TREŠĀ NODAĻA

I

Vinstons nezināja, kur atrodas. Droši vien Mīlestības ministrijā, bet no­skaidrot to nekādi nevarēja.

Viņš bija kamerā bez logiem, ar augstiem griestiem un mirdzošām, baltām flīžu sienām. Apslēptas spuldzes to pieplūdināja ar spožu gaismu, un varēja dzirdēt klusu, pastāvīgu dūkoņu, kurai bija kāds sakars ar gaisa piegādi. Telpu apjoza sols vai plaukts ar vienīgo atstarpi durvju vietā, tieši tik plats, ka uz tā varēja sēdēt, un otrā istabas galā, pretī durvīm, bija klozets bez koka sēdekļa. Bija pavisam četri tālekrāni - pie katras sienas pa vienam.

Vinstons juta trulas sāpes vēderā. Viņš tās cieta kopš brīža, kad bija iegrūsts slēgtajā mašīnā un aizvests. Viņš bija arī izsalcis; tas bija savāds, graizēm līdzīgs, neveselīgs izsalkums. Varēja būt pagājušas divdesmit četras stundas, kopš viņš nebija ēdis, varbūt arī trīsdesmit sešas. Vinstons arvien vēl nezināja, un viņam nebija arī cerību uzzināt, vai viņš apcietināts rītā vai vakarā. Kopš apcietināšanas ēst nebija dots.

Cik vien mierīgi varēdams, viņš, rokas uz ceļa sakrustojis, sēdēja uz šaurā sola. Viņš jau bija iemācījies mierīgi sēdēt. Tiklīdz nejauši pakustējās, no tālekrāna skarbi apsauca. Taču izsalkums pamazām kļuva neizturams. Par visu vairāk viņam kārojās maizes. Vinstonam ienāca prātā, ka virsvalka kabatā vajadzētu būt kādai kripatiņai. Varēja pat gadīties - tā viņam likās tāpēc, ka reižu reizēm kaut kas šķita kņudinām kāju, - ka tur ir paprāva maizes garoza. Beidzot kārdinājums to noskaidrot uzvarēja bailes: viņš iebāza roku kabatā.

"Smit!" ieķērcās balss tālekrāna. "6079 Smit V! Kamerās nedrīkst bāzt rokas kabatās!"

Viņš atkal sēdēja mierīgi, rokas uz ceļa sakrustojis. Pirms atvešanas šurp viņš bija aizvests kādā citā vietā, laikam parastā cietumā vai pagaidu aresta telpā, kur patruļas ievietoja apcietinātos. Vinstons nezināja, cik ilgi tajā turēts; katrā ziņā dažas stundas. Bez pulksteņa, kā arī dienasgaismu neredzot, bija grūti noteikt laiku. Tā bija trokšņaina, nelāgi smirdoša telpa. Viņš bija ievie­tots kamerā, kas līdzinājās šai, tikai bija riebīgi pieķēzīta, un tajā pastāvīgi uzturējās desmit vai piecpadsmit cilvēku. Lielākā tiesa bija parasti noziedz­nieki, bet gadījās arī daži politiskie apcietinātie. Starp netīriem ķermeņiem iespiests, viņš klusu sēdēja ar muguru pret sienu, baiļu un izsalkuma dēļ maz interesēdamies par apkārtni, tomēr ievēroja, cik stipri apcietināto partijas biedru izturēšanās atšķiras no pārējo uzvedības. Partijas biedri vienmēr bija klusi un baiļu mākti, turpretī parastie noziedznieki, kā likās, nebēdāja ne par ko. Viņi skaļi lamāja sargus, nikni turējās pretī, kad atņēma viņu personīgās mantas, rakstīja rupjus vārdus uz grīdas, ēda neatļautu ēdienu, ko izvilka no slepenām kabatām un ielokiem drēbēs, un pat pārkliedza tālekrānu, kad tas pūlējās nodibināt kārtību. No otras puses, dažiem, kā likās, bija labas attie­cības ar sargiem, viņi tos sauca draudzīgās palamās un mēģināja piekukuļot ar cigaretēm, ko slepeni pasniedza pa novērošanas caurumu durvīs. Arī sargi parastajiem noziedzniekiem izrādīja zināmu labvēlību pat tad, kad pret viņiem bija jāizturas stingri. Daudz spriedelēja par spaidu darbu nometnēm, kur ap­cietināto lielāko tiesu bija paredzēts nosūtīt. Vinstons noprata, ka nometnēs "klājoties labi", ja vien esot sakari ar sargiem un ja zinot, kur "jāsmērē". Tur zeļot kukuļošana, onkuļu būšana un visāda veida tumši darījumi, esot izplatīta prostitūcija un homoseksualitāte, tur pat no kartupeļiem tecinot spirtu. Uz­ticības personas esot tādi paši parastie noziedznieki, it īpaši zagļi un slep­kavas, kurus uzskatīja par sava veida aristokrātiju. Visus netīros darbus veicot politiskie.

Pastāvīgi nāca un gāja visādu šķiru apcietinātie: narkotisku vielu tirgotāji, zagļi, bandīti, spekulanti, dzērāji, prostitūtas. Daži žūpas bija tik kauslīgi, ka citiem arestantiem bija jāsametas kopā, lai tos savaldītu. Četri sargi aiz rokām un kājām iestiepa kādu staiguli apmēram sešdesmit gadu vecumā, sievu kā lāvu lielām, noļukušām krūtīm un biezām sirmu matu šķipsnām, kas kliedzot un spārdoties bija izjukušas. Sargi norāva viņai puszābakus, ar ko viņa pūlējās viņiem iespert, un iesvieda viņu Vinstonam klēpī, tā ka viņam no trieciena tikko nesalūza gūžu kauli. Sieviete uzrausās sēdus un nokliedza sargiem pakaļ: "Dirsu drātētāji!" Tad, pamanījusi, ka sēd uz kaut kā nelīdzena, nošļūca no Vinstona ceļiem uz sola.

- Atvainošanu, mīlucīt, - viņa teica. - Es jau nebūtu tev virsū sēdusies, bet tie stulbeņi uzsēdināja. Vai tādi zina, kā apieties ar dāmu? - Viņa brītiņu apklusa, pabraucīja pakrūti un atraugājās. - Piedošanu, - viņa aizbildinājās,

- būšu tā pavairāk ieķērusi.

Viņa noliecās uz priekšu un pamatīgi izvēmās uz grīdas.

- Palika gan labāk, - viņa nomurmināja, aizvēra acis un atgāzās atpakaļ.

- Es saku, nekad nevajag turēt iekšā ar varu. Tiklīdz sāk spiest, jālaiž pār mēli.

Viņa atdzīvojās, uzmeta Vinstonam otru skatienu, un, kā šķita, viņš tūliņ viņai iepatikās. Viņa plašā vēzienā apsita roku Vinstonam ap pleciem un pie­vilka viņu tuvāk, dvašodama viņam sejā alus un vēmekļu smaku.

Kā tevi sauc, puikiņ? - viņa jautāja.

Smits, - Vinstons atbildēja.

Smits? - sieviete iesaucās. - Vai nav jocīgi? Man arī Smits vārdā. Pa­klau, - viņa jūsmīgi piebilda, - es varētu būt tava māte.

"Viņa varētu būt mana māte," Vinstons nodomāja. Viņa bija apmēram tajos gados un apmēram tāda auguma, un bija viegli iedomāties, kā cilvēki spaidu darbu nometnēs divdesmit gados pārvēršas.

Cits neviens viņu nebija uzrunājis. Varēja pabrīnīties, kā parastie no­ziedznieki nepiegrieza vērību apcietinātajiem partijas biedriem. Viņi tos vien­aldzīgā nicināšanā sauca par politiskajiem. Partijas biedri šķita pārāk nobi­jušies, lai kādu uzbilstu vai pat sarunātos savā starpā. Tikai reiz, kad divas sievietes, abas partijas biedrenes, gadījās cieši blakus uz sola, viņš vispārējā kņadā dzirdēja tās slepus sačukstamies; īpaši viņš ievēroja, ka tās piemin "101. istabu", bet vairāk neko nesaprata.

Te viņi bija Vinstonu atveduši pirms divām vai trim stundām. Trulās sāpes vēderā nekad pavisam nepārgāja, tikai reizēm atlaidās un reizēm pieņēmās, un tāpat paplašinājās un sašaurinājās viņa domas. Sāpēm pieņemoties, viņš domāja tikai par tām un par izsalkumu. Sāpēm atlaižoties, viņu sagrāba šausmas. Bija mirkļi, kad viņš tik skaidri paredzēja, kas ar viņu notiks, ka sirds sāka neganti lēkt un elpa aizrāvās. Viņš juta, kā gumijas runga trāpa viņa elkoņus un piešotu zābaku spērieni - lielus, redzēja sevi valstāmies uz grīdas un caur izsistiem zobiem šļupstus kaucot pēc žēlastības. Par Džūliju viņš gandrīz neiedomājās. Domas pie viņas nekavējās. Viņš mīlēja Džūliju un zināja, ka viņu nenodos; bet tas bija tikai fakts, ko viņš zināja tikpat skaidri kā aritmētikas likumus. Viņš nejuta viņai līdzi un pat nepūlējās painteresēties, kas ar viņu noticis. Biežāk, ar tādu kā cerības uzplaiksnījumu, viņš atcerējās Obraienu. Obraiens droši vien zināja, ka viņš apcietināts. Viņš bija teicis, ka Brālība nekad necenšoties savus locekļus glābt. Taču viņš bija ieminējies par žileti; ja vien viņi varēs, viņi atsūtīs žileti. Varbūt paies piecas sekundes, iekams sargi paspēs ieskriet kamerā. Asmens iegriezīsies miesā auksts, bet it kā dedzinošs, līdz kaulam pāršķeļot pat pirkstus, kas to turēs.

Domas atkal pievērsās novārdzinātajam ķermenim, kas drebot rāvās at­pakaļ no visa, kas sāp. Viņš nemaz nezināja, vai izmantotu žileti, pat ja rastos izdevība. Vieglāk bija eksistēt no mirkļa uz mirkli, nodzīvot vēl desmit minū­tes, lai arī skaidri zinot, ka tam sekos spīdzināšana.

Reizēm viņš mēģināja aplēst, cik flīžu klāj kameras sienas. Likās, tas nebūtu grūti, bet skaitot ikreiz vienā vai otrā vietā sajuka. Visvairāk bija jādomā, kur viņš atrodas un cik varētu būt pulkstenis. Vienubrīd viņš bija pārliecināts, ka ārā ir gaiša diena, un mirkli vēlāk tikpat droši zināja, ka aiz sienām ir melna nakts. Viņš zināja, ka šajā telpā nekad nenodzēsīs gaismu. Te bija vieta, kur nav tumšs; tagad viņš atskārta, kāpēc Obraiens viņu bija sapratis, kad viņš to bija pieminējis. Mīlestības ministrijai nebija logu. Viņa kamera varēja būt ēkas vidū vai pie ārējās sienas; tā varēja būt desmit stāvu dziļi pazemē vai trīsdesmitajā stāvā virs zemes. Garā viņš klejoja no vienas vietas uz citu un mēģināja pēc ķermeņa izjūtas noteikt, vai atrodas augstu gaisā vai ir nogremdēts dziļi pazemē.

Ārā nodimdēja smagi soļi. Dobji nošķindot, atvērās tērauda durvis. Pār slieksni pārkāpa jauns policijas virsnieks tresainā, melnā formā, tas likās spīdam kā lakāda, un bālā seja ar asajiem vaibstiem atgādināja vaska masku. Viņš pamāja sargiem ievest apcietināto, ko tie pavadīja. Kamerā iestreipuļoja dzejnieks Amplforts. Durvis atkal aizcirtās.

Amplforts nedroši pavirzījās no vienas puses uz otru, it kā meklēdams otras durvis, pa kurām varētu iziet, tad sāka staigāt šurp un turp pa kameru. Viņš vēl neievēroja Vinstona klātieni. Viņa aizmiglotās acis raudzījās sienā kādu metru virs Vinstona galvas. Viņam nebija apavu; lieli, netīri pirksti līda laukā pa zeķu caurumiem. Viņš nebija arī dažas dienas skuvies. Bārdas rugāji klāja seju līdz vaigu kauliem, piešķirot viņam tādu kā dūres varoņa izskatu, kas bija savādā nesaskaņā ar garo, vājo augumu un nervozajām kustībām.

Vinstons mazliet atguvās no apātijas. Viņam bija jāuzrunā Amplforts, kaut arī balss tālekrānā tūliņ apsauktu. Varēja pat gadīties, ka Amplforts atnesis žileti.

- Amplfort… - viņš ierunājās.

No tālekrānā neatskanēja kliedziens. Mazliet satrūcies, Amplforts apstā­jās. Viņa acis lēnām pagriezās pret Vinstonu.

- Ā, Smit! - viņš noteica. - Jūs arī!

- Par ko jūs apcietināja?

- Patiesību sakot… - Viņš neveikli apsēdās uz sola pretī Vinstonam. - Ir jau tikai viens pārkāpums, vai ne? - viņš noteica.

- Un jūs to izdarījāt?

- Tā liekas.

Viņš pielika roku pie pieres un mirkli paspieda deniņus, it kā pūlētos kaut ko atcerēties.

- Tā jau mēdz notikt, - Amplforts domīgi atsāka. - Atceros tādu gadījumu -vienu no iespējamiem gadījumiem. Bez šaubām, tā bija neapdomība. Gatavo­jām Kiplinga dzejoļu pēdējo izdevumu. Es atstāju vārdu "Dievs" kādas rindas beigās. Neko nevarēju darīt! - viņš gandrīz sašutis piebilda un pacēla galvu, lai paskatītos Vinstonā. - Rindu nekādi nebija iespējams grozīt. Jūs nevarat iedomāties, cik šim vārdam maz atskaņu. Veselām dienām lauzīju galvu, mek­lēdams citu vārdu, ko likt tā vietā. Gluži vienkārši tāda vārda nebija.

Viņa sejas izteiksme pārvērtās. Nepatika pagaisa, un mirkli seja šķita gandrīz apmierināta. Netīrumiem un bārdas rugājiem cauri vīdēja tāda kā aizrautība, kaut kas līdzīgs pedanta priekam, kādu nesvarīgu sīkumu ievē­rojot.

- Vai esat pamanījis, - viņš sacīja, - ka visu angļu dzejas vēsturi lielā mērā noteic fakts, ka angļu valodai trūkst atskaņu?

Nē, šī doma Vinstonam nekad nebija ienākusi prātā. Tagadējos apstākļos tā viņam nelikās arī sevišķi svarīga vai interesanta.

- Vai zināt, cik pulkstenis? - viņš iejautājās.

Amplforts atkal izskatījās pārsteigts. - Neesmu par to domājis. Mani ap­cietināja pirms divām vai varbūt trim dienām. - Viņa skatiens pārslīdēja pār sienām, it kā meklējot logu. - Šajā vietā jau nav starpības starp dienu un nakti. Nezinu, kā te lai noteic laiku.

Brīdi viņi vēl vienaldzīgi un pavirši parunājās, tad bez kāda acīm redzama iemesla kliedziens no tālekrāna viņus apklusināja. Vinstons sēdēja mierīgi, rokas sakrustojis. Amplforts, kas bija par lielu, lai ērti sēdētu uz šaurā sola, grozījās šurp un turp, saņemdams garās, neveiklās rokas gan ap vienu celi, gan otru. Tālekrāns viņiem uzbļāva, pavēlot nekustēties. Laiks ritēja. Div­desmit minūtes, stunda - grūti bija noteikt. Ārā atkal noklaudzēja zābaki. Vinstonam sarāvās iekšas. Drīz, drīz vien, varbūt pēc piecām minūtēm, var­būt tūliņ zābaku klaudzēšana nozīmēs, ka pienākusi viņa kārta.

Durvis atvērās. Jaunais virsnieks ar stingo seju ienāca kamerā. Ar īsu mājienu viņš norādīja uz Amplfortu.

- Uz 101. istabu! - viņš teica.

Amplforts neveikli aizsoļoja starp sargiem - satraukts, bet neko nesa­prazdams.

Kā likās, pagāja ilgs laiks. Vinstonam sāpes vēderā atsākās. Domas grie­zās un ripoja pa vienu un to pašu gultni gluži kā lodīte, kas pastāvīgi iekrīt tajos pašos dobumos. Viņam bija tikai sešas domas: vēdergraizes, maizes gabals, asinis un kliedzieni, Obraiens, Džūlija, žilete. Iekšas atkal sarāvās spazmā; smagie zābaki tuvojās durvīm. Tām atveroties, gaisa strāva ienesa līdzi sīvu, aukstu sviedru smaku. Kamerā ienāca Pārsons. Viņš bija ģērbies īsās aizsargkrāsas biksēs un sporta kreklā.

Šoreiz Vinstons bija tik pārsteigts, ka aizmirsa sevi.

- Jūs šeit! - viņš iesaucās.

Pārsons uzmeta Vinstonam skatienu, kas nepauda nedz interesi, nedz izbrīnu, bet tikai apbēdinājumu. Viņš sāka nervozi staigāt šurp un turp, acīm­redzot nespēdams palikt mierā. Ikreiz, kad viņš izstiepa taisni resnos ceļus, varēja manīt, ka tie dreb. Acis viņam bija plati iepletušās, it kā nespētu ciešo skatienu novērst no kāda netāla priekšmeta.

- Par ko jūs apcietināja? - Vinstons iejautājās.

- Par domu noziegumu! - Pārsons nošļupstēja. Balss skaņa reizē pauda pilnīgu atzīšanos pārkāpumā un it kā neticīgas šausmas, ka viņam varētu pierakstīt tādu grēku. Viņš apstājās Vinstonam pretī un sāka dedzīgi sūdzēt bēdas: - Jūs tak nedomājat, ka mani nošaus, ko, vecais puika? Cilvēkus taču nešauj nost, ja tie neko nav nodarījuši, - vai tad savām domām kāds var pavēlēt? Es zinu, ka viņi visu taisnīgi izmeklē. Es viņiem pilnīgi uzticos! Viņiem tak būs zināma mana darbība, vai ne? Jūs zināt, kāds cilvēks esmu. Savā ziņā esmu lādzīgs, vai ne? Zināms, ne visai gudrs, bet centīgs. Esmu centies partijas labā darīt visu, kas manos spēkos, vai ne, ko? Vai jums arī nešķiet, ka tikšu cauri ar pieciem gadiem? Vai varbūt desmit? Tāds vīrs kā es spaidu darbu nometnē varētu gluži labi noderēt. Viņi tak mani tūlīt nešaus nost, ka man drusciņ nogājis greizi?

- Vai esat vainīgs? - Vinstons jautāja.

- Zināms, esmu! - Pārsons atsaucās, pamezdams sulainisku skatienu uz tālekrānu. - Jūs tak nedomājat, ka partija apcietinātu nevainīgu cilvēku, ko? -Viņa vardes vieplis mazliet nomierinājās un pat ieguva tādu kā svētulīgu izteiksmi. - Domu noziegums, vecīt, ir viena briesmīga lieta, - viņš patētiski noteica. - Tas ir viltīgs. Tas var piezagties, pašam nezinot. Vai zināt, kā tas noķēra mani? Miegā! Jā, fakts paliek fakts! Es strādāju, darīju, ko varēju, - ne mirkli nedomāju neko ļaunu. Un tad pēkšņi miegā sāku runāt. Vai zināt, ko es esot miegā teicis?

Viņš turpināja ļoti klusā balsī kā tāds, kam medicīniskā nolūkā jāmin ne­pieklājīgs vārds.

- Nost ar Lielo Brāli! Jā, es esot tā teicis! Liekas, pat vairākkārt. Starp mums runājot, vecais puika, jāpriecājas vēl, ka viņi mani pieķēra, kamēr tas vēl ir pašā sākumā. Vai zināt, ko es viņiem teikšu, kad būs jāstājas tribunāla priekšā? "Pateicos," es teikšu, "ka izglābāt mani, kamēr vēl nav par vēlu."

- Kas jūs nodeva? - Vinstons iejautājās.

- Mans meitēns, - Pārsons tādā kā skumjā lepnumā noteica. - Bija klau­sījies pie atslēgas cauruma. Skuķēns noklausījies, ko teicu, un jau otrā dienā aizskrējis pie patruļas. Nadzīgs skuķis, ja ņem vērā, ka viņai tikai septiņi gadi, vai ne? Es uz viņu par to nemaz neļaunojos. Patiesībā lepojos ar viņu. Lai kā, tas tomēr pierāda, ka esmu viņu audzinājis īstā garā.

Viņš vēl šad tad pagrozījās un patrinās, arvien uzmezdams ilgainu ska­tienu klozetam. Tad pēkšņi parāva bikses lejup.

- Atvaino, vecais puika, - viņš teica. - Nevaru vairs nociesties. Tas no gaidīšanas.

Viņš uztupināja plato dibenu uz klozeta. Vinstons aizsedza seju ar plauk­stām.

- Smit! - ieķērcās balss tālekrānā. - 6079 Smit V! Atsegt seju! Kamerās nedrīkst aizklāt seju!

Vinstons atņēma rokas no sejas. Pārsons skaļi un papilnam izkārnījās. Pēc tam izrādījās, ka ūdens skalojamā ierīce ir bojāta, un kamerā stundām ilgi pretīgi smirdēja. Ieradās un noslēpumaini nozuda citi apcietinātie. Vienu sie­vieti sūtīja uz 101. istabu, un Vinstons ievēroja, ka, to dzirdot, viņa pēkšņi saraujas un kļūst bāla kā nāve. Pienāca laiks, kad varēja būt pēcpusdiena, ja viņš būtu te ievests no rīta, vai, ja tas būtu noticis pēcpusdienā, varēja būt pusnakts. Kamerā bija seši apcietinātie, vīrieši un sievietes. Visi sēdēja ļoti mierīgi. Vinstonam pretī sēdēja vīrs bez zoda, liekiem zobiem un seju, kas atgādināja lielu, nekaitīgu grauzēju. Tuklie, plankumainie vaigi bija apakšā piepūtušies; likās neiespējami iedomāties, ka viņš tur neglabātu barību. Viņa bāli pelēkās acis bailīgi šaudījās no vienas sejas uz otru un ikreiz ātri no­vērsās, satiekot kāda skatienu.

Atvērās durvis, un ieveda citu apcietināto, kura izskats Vinstonam lika pēkšņi nodrebēt. Tas bija vienkāršs, parasts vīrietis, varbūt mašīnists vai tehniķis. Taču pārsteidza viņa neparasti noliesējusī seja. Tā atgādināja ģin­deņa galvaskausu. Vājuma dēļ mute un acis izskatījās nesamērīgi lielas, acīs zvēroja slepkavīgs, neremdināms naids pret kādu cilvēku vai kaut ko citu.

Šis vīrs apsēdās netālu no Vinstona. Vinstons uz to vairs neskatījās, bet izmocītā, ģindenīgā seja viņam palika atmiņā tikpat skaidri, it kā viņš to re­dzētu acu priekšā. Pēkšņi viņš atskārta, kas šim vīram kait. Šis cilvēks mira badā. Likās, tajā pašā mirklī šī doma ienāca prātā arī visiem citiem kamerā. Tikko manāma sakustēšanās aizviļņoja visapkārt solam. Bezzodis uzmeta šaudīgu skatienu mironīgajam, tad it kā vainas apziņā nodūra acis, tad atkal it kā magnēta pievilkts palūkojās viņā. Beidzot viņš sāka grozīties solā. Pēkšņi piecēlies, viņš devās uz kameras otru galu, iebāza roku virsvalka kabatā un ļoti samulsis sniedza izdēdējušajam novārtītu maizes gabalu.

Tālekrānā atskanēja tik negants troksnis, ka aizkrita ausis. Bezzodis at­sprāga atpakaļ. Vājais ātri aizlika rokas aiz muguras, it kā gribēdams visai pasaulei rādīt, ka nav maizes gabalu ņēmis.

- Bamsted! - balss rēca. - 2713 Bamsted Dž.! Metiet maizes gabalu zemē!

Bezzodis nosvieda maizes gabalu uz grīdas.

- Palieciet uz vietas! - balss pavēlēja. - Pagriezieties pret durvīm! Nekus­tieties!

Bezzodis paklausīja. Viņa lielie, tuklie vaigi nevaldāmi drebēja. Durvis tika atgrūstas vaļā. Kamēr jaunais virsnieks ienāca un atkāpās sānis, viņam aiz muguras parādījās drukns sargs milzīgām rokām un pleciem. Tas nostājās pretī bezzodim un pēc virsnieka mājiena, no visa spēka atvēzējies, blieza bezzodim pa muti. Sitiens bija tik stiprs, ka notrieca viņu zemē. Viņš ripeniski pārmetās pāri kamerai un atsitās pret klozetu. Brīdi viņš palika guļam it kā pārsteigts, tumšām asinīm lēnām pa muti un degunu tekot. Viņam izlauzās aizžņaugti, neapzinīgi vaidieni, kas atgādināja kunkstus. Tad viņš apvēlās un nedroši piecēlās uz rokām un ceļiem. Reizē ar asinīm un siekalām viņam no mutes izkrita divas pārlauztas zobu protēzes daļas.

Apcietinātie sēdēja ļoti mierīgi, rokas uz ceļiem sakrustojuši. Bezzodis aizrāpās atpakaļ savā vietā. Viens viņa vaigs metās arvien tumšāks. Mute bija pietūkuši bezveidīgā zilgansārtā masā ar melnu dobumu vidū. Reižu rei­zēm uz virsvalka nopilēja asinis. Viņa pelēkās acis šaudījās no sejas uz seju vēl lielākā vainas apziņā, it kā pētījot, vai citi viņu nenicina šī pazemojuma dēļ.

Atvērās durvis. Virsnieks ar īsu žestu pamāja uz ģindenīgā vīra pusi.

- Uz 101. istabu! - viņš sacīja.

Vinstonam blakus atskanēja elsas un kaut kas sakustējās. Izģindušais bija nokritis ceļos un saņēmis rokas.

- Biedri virsniek! - viņš kliedza. - Jums nav mani vairs turp jāved! Vai es jums jau visu nepateicu? Ko jūs vēl gribat zināt? Es atzīšos visā, visā! Tikai pasakiet, kas tas ir, un es tūliņ atzīšos. Uzrakstiet, un es parakstīšu - vienalga ko! Tikai nevediet mani uz 101. istabu!

- Uz 101. istabu! - sacīja virsnieks.

Mironīgā seja, kas jau tāpat bija ļoti bāla, ieguva nokrāsu, kas Vinstonam būtu likusies neticama. Tā bija nepārprotami, neapšaubāmi zaļgana.

- Dariet ar mani, ko gribat! - izģindušais kliedza. - Jūs jau mani nedēļām mērdējat badā. Beidziet reiz un ļaujiet man nomirt! Nošaujiet mani! Pakariet! Piespriediet man divdesmit piecus gadus! Vai gribat, lai kādu nododu? Sakiet tikai, kas tas ir, un es jums teikšu par viņu visu, ko vēlaties! Man vienalga, kas tas ir un kas ar viņu pēc tam notiek. Man ir sieva un trīs bērni. Vecākajam vēl nav pilni seši gadi. Ņemiet viņus visus un pārgrieziet viņiem rīkli manu acu priekšā, es stāvēšu klāt un skatīšos. Bet nevediet mani uz 101. istabu!

- Uz 101. istabu! - virsnieks sacīja.

Izģindušais kā ārprātā pavērās apkārt uz apcietinātajiem, it kā meklēdams citu upuri, ko varētu likt savā vietā. Viņa skatiens apstājās pie bezzodainā vīra sadragātās sejas. Viņš izstiepa kaulainu roku.

- Lūk, viņu jums vajadzētu ņemt, nevis mani! - viņš iesaucās. - Jūs ne­dzirdējāt, ko viņš teica, kad viņam iesita pa seju. Ļaujiet tikai man, es jums visu izstāstīšu. Viņš ir partijas ienaidnieks, nevis es. - Sargi paspēra soli uz priekšu. Izģindušais vairs nekliedza, viņš ķērca. - Jūs nedzirdējāt, ko viņš teica! - viņš atkārtoja. - Tālekrāns acumirkli nebija kārtībā. Viņš ir tas, kas jums jāved! Ņemiet viņu, neņemiet mani!

Divi spēcīgi sargi jau bija pieliekušies, lai satvertu viņu aiz rokām. Bet tieši tajā mirklī viņš kā ķirzaka aizšāvās pa grīdu līdz kameras galam un saķēra vienu no sola dzelzs kājām. Viņš bija sācis gaudot kā dzīvnieks. Sargi viņu sagrāba, lai atrautu no sola, bet viņš turējās ar apbrīnojamu spēku. Tie viņu raustīja kādas divdesmit sekundes. Apcietinātie sēdēja mierīgi, rokas uz ceļiem sakrustojuši, taisni uz priekšu skatīdamies. Gaudas apklusa; kliedzējs bija tā aizkusis, ka vēl spēja tikai turēties. Tad atskanēja pavisam citāds klie­dziens. Viens sargs ar piešotā zābaka spērienu bija sadragājis viņa rokas pirkstus. Tie viņu uzrāva kājās.

- Uz 101. istabu! - virsnieks sacīja.

Nabadziņu izveda ārā, viņš aizgāja grīļodamies, galvu nokāris, glaudīdams sadragāto roku, visu cīņas sparu zaudējis.

Pagāja ilgs laiks. Ja tad, kad aizveda izģindušo, būtu bijusi pusnakts, tagad varētu būt rīts; ja tas bija aizvests rītā, nu varētu būt pēcpusdiena. Vinstons bija viens, jau kopš vairākām stundām viens. Sēdēšana uz šaurā sola darīja tādas sāpes, ka viņš bieži piecēlās un pastaigājās, tālekrāna neapsaukts. Mai­zes gabals arvien vēl gulēja turpat, kur bezzodis to bija nometis. Sākumā vajadzēja krietni piepūlēties, lai uz to neskatītos, bet nu izsalkumu bija pār-mākušas slāpes. Mutē bija nepatīkama, slikta garša. Nemainīgā baltā gaisma, klusā dūkoņa radīja reibonim līdzīgu tukšumu galvā. Viņš piecēlās, tāpēc ka sāpes kaulos kļuva neciešamas, un tūliņ atkal apsēdās, jo bija tik apreibis, ka lāgā neturējās kājās. Tiklīdz izdevās mazliet apvaldīt fiziskās sajūtas, tūliņ atgriezās bailes. Reizēm viņš ar dziestošu cerību atcerējās Obraienu un žileti. Domājams, ka žileti viņam atsūtīs ēdienā paslēptu, ja vien viņam vispār kād­reiz dos ēst. Vēl neskaidrāk viņš domāja par Džūliju. Arī viņa kaut kur cieš, varbūt vēl daudz briesmīgāk nekā viņš. Šajā mirklī viņa varbūt kliedz mokās. Viņš domāja: "Ja es varētu glābt Džūliju, uzņemoties divreiz lielākas mokas, vai es to darītu? Jā, es to darītu." Taču tā bija tikai saprāta rosināta apņem­šanās, tāpēc ka viņš zināja, ka tas būtu jāuzņemas. Viņš to nejuta. Šajā vietā neko citu nevarēja just, tikai sāpes un vēl lielāku moku nojautu. Bez tam -vai, mokas ciešot, vispār ir iespējams vēlēties, lai tās kļūst vēl lielākas, vien­alga, kāda iemesla dēļ? Bet uz šo jautājumu vēl nevarēja atbildēt.

Atkal tuvojās smagie soļi. Atvērās durvis. Ienāca Obraiens.

Vinstons uztrūkās kājās. Obraiena parādīšanās viņu tā pārsteidza, ka viņš aizmirsa piesardzību. Pirmo reizi kopš daudziem gadiem viņš piemirsa tālekrānu.

- Viņi jūs arī dabūjuši ciet! - viņš iesaucās.

- Jau sen, - Obraiens sacīja, un viņa balsī ieskanējās viegla ironija un tāda kā nožēla. Viņš atkāpās sānis. Viņam aiz muguras parādījās plecīgs sargs garu, melnu gumijas rungu rokā.

- Jūs jau to zinājāt, Vinston, - Obraiens sacīja. - Nemēģiniet sevi mānīt. Jūs to zinājāt - vienmēr.

Jā, viņš to zināja, vienmēr bija zinājis. Taču par to nebija laika domāt. Viņš redzēja tikai gumijas rungu sarga rokā. Tā varēja trāpīt visur uz pakauša, uz auss ļipiņas, uz pleca, uz elkoņa…

Uz elkoņa! Viņš bija nokritis ceļos, gandrīz paralizēts, sadauzīto elkoni otrā rokā turēdams. Viss bija eksplodējis dzeltenā gaismā. Neticami, neticami, ka viens pats sitiens varēja tā sāpēt! Gaisma noskaidrojās, un viņš redzēja, ka abi vīri noraugās viņā. Sargs smējās, skatīdamies, kā viņš raustās. Vismaz uz vienu jautājumu nu viņš zināja atbildi. Nekad un ne aiz kāda iemesla nav iespējams vēlēties, lai palielina sāpes. Par sāpēm varēja domāt tikai vienu, vēlēties tikai vienu: lai tās beidzas. Nekas pasaulē nav tik briesmīgs kā fizis­kas sāpes. "Sāpju priekšā nav varoņu - varoņu nav," viņš domās atkārtoja, valstīdamies uz grīdas un turēdams sadauzīto roku otrā, lai gan tas neko nevarēja līdzēt.

II

Vinstons gulēja uz kaut kā saliekamai gultai līdzīga, tikai augstāk virs grīdas, un bija piesiets tā, ka nevarēja pakustēties. Sejā viņam krita gaisma, kas likās spožāka nekā parasti. Cieši viņā nolūkodamies, blakus stāvēja Obrai­ens. Otrā pusē stāvēja vīrs baltā uzsvārcī, šļirci rokā.

Arī acis atvēris, Vinstons apkārtni uztvēra tikai pamazām. Šķita, ka viņš uzpeldētu šajā telpā it kā no citas pasaules, no tādas kā dziļas zemūdens valstības. Viņš nezināja, cik ilgi tur lejā bijis. Kopš mirkļa, kad bija apcietināts, viņš nebija redzējis ne tumsu, ne dienasgaismu. Bez tam atmiņas nebija nepārtrauktas. Dažkārt apziņa, pat tā apziņa, kas paliek miegā, bija spēji pārtrūkusi un atjaunojusies pēc tukšuma brīža. Taču nebija iespējams no­skaidrot, vai starplaiki ilguši dienas, nedēļas vai tikai sekundes.

Murgi bija sākušies ar pirmo sitienu pa elkoni. Vēlāk noskaidrojās, ka viss līdz šim notikušais ir tikai sagatavojuma stadija, parastā nopratināšana, kam pakļāva gandrīz visus apcietinātos. Bija gara noziegumu virkne - spiegošana, sabotāža un tā joprojām -, kuros ikvienam jāatzīstas bez ierunām. Atzīšanās bija tikai formalitāte, lai gan spīdzināšana bija īsta. Cik reižu bija sists un cik ilgi, viņš vairs neatcerējās. Vienmēr viņu apstrādāja pieci vai seši vīri melnās formās. Reizēm viņu sita ar dūrēm, reizēm ar gumijas rungām, lāgiem ar tērauda stieņiem vai spārdīja ar zābakiem. Bija reizes, kad viņš valstījās pa grīdu tāpat kā dzīvnieks, svaidīdamies gan šurp, gan turp nemitīgās veltīgās pūlēs izvairīties no spērieniem, bet tikai izaicinādams arvien jaunus spē­rienus - pa ribām, pa vēderu, pa elkoņiem, lieliem, cirkšņiem, sēklinieku maisiņiem, krustiem. Bija reizes, kad spārdīšana turpinājās tik ilgi, kamēr briesmīgi, nežēlīgi, neizturami viņam nelikās vis tas, ka sargi viņu arvien vēl slānī, bet ka viņš nevar piespiest sevi zaudēt samaņu. Bija gadījumi, kad nervi vairs neizturēja un viņš sāka lūgt žēlastību, pirms viņu sāka sist; tikai ierau­got vien atvēzētu dūri, viņš jau atzinās veselā virknē īstu un izdomātu no­ziegumu. Citām reizēm viņš bija cieši apņēmies neatzīties nevienā pārkā­pumā, un tad katrs vārds viņam bija jāizspiež starp sāpju vaidiem; tāpat bija reizes, kad viņš izmēģināja tādu kā kompromisu un domāja: "Es atzīšos, bet vēl ne. Jānoturas, līdz sāpes kļūst neciešamas. Vēl trīs spērienus, vēl divus spērienus, tad teikšu, ko tie vēlas." Dažkārt viņu sita tik ilgi, ka viņš gandrīz vairs neturējās kājās, tad kā kartupeļu maisu nosvieda uz akmens grīdas kādā kamerā un atstāja tur dažas stundas atgūties, pēc tam izveda no kameras un sita atkal. Bija ari ilgāki atelpas laika sprīži. Tos viņš tikai neskaidri atminējās, jo tie lielāko tiesu pagāja miegā vai apziņas trulumā. Viņš atcerējās kameru ar plauktam līdzīgu dēļu lāviņu, skārda mazgājamo bļodu, siltu virumu, maizi un reizēm kafiju. Atcerējās īgnu frizieri, kas atnāca viņam nokasīt zodu un apgriezt matus, un izdarīgus, nesimpātiskus vīriešus baltos uzsvārčos, tie taustīja viņa pulsu, pārbaudīja refleksus, uzlocīja plakstus, pārlaida viņam raupjus pirkstus, meklējot kaulu lūzumus, un dūra rokā šļirču adatas ar mie­gazālēm.

Sišana kļuva retāka un izvērtās galvenokārt par draudu, šausmām, kurās viņu ik mirkli varēja iegrūst atpakaļ, ja atbildes nebūtu apmierinošas. Iztaujātāji vairs nebija kaušļi melnajos formas tērpos, bet partijas inteliģences pārstāvji - pamazi, apaļi vīreļi ātrām kustībām un zibošām brillēm, tie ar viņu nodarbojās pārmaiņus ilgāku laiku, kā likās, lai gan skaidri viņš neko nezināja, kādas desmit vai divpadsmit stundas pēc kārtas. Šie pratinātāji raudzījās, lai viņš visu laiku ciestu vieglas mokas, tomēr uz tām vien viņi nepaļāvās. Viņi pļaukāja Vinstonu, raustīja aiz ausīm, plēsa matus, lika stāvēt uz vienas kājas, neļāva iziet un nolaist ūdeni, spīdināja acīs tik stipru gaismu, ka tās sāka asarot; bet visa tā nolūks bija tikai viņu pazemot un atņemt viņam spēju loģiski domāt un iebilst. Šo vīreļu īstais ierocis bija nežēlīgā pratināšana, kas ilga stundu pēc stundas, viņu apmulsinot, maldinot, sagrozot visu, ko viņš teica, uz katra soļa pieķerot viņu melos un pretrunās, līdz viņš sāka raudāt gan aiz kauna, gan aiz nervoza paguruma. Dažkārt viņš raudāja piecas sešas reizes vienas iztaujas laikā. Lielāko tiesu tie viņu lamāja un draudēja atkal nodot sargiem, tiklīdz viņš vilcinājās atbildēt, bet citreiz tie pēkšņi mainīja toni, sauca viņu par biedru, griezās pie viņa angsoca un Lielā Brāļa vārdā un skumīgi jautāja, vai pat tagad viņā vēl neesot tik daudz uzticības partijai, lai vēlētos vērst par labu visu ļauno, ko viņš nodarījis. Kad nervi pēc pratinā­šanas stundām bija pagalam, pat šie lūgumi viņam varēja izvilināt gļēvas asa­ras. Beidzot neatlaidīgās balsis viņu salauza vēl pilnīgāk nekā sargu piešotie zābaki un dūres. Viņš kļuva gluži vienkārši mute, kura runā, roka, kura pa­raksta, ko vien liek. Viņam rūpēja tikai izzināt, ko no viņa grib, un tad ātri atzīties, līdz viņu atkal nesāk mocīt. Viņš atzinās, ka nogalinājis ievērojamus partijas biedrus, izplatījis musinošus uzsaukumus, piesavinājies valsts naudu, pārdevis militārus noslēpumus, rīkojis visdažādākā veida sabotāžas. Viņš at­zinās, ka bijis Austrumāzijas valdības uzpirkts spiegs jau 1968. gadā. Viņš atzinās, ka esot ticīgais, kapitālisma piekritējs un seksuāls izvirtulis. Viņš atzinās, ka nogalinājis savu sievu, lai gan zināja - un to vajadzēja zināt arī nopratinātājiem -, ka viņa sieva vēl ir dzīva. Viņš atzinās, ka ilgus gadus uzturējis personīgus sakarus ar Goldsteinu un bijis biedrs pagrīdes organi­zācijā, pie kuras piederējuši gandrīz visi cilvēki, ko viņš pazīst un ir pazinis. Bija vieglāk atzīties visā un apsūdzēt ikvienu. Bez tam savā ziņā tas viss bija tiesa. Bija tiesa, ka viņš ir partijas pretinieks, un partijas acīs starp domām un darbiem nav nekādas starpības.

Bija arī citādas atmiņas. Tās viņa prātā pastāvēja atsevišķi kā ainas tumšā telpā.

Viņš bija kamerā, kas varēja būt vai nu tumša, vai gaiša, jo viņš neko citu neredzēja kā divas acis. Kaut kur turpat līdzās lēni tikšķēja kāds instruments. Acis kļuva lielākas un spožākas. Pēkšņi viņš izslīdēja no sēdekļa, iegrima acīs, un tās viņu aprija.

Viņš bija ar siksnām piesiets pie krēsla, kam visapkārt žilbinošā gaismā spīdēja skaitļu ripas. Vīrietis baltā uzsvārcī skatījās ciparnīcās. Ārā nodimdēja smagu zābaku soļi. Durvis atsprāga vaļā. Ienāca virsnieks ar vaska seju, tam sekoja divi sargi.

- Uz 101. istabu! - virsnieks sacīja.

Vīrietis baltajā uzsvārcī pat nepagriežas atpakaļ. Viņš nepavērās arī Vinstonā; viņš tikai raudzījās uz skaitļu ripām.

