Šo triju grupu mērķi ir pilnīgi nesavienojami…

Vinstons uz mirkli nolika grāmatu, galvenokārt lai novērtētu faktu, ka viņš tiešām to lasa, turklāt ērtībās un drošībā. Viņš bija viens: nebija tālekrāna, neviens neklausījās pie atslēgas cauruma, viņam nebija jānervozē, jāska­tās atpakaļ pār plecu un jāapsedz lappuse ar plaukstu. Vaigu glāstīja maigais, vasarīgais gaiss. No tālienes atlidoja šurp paklusas bērnu klaigas; istabā ne­dzirdēja ne skaņas, vienīgi pulkstenis tikšķēja, un tā tikšķi atgādināja circeņa čirkstēšanu. Viņš iegrozījās dziļāk atzveltnī un uzlika kājas uz kamīna aizsarga. Tā bija svētlaime, tā bija mūžība. Pēkšņi, kā reizēm dara ar grāmatu, par ko zina, ka to lasīs ne tikai vienu reizi, bet daudzkārt, iegaumējot vai katru vārdu, viņš to atšķīra citā vietā un ieraudzīja, ka tur sākas trešā nodaļa. Viņš lasīja:

3. NODAĻA

Karš ir miers

Pasaules sadalīšanās trīs milzu lielvalstis bija notikums, ko varēja paredzēt un tiešām ari paredzēja jau pirms divdesmitā gadsimta vidus. Kad Krievija bija pievienojusi sev Eiropu un Savienotās Valstis pievienojušas Angliju, divas no tagadējām pārvalstīm, Eirāzija un Okeānija, faktiski jau pastāvēja. Trešā, Austrumāzija, kā norobežota vienība radās tikai pēc nākamo desmit gadu juceklīgo cīņu perioda. Robežas šo triju pārvalstu starpā vietām ir patvaļīgi vilktas, vietām tās svārstās atkarībā no kara laimes, bet visumā saskan ar ģeogrāfijas līnijām. Eirāzija aptver Eiropas un Āzijas ziemeļu daļu no Portugāles līdz Beringa jūrai. Okeānija ietver abas Amerikas, Atlantijas okeāna salas, ieskaitot Anglijas salas, Austrālāziju un Āfrikas dienvidu daļu. Austrumāzija, kas ir mazāka par abām minē­tajām un ar diezgan nenoteiktu rietumu robežu, aptver Ķīnu un zemes uz dienvidiem no tās, Japānas salas un lielu, bet svārstīgu Mandžūrijas, Mongolijas un Tibetas daļu.

Šādā vai tādā kombinācijā šīs trīs pārvalstis pastāvīgi karo un ir karojušas pēdējos divdesmit piecus gadus. Taču karš vairs nav iznīcinoša, izmisīga sadursme, kāds tas bija divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Ta ir karošana ar ierobežotiem mērķiem starp preti­niekiem, kas nespēj viens otru iznīcināt, kuru cīņai nav materiālas dabas cēloņu vai no­zīmīgu ideoloģisku mērķu. Ar to nav teikts, ka kara metodes vai vispārīgā nostāja pret to būtu kļuvusi bruņnieciskāka vai mazāk asinskāra. Gluži otrādi, kara histērija ir pastāvīga un vispārīga visās valstīs, un par parastām norisēm tiek uzskatīta izvarošana, laupīšana, bērnu slepkavošana, veselu apgabalu iedzīvotāju aizvešana verdzībā, represijas pret gūs­tekņiem, reizēm tos pat dzīvus izvārot vai aprokot; ja tā izdarās paši, nevis ienaidnieks, tad šādu rīcību pat cildina. Taču karā piedalās ļoti maz dzīvā spēka, lielāko tiesu labi apmācīti speciālisti, tāpēc ir samērā neliels skaits kritušo. Kaujas, ja tādas vispār notiek, risinās gar nenoteiktām robežām, ko vidusmēra cilvēks var tikai nojaust, vai ap peldošiem cietokšņiem, kuri sargā stratēģiskus punktus jūras ceļos. Civilizācijas centros karš ne­nozīmē neko vairāk kā pastāvīgu patēriņa preču trūkumu un paretus raķešbumbu sprā­dzienus, kas var nonāvēt zināmu daudzumu iedzīvotāju. īstenībā karš mainījis raksturu. Pareizāk, iemesli, kuru dēļ karu sāk, ir mainījušies svarīguma kārtībā. Motīvi, kas mazā apjomā bija vērojami jau divdesmitā gadsimta pirmās puses lielajos karos, tagad guvuši pārsvaru, kļuvuši apzināti atzīti, un tiem pieskaņota pati karošana.

Lai saprastu tagadējā kara raksturu - jo, par spīti pārgrupējumiem, kas notiek pēc katriem četriem vai pieciem gadiem, tas vienmēr ir tas pats karš -, pirmām kārtām jāpatur prātā, ka tas neko neizšķir. Nevienu no pārvalstīm pat abas pārējās kopā nekad nevarētu galīgi iekarot. Spēki ir pārāk līdzīgi un dabiskie šķēršļi - pārāk lieli. Eirāziju aizsargā plašā teritorija, Okeāniju - Atlantijas un Klusā okeāna ūdeņi, Austrumāziju - tās iedzīvotāju vairošanās un darbaspējas. Otrkārt, materiālā ziņā vairs nav par ko karot. Pašiztikai pie­skaņotā saimniecība, kur produkcija pilnīgi pielāgota patēriņam, izbeiguši cīņu par tirgiem, kas bija iepriekšējo karu galvenais cēlonis, bet sacensība jēlvielu dēļ vairs nav dzīvības vai nāves jautājums. Vismaz ikviena no trim pārvalstīm ir tik plaša, ka gandrīz visas vajadzīgās jēlvielas var atrast pati savās robežās. Karam tātad ir tiešs ekonomisks mērķis -tas ir karš par darbaspēku. Starp pārvalstu robežām ir aptuveni četrstūrains apgabals ar stūriem Tanžerā, Brazavilā, Darvnā un Hongkongā, kurā dzīvo apmēram piektā daļa zemeslodes iedzīvotāju. Trīs pārvalstis pastāvīgi cīnās par šo biezi apdzīvoto apgabalu un Ziemeļpola piederību. Patiesībā neviena valsts nekad nepārvalda visu strīda apgabalu. Tā daļas pastāvīgi iet no rokas rokā, un iespēja ar pēkšņu nodevīgu iebrukumu sagrābt vienu vai otru tā stūri diktē bezgalīgās maiņas sabiedroto un ienaidnieku starpā.

Visas strīdīgās teritorijas satur vērtīgus minerālus, un dažas no tām dod svarīgus augu valsts produktus, piemēram, kaučuku, kas aukstākā klimatā jāražo sintētiski pēc samērā dārgām metodēm. Taču galvenokārt tās ir neizsmeļams lēta darbaspēka rezervuārs. Kurai pārvalstij pieder vara pār ekvatoriālo Āfriku vai Vidējo Austrumu zemēm, Dienvidindiju vai Indonēzijas arhipelāgu, tās rīcībā ir ari daudzi miljoni kūliju, kas par ubaga grašiem strādā smagu darbu. Šo apgabalu iedzīvotāji, kuri pusoficiāli nospiesti vergu stāvoklī, pastāvīgi pāriet no viena iekarotāja rokām otrās, un tos, tāpat kā ogļu vai naftas krājumus, izmanto, lai iekarotu plašāku teritoriju, iegūtu vairāk darbaspēka, ražotu vairāk ieroču, iekarotu plašāku teritoriju un tā tālāk līdz bezgalībai. Jāievēro, ka cīņas nekad īsti netiek tālāk par strīda apgabalu malām. Eirāzijas robežas svārstās šurp un turp starp Kongo baseinu un Vidusjūras ziemeļu krastu; Indijas un Klusā okeāna salas pastāvīgi ieņem un zaudē vai nu Okeānija, vai Austrumāzija; Mongolijā robežlīnija starp Eirāziju un Austrum­āziju nekad nav stabila; ap polu visas trīs pārvalstis uzskata par savām milzu teritorijas, kas lielāko tiesu ir neapdzīvotas un neizpētītas; bet spēku līdzsvars arvien paliek aptuveni vienāds, un visu pārvalstu centrālā teritorija vienmēr paliek neskarta. Vēl vairāk - izman­toto tautu darbaspēks no apgabaliem ap ekvatoru pasaules saimniecībai patiesībā nemaz nav vajadzīgs. Pasaules bagātību tas nevairo, jo visu, ko tas ražo, izlieto karam, un kara sākšanas mērķis arvien ir tikt labākā stāvoklī, lai sāktu jaunu karu. Vergu tautas ar savu darbaspēku palīdz paātrināt pastāvīgās karu gatavošanas tempu. Bet, ja tā nebūtu, pasaules sabiedrības struktūra un process, ar ko tā sevi uztur, visumā būtu tādi paši.

Modernā kara primārais mērķis (saskaņā ar dubitltdomas principiem, iekšējās partijas vadītāji teorētiķi šo mērķi reizē atzīst un neatzīst) ir patērēt mašīnu ražojumus, nepaceļot vispārējo dzīves standartu. Jau kopš deviņpadsmitā gadsimta beigām industriālā sabiedrībā latenti pastāv problēma, ko iesākt ar patēriņa preču pārpalikumu. Tagad, kad tikai retam cilvēkam netrūkst pat ēdiena, šī problēma acīmredzot nav spiedīga un varbūt tāda nekļūtu pat bez mākslīgās iznīcināšanas procesa iedarbes. Šīsdienas pasaule ir kaila, izsalkusi, izpostīta un panīkusi salīdzinājumā ar pasauli, kas pastāvēja pirms 1914. gada, un vēl nabadzīgāka salīdzinājumā ar iedomāto nākotni, kuru tā laikmeta cilvēce gribēja celt. Div­desmitā gadsimta sākumā neizsakāmi bagātas, vaļīgas, organizētas un spējīgas nākamās sabiedrības vīzija - mirdzoša antiseptiska stikla, tērauda un betona pasaule - bija gandrīz katra lasītpratēja apziņas daļa. Zinātne un tehnoloģija attīstījās apbrīnojamā ātrumā, un šķita dabiski pieņemt, ka attīstīsies joprojām. Tas tomēr nenotika - savu tiesu aiz pau-perizācijas, ko radīja gara karu un revolūciju virkne, savu tiesu tāpēc, ka zinātnisks un tehnisks progress bija atkarīgs no ierastās empīriskās domāšanas, kas stingri totalitārā sabiedrībā nevarēja pastāvēt. Visumā pasaule tagad ir primitīvāka nekā pirms piecdesmit gadiem. Dažas atpalikušas teritorijas progresējušas, un dažas ierīces, bet tikai tādas, kam sakars ar karu un policejisku spiegošanu, ir tālāk attīstījušās, tomēr eksperimenti un izgud­rojumi visumā nenotiek, un piecdesmito gadu atomkara postījumi nav novērsti. Taču bries­mas, ko rada mašīna, nav zudušas. Jau kopš mašīnas parādīšanās mirkļiem visiem saprātī­giem cilvēkiem kļuva skaidrs, ka grūtais, vienkāršais fiziskais darbs vairs nav nepieciešams un tātad lielā mērā zuduši cilvēku nevienlīdzības cēloņi. Ja mašīna ar nolūku būtu lietota šim mērķim, badu, pārpūli, netīrību, neizglītību un slimības būtu iespējams novērst dažu paaudžu laikā. Un tiešām, arī nelietojot mašīnu tādam nolūkam, mašīna it kā automātiskā norisē, tas ir, ražojot bagātības, kuras reizēm nebija iespējams nesadalīt, pacēla vidusmēra cilvēka dzīves standartu ļoti ievērojamā mērā apmēram piecdesmit gadu laikposmā deviņpadsmitā gadsimta beidzamajos un divdesmitā gadsimta pirmajos gadu desmitos.

Taču tāpat kļuva skaidrs, ka vispārīgais bagātības pieaugums draudēja iznīcināt - un savā ziņā arī iznīcināja - hierarhisko sabiedrību. Pasaulē, kur ikviens strādātu tikai ne­daudzas stundas, ēstu, cik gribētu, dzīvotu mājās ar vannasistabu un ledusskapi un brauktu savā automobilī vai pat lidmašīnā, acīm redzamās un varbūt arī vissvarīgākās nevienlī­dzības formas jau būtu izzudušas. Ja bagātība kļūtu vispārēja, tā vairs nenodrošinātu izcilu stāvokli. Bez šaubām, varēja iedomāties sabiedrību, kur bagātība personīgu mantu un ērtību nozīmē būtu vienmērīgi sadalīta, bet vara joprojām paliktu šauras privileģētas kastas rokās. Taču praksē tāda sabiedrība ilgi nevarētu palikt stabila. Jo, ja visi baudītu vaļību un drošību vienādā mērā, plašās cilvēces masas, ko parastajos apstākļos nabadzība notrulina un aklina, iegūtu minimālo izglītību un iemācītos pašas domāt; bet, ja tas reiz būtu noticis, tās agrāk vai vēlāk atskārstu, ka privileģēta minoritāte ir lieka, un to nokra­tītu. Ilgāku laiku hierarhiska sabiedrība varēja pastāvēt tikai uz nabadzības un nezināšanas bāzes. Atgriešanās lauksaimnieciskā pagātnē, par ko sapņoja daži domātāji divdesmitā gadsimta sākumā, nebija praktiski realizējams atrisinājums. Tas bija pretrunā ar tendenci uz mehanizāciju, kas visā pasaulē bija kļuvusi gandrīz instinktīva, bez tam jebkura valsts ar atpalikušu rūpniecību būtu militāri nevarīga un katrā ziņā tieši vai netieši kļūtu atkarīga no progresējošiem kaimiņiem.

Tāpat problēmu lāgā nevarēja atrisināt, ierobežojot preču ražošanu, lai turētu masas nabadzībā. Tas lielā mērā notika kapitālisma beigu cēlienā, aptuveni starp 1920. un 1940. gadu. Daudzu valstu saimniecībai ļāva apsīkt, zeme palika atmatā, iekārtas uzņēmumiem netika papildinātas, veselām iedzīvotāju šķirām tika atņemta iespēja strādāt, liekot dzīvot pusbadā no valsts labdarības. Bet tas arī veicināja militāru vājumu, un, tā kā mākslīgi radītais trūkums bija acīm redzami nevajadzīgs, tas neizbēgami pamodināja opozīciju. Problēma nu bija, kā likt rūpniecības riteņiem griezties, vienlaikus tomēr nevairojot pa­saules bagātību. Preces bija jāražo, bet tās nedrīkstēja sadalīt. Praksē vienīgais veids, kā to varēja realizēt, bija pastāvīgs karastāvoklis.

Kara būtiskā funkcija ir iznīcināšana, bet ne tik daudz cilvēku dzīvību kā cilvēku darba augļu iznīcināšana. Karš ir līdzeklis, kā satriekt druskās, izkūpināt stratosfērā vai no­gremdēt jūras dzelmē ražojumus, ko citādi varētu izlietot, lai masām sagādātu pārāk ērtu dzīvi un tātad pēc zināma laika tās padarītu pārāk saprātīgas. Pat ja kara ieročus īstenībā neiznīcina, to ražošana ir ērts veids, kā izlietot darbaspēku, tajā pašā laikā neražojot neko tādu, ko varētu patērēt. Piemēram, vienā pašā peldošajā cietoksnī ieslēgts darbaspēks, ar ko varētu uzbūvēt vairākus simtus preču kuģu. Vēlāk to demontē kā novecojušos, lai gan tas nevienam nav devis nekādu materiālu labumu, un ar milzīgu darbaspēka patēriņu būvē jaunu peldošo cietoksni. īstenībā militārie izdevumi vienmēr tiek tā izplānoti, lai tie aprītu visu, kas atliek pēc iedzīvotāju visprimitīvāko vajadzību apmierināšanas. Praksē iedzī­votāju vajadzības vienmēr novērtē par zemu, un rezultātā pastāv gandrīz visu dzīvei nepie­ciešamo preču hronisks trūkums; bet uz to raugās kā uz vēlamu parādību. Pat privileģētās grupas tīšam tur uz trūkuma robežas, jo vispārīgais stāvoklis, kur visa trūkst, vairo sīko privilēģiju nozīmi un vērtību, tā palielinot atšķirību dažādu grupu starpā. Salīdzinot ar divdesmitā gadsimta sākuma dzīves līmeni, pat iekšējās partijas biedrs dzīvo askētiski un grūti strādā. Taču nedaudzās ērtības, ko tas bauda, - liels, glīti iekārtots dzīvoklis, labāka drēbju kvalitāte, labāks ēdiens, dzērieni un tabaka, divi vai trīs kalpotāji, sava automašīna vai savs helikopters - viņam liek justies kā citā pasaulē salīdzinājumā ar ārējās partijas biedru, un ārējās partijas biedriem ir līdzīgas priekšrocības salīdzinājumā ar apspiestajām masām, ko saucam par proletariātu. Sociālā atmosfēra ir tāda kā ielenktā pilsētā, kur zirga gaļas gabals ir visa atšķirība starp bagātību un nabadzību. Un vienlaikus kara un briesmu apziņa padara visas varas nodošanu šaurai kastai par dabisku, neizbēgamu pastāvēšanas priekšnoteikumu.

Kā redzēsim, karš ne tikvien veic nepieciešamo destruktīvo darbu, bet arī izdara to psiholoģiski pieņemamā veidā. Vispār būtu pavisam vienkārši pasaules lieko darbaspēku izmantot, ceļot tempļus un piramīdas, rokot bedres un tās atkal aizberot vai pat ražojot lielus preču krājumus un pēc tam tiem pielaižot uguni. Taču tas hierarhiskai sabiedrībai apgādātu tikai ekonomisko, nevis emocionālo bāzi. Te nav runa par masu noskaņojumu, jo to nostāja ir nesvarīga, kamēr vien tās nemitīgi strādā, bet gan par noskaņojumu pašā partijā. Pat visvienkāršākajam partijas biedram jābūt darbaspējīgam, centīgam un zināmās šaurās robežās pat inteliģentam, bet tāpat tam jābūt ticīgam un stulbam fanātiķim, kura galvenās emocijas ir bailes, naids, dievināšana un līksme par uzvarām un spožiem panā­kumiem. Citiem vārdiem, viņam nepieciešama karastāvoklim pielāgota mentalitāte. Nav svarīgi, vai karš patiesībā notiek, un, tā kā izšķiroša uzvara nav panākama, nav svarīgi, vai karā veicas labi vai slikti. Nepieciešams tikai, lai pastāvētu karastāvoklis. Tā intelekta nonivelēšana, kuru partija prasa no saviem biedriem un kura vieglāk veicama kara at­mosfērā, tagad ir gandrīz vispārēja, bet augstākās aprindās tā iezīmējas arvien skaidrāk. Tieši iekšējā partijā kara histērija un ienaidnieka nīšana ir visstiprākās. Administratora amatā esot, ārējās partijas biedram bieži ir jāzina, ka viena vai otra vieta kara ziņās ir nepatiesa, un dažkārt viņš var pat nojaust, ka viss karš ir uzpūsts un vai nu īstenībā nemaz nenotiek, vai ir sākts pavisam citā nolūkā, nekā tiek sludināts, bet tādas zināšanas viegli neitralizē ar dubultdomas tehniku. Taču neviens iekšējās partijas biedrs ne mirkli ne­svārstās savā mistiskajā ticībā, ka karš ir reāls un ka tam jābeidzas ar uzvaru, citiem vārdiem, ar visas pasaules iekarošanu.

Visi iekšējās partijas biedri uz šo nākamo lielo uzvaru paļaujas kā uz ticības aplie­cinājumu. Tā panākama, vai nu pakāpeniski iekarojot arvien vairāk un vairāk ienaidnieka teritorijas un tā radot neapšaubāmu varas pārākumu, vai arī izgudrojot jaunus, neatvai­rāmus ieročus. Jauni ieroči tiek meklēti nemitīgi, un šī meklēšana ir viens no retajiem veidiem, kā vēl var izmantot radītāja un domātāja garīgo enerģiju. Pašreiz Okeānijā zinātne vārda senākajā nozīmē gandrīz nemaz nepastāv. Jaunrunā vārda "zinātne" vairs nav. Em­pīriskā domāšana, uz ko balstījās visi zinātnes sasniegumi pagātnē, ir pretrunā ar angsoca vissvarīgākajiem pamatprincipiem. Pat tehnikas progress notiek tikai tad, ja to kaut kā var izlietot, lai mazinātu cilvēka brīvību. Visās noderīgajās zinātnēs sabiedrība vai nu stāv uz vietas, vai iet atpakaļ. Laukus apstrādā ar zirgu un arklu, turpretī grāmatas raksta mehāniski. Taču sevišķi svarīgās nozarēs - te jāmin karš un spiegošanas policija - empī­risko pieeju arvien vēl ieteic vai vismaz pacieš. Partijai ir divi mērķi - iekarot visu pasauli un reizi par visām reizēm iznīcināt neatkarīgas domāšanas iespēju. Tāpēc ir divas lielas problēmas, kuras partija cenšas atrisināt. Pirmā - kā pret cilvēka gribu izzināt, ko tas domā, un otra - kā dažās sekundēs nogalināt vairākus simtus miljonu cilvēku tā, lai tie iepriekš neko nezinātu. Tā kā vēl turpinās zinātniska pētniecība, šie ir tās galvenie uz­devumi. Tagadnes zinātnieks ir vai nu psihologa un inkvizitora mistrojums, kas ārkārtīgi sīki pētī sejas izteiksmes, žestu un balss skaņas nozīmi un pārbauda narkotisku vielu, šoka terapijas, hipnozes un fiziskas spīdzināšanas lietderību atzīšanās izspiešanā, vai ķī­miķis, fiziķis vai biologs, kas interesējas tikai par tām sava īpašā priekšmeta nozarēm, kuras ir izmantojamas dzīvības atņemšanā. Speciālistu grupas nemitīgi strādā gan plašajās Miera ministrijas laboratorijās, gan Brazīlijas mežos paslēptās izmēģinājumu stacijās vai Austrālijas tuksnesī un Antarktikas neapdzīvotajās salās. Dažas nodarbojas vienīgi ar nākamo karu stratēģiju; citas izgudro arvien lielākas un lielākas raķešbumbas, arvien spēcīgākas un spēcīgākas sprāgstvielas un arvien izturīgākas un izturīgākas bruņu plātnes; citas meklē jaunas un vēl nāvējošākas gāzes vai šķīstošas indes, kuras varētu ražot tādā vairumā, kāds vajadzīgs, lai iznīcinātu vesela kontinenta augu valsti, vai baktēriju kultūras, kam nav nekādu antivielu; citas cenšas konstruēt kaujas līdzekli, kas kustētos pazemē tāpat kā zemūdene jūrā, vai lidmašīnu, kas būtu tikpat neatkarīga no aerodroma kā buri­nieks no ostas; un vēl citas pētī tālākas iespējas, piemēram, kā ar tūkstoš kilometru augstumā novietotām milzu lēcām koncentrēt Saules staru kūļus uz Zemes vai mākslīgi radīt zemestrīces un paisuma viļņus, aizurbjot Zemi un izlaižot tās centra karstumu.

