1984

PIRMĀ NODAĻA I

Bija skaidra, auksta aprīļa diena, pulksteņi sita trīspadsmit. Zodu krūtīs iespiedis, glābdamies no dzeļošā vēja, Vinstons Smits ātri iemetās pa Uzvaras nama stikla durvīm, tomēr vēl par gausu, lai aizkavētu līdzi iešauties smilš-putekļu virpulim.

Gaitenī oda pēc skābiem kāpostiem un veciem lupatu kājslauķiem. Vienā gaiteņa galā pie sienas bija piesprausts krāsains plakāts, krietni par lielu novietošanai iekštelpās. Tajā bija attēlota tikai milzīga, vairāk nekā metru plata seja: ap četrdesmit piecu gadu veca vīrieša seja kuplām, melnām ūsām un rupjiem, taču glītiem vaibstiem. Vinstons devās uz kāpnēm. Liftu nemaz nebija vērts mēģināt. Pat labākos laikos lifts reti darbojās, bet tagad dienā bija izslēgta elektriskā strāva. Tas piederējās pie taupības kampaņas, gatavojoties Naida nedēļai. Dzīvoklis bija astotajā stāvā, un Vinstons, kam bija trīsdesmit deviņi gadi uz pleciem un paplašinātu vēnu čūla virs labās potītes, kāpa lē­nām, vairākkārt atpūzdamies. Katrā kāpņu laukumiņā no sienas pretī lifta šahtai raudzījās plakāts - milzīgā seja. Tā bija viena no ģīmetnēm, kas tik prasmīgi zīmētas, ka acis jums sekos, kurp vien griežaties. Apakšā bija uz­raksts: "Lielais Brālis tevi vēro!"

Dzīvoklī sulīga balss lasīja skaitļus, kuriem bija kāds sakars ar neapstrā­dāta čuguna iegūšanu. Balss skanēja no garenas, nespodram spogulim līdzīgas metāla plāksnes, kas bija iedarināta istabas sienā pa labi no durvīm. Vinstons pagrieza slēdzi, un balss mazliet pazeminājās, lai gan vārdus aizvien vēl varēja saprast. Šo instrumentu (to sauca par tālekrānu) varēja nogriezt klusāk, bet pavisam izslēgt nebija iespējams. Viņš piegāja pie loga - pasīks un izstīdzējis, vājumu vēl uzsvēra zilais virsvalks - partijas formas ģērbs. Mati viņam bija ļoti gaiši, seja sārta, āda sliktu ziepju, neasu žilešu un tikko pagājušās ziemas aukstuma iespaidā likās kļuvusi raupja.

Ārā pat caur aizvērta loga rūtīm pasaule izskatījās auksta. Ielā sīkas vēja sīpas grieza smilšu un papīru virpuļus, un, lai gan saule spīdēja un debess bija spilgti zila, šķita, ka krāsainību neredz nekur citur kā vienīgi malu malās izliktajos plakātos. Melnūsainā seja raudzījās lejup no katras augstākas vietas, no katra stūra. Viens plakāts bija tieši pretī pie mājas sienas. Uzraksts pauda: "Lielais Brālis tevi vēro!" - un tumšās acis cieši lūkojās Vinstona sejā. Lejā uz ielas kāds norauts plakāts lāgiem paplandījās vējā, pārmaiņus gan atsedzot, gan aizsedzot vienu pašu vārdu: "Angsocs". Krietni tālāk starp jumtiem no­laidās helikopters, brīdi kā zilā muša padīca uz vietas, tad slaidā lokā aizlaidās tālāk. Tā bija policijas patruļa, kas glūnēja ļaužu logos. Taču patruļas nebija sevišķi svarīgas. Svarīga bija tikai domu policija.

Balss tālekrānā Vinstonam aiz muguras joprojām murmināja par neapstrā­dāto čugunu un devītās trijgades plāna pārsniegumu. Tālekrāns uztvēra un pārraidīja vienlaikus. Tas uztvēra Vinstona istabā katru skaņu, kas vien bija skaļāka par ļoti klusiem čukstiem; vēl vairāk - kamēr Vinstons palika redzes­lokā, ko pārvaldīja metāla plāksne, viņu varēja tiklab redzēt, kā arī dzirdēt. Protams, nebija iespējams pateikt, vai attiecīgajā brīdī jūs novēro vai ne. Cik bieži vai pēc kādas metodes domu policija pieslēdzas katram atsevišķam vadam, to varēja tikai minēt. Bija pat iespējams, ka tā nemitīgi novēro visus. Lai būtu kā būdams, bija skaidrs, ka tā var pieslēgties katram vadam, kad vien vēlas. Bija jādzīvo, un aiz ieraduma, kas bija pārvērties instinktā, ikviens arī dzīvoja pārliecībā, ka jebkuru skaņu un vārdu kaut kur dzird un, izņemot tumsas brīžus, ik kustību novēro.

Vinstons stāvēja, muguru pret tālekrānu pagriezis. 1a bija drošāk, lai gan viņš labi zināja, ka arī mugura var nodot. Kilometru tālāk augsta un balta pār nokvēpušo ainavu pacēlās viņa darbavieta - Patiesības ministrija. "Šī te nu ir Londona, Pirmā aerodroma galvenā pilsēta," viņš pusneapzinātā riebumā no­domāja. "Pirmais aerodroms pēc apdzīvotības savukārt ir trešā Okeānijas province." Viņš pūlējās uzrakņāt prātā bērnības atmiņas, kas vēstītu, vai Lon­dona vienmēr bijusi gluži tāda pati kā tagad. Vai vienmēr te rindojušies šie pūstošie deviņpadsmitā gadsimta nami šķērsbaļķiem nostiprinātām sienām, ar papi aizlāpītiem logiem, ar sarūsējušu skārdu salabotiem jumtiem un šķībeniskajām sienām sētas pusē? Un izbumbotie rajoni, kur gaisā griežas putekļi un uz krāsmatām aug spilvas; un vietas, kur bumbas nolīdzinājušas prāvākus laukumus un kur kā putnu kūtis saradušās netīras dēļu būceņu apmetnes? Bet tās bija veltīgas pūles, viņš neatcerējās; no bērnības nekas nebija atmiņā palicis, vienīgi virkne nesakarīgu, spilgti apgaismotu ainu, aiz kurām rēgojās tukšums un kuras pašas lielāko tiesu bija neizprotamas.

Patiesības ministrija - jaunrunā to sauca par Patminu - krasi atšķīrās no visiem citiem redzamiem objektiem. 1a bija milzīga, piramīdai līdzīga mir­dzoši balta betona celtne, kas daudzām citu par citu augstākām terasēm slējās debesīs trīssimt metrus. No vietas, kur Vinstons stāvēja, varēja salasīt tās baltajā fasādē skaistiem burtiem iecirstos trīs partijas saukļus.

KARŠ IR MIERS

BRĪVĪBA IR VERDZĪBA

NEZINĀŠANA IR SPĒKS

Runāja, ka Patiesības ministrijā esot trīs tūkstoši istabu virs zemes un atbilstoši telpu sazarojumi pazemē. Londonā izklaidus pacēlās vēl tikai trīs tāda paša izskata un apmēru ēkas. Ar savu lielumu tās tik ļoti atšķīrās no visas pārējās celtniecības, ka no Uzvaras nama jumta tās varēja redzēt visas četras reizē, lur bija iemitinātas četras ministrijas, kurās dalījās viss valdības aparāts: Patiesības ministrija, kas pārraudzīja ziņu dienestu, izpriecas, audzi­nāšanu un mākslas; Miera ministrija, kas pārzināja kara lietas; Mīlestības ministrija, kas uzturēja likumību un kārtību; un Pārpilnības ministrija, kas bija atbildīga par saimnieciskām lietām. To vārdi jaunrunā bija: Patmina, Mier-mina, Mīlmina un Pilnmina.

Visbaismīgākā bija Mīlestības ministrija. Tās ēkai nemaz nebija logu. Vins­tons nekad nebija spēris kāju Mīlestības ministrijā, pat ne piegājis tai tuvāk par puskilometru. Tā bija vieta, kur varēja iekļūt tikai oficiālās darīšanās - un tad arī tikai caur veselu dzeloņstiepļu režģu sistēmu, pa tērauda durvīm, gar pa­slēptām ložmetēju ligzdām. Pat pa ielām, kas veda uz tās ārējiem nožogojumiem, staigāja gorillām līdzīgi sargi melnos formas tērpos, bruņojušies policistu rundziņām.

Vinstons spēji pagriezās atpakaļ. Viņš bija savilcis seju rāmā optimisma izteiksmē, kāda bija ieteicama, atrodoties pret tālekrānu. Viņš devās caur istabu uz šauro, mazo virtuvi. Aizejot no ministrijas šajā stundā, viņš bija zaudējis pusdienas ēdnīcā un zināja, ka virtuvē nav nekā ēdama, tikai rupj­maizes doniņa, kas jāpataupa rītdienas brokastīm. Viņš paņēma no plaukta bezkrāsas šķidruma pudeli ar vienkāršu, baltu etiķeti - "Uzvaras degvīns". Tas izplatīja nelabu, smadzīgu smaku kā ķīniešu rīsu spirts. Vinstons pielēja gandrīz pilnu tējas tasi, saņēma dūšu un norija šķidrumu kā zāļu porciju.

Viņa seja acumirklī pietvīka tumši sarkana un acīs saskrēja asaras. Dzē­riens bija kodīgs kā slāpekļskābe, turklāt, to norijot, bija tāda sajūta, it kā kāds ar gumijas rungu iesistu pa pakausi. Taču nākamajā mirklī dedzinātājs vēderā aprima un pasaule ieguva priecīgāku izskatu. Viņš izvilka cigareti no saņur­cītas paciņas ar uzrakstu "Uzvaras cigaretes" un neuzmanīgi paturēja to stā­vus, tāpēc tabaka nobira uz grīdas. Ar nākamo cigareti viņam veicās labāk. Vinstons iegāja atpakaļ dzīvojamā istabā un apsēdās pie galdiņa, kas stāvēja tālekrānam pa kreisi. Tad viņš izņēma no atvilktnes spalvaskātu, tintes pu­delīti un biezu, nepierakstītu sējumu kvarta formātā ar sarkanu muguriņu un raibiem, marmorētiem vākiem.

Nezināma iemesla dēļ tālekrāns Vinstona istabā bija neparasti novietots. Allaž tas mēdza būt gala sienā, kur varēja pārvaldīt visu telpu, taču šeit tas bija garākajā sienā pretī logam. Ekrānam vienā pusē bija pasekla niša, kurā Vinstons tagad sēdēja un kura, māju ceļot, droši vien bija domāta grāmat­plauktiem. Iedobumā sēžot un vēl krietni tajā ieraujoties, Vinstons spēja izkļūt ārpus tālekrāna sniedzamības - vismaz attiecībā uz redzi. Zināms, dzir­dēt varēja visu; bet, kamēr viņš palika tagadējā stāvoklī, viņu nevarēja redzēt. Istabas neparastais iekārtojums pa daļai bija viņu ierosinājis uz to, ko viņš tagad gatavojās darīt.

Bet viņu bija paskubinājis arī sējums, kuru viņš nupat bija izņēmis no atvilktnes. Tas bija apbrīnojami skaists sējums. Tā gludais krēmkrāsas papīrs, aiz vecuma vēl mazliet nodzeltējis, bija tāds, kādu vismaz pēdējo četrdesmit gadu laikā neražoja. Taču viegli varēja uzminēt, ka sējums ir daudz vecāks. Vinstons to bija ieraudzījis veclietu veikaliņa logā kādā nabadzīgā pilsētas iecirknī (tagad viņš vairs neatcerējās, kādā), un tūdaļ viņu bija pārņēmusi nepārvarama kāre to iegūt. Partijas biedri nedrīkstēja iet parastajos veikalos (to sauca par "iepirkšanos brīvajā tirgū"), bet šo noteikumu pārāk stingri neievēroja, jo bija dažas preces, piemēram, kurpju auklas un žiletes, kuras citur nevarēja dabūt. Tā viņš bija pametis skatienu ielā pa labi un pa kreisi, tad ātri ielavījies veikaliņā un par diviem dolāriem piecdesmit nopircis šo sējumu. Tobrīd viņš to nekādam īpašam nolūkam nebija paredzējis. Vainas apziņā viņš pirkumu, portfelī paslēptu, bija pārnesis mājās. Pat ja tur nekas nebūtu rakstīts, šāda sējuma turēšana dzīvoklī vien jau būtu kompromitējošs fakts.

Viņš bija nodomājis rakstīt dienasgrāmatu. Tas nebija pretlikumīgi (nekas nebija pretlikumīgs, jo likumu sen vairs nebija), bet, ja viņu pieķertu, varēja droši paredzēt, ka viņam par to piespriestu nāvessodu vai divdesmit piecus gadus spaidu darbos. Vinstons iesprauda spalvaskātā spalvu un to aplaizīja, lai atbrīvotu spalvu no ietaukojuma. Spalva bija arhaisks rakstāmrīks, ko reti lietoja pat parakstiem, viņš to bija slepus un ar zināmu risku apgādājis tāpēc vien, ka likās - skaistais, iedzeltenais papīrs pelna, lai to apraksta ar īstu spalvu, nevis sabaksta ar tinteszīmuli. Taču viņš nebija radis ar roku rakstīt. Izņemot pavisam īsas piezīmes, parasti visu diktēja runrakstī, ko viņš savam :agadējam nolūkam, protams, nevarēja lietot. Iemērcis spalvu tintē, viņš mirkli vilcinājās. Trīsas pārskrēja pār kauliem. Izšķirīgais solis bija uzrakstīt da­tumu. Sīkiem, ķeburainiem burtiem viņš rakstīja:

1984. gada 4. aprīlī

Vinstons atlaidās krēslā. Viņu pārmāca pilnīga nevarība. Pirmkārt, viņš nemaz skaidri nezināja, vai šis ir 1984. gads. Vajadzēja būt, jo viņš bija gandrīz pārliecināts, ka ir trīsdesmit deviņus gadus vecs, un viņam bija tāda kā no­jauta, ka viņš dzimis 1944. vai 1945. gadā; bet šolaik vairs nebija iespējams noteikt kādu datumu bez pāris gadu kļūdas uz vienu vai otru pusi.

Kam gan, kā Vinstons pārsteigts pēkšņi iedomājās, viņš rakstīs šo dienas­grāmatu? Nākotnei, nedzimušajiem. Mirkli domas pakavējās pie apšaubāmā datuma lapaspuses augšmalā, tad atrāvās no tā un ar triecienu atsitās pret jaunrunas vārdu - dubultdoma. Pirmo reizi viņš atskārta, cik milzīgu grūtumu uzņēmies. Kā var sazināties ar nākotni? Tas jau pašā būtībā ir neiespējami. Vai nu nākotne būs līdzīga tagadnei, un tādā gadījumā tā viņā neklausīsies, vai arī būs citāda, un tad viņa nostājai nebūs nozīmes.

Brīdi viņš sēdēja un truli skatījās papīrā. Tālekrāna tagad skanēja spalga, militāra mūzika. Dīvaini - likās, ka viņš ne tikvien zaudējis spēju izteikt domas, bet pat aizmirsis, ko īsti gribējis sacīt. Vairākas nedēļas viņš bija gatavojies šim mirklim, bet nekad viņam nebija ienācis prātā, ka vajadzēs vēl kaut ko vairāk par drosmi. Pati rakstīšana būs viegla. Vienīgi jāpārnes uz papīra nemitīgais, nebeidzamais monologs, kas nu jau vārda tiešā nozīmē gadiem ilgi noris viņa galvā. Taču šajā mirklī monologs bija aprāvies. Turklāt neciešami sāka niezēt paplašināto vēnu čūla. Kasīt to nedrīkstēja, jo tad tā ikreiz iekaisa. Sekundes aizritēja. Viņš nespēja domāt, tikai redzēja tukšo lappusi, juta niezi augšpus potītes, dzirdēja dārdošo mūziku un manīja degvīna radīto vieglo noreibumu.

Pēkšņi Vinstons sāka rakstīt kā panikā, tikai neskaidri apzinādamies, kas plūst no spalvas uz papīra. Viņa sīkais, bērnišķīgais rokraksts lēkāja augšup lejup pa lappusi, vispirms izlaižot vienīgi lielos burtus, bet beidzot pat punk­tus:

1984. gada 4. aprīlī. Vakar biju žibulī. Tikai kara filmas. Viena loti laba par bēgļu kuģi ko bombardē kaut kur Vidusjūrā. Skatītāji ļoti jūsmoja par to kā apšaudīja lielu milzīgi resnu vīru kas mēģināja peldus glābties un kam sekoja helikopters, sākumā viņš plunčājās pa ūdeni kā delfīns, tad viņu varēja redzēt pa helikoptera mērkēkli, tad viņu sašāva caurumainu kā sietu un ūdens viņam visapkārt metās sarkans un viņš nogrima dibenā tik pēkšņi kā kad viņš pa ložu caurumiem būtu pieplūdis ar ūdeni, viņam grimstot skatītāji smējās rēkdami tad bija redzama bērniem pilna glābšanas laiva un helikopters virs tās. kāda pusmūža sieviete izskatījās pēc ebrejietes sēdēja laivas galā ar triju gadu vecu puisēnu rokās, puisēns bailēs brēca un slēpa galvu starp viņas krūtīm itin kā gribētu viņā ielīst un sieviete viņu apsedza abām rokām un mierināja lai gan pati bija gluži zila aiz bailēm, visu laiku viņa centās to cik varēdama aizsegt rokām it kā tās spētu atvairīt lodes, tad helikopters iemeta viņu vidū 20 kilo bumbu varens sprādziens un laiva sašķīda sīkās druskās, tad tur bija brīnišķīgs uzņēmums kā viena bērna roka lidoja augšup augstāk arvien augstāk gaisā laikam kāds helikopters ar fotokameru snukī būs tai sekojis atskanēja skaļi aplausi partijas rindās bet kāda sieviete lejā zālē proletāriešu vietās pēkšņi sacēla traci un kliedza ka tādas lietas nedrīkstot rādīt bērniem neesot pareizi tā darīt bērnu acu priekšā tas neesot labi kamēr policija viņu izsvieda izmeta viņu ārā man liekas viņai nekas nenotika nevienam nerūp ko proletārieši runā ti­piska proletāriešu reakcija tas nevienam…

Vinstons beidza rakstīt savties tāpēc, ka roku bija sarāvuši krampji. Viņš pats nezināja, kādēļ bija ļāvis vaļu šai blēņu straumei. Interesantākais tomēr bija, ka, to rakstot, pavisam citādas atmiņas bija tiktāl noskaidrojušās, ka viņš gandrīz jau būtu varējis tās uzrakstīt. Nu viņš atskārta, ka nevis uzrakstītā, bet šīs otras lietas dēļ nolēmis pusdienu laikā nākt mājās un sākt rakstīt dienasgrāmatu.

Tas bija noticis torīt ministrijā - ja vien kaut ko tik miglainu un nenoteiktu vispār varēja uzskatīt par notikušu.

Pulkstenis bija gandrīz vienpadsmit un simt minūtes, un Arhīva depar­tamentā, kur Vinstons strādāja, ierēdņi jau nesa krēslus ārā no aizgaldiem līdzīgajiem nodalījumiem un rindoja tos zālē pret tālekrānu, gatavojoties di­vām Naida minūtēm. Vinstons pašreiz apsēdās savā vietā kādā no vidējām rindām, kad zālē negaidot ienāca divi cilvēki, kurus viņš pēc izskata pazina, bet ar kuriem nekad nebija runājis. Viens no tiem bija jauna sieviete, ko viņš bieži bija saticis gaiteņos. Vinstons nezināja viņas vārdu, bet atcerējās, ka viņa strādā Daiļliteratūras nodaļā. Droši vien - spriežot pēc tā, ka viņš šo sie­vieti šad tad bija redzējis gan eļļainām rokām, gan uzgriežņu atslēgu nesot, -viņai bija mehānisks darbs pie kādas romānu rakstītājas mašīnas. Tā bija paš­apzinīga izskata sieviete apmēram divdesmit septiņu gadu vecumā, kupliem, tumšiem matiem, vasarraibumainu seju un straujām, sparīgām kustībām. Šaurā, sarkanā josta, Jaunatnes antiseksa apvienības zīmotne, bija vairākkārt aptīta virsvalka vidum tieši tik stingri, lai izceltu viņas gurnu kairās līnijas. Vinstonam jaunā sieviete nebija patikusi jau pašā pirmajā mirklī, kad viņš to bija ieraudzījis. Viņš zināja arī, kāpēc. Tas bija tās hokeja laukumu, aukstu dušu, kopu ekskursiju un vispārīgās praktiski skaidrās domāšanas gaisotnes dēļ, ko viņa vienmēr prata nēsāt līdzi. Viņam derdzās gandrīz visas sievietes, bet it sevišķi jaunās un glītās. Sievietes, it īpaši jaunās, vienmēr bija partijas fanātiskākās piekritējas, vienmēr gatavas atbalstīt saukļus, brīvprātīgas spie­dzes un ķecerību izošņātajās. Un taisni šī jaunā sieviete viņam šķita bīstamāka par lielāko tiesu. Reiz gaitenī satiekoties viņa bija iesānis uzmetusi viņam ātru skatienu, kas bija dziļi ieurbies viņā, un viņu bija pārņēmušas ledainas šausmas. Viņam pat bija iešāvies prātā, ka viņa varētu būt domu policijas aģente. Tiesa, tas gan nelikās visai ticami. Tomēr, tiklīdz viņa gadījās tuvumā, Vinstonu jo­projām māca neomulība, kurā bija sava tiesa baiļu un sava tiesa naida.

Otrs bija kāds vīrietis vārdā Obraiens, iekšējās partijas biedrs, kura po­stenis bija tik augsts un tāls, ka Vinstons spēja tikai neskaidri nojaust, kas viņš varētu būt. Ļaužu pulkam ap krēsliem acumirklī pārskrēja baiļu šalkas, kad tie ieraudzīja tuvojamies iekšējās partijas biedra melno virsvalku. Obraiens bija liels, drukns vīrietis resnu kaklu un raupju, labsirdīgi brutālu seju. Par spīti bargajam izskatam viņa manierēm piemita zināms smalkums. Viņam bija kāda īpatnība - paņēmiens, kā viņš pastumdīja brilles uz deguna, un tas dīvainā kārtā vienmēr atbruņoja, it kā radīja kulturāla cilvēka iespaidu. Tas bija žests, kas - ja vien kāds vēl domātu tādos jēdzienos - varētu atgādināt astoņpadsmitā gadsimta aristokrātu piedāvājam šņaucamās tabakas dozīti. Vinstons bija Obraienu redzējis apmēram divpadsmit reižu gandrīz tikpat daudz gados. Obraiens viņu savādi valdzināja un ne tāpēc vien, ka viņu saistīja pretstats starp šī vīra labajām manierēm un cīkstoņa augumu. Daudz vairāk tam par iemeslu bija slepeni lolota nojauta - vai varbūt pat ne nojauta, tikai nenoteikta cerība -, ka Obraiena politiskā pareizticība nav gluži nevainojama. Kaut kas viņa sejā neatvairāmi veicināja šo domu. Taču atkal jāsaka - varbūt tā, kas šķita rakstīta viņa sejā, pat nav ķecerības atēna, bet gluži vienkārši inteliģence. Lai nu kā, viņš izskatījās kā cilvēks, ar ko varētu runāt, ja izdotos pievilt tālekrānu un palikt ar viņu vienatnē. Vinstons nekad nebija ne pirkstu pakustinājis, lai šo minējumu pārbaudītu; patiesībā tas bija pilnīgi neiespējami. Šajā mirklī Obraiens paskatījās rokas pulkstenī, redzēja, ka tas rāda gandrīz vienpadsmit un simtu, un acīmredzot nolēma palikt Arhīva departamentā līdz tam brīdim, kad beigsies divas Naida minūtes. Viņš apsēdās tajā pašā rindā, kur sēdēja Vinstons, tikai pāris krēslu tālāk. Starp viņiem sēdēja sīka auguma sieviete ar matiem smilšu pelēkumā, tā strādāja Vinstona blakus nodalījumā. Melnmatainā meitene sēdēja turpat viņiem aiz muguras.

Nākamajā mirklī no milzīgā tālekrāna telpas galā atskanēja pretīga, grie­zīga čirkstoņa, it kā grieztos kāda baisma, neieeļļota mašīna. Tas bija troksnis, kas bendēja nervus un no kā mati pakausī saslējās stāvus. Sākās Naids.

Kā parasts, ekrānā parādījās tautas ienaidnieka Emanuēla Goldsteina seja. Auditorijā šur tur atskanēja svilpieni. Sīkā sieviete ieķērcās bailēs un rie­bumā. Goldsteins bija nodevējs un atkritējs, kas kādreiz senos laikos (neviens vairs lāgā neatcerējās, cik sen) piederējis pie partijas līderiem, bijis gandrīz uz vienas pakāpes ar pašu Lielo Brāli, tad sācis kontrrevolucionāru darbību, ticis notiesāts uz nāvi, bet noslēpumainā kārtā izbēdzis un pazudis. Divu Naida minūšu programma mainījās katru dienu, bet nebija nevienas, kur Gold­steins nebūtu galvenā persona. Viņš bija pirmais nodevējs, pats pirmais par­tijas tīrības apgānītājs. Visi vēlākie noziegumi pret partiju, visas nodevības, sabotāžas akti, ķecerības un novirzieni cēlās tieši no viņa mācības. Viņš ar­vien vēl kaut kur dzīvoja un perināja sazvērestības; varbūt kaut kur aizjūrā, savu ārzemju algotāju aizsardzībā; varbūt pat - kā reizēm tenkoja - kādā slēptuvē tepat Okeānijā.

Vinstonam sažņaudzās pakrūte. Viņš nekad nevarēja paskatīties Gold­steina sejā bez sāpīgu jūtu pārdzīvojuma. Tā bija ebreja seja - kalsena, ar kuplu, cirtainu, sirmu matu ceru un īsu ķīļbārdiņu, gudra, tomēr diezin kāpēc būtībā nievīga seja, ko tādu kā vecīgi aušīgu vērta garais, plānais deguns ar galā uzspraustajām brillēm. Šī seja atgādināja aitas purnu, un arī viņa balss kaut kādi līdzinājās aitas blējieniem. Goldsteins sāka savu parasto dzēlīgo uzbrukumu partijas doktrīnām - uzbrukums bija tik pārspīlēts un nejēdzīgs, ka pat bērnam liktos muļķīgs, tomēr tas bija vēl tik pielaižams, lai radītu satrauktu jutoņu un klausītāji ar mazāk asu prātu kā Vinstonam varētu tam noticēt. Viņš apvainoja Lielo Brāli, nosodīja partijas diktatūru, prasīja nekavē­joties līgt mieru ar Eirāziju, aizstāvēja runas brīvību, preses brīvību, sapulču brīvību, domu brīvību, histēriski kliedza, ka revolūcija nodota, un visu to viņš izvirda ātrās daudz balsienu frāzēs - šī runa savā ziņā bija parastā partijas oratoru stila parodija - un pat lietoja jaunrunas vārdus; patiesību sakot, vairāk jaunrunas vārdu, nekā jebkurš partijas biedrs lietotu ikdienā. Un visu laiku, lai nevienam nerastos šaubas, kas aiz Goldsteina demagoģijas patiesībā slēp­jas, aiz viņa galvas pār tālekrānu maršēja bezgalīgas Eirāzijas armijas kolon­nas - rindu pēc rindas spēcīgi vīri neizteiksmīgām aziātu sejām, kas pazibēja uz ekrāna un atkal nozuda, atdodot vietu citām, tieši tādām pašām. Kareivju zābaku truli ritmiskā klaudzoņa veidoja Goldsteina blējošās balss pavadījumu.

Vēl nebija aizritējušas pirmās trīsdesmit Naida sekundes, kad pusei zālē sapulcināto ļaužu izlauzās neapvaldīta niknuma saucieni. Pašapmierinātā aitas seja ekrāna priekšplānā un baigais Eirāzijas armijas spēks tās aizmugurē bija vairāk, nekā skatītāji spēja paciest; turklāt Goldsteina seja vai pat iedomas vien par to gluži neviļus radīja bailes un dusmas. Viņš bija pastāvīgāks naida objekts nekā Eirāzija vai Austrumāzija, jo, kad Okeānija ar vienu no šīm vals­tīm karoja, ar otru tā parasti sadzīvoja mierā. Taču dīvaini bija - lai gan Gold-steinu visi nīda un nicināja, lai gan viņa teorijas ik dienu, tūkstošreiz dienā, tribīnēs, tālekrānā, laikrakstos un grāmatās apgāza, satrieca, padarīja smiek­līgas, sludināja vispārībai kā nožēlojamas blēņas, - visam tam par spīti, šķita, ka viņa ietekme nekad nemazinās. Arvien gadījās jauni nelgas, kas tikai gai­dīja, lai viņš tos piemuļķotu. Nepagāja ne diena, kad domu policija neatmas-kotu spiegus un sabotierus, kas klausīja viņa pavēlēm. Viņš komandēja plašu, neredzamu armiju, pagrīdes konspiratoru tīklu, kuru nolūks bija gāzt valsts varu. Domāja, ka tās nosaukums esot Brālība. Čukstus stāstīja arī par kādu briesmīgu grāmatu - tajā sakopotas visas ķecerības, kuru autors esot Gold-steins. Tā kaut kur slepeni ejot no rokas rokā. Tā bija grāmata bez nosaukuma. Ja ļaudis to vispār pieminēja, tad sauca vienkārši par Grāmatu. Bet par tādām lietām klīda tikai neskaidras baumas. Kā Brālība, tā Grāmata bija lietas, par kurām neviens parastais partijas biedrs pat neiebildās, ja vien varēja izvai­rīties.

Otrā minūtē Naids izvērtās trakošanā. Klausītāji lēca kājās no krēsliem un krita atpakaļ, kliedza pilnā kaklā, lai pārspētu satraucošo blējīgo balsi, kas skanēja no tālekrānā. Sīkās, smilšmatainās sievietes seja bija pietvīkusi koši sarkana, mute vārstījās kā sausumā izmestai zivij. Pat Obraiena smagnējā seja bija piesārtusi. Viņš ļoti taisni sēdēja krēslā, viņa varenās krūtis cilājās un drebēja, it kā viņš tās grieztu pretī bangu triecienam. Tušmatainā jaunava Vinstonam aiz muguras bija sākusi kliegt: "Cūka! Cūka! Cūka!" - un pēkšņi paķēra smagu jaunrunas vārdnīcu un meta to pret ekrānu. Tā ķēra Goldsteina degunu un atlēca no ekrāna; balss ne mirkli neapklusa. Gaišākā apziņas mirklī Vinstons ievēroja, ka pats kliedz citiem līdzi un spārda kājām krēsla šķērsi. Briesmīgākais šajās divās Naida minūtēs nebija tas, ka būtu jāizliekas, jātēlo, bet gan nespēja atturēties no līdzdalības. Šīs trīsdesmit sekundes nemaz nevajadzēja izlikties. Riebīga baiļu un atriebes ekstāze, kāre nogalināt, spī­dzināt, ar kalēja veseri sadauzīt sejas likās plūstam cauri visai ļaužu kopai kā elektriskā strāva, ikkatru pārvēršot vaikstīgā, brēcošā trakotajā. Taču vienlaikus niknums, kas tajā brīdī plosījās, bija abstrakta emocija, kuru varēja pavērst no viena objekta uz otru kā lodlampas liesmu. Tā vienu mirkli Vinstona naids nepavisam nevērsās pret Goldsteinu, bet, gluži pretēji, tas vērsās pret Lielo Brāli, partiju un domu policiju; un tādos brīžos viņa sirds tiecās pretī vientuļajam, apsmietajam ķecerim ekrānā, vienīgajam patiesības un veselā saprāta sargam melu pasaulē. Taču tūliņ viņš atkal saplūda ar ļaudīm ap viņu un viss, ko teica par Goldsteinu, viņam šķita patiess. Tādos mirkļos viņa slepenais naids pret Lielo Brāli izvērtās dievināšanā, Lielais Brālis pacēlās neaizsniedzamā augstumā - neuzvarams, bezbailīgs sargs, kas stāv kā klints pret aziātu ordām, bet Goldsteins, par spīti pamestībai, nevarībai un šaubām, šķita kā ļauns burvis, kurš ar savas balss spēku vien spētu satriekt drupās civilizācijas celtni.

Brīžiem pat varēja tīšām pārslēgt Naidu šurp vai turp. Pēkšņi ar sīkstu piepūli - tā murgos cenšamies pacelt galvu no spilvena - Vinstonam izdevās pārnest Naidu no ekrāna uz tumšmati meiteni aiz muguras. Viņa prātā uz­plaiksnīja spilgtas, skaistas halucinācijas. Viņš sistu to līdz nāvei ar gumijas nūju. Viņš to piesietu kailu pie staba un sašautu tās miesu pilnu bultām kā Svētajam Sebastjanam. Viņš to izvarotu un kulminācijas mirklī pārgrieztu tai rīkli. Taču nu vēl labāk nekā iepriekš viņš zināja, tieši kāpēc šo meiteni ienīst. Viņš ienīst viņu tāpēc, ka viņa ir jauna un glīta un bez dzimuma, tāpēc, ka viņš grib ar viņu gulēt un zina, ka nekad to nevarēs, jo ap viņas skaisto, lokano vidukli, kas it kā gaida, lai tam apliek roku, vijas tikai riebīgā sarkanā josta -agresīvais šķīstības simbols.

Naids aizsniedza pārmēru. Goldsteina balss izvērtās īstos blējienos, brīdi seja vēl vairāk atgādināja aitu. Tad aitīgā seja izplūda un pārtapa Eirāzijas kareivī, kas likās nākam arvien tuvāk - milzīgs, briesmīgs, automātam tark­šķot, tas it kā izlēca no ekrāna, un daži sēdētāji pirmajā rindā tiešām parāvās atpakaļ. Taču jau nākamajā mirklī, izraisot visiem dziļa atvieglinājuma nopūtu, draudīgais tēls izkusa un pārveidojās par tumšmatainā Lielā Brāļa melnūsaino seju - par spēka un noslēpumaina miera pilno seju, kas bija tik liela, ka gandrīz aizņēma visu ekrānu. Neviens nesadzirdēja, ko Lielais Brālis saka. Tie bija tikai daži uzmudinājuma vārdi, kādus izmet kaujas troksnī, atsevišķi nesapro­tami, bet spējīgi atjaunot paļāvību jau ar to vien, ka tos kāds izrunā. Tad Lielā Brāļa galva atkal izbālēja un trekniem burtiem parādījās trīs partijas saukļi.

KARŠ IR MIERS

BRĪVĪBA IR VERDZĪBA

NEZINĀŠANA IR SPĒKS

Taču likās, ka Lielā Brāļa seja vēl vairākas sekundes kavētos ekrānā, it kā iespaids, ko tā atstājusi ikviena skatītāja redzokļos, būtu par spilgtu, lai tūliņ atkal izzustu. Sīkā, smilšmatainā sieviete metās uz priekšu un salīka pāri priekšējā krēsla atzveltnei. Drebošā balsī čukstēdama neskaidrus vārdus, kas atgādināja: "Mans Kungs un Pestītāj!" - viņa izstiepa rokas pret ekrānu. Tad viņa paslēpa seju delnās. Skaidri bija redzams, ka viņa skaita lūgšanu.

Šajā mirklī vesela ļaužu grupa sāka dobju, lēnu, ritmisku piedziedājumu: "L-BL. L-BL. L-BL." Tas atkārtojās vēl un vēl, ļoti lēnām, ar ilgu klusumu starp "L" un "B"; tās bija dunošas, apslāpētas skaņas, kuras šķita dīvaini mežo­nīgas un aiz kurām, likās, tūliņ sadzirdēs kailu kāju mīdīšanos un tamtamu rīboņu. Tās neapklusa kādas trīsdesmit sekundes. Šis bija piedziedājums, ko bieži skandēja ārkārtīga saviļņojuma brīžos. Daļēji tā bija himna Lielā Brāļa gudrībai un diženumam, bet vēl vairāk pašhipnoze, gribēta apziņas notru­lināšana ritmiskā troksnī. Vinstonam bija tāda sajūta, ka iekšas sastingtu. Divās Naida minūtēs viņš nevarēja atturēties no vispārīgās apmātības lēk­mes, bet šī zemcilvēciskā "L-BL. L-B!" dungošana viņu vienmēr šausmināja. Protams, viņš dziedāja visiem līdzi: citādi nemaz nedrīkstēja. Slēpt jūtas, valdīt pār vaibstiem, darīt to pašu, ko dara citi, tā bija instinktīva reakcija. Bet iekrita kādu pāris sekunžu starplaiks, kad viņa sejas izteiksme varbūt būtu varējusi viņu nodot. Un tieši tajā mirklī bija noticis zīmīgais atgadījums, ja vien tas tiešām bija noticis.

Mirklīgi viņš bija uztvēris Obraiena skatienu. Obraiens bija piecēlies, noņēmis brilles un pašreiz tās atkal uzlika uz deguna ar savu raksturīgo žestu. Un kādu sekundes daļu viņu skatieni satikās, un, kamēr tas notika, Vinstons zināja - jā, zināja! -, ka Obraiens domā tāpat kā viņš. Bija dota nepārprotama norāde. Šķita, ka viņu abu dvēseles būtu atvērušās un domas caur acīm ieplū­dušas no vienas otrā. "Esmu ar tevi," - tā, likās, viņam teica Obraiens. "Skaidri zinu, ko tu jūti. Pazīstu tavu nicināšanu, tavu naidu, tavu riebumu. Bet nerai­zējies, es esmu tavā pusē!" Un tad saprašanās mirklis jau bija pagājis, Obrai­ena seja noslēdzās tāpat kā visu citu sejas.

Tas bija viss, un Vinstons jau sāka šaubīties, vai tas vispār noticis. Šādiem atgadījumiem nebija nekādu seku. Tie viņā tikai uzturēja dzīvu ticību vai cerību, ka bez viņa arī vēl citi ir partijas pretinieki. Varbūt baumas par plašo pagrīdes organizāciju galu galā ir patiesas - varbūt Brālība tiešām pastāv! Par spīti nebeidzamiem arestiem, vainas atzīšanām un nāvessodiem, nebija iespē­jams ticēt, ka Brālība varētu būt kas vairāk kā tikai mīts. Daždien viņš tai ticēja, daždien ne. Pierādījumu nebija, tikai paviršas liecības, kas varēja no­zīmēt visu vai nenozīmēt neko; noklausītu mīklainu sarunu frāzes, tikko sala­sāmi uzraksti uz ateju sienām - reiz pat, diviem svešiniekiem satiekoties, viegla roku kustība, kas izskatījās gandrīz pēc pazīšanās zīmes. Viss bija mi­nējumi: varbūt viņš visu to tikai iedomājas. Viņš bija atgriezies savā noda­lījumā, uz Obraienu vairs nepaskatījies. Viņam ne prātā nebūtu ienācis mē­ģināt šai acumirkļa sapratnei meklēt turpinājumu. Tas būtu ārkārtīgi bīstami, pat ja zinātu, kā pie tā ķerties. Sekundi vai divas sekundes viņi bija apmainī­jušies it kā saprotošiem skatieniem, tas bija viss. Taču arī tas jau bija ievēro­jams notikums noslēgtajā vientulībā, kādā vajadzēja dzīvot.

Vinstons saslējās un apsēdās taisnāk. Viņš atraugājās. Degvīns sitās no kuņģa uz augšu.

Acis atkal pievērsās lappusei. Viņš ievēroja, ka, nevarīgi sēžot un domā­jot, bija rakstījis, kustinādams roku kā automāts. Bet tas vairs nebija sīkais, kricelīgais rokraksts, kādā viņš brīdi iepriekš bija rakstījis. Spalva ar baudu bija slīdējusi pār gludo papīru, lieliem, glītiem burtiem veidodama vārdus, rindu pēc rindas piepildot pusi lapas:

NOST AR LIELO BRĀLI!

NOST AR LIELO BRĀLI!

NOST AR LIELO BRĀLI!

NOST AR LIELO BRĀLI!

NOST AR LIELO BRĀLI!

Neviļus viņu sagrāba bailes. Tas bija bezjēdzīgi, jo rakstīt šos vārdus nebija bīstamāk kā vispār sākt dienasgrāmatu. Bet mirkli viņš juta vilinājumu izplēst saskrīpātās lapas un atmest visu pasākumu.

Taču viņš to neizdarīja, zinādams, ka tas būtu veltīgi. Vai viņš rakstīja Nost ar Lielo Brāli!" vai atturējās no rakstīšanas, bija gluži vienalga. Gluži vienalga, vai dienasgrāmatu turpināja vai neturpināja. Domu policija viņu tik un tā noķers. Viņš bija izdarījis būtisko noziegumu, kas sevī ietvēra visus citus, - būtu to izdarījis arī tad, ja nekad nebūtu ar spalvu pieskāries papīram. To sauca par domu noziegumu. Domu noziegums bija pārkāpums, ko nevarēja mūžīgi noslēpt. Varēja sekmīgi slapstīties kādu laiku, varbūt pat dažus gadus, bet agrāk vai vēlāk sekoja apcietināšana.

Tā vienmēr notika naktī - visi aresti notika vienīgi naktī. Pēkšņi gulētāju uzrāva no miega, rupja roka sapurināja plecu, acīs iespīdināja kabatbateriju gaismu, ap gultu rēgojās skarbas sejas. Vairumā gadījumu tiesas nemaz nebija, par arestu nekur netika ziņots. Cilvēki gluži vienkārši pazuda, un tas vienmēr notika naktī. Vārdu izsvītroja no sarakstiem, visas ziņas par to, ko šis cilvēks kādreiz darījis, izdzēsa, viņa kādreizējā dzīve tika noliegta un aizmirsta. Cilvēks bija iznīcināts, padarīts par nebijušu: parasti to sauca par likvidēšanu vai vaporizāciju.

Mirkli viņam uznāca kaut kas histērijai līdzīgs. Viņš sāka steigā juceklīgi skribelēt:

… mani nošaus ak vienalga man iešaus lodi pakausī man vienalga nost ar lielo brāli parasti lodi šauj pakausī man vienalga nost ar lielo brāli…

Sakaunējies pats no sevis, viņš atlaidās krēslā un nolika spalvu. Nākamajā mirklī viņš spēji satrūkās. Kāds klauvēja pie durvīm.

Jau! Vinstons sēdēja kluss kā pelīte aušīgā cerībā, ka klauvētājs, lai tas būtu kas būdams, pēc pirmā mēģinājuma aizies. Bet nekā, klauvēja atkal. Kavēšanās būtu ļaunāka par visu. Viņš skaidri dzirdēja sirdi sitamies, bet seja aiz ilga pieraduma droši vien bija rāma un neizteiksmīga. Viņš piecēlās un smagiem soļiem tuvojās durvīm.

Durvju rokturi satverot, Vinstons pamanīja, ka atstājis dienasgrāmatu vaļā uz galda. Visa lappuse bija pierakstīta ar teikumu "Nost ar Lielo Brāli!" tik lieliem burtiem, ka tos varēja salasīt, pie durvīm stāvot. Tā bija neap­tverama muļķība. Bet viņš atskārta, ka pat izbailēs nebija gribējis notraipīt iedzelteno papīru, aizverot grāmatu, kamēr tinte nav nožuvusi.

Vinstons dziļi ievilka elpu un atvēra durvis. Un tūliņ viņu pāršalca silta atvieglojuma sajūta. Aiz durvīm stāvēja bāla, nonīkuši sieviete šķipsnainiem matiem un grumbainu seju.

- Biedri, - viņa iesāka žēlā, gaudulīgā balsī, - es tā kā dzirdēju jūs pār­nākam. Vai jūs nevarētu ienākt pie mums un apskatīt izlietni mūsu virtuvē? Tā ir aizķepējusi un…

Tā bija Pārsona kundze, kaimiņiene tajā pašā stāvā. ("Kundzes" vārdu partija gan lāgā necieta - ieteiktā uzruna bija "biedrs" vai "biedrene" -, bet dažas sievietes instinktīvi nevarēja uzrunāt citādi kā šajā apnicinātajā vārdā.)

Viņai varēja būt ap trīsdesmit gadu, bet viņa izskatījās daudz vecāka. Pavirši paveroties, likās, ka viņas sejas grumbās sakrājušies putekļi. Vinstons gāja viņai līdzi pa gaiteni. Šie amatieriskie remontdarbi bija ikdienišķa mocība. Uzvaras nams bija veca ēka, celta ap 1930. gadu, un acīmredzami bruka kopā. Apmetums pastāvīgi bira no griestiem un sienām, tiklīdz uzsniga sniegs, sāka tecēt jumts, un katrā sala vilnī sasprāga ūdensvadi; apkure parasti darbojās ar pustvaiku, ja taupības dēļ nebija pavisam noslēgta. Remontiem, ko nevarēja veikt pašu spēkiem, bija jādabū augstu komiteju atļauja, tā ka pat uz loga rūts iestiklošanu dažkārt bija jāgaida pāris gadu.

- Tas viss, zināms, tikai tāpēc, ka Toma nav mājās, - Pārsona kundze bikli piebilda.

Pārsonu dzīvoklis bija lielāks par Vinstona dzīvokli, bet tikpat noplucis, tikai mazliet citādā veidā. Viss te izskatījās apdauzīts, samīdīts, it kā telpā nupat būtu iemaldījies kāds liels, nikns dzīvnieks. Sporta piederumi - hokeja nūjas, boksa cimdi, pārplīsusi kājbumba, ar iekšpusi uz āru apgriezts sasvī­dušu sporta bikšu pāris - mētājās pa grīdu, uz galda sakrauta netīru trauku kaudze un skolas grāmatas saņurcītām lapām. Pie sienas karājās sarkani Jau­natnes līgas un Spiegu karogi un plakāts ar Lielā Brāļa attēlu dabiskā lielumā. Tāpat kā visā namā, arī šajā dzīvoklī oda pēc skābiem kāpostiem, bet cauri spiedās vēl asāka sviedru smaka, un savādi - lai gan grūti bija pateikt, kāpēc, bet tūliņ varēja uzminēt, ka šo smaku te atstājis cilvēks, kura te pašlaik nebija. Blakusistabā kāds ar ķemmi un tualetes papīru centās izpūst marša melodiju, kas arvien vēl skanēja no tālekrāna.

- Bērni, - Pārsona kundze čukstēja un pameta bailīgu mirkli uz durvīm.

- Viņi šodien nav bijuši ārā. Un, protams…

Viņai bija paradums vidū pārtraukt teikumus. Izlietne virtuvē bija līdz malai pilna ar netīru, zaļganu ūdeni, kas oda vēl nelāgāk par kāpostiem. Vin­stons nometās ceļos un aplūkoja apakšējo cauruļvadu sadūri. Viņam derdzās notraipīt rokas un nepatika liekties, jo liecoties gandrīz vienmēr bija jāklepo. Pārsona kundze nevarīgi noskatījās.

- Protams, ja Toms būtu mājās, viņš to uzreiz sataisītu, - viņa teica.

- Tādi darbi viņam ļoti patīk. Toms ir tik veikls un izdarīgs.

Pārsons bija Vinstona darbabiedrs Patiesības ministrijā. Tas bija paresns, bet kustīgs vīrelis, kura raksturīgākās īpašības bija gluži neticama prāta apro­bežotība un milzīga nelgas sajūsma, - viens no tiem padevīgajiem, pilnīgi nedomājošajiem pakalpiņiem, uz kuriem vēl vairāk nekā uz domu policiju balstījās partijas stabilitāte. Trīsdesmit piecu gadu vecumā viņš tikai pret paša gribu bija izslēgts no Jaunatnes līgas, un pirms iestāšanās Jaunatnes līgā viņš arī Spiegos bija pratis noturēties veselu gadu ilgāk, nekā reglamentā pare­dzēts. Ministrijā viņš strādāja kādā zemākā vietā, kur inteliģence nebija vaja­dzīga. Toties viņš bija vadoša persona sporta komitejā un visās citās komi­tejās, kas vispār nodarbojās ar ekskursiju, spontānu demonstrāciju, taupības kampaņu un brīvprātīgu nodarbību rīkošanu. Mierīgā lepnumā starp diviem pīpes dūmiem viņš mēdza apliecināt, ka beidzamos četros gados ne reizes neesot iztrūcis kopas sanāksmēs, kas notika ik vakaru. Kur vien viņš devās, visur viņam sekoja neciešama sviedru smaka kā neapzināta viņa pūlēm bagātā mūža liecība, un tā palika telpā arī tad, kad viņš aizgāja.

- Vai jums nav uzgriežņa atslēgas? - Vinstons pajautāja, darbodamies gar cauruļu sadures uzmavu.

- Uzgriežņa atslēga? - Pārsona kundze nevarīgi atkārtoja. - Nezinu, nu-;:en nezinu. Varbūt bērni…

Bērniem dzīvojamajā istabā iedrāžoties, noklaudzēja zābaki un atkal ietū-::nājās ķemme ar papīru. Pārsona kundze atnesa uzgriežņa atslēgu. Vinstons izlaida ūdeni un ar riebumu izvilka matu vīkšķi, kas bija aizsprostojis cauruli. Kā varēdams viņš nomazgāja rokas aukstajā ūdeni zem krāna un tad iegāja istabā.

- Rokas augšā! - viņam uzkliedza mežonīga balss.

Glīts, spēcīgs deviņus gadus vecs puika izlēca no slēptuves aiz galda un draudēja viņam ar automātisku rotaļpistoli, kamēr viņa mazā māšele, pāris gadu jaunāka, atdarināja to pašu kustību ar koka sprunguli. Abi bija ģērbušies Spiegu formas tērpā - zilās īsbiksēs un pelēkā kreklā ar sarkanu kaklautu. Vinstons pacēla rokas pāri galvai, bet nejutās visai omulīgi; zēns izturējās tik zvērīgi nikni, ka viņa izdarības lāgā neatgādināja rotaļu.

- Nodevējs! - puika kliedza. - Domu noziedznieks! Eirāzijas spiegs! Es tevi nošaušu, es tevi likvidēšu, es tevi nosūtīšu uz sāls raktuvēm!

Pēkšņi viņi abi sāka lēkāt Vinstonam apkārt un kliegt "Nodevējs!" un Domu noziedznieks!", un mazā māsa atdarināja katru brāļa kustību. Metās gandrīz vai bail no viņiem kā no lēkājošiem tīģerēniem, kas pēc necik ilga laika būs pieauguši plēsoņas. Zēna acīs spīdēja īsta, apsvērta nežēlība, skaidri redzama vēlēšanās Vinstonam iesist vai iespert un apziņa, ka drīz vien viņš būs diezgan liels un stiprs, lai to izdarītu. "Labi, ka viņam rokā nav īsta pis-tole," Vinstons nodomāja.

Pārsona kundzes skatiens nervozi šaudījās no Vinstona uz bērniem. Dzī­vojamās istabas gaišākajā apgaismojumā Vinstons ievēroja, ka viņas grumbās tik tiešām ir putekļi.

- Kā viņi šodien trokšņo! - viņa sūrojās. - Ziniet, viņi noskaitušies, ka šodien netiek noskatīties pakāršanu. Man nav laika viņus aizvest, un Toms tik drīz vēl nebūs mājās no darba.

- Kāpēc mēs netiekam noskatīties kāršanu? - puika rēca savā rupjajā balsī.

- Gribu redzēt kāršanu! Gribu redzēt kāršanu! - apkārt lēkādama, klai­gāja meitene.

Vinstons atcerējās, ka šovakar parkā bija paredzēts pakārt dažus kara noziedzniekus, Eirāzijas gūstekņus. Kāršana notika apmēram reizi mēnesī un bija iemīļota tautas izprieca. Bērni dīktin dīca, lai tos ņem līdzi. Vinstons atvadījās no Pārsona kundzes un gāja ārā. Bet vēl viņš nebija paspēris ne sešus soļus gaitenī, kad kaut kas neganti sāpīgi ķēra viņa pakausi. Likās, tur iedurtos sarkani nokaitēta stieple. Viņš spēji apsviedās un paskatījās atpakaļ, tieši pēdējā mirklī, lai redzētu, kā Pārsona kundze ievelk puiku pa durvīm istabā; zēns iebāza kabatā "kaķeni".

- Goldsteins! - nokliedza puika, durvīm aizveroties. Bet visvairāk Vinstonu pārsteidza nevarīgu baiļu izteiksme sievietes pelēcīgajā sejā.

Ticis savā istabā, viņš steigšus pagāja garām tālekrānam un atkal apsēdās pie galda, arvien vēl berzēdams pakausi. Mūzika tālekrānā bija apklususi. Patlaban aprauta kareiviska balss ar brutālu tīksmi lasīja ziņojumu par jaunu peldošo cietoksni, kas nupat noenkurots starp Islandi un Farēru salām.

"Ar šādiem bērniem," viņš domāja, "nabaga sievietei ir briesmīga dzīve. Vēl pāris gadu, un viņi to dienu un nakti novēros, lai pieķertu pretvalstiskā rīcībā." Tagad visi bērni bija briesmīgi. Visļaunākais bija, ka tādās organi­zācijās kā Spiegi tos sistemātiski audzināja par maziem mežoņiem, tomēr tas viņos neradīja ne mazāko tieksmi sacelties pret partijas disciplīnu. Gluži pre­tēji, viņi dievināja partiju un visu, kam ar to bija kāds sakars. Dziesmas, gājieni, karogi, ekskursijas, vingrojumi ar koka šautenēm, lozungu saukšana, Lielā Brāļa dievināšana - tas viss viņiem bija brīnišķīgs sports. Visa viņu mežonība vērsās uz āru - pret valsts ienaidniekiem, pret ārzemniekiem, no­devējiem, sabotieriem, domu noziedzniekiem. Bija gandrīz normāla parādība, ka pieaugušie, kam bija pāri trīsdesmit gadiem, baidījās paši no saviem bēr­niem. Un ne velti, jo nepagāja ne nedēļa, kad Times neiespiestu rakstu par kādu nelietīgu okšķeri - parasti tos sauca par "bērniem varoņiem" -, kas bija noklausījies kādu kompromitējošu teikumu un nodevis savus vecākus domu policijai.

"Kaķenes" šāviena sāpes pārgāja. Vinstons vilcinādamies paņēma spalvu un lāgā nezināja, vai būtu vēl kas, ko rakstīt dienasgrāmatā. Tad pēkšņi viņam atkal bija jādomā par Obraienu.

Pirms dažiem gadiem - cik sen tas bija? - vajadzētu būt septiņiem gadiem -viņš bija sapņojis, ka staigā pa telpu, kur tik tumšs kā peklē. Un, viņam garām ejot, kāds, kas sēdēja pa labi vai pa kreisi, bija teicis: "Mēs satiksimies kādā vietā, kur nebūs tumšs." Balss to teica ļoti mierīgi, gandrīz nevērīgi - kā apliecinot, nevis pavēlot. Viņš neapstādamies bija pagājis garām. Savādākais bija, ka toreiz sapnī šie vārdi viņu nebija sevišķi ietekmējuši. Tikai vēlāk un pakāpeniski tie likās iegūstam nozīmi. Tagad Vinstons vairs neatcerējās, vai bija Obraienu pirmoreiz redzējis pirms vai pēc šī sapņa; tāpat nezināja, kad pirmo reizi bija iedomājies, ka tā bijusi Obraiena balss. Lai vai kā, tagad viņš to zināja. Tumsā viņu bija uzrunājis Obraiens.

Vinstons nekad nebija varējis pārliecināties - pat pēc šīrīta saskatīšanās to nevarēja zināt -, vai Obraiens ir draugs vai ienaidnieks. Likās, tam ari nebija lielas nozīmes. Starp viņiem bija saprašanās saite - daudz svarīgāka par draudzības vai līdzdalības jūtām. "Mēs satiksimies kādā vietā, kur nebūs tumšs," viņš bija teicis. Vinstons nezināja, ko tas nozīmē, zināja tikai to, ka šā vai tā tas reiz notiks.

Balss tālekrānā brīdi apklusa. Sadusējušajā gaisā tīrs un skaists ieplūda taures signāls. Balss griezīgi turpināja:

"Uzmanību! Lūdzu, uzmanību! Nupat pienākusi ziņu dzirkstele no Mala-baras frontes. Mūsu spēki Dienvidindijā izcīnījuši spožu uzvaru. Esmu piln­varots paziņot, ka akcija, ko nupat minēju, var karu paredzamā nākotnē tu­vināt beigām. Klausieties ziņu dzirksteli…"

"Sekos kaut kas nelāgs," Vinstons nodomāja. Un tiešām, tūliņ pēc asiņainā Eirāzijas armijas iznīcināšanas apraksta ar astronomiskiem nogalināto un gūstā saņemto skaitļiem nolasīja paziņojumu, ka, sākot ar nākamo nedēļu, šokolādes deva samazināta no trīsdesmit uz divdesmit gramiem.

Vinstons atkal atraugājās. Degvīns izdalījās, atstādams tukšuma sajūtu. Tālekrāns - vai nu lai suminātu uzvaru, vai arī lai izgaisinātu atmiņas par zaudēto šokolādi - sāka dārdoši spēlēt "Okeānija, mēs dodam tev". Šī meldija bija jānoklausās, kājās stāvot. Taču šajā vietā viņu no tālekrānā nevarēja redzēt.

Himnai sekoja vieglāka mūzika. Vinstons piegāja pie loga, turēdamies ar muguru pret tālekrānu. Diena arvien vēl bija auksta un skaidra. Kaut kur tālu ar dobju, dārdošu rūkoņu sprāga raķešbumba. Tādas Londonā pašlaik krita divdesmit vai trīsdesmit nedēļā.

Lejā, ielā, vējš plandīja saplēsto plakātu, gan atklājot, gan aizsedzot vārdu Angsocs. Angsocs. Svētie angsoca principi. Jaunruna, dubultdoma, pagātnes grozāmība. Viņš jutās, it kā staigātu pa jūras dzelmes mežu, apmaldījies dī­vainā pasaulē, kur viņš pats bija visdīvainākais dzelmes nezvērs. Viņš bija viens. Pagātne bija mirusi, nākotne neiedomājama. Kas viņam galvoja, ka jel viens dzīvs cilvēks ir viņa pusē? Un kā lai izzina, vai partijas vara nepastāvēs mūžīgi? Par atbildi viņam pretī spīdēja trīs saukļi Patiesības ministrijas baltajā priekšpusē.

KARŠ IR MIERS

BRĪVĪBA IR VERDZĪBA

NEZINĀŠANA IR SPĒKS

Viņš izvilka no kabatas divdesmit piecu centu monētu. Uz tās sīkiem burtiem bija iespiesti tie paši saukļi, un monētas otrā pusē bija Lielā Brāļa galva. Acis sekoja viņam pat no naudas gabala. Tā bija uz naudas, uz past­markām, uz grāmatu vākiem, karogiem, plakātiem un cigarešu paciņām -visur. Acis vienmēr novēroja, balss visur sekoja. Guļot vai nomodā, strādājot vai ēdot, istabā vai ārā, vannā vai gultā - izbēgt nebija iespējams. Pašam piederēja tikai daži kubikcentimetri telpas galvaskausā.

Saule bija pagriezusies, un, tā kā Patiesības ministrijas logu miriādē vairs neatspulgojās gaisma, tie izskatījās tumši un drūmi kā cietokšņa šaujamlūkas. Viņa sirds nodrebēja milzīgās, piramīdai līdzīgās celtnes priekšā. Tā bija par stipru, to nevarēja ieņemt. To nenoārdītu pat tūkstoš raķešbumbu. Vinstons atkal jautāja, kam viņš raksta savu dienasgrāmatu. Nākotnei, pagātnei - laik­metam, kas varēja pastāvēt tikai viņa iedomās. Un viņam pašam nesekos nāve, bet galīga iznīcība. Dienasgrāmata pārvērtīsies pelnos un viņš pats -tvaikā. To, ko viņš uzrakstīs, lasīs tikai domu policija, lai pēc tam to izdzēstu no esības un atmiņas. Kā viņš varēja uzrunāt nākotni, ja nebija nekā, kas viņu pārdzīvotu, pat ne anonīma vārda uz papīra lapas?

Tālekrāns nosita četrpadsmit. Pēc desmit minūtēm bija jāiet. Pusdienas pārtraukums beidzās četrpadsmitos trīsdesmit minūtēs.

Savādi, likās, ka stundu sitieni viņā pamodinātu jaunu drosmi. Viņš bija vientuļš rēgs, kurš izsaka patiesību, ko neviens nedzirdēs. Bet, kamēr viņš to izteica, nepārtrauktība noslēpumainā kārtā nepārtrūka. Lai saglabātu :.vēces mantojumu, nemaz nebija jāaizsniedz dzirdīgas ausis, pietika, ja pats saglabāja veselu prātu. Viņš atgriezās pie galda, iemērca spalvu un rakstīja:

Sākotnei vai pagātnei, laikam, kur doma brīva, kur cilvēki atšķiras cits no cita un nedzīvo vientuli, - laikam, kur pastāv patiesība un kur bijušo nevar padarīt nebijušu:

Sveiciens no vienveidības laikmeta, no vientulības laikmeta, no Lielā Brāļa . iubultdomas laikmeta!

Es taču jau esmu miris," viņš apdomāja. Likās, ka tikai tagad, atrodot ēju sakarīgi izteikt savas domas, viņš spertu izšķirošo soli. Katras rīcības ;ekas ir ietvertas pašā rīcībā. Vinstons rakstīja:

Domu noziegumam neseko nāve: domu noziegums pats ir nāve.

Kad nu viņš sevi bija atzinis par mirušu, bija svarīgi palikt dzīvam, cik vien ilgi iespējams. Divi labās rokas pirksti bija notraipīti ar tinti. Tas bija tieši tāds sīkums, kas varēja nodot. Kāds centīgs okšķeris ministrijā (droši vien sieviete, tāda kā sīkā ierēdne ar smilšpelēkajiem matiem vai tumšmate no Daiļliteratūras nodaļas) varētu sākt interesēties, kāpēc viņš pusdienas laikā rakstījis, kāpēc lietojis vecmodīgo spalvu, tieši ko rakstījis, - un tad pačukstēt savus novērojumus attiecīgā vietā. Vinstons iegāja vannasistabā un rūpīgi noberza pirkstus ar asām, drupanām, tumšbrūnām ziepēm, kas plēsa ādu kā smilšpapīrs un tāpēc viņa nolūkam labi noderēja.

Vinstons ielika dienasgrāmatu atvilktnē. To slēpt būtu gluži veltīgas pū­les, bet tā viņš vismaz varēja pārliecināties, vai tās esamība atklāta vai ne. Lappušu malām pārlikts mats pārāk durtos acīs. Viņš pacēla ar pirkstgalu bālganu, robmalainu putekļu krislīti un uzlika to uz vāka stūra, no kā tam jānobirst, ja kāds grāmatu aiztiktu.

Vinstons sapņoja par savu māti.

Viņam varēja būt desmit vai vienpadsmit gadu, kad māte pazuda. Tā bija stalta, klusa, liela auguma sieviete gausām kustībām un krāšņiem, gaišiem matiem. Tēvu viņš tikai neskaidri atcerējās - kalsns, briļļains, melnmatains vīrietis, vienmēr ģērbies glītās, tumšās drēbēs (it īpaši Vinstons atcerējās tēva kurpju ļoti plānās zoles). Acīmredzot viņus abus bija iznīcinājušas pirmās lielās piecdesmito gadu tīrīšanas.

Šajā brīdī māte sēdēja kaut kur dziļi, dziļi un turēja rokās viņa mazo mā­siņu. Māsu viņš nemaz neatcerējās, bija to redzējis tikai kā sīku, vāju zīdainīti, kas raudzījās lielām, vērīgām acīm un vienmēr klusēja. Abas skatījās augšup uz viņu. Viņas bija kaut kur dziļi pazemē - vai nu akas dibenā, vai ļoti dziļā kapā -, bet šī vieta, jau tāpat dziļum dziļa, grima arvien dziļāk. Varbūt viņas bija grimstoša kuģa kajītē un raudzījās viņā caur ūdeni, kas kļuva arvien tumšāks. Kajītē vēl bija gaišs, viņš varēja abas redzēt, un arī viņas redzēja viņu, bet visu laiku grima dziļāk zaļajā ūdenī, kas pēc brīža viņas paslēps viņa skatienam uz mūžu. Viņš bija augšā gaismā un gaisā, bet viņas grima lejā nāvē, un viņas grima tāpēc, ka viņš bija te augšā. Vinstons to zināja, un arī viņas to zināja, un viņš varēja lasīt viņu sejās, ka viņas to zina. Nedz viņu vaibstos, nedz sirdīs nebija pārmetumu, tikai apziņa, ka viņām jāmirst, lai viņš dzīvotu, un ka tāda ir negrozāmā lietu kārtība.

Vinstons nevarēja atcerēties, kas noticis, sapnī viņš tikai zināja, ka mātes un māsas dzīvība bija ziedota, lai viņš dzīvotu. Tas bija viens no sapņiem, kas, nezaudējot sapņa īpašības, ir sapņotāja intelektuālās dzīves turpinājums, un tajā sapņotājam atklājas lietas un domas, kuras arī nomodā vēl šķiet svarīgas. Atziņa, kas šoreiz Vinstonu pārsteidza, bija tā, ka mātes nāve pirms kādiem trīsdesmit gadiem bija traģiska un bēdīga tādā nozīmē, ka tagad tas vairs nebūtu iespējams. Vinstons noprata, ka traģēdijas piederējās seniem laikiem -laikmetam, kad vēl bija personiskā dzīve, mīlestība un draudzība un kad ģimenes locekļi turējās kopā, nemaz nemeklējot tam īpašu iemeslu. Atmiņas par māti plosīja Vinstonam sirdi, jo viņa bija mirusi, viņu mīlēdama, kad viņš vēl bija bijis par jaunu un egoistisku, lai viņai atmaksātu ar dēla mīlestību, un tāpēc, ka viņa bija ziedojusies uzticības jēdzienam, kas bija personisks un negrozāms, kaut arī viņš skaidri nezināja, kā tas noticis. Vinstons tikai zināja, ka nekas tāds tagad vairs nevarēja notikt. Tagad bija bailes, naids un mokas, taču nebija jūtu cēluma, nekādu dziļu, pārvarīgu bēdu. Vinstonam likās, ka visu to viņš redzētu mātes un māsiņas lielajās acīs, kas raudzījās viņā caur zaļo ūdeni jau simtiem asu dzelmē, bet arvien dziļāk grimstot.

Pēkšņi viņš stāvēja biezā, mīkstā zālē vasaras vakarā, kad slīpie saules stari zeltī zemi. Ainava, kurā viņš nolūkojās, viņam sapņos bija rādījusies tik bieži, ka viņš vairs skaidri nezināja, vai to bija vai nebija redzējis īstenībā. Nomoda domās viņš to sauca par Zeltaino zemi. Tā bija veca, trušu apgrauzta ganīkla ar taciņu šķērsām pāri un šur tur izkaisītiem kurmju rakumiem. Kla­juma otrā malā rindā auga vīksnas, kuru zari liegi šūpojās un vējpūtās lāgiem pašķīrās kā sievietes mati. Kaut kur tuvumā, lai arī neredzama, bija dzidra, lēna upe, un tās zaļajos atvaros zem vītoliem peldēja raudas.

Klajumam pāri viņam pretī nāca tumšmatainā meitene. Šķietami ar vienu vienīgu kustību viņa norāva drēbes un nicīgi aizsvieda tās sānis. Viņas miesa bija balta un gluda, bet tā viņā nemodināja iekāri; viņš tai pat īsti neuzmeta acis. Visvairāk viņu šajā mirklī pārsteidza un ietekmēja atvieglinājums, ar kādu viņa aizsvieda drēbes. Šis skaistais un bezrūpīgais žests likās iznīcinām veselu civilizāciju, veselu domāšanas sistēmu, it kā Lielo Brāli un partiju, un domu policiju varētu aizslaucīt nebūtībā ar vienu pašu lielisku rokas vēcienu. Vinstons pamodās ar Šekspīra vārdu uz lūpām.

Tālekrāns izplatīja griezīgu svilpoņu, kas tai pašā tonī skanēja trīsdesmit sekundes. Pulkstenis bija nulle septiņi piecpadsmit minūtes, celšanās laiks kantora darbiniekiem. Vinstons izraušas no gultas - kails, jo ārējās partijas biedri saņēma tikai 3000 drēbju punktu gadā, bet pidžamai vajadzēja 600, -un paķēra novalkātu kreklu un sporta biksītes, ko vakarā bija nolicis uz krēsla. Pēc trim minūtēm sāksies fiziskā rauste. Nākamajā mirklī viņš saliecās kliņ­ģerī nelāgā klepus lēkmē, kas viņam gandrīz vienmēr uznāca rītos ceļoties. Tā tik pamatīgi iztukšoja plaušas, ka elpot viņš varēja atsākt, tikai atguļoties uz muguras un vairākkārt dziļi ievelkot dvašu. Dzīslas klepus piepūlē bija uztūkušas, un paplašināto vēnu čūla sāka niezēt.

"Grupa trīsdesmit līdz četrdesmit!" iesaucās asa sievietes balss. "Trīs­desmit līdz četrdesmit gadu vecuma grupa! Vietās stāties, lūdzu! Trīsdesmit līdz četrdesmit!"

Vinstons nostājās miera stāvoklī pret tālekrānu, kur jau bija parādījusies pajauna, kalsena, bet muskuļaina sieviete tunikā un vingrošanas kurpēs.

"Rokas saliekt un izstiept!" viņa iebrēcās. "Tādā pašā tempā kā es! Viens, divi, trīs, četri! Viens, divi, trīs, četri! Paklausieties, biedri, dzīvāk, dzīvāk! Viens, divi, trīs, četri! Viens, divi, trīs, četri!"

Klepus lēkmes mokas vēl nebija gluži padzinušas sapņa atmiņas no Vins-:ona prāta, un vingrojumu ritmiskās kustības tās kaut kā atjaunoja. Auto­mātiski mētādams rokas šurp un turp, uzlicis sejai stīvu sajūsmas masku, ko uzskatīja par piemērotu fiziskās raustes laikā, viņš pūlējās domās aizklīst atpakaļ miglainajā dzīves agrienā. Tas bija ārkārtīgi grūti. Aiz piecdesmitajiem gadiem viss bija izbālējis. Ja nebija nekādu ārēju datu, pēc kā vadīties, pat paša dzīve zaudēja skaidras aprises. Prātā bija milzīgi svarīgi notikumi, kas diezin vai jebkad norisuši, atmiņā uzpeldēja sīki atgadījumi, bet nebija iespē­jams atjaunot vidi un gaisotni, visur rēgojās ilgi tukši starplaiki, ar kuriem nesaistījās nekas. Toreiz viss bija citādi. Pat valstu nosaukumi un to apveids uz kartes bija citādi. Piemēram, Pirmais aerodroms toreiz tā nebija saukts: tā nosaukums tad bija Anglija vai Lielbritānija, lai gan Londona, to viņš noteikti zināja, vienmēr bija saukusies par Londonu.

Vinstons nevarēja atcerēties laiku, kad viņa zeme nebūtu karojusi, bet droši varēja teikt, ka viņa bērnībā bija pastāvējis diezgan ilgs miera periods, jo dažas bērnības atmiņas saistījās ar uzlidojumu, kas, kā likās, visus bija pārsteidzis. Varbūt tas bija noticis toreiz, kad Kolčesterā bija nomesta atom­bumba. Pašu uzlidojumu viņš neatcerējās, bet atminēja, kā tēvs bija turējis viņu aiz rokas un kā viņi steigušies lejup, lejup, lejup uz kādu vietu dziļi pazemē, apkārt vien pa vītņu kāpnēm, kas dimdēja zem viņu kājām un beidzot viņu tā nokausēja, ka viņš sāka raudāt un viņiem bija jāapstājas un jāatpūšas. Māte, sapņaina kā vienmēr, bija palikusi tālu iepakaļ. Viņa nesa mazo māsiņu vai varbūt arī tikai segu vīstokli: viņš skaidri nezināja, vai māsiņa toreiz jau bija piedzimusi. Beidzot viņi bija izkļuvuši trokšņainā, pārpildītā vietā, kas, kā izrādījās, bija metro stacija.

Uz akmens klona bija nometušies ļaudis, citi, cieši kopā saspiedušies, čurnēja uz vairākstāvu dzelzs lāviņām. Vinstons ar māti un tēvu atrada vietu uz grīdas, un turpat blakus uz lāviņas sēdēja kāds vecs vīrietis un veca sie­viete. Vecais bija ģērbies glītā tumšā uzvalkā un atbīdīja melnu drānas kapuci no gluži sirmiem matiem; seja viņam bija koši sarkana, bet acis zilas un pilnas asaru. Viņš oda pēc džina. Likās, tas spiežas laukā viņam no ādas kā sviedri, un varēja iedomāties, ka asaras, kas plūst no acīm, ir tīrs džins. Lai gan iereibis, viņš cieta kādas bēdas, kas bija īstas un smagas. Savā bērna prātā Vinstons apjēdza, ka pašlaik noticis kaut kas briesmīgs, kaut kas nepiedo­dams un nelabojams. Viņam pat šķita, ka viņš zina, kas tas ir. Kāds bija noga­lināts, kāds, ko vecais vīrs mīlēja, varbūt viņa mazmeita. Ik pēc pāris minūtēm vecais atkārtoja:

- Mums nevajadzēja viņiem ticēt. Vai es neteicu, māt? Tas viss tāpēc, ka mēs viņiem uzticējāmies. Es jau vienmēr tā teicu. Nevajadzēja tiem plukatām ticēt.

Bet, kādiem plukatām nevajadzēja ticēt, to Vinstons vairs neatcerējās.

Kopš apmēram tā laika karš bija vārda tiešā nozīmē nemitīgs, kaut arī, patiesību sakot, tas nebija pastāvīgi viens un tas pats. Dažus mēnešus viņa bērnībā juceklīgas ielu cīņas bija notikušas pašā Londonā, un dažas ainas viņš atcerējās ļoti skaidri. Bet izsekot visai tā perioda norisei, noskaidrot, kas ar ko attiecīgā brīdī karojis, būtu gluži neiespējami, jo ne pieraksts, ne runāts vārds nekur nepieminēja citu starptautisku grupējumu kā pašreiz pastāvošo. Piemēram, pašreiz, 1984. gadā (ja vien bija 1984. gads), Okeānija karoja ar Eirāziju un bija Austrumāzijas sabiedrotā. Ne publiski, ne personiski neviens nepieļāva iespēju, ka trīs lielvalstis kādreiz būtu grupējušās citādā attieksmē. Taču, kā Vinstons labi zināja, vēl pirms četriem gadiem Okeānija bija karojusi ar Austrumāziju un bijusi Eirāzijas sabiedrotā. Bet tā bija pavirša ziņa, kas viņam palikusi prātā tikai tāpēc, ka viņš pienācīgi nepārvalda savu atmiņu. Oficiāli sabiedrotie nekad nebija mainījušies. Okeānija karoja ar Eirāziju, tā­pēc ka Okeānija vienmēr karojusi ar Eirāziju. Tagadējais ienaidnieks vienmēr bija absolūts ļaunums, no kā varēja secināt, ka nekāda saprašanās ar to nedz pagātnē, nedz nākotnē nav iespējama.

Briesmīgākais, - ar sāpēm liekdams plecus atpakaļ (rokas gurnos iespie­duši, viņi grozīja ķermeņa augšdaļu: to uzskatīja par labu muguras muskuļu vingrinājumu), viņš desmittūkstošo reizi domāja, - briesmīgākais, ka tas viss varēja būt tiesa. Ja partija spēj iejaukties pagātnē un pateikt, ka tas un tas nemaz nav noticis, tad tiešām šis apstāklis ir kaut kas šausmīgāks par spīdzi­nāšanu un nāvi.

Partija apgalvoja, ka Okeānija nekad nav biedrojusies ar Eirāziju. Viņš, Vinstons Smits, zināja, ka Okeānija un Eirāzija turējušas draudzību vēl tik nesen kā pirms četriem gadiem. Bet kur šī zināšana pastāvēja? Tikai viņa paša apziņā, ko tik un tā drīz iznīcinās. Un, ja visi citi piekrita meliem, ko partija uzspieda, un ja visi dokumenti liecināja to pašu, tad meli iegāja vēsturē un kļuva patiesība. Partijas sauklis skanēja: "Kas pārvalda pagātni, pārvalda nākotni; kas pārvalda tagadni, pārvalda pagātni." Un tomēr pagātne, lai gan pēc sava rakstura grozāma, nekad netika grozīta. Kas tagad bija patiesība, tas bija patiesība no laika gala līdz mūžu mūžiem. Tas bija ļoti vienkārši. Vairāk nekā nevajadzēja kā vienīgi neskaitāmos gadījumos izkarot uzvaru pār savu paša atmiņu. To sauca par "īstenības pārvaldīšanu", jaunrunā - par "dubult-domu".

"Brīvi stāvēt!" mazliet laipnāk uzsauca instruktore.

Vinstons nolaida rokas gar sāniem un lēnām ievilka elpu. Viņa prāts aiz­klīda dubultdomu pasaules labirintā. Zināt un nezināt, apzināties, ka runā skaidru patiesību, tajā pašā laikā atkārtojot veikli sadomātus melus, vien­laikus piekrist divējādām pārliecībām, kas viena otru noliedz, zinot, ka tās pretrunīgas, un ticot abām reizē, izmantot loģiku pret loģiku, noraidīt morāli un ar morāli lepoties, ticēt, ka demokrātija ir neiespējama un ka partija ir demokrātijas aizstāve, aizmirst visu, ko vajag aizmirst, un atkal atcerēties tajā mirklī, kad nepieciešams, lai tūliņ atkal aizmirstu, un, par visām lietām, šo procesu vērtēt pēc tās pašas mērauklas - tā bija augstākā māksla: apzinīgi radīt neapziņu un tad atkal izmest no apziņas nupat izdarīto pašhipnozi. Pat lai saprastu dubultdomas vārdu, ir vajadzīgs dubultdomas process.

Instruktore atkal pieprasīja uzmanību.

"Nu palūkosim, kurš no jums var aizsniegt kāju pirkstus!" viņa jūsmīgi iesaucās. "Lūdzu, biedri, gurnos uz priekšu liekties! Viens, divi! Viens, divi!"

Vinstonam derdzās šis vingrojums, kas viņam radīja dūrējus no papēžiem līdz sēžamvietai un bieži beidzās ar jaunu klepus lēkmi. Viņa pārdomas zau­dēja pustīksmīgo noskaņu. "Pagātne nav tikai grozīta vien," viņš domāja, "tā ir vārda tiešā nozīmē iznīcināta. Jo kā gan var noskaidrot kaut visniecīgāko taktu, ja tam nav nekādu pierādījumu, vienīgi paša atmiņa?" Vinstons mēģi­nāja atcerēties, kurā gadā pirmo reizi bija dzirdējis pieminam Lielo Brāli. Likās, tam vajadzēja būt starp sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem, bet skaidri nevarēja pateikt. Protams, partijas vēstures grāmatās Lielais Brā­lis figurēja kā revolūcijas vadonis un sargs kopš paša tās pirmsākuma. Viņa varoņdarbus pamazām atbīdīja atpakaļ laikā, līdz tie aizsniedza četrdesmito un trīsdesmito gadu teiksmaino pasauli, kad pa Londonas ielām lielos, spožos automobiļos vai karietēs ar stikla logiem vēl bija braukuši kapitālisti ar savām dīvainajām, cilindriskajām cepurēm galvā. Nebija iespējams noskaidrot, cik šajā leģendā ir patiesības, cik izdomas. Vinstons pat nevarēja atcerēties, kad radusies pati partija. Viņš neticēja, ka būtu vārdu "angsocs" dzirdējis pirms 1960. gada, bet bija iespējams, ka savā vecrunas veidā - "angļu sociālisms" -tas bija pazīstams jau senāk. Viss kusa un gaisa miglā. Reizēm gan varēja tieši uzdurties skaidriem meliem. Piemēram, nebija tiesa, kā partijas vēs­tures grāmatās teikts, ka partija izgudrojusi lidmašīnas. Lidmašīnas viņš atce­rējās redzējis jau visagrākajā bērnībā. Bet to nekādi nevarēja pierādīt. Nekad nebija pierādījumu. Tikai reizi mūžā viņš bija turējis rokās vēsturiska fakta falsifikācijas nepārprotamu dokumentāru pierādījumu. Un toreiz…

"Smit!" ieķērcās uzstājīgā balss tālekrānā. "6079 Smit V! Jā, jūs! Zemāk liekties, lūdzu! Jūs varat labāk. Jūs tikai nemēģināt. Lūdzu, zemāk! Tā, biedri, nu jau iet labāk. Un tagad, visa grupa, brīvi un skatieties uz mani!"

Vinstona miesu pēkšņi pārklāja sviedri. Tomēr seja palika pilnīgi neiz­teiksmīga. Nekad neizrādīt nepatiku! Nekad neļaut vaļu dusmām! Acis pa­mirkšķinot vien jau varētu sevi nodot. Viņš stāvēja un skatījās, kā instruktore paceļ rokas pāri galvai - nevarētu teikt, ka graciozi, bet katrā ziņā ļoti glīti un pareizi - un, lēnām pieliekdamās, paliek roku pirkstgalus zem kāju pirkstiem.

"Lūk, biedri! Gribu redzēt, ka jūs izdarāt tieši tāpat. Skatieties vēl! Esmu trīsdesmit deviņus gadus veca un četru bērnu māte. Skatieties!" Viņa atkal pieliecās. "Ievērojiet, ka es nesaliecu ceļus. Un jūs visi to varat, ja vien gri­bat," viņa piebilda, izsliedamās taisni. "Līdz četrdesmit piecu gadu vecumam ikviens var aizsniegt kāju pirkstus. Ne visiem ir dota privilēģija cīnīties pir­majās dienās, bet vismaz mēs visi varam sevi uzturēt labā formā. Atcerieties mūsu jaunekļus Malabaras frontē! Padomājiet vien, kas viņiem jāiztur! Nu, pamēģiniet vēl! Nu jau iet labāk, biedri, daudz labāk," viņa uzmudinot piebilda, kad Vinstonam ar briesmīgām pūlēm pirmo reizi pēc daudziem gadiem iz­devās, ceļus nesaliecot, pieskarties kāju pirkstiem.

Ar dziļu, neapzinātu nopūtu, ko nespēja aizkavēt pat tālekrānā tuvums, Vinstons, dienas darbu sākot, pievilka runraksti tuvāk, notrausa putekļus no iemutes un uzlika brilles. Tad viņš attina un sasprauda kopā četrus mazus papīra rullīšus, kas jau bija izkrituši no pneimatiskās caurules rakstāmgalda galā pie viņa labās rokas.

Kubiskās kameras sienās bija trīs atveres. Runrakstim pa labi maza pnei­matiskā caurule rakstītiem ziņojumiem; pa kreisi lielāka - laikrakstiem; un sienā, Vinstona rokai ērti aizsniedzama, liela, garena sprauga, ko aizsargāja stiepļu restes. Tā bija domāta nederīgiem papīriem. Tādas spraugas tūks­tošiem vai desmittūkstošiem bija visā ēkā, ne vien visās istabās, bet ik pa atstarpei arī katrā gaitenī. Nezin kāpēc tās bija iesauktas par atmiņas sprau­gām. Ja zināja, ka kāds dokuments ir jāiznīcina, vai ja atrada kaut kur mē­tājamies nederīgu papīru, ikviens automātiski pacēla tuvākās atmiņas sprau­gas režģi un iemeta to tur, pēc tam silta gaisa strāva to aizrāva uz milzīgajām krāsnīm kaut kur ēkas dziļumos.

Vinstons paskatījās četrās zīmītēs, ko nupat bija attinis. Katrā bija tikai vienas vai divu rindu paziņojums saīsinātā kantora valodā - tā nebija gluži pareiza jaunruna, bet saturēja daudz jaunrunas vārdu -, kādu lietoja minis­trijas iekšējām vajadzībām. Zīmīšu saturs bija šāds:

times 17.3.84 lb runa kļūdziņots āfrika izlabot

times 19.12.83 pareģo 3 gpl. 4. cet. 83 iespiedkļūdas salīdzināt jaunnumuru times 14.2.84 pilnmina kļūdminēts šokolāde izlabot

times 3.12.83 lb dienpavēles atrefs divplusnelabs minētās nepersonas pārrakstīt piln-veidā akceptam atvietot

Ar vieglu apmierinājuma sajūtu Vinstons nolika ceturto uzdevumu sānis. Tas bija sarežģīts un atbildīgs darbs, labāk bija to veikt pēdējo. Trīs pārējie bija gluži parasti, kaut arī otrs droši vien prasīs garlaicīgu rakņāšanos sarak­stos un skaitļos.

Vinstons pagrieza uz tālekrāna skaitļu ripu un pieprasīja attiecīgos Times numurus, kas jau pēc dažām minūtēm izkrita no pneimatiskās caurules. Uz­devumi, ko viņš nupat bija saņēmis, zīmējās uz rakstiem vai paziņojumiem, kas šāda vai tāda iemesla dēļ jāgroza vai, kā oficiāli mēdza teikt, jāizlabo. Piemēram, Times 17. marta numurā ziņots, ka Lielais Brālis savā iepriekšējās dienas runā pareģojis nomierināšanos Dienvidindijas frontē, bet Ziemeļame­rikas frontē drīzu eirāziešu ofensīvu. Notikumu gaita rādīja, ka Eirāzijas ģene­rālštābs uzbrukumu sāka Dienvidindijā un Ziemeļāfriku atstāja mierā. Tāpēc Lielā Brāļa runas viena daļa bija jāpārraksta tā, ka viņš pareģojis to, kas turpmāk tiešām arī noticis. Vai tālāk - Times 19. decembra numurā bija iespiests oficiālais plānojums, cik vispārīgā patēriņa preču tiks ražots 1983. gada ceturtajā ceturksnī, kas savukārt bija devītās trijgades plāna sestais ceturksnis. Tā paša laikraksta jaunākajā numurā bija iespiests ziņojums , cik preču patiesībā ražots, no kā varēja redzēt, ka plānojums visos punktos bijis ārkārtīgi kļūdains. Vinstona darbs nu bija plānoto izlabot tā, lai skaitļi sakristu ar nupat publicētajiem. Trešais uzdevums attiecās uz ļoti vienkāršu kļūdu, ko varēja izlabot dažās minūtēs. Vēl šī paša gada februārī Pārpilnības ministrija bija publicējusi solījumu (oficiālā apzīmējumā "kategorisku apņemšanos"), ka 1984. gadā šokolādes deva netiks samazināta. Patiesībā, kā Vinstons jau zi­nāja, šokolādes deva, sākot ar šīs nedēļas beigām, ir samazināta no trīsdesmit uz divdesmit sešiem gramiem. Viņam agrāk iespiestā solījuma vietā gluži vienkārši jāliek brīdinājums, ka aprīlī, cik paredzams, šokolādes deva būs jāsamazina.

Tiklīdz Vinstons bija paveicis uzdevumos norādīto, viņš piesprauda run-rakstī nodiktētās korektūras pie attiecīgajiem Times numuriem un iebāza tos pneimatiskajā caurulē. Tad ar gandrīz neapzinātu kustību viņš saburzīja kā saņemtos uzdevumus, tā savas piezīmes un iemeta papīrus atmiņas spraugā, lai liesmas tos iznīcinātu.

Kas notika neredzamajā labirintā, kur noveda pneimatiskās caurules, viņš skaidri nezināja, bet diezgan labi varēja iedomāties. Tiklīdz ienāca visas kā­dam atsevišķam Times numuram nepieciešamās korektūras, attiecīgo nu­muru iespieda par jaunu, bet veco oriģinālu iznīcināja un aizstāja plauktos ar jauno. Šajā pastāvīgās grozīšanas procesā apstrādāja ne tikvien avīzes, bet arī grāmatas, žurnālus, brošūras, plakātus, proklamācijas, filmas, skaņu lentes, karikatūras, fotogrāfijas - visāda veida literatūru un dokumentāciju, kam vien varēja būt kāda politiska vai ideoloģiska nozīme. Diendienā un gandrīz ik minūti pagātni saskaņoja ar tagadni. Tā ar dokumentiem varēja pierādīt, ka ikviens partijas pareģojums bijis pareizs; tāpat arhīvā nedrīkstēja palikt ne­viena ziņa, neviens uzskatu izpaudums, kas kaut kā nesaskanēja ar pašrei­zējām vajadzībām. Visu vēsturi izdzēsa, pārtaisīja un pārrakstīja par jaunu tieši tik reižu, cik vajadzēja. Nekādā gadījumā pēc tam, kad tas bija padarīts, nebūtu iespējams pierādīt, ka notikusi falsifikācija. Arhīva departamenta lie­lākā nodaļa, daudz lielāka par to, kur strādāja Vinstons, nodarbināja cilvēkus, kuru uzdevums bija uzmeklēt un savākt kopā visus to grāmatu, avīžu un citu dokumentu eksemplārus, kas bija atcelti un iznīcināmi. Times numurs, kas politisko apstākļu vai Lielā Brāļa izteiktu maldīgu pareģojumu dēļ varbūt bija desmitreiz pārspiests, joprojām atradās komplektā ar savu tiešo datumu, un nebija neviena cita eksemplāra, kas ar to būtu pretrunā. Tāpat arī grāmatas izņēma no apgrozības un kārtu kārtām pārrakstīja un izdeva atkal par jaunu bez kādas norādes par izdarītiem grozījumiem. Pat rakstveida instrukcijas, ko Vinstons vienmēr iznīcināja, tiklīdz uzdotais bija padarīts, nekad nelie­cināja un neprasīja, ka izdarāms viltojums; runa bija vienmēr tikai par izlai­dumiem, kļūdām, pārpratumiem un nepareiziem atreferējumiem, kas parei­zības dēļ jāizlabo.

"Un tiešām," viņš domāja, labodams Pārpilnības ministrijas skaitļus, "to nemaz nevar saukt par viltojumu." Viņš tikai vienas nejēdzības vietā lika otru. Lielākajai tiesai vielas, ar ko viņš nodarbojās, nebija sakara ar īstenību, pat ne tāda sakara, kāds ir skaidriem meliem. Statistika bija tikpat fantastiska ori­ģinālā versijā kā kļūdu labojumā. Ļoti bieži tā bija jākoriģē gluži vienkārši no galvas. Piemēram, Pārpilnības ministrija bija paredzējusi, ka zābaku produk­cija nākamā gada ceturksnī būs simt četrdesmit pieci miljoni pāru. īstenībā, kā varēja lasīt pārskatā, bija saražoti sešdesmit divi miljoni. Taču, pareģojumu izlabojot, Vinstons skaitli samazināja līdz piecdesmit septiņiem miljoniem, jo plānam vajadzēja būt izpildītam ar uzviju. Šā vai tā, sešdesmit divi miljoni nebija patiesībai tuvāk kā piecdesmit septiņi vai simt četrdesmit pieci miljoni. Ticamāk bija, ka zābaki nemaz nav ražoti. Vai vēl ticamāk - neviens nedz zināja, nedz interesējās, cik zābaku patiesībā ražots. Zināms bija tikai tas, ka ik ceturksni uz papīra ražoja astronomiskus skaitļus zābaku pāru, taču varbūt puse Okeānijas iedzīvotāju staigāja kailām kājām. Un apmēram tāpat bija ar katru labojamo faktu, vienalga, vai ievērojamu vai nesvarīgu. Viss izgaisa ēnu pasaulē, kur beidzot pat datums un gadskaitlis kļuva grūti noteicams.

Vinstons paskatījās pāri gaitenim. Attiecīgajā otras puses nodalījumā cītīgi strādāja maza auguma vīrietis nekustīgu skatienu un tumšu zodu vārdā Tilot-sons; viņš turēja avīzi uz ceļgala un bija pieliecies ar muti pavisam klāt run-rakstim. Izskatījās, it kā viņš gribētu paturēt noslēpumā, ko teica tālekrānam. Viņš pacēla acis, un viņa brilles naidīgi pazibsnīja uz Vinstona pusi.

Vinstons tikai pavirši pazina Tilotsonu, un viņam nebija ne jausmas, kādu darbu tas strādā. Ļaudis Arhīva departamentā labprāt nerunāja par savu darbu. Garajā bezlogu zālē ar divām kubisko nodalījumu rindām, nemitīgo papīra čaukstināšanu un balsu murmināšanu runrakstī varēja būt krietns ducis cil­vēku, kam Vinstons nezināja pat vārda, lai gan ik dienas redzēja tos skraidām šurpu turpu pa gaiteņiem vai žestikulējam divās Naida minūtēs. Viņš zināja, ka blakusnodalījumā diendienā noņemas sīkā sieviete ar smilšpelēkajiem ma­tiem; viņa gluži vienkārši meklēja presē likvidētu personu vārdus un tos izdzēsa, jo tie bija uzskatāmi par tādiem, kas nekad nav eksistējuši. Šim darbam viņa savā ziņā bija piemērota, jo pirms pāris gadiem bija likvidēts viņas pašas vīrs. Un dažus nodalījumus tālāk maigs, trausls, sapņains cilvēks, vārdā Amplforts, spalvām pieaugušām ausīm un apbrīnojamu spēju žonglēt ar atskaņām un pantmēriem darbojās, sagrozot, oficiālā apzīmējumā - izstrā­dājot galīgā veidā, dzejoļus, kas kļuvuši ideoloģiski kaitīgi, bet kas šāda vai tāda iemesla dēļ tomēr paturami antoloģijās. Un šī zāle ar saviem apmēram piecdesmit darbiniekiem bija tikai viena apakšnodaļa, patiesībā tikai sīka šū­niņa milzīgajā Arhīva departamenta kompleksā. Aiz tās, virs tās, zem tās veseli spieti citu darbinieku veica neiedomājami dažādus uzdevumus. Tur bija milzīgas spiestuves ar saviem tehniskajiem redaktoriem, tipogrāfiem un mo­derni iekārtotām darbnīcām, kur viltoja fotogrāfijas. Tur bija teleprogrammu studija ar mehāniķiem, inscenētājiem un aktieriem, kas sevišķi veikli prata imitēt balsis. Tur bija veselas armijas bibliotekāru, kuru darbs bija tikai sa­stādīt no apgrozības izņemamo grāmatu un periodisko izdevumu sarakstus. Tur bija plaši arhīvi, kur noglabāja izlabotos dokumentus, un apslēptās krās­nis, kurās iznīcināja oriģinālus. Un kaut kur gluži anonīmi strādāja vadošs prāts, kas visu šo darbu saskaņoja un nosprauda vadlīnijas, kas izšķīra, kura pagātnes daļa saglabājama, kura viltojama un kura izdzēšama no eksistences.

Un galu galā Arhīva departaments pats bija tikai viena nodaļa Patiesības ministrijā, kuras īstais uzdevums bija nevis rekonstruēt pagātni, bet apgādāt Okeānijas pilsoņus ar avīzēm, filmām, mācību grāmatām, tālekrāna program­mām, lugām, romāniem - ar visdažādākā veida informāciju, instrukcijām un laika kavēkļiem, no statujas līdz sauklim, no liriskiem dzejoļiem līdz bioloģijas traktātiem un no ābeces līdz jaunrunas vārdnīcai. Un ministrijai ne tikvien bija jāapmierina daudzpusīgās partijas biedru prasības, bet visa procedūra jāatkārto zemākā līmenī proletariāta vajadzībām. Daudzi jo daudzi īpaši de­partamenti nodarbojās tikai ar proletariāta literatūru, mūziku, lugām un iz­priecām vispārīgi. Te izdeva lubu laikrakstus, kur bija rakstīts gandrīz vienīgi par sportu, noziegumiem un astroloģiju, sensacionālus piecu centu īsromā-nus, seksa filmas un sentimentālas dziesmiņas, kuras komponēja pilnīgi me­hāniski ar īpaša veida kaleidoskopu, ko sauca par versifikatoru. Bija pat vesela apakšnodaļa - jaunrunā to sauca par Pornoseksu -, kas nodarbojās ar viszemākā veida pornogrāfijas ražošanu; tās ražojumus pārdeva aizlīmētā iesaiņojumā, un partijas biedriem uz tiem bija noliegts pat paskatīties, izņe­mot, protams, tos, kas šajā nodaļā strādāja.

Kamēr Vinstons strādāja, no pneimatiskās caurules izkrita vēl trīs rīko­jumi, bet tie saturēja ļoti vienkāršus uzdevumus, un Vinstons tos paveica līdz divu Naida minūšu sākumam. Kad Naida minūtes bija garām, viņš atgriezās savā nodalījumā, paņēma no plaukta jaunrunas vārdnīcu, pastūma runraksti sānis, noslaucīja brilles un ķērās pie sava šīrīta galvenā uzdevuma.

Vinstona dzīves lielākais prieks bija darbs. Darba prāvākā tiesa gan bija garlaicīga rutīna, bet pastarpām gadījās arī tik grūti un sarežģīti uzdevumi, ka tajos varēja iegremdēties kā matemātiskās problēmās, - smalki viltojumi, kur vairs nebija nekādu vadlīniju, bet vajadzēja balstīties vienīgi uz angsoca principu zināšanu un nojaust, ko partija gribējusi teikt. Šādi darbi Vinstonam paveicās sevišķi labi. Reizēm viņam uzticēja labot Times ievadrakstus, kas bija rakstīti pilnīgi jaunrunā. Vinstons attina rīkojumu, ko šorīt bija atlicis sānis. Tur bija rakstīts:

times 3.12.83 lb dienpaveles atrefs divplusnelabs minētās nepersonas pārrakstīt piln-veidā akceptam atvietot

Vecrunā jeb parastajā valodā tas nozīmētu apmēram:

Lielā Brāļa dienas pavēles atreferējums Times 1983. gada 3. decembra numurā ir ārkārtīgi nepareizs, jo tur minētas neesošas personas. Pilnīgi pārrakstīt un pirms nodo­šanas arhīvā iesniegt priekšniecībai akceptēšanai.

Vinstons izlasīja kļūmīgo rakstu. Likās, Lielā Brāļa dienas pavēlē bija galvenokārt cildināta kāda organizācija, ko apzīmēja ar burtiem PCPC un kas piegādāja cigaretes un citas preces peldošo cietokšņu jūrniekiem. Kāds biedrs Viderss, izcila iekšējās partijas persona, bija izraudzīts sevišķai sumināšanai un apbalvots ar otrās šķiras Izcilu Nopelnu ordeni.

Pēc trim mēnešiem PCPC pēkšņi tika likvidēta, neminot iemeslus. Do­mājams, ka Viderss ar biedriem bija krituši nežēlastībā, bet par šo lietu nedz presē, nedz tālekrānā nekas nebija ziņots. Tas bija sagaidāms, jo politiskus noziedzniekus tiesāt vai par tiem ko ziņot vispār nebija pieņemts. Lielās tīrīšanas, kuras skāra tūkstošiem cilvēku un kur publiski tiesāja nodevējus un domu noziedzniekus, kas tiesā atzinās visos savos neģēlīgajos pārkāpumos un pēc tam tika nošauti, bija sevišķas izrādes un atkārtojās ne biežāk kā reizi pāris gados. Daudz parastāk bija, ka cilvēki, kas krita partijas nežēlastībā, gluži vienkārši pazuda un par tiem vairs neko nedzirdēja. Nevienam nebija ne jausmas, kas ar tiem noticis. Dažos gadījumos tie pat nebija miruši. Ap­mēram trīsdesmit Vinstona paziņu, arī vecāki, bija tā pazuduši - cits agrāk, cits vēlāk.

Vinstons viegli noglāstīja degunu ar papīru saspraudi. Nodalījumā gaiteņa otrā pusē biedrs Tilotsons arvien vēl bija noslēpumaini noliecies pār run-raksti. Mirkli viņš pacēla galvu: atkal naidīgais briļļu zibsnis. "Vai tikai biedrs Tilotsons neveic to pašu darbu, ko es," nodomāja Vinstons. Tas bija pilnīgi iespējams. Tik sarežģītu uzdevumu neuzticētu vienai personai; taču to ne­varēja uzdot komisijai, tas nozīmētu atklāti atzīt, ka notiek fabrikācija. Ļoti iespējams, ka pašreiz divpadsmit ierēdņi izstrādā katrs savu versiju tam, ko Lielais Brālis patiesībā teicis. Un tad kāds augstāks lietpratējs iekšējā partijā izraudzīsies vienu vai otru variantu, to papildinās, iedarbinās sarežģīto galīgās pārbaudes un apstiprināšanas procesu, lai tad meli iegultos arhīva pastā­vīgajos aktos un kļūtu patiesība.

Vinstons nezināja, kāpēc Viderss kritis nežēlastībā. Varbūt korupcijas vai nemākulības dēļ. Varbūt Lielais Brālis tikai gribēja atbrīvoties no pārāk po­pulāra apakšnieka. Varbūt Vidersu vai kādu tam tuvu personu turēja atkri­šanas aizdomās. Vai varbūt - un tas likās visticamāk - tas noticis gluži vien­kārši tāpēc, ka tīrīšanas un likvidācijas ir valdības mehānisma nepieciešama daļa. Vienīgais drošais norādījums slēpās vārdos "minētas nepersonas", kas liecināja, ka Viderss jau ir miris. To nevarēja teikt bez izņēmuma par visiem gadījumiem, kur kādu apcietināja. Reizēm apcietinātos palaida vaļā un ļāva tiem dzīvot brīvībā gadu vai pat divus gadus un tikai pēc tam nogalināja. Retumis kāda persona, ko sen turēja par mirušu, kā spoks pēkšņi parādījās kādā publiskā tiesāšanā, ar savu liecību nodeva simtiem citu un tikai pēc tam pazuda, šoreiz uz visiem laikiem. Taču Viderss jau bija nepersona. Viņš ne­eksistēja, nekad nebija eksistējis. Vinstons nolēma, ka nepietiks, ja vienīgi grozīs Lielā Brāļa dienas pavēles tendenci. Labāk bija dot tai citu tēmu, kurai nebūtu nekāda sakara ar Vidersa lietu.

Viņš varēja runu pārvērst parastajā nodevēju un domu noziedznieku de­nunciācijā, taču tas būtu pārāk caurredzami; bet, ja izgudrotu kādu uzvaru frontē vai kādu triumfālu ražošanas plāna pārsniegumu devītajā trijgadē, tas prasītu daudz labojumu citos dokumentos. Te bija jāļauj vaļa tīrai fantāzijai. Pēkšņi, it kā pēc pasūtījuma, viņam prātā ienāca biedra Oglvija - kaujā krituša varoņa - tēls. Reizēm gadījās, ka Lielais Brālis savu dienas pavēli veltīja kādam vienkāršam partijas ierindniekam, izceļot tā dzīvi un nāvi kā atdari­nāšanas cienīgu paraugu. Tad nu šodien viņš pieminēs biedru Oglviju. Tiesa, tāds cilvēks nekad nav dzīvojis, bet dažas iespiestas rindas un pāris viltotu fotogrāfiju viņa eksistenci drīz vien padarīs gluži reālu.

Vinstons brīdi apdomājās, tad pievilka runraksti tuvāk un sāka diktēt Lielā Brāļa parastajā stilā; tas bija reizē kareivisks un pedantisks stils ar bieži iestarpinātiem jautājumiem, kam tūliņ sekoja atbildes ("Biedri, ko mēs no tā mācāmies? Mēs mācāmies - un tas ir arī viens no angsoca pamatprincipiem -, ka… utt, utt"), tā ka to bija viegli imitēt.

Triju gadu vecumā biedrs Oglvijs atsacījies no visām rotaļlietām, vienīgi no bungām, mašīnpistoles un helikoptera modeļa ne. Sešu gadu vecumā -gadu par agru, ar sevišķu atļauju - viņš iestājies Spiegos; deviņus gadus vecs jau bijis grupas vadītājs. Vienpadsmit gadu vecumā, noklausījies kādu sarunu, kas, kā viņam licies, paudusi noziedzīgas tendences, viņš nodevis domu po­licijai savu tēvoci. Septiņpadsmit gadu vecumā viņš bijis Jaunatnes antiseksa apvienības rajona organizators. Deviņpadsmit gadus vecs viņš izgudrojis jaunu rokasgranātu, ko pieņēmusi Miera ministrija un kas pirmajā izmēģinājumā ar vienu sprādzienu nogalinājusi trīsdesmit vienu Eirāzijas gūstekni. Divdesmit triju gadu vecumā viņš kaujā gājis bojā. Lidojot pāri Indijas okeānam ar sva­rīgiem ziņojumiem, viņam uzbrukušas ienaidnieka reaktīvās lidmašīnas; viņš apkāries ar ložmetēju, lai padarītu savu ķermeni smagāku, un ar visiem ziņo­jumiem ielecis dziļajā ūdenī, tā mirdams nāvē, par kuru, kā Lielais Brālis sacīja, viņu var tikai apskaust. Lielais Brālis vēl pacildināja biedra Oglvija mūža skaidrību un domu vienkāršību. Viņš bijis pilnīgs atturībnieks un ne­smēķētājs, nepiedalījies nekādās izpriecās, izņemot ik dienu vienu stundu vingrotavā, un bija devis solījumu neprecēties, ticēdams, ka laulība un rūpes par ģimeni nav savienojamas ar kalpošanu pienākumam divdesmit četras stundas dienā. Viņš nepazinis citu sarunas tēmu kā tikai angsoca pamat­principus, un viņa dzīves vienīgais mērķis bijis ienaidnieku eirāziešu sakau­šana, kā arī spiegu, sabotieru, domu noziedznieku un visādu nodevēju at­maskošana.

Vinstons apsvēra, vai neapbalvot biedru Oglviju ar Izcilu Nopelnu ordeni; beidzot viņš šo nodomu atmeta, jo tas radītu liekus sarežģījumus un labo­jumus.

Viņš atkal paskatījās uz savu sāncensi pretējā nodalījumā. Nu viņš gandrīz skaidri zināja, ka Tilotsons veic to pašu darbu, ko viņš. Nevarēja paredzēt, kura variantu augstākā instance pieņems, bet sirds dziļumos Vinstons jutās pārliecināts, ka tas būs viņa. Biedrs Oglvijs, pirms stundas vēl neiedomājams, tagad bija fakts. Viņam likās dīvaini, ka mirušus cilvēkus varēja radīt, bet dzīvus ne. Biedrs Oglvijs, kas tagadnē nekad nebija eksistējis, nu eksistēja pagātnē, un, kad viltojums reiz būs aizmirsts, viņš eksistēs tikpat reāli un ar tādiem pašiem pierādījumiem kā Kārlis Lielais vai Jūlijs Cēzars.

Dziļi pazemes ēdnīcā, telpā ar zemiem griestiem, lēnām uz priekšu kus­tējās pusdienotāju rinda. Telpa jau bija pilna un tik trokšņaina, ka aizkrita ausis. Caur letes skadriņiem plūda sakņu biezeņa suta ar skābu, metālisku smaku, kas lāgā nespēja pārmākt "Uzvaras degvīna" izgarojumus. Telpas otrā pusē bija maza bufete - tikai logs sienā, tur par desmit centiem varēja nopirkt prāvu mēriņu degvīna.

- Lūk, cilvēks, ko pašreiz meklēju, - ierunājās kāda balss Vinstonam aiz muguras.

Viņš pagriezās. Tas bija viņa draugs Saims, kas strādāja Pētniecības no­daļā. Varbūt "draugs" nebija īstais vārds. Draugu tagad nebija, tikai biedri; bet dažu biedru klātiene bija patīkamāka nekā citu. Saims bija filologs, jaunrunas speciālists. Jā, viņš piederēja pie milzīgās lietpratēju komisijas, kas pašreiz gatavoja Jaunrunas vārdnīcas vienpadsmito iespiedumu. Tas bija sīks vīrelis, mazāks par Vinstonu, tumšiem matiem un lielām, izvelbtām acīm, kas bija reizē sērīgas un izsmējīgas un likās visu laiku pētījam sarunas biedru.

- Gribēju apjautāties, vai tev nav kāda lieka žilete? - viņš sacīja.

- Nevienas! - Vinstons it kā vainas apziņā steidzīgi atteica. - Izmeklējos visā pilsētā. Nekur vairs nav.

Visi prasīja žiletes. Patiesībā viņam bija divas jaunas, kuras viņš taupīja. Žiletes trūka jau vairākus mēnešus. Vienmēr bija kāds patēriņa priekšmets, ko partijas veikalos nevarēja dabūt. Reizēm pogas, reizēm lāpāmdiegi, reizēm kurpju auklas; pašreiz bija aptrūkušās žiletes. Ja tās vispār varēja sadabūt, tad tikai paslepšus apstaigājot "brīvo" tirgu.

- Es jau sešas nedēļas skujos ar vienu žileti, - viņš meloja.

Rinda sakustējās uz priekšu. Kad viņi apstājās, viņš atkal pagriezās pret Saimu. Katrs paņēma taukainu skārda paplāti no grēdas letes galā.

- Vai tu vakar biji skatīties, kā pakar gūstekņus? - Saims jautāja.

- Es strādāju, - Vinstons vienaldzīgi atteica. - Gan jau vēlāk redzēšu žibulī.

- Žibulis nevar aizstāt īstenību, - iebilda Saims.

Viņa zobgalīgais skatiens apvēroja Vinstona seju. Likās, viņa acis teiktu: "Es tevi pazīstu. Redzu tev cauri. Zinu gan, kāpēc tu negāji skatīties gūstekņu kāršanu." Savādā, intelektuālā ziņā Saims bija indīgi ortodoksāls. Derdzīgā, kārā patikā viņš varēja runāt par helikopteru uzlidojumiem ienaidnieku cie­miem, par noziedznieku tiesāšanu un sodīšanu, eksekūcijām Mīlestības mi­nistrijas pagrabos. Sarunā ar Saimu galvenais bija māka novirzīt viņu no šīm tēmām un, ja iespējams, pievērst jaunrunas tehniskajām problēmām, kur viņš bija autoritāte un par ko prata saistoši stāstīt. Vinstons pagrieza galvu mazliet iesānis, vairīdamies no viņa lielo, tumšo acu pētīgā skatiena.

- Kāršana bija uz goda, - Saims sacīja, kavēdamies atmiņās. - Manuprāt, kāju sasiešana gan sabojā visu iespaidu. Man patīk viņus redzēt spārdāmies. Un par visām lietām - beigās man patīk redzēt izkārtās mēles - garas un zilas, koši zilas. Šis sīkums man sevišķi imponē.

- Nākamais, lūdzu! - iespiedzās baltu priekšautu apsējusi proletāriete ar pavārnīcu rokā.

Vinstons un Saims pabīdīja savas paplātes zem skadriņiem. Uz tām tūliņ uzsvieda normēto pusdienu - skārda bļodiņu ar pelēki iesarkanu biezeni, maizes riecienu, siera klucīti, krūzīti Uzvaras kafijas bez piena un vienu sa-harīna tableti.

- Lūk, tur zem tālekrāna ir brīvs galdiņš, - Saims teica. - Pa ceļam pa­ņemsim šņabi.

Degvīnu viņiem pasniedza māla krūzītēs bez osas. Viņi izspiedās cauri drūzmai un nolika paplātes uz galdiņa ar skārda virsmu, kur vienā stūrī kāds bija atstājis biezeņa peļķi - netīru duļķi, kas atgādināja vēmekļus. Vinstons pacēla šņabja krūzīti, brītiņu pavilcinājās, lai sadūšotos, un tad norija šķid­rumu ar petrolejas piegaršu. Izmirkšķinājis asaras no acīm, viņš pēkšņi juta, ka ir izsalcis. Viņš sāka aizgūtnēm ķepēt biezeni, kurā peldēja kaut kas gļo­tains, pasarkans, acīmredzot kāds gaļas preparāts. Ne viens, ne otrs nerunāja, līdz bļodiņas bija tukšas. Pie blakusgaldiņa, Vinstonam pa kreisi un mazliet aizmugurē kāds ātri un nemitīgi vāvuļoja skarbā, vienmuļā balsī, kas atgā­dināja pīles pēkšķēšanu un spiedās cauri telpas vispārējai kņadai.

- Kā veicas ar vārdnīcu? - Vinstons iejautājās, paceldams balsi, lai pār­spētu troksni.

- Gausi, - Saims atbildēja. - Pašreiz strādāju pie īpašības vārdiem. Inte­resants darbs.

Jaunrunu pieminot, viņš acumirklī atplauka, atstūma bļodiņu sānis, pa­ņēma maizes riciņu vienā smalkajā, baltajā rokā un sieru otrā, pārliecās pār galdiņu, lai runājot nebūtu jākliedz.

- Vienpadsmitais izdevums būs galīgais, - viņš sacīja. - Mēs izstrādājam valodu galīgā veidā, kāda tā būs, kad nevienā citā valodā vairs nerunās. Kad beigsim, tādiem cilvēkiem kā tev tā būs jāmācās atkal no gala. Man šķiet, jūs domājat, ka mūsu galvenais uzdevums ir izgudrot jaunus vārdus. Nekā tam­līdzīga! Mēs vārdus iznīcinām - katru dienu dučiem, simtiem. Mēs saīsinām valodu līdz pēdējai iespējai. Vienpadsmitajā izdevumā vairs nebūs neviena vārda, kas varētu novecoties pirms 2050. gada.

Viņš kāri nokoda dažus kumosus maizes un norija, tad stāstīja tālāk tādā kā pedanta kaislībā. Viņa vājā, tumšā seja atdzīvojās, acis bija zaudējušas ironisko izteiksmi un kļuvušas gandrīz vai sapņainas.

- Vārdu iznīcināšana ir kaut kas brīnišķīgs. Zināms, visvairāk lieku sino­nīmu ir verbiem un īpašības vārdiem, bet ir arī simtiem lietvārdu, no kuriem itin labi var atbrīvoties. Lieki ir ne vien sinonīmi; tikpat nevajadzīgi ir arī antonīmi. Galu galā - kāds attaisnojums ir vārdam, kas nav nekas vairāk kā otra vārda pretstats? Katrs vārds savu pretstatu jau satur sevī. Piemēram, vārds "labs". Ja mums ir "labs", kam tad vēl vajadzīgs vārds "slikts". Var taču iztikt ar "nelabs" - patiesībā vēl labāk, jo "nelabs" ir tiešs "laba" pretstats, rurpretī "slikts" ir mazliet kas cits. Tālāk - ja vēlies "laba" pastiprinātu formu, kam jālieto vesela virkne nenoteiktu, lieku vārdu, kā, piemēram, "izcils", lielisks" un tā tālāk? Jēgumu pilnīgi izsaka "pluslabs" vai, ja vēlies vēl stip­rāku niansi, "divpluslabs". Protams, šīs formas mēs jau lietojam, bet jaunrunas galīgajā veidā citu nemaz nebūs. Beigu beigās visu laba un slikta jēdzienu kopumu ietvers sešos vārdos - vai, vēl pareizāk, vienā pašā vārdā. Vai saproti, cik tas skaisti, Vinston? Zināms, šī ideja pieder Lielajam Brālim, - viņš it kā atcerējies piebilda.

Dzirdot pieminam Lielo Brāli, Vinstona sejai pārslīdēja sājas intereses r. spulgs. Tomēr Saims tūliņ uztvēra zināmu sajūsmas trūkumu.

- Vinston, tu neproti jaunrunu īsti novērtēt, - viņš gandrīz skumji noteica. - Pat rakstot jaunrunā, tu joprojām domā vecrunā. Esmu kādreiz palasījis rakstus, ko tu ievieto Times slejās. Tie ir diezgan labi, bet tie ir tulkojumi. Sirdī tev labāk patiktu turēties pie vecrunas ar visu tās nenoteiktību un lie­kajām jēdzienu nokrāsām. Tu neaptver vārdu noārdīšanas skaistumu. Vai tu arī zini, ka jaunruna pasaulē ir vienīgā valoda, kuras vārdnīca kļūst ar katru gadu plānāka?

To Vinstons, protams, zināja. Viņš pasmaidīja, cerams, apstiprinoši, bet neiedrošinājās runāt. Saims atkal nokoda melnās maizes kumosu, pakošļāja, tad turpināja:

- Vai nesaproti, ka īstais jaunrunas mērķis ir sašaurināt domu loku? Bei­gās mēs domu noziegumu padarīsim pilnīgi neiespējamu, jo nebūs vārdu, kuros to ietērpt. Ikviens priekšstats, kāds vien varētu būt vajadzīgs, būs izsacīts vienā vienīgā vārdā ar stingri noteiktu nozīmi, un visas šī vārda pa­kārtotās nozīmes būs izdzēstas un aizmirstas. Jau vienpadsmitajā izdevumā mēs neesam tālu no šī mērķa. Bet šis process turpināsies vēl ilgi pēc tam, kad mēs abi būsim miruši. Ar katru gadu mazāk un mazāk vārdu, apziņas loks arvien šaurāks un šaurāks. Zināms, arī tagad domu noziegumam nav attais­nojuma. Tas ir tikai pašdisciplīnas, īstenības pārvaldīšanas jautājums. Taču galu galā arī to vairs nevajadzēs. Revolūcija būs pabeigta, kad valoda būs pilnīga. Jaunruna ir angsocs, un angsocs ir jaunruna, - viņš tādā kā savādā gandarījumā piebilda. - Vai tev, Vinston, kādreiz ir ienācis prātā, ka, visvē­lākais, 2050. gadā vairs nebūs neviena cilvēka, kas spētu saprast mūsu taga­dējo sarunu?

- Tikai… - Vinstons šaubīdamies aizsāka, bet tūliņ apklusa.

Viņam uz mēles bija "tikai proletārieši", taču viņš attapās, nebūdams gluži drošs, vai tādā iebildumā nebūtu kaut kas ķecerīgs. Taču Saims uzminēja, ko viņš gribējis teikt.

- Proletārieši nav cilvēki, - viņš nevērīgi atmeta. - 2050. gadā - varbūt jau agrāk - vecrunu neviens vairs nepratīs. Visa pagātnes literatūra būs iznī­cināta. Cosers, Šekspīrs, Miltons, Bairons - tie visi eksistēs tikai jaunrunas tulkojumos, pārvērsti ne tikvien par kaut ko citu, bet par kaut ko gluži pretēju tam, kas tie kādreiz bijuši. Mainīsies pat partijas literatūra. Pat saukļi mai­nīsies. Kā varētu pastāvēt tāds sauklis kā "brīvība ir verdzība", kad pats brī­vības jēdziens būs izzudis? Visa domāšanas atmosfēra būs citāda. Domāšanas tādā nozīmē, kā to tagad saprotam, nemaz vairs nebūs. Partijas pārliecība nozīmē nedomāšanu, iespēju iztikt bez domāšanas. Partijas apziņa ir neap­ziņa.

Pēkšņi Vinstonam radās stingra pārliecība, ka Saimu drīz vien likvidēs. Viņš ir pārāk gudrs. Viņš pārāk asi redz un pārāk skaidri runā. Tādi cilvēki partijai nepatīk. Kādu dienu viņš pazudīs. Tas rakstīts viņa sejā.

Vinstons bija apēdis maizi un sieru. Viņš pagriezās krēslā sānis, lai iz­dzertu kafijas krūzīti. Pie galdiņa pa kreisi vīrietis ar spalgo balsi joprojām nemitīgi tarkšķēja. Jauna sieviete, varbūt viņa sekretāre, kas sēdēja ar mu­guru pret Vinstonu, klausījās viņā un, kā likās, dedzīgi piekrita katram viņa vārdam. Reižu reizēm Vinstons uztvēra apmēram tādas piezīmes: "Nudien tas ir pareizi; jā, tas tiesa, es domāju gluži tāpat kā jūs," - kuras izteica meitenīga un mazliet draiska sievietes balss. Bet otra balss neapklusa ne mirkli, pat tad ne, kad jaunā sieviete ierunājās. Šo vīrieti Vinstons pavirši pazina, zināja tikai to, ka viņš ir svarīgā amatā Daiļliteratūras nodaļā. Tas bija ap trīsdesmit gadu vecs vīrs muskuļainu kaklu un platu, kustīgu muti. Viņš tu­rēja galvu viegli atpakaļ atmestu, un tajā leņķī, kādā pašreiz sēdēja, viņa brilles uztvēra un atstaroja gaismu tā, ka Vinstons viņa acu vietā redzēja tikai divas baltas ripas. Bija mazliet baigi, ka runas plūdos, kas gāzās no viņa mu­tes, nevarēja skaidri izšķirt neviena vārda. Tikai reizi Vinstons uztvēra tei­kumu "pilnīga un galīga goldsteinisma iznīcināšana" - tas paspruka ļoti ātri un likās viengabala kā metāla salikuma rinda. Viss cits bija troksnis, tikai pēkšķēšana vai gādzināšana. Taču, ja arī nevarēja saprast, ko šis vīrs saka, nebija ne mazāko šaubu par viņa runas vispārīgo raksturu. Varbūt viņš gānīja Goldsteinu un pieprasīja bargākus sodus domu noziedzniekiem un sabotie-riem, varbūt lādēja eirāziešu armiju par zvērībām, varbūt slavināja Lielo Brāli vai Malabaras frontes varoņus - tas bija gluži vienalga. Lai viņš runāja ko runādams, nebija šaubu, ka ikkatrs vārds ir tīra partijas dogma, tīrs angsocs. Un, vērojot šo bezacu seju ar ātri kustīgo, klabošo žokli, Vinstonam uzmācās dīvaina sajūta, ka tas nemaz nav cilvēks, bet automāts vai manekens. Tur nerunāja šī vīra smadzenes: runāja tikai rīkle. Tas, kas izplūda no viņa rīkles, gan bija sadalāms vārdos, bet tā nebija runa tās īstā nozīmē: tas bija neap­zināts troksnis, kaut kas līdzīgs pīles pēkšķēšanai.

Saims bija brītiņu apklusis un ar karotes kātu zīmēja rakstus izlietā bie­zeņa peļķē. Balss pie blakusgaldiņa ātri žadzināja tālāk un bija viegli saklau­sāma, par spīti apkārtējai kņadai.

- Jaunrunā ir kāds vārds, - Saims teica, - nezinu, vai esi to dzirdējis: pīlruna, pēkšķēt kā pīle. Tas ir viens no interesantākiem vārdiem ar divām gluži pretējām nozīmēm. Ja to attiecina uz strīda pretinieku, tas nozīmē apvai­nojumu, bet, attiecināts uz kādu, kam piekrītam, tas nozīmē cildinājumu.

"Bez šaubām Saimu likvidēs," Vinstons atkal nodomāja. Tā domājot, viņš sajuta dīvainas skumjas, lai gan zināja, ka Saims viņu nicina, varbūt pat ienīst un noteikti ir spējīgs nodot kā domu noziedznieku, ja vien rastos iemesls to darīt. Saimam bija kāda dziļi slēpta vaina. Viņam kaut kā trūka: piesardzības, atturības, sava veida glābējas muļķības. Nevarēja teikt, ka viņš būtu atkritējs. Viņš ticēja angsoca principiem, cienīja Lielo Brāli, jūsmoja par uzvarām, ienīda partijas pretiniekus ne tikvien īsti, bet dedzīgā fanātismā, zinādams visu ag­rāk un labāk no avotiem, kas parastajiem partijas biedriem nav pieejami. Un tomēr viņam klāt vienmēr lipa tāda kā neslava. Viņš runāja par lietām, par kurām bija labāk nerunāt, viņš bija lasījis pārāk daudz grāmatu, un viņš ap­meklēja kafejnīcu "Zem kastaņas", kur mēdza uzturēties gleznotāji un mūziķi. Nebija tāda likuma, pat nerakstīta, kas liegtu apmeklēt kafejnīcu "Zem kasta­ņas", tomēr šai vietai nebija gluži laba slava. Pirms tīrīšanām tur bija pulcē­jušies vecie, tagad nežēlastībā kritušie partijas vadoņi. Runāja, ka pirms ga­diem - gadu desmitiem tur redzēts pats Goldsteins. Saima likteni nebija grūti paredzēt. Un tomēr, ja Saims kaut vai trīs sekundes noprastu, ko Vinstons slepeni domā, tas viņu nekavējoties nodotu domu policijai. Zināms, to darītu arī katrs cits, bet Saims dedzīgāk par visiem. Taču ar centību vien nepietika. Ortodoksija bija neapzinātība.

Saims pacēla acis.

- Tur nāk Pārsons, - viņš teica.

Viņa balss skanēja tā, it kā viņš gribētu piebilst: "Tas nožēlojamais idiots." Tiešām, pūlim cauri lauzās Vinstona kaimiņš Uzvaras namā, drukns, pastrups vīrietis gaišiem matiem un tādu kā vardes viepli. Trīsdesmit piecu gadu ve­cumā viņam virs apkakles un ap vidukli jau ļumēja tauki, taču kustības bija straujas kā pusaudzim. Ar visu ārieni viņš atgādināja ļoti liela auguma puiku; lai gan viņš valkāja formas virsvalku, viņu gandrīz nevarēja iedomāties citādi kā Spiegu zilajās īsbiksēs un pelēkajā kreklā ģērbušos, ar sarkanu kaklautu. Viņa tēls arvien saistījās ar bedrītēm ceļgalos un virs tuklajiem elkoņiem atrotītām piedurknēm. Tiešām, Pārsons valkāja īsbiksēs ikreiz, kad vien radās izdevība, - gan kopu ekskursijās, gan citās sporta nodarbībās. Viņš abus svei­cināja ar skaļu saucienu "Hallo, hallo!" un apsēdās pie galdiņa, izplatīdams stipru sviedru smaku. Viņa seja bija sviedriem nolāsojusi. Kopas centrā pēc raketes kāta mitruma vienmēr varēja pateikt, ka viņš spēlējis tenisu. Saims bija izvilcis papīra lapu ar garu virkni vārdu un pētīja tos, tinteszīmuli rokā.

- Paskat vien, kā sitas strādā pat pusdienlaikā, - Pārsons teica un pie­grūda Vinstonam ar elkoni. - Tā tik ir centība, ko? Kas jums tur ir, vecais draugs? Droši vien kaut kas tāds, kas manām smadzenēm par grūtu. Smit, vecais puika, paklausieties, es jūs meklēju. Jūs man aizmirsāt iedot subu.

- Kādu subu? - Vinstons jautāja, automātiski meklēdams naudas maku. Apmēram ceturtdaļa algas bija jānoliek labprātīgiem ziedojumiem - subskripcijām, kuru bija tik daudz, ka visas nemaz nevarēja paturēt prātā.

- Naida nedēļai. Jūs taču zināt - pa dzīvokļiem vācamais fonds. Esmu mūsu bloka kasieris. Mēs darīsim, ko varēsim, - parādīsim, ko spējam. Es jums saku, ja Uzvaras namam nebūs greznākā karogu rota visā ielā, tad tā nebūs mana vaina. Jūs man apsolījāt divus dolārus.

Vinstons sameklēja un pasniedza divas saburzītas, netīras naudaszīmes, un Pārsons neizglītota cilvēka kaligrāfiskajā rokrakstā ierakstīja ziedojumu mazā piezīmju grāmatiņā.

- Starp citu, vecais puika, - viņš ieminējās, - dzirdēju, ka mans resgalis jums vakar iešāvis ar "kaķeni". Es viņu par to krietni norāju. Teicu, ka at­ņemšu "kaķeni", ja viņš vēl kādreiz tā darīs.

- Liekas, zēns bija nelabā omā, tāpēc ka netika noskatīties kāršanu, -Vinstons noteica.

- Jā, ko es gribēju sacīt, tas tikai pierāda, ka gars ir īsts, vai ne? Palaidņi jau viņi ir, bet paraug, kas par centību! Viņi ne par ko citu nedomā kā tikai par Spiegu organizāciju un, protams, par karu. Vai zināt, ko mans mazais meitēns izdarījis, kamēr viņas grupa bijusi ekskursijā kaut kur uz Berkhemstedas pusi? Viņa pasaukuši vēl divas meitenes līdzi un visu pēcpusdienu sekojusi kādam svešiniekam. Viņas dzinušās tam pakaļ divas stundas, pat meža bie­zoknī, un, kad tikušas Emershemā, nodevušas to patruļai.

- Par ko tad? - Vinstons mazliet apjucis ievaicājās. Pārsons triumfējoši turpināja:

- Manam meitēnam radušās aizdomas, ka tam jābūt ienaidnieka aģentam -piemēram, izpletņlēcējam. Bet nu klausieties galveno, veco zēn. Kā jūs domājat, kas viņu uz to uzvedināja? Viņa ievērojusi, ka svešais valkā savādas kurpes - tādas viņa te nevienam neesot redzējusi. Tāpēc pilnīgi iespējams, ka tas bijis ārzemnieks. Diezgan atjautīgi no septiņus gadus veca skuķēna, vai ne, ko?

- Kas ar to vīru notika? - ievaicājās Vinstons.

- Nezinu pateikt. Bet es nebrīnītos, ja… - Pārsons izstiepa roku, it kā tēmētu ar šauteni, un zīmīgi paklakšķināja mēli.

- Skaidrs, - Saims izklaidīgi noteica, nepaceldams acis no papīra lapas.

- Zināms, mēs nevaram uzņemties nekādu risku, - Vinstons pasteidzās piekrist.

- Es tikai gribēju teikt, ka ir karš, - Pārsons piebilda.

Itin kā to apstiprinot, viņiem tieši virs galvas tālekrānā atskanēja taures signāls. Taču šoreiz nepasludināja uzvaru kaujas laukā, bet tikai nolasīja kādu Pārpilnības ministrijas paziņojumu.

"Biedri!" sauca dedzīga, jauneklīga balss. "Uzmanību, biedri! Jūs dzir­dēsiet jaunu, lielisku ziņu. Mēs esam izcīnījuši spožu uzvaru produkcijas kaujā! Nupat pabeigtie pārskati par visu šķiru patēriņa preču produkciju rāda, ka pagājušajā gadā dzīves standarts cēlies par veseliem divdesmit procen­tiem. Visā Okeānijā šorīt notika vētrainas, spontānas demonstrācijas, darba­ļaudis iznāca no fabrikām un kantoriem un devās gājienos pa ielām, nesot plakātus, kuri pauda viņu pateicību Lielajam Brālim par jauno, laimīgo dzīvi, ko viņa gudrā vadība mums dāvājusi. Nolasīšu dažus nupat publicētos skait­ļus. Pārtikas nozarē…"

Frāze "mūsu jaunā, laimīgā dzīve" atkārtojās vairākas reizes. Pēdējā laikā Pārpilnības ministrija to bija sevišķi iecienījusi. Pārsons, kura uzmanību bija saistījis taures signāls, sēdēja un, muti ieplētis, klausījās svinīgā nopietnībā un pacilātā garlaicībā. Skaitļiem viņš nespēja izsekot, bet noprata, ka šādā vai tādā veidā tie dod iemeslu gandarījumam. Viņš bija izvilcis milzīgu, netīru pīpi, jau līdz pusei pilnu ar apgruzdušu tabaku. Tā kā tabakas deva bija simt gramu nedēļā, reti varēja atļauties pīpi piebāzt līdz malām. Vinstons smēķēja Uzvaras cigareti, piesardzīgi to turēdams līmeniski. Jauno devu varēja saņemt tikai rīt, un viņam vēl atlika vienīgi četras cigaretes. Brīdi viņš centās neklau­sīties apkārtējos trokšņos un pievērst uzmanību tam, ko vēsta tālekrāns. Likās, bija notikušas pat demonstrācijas, lai pateiktos Lielajam Brālim par šokolādes devas palielinājumu - divdesmit gramu nedēļā. "Un vēl vakar," viņš nodomāja, "taču paziņoja, ka deva samazināta līdz divdesmit gramiem nedēļā. Vai varēja būt, ka viņi to norīs jau pēc divdesmit četrām stundām?" Jā gan, viņi to norija. Pārsons to norija viegli, dzīvnieciskā trulumā. Bezacu radījums pie blakusgaldiņa to norija fanātiski, alkatīgi, gatavs vajāt, nodot un likvidēt katru, kas gribētu iebilst, ka pagājušās nedēļas deva bijusi trīsdesmit gramu. Saims arī - komplicētākā veidā, ar dubultdomas palīdzību, - to norija. Vai :iešām viņš, Vinstons, ir vienīgais cilvēks ar atmiņu?

No tālekrānā arvien vēl plūda pasakainā statistika. Salīdzinājumā ar pa­gājušo gadu bija vairāk pārtikas, vairāk drēbju, vairāk dzīvokļu, vairāk mē­beļu, vairāk vārāmo katliņu, vairāk kurināmā, vairāk kuģu, vairāk helikopteru, vairāk grāmatu, vairāk bērnu - vairāk visa kā, izņemot slimības, noziegumus un gara vājumu. Ar katru gadu, ar katru minūti viss dzīvē reibinošā ātrumā šāvās augšup. Tāpat kā brīdi iepriekš Saims, Vinstons paņēma karoti un sāka zīmēt sarežģītu rakstu izlietā biezeņa pelēkajā peļķē. Viņš īgni domāja par dzīves materiālo pusi. Vai tā vienmēr bijusi tāda kā tagad? Vai ēdiens vienmēr tā garšojis? Viņš paskatījās apkārt. Pārpildīta telpa zemiem griestiem, neskai­tāmu ķermeņu pieskārienos nosmulētām sienām; nolietoti dzelzs galdiņi un krēsli tik tuvu cits citam, ka sēžot sadūrās ēdēju elkoņi; saliektas karotes, robainas paplātes, apdauzītas baltas krūzītes; visas virsmas apķepušas, netī­rumiem pilnām plaisām; ieskāba smaka, kas cēlās no slikta degvīna, sliktas kafijas, kopkatla biezeņa un netīrām drēbēm. Vēderā un uz ādas vienmēr kņudēja apriebums, it kā viltīgā kārtā būtu atņemts kaut kas, uz ko būtu tiesības. Tiesa, neko daudz savādāku viņš neatcerējās. Cik vien varēja at­minēt, nekad nebija bijis diezgan ēdiena, nekad nebija bijis veselu zeķu vai veļas, mēbeles bija bijušas pussalūzušas, telpas nepietiekami apkurinātas, metro vagoni pārpildīti, nami pussagruvuši, maize melna, tēja grūti dabūjama, kafija negaršīga, cigarešu par maz - nekas lēts un bez ierobežojumiem da­būjams, vienīgi sintētiskais degvīns. Un, lai gan, protams, ķermenim nove­cojoties, viss gāja uz ļauno pusi, vai tas, ka arvien vairāk apriebās mūžīgās neērtības, netīrība un trūkums, nebeidzamās ziemas, piesvīdušās zeķes, lifti, kas nekad nedarbojās, aukstais ūdens, graudainās ziepes, cigaretes, kuras juka ārā, negaršīgais ēdiens, - vai tas nenorādīja, ka lietu dabiskā kārtība tāda nebūt nav? Kāpēc tas viss liktos neciešams, ja kaut kur atmiņas dziļumā neglabātos jausma, ka kādreiz bijis citādi?

Viņš atkal paskatījās apkārt ēdnīcā. Gandrīz visi cilvēki bija neglīti un tādi būtu arī tad, ja nebūtu ģērbušies zilajos formas virsvalkos. Telpas otrā galā pie galdiņa vientuļš sēdēja un, aizdomīgi apkārt skatīdamies, dzēra kafiju sīks, mazs vīrelis, kas dīvaini atgādināja vaboli. "Cik viegli," domāja Vinstons, "ir noticēt, ka Okeānijā eksistē un pat ir vairākumā fiziskais tips, ko partija rāda kā ideālu, - muskuļaini liela auguma jaunekļi un jaunavas pilnīgām krūtīm, gaišiem matiem, rosīgi, saulē iedegusi, bezrūpīgi -, ja vien nepaskatās ap­kārt." Patiesībā, cik viņš varēja spriest, ļaužu vairums Pirmajā aerodromā bija maza auguma, tumšiem matiem un neglīti. Dīvaini bija vērot, kā ministrijās bija savairojies tieši šis vaboles tips: maza auguma, paresns, agri aizmetušos vēderu, īsām kājām, ātrām, steidzīgām kustībām un ļoti mazām acīm tuklā, neizteiksmīgā sejā. Likās, šis tips partijas valstī attīstījās vislabāk.

Pārpilnības ministrijas paziņojums beidzās ar otru taures signālu, un pēc tam sāka raidīt skaņuplates. Pārsons, ko skaitļu birums bija iešūpojis miglainā sajūsmā, izņēma pīpi no mutes.

Pārpilnības ministrija šogad tiešām veikusi lielisku darbu, - viņš no­teica, atzinīgi pamādams ar galvu. - Starp citu, Smit, vecais puika, vai jums nav kāda lieka žiletīte, ko jūs varētu man aizdot?

Nevienas pašas, - Vinstons sacīja. - Jau sešas nedēļas pats skujos ar vecu žileti.

Tā, tā - es tikai tāpat ieminējos, veco zēn.

- Man žēl, bet nav, - Vinstons noteica.

Pēkšķīgā balss pie blakusgaldiņa, ministrijas ziņojuma laikā uz brīdi ap­klususi, atkal sāka vāvuļot tikpat skaļi kā iepriekš. Vinstons pēkšņi atģidās, ka diezin kāpēc bija sācis domāt par Pārsona kundzi, sievieti ar šķipsnās salipušajiem matiem un pieputējušām grumbām pierē. Vēlākais, divu gadu laikā bērni viņu nodos domu policijai. Pārsona kundzi likvidēs. Saimu likvidēs. Viņu pašu, Vinstonu, likvidēs. Obraienu likvidēs. Turpretī Pārsonu nekad nelikvidēs. Bezacu radījumu ar pēkšķīgo balsi nekad nelikvidēs. Arī vabolēm līdzīgos vīreļus, kuri tik žigli tekalēja pa ministrijas gaiteņu labirintiem, ne­likvidēs. Un meiteni ar tumšajiem matiem, to, kas strādāja Daiļliteratūras nodaļā, arī nelikvidēs. Viņam šķita, ka viņš instinktīvi nojaustu, kurš paliks dzīvs un kurš aizies bojā, lai gan nebija viegli pateikt, kas īsti nodrošināja pastāvēšanu.

Šajā mirklī kaut kas ar spēju grūdienu viņu izsita no sapņainajām pār­domām. Jaunava pie blakusgaldiņa bija pagriezusies un skatījās viņā. Tā bija meitene ar tumšajiem matiem. Tā viņu uzlūkoja iesānis, bet dīvainā neat­laidībā. Tiklīdz viņu skatieni satikās, viņa novērsa acis.

Vinstonam izspiedās sviedri uz muguras. Viņš pēkšņi sarāvās briesmīgās bailēs. Tās gan tūliņ pārgāja, bet arvien vēl palika neatvairāma neomulības jutoņa. Kāpēc šī meitene viņu novēro? Kāpēc viņam visur seko? Kā par ne­laimi, viņš nevarēja atcerēties, vai viņa jau sēdējusi pie galdiņa, kad viņš te apsēdās, vai pienākusi vēlāk. Lai nu kā, vismaz vakar, divu Naida minūšu laikā, viņa bija sēdējusi viņam tieši aiz muguras, kad nebija redzamas vaja­dzības to darīt. Droši vien viņas īstais nolūks bija viņu novērot, lai dzirdētu, vai viņš kliedz pietiekami skaļi.

Viņam atkal ienāca prātā agrākā doma: droši vien viņa vēl nav domu po­licijas aģente, bet tieši amatieres spiedzes ir visbīstamākās. Viņš nezināja, cik ilgi meitene bija viņu novērojusi; varbūt veselas piecas minūtes, un iespē­jams, ka viņš nebija visu laiku pilnīgi valdījis pār vaibstiem. Bija ārkārtīgi bīstami aizklīst domās citu ļaužu klātienē vai tālekrāna sniedzamības robežās. Visniecīgākais sīkums varēja nodot. Muskuļu nervoza paraustīšanās, nevilšs baiļpilns skatiens, ieradums murmināt savā nodabā - viss, kas norādīja uz atkāpšanos no normālā vai uz kaut ko slēpjamu. Neatbilstoša sejas izteiksme (piemēram, neticīgs smīns, kad paziņoja kādu uzvaru) jau pati par sevi bija sodāms pārkāpums. Jaunrunā tam bija pat īpašs vārds: to sauca par "sejas noziegumu".

Jaunava atkal bija pagriezusi viņam muguru. Galu galā varbūt tā viņam nemaz nesekoja, varbūt divās pēdējās dienās tikai nejauši gadījusies tuvumā. Cigarete bija nodzisusi, un viņš to rūpīgi nolika uz galda malas. Izsmēķēs pēc darba, ja vien tabaka nebūs izbirusi. Pilnīgi ticams, ka vīrietis pie blakus­galdiņa ir domu policijas spiegs, un pilnīgi ticams, ka pēc trim dienām viņš, Vinstons, jau būs Mīlestības ministrijas pagrabos; bet cigaretes galu nedrīk­stēja izniekot. Saims bija salocījis savu papīra lapu un noglabāja kabatā. Pār-sons atkal bija sācis runāt.

- Veco zēn, vai esmu jums stāstījis, - viņš teica, klusu smiedamies ar pīpes kātu zobos, - kā mani knēveļi vienreiz pielaida uguni vecas tirgus sie­vas brunčiem, novērojuši, ka tā ietin desas plakātā ar Lielā Brāļa ģīmetni? Pielīduši viņai no muguras un ar sērkociņiem pielaiduši uguni. Ja nemaldos, viņa krietni vien apdegusi. Vai nav palaidņi, ko? Bet zina, kas jādara. Spiegos viņi tagad dabū pirmās šķiras apmācību - pat vēl labāku nekā manos laikos. Vai zināt jaunāko, kas viņiem tagad izdalīts? Ausu taures, ar ko klausīties pa atslēgu caurumiem. Mans meitēns vienu aizvakar pārnesa mājās un izmē­ģināja pie mūsu dzīvojamās istabas durvīm - teica, varot dzirdēt divreiz labāk nekā ar pliku ausi. Zināms, tā jau ir tikai rotaļlieta. Bet tas viņus tomēr vedina uz pareizajām domām, vai ne, ko?

Šajā mirklī no tālekrāna atskanēja spalgs svilpiens. Tas bija signāls, ka jāatgriežas darbā. Visi trīs vīri uzlēca kājās, lai mestos drūzmā pie liftiem, un atlikusī tabaka izbira no Vinstona cigaretes.

Vinstons rakstīja dienasgrāmatā:

Tas bija pirms trim gadiem vēlā vakarā šaurā sānieliņā netālu no lielas dzelzceļa stacijas. Viņa stāvēja pie kāda nama vārtiem zem laternas, kas bija tik tumša, ka gandrīz neko nevarēja redzēt. Viņai bija jauna, ar biezu smiņķa kārtu notriepta seja. Taisni šis izkrāsojums man iepatikās - maskai līdzīgā, biezi nopūderētā baltā seja un spilgti sarkanās lūpas. Partijnieces nekad ne-krāsojas. Ielā nevienu neredzēja, tuvumā nebija tālekrānu. Viņa prasīja divus dolārus. Es…

Acumirklī bija pārāk grūti turpināt. Viņš aizvēra acis un spieda pirkstus pie plakstiem, pūlēdamies atgaiņāt vīziju, kas neatlaidīgi uzmācās. Viņš juta gandrīz neatvairāmu kārdinājumu skaļā balsī izkliegt rupjus vārdus. Vai sist galvu pret sienu, apgāzt galdu, izsviest tintes pudeli pa logu - padarīt kaut ko varmācīgu, trokšņainu vai sāpīgu, lai padzītu atmiņas, kas viņu mocīja.

"Tavs ļaunākais ienaidnieks," viņš domāja, "ir tavi paša nervi. Iekšējais spriegums ik mirkli var izpausties redzamos simptomos." Vinstons atcerējās kādu cilvēku, ko pirms dažām nedēļām bija saticis uz ielas: tas bija gluži parasta izskata vīrietis, partijas biedrs, trīsdesmit piecus vai četrdesmit ga­dus vecs, pagarš un pavājš, ar portfeli rokā. Viņi bija dažus metrus viens no otra, kad pretimnācēja sejas kreisā puse pēkšņi sarāvās kā krampjos. Viņiem mijoties, tas atkārtojās, tā bija tikai paraustīšanās, trīsa, ātra kā fotoaparāta klikšķis, bet acīmredzot parasta. Toreiz viņš bija nodomājis: "Tas nabadziņš nav glābjams." Visbriesmīgākais bija, ka šī kustība varēja būt gluži neapzināta. Tāpat nāves briesmas draudēja no runāšanas miegā. Viņš nevarēja iedomā­ties, kā no tās varētu izsargāties.

Vinstons ievilka elpu un rakstīja tālāk:

Gāju viņai līdzi, iekšā pa vārtiem, cauri mājas pagalmam, un nokļuvu pagrabstāva dzīvokļa virtuvē. Pie sienas bija gulta un uz galda - petrolejas lampa ar ļoti mazu liesmu…

Viņš sakoda zobus. Viņam gribējās nospļauties. Domājot par sievieti pagrab dzīvokļa virtuvē, Vinstonam prātā ienāca viņa sieva Katrīna. Vinstons bija precējies, vismaz bijis; un, domājams, bija arī tagad, jo sieva, cik viņš zināja, vēl dzīvoja. Viņam likās, ka atkal elpotu pagrabstāva virtuves silto, sasmakušo gaisu; tas oda pēc blaktīm, netīrām drēbēm un šķebīgas, lētas smaržas, kura tomēr viņu kairināja, tāpēc ka neviena partijniece smaržas nelietoja; nemaz nebija iedomājams, ka varētu lietot. Tikai proletārietes lie­toja smaržas. Viņa atmiņā šī smarža nešķirami saistījās ar prostitūciju.

Toreiz ar to sievieti tas bija viņa pirmais solis neceļos kopš apmēram diviem gadiem. Zināms, ar prostitūtām ielaisties bija noliegts, bet tas piede­rēja pie tiem likumiem, ko šad tad drīkstēja pārkāpt. Tas bija bīstami, tomēr nebija dzīvības vai nāves jautājums. Par sakariem ar prostitūtu varēja dabūt piecus gadus darba nometnē, ne vairāk, ja nekāds cits pārkāpums nebija iz­darīts. Un tas bija arī diezgan viegli noliedzams, ja vien nepieķēra tieši akta brīdī. Nabadzīgajos pilsētas iecirkņos mudžēt mudžēja sievietes, kas bija ar mieru pārdoties. Dažas varēja salīgt pat par pudeli degvīna, ko proletāriešiem bija noliegts dzert. Klusējot partija pat tiecās veicināt prostitūciju kā ventili instinktiem, kurus nevarēja pilnīgi apspiest. Izlaidība vien vēl nebija tik bīs­tama, kamēr tā palika slepena un bez prieka un kamēr tai nodevās ar zemākās un nicināmās šķiras sievieti. Nepiedodams noziegums bija netiklība partijas biedru un biedreņu starpā. Bet - lai gan tas bija viens no noziegumiem, kuros atzinās bez izņēmuma visi apsūdzētie lielajās tīrīšanās, - bija grūti iedomā­ties, ka tādas lietas īstenībā varētu notikt.

Partijas nolūks bija ne vien aizkavēt vīriešus un sievietes nodibināt saites, ko būtu grūti kontrolēt. Tās patiesais mērķis, kaut arī tas nekur netika klaji izpausts, bija atņemt dzimumaktam baudu un prieku. īsti kaislīga kā laulībā, tā ārpus tās bija nevis mīlestība, bet erotika. Katrai laulībai partijas biedru starpā bija jādabū īpaši šim uzdevumam radītas komisijas atļauja, un - lai gan šis princips nekur nebija skaidri deklarēts - to nekad nedeva pāriem, kas radīja iespaidu, ka to starpā varētu pastāvēt fiziska pievilcība. Vienīgais at­zītais laulības uzdevums bija radīt bērnus, kuri kalpotu partijai. Miesīgi sakari bija jāuzskata par puslīdz riebīgu, bet nepieciešamu, mazsvarīgu norisi, kaut ko līdzīgu klizmai. Tas atkal nekur nebija tieši vārdos izteikts, bet šo domu iepotēja katram partijas biedram jau no bērnības. Pastāvēja pat tādas orga­nizācijas kā Jaunatnes antiseksa apvienība, kas aizstāvēja pilnīgu atturību dzimumu starpā. Bērnus bija paredzēts radīt ar mākslīgu apaugļošanu (jaunrunā to apzīmēja ar vārdu "artsema") un audzināt valsts iestādēs. Vinstons zināja, ka tas nebija gluži nopietni domāts, tomēr itin labi iekļāvās partijas ideoloģijā. Partija mēģināja iznīdēt dzimumdziņu, bet, ja to nebūtu iespējams iznīcināt, tad vismaz sakropļot un nomelnot. Viņš nezināja, kāpēc tas tā bija, bet likās gluži dabiski, ka tā jābūt. Un, ciktāl tas attiecas uz sievietēm, partijas pūles bija ļoti sekmīgas.

Viņš atkal atcerējās Katrīnu. Nu jau būs deviņi, desmit - gandrīz vien­padsmit gadi, kopš viņi ir izšķīrušies. Savādi, cik reti Katrīna viņam ienāca prātā. Reizēm viņš veselām dienām varēja pavisam piemirst, ka reiz bijis precējies. Viņi tikai kādus piecpadsmit mēnešus bija nodzīvojuši kopā. Partija neļāva šķirt laulību, bet neliedza pāriem dzīvot šķirti gadījumos, ja nebija bērnu.

Katrīna bija liela auguma, gaišiem matiem, ļoti stalta, skaistām kustībām. Viņai bija pašapzinīga seja ar ērgļa degunu, seja, kas izskatījās gandrīz aris­tokrātiska, bet aiz šķietamā vaibstu cēluma neslēpās gandrīz nekas. Jau ļoti agri laulības dzīvē viņš bija nopratis - varbūt vienīgi tāpēc, ka pazina viņu intīmāk nekā citus cilvēkus, - ka garīgi viņa ir noteikti visstulbākā, vulgārākā, tukšākā būtne, kādu vien viņam gadījies satikt. Viņai galvā nebija nevienas pašas domas, kas nebūtu partijas sauklis, un nebija nevienas, absolūti ne­vienas muļķības, kurai viņa nepiekristu, ja tās pasludināja partija. "Cilvēks -skaņuplate," kā viņš to klusībā mēdza dēvēt. Taču viņš būtu pacietis dzīvi ar šo sievieti, ja nebūtu viens apstāklis - dzimumattiecības.

Tiklīdz viņš Katrīnai pieskārās, viņa it kā sarāvās un sastinga. Viņu ap­skaut bija tikpat kā apskaut koka lelli. Un dīvainākais, ka pat tad, kad Katrīna spieda viņu sev klāt, viņam bija tāda sajūta, ka tā viņu tajā pašā laikā no visa spēka atgrūstu. Šo iespaidu radīja viņas muskuļu stīvums. Viņa gulēja aiz­vērtām acīm, nedz pretodamās, nedz sadarbodamās, tikai padodamās. Tas bija ļoti nepatīkami un pēc kāda laika - riebīgi. Bet pat tad Vinstons būtu pacietis dzīvi ar viņu, ja viņi būtu vienojušies atturēties no fiziskas tuvības. Taču dīvainā kārtā Katrīna tam nepiekrita. Viņa teica, ka viņiem, ja vien iespējams, jāradot bērns. Tāpēc, ja vien negadījās kāds kavēklis, akts notika regulāri reizi nedēļā. Viņa pat mēdza Vinstonam to jau no rīta atgādināt kā darbu, kas va­karā jāpadara un ko nedrīkst piemirst. Viņa to apzīmēja divējiem izteicieniem. Viens bija "radīt bērnu" un otrs - "izpildīt mūsu pienākumu pret partiju" (jā, viņa tiešām lietoja šo apzīmējumu). Drīz vien viņam, noliktai dienai tuvo­joties, uzmācās īstas šausmas. Bet, par laimi, bērns tomēr neradās; beidzot viņa piekrita, ka nav vērts vairs mēģināt, un drīz pēc tam viņi izšķīrās. Vinstons viegli nopūtās. Viņš atkal paņēma spalvu un rakstīja:

Viņa atkrita gultā un tūliņ bez kāda sagatavojuma visrupjākā, vispretīgākā veidā, kādu vien var iedomāties, pacēla brunčus. Es…

Viņš garā redzēja sevi stāvam krēslainajā lampas gaismā ar blakšu un lētā parfīma smaku nāsīs un neveiksmes un riebuma jūtām sirdī, un šajās jūtās pat tobrīd jaucās atmiņas par Katrīnas balto augumu, ko bija sastindzinājusi partijas hipnotiskā vara. Kāpēc tam arvien bija tā jābūt? Kāpēc viņam nevarēja būt pašam sava sieviete, kāpēc viņam reizi pa diviem gadiem jāvārtās šajos dubļos? Bet īsts mīlas sakars bija gandrīz neiedomājams. Partijnieces visas bija vienādas. Atturība bija dziļi iesakņojusies viņās kā uzticība partijai. Ar rūpīgu sagatavojumu jau agrā bērnībā, ar sporta nodarbībām un aukstu ūdeni, ar muļķībām, ko tām iepotēja skolā, Spiegos un Jaunatnes līgā, ar lekcijām, parādēm, dziesmām, saukļiem un kareivīgu mūziku no viņām bija izdzītas dabiskās jūtas. Prāts viņam teica, ka jābūt izņēmumiem, bet sirds tam ne­ticēja. Viņas visas bija aukstas, gluži tādas, kādas partija vēlējās. Un, ja viņš kaut ko gribēja vēl vairāk nekā mīlētam būt, tad - nojaukt šo tikumības valni vismaz reizi visā savā mūžā. Dzimumakts, sekmīgi izdarīts, bija dumpība. Iekāre bija domu noziegums. Pat Katrīnu atmodināt, ja tas viņam būtu iz­devies, būtu tikpat nosodāma rīcība kā pavešana, kaut arī Katrīna bija viņa sieva.

Bet bija jāuzraksta beigas. Viņš rakstīja:

Es uzgriezu liesmu augstāk. Gaismā ieraudzīju…

Pēc pustumsas petrolejas lampas vājā gaisma likās ļoti spilgta. Nu tikai viņš šo sievieti īsti ieraudzīja. Viņš paspēra soli uz tās pusi un tad apstājās, svārstīdamies starp iekāri un šausmām. Viņš skaudri apzinājās risku, ko bija uzņēmies, šurp nākot. Bija pilnīgi iespējams, ka, ārā izejot, viņu saķers patruļa; varēja pat gadīties, ka tā viņu jau gaida. Vai tad viņš varēja no šejienes iziet, pat nepadarījis to, kā dēļ bija nācis?…

Tas jāuzraksta, tas jāizsūdz. Lampas gaismā viņš pēkšņi bija ieraudzījis, ka sieviete ir veca. Viņas seju klāja tik bieza pūdera un smiņķa kārta, ka tā atgādināja kartona masku, kas varētu ieplaisāt. Matos bija sirmas šķipsnas; bet visbriesmīgākais - viņas mute bija mazliet pavērusies, atklājot pilnīgi tukšu dobumu. Viņai nemaz nebija zobu.

Viņš steigā rakstīja kricelīgā rokrakstā:

Gaismā ieraudzīju, ka viņa ir veca sieviete, vismaz piecdesmit gadu veca. Bet es gāju un tomēr to padarīju.

Viņš atkal piespieda pirkstus pie plakstiem. Beidzot viņš to bija uzrak­stījis, bet nekas nemainījās. Terapija nebija attaisnojusies. Tieksme pilnā kaklā kliegt rupjus vārdus bija tikpat stipra kā vienmēr.

Ja ir cerība (Vinstons rakstīja), tad tā ir proletariātā.

Ja ir cerība, tai jābūt proletariātā, jo tikai tur, lielajās, novārtā pamestajās masās, astoņdesmit piecos procentos Okeānijas iedzīvotāju gan var rasties spēks, kas satriektu partiju. Partiju nevar sagraut no iekšienes. Tās ienaid­niekiem, ja tai vispār ir ienaidnieki, nav iespējas sapulcēties, satikties vai citam citu iepazīt. Pat ja leģendārā Brālība pastāvētu, kas ir iespējams, tad nav iedomājams, ka tās locekļi varētu sapulcēties vairāk par diviem vai trim. Dumpība jau ir acu skatiens, balss noskaņa; augstākais, retumis kāds čukstus izteikts vārds. Bet proletariātam, ja vien tas kaut kā nonāktu līdz sava spēka apziņai, konspirācija nemaz nebūtu nepieciešama. Tam tikai vajadzētu piecel­ties un nopurināties - tā zirgs nokrata mušas. Ja proletariāts gribētu, tas varētu partiju sagraut jau rīt. Reiz taču tam būtu pie šīs atziņas jānonāk. Un tomēr…

Vinstons atcerējās, kā reiz bija gājis pa ļaužu pilnu ielu, kad no kādas sānielas mazliet tālāk priekšā bija atskanējis briesmīgs, simtbalsīgs - sieviešu balsu - kliedziens. Tas bija draudīgs, varens dusmu un izmisuma kliedziens, dobjš, skaļš "O-o-o-o!", kas aizviļņoja un atbalsojās kā milzu zvana dunoņa. Viņa sirds bija salēkusies. "Dumpis! Proletariāts beidzot saceļas!" viņš bija nodomājis. Sasniedzis nemiera vietu, viņš ieraudzīja pūli - divus vai trīs sim­tus sieviešu, kas drūzmējās ap kādas ielas tirgotavas novietni tik traģiskām sejām, kādas varētu būt nāvei nolemtiem pasažieriem grimstošā kuģī. Taču jau nākamajā mirklī vispārējais izmisums pārtapa daudzās jo sīkās ķildās. Likās, pie vienas novietnes bija pārdoti alvoti kastroļi. Tie bija neizturīgi, ļoti zemas kvalitātes, bet vārāmie katli vienmēr bija grūti dabūjami. Nu krājums bija negaidot izsīcis. Laimīgās ieguvējas, pārējo raustītas un grūstītas, gribēja tikt projām ar saviem kastroļiem, kamēr desmitiem citu cēla troksni ap no­vietni un apsūdzēja pārdevēju netaisnā sadalījumā un atlikušās preces slēp­šanā. Atkal atskanēja spalgi kliedzieni. Divas bramanīgas sievas, viena at­risušiem, izspūrušiem matiem, bija saķērušas kastroli un gribēja to izraut viena otrai no rokām. Brīdi abas stīvējās, tad kastrolim notrūka osa. Vinstons ar riebumu noskatījās viņās. Taču kāds baigs spēks, kaut arī tikai vienu mirkli, bija ieskanējies jau šo pāris simtu rīkļu kliedzienā. Kāpēc viņi nevarēja tā kliegt tur, kur tam tiešām būtu nozīme?

Viņš rakstīja:

Kamēr viņi nekļūs apzinīgi, viņi nesacelsies, un viņi nevar kļūt apzinīgi, kamēr nav sacēlušies.

Tas, viņš apsvēra, gandrīz izklausījās pēc izraksta no partijas teorijas grāmatām. Protams, partija lielījās, ka esot atbrīvojusi proletariātu no paver­dzināšanas. Pirms revolūcijas kapitālisti proletāriešus briesmīgi apspieduši, pēruši un mērdējuši badā, sievietes bijušas spiestas strādāt ogļraktuvēs (pa­tiesībā sievietes arvien vēl strādāja ogļraktuvēs), bērni tikuši pārdoti fabri­kām jau sešu gadu vecumā. Bet tajā pašā laikā, uzticīga dubultdomas prin­cipiem, partija mācīja, ka proletārieši ir zemāki radījumi, kas jātur atkarībā kā lopi, pārvaldot tos ar nedaudziem ļoti vienkāršiem likumiem. Patiesībā par proletāriešiem ļoti maz kas bija zināms. Daudz zināt nevajadzēja. Kamēr tie joprojām strādāja un vairojās, nekam citam, ko tie darīja, nebija nozīmes. Savā vaļā atstāti, gluži kā Argentīnas klajumos palaisti lopi tie bija atgriezušies pie dzīvesveida, kas tiem likās dabisks, it kā pēc senču paraugiem veidots. Prole­tārieši piedzima, uzauga ielu notekās, divpadsmit gadu veci sāka strādāt, pārdzīvoja īsu skaistuma un dzimumjūtu ziedu laiku, divdesmit gadu vecumā apprecējās, trīsdesmit gados bija pusmūžā un lielāko tiesu nomira sešdesmit gadus veci. Viņu garīgās prasības aizstāja grūts fizisks darbs, mājas un bērnu kopšana, sīkas ķildas ar kaimiņiem, filmas, futbols, alus un, par visām lietām, azartspēles. Viņus nebija grūti pārvaldīt. Viņu starpā vienmēr darbojās daži domu policijas aģenti; tie izplatīja nepatiesas baumas un atzīmēja un nogādāja pie malas retos indivīdus, kas varēja kļūt bīstami; netika mēģināts proletā­riešiem iepotēt partijas ideoloģiju. Stipras politiskas jūtas proletāriešiem ne­bija vēlamas. No viņiem vairāk neko neprasīja - tikai primitīvu patriotismu, pie kā varēja apelēt ikreiz, kad viņiem vajadzēja samierināties ar ilgākām darba stundām un samazinātām devām. Pat ja viņi izrādīja neapmierinātību, kā tas reizēm arī notika, viņu nemiers ne pie kā nenoveda, jo, vispārīgām idejām trūkstot, viņi saskatīja tikai sīkas, atsevišķas nepatikšanas vai netais­nības. Lielākie ļaunumi viņiem palika nepamanīti. Proletāriešu lielākajai tiesai dzīvokļos pat nebija tālekrānu. Pat civilā policija ļoti reti iejaucās viņu dzīvē. Noziegumu skaits Londonā bija ļoti liels, bija vesels leģions zagļu, bandītu, prostitūtu, narkotisko vielu tirgotāju un visāda veida noziedznieku; bet, tā kā tas viss notika proletariāta vidū, tam nebija nozīmes. Visos morāles jautā­jumos proletāriešiem bija atļauts turēties pie savu senču tikumiem. No vi­ņiem neprasīja partijas seksuālo puritānismu. Izvirtība netika sodīta; laulības šķiršana bija atļauta. Pat reliģijai nebūtu likti šķēršļi, ja proletariāts būtu parādījis kādu tieksmi vai ilgas pēc tās. Proletāriešus neturēja nekādās aizdo­mās. Partijas sauklis skanēja: "Proletārieši un dzīvnieki ir brīvi."

Vinstons pasniedzās lejup un uzmanīgi pakasīja paplašināto vēnu čūlu. Tā atkal bija sākusi niezēt. Vienmēr bija jāatgriežas pie nespējas izzināt, kāda īsti bijusi dzīve pirms revolūcijas. Viņš izņēma no atvilktnes skolēnu vēstures mācību grāmatu, ko bija patapinājis no Pārsona kundzes, un ierakstīja kādu vietu no tās dienasgrāmatā:

Senos laikos (tā tur bija teikts), pirms slavenās revolūcijas, Londona nebija tā skaistā pilsēta, kādu to tagad pazīstam. Tā bija tumša, netīra, nožēlojama vieta, kur gandrīz nevienam nebija diezgan, ko ēst, un kur simtiem tūkstošu cilvēku nebija kurpju kājās un pat pajumtes, kur gulēt. Bērniem jūsu vecumā bija divpadsmit stundu dienā jāvergo cietsirdīgiem kungiem, kas tos pēra ar pātagām, ja tie strādāja pārāk lēni, un ēst deva tikai sakaltušas garozas ar ūdeni. Taču visas šīs briesmīgās nabadzības vidū Londonā bija dažas lielas, skaistas mājas, kurās dzīvoja bagātnieki, un tos reizēm apkalpoja ne mazāk kā trīsdesmit sulaiņu. Sos bagātniekus sauca par kapitālistiem. Tie bija resni, atbaidoši vīri ļaunām sejām, līdzīgi attēlam pretējā lappusē. Jūs varat redzēt, ka kapitālists ir ģērbies garos, melnos svārkos, tos sauca par fraku, un galvā tam dīvaina, spoža, krāsns dūmvadam līdzīga cepure, ko sauca par cilindru. Tā bija kapitālistu uniforma, un nevienam citam to nebija atļauts valkāt. Viss pasaulē piederēja kapitālistiem, un visi citi bija viņu vergi. Viņiem piederēja visa zeme, visi nami, visas fabrikas un visa nauda. Ja kāds viņiem neklausīja, viņi to varēja iemest cietumā vai atlaist no darba un nomērdēt badā. Ja kāds vienkāršs cilvēks gribēja uzrunāt kapitālistu, viņam bija jāsaliecas un jāpaklanās, jānoņem cepure un jāsauc tas par kungu. Visu kapitālistu virsvadoni sauca par karali un…

Vinstons jau zināja uzskaites turpinājumu no galvas. Tur būs bīskapi amata tērpos ar platām piedurknēm, tiesneši sermuļādas talāros, kauna stabs, sieksta, spaidu darbi, pletne, Londonas mēra bankets un pāvesta kājas pirksta skūp­stīšanas paraža. Bija arī kaut kas, ko sauca jus primae noctis jeb pirmās nakts tiesības, kuras droši vien skolas grāmatā nebūs minētas. Tas bija likums, kurš kapitālistam deva tiesības gulēt ar katru sievieti, kas strādāja viņa fabrikās.

Kā lai zina, cik tur ir melu? Varēja būt tiesa, ka caurmērā cilvēkam kā sugas pārstāvim tagad klājas labāk, nekā bija klājies pirms revolūcijas. Vienīgā liecība, ka tas nav tiesa, ir mēmais protests sevī, instinktīva nojauta, ka paš­reizējie dzīves apstākļi ir neciešami un ka citos laikos tie būs bijuši citādi. Viņš atskārta, ka tagadnes īsti raksturīgā īpašība ir nevis tās nežēlība un nedrošība, bet gluži vienkārši tās kailums, netīrība, trulums. Ja paskatījās apkārt, dzīvei nebija nekādas līdzības ne tikvien ar meliem, kas plūda no tālekrāniem, bet arī ar ideāliem, ko partija centās sasniegt. Lielā mērā tā, pat partijas biedriem, bija neitrāla un nepolitiska, vienkārša nokaušanās ar ap­nicīgiem pienākumiem un darbiem, cīņa par sēdvietu metro vagonā, cauru zeķu lāpīšana, taujāšana pēc saharīna tabletēm. Partijas centienu galamērķis bija kaut kas milzīgs, baigs un mirdzošs - tērauda un betona pasaule ar kolo­sālām mašīnām un briesmīgiem ieročiem - karavīru un fanātiķu nācija, kas soļo absolūtā vienībā, domā vienas un tās pašas domas un izkliedz vienus un tos pašus saukļus, nemitīgi strādā, karo, triumfē, vajā pretiniekus - trīssimt miljonu cilvēku ar vienu seju. īstenība bija pussabrukušas, netīras pilsētas, kur noliesējuši, pavārguši ļautiņi vilkās šurpu turpu caurām kurpēm kājās un dzīvoja nolaistās deviņpadsmitā gadsimta ēkās, kur vienmēr smirdēja pēc skābiem kāpostiem un vaļējām atejām. Vinstonam likās, ka viņš redz Lon­donas vīziju - plašu drupu lauku, miljoniem mēslu kastu pilsētu; tās vidū ainojas Pārsona kundze, sieviete ar grumbainu seju un šķipsnās salipušiem matiem, kura nevarīgi noņemas gar aizsprostojušos izlietni.

Viņš pasniedzās lejup un atkal pakasīja potīti. Dienu un nakti tālekrāni deldēja ausis ar statistiku, kas pierādīja, ka ļaudīm tagad esot vairāk pārtikas, vairāk drēbju, labāki dzīvokļi, labākas izpriecas, ka tie dzīvojot ilgāk, strā­dājot īsākas stundas, esot garāki, veselīgāki, stiprāki, laimīgāki, gudrāki, labāk audzināti nekā cilvēki, kas dzīvojuši pirms piecdesmit gadiem. Ne vārda no tā nevarēja nedz pierādīt, nedz atspēkot. Piemēram, partija apgalvoja, ka tagad četrdesmit procentu pieaugušo proletāriešu esot lasīt un rakstīt pratēji; pirms revolūcijas, kā teica, to esot bijis tikai piecpadsmit procentu. Partija apgalvoja, ka zīdaiņu mirstības koeficients tagad esot simt sešdesmit no tūk­stoša, turpretī pirms revolūcijas tas bijis trīs simti - un tā joprojām. Tas bija kā viens vienādojums ar diviem nezināmajiem. Pilnīgi iespējams, ka burtiski katrs vārds vēstures grāmatās, pat tādas lietas, ko atzina bez iebildumiem, ir skaidra izdoma. Viņam nebija nekādu pierādījumu, ka kādreiz bijis tāds likums kā jus primae noctis vai tāds radījums kā kapitālists, vai tāds apģērba pie­derums kā cilindrs.

Viss izgaisa miglā. Pagātne bija izdzēsta, dzēsums aizmirsts, meli kļuva patiesība. Tikai vienreiz mūžā viņš bija turējis rokās - pēc notikušā tas bija svarīgi - konkrētu, nepārprotamu falsifikācijas pierādījumu. Viņš to bija turējis pirkstos veselas trīsdesmit sekundes. Tas bija noticis 1973. gadā - vismaz viņš zināja, ka ap to laiku, kad viņi ar Katrīnu bija šķīrušies. Bet īstais at­klājuma datums bija septiņus vai astoņus gadus agrāk.

Lieta patiesībā sākās sešdesmito gadu vidū, lielo tīrīšanu laikā, kad reizi par visām reizēm likvidēja īstos revolūcijas vadoņus. 1970. gadā neviens no tiem vairs nebija dzīvs, izņemot pašu Lielo Brāli. Visi citi tajā laikā jau bija atmaskoti kā nodevēji un kontrrevolucionāri. Goldsteins bija aizbēdzis un paslēpies, neviens nezināja, kur, un no citiem daži bija gluži vienkārši pazu­duši, taču lielāko vairumu likvidēja pēc teatrālām tiesāšanām, kuru laikā tie atzinās savos noziegumos. Starp pēdējiem atlikušajiem bija Džonss, Āronsons un Raterfords. Šie trīs laikam bija apcietināti 1965. gadā. Kā bieži mēdza gadīties, viņi nozuda uz gadu vai ilgāk, tā ka neviens nezināja, vai viņi ir dzīvi vai miruši, un tad pēkšņi parādījās, lai parastajā veidā paši sevi apsūdzētu. Viņi bija atzinušies sakaru uzturēšanā ar ienaidnieku (arī toreiz ienaidnieks bija Eirāzija), valsts naudas piesavinājumā, vairāku uzticamu partijas biedru noslepkavošanā, intrigās pret Lielo Brāli, kuras sākušās jau sen pirms revo­lūcijas, un sabotāžas aktos, kas bijuši par cēloni vairāku simttūkstošu cilvēku nāvei. Pēc šīs grēksūdzes viņiem tapa piedots, viņi tika uzņemti atpakaļ par­tijā un iecelti amatos, kas patiesībā gan bija tikai formāli, bet izklausījās sva­rīgi. Visi trīs ievietoja laikrakstā Times garus nožēlas rakstus, kur iztirzāja savas atkrišanas iemeslus un solījās laboties.

Kādu laiku pēc viņu atbrīvošanas Vinstons tiešām bija visus trīs redzējis kafejnīcā "Zem kastaņas". Viņš vēl atcerējās bailes un valdzinājumu, kādā bija tos paslepšus novērojis. Šie vīri bija daudz vecāki par viņu, vecās pasaules relikvijas, gandrīz pēdējās lielās figūras, kas atlikušas no varonīgajām partijas sākuma dienām. Ar tām joprojām tikko jaušami saistījās pagrīdes cīņas un pilsoņu kara oreols. Vinstonam likās - lai gan jau toreiz fakti un datumi bija sākuši aizmigloties -, ka viņu vārdus viņš dzirdējis agrāk nekā Lielā Brāļa vārdu. Taču arī viņi bija izstumtie, ienaidnieki, neaizskaramie, nolemti pilnīgai iznīcībai gada vai divu gadu laikā. Neviens, kas reiz kritis domu policijas rokās, galu galā tai neizbēga. Viņi bija staigājoši miroņi, kas gaida apbedīšanu.

Neviens nesēdēja pie galdiņiem viņiem līdzās. Nebija gudri rādīties tādu cilvēku tuvumā. Viņi klusēdami sēdēja pie glāzēm, kurās bija degvīns ar krust­nagliņu piegaršu - kafejnīcas īpašais dzēriens. No visiem trim Raterforda āriene Vinstonu ietekmēja visvairāk. Raterfords reiz bija bijis slavens karika­tūrists, kura brutālie zīmējumi bija palīdzējuši ieliesmināt tautu pirms revo­lūcijas un tās laikā. Pat tagad ar ilgiem starplaikiem Times slejās vēl parādījās viņa karikatūras. Tās bija vienkāršas viņa agrākā stila imitācijas, kam dīvainā kārtā trūka dzīvības un pārliecinātāja spēka. Tās vienmēr bija veco tēmu atgremojumi - nabadzīgo ļaužu dzīvokļi, kusli bērni, ielu cīņas, kapitālisti cilindriem galvā - likās, pat aiz barikādēm kapitālisti valkā cilindrus - bez­galīgas bezcerību pūles atgriezties pagātnē. Viņš bija milzīga auguma vīrs netīrām sirmu matu krēpēm, tuklu, grumbainu seju, biezām, nēģeriskām lūpām. Kādreiz viņš laikam bija bijis ārkārtīgi stiprs; tagad viņa lielais ķer­menis bija sašļucis, salīcis, izļumis, izplūdis uz visām pusēm. Likās, viņš acu priekšā sadalītos, sadruptu kā kalns.

Pulkstenis rādīja kluso piecpadsmito stundu. Vinstons vairs neatcerējās, kā bija tādā laikā gadījies kafejnīcā. Tā bija gandrīz tukša. No tālekrāniem gausi plūda skaņuplašu mūzika. Trīs vīri sēdēja savā stūrī, nerunādami un gandrīz nepakustēdamies. Negaidot pasūtījumu, viesmīlis atkal atnesa deg­vīna glāzes. Viņiem blakus bija šaha galdiņš ar uzstādītām figūrām, bet nesāktu spēli. Un pēkšņi, varbūt uz kādu pusminūti, tālekrānos kaut kas notika. Melodija, kas no tiem plūda, pēkšņi mainījās, un mainījās arī mūzikas noskaņa. Tajā jautās kaut kas vārdos grūti izsakāms - kāda savāda, aizlūzusi, griezīga un ņirdzīga skaņa; domās Vinstons to nosauca par sirdi plosošu toni. Un tad balss tālekrānā sāka dziedāt:

Te ēnā zem kastaņas lapotnes

Tu pārdevi mani un tevi es;

Tā gul nu viņi, tā guļam mēs

Te ēnā zem kastaņas lapotnes…

Trīs vīri nepakustējās. Bet, kad Vinstons atkal paskatījās Raterforda sakritušajā sejā, viņš ieraudzīja, ka acis tam ir asaru pilnas. Un, iekšēji nodre­bēdams, kaut lāgā nezinot, kāpēc, Vinstons pirmo reizi ievēroja, ka Aronsonam un Raterfordam ir lauzti deguni.

Drīz pēc tam visus trīs atkal apcietināja. Kā likās, viņi jau tūlīt pēc atbrīvo­šanas sākuši jaunas sazvērestības. Otrā tiesāšanā viņi atzinās visos vecajos un veselā virknē jaunu noziegumu. Viņus likvidēja, un viņu likteni ierakstīja partijas vēsturē par brīdinājumu nākamajām paaudzēm. Pēc kādiem pieciem gadiem, 1973. gadā, Vinstons attina dokumentu žūksni, kas tikko bija izkritis no pneimatiskās caurules uz viņa rakstāmgalda, un ieraudzīja papīra lapu, kas acīmredzot bija nejauši iekļuvusi starp dokumentiem un tur aizmirsta. Jau to uz galda izklādams, viņš noprata tās nozīmi. Tā bija Times lappuse, apmēram desmit gadu veca - lapas augšējā daļa, tātad ar datumu -, un tur bija dažu delegātu uzņēmums, kuri kādā partijas uzdevumā bija ieradušies Ņujorkā. Grupas pašā vidū stāvēja Džonss, Āronsons un Raterfords. Pārpratums nebija iespējams; arī viņu vārdi bija minēti tekstā zem attēla.

Interesantākais nu bija - abās tiesāšanās viņi visi trīs bija atzinušies, ka tajā datumā atradušies Eirāzijas teritorijā. No kāda slepena lidlauka Kanādā viņi izlidojuši uz satikšanos kaut kur Sibīrijā un tur apspriedušies ar Eirāzijas ģenerālštāba locekļiem, kam nodevuši svarīgus militārus noslēpumus. Da­tums bija aizķēries Vinstona atmiņā tāpēc, ka tas noticis tieši vasaras saul­griežu dienā; bet visai šai lietai vajadzēja būt atzīmētai arī neskaitāmās citās vietās. Bija tikai viens secinājums: pašapsūdzības bijušas nepatiesas.

Zināms, pats par sevi tas nebija nekāds atklājums. Pat toreiz Vinstons vairs neticēja, ka tīrīšanās likvidētie cilvēki tik tiešām izdarījuši noziegumus, kādos tos apsūdzēja. Taču šis nu bija konkrēts pierādījums; tas bija atceltās, noliegtās pagātnes fragments, līdzīgs fosilam kaulam, kas negaidot uziets nepareizā slānī un tātad iznīcina veselu ģeoloģijas teoriju. Ar to būtu pieticis, lai satriektu partiju drusku druskās, ja vien to kaut kā varētu publicēt un darīt zināmu tā nozīmi.

Viņš bija turpinājis darbu, it kā nekas nebūtu noticis. Ieraudzījis, kas tā bija un ko tā nozīmēja, viņš bija fotogrāfiju aizklājis ar citu papīra lapu. Par laimi, tajā mirklī, kad viņš to bija attinis, tā bija atradusies - no tālekrānā raugoties - ar apakšu uz augšu.

Viņš bija paņēmis piezīmju bloku uz ceļgala un atbīdījis krēslu no galda, lai, cik vien iespējams, atvirzītos no tālekrānā. Paturēt sejā vienaldzīgu izteiksmi nebija grūti, pat elpu varēja pievaldīt ar zināmu piepūli, taču ne­varēja apslāpēt sirdspukstus, un tālekrāns bija diezgan jutīgs, lai tos uztvertu. Viņš ļāva paiet kādām desmit minūtēm, visu laiku mocīdamies bailēs, ka tik kāda nejaušība - piemēram, caurvēja pūsma pār rakstāmgaldu - viņu neno­dotu. Tad viņš fotogrāfiju, to neatsegdams, iemeta atmiņas spraugā reizē ar citiem papīriem. Jau pēc minūtes tā varbūt bija sabirzusi pelnos.

Tas bija pirms desmit vienpadsmit gadiem. Šodien viņš fotogrāfiju droši vien būtu paglabājis. Savādi, jau fakts vien, ka viņš to kādreiz turējis pirkstos, likās svarīgs vēl tagad, kad pati fotogrāfija un tāpat notikums, ko tā attēloja, bija tikai atmiņas. "Vai partijas vara pār pagātni," - tā viņš sev jautāja, "būtu kļuvusi vājāka tāpēc, ka pierādījums, kas vairs neeksistēja, reiz bija eksis­tējis?"

Taču šodien, pat pieņemot, ka to varētu kaut kā atjaunot no pelniem, fotogrāfija nemaz vairs nebūtu pierādījums. Jau toreiz, kad viņš fotogrāfiju bija atradis, Okeānija vairs nekaroja ar Eirāziju, un trim mirušajiem vīriem būtu vajadzējis valsti nodot Austrumāzijas aģentiem. Kopš tā laika stāvoklis bija mainījies vairākkārt - divas trīs, viņš vairs neatcerējās, cik reizes. Ļoti iespējams, ka pašapsūdzības bija tik daudz reižu grozītas un labotas, ka sākotnējiem faktiem un datiem vairs nebija ne mazākās nozīmes. Pagātne ne tikvien mainījās, bet mainījās nemitīgi. Murgu jutoņu viņam visvairāk radīja tas, ka viņš nekad skaidri nebija izpratis, kāpēc šī milzīgā krāpšana vajadzīga. Pagātnes viltošanas acumirklīgās priekšrocības bija viegli saskatāmas, bet dziļākais motīvs bija noslēpumains. Viņš atkal paņēma spalvu un rakstīja:

Es saprotu, kā; es nesaprotu, kāpēc.

Viņš gribēja zināt, ko jau daudzkārt bija sev jautājis, vai pats nav sajucis prātā. Varbūt prātā jukušais ir gluži vienkārši mazākums vienā cilvēkā. Kād­reiz arī to turēja par trakuma pazīmi, ja kāds domāja, ka Zeme griežas ap Sauli; šodien par traku uzskata tādu, kas domā, ka pagātne ir negrozāma. Varbūt viņš ir vienīgais, kas tā domā, un, ja vienīgais, tad viņam jābūt vājprātīgam. Bet doma, ka viņš varētu būt vājprātīgs, viņu daudz neuztrauca; šausmīgākais bija, ka viņš varētu būt maldījies.

Viņš paņēma skolēnu vēstures grāmatu un uzšķīra Lielā Brāļa attēlu, kas bija iespiests pretī pirmajai lappusei. Hipnotizētājas acis raudzījās viņa acīs. Bija tā, it kā milzīgs spēks spiestu uz leju - kaut kas tāds, kas ietiecās galvas­kausā, apstrādāja smadzenes, lika izbailēs atteikties no agrākās pārliecības, gandrīz vai noliegt to, ko acis redz un ausis dzird. Beidzot partija varēja pa­ziņot, ka divreiz divi ir pieci, un tam būtu jātic. Agrāk vai vēlāk partijai tas bija jāpieprasa: to prasīja tās stāvokļa loģika. Partijas filozofija būtībā noliedza ne tikvien pieredzes ticamību, bet pašu ārējās realitātes pastāvēšanu. Visu ķecerību ķecerība bija veselais prāts. Un visbriesmīgākais bija nevis tas, ka var nogalināt par to, ka domā citādi, bet gan tas, ka partijai var būt taisnība. Jo galu galā - kā mēs zinām, ka divreiz divi ir četri? Vai ka pastāv Zemes pie­vilkšanas spēks? Vai ka pagātne ir negrozāma? Ja nu kā pagātne, tā ārējā pasaule eksistē tikai prātā un prāts pats ir pakļaujams zināmai kārtībai - ko tad?

Bet nē! Šķita, ka viņa drosme pati no sevis nostiprinās. Viņa prātā iznira Obraiena seja, lai gan to nebija izraisījusi nekāda skaidra domu asociācija. Drošāk kā līdz tam viņš nu zināja, ka Obraiens ir viņa pusē. Viņš rakstīja dienasgrāmatu tieši Obraienam; tā bija it kā nebeidzama vēstule , ko neviens nekad nelasīs, bet kas tomēr adresēta kādai atsevišķai personai un no šī fakta ieguva savu nokrāsu.

Partija sludināja neticēt tam, ko acis redz un ausis dzird. Tas bija partijas pirmais - vissvarīgākais - bauslis. Vinstonam saplaka drosme, iedomājoties milzu varu, kas stāv viņam pretī, un cik viegli katrs gudrāks partijnieks viņu uzveiktu debatēs ar smalkiem argumentiem, kurus viņš nespētu nedz at­spēkot, nedz saprast. Tomēr viņam ir taisnība! Viņi melo, bet viņam ir tais­nība. Jāaizstāv acīm redzamais, zināmais, patiesais. Vispārīgas patiesības ir patiesas, pie tā jāturas! Tveramā pasaule pastāv, tās likumi nemainās. Akmeņi ir cieti, ūdens ir slapjš, neatbalstīti priekšmeti krīt uz Zemes centra pusi. Tādā jutoņā, it kā sarunātos ar Obraienu, it kā definētu svarīgu aksiomu, viņš rakstīja:

Brīvība ir tas, ja brīv teikt, ka divreiz divi ir četri. Ja to drīkst, viss cits seko.

Kaut kur iesmaržojās grauzdēta kafija - īsta, nevis Uzvaras kafija -, un smarža atstrāvoja līdz ielai. Vinstons neviļus apstājās. īsu mirkli viņš jutās kā pusaizmirstajā bērnības pasaulē atgriezies. Tad kādas durvis ar blīkšķi aiz­cirtās, pārtraucot smaržu gluži kā skaņu.

Viņš bija nogājis vairākus kilometrus pa ielu bruģi un juta asinis pulsējam paplašināto vēnu čūlā. Triju nedēļu laikā viņš nu jau otro reizi nebija ieradies vakara sapulcē kopas centrā: pārdroša rīcība, jo nebija šaubu, ka ierašanās vai neierašanās uz centra sanāksmēm tika rūpīgi pārbaudīta. Vispār partijas bied­ram nekad nebija brīva laika, un tikai gultā viņš bija viens. Bija pieņemts, ka tad, kad partijas biedrs nestrādāja, neēda un negulēja, viņam vajadzēja pie­dalīties kopīgos atpūtas vai izpriecu sarīkojumos; darīt kaut ko, kas liecināja par tieksmi uz savrupību, pat vienam pastaigāties arvien bija mazliet bīstami. Tam jaunrunā bija īpašs vārds: to sauca par pašdzīvi, kas nozīmēja indivi­duālismu un neparastu izturēšanos. Bet tovakar, no ministrijas iznākot, viņu bija savaldzinājis liegais aprīļa gaiss. Debess bija zilgāk zila, nekā viņš togad bija redzējis, un pēkšņi garais, trokšņainais vakars, garlaicīgās spēles un apnicīgie priekšlasījumi, mākslotais, ar degvīnu uzturētais biedriskums kopas centrā viņam likās neciešams. Gluži impulsīvi viņš bija pagriezies sānis no autobusa pieturas un devies projām Londonas labirintā - vispirms uz dien­vidiem, tad austrumiem, tad atkal uz ziemeļiem, beidzot apmaldīdamies sve­šās ielās un vairs pat neievērodams, uz kuru pusi iet.

"Ja ir cerība," viņš bija rakstījis dienasgrāmatā, "tad tā ir proletariātā." Šie vārdi vienmēr atgriezās viņa prātā kā mistiskas patiesības un skaidras muļ­ķības formulējums. Viņš bija kādā nepazīstamā nabadzīgā kvartālā uz zie­meļaustrumiem no vietas, kas kādreiz saukta par Svētā Pankrācija staciju. Viņš gāja pa apaļu akmeņu bruģi gar mazām, brūnām divstāvu mājelēm ar noplukušām durvīm, kas vērās tieši uz ielu un dīvainā kārtā atgādināja žurku alas. Starp bruģakmeņiem šur tur spīdēja netīra ūdens peļķes. Iekšā un ārā pa tumšajām durvīm un šaurajām ejām, kas atzarojās uz abām pusēm, staigalēja visvisādi ļaudis - meitenes ziedu gados spilgti krāsotām lūpām, puiši, kuri tām sekoja, izblīdušas sievas, kas skaidri rādīja, kādas jaunavas izskatīsies jau pēc desmit gadiem, gausi steberēja greizi veči, bet skrandaini bērni kailām kājām bradāja pa peļķēm un izklīda uz visām pusēm, māšu dus­mīgos saucienus dzirdot. Gandrīz ceturtā daļa logu šajā ielā bija saplīsuši un aizsisti ar dēļiem. Ļaužu lielākā daļa nelikās Vinstonu redzam; daži viņu no­skatīja pētīgā ziņkārē. Divas miesās raženas sievas, ķieģelsarkanās rokas uz priekšautiem sakrustojušas, trieca kādu durvju priekšā. Tām tuvojoties, Vinstons uztvēra sarunas frāzes.

- Jā, es viņai saku, tas viss būtu labi un jauki, es saku. Bet vai tu manā vietā nedarītu tāpat kā es? Nopelt ir viegli, es saku, bet tu esi citādā stāvoklī nekā es.

- Nu kā tad, - otra atteica, - tā jau ir. Tā nu tas ir…

Spalgās balsis pēkšņi aprāvās. Sievas naidīgā klusumā noskatījās, kā viņš paiet garām. Patiesībā tas nebija naids, tikai zināma veida piesardzība, mirk­līgs saspringums, kā nepazīstamam dzīvniekam garām paskrejot. Partijas zilais virsvalks nevarēja būt parasts šajā ielā. Nebija gudri bez noteikta uzde­vuma rādīties šādās vietās. Patruļa varēja aizturēt, ja gadītos ar to sadurties. "Biedri, parādiet savus dokumentus! Ko jūs te darāt? Kad beidzāt darbu? Vai parasti nākat mājās pa šo ceļu?" - un tā tālāk, un tā tālāk. Nebija gan aizliegts iet mājās pa aplinku ceļu, bet ar to pietiktu, lai saistītu domu policijas uzma­nību, ja tai par to ziņotu.

Pēkšņi visu ielu pārņēma uztraukums. No visām pusēm skanēja brīdinā­juma saucieni. Ļaudis kā truši iemuka mājās. Kāda jauna sieviete izskrēja pa durvīm dažus soļus Vinstonam priekšā, paķēra sīku bērniņu, kas rotaļājās dubļu peļķē, ietina priekšautā un atkal iemetās atpakaļ: visu to viņa paveica vienā mirklī. Tajā pašā brīdī plēšām līdzīgā melnā uzvalkā ģērbies vīrietis, no sānu ejas iznācis, pieskrēja Vinstonam klāt un satraukts rādīja ar roku uz debesīm.

- Sprāgstoņa! - viņš kliedza. - Sargies, tēvaini! Dabūsi pa galvu! Ātri gar zemi!

Par sprāgstoņām proletārieši bija iesaukuši raķešbumbas. Vinstons tūlīt nometās garšļaukus. Vienkāršajiem ļaudīm vienmēr vai gandrīz vienmēr bija taisnība, kad viņi tā brīdināja. Likās, viņiem bija īpašs instinkts, kas jau dažas sekundes iepriekš ziņoja, ka tuvojas raķešbumba, lai gan valdīja uzskats, ka tās lidojot ātrāk par skaņu. Vinstons salika rokas virs pakauša. Atskanēja grāviens, kas sadrebināja un sakustināja pat ielas bruģi; viņam pār muguru viegli nokaisījās tāda kā krusa. Pieceldamies viņš redzēja, ka bija apbiris stikla drumslām no tuvākā loga.

Viņš gāja projām. Bumba bija sagrāvusi vairākus namus ap divsimt metru tālāk tajā pašā ielā. Debesīs izpletās melns dūmu pušķis un zem tā - apme­tuma putekļu mākonis, kurā ap drupām jau drūzmējās ļaudis. Viņam priekšā uz bruģa bija nokritusi gružu kaudzīte, un tās vidū viņš ieraudzīja koši sar­kanu svītru. Klāt piegājis, viņš redzēja, ka tur atsviesta līdz plaukstai norauta roka. Sārtoja vienīgi brūce, bet roka bija noasiņojusi tik balta, ka neatšķīrās no apmetuma kaļķiem.

Viņš paspēra roku notekā un, vairīdamies no pūļa, iegriezās sānielā pa labi. Pēc trim četrām minūtēm viņš atradās ārpus bumbas skartā rajona, un netīrā ielas burzma joprojām mudžēja, it kā nekas nebūtu noticis. Pulkstenis bija gandrīz divdesmit, dzērienu pārdotavas, kur iepirkās proletārieši (viņi tās sauca vecajā vārdā - par vīnūžiem), bija pilnum pilnas. No apķēpātajām durvīm, kas nemitīgi vārstījās ciet un vaļā, sitās urīna, zāģu skaidu un skāba alus smaka. Stūrī, ko veidoja uz āru izvirzīta mājas fasāde, cieši kopā saspie­dušies, stāvēja trīs vīrieši, viens no tiem turēja rokā salocītu avīzi, bet abi pārējie tajā žūrējās viņam pār pleciem. Vēl nepiegājis tik tuvu, lai saskatītu viņu sejas izteiksmi, Vinstons ievēroja, ka viņi saspringuši lielā ziņkārē. Acīmredzot viņi lasīja svarīgu jaunu ziņu. Viņš bija tikai dažu soļu attālumā, kad grupiņa pajuka un divi vīri sāka dedzīgi strīdēties. Mirkli likās, ka tie tūliņ klups viens otram matos.

- Kurls esi, vai, ka nedzirdi, ko tev saku? Es tev saku, jau vairāk nekā četrpadsmit mēnešus neviens numurs, kas beidzas ar septiņi, nav laimējis!

- Ir gan laimējis!

- Nav, ka es tev saku! Man mājās uz papīra pierakstīti visi par vairāk nekā diviem gadiem. Es pierakstu visu kā pēc pulksteņa. Un es tev saku, neviens numurs, kas beidzas ar septiņi…

-Jā, septiņi ir gan laimējis! Gandrīz vēl atceros visu numuru. Beidzās ar četri nulle septiņi. Tas bija februārī - februāra otrajā nedēļā.

- Februārī - muldoņa tāds! Man viss pierakstīts melns uz balta. Un, kad es tev saku, neviens numurs…

- Turiet nu labāk muti! - trešais viņiem uzsauca.

Viņi runāja par loteriju. Trīsdesmit metru pagājis, Vinstons atskatījās. Viņi aizvien vēl ķildojās dedzīgām, iekarsušām sejām. Loterija ar milzīgu laimestu izmaksām reizi nedēļā bija vienīgais notikums, kam proletārieši veltīja no­pietnu uzmanību. Iespējams, ka vairākiem miljoniem proletāriešu loterija bija galvenā, ja ne vienīgā dzīves jēga. Tā bija viņu izprieca, viņu kaislība, viņu sāpju remdinātāja un gara uzmundrinātajā. Ja tas attiecās uz loteriju, pat cil­vēki, kas tikko prata lasīt un rakstīt, varēja veikt sarežģītus aprēķinus un neticami daudz ko atcerēties no galvas. Bija vesela ļaužu šķira, kas pārtika no tā, ka pārdeva sistēmas, pareģojumus un amuletus. Vinstonam nebija ne­kāda sakara ar loterijas lietām, ko vadīja Pārpilnības ministrija, bet viņš pus­līdz skaidri zināja (patiesībā to zināja ikviens partijas biedrs), ka laimesti lielāko tiesu ir iedomāti. īstenībā izmaksāja tikai mazas summas, lielo lai­mestu ieguvēji bija neeksistējošas personas. Tā kā starp atsevišķām Okeānijas daļām tikpat kā nepastāvēja sazināšanās iespējas, to nebija grūti iekārtot.

Bet, ja bija cerība, tā sakņojās proletariātā. Pie šā atzinuma bija jāturas. Ja to izteica vārdos, tas izklausījās saprātīgi, bet, kad paskatījās uz šiem cilvēk­veidīgajiem radījumiem, kas nāca pretī, tas pārvērtās tikai ticībā. Ieliņa, kurā viņš bija nogriezies, veda lejā no kalna. Viņam bija sajūta, ka viņš te kādreiz jau bijis un ka tepat netālu vajadzētu būt galvenajai ielai. Kaut kur priekšā murdēja daudzas skaļas balsis. Ieliņa spēji pagriezās un beidzās ar kāpnēm uz aleju, kurā daži tirdzinieki pie novietnēm pārdeva apvītušas saknes. Tajā brīdī Vinstons atskārta, kur atrodas. Aleja veda uz galveno ielu, un aiz stūra, ne gluži piecu minūšu gājienā no šejienes, bija veclietu veikals, kur viņš bija nopircis sējumu, kas tagad kļuvis par viņa dienasgrāmatu. Un turpat tuvumā kādā rakstāmlietu veikaliņā viņš bija iegādājies tintes pudelīti un spalvaskātu ar spalvu.

Brītiņu viņš pastāvēja kāpņu galā. Alejas otrā pusē bija noplucis krodziņš, kura logi izskatījās apsarmojuši, lai gan bija tikai noputējuši. Kāds ļoti vecs, salīcis, bet itin kustīgs vīrs sirmām ūsām, kas bija izbozušās uz priekšu kā garneļvēzim, atgrūda griežamās durvis un iegāja iekšā. Viņā raugoties, Vinstonam ienāca prātā, ka šis vecis, kam varēja būt vismaz astoņdesmit gadu, revolūcijas laikā būs bijis jau pusmūžā. Viņš un daži citi viņa gados bija pēdējā saikne ar sen pagājušajiem kapitālisma laikiem. Pašā partijā vairs nebija daudz tādu cilvēku, kuru garīgā pasaule veidojusies pirms revolūcijas. Vecākā pa­audze tika gluži vienkārši likvidēta piecdesmito un sešdesmito gadu lielajās tīrīšanās, un nedaudzie atlikušie terora ietekmē bija garīgi pilnā mērā pakļā­vušies partijai. Ja vēl bija kāds, kas varēja patiesi attēlot apstākļus gadsimta pirmajos desmitos, tad tam vajadzēja būt proletārietim. Pēkšņi Vinstons atce­rējās vēstures grāmatas vietu, ko bija norakstījis dienasgrāmatā, un viņu sagrāba neprātīga vēlme. Viņš ieies krogā, iepazīsies ar veco vīru un to iztau­jās. Viņš tam teiks: "Pastāstiet man, kā dzīvojāt, kad bijāt jauns. Kā toreiz bija? Vai toreiz klājās labāk nekā tagad vai sliktāk?"

Steigšus, kamēr bailes vēl nepaspēja viņu pārvarēt, Vinstons nokāpa lejā un devās pāri šaurajai ielai. Protams, tā bija neprātība. Kā parasts, nebija likuma, kas aizliegtu runāt ar proletāriešiem un apmeklēt viņu krogus, bet tāda rīcība būtu pārāk neparasta, lai to neievērotu. Ja parādītos patruļa, viņš varētu aizbildināties, ka viņam kļuvusi slikta dūša, bet nebija domājams, ka tam kāds noticētu. Viņš atgrūda durvis, sejā iesitās ieskābuša alus derdzīgā pūdēta siera smaka. Viņam ienākot, balsu kņada kļuva uz pusi klusāka. Viņš juta, ka aiz muguras visi noskatās viņa zilajā virsvalkā. Šautru mešanas spēle telpas otrā galā aprima vismaz uz trīsdesmit sekundēm. Vecais vīrs, kam viņš bija sekojis, stāvēja pie letes un strīdējās ar bufetnieku - garu, druknu jaunu vīrieti līku degunu un lielām, muskuļainām rokām. Pulciņš citu klausījās ķild­niekos, ar glāzēm rokās apkārt sastājušies.

- Vai ta es jums diezgan laipni neprasīju, ko? - vecais teica, kareivīgi izriezdams plecus. - Un jūs man sakāt, ka jums te jūsu šeņķī neesot pintes kausa?

- Kas tā jums tāda par pinti, velns parāvis? - bufetnieks jautāja un, pirkst­galiem uz letes balstīdamies, paliecās uz priekšu.

- Nu, paklausieties, ko viņš runā! Esot bufetnieks - un nezina, kas pinte! Nu , pinte ir puse kvarta, un uz galonu iet četri kvarti. Vai man jums vēl būs jāmāca ābece, vai?

- Tādus mērus nekad neesmu dzirdējis, - bufetnieks strupi atmeta. - Mēs te izsniedzam litrus un puslitrus - tas viss. Pats redzat glāzes plauktā.

- Bet es gribu pinti, - vecais neatlaidās. - Vai ta jums grūti ieliet man pinti? Kad es biju jauns puisis, mums tādu draņķa litru nemaz nebija.

- Kad jūs bijāt jauns puisis, mēs visi vēl dzīvojām kokos, - bufetnieks atteica un pamirkšķināja citiem viesiem.

Nodārdēja smiekli, un neomulība, kas bija radusies, Vinstonam ierodoties, šķita izzūdam. Vecā vīra seja, ko klāja sirmi bārdas rugāji, piesarka. Viņš pagriezās nost no bufetes un, kaut ko purpinādams, ieskrēja Vinstonam tieši krūtīs. Vinstons viņu laipni saņēma aiz piedurknes.

- Vai drīkstu jums piedāvāt kādu malku? - Vinstons jautāja.

- Jūs esat džentlmenis, - vecais noteica, atkal sasliedamies taisnāk. Li­kās, viņš nemaz nepamanīja Vinstona zilo virsvalku. - Pinti! - viņš spītīgi uzsauca bufetniekam. - Pinti miestiņa!

Bufetnieks ielēja divus puslitrus tumšbrūna alus bieza stikla glāzēs, kuras turpat spainī zem letes bija izskalojis. Alus bija vienīgais dzēriens, ko prole­tāriešu krogos varēja dabūt. Proletāriešiem nebija atļauts dzert degvīnu, lai gan viņi to diezgan viegli varēja dabūt. Šautru mešanas spēle atkal turpinājās pilnā sparā, un vīru pulciņš pie bufetes sāka spriedelēt par loteriju. Vinstona klātiene uz mirkli bija piemirsušies. Pie loga bija koka galdiņš, kur viņi ar veco vīru varēja parunāties. Tas bija ārkārtīgi bīstami, bet telpā, kā viņš jau ienākot bija pārliecinājies, vismaz nebija tālekrāna.

Vai ta šis man nebūtu varējis ieliet pinti, - vecais pukojās, nosēdies pie savas glāzes. - Ar puslitru nepietiek. To nemaz lāgā nejūt. Bet vesels litrs atkal ir par daudz. Tad man pūslis tūdaļ sāk tecēt. Nemaz nerunājot par cenu.

Jūs droši vien esat piedzīvojis daudz pārmaiņu kopš jaunības dienām, -Vinstons piesardzīgi iesāka.

Vecā vīra bāli zilās acis no šautru dēļa pievērsās bufetei un no bufetes -kungu gala durvīm, it kā pārmaiņas būtu notikušas nekur citur kā tepat kroga zālē.

Alus bija labāks, - viņš beidzot teica. - Un lētāks! Kad biju jauns puisis, viegls alus - mēs to saucām par miestiņu - maksāja četri pensi pintē. Zināms, tas bija pirms kara.

Pirms kāda kara? - Vinstons ievaicājās.

Kari jau ir vienā gabalā, - vecis nenoteikti nomurmināja. Tad viņš pacēla glāzi, un viņa pleci atkal kļuva taisnāki. - Nu tad lai iet uz veselībām!

Ādamābols viņa kalsenajā kaklā ātri sāka lēkāt augšup lejup, un alus pa­zuda kā nebijis. Vinstons aizgāja līdz bufetei un atnesa vēl divus puslitrus. Likās, vecis jau bija piemirsis, ka vesels litrs kaitē viņa veselībai.

- Jūs esat daudz vecāks par mani, - Vinstons turpināja. - Jums jau vaja­dzēja būt pieaugušam, kad es piedzimu. Jūs droši vien atceraties, kā bija vecos laikos - pirms revolūcijas. Cilvēki manos gados par tiem laikiem īstenībā neko nezina. Mēs par tiem varam lasīt tikai grāmatās, bet kas lai zina, cik grāmatās patiesības. Man gribētos dzirdēt, ko jūs par to domājat. Vēstures grāmatās teikts, ka dzīve pirms revolūcijas bijusi pavisam citāda nekā tagad. Toreiz bijusi visbriesmīgākā apspiešana, netaisnība, nabadzība - daudz ļaunāk, nekā varam iedomāties. Tepat Londonā tautas plašajām masām bijis jādzīvo pus­badā no šūpuļa līdz kapam. Pusei iedzīvotāju pat nebijis apavu kājās. Tie strādājuši divpadsmit stundu dienā, gājuši skolā tikai līdz divpadsmit gadiem, gulējuši pa desmit vienā istabā. Bet tajā pašā laikā bijis neliels skaits cilvēku, tikai daži tūkstoši - tā saucamie kapitālisti -, kam piederējusi visa manta un vara. Viņi baudījuši visus pasaules labumus. Dzīvojuši lielās, greznās mājās ar trīsdesmit apkalpotājiem, braukājuši pa pilsētu automobiļos un četrjūga karietēs, dzēruši šampanieti, valkājuši cilindrus…

Vecā vīra seja pēkšņi atplauka.

- Cilindrus! - viņš iesaucās. - Vai nav joks, ka jūs tos pieminat? Vēl vakar man ar tie ienāca prātā, pats nezinu, kāpēc. Tāpat iedomājos, sak, nu jau gadiem neesmu cilindru redzējis. Pavisam izgājuši no modes. Beidzamo reizi cilindru uzliku galvā savas svaines bērēs. Un tas varēja būt - pag, skaidri gan nemācēšu pateikt - liekas, pirms gadiem piecdesmit. Zināms, es jau to tikai noīrēju tam gadījumam, ne jau citādi.

- Cilindri nav visai svarīgi, - Vinstons pacietīgi iebilda. - Galvenais, ka šie kapitālisti - tie un daži advokāti, priesteri un citi, kas no tiem pārtika, -esot bijuši pasaules valdnieki. Viss pastāvējis tikai viņu dēļ. Jūs - vienkāršie ļaudis, strādnieki - esot bijuši viņu vergi. Viņi varējuši ar jums darīt, ko vien gribējuši. Varējuši jūs kā lopus sūtīt uz Kanādu. Varējuši, ja vien vēlējušies, gulēt ar jūsu meitām. Viņi likuši jūs pērt ar pātagām, kas sauktas par pletnēm. Jums bijusi jānoņem cepure, kad jūs viņus satikuši. Katram kapitālistam se­kojis bars sulaiņu…

Vecis atkal atdzīvojās.

- Sulaiņi! - viņš ierunājās. - Klau, atkal viens vārds, ko nu jau diezi kad neesmu dzirdējis. Sulaiņi! Nudien tas man atgādina senās dienas, jānudien. Atminos, kā - ai, kur tie gadi - svētdienas pievakarēs mēdzu aizkāpt uz Haidparku paklausīties, ko saka runasvīri. Kas tur gan nebija! Pestīšanas armija, Romas katoļi, žīdi, indiāņi. Un tad tur bija viens vīrs - vārdu nu gan vairs nezināšu, bet varens teicējs, ak tu traks, kas par muti! Kā viņš tiem sadeva! "Sulaiņi!" viņš teica. "Buržuāzijas sulaiņi! Valdošās šķiras dienderi!" Par para­zītiem viņš tos ari mēdza saukāt un par ijēnām, nudien viņš tos lamāja par ijēnām. Viņš, protams, runāja par angļu strādnieku partiju, par ko ta citu.

Vinstonam likās, ka viņi runā katrs par savu.

- Es jums teikšu, ko patiesībā gribu zināt, - viņš atsāka. - Vai jums šķiet, ka tagad jums ir lielāka brīvība nekā tajās dienās? Vai tagad pret jums izturas cilvēcīgāk? Senos laikos bagātnieki, vīri ar cilindriem…

- Augšnams, Lordu palāta… - vecis domīgi piemetināja.

- Nūjā, Lordu palāta - arī. Es tikai gribēju jautāt, vai šie vīri pret jums izturējās kā pret zemākiem radījumiem, tāpēc ka viņi bija bagāti, bet jūs -nabagi? Vai tiesa, piemēram, ka jūs tos saucāt par kungiem un noņēmāt ce­puri, kad tos satikāt?

Likās, vecais vīrs gremdējās domās. Viņš iedzēra krietnu malku alus, iekām atbildēja.

-Jā, - viņš tad sacīja. - Viņiem patika, ja piešāva roku pie cepures. Ta bija tāda kā cieņas parādīšana. Es gan to lāgā neatzinu, bet darījis tiku bieži vien. Bija jau, tā sakot, jādara.

- Un vai bija parasts - es tikai atkārtoju, ko esmu lasījis vēstures grā­matās, - vai bija parasts, ka šie kungi un viņu kalpi jūs grūda nost no ietves notekā?

- Viens mani reiz nogrūda, - vecis stāstīja. - Atceros to vēl kā šodien. Tas bija airēšanas sacīkšu vakarā - es ieskrēju krūtīs jaunam kungam, kas nāca pa Seftsberijas ielu. īsts džentlmenis no galvas līdz kājām - stērķelēts krekls, cilindrs, melns mētelis. Viņš nāk tenteriski, un - bladāc! - es nejauši iedrāžos šim taisni krūtīs. "Vai jūs neredzat, kur ejat?" šis man uzsauc. Es saku: "Jūs laikam domājat, ka esat nopircis visu ielu, ko?" Šis atkal uz mani: "Ja jūs būsiet vēl bezkaunīgs, es jums sprandu apgriezīšu!" Es saku: "Jūs esat pilnā. Es tūliņ pasaukšu policiju un likšu jūs iesēdināt," - tā es šim saku. Un, ticat vai neticat, viņš grābj mani aiz krūtīm un grūž un tik tikko nepagrūž apakš autobusa riteņiem. Nu, zināt, toreiz biju jauns, būtu cēlies un viņam krietni sadevis, bet, par nelaimi…

Vinstonu pārņēma nevarība. Vecā vīra atmiņas bija nekas vairāk kā nekam nederīgu sīkumu gūzma. Viņu varēja iztaujāt visu dienu, tomēr neiegūt ne­vienas nozīmīgas ziņas. Savā veidā partijas vēstures grāmatām varēja būt taisnība; tās pat varēja būt pilnīgi patiesas. Viņš mēģināja pēdējo reizi.

- Varbūt neesmu diezgan skaidri izteicies, - viņš sacīja. - Lūk, ko gribēju sacīt. Jums ļoti garš mūžs aiz muguras; pirms revolūcijas jūs jau bijāt no­dzīvojis pusmūžu. Piemēram, jūs bijāt jau pieaudzis 1925. gadā. Vai jūs man nepateiktu, vai dzīve, kādu jūs to atceraties, 1925. gadā bija labāka vai sliktāka nekā tagad? Ja jūs varētu izvēlēties, kad jūs labāk gribētu dzīvot - toreiz vai tagad?

Vecis domīgi paraudzījās uz šautru metamo dēli. Gausāk nekā līdz tam viņš izdzēra alus atlikumu. Kad viņš ierunājās, viņa balss skanēja iecietīgi, filozofiski, it kā alus būtu viņu atmaidzinājis.

- Zinu gan, kas jums padomā, - viņš noteica. - Jūs vēlaties izdibināt, vai gribu atkal būt jauns. Ļaužu lielākā tiesa teiktu, ka gribētu atkal būt jauni, ja viņiem to prasītu. Jaunam jau ir veselība un spēks. Manos gados veselība pavisam čābiska. Kājās iemetusies velns zina kāda krika, un ar pūsli ar tīrais negals. Naktī sešas vai septiņas reizes jākāpj laukā no gultas. Bet vecumam ir arī lielas priekšrocības. Nav tik daudz rūpju un raižu. Piemēram, nav jāno­ņemas ar sieviešiem, un tā ir liela lieta. Man nu jau turpat trīsdesmit gadu nav bijis nekādu darīšanu ar sieviešiem, ticat vai neticat. Un, kas vēl vairāk, neesmu arī jutis ne mazāko iekārienu.

Vinstons atspieda muguru pret palodu. Nebija vērts turpināt. Viņš gribēja nopirkt vēl pāris glāžu alus, kad vecis pēkšņi piecēlās un naski iečāpoja smir­došajā atejā, kas atradās turpat blakustelpā. Liekais puslitrs alus jau sāka iedarboties. Vinstons dažas minūtes pasēdēja, noskatīdamies tukšajā glāzē, un gandrīz pats neievēroja, kā kājas viņu atkal bija iznesušas uz ielas. "Vis­vēlākais, pēc divdesmit gadiem," viņš domāja, "uz šo svarīgo un vienkāršo jautājumu: "Vai dzīve pirms revolūcijas bijusi labāka nekā tagad?" - vispār vairs nebūs iespējams atbildēt. Patiesībā tam nav atbildes jau tagad, jo retie tālaika aculiecinieki ir zaudējuši spēju abus laikmetus salīdzināt. Viņi atceras neskaitāmus nenozīmīgus sīkumus, ķildu ar darbabiedru, pazuduša velosi­pēda pumpja meklēšanu, sen mirušas māsas sejas izteiksmi, putekļu virpuļus vējainā rītā pirms septiņdesmit gadiem, bet visi nozīmīgie fakti ir ārpus viņu iespaidu loka. Viņi ir līdzīgi skudrām, kas var redzēt mazus priekšmetus, bet ne lielos. Un, kad atmiņa izbālēs un visi rakstītie dokumenti būs viltoti - kad tas viss būs noticis, partijas apgalvojums, ka tā uzlabojusi cilvēces dzīves apstākļus, būs jāpieņem kā patiesība, jo neeksistēs un nekad vairs nevarēs eksistēt nekas tāds, kas ļautu salīdzināt un pārbaudīt."

Šajā mirklī viņa domu pavediens spēji pārtrūka. Vinstons apstājās un pacēla skatienu. Viņš atradās šaurā ieliņā ar dažiem maziem, tumšiem, starp dzīvojamiem namiem izkaisītiem veikaliņiem. Tieši viņam virs galvas karājās trīs nolupušas metāla bumbas, kas izskatījās, it kā reiz būtu bijušas zeltītas. Šī vieta viņam šķita pazīstama. Kā tad! Viņš stāvēja pie veclietu veikaliņa, kur bija nopircis dienasgrāmatu.

Viņš sarāvās bailēs. Pārdrošība bija jau sākumā pirkt šo sējumu; viņš bija nozvērējies te nekad vairs nerādīties. Un tomēr, tiklīdz viņš bija paļāvis do­mām vaļu, kājas viņu bija atnesušas šurp bez apzinīgas līdzdalības. Tieši no šādiem pašnāvībai līdzīgiem impulsiem viņš bija cerējis izsargāties, sākdams dienasgrāmatu. Vienlaikus viņš ievēroja, ka veikals vēl ir vaļā, lai gan pulk­stenis jau rāda gandrīz divdesmit viens. Atjauzdams, ka iekšā iet tomēr ir drošāk nekā slaistīties durvju priekšā, viņš iegāja pa durvīm. Ja kāds jautātu, viņš diezgan ticami varētu teikt, ka meklē žiletes.

Veikala īpašnieks nupat bija iededzis pie griestiem pakārtu petrolejas lampu, kas izplatīja tvanīgu, bet diezgan patīkamu smaku. Viņš bija kādus sešdesmit gadus vecs, vājš un salīcis, garu, it kā labi ošņājošu degunu un laipnām acīm, kuru izskatu bojāja biezi briļļu stikli. Mati viņam bija iesirmi, bet uzacis kuplas un arvien vēl melnas. Brilles, vieglās, nervozās kustības un melnie samta svārki piešķīra viņam tādu kā intelektuālu izskatu, it kā viņš būtu literāts vai mūziķis. Balss viņam bija klusa, tāda kā izdzisusi, un izruna ne tik vulgāra kā proletāriešu lielākajai tiesai.

- Es jūs pazinu jau uz ietves veikala priekšā, - viņš tūliņ Vinstonu uz­runāja. - Jūs esat kungs, kas nopirka jaunās dāmas dienasgrāmatu. Skaists papīrs, jānudien. Satinēts, kā to kādreiz sauca. Tādu papīru tagad vairs neražo -droši kopš kādiem piecdesmit gadiem. - Viņš pāri brillēm pavērās Vinstonā. - Vai varu jums atkal ko piedāvāt? Vai varbūt ienācāt tikai apskatīties?

- Nejauši gāju garām, - Vinstons nevērīgi atteica. - Tāpat vien iegriezos. Nemeklēju neko pirkt.

- Labi vien, ka tā, - veikalnieks nomurmināja. - Diezin vai es varētu jūs apmierināt, ja jūs ko meklētu. - Viņš it kā aizbildinoties atmeta ar mīksto plaukstu. - Jūs jau redzat, kā iet: veikals tikpat kā tukšs. Starp mums runājot, veclietu tirdzniecībai vairs nav izredžu. Nav vairs ne pieprasījuma, ne mantu. Mēbeles, porcelāns, kristāls - viss saplīst un izzūd. Un metāla lietas, protams, lielāko tiesu pārkausētas. Nu jau gadiem neesmu redzējis nevienu misiņa svečturi.

Patiesībā šaurā veikala telpa bija pilna kā piebāzta, bet tur nebija gandrīz nekā kaut cik vērtīga. Grīdas platība bija ļoti ierobežota, jo gar sienām sa­krauti neskaitāmi noputējuši gleznu rāmji. Logā bija kastes ar skrūvēm un uzgriežņa atslēgām, nodiluši kalti, kabatas naži aplauztiem asmeņiem, apsū­bējuši pulksteņi, tie pat neizskatījās pēc tādiem, kas varētu iet, un dažādas citādas drazas. Tikai kaktā uz maza galdiņa bija šādi tādi nieciņi - lakotas šņaucamās tabakas dozītes, ahāta saktas un vēl šis tas -, kuru starpā varēja būt arī kas interesants. Galdiņam tuvāk pieejot, Vinstona skatienu saistīja gluds, apaļš priekšmets, kas blāvi mirdzēja lampas gaismā, un viņš to paņēma rokā.

Tas bija smags stikla gabals, vienā pusē plakans, otrā izliekts, gandrīz līdzīgs puslodei. Stikla krāsā un dzidrumā jautās dīvains, it kā lietusūdens maigums. Pašā stikla gabala vidū, izliektās virsmas palielināts, bija redzams savāds, sarkans, zaraini līkumains priekšmets, kas mazliet atgādināja rozi vai jūras anemoni.

- Kas tas tāds? - Vinstons ieinteresējies jautāja.

- Tas? Korallis, - vecais vīrs atbildēja, - droši vien no Indijas okeāna. Tos kādreiz mēdza iekausēt stiklā. Tam jābūt gatavotam vismaz pirms simt ga­diem. Izskatās pat, ka vēl senāk.

- Skaista lietiņa, - Vinstons noteica.

-Jā, skaista lietiņa, - veikalnieks atzinīgi piebalsoja. - Bet reti kāds tagad tā sacītu. - Viņš ieklepojās. - Tagad, ja jūs to gribētu pirkt, tā jums maksātu četrus dolārus. Atceros laikus, kad par tādu mantu dotu astoņas mārciņas, un astoņas mārciņas toreiz - es nu gan skaidri nezināšu pateikt, cik tas bija, bet tā bija liela nauda. Taču kam gan tagad interesē antīkas lietas - pat tās retās, kas vēl atlikušas?

Vinstons nekavējoties samaksāja prasītos četrus dolārus un ļāva iekā­rotajai lietiņai ieslīdēt kabatā. Viņu valdzināja nevis tās skaistums, bet acīm­redzamā piederība pavisam citam laikmetam. Maigais, it kā lietusūdens dzid­rais stikls nepavisam nelīdzinājās stikla šķirnēm, ko viņš bija redzējis. Vēl vairāk viņu pievilka tas, ka šim priekšmetam nav praktiska nolūka, lai gan viņš varēja uzminēt, ka tas kādreiz noderējis par rakstāmgalda piederumu -papīru presi. Kabatā stikla gabals bija ļoti smags, bet, par laimi, pārāk neizspiedās uz āru. Tas, ka tāds priekšmets varētu patikt partijas biedram, bija gluži neparasti un pat aizdomīgi. Aizdomas radīja viss, kas bija vecs, un jo sevišķi, ja bija skaists. Četrus dolārus saņēmis, vecais vīrs kļuva manāmi priecīgāks. Vinstons noprata, ka viņš būtu apmierinājies arī ar trim vai pat diviem dolāriem.

- Augšā ir vēl otra istaba, ko jūs varētu apskatīt, - viņš ieminējās. - Tur gan nekā liela nav. Tikai daži priekšmeti. Lampas gaismā mēs varam tos aplūkot.

Viņš aizdedza otru lampu un saliecies kāpa pa priekšu augšā pa stāvām, nodilušām kāpnēm; tad viņi pa šauru gaiteni nokļuva mazā istabiņā, pa kuras logu varēja redzēt apaļiem akmeņiem bruģētu pagalmu un aiz tā namu skur­steņu mežu. Vinstons ievēroja, ka iekārta vēl ir tāda, it kā te kāds dzīvotu. Uz grīdas neliels paklājs, pie sienām pāris gleznu, pie kamīna pievilkts dziļš, plats atzveltnes krēsls. Uz kamīna dzegas tikšķēja vecmodīgs stikla pulk­stenis ar divpadsmit stundu iedalījumu. Pie loga stāvēja milzīga gulta, kas aizņēma gandrīz ceturto daļu telpas, un tajā vēl bija pēlis.

- Pirms sievas nāves mēs te dzīvojām, - vecais vīrs it kā aizbildinādamies teica. - Tagad pamazām pārdodu mēbeles. Lūk, cik skaista mahagonija gulta -vismaz būtu skaista, ja varētu izdzīt blaktis. Bet jāatzīst gan, ka ir drusku par lielu.

Viņš bija pacēlis lampu, lai apgaismotu visu istabu, un siltajā, nespodrajā gaismā telpa izskatījās savādi mājīga. Vinstonam iešāvās prātā, ka droši vien viegli varētu šo istabu noīrēt par dažiem dolāriem nedēļā, ja gribētu uzņem­ties tādu risku. Tā bija traka, neiespējama iedoma, atmetama jau nākamajā mirklī, bet istaba viņā bija pamodinājusi tādas kā ilgas, kā sendienu atmiņas. Viņam likās, ka skaidri zinātu, kā jūtas tādā istabā kā šī, sēžot dziļā atzveltnes krēslā pie iekurta kamīna, kājas izstieptas pret režģi ar tējas katliņu kāsī, pilnīgi vientuļš, pilnīgi drošs, ka neviens nenovēro, neviena balss neseko un nedzird ne skaņas, tikai katliņa sīkšanu un pulksteņa laipno tikšķēšanu.

- Te nav tālekrāna! - viņš neviļus nomurmināja.

- Nē, nē, - vecais vīrs noteica, - neesmu iegādājis. Par dārgu. Un nezinu arī, kam man to vajadzētu. Redziet, tur kaktā ir smuks krustkāju galdiņš. Zināms, būtu jāpieliek jaunas viras, ja gribētu lietot.

Stūrī bija grāmatu plauktiņš, un tas Vinstonu tūliņ pievilka. Bet tur bija tikai lubas. Grāmatas proletāriešu iecirkņos bija meklētas un iznīcinātas tik­pat pamatīgi kā visur citur. Nebija ticams, ka Okeānijā vēl kur būtu atrodama kāda pirms 1960. gada izdota grāmata. Vecis, arvien vēl lampu turēdams, bija apstājies pie grafikas rožkoka ierāmējumā, kas karājās kamīna otrā pusē, pretī gultai.

- Un tad, ja interesējaties par vecām gravīrām… - viņš smalkjūtīgi iesāka.

Vinstons piegāja tuvāk apskatīt grafiku. Tas bija tērauda asējums un at­tēloja ieapaļu celtni taisnstūrainiem logiem un mazu tornīti priekšā. Ēkai visapkārt stiepās skadriņu žogs, un aizmugurpusē varēja redzēt kaut ko sta­tujai līdzīgu. Vinstons brīdi noskatījās attēlā. Celtne likās it kā pazīstama, lai gan statuju viņš neatcerējās.

- Rāmis ir piestiprināts pie sienas, - vecis paskaidroja, - bet, ja vēlaties, es to varētu atskrūvēt.

- To ēku es pazīstu, - Vinstons beidzot sacīja. - Tā ir ielas vidū pretī Tiesu pilij.

- Jā, jā. Tiesu pils priekšā. To sabumboja - pirms daudz, daudz gadiem. Reiz tā bija baznīca. Sauca par Svētā Klementa baznīcu. - Viņš kautrīgi pa­smaidīja, it kā apzinātos, ka runā kaut ko mazliet smieklīgu, un piebilda:

- Citrons un apelsīns, zvana Svētais Klementīns.

- Ko jūs teicāt? - Vinstons iejautājās.

- Ak, neko - "Citrons un apelsīns, zvana Svētais Klementīns". Tāds pan­tiņš, ko skaitījām, kad vēl biju mazs puika. Kā bija tālāk, neatceros, bet beigas atkal zinu: "Pagalvī spilvens dūnu un spalvu, / Naktī nāks bende, nocirtīs galvu." Tā bija tāda rotaļa. Izstiepa rokas tā, lai citi varētu izlīst pa apakšu, un, kad tika līdz vārdiem "Naktī nāks bende, nocirtīs galvu", nolaida rokas un lūkoja noķert to, kas bija zem tām. Pantiņā bija baznīcu nosaukumi. Uzskai­tītas visas Londonas baznīcas - zināms, tikai galvenās.

Vinstons mēģināja uzminēt, pie kāda gadsimta baznīca piederējusi. Lon­donas celtņu vecumu vienmēr bija grūti noteikt. Visas lielās un impozantās celtnes, ja vien tās neizskatījās pārlieku vecas, pēc partijas ziņām, bija celtas pēc revolūcijas, bet tās, kas bija daudz vecākas, uzskatīja par viduslaikos celtām. Kapitālisma laikmets saskaņā ar vēstures mācību grāmatām neko paliekamu nav radījis. No celtniecības vēsturi mācīties bija tikpat neiespējami kā no grāmatām. Statujas, uzraksti, piemiņas plāksnes, ielu nosaukumi - viss, kas varēja mest gaismu pagātnē, bija sistemātiski pārveidots.

- Nemaz nezināju, ka tā bijusi baznīca, - viņš noteica.

- Patiesībā laba tiesa baznīcu vēl atlikušas, - vecais vīrs sacīja, - lai gan tagad tās izmanto citām vajadzībām. Pag, kā tur bija? A, nu atceros:

Citrons un apelsīns, zvana Svētais Klementīns,

Atdod man trīs fārtiņus, dundo Svētais Mārtiņš…

Tā, tālāk gan vairs nezinu. Fārtiņš bija mazs vara naudas gabals, izskatījās apmēram kā cents.

- Un kur bija Svētā Mārtiņa baznīca? - Vinstons ievaicājās.

- Mārtiņa baznīca? Stāv vēl tagad. Uzvaras laukumā blakus gleznu gale­rijai. Celtne ar tādu kā trijstūrainu lieveni, kolonnām un lielām, platām kāp­nēm.

To ēku Vinstons labi pazina. Tas bija propagandas muzejs ar dažādiem eksponātiem - raķešbumbu un peldošo cietokšņu modeļiem, vaska figūrām, kas attēloja ienaidnieka mežonības, un tā tālāk.

- To sauca par Svētā Mārtiņa Lauku baznīcu, - vecais vīrs paskaidroja, - lai gan neatceros tās tuvumā laukus redzējis.

Gleznu Vinstons nenopirka. To iegādāties būtu vēl bīstamāk, nekā nopirkt papīru presi; bez tam to nekādi nevarētu pārnest mājās, vismaz ar visu rāmi ne. Bet viņš brīdi vēl pakavējās, runādams ar veco vīru, kura vārds, kā no­skaidrojās, bija nevis Vīkss - kā varētu spriest no veikala izkārtnes -, bet Ceringtons. Kā likās, Čeringtona kungs bija atraitnis, sešdesmit trīs gadus vecs, un dzīvoja šajā veikalā jau trīsdesmit gadu. Visus šos gadus viņš bija gribējis mainīt vārdu uz veikala loga, bet tā tas palicis neizdarīts. Visu laiku, kamēr viņi tērzēja, Vinstonam galvā skanēja pusaizmirstais pantiņš: "Citrons un apelsīns, zvana Svētais Klementīns, / Atdod man trīs fārtiņus, dundo Svē­tais Mārtiņš." Savādi, bet, pantiņu skaitot, reizēm likās, ka tiešām dzirdētu zvanu skaņas, pazudušos Londonas zvanus, kas kaut kur varbūt vēl pastāv -noslēpti un aizmirsti. Likās, ka tie arvien vēl zvanītu spokainos, neredzamos torņos. Taču, ciktāl vien atmiņa sniedzās, īstus baznīcas zvanus skanam viņš laikam gan nekad nebija dzirdējis.

Viņš pameta Ceringtonu un viens kāpa lejā, lai vecais vīrs neredzētu, ka viņš vispirms paskatās apkārt un tikai tad iziet pa durvīm. Viņš jau bija no­lēmis pēc attiecīga starplaika - teiksim, pēc mēneša - atkal riskēt un apmeklēt šo veikaliņu. Varbūt tas nemaz nav bīstamāk kā vakarā iztrūkt kopas sa­nāksmē. Vislielākais neprāts jau bija šeit atgriezties otrreiz pēc dienasgrā­matas iegādes, nezinot, vai veikala īpašniekam var uzticēties. Un tomēr…

"Jā," viņš nosprieda, "tomēr būs jānāk atkal." Viņš nopirks vēl šo to no skaistajiem nieciņiem. Nopirks Svētā Klementa baznīcas asējumu, izņems no ietvara un, zem svārkiem paslēptu, pārnesīs mājās. Skubinās Ceringtonu atcerēties aizmirstos pantiņus. Pat neprātīgā iedoma noīrēt augšstāva istabu viņam atkal pazibēja prātā. Kādas piecas sekundes jūsma viņu padarīja tik nevērīgu, ka viņš iznāca no veikala, iepriekš nepaskatījies pa logu ārā. Viņš pat bija savā meldijā sācis dungot:

Citrons un apelsīns, zvana Svētais Klementīns,

Atdod man trīs fārtiņus, dundo…

Pēkšņi viņam likās, ka sirds pamirtu un iekšas apgrieztos otrādi. Pa ietvi, tikko desmit metru no viņa, tuvojās kāds cilvēks zilā virsvalkā. Meitene no Daiļliteratūras nodaļas, jaunā sieviete ar tumšajiem matiem! Metās krēsla, bet viņš to uzreiz pazina. Nācēja paskatījās viņam tieši sejā, tad ātri aizgāja tālāk, it kā viņu neredzējusi.

Dažas sekundes Vinstons bija kā paralizēts un nevarēja pakustēties. Tad viņš pagriezās pa labi un sāka smagi soļot, acumirklī nemaz nemanīdams, ka iet nepareizā virzienā. Vismaz viens jautājums nu bija skaidrs. Vairs nebija šaubu, ka šī sieviete viņu izspiego, ir viņam sekojusi, jo nevarēja iedomāties, ka viņai būtu nejauši gadījies tajā pašā vakarā iegriezties tajā pašā tumšajā sānieliņā vairākus kilometrus no tiem kvartāliem, kur dzīvo partijas biedri. Tā bija pārāk neticama nejaušība. Vai nu viņa tiešām ir domu policijas aģente vai centīga amatiere spiedze, tam vairs nav lielas nozīmes. Pietiek, ka viņa to novēro, droši vien redzējusi, arī krodziņā ieejot.

Iet bija grūti. Stikla gabals pie katra soļa sitās pret gurnu, un daudz ne­trūka, ka viņš to būtu izvilcis no kabatas un aizmetis. Visļaunākais bija vēder­graizes. Dažas minūtes viņam likās, ka nepaliks dzīvs, ja drīz netiks atejā. Bet publiskas atejas tādā kvartālā kā šis bija maz cerību atrast. Tad lēkme pārgāja, atstājot trulas sāpes.

Izrādījās, ka viņš iet pa aklu ielu. Vinstons apstājās, dažus mirkļus svār­stīgi domāja, ko nu darīt, tad pagriezās un gāja atpakaļ. Pagriežoties viņam ienāca prātā, ka jaunā sieviete pagājusi garām tikai pirms trim minūtēm un ka skriešus viņš to vēl varētu panākt. Viņš varētu tai sekot, līdz viņi nokļūtu klusā vietā, un tad sadragāt tai galvaskausu ar bruģakmeni. Stikla gabals viņa kabatā šādam nolūkam būtu par vieglu. Bet tūliņ viņš šo iespēju atmeta, jo pat iedomāties vien par fizisku piepūli likās neciešami. Viņš nevarēja nedz paskriet, nedz stipri iesist. Bez tam viņa bija jauna un vingra un droši vien aizstāvētos. Viņam ienāca arī prātā steigties uz kopas centru un palikt tur līdz pašām beigām, lai gūtu pierādījumu, kur pavadījis vismaz daļu vakara. Viņu bija pārņēmis nāvīgs nogurums. Vairāk neko negribējās kā tikai ātri tikt mājās, apsēsties un palikt mierā.

Bija pāri divdesmit diviem, kad viņš pārradās dzīvoklī. Elektrību visam namam izslēdza divdesmit trijos trīsdesmit minūtēs. Viņš iegāja virtuvē un izdzēra gandrīz veselu tējas tasi Uzvaras degvīna. Tad devās pie galda istabas nišā, apsēdās un izņēma no atvilktnes dienasgrāmatu. Bet viņš to neatšķīra tūliņ. Tālekrānā metāliska sievietes balss spalgi ķērca patriotisku dziesmu. Viņš sēdēja un truli blenza grāmatas raibajā vākā, nesekmīgi pūlēdamies šo balsi izspiest no apziņas.

Pēc apcietināmiem vienmēr ieradās naktī. Vispareizākais būtu nonāvēties pašam, kamēr viņi vēl nav atnākuši. Viens otrs tā darīja. Daudz pazudušo patiesībā bija pašnāvnieki. Bet vajadzēja izmisuma drosmes, lai padarītu sev galu šajā vidē, kur nedz šaujamieroči, nedz droša un ātri iedarbīga inde nav dabūjami.

Izbrīnā viņš domāja par sāpju un baiļu bioloģisko nevajadzību, par cilvēka ķermeņa nodevību, sastingstot nekustībā tieši tajos mirkļos, kad vajadzīga sevišķi ātra un enerģiska rīcība. Viņš būtu tumšmati apklusinājis, ja vien būtu pietiekami ātri rīkojies; bet viņš tieši lielo briesmu dēļ bija zaudējis spēju rīkoties. Pārsteigts viņš atskārta, ka kritiskos mirkļos cilvēks vairāk cīnās nevis pret ārēju ienaidnieku, bet pats pret savu ķermeni. Pat vēl tagad, par spīti degvīnam, trulās sāpes vēderā liedza loģiski domāt. "Un tāpat," viņš sprieda, "ir visās šķietami varonīgās un traģiskās situācijās. Kaujas laukā, spīdzināšanas kamerās, grimstošā kuģī - vienmēr aizmirstas mērķi, par ko jācīnās, jo visu aizstāj ķermenis, tas piepilda universu, un pat tad, kad cilvēku nav paralizējušas bailes vai kad viņš nekliedz sāpēs, dzīve ir atsevišķu mirkļu cīņa ar izsalkumu, aukstumu vai miega trūkumu, ar grēmām vai zobu sāpēm."

Viņš atšķīra dienasgrāmatu. Bija svarīgi kaut ko ierakstīt. Sieviete tāl­ekrānā bija sākusi jaunu dziesmu. Viņas balss dūrās smadzenēs kā asas stikla šķembas. Vinstons mēģināja domāt par Obraienu, kam rakstīja dienasgrā­matu, taču nespēja - bija jādomā, kas notiktu pēc tam, kad domu policija viņu aizvestu. Nebūtu vēl nekas, ja viņu tikai nogalinātu. Nāve jau katram apcie­tinātajam bija sagaidāma. Bet pirms nāves (neviens par tādām lietām neru­nāja, taču visi to zināja) bija vajadzīga kārtējā atzīšanās; ceļos krišana un žēlastības lūgšana, kaulu salaušana, zobu izsišana un asiņainu matu šķipsnu izraušana. Kāpēc gan tas viss jāizcieš, ja gals tā kā tā ir vienmēr tāds pats? Kāpēc nevar saīsināt par dažām dienām vai nedēļām savu mūžu? Nav tāda, kas nebūtu pieķerts un apcietināts, un nav neviena, kas nebūtu atzinies. Ja kāds reiz padevās domu noziegumam, varēja būt drošs, ka agrāk vai vēlāk tiks nonāvēts. Kāpēc tad vēl jābūt šīm šausmām, kas taču neko negroza?

Mazliet sekmīgāk nekā brīdi iepriekš viņš atkal lūkoja iztēloties Obrai­enu. "Mēs satiksimies kādā vietā, kur nebūs tumšs," Obraiens viņam bija teicis. Viņš nu zināja vai, mazākais, iedomājās zinām, ko tas nozīmē. Vieta, kur nebūs tumšs, bija iztēlotā nākotne, ko viņi paši gan nekad neredzēs, bet kurā savā paredzējumā varēja mistiski dalīties. Bet, tālekrānā balsij ausis plosot, viņš vairs nespēja sekot šai domai. Vinstons iesprauda mutē cigareti. Puse tabakas tūliņ izbira uz mēles - rūgti putekļi, ko bija grūti izspļaut. Viņa prātā iznira Lielā Brāļa seja, aizklājot Obraiena tēlu. Tāpat kā jau reiz pirms dažām dienām, viņš izņēma no kabatas naudasgabalu un paskatījās tajā. Seja raudzījās viņam pretī plata, mierīga, tēvišķīga - bet ko nozīmēja smīns, kas slēpās aiz tumšajām ūsām? Kā kapuzvans viņa apziņā atkal smagi nodunēja vārdi:

KARŠ IR MIERS

BRĪVĪBA IR VERDZĪBA

NEZINĀŠANA IR SPĒKS