Vinstonu uz skrituļiem stūma pa lielu, kilometriem platu gaiteni, ko pildīja mirdzoša, dzeltena gaisma; viņš smējās pilnā kaklā un izkliedza atzīšanās, cik skaļi vien varēja. Viņš izteica visu, pat noziegumus, ko bija noslēpis spī­dzināšanas kamerās. Viņš izklāstīja visu savu dzīves stāstu klausītājiem, kas to jau zināja. Turpat netālu bija sargi, pratinātāji, vīrieši baltajos uzsvārčos, Obraiens, Džūlija, Čeringtona kungs, visi reizē uz skrituļiem brauca pa gaiteni un skaļi smējās. Kaut kas briesmīgs, kas gaidīja nākotnē, bija apiets un nebija noticis. Viss bija labi, sāpju vairs nebija, pēdējais viņa dzīves sīkums bija atsegts, saprasts, piedots.

Vinstons lūkoja piecelties no guļamlāvas, pa pusei pārliecināts, ka dzir­dējis Obraiena balsi. Visu pratināšanas laiku, kaut gan viņš to nekad nebija redzējis, viņam bija licies, ka Obraiens stāv turpat tuvumā, tikai ārpus redzes­loka. Obraiens bija tas, kurš visu vadīja. Obraiens bija tas, kurš Vinstonam uzlaida sargus un kurš tiem neļāva viņu nosist. Obraiens bija tas, kurš noteica, kad Vinstonam sāpēs jākliedz, kad jāatpūšas, kad viņam jādod ēst, kad jāguļ, kad viņam vēnā jāiešļircina miegazāles. Obraiens bija tas, kurš uzdeva jautā­jumus un ieteica atbildes. Obraiens bija spīdzinātājs, aizstāvis, inkvizitors un draugs. Un reiz - Vinstons nevarēja atcerēties, vai tas bija narkozes vai nor­mālā miegā vai pat nomoda mirklī kāda balss čukstēja viņam ausī: "Nerai­zējies, Vinston, tu esi manā gādībā. Septiņus gadus esmu tevi novērojis. Nu pienācis griežu punkts. Es tevi glābšu, es tevi darīšu pilnīgu." Viņš skaidri nezināja, vai tā bija Obraiena balss, bet tā bija tā pati balss, kas viņam bija teikusi: "Mēs satiksimies kādā vietā, kur nebūs tumšs," - citā sapnī pirms septiņiem gadiem.

Viņš neatcerējās nevienas pratināšanas beigas. Bija tumsas periods, un pēc tam kamera vai istaba, kur viņš tagad atradās, it kā pakāpeniski izveidojās ap viņu. Viņš gulēja uz muguras un nespēja pakustēties. Visās svarīgākajās ķermeņa daļās kaut kas viņu vilka lejup. Pat pakausis likās dīvaini iestiprināts. Obraiens nopietni un gandrīz skumji noskatījās viņā. Obraiena seja, no lejas raugoties, izskatījās raupja un sagrauzta, ar maisiņiem zem acīm un noguruma rievām no deguna līdz zodam. Viņš bija vecāks, nekā Vinstons bija iedomājies; viņam varēja būt četrdesmit astoņi vai piecdesmit gadu. Blakus viņam bija skaitļu ripa ar sviru augšā un cipariem visapkārt.

- Es jums teicu, - Obraiens sacīja, - ja kādreiz vēl tiksimies, tas būs šeit.

- Jā, - Vinstons atbildēja.

Bez kāda brīdinājuma - Obraiens tikai viegli pakustināja roku - viņa ķer­meni caurstrāvoja sāpes. Briesmīgas sāpes, baismas tāpēc, ka viņš nevarēja redzēt, kas notiek, bet juta, ka ir nāvīgi ievainots. Viņš pat nezināja, vai tas notiek īstenībā vai iespaids radīts ar elektrisku strāvu, bet viņa ķermenis bezveidīgi izgriezās kā uz siekstas, un šķita, ka visas locītavas tūliņ pārtrūks. Lai gan sāpēs viņam piere nolāsoja sviedriem, par visu ļaunākais bija bailes, ka tūliņ pārlūzīs mugurkauls. Viņš sakoda zobus un smagi elpoja caur degunu, pūlēdamies klusēt, cik ilgi vien iespējams.

- Jums bail, - Obraiens teica, vērodams viņa seju, - ka nākamajā mirklī kaut kas pārlūzīs. Ir sevišķi jūs baidāties, ka pārlūzīs mugurkauls. Jūs skaidri iedomājaties, kā skriemeļi atdalās un iztek mugurkaula smadzeņu šķidrums. Par to jūs tagad domājat, vai ne, Vinston?

Vinstons neatbildēja. Obraiens pastūma sviru atpakaļ. Sāpju spazma pār­gāja gandrīz tikpat pēkšņi kā uznākusi.

- Tikai četrdesmit, - Obraiens noteica. - Jūs varat redzēt, ka cipari ripā ir līdz simtam. Atcerieties, lūdzu, ka mūsu sarunas laikā es spēju ik brīdi jums radīt sāpes, kuru pakāpi varu brīvi izvēlēties. Ja jūs melosiet vai mēģināsiet kaut kā sagrozīt patiesību vai pat izlikties neattapīgs, jums acumirklī būs jākliedz sāpēs. Vai saprotat?

- Jā, - Vinstons atbildēja.

Obraiens kļuva pielaidīgāks. Viņš domīgi pastumdīja brilles un paspēra pāris soļu šurp un turp. Kad viņš ierunājās, balss bija laipna un iecietīga. Viņš izskatījās kā ārsts, skolotājs vai pat priesteris, kas drīzāk cenšas izskaidrot un pārliecināt nekā sodīt.

- Vinston, es jums ziedoju daudz pūļu, - viņš teica, - tāpēc ka jūs esat pūļu vērts. Jūs skaidri zināt, kas jums vainas. Jūs to zināt jau kopš gadiem, lai gan pats turaties pretī šai atziņai. Jūs esat garīgi sajucis. Jūs slimojat ar at­miņas nepietiekamību. Jūs nespējat atcerēties reālus notikumus un cenšaties sevi pārliecināt, ka atceraties citus, kas nekad nav notikuši. Par laimi, šī kaite ir ārstējama. Pats jūs sevi neesat ārstējis, jo nevēlējāties to darīt. Bija vaja­dzīga maza gribas piepūle, bet jūs to neuzņēmāties. Pat vēl patlaban, kā vē­roju, jūs pieķeraties savai slimībai, ticēdams, ka tas ir teicams tikums. Tagad minēsim piemēru. Ar kādu valsti Okeānija pašreiz karo?

- Kad mani arestēja, Okeānija karoja ar Austrumāziju.

- Ar Austrumāziju. Labi. Un Okeānija vienmēr ir karojusi ar Austrum­āziju, vai ne?

Vinstons ievilka elpu. Viņš pavēra muti, lai runātu, bet neko nepateica. Viņš nevarēja atraut acis no skaitļu ripas.

- Lūdzu patiesību, Vinston. Jūsu patiesību. Sakiet man, ko savā prātā atceraties.

- Atceros, ka vēl nedēļu pirms manas apcietināšanas mēs nekarojām ar Austrumāziju. Bijām tās sabiedrotie. Toreiz karojām ar Eirāziju. Tas tā bijis četrus gadus. Pirms tam…

Obraiens viņu apklusināja ar rokas mājienu.

- Vēl viens piemērs, - viņš sacīja. - Pirms dažiem gadiem jums bija kāda ļoti nopietna halucinācija. Jūs ticējāt, ka trīs vīri, trīs bijušie partijas biedri -Džonss, Āronsons un Raterfords -, vīri, kurus sodīja ar nāvi par nodevību un sabotāžu pēc tam, kad viņi bija pilnīgi atzinušies, nav izdarījuši noziegumus, kuros viņus apvainoja. Jūs domājāt, ka esat redzējis nepārprotamu dokumen­tāru pierādījumu, kas liecināja, ka viņu atzīšanās ir nepatiesas. Savās halu­cinācijās jūs iedomājāties, ka esat redzējis kādu zināmu fotogrāfiju. Jūs ticējāt, ka tiešām esat to turējis savās rokās. Fotogrāfija bija apmēram šāda.

Obraiena pirkstos parādījās garens avīzes izgriezums. Kādas piecas se­kundes tas atradās Vinstona redzeslokā. Tā bija fotogrāfija, un nebija šaubu par tās īstumu. Tā bija tā pati fotogrāfija. Otrs tās pašas fotogrāfijas eksem­plārs, kurā Džonss, Āronsons un Raterfords bija redzami partijas sanāksmē Ņujorkā un kuru viņš pirms vienpadsmit gadiem nejauši bija uzgājis un tūliņ iznīcinājis. Tikai mirkli tas viņam pavīdēja acu priekšā, tad atkal nozuda. Bet viņš bija to redzējis, neapšaubāmi redzējis! Izmisīgi viņš pūlējās atbrīvot ķermeņa augšdaļu. Taču nespēja ne centimetru pavirzīties ne uz vienu, ne otru pusi. Acumirkli viņš bija pavisam aizmirsis skaitļu ripu. Viņš tikai gribēja atkal turēt rokā šo fotogrāfiju vai, mazākais, to redzēt.

- Tātad tā ir! - viņš iesaucās.

- Nē, nav, - Obraiens sacīja.

Viņš aizgāja līdz istabas otrai sienai. Tur bija atmiņas sprauga. Obraiens pacēla skadriņu vāku. Plānā papīra strēmele aizvirpuļoja neredzamā silta gaisa strāvā; tā izgaisa liesmās. Obraiens pagrieza sienai muguru.

- Pelni, - viņš noteica. - Pelni, kuros nekā nevar saskatīt. Putekļi. Tās nav. Nekad nav bijis.

- Bet tā bija! Tā ir! Tā arvien vēl ir atmiņā. Es to atceros. Jūs arī atce­raties.

- Es neatceros, - Obraiens noteica.

Vinstonam saplaka drosme. Tā bija dubultdoma. Viņš jutās bezgala ne­varīgs. Ja vien zinātu, ka Obraiens melo, tas vēl nebūtu nekas sevišķs. Taču bija pilnīgi iespējams, ka Obraiens uzņēmumu tiešām aizmirsis. Un, ja tā, tad viņš jau būs aizmirsis savu apliecinājumu, ka to neatceras, un aizmirsis arī pašu aizmiršanas aktu. Kā lai zina, vai tas nav tikai viltīgs triks? Varbūt šis gara aptumsums tiešām varēja notikt: šī doma viņu satrieca visstiprāk.

Obraiens domīgi noskatījās viņā. Vairāk nekā jebkad viņš atgādināja sko­lotāju, kas nopūlas ar ietiepīgu, bet apdāvinātu audzēkni.

- Ir kāds partijas sauklis par pagātnes pārvaldīšanu, - viņš sacīja. - Lūdzu, atkārtojiet to.

- Kas pārvalda pagātni, pārvalda nākotni; kas pārvalda tagadni, tas pārvalda pagātni, - Vinstons paklausīgi atkārtoja.

- Kas pārvalda tagadni, pārvalda pagātni, - Obraiens piekrītot lēnām pa­māja ar galvu. - Vinston, vai domājat, ka pagātne pastāv reāli?

Vinstonu atkal pārņēma nevarība. Viņa acis pagriezās pret skaitļu ripu. Viņš ne tikvien nezināja, kas viņu paglābtu no sāpēm: "jā" vai "nē"; viņš ne­zināja arī, ko patiesībā domā.

Obraiens tikko manāmi pasmaidīja. - Jūs neesat metafiziķis, Vinston, -viņš sacīja. - Līdz šim mirklim jūs nekad neesat domājis, ko eksistence īsti nozīmē. Es jautāšu skaidrāk. Vai pagātne pastāv konkrēti, telpā? Vai kaut kur ir vieta, cietu ķermeņu pasaule, kur pagātne arvien vēl pastāv?

-Nē.

- Kur tad pagātne pastāv, ja tā vispār pastāv?

- Dokumentos. Tā ir uzrakstīta.

- Dokumentos. Un…

- Prātā. Cilvēku atmiņā.

- Atmiņā. Ļoti labi. Mēs, partija, pārvaldām visus dokumentus, un mēs pārvaldām visu cilvēku atmiņu. Tātad mēs pārvaldām pagātni, vai ne?

- Bet kā jūs varat aizliegt cilvēkiem kaut ko atcerēties? - Vinstons iesau­cās, atkal uz mirkli aizmirsis skaitļu ripu. - Atmiņa ir neapzinīga. Tā atrodas ārpus mana "es". Kā jūs varat pārvaldīt cilvēku atmiņu? Jūs nepārvaldāt manu atmiņu!

Obraiena vaibsti atkal sastinga. Viņš uzlika roku uz skaitļu ripas.

- Gluži otrādi, - viņš sacīja. - Jūs nepārvaldāt savu atmiņu. Tāpēc jūs esat te nokļuvis. Jūs esat šeit tāpēc, ka jums trūkst padevības, pašdisciplīnas. Jūs pretojāties padošanās aktam, kas ir veselā saprāta apliecinājums. Jūs labāk gribējāt būt vājprātīgs, minoritāte vienā personā. Vinston, īstenību var redzēt tikai disciplinēts saprāts. Jūs ticat, ka īstenība ir kaut kas objektīvs, ārējs, pastāvīgi esošs. Tāpat jūs ticat, ka īstenības raksturs ir pašsaprotams. Kad jūs, sevi maldinot, iedomājaties, ka kaut ko redzat, jūs pieņemat, ka visi citi redz to pašu, ko jūs. Bet es jums saku, Vinston, ka īstenība nav ārēja. īstenība eksistē tikai cilvēku prātā un nekur citur. Nevis individuālā prātā, jo tas var kļūdīties un tik un tā ilgi nepastāv, bet tikai partijas prātā, kas ir kolektīvs un nemirstīgs. Īstenību nav iespējams redzēt citādi kā tikai - ar partijas acīm raugoties. Tas ir fakts, kas jums no jauna jāiemācās, Vinston. Tur nepiecie­šama pašiznīcināšanās, gribas piepūle. Jums jākļūst pazemīgam, iekams atkal topat garīgi vesels.

Viņš dažus mirkļus klusēja, it kā ļaudams teiktajam iegult Vinstona prātā.

- Vai atceraties, - viņš turpināja, - ka savā dienasgrāmatā rakstījāt: "Brī­vība ir tad, ja brīv teikt, ka divreiz divi ir četri"?

- Jā, - Vinstons sacīja.

Obraiens pacēla kreiso roku ar izstieptiem četriem pirkstiem un uz iekšu noliektu īkšķi.

- Cik pirkstu esmu pacēlis, Vinston?

- Četrus.

- Bet, ja partija apgalvo, ka nevis četrus, bet piecus, - cik tad?

- Četrus.

Vārds beidzās ar sāpju kliedzienu. Skaitļu ripas šautra uzšāvās līdz piec­desmit pieciem. Vinstons viscaur nosvīda. Gaiss plēsa pušu plaušas un iz­plūda no tām reizē ar dobjiem vaidiem, ko pat sakostiem zobiem nespēja aizturēt. Obraiens viņu vēroja, arvien vēl turēdams paceltus četrus pirkstus. Viņš pabīdīja sviru atpakaļ. Šoreiz sāpes kļuva tikai mazliet vieglākas.

- Cik pirkstu, Vinston?

- Četri.

Šautra aizsniedzās līdz sešdesmitajai iedaļai.

- Cik pirkstu, Vinston?

- Četri! Četri! Ko citu es varu teikt? Četri!

Šautra laikam atkal bija paskrējusi uz priekšu, bet viņš uz to neskatījās. Visu viņa redzeslauku piepildīja platā, bargā seja un četri pirksti. Pirksti pa­cēlās viņa acu priekšā kā pīlāri - milzīgi, izplūduši un it kā viļņojoši, bet nepārprotami četri.

- Cik pirkstu, Vinston?

- Četri! Beidziet, beidziet! Kāpēc jūs nebeidzat? Četri! Četri!

- Cik pirkstu, Vinston?

- Pieci! Pieci! Pieci!

- Nē, Vinston, tas nelīdz. Jūs melojat. Jūs arvien vēl domājat, ka četri. Cik pirkstu, lūdzu?

- Četri! Pieci! Četri! Cik jūs gribat! Tikai izbeidziet, izbeidziet mokas! Pēkšņi viņš atjēdzās sēdus, ar Obraiena roku ap pleciem. Varbūt viņš

dažus mirkļus bija zaudējis samaņu. Siksnas, kas apjoza viņa ķermeni, bija atlaistas. Viņam ļoti sala, viņš nevarēja valdīt drebuļus, zobi klabēja, asaras ritēja pār vaigiem. Brīdi viņš pieķērās Obraienam kā bērns, un smagā roka ap pleciem viņu savādi nomierināja. Viņš juta, ka Obraiens ir viņa aizstāvis, ka sāpes ceļas no ārienes, no kāda cita avota, un ka Obraiens viņu no tām glābs.

- Jums grūta galva, Vinston, - Obraiens laipni sacīja.

- Ko lai daru? - viņš šļupstēja. - Kā lai neredzu, kas man acu priekšā? Divi un divi ir četri.

- Reizēm, Vinston. Bet reizēm pieci. Un reizēm trīs. Dažkārt trīs, četri un pieci reizē. Jums vairāk jāpiespiežas. Nav viegli atgūt veselo saprātu.

Viņš apguldīja Vinstonu. Locekļi atkal zaudēja spēju kustēties, bet sāpes bija pārgājušas un drebuļi rimusies, pametot viņu tikai vāju un aukstu. Obrai­ens pamāja ar roku vīrietim baltajā uzsvārcī, kurš norises laikā bija nekustīgi stāvējis blakus. Baltsvārcis pieliecās un vērīgi ieskatījās Vinstonam acīs, ap­taustīja pulsu, pielika ausi pie krūtīm, piesita šur tur ar pirkstu, tad pamāja Obraienam ar galvu.

- Sāksim atkal, - Obraiens teica.

Sāpes iestrāvoja Vinstona ķermenī. Šautra droši vien rādīja septiņdesmit, septiņdesmit pieci. Šoreiz viņš bija aizvēris acis. Viņš zināja, ka pirksti arvien vēl ir acu priekšā un arvien vēl četri. Svarīgi bija tikai kaut kā izturēt līdz lēkmes beigām. Viņš vairs nezināja, vai kliedz vai ne. Tad sāpes atkal atlaidās. Viņš atvēra acis. Obraiens bija pavilcis sviru atpakaļ.

- Cik pirkstu, Vinston?

- Četri. Man liekas, četri. Ja varētu, es redzētu piecus. Es pūlos redzēt piecus.

- Ko jūs vēlaties: pārliecināt mani, ka redzat piecus, vai tiešām tos re­dzēt?

- Tos tiešām redzēt.

- Turpināsim, - sacīja Obraiens.

Varbūt šautra nu rādīja astoņdesmit-deviņdesmit. Vinstons tikai ar pār­traukumiem atcerējās, kāpēc cieš šīs mokas. Aiz viņa samiegtajiem plakstiem vesels mežs pirkstu kustējās it kā dejā, vīdamies uz iekšu un āru, cits aiz cita pazuzdami un atkal parādīdamies. Viņš mēģināja tos skaitīt, lai gan vairs neapjēdza, kāpēc to dara. Viņš tikai zināja, ka nav iespējams tos izskaitīt un ka tam par iemeslu ir skaitļu "četri" un "pieci" noslēpumainā vienādība. Sāpes atkal mitējās. Atvēris acis, viņš arvien vēl redzēja to pašu. Neskaitāmus pirk­stus kā kustīgus kokus, kas krustodamies ņirbēja viņam garām abos virzie­nos. Viņš atkal aizvēra acis.

- Cik pirkstu esmu pacēlis, Vinston?

- Nezinu. Nezinu. Ja jūs to vēl atkārtosiet, jūs mani nogalināsiet. Četri, pieci, seši - goda vārds, nezinu.

- Jau labāk, - Obraiens noteica.

Vinstona rokā iedūrās adata. Gandrīz tajā pašā mirklī viņa ķermenī ieplūda svētlaimīgs, dziedinošs siltums. Mokas jau bija pa pusei aizmirstas. Viņš atvēra acis un pateicīgi paskatījās Obraienā. Redzot plato, grumbaino, tik neglīto un gudro seju, viņam aptecējās sirds. Ja būtu varējis pakustēties, viņš būtu izstiepis roku un uzlicis to uz Obraienā elkoņa. Nekad viņš nebija Obrai-enu tik ļoti mīlējis kā šajā mirklī un ne tikai tāpēc vien, ka Obraiens darījis galu mokām. Bija atmodusies senā sajūta, ka būtībā nav svarīgi, ka Obraiens ir draugs vai ienaidnieks. Obraiens bija cilvēks, ar ko varēja runāt. Varbūt viņš nemaz negribēja, lai viņu mīl, tikai saprot. Obraiens bija Vinstonu spī­dzinājis līdz ārprāta robežai un drīz vien - tas bija skaidri zināms - sūtīs nāvē. Tas bija gluži vienalga. Savā ziņā tas bija kas dziļāks par draudzību: viņi bija tuvinieki; kaut kur, lai arī viņi neko tieši vārdos neizteiktu, bija vieta, kur viņi varēja satikties un runāt. Obraiens raudzījās lejup Vinstonā ar tādu izteiksmi, kas lika noprast, ka tā pati doma varēja būt arī viņam prātā. Tad viņš ierunājās vieglā, parastā sarunas tonī.

- Vai zināt, kur esat, Vinston? - viņš jautāja.

- Nezinu. Bet varu iedomāties. Mīlestības ministrijā.