Taču neviens no šiem projektiem netiek ne tuvu īstenojumam, un neviena no trim pārvalstīm nekad neiegūst nozīmīgu pārākumu. Vēl dīvaināk ir tas, ka visām trim valstīm jau ir atombumba - daudz varenāks ierocis par jebkuru, ko zinātnieki pasāktajos pētījumos varētu izgudrot. Lai gan partija, kā jau paradusi, atombumbu uzskata par savu izgudrojumu, pirmās atombumbas parādījās jau četrdesmitajos gados un plašā apjomā tika lietotas kādus desmit gadus vēlāk. Toreiz nometa dažus simtus šādu bumbu uz rūpniecības centriem, galvenam kārtām Eiropas Krievijā, Rietumeiropā un Ziemeļamerikā. Rezultāti visu valstu vadošajās frakcijās radīja pārliecību, ka vēl dažas bumbas nozīmētu organizētas sabiedrības galu un ari viņu pašu varas beigas. Tāpēc turpmāk, lai gan nekāds oficiāls nolīgums netika parakstīts vai pieminēts, vairāk bumbu nemeta. Visas trīs valstis tikai ražo atombumbas un krāj tās izšķirošai izdevībai, kas, kā tās cer, agrāk vai vēlāk radīsies. Pa to laiku kara māksla trīsdesmit vai četrdesmit gadu palikusi gandrīz bez pārmaiņām. Helikopterus lieto vairāk nekā senāk, bumbvedējus lielāko tiesu aizstājuši pašgājēji šāviņi un vieglos kustīgos kaujas kuģus - gandrīz nenogremdējamie peldošie cietokšņi; bet citādi nekāda sevišķa attīstība nav novērojama. Tāpat vēl lieto tanku, zemūdeni, torpēdu, ložmetēju, pat šauteni un rokasgranātu. Un, lai arī prese un tālekrāni ziņoja par bezgalīgām masu iznīcināšanām, agrāko karu briesmīgās kaujas, kur dažās nedēļās nogalināja simtiem tūkstošu un pat miljoniem cilvēku, vairs nav atkārtojušās.

Neviena no trim supervalstīm nemēģina ķerties pie pasākumiem, kur var draudēt nopietna sakāve. Ja kādreiz sāk plašu operāciju, tad tā parasti ir negaidīts uzbrukums sabiedrotajai valstij. Stratēģija, kādu ievēro vai izliekas ievērojam visas trīs lielvalstis, ir viena un tā pati. Plāns paredz gan ar cīņām, gan ar līgumiem, gan izdevīgā brīdī ar node­vīgiem triecienuzbrukumiem iegūt bāzes, kas pilnīgi ielenktu vienu vai otru sāncensi, tad parakstīt ar to draudzības līgumu un uzturēt mierīgas attiecības tik ilgi, cik nepieciešams, lai iemidzinātu ielenktās uzmanību. Pa to laiku visos stratēģiskos punktos varēs nogādāt ar atombumbām pielādētas raķetes; beidzot tās visas reizē izšaus, nodarot tik lielus pos­tījumus, ka atmaksa kļūs neiespējama. Tad būs pienācis laiks parakstīt draudzības līgumu ar atlikušo pasaules lielvalsti un gatavoties nākamajam uzbrukumam. Diezin vai jāšaubās, ka šis plāns ir tikai nomoda sapnis, ko nav iespējams īstenot. Turklāt cīņas notiek vienīgi strīda apgabalos ap ekvatoru un polu; neviena valsts nesāk invāziju ienaidnieka teritorijā. Ar to izskaidrojams fakts, ka dažās vietās robežas starp supervalstīm ir gluži patvaļīgas. Piemēram, Eirāzija viegli varētu iekarot Anglijas salas, kas ģeogrāfiski pieder pie Eiropas, Okeānijai nebūtu grūti pabīdīt robežu līdz Reinai vai pat Vislai. Bet ar to būtu pārkāpts visās nometnēs ievērotais, kaut ari skaidri neizteiktais kulturālās vienveidības princips. Ja Okeānija iekarotu apgabalus, ko agrāk sauca par Franciju un Vāciju, tai būtu vai nu jāiznīcina to iedzīvotāji, bet tas ir ar lielām fiziskām grūtībām saistīts uzdevums, vai jā­asimilē apmēram simt miljonu cilvēku, kuri tehniskās attīstības ziņā ir aptuveni Okeānijas līmenī. Ar šo problēmu jāsaduras visām trim pārvalstīm. Viņu struktūrai absolūti ne­pieciešams, lai iedzīvotājiem nebūtu saskare ar ārzemniekiem, vienīgi šaurā apjomā ar karagūstekņiem un krāsainajiem vergiem. Pat pret pašreizējo sabiedroto izturas ar vis­lielākajām aizdomām. Okeānijas vidusmēra pilsonis nekad nav redzējis nevienu Eirāzijas vai Austrumāzijas pilsoni, vienīgi karagūstekņus, un viņam ir aizliegts mācīties sveš­valodas. Ja viņam atļautu satikties ar ārzemniekiem, viņš ieraudzītu, ka tie ir tādi paši cilvēki kā viņš un ka lielākā tiesa no tā, kas viņam par tiem stāstīts, ir meli. Cieši noslēgtā pasaule, kurā viņš dzīvo, saplaisātu, un naids, bailes un paštaisnība, uz ko balstās viņa morāle, varētu izgaist. Tāpēc karojošās puses ievēro klusu vienošanos, ka, lai cik bieži Persija, Ēģipte, Java vai Ceilona pārietu no vienām rokām citās, galvenās robežas nav citādi aizskaramas kā tikai ar raķešbumbām.

Aiz tā slēpjas fakts, ko nekad nepiemin, bet ko klusībā zina un liek vērā, proti, ka apstākļi visās trijās lielvalstis ir apmēram vienādi. Okeānijā valdošo filozofiju sauc par angsocu, Eirāzijā - par neoboļševismu, un Austrumāzijā to apzīmē ar ķīniešu vārdu, ko parasti tulko kā Nāves dievināšana, bet kas varbūt drīzāk nozīmē Sevis izdzēšana. Okeā­nijas iedzīvotājs nedrīkst neko zināt par abu pārējo filozofiju principiem, bet viņam māca tās nīst kā barbariskus morāles un veselā saprāta apvainojumus. Patiesībā visas trīs filo­zofijas ir tikko atšķiramas cita no citas, un sociālajām sistēmām, uz ko tās balstās, vispār nav nekādu atšķirību. Visur tā pati piramidālā uzbūve, tā pati pusdievišķā vadoņa pie­lūgsme, tā pati ekonomika, kuru noteic karš un kura pati karam domāta. Loģiskais secinājums ir, ka trīs supervalstis ne tikvien nevar cita citu iekarot, bet, to darot, arī neko neiegūtu. Gluži otrādi, kamēr starp tām pastāv konflikts, tās balsta cita citu kā trīs labības kūļi statiņā. Un, kā parasti, visu triju valstu valdošās grupas vienlaikus zina un arī nezina, ko dara. Viņu mūžs veltīts pasaules iekarošanai, bet tikpat labi viņas zina arī, ka ir nepie­ciešami, lai karš mūžam nebeigtos un neviens neuzvarētu. Pa to laiku, kamēr nepastāv briesmas, ka viena valsts varētu otru iekarot, var atļauties realitātes noliegumu, kas ir tiklab angsoca, kā arī abu konkurējošo domāšanas sistēmu raksturīgākā pazīme. Te jāat­kārto jau agrāk teiktais, ka karš, kļūdams pastāvīgs, ir pašos pamatos mainījis raksturu.

Senākos laikmetos karš jau pēc savas definīcijas vien bija kaut kas, kam agrāk vai vēlāk jābeidzas, turklāt parasti ar nepārprotamu uzvaru vai sakāvi. Tāpat karš pagātnē bija viens no galvenajiem līdzekļiem, kas cilvēku sabiedrības turēja saskarē ar materiālo realitāti. Visi valdnieki visos laikmetos ir centušies padotajiem uzspiest maldīgus pasaules uzskatus, bet viņi nevarēja atbalstīt tādas ilūzijas, kas draudēja mazināt militāro spēku. Kamēr sakāve nozīmēja neatkarības zaudējumu vai kaut ko citu, ko parasti uzskatīja par nevēlamu, pret neveiksmi bija nopietni jānodrošinās. Reālos faktus nevarēja neņemt vērā. Filozofijā vai reliģijā, ētikā vai politikā divreiz divi varēja būt pieci, bet, kad projektēja lielgabalu vai lidmašīnu, tad vajadzēja būt četri. Nespējīgas tautas agrāk vai vēlāk iekaroja, un cenšanās pēc īstiem sasniegumiem nesadzīvoja ar ilūzijām. Vēl vairāk - lai gūtu panā­kumus, bija jāmācās no pagātnes, tas nozīmēja, ka bija diezgan skaidri jāpārzina viss, kas pagātnē noticis. Avīzes un vēstures grāmatas, protams, vienmēr bija piekrāsotas un uzfrizētas, bet tāda vēstures viltošana, kādu patlaban izdara, nebija iespējama. Karš bija drošs veselā saprāta sargs, un attiecībā uz valdošajām šķirām tas laikam bija galvenais no visiem sargiem. Kamēr karos varēja uzvarēt vai zaudēt, neviena valdošā šķira nevarēja būt pilnīgi neatbildīga.

Taču, kad karš vārda tiešā nozīmē kļūst pastāvīgs, tas vairs nav bīstams. Ja karš ir nemitīgs, tad vairs nav tā, ko sauc par militārām vajadzībām. Tehniskais progress var apstāties, un taustāmus faktus var noliegt vai neievērot. Kā jau redzējām, kara nolūkiem vēl turpina pētījumus, kurus varētu dēvēt par zinātniskiem, bet tie patiesībā nav nekas vairāk par nomoda sapņiem, un, ja arī tie neko nepanāk, tam nav lielas nozīmes. Spējas pat militārā jomā vairs nav vajadzīgas. Okeānijā nekas nav spējīgs, vienīgi domu policija. Tā kā visas trīs supervalstis nav neiekarojamas, katra patiesībā ir atsevišķs universs, kurā droši var piekopt visāda veida domu sagrozīšanu. Dzīves īstenība saistās tikai ar grūtībām ikdienas vajadzību apmierināšanā - ar ēšanu un dzeršanu, pajumtes un apģērba mek­lēšanu, izvairīšanos iedzert indi vai izlēkt pa augšstāva logu un tā tālāk. Starp dzīvību un nāvi, starp fizisku baudu un fiziskām sāpēm vēl pastāv atšķirība, bet tas ir viss. Šķirts no saskares ar ārpasauli, Okeānijas pilsonis ir kā cilvēks starpzvaigžņu telpā, tas nevar pateikt, kurš virziens ved augšup, kurš - lejup. Šādas valsts valdnieki ir absolūti, faraoni un cēzari tādi nevarēja būt. Viņu pienākums ir raudzīties, lai pavalstnieki nemirtu badā tik lielā skaitā, ka rastos neērtības, un lai armija paliktu tajā pašā zemajā militārās tehnikas līmenī kā sāncensones; ja šis minimums veikts, viņi var īstenību šķobīt un grozīt, kā vien paši vēlas.

Tāpēc karš, ja to vērtējam no agrāko karu viedokļa, ir tikai krāpšana. Tas atgādina cīniņus starp atgremotajiem, kuru ragi tā veidoti, ka šie dzīvnieki nemaz nevar cits citu ievainot. Tomēr, kaut arī nereāls, karš nav nenozīmīgs. Tas aprij patēriņa preču pārpa­likumu un palīdz saglabāt to sevišķo garīgo atmosfēru, kas hierarhiskai sabiedrībai ne­pieciešama. Karš, kā būs redzams, tagad ir tīri iekšēja lieta. Pagātnē visu valstu valdošās grupas, lai arī varbūt apzinādamās kopīgās intereses un tātad arī kara postījumiem sprau­žamās robežas, cīnījās cita ar citu un uzvarētāji vienmēr aplaupīja uzvarētos. Mūslaikos tās nemaz necīnās cita ar citu. Katra valdošā grupa izraisa karu pati pret saviem pavalst­niekiem, un kara nolūks ir nevis iekarot vai pasargāt no iekarošanas kādu zināmu teritoriju, bet gan saglabāt neskartu sabiedrības struktūru. Tāpēc vārds "karš" ir ieguvis maldinošu nozīmi. Varbūt pareizāk būtu teikt, ka, kļūdams pastāvīgs, karš ir beidzis eksistēt. īpašā ietekme, kāda karam bija uz cilvēci starp neolītu un divdesmitā gadsimta pirmo pusi, ir zudusi un tās vietā stājies pavisam kas cits. Rezultāts būtu gandrīz tas pats, ja trīs pārvalstis mitētos karot cita ar citu, noslēgtu mūžīgu mieru un nepārkāptu savas robežas. Tajā gadījumā ikviena joprojām būtu neatkarīgs universs, uz visiem laikiem at­brīvojies no ārēju briesmu nevēlamās ietekmes.

Īsteni pastāvīgs miers būtu tas pats, kas nemitīgs karš. Tāda - lai gan partijas biedru lielais vairums to saprot tikai seklākā nozīmē - ir jēga partijas sauklim: karš ir miers.

Vinstons uz mirkli pārtrauca lasīšanu. Kaut kur tālumā nodunēja raķeš-bumbas sprādziens. Svētlaimīgā sajūta - būt vienatnē ar aizliegto grāmatu istabā bez tālekrāna - nebija izgaisusi. Vienatne un drošība bija fiziskas sa­jūtas, kas kaut kā sajaucās ar miesas nogurumu, krēsla mīkstumu, pa logu ieplūdušās vieglās vējpūtas pieskārienu vaigam. Grāmata viņu valdzināja vai, pareizāk, nomierināja. Savā ziņā tā viņam neatklāja neko jaunu, bet arī tā bija valdzinājuma daļa. Grāmata izteica to pašu, ko viņš būtu teicis, ja spētu sa­kopot izkliestās domas. To bija radījis viņa garam līdzīgs gars, tikai nesalī­dzināmi spēcīgāks, daudz sistemātiskāks, baiļu nesakropļots. Viņš noprata, ka labākās grāmatas ir tās, kuras pauž to, ko lasītājs jau zina. Viņš tikko bija atgriezies pie 1. nodaļas, kad izdzirda uz kāpnēm Džūlijas soļus un piecēlās viņu sagaidīt. Viņa nosvieda uz grīdas brūno darbarīku somu un metās viņa skaujas. Vairāk nekā nedēļa bija pagājusi, kopš viņi nebija tikušies.

- Dabūju Grāmatu, - viņš teica, atraisoties no skāvieniem.

- Ā, dabūji gan? Labi, - viņa bez sevišķas intereses atteica un tūliņ no­metās ceļos pie petrolejas plītiņas kafiju gatavot.

Šo tematu viņi atsāka tikai pēc tam, kad pusstundu bija pavadījuši gultā. Vakars bija pavēss, tāpēc bija patīkami apsegties ar vatēto segu. No lejas plūda pazīstamās dziesmas skaņas un soļu klaudzoņa uz bruģakmeņiem. Ra­ženā sieva ar sarkanajām rokām, kuru Vinstons bija redzējis pirmajā vakarā, gandrīz pastāvīgi rosījās pagalmā. Likās, dienā nebija tādas stundas, kad viņa nesoļotu šurp un turp starp baļļu un veļas auklu, reizēm klusēdama ar knaģiem aizbāztu muti, reizēm ļaudama vaļu skaļai dziesmai. Džūlija bija apgūlusies uz sāniem un, kā likās, jau pamazām laidās miegā. Viņš pasniedzās pēc grāmatas, kas bija palikusi uz grīdas, un uzrausās sēdus gultas galvgalī.

- Mums tā jāizlasa, - viņš teica. - Tev arī. To lasījuši visi Brālības locekļi.

- Lasi tu, - viņa sacīja, acis aizvērusi. - Lasi, es klausīšos. Tā būs labāk. Tad tu man pastarpām varēsi šo to paskaidrot.

Pulkstenis rādīja seši, tātad astoņpadsmit. Viņiem vēl atlika trīs vai četras stundas laika. Viņš atbalstīja grāmatu pret ceļiem un sāka lasīt:

1. NODAĻA

Nezināšana ir spēks

Visos laikos, par kuriem uzglabājušies rakstiski pierādījumi, un, domājams, kopš neo­līta beigām, pasaulē bijuši trejādu kārtu cilvēki - augstie, vidējie un zemie. Tie ir tikuši iedalīti dažādās sīkākās kategorijās, kas apzīmētas neskaitāmiem vārdiem, un to relatīvais daudzums, kā arī savstarpējās attiecības dažādos laikmetos ir mainījušās, bet sabiedrības būtiskā struktūra nekad nav grozījusies. Pat pēc lieliem apvērsumiem un šķietami galīgām pārmaiņām arvien nostabilizējies tas pats stāvoklis, gluži kā žiroskops vienmēr atgriežas līdzsvarā, lai cik tālu to noliektu uz vienu vai otru pusi.

- Džūlij, vai tu klausies?

- Jā, mīļais, klausos. Lasi vien. Ir brīnišķīgi. Viņš lasīja tālāk:

Šo triju grupu mērķi ir pilnīgi nesavienojami. Augsto mērķis ir palikt tur, kur tie ir. Vidējo mērķis ir apmainīties vietām ar augstajiem. Zemo mērķis, ja vien viņiem tāds ir - jo zemo raksturīgā, pastāvīgā iezīme ir tā, ka viņi ir grūta darba notrulināti un tikai retos mirkļos atskārš kaut ko ārpus savas ikdienišķās dzīves, - atcelt visas atšķirības un radīt sabiedrību, kur visi cilvēki būtu vienlīdzīgi. Tā visā vēstures gaitā atkal un atkal atkārtojas cīņa, kas galvenajās līnijas ir tomēr viena un tā pati. Ilgus laikposmus augstie šķietami droši tur varu savās rokās, bet agrāk vai vēlāk vienmēr pienāk brīdis, kad tie vai nu zaudē ticību sev, vai spēju gudri valdīt, vai abas. Tad tos gāž vidējie, kas dabū zemos savā pusē, iegalvojot tiem, ka cīnās par brīvību un taisnību. Tiklīdz vidējie sasnieguši mērķi, tie nogrūž zemos atpakaļ vecajā verdzības stāvoklī un paši kļūst augstie. Tad no vienas šīs grupas vai no abām atšķeļas jauna vidējo grupa un atkal sākas cīņa. No visām trim grupām tikai zemajiem nekad, pat ne uz īsu brīdi nesekmējas tuvoties mērķu īstenojumam. Būtu pārspīlējums, ja teiktu, ka visā vēstures laikā nav bijis nekāda materiāla progresa. Pat tagad, pagrimuma periodā, caurmēra cilvēkam klājas labāk nekā pirms dažiem gadsimtiem. Taču ne bagātības vairošanās, ne sadzīves formu nogludināšanās, ne reformas, ne revolū­cijas nav cilvēci ne par milimetru tuvinājušas vienlīdzībai. No zemo viedokļa raugoties, neviena vēsturiska pārmaiņa nav nozīmējusi neko vairāk par kaklakungu vārda maiņu.

Deviņpadsmitā gadsimta beigās šī šablona atkārtošanās kļuva skaidra daudziem novē­rotājiem. Radās domātāju skolas, kas vēsturi uzskatīja par ciklisku procesu un gribēja pierādīt, ka nevienlīdzība ir negrozāms cilvēku sadzīves likums. Protams, šai mācībai vienmēr bijuši piekritēji, bet ir notikusi zīmīga pārmaiņa tajā veidā, kā to tagad izskaidro tautai. Pagātnē vajadzība pēc hierarhiskās sabiedrības formas bija specifiska augsto dok­trīna. To sludināja karaļi un aristokrāti, priesteri, advokāti un citi tiem līdzīgie, kuri dzīvoja no zemo darba; un parasti to centās mīkstināt, solot atlīdzību iedomātā viņpasaulē. Vidējie, kad vien cīnījušies par varu, vienmēr lietojuši terminus "brīvība", "taisnība" un "brālība". Bet tad "brālības" jēdzienu sāka piesavināties cilvēki, kas vēl nebija pavēlnieku vietās, bet tikai cerēja drīz tur tikt. Pagātnē vidējie bija rīkojuši revolūcijas zem vienlīdzības karoga un pēc tam nodibinājuši jaunu tirāniju, tiklīdz vecā bija gāzta. Jaunās vidējo grupas paslu­dināja savu tirāniju jau iepriekš. Sociālisms - mācība, kas radās deviņpadsmitā gadsimta sākumā un bija beidzamais posms uzskatu ķēdē, kura sniedzas atpakaļ līdz vergu dumpjiem antīkā senatnē, - vēl arvien bija stiprā pagājušo gadsimtu utopisma ietekmē. Taču katrā sociālisma variantā, kas parādījās, sākot ar 1900. gadu un vēlāk, arvien klajāk tika ignorēts mērķis nodibināt brīvību un vienlīdzību. Jaunajām kustībām, kas radās ap gadsimta vidu (Okeānijā to sauca par angsocu, Eirāzijā - par neoboļševismu un Austrumāzijā parasti dēvēja par Nāves dievināšanu), jau bija apzinīgs mērķis: uz mūžu mūžiem nostiprināt nebrīvību un nevienlīdzību. Protams, šīs jaunās kustības dzima no vecajām, centās paturēt to vārdus un ārēji atzina to ideoloģiju. Taču visām tām bija kopīgs nolūks - apturēt progresu un iesaldēt vēsturi zināmā izraudzītā momentā. Pazīstamajam vēstures svārsteklim bija jāpašūpojas vēl vienu reizi un tad jāapstājas uz visiem laikiem. Kā parasti, augsto vietā jāstājas vidējiem; bet šoreiz, lietojot apzinātu stratēģiju, augstajiem jāpaliek savā vietā mūžīgi.

Jaunās doktrīnas savukārt radās, uzkrājoties zināšanām par vēsturi un pieaugot vēstures izpratnei, kādas pirms deviņpadsmitā gadsimta tikpat kā nebija. Vēstures cikliskā kustība tagad bija skaidra vai vismaz tāda šķita; bet, ja tā bija skaidra, tad bija ari grozāma. Taču galvenais, apslēptais cēlonis bija tas, ka pat divdesmitā gadsimta sākumā cilvēku vienlīdzība bija kļuvusi tehniski iespējama. Arvien vēl bija tiesa, ka cilvēki nav vienlīdzīgi pēc dabas dotumiem un ka pienākumi jāsadala tādā veidā, kas dažiem indivīdiem piešķir izcilāku stāvokli un lielākas priekšrocības nekā citiem, bet šķiru starpībai un lielām at­šķirībām bagātībā vairs nebija īsta attaisnojuma. Agrākos laikmetos šķiru starpība bija bijusi ne tikvien neizbēgama, bet arī vēlama. Nevienlīdzība bija maksa, par ko pirka civi­lizāciju. Taču ar ražošanas mehanizācijas attīstību stāvoklis mainījās. Kaut ari cilvēkiem vēl vajadzēja strādāt dažādu darbu, tiem vairs nebija jādzīvo sadalītiem dažādās sociālās un ekonomiskās pakāpēs. Tāpēc no to jauno grupu viedokļa, kas pašreiz grasījās sagrābt varu, cilvēku vienlīdzība vairs nebija ideāls, pēc kā jācenšas, bet bija briesmas, kuras jānovērš. Primitīvākos laikmetos, kad taisnīga un miermīlīga sabiedrība īstenībā nebija iespējama, bija diezgan viegli ticēt vienlīdzības idejai. Sapnis par paradīzi zemes virsū, kur visi cilvēki dzīvotu kā lielā brālībā, bez likumiem un bez grūta darba, bija radies cilvēku iztēlē jau tūkstošiem gadu. Un šī vīzija savā ziņā valdzināja pat tās grupas, kam vēsturiskās pārmaiņas deva materiālu labumu. Franču, angļu un amerikāņu revolūciju pēcteči daļēji ticēja runām par cilvēka tiesībām, vārda brīvību, vienlīdzību likuma priekšā un tā joprojām un zināmā mērā pat atļāva tām ietekmēt savu rīcību. Taču divdesmitā gadsimta ceturtajā dekādē visas galvenās politiskās domāšanas strāvas bija autoritatīvas. Paradīze zemes virsū tika apšaubīta tieši tajā mirklī, kad tā kļuva īstenojama. Ikviena jauna politiska teorija, lai kādā vārdā tā sauktos, veda atpakaļ uz hierarhiju un pakārtojumu. Un vispārīgajā uz­skatu nostabilizēšanā, kas iestājās ap 1930. gadu, daži paņēmieni, kas bija sen, dažkārt kopš vairākiem gadsimtiem, atmesti - piemēram, ieslodzīšana bez tiesas sprieduma, kara-gūstekņu izmantošana vergu darbam, publiski miesassodi, spīdzināšana, lai izspiestu atzīšanos, ķīlnieku ņemšana un veselu apgabalu iedzīvotāju izvešana -, ne tikvien atkal kļuva parasti, bet tos pacieta un pat aizstāvēja cilvēki, kas sevi turēja par apgaismotiem un progresīviem.

Tikai pēc nacionālu karu, pilsoņu karu, revolūciju un kontrrevolūciju dekādes visās pasaules malās angsocs un ar to konkurējošās sistēmas parādījās kā pilnīgi gatavas po­litiskas teorijas. Taču tām ceļu jau bija sagatavojušas dažādās sistēmas, ko mēdza saukt par totalitārām un kas radās agrāk tajā pašā gadsimtā, un galvenajās līnijās jaunā pasaule, kurai vajadzēja iznirt no valdošā haosa, jau sen bija paredzama. Tikpat skaidri bija pare­dzams, kas valdīs pār šo pasauli. Jauno aristokrātiju veidoja lielāko tiesu birokrāti, zināt­nieki, tehniķi, arodbiedrību organizatori, propagandisti, sociologi, skolotāji, žurnālisti un profesionāli politiķi. Šos ļaudis, kuru sākotne bija ierēdnieciskajā vidusšķirā un strād­niecības augšējos slāņos, izveidoja un savāca kopā monopolizētās rūpniecības un cen­tralizētās valdības saltā aprēķina sabiedrība. Salīdzinājumā ar saviem pretmetiem pagājušos laikos viņi nebija tik mantkārīgi, viņus mazāk kārdināja greznība, bet viņi bija vairāk izslāpuši pēc varas un, galvenais, skaidrāk apzinājās, ko dara, un bija nesaudzīgāki opozīcijas apspiedēji. Šī atšķirība bija pati svarīgākā. Salīdzinājumā ar tagad pastāvošo tirāniju visas pagātnes tirānijas bijušas iežēlīgas un neprasmīgas. Valdošie grupējumi vienmēr bijuši zināmā mērā inficēti ar liberālām idejām un uz daudz ko raudzījušies caur pirkstiem, pievērsuši uzmanību tikai atklātai rīcībai un nav interesējušies, ko pavalstnieki domā. Pēc tagadējām normām pat viduslaiku Katoļu baznīca bijusi iecietīga. Tā tas bija savuties arī tāpēc, ka pagātnē neviena valdība nespēja savus pilsoņus turēt pastāvīgā uzraudzībā. Taču ar iespiešanas mākslu kļuva vieglāk ietekmēt sabiedrisko domu, un kinofilma un radio šo procesu pavirzīja tālāk. Attīstoties televīzijai, ar tehnisko progresu, kas radīja iespēju reizē uztvert un raidīt ar to pašu aparātu, privātai dzīvei pienāca gals.

Katru pilsoni vai vismaz katru personu, kas bija pietiekami svarīga, lai to novērotu, varēja diennakti turēt policijas acu priekšā un oficiālās propagandas ietekmē, vienlaikus no­slēdzot visus citus sazināšanās kanālus. Tagad pirmo reizi pastāvēja iespēja uzspiest vi­siem pavalstniekiem ne tikvien pilnīgu paklausību valstij, bet arī uzskatu pilnīgu vien­veidību.

Pēc piecdesmito un sešdesmito gadu revolucionārā perioda sabiedrība, kā vienmēr, atkal pārgrupējās augstajos, vidējos un zemajos. Taču jaunā augsto grupa atšķirībā no priekštecēm nerīkojās instinktīvi, bet skaidri zināja, kas jādara, lai saglabātu savu stāvokli. Jau sen bija zināms, ka vienīgā drošā oligarhijas bāze ir kolektīvisms. Bagātību un pri­vilēģijas visvieglāk aizsargāt, ja tās atrodas kopīpašumā. Tā sauktā "privātīpašuma iznī­cināšana", kas notika ap gadsimta vidu, patiesībā nozīmēja īpašuma koncentrāciju iero­bežota īpašnieku skaita rokās, starpība vienīgi tā, ka jaunie īpašnieki bija grupa, nevis liels skaits indivīdu. Individuāli nevienam partijas biedram nekas nepieder, tikai sīkas mantas personiskām vajadzībām. Kolektīvi partijai pieder visa Okeānija, jo tā pārvalda visu un var darīt ar ražojumiem, ko vēlas. Pirmajos gados pēc revolūcijas partija pārņēma varu gandrīz bez kādas pretestības, jo viss process tika attēlots kā kolektivizācija. Vienmēr ir valdījis uzskats, ka pēc kapitālistu šķiras ekspropriācijas jānāk sociālismam; un kapitālisti neapšaubāmi bija ekspropriēti. Tiem bija atņemts viss - fabrikas, raktuves, zeme, nami, transportlīdzekļi; un, tā kā tas viss vairs nebija privāts īpašums, secināja, ka tam jābūt publiskam īpašumam. Angsocs, kas radās no agrākās sociālistu kustības un mantoja tās frazeoloģiju, ir tiešām realizējis galveno punktu sociālisma programmā, iegūstot to iepriekš paredzēto un gribēto rezultātu, ka ekonomiska nevienlīdzība nostiprināta uz visiem laikiem.

Taču hierarhiskas sabiedrības nostiprināšanas problēmas sniedzas dziļāk. Ir tikai četri veidi, kā valdošā grupa var krist un zaudēt varu. Vai nu valsti iekaro ārējs ienaidnieks, vai valdošā grupa valda tik nemākulīgi, ka masās mostas nemiers un tās saceļas, vai tā pieļauj, ka nodibinās stipra un neapmierināta vidējo grupa, vai arī zaudē pašpaļāvību un gribu valdīt. Šie cēloņi neiedarbojas atsevišķi; parasti lielākā vai mazākā mērā vērojami visi četri. Valdošā šķira, kas prastu no tiem izsargāties, paliktu pie varas mūžīgi. Tātad izšķīrējs faktors galu galā ir pašas valdošās šķiras garīgā satversme.

Mūsu gadsimta otrajā pusē pirmās briesmas patiesībā izzuda. Katra no trim valstīm, kurās pasaule tagad sadalījusies, īstenībā ir neiekarojama un iekarojama varētu kļūt tikai ar lēnām demogrāfiskām pārmaiņām, ko valdība ar plašu varu viegli spēj novērst. Arī otrās briesmas ir tikai teorētiskas. Masas nekad pašas nesaceļas un nekad nesaceļas tikai tāpēc, ka tās ir apspiestas. Patiesībā, trūkstot salīdzinājuma mērauklai, tās pat neapzinās, ka tiek apspiestas. Pagātnes biežās saimnieciskās krīzes bija pilnīgi nevajadzīgas, un tagad tām nemaz neļauj iestāties, bet citas un tikpat lielas juceklības var notikt un notiek, taču bez kādām politiskām sekām, jo nav veida, kādā neapmierinājumu varētu izpaust. Kas attiecas uz pārprodukcijas problēmu, kura mūsu sabiedrībā bijusi latenta jau kopš mehanizācijas attīstības, tā atrisināta ar pastāvīgu karu (sk. 3. nodaļu), kas noder arī, lai turētu sabied­rības morāli vēlamā noskaņojumā. Tāpēc no mūsu tagadējo valdītāju viedokļa pastāv tikai vienas īstas briesmas, proti, jauna spējīgu, pietiekami nenodarbinātu, varaskāru cilvēku grupējuma saskaldīšanās un liberālisma un skepticisma pieaugums pašu rindās. Tas no­zīmē, ka tā ir audzināšanas problēma. Tā ir problēma, kā pastāvīgi veidot tiklab valdošās, kā arī nākamās - zemākās un lielākās vadošās grupas apziņu. Masu apziņa jāietekmē tikai neitralizējošā veidā.

Zinot šos apstākļus, viegli varētu secināt, kādai jābūt Okeānijas sabiedrības vispārīgai uzbūvei, ja to nezinātu no pieredzes. Piramīdas virsotnē stāv Lielais Brālis. Lielais Brālis ir nemaldīgs un visvarens. Katru panākumu, katru veikumu, katru uzvaru, katru zināt­nisku atklājumu, visu pieredzi, visu gudrību, visu laimi, visus tikumus pasludina par tiešiem viņa vadības un iedvesmas augļiem. Lielo Brāli neviens nav redzējis. Viņš ir seja uz sētām un sienām, balss tālekrānā. Mēs droši varam ticēt, ka viņš nekad nemirs, un pastāv jau diezgan pamatotas šaubas, vai viņš ir dzimis. Lielais Brālis ir maska, kādā partija parādās pasaulei. Viņa uzdevums ir darboties kā fokusam, kur koncentrējas mīlestība, bailes un godbijība, kuras vieglāk just pret indivīdu nekā pret organizāciju. Aiz Lielā Brāļa ir iekšējā partija ar ierobežotu biedru skaitu, seši miljoni, tātad nedaudz mazāk par diviem procentiem Okeānijas iedzīvotāju. Aiz iekšējās partijas ir ārējā partija. Ja iekšējo uzskata par valsts smadzenēm, tad ārējo var salīdzināt ar tās rokām. Aiz tās ir tumšās, neizglītotās masas, kuras parasti saucam par "proletariātu" un kuras sastāda apmēram astoņdesmit piecus procentus iedzīvotāju. Lietojot mūsu klasifikācijas terminus, proletārieši ir zemie, jo ekvatoriālo zemju vergi, kas pastāvīgi iet no viena iekarotāja rokām citās, nav valsts struktūras pastāvīga un nepieciešama daļa.

Vispār piederība vienai vai otrai no šīm grupām nav noteikta ar dzimšanu. Iekšējās partijas vecāku bērns teorētiski nav iekšējās partijas piederīgais. Partijā uzņem pēc pār­baudījuma - sešpadsmit gadu vecumā. Nav arī rasu priekšrocību vai kādas provinces izcilāka stāvokļa. Partijas augstākos amatos var redzēt gan ebrejus, gan nēģerus, gan īstus Dienvidamerikas indiāņus, un kāda apgabala pārvaldītājus arvien izrauga no tā paša ap­gabala iedzīvotājiem. Nevienā Okeānijas apgabalā iedzīvotājiem nav tādas sajūtas, ka tie būtu provincieši, ko pārvalda no tālas galvaspilsētas. Okeānijai nav galvaspilsētas, un nominālais vadonis ir persona, kuras dzīvesvietu neviens nezina. Okeānija nekādā ziņā nav centralizēta, vienīgi angļu valoda ir biezāk lietojamā un jaunruna - oficiālā valoda. Tās valdniekus nesaista asinsradniecība, bet tikai piederība vienai doktrīnai. Ir tiesa, ka mūsu sabiedrībai ir slāņojumi, turklāt ļoti stingri norobežoti, un pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka piederība attiecīgam slānim pārmantotos no paaudzes paaudzē. Pāreja no vienas grupas uz otru ir daudz retāka nekā bija kapitālisma vai pat pirmsrūpniecības laikmetos. Starp abām partijas nozarēm notiek zināma apmaiņa, bet tikai gadījumos, kad ir nepieciešami izslēgt vārguļus no iekšējās partijas un padarīt godkārīgus ārējās partijas biedrus nekai­tīgus, atļaujot tiem pacelties augstāk. Proletāriešiem patiesībā nav iespējas tikt partijā. Gaišprātīgākos proletāriešus, kas varētu sēt nemierus, domu policija gluži vienkārši ievēro un iznīcina. Taču šis stāvoklis nekādā ziņā nav pastāvīgs un nav arī principiāls. Partija nav šķira vārda senākajā nozīmē. Tā necenšas varu atstāt saviem tiešajiem pēcnācējiem; bet, ja nekā citādi nevarētu nolikt priekšgalā spējīgākos cilvēkus, tā būtu pilnīgi gatava papil­dināt partijas rindas ar jauniem biedriem no proletariāta. Fakts, ka partijas vara nepāriet no paaudzes uz paaudzi mantojuma ceļā, kritiskajos gados lielā mērā palīdzēja neitralizēt opozīciju. Vecākā gājuma sociālists, mācīts cīnīties pret tā saucamajām "šķiru privilēģijām", ticēja, ka vara, kas nav mantojama, nevar būt pastāvīga. Viņš neredzēja, ka oligarhijas ilglaicībai nav jābūt fiziskai, tāpat viņš neiedomājās, ka aristokrātijām, kur vara pārgāja no tēviem uz dēliem, vienmēr bijis īss mūžs, turpretī tādas adoptīvas organizācijas kā Katoļu baznīca reizēm pastāvējušas simtiem un tūkstošiem gadu. Oligarhiskas valdīšanas būtība ir nevis varas fiziska mantošana, bet zināma pasaules uzskata un zināma dzīvesveida pastāvība cauri paaudzēm. Valdošā grupa paliek valdītāja tik ilgi, kamēr tā var nozīmēt pēctečus. Partija necenšas mūžīgi uzturēt savas asinis, bet gan pati sevi. Nav svarīgi, kā rokās ir vara, ja vien hierarhiskā struktūra vienmēr paliek nemainīga.

Visas pārliecības, ieražas, gaume, emocijas, mentalitātes, kas raksturīgas mūsu lai­kam, īstenībā tikai tiecas uzturēt partijas mistiku un noslēpt mūsdienu sabiedrības īsto seju. Fiziska sacelšanās, pat sacelšanās sagatavošana mūsdienās nav iespējama. No pro­letāriešiem nav jābaidās. Savā vaļā pamesti, tie dzīvos no paaudzes paaudzē un no gadsimta gadsimtā, strādās, vairosies un mirs ne tikvien bez dzinuļa sacelties, bet bez spējas iedo­māties, ka pasaule varētu būt arī citāda. Bīstami tie varētu kļūt tikai tad, ja sakarā ar rūpniecības attīstību tos vajadzētu vairāk izglītot; bet, tā kā militārā un komerciālā sa­censība vairs nav svarīga, tautas izglītības līmenis īstenībā arvien krītas. Kādi varētu būt vai nebūt masu uzskati, neviens neinteresējas. Tām drīkst atļaut intelektuālu brīvību, tāpēc ka tām nav intelekta. Turpretī partijas biedriem nav ciešama ne visniecīgākā novirze no oficiālajiem uzskatiem pat visnesvarīgākajos jautājumos.

Partijas biedrs no dzimšanas līdz nāvei dzīvo domu policijas acu priekšā. Pat vienatnē viņš nekad nevar būt drošs, ka ir viens. Lai viņš būtu kur būdams, miegā vai nomodā, darbā vai atpūtā, vannā vai gultā, viņu var novērot bez brīdinājuma, viņam pašam nezinot, ka viņu novēro. Lai viņš darītu ko darīdams, nekas nav nesvarīgs. Aizdomīgi pētī visu - viņa draudzības saites, viņa atpūtas un izklaides veidu, viņa izturēšanos pret sievu un bērniem, viņa sejas izteiksmi vienatnē, vārdus, ko viņš murmina miegā, pat viņa rak­sturīgās kustības. Ne vien īstus pārkāpumus, bet arī gluži vienkārši neparastāku izturē­šanos ikdienas norisēs, ieražu maiņu, nervozas kustības, kas varētu liecināt par iekšēju cīņu, katrā ziņā novēro un reģistrē. Viņam nav izvēles brīvības nevienā virzienā. No otras puses, viņa rīcību nenoteic ne likums, ne skaidri formulēts izturēšanās kodekss. Okeānijā nav likumu. Domas un darbi, kas, vainīgo pieķerot, nozīmētu drošu nāvi, nav formāli noliegti, un bezgalīgās tīrīšanas, apcietināšanas, spīdzināšanas, ieslodzījumi un likvidācijas nav sods par patiesībā izdarītiem noziegumiem, bet tikai iegansts tādu personu iznīcinā­šanai, kas kādreiz nākotnē varētu šādus noziegumus izdarīt. No partijas biedra prasa, lai viņam būtu ne tikvien pareizi uzskati, bet arī pareizi instinkti. Daudzas pārliecības un nostājas, ko no viņa prasa, nekad nav vārdos minētas un arī nav minamas, lai neatklātu angsoca iekšējās pretrunas. Ja viņš ir dabiski ortodokss (jaunrunā - labdomātājs), viņš visos apstākļos zinās, kāds viedoklis pareizais un kādas emocijas vēlamās. Turklāt sarež­ģītās apmācības, kurās katram jāvingrinās jau bērnībā un kuras ir saistītas ar jaunrunas vārdiem "krimstops", "melnbalts" un "dubultdoma", viņam laupa gribu un spēju vairāk iedziļināties jebkādā priekšmetā.

No partijas biedra negaida nekādas personiskas emocijas vai nianses vispārējā entu­ziasmā. Viņam jādzīvo nepārtrauktā fanātiskā ekstāzē, jānīst ārzemju aģenti, ienaidnieki un iekšzemes nodevēji, jāgavilē par uzvarām un jāzemojas partijas visvarenības un gudrības priekšā. Neapmierinātību, ko rada viņa tukšā, trūcīgā dzīve, tīšām uzjunda un pēcāk izkliedē ar tādiem paņēmieniem kā divas Naida minūtes, un šaubas, kuras varētu pamudināt uz skeptisku vai dumpīgu nostāju, jau iepriekš nomāc agri iegūta iekšēja disciplīna. Pirmā un vienkāršākā šīs disciplīnas stadija, kuru var iemācīt pat bērniem, ir paņēmiens, ko apzīmē ar jaunrunas vārdu "krimstops". Krimstops ir iespēja pēkšņi, it kā instinktīvi apstāties katras bīstamas, kriminālas domas priekšā. Krimstops ietver prasmi neredzēt analoģijas, neievērot loģikas trūkumu, nedzirdēt visdabiskākos iebildumus, ja tie vērsti pret angsocu, un zaudēt interesi, just riebumu pret katru domgaitu, kas varētu nogriezties maldīgā virzienā. īsi sakot, krimstops nozīmē pašaizsardzību ar stulbuma pa­līdzību. Taču ar stulbumu vien nepietiek. Gluži otrādi, ortodoksija vārda tiešā nozīmē prasa tik pilnīgu garīgo spēju pārvaldīšanu, kā akrobāts pārvalda savu ķermeni. Okeānijas sa­biedrība pamatos balstās uz pārliecību, ka Lielais Brālis ir visvarens un ka partija ir ne­maldīga. Bet, tā kā Lielais Brālis īstenībā nav visvarens un partija nav nemaldīga, nepie­ciešama nepagurstoša, nemitīga elastība pieejā faktiem. Šeit noderīgs ir vārds "melnbalts". Tāpat kā tik daudziem citiem jaunrunas vārdiem, tam ir divas pilnīgi pretējas nozīmes. Attiecināts uz ienaidnieku, tas nozīmē nekaunīgu paražu apzīmēt melnu par baltu pretrunā acīmredzamiem faktiem. Attiecināts uz partijas biedru, tas nozīmē pilnīgu gatavību ap­liecināt, ka melns ir balts, ja to prasa partijas disciplīna. Taču tas nozīmē arī spēju tiešām ticēt, ka melns ir balts, vēl vairāk - zināt, ka melns ir balts, un aizmirst, ka pats kādreiz domājis citādi. Tas prasa nemitīgu pagātnes grozīšanu, ko savukārt dara iespējamu domā­šanas sistēma, kas ietver visu pārējo un kas jaunrunā pazīstama ar vārdu "dubultdoma".

Pagātnes grozīšana vajadzīga aiz diviem iemesliem, no kuriem viens ir sekundārs, tā sakot, piesardzības iemesls. Sekundārais iemesls ir tas, ka partijas biedrs līdzīgi prole­tārietim tagadnes apstākļus pacieš daļēji tāpēc, ka viņam nav dzīves standarta, ar ko tos salīdzināt. Viņš jāatgriež no pagātnes gluži tāpat, kā jāatšķir no ārzemēm, jo partijas bied­ram jātic, ka viņam klājas labāk nekā viņa senčiem un ka materiālā komforta caurmēra līmenis pastāvīgi ceļas. Taču daudz svarīgāks pagātnes pielāgošanas iemesls ir vajadzība saglabāt partijas nemaldīgumu. Ne tikvien runas, arī statistika un arhīvu dokumenti pa­stāvīgi jāpieskaņo tagadnes vajadzībām, lai pierādītu, ka partijas pareģojumi visos gadī­jumos ir piepildījušies. Svarīgi arī, ka nekad nedrīkst atzīt doktrīnā vai politiskā grupējumā notikušas pārmaiņas. Mainīt uzskatus vai pat politisko nostāju nozīmētu atzīties vājumā. Piemēram, ja ienaidnieks šodien ir Eirāzija vai Austrumāzija (vienalga, kura), tad tā nekad nevar būt bijusi nekas cits kā tikai ienaidnieks. Ja fakti pierāda ko citu, tad fakti jāgroza. Tāpēc vēsturi pastāvīgi pārraksta. Šī nemitīgā pagātnes falsifikācija, kuru veic Patiesības ministrija, ir tikpat nepieciešama režīma stabilitātei kā apspiešana un spiegošana, ko veic Mīlestības ministrija.

Pagātnes grozāmība ir angsoca galvenais princips. Tas norāda, ka pagātnes notiku­miem nav objektīvas eksistences, tie pastāv tikai rakstītos dokumentos un cilvēku atmiņā. Pagātne ir tāda, kādu to saskanīgi rāda dokumenti un atmiņas. Un, tā kā partija pilnīgi kontrolē visus dokumentus un tikpat pilnīgi pārvalda arī savu biedru gara pasauli, seci­nāms, ka pagātne ir tāda, kādu partija to vēlas. Tāpat secināms, ka pagātne, lai gan gro­zāma, tomēr nekad un nevienā vietā nav tikusi grozīta. Jo, kad vien tā pārradīta tādā veidā, kāds pašreiz vēlams, jaunā versija tamlīdz ir kļuvusi pagātne, un nekādas citas pagātnes nekad nav bijis. Tas paliek spēkā arī tad, ja, kā bieži gadās, viens un tas pats notikums līdz nepazīšanai jāgroza viena paša gada laikā. Partijai katrā laikā pieder absolūtā patiesība, un skaidrs, ka absolūtais nekad nevar būt bijis citāds kā tagad. Mēs redzēsim, ka pagātnes pārvaldīšana visvairāk atkarīga no atmiņas vingrināšanas un veidošanas. Lai panāktu, ka visi dokumenti saskan ar ortodoksālām tagadnes prasībām, vajadzīgs tīri mehānisks darbs. Taču nepieciešams ari atcerēties, ka visi notikumi risinājušies vēlamajā veidā. Un, ja nepie­ciešams pārkārtot savas atmiņas vai pārveidot rakstītus dokumentus, tad tikpat nepie­ciešams arī tūliņ aizmirst, ka tas darīts. Šo paņēmienu var iemācīties tāpat kā kuru katru domāšanas tehniku. To tiešām arī iemācās partijas biedru lielākā daļa, katrā ziņā visi tie, kas ir tiklab inteliģenti, kā arī ortodoksāli. Vecrunā to gluži vaļsirdīgi sauc par "realitātes kontroli". Jaunrunā to sauc par dubultdomu, lai gan šis vārds ietver vēl daudz ko citu.

Dubultdoma nozīmē spēju turēt prātā vienā laikā divas pretrunīgas atziņas un abas atzīt par pareizām. Partijas intelektuālis zina, kādā virzienā viņam jāgroza savas atmiņas, tāpēc viņš zina, ka izspēlē joku ar īstenību; bet, lietojot dubultdomu, viņš tajā pašā laikā sevi nomierina, ka īstenībai nav pāri darīts. Šim procesam jābūt apzinīgam, citādi tas netiktu veikts pietiekami precīzi, bet tam jābūt arī neapzinīgam, jo citādi tas radītu vilto­juma un tātad vainas sajūtu. Dubultdoma ir angsoca īstā būtība, partijas galvenais uzde­vums ir lietot apzinātu krāpšanu, paturot nolūka tiešumu, kāds piemīt pilnīgam godīgu­mam. Teikt apzinātus melus, vienlaikus tiem patiesi ticot, aizmirst katru faktu, kas kļuvis neērts, un vēlāk, kad tas atkal ir noderīgi, izvilkt to no aizmirstības tieši tik ilgam laikam, cik vajag, noliegt objektīvo īstenību un reizē paturēt prātā šo īstenību, ko noliedz, - tas viss ir nepieciešami vajadzīgs. Pat vārdu "dubultdoma" lietojot, jādomā dubultdomas veidā. Šo vārdu lietojot, partijas biedrs atzīst, ka rīkojas patvaļīgi ar īstenību; ar jaunu dubult­domas izmantojumu viņš šo atziņu izdzēš no atmiņas; un tā joprojām līdz bezgalībai, meliem arvien ejot patiesībai soli pa priekšu. Galu galā tikai ar dubultdomas palīdzību partija spējusi - un, cik varam spriest, spēs vēl tūkstošiem gadu - apturēt vēstures gaitu.

Visas pagātnes oligarhijas kritušas tāpēc, ka vai nu nocietinājušās, vai atmiekšķējušās. Tās vai nu kļuva stulbas un iedomīgas, aizmirsa pielāgoties apstākļu maiņām, tāpēc tika gāztas, vai arī kļuva liberālas un gļēvas, piekāpās, kad vajadzēja lietot varu, un tāpēc atkal tika gāztas. Citiem vārdiem, tās krita vai nu pašapziņas, vai neapziņas dēļ. Tas ir ievē­rojams partijas sasniegums, ka tā radījusi domāšanas sistēmu, kur abi stāvokļi var pastāvēt vienlaikus. Ne uz kādu citu intelektuālu bāzi partijas valdīšanu nevarētu nostiprināt pa­liekoši. Ja kādam jāvalda un jāturpina valdīt, tam jāprot pārveidot realitātes jēdzienu. Jo valdīšanas noslēpums ir savienot ticību savai nemaldībai ar spēju mācīties no pagātnes kļūdām.

Nav jāšaubās, ka veiklākie dubultdomas izmantotāji ir tie, kas to izgudrojuši un zina, ka tā ir plaša mentālās krāpšanas sistēma. Mūsu sabiedrībā tie, kuri vislabāk pārzina to, kas notiek, ir ari tie, kuri visvairāk zaudējuši spēju redzēt pasauli tādu, kāda tā ir. Vispār -jo dziļāka izpratne, jo lielāks pašapmāns: jo kāds inteliģentāks, jo vairāk ir sajucis. Skaidra ilustrācija tam ir fakts, ka tieši kara histērija palielinās, pārņemot augstākos sociālos slāņus. Tie, kuru nostāja pret karu ir gandrīz saprātīga, ir strīdīgo apgabalu apspiestie iedzīvotāji. Šiem ļaudīm karš gluži vienkārši ir mūžīga nelaime, kas veļas šurp un turp tiem pāri kā paisums un bēgums. Viņiem pilnīgi vienalga, kura puse uzvar. Viņi zina, ka virskundzības maiņa nozīmē tikai to, ka tas pats darbs būs jāstrādā jauniem kungiem, kas pret viņiem izturēsies tāpat kā vecie. Mazliet labākos apstākļos dzīvojošie strādnieki, ko saucam par proletāriešiem, karu apzinās tikai lāgu lāgiem, atsevišķos gadījumos. Ja vajag, viņus var iedzīt baiļu un naida apmātībā, bet, ja viņiem liek mieru, viņi reizēm ilgu laiku pavisam aizmirst, ka ir karš. īstais kara entuziasms sastopams tikai partijas un īpaši -iekšējās partijas rindās. Pasaules iekarošanas plāniem visstiprāk tic tie, kuri zina, ka šie plāni nav īstenojami. Šis dīvainais pretstatu apvienojums - zināšana ar nezināšanu, cinisms ar fanātismu - ir Okeānijas sabiedrības raksturīgākā iezīme. Oficiālā ideoloģija mudž no pretrunām pat tur, kur tām nav nekāda īsta attaisnojuma. Tā partija atmet un noniecina visus principus, par kuriem kādreiz iestājās sociālistu kustība, un to dara sociālisma vārdā. Tā sludina tādu strādnieku šķiras nicināšanu, kādai pagājušos gadsimtos nav piemēra, un ieģērbj savus biedrus formas tērpā, kas kādreiz bija raksturīgs strādniekiem un tāpēc arī tika izraudzīts. Tā sistemātiski grauj ģimenes pamatus un sauc savu vadoni vārdā, kas tieši ģimenes jūtas veicina. Pat nosaukumi četrām ministrijām, kas mūs pārvalda, iz­raudzīti, nekaunīgi apgriežot otrādi faktus. Miera ministrija nodarbojas ar kara lietām, Patiesības ministrija fabricē melus, Mīlestības ministrija nodarbojas ar spīdzināšanu, un Pārpilnības ministrija mērdē iedzīvotājus badā. Šīs pretrunas nav nejaušas un nav ari vienkāršas liekulības rezultāts: tās ir apzinīgi vingrinājumi dubultdomā. Jo varu uz neie­robežotu laiku var paturēt, tikai samierinot pretrunas. Citādi seno ciklu nebija iespējams lauzt. Ja grib cilvēku vienlīdzību novērst uz visiem laikiem, - ja grib, lai augstie, ka mēs tos saucam, mūžīgi paliktu savās vietās, - tad valdošajam mentālajam stāvoklim jābūt kontrolētam ārprātam.

Taču ir kāds jautājums, ko līdz šim brīdim esam pametuši gandrīz neievērotu. Tas ir: kāpēc cilvēku vienlīdzība jānovērš? Pieņemot, ka procesa virzība pareizi aprakstīta, - kāds ir motīvs aiz šīs sīki izplānotās milzu piepūles apturēt vēsturi vienā zināmā laika brīdī?

Te mēs nonākam pie galvenās mīklas. Kā redzējām, partijas un it īpaši iekšējās partijas misticisms dibinās uz dubultdomu. Bet dziļāk par šo slēpjas sākotnējais iemesls, nekad neapšaubītais dzenulis, kas vispirms noveda pie varas sagrābšanas un vēlāk radīja dubult­domu, domu policiju, nebeidzamo karu un visu pārējo nepieciešamo aparatūru. Šis iemesls patiesībā ir…

Vinstons izdzirda klusumu, kā saklausa jaunu troksni. Viņš ievēroja, ka Džūlija jau labu laiku izturas ļoti klusu. Viņa gulēja uz sāniem, līdz viduklim kaila, vaigu plaukstā ieguldījusi, vienu tumšo cirtu pār acīm nokārušos. Krūtis viņai cilājās lēni un vienādi.

- Džūlij… Atbildes nebija.

- Džūlij, vai dzirdi?

Atbildes nebija. Viņa bija aizmigusi. Vinstons aizvēra grāmatu, uzmanīgi nolika to uz grīdas, apgūlās un pārvilka segu pāri viņiem abiem.

Viņš domāja, ka arvien vēl nav dabūjis zināt galveno. Viņš nu saprata, kā; viņš vēl nesaprata, kāpēc. Ne pirmā, ne trešā nodaļa viņam patiesībā nebija atklājusi neko tādu, ko viņš jau nezinātu; tās tikai sistematizēja zināšanas, kas viņam jau bija. Taču, šīs nodaļas izlasījis, viņš labāk nekā pirms tam zināja, ka nav prātā jucis. Bija patiesība, un bija nepatiesība, un, kas turējās pie patiesības, kaut vai pret visu pasauli, tas nebija prātā jucis.

Dzeltens rietošās saules stars slīpi iekrita pa logu un pārslīdēja pār spil­venu. Viņš aizvēra acis. Saules siltums uz vaiga un gludais jaunās sievietes augums, kas saskārās ar viņa ķermeni, Vinstonā radīja stipru, miegainu pa­ļāvību. Viņš iemiga, nomurminādams: "Veselais saprāts nav atkarīgs no statis­tikas," - un nodomādams, ka šajos vārdos slēpjas dziļa gudrība.

Viņš pamodās ar sajūtu, ka ilgi gulējis, bet acu uzmetiens veclaicīgajam pulkstenim noskaidroja, ka ir tikai divdesmit un trīsdesmit minūtes. Brīdi viņš vēl pasnauda, tad no pagalma lejā atviļņoja parastā, dobji skanīgā dziesma:

Bij tas tik nelaimīgs sapnis,

Gaistošs kā aprīļa diena,

Bet tavus skatus un balsi kā toreiz

Sirds man vēl glabā arvienu.

Salkanā dziesmiņa joprojām likās esam populāra. To arvien vēl dzirdēja visur. Tā bija pārdzīvojusi "Naida dziesmu". Skaņas pamodināja Džūliju, viņa tīksmi izstaipījās un izkāpa no gultas.

- Man gribas ēst, - viņa teica. - Uzvārīsim vēl kafiju. Sasodīts! Plītiņa izdzisusi, un ūdens auksts. - Viņa pacēla plītiņu un to sakratīja. - Vairs nav petrolejas.

- Varbūt varētu kādu lāsi dabūt no vecā Čeringtona.

- Jocīgi, bet man liekas, nupat plītiņa vēl bija pilna. Uzvilkšu drēbes, -viņa piebilda. - Kļūst tā kā vēsāks.

Arī Vinstons piecēlās un apģērbās. Nepagurstošā balss dziedāja:

Saka, laiks dziedinot vainas,

Runā, ka aizmirst spēj prāts;

Taču tavs smaids, tavas asaras dzidrās

Sirdi joprojām man māc.

Savilkdams virsvalka jostu, viņš lēnām piegāja pie loga. Saule laikam bija noslīdējusi aiz namiem; pagalmā tā vairs neiespīdēja. Bruģakmeņi bija slapji kā nupat nomazgāti, un likās, ka arī debess būtu nomazgāta, tik svaigs un gaišs bija zilais plankums starp dūmeņiem. Sieviete nepagurusi staigāja šurp un turp, aizbāzdama un atvērdama muti, dziedādama un apklusdama, un izžau­dama arvien vairāk un vairāk autiņu. Viņam gribējās zināt, vai viņa pelnās ar veļas mazgāšanu vai ir tikai divdesmit vai trīsdesmit mazbērnu verdzene. Džūlija bija pienākusi viņam blakus; viņi abi savādā valdzinājumā noraudzījās uz drukno sievieti lejā. Redzot šo sievu raksturīgajā pozā - tuklās rokas pēc veļas auklas izstieptas, platais ķēves dibens uz āru izspiests -, Vinstonam pirmo reizi ienāca prātā, ka viņa ir skaista. Viņš nekad nebija iedomājies, ka varētu būt skaists piecdesmit gadus vecas sievietes ķermenis, no bērnu dzemdēšanas milzīgos apmēros izblīdis, tad sarepējis, norūdījies smagā darbā un kļuvis raupjš kā pārlieku nogatavojies rācenis. Bet tas bija skaists. "Un galu galā," viņš nodomāja, "kāpēc gan tas tāds nevarētu būt? Spēcīgajam, izplūdušajam ķermenim, kas atgādina bezveidīgu granīta bluķi, un raupjajai, sarkanajai ādai ir tāda pati radniecība ar jaunas meitenes augumu kā mežrozes paauglim ar rozi. Kādēļ auglim jābūt nevērtīgākam par ziedu?"

- Viņa ir skaista, - viņš nomurmināja.

- Gurni droši būs metru plati, - Džūlija noteica.

- Tas ir viņas skaistuma stilā, - Vinstons sacīja.

Viņš turēja Džūlijas lokano vidukli ar vienu roku viegli apskautu. Viņu sāni saskārās no viņas gurna līdz celim. No viņu miesīgās tuvības nekad nedzims bērns. Tas viņiem bija liegts. Savu noslēpumu viņi varēja nodot tālāk tikai mutvārdiem, no dvēseles dvēselei. Sievai tur lejā nebija prāta, viņai bija tikai stipras rokas, silta sirds un auglīgs klēpis. Vinstonam gribējās zināt, cik bērniem viņa devusi dzīvību. Droši vien kādiem piecpadsmit. Viņai bijis īss ziedu laiks, varbūt gads mežrozes skaistuma, tad viņa pēkšņi piebrieduši kā aizmeties auglis un kļuvusi smagnēja, sarkana un raupja, un pēc tam viņa vairs neko citu savā mūžā nedarīja kā tikai mazgāja veļu, berza grīdas, lāpīja drēbes, vārīja ēdienu, slaucīja istabas, spodrināja mēbeles, lāpīja drēbes, berza grīdu, mazgāja veļu - vispirms bērniem, tad bērnu bērniem veselus trīs­desmit gadus pēc kārtas. Un pēc visa tā viņa arvien vēl dziedāja. Mistiskā cieņa, ko Vinstons pret viņu juta, dīvainā kārtā jaucās kopā ar skaidrās debess zilgo mieru, kas izpletās no dūmeņiem līdz nezināmām tālēm. Savādi bija iedomāties, ka debess visiem ir viena un tā pati tiklab šeit, kā Eirāzijā un Austrumāzijā. Un ļaudis zem šīs debess ir gandrīz vienādi - visur, visā pa­saulē, simtiem vai tūkstošiem miljonu cilvēku tādi paši kā šie, cilvēki, kas neko nezina par citu dzīvi, naida un melu vaļņiem šķirti, tomēr gandrīz pilnīgi vienādi - ļaudis, kuri nav iemācījušies domāt, bet kuri sirdīs, klēpjos un mus­kuļos krāj spēku, ar ko kādreiz apgriezt pasauli otrādi. Ja ir cerība, tā sakņojas proletariātā! Grāmatu līdz beigām neizlasījis, Vinstons uzminēja, ka tam jābūt Goldsteina beidzamajam vēstījumam. Nākotne pieder proletāriešiem! Bet vai viņš zināja, ka pasaule, ko viņi cels, kad viņu laiks pienāks, nebūs viņam, Vinstonam Smitam, tikpat sveša kā partijas pasaule? Tomēr viņš zināja gan, jo tā vismaz būs veselā saprāta pasaule. Kur ir vienlīdzība, tur var būt vesels saprāts. Agrāk vai vēlāk tas notiks: spēks pārvērtīsies apziņā. Proletariāts ir nemirstīgs; raugoties uz spēcīgo stāvu pagalmā, par to nevarēja šaubīties. Galu galā nāks viņu atmoda. Un, kamēr tas nebūs noticis, kaut vai tūkstošiem gadu, viņi izdzīvos visam par spīti, kā putni, no ķermeņa ķermenim nododami vitālo spēku, kā partijai trūka un ko tā nespēja nonāvēt.

- Vai atceries strazdu, - viņš jautāja, - kas mums dziedāja toreiz, pirmajā dienā mežmalā?

- Viņš nedziedāja mums, - Džūlija atteica. - Viņš dziedāja savam priekam. Varbūt arī ne tam. Viņš tikai dziedāja.

Putni dziedāja, proletārieši dziedāja, partija nedziedāja. Visā pasaulē -Londonā un Ņujorkā, Āfrikā, Brazīlijā un noslēpumainajās, aizliegtajās zemēs aiz robežām, Parīzes un Berlīnes ielās, bezgalīgā Krievijas līdzenuma sādžās, Ķīnas un Japānas tirgos - visur tas pats spēcīgais, neuzvaramais stāvs, bez­veidīgs no darba un bērnu dzemdēšanas, mirka sviedros no šūpuļa līdz kapam un tomēr dziedāja. No šiem varenajiem gurniem reiz radīsies apzinīgu būtņu rase. Jūs esat mirušie; nākotne pieder viņiem. Bet jūs varat dalīties šajā nākotnē, uzturot dzīvu savu garu, kā viņi uztur dzīvu savu miesu, un nododot tālāk slepeno mācību, ka divreiz divi ir četri.

- Mēs esam mirušie, - Vinstons noteica.

- Mēs esam mirušie, - Džūlija paklausīgi piebilda.

-Jūs esat mirušie, - sacīja dzelžaina balss viņiem aiz muguras.

Viņi atlēca viens no otra. Vinstonam likās, ka viņa iekšas sastingst. Viņš varēja redzēt, kā ieplešas Džūlijas acis - baltumi ap zīlītēm kļuva lielāki. Viņas seja bija bālgani dzeltena. Sārtā smiņķa atliekas, kas vēl bija vaigu galos, atdalījās tik spilgti, it kā krāsai nebūtu nekāda sakara ar ādu zem tās.

- Jūs esat mirušie, - dzelžainā balss atkārtoja.

- Tas bijis aiz gleznas, - Džūlija izdvesa.

- Tas bija aiz gleznas, - sacīja balss. - Palieciet tieši tur, kur esat! Ne­kustieties, iekām nesaņemat pavēli!

Tas sākas, beidzot tas sākas! Viņi neko nespēja darīt, tikai stāvēja un skatījās viens otram acīs. Viņiem ne prātā neienāca bēgt, mēģināt izkļūt no šīs mājas, kamēr vēl nav par vēlu. Nebija iedomājams nepaklausīt dzelžainajai balsij no sienas. Kaut kas noknikšķēja, it kā pagriežot slēdzi, un plīstot no-šķindēja stikls. Glezna bija nokritusi uz grīdas, atklājot tālekrānu aiz tās.

- Nu viņi var mūs redzēt, - Džūlija sacīja.

- Nu mēs jūs varam redzēt, - balss atkārtoja. - Nostājieties istabas vidū! Pagrieziet viens otram muguru! Salieciet rokas aiz galvas! Nepieskarieties viens otram!

Viņi nepieskaras, bet Vinstonam šķita, ka viņš justu, kā Džūlija dreb. Vai varbūt dreb viņš pats? Viņš varēja savaldīties, lai zobi neklabētu, bet pār ceļiem viņam nebija varas. Apakšstāvā un lejā zem loga dimdēja steidzīgi smagu zābaku soļi. Likās, pagalms bija pilns ar vīriem. Kaut ko vilka pār bruģakmeņiem. Sievietes dziesma bija spēji notrūkusi. Kaut kas ilgi grabēja veldamies, it kā veļas baļļa aizripotu pāri pagalmam, tad atskanēja daži nikni kliedzieni un sāpīgs sievietes izsauciens.

- Nams ielenkts, - Vinstons čukstēja.

- Nams ielenkts, - balss apstiprināja. Viņš dzirdēja, ka Džūlija sakož zobus.

- Liekas, mums laiks atvadīties, - viņa teica.

- Jums laiks atvadīties, - sacīja balss. Un tad kāda cita balss - sīka un izsmalcināta, kas Vinstonam likās pazīstama, - pārtrauca iepriekšējo: - Un, starp citu, ja jau par to runājam: "Pagalvī spilvens dūnu un spalvu, naktī nāks bende, nocirtīs galvu!"

Kaut kas nobrikšķēja, atsizdamies pret gultu Vinstonam aiz muguras. Pieslienamo kāpņu gals bija iegrūsts pa logu, salaužot tā rāmi. Kāds kāpa iekšā. Daudzi smagi zābaki steidza augšā pa kāpnēm. Istabu ātri piepildīja spēcīgi vīri melnos formas tērpos, piešotiem zābakiem kājās un gumijas rundziņām rokās.

Vinstons vairs nedrebēja. Pat acis viņš gandrīz vairs nepamirkšķināja. Tagad bija svarīgi ievērot tikai vienu: palikt mierā, tikai palikt mierā, lai ne­dotu viņiem iemeslu sist! Viens vīrs ar gludu cīkstoņa kaklu un seju, kurā mute atgādināja šauru spraugu, nostājās viņam pretī, domīgi šūpodams run-dziņu starp īkšķi un rādītājpirkstu. Vinstons sastapa viņa skatienu. Nevarības izjūta, stāvot rokām aiz galvas, neaizsargātu seju un ķermeni, kļuva gandrīz neciešama. Vīrs pabāza baltas mēles galu starp lūpām, kas bija tik plānas, ka tās gandrīz nevarēja samanīt, un tad pagāja garām. Kaut kas atkal nošķindēja. Kāds bija paņēmis no galda stikla papīru presi un satriecis to gabalos pret kamīnu.

Koraļļa zariņš, sīks, sarkans krislītis kā cukura rožu pumpurs tortes gar­nējumā, izripoja paklāja vidū. "Cik mazs, cik niecīgs tas bijis!" Vinstons nodomāja. Viņam aiz muguras kāds iestenējās, nobūkšķēja sitiens, viņš sajuta sāpīgu spērienu pa potīti un tikko nezaudēja līdzsvaru. Viens vīrs bija ietriecis dūri Džūlijai pakrūtē, tā ka viņa saliecās kā kabatas nazis. Viņa valstījās uz grīdas, cīnīdamās pēc elpas. Vinstons nedrīkstēja ne par milimetru pagriezt galvu, bet reizēm viņas bālā, elpas trūkumā saviebtā seja iesitās viņa redzes­lokā. Pat nobīlī viņš skaidri varēja just viņas sāpes savā miesā, asas sāpes, kas tomēr vēl nebija tik briesmīgas kā cīņa pēc elpas. Viņš zināja, kā tas ir: svelošās, griezīgās sāpes jau plosīja ķermeni, bet tās vēl nebija jūtamas, jo vispirms vajadzēja atgūt elpu. Tad divi vīri pacēla Džūliju aiz pleciem un ceļgaliem un kā maisu iznesa no istabas. Vinstons paguva uzmest skatienu viņas sejai; lejup vērsta, tā izskatījās dzeltena un saviebta, aizvērtām acīm, un uz abiem vaigiem arvien vēl sārtoja plankumi; tas bija pēdējais skatiens, ko viņš Džūlijai uzmeta.

Viņš stāvēja kā sālsstabs. Viņam neviens vēl nebija iesitis. Viņa prātā plaiksnījās domas, kas radās gluži pašas no sevis, bet šķita pavisam neinte­resantas. Diezin vai arī Čeringtons noķerts? Kas noticis ar sievieti pagalmā? Viņš juta, ka spiedīgi gribas nolaist ūdeni, un tas viņu pārsteidza, jo vēl pirms divām vai trim stundām viņš to bija darījis. Viņš ievēroja, ka pulkstenis uz kamīna dzegas rāda deviņi, tātad divdesmit vienu. Tomēr likās vēl pārāk gaišs. Vai augusta vakarā divdesmit vienos nevajadzēja mesties krēslai? Vai tikai viņi ar Džūliju nav kļūdījušies laikā - nogulējuši divpadsmit stundu un tikai iedomājās, ka pamostoties pulkstenis ir divdesmit un trīsdesmit mi­nūtes, bet patiesībā ir nulle astoņi trīsdesmit nākamajā rītā? Taču šo domu viņš tālāk neturpināja. Tā bija pavisam neinteresanta.

Uz kāpnēm atskanēja citi, vieglāki, soļi. Istabā ienāca Čeringtona kungs. Vīri melnajos formas tērpos pēkšņi it kā sadurstījās. Arī Čeringtona ārienē bija radusies savāda pārmaiņa. Viņa skatiens krita uz sasisto papīru presi.

- Uzlasiet stikla skambas, - viņš skarbi noteica.

Viens no vīriem pieliecās. Kokneja izruna bija izzudusi; pēkšņi Vinstons atskārta, kā balsi viņš pirms īsa brīža bija dzirdējis tālekrānā. Čeringtonam mugurā arvien vēl bija vecie samta svārki, bet agrāk gluži sirmie mati bija kļuvuši melni. Viņš arī vairs nevalkāja brilles. Viņš uzmeta Vinstonam asu skatienu, it kā pārbaudot viņa personību, tad vairs nelikās viņu redzam. Viņu arvien vēl varēja pazīt, bet viņš vairs nebija tā pati persona. Viņa augums bija kļuvis taisns, un viņš likās izaudzis lielāks. Sejā bija manāmas tikai sīkas pārmaiņas, taču tās pilnīgi pārvērta izteiksmi. Melnās uzacis vairs nebija tik kuplas, grumbas bija izzudušas, vaibsti mainījušies; pat deguns šķita īsāks. Tā bija apmēram trīsdesmit piecu gadu veca vīrieša modrā, saltā seja. Vins­tons atskārta, ka pirmo reizi mūžā skatās tieši domu policijas aģenta sejā.