1984

OTRĀ NODAĻA

Bija ap rīta cēliena vidu, Vinstons bija atstājis savu nodalījumu, lai ietu uz ateju.

No garā, tukšā, spilgti apgaismotā gaiteņa otra gala viņam pretī kāds nāca. Tā bija tumšmate jaunava. Četras dienas bija pagājušas kopš vakara, kad viņš to nejauši bija sastapis pie veclietu veikala. Meitenei tuvāk pienākot, Vinstons redzēja, ka labā roka viņai pakārta saitē, ko iztālēm nevarēja pamanīt, jo saite bija vienādā krāsā ar virsvalku. Droši vien viņa bija savainojusi roku, griežot kādu no lielajiem kaleidoskopiem, ar ko uzmeta romānu fabulas. Tie bija Daiļ­literatūras nodaļā parasti nelaimes gadījumi.

Viņi varēja būt kādus četrus metrus viens no otra, kad meitene paklupa un gandrīz visā garumā nokrita uz grīdas. Viņai izlauzās spalgs sāpju klie­dziens. Laikam viņa bija sagrūdusi ievainoto roku. Vinstons spēji apstājās. Meitene bija piecēlusies uz ceļiem. Viņas seja bija kļuvusi pienaini iedzeltena, un šajā bālumā mute iezīmējās vēl sārtāka. Acis raudzījās Vinstonā ar tādu izteiksmi, kas drīzāk pauda lūgumu un bailes nekā sāpes.

Vinstona sirdī uzbangoja savādas jūtas. Viņa priekšā bija ienaidniece, kas tīkoja viņu nogalināt; bet viņa priekšā bija arī cilvēks, sieviete, kas cieš sāpes un varbūt lauzusi roku. Viņš jau bija neviļus pagājies uz viņas pusi. Redzot viņu pakrītam uz saitē pakārtās rokas, viņam bija licies, ka pats sajustu trie­ciena sāpes.

- Vai stipri sasitāties? - viņš jautāja.

- Nekas. Tikai roka. Tūliņ pāries.

Viņa runāja tā, it kā sirds viņai tūlīt stātos. Tagad viņa bija nāves bālumā.

- Vai neesat neko lauzusi?

- Nē, nav nekas. Acumirkli iesāpējās, tas viss.

Viņa pastiepa veselo roku, un viņš palīdzēja viņai piecelties. Pamazām viņas vaigos atgriezās sārtums, un likās, ka nu viņa jūtas daudz labāk.

- Nav jau nekas, - viņa ātri atkārtoja. - Tikai drusku sagrūdu rokas locī­tavu. Pateicos, biedri!

To pasacījusi, viņa aizgāja tālāk tik raitiem soļiem, it kā tiešām nekas nebūtu noticis. Tas viss bija norisinājies nepilnā pusminūtē. Sajūtu neizrādīšana bija paradums, kas jau ieguvis instinkta tiesības, bez tam, kamēr tas noritēja, viņi bija stāvējuši tieši pretī tālekrānam. Tomēr nebija viegli noslēpt acumirkļa pārsteigumu, jo tajās divās vai trijās sekundēs, kamēr viņš bija palīdzējis meitenei piecelties, viņa kaut ko bija iespiedusi viņam rokā. Nebija šaubu, ka viņa to darījusi ar nolūku. Tas bija kaut kas plāns un mazs. Pa atejas durvīm ieejot, viņš to ieslidināja kabatā un aptaustīja ar pirkstgaliem. Tā bija četrstūrī salocīta zīmīte.

Pie urināla stāvot, viņam ar dažām vieglām pirkstu kustībām izdevās zīmīti atlocīt. Droši vien tur bija rakstīts kāds paziņojums . Mirkli viņš juta kārdinājumu ieiet vienā no klozetiem un tūliņ to izlasīt. Bet viņš labi zināja, ka tas būtu neiedomājams neprāts. Nebija nevienas vietas, ko tālekrāni novē­rotu tik uzmanīgi kā atejas.

Viņš aizgāja atpakaļ savā nodalījumā, apsēdās, nevērīgi nometa zīmīti starp citiem papīriem uz rakstāmgalda, uzlika brilles un pievilka runraksti tuvāk. "Piecas minūtes," viņš sev pavēlēja, "mazākais, piecas minūtes!" Sirds viņam krūtīs dauzījās briesmīgi skaļi. Par laimi, darbs, ko viņš pašreiz strā­dāja, bija ļoti parasts, garas skaitļu rindas labošana, kas neprasīja saspringtu uzmanību.

Lai kas zīmītē rakstīts, tam noteikti ir politiska nozīme. Cik viņš varēja nojaust, pastāv divas iespējas. Viena, ticamākā, ir tā, ka meitene, tieši kā viņš baidījās, būs domu policijas aģente. Viņš nezināja, kāpēc domu policijai jāiz­sniedz paziņojumi šādā veidā, bet varbūt tam ir savs iemesls. Uz papīra rak­stītais varēja būt piedraudējums, uzaicinājums, pavēle izdarīt pašnāvību vai vilinājums izliktās lamatās. Taču atlika vēl otra - trakāka iespēja, kas arī nedeva mieru, lai gan viņš veltīgi pūlējās to apspiest. Tāda, ka paziņojums nemaz nebūtu no domu policijas, bet no kādas pagrīdes organizācijas. Varbūt Brālība galu galā tomēr pastāv! Varbūt jaunava pieder pie tās! Bez šaubām, tāda iedoma ir tīrā nejēdzība, bet tā viņam bija iešāvusies prātā jau tajā mirklī, kad viņš bija sajutis zīmīti rokā. Tikai pēc dažām minūtēm viņam bija ienācis prātā otrs - ticamākais - izskaidrojums. Un pat tagad, lai gan prāts teica, ka ziņojums droši vien nozīmē nāvi, viņš tam neticēja, aušīgā cerība neizgaisa, sirds skaļi pukstēja, un, skaitļus runrakstī murminot, viņam bija grūti valdīt balsi, lai tā nedrebētu.

Viņš satina pabeigto darbu un ielaida vīstokli pneimatiskajā caurulē. Bija pagājušas astoņas minūtes. Viņš sakārtoja brilles uz deguna, nopūtās un pa­vilka tuvāk nākamo darba žūksni - ar zīmīti virsū. Tad viņš to izlīdzināja. Platā, neveiklā rokrakstā tur bija rakstīts:

Es tevi mīlu.

Dažas sekundes viņš bija tik pārsteigts, ka pat neattapās iemest nodevīgo zīmīti atmiņas spraugā. To izdarot, gan zinādams, ka ir bīstami izrādīt pārāk lielu interesi, viņš nevarēja atturēties, to vēlreiz neizlasījis, tikai lai pārlie­cinātos, ka šie vārdi tur tiešām rakstīti.

Rīta cēliena atlikumā viņam bija ļoti grūti strādāt. Vēl grūtāk nekā pie­saistīt uzmanību sīku uzdevumu virknei bija noslēpt tālekrānam savu satrau­kumu. Bija tāda sajūta, it kā kuņģi dedzinātu uguns. Maltīte karstajā, pār­pildītajā, trokšņainajā ēdnīcā bija tīrās mokas. Viņš cerēja pusdienu stundā brītiņu palikt viens, bet, kā par spīti, viņam blakus nometās stulbais Pārsons ar sviedru smaku, kas gandrīz pārspēja sautētās konservu gaļas metālisko smirdoņu, un visu laiku bez apstājas pļāpāja par gatavošanos Naida nedēļai. Sevišķi sajūsmināts viņš bija par divus metrus plato Lielā Brāļa galvu, ko šim gadījumam no papīra masas veidojot Spiegu grupa, kur piedalījās arī viņa meita. Visnejēdzīgākais bija, ka balsu skaļībā Vinstons tikko varēja saprast, ko Pārsons runā, un viņam bija jālūdz, lai tas atkārto vienu vai otru stulbi vientiesīgo teikumu. Tikai reizi viņš pamanīja meiteni, kas kopā ar divām citām jaunām sievietēm sēdēja pie galdiņa telpas otrā galā. Likās, ka meitene viņu neredz, un viņš uz to pusi vairs nepaskatījās.

Pēcpusdiena bija ciešamāka. Tūliņ pēc pusdienas pārtraukuma pienāca slepens, grūts uzdevums, kas aizņēma vairākas stundas un lika atbīdīt visu citu pie malas. Bija jāvilto divus gadus veci produkcijas pārskati tā, lai dis­kreditētu kādu prominentu iekšējās partijas biedru, kas bija kritis nežēlastībā. Šāda veida uzdevumi Vinstonam veicās sevišķi labi, un vairāk nekā divas stundas viņam izdevās pilnīgi izslēgt meiteni no savām domām. Tad atmiņas par viņu atgriezās un reizē ar tām - nevaldāma, neciešama vēlēšanās palikt vienatnē. Viņš nespēja apsvērt jauno stāvokli, kamēr nebija gluži viens. Šo­vakar viņam noteikti jāpiedalās kopas centra sanāksmē. Viņš ātri notiesāja negaršīgās vakariņas ēdnīcā, aizsteidzās uz kopas centru, piedalījās "diskusiju grupas" svinīgajā tukšu salmu kulšanā, izspēlēja divas galda tenisa partijas, izdzēra vairākas glāzes degvīna un pusstundu klausījās lekciju par tematu "Kāds angsocam sakars ar šahu?". Viņa dvēsele nīka garlaicībā un apnikumā, bet šoreiz viņam pietrūka drosmes aizbēgt no kopas sanāksmes. Lasot vārdus "es tevi mīlu", viņu bija pārņēmusi kaismīga vēlēšanās dzīvot, un sīkumu dēļ uzņemties risku likās muļķīgi. Tikai divdesmit trijos, kad viņš bija mājās un gultā - tumsā, kur varēja justies drošībā pat no tālekrāna, ja vien necēla troksni un nerunāja, - Vinstons varēja sākt sakarīgi domāt.

Bija jāatrisina tīri sadzīviska problēma: kā nodibināt ar meiteni kontaktu un norunāt satikšanos. Viņš vairs nedomāja par iespēju, ka viņa varētu likt viņam lamatas šādā veidā. Viņš zināja, ka tā nav, jo bija ievērojis, kā viņa uztraukusies, zīmīti pasniedzot. Acīmredzot viņa bija briesmīgi nobijusies, un citādi arī nevarēja būt. Tāpat viņam ne prātā nenāca viņas piedāvājumu at­raidīt. Vēl pirms piecām dienām viņš bija gribējis tai iedauzīt pakausi ar bruģakmeni, bet tam nu vairs nebija nozīmes. Vinstons domāja par viņas kailo, meitenīgo augumu, kā to bija sapnī redzējis. Viņš bija iedomājies, ka viņa ir tāda pati muļķe kā visas citas - ar meliem un naidu piebāztu galvu un aukstu klēpi. Viņš drebēja kā drudža purināts, iedomājoties, ka varētu viņu pazaudēt, ka viņas kailā, jaunavīgā miesa varētu viņam izslīdēt no rokām! Visvairāk viņš baidījās, ka meitene varētu gluži vienkārši apdomāties, ja viņš diezgan ātri nenodibinātu ar viņu kontaktu. Tad tikšanās bija gandrīz fiziski neiespējama. Tā bija tikpat neiedomājama kā gājiens ar karali šaha spēlē pēc tam, kad pieteikts mats. Lai griezies kurp griezdamies, visur pretī bija tālekrāni. Patiesībā visas tikšanās iespējas viņš bija apsvēris jau piecās minūtēs pēc zīmītes izlasīšanas; bet nu, kad laika bija diezgan, viņš tās citu pēc citas pārlūkoja, it kā instrumentu rindu uz galda sakārtodams.

Bija skaidrs, ka tāda veida tikšanos kā šorīt vairs nedrīkstēja atkārtot. Ja meitene strādātu Arhīva departamentā, viss būtu samērā vienkārši, bet, kur šajā ēkā atrodas Daiļliteratūras nodaļa, par to viņam ir tikai miglains priekš­stats, bez tam nav nekāda iemesla tur iegriezties. Ja zinātu, kur viņa dzīvo un kad beidz darbu, varētu mēģināt satikties ceļā uz mājām; bet sekot viņai nebija ieteicams, jo tad būtu ilgāk jāpakavējas ministrijas priekšā, to katrā ziņā ievērotu. Tāpat nevarēja būt ne runa par vēstules sūtīšanu. Nemaz netika slēpts, ka visas vēstules pastā atver. Patiesībā tikai retais rakstīja vēstules. Paziņojumiem, kas reizēm bija nepieciešami, pastā varēja dabūt iespiestas atklātnes ar veselu virkni teikumu, atlika tikai izsvītrot nevajadzīgos. Turklāt viņš nezināja pat jaunavas vārdu, nemaz nerunājot par adresi. Beidzot viņš nolēma, ka visdrošākā vieta ir ēdnīca. Ja viņam izdotos meiteni notvert pie galdiņa vienu pašu kaut kur telpas vidū, ne pārāk tuvu tālekrānam, tad troksnī un kņadā, kas valdītu visapkārt - ja viņi paliktu vieni, teiksim, trīsdesmit sekundes -, būtu iespējams pārmīt dažus vārdus.

Pēc tam kādu nedēļu dzīve bija kā nemierīgs sapnis. Nākamajā dienā meitene ēdnīcā ienāca tikai tad, kad viņš jau bija paēdis un pēc svilpiena gāja ārā. Laikam viņa bija iedalīta vēlākā maiņā. Viņi pagāja garām, viens otrā nepaskatījušies. Pēcnākamā dienā viņa bija ēdnīcā parastajā laikā, bet kopā ar trim citām biedrenēm un tieši zem tālekrāna. Tad veselas trīs briesmīgas dienas viņa nemaz neieradās. Vinstona miesa un gars likās saslimuši ar necie­šamu, saasinātu juteklību, kura ik kustību, ik skaņu, ik pieskārienu, ik vārdu, kas bija jārunā vai jāklausās, darīja par mokām. Pat miegā viņš nevarēja pilnīgi paglābties no viņas tēla. Sajās dienās viņš nepieskaras dienasgrāmatai. Ja vispār bija mierinājums, tad tikai darbā, kas ļāva aizmirsties reizēm desmit minūtes no vietas. Vinstonam nebija ne jausmas, kas ar meiteni noticis. Viņš to arī nekādi nevarēja noskaidrot. Varbūt viņa likvidēta, varbūt izdarījusi pašnā­vību, varbūt pārcelta otrā Okeānijas malā, bet visļaunākais un visticamākais -varbūt meitene gluži vienkārši apdomājusies un nolēmusi no viņa izvairīties.

Nākamajā dienā viņa atkal parādījās. Viņa vairs nenēsāja roku saitē, tikai ap locītavu bija lipekļa lente. Viņu ieraugot, Vinstons juta tādu atvieglinājumu, ka nevarēja atturēties, nenoskatījies viņā veselas trīs vai četras sekundes. Dienu pēc tam daudz netrūka, ka viņam būtu izdevies ar meiteni sarunāties. Vinstonam ēdnīcā ienākot, viņa viena pati sēdēja pie galdiņa labu gabalu no sienas. Bija agrs, un telpa vēl nebija pārpildīta. Rinda virzījās uz priekšu, un Vinstons jau bija gandrīz pie letes, bet tad viņu divas minūtes aizkavēja kāds no priekšā stāvētājiem, žēlodamies, ka neesot saņēmis saharīna tableti. Taču meitene arvien vēl bija viena, kad Vinstons dabūja paplāti un devās uz viņas galdiņa pusi. Viņš gāja izklaidīgi, it kā ar skatienu meklēdams vietu kaut kur tālāk aiz viņas. Līdz viņai atlika tikai kādi trīs metri. Vēl divas sekundes, un viņš būtu pie mērķa. Tad kāda balss viņam aiz muguras iesaucās: "Smit!" Viņš nelikās dzirdam. Balss atkārtoja skaļāk: "Smit!" Vairs nebija nekādas jēgas izlikties. Viņš pagriezās. Gaišmatains jauneklis padumju seju vārdā Vilšers, ko Vinstons tikko pazina, smaidīdams aicināja viņu brīvā vietā pie sava gal­diņa. Atteikties bija bīstami. Tā kā viņš jau bija ievērots, tad vairs nevarēja iet un apsēsties pie viena galdiņa ar vientuļo jaunavu. Tas pārāk durtos acīs. Draudzīgi smaidīdams, viņš apsēdās. Stulbā, gaišmatainā galva viņam uz­smaidīja. Vinstonam gribējās tai zvelt pašā vidū ar cirvi. Pēc dažām minūtēm visas vietas pie meitenes galdiņa jau bija aizņemtas.