- Vai zināt, cik ilgi te jau esat?

- Nezinu. Dienas, nedēļas, mēnešus - liekas, mēnešus.

- Un kā jūs domājat, kādēļ mēs cilvēkus vedam šurp?

- Lai piespiestu atzīties.

- Nē, tas nav īstais iemesls. Miniet vēl.

- Lai sodītu.

- Nē! - Obraiens iesaucās. Viņa balss bija ārkārtīgi pārvērtusies, seja pēkšņi kļuvusi barga un degsmes pilna. - Nē! Ne tādēļ, lai jums izspiestu atzīšanos, ne arī, lai jūs sodītu. Vai man jums jāsaka, kādēļ esam jūs te atve­duši? Lai jūs izārstētu! Lai dziedinātu jūsu prātu! Vai saprotat, Vinston, ka neviens, ko atvedam šurp, no mūsu rokām neaiziet neizdziedināts? Mums nerūp muļķīgie noziegumi, ko esat izdarījuši. Par atklātu darbību partija nein­teresējas; mums rūp tikai domas. Savus ienaidniekus mēs ne tikvien iznī­cinām, mēs tos pāraudzinām. Vai saprotat, ko ar to gribu teikt?

Viņš noliecās pār Vinstonu. Šādā tuvumā viņa seja izskatījās milzīga un, no apakšas raugoties, derdzīgi neglīta. Vēl vairāk - tā pauda aizrautību, ne­prātīgu saspringumu. Vinstonam saplaka sirds. Ja būtu iespējams, viņš pa­slēptos dziļāk guļvietā. Viņš bija pārliecināts, ka Obraiens gluži neviļus atkal pagriezīs sviru. Taču Obraiens tajā pašā brīdī novērsās. Viņš pagājās uz priekšu un atpakaļ, tad mierīgāk turpināja:

- Pirmkārt, jums jāzina, ka šajā vietā nerodas mocekļi. Jūs būsiet lasījis par reliģiskām vajāšanām pagātnē. Viduslaikos bija inkvizīcija. Tā beidzās ar neveiksmi. Tā gribēja izskaust ķecerību, bet beigās tikai padarīja to mūžīgu. Jo katra uz sārta sadedzināta ķecera vietā radās tūkstošiem citu. Kāpēc tas tā bija? Tāpēc, ka inkvizīcija savus ienaidniekus nogalināja atklāti, turklāt noga­lināja, pirms tie vēl nebija grēkus nožēlojuši; patiesību sakot, nogalināja tieši tāpēc, ka tie nenožēloja grēkus. Cilvēki mira, tāpēc ka negribēja atteikties no savas pārliecības. Dabiski, visa slava bija upuriem un viss kauns - inkvizitoriem, kas tos sadedzināja. Vēlāk, divdesmitajā gadsimtā, bija tā saucamās totalitārās iekārtas. Bija vācu nacionālsociālisti un krievu komunisti. Krievi atkritējus vajāja vēl nežēlīgāk, nekā savā laikā bija vajājusi inkvizīcija. Un viņi iedomājās, ka esot mācījušies no pagātnes kļūdām; vismaz tik daudz viņi zināja, ka nav jārada mocekļi. Iekams viņi upurus nodeva atklātai tiesāšanai, viņi tīšām lika tiem iznīcināt savu cieņu. Viņi tos nogurdināja ar spīdzināšanu un vientulību, līdz tie kļuva nicināmi un verdziski padevīgi, šie nožēlojamie atzinās visā, ko no tiem prasīja, nomelnoja paši sevi visneķītrākajā veidā, apsūdzēja cits citu un slēpās cits aiz cita, smilkstēdami pēc žēlastības. Tomēr jau pēc dažiem gadiem tas pats sākās no jauna. Mirušie bija kļuvuši mocekļi, viņu gļēvā zemošanās bija aizmirsta. Atkal jājautā: kāpēc tas tā bija? Gal­venokārt tāpēc, ka atzīšanās bija acīm redzami izspiesta un nepatiesa. Mēs tādas kļūdas nepieļaujam. Šeit visas atzīšanās ir labprātīgas. Mēs tās padarām labprātīgas. Un, galvenais, mēs neļaujam mirušajiem sacelties pret mums. Jums jābeidz domāt, ka nākamās paaudzes jūs atriebs, Vinston. Nākamās paaudzes par jums neko nezinās. Jūs būsiet gluži vienkārši izmests no vēs­tures straumes. Mēs jūs pārvērtīsim tvaikos un izkūpināsim stratosfērā. No jums nepaliks pāri nekas: nedz vārds sarakstos, nedz atmiņa dzīvās sma­dzenēs. Jūs būsiet iznīcināts tiklab pagātnē, kā nākotnē. Jūs nekad nebūsiet dzīvojis.

"Kāpēc tad jāpūlas un mani jāspīdzina?" Vinstons acumirkļa sarūgtinājumā nodomāja. Obraiens apstājās, it kā Vinstons šo domu būtu izteicis balsī. Viņa platā, neglītā seja pienāca tuvāk un acis piemiedzas.

- Jūs domājat, - viņš sacīja, - ja jau mēs gribam jūs tik pilnīgi iznīcināt, ka tam, ko sakāt vai darāt, nebūs it nekādas nozīmes, kāpēc tad mums vispārīgi jāpūlas un jūs vēl jāspīdzina? Jūs tā domājat, vai ne?

- Jā, - Vinstons atteica.

Obraiens pasmīnēja. - Jūs esat mezgls gludā audumā, Vinston. Jūs esat traips, kas jānoslauka. Vai es jums nupat vēl neskaidroju, ka mēs esam citādi nekā senākie vajātāji? Mēs neapmierināmies ar piespiedu paklausību vai pat visnožēlojamāko padevību. Kad jūs mums beidzot padosieties, jums tas jādara aiz brīvas gribas. Mēs partijas atkritēju neiznīcinām tāpēc, ka tas mums pre­tojas; kamēr tas mums pretojas, mēs viņu vispār neiznīcinām. Mēs viņu at­griežam, uzvaram viņa dziļāko "es", viņu pārveidojam. Mēs no viņa izsvēpējam visu ļaunumu un visas ilūzijas; mēs viņu pārvedam savā pusē nevis šķietami, bet patiesi, ar sirdi un dvēseli. Mēs viņu padarām par vienu no mums, iekams iznīcinām. Mēs nevaram paciest, ka kaut kur pasaulē ir maldīga doma, lai cik tā būtu slepena un nevarīga. Pat nāves mirklī mēs nedrīkstam pieļaut nekādas novirzes. Senos laikos ķeceris kāpa uz sārta, arvien vēl bū­dams ķeceris, savu ķecerību sludinādams, caur to ielīksmots. Pat krievu tīrī­šanas upuris, iedams pa gaiteni un gaidīdams lodi, savā galvaskausā varēja nest dumpību. Turpretī mēs smadzenes iepriekš iztīrām un tikai tad iz­šķaidām. Veco despotiju bauslis bija: "Tev nebūs." Totalitāro iekārtu bauslis bija: "Tev būs." Mūsu bauslis ir: "Tu esi." Neviens, ko atvedam šajā vietā, nekad vairs nesaceļas pret mums. Visi tiek šķīstīti. Pat tos trīs nožēlojamos nodevējus, kuru nevainīgumam jūs kādreiz ticējāt, - Džonsu, Āronsonu un Raterfordu - mēs beigās padarījām melnus un maziņus. Es pats piedalījos viņu pratināšanā. Redzēju, kā viņu pretspars pamazām saplaka, kā viņi šņuk­stēja, rāpoja uz ceļiem, raudāja - beidzot nevis aiz sāpēm vai bailēm, bet patiesā nožēlā. Kad mēs bijām tikuši galā, no viņiem bija atlikuši vienīgi kauli un āda. Viņos vairs nebija nekā, tikai padarītā nožēla un mīlestība uz Lielo Brāli. Tiešām aizkustināja, kā viņi to beidzot mīlēja. Viņi lūdzās, lai viņus nošaujot drīzāk, lai viņi varētu mirt ar skaidrām sirdīm.

Obraiena balss bija kļuvusi gandrīz sapņaina. Sejā arvien vēl kaisa de­dzība, neprātīga aizrautība. "Viņš neizliekas," Vinstons nodomāja, "viņš nav liekulis, viņš tic ik vārdam, ko saka." Visvairāk Vinstonu nomāca viņa paša mazvērtības apziņa. Viņš noskatījās, kā druknais, tomēr veiklais stāvs kustas šurp un turp, gan ienākdams redzeslokā, gan iziedams no tā. Obraiens bija visādā ziņā par viņu pārāka būtne. Nebija nevienas domas, kas kādreiz bija radusies vai varētu rasties viņa prātā, ko Obraiens jau sen nebūtu iepazinis, pārbaudījis un atmetis. Viņa prāts ietvēra sevī Vinstona prātu. Bet kā gan tādā gadījumā Obraiens varēja būt jucis? Viņam, Vinstonam, jābūt jukušam. Obraiens apstājās un palūkojās lejup. Viņa balss atkal bija kļuvusi barga.

- Neiedomājieties, Vinston, ka jūs sevi glābsiet, lai cik pilnīgi mums pa­dotos. Netaupa nevienu, kas reiz nomaldījies neceļos. Pat ja mēs jums ļautu nodzīvot savu dabisko mūžu, jūs tomēr mums nekur neizbēgtu. Tas, kas ar jums te notiek, ir uz visiem laikiem. To lieciet vērā jau iepriekš. Mēs jūs notrieksim tik zemu, ka jūs nekad vairs nepiecelsieties. Jūs šeit zaudēsiet kaut ko tādu, ko nekad vairs neatgūsiet, lai arī dzīvotu tūkstoš gadu. Jums nekad vairs nebūs parasto cilvēcisko jūtu. Viss jūsu dvēselē būs miris. Jūs nekad vairs nespēsiet just mīlestību, draudzību, dzīvesprieku, smieklu līksmi, ziņkārību, drosmi vai neatkarību. Jūs būsiet iekšēji tukšs, ar cauru vidu. Mēs jūs izspiedīsim tukšu un tad piepildīsim ar sevi.

Viņš apklusa un pamāja vīram baltajā uzsvārcī. Vinstons juta, ka viņam pie pakauša piebīda kādu smagu aparāta daļu. Obraiens bija apsēdies blakus gultai, tā ka viņa seja bija gandrīz vienā līmenī ar Vinstona seju.

- Trīs tūkstoši, - viņš pāri Vinstona galvai teica vīram baltajā uzsvārcī. Vinstona deniņiem piekļāvās divi mīksti spilventiņi, kas likās tādi kā pamitri. Viņam saplaka drosme. Tuvojās mokas, jauna veida mokas. Obraiens laipni, it kā mierinot uzlika roku uz viņa rokas.

- Šoreiz nesāpēs, - viņš teica. - Skatieties taisni man acīs!

Šajā mirklī notika graujošs sprādziens vai kaut kas līdzīgs sprādzienam, lai gan viņš nezināja, vai to pavada troksnis. Neapšaubāmi bija apžilbinošs gaismas uzliesmojums. Vinstons nejuta sāpju, tikai pilnīgu spēku zudumu. Lai gan viņš jau gulēja uz muguras, bija tāda sajūta, it kā būtu nogāzts gar zemi. Briesmīgs bezsāpju trieciens bija viņu it kā izplājis. Arī galvā kaut kas bija noticis. Kad acis atguva redzi, viņš atcerējās, kas ir un kur atrodas, un pazina arī seju, kas raudzījās viņa sejā; bet kaut kur bija radies liels tukšums, it kā smadzenēs būtu izrauts gabals.

- Tas nebūs ilgi, - Obraiens sacīja. - Skatieties man acīs! Ar ko Okeānija karo?

Vinstons domāja. Viņš zināja, ko nozīmē Okeānija un ka viņš pats ir Okeā­nijas pilsonis. Viņš atcerējās arī Eirāziju un Austrumāziju; bet, kas ar ko karo, viņš nezināja. Viņš nemaz nezināja, ka ir karš.

- Neatceros.

- Okeānija karo ar Austrumāziju. Vai tagad to atceraties? -Jā.

- Okeānija vienmēr ir karojusi ar Austrumāziju. Kopš jūsu dzimšanas, kopš partijas nodibināšanas, kopš vēstures sākuma vienmēr bez pārtraukuma bijis karš, viens un tas pats karš. Vai atceraties?

-Jā.

- Pirms vienpadsmit gadiem jūs izdomājāt pasaciņu par trim vīriem, kas sodīti ar nāvi par nodevību. Jūs iedomājāties, ka esat redzējis fotogrāfiju, kas pierāda viņu nevainīgumu. Tāds uzņēmums nekad nav bijis. Jūs to izdomājāt un vēlāk pats sākāt tam ticēt. Tagad jūs atceraties tieši to mirkli, kad jūs to izdomājāt. Vai atminat?

-Jā.

- Nupat pacēlu un jums rādīju savas rokas pirkstus. Jus redzējāt piecus pirkstus. Vai atceraties?

-Jā.

īkšķi uz iekšu ieliecis, Obraiens pacēla kreisās rokas pirkstus.

- Te ir pieci pirksti. Vai redzat piecus pirkstus? -Jā.

Un Vinstons tos redzēja, vienu gaistošu mirkli, iekams viņa prātā mainījās aina, viņš redzēja piecus pirkstus bez kāda kropluma. Tas viss atkal kļuva normāli, un atkal reizē uzbruka agrākās bailes, naids un apstulbums. Tāds bija bijis dzidras skaidrības mirklis - viņš nezināja, vai tas ildzis trīsdesmit sekundes vai ilgāk, - kad ikkatrs Obraiena teikums bija aizpildījis kādu tukšu vietu un kļuvis neapšaubāma patiesība un kad divi un divi varēja būt tikpat labi trīs, kā pieci, ja būtu vajadzīgs. Tas bija izdzisis, Obraienam roku nolaižot; lai gan viņš to vairs nevarēja atsaukt, viņš to atcerējās, kā cilvēks skaidri atceras kādu senu sava mūža posmu, kad tas īstenībā bijis cita persona.

- Tagad redzat, ka tas vismaz ir iespējams, - Obraiens sacīja.

- Jā, - Vinstons atbildēja.

Obraiens apmierināts piecēlās. Vinstons redzēja, ka pa kreisi vīrs baltajā uzsvārcī nolauž galu stikla ampulai un ievelk tās saturu šļircē. Obraiens smai­dīdams pagriezās pret Vinstonu. Gandrīz kā senāk viņš pabīdīja brilles augstāk.

- Vai atceraties, jūs rakstījāt dienasgrāmatā, - viņš ieminējās, - ka neesot svarīgi, vai esmu draugs vai ienaidnieks, jo es esot cilvēks, kas jūs saprotot un ar ko varot runāt? Jums bija taisnība. Man prieks ar jums runāt. Jūsu prāts man patīk. Tas ļoti atgādina manu prātu, tikai ar to starpību, ka jūsu prāts ir gaužām vājš. Iekams beidzam seansu, ja gribat, varat man uzdot dažus jautā­jumus.

- Vai drīkstu jautāt, ko vēlos?

- Ko vien vēlaties. - Viņš redzēja, ka Vinstons skatās uz skaitļu ripu. - Tā ir atvienota. Kāds ir jūsu pirmais jautājums?

- Ko jūs izdarījāt ar Džūliju? - Vinstons jautāja.

Obraiens atkal pasmaidīja. - Viņa jūs nodeva, Vinston. Nevilcinoties un pilnīgi. Reti esmu redzējis kādu pārnākam mūsu pusē tik vienkārši. Diezin vai jūs viņu vairs pazītu, ja redzētu. Viņai izdedzināts viss - dumpība, nici­nāšana, kaisle, neķītrās domas. Tā bija pilnīga atgriešanās, klasisks piemērs.

- Vai jūs viņu spīdzinājāt?

Uz to Obraiens neatbildēja. - Nākamais jautājums, - viņš sacīja.

- Vai Lielais Brālis eksistē?

- Protams, eksistē. Partija eksistē. Lielais Brālis ir partijas iemiesojums.

- Vai viņš eksistē tādā pašā veidā, kā eksistēju es?

- Jūs neeksistējat, - sacīja Obraiens.

Vinstonam atkal uzbruka nevarības jutoņa. Viņš zināja vai varēja iedo­māties pamatojumus, kas pierādīja, ka viņš neeksistē, bet tie bija absurds, tikai vārdu spēle. Vai atzinums "jūs neeksistējat" pats jau nesatur loģisku absurdu? Bet ko līdzētu to teikt? Viņš sarāvās, iedomājoties neatspēkojamos, pārdabiskos argumentus, ar kuriem Obraiens viņu satriektu.

- Es domāju, ka eksistēju, - viņš gurdeni izteica. - Apzinos, kas esmu. Esmu dzimis un miršu. Man ir rokas un kājas. Aizņemu zināmu vietu telpā. Neviens cits ciets priekšmets nevar tai pašā laikā aizņemt šo vietu. Vai Lie­lais Brālis eksistē šādā nozīmē?

- Tas nav svarīgi. Viņš eksistē.

- Vai Lielais Brālis kādreiz nomirs?

- Protams, ne. Kā viņš varētu nomirt? Nākamais jautājums.

- Vai Brālība pastāv?

- To jūs, Vinston, nekad neuzzināsiet. Ja mēs jūs palaistu vaļā, kad būsim tikuši ar jums galā, un jūs nodzīvotu līdz deviņdesmit gadu vecumam, arī tad jūs nekad nezinātu, vai atbilde uz šo jautājumu ir "jā" vai "nē". Kamēr vien dzīvosiet, tā jūsu prātam paliks neatminama mīkla.

Vinstons gulēja un klusēja. Krūtis viņam cilājās mazliet ātrāk. Viņš arvien vēl nebija izteicis jautājumu, kas pats pirmais bija ienācis prātā. Viņam tas bija jājautā, tomēr bija tā, it kā mēle liegtos to izteikt. Obraiena sejā pavīdēja tāds kā uzjautrinājums. Pat brilles likās pazibam ironiski. "Viņš zina," Vinstons nodomāja, "viņš zina, ko jautāšu!" Tā domājot, vārdi viņam izspruka paši:

- Kas ir 101. istabā?

Obraiena sejas izteiksme nepārvērtās. Viņš atteica dzedri:

-Jūs zināt, kas ir 101. istabā, Vinston. Visi zina, kas ir 101. istabā.

Viņš pacēla pirkstu un pamāja vīram baltajā uzsvārcī. Acīmredzot seanss

bija galā. Vinstonam rokā iedūrās adata. Gandrīz tajā pašā mirklī viņš iegrima dziļā miegā.

III

- Jūsu atveseļošanās iedalāma trijās stadijās, - Obraiens sacīja. - Vis­pirms mācīšanās, tad saprašana un beidzot pieņemšana. Jums laiks pāriet otrā stadijā.

Kā vienmēr, Vinstons gulēja augšpēdu. Taču šoreiz siksnas bija vaļīgākas. Tās viņu arvien vēl turēja pie guļvietas, bet viņš varēja mazliet pakustināt ceļus, pagriezt galvu uz vienu vai otru pusi un līdz elkoņiem palocīt rokas. Arī skaitļu ripa viņu vairs tā nešausmināja. Viņš varēja izvairīties no pēkšņajām sāpēm, ja vien laikā apķērās; sviru Obraiens pavilka tikai tad, kad Vinstons runāja ļoti muļķīgi. Reizēm pagāja vesels seanss, un skaitļu ripu nemaz neizmantoja. Viņš neatcerējās, cik seansu jau pārcietis. Likās, pro­cedūra ilga nenoteicamu laiku - varbūt vairākas nedēļas -, un seansu starp­brīži tikpat labi varēja būt veselas dienas kā dažas stundas.

- Te guļot, - Obraiens turpināja, - jūs bieži esat domājis - un pat man jautājis -, kāpēc Mīlestības ministrija jums ziedo tik daudz laika un pūļu. Un, kad bijāt brīvs, jūs būtībā lauzījāt galvu par to pašu jautājumu. Jūs spējat aptvert tās sabiedrības, kurā dzīvojat, mehānisko struktūru, bet ne tās dziļā­kos motīvus. Vai atceraties, ka dienasgrāmatā rakstījāt: "Es saprotu, kā; es nesaprotu, kāpēc." Tobrīd, kad domājāt par šo "kāpēc?", jūs šaubījāties par savu veselo saprātu. Jūs izlasījāt Grāmatu - Goldsteina grāmatu - vai vismaz dažas tās daļas. Vai tā jums pateica kaut ko tādu, ko vēl nezinājāt?

- Vai jūs arī esat to lasījis? - Vinstons iejautājās.

- Esmu to sarakstījis. Tas ir, piedalījies tās sarakstīšanā. Jūs jau zināt, ka nevienu grāmatu nesaraksta individuāli.

- Vai tas, kas tur rakstīts, ir tiesa?

- Kā apraksts, jā. Programma, ko tā izklāsta, ir absurda. Slepenā zināšanu krāšana - pakāpeniska izglītības apgūšana - beidzot proletariāta sacelšanās -partijas gāšana. Jūs jau pats paredzējāt, ka tāds būs secinājums. Tās visas ir muļķības. Proletārieši nekad nesacelsies - ne pēc tūkstošiem, ne miljoniem gadu. Viņi to nespēj. Iemesls man jums nav jāsaka: jūs to jau zināt. Ja kādreiz esat lolojis sapņus par bruņotu sacelšanos, jums tie jāatmet. Nav veida, kā partiju varētu gāzt. Partijas likums ir - valdīt mūžīgi. Pieņemiet to par savu domu izejas punktu!

Viņš pienāca tuvāk pie gultas. - Mūžīgi! - viņš atkārtoja. - Un tagad atgriezīsimies pie jautājuma "kā" un "kāpēc". Jūs ļoti labi saprotat, kā partija patur varu. Tagad sakiet man - kāpēc mēs pieķeramies varai? Kāds ir jūsu uzskats? Kāpēc mēs gribam varu? Nu, runājiet, - viņš piebilda, kad Vinstons klusēja.

Taču Vinstons vēl dažas minūtes neko neteica. Viņu bija pārņēmusi ne­varība. Vieglais, neprātīgais jūsmas mirdzums atkal vīdēja Obraiena sejā. Viņš jau iepriekš zināja, ko Obraiens teiks: partija tiecas pēc varas nevis savā, bet tikai vairuma labā; tā tiecas pēc varas tāpēc, ka cilvēki galvenokārt ir vārgi, gļēvi radījumi, kas nespēj paciest brīvību, neuzdrīkstas skatīties patiesībai acīs, tāpēc citiem, par tiem stiprākiem, tie vienmēr jāvalda un sistemātiski jāmaldina; cilvēcei jāizvēlas vai nu brīvība, vai laime, un cilvēces lielākajai tiesai laime noderīgāka nekā brīvība; partija ir mūžīga vārgo aizstāve, paš­aizliedzīga sekta, kas dara ļaunu, lai reiz nāktu labs, ziedo savu laimi citu labā. "Visbriesmīgākais," Vinstons nodomāja, "ka es tam ticēšu, ja viņš tā teiks." To jau varēja viņam no acīm nolasīt. Obraiens zināja visu. Tūkstoškārt labāk nekā Vinstons viņš zināja, kāda pasaule ir īstenībā, kādā pagrimumā dzīvo ļaužu masas un ar kādiem meliem un varmācībām partija tās tādā stāvoklī tur. Viņš visu to bija sapratis, apsvēris, un tomēr tas neko negrozīja: pēdējais mērķis attaisnoja visu. "Ko lai iesāk pret ārprātīgo, kas gudrāks par tevi, kas mierīgi noklausās tavos iebildumos un tad tikpat stūrgalvīgi paliek pie sava ārprāta?" Vinstons domāja.

- Jūs mūs valdāt mūsu pašu labā, - viņš vārgi izteica. - Jūs domājat, ka cilvēki nespēj paši pār sevi valdīt, tāpēc…

Viņš satrūkās un gandrīz iekliedzās. Caur viņa ķermeni izšāvās svelošas sāpes. Obraiens bija pabīdījis sviru līdz 35.

- Tas bija muļķīgi, Vinston, tiešām muļķīgi! - viņš sacīja. - Jums vajadzētu gan zināt labāk un nerunāt tādas blēņas.

Viņš pavilka sviru atpakaļ un turpināja:

- Nu, es jums pateikšu atbildi uz savu jautājumu. Tā ir šāda. Partija tiecas pēc varas tikai pati savā labā. Citu labums mums nerūp; mūs interesē tikai vara. Ne mums rūp bagātība, ne greznība, ne ilgs mūžs, ne laime; tikai vara, tīra vara. Ko nozīmē tīra vara, to tūliņ sapratīsiet. Mēs atšķiramies no visām pagātnes oligarhijām tajā ziņā, ka apzināmies, ko darām. Visi citi, pat tie, kuri mums līdzinājās, bija gļēvuļi un liekuļi. Vācu nacionālsociālisti un krievu ko­munisti mums ļoti pietuvojās savās metodēs, bet viņiem nekad nepietika drosmes atzīt savus motīvus. Viņi izlikās un varbūt pat ticēja, ka varu sa­grābuši negribot un uz ierobežotu laiku un ka turpat aiz stūra ir paradīze, kur visi cilvēki būs brīvi un vienlīdzīgi. Mēs tādi neesam. Mēs zinām, ka neviens nesagrābj varu nolūkā no tās atteikties. Vara nav līdzeklis; tā ir mērķis. Dik­tatūru nenodibina, lai nosargātu revolūciju; revolūciju gan izraisa, lai nosar­gātu diktatūru. Vajāšanas nolūks ir vajāšana. Spīdzināšanas nolūks ir spīdzinā­šana. Varas mērķis ir vara. Vai tagad sākat mani saprast?

Kā jau iepriekš, Vinstonu pārsteidza Obraiena gurdenā izteiksme. Viņa seja bija barga, tukla un neglīta, bet tā pauda gudrību un it kā apvaldītu degsmi, un Vinstons tās priekšā jutās nevarīgs. Tomēr tā bija nogurusi, zem acīm bija maisiņi, uz vaigiem āda vaļīgi nokarājās. Obraiens noliecās pār viņu, tīši viņam tuvinādams savītušo seju.

- Jūs domājat, ka mana seja ir veca un nogurusi, - viņš sacīja. - Jūs domājat, ka es gan runāju par varu, taču nespēju aizkavēt pat sava ķermeņa sabrukumu. Vai varat saprast, Vinston, ka indivīds ir tikai šūna? Sūnas pa­gurums ir organisma spēks. Vai jūs mirstat, kad apgriežat pirkstiem nagus?

Viņš novērsās no Vinstona guļvietas un, vienu roku kabatā iebāzis, atkal sāka staigāt šurp un turp.

- Mēs esam varas priesteri, - viņš sacīja. - Dievs ir vara. Bet pašlaik vara jūsu izpratnē ir tikai vārds. Jums laiks apjēgt, ko vara nozīmē. Vispirms jums jāzina, ka vara ir kolektīva. Indivīdam vara pieder tikai tādā mērā, kādā tas beidz pastāvēt kā indivīds. Jūs zināt partijas saukli: "Brīvība ir verdzība." Vai jums kādreiz ienācis prātā, ka to var apgriezt? Verdzība ir brīvība. Viens -brīvs - cilvēks vienmēr zaudē cīņu. Tam tā jābūt, jo ikviens indivīds nolemts nāvei, kas ir lielākā no visām neveiksmēm. Bet, ja viņš spēj pilnīgi un galīgi pakļauties, ja spēj izbēgt no sava "es", ja spēj saplūst ar partiju tā, ka pats ir partija, tad viņš ir visspēcīgs un nemirstīgs. Otrkārt, jums jāsaprot, ka vara ir vara pār cilvēkiem. Pār viņu miesu - bet vēl vairāk pār viņu garu. Vara pār matēriju - ārējo realitāti, kā jūs to sauktu, - nav svarīga. Mūsu vara pār matēriju jau ir absolūta.

Uz mirkli Vinstons aizmirsa skaitļu ripu. Viņš spēji sakustējās, lai pie­celtos sēdus, bet tikai sāpīgi izgrieza locītavas.

- Bet kā jūs varat pārvaldīt matēriju? - viņš iesaucās. - Jūs nepārvaldāt pat klimatu vai ķermeņu savstarpējo pievilkšanos. Un vēl ir slimības, sāpes, nāve…

Obraiens viņu apklusināja ar rokas mājienu. – Mēs pārvaldām matēriju tāpēc, ka pārvaldām prātu. īstenība, reālā pasaule ir galvaskausā. Jūs mā­cīsieties pakāpeniski, Vinston. Nav nekā, ko mēs nevarētu. Neredzamība, lidošana - ko vien gribat. Es varētu pacelties gaisā kā ziepju burbulis, ja vien vēlētos. Es nevēlos, tāpēc ka partija to nevēlas. Jums jātiek vaļā no šiem deviņpadsmitā gadsimta uzskatiem par dabas likumiem. Mēs dabai dodam likumus.

- Nedodat vis! Jūs pat nepārvaldāt šo planētu. Kā tad paliek ar Eirāziju un Austrumāziju? Jūs vēl neesat tās iekarojuši.

- Nav svarīgi. Mēs tās iekarosim, kad gribēsim. Un, ja arī neiekarotu, kas par to? Mēs tās varam izslēgt no eksistences. Okeānija ir pasaule.

- Bet pasaule pati ir tikai puteklītis. Un cilvēks ir niecīgs - nevarīgs! Cik tam vispār ilgs mūžs? Miljoniem gadu Zeme bijusi neapdzīvota.

- Muļķības. Zeme ir tikpat veca kā mēs, ne vecāka. Kā tā varētu būt vecāka? Nekas cits neeksistē, vienīgi cilvēka apziņa.

- Bet klintis pilnas izmirušu dzīvnieku kauliem - mamuti, mastodonti un milzu rāpuļi dzīvojuši jau sen pirms cilvēka parādīšanās.

- Vai esat kādreiz šos kaulus redzējis, Vinston? Skaidrs, ka ne. To iz­gudrojuši deviņpadsmitā gadsimta biologi. Pirms cilvēka nebija nekā. Pēc cilvēka, ja tas kādreiz iznīktu, nebūs nekā. Ārpus cilvēka nav nekā.

- Bet viss universs ir ārpus mums. Paskatieties uz zvaigznēm! Dažas starp tām ir miljoniem gaismas gadu attālumā no Zemes. Mēs tās nemūžam neaizsniegsim.

- Kas ir zvaigznes? - Obraiens vienaldzīgi atvaicāja. - Uguntiņas dažu kilometru atstatumā. Mēs varētu tās aizsniegt, ja gribētu. Vai ari mēs varētu tās izdzēst. Zeme ir pasaules visuma centrs, Saule un zvaigznes riņķo tai apkārt.

Vinstons atkal drebelīgi sakustējās. Šoreiz viņš neko neteica. Obraiens turpināja, it kā atbildot uz izteiktu iebildumu:

- Protams, atsevišķos gadījumos tas tā nav. Vai nu navigācijā, vai Saules aptumsumu noteicot, mums bieži izdevīgāk pieņemt, ka Zeme griežas ap Sauli un ka zvaigznes ir miljoniem kilometru no Zemes. Bet kas par to? Vai domājat, ka mēs nespējam radīt divējādu astronomijas sistēmu? Zvaigznes var būt tuvu vai tālu, kā mums kuru reizi vajag. Vai domājat, ka mūsu ma­temātiķiem tas nav pa spēkam? Vai esat aizmirsis dubultdomu?

Vinstons ierāvās atpakaļ guļvietā. Lai viņš teiktu ko teikdams, ātra atbilde viņu trāpīja kā policista gumijas rundziņa. Un tomēr viņš zināja - zināja, ka viņam ir taisnība. Uzskats, ka nekas neeksistē ārpus cilvēka prāta, droši vien ir apgāžams. Vai jau sen nav pierādīts, ka tā ir maldīga mācība? Tai pat ir īpašs vārds, ko viņš piemirsis. Obraiena lūpu kaktiņos ievilkās viegls smīns; viņš atkal pavērās lejup Vinstonā.

- Vinston, es jums jau teicu, - viņš atsāka, - metafizika nav jūsu stiprā puse. Vārds, ko pūlaties atcerēties, ir solipsisms. Bet jūs maldāties. Šis te nav solipsisms. Ja vēlaties, kolektīvs solipsisms. Taču tas ir pavisam kas cits; patiesībā tiešais pretstats. Tā ir novirzīšanās no temata, - viņš citādā noskaņā piebilda. - īstā vara,, tā vara, par ko mums jācīnās dienu un nakti, nav vara pār lietām, bet pār cilvēkiem. - Viņš mirkli klusēja un izskatījās kā skolotājs, kas iztaujā apdāvinātu skolnieku. - Kā cilvēks var iegūt varu pār otru cilvēku, Vinston?

Vinstons apdomājās. - Liekot tam ciest, - viņš atbildēja.

- Gluži pareizi. Liekot tam ciest. Ar paklausību vien nepietiek. Ja tas necieš, kā jūs varat zināt, ka tas paklausa jūsu gribai, nevis pats savai? Vara nozīmē uzspiest mokas un pazemojumus. Vara ir spēja saraustīt cilvēku dvē­seles gabalos un salikt tās par jaunu pēc sava prāta. Vai nu sākat ieskatīt, kādu pasauli mēs radām? Tā ir tiešs pretstats muļķīgajām hēdonistu utopijām, ko iztēlojās vecie reformatori. Baiļu, nodevības un moku pasauli, kur cilvēki samin citus un top samīti, pasauli, kas attīstoties nekļūst vis iecietīgāka, bet arvien nežēlīgāka. Progress mūsu pasaulē būs ceļš uz arvien lielākām mokām. Vecās civilizācijas apgalvoja, ka esot dibinātas uz mīlestību vai taisnīgumu. Mūsu civilizācija dibināta uz naidu.

Mūsu pasaulē nebūs citu emociju kā tikai bailes, niknums, uzvaras līksme un sevis nicināšana. Visu citu mēs iznīcināsim pilnīgi.

Mēs jau noārdām domāšanas paražas, kas atlikušas no laikmeta pirms revolūcijas. Esam pārgriezuši saites starp vecākiem un bērniem, sabiedrības locekļiem, vīriešiem un sievietēm. Neviens vairs nedrīkst uzticēties sievai, bērnam vai draugam. Taču nākotnē sievu un draugu nemaz vairs nebūs. Bēr­nus mātēm atņems tūlīt pēc piedzimšanas, kā vistai atņem olas. Dzimumdziņa būs iznīcināta. Radīšana kļūs periodisks pienākums, formalitāte, līdzīga pār­tikas kartīšu atjaunošanai. Orgasmu mēs novērsīsim. Mūsu neirologi pie tā jau strādā. Nebūs citas uzticības kā tikai uzticība partijai. Nebūs citas mī­lestības kā tikai mīlestība pret Lielo Brāli. Nebūs smieklu, vienīgi triumfāli smiekli par sakautu ienaidnieku. Nebūs mākslas, rakstniecības, zinātnes. Kad būsim visspēcīgi, mums zinātnes vairs nevajadzēs. Nebūs atšķirības starp skaistumu un neglītumu. Vairs nebūs zinātkāres un dzīvesprieka. Visas sān­censības vēlmes būs izskaustas. Bet vienmēr - to neaizmirstiet, Vinston, -vienmēr būs varas skurbums, kas pastāvīgi pieaugs un kļūs arvien izsmal­cinātāks. Vienmēr, ik mirkli būs uzvaras prieks, bauda samīt nevarīgu ienaid­nieku. Ja gribat nākotnes ainu, iedomājieties zābaku, kas sabradā cilvēka seju -mūžīgi mūžam.

Viņš apklusa, it kā gaidīdams, vai Vinstons ko neteiks. Vinstons bija lūkojis ierauties atpakaļ guļvietā. Viņš neko nespēja izteikt. Sirds viņam bija kā sastingusi. Obraiens turpināja:

- Un atcerieties, ka tas būs uz mūžīgiem laikiem. Vienmēr būs seja, kas jāsabradā. Vienmēr būs atkritējs, sabiedrības ienaidnieks, lai to arvien par jaunu varētu uzvarēt un pazemot. Notiks tas viss, ko esat izcietis, kopš esat mūsu rokās, un vēl daudz kas ļaunāks. Spiegošana, nodošana, apcietināšana, spīdzināšana, nāvessodi, cilvēku pazušana nekad nebeigsies. Tā būs tiklab terora, kā ari triumfa pasaule. Jo partija būs stiprāka, jo neiecietīgāka; jo vājāka būs opozīcija, jo bargāks despotisms. Goldsteins ar savu maldīgo mācību dzīvos mūžīgi. Ik dienu, ik mirkli atkritējus pieveiks, nomelnos, liks apsmieklā, apspļaudīs - tomēr tie nekad neizmirs. Drāma, ko es ar jums tēloju septiņus gadus, atkārtosies neskaitāmas reizes, katrā paaudzē, arvien vairāk izsmalcinātākās formās. Vienmēr te būs mūsu žēlastībai atdots atkritējs, kas sāpēs kliegs, tiks salauzts, padarīts nicināms - un beigās visu no sirds nožēlos, tiks paglābts pats no sevis un labprātīgi kā tārps locīsies pie mūsu kājām. Tāda, Vinston, ir pasaule, ko mēs gatavojam. Pasaule, kur uzvara sekos uzvarai, triumfs triumfam: bezgalīga, nebeidzama varaskāres uzjundīšana. Redzu, jūs jau sākat saprast, kāda šī pasaule būs. Un galu galā jūs tiksiet tālāk par saprašanu. Jūs to pieņemsiet, gaidīsiet, kļūsiet tās daļa.

Vinstons bija tiktāl atguvies, ka spēja parunāt. - Jūs nevarat! - viņš izdvesa.

- Ko jūs ar to gribat teikt, Vinston?

- Tādu pasauli, kādu nupat attēlojāt, jūs nevarat radīt. Tā ir fantāzija. Tā nav iespējama.

- Kāpēc?

- Nav iespējams civilizāciju dibināt uz bailēm, naidu un cietsirdību. Tā nepastāvētu.

- Kāpēc ne?

- Tai trūktu dzīvotspējas. Tā sairtu. Tā beigtos pašnāvībā.

- Nieki. Jums šķiet, ka ienaids nogurdinās vairāk, prasīs lielāku piepūli nekā mīlestība. Kāpēc tam tā jābūt? Un, ja arī tā būtu, kas par to? Pieņemsim, ka mēs paši vēlētos ātrāk nolietoties. Pieņemsim, ka mēs paātrināsim dzīves tempu tā, ka vecums pienāks trīsdesmit gados. Kas par to? Vai nespējat saprast, ka indivīda nāve nav nāve? Partija ir nemirstīga.

Kā parasti, šī balss Vinstonu bija pieveikusi. Vēl vairāk viņš baidījās, ka Obraiens atkal ķertos pie skaitļu ripas, ja viņš tam joprojām nepiekristu. Un tomēr viņš nespēja klusēt. Vārgi, bez pamatojumiem, tikai balstīdamies uz vārdos neizsakāmām šausmām, ko iedvesa Obraiena attēlotā aina, viņš turpināja uzbrukumu:

- Nezinu - un man vienalga. Kaut kā jums tas neizdosies. Kaut kā jūs piedzīvosiet neveiksmi. Dzīve jūs uzvarēs.

- Mēs kontrolējam dzīvi visās plāksnēs, Vinston. Jūs iedomājaties, ka ir kaut kas, ko sauc par cilvēka dabu, kas sacelsies pret to, ko darām, vērsīsies pret mums. Bet mēs radām cilvēka dabu. Cilvēks ir bezgalīgi pārveidojams. Vai varbūt jūs griežaties atpakaļ pie savas vecās iedomas, ka proletārieši vai vergi sacelsies un mūs gāzīs. Izmetiet to no prāta! Tie ir nevarīgi kā lopi. Cilvēce ir partija. Visi citi atrodas ārpusē, ir nenozīmīgi.

- Vienalga. Galu galā viņi jūs sakaus. Agrāk vai vēlāk viņi ieraudzīs, kas jūs esat, un saplosīs jūs gabalos.

- Vai redzat kādu pierādījumu, ka tas notiek? Vai iemeslu, kāpēc tam būtu jānotiek?

- Nē. Es tam ticu. Zinu, ka jūs to neizdarīsiet. Pasaules visumā ir kaut kas - kāds gars vai spēks, es nezinu, kas, - ko jūs nekad neuzvarēsiet.

- Vai jūs ticat Dievam, Vinston? -Nē.

- Kas tad tas ir, šis spēks, kas mūs uzvarēs?

- Nezinu. Cilvēka gars.

- Un vai jūs sevi turat par cilvēku? -Jā.

- Ja jūs esat cilvēks, Vinston, tad jūs esat pēdējais cilvēks. Jūsu suga ir izmirusi, mēs esam tās mantinieki. Vai saprotat, ka jūs esat viens, viens pats? Jūs esat ārpus vēstures, jūs neeksistējat. - Obraiena izturēšanās mainījās, un viņš skarbāk piebilda: - Un jūs sevi turat morāli pārāku par mums ar mūsu meliem un mūsu nežēlību?

- Jā, domāju, ka esmu pārāks.

Obraiens nerunāja. Runāja divas citas balsis. Pēc mirkļa Vinstons attapās, ka viena ir viņa paša balss. Kaut kur atskaņoja lenti, kur bija ierakstīta viņa saruna ar Obraienu tovakar, kad viņš bija iestājies Brālībā. Viņš dzirdēja, kā pats solījās melot, viltot dokumentus, slepkavot, veicināt narkotikas lietošanu un prostitūciju, izplatīt venēriskas slimības, šļākt vitriolu bērna sejā. Obrai­ens nevērīgi atmeta ar roku, it kā gribētu teikt, ka atskaņojums gandrīz lieks. Tad viņš pagrieza slēdzi - un balsis apklusa.

- Piecelieties! - viņš sacīja.

Siksnas bija pašas atraisījušās. Vinstons nolaida kājas uz grīdas un grīļo­damies piecēlās.

- Jūs esat pēdējais cilvēks, - Obraiens sacīja. - Jūs esat cilvēka gara sargs. Jūs redzēsiet, kāds esat. Novelciet drēbes!

Vinstons atraisīja auklu, kas saturēja virsvalku. Rāvējslēdzējs jau sen bija izplēsts. Viņš neatcerējās, vai kādreiz kopš apcietināšanas bija noģērbies kails. Zem virsvalka viņa ķermeni klāja netīras, iedzeltenas lupatas, kas tikko vairs atgādināja veļu. Nometis drēbes zemē, viņš ievēroja, ka telpas otrā galā bija trijdaļu spogulis. Viņš tuvojās tam, tad spēji apstājās. Viņam neviļus izlau­zās kliedziens.

- Ejiet tālāk! - Obraiens teica. - Nostājieties starp spoguļa spārniem! Tad redzēsiet sevi arī no sāniem.

Viņš bija apstājies pēkšņā nobīlī. Viņam pretī nāca salīcis, pelēks, ģin­denim līdzīgs radījums. Drausmīgs bija jau tā izskats vien, neapzinoties, ka tas ir viņa atspulgs. Viņš piegāja spogulim tuvāk. Salīkušā stāva dēļ galva likās uz priekšu izstiepta. Sadrūvējusies cietumnieka seja ar augstu pieri, kas saplūda kopā ar kailo pauri, acis virs līka deguna un apdauzītiem vaigu kau­liem izskatījās modras un dzalkstīgas. Vaigi bija grumbaini, mute - iekritusi. Tā noteikti bija viņa seja, bet tā viņam likās vairāk pārvērtusies, nekā viņš bija iekšēji mainījies. Jūtas, ko tā pauda, nevarēja būt tās pašas, kuras viņš pārdzīvoja. Viņš bija zaudējis lielāko tiesu matu. Pirmajā mirklī likās, ka viņš ir arī nosirmojis, bet pelēka bija tikai galvas āda. Pelēku visu miesu darīja vecu, iekodušos netīrumu kārta, bālganas bija vienīgi rokas un seja. Šur tur zem netīrumiem vīdēja sarkanas rētas, un paplašināto vēnu čūla pie potītes bija izvērtusies jēlā, iekaisušā pušumā ar atkārušās ādas plūksnām. Bet vis­vairāk biedēja ķermeņa briesmīgais izdilums. Krūškurvis bija šaurs kā skele­tam; kājas bija tik izdēdējušas, ka ceļi likās resnāki par gurniem. Nu viņš redzēja, kāpēc Obraiens gribēja, lai viņš apskata sevi no sāniem. Mugurkaula izliekums bija kļuvis dīvains. Vājie pleci bija sagumuši uz priekšu, veidojot krūšu vietā dobumu, tievais, stiegrainais kakls šķita saliekts zem galvaskausa svara. Ja nezinātu, viņš to, ko redzēja, būtu noturējis par sešdesmit gadu veca, ļaunas slimības sagrauzta cilvēka ķermeni.

- Reizēm jūs domājāt, - Obraiens ierunājās, - ka mana - iekšējās partijas biedra - seja izskatās veca un nogurusi. Ko jūs sakāt par savu?

Viņš saņēma Vinstonu aiz pleciem un pagrieza sev pretī.

- Vai nu redzat, kāds esat? - viņš sacīja. - Redzat mēslu kārtu, kas klāj visu jūsu miesu? Redzat netīrumus starp kāju pirkstiem? Redzat riebīgo, strutaino jēlumu uz kājas? Vai zināt, ka jūs smirdat kā āzis? Droši vien jūs pats to vairs nejūtat. Palūk, cik jūs esat izkāmējis! Vai redzat? Ar īkšķi un rādītājpirkstu es varu apņemt jūsu roku augšpus elkoņa. Es varētu pārlauzt jūsu kaklu kā burkānu. Vai zināt, ka esat zaudējis divdesmit piecus kilo­gramus, kopš atrodaties mūsu rokās? Pat mati jums izkrīt veselām saujām. Paskatieties! - Viņš pasniedzās un izplūca Vinstonam vaļīgu matu šķipsnu. - Atveriet muti! Vēl palikuši deviņi, desmit, vienpadsmit zobi. Cik jums bija, kad te ieradāties? Un arī palikušie krīt ārā no žokļiem. Paskatieties!

Viņš saņēma vienu atlikušo Vinstona priekšzobu starp spēcīgās rokas īkšķi un rādītājpirkstu. Vinstona žoklī iedūrās asa sāpe. Obraiens bija izrāvis vaļīgo zobu ar visu sakni. Viņš to aizsvieda pāri kamerai.

-Jūs dzīvs sapūstat, - viņš noteica, - izjūkat gabalos. Kas jūs esat? Mēslu čupa. Tagad pagriezieties un atkal paskatieties spogulī! Vai redzat, kas tur stāv jums pretī? Tas ir pēdējais cilvēks. Ja jūs esat cilvēks, tad tā ir cilvēce. Varat atkal apģērbties.

Vinstons gausām, stīvām kustībām sāka ģērbties. Likās, līdz šim viņš nebija ievērojis sava ķermeņa vājumu, savu nespēku. Prātā viņam uzplaiksnīja tikai viena doma: viņš šajā vietā būs bijis ilgāk, nekā licies. Tad, kamēr viņš pūlējās uzvilkt nožēlojamās skrandas, viņam pēkšņi iesāpējās sirds par sapos­tīto ķermeni. Viņš vēl pats neapjēdza, ko dara, kad jau bija saļimis uz soliņa blakus guļvietai un sācis raudāt. Viņš zināja, cik neglīts ir, cik derdzīgi vaja­dzēja izskatīties, kā šis kaulukambaris netīrās lupatās sēd un raud spožajā, baltajā gaismā, taču viņš nevarēja rimties. Obraiens gandrīz laipni uzlika viņam roku uz pleca.

- Tas neilgs mūžīgi, - viņš sacīja. - Jūs varat to izbeigt, kad vien vēlaties. Viss ir atkarīgs no jums paša.

-Jūs to izdarījāt! - Vinstons šņukstēja. - Jūs mani novedāt tādā stāvoklī.

- Nē, Vinston, jūs pats to izdarījāt. Jūs to pieņēmāt, kad sacēlāties pret partiju. Pirmais solis visu to jau saturēja sevī. Nav noticis nekas, ko jūs ne­būtu paredzējis.

Mirkli klusējis, viņš turpināja:

- Mēs jūs sitām, Vinston. Mēs jūs salauzām. Jūs redzējāt, kāda ir jūsu miesa. Jūsu gars ir tādā pašā stāvoklī. Neticu, ka jums vēl varētu būt atlicis daudz lepnuma. Jūs esat pērts, spārdīts kājām un lamāts, jūs esat kliedzis sāpēs un valstījies uz grīdas savās asinīs un vēmekļos. Jūs esat smilkstējis un lūdzies žēlastību, jūs esat atzinies visā un nodevis visus. Vai varat iedo­māties kādu pazemojumu, kas jums vēl nav bijis?

Vinstons beidza raudāt, lai gan asaras arvien vēl tecēja. Viņš paskatījās augšup uz Obraienu.

- Neesmu nodevis Džūliju, - viņš teica.

Obraiens domīgi pavērās lejup viņā. - Nē, - viņš noteica, - nē, tas tiešām tiesa. Jūs neesat nodevis Džūliju.

Vinstona sirdī atkal ieplūda dīvainā godbijība pret Obraienu; to, kā likās, nekas nespēja iznīcināt. "Cik viņš gudrs," Vinstons domāja, "cik attapīgs!" Obraiens vienmēr saprata, ko viņam teica. Jebkurš cits būtu strupi atcirtis, ka viņš ir nodevis Džūliju. Vai tad vēl bija kas, ko tie viņam spīdzinot nebūtu izspieduši? Viņš bija izstāstījis tiem visu, ko vien par Džūliju zināja, atklājis viņas ieražas, raksturu, pagātni; līdz pēdējam sīkumam izklāstījis, kā viņi satikušies, ko viņš teicis viņai un ko viņa teikusi viņam, kā viņi ēduši melnā tirgus produktus, kā pārkāpuši laulību, kā meklējuši iespēju piedalīties sazvērestībā pret partiju, - visu. Un tomēr tādā nozīmē, kā viņš to saprata, viņš Džūliju nebija nodevis. Viņš nebija beidzis viņu mīlēt; viņa jūtas pret Džūliju arvien vēl bija tās pašas. Bez kāda paskaidrojuma Obraiens bija sapratis, ko viņš ar to gribēja teikt.

- Sakiet, - Vinstons atsāka, - vai mani drīz nošaus?

- Var paiet ilgāks laiks, - Obraiens atbildēja. - Jūs esat grūts gadījums. Bet neatmetiet cerības. Visus agrāk vai vēlāk izārstē. Beigās mēs jūs nošau­sim.

IV

Viņam klājās daudz labāk. Viņš uzbarojās un kļuva ar katru dienu stiprāks, ja te varēja runāt par dienām.

Spoži baltā gaisma un džinkstošā skaņa bija tās pašas, bet kamera bija mazliet ērtāka par iepriekšējām, kur viņš bija turēts. Uz lāviņas bija spilvens un matracis, bija arī krēsls, kur sēdēt. Viņam bija atļauts nomazgāties vannā, un diezgan bieži viņš varēja skārda bļodā mazgāt seju. Deva pat siltu ūdeni, ar ko mazgāties. Viņš bija dabūjis jaunu veļu un tīru virsvalku. Paplašinātā vēnu čūla bija ieziesta ar dziedinošu ziedi un pārsieta. Viņam bija izrauti atlikušie zobi un to vietā ielikta jauna protēze.

Laikam bija pagājušas nedēļas vai mēneši. Tagad viņš būtu varējis skaitīt stundas, ja būtu jutis vajadzību to darīt, jo ēdienu atnesa pēc noteiktiem starp­laikiem. Šķita, ka ēst viņš dabūja trīs reizes divdesmit četrās stundās; lāgiem viņam gribējās zināt, vai ēst deva dienā vai naktī. Uzturs bija apbrīnojami labs, un katrs trešais bija gaļas ēdiens. Reiz viņš dabūja pat paciņu cigarešu. Sēr­kociņu nebija, bet nerunīgais sargs, kas atnesa ēdienu, aizdedzināja cigareti. Pirmo dūmu ievelkot, viņam kļuva nelaba dūša, bet viņš turpināja un iztika ar paciņu ilgu laiku, izsmēķēdams puscigareti pēc katras ēdienreizes.

Vinstonam bija iedota balta tāfele ar stūrī piesietu zīmuļa galu. Sākumā viņš to nelietoja. Pat nomodā viņš bija pilnīgi apātisks. Reizēm nogulēja ne­pakustējies no vienas ēdienreizes līdz otrai vai nu aizmidzis, vai juceklīgos sapņos iegrimis, tā ka acis atvērt likās pārāk liela piepūle. Viņš jau sen bija pieradis gulēt, spožai gaismai spīdot sejā. Tā viņu, kā likās, nemaz neietek­mēja, vienīgi daži sapņi bija skaidrāki. Visu šo laiku viņš daudz sapņoja, un sapņi vienmēr bija jauki. Viņš bija Zeltainajā zemē vai arī sēdēja starp vare­nām, milzīgām, saules apspīdētām krāsmatām kopā ar Džūliju, ar māti, ar Obraienu - neko nedarīja, tikai sēdēja piesaulē un tērzēja par patīkamām lietām. Ja viņš nomodā par kaut ko domāja, tad lielāko tiesu par saviem sap­ņiem. Likās, ka viņš zaudējis garīgas piepūles spēju, kopš bija aizvākts sāpju izraisītājs. Nebija garlaicīgi; viņš neilgojās ne pēc sarunām, ne izklaidēm. Pilnīgi pietika ar to, ka viņš ir viens, ka viņu nesit un nepratina, ka ir diezgan, ko ēst, un ka viņš ir no galvas līdz kājām tīrs.

Pakāpeniski viņš pierada mazāk gulēt, bet arvien vēl nejuta vēlēšanos celties no lāviņas. Gribējās tikai mierīgi gulēt un just, ka ķermenī pamazām krājas spēks. Viņš sev šur tur pieskārās, lai pārliecinātos, ka tā nav ilūzija un ka muskuļi kļūst apaļāki un āda - stingrāka. Beidzot vairs nebija ne mazāko šaubu, ka viņš sāk uzbaroties; gurni nu noteikti bija resnāki par ceļiem. Pēc tam viņš, sākumā ar nepatiku, sāka vingrināt ķermeni. Jau pēc neilga laika viņš, pa kameru soļojot, varēja noiet trīs kilometrus, un salīkušie pleci atlie­cās taisnāki. Viņš ķērās pie sarežģītākiem vingrinājumiem; pārsteigts un sapīcis viņš atklāja, ka ir lietas, ko viņš nespēj. Viņš varēja paiet tikai soļiem, nespēja noturēt ķeblīti izstieptā rokā, nevarēja nostāvēt uz vienas kājas ilgāk par acumirkli. Viņš notupās uz papēžiem un ievēroja, ka piecelties var, tikai pārvarot briesmīgas sāpes gurnos un lielos. Viņš apgūlās uz vēdera un mē­ģināja uz rokām pacelt savu ķermeni. Veltīgi; nevarēja ne centimetru at­rauties no grīdas. Bet pēc dažām dienām - vēl dažām ēdienreizēm - viņš paveica arī to. Pienāca laiks, kad varēja pacelties sešas reizes no vietas. Viņš jau tiešām sāka lepoties ar savu ķermeni un brīžiem loloja cerību, ka arī seja atgūs parasto izskatu. Tikai pieliekot roku kailajam pakausim, viņš atcerējās grumbaino, sakritušo seju, ko bija redzējis spogulī.

Viņa gars kļuva rosīgāks. Viņš apsēdās uz lāviņas ar muguru pret sienu, tāfeli uz ceļiem, un apzinīgi ķērās pie sevis pāraudzināšanas.

Viņš bija padevies; tas bija skaidrs. Kā tagad atskārta, viņš bija jutis gata­vību padoties jau sen pirms šīs apņemšanās. Jau sākot ar mirkli, kad bija ievests Mīlestības ministrijā - jā, pat jau tajās minūtēs, kad viņi ar Džūliju bija nevarīgi stāvējuši un klausījušies, ko dzelžainā balss tālekrānā viņiem likusi darīt, - viņš bija atskārtis, cik vieglprātīgs, aušīgs ir mēģinājums sacel­ties pret partijas varu. Tagad viņš zināja, ka domu policija septiņus gadus bija viņu vērojusi kā kukaini zem palielināmā stikla. Nebija nevienas darbības, neviena balsī izteikta vārda, ko tā nebūtu novērojusi, nevienas domas, ko tā nebūtu varējusi uzminēt. Pat bālgano putekļu krislītis uz dienasgrāmatas vāka bija rūpīgi nolikts atpakaļ. Tie viņam bija atskaņojuši ierakstus un rādījuši fotogrāfijas. Dažās no tām viņš bija redzams kopā ar Džūliju. Jā, pat… Viņš vairs nespēja ar partiju cīnīties. Turklāt partijai ir taisnība. Citādi nevar būt: kā nemirstīgās, kolektīvās smadzenes varētu maldīties? Ar kādu ārēju mēr­auklu tās spriedumus var pārbaudīt? Veselais saprāts ir statistisks. Tikai jāiemācās domāt, kā viņi domā. Tikai…

Zīmulis pirkstos likās resns un neveikls. Vinstons sāka pierakstīt domas, kas ienāca prātā. Vispirms viņš neveikliem, lieliem burtiem uzrakstīja:

BRĪVĪBA IR VERDZĪBA.

Tad, gandrīz neapturējis roku, apakšā pierakstīja:

DIVI UN DIVI IR PIECI.

Taču tad nāca tādi kā apstāji. Prāts, it kā no kaut kā vairīdamies, vairs nespēja koncentrēties. Viņš zināja, kas seko uzrakstītajam, bet acumirklī ne­spēja to atcerēties. Kad beidzot atcerējās, tad, tikai apzinīgi domājot, varēja secināt, kas jāraksta; vārdi neradās paši no sevis. Viņš rakstīja:

DIEVS IR VARA.

Viņš atzina visu. Pagātne ir grozāma. Pagātne nekad nav grozīta. Okeānija karo ar Austrumāziju. Okeānija vienmēr karojusi ar Austrumāziju. Džonss, Āronsons un Raterfords ir izdarījuši noziegumus, kuros tos apsūdzēja. Viņš nekad nav redzējis uzņēmumu, kas pierādīja viņu nevainīgumu. Tā nekad nav bijis; viņš to izdomājis. Viņš zināja, ka atceras lietas, kas visam tam runā pretī, bet tās bija maldīgas atmiņas, pašapmāna radītas. Cik tas viss ir viegli! Tikai padoties, un viss cits seko. Bija tā, it kā peldot pret straumi, kas rauj atpakaļ, lai kā pūlētos noturēties, pēkšņi nolemtu mainīt virzienu un, vairs nepreto­joties, ļautos straumei. Nekas nav mainījies, vienīgi paša attieksme; iepriekš nolemtais notika tik un tā. Viņš gandrīz vairs nezināja, kāpēc vispār dum­pojies. Viss ir tik viegli, tikai…

Viss varēja būt tiesa. Tā saucamie dabas likumi ir aplamības. Ķermeņu savstarpējā pievilkšanās ir aplamība. "Es varētu pacelties gaisā kā ziepju burbulis, ja vien vēlētos," Obraiens bija teicis. Vinstons to izstrādāja sīkāk. "Ja viņš domā, ka paceļas gaisā, un es tajā pašā laikā domāju, ka redzu viņu paceļamies, tad tas tiešām notiek." Pēkšņi, it kā nogrimuša kuģa vrakam virs ūdens uzpeldot, viņam prātā iešāvās doma: "Tas nenotiek īstenībā. Mēs to tikai iedomājamies. Tā ir halucinācija." Viņš acumirklī atkal nogremdēja šo domu. Tās maldīgums bija acīm redzams. Tā dibinājās uz pieņēmumu, ka kaut kur, ārpus viņa paša, ir "reāla" pasaule, kur notiek "reālas" lietas. Bet kā gan tāda pasaule var eksistēt? Kas to var apgalvot? Viss taču noris tikai prātā. Kas noris visu cilvēku prātā, tas noris īstenībā.

Nebija nekādu grūtību atmest šos maldus, un viņam nedraudēja briesmas tiem padoties. Taču viņš zināja, ka labāk būtu, ja tie nemaz neienāktu prātā. Tiklīdz rastos kāda bīstama doma, prātam vajadzētu kļūt aklam pret to, it kā acis aizverot. Šim procesam vajadzēja būt automātiskam, intuitīvam. "Krimstops" - tā to dēvēja jaunrunā.

Viņš sāka vingrināties. Viņš iedomājās apgalvojumus - "partija apgalvo, ka zeme ir plakana", "partija apgalvo, ka ledus ir smagāks par ūdeni" - un vingrinājās neredzēt vai nesaprast argumentus, kas tos apgāza. Tas nebija viegli. Vajadzēja lielu spriešanas un improvizācijas spēku. Piemēram, aritmē­tiskās problēmas, ko radīja apgalvojums "divreiz divi ir pieci", viņa prātam bija neaptveramas. Bija nepieciešama arī sevišķa prāta elastība, spēja vienu­brīd ļoti smalki lietot loģiku un tūliņ pēc tam izmest no apziņas visrupjākās loģikas kļūdas. Stulbums bija tikpat vajadzīgs kā gudrība un tikpat grūti sa­sniedzams.

Visu šo laiku viņš ar prāta vienu daļu minēja, kad viņu nošaus. "Viss atkarīgs no jums paša," Obraiens bija teicis; taču viņš zināja, ka nav tādas apzinīgas rīcības, ar ko varētu atrisinājumu tuvināt. Tas varēja notikt pēc desmit minūtēm vai desmit gadiem. Viņu varēja gadiem turēt ieslodzītu, varēja kādu laiku palaist brīvībā, kā reizēm mēdza darīt. Bija pilnīgi iespējams, ka pirms nošaušanas atkārtosies visa apcietināšanas un prati­nāšanas drāma. Droši zināms bija tikai tas, ka nāve nekad nenāca tajā brīdī, kad to gaidīja. Bija tradīcija - neminēta tradīcija, ko tomēr visi zināja, - apcie­tinātos bez brīdinājuma nošaut no muguras, raidot lodi pakausī, piemēram, gaitenī, pārvedot no vienas kameras uz otru.

Kādu dienu - bet "kādu dienu" nebija pareizais apzīmējums, tas tikpat labi varēja būt arī nakts vidū, kādreiz - viņš bija iegrimis savādā, svētlaimīgā sapnī. Viņš soļoja pa gaiteni, gaidīdams lodi. Viņš zināja, ka jau pēc mirkļa tā viņu ķers. Viss bija nokārtots, samierināts, saskaņots. Vairs nebija ne šaubu, ne domstarpību, ne sāpju, ne baiļu. Viņa ķermenis bija vesels un stiprs. Viņš soļoja viegli, ar tādu sajūtu, it kā staigātu saules gaismā. Viņš vairs nebija Mīlestības ministrijas šaurajos, baltajos gaiteņos; viņš bija milzīgā, saulainā pasāžā, kas likās kilometru plata, kur viņš bija sevi redzējis narkozes murgos. Viņš bija Zeltainajā zemē un gāja pa kājceliņu pāri vecajai, trušu apgrauztajai ganīklai. Viņš juta īso, biezo zāli zem kājām un maigu saules siltumu uz vaiga. Klajuma otrā malā vīksnu zari liegi šūpojās vējpūtās, un kaut kur tuvumā, lai arī neredzama, bija upe, un tās zaļajos atvaros zem vītoliem peldēja raudas.

Pēkšņi viņš šausmās salēcās. Viņam uz muguras izspiedās sviedri. Viņš bija izdzirdis pats savu balsi skaļi saucam:

"Džūlij! Džūlij! Džūlij, mīļā! Džūlij!"

Vienu mirkli viņš savā halucinācijā bija neatvairāmi sajutis viņas klātieni. Likās, ka Džūlija būtu ne tikvien pie viņa, bet viņā. Bija tā, it kā viņa būtu iekļāvušies viņa miesas audos. Šajā mirklī viņš Džūliju mīlēja daudz kaislāk nekā jelkad agrāk, brīvībā un kopā esot. Tāpat viņš zināja, ka viņa kaut kur vēl ir dzīva un gaida palīdzību.

Viņš atlaidās uz lāviņas un pūlējās nomierināties. Ko viņš bija izdarījis? Cik moku un cietumniecības gadu viņam pieliks par šo vājuma mirkli?

Jau nākamajā mirklī viņš dzirdēs smago zābaku klaudzienus gaitenī. Tādu jūtu izplūdumu nedrīkstēja pamest nesodītu. Ja viņi to vēl nezināja, nu viņi zinās, ka viņš lauzis norunu, kas starp viņiem pastāvēja. Viņš klausīja partijai, bet partiju joprojām ienīda. Senās dienās viņš bija slēpis dumpīgu garu zem lojalitātes maskas. Tagad viņš bija atkāpies soli tālāk: ar prātu padevies, bet cerēja, ka sirds paliks neskarta. Viņš zināja, ka tie ir maldi, bet pats tos izvē­lējās. Viņi sapratīs, ka… vismaz Obraiens sapratīs. Ar vienu vienīgu aušīgu kliedzienu viņš bija atzinies.

Būs atkal jāsāk viss no gala. Varbūt paies gadi. Viņš pārlaida roku pār seju, lai iepazītos ar tās jauno veidu. Vaigos bija dziļas grumbas, kauli likās asi, deguns - plakans. Kopš ieskatīšanās spogulī viņš bija dabūjis jaunu protēzi. Nebija viegli izlikties, slēpt jūtas, ja nezina, kāda izskatās paša seja. Nepietika ar to vien, ka pārvalda vaibstus. Pirmo reizi viņš atskārta, ka tam, kas gribēja glabāt kādu noslēpumu, to jāprot slēpt arī no sevis paša. Visu laiku jāzina, kas tas ir, bet, kamēr vēl nevajag, tam nedrīkst ļaut uznirt apziņas virspusē tik skaidrā veidā, ka to varētu apzīmēt ar kādu vārdu. No šī brīža viņam ne tik­vien vajag pareizi domāt, bet arī pareizi just, pareizi sapņot. Un visu laiku naids jātur sevī paslēpts kā lode, kas ir viņa paša daļa un kam tomēr nav ar viņu sakara - kā audos ieslēgtai cistai.

Kādu dienu nolems viņu nošaut. Nav iespējams noteikt, kad tas notiks, bet dažas sekundes iepriekš varēs uzminēt. Tas vienmēr notika no muguras, pa gaiteni ejot. Ar desmit sekundēm pietiks. Šajās sekundēs viņa iekšējā pasaule varēs apgriezties otrādi. Un tad pēkšņi, ne vārda neizteicot, neap­stājoties, ne vaibstu sejā nemainot, - pēkšņi maska nokritīs un naida baterijas izlādēsies. Naids viņu piepildīs kā milzīga, rūcoša liesma. Gandrīz tajā pašā mirklī norībēs šāviens un viņu ķers lode - par vēlu vai par agru! Viņi būs izšķaidījuši viņa smadzenes un vairs nevarēs tās salikt kopā. Dumpīgā doma paliks nesodīta, nenožēlota, viņiem mūžam neaizsniedzama. Viņi būs izšāvuši caurumu paši savā pilnībā. Brīvība ir mirt, viņus ienīstot.

Viņš aizvēra acis. To pieņemt bija grūtāk nekā apgūt garīgu disciplīnu. Te bija runa par pašpazemojumu, pašsakropļojumu. Viņam bija jāgremdējas vis-netīrākajos dubļos. Kas bija visriebīgākais, visderdzīgākais pasaulē? Viņam prātā ienāca Lielais Brālis. Milzīgā seja (viņš to pastāvīgi bija redzējis tikai plakātos, tāpēc to vienmēr iedomājās metru platu) ar kuplajām, melnajām -ūsām un acis, kas sekoja, lai ietu kur iedams, neviļus iznira viņa apziņā. Kādas ir viņa patiesās jūtas pret Lielo Brāli?

Gaitenī atskanēja smagi soļi. Dobji nožvadzot, atvērās tērauda durvis. Kamerā ienāca Obraiens. Viņam aiz muguras stāvēja virsnieks ar vaska seju un sargi melnos formas tērpos.

- Piecelieties! - Obraiens sacīja. - Panāciet šurp!

Vinstons nostājās viņam pretī. Obraiens saņēma Vinstona plecus savās stiprajās rokās un cieši paskatījās viņā.

- Jūs gudrojāt, kā mani pievilt, - viņš teica. - Tas bija muļķīgi. Stāviet taisnāk! Skatieties man acīs!

Viņš brītiņu klusēja, tad turpināja laipnāk:

- Jūs sākat atveseļoties. Intelektuāli jums tikpat kā nekas vairs nekait. Bet emocionāli jūs nemaz nelabojaties. Sakiet man, Vinston, un atcerieties, meli nelīdz; jūs zināt, ka es vienmēr atklāju melus, - sakiet man: kādas ir jūsu patiesās jūtas pret Lielo Brāli?

- Es viņu ienīstu.

- Jūs viņu ienīstat. Labi. Jums pienācis laiks spert pēdējo soli. Jums Lielais Brālis jāiemīl. Nepietiek ar to, ka viņam paklausa; viņš arī jāmīl.

Vinstona plecus atlaizdams, viņš to viegli pagrūda uz sargu pusi.

- Uz 101. istabu! - viņš sacīja.

V

Katrā apcietinājuma posmā viņš bija zinājis vai iedomājies zinām, kurā bezlogu ēkas daļā atrodas. Varbūt varēja just vieglu gaisa spiediena starpību. Kameras, kur sargi viņu bija situši, atradās pagrabstāvos. Telpa, kur Obraiens viņu nopratināja, bija augšā, pie paša jumta. Šī vieta bija dziļi pazemē, daudz metru zem zemes, varbūt visdziļākajā pagrabā.

Tā bija lielāka par visām kamerām, ko viņš līdz šim bija redzējis. Taču viņš gandrīz neievēroja apkārtni. Viņš redzēja tikai, ka tieši pretī ir divi mazi, ar zaļu galdautu apklāti galdiņi. Viens bija tikai metru vai divus metrus no viņa; otrs tālāk, pie durvīm. Viņš bija sēdus piesiets pie krēsla tik cieši, ka nevarēja neko pakustināt, pat galvu ne. Aiz pakauša bija tāda kā polsterēta skava, kas piespieda skatīties taisni uz priekšu.

Brītiņu viņš bija viens, tad atvērās durvis un ienāca Obraiens.

- Reiz jūs man jautājāt, kas ir 101. istabā, - viņš iesāka. - Es teicu, ka atbildi jūs jau zināt. Visi to zina. 101. istabā ir visļaunākais pasaulē.

Atkal pavērās durvis. Ienāca sargs, kas nesa kaut ko no metāla stiegrām veidotu, tādu kā kārbu vai grozu. Viņš to nolika uz tālākā galda. Obraiens stāvēja priekšā, un Vinstons nevarēja redzēt, kas tas ir.

- Visļaunākais pasaulē mainās atkarībā no indivīda, - Obraiens turpināja. - Vienam visļaunākais ir tikt dzīvam apraktam, otram - sadedzināšana, citiem - noslīcināšana, uzduršana uz mieta vai piecdesmit citu nāves veidu. Ir gadī­jumi, kad tā ir kāda pavisam ikdienišķa lieta, pat bez nāvējošām sekām.

Viņš mazliet pavirzījās sānis, tā ka Vinstons varēja redzēt, kas nolikts uz galda. Tas bija garens stiepļu sprosts ar turekli augšā. Būrim priekšā bija piestiprināts kaut kas paukotāja maskai līdzīgs, ar ieliekumu uz āru. Kaut arī līdz būrim bija trīs vai četri metri, viņš redzēja, ka tam ir divi nodalījumi un ka tajos atrodas nelieli dzīvnieki. Tās bija žurkas.

- Jūsu gadījumā, - Obraiens sacīja, - visļaunākais pasaulē ir žurkas. Kaut kas baismai nojautai līdzīgs, bailes no kaut kā vēl nezināma Vinstonam bija uzmākušās, jau būrim pirmo skatienu uzmetot. Taču šajā mirklī viņš pēkšņi saprata, ko nozīmē maskai līdzīgais veidojums, kas piestiprināts tam priekšā. Viņam likās, ka iekšas sastingtu.

- To jūs nedrīkstat! - viņš spalgā, aizlūzušā balsī iebrēcās. - Nedrīkstat, nedrīkstat! Tas nav iespējams!

- Vai atceraties, - Obraiens turpināja, - kā jūs sapņos reizēm sagrāba briesmīgas bailes? Jūsu priekšā bija melna siena, ausīs skanēja dobja rūkoņa. Aiz sienas bija kaut kas briesmīgs. Jūs sapratāt, ka zināt, kas tas ir, bet ne­uzdrošinājāties par to domāt. Aiz sienas bija žurkas.

- Obraien! - Vinstons teica, visiem spēkiem pūlēdamies apvaldīt balsi. - Jūs zināt, ka tas nav vajadzīgs. Sakiet, ko jūs no manis gribat?

Obraiens neatbildēja tieši. Tad viņš ierunājās tādā kā skolotāja manierē, ko dažkārt mēdza pieņemt. Viņš domīgi skatījās tālumā, it kā vērstos pie klausītājiem kaut kur Vinstonam aiz muguras.

- Sāpes vien, - viņš iesāka, - ne katrreiz ir pietiekamas. Ir gadījumi, kad cilvēks iztur sāpes un pat nāves mokas. Bet katram ir kaut kas neciešams -kaut kas, ko tas nevar ne iedomāties. Te nav runa par drosmi vai gļēvumu. Ja kāds, krītot no augstas vietas, pieķeras pie virves, tā nav gļēvulība. Ja kāds, no dziļa ūdens uzpeldot, ievelk plaušās gaisu, tā nav gļēvulība. Tas ir tikai instinkts, kam nevar nepaklausīt. Tāpat ir ar žurkām. Jums tās ir neciešamas. Tās jums nozīmē grūtumu, ko jūs nevarat izturēt, pat ja gribētu. Jūs darīsiet, ko jums liks.

- Bet kas tas ir, kas tas ir? Kā lai to daru, ja nezinu, kas tas ir? Obraiens paņēma būri un atnesa to līdz tuvākajam galdam. Viņš to pie­sardzīgi nolika uz zaļās drānas. Vinstons dzirdēja, kā viņam ausīs šalc asinis. Viņam likās, ka sēdētu bezgalīgā vientulībā. Viņš bija plaša, tukša klajuma vidū, līdzenā tuksnesī, pār kuru versmoja saules svelme, un visas skaņas atplūda līdz viņam no liela tāluma. Taču būri ar žurkām bija tikai nepilnus divus metrus atstatu. Tās bija milzīgas žurkas tai vecumā, kad purns kļūst strups un zvērisks un pelēkā spalva ruda.

- Žurka, - Obraiens turpināja, arvien vēl uzrunādams neredzamo audi­toriju, - lai gan grauzējs, tomēr ir arī plēsīgs dzīvnieks. To jūs zināt. Būsiet dzirdējis, kas reizēm notiek šīs pilsētas nabadzīgajos kvartālos. Dažās ielās mātes nedrīkst atstāt zīdaiņus mājās bez uzraudzības ne piecas minūtes. Žurkas tiem noteikti uzbruktu. Ļoti īsā laikā tās bērnam nograuztu visu miesu no kauliem. Tāpat tās uzbrūk slimiem un mirstošiem cilvēkiem. Tās apbrī­nojami ātri noprot, kad cilvēks nespēj aizsargāties.

No sprosta atskanēja nikni spiedzieni. Vinstonam tie skanēja kā no liela tāluma. Žurkas plēsās; tās pūlējās cauri starpsienai aizsniegt cita citu. Viņš dzirdēja arī dziļu izmisuma vaidu. Arī tas likās atskanam kaut kur ārpus viņa.

Obraiens pacēla būri un reizē nospieda tajā kādu sviru. Kaut kas asi no-knakšķēja. Vinstons kā neprātā pūlējās tikt prom no krēsla. Tās bija gluži veltīgas pūles: viņš nevarēja pakustināt nevienu locekli, pat galvu ne. Obraiens pienesa sprostu tuvāk. Nu tas bija vairs tikai nepilnu metru no Vinstona sejas.

- Es nospiedu pirmo sviru, - Obraiens teica. - Jūs taču saprotat sprosta konstrukciju. Maska saklausies ap jūsu galvu, nekur neatstājot brīvu izeju. Kad nospiedīšu šo otro sviru, starpsiena būrī pacelsies uz augšu. Badā nomērējušie plēsoņas izšausies no sprosta kā bultas. Vai esat kādreiz redzējis, kā žurkas lec pa gaisu? Ar vienu lēcienu tās ieurbsies jūsu sejā. Reizēm tās vispirms uzbrūk acīm. Citreiz pārplēš vaigus un nokož mēli.

Būris tagad bija pavisam tuvu; tas piekļāvās viņa galvai. Vinstons dzirdēja spalgus spiedzienus, kas šķita skanam kaut kur gaisā virs viņa galvas. Viņš izmisīgi cīnījās ar bailēm. Domāt, domāt, pat pēdējo sekundes daļu, - domāt bija vienīgā cerība. Pēkšņi viņam nāsīs iesitās riebīgā žurku smaka. Viņa iekšas krampjaini sarāvās, un viņš tikko nezaudēja samaņu. Viss bija iegrimis tumsā. īsu brīdi viņš bija vājprātīgs, kaucošs dzīvnieks. Taču viņš vēl iznira no tumsas, pieķēries kādai domai. Ir tikai viens vienīgs ceļš, kā izglābties. Viņam jānoliek starp sevi un žurkām kāds cits cilvēks, cita cilvēka ķermenis.

Maskas aplis bija tik liels, lai visu pārējo izslēgtu no redzesloka. Stiepļu durtiņas bija dažu plaukstu platuma attālumā no viņa sejas. Žurkas zināja, kas nu būs. Viena bija sākusi nepacietīgi lēkāt; otra, veca, noskretusi notekcau­ruļu iemītniece, piecēlās, piespieda sārtās ķepas pie stieplēm un kāri ostīja gaisu. Vinstons varēja redzēt ūsas un dzeltenos zobus. Viņu atkal sagrāba šaušalas. Viņš bija akls, nevarīgs, domāt nespējīgs.

- Ķeizariskajā Ķīnā tas bija parasts soda veids, - Obraiens pamācoši pie­bilda. '

Maska sakļāvās ap viņa seju. Stieples īsu mirkli skāra vaigu. Un tad - nē, tas nebija atvieglojums, tikai cerība, niecīga cerība paspīda. Par vēlu, varbūt jau par vēlu. Bet pēkšņi viņš atskārta, ka visā pasaulē ir tikai viens cilvēks, kam viņš var uzlikt šo sodu, tikai viens ķermenis, ko viņš var nolikt starp sevi un žurkām. Un viņš kā ārprātīgs kliedza:

- Dariet to Džūlijai! Dariet to Džūlijai! Ne man! Džūlijai! Man vienalga, ko jūs ar viņu darāt! Noplēsiet viņai seju, noraujiet viņai miesu no kauliem! Ne man! Džūlijai! Ne man!

Viņš krita atpakaļ bezgalīgā dziļumā, projām no žurkām. Viņš arvien vēl bija piesiets pie krēsla, bet krita cauri grīdai, cauri ēkas sienām, cauri zemei, cauri okeāniem, atmosfērai, stratosfērai, starpzvaigžņu telpai - projām, pro­jām, projām, projām no žurkām. Viņš no tām bija jau gaismas gadu attālumā, bet Obraiens arvien vēl stāvēja viņam blakus. Pie vaiga viņš arvien vēl juta stieples vēso pieskārienu. Taču cauri tumsai, kas viņu ietina, viņš dzirdēja sviru atsprāgstam un zināja, ka sprosta durtiņas nav attaisītas, bet ir aizvērtas.

VI

Kafejnīca "Zem kastaņas" bija gandrīz tukša. Slīps, dzeltens saulstars pa logu krita uz noputējušajiem galdiņiem. Bija klusā piecpadsmitā stunda. Tālekrāni raidīja skaņuplates.

Vinstons sēdēja savā parastajā kaktā un raudzījās tukšā glāzē. Šad tad viņš pameta skatienu uz milzīgo seju, kas viņā nolūkojās no pretējās sienas. Tai bija paraksts: "Lielais Brālis tevi vēro." Apkalpotājs neaicināts pienāca un pielēja viņa glāzi ar Uzvaras degvīnu, no citas pudeles caur pilienkorķi pie-šļākdams lāsi garšas uzlabotajā. Tas bija kafejnīcas īpašais dzēriens - ar saharīnu saldināts degvīns ar krustnagliņu piegaršu.

Vinstons klausījās tālekrānā. Pašreiz skanēja tikai mūzika, bet varēja ga­dīties, ka drīzumā sniegs Miera ministrijas speciālziņojumu. Āfrikas frontes ziņas radīja ārkārtīgu nemieru. Viņš par tām reižu reizēm raizējās jau visu dienu. Eirāziešu armija (Okeānija karoja ar Eirāziju; Okeānija vienmēr bija karojusi ar Eirāziju) biedinošā ātrumā virzījās uz dienvidiem. Pusdienas biļe­tenā nebija minētas noteiktas vietas, bet varēja būt, ka kaujas jau plosās gar Kongo ieteku. Brazavila un Leopoldvila bija apdraudētas. Nemaz nebija kartē jāskatās, lai zinātu, ko tas nozīmē. Runa nebija par Centrālās Āfrikas zau­dējumu vien; pirmo reizi visā karā briesmas tuvojās pašas Okeānijas teri­torijai.

Viņā uzviļņoja spēcīgas jūtas, nevis tieši bailes, bet nenoteicams sa­traukums; tad tās atkal norima. Viņš vairs nedomāja par karu. Šajās dienās viņam nekad neizdevās domas piesaistīt kaut kam ilgāk par dažiem mirkļiem. Viņš pacēla glāzi un vienā malkā to izdzēra. Kā vienmēr, tās saturs lika no-drebināties un pat drusku atvemt. Dzēriens bija riebīgs. Krustnagliņas ar saharīnu, tāpat jau diezgan derdzīgi salkanas, nespēja nomākt riebīgo, eļļaino degvīna smaku; taču visļaunākais bija, ka šī smaka, kas viņu pavadīja dienu un nakti, atmiņā nešķirami jaucās kopā ar kādu citu briesmīgu smaku.

Viņš nekad to neminēja vārdā, pat domās ne un, cik iespējams, vairījās arī no šīm atmiņām. Tas bija kaut kas, ko viņš neskaidri nojauta sejas tuvumā: smaka, kas neizgāja no nāsīm. Degvīnam augšup ceļoties, viņš zilganām lū­pām atraugājās. Kopš atlaišanas viņš bija kļuvis tuklāks un atguvis agrāko sejas krāsu - varbūt pat vairāk nekā atguvis. Vaibsti bija rupjāki, izplūduši, āda uz deguna un vaigu kauliem jēli sarkana, pat plikais pauris tumšāk sar­kans nekā parasti. Viesmīlis, atkal neaicināts, atnesa šaha galdiņu un jaunāko Times numuru ar šaha lappusē ieliektu stūri. Tad, redzēdams, ka Vinstonam tukša glāze, aizgāja pēc degvīna pudeles un atkal to piepildīja. Te viņam nekas nebija jāpasūta. Viesmīļi pazina viņa paražas. Šaha galdiņi viņu vienmēr gai­dīja, galdiņš kaktā vienmēr bija viņam rezervēts; pat tad, kad kafejnīca bija pilna, viņa galdiņš palika brīvs, jo neviens negribēja sēdēt viņam pārāk tuvu. Viņš pat nepūlējās skaitīt izdzertās glāzes. Pēc dažāda ilguma starplaikiem viņam pasniedza netīra papīra zīmīti, ko te sauca par rēķinu, bet viņam vien­mēr likās, ka aprēķināts par maz. Tikpat vienaldzīgi būtu, ja aprēķinātu par daudz. Tagad viņam vienmēr bija naudas diezgan. Viņam pat bija vieta - labi atalgots amats, kas neprasīja nekāda darba.

Mūzika tālekrānā apklusa, un atskanēja balss. Vinstons pacēla galvu un klausījās. Tomēr frontes ziņojuma nebija. Nolasīja tikai īsu Pārpilnības minis­trijas paziņojumu. Pagājušajā ceturksnī, tā tika ziņots, desmitās trijgades kurpju auklu ražošanas plāns bija pārsniegts par deviņdesmit astoņiem procentiem.

Viņš apskatīja šaha atklātni un uzstādīja figūras. Tā bija sarežģīta galotne ar diviem laidņiem. "Baltie uzbrūk un pieteic matu divos gājienos." Vinstons pavērās augšup Lielā Brāļa ģīmetnē. "Baltie vienmēr pieteic matu," viņš tādā kā miglainā misticismā nodomāja. Tā iekārtots bez izņēmuma vienmēr. Ne­vienā šaha partijā kopš pasaules radīšanas nav uzvarējuši melnie. Vai tas nesimbolizē mūžīgo, nemainīgo labā uzvaru pār ļauno? Milzīgā seja mierīgā spēka izteiksmē atbildēja viņa skatienam. Baltie vienmēr pieteic matu.

Balss tālekrānā apklusa un piebilda citādā, daudz nopietnākā noskaņā: "Biedri, jūs esat uzaicināti palikt pie ekrāniem un noklausīties svarīgu pazi­ņojumu piecpadsmitos trīsdesmit minūtēs. Piecpadsmit trīsdesmit! Ziņojums ļoti svarīgs. Nepalaidiet to garām. Piecpadsmitos trīsdesmit!" Tad atkal sāka raidīt skaņuplates.

Vinstona sirds iepukstējās. Tas būs frontes ziņojums ; viņš instinktīvi pa­redzēja, ka ziņas būs ļaunas. Visu dienu viņš atsevišķos satraukuma uzplūdos bija domājis par smagu neveiksmi Āfrikā. Likās, ka viņš ar savām acīm re­dzētu, kā eirāziešu armija pārrauj vienmēr tik stipro fronti un līdzīgi skudru pulkam pārpludina Āfrikas galu. Kāpēc to nevarēja kaut kā apiet? Vinstons skaidri iedomājās Rietumāfrikas piekrastes apveidu. Viņš pacēla balto laidni un vilka to pāri šaha galdiņam. Te bija īstā vieta. Tajā pašā laikā, kad melnās ordas joņoja uz dienvidiem, viņš ieraudzīja citu armiju, kas, noslēpumaini sapulcināta, pēkšņi parādās uzbrucēju aizmugurē un pārrauj sakarus uz saus­zemes un jūras. Viņš juta, ka, to vēloties, viņš šo otru armiju rada īstenībā. Taču bija jārīkojas ātri. Ja ieņemtu visu Āfriku, ja iegūtu Āfrikas lidlaukus un zemūdeņu bāzes, eirāzieši varētu pārgriezt Okeāniju divās daļās. Tas varētu nozīmēt visu: neveiksmi, sabrukumu, pasaules pārdalīšanu, partijas iznīcinā­šanu! Viņš dziļi ievilka elpu. Krūtīs cīnījās dīvains jūtu sajaukums - bet pa­tiesībā tas nebija sajaukums, drīzāk - jūtu slāņojums, kur dīvainā kārtā ne­varēja izšķirt, kurš slānis virsū, kurš apakšā.

Lēkme pārgāja. Viņš nolika balto laidni atpakaļ, bet vēl brīdi nespēja kon­centrēties, nopietni iedziļināties šaha atklātnē. Domas atkal klejoja. Gandrīz neapzinīgi viņš rakstīja putekļu kārtiņā uz galda:

2+2 =

"Viņi nevar iespiesties dvēselē," Džūlija bija teikusi. Bet viņi varēja gan iespiesties. "Tas, kas ar jums te notiek, ir uz visiem laikiem" bija teicis Obraiens. Patiesi vārdi. Bija lietas, paša darbi, no kā nekad nevarēja atspirgt. Kaut kas krūtīs palika nokauts, izdedzināts, izkodināts.

Viņš bija Džūliju atkal saticis; viņš pat bija ar viņu runājis. Tas vairs nebija bīstami. Gandrīz instinktīvi viņš zināja, ka partija par viņa darbiem tikpat kā neinteresējas. Ja viņi paši būtu gribējuši, viņš būtu varējis norunāt ar Džūliju otru tikšanos. Viņi bija sastapušies gluži nejauši. Tas bija noticis Haidparkā kādā nelāgā, aukstā marta dienā, kad zeme bija cieta kā dzelzs un zāle likās nedzīva, un nekur neredzēja pumpuru, vienīgi krokusi bija uzdīguši, un tos plosīja nesaudzīgs vējš. Viņš nosalušām rokām un asarojošām acīm steidzās caur parku un tad pēkšņi nepilnu desmit metru atstatumā ieraudzīja Džūliju. Tūliņ varēja manīt, ka viņa ir kaut kādā veidā pārvērtusies. Viņi tikko nepagāja viens otram garām, ne vārda neteikusi, tad viņš pagriezās un ne visai ātri viņai sekoja. Viņš zināja, ka briesmas nedraud; par viņiem neviens nebūtu interesējies. Viņa nerunāja. Viņa pagriezās un aizgāja šķērsām pār zālāju, it kā gribētu no Vinstona atkratīties, tad it kā samierinājās ar to, ka viņš soļo blakus. Viņi apstājās starp kailu krūmu puduriem, kas viņus nespēja pasargāt ne no skatieniem, ne no vēja. Bija sveloši auksts. Vējš svilpoja caur zariem un pluinīja retos, it kā netīros krokusus. Vinstons aplika roku viņai ap vidu.

Tuvumā nebija tālekrāna, bet vajadzēja būt paslēptiem mikrofoniem; bez tam viņus varēja redzēt. Vienalga, viss bija vienalga. Viņi būtu varējuši ap­gulties zemē un darīt to, ja būtu gribējuši. Miesa viņam sastinga aiz šausmām, jau to iedomājoties vien. Džūlija nelikās jūtam viņa apskāvienu, pat nemē­ģināja atbrīvoties. Nu viņš zināja, kas Džūlijā ir pārvērties. Viņas seja bija kalsenāka, un gara rēta, daļēji zem matiem paslēpta, stiepās pāri pierei un deniņiem; bet tā nebija īstā pārmaiņa. Galvenais bija cits - viņas viduklis bija kļuvis resnāks un tāds kā stīvs. Viņš atcerējās, kā reiz pēc raķešbumbas sprādziena bija palīdzējis izvilkt līķi no drupām un brīnījies ne tikvien par tā neticamo smagumu, bet arī stīvumu un nepadevību - tas drīzāk atgādināja akmeni nekā miesu. Tāds nu likās Džūlijas augums. Vinstonam iešāvās prātā, ka viņas āda tagad droši vien ir pavisam citāda nekā kādreiz.

Viņš nemēģināja viņu noskūpstīt, un viņi arī nerunāja. Pāri zālājam atpakaļ soļojot, viņa pirmoreiz paskatījās Vinstonam tieši sejā. Tas bija tikai īss acu uzmetiens, un tajā dega nicināšana un nepatika. Viņam gribējās zināt, vai šis riebums ceļas tikai no tā, kas pagātnē noticis, vai to rada arī viņa uztūkusī seja un vējā asarojošās acis. Viņi apsēdās divos dzelzs krēslos - blakus, bet ne pārāk tuvu kopā. Vinstons redzēja, ka viņa grib runāt. Džūlija viegli pakus­tināja savu neglīto kurpi un tīšām pārlauza zariņu. Viņš ievēroja, ka viņas kāju pēdas kļuvušas platākas.

- Es tevi nodevu, - viņa vaļsirdīgi izteica.

- Es tevi nodevu, - viņš atbildēja.

Viņa atkal viņam uzmeta īsu netīksmes skatienu.

- Reizēm, - viņa teica, - viņi draud ar kaut ko tādu, ko nevar izturēt, nevar pat iedomāties. Un tad ir jāsaka: "Nedariet to man, dariet to kādam citam, dariet tam un tam." Un vēlāk varbūt gribētos iedomāties, ka tā bijusi viltība un ka tas teikts, tikai lai viņus apstādinātu, ne tāpēc, ka patiesībā tā domā. Bet tas nav tiesa. Tobrīd, kad tas notiek, tā ir patiesība. Tad domā, ka nav cita ceļa, kā glābties, un iet pa šo ceļu. Tajā brīdī tiešām grib, lai otram tas notiktu. Ir gluži vienalga, kas tam jācieš. Tad domā tikai par sevi.

- Tad domā tikai par sevi, - viņš kā atbalss atkārtoja.

- Un pēc tam pret otru vairs nejūt to pašu, ko agrāk.

- Nē, vairs nejūt to pašu, ko agrāk.

Likās, vairāk nekā nebija, ko teikt. Vējš lipināja plānos virsvalkus pie viņu augumiem. Pēkšņi kļuva neērti tā sēdēt un klusēt; bez tam bija pārāk auksts, lai nekustētos. Viņa ieminējās kaut ko par metro un piecēlās, lai ietu.

- Mēs atkal tiksimies, - viņš noteica.

- Jā, - viņa sacīja. - Mēs atkal tiksimies.

Gabaliņu viņš nedroši sekoja pussoli aiz viņas. Viņi vairāk nerunāja. Džū­lija nemēģināja tieši no viņa atkratīties, bet gāja tik ātri, ka viņš netika lāgā līdzi. Viņš bija nolēmis Džūliju pavadīt līdz pat metro stacijai, bet pēkšņi viņam šī veltīgā pakaļ skriešana likās lieka un neciešama. Viņu pārspēja ne tik daudz vēlēšanās aiziet no Džūlijas, cik atgriezties kafejnīcā "Zem kas­taņas", kas viņam nekad nebija šķitusi tik pievilcīga kā patlaban. Ar ilgām viņš atcerējās savu stūra vietiņu ar avīzi, šaha galdiņu un neizsīkstošo deg­vīnu. Galvenais, tur būs silti. Nākamajā mirklī, ne gluži nejauši, viņš ļāva pretimnācēju pulciņam viņus izšķirt. Viņš vēl kā negribot mēģināja Džūliju panākt, tad palika iepakaļ, beidzot pagriezās un aizgāja pretējā virzienā. Piec­desmit metrus pagājis, viņš atskatījās. Ielā nebija daudz gājēju, bet viņš Džū­liju vairs nevarēja saskatīt. Viena no kādām divpadsmit figūrām varēja būt viņa. Varbūt viņš no mugurpuses vairs nepazina Džūlijas augumu, kas tagad bija kļuvis druknāks un stīvāks.

"Tobrīd, kad tas notiek, tā ir patiesība," viņa bija teikusi. Viņam arī tā bija bijusi patiesība. Viņš to bija ne vien teicis, bet arī vēlējies. Viņš bija vēlējies, lai Džūliju, nevis viņu atdod…

Mūzika, kas skanēja no tālekrāna, pārvērtās. Tajā jautās kāda griezīga un ņirdzīga skaņa - sirdi plosošais tonis. Un tad - varbūt tas nenotika īstenībā, varbūt tikai atmiņas ietērpās skaņās - kāda balss dziedāja:

Te ēnā zem kastaņu lapotnes

Tu pārdevi mani un tevi es…

Vinstonam saskrēja asaras acīs. Viesmīlis, garām iedams, pamanīja, ka viņa glāze ir tukša, un atgriezās ar degvīna pudeli.

Viņš paņēma glāzi un to paostīja. Ar katru malku dzēriens kļuva nevis patīkamāks, bet derdzīgāks. Taču tas bija kļuvis par viņa esamības daļu. Tā bija viņa dzīve, nāve un augšāmcelšanās. Degvīns bija tas, kas viņu ik vakaru iegremdēja nejūtībā, un degvīns viņu ik rītu atdzīvināja. Viņš pamodās reti pirms vienpadsmitiem, salipušiem plakstiem un sīvu garšu mutē; mugura šķita pārlūzusi, ja nebūtu pudeles un tējas tases, ko viņš vakarā bija nolicis pie gultas, būtu neiespējami izkustēties no guleniskā stāvokļa. Dienvidus stundas viņš nosēdēja stingu seju, ar pudeli pie rokas, tālekrāna klausīdamies. No piecpadsmitiem līdz slēgšanas stundai viņš bija kafejnīcā "Zem kastaņas" iekārtas priekšmets. Nevienam vairs nerūpēja, ko viņš dara, svilpe viņu vairs nemodināja, tālekrāns neskubināja. Reizēm, varbūt divas dienas nedēļā, viņš aizgāja uz Patiesības ministriju un pastrādāja putekļainā, it kā aizmirstā birojā -ja vien to varēja saukt par darbu. Viņš bija piedalīts kādas apakškomisijas apakškomisijai, kas piederēja kādai no neskaitāmām komisijām, kuru uzde­vums bija novērst dažādas sīkas grūtības jaunrunas vārdnīcas vienpadsmitā izdevuma kompilācijas darbā. Viņi izstrādāja tādu kā pārskatu, ko sauca par pagaidu ziņojumu, bet, par ko tur bija runa, to viņam nekad neizdevās no­skaidrot. Tam bija kāds sakars ar jautājumu, vai komati jāliek iekšpus vai ārpus iekavām. Komisijā bija vēl četri locekļi, visi viņam līdzīgas personas. Bija dienas, kad viņi sapulcējās un tūliņ atkal izklīda, vaļsirdīgi atzīdamies, ka patiesībā nav nekā, ko darīt. Taču bija citas dienas, kad viņi gandrīz dedzīgi sēdās pie darba, tēloja pamatīgu iedziļināšanos protokolos un ņēmās rakstīt garus ziņojumus, kurus tomēr nekad nepabeidza, - kad strīdi par jautājumu, kas īsti ir viņu strīdu iemesli, kļuva ārkārtīgi dedzīgi un nopietni, ar pedan­tiskām diskusijām par definīcijām, ar plašiem komentāriem, ķildām un pat draudiem griezties pie autoritātēm. Un tad pēkšņi viņu rosība apsīka, un viņi sēdēja ap galdu un raudzījās cits citā izdzisušām acīm kā spoki, kam pirmajos gaiļos jāpazūd.

Tālekrāns mirkli apklusa. Vinstons atkal pacēla galvu. Biļetens! Bet nē, mainījās tikai mūzika. Acu priekšā viņš redzēja Āfrikas karti. Armiju kustība bija kā diagramma: melna bulta dūrās stateniski uz dienvidiem, un balta bulta šāvās līmeniski uz austrumiem, pāri pirmās astei. It kā apstiprinājumu meklējot, viņš pavērās plakāta nesamulsināmajā sejā. Vai bija iedomājams, ka otras bultas nemaz nav?

Viņa interese atkal noplaka. Viņš atkal iedzēra malku degvīna, pacēla balto laidni un izmēģināja kādu gājienu. Šahs! Bet tas nevarēja būt pareizais gājiens, jo… Viņam prātā atausa kāda atmiņu aina. Viņš redzēja istabu sveces gaismā, lielu, ar baltu vatētu segu apklātu gultu, sevi pašu, zēnu deviņu vai desmit gadu vecumā, uz grīdas sēdot, spēļu kauliņu kārbu kratot un smejo­ties. Māte sēdēja viņam pretī un arī smējās.

Tas varēja būt kādu mēnesi pirms viņas pazušanas. Bija samierināšanās mirklis, kad urdošais izsalkums bija aizmirsies un uz brīdi bija atdzīvojušās agrākās maigās jūtas pret māti. Viņš skaidri atcerējās to dienu - lietus gāza kā ar spaiņiem, viss bija slapjš, ūdens straumēm pludoja gar rūtīm, un iekšā bija tik tumšs, ka nevarēja lasīt. Bērniem tumšajā, šaurajā guļamistabā bija neciešami garlaicīgi. Vinstons īdēja un kašķējās, veltīgi prasīja ēst, maisījās pa istabu, izmētāja visu, kam tika klāt, un tik ilgi spārdīja paneli, līdz kaimiņi sāka sist pie sienas; mazulīte nerimtīgi raudāja. Beidzot māte teica: "Ja būsi labs, nopirkšu tev rotaļlietu. Skaistu rotaļlietu - tā tev ļoti patiks," - un tad viņa izgāja ārā uz veikaliņu, kas reizēm vēl atvēra durvis, un pārnesa papes kārbu ar čūsku un kāpņu spēli. Viņam vēl bija atmiņā mitrās papes smarža. Tā bija nožēlojama spēle. Dēlis bija saplaisājis un sīkie koka kauliņi tik pavirši izdrāzti, ka lāgā nestāvēja uz sāniem. Vinstons apskatīja spēli īgni un bez intereses. Bet tad māte iededza sveces galu un viņi apsēdās uz grīdas spēlēt. Drīz vien viņš bija milzīgā sajūsmā un kliegdams smējās, kad ķipariņi cerībā rāpās augšup pa kāpnēm un tad pa čūskām atkal nobrauca lejā gandrīz līdz sākuma punktam. Viņi izspēlēja astoņas partijas, un katrs četrreiz uzvarēja. Mazulīte bija par jaunu, lai spēli saprastu; viņa sēdēja starp spilveniem un smējās līdzi tāpēc vien, ka viņi abi smējās. Veselu pēcpusdienu visi trīs bija laimīgi - kā viņa agrajā bērnībā.

Viņš aizgainīja šo ainu. Tās bija maldīgas atmiņas. Reizēm viņu mocīja neīstas atmiņas - nekas ļauns, kamēr zināja, kas tās bija. Dažs kas bija noticis, dažs kas ne. Viņš atkal pievērsās šaha galdiņam un paņēma balto laidni, bet tas nograbot nokrita uz galdiņa. Viņš satrūkās, it kā viņam iedurtu ar adatu.

Gaisu pāršķēla spalgs taures pūtiens. Biļetens! Uzvara! Taures pūtiens pirms ziņām vienmēr nozīmēja uzvaru. Kafejnīcai pārskrēja it kā elektriskās strāvas vilnis. Pat viesmīļi bija satrūkušies un ziņkārīgi klausījās. Taures pūtiens bija atraisījis milzīgu trokšņa lavīnu. Tālekrānā pēkšķēja satraukta balss, bet jau pašā sākumā to gandrīz noslāpēja sajūsmas vētra ārā uz ielas. Jaunā ziņa kā pēc burvju mājiena apskrēja pilsētu. Taču viņš dzirdēja diezgan, lai noprastu, ka noticis tieši tā, kā viņš paredzējis: slepeni bija sapulcināta vesela jūras spēku armāda, pēkšņs trieciens ienaidnieka aizmugurē - baltā bulta šāvās pāri melnās astei. Troksni un balsu kņadu pārspēja triumfa pilnas frāzes: "Plašs stratēģisks manevrs - ideāla koordinācija - pilnīgs apjukums -pusmiljons gūstekņu - galīgi demoralizēts ienaidnieks - mūsu spēki pārvalda visu Āfriku - tas var karu tuvināt beigām - uzvara - lielākā uzvara cilvēces vēsturē - uzvara, uzvara, uzvara!"

Vinstona kājas zem galda sāka raustīties kā krampjos. Viņš nebija pa­kustējies no krēsla, bet garā skrēja, cik ātri vien varēja, viņš bija ielā, gavi­lējošā pūlī un pats apkurlinoši kliedza. Viņš atkal pacēla acis un paskatījās uz Lielo Brāli. Koloss, kas soļo pār pasauli! Klints, pret ko veltīgi triecas aziātu ordas! Viņš iedomājās, ka vēl pirms desmit minūtēm - jā, vēl pirms desmit minūtēm - viņa sirds bija svārstījusies šaubās, vai no frontes pienāks uzvaras vai sakāves ziņa. Ai, bojā bija aizgājusi ne tikvien Eirāzijas armija! Kopš pir­mās dienas Mīlestības ministrijā daudz kas viņā bija pārvērties, bet galīgā, nepieciešamā, dziedinošā pārmaiņa līdz šim nebija notikusi.

Balss tālekrānā arvien vēl turpināja gūstekņu, laupījuma un nogalināto garum garo uzskaiti, bet kliedzieni ārā pamazām sāka aprimt. Viesmīļi at­griezās darbā. Viens viņam tuvojās ar degvīna pudeli. Svētlaimīgā sapnī iegri­mis, Vinstons nemanīja, ka tas pielej glāzi. Viņš vairs neskrēja un nekliedza. Viņš atkal bija Mīlestības ministrijā, viss bija piedots, viņa dvēsele bija balta kā sniegs. Viņš stāvēja apsūdzēto solā, atklāti atzinās visā, nodeva visus. Viņš soļoja pa gaiteni ar balto akmens plākšņu grīdu ar tādu sajūtu, it kā staigātu pa saulainu klajumu, un viņam cieši aiz muguras sekoja bruņots sargs. Sen gaidītā lode ieurbās viņa smadzenēs.

Viņš pacēla acis pret milzīgo seju. Četrdesmit gadiem bija jāpaiet, līdz viņš beidzot izprata, kāds smaids slēpjas zem melnajām ūsām. Ai, nežēlīgais, liekais pārpratums! Ai, spītīgā, paša gribētā novēršanās no mīļa tēva krūtīm! Divas degvīna asaras noritēja gar viņa degunu. Bet bija labi, viss atkal bija labi, cīņa bija galā. Viņš bija izcīnījis uzvaru pār sevi. Viņš mīlēja Lielo Brāli.

ТЕЛЕГРАМ

Канал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками

Книжный Вестник

Бот для удобного поиска и скачивания книг

Книжный Бот

Свежие любовные романы в удобных форматах

Любовные романы

О психологии, саморазвитии и личностном росте

Саморазвитие

Детективы и триллеры, все новинки

Детективы

Фантастика и фэнтези, все новинки

Фантастика
ВКОНТАКТЕ

Цитаты, афоризмы, стихи, книжные подборки, обсуждения и многое другое

Книжный Вестник