Bet varbūt viņa bija ievērojusi viņa tuvošanās nolūku; varbūt viņa sa­pratīs. Nākamajā dienā viņš pasteidzās ierasties agri. Tiešām, viņa sēdēja apmēram tajā pašā vietā un atkal bija viena. Rindā Vinstonam priekšā bija mazs, kustīgs, vabolei līdzīgs vīrelis apaļu seju un mazām, piemiegtām ače­lēm. Atkāpdamies ar paplāti no letes, Vinstons redzēja, ka mazais vīrelis dodas taisni uz tumšmates galdiņu. Viņa cerības atkal sagruva. Arī pie nākamā galdiņa bija brīva vieta, bet kaut kas mazā vīreļa izskatā lika nojaust, ka viņš savas ērtības dēļ izvēlēsies vistukšāko galdiņu. Vinstons viņam sekoja sa­plakušu sirdi. Viss bija veltīgi, ja viņi ar meiteni nevarēja pie galdiņa būt gluži vieni. Tajā mirklī atskanēja briesmīgs brīkšķis. Mazais vīrelis novēlās uz visām četrām, paplāte aizlidoja, divas viruma un kafijas straumes izgāzās pār grīdu. Viņš uzlēca kājās un nikni paskatījās Vinstonā, ko acīmredzot turēja aizdomās, ka tas viņam aizlicis kāju priekšā. Bet viņš bija alojies. Pēc piecām sekundēm, sirdij neganti lecot, Vinstons apsēdās pie meitenes galdiņa.

Vinstons nepaskatījās viņā. Viņš nolika paplāti uz galdiņa un uzreiz sāka ēst. Bija ārkārtīgi svarīgi runāt tūliņ, kamēr neviens cits nav pienācis pie galdiņa, bet viņu bija pārņēmušas briesmīgas bailes. Bija pagājusi nedēļa kopš viņas tuvošanās mēģinājuma. Viņa varbūt vairs tā nedomāja, droši vien bija apdomājusies! Nebija ticams, ka šī dēka varētu beigties ar panākumiem; reā­lajā pasaulē nekas tāds nenotika. Varbūt viņš nemaz nesāktu runāt, ja nebūtu tajā mirklī ieraudzījis Amplfortu, dzejnieku ar spalvām pieaugušām ausīm, kurš, paplāti rokās turēdams, skatījās apkārt un meklēja vietu, kur apsēsties. Amplforts diezin kāpēc juta simpātijas pret Vinstonu un droši vien nāktu pie viņa, ja vien viņu ieraudzītu. Amplforts Vinstonu tomēr nepamanīja un ap­sēdās pie cita galdiņa. Varbūt vēl atlika minūte laika ātrai rīcībai. Kā Vinstons, tā jaunava nadzīgi ēda. Ēdiens bija pašķidra kāršu pupu vira. Gandrīz čuk­stēdams, Vinstons sāka runāt. Ne viens, ne otrs nepacēla acis; viņi vienādā ritmā cilāja karotes ar ūdeņaino virumu pie mutes un pastarpām klusā, ne­izteiksmīgā balsī apmainījās nedaudzajām nepieciešamajām frāzēm.

- Cikos jūs beidzat darbu?

- Astoņpadsmitos trīsdesmit.

- Kur mēs varētu satikties?

- Uzvaras laukumā pie pieminekļa.

- Tur daudz tālekrānu.

- Tas nekas, jo tur vienmēr drūzma.

- Vai norunāsim zīmi?

- Nē. Nenāciet klāt, kamēr neesmu iejukusi starp daudziem citiem. Un neskatieties uz mani. Tikai turieties tuvumā.

- Cikos?

- Deviņpadsmitos.

- Labi.

Vairāk viņi nerunāja un, cik nu tas bija iespējams, diviem cilvēkiem kat­ram savā galdiņa pusē sēžot, arī nepaskatījās viens uz otru. Meitene ātri beidza ēst un aizgāja, bet Vinstons palika un izsmēķēja cigareti.

Vinstons bija Uzvaras laukumā pirms norunātā laika. Viņš staigāja ap milzīgo, rievaino kolonnu, kuras galā Lielā Brāļa statuja noraudzījās dienvidu virzienā uz debesīm, kur tas bija notriecis Eirāzijas lidmašīnas (pirms dažiem gadiem tās vēl bija Austrumāzijas lidmašīnas) kaujā par Pirmo aerodromu. Tai priekšā ielas vidū bija kāda jātnieka statuja, kas, kā domāja, attēloja Oli-veru Kromvelu. Piecas minūtes pēc norunātās stundas jaunava vēl nebija ieradusies. Vinstonu atkal sagrāba briesmīgas bailes. Viņa nenāks, viņa apdo­mājusies! Viņš lēnām pagāja uz laukuma ziemeļu pusi un tādā kā vājā ieprie­cinājumā pazina Svētā Mārtiņa baznīcu, kas toreiz, kad tai vēl bijuši zvani, zvanījusi: "Atdod man trīs fārtiņus." Tad viņš ieraudzīja jaunavu stāvam pie monumenta pamatnes un lasām, vismaz izliekamies lasām, uzrakstu, kas spirālveida vijās augšup gar kolonnu. Nebija droši viņai tuvoties, līdz laukumā nesapulcējas vairāk ļaužu. Pjedestālam visapkārt bija tālekrāni. Bet tajā mirklī kaut kur pa kreisi atskanēja skaļi kliedzieni un smago mašīnu rūkoņa. Visi pēkšņi skriešus drāzās pāri laukumam. Jaunava žigli apmeta līkumu ap lauvām pieminekļa pamatā un pievienojās skrējējiem. Vinstons sekoja. Skrejot viņš no dažiem saucieniem noprata, ka garām brauc eirāziešu gūstekņu konvojs.

Laukuma dienvidu pusē jau bija sablīvējušies ļaudis. Vinstons, kas parasti turējās katras burzmas malā, nu lauzās un spiedās uz priekšu, lai tiktu pašā pūļa vidū. Drīz viņš meiteni varēja gandrīz jau ar roku aizsniegt, bet ceļā vēl bija milzīgs proletārietis un gandrīz tikpat milzīgs sievišķis, kā likās, viņa sieva, tie abi kopā veidoja gandrīz nepārvaramu miesas blāķi. Vinstons pagrie­zās sāniski un ar spēcīgu grūdienu mēģināja iespiest plecu starp viņiem. Mirkli likās, ka muskuļainie gurni kā dzirnakmeņi samals viņa iekšas putrā, tad viņš nosvīdis izlauzās tiem cauri. Tagad viņš bija jaunavai blakus. Viņi stāvēja plecu pie pleca un abi skatījās taisni uz priekšu.

Pa ielu lēnām brauca gara kravas automašīnu verdze. Katrā mašīnas stūrī stāvēja šautenēm bruņoti sargi stingām sejām. Mašīnās, cieši kopā saspie­dušies, tupēja dzelteni pamaza auguma vīri noplukušās, zaļganās uniformās. Viņu skumjās, mongoliskās sejas, kurās nemanīja ne mazākās ziņkāres, vie­naldzīgi rēgojās pāri mašīnas sāniem. Mašīnām uz mirkli pieturot un atkal sakustoties, šad tad iežvadzējās metāls: visiem gūstekņiem kājas bija sa­slēgtas dzelžos. Garām pabrauca mašīna pēc mašīnas ar skumju seju kravu. Vinstons apzinājās, ka sejas slīd garām, bet tās redzēja tikai kā caur miglu. Pie sāniem viņš juta jaunavas plecu un roku līdz pat elkonim. Viņas vaigs bija tik tuvu, ka Vinstons gandrīz juta tā siltumu. Viņa tūliņ saņēma iniciatīvu savās rokās - tāpat kā toreiz ēdnīcā. Viņa sāka runāt tai pašā neizteiksmīgajā balsī, lūpām tikko kustoties, tā ka viņas čuksti pazuda balsu ņūklī un garām braucošo mašīnu dārdoņā.

- Vai vari dzirdēt, ko saku? -Jā.

- Vai vari atbrīvoties svētdien pēc pusdienas? -Jā.

- Tad klausies uzmanīgi. Tev tas būs jāatceras. Ej uz Pedingtonas staciju… Gluži militārā precizitātē, kas Vinstonu pārsteidza, viņa aprakstīja ceļu,

kas viņam ejams. Pusstundas brauciens ar vilcienu; pie stacijas jānogriežas pa kreisi; divi kilometri uz priekšu; vārti bez augšējā šķērskoka; pa kājceliņu pāri laukam; ar zāli aizaugusi taka; iemīta stidziņa caur krūmāju; nolūzis, apsūnojis koks. Likās, ka viņai galvā būtu karte.

- Vai varēsi visu to atcerēties? - viņa beidzot čukstēja. -Jā.

- Tev jānogriežas pa kreisi, tad pa labi, tad atkal pa kreisi. Pie vārtiem bez augšējā šķērskoka.

- Jā. Cikos?

- Ap piecpadsmitiem. Varbūt tev būs jāpagaida. Es iešu turp pa citu ceļu. Vai skaidri visu atceries?

-Jā.

- Tad attālinies tagad no manis, cik ātri iespējams.

Tas viņai nemaz nebija jāsaka. Taču brīdi viņi netika ārā no drūzmas. Mašīnas joprojām brauca garām, ļaudis vēl ziņkārīgi skatījās. Sākumā bija at­skanējuši daži sašutuma saucieni un svilpieni, bet tikai no partijas biedriem, kas bija gadījušies pūlī, un drīz tie apklusa. Ļaudīs bija vērojama galvenokārt ziņkāre. Ārzemnieki, vienalga, no Eirāzijas vai Austrumāzijas, viņiem atgādināja dīvainus, neredzētus dzīvniekus. Tos vārda tiešā nozīmē nekad neredzēja citādus kā gūstekņus, un pat tad tiem varēja uzmest tikai īsu, paviršu ska­tienu. Nebija arī zināms, kas ar tiem notika, atskaitot nedaudzos, kurus pakāra kā kara noziedzniekus; citi gluži vienkārši pazuda - droši vien spaidu darbu nometnēs. Apaļo, mongolisko seju vietā tagad parādījās citas - eiropeiskiem vaibstiem, netīras, bārdainas un nogurušas. Pāri rugājiem apaugušiem izcilnajiem vaigiem svešas acis iedzēlās Vinstona acīs, reizēm savādā neatlaidībā, tad paslīdēja garām. Konvojs gāja uz beigām. Pēdējā mašīnā viņš ieraudzīja vecu vīru, kam sejā krita sirmu matu šķipsnas un kas stāvēja taisni, rokas krustiem salicis, it kā pieradis pie roku dzelžiem. Vinstonam un meitenei jau gandrīz bija laiks šķirties. Taču beidzamajā mirklī, kamēr pūlis viņus vēl turēja gūstā, viņa satvēra Vinstona roku un to paspieda.

Tas neilga vairāk par desmit sekundēm, tomēr likās, ka viņu rokas ilgi būtu palikušas kopā. Viņš paspēja iepazīt katru sīkumu viņas rokā. Viņš iz­pētīja slaidos pirkstus, glītos nagus, raupjās, sastrādātās delnas un gludo ādu zem locītavas. Pēc taustes vien viņš to ieraugot būtu pazinis. Tajā pašā mirklī viņam ienāca prātā, ka viņš nezina, kādā krāsā ir meitenes acis. Droši vien brūnas, bet tumšmatainiem cilvēkiem mēdz būt arī zilas acis. Pagriezt galvu un ieskatīties viņai acīs būtu bijis neaptverams neprāts. Ļaužu drūzmā nere­dzamām rokām kopā saķērušies, viņi stāvēja un raudzījās taisni uz priekšu, taču Vinstona vērās nevis meitenes acis, bet caur sirmu matu šķipsnām drūmi lūkojās vecā gūstekņa redzokļi.

Vinstons soļoja pa taku, ko izraibināja gaismas un ēnu plankumi. Kur vien pašķīrās zari, viņam bija jābrien zelta lāmās. Zem kokiem pa kreisi zemi sedza pulkstenīšu paklājs. Maigs gaiss glāstīja ādu. Bija otrais maijs. Kaut kur dziļāk meža vidū dūdoja ūbeles.

Viņš bija ieradies mazliet par agru. Brauciens nebija sagādājis nekādu grūtumu, un meitene acīmredzot labi zināja, ko darīja, jo Vinstons nejutās tik tramīgs, kā citos apstākļos būtu juties. Likās, viņai varēja uzticēt drošas vie­tas atrašanu. Parasti nebija domājams, ka laukos varētu justies daudz drošāk nekā Londonā. Zināms, tur nebija tālekrānu, bet visur varēja uzdurties pa­slēptiem mikrofoniem, kas uztvēra balsi un nodeva runātāju; turklāt ceļojums itin viegli varēja pievērst uzmanību. Pasi gan nevajadzēja zīmogot, ja neceļoja tālāk par simt kilometriem, bet dzelzceļa piestātnēs reizēm dežurēja patruļas, kas pārbaudīja partijas biedru dokumentus un uzdeva kutelīgus jautājumus. Taču šoreiz viņš patruļu nebija saticis un ceļā no stacijas, piesardzīgi atpakaļ paskatoties, pārliecinājās, ka neviens neseko. Vilciens bija pilns proletārie­šiem, kas vasarīgā laika dēļ bija īstā svētdienas noskaņā. Vagona nodalījumu ar koka sēdekļiem līdz pat durvīm pildīja viena pati liela ģimene, sākot ar bezzobainu vecmāmuļu un beidzot ar mēnesi vecu zīdaini; viņi gribēja pavadīt pēcpusdienu laukos pie radiem cerībā dabūt pikuci melnā tirgus sviesta, kā gluži vaļsirdīgi Vinstonam pastāstīja.

Taka kļuva platāka, un pēc brīža Vinstons ieraudzīja jaunavas minēto kāj­celiņu - lopu iemītu stigu, kas pazuda krūmājā. Viņam nebija pulksteņa, bet vēl nevarēja būt piecpadsmit. Zem kājām pulkstenīšu paklājs bija tik biezs, ka nebija iespējams tos nesamīt. Viņš pietupās un noplūca dažus, gan kavē­dams laiku, gan arī tāpēc, ka viņam gribējās satiekoties pasniegt meitenei ziedus. Viņš jau bija saplūcis lielu pušķi un ostīja tā vieglo, saldeno smaržu, kad viņu pēkšņi sastindzināja kāda skaņa - paklusa, bet nepārprotama zem soļiem lūstošu zariņu knikstoņa aiz muguras. Viņš turpināja lasīt pulkstenīšus. Tas bija labākais, ko varēja darīt. Tā varēja būt jaunava, vai arī kāds viņam tomēr bija sekojis. Apkārt paskatīties nozīmētu atzīties pārkāpumā. Viņš noplūca vēl pāris ziediņu. Tad kāda roka viegli pieskārās viņa plecam.

Viņš pacēla acis. Tā bija jaunava. Viņa papurināja galvu, acīmredzot lik­dama noprast, ka te nedrīkst runāt, tad pašķīra krūmus un ātri veda viņu pa šauru stidziņu mežā. Likās, viņa te jau bija bijusi, jo taciņas līkumi viņai bija zināmi un pierasti. Puķu pušķi arvien vēl rokā turēdams, Vinstons viņai se­koja. Pirmajā mirklī viņš jutās atvieglināts, bet, vērojot viņas spēcīgo, slaido augumu kustoties sev priekšā, redzot sarkano jostu, kas bija savilkta tieši tik cieši, cik vajadzēja, lai parādītu gurnu līganās līnijas, viņu smagi nomāca paša mazvērtības apziņa. Pat vēl tagad likās ļoti iespējams, ka, atpakaļ pagriežoties un viņā paskatoties, jaunava varētu apdomāties un viņu pamest. Gaisa mai­gais smaržīgums un lapu zaļums viņu darīja biklu. Jau ceļā no piestātnes maija saule viņam bija likusi justies netīram un bālasinīgam, smacīgā istabas gaisā panīkušam, Londonas putekļiem piekvēpušām porām. Viņam ienāca prātā, ka meitene viņu droši vien nekad vēl nebija redzējusi gaišā dienā zem klajas debess. Viņi sasniedza nolūzušo un apsūnojušo koku. Viņa pārlēca tam pāri un pašķīra krūmus kādā vietā, kur, pavirši skatoties, sprauga nemaz nebija redzama. Viņai sekodams, Vinstons ieraudzīja, ka viņi izkļuvuši dabiskā klajumiņā, šaurā, ar zāli apaugušā mežnorā, ko no visām pusēm pilnīgi apņēma kupli jauni koki. Meitene apstājās un pagriezās atpakaļ.

- Esam galā, - viņa teica.

Viņi skatījās viens otrā no dažu soļu atstatuma. Viņš arvien vēl neuz­drīkstējās pieiet viņai tuvāk.

- Uz takas negribēju neko teikt, - viņa turpināja, - jo tur var būt paslēpts mikrofons. Gan nedomāju, ka ir, bet tas tomēr iespējams. Un var gadīties, ka kāds no tiem cūkām mūs pazīst pēc balss. Te esam drošībā.

Vinstonam arvien vēl trūka drosmes viņai tuvoties.

- Te esam drošībā? - viņš muļķīgi atkārtoja.

- Jā. Paskaties uz kokiem. - Tie bija jauni oši, kādreiz izcirsti un atkal atauguši, vesels smalces biezoknis; osīši nebija resnāki par delmu. - Neviens nav tik liels, lai tajā varētu paslēpt mikrofonu. Bez tam esmu te jau bijusi.

Viņi runāja, tikai lai nebūtu jāklusē. Nu viņš bija pienācis viņai mazliet tuvāk. Viņa stāvēja Vinstonam pretī ļoti taisni un zobgalīgi smaidīja, it kā brīnītos, kāpēc viņš vēl kavējas. Pulkstenīšu pušķis bija izkaisījies. Likās, ziedi nokrituši zemē paši, bez viņa ziņas. Vinstons saņēma viņas roku.

- Vai tu ticēsi, - viņš teica, - ka līdz pat šim brīdim nezināju, kādā krāsā ir tavas acis? - Tās bija brūnas, tagad viņš ievēroja; pagaiši brūnas, tumšām skropstām. - Kad nu tu redzi, kāds īstenībā esmu, vai vari uz mani vēl paska­tīties?

- Jā, pavisam viegli.

- Man ir trīsdesmit deviņi gadi. Man ir sieva, no kuras netieku vaļā. Man ir paplašinātas vēnas un pieci mākslīgi zobi.

- Tas man gluži vienalga, - jaunava atbildēja.

Viņš nebūtu varējis pateikt, kas sakustējās pirmais, bet nākamajā mirklī meitene bija viņa skaujas. Sākumā viņš neko citu nejuta kā tikai neticību. Jaunavas augums kļāvās viņam klāt, viņa seju skāra viņas tumšo matu kup­lums un - tiešām! - meitene pavērsa seju uz augšu, un viņš skūpstīja viņas mīkstās, sārtās lūpas. Viņa bija apvijusi rokas viņam ap kaklu, sauca viņu par dārgo, mīļoto. Viņš novilka meiteni zemē, un viņa it nemaz nepretojās, viņš varēja darīt, ko gribēja. Bet nu bija tā, ka viņš nejuta neko citu kā tikai ķer­meņu saskari. Neko, vienīgi neticību un lepnumu. Viņš priecājās, ka tas tā bija, bet nemaz nejuta fizisku iekāri. Tas bija norisis pārāk ātri un negaidot, viņas jaunība un glītums viņu biedēja, viņš pārāk ilgi bija dzīvojis bez sievietes -viņš pats nezināja, kāpēc tas tā noticis. Jaunava piecēlās sēdus un izvilka pulkstenīti no matiem. Viņa sēdēja, atspiedusies pret viņu, aplikusi viņam roku ap vidu.

- Nekas, mīļais. Mums laika diezgan. Visa pēcpusdiena. Vai te nav lieliska slēptuve? Atradu to, kad kopas ekskursijā reiz biju apmaldījusies. Ja kāds nāktu, soļus varētu dzirdēt simt metru attālu.

- Pasaki man savu vārdu, - Vinstons lūdza.

- Džūlija. Tavu es zinu. Vinstons - Vinstons Smits.

- Kā tu to zini?

- Mīļais, man šķiet, ka ziņu ievākšanā esmu veiklāka par tevi. Saki - ko tu par mani domāji pirms tās dienas, kad tev nodevu zīmīti?

Vinstons nejuta vilinājumu viņai melot. Drīzāk likās, mīlestība prasīja, lai pašā sākumā pateiktu visļaunāko.

- Man riebās uz tevi pat paskatīties, - viņš teica. - Gribēju tevi izvarot un pēc tam nogalināt. Vēl pirms divām nedēļām nopietni gribēju tev iedauzīt pakausi ar bruģakmeni. Ja gribi zināt patiesību, man likās, ka tev ir sakari ar domu policiju.

Jaunā sieviete jautri iesmējās, acīmredzot lepodamās, ka izdevies tik veikli maskēties.

- Tiešām, ar domu policiju! Vai patiesi tu tā domāji?

- Nu, varbūt ne gluži burtiski. Bet pēc tava izskata un izturēšanās - zini, jau tāpēc vien, ka esi jauna, spirgta un veselīga, - spriedu, ka droši vien tu…

- Tu spriedi, ka esmu laba partijas biedrene. Kristāltīra vārdos un darbos. Karogi, gājieni, saukļi, sports, kopu ekskursijas - un tā joprojām. Un tu do­māji, ja vien man rastos kaut mazākā izdevība, es tevi nodotu kā domu no­ziedznieku, liktu tevi nogalināt?

- Jā, kaut ko tamlīdzīgu. Tu jau zini, ka liela tiesa jaunavu tādas tiešām ir.

- Tas viss šīs riebīgās auklas dēļ, - viņa teica, noraudama sarkano Jaunat­nes antiseksa apvienības jostu un uzsviezdama to uz zara. Tad, it kā, savam viduklim pieskaroties, kaut ko atcerējusies, viņa iebāza roku virsvalka kabatā un izvilka mazu šokolādes plāksnīti. Viņa to pārlauza un pusi iedeva Vinstonam. Vēl to nepaņēmis, viņš no smaržas uzminēja, ka tā ir ļoti neparasta šokolāde. Tā bija tumša, spīdīga un ietīta sudraba papīrā. Parasti šokolāde bija netīri brūna, drupana viela, kas garšoja, cik nu tās garšu vispār varēja rak­sturot, pēc sīviem dūmiem. Bet šad tad viņam bija gadījies nobaudīt tādu šokolādi, kādu Džūlija viņam tagad iedeva. Jau tās smarža vien modināja grūti nomācamas, spējas atmiņas, kas viņu savādi satrauca.

- Kur tu to dabūji? - viņš jautāja.

- Melnajā tirgū, - viņa vienaldzīgi atteica. - Pēc izskata tiešām esmu tāda meitene. Esmu laba sportiste. Spiegos biju grupas vadītāja. Labprātīgi trīs vakarus nedēļā strādāju Jaunatnes antiseksa apvienībā. Diezin cik stundas esmu ziedojusi, lipinādama tās nožēlojamās nejēdzības pie visām Londonas sienām. Gājienos vienmēr nesu vienu karoga stūri. Vienmēr izskatos priecīga un nekad nevairos no tā saucamajiem pienākumiem. Ja esi vilku barā, kauc vilkiem līdzi. Tikai tā var justies kaut cik droši.

Pirmais šokolādes gabaliņš izkusa Vinstonam uz mēles. Tā garšoja brīniš­ķīgi. Taču viņa apziņā arvien vēl rosījās jau minētās atmiņas, kaut kas dziļi jūtams, bet noteiktā veidā grūti ietverams, kā priekšmets, ko redz pašā re­dzesloka malā. Viņš centās tās aizgainīt, zinādams tikai, ka šīs atmiņas saistās ar kaut ko padarītu, ko viņš būtu gribējis vērst par nebijušu, bet nevarēja.

- Tu esi ļoti jauna, - viņš sacīja. - Desmit vai piecpadsmit gadu jaunāka par mani. Kā gan tu vari saskatīt kaut ko pievilcīgu tādā vīrietī kā es?

- Tas ir kaut kas tavā sejā. Nodomāju, ka jāriskē. Esmu ievingrinājusies pazīt nepiederīgus cilvēkus. Tiklīdz tevi ieraudzīju, tūliņ zināju, ka tu esi pret viņiem.

"Viņiem" - tas laikam nozīmēja partiju, katrā ziņā iekšējo partiju, par kuru viņa izteicās tādā naidā un izsmieklā, kas Vinstonam lika justies neērti, lai gan viņš zināja, ka te viņi ir drošībā, ja vien drošība vispār iespējama. Viens, kas Džūlijā viņu pārsteidza, bija viņas skarbā valoda. Partijas biedriem ne­klājās lamāties, un arī Vinstons reti lamājās, vismaz skaļā balsī ne. Taču Džū­lijā, kā likās, nemaz nespēja pieminēt partiju un it sevišķi iekšējo partiju, neizteikuši kādu no vārdiem, ko citkārt lasa tikai vientuļās vietās ar krītu rakstītus. Nevarēja teikt, ka viņam tas nepatiktu. Tas bija tikai liels izpaudums viņas naidam pret partiju un tās likumiem un šķita dabisks un veselīgs - tā zirgs sprauslā, saožot sienu. Viņi bija pametuši klajumiņu un atkal staigāja pa saules izraibināto pavēni, rokām viens otru ap vidu apskāvuši, ja vien varēja iet blakus. Viņš ievēroja, cik daudz maigāks viņas stāvs likās pēc tam, kad viņa bija noraisījusi sarkano jostu. Viņi nerunāja skaļi, tikai sačukstējās. Džū­lijā teica, ka ārpus klajumiņa esot drošāk izturēties klusu. Tad viņi iznāca mežmalā un viņa apstājās.

- Labāk neiesim ārā. Kāds var noskatīties. Droši esam vienīgi tik ilgi, kamēr turamies aiz zariem.

Viņi stāvēja lazdu ēnā. Saules stari spiedās cauri lapotnei un silti skāra viņu sejas. Vinstons pavērās laukā aiz meža un savādi satrūkās, to pazīdams. Šo vietu viņš kaut kur jau bija redzējis. Veca, nograuzta ganīkla ar taciņu tai pāri un šur tur izkaisītiem kurmju rakumiem. Otrā malā vējpūtās liegi šūpojās vīksnu zari, un to lapas viļņoja kā biezi sievietes mati. Droši vien kaut kur tepat tuvumā, bet no šejienes neredzama bija upe ar zaļiem atvariem, kur peldēja raudas.

- Vai te tuvumā nav upe? - viņš čukstēja.

-Jā, tepat ir upe. Aiz nākamā lauka. Un tur ir zivis, itin prāvas. Var redzēt, ka tās, astes kustinādamas, guļ atvaros zem vītoliem.

- Tad jau tā ir gandrīz Zeltainā zeme, - viņš nomurmināja.

- Kāda Zeltainā zeme?

- Nekas, tāpat vien. Tā ir ainava, ko šad tad esmu redzējis sapņos.

- Paskaties! - Džūlija čukstēja.

Piecus metrus no viņiem, gandrīz sejas augstumā kāda koka zarā bija nolaidies strazds. Varbūt tas viņus neredzēja. Putns bija saulē, viņi - ēnā. Tas izplēta spārnus, tad kārtīgi atkal tos sakļāva, mirkli pielieca galvu, it kā pakla­nīdamies saulei, un tad sāka trīcināt dziesmu, gari locīdams balsi. Pēcpus­dienas klusumā tā pārsteidza ar skaļumu. Vinstons ar Džūliju apskāvušies klausījās, mazā dziedoņa savaldzināti. Dziesma nebeidzās un nebeidzās vai­rākas minūtes, apbrīnojamā lokanībā ne reizes neatkārtodamās, gandrīz tā, it kā putns tīšām gribētu parādīt savu virtuozitāti. Brīžiem tas uz dažiem mirk­ļiem apklusa, izplēta un sakļāva spārnus, tad piepūta raibo krūtiņu un atkal dziedāja tālāk. Vinstons savādā godbijībā vēroja mazo dziedoni. Kam, kādēļ šis putns dzied? Ne draudzene, ne sacensonis to nenovēro. Kas tam liek sēdēt zarā šajā vientuļajā mežmalā un izliet savu dziesmu nebūtībā? Diezin vai kaut kur tuvumā tomēr nav paslēpts mikrofons. Viņi ar Džūliju bija tikai klusu sačukstējušies, viņu vārdus tas neuztvertu, bet strazda dziesmu uz­tvertu. Varbūt šīs ierīces galā kāds mazs, vabolei līdzīgs vīrelis uzmanīgi klausās - šajā dziesmā. Bet pamazām skaņu plūdi aizskaloja visas pārdomas no viņa prāta. Likās, tie izlītu pār viņu kā dzidrs ūdens un sajauktos ar saules stariem, kas spiedās caur lapotni. Viņš vairs nedomāja neko, tikai juta. Mei­tenes augums viņa rokas ielokā bija maigs un silts. Viņš to pagrieza tā, lai viņi būtu viens otram pretī, krūti pret krūti; likās, viņas ķermenis sakustu ar viņa ķermeni. Lai kam viņa rokas pieskārās, viss bija padevīgs kā vasks. Viņu lūpas sakļāvās; tas vairs nebija stingrs skūpsts, ar kādiem viņi bija apmai­nījušies brīdi iepriekš. Pēc tam viņi abi dziļi nopūtās. Putns izbijās un, spārnus sasitis, aizlaidās.

Vinstons pielika muti viņai pie auss.

- Tagad, - viņš čukstēja.

- Te ne, - viņa tikpat klusi atbildēja. - Iesim atpakaļ uz slēptuvi. Tur drošāk.

Ātri, tikai retumis kādam zaram ieknikstoties, viņi spraucās caur krūmāju atpakaļ uz klajumiņu. Tiklīdz viņi atkal bija jauno koku biezajā lokā, viņa pa­griezās pret Vinstonu. Viņi abi elpoja ātri, bet viņas lūpās atkal bija atplaucis smaids. Mirkli viņa stāvēja un noskatījās Vinstonā, tad pieskārās virsvalka rāvējslēdzējam. Un tiešām! Bija gandrīz kā viņa sapnī. Gandrīz tik ātri, kā viņš bija iztēlojies, viņa norāva drēbes un tās aizmeta ar to pašu skaisto, lielisko žestu, kas likās iznīcinām veselu civilizāciju. Saulē balts atmirdzēja viņas augums. Taču kādu mirkli viņš neskatījās uz viņas augumu; viņu saistīja Džūlijas vasarraibumainā seja un vieglais, bet drošais, gandrīz nekautrīgais smaids. Viņš nometās meitenes priekšā ceļos un saņēma viņas rokas savās.

- Vai esi to kādreiz jau darījusi?

- Zināms. Simtiem reižu - nu, vismaz daudz reižu.

- Ar partijas biedriem?

- Jā, tikai ar partijas biedriem.

- Un ar iekšējās partijas biedriem arī?

- Nē, ar tiem cūkām gan ne. Bet netrūkst arī starp tiem tādu, kas to darītu, ja vien būtu izdevība. Viņi nemaz nav tik svēti kā izliekas.

Vinstona sirds salēcās. Viņa to bija darījusi daudz reižu! Viņš vēlējās, kaut viņa būtu teikusi ne vien simtiem, bet tūkstošiem reižu. Viss, kas norādīja uz netikumu, viņu vienmēr pildīja ar neprātīgām cerībām. Kas zina? Varbūt par­tija zem gludās virsmas ir satrunējusi, tās krietnuma un pašaizliedzības kults tikai maska, kas slēpj nekrietnību un pagrimumu. Cik labprāt viņš visus par­tijniekus būtu aplaidis ar spitālību vai sifilisu, ja vien varētu! Visu, lai tikai pūdētu, vājinātu, iekšēji sadragātu. Viņš novilka Džūliju zemē, un viņi stāvēja uz ceļiem viens otram pretī.

- Klausies! Jo vairāk vīriešiem tu esi piederējusi, jo vairāk es tevi mīlu. Vai tu to saproti?

- Jā, pilnīgi.

- Es ienīstu šķīstību, ienīstu tiklumu. Negribu redzēt tikumību nekur pastāvam. Gribu, lai visi būtu līdz matu galiem samaitāti.

- Nu tad man vajadzētu tev patikt, mīļais. Esmu līdz matu galiem samai­tāta.

- Vai tev patīk to darīt? Es nejautāju, vai es tev patīku; gribu tikai zināt, vai tev patīk to darīt.

- Neizsakāmi.

To viņš gribēja zināt par visu vairāk. Nevis mīlestība uz vienu personu, bet gan dzīvnieciskais instinkts, vienkāršā, neizvēlīgā iekāre - tas bija spēks, kas partiju saraustīs lupatu lēveros. Viņš novilka meiteni zemē starp izbirušajiem pulkstenīšiem. Šoreiz nebija nekādu traucēkļu. Tad viņu elpa atguva parasto ritmu un viņi it kā tīkamā nevarībā atraisījās no otra skaujam. Likās, ka saule karsē vēl vairāk. Viņiem abiem nāca miegs. Viņš pasniedzās pēc aizmestā virsvalka un viņu daļēji apsedza. Viņi gandrīz acumirklī aizmiga un nogulēja apmēram pusstundu.

Vinstons pamodās pirmais. Viņš piecēlās sēdus un noskatījās viņas vasarraibumainajā sejā, kas arvien vēl dusēja uz atliektās rokas spilvena. Viņu nevarēja īsti saukt par skaistu, vienīgi mute bija glīta. Ja ieskatījās vērīgāk, ap acīm viņai jau tīkloja viena otra grumbiņa. īsie, tumšie mati bija ļoti biezi un mīksti. Viņam ienāca prātā, ka viņš arvien vēl nezina nedz viņas uzvārdu, nedz kur viņa dzīvo.

Jaunais, stiprais augums, tagad miegā nevarīgs, viņā modināja līdzjūtību un tieksmi aizsargāt. Taču bezgalīgais maigums, ko viņš bija jutis zem lazdām, strazdam dziedot, vairs pilnīgi neatgriezās. Viņš pavilka virsvalku nost un pētīja viņas gludos, baltos sānus. "Sendienās," - tā viņš domāja, "vīrietis uzlū­koja jaunavas miesu un redzēja to iekārojamu, un ar to pietika. Tagad nevar būt ne tīras mīlestības, ne tīras iekāres. Nav nekādu īstu jūtu, jo viss ir jaukts ar bailēm un naidu. Viņu skaujas bija cīņa, viņu kulminācija bija uzvara. Tas bija sitiens partijai. Politisks akts ."

- Mēs varam te atgriezties, - Džūlija sacīja. - Parasti vienu slēptuvi var droši izmantot divas reizes. Bet, zināms, ne agrāk kā pēc viena vai diviem mēnešiem.

Tiklīdz viņa pamodās, viņas izturēšanās spēji mainījās. Viņa kļuva modra un izdarīga, apģērbās, apsēja sarkano jostu ap vidu un sāka sīkumos apsvērt atceļu uz pilsētu. Likās dabiski, ka to uzņēmās viņa. Acīmredzot viņai bija diezgan praktiskas izmaņas, kā Vinstonam trūka, tāpat šķita, ka viņa lieliski pazīst Londonas apkārtni, kas viņai iespiedusies atmiņā no neskaitāmām kopu ekskursijām. Viņa lika Vinstonam iet atpakaļ pa citu ceļu, kas veda uz citu dzelzceļa staciju.

- Nekad neej mājās pa to pašu ceļu, pa kuru esi nācis, - viņa sacīja, it kā mācīdama svarīgu vispārīgu likumu. Viņa dzīrās iet pa priekšu, un Vinstonam bija jāpagaida un jāseko viņai pēc pusstundas.

Viņa pasacīja, kur viņi pēc darba varot satikties piektajā vakarā no šo­dienas. Tā bija kāda iela vienā no nabadzīgākajiem kvartāliem; tur bija tirgus būdas un parasti drūzmējās un trokšņoja ļaudis. Viņa teicās pakavēties pie kādas no letēm, izlikdamās meklējam šujam diegus vai kurpju auklas. Viņa solījās, Vinstonam garām ejot, nošņaukt degunu, ja viņai likšoties, ka gaiss tīrs; pretējā gadījumā lai viņš ejot tālāk, nelikdamies viņu pazīstam. Taču, ja laimēšoties, viņi pūļa vidū varēšot stundas ceturksni patērzēt un norunāt nākamo satikšanos.

- Bet tagad man jāiet, - viņa noteica, tiklīdz viņš bija iegaumējis instruk­cijas. - Deviņpadsmitos trīsdesmit man jābūt atpakaļ. Divas stundas jāstrādā Jaunatnes antiseksa apvienībā, jāizdala lapiņas vai kas tamlīdzīgs. Vai nav riebīgi? Lūdzu, notīri manu virsvalku! Vai man nav skujas vai kāds zariņš matos? Vai labi apskatījies? Tad visu labu, mīļais, uz redzēšanos!

Viņa metās Vinstona rokās, gandrīz varmācīgi viņu noskūpstīja, nākamajā mirklī izspraucās caur jaunaudzi un gandrīz bez trokšņa nozuda mežā. Arī tagad viņš vēl nezināja nedz viņas uzvārdu, nedz adresi. Tam tomēr nebija nozīmes, jo telpās tā kā tā nekad nevarēja ne satikties, ne arī apmainīties ar vēstulēm.

Iznāca tā, ka mazajā mežnorā viņi vairs neatgriezās. Maijā viņiem tikai vienreiz vēl izdevās nodoties mīlas glāstiem. Tas notika citā Džūlijai zināmā slēptuvē, sagrautas baznīcas zvanu tornī kādā gandrīz pilnīgi neapdzīvotā vietā pilsētas apkaimē, kur pirms trīsdesmit gadiem bija nokritusi atom­bumba. Ja vien tur nokļuva, tā bija ļoti laba slēptuve, bet ceļš turp - visai bīstams. Citādi viņi varēja sastapties tikai ielās, ik vakaru citā vietā un ne ilgāk kā pusstundu katru reizi. Zināmā mērā ielās arvien varēja sarunāties. Pa drūzmainajām ielām klīzdami, ne gluži blakus un nekad viens otrā nepa­skatīdamies, viņi turpināja savādu, bieži pārtrauktu sarunu, kas uzzibsnīja un apdzisa kā bākas stars, pēkšņi apklustot, tiklīdz tuvojās kāds gājējs partijas tērpā vai parādījās tālekrāns, un atkal turpinoties pēc vairākām minūtēm no teikuma vidus, lai spēji notrūktu, kad viņi norunātā vietā izšķīrās, un bez jebkāda ievada atjaunotos nākamajā dienā. Džūlija ar šādu sarunas veidu bija apradusi un sauca to par "sarunu turpinājumos". Tāpat viņa apbrīnojami labi prata runāt, nekustinot lūpas. Tikai vienreiz mēneša laikā, kad viņi gandrīz ik vakaru satikās, viņiem izdevās saskūpstīties. Viņi klusēdami gāja pa kādu sānielu (Džūlija runāja tikai galvenajās ielās, kur bija drūzma), kad atskanēja briesmīga rūkoņa, zeme salīgojās un gaiss satumsa, un Vinstons atģidās, nokritis guļus uz sāniem, sasities un izbijies. Laikam kaut kur tuvumā bija kritusi raķešbumba. Pēkšņi viņš pavisam klāt pamanīja Džūlijas seju, tā bija krīta vai, drīzāk, nāves bālumā. Pat lūpas bija baltas. Mirusi! Viņš pierāva viņu sev klāt un manīja, ka skūpsta dzīvu, siltu seju. Bet viņa lūpas atdūrās pret tādu kā pūderi vai pulveri. Viņu abu sejas pārklāja bieza apmetuma pu­tekļu kārta.

Bija vakari, kad viņi, norunāto tikšanās vietu sasnieguši, nedrīkstēja ne apstāties, ne saskatīties, tāpēc ka uz stūra parādījās patruļa vai virs galvas apstājās helikopters. Pat ja tas nebūtu tik bīstami, grūti bija iekārtot laiku, lai satiktos. Vinstons strādāja sešdesmit stundas nedēļā, Džūlija - pat vēl ilgāk, un viņu brīvās dienas mainījās atkarībā no darba spiedīguma un bieži vien nesakrita. Vismaz Džūlijai vakari reti bija pilnīgi brīvi. Ārkārtīgi daudz laika viņa pavadīja, klausoties priekšlasījumus un piedaloties demonstrācijās, iz­dalot Jaunatnes antiseksa apvienības literatūru, gatavojot karogus Naida nedēļai, vācot ziedojumus taupības kampaņai un citās līdzīgās nodarbībās. Viņa teica, par to maksājot, turklāt viņa piedaloties pašaizsardzības nolūkā. Ja ievēroja sīkos likumus, varēja pārkāpt lielos. Viņa pat pierunāja Vinstonu ziedot vēl vienu brīvu vakaru, iesaistoties virsstundu munīcijas ražošanas darbā, kā mēdza darīt dedzīgi partijas biedri. Tā ik nedēļu vienu vakaru Vin­stons četras stundas pavadīja aptrulinošā garlaicībā, skrūvēdams kopā mazus metāla gabalus, kas laikam bija bumbu degļu daļas, vāji apgaismotā darbnīcā, kur vilka auksts caurvējš un kur veseru klaudzieni apnicīgi jaucās kopā ar dārdošu tālekrānu mūziku.

Kad viņi satikās baznīcas tornī, viņu saraustītās sarunas robi aizpildījās. Bija tveicīga vasaras pēcpusdiena. Gaiss šaurajā, četrstūrainajā kambarī virs zvaniem bija karsts un sadusējis, tur nelāgi oda pēc baložu mēsliem. Viņi stundām sēdēja uz putekļainās, gružiem piebirušās grīdas un sarunājās. Reižu reizēm viens vai otrs piecēlās un paskatījās pa šaurajām šaujamspraugām, lai pārliecinātos, ka neviens nenāk.

Džūlijai bija divdesmit seši gadi. Viņa dzīvoja kopmītnē vienviet ar trīs­desmit citām jaunām sievietēm ("Visu laiku sieviešu smakā! Kā es ienīstu sievietes!" viņa piebilda) un strādāja, kā viņš jau bija uzminējis, Daiļliteratūras departamenta nodaļā pie romānu rakstītājām mašīnām. Darbs viņai patika; parasti viņai bija jāuzrauga un jāapkalpo spēcīgs, bet niķīgs elektriskais mo­tors. Viņa nebija sevišķi gudra, viņai patika mehānisks darbs, kur nav jādomā, un pie mašīnām viņa jutās savā elementā. Viņa varēja aprakstīt visu romāna ražošanas procesu, sākot ar plānu komitejas vispārīgo direktīvu un beidzot ar galīgo nogludinājumu, ko veica pārrakstītāju brigāde. Bet par gatavo pro­dukciju viņa neinteresējās. Viņa teica, ka neesot liela lasītāja. Grāmatas viņai bija tikai patēriņa prece, kas jāražo tāpat kā džems vai kurpju auklas.

Viņa neatcerējās neko no tā, kas noticis pirms sešdesmito gadu sākuma, un vienīgais viņai zināmais cilvēks, kas bieži runājis par laikiem pirms revo­lūcijas, bijis vectēvs, kurš nozudis, kad viņa bijusi astoņus gadus veca. Skolā viņa bijusi hokeja komandas kapteine un divus gadus pēc kārtas dabūjusi godalgu vingrošanā. Spiegos viņa bijusi grupas vadītāja un pirms iestāšanās Jaunatnes antiseksa apvienībā - Jaunatnes līgas nodaļas sekretāre. Par viņu vienmēr bijušas vislabākās atsauksmes. Par viņas labo slavu liecināja jau tas vien, ka viņa izraudzīta darbam Pornoseksā - tajā Daiļliteratūras departa­menta nodaļā, kur ražo lētu pornogrāfiju izdalīšanai proletāriešiem. Viņa piebilda, ka darbinieki, kas tur strādā, šo nodaļu iesaukuši par "mēslaini". Tur viņa palikusi veselu gadu, palīdzēdama ražot brošūras ar virsrakstiem "Ne­rātni stāsti" vai "Nakts meiteņu internātā". Tās tika pārdotas aizlīmētā iesai­ņojumā, un tās paslepšus pirka proletāriešu jaunekļi, domādami, ka pērk kaut ko nelikumīgu.

- Kas ir šajās grāmatās? - Vinstons ziņkārīgi ievaicājās.

- Tikai briesmīgas muļķības. Tās patiesībā ir ļoti garlaicīgas. Tām ir seši sižeti, ne vairāk, bet reižu reizēm tos apmaina. Es jau gan esmu strādājusi vienīgi pie kaleidoskopiem. Pārrakstītāju brigādē nekad neesmu bijusi. Man nav literāru dotību, mīļais, pat tādam darbam par maz.

Viņš pārsteigts klausījās, ka visas Pornoseksa darbinieces, tikai sekcijas vadītāja ne, esot jaunas sievietes. Valdīja uzskats, ka vīriešiem, kam dzi­mumdziņa grūtāk kontrolējama nekā sievietēm, draud lielākas briesmas kļūt samaitātiem, ar neķītro vielu strādājot.

- Tur viņi necieš pat precējušās sievietes, - Džūlija piebilda. - Tikai meitenes uzskata par šķīstām. Te nu gan ir viena, kas tāda nav.

Pirmais mīlas sakars viņai bijis sešpadsmit gadu vecumā ar sešdesmit gadus vecu partijas biedru, kas vēlāk izdarījis pašnāvību, lai izvairītos no apcietināšanas.

- Prātīgi darīts, - Džūlija noteica. - Citādi, viņam atzīstoties, mans vārds būtu nācis zināms domu policijai.

Pēc tam bijuši vairāki citi. Dzīve, no viņas viedokļa, bija ļoti vienkārša. Viņa kāroja pēc izpriecām; "viņi", t. i., partija, centās viņai tās liegt, tāpēc likumi bija jāpārkāpj, kur vien iespējams. Tas, ka "viņi" gribēja laupīt cil­vēkiem prieku, viņai likās tikpat dabiski, kā visiem bija jāsargās "iekrist". Viņa ienīda partiju un pauda savu naidu visrupjākiem vārdiem, bet vispār viņa to nekritizēja. Ja vien tā neskāra viņas pašas dzīvi, viņa par partijas doktrīnu neinteresējās. Vinstons ievēroja, ka viņa nelieto jaunrunas vārdus, vienīgi tos, kas iegājuši ikdienas valodā. Viņa nekad nebija dzirdējusi par Brālību un ne­ticēja tās eksistencei. Katra organizēta sacelšanās pret partiju, kas jau iepriekš nolemta neveiksmei, viņai likās muļķīga. Gudri bija pārkāpt likumus, tomēr palikt dzīvam. Vinstonam gribējās zināt, cik viņai līdzīgu varētu būt jaunajā paaudzē - starp cilvēkiem, kuri auguši pēcrevolūcijas pasaulē, kuri neko citu nezina, pieņem partiju kā kaut ko negrozāmu, kā debesis virs galvas, un kuri nedumpojas pret tās autoritāti, bet tikai vairās no tās - tā zaķis, cilpas mez­dams, bēg no suņa.

Viņi nerunāja par iespēju apprecēties. Tā bija tik tāla, ka par to nebija vērts domāt. Pat ja varētu kaut kā atbrīvoties no Vinstona sievas Katrīnas, nebija iedomājams, ka kāda komiteja viņu laulībai piekristu. Tā bija neticama kā nomoda sapnis.

- Pastāsti man - kāda bija tava sieva? - Džūlija jautāja.

- Viņa bija - vai esi dzirdējusi jaunrunas vārdu "labdomīga"? Tas nozīmē, pēc dabas partijai uzticīga, nespējīga neko ļaunu domāt.

- Nē, tādu vārdu nezinu, bet tādus cilvēkus gan pazīstu diezgan labi. Viņš sāka stāstīt par savu laulības dzīvi, bet savādi - likās, ka galvenās

līnijās viņa jau to zināja vai uzminēja. Gandrīz tā, it kā pati būtu to redzējusi vai jutusi, Džūlija attēloja, kā Katrīnas ķermenis sastindzis, tiklīdz viņš tai pieskāries, un kā tā viņu centusies visiem spēkiem atgrūst pat tad, kad turē­jusi apskautu. Ar Džūliju viņam nebija grūti par šādām lietām runāt; šā vai tā, Katrīna viņam sen vairs nemodināja sāpīgas atmiņas, tās bija tikai nepatī­kamas.

- Es būtu visu pacietis, ja nebūtu vienas lietas, - viņš teica. Viņš pastās­tīja par īso, salto procedūru, ko Katrīna viņam bija uzspiedusi ik nedēļas zināmā naktī. - Tā viņai pašai riebās, bet neparko viņa no tās nebūtu attei­kusies. Viņa to sauca par - pamēģini uzminēt, kā?

- Par mūsu pienākumu pret partiju, - Džūlija nekavējoties atbildēja.

- Kā tu to zini?

- Mīļais, es taču arī esmu skolā gājusi. Seksuālā audzināšana reizi mēnesī visām meitenēm, kas vecākas par sešpadsmit gadiem. Un pēc tam Jaunatnes kustībā. Gadiem tas kalts galvā. Daudzos gadījumos ar redzamiem panāku­miem. Bet skaidri nekad nevar zināt; cilvēki ir tādi liekuļi.

Viņa sāka plašāk runāt par šo tematu. Džūlijai viss saistījās ar viņas pašas seksuālajām jūtām. Tad viņas spriedums bija ļoti skaidrs un ass. Pretēji Vinstonam viņa labi izprata partijas seksuālā puritānisma apslēpto jēgu: dzimum­dziņa radīja īpašu pasauli, kas nepakļāvās partijas kontrolei, un tāpēc, ja vien iespējams, šī pasaule bija iznīcināma. Svarīgāk bija, ka seksuāla neapmie­rinātība izraisīja histēriju, kas bija vēlama, jo to varēja pārveidot kara psihozē un vadoņa dievināšanā. Viņa to izskaidroja tā:

- Mīlinoties patērē enerģiju; pēc tam cilvēks jūtas laimīgs un ne par ko neinteresējas. Tādu stāvokli viņi nevar paciest. Viņi grib, lai esam vienmēr enerģijas pārpilni. Visi šie neskaitāmie gājieni, demonstrācijas, sajūsmas klie­dzieni un karogu vicināšana nav nekas cits kā saskābušas dzimumjūtas. Ja tu būtu iekšēji laimīgs, vai tu jūsmotu par Lielo Brāli un trijgades plānu, un divām Naida minūtēm, un visām citām viņu sasodītajām muļķībām?

"Tiesa kas tiesa," viņš nodomāja. "Starp šķīstību un politisko pareizticību pastāv tiešs, intīms sakars. Jo kā gan bailes, naidu un aklo paļāvību partijai varētu uzturēt pastāvīgā sasprindzinājumā, ja neapspiestu kādu spēcīgu in­stinktu un neizlietotu to kā dzinējspēku? Dzimumdziņa apdraud partiju, un partija to izlieto savā labā. Tāpat viņi rīkojas arī ar vecāku jūtām. Pilnīgi lik­vidēt ģimeni nevar, un partija tiešām skubina ļaudis mīlēt bērnus gandrīz tāpat kā senajos laikos. Vienlaikus bērnus sistemātiski kūda pret vecākiem, mudina spiegot un ziņot par viņu novirzījumiem. Ģimene patiesībā kļuvusi par domu policijas piedēkli. Tā ir ierīce, ar ko katru cilvēku var turēt ielen­kumā dienu un nakti ar paša tuvinieku palīdzību."

Viņa domas spēji atgriezās pie Katrīnas. Katrīna viņu noteikti būtu no­devusi domu policijai, ja nebūtu bijusi pārāk stulba, lai nāktu uz pēdām viņa pretvalstiskajiem uzskatiem. Taču šajā brīdī viņam to visvairāk atgādināja pēcpusdienas tveicīgais karstums, kas lika sviedriem izspiesties uz pieres. Viņš sāka Džūlijai stāstīt kaut ko, kas bija noticis, pareizāk - nebija noticis, bet būtu varējis notikt kādā citā tveicīgi karstā vasaras pēcpusdienā pirms vienpadsmit gadiem.

Tas bija trīs vai četrus mēnešus pēc viņu apprecēšanās. Viņi bija apmal­dījušies kopas ekskursijā kaut kur Kentā. Viņi tikai pāris minūšu bija palikuši iepakaļ, bet tad nogriezušies uz citu pusi un beidzot nonākuši strupceļā kādas vecas kaļķakmens lauztuves malā. Krauja, kuras malā viņi stāvēja, bija ļoti stāva, desmit vai divdesmit metru augsta, ar lieliem akmeņiem bedres di­benā. Nebija neviena, kam pavaicāt ceļu. Tiklīdz viņi atskārta, ka apmaldīju­šies, Katrīna kļuva ļoti nemierīga. Jau mirkli vien attālinoties no ekskursantu trokšņainā pulka, viņa jutās tā, it kā darītu kaut ko neatļautu. Viņa gribēja steigties atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru viņi bija nākuši, un doties pārējos meklēt citā virzienā. Bet tajā mirklī Vinstons ieraudzīja klinšu plaisās zem viņiem dažus meža puķu cerus. Viņš ievēroja, ka vienam ceram ir divēju krāsu ziedi, vieni - rožaini, otri - ķieģeļsarkani, lai gan, cik varēja vērot, tie auga no vienas saknes. Kaut ko tādu viņš redzēja pirmo reizi, tāpēc pasauca arī Katrīnu paskatīties.

- Ka trin, paskaties! Paskaties uz šīm puķēm! Lūk, tā tur skupsna lejā! Vai redzi, ka tai ziedi dažādās krāsās?

Viņa bija pagriezusies, lai ietu, tomēr sapīkusi uz mirkli panāca atpakaļ. Viņa pat pārliecās pār klints malu, lai redzētu, ko viņš rāda. Vinstons stāvēja aizmugurē un aplika viņai roku ap vidu, lai viņu pieturētu. Tajā mirklī viņš atskārta, cik pilnīgi vientuļi viņi tobrīd bija. Tuvumā nebija neviena cilvēka, lapas nekustējās, pat neviens putns nebija nomodā. Tādā vietā grūti bija iedo­māties paslēptu mikrofonu, un, pat ja būtu, tas uztvertu tikai skaņas. Bija karstākā, miegainākā pēcpusdienas stunda. Saule stipri sveilēja, Vinstonam sviedri tecēja pār seju. Un pēkšņi viņam prātā iešāvās kāda doma…

- Kāpēc tu viņu nenogrūdi lejā? - Džūlija iejautājās. - Es to būtu izda­rījusi.

- Jā, mīļā, tu gan. Varbūt es arī to būtu darījis, ja toreiz būtu bijis tas, kas esmu tagad. Vai varbūt arī - es tiešām nezinu.

- Vai tu nenožēlo, ka to neizdarīji?

- Kā nu ne. Visumā man žēl, ka to neizdarīju.

Viņi sēdēja blakus uz netīrās grīdas. Viņš pievilka Džūliju ciešāk sev klāt. Viņas galva atbalstījās uz viņa pleca, un matu tīkamā smarža pārspēja baložu mēslu smaku. "Viņa vēl ir ļoti jauna," viņš domāja, "viņa vēl kaut ko gaida no dzīves, viņa vēl nesaprot, ka ar kāda cilvēka nogrūšanu no klints nekas nav atrisināts."

- Patiesībā tas neko negrozītu, - viņš noteica.

- Kāpēc tad tu nožēlo, ka to neizdarīji?

- Tikai tāpēc, ka labāk izvēlos pozitīvo nekā negatīvo. Šajā spēlē, ko spē­lējam, mēs nevaram uzvarēt. Daži zaudēšanas veidi ir labāki par citiem, tas viss.

Vinstons juta, ka viņas pleci nodreb kā protestējot. Viņa nekad viņam nepiekrita, kad viņš tā runāja. Viņa nepieņēma kā dabas likumu, ka indivīdam vienmēr jāzaudē. Savā ziņā viņa apzinājās, ka pati ir bojāejai nolemta, ka agrāk vai vēlāk domu policija viņu noķers un nogalinās, bet ar otru savas būtnes daļu viņa ticēja, ka iespējams kaut kā radīt slepenu pasauli un tur dzīvot pēc pašas patikas. Vajadzēja tikai laimes, gudrības un drosmes. Viņa nesaprata, ka tāda lieta kā laime nemaz nav, ka vienīgā uzvara ir nākotnē, ilgi pēc taga­dējās paaudzes nāves, un ka ar to brīdi, kad piesaki partijai karu, labāk ir sevi jau uzskatīt par līķi.

- Mēs esam miroņi, - viņš sacīja.

- Mēs vēl neesam miruši, - Džūlija vienkārši atteica.

- Fiziski ne. Vēl sešus mēnešus, gadu - lielākais, piecus gadus. Man bail no nāves. Tu esi jauna, tāpēc, domājams, tu no tās baidies vēl vairāk nekā es. Skaidrs, ka mēs mēģināsim nāvi atvairīt, cik ilgi vien iespējams. Bet starpība nav nekāda lielā. Kamēr vien cilvēki būs cilvēciskas būtnes, dzīvība un nāve būs tā pati.

- Blēņas! Ar ko tu labāk gribētu gulēt - ar mani vai ar ģindeni? Vai tu nepriecājies, ka esi dzīvs? Vai tev nepatīk just: tas esmu es, tā mana roka, mana kāja, esmu īsts, tvirts, dzīvs! Vai tev nepatīk tas, ko tagad daru?

Viņa pagriezās un piespiedās viņam ar krūtīm. Cauri virsvalkam viņš nobriedušas, bet stingras juta viņas krūtis. Likās, ka viņas augums ielietu viņā kaut ko no savas jaunības un dzīvības spēka.

- Jā, patīk, - viņš atbildēja.

- Tad beidz domāt par miršanu. Un tagad paklausies, mīļais, mums jā­norunā nākamā tikšanās. Mēs varētu iet uz veco vietu mežā. Tai nu jau dota diezgan ilga atpūta. Tomēr šoreiz tev jāiet turp pa citu ceļu. Esmu jau visu izdomājusi. Brauc ar vilcienu līdz - bet labāk skaties, es tev uzzīmēšu plānu.

Un, praktiska kā vienmēr, viņa sajauca kopā smilšu un putekļu kārtiņu, izvilka zariņu no baložu ligzdas un sāka ar to uz grīdas zīmēt ceļa karti.

Vinstons skatījās apkārt mazajā, noplukušajā istabiņā virs Čeringtona kunga veikala. Milzīgā gulta pie loga bija pārklāta ar nodilušu segu, spilvenam trūka pārvalka. Uz kamīna dzegas tikšķēja vecmodīgs pulkstenis ar divpadsmit stundu ciparnīcu. Kaktā uz krustkāju galdiņa puskrēslā maigi spīdēja stikla papīru prese, ko viņš tepat bija nopircis pēdējā apmeklējumā.

Iedobumā bija nolietota skārda petrolejas plītiņa, katliņš un divas krūzītes, ko bija apgādājis Čeringtons. Vinstons pielaida deglim uguni un uzlika ūdeni vārīties. Viņš bija atnesis pilnu paciņu Uzvaras kafijas un dažas saharīna tab­letes. Pulkstenis rādīja divdesmit minūtes pāri septiņiem; tātad tagad bija de­viņpadsmit divdesmit. Džūlija bija solījusies atnākt deviņpadsmitos trīsdesmit.

"Neprāts, neprāts," atkārtoja viņa sirds, "apzinīgs, veltīgs, nāvējošs ne­prāts! No visiem noziegumiem, ko partijas biedrs varēja izdarīt, šis ir vis­grūtāk noslēpjamais." Pirmoreiz viņam šī doma bija ienākusi prātā, iztēlojo­ties, kā stikla papīru prese atspulgotos krustkāju galdiņa gludajā virsmā. Kā viņš jau paredzēja, Čeringtons labprāt piekrita istabas izīrēšanai. Acīmredzot viņš priecājās par dažiem dolāriem, ko tā viņam ienestu. Tāpat vecais nemaz nebrīnījās un neizrādīja sašutumu, kad noskaidrojās, ka istaba Vinstonam vajadzīga, lai tur satiktos ar sievieti, ar ko viņam ir mīlas sakars. Tieši otrādi, vecā vīra skatiens kļuva izvairīgs, un viņš ierunājās par vispārīgām lietām tik smalkjūtīgi, it kā neko nebūtu dzirdējis. Savrupība, viņš teica, esot ļoti vērtīga lieta. Ikviens gribot vietu, kur šad tad varētu palikt viens. Un, ja kādam tāda vieta esot, vienkārša pieklājība prasa, lai citi, kas to zinot, šo ziņu paturētu pie sevis. Viņš pat piebilda - to darot, pats it kā sarāvās melns un maziņš -, ka mājai esot divas izejas, no tām viena sētas pusē, uz aleju.

Zem loga kāds dziedāja. Aiz muslīna aizkara paslēpies, Vinstons paska­tījās ārā. Jūnija saule vēl bija augstu debesīs, un apakšā, gaismas pielietajā pagalmā, spēcīga liela auguma sieva, smagnēja kā normaņu pīlārs, musku­ļainām, sarkanām rokām, maisu audekla priekšautu ap vidu, stampājās šurp un turp starp baļļu un veļas auklu, virknē izžaudama daudzus baltus, četr­stūrainus drēbes gabalus, - Vinstons pazina, ka tie ir bērna autiņi. Ja vien mute viņai nebija aizbāzta ar veļas knaģiem, viņa skaļā, zemā balsī dziedāja:

Bij tas tik nelaimīgs sapnis,

Gaistošs kā aprīļa diena,

Bet tavus skatus un balsi kā toreiz

Sirds man vēl glabā arvienu.

Šī melodija Londonu bija apsēdusi jau kopš nedēļām. Tā bija viena no neskaitāmām līdzīgām dziesmiņām, kuras Mūzikas departamenta viena apakš­nodaļa publicēja proletariāta vajadzībām. Šo dziesmiņu tekstus salika gluži bez kādas cilvēka līdzdalības ar ierīci, ko sauca par versifikatoru. Bet sieviete dziedāja tik skanīgi, ka banālās muļķības pārvērtās gandrīz vai patīkamās skaņās. Viņš dzirdēja sievieti dziedam, dzirdēja viņas tupeles klaudzam uz bruģakmeņiem, klausījās bērnu klaigās uz ielas un paklusā satiksmes rīboņā kaut kur tālumā, tomēr istaba likās savādi klusa, tāpēc ka te nebija tālekrāna.

"Neprāts, neprāts, neprāts!" viņš atkal domāja. Nebija ticams, ka viņi varētu satikties šajā vietā ilgāk par dažām nedēļām un viņus nepieķertu. Bet vilinājums iegūt vietu, kas viņiem pilnīgi piederētu, istabu tepat pilsētā, bija tik liels, ka viņi nespēja tam pretoties. Kādu laiku pēc tikšanās baznīcas zvanu tornī viņi nebija varējuši sastapties. Naida nedēļai gatavojoties, bija ļoti pa­garinātas darba stundas. Līdz tai vēl atlika vairāk nekā mēnesis, bet plašie un sarežģītie priekšdarbi, kas ar to saistījās, katram uzlika savu nastu. Beidzot viņiem bija izdevies abiem vienā dienā iekārtot brīvu pēcpusdienu. Viņi bija norunājuši atkal doties uz klajumiņu mežā.

Iepriekšējā vakarā viņi īsu brīdi satikās ielā. Kā parasti, Vinstons tikko paskatījās uz Džūliju, kamēr viņi pūlī lēnām tuvojās viens otram, bet ašā acu uzmetienā viņš ievēroja, ka viņa ir bālāka nekā citkārt.

- Viss veltīgi, - viņa teica, tiklīdz viņai likās, ka drīkst droši runāt. - No rītdienas norunas nekas neiznāk.

-Ko?

- Es rīt nevarēšu nākt.

- Kā tā?

- Ak, parastais iemesls. Šoreiz sākās agrāk.

Mirkli viņš bija ļoti noskaities. Šajā mēneša laikā, kopš viņš Džūliju pa­zina, viņa iekāre bija mainījusies. Sākumā tajā bija maz juteklības. Viņu pirmā tuvība bija vienkāršs dziņas apmierinājums. Taču pēc otrās reizes kļuva citādi. Viņas matu smarža, viņas lūpu garša, viņas ādas glāsnums bija it kā iespiedies viņā vai piestrāvojis gaisu ap viņu. Viņa bija kļuvusi viņam fiziski nepiecie­šama, kaut kas, ko viņš ne tikvien gribēja, bet uzskatīja par savu. Ja viņa kādreiz teica, ka nevar atnākt, Vinstonam bija tāda sajūta, ka viņa to krāpj. Bet tieši šajā mirklī pūlis viņus saspieda kopā, un viņu rokas nejauši saskārās. Džūlija ātri paspieda viņa pirkstgalus nevis kā kaislību, bet sirsnību un mai­gumu meklējot. Viņam ienāca prātā, ka, ar sievieti dzīvojot, šī vilšanās taču ir parasta un tā šad tad jāpacieš; un pēkšņi viņu pārņēma dziļš, līdzjūtīgs mai­gums, kādu viņš agrāk nebija jutis. Viņš vēlējās, kaut viņi būtu precējies pāris, kas desmit gadu nodzīvojis kopā. Viņš vēlējās, kaut viņi staigātu pa ielām nevis tā, kā pašreiz staigāja, bet atklāti un bez bailēm, tērzējot par ikdie­nišķām lietām un šo to iepērkoties saimniecībai. Par visu vairāk viņš vēlējās kādu vietu, kur viņi varētu būt vieni kopā, nejūtot vajadzību pēc fiziskas tuvī­bas ikreiz, kad satikās. Ne tieši tajā brīdī, bet nākamajā dienā viņš iedomājās, vai nevarētu noīrēt Čeringtona istabu. Viņš ieminējās par to Džūlijai, un viņa tam piekrita bez iebildumiem, ar prieku. Viņi abi zināja, ka tas ir tīrais ārprāts. Bija tā, it kā viņi tīšuprāt steigtos pretī savam galam. Tagad, sēdēdams uz gultas malas un gaidīdams, viņš atkal iedomājās Mīlestības ministrijas pa­grabus. Savādi, kā šīs iepriekš nolemtās šausmas uzplaiksnīja apziņā un atkal pagaisa. Tur tās bija, nākotnē noliktas, paredzamas pirms nāves tikpat droši kā 99 ir pēdējais skaitlis pirms 100. Tās nevarēja novērst, no tām nevarēja izvairīties, bet tās varbūt varēja atbīdīt mazliet tālāk nākotnē; tomēr viņi to nemēģināja, gluži pretēji, viņi pastāvīgi, apzinīgi un tīšām centās sarucināt laiku, kas viņus no tām vēl šķira.

Šajā mirklī uz kāpnēm atskanēja ātri soļi. Džūlija iesteidzās istabā, nes­dama rupja, brūna audekla darbarīku somu, kādas reizēm ierēdņi nēsāja ministrijā. Vinstons panācās uz priekšu un viņu apskāva, bet Džūlija diezgan steidzīgi atraisījās, daļēji tāpēc, ka arvien vēl turēja rokās darbarīku somu.

- Vienu mirklīti! - viņa iesaucās. - Ļauj man tikai parādīt, ko atnesu. Vai tu paņēmi līdzi to riebīgo Uzvaras kafiju? Tā jau domāju. Vari mest projām, jo mums to vairs nevajadzēs. Paskaties!

Viņa notupās, attaisīja somu un izkravāja dažas uzgriežņu atslēgas un skrūvgriežus, kas bija salikti virsū. Zem tiem slēpās vairāki glīti papīra sai­nīši. Pirmais, ko Džūlija Vinstonam pasniedza, viņa pirkstos rosināja savādas taustes atmiņas. Sainītī bija kāda smaga, smiltīm līdzīga viela, kas padevās, kur vien paspieda.

- Tas taču nebūs cukurs? - viņš minēja.

- īsts cukurs. Nevis saharīns, bet cukurs. Un te klaips maizes - īstas baltmaizes, nevis mūsu glīzdainās pikas - un džema burciņa. Te vēl kon­servēta piena bundžiņa - bet lūk! Par to te esmu tiešām lepna. Man vajadzēja to ietīt maisa drēbē, jo citādi…

Bet viņai nebija jāsaka, kāpēc to bija ietinusi. Smarža jau pildīja istabu -silta, stipra smarža, kas likās nākam no agras bērnības, bet ko reizēm gadījās saost arī vēl tagad, - tā iesitās gaitenī īsu mirkli pirms kādu durvju aizvēr­šanās vai noslēpumaini uzplūda ielas drūzmā, lai tūliņ atkal izgaistu.

- Kafija, - viņš čukstēja, - īsta kafija.

- Tā ir iekšējās partijas kafija. Vesels kilo, - viņa sacīja.

- Kā tev izdevās visas šīs mantas dabūt?

- Visi iekšējās partijas produkti. Tiem cūkām netrūkst nekā, it nekā. Skaidrs, ka apkalpotāji, viesmīļi un citi ļaudis zog, ko var, un te - paskaties! -man ir arī paciņa tējas.

Vinstons bija nometies viņai līdzās. Viņš atplēsa paciņas stūri.

- īsta tēja. Nevis upeņu lapas.

- Pēdējā laikā uzklīdis daudz tējas. Laikam ieņemta Indija vai tamlīdzīgi, -viņa noteica. - Bet nu paklausies, mīļais. Gribu, lai tu man pagriez muguru kādas trīs minūtes. Ej, apsēdies gultas otrā malā! Neej par tuvu logam! Un neskaties atpakaļ, līdz neteikšu!

Vinstons izklaidīgi lūkojās caur muslīna aizkaru. Lejā, pagalmā veļas maz­gātāja arvien vēl staigāja no baļļas līdz auklai un atpakaļ. Ar sarkanām rokām viņa izņēma divus knaģus no mutes un dziļā izjūtā atsāka dziesmu:

Saka, laiks dziedinot vainas,

Runā, ka aizmirst spēj prāts;

Taču tavs smaids, tavas asaras dzidrās

Sirdi joprojām man māc!

Likās, viņa zināja no galvas visu sīrupaini salkano dziesmu. Viņas balss plūda augšup līdzi liegajam vasaras gaisam ļoti skanīga, ar tādu kā laimīgu melanholiju piestrāvota. Varēja just, viņai būtu laimes gana, ja šis jūnija vakars nekad nebeigtos un veļas krājums mūžam neizsīktu, ja viņa te varētu palikt tūkstošiem gadu, žaujot autiņus un dziedot sentimentālas ziņģes. Pēkšņi Vinstonam iešāvās prātā, ka viņš nevienu partijas biedru nebija dzirdējis dziedam vienatnē un no sirds. Tas pat liktos mazliet ķecerīgi, bīstama ekscentrība, tāda pati kā runāšana savā nodabā. Varbūt cilvēkiem dziesmu gars mostas tikai tad, kad viņi dzīvo pusbadā?

- Nu pagriezies! - Džūlija teica.

Vinstons pagriezās atpakaļ un pirmajā mirklī Džūliju gandrīz nepazina. Viņš bija domājis, ka ieraudzīs viņu kailu. Bet viņa nebija kaila. Šī pārvērtība viņu pārsteidza vairāk, nekā būtu spējusi izģērbšanās. Viņa bija izkrāšļojusi seju.

Laikam viņa bija iegriezusies kādā proletāriešu kvartāla veikalā un apgā­dājusies ar visādiem krāšļiem. Lūpas bija nokrāsotas tumši sarkanas, vaigi -sārti un deguns - nopūderēts; pat zem acīm bija ēnojums, un tie darīja tās spožākas. Dailināšanās nebija sevišķi lietpratīgi veikta, bet Vinstona gaume šajā ziņā nebija izsmalcināta. Viņš nekad nebija redzējis un nemaz nevarēja iedomāties partijas biedreni, kas lieto kosmētiku. Džūlijas izskats bija pār­steidzoši uzlabojies. Ar nedaudziem sārtas krāsas plankumiem īstās vietās viņa bija kļuvusi ne tikvien daudz skaistāka, bet, galvenais, sievišķīgāka. īsie mati un zēniskais virsvalks iespaidu tikai pastiprināja. Kad Vinstons viņu apskāva, viņam nāsīs iesitās sintētiska vijolīšu smarža. Viņš atcerējās pus­tumsu pagrabstāva virtuvē un vecās sievas bezzobu muti. Viņa bija lietojusi to pašu smaržu; bet šajā mirklī tam nebija nozīmes.

- Smarža arī! - viņš noteica.

- Jā, mīļais, smarža arī. Un vai zini, ko es vēl darīšu? Lūkošu kaut kur dabūt īstu kleitu un uzvilkšu to šo riebīgo bikšu vietā. Es valkāšu zīda zeķes un kurpes ar augstiem papēžiem! Šajā istabā es būšu sieviete, nevis partijas biedrene.

Viņi nometa drēbes un iekāpa milzīgajā mahagonija gultā. Šī bija pirmā reize, kad viņš Džūlijas klātienē noģērbās kails. Līdz šim viņš vienmēr bija kaunējies no sava bālā un vājā ķermeņa, no paplašinātajām vēnām lielos un zilganās čūlas pie potītes. Palagu nebija, bet sega, uz kuras viņi gulēja, bija nodilusi gluda, un gulta viņus pārsteidza ar savu lielumu un mīkstumu.

- Droši vien tā pilna blaktīm, bet kas par to? - Džūlija teica.

Platās laulātu ļaužu gultas tagad redzēja tikai proletāriešu mājās. Vinstons zēna gados reiz bija tādā gulējis; Džūlija, cik varēja atcerēties, nekad.

Tad viņi uz brītiņu aizmiga. Kad Vinstons pamodās, pulksteņa rādītāji bija aizriņķojuši gandrīz līdz deviņiem. Viņš nepakustējās, jo Džūlija vēl gulēja, iegrozījusi galvu viņa rokas līkumā. Viņas lūpu un vaigu krāsas lielākā tiesa bija uztriepusies uz spilvena un viņa sejas, bet viegli sārts plankums vēl arvien izcēla vaigu veidola skaistumu. Dzeltens rietošas saules stars krita pār gultas kājgali un apgaismoja plītiņu, uz kuras alvas trumulī burbuļojot vārījās ūdens. Sieviete lejā, pagalmā, bija beigusi dziedāt, bet no ielas skanēja tālas bērnu klaigas. Viņš izklaidīgi domāja, vai atceltajā, likvidētajā pagātnē tas bijis normāli, parasti, ka vīrietis un sieviete dzedrā vasaras vakarā kaili guļ tādā gultā kā šī, mīlinās, kad paši vēlas, runā, ko grib, nesteidzas celties, tikai guļ un klausās āra mierīgajās skaņās. Likās neticami, ka bijis kādreiz laiks, kad tas licies gluži dabiski. Džūlija pamodās, izberzēja acis un atspiedās uz elkoņa, skatīdamās uz petrolejas plītiņu.

- Puse ūdens novārījusies, - viņa teica. - Celšos un uzliešu kafiju; tā tūliņ būs gatava. Mums vēl stunda laika. Kad tavā dzīvoklī izslēdz gaismu?

- Divdesmit trijos trīsdesmit.

- Mums kopmītnē divdesmit trijos. Bet mājās jābūt agrāk, jo… Fū! Prom, maita!

Pēkšņi viņa pagriezās gultā uz sāniem, pārliecās pār malu, paķēra no grīdas kurpi un zēna veiklībā iesvieda to kaktā tieši tāpat, kā viņš torīt divu Naida minūšu laikā viņu bija redzējis sviežam vārdnīcu Goldsteinam sejā.

- Kas tur ir? - viņš pārsteigts jautāja.

- Žurka. Redzēju, ka tā pabāza riebīgo purnu no sienas paneļa. Tur ir caurums. Bet es to krietni nobiedēju.

- Žurkas! - Vinstons čukstēja. - Šajā istabā!

- Kur tad to nav, - Džūlija atkal apguldamās vienaldzīgi noteica. - Mūsu kopmītnēs tās ir pat virtuvē. Daži Londonas kvartāli čum un mudž no žurkām. Vai esi dzirdējis, ka tās uzbrūkot bērniem? Jā, tiešām. Dažās ielās sievietes nedrīkst zīdaiņus ne mirkli pamest vienus. Visbīstamākās ir milzīgi lielās, brūnās. Un vispretīgākais, ka šīs nešķīstenes vienmēr…

- Klusu! Beidz! - Vinstons izteica, cieši aizmiedzis acis.

- Mīļais! Tu esi gluži bāls. Kas ir? Vai tev nelabi?

- Nekas pasaulē man tā neriebjas kā žurkas!

Džūlija piespiedās viņam klāt un apvijās ap viņu, it kā gribētu mierināt ar miesas siltumu. Viņš neatvēra acis tūliņ. Dažus mirkļus likās, ka viņš būtu atgriezies murgos, kas viņu reižu reizēm mocīja visu mūžu. Tie vienmēr bija ļoti līdzīgi. Viņš stāvēja pie tumšas sienas, aiz tās bija kaut kas neciešams, tik briesmīgs, ka tam nevarēja skatīties acīs. Taču murgos tas bija vienīgi pašap­māns, jo patiesībā viņš visu laiku nojauta, kas ir aiz sienas. Ar briesmīgām pūlēm, it kā smadzeņu gabalu izplēšot, viņš pat būtu varējis to izvilkt apziņas gaismā. Viņš vienmēr pamodās, neizzinājis, kas tas īsti bija, bet tam ir kāds sakars ar to, ko Džūlija gribējusi teikt, kad viņš bija viņu pārtraucis.

- Piedod, - viņš noteica. - Nav nekas. Es tikai nevaru ciest žurkas, tas viss.

- Neuztraucies, mīļais, to mūdžu mums te nebūs. Kad iesim projām, aizbāzīšu caurumu ar maisa drēbi. Un nākamreiz atnesīšu mālus un aiztaisīšu pavisam.

Melnais baiļu mirklis jau bija pa pusei aizmirsies. Tāds kā sakaunējies viņš apsēdās ar muguru pret gultas galvgali. Džūlija piecēlās, uzvilka virs­valku un uzlēja kafiju. Smarža, kas virmoja no katliņa, bija tik stipra un kaira, ka viņiem bija jāaiztaisa logs, lai kāds ārā to nesaostu un nesāktu interesēties. Pat vēl labāks par garšu bija mīkstais saldums, ko kafijai piešķīra cukurs, produkts, ko Vinstons pēc saharīna gadiem bija gandrīz aizmirsis. Vienu roku kabatā iebāzusi, maizes šķēli ar ievārījumu otrā rokā turēdama, Džūlija stai­gāja pa istabu, vienaldzīgi apskatīja grāmatu plauktiņu, parādīja, kā vislabāk salabot krustkāju galdiņu, iesēdās nodriskātajā atzveltnī, lai izmēģinātu, cik tas ērts, un iecietīgā ziņkārībā aplūkoja smieklīgo divpadsmitstundu pulk­steni. Viņa atnesa papīru presi pie gultas, lai apskatītu labākā gaismā. Vin­stons izņēma to viņai no rokas, kā vienmēr tīksminādamies par stikla maigo lietus ūdens mirdzumu.

- Kā tu domā, kas tas ir? - Džūlija jautāja.

- Es neko nedomāju - man šķiet, praktiskam nolūkam tas nekad nav lietots. Tieši tas man patīk. Tā ir vēstures drumsla, ko viņi aizmirsuši pārveidot. Vēsts no pagātnes pirms simt gadiem, ja vien to kāds mācētu izskaidrot.

- Un tur tā glezna… - Viņa pamāja uz gravīru pie otras sienas. - Vai tā arī simt gadu veca?

- Vecāka. Es dotu divi simti. Grūti pateikt. Vecumu tagad nekam nevar noteikt.

Viņa piegāja tuvāk paskatīties. - Te tā nešķīstene pabāza degunu, - viņa teica, iesperdama pa paneli tieši zem gleznas. - Kas tā par celtni? Esmu to kaut kur redzējusi.

- Tā ir baznīca, vismaz kādreiz bijusi. Saukta par Svētā Klementa baznīcu. -Viņam ienāca prātā pantiņš, ko Čeringtons bija mācījis, un viņš sērīgi pie­bilda: - Citrons un apelsīns, zvana Svētais Klementīns!

Viņam par brīnumu Džūlija turpināja:

Atdod man trīs fārtiņus, saka Svētais Mārtiņš,

Laika tev vēl gana, vecais Beilijs zvana…

Nezinu, kā bija tālāk. Bet beigas atkal atceros:

Pagalvī spilvens dūnu un spalvu,

Naktī nāks bende, nocirtīs galvu!

Tas sakrita ar Čeringtona skaitīto pantiņu. Taču pēc "vecais Beilijs zvana" vajadzēja būt vēl vienai rindai. Varbūt Čeringtons to varētu atsaukt atmiņā, ja viņu neatlaidīgi skubinātu atcerēties.

- Kas tev to iemācīja? - Vinstons jautāja.

- Vecaistēvs. Viņš man to mēdza skaitīt, kad biju maza meitene. Viņu likvidēja, kad man bija astoņi gadi - vismaz ap to laiku viņš pazuda. Es nezinu, kādi ir citroni. Apelsīnus gan esmu redzējusi. Tie ir apaļi, oranži augļi ar biezu mizu.

- Es atceros arī citronus, - Vinstons sacīja. - Piecdesmitajos gados tie bija gluži parasti. Tie bija tik skābi, ka zobi nomizojās jau no to smaržas vien.

- Aiz gleznas, domājams, ir ieperinājušās blaktis, - Džūlija noteica. - Kād­reiz būs jānoņem un pamatīgi jānotīra. Nu mums laikam gan jāiet. Vispirms nomazgāšu smiņķi. Cik žēl! Pēc tam notīrīšu lūpkrāsu arī no tavas sejas.

Vinstons vēl brītiņu palika gultā. Istaba sakrēsloja. Viņš pagriezās pret gaismu, gulēja un skatījās uz stikla papīru presi. Interesantākais bija nevis koraļļu zariņš, bet pati stikla iekšpuse. Tā bija dziļa, tomēr stikls gandrīz tikpat dzidrs kā gaiss. Bija tā, it kā stikla virsma līdzīgi debess jumam ap­ņemtu miniatūru pasauli ar visu atmosfēru. Vinstonam bija tāda sajūta, ka viņš varētu tajā ieiet vai, pareizāk, ka viņš tur jau būtu ar visu mahagonija gultu, krustkāju galdiņu, pulksteni, tērauda gravīru un pašu papīru presi. Papīru prese bija šī istaba, kur viņi satikās, un korallis bija viņa paša un Džū-lijas dzīve - it kā uz mūžu mūžiem ieslēgtas kristāla vidū.

Saims bija pazudis. Kādu rītu viņš neieradās darbā; daži neapdomīgi cil­vēki aprunājās par viņa neierašanos. Nākamajā dienā neviens viņu vairs nepieminēja. Trešajā dienā Vinstons izgāja Arhīva departamenta vestibilā paskatīties ziņojumu dēlī. Uz vienas lapas bija iespiests šaha sekcijas locekļu saraksts; Saims bija šīs sekcijas loceklis. Saraksts izskatījās tieši tāds pats kā senāk - nekas nebija svītrots -, tikai tas bija par vienu rindu īsāks. Ar to pietika. Saims bija beidzis eksistēt; viņš nekad nebija eksistējis.

Laiks bija spiedīgi karsts. Ministrijas labirintā bezlogu istabās ar elek­trisko ventilāciju pastāvēja normāla temperatūra, bet ārā bruģis svilināja kāju pēdas, un saspriegumstundās metro stacijās valdīja šķebīga smirdoņa. Gata­vošanās Naida nedēļai gāja pilnā sparā, un visu ministriju darbinieki strādāja virsstundas. Bija jāorganizē gājieni, sapulces, armijas parādes, lekcijas, vaska figūru izstādes, filmu izrādes un tālekrāna programmas; bija jāceļ estrādes, jāveido milzu tēli, jāsacer saukļi, jāraksta dziesmas, jāizplata baumas un jā­vilto fotogrāfijas. Džūlijas vienība bija atsaukta no Daiļliteratūras departa­menta romānu ražošanas nodaļas un tagad steigā gatavoja kara šausmu pam­fletus. Vinstons pēc parastajām darba stundām ik dienas ilgi strādāja, caur­lūkojot Times komplektus un pārveidojot un izskaistinot ziņas un rakstus, ko bija paredzēts citēt runās. Vēlu vakaros, kad pa ielām klejoja trokšņainu, kauslīgu proletāriešu pulki, pilsēta ieguva dīvainu, satrauktu izskatu. Raķešbumbas krita biežāk nekā parasts, un reizēm lielā tālumā varēja dzirdēt nodār­dam sprādzienus, to cēloni neviens skaidri nezināja, un par tiem izplatījās neticamas baumas.

Jaunā melodija, kurai bija jākļūst par Naida nedēļas dziesmu (to sauca par "Naida dziesmu"), jau bija komponēta, un to pastāvīgi raidīja tālekrānos. Tai bija mežonīgs, rejošs ritms; to nevarēja īsti saukt par mūziku, jo tā drīzāk atgādināja bungu rīboņu. Izklausījās baigi, kad to smagu, dimdošu soļu pava­dījumā rēca simtiem rīkļu. Proletāriešiem tā bija iepatikusies, un pusnaktī tā ielās sacentās ar joprojām populāro "Bij tas tik nelaimīgs sapnis". Pārsonu bērni "Naida dziesmu" nemitīgi, neciešami pūta cauru dienu un nakti ar ķem­mi un tualetes papīra strēmeli. Vinstonam vakari bija nevaļīgāki nekā jebkad. Brīvprātīgo grupas Pārsona vadībā dekorēja ielu Naida nedēļai, izšuva ka­rogus, krāsoja plakātus, uzslēja karogu mastus uz jumtiem un, riskēdami ar dzīvību, izvilka stieples pār ielām transparentu izkāršanai. Pārsons lielījās, ka Uzvaras namu vien rotāšot četri simti metru karogu drānas. Viņš bija savā elementā un līksms kā cīrulis. Viņš aizbildinājās ar karstumu un fizisko darbu, lai vakaros nomestu virsvalku un atgrieztos pie īsbiksēm un vaļēja krekla. Viņš bija visur klāt, grūda, vilka, zāģēja, sita, improvizēja, jokojās, biedriski skubināja palīgus un no visām ķermeņa porām atdalīja šķietami neizsīkstošus, skābi smirdošus sviedrus.

Visā Londonā pēkšņi parādījās jauns plakāts. Tam nebija uzraksta, un tajā bija attēlots tikai milzīga auguma Eirāzijas kareivis triju vai četru metru ga­rumā, neizteiksmīgu mongolisku seju un milzīgiem zābakiem soļojam uz priekšu ar notēmētu automātu pie sāniem. Vienalga, no kādas puses lūkotos uz šo plakātu, perspektīvā saīsinātā stobra gals mērķēja tieši uz skatītāju. Šis attēls bija izlipināts uz visām gludām virsmām, visām sienām un skaitā pār­spēja pat Lielā Brāļa ģīmetnes. Proletāriešus, kas pret karu parasti bija apā­tiski, noveda līdz kārtējam fanātiska patriotisma uzplūdam. It kā saskaņā ar vispārējo noskaņu raķešbumbas nogalināja vairāk ļaužu nekā parasti. Viena iekrita pārpildītajā Stepnijas kinoteātrī un apraka tā drupās vairākus simtus upuru. Visi apkaimes iedzīvotāji piedalījās garum garā bēru gājienā, kas ilga stundām un patiesībā bija milzīga protesta demonstrācija. Cita bumba krita klajā vietā, ko izmantoja par spēļu laukumu, un saplosīja vairākus dučus bērnu. Notika jaunas sašutuma demonstrācijas, sadedzināja Goldsteina portretu, no­plēsa simtiem plakātu ar eirāziešu kareivja attēlu, kurus arī iemeta liesmās, un jukās tika izlaupīti daudzi veikali; tad izplatījās baumas, ka raķešbumbas palīdzot vadīt Spiegi ar slepeniem raidītājiem, un kādam vecam pārim, ko turēja aizdomās par ārzemnieku izcelsmi, aizdedzināja māju - abi noslāpa dū­mos.

Kad vien izdevās nokļūt istabā virs Čeringtona veikala, Vinstons un Džūlija gulēja blakus uz matrača pie vaļēja loga, karstuma dēļ paši kaili izģēr­busies. Žurka vairs nebija rādījusies, bet tveicē bija briesmīgi savairojušās blaktis. Viņi par tām nelikās zinis. Tīra vai netīra, šī istaba tik un tā bija paradīze. Atnākuši viņi tūlīt izkaisīja visās malās smalkos piparus, ko pirka melnajā tirgū, norāva drēbes un, tveicē svīzdami, nodevās mīlas priekiem, tad aizmiga un pamodušies manīja, ka blaktis attapušās no izbīļa un pulcējas pretuzbrukumam.

Jūnijā viņi satikās četras, piecas, sešas - pavisam septiņas reizes. Vin­stons bija atmetis ieradumu dzert degvīnu, kad vien iespējams. Šķita, ka viņam tā vairs nevajadzēja. Viņš bija uzbarojies, paplašināto vēnu čūla sa­dzijusi, palicis tikai brūns plankums pie potītes; rītos viņam vairs neuznāca klepus lēkmes. Dzīve vairs nebija neciešama, viņam vairs negribējās mēdīt tālekrānu vai skaļā balsī izkliegt lamas. Kad nu viņiem bija droša slēptuve, gandrīz vai savas mājas, viņi nežēlojās, ja arī varēja sastapties tikai retumis un ne uz ilgu laiku. Svarīgi bija tikai zināt, ka viņiem ir šī istaba virs veclietu veikala. Zināt, ka tā pastāv un paliek neskarta, bija tikpat kā tajā būt. Istaba bija sava pasaule, pagātnes aploks, kur varēja pastaigāties izmirstoši dzīv­nieki. Misters Čeringtons - tā Vinstons domāja - arī bija tāds izmirstošs dzīvnieks. Viņš parasti apstājās un dažas minūtes parunājās ar Čeringtonu, iekams kāpa augšā. Likās, vecais vīrs nekad vai gandrīz nekad neizgāja ārā, bet dīvainā kārtā viņam nebija arī tikpat kā neviena pircēja. Viņš mitinājās kā spokaina ēna starp šauro, tumšo veikalu un vēl mazāko virtuvīti sētas pusē, kur gatavoja ēdienu un kur starp citām lietām bija vecum vecs gramofons ar milzīgu tauri. Viņš likās priecājamies par izdevību patērzēt. Melnos samta svārkos staigādams starp nekam nederīgajām precēm, viņš ar garo degunu, biezajām brillēm un salīkušajiem pleciem vienmēr izskatījās drīzāk pēc kolek­cionāra, nevis tirgotāja. Tādā kā apdzisušā jūsmā vecais aptaustīja vienu otru senlaiku nieciņu - porcelāna pudeles aizbāžņi, apgleznotu tabakdozes vāku, medaljonu ar sen miruša bērna matu cirtu - un nekad nejautāja, vai Vinstons nevēlētos to nopirkt, tikai viņam to parādīja. Ar viņu runāt bija tikpat kā nolietotas mūzikas kastītes pļerkstošās skaņās klausīties. Viņš bija atsvai­dzinājis atmiņā vēl citus aizmirstus pantiņus - par divdesmit četriem straz­diem, par govi ar līku ragu un vēl par nabaga gaiļa Robiņa nāvi. "Man tikai likās, ka tas jūs varētu interesēt," viņš, sīki smiekuļojot, itin kā aizbildinā­damies ieminējās, Vinstonam jaunu pantiņu noskaitījis. Taču nevienam pan­tiņam viņš neatcerējās vairāk par dažām rindām.

Vinstons un Džūlija zināja - savā ziņā viņi to pastāvīgi paturēja prātā -, ka tas, kas tagad notiek, nevar ilgi turpināties. Bija brīži, kad nāve viņiem likās tikpat tuva un taustāma kā gulta, kurā viņi gulēja, un viņi apskāvās izmisīgā juteklībā, ko pazudināšanai nolemtas dvēseles bauda pēdējos prieka mirkļus, kad pulkstenis jau rāda piecas minūtes pirms divpadsmitiem. Taču bija arī brīži, kad viņiem bija ne tikvien drošības, bet arī pastāvības ilūzija. Kamēr viņi bija savā istabā, abi juta, ka viņiem nekas ļauns nevar notikt. Tur nonākt bija grūti un bīstami, bet istaba pati bija reizē svētnīca un cietoksnis. Bija tāpat kā tobrīd, kad Vinstons bija ielūkojies stikla papīru preses jumolā un jutis, ka varētu iekļūt šajā kristāla pasaulē un, ja tur tiktu, laiks apstātos. Bieži viņi ļāvās nomoda sapņiem par glābiņu. Laime viņus nepametīs nekad, viņi satiksies un mīlināsies tāpat kā tagad līdz mūža galam. Vai arī Katrīna nomirs un viņiem, liekot lietā veiklu viltību, izdosies apprecēties. Vai arī viņi kopā izdarīs pašnāvību. Vai arī viņi nozudīs, pārvērtīs sevi tā, ka viņus nevarēs pazīt, iemācīsies runāt proletāriešu izloksnē, dabūs darbu fabrikā un neatrasti beigs mūžu kādā sānieliņā. Viņi abi zināja, ka tās ir tīrās muļķības. Patiesībā viņiem nebija glābiņa. Pat vienīgo iespējamo nodomu - pašnāvību - viņi paši negribēja īstenot. Vilcināties no dienas dienā, no nedēļas nedēļā, stiept ga­rumā tagadni, kurai nav nākotnes, likās pārvarīga tieksme - gluži tāpat kā krūtis tikmēr tieksies vilkt elpu, kamēr vien būs gaiss.

Reizēm viņi runāja arī par iesaistīšanos aktīvā dumpībā pret partiju, bet nezināja, kā spert pirmo soli. Pat ja teiksmainā Brālība būtu, arvien vēl palika nepārvaramās grūtības, kā atrast ceļu uz to. Viņš pastāstīja Džūlijai par sa­vādo saprašanās saiti, kas pastāvēja vai šķita pastāvam starp viņu un Obraienu, un ka reizēm viņš juta iekšēju skubinājumu gluži vienkārši tuvoties Obraienam, atzīties, ka ir partijas pretinieks, un lūgt tā palīdzību. Un savādi, Džūlijai tas nemaz nelikās neiespējami. Viņa bija radusi par cilvēkiem spriest pēc sejas, un viņai šķita dabiski, ka Vinstons Obraienu tur par uzticamu, pamatojoties tikai uz mirklīgu skatienu. Vēl vairāk - viņa domāja, ka visi vai gandrīz visi slepeni ienīst partiju un pārkāptu tās likumus, ja vien zinātu, ka droši drīkst to darīt. Taču viņa negribēja ticēt, ka pastāv vai var pastāvēt plaša, organizēta pretestība. Nostāsti par Goldsteinu un viņa pagrīdes armiju esot tikai pasakas, ko partija izgudrojusi pati savā labā, un esot tikai jāizliekas, ka tām tic. Neskaitāmas reizes partijas sapulcēs un spontānās demonstrācijās viņa pati skaļi kliegusi, lai sodot ar nāvi cilvēkus, kuru vārdus dzirdējusi pirmo reizi un kuru noziegumiem ne mirkli nav ticējusi. Publisko tiesāšanu laikā viņa stāvējusi savā Jaunatnes apvienības līgā, kas dežurējusi ap tiesas namu no rīta līdz vakaram, un līdzi visiem saukusi: "Nāvi nodevējiem!" Divās Naida minūtēs viņa vienmēr centusies pārspēt visus citus Goldsteina lamā­šanā. Un tomēr viņai bija tikai neskaidrs priekšstats, kas Goldsteins tāds ir un ko viņa idejas īsti nozīmē. Viņa bija uzaugusi pēc revolūcijas un bija par jaunu, lai atcerētos piecdesmito un sešdesmito gadu ideoloģiskās cīņas. Tāds jēdziens kā neatkarīga politiska kustība viņai bija pilnīgi nesaprotams; vismaz viņa skaidri zināja, ka partija ir neuzvarama. Tā pastāvēs vienmēr un vienmēr būs tāda pati. Pret to varēja sacelties tikai slepus, savā dzīvē, vai, lielākais, ar atsevišķiem vardarbības aktiem, piemēram, kādu nogalinot vai kaut ko uz­spridzinot.

Savā ziņā viņa bija atjautīgāka par Vinstonu un daudz cietāks rieksts par­tijas propagandai. Reiz, kad viņš nezin kādā sakarā pieminēja karu pret Eirāziju, Džūlija viņu pārsteidza, teikdama, ka, pēc viņas domām, tāda kara nemaz neesot. Raķešbumbas, kas ik dienas krita Londonā, droši vien izšaujot pati Okeānijas valdība, "tikai lai ļaudis iebaidītu". Tā bija doma, kas viņam vēl nekad nebija ienākusi prātā. Tāpat viņa pamodināja Vinstonā gandrīz vai skau­dību, pastāstīdama, ka divās Naida minūtēs viņai visgrūtāk esot valdīt smiek­lus. Taču partijas doktrīnas viņa apšaubīja tikai tad, kad tās šādā vai tādā veidā saskārās ar viņas pašas dzīvi. Bieži vien viņa bija ar mieru atzīt oficiālo mito­loģiju tāpēc vien, ka starpība starp meliem un patiesību viņai nelikās svarīga. Piemēram, viņa bija skolā mācījusies, ka partija izgudrojusi lidmašīnas. (Vinstons atcerējās, ka viņa skolas gados, piecdesmito gadu beigās, partija par savu izgudrojumu uzskatīja tikai helikopterus; pēc divpadsmit gadiem, kad Džūlija gāja skolā, partija bija izgudrojusi visas lidmašīnas; nākamā paaudze droši vien mācīsies, ka partija izgudrojusi arī tvaikmašīnu.) Taču, kad viņš Džūlijai pateica, ka lidmašīnas bijušas jau pirms viņa dzimšanas un sen pirms revolūcijas, viņai tas nemaz neinteresēja. Galu galā - vai nav vienalga, kas lidmašīnas izgudrojis? Vēl lielāks pārsteigums Vinstonam bija tas, ka viņa neatcerējās, ka pirms četriem gadiem Okeānija karojusi ar Austrumāziju un dzīvojusi mierā ar Eirāziju. Tiesa, viņa visu karu turēja par partijas izdo­mājumu; bet likās, viņa pat nebija pamanījusi ienaidnieka vārda apmaiņu.

- Domāju, ka esam vienmēr karojuši ar Eirāziju, - viņa vienaldzīgi no­teica.

Viņš nobrīnījās, to dzirdot. Lidmašīnas bija izgudrotas sen pirms viņas dzimšanas, bet ienaidnieka maiņa notikusi tikai pirms četriem gadiem, kad viņa jau bija pilnīgi pieaugusi. Vinstons centās viņai to ieskaidrot. Beidzot viņam izdevās Džūliju piedabūt neskaidri atcerēties, ka reiz ienaidnieki bijuši Austrumāzijā, nevis Eirāzijā. Taču tas viņai arvien vēl likās nesvarīgi.

- Vai nav vienalga? - viņa nepacietīgi attrauca. - Viens muļķīgs karš seko otram, un visas ziņas tik un tā ir meli.

Reizēm viņš Džūlijai stāstīja par Arhīva departamentu un nekaunīgajiem viltojumiem, ko viņš tur veica. Tādas lietas viņai neiedvesa nedz riebumu, nedz šausmas. Viņa neredzēja bezdibeni, kas atvērās zem kājām, iedomājo­ties, ka melus var pārvērst patiesībā. Viņš pastāstīja par Džonsu, Aronsonu, Raterfordu un avīzes lapu, ko reiz bija turējis rokā. Tas viņu nemaz neie­tekmēja. Sākumā viņa pat nesaprata, ko viņš īsti gribēja teikt.

- Vai tie tev bija draugi? - viņa jautāja.

- Nē, gluži sveši cilvēki. Viņi bija iekšējās partijas biedri. Turklāt daudz vecāki par mani. Viņi piederēja vecajiem, pirmsrevolūcijas laikiem. Biju viņus tikai kādreiz redzējis.

- Ko tad tu par viņiem raizējies? Cilvēki taču tiek nogalināti visu laiku, vai ne?

Viņš mēģināja izskaidrot:

- Tas bija sevišķs gadījums. Te nebija runa tikai par dažu cilvēku noga­lināšanu. Vai saproti, ka tika atcelta pagātne, sākot ar vakardienu? Ja par pagātni vēl kaut kas liecina, tad tikai daži cieti priekšmeti, ar kuriem nesaistās vārdi, kā, piemēram, šis stikla gabals. Mēs vairs nezinām neko vai gandrīz neko par revolūciju un gadiem pirms revolūcijas. Visi dokumenti iznīcināti vai viltoti, visas grāmatas pārrakstītas, visi attēli pārveidoti, visas statujas, ielas un celtnes pārdēvētas, visi dati sagrozīti. Un šis process turpinās dien­dienā, katru stundu un minūti. Vēsture apstājusies. Nekas vairs neeksistē, tikai bezgalīga tagadne, kurā partijai vienmēr ir taisnība. Protams, es zinu, ka pagātne viltota, bet es to nekad nevarētu pierādīt, kaut ari pats esmu vil­tojumu izdarījis. Kad tas padarīts, nepaliek vairs nekādu pierādījumu. Vienīgie pierādījumi ir manā prātā, un es nezinu, vai vēl kāds cilvēks atceras to pašu, ko es. Bet tajā mirklī, vienīgo reizi savā mūžā, man rokās bija īsts, konkrēts pierādījums pēc notikuma - pat vairākus gadus pēc tā.

- Un kāds no tā labums?

- Labums nebija nekāds, jo es to aizmetu jau pēc dažām minūtēm. Bet, ja tas notiktu šodien, es to paglabātu.

- Es gan ne! - Džūlija noteica. - Esmu ar mieru uzņemties risku, bet tikai, kad ir vērts, nekādā ziņā ne jau vecas avīzes lapas dēļ. Ko tu ar to darītu, ja būtu paturējis?

- Varbūt neko sevišķu. Bet tas bija pierādījums. Tas modinātu šaubas šur un tur, ja man pietiktu drosmes to vienam otram parādīt. Diezin vai mēs savā mūžā spēsim kaut ko grozīt. Bet varam iedomāties šur tur rodamies pre­testības šūniņas - mazas ļaužu grupas, kas nodibina sakarus savā starpā un pamazām aug un pat atstāj ziņas par sevi, lai nākamā paaudze varētu turpināt to, ko esam sākuši.

- Es nedomāju par nākamo paaudzi, mīļais. Domāju tikai par mums.

- Tu esi dumpiniece tikai lejpus jostasvietas, - viņš noteica.

Tas viņai šķita ļoti asprātīgi, un viņa sajūsmā apķērās Vinstonam ap kaklu.

Partijas doktrīnas zarojumos viņa neatrada neko ievērības cienīgu. Tiklīdz viņš iesāka runāt par angsoca principiem, dubulto domāšanu, pagātnes grozāmību un objektīvās īstenības noliegšanu vai arī lietoja jaunrunas vārdus, Džūlija kļuva izklaidīga, garlaikojās un teica, ka par tādām lietām nekad ne­esot interesējusies. Visi taču zinot, ka tās ir tīrās muļķības, kāpēc tad par tām jāraizējoties? Viņa zinot, kad jākliedz sajūsmā un kad sašutumā, un ar to pilnīgi pietiekot. Ja viņš neatlaidās un vēl runāja par šādiem tematiem, viņa gluži vienkārši aizmiga. Viņa piederēja pie cilvēkiem, kas var iemigt jebkurā laikā un jebkurā stāvoklī. Ar viņu runājot, Vinstons atskārta, cik viegli izlik­ties ortodoksam, nemaz nezinot, ko partijas ortodoksija nozīmē. Savā ziņā partijas pasaules uzskatam ir vislabākie panākumi tieši pie tādiem cilvēkiem, kuri to nemaz nespēj saprast. Viņus var piespiest atzīt visrupjākos patiesības viltojumus, jo viņi nekad neatskārš, kādu absurdu no viņiem prasa, un pārāk maz interesējas par politisko norisi, lai ievērotu, kas notiek. Izpratnes trū­kuma dēļ viņi nezaudē prātu. Viņi gluži vienkārši visu norij, un tas, ko viņi norij, viņiem nekaitē, jo tas viņos neko neatstāj tāpat kā grauds reizēm iziet cauri putna ķermenim nesagremots.

Beidzot tas bija noticis. Cerētā ziņa pienākusi. Viņam likās, ka viņš šo notikumu gaidījis visu mūžu.

Viņš gāja pa garo ministrijas gaiteni un atradās gandrīz tajā vietā, kur Džūlija bija viņam iespiedusi rokā zīmīti, kad pēkšņi ievēroja, ka viņam uz pēdām seko kāds augumā par viņu garāks vīrietis. Sekotājs, lai būtu kas bū­dams, paklusu ieklepojās, acīmredzot lai iesāktu sarunu. Vinstons spēji ap­stājās un pagriezās atpakaļ. Tas bija Obraiens.

Beidzot viņi stāvēja aci pret aci, un Vinstona vienīgā doma šajā mirklī bija bēgt projām. Viņa sirds sāka dauzīties. Viņš nebūtu varējis ne vārda izteikt. Taču Obraiens tikpat mierīgi gāja tālāk un draudzīgi uzlika roku uz viņa el­koņa, tā ka brīdi viņi soļoja blakus. Obraiens ierunājās sev raksturīgajā no­pietnajā laipnībā, ar ko viņš atšķīrās no iekšējās partijas biedru vairuma.

- Es gaidīju izdevību ar jums parunāties, - viņš sacīja. - Aizvakar izlasīju kādu jūsu jaunrunas rakstu avīzē. Man šķiet, jūs zinātniski interesējaties par jaunrunu.

Vinstons bija daļēji attapies. - Par zinātnisku manu interesi gan nevarētu saukt, - viņš atbildēja. - Esmu tikai amatieris. Tā nav mana nozare. Nekad neesmu piedalījies pašreizējās valodas veidošanā.

- Bet jūs rakstāt ļoti prasmīgi, - Obraiens teica. - Tās nav manas domas vien. Vēl nesen runāju ar kādu jūsu draugu, kas šajos jautājumos noteikti ir lietpratējs. Viņa vārds man šobrīd pagaisis no atmiņas.

Vinstona sirds atkal sāpīgi sažņaudzās. Nebija iedomājams, ka tas varētu attiekties uz kādu citu kā tikai uz Saimu. Taču Saims bija ne tikvien miris, viņš bija atcelts, viņš bija nepersona. Nepārprotama viņa pieminēšana būtu ar nāvi sodāms noziegums. Obraiena piezīme acīmredzot bija domāta kā mājiens, signāls, parole. Atzīstoties mazā domu noziegumā, viņi bija kļuvuši līdzdalībnieki. Brīdi viņi vēl lēnām soļoja pa gaiteni, tad Obraiens apstājās. Ar dīvaino, atbruņojošo laipnību, kādu viņš vienmēr prata piešķirt savām kustī­bām, viņš pastumdīja brilles, tad turpināja:

- Patiesībā gribēju jums vienīgi pateikt, ka jūsu rakstā ievēroju divus vārdus, kas jau ir novecojušies. Bet tas noticis tikai pašā beidzamajā laikā. Vai esat jau lasījis jaunrunas vārdnīcas desmito izdevumu?

- Nē, - Vinstons atteica. - Domāju, ka tas vēl nav iznācis. Arhīva depar­tamentā mēs arvien vēl lietojam devīto.

- Desmitais izdevums laikam parādīsies tikai pēc pāris mēnešiem. Bet daži paraugeksemplāri jau dabūjami. Man pašam ir viens no tiem. Varbūt jūs vēlētos tajā ieskatīties?

- Labprāt, - Vinstons atbildēja, acumirklī saprazdams, kurp Obraiens mērķē.

- Daži jaunie veidojumi ir ārkārtīgi atjautīgi. Man liekas, jūs visvairāk interesēs verbu skaita samazinājums. Pagaidiet, vai es nevarētu jums vārd­nīcu aizsūtīt ar ziņnesi? Bet diemžēl tādus solījumus ļoti bieži piemirstu. Varbūt varat pats pienākt manā dzīvoklī un to paņemt, kad jums izdevīgāk? Acumirkli. Iedošu jums savu adresi.

Viņi stāvēja tieši pret tālekrānu. Mazliet izklaidīgi Obraiens aptaustīja divas kabatas un tad izvilka piezīmju grāmatiņu ādas vākos un zelta tintes-zīmuli. Tieši zem tālekrāna stāvēdams, tā ka, no tā raugoties, varēja redzēt, ko viņš raksta, viņš uzšņāpa adresi, izplēsa lapiņu un pasniedza to Vinstonam.

- Vakaros parasti esmu mājās, - Obraiens piebilda. - Bet, ja nebūtu, vārd­nīcu jums iedos mans apkalpotājs.

Tad viņš aizgāja, atstādams Vinstonu ar zīmīti rokā. Šoreiz viņam tā nebija jāslēpj. Tomēr viņš iegaumēja adresi, kas tur rakstīta, un pēc dažām stundām iemeta zīmīti kopā ar citiem papīriem atmiņas spraugā.

Viņi bija sarunājušies dažas minūtes. Šai epizodei varēja būt tikai viena nozīme. Tā bija sagudrota vienīgi nolūkā paziņot Vinstonam Obraiena adresi. Tas bija nepieciešami, jo nekādi nebija iespējams adreses izzināt, ja negribēja tās oficiāli pieprasīt. Nekādu adrešu grāmatu nebija. "Ja kādreiz vēlaties mani satikt, tad tur jūs varat mani atrast," - to Obraiens patiesībā bija gribējis viņam teikt. Varbūt vārdnīcā būs paslēpta kāda cita ziņa. Vismaz viens nu bija skaidrs. Sazvērestība, par ko viņš sapņojis, tiešām pastāv, un viņš nokļuvis līdz tās ārmalai.

Vinstons zināja, ka agrāk vai vēlāk paklausīs Obraiena aicinājumam. Var­būt jau rīt, varbūt pēc ilgas vilcināšanās - to viņš vēl nezināja. Tas, kas tagad notika, nebija nekas cits kā procesa attīstība, kurš sācies pirms vairākiem gadiem. Pirmais solis bija slepena, neapzināta doma; nākamais - dienasgrā­matas rakstīšana. Viņš bija pārgājis no domām uz vārdiem un tagad - no vārdiem uz darbiem. Pēdējais solis būs kaut kas, ko viņš pieredzēs Mīlestības ministrijā. Viņš ar to bija samierinājies. Beigas slēpās jau iesākumā. Taču tās biedēja, pareizāk - tām bija nāves piegarša, it kā viņš vairs nebūtu gluži tik dzīvs kā agrāk. Pat ar Obraienu runājot, aptverot viņa vārdu nozīmi, Vinsto-nam bija pārskrējušas saltas tirpas pār kauliem. Viņam bija tāda jutoņa, it kā nokāptu kapa drēgnumā, un nelīdzēja zināšana, ka viņu kaps jau sen gaida.

Vinstons pamodās asaru pilnām acīm. Džūlija miegaini pievēlās viņam tuvāk un nomurmināja dažus vārdus, kuri izklausījās kā:

- Kas tev kait?

- Es sapņoju… - viņš iesāka, bet tūliņ apklusa. Sajūta bija pārāk dīvaina, lai to izteiktu vārdos. Bija pats sapnis, un bija arī atmiņas, kas ar to saistījās un viņa apziņā uznira pāris mirkļu pēc atmodas.

Viņš gulēja aizvērtām acīm, aizvien vēl sapņa gaisotnē. Tas bija ilgs, spilgts sapnis, kurā viņa dzīve likās izplešamies acu priekšā kā ainava vasaras vakarā pēc lietus. Tas viss bija noticis stikla papīru preses iekšpusē, bet stikla virsma bija debess jums un zem tā viss pieplūdis ar dzidru, maigu gaismu, kurā varēja redzēt bezgala tālu. Sapni ietvēra - patiesībā tas bija tā galvenais saturs - viņa mātes rokas kustība, ko pēc trīsdesmit gadiem bija atkārtojusi ebrejiete, kuru viņš kinožurnālā bija redzējis sargājam savu mazo puisēnu no lodēm mirkli pirms tam, kad helikopteri bēgļus bija sašķaidījuši gabalos.

- Vai zini, - viņš noteica, - līdz šim brīdim domāju, ka esmu noslepkavojis māti.

- Kāpēc tev viņa bija jāslepkavo? - Džūlija pa miegam ievaicājās.

- Es to netiku darījis. Vismaz fiziski ne.

Sapnī Vinstons bija ieraudzījis māti tādu, kādu pēdējā mirklī bija redzējis, un dažos nomoda mirkļos viņa atmiņā bija atgriezušies visi sīkie notikumi, kas ar to saistījās. Tās bija atmiņas, ko viņš laikam ilgus gadus bija tīšām centies izstumt no apziņas. Datumu viņš skaidri nezināja, bet tolaik viņam nevarēja būt mazāk par desmit vai divpadsmit gadiem.

Tēvs bija pazudis jau agrāk; viņš neatcerējās, cik sen. Labāk viņš atminēja toreizējos juceklīgos, nedrošos dzīves apstākļus: nemitīgās bailes no uzli­dojumiem un slēpšanos metro stacijās, drupas uz katra soļa, neizprotamos uzsaukumus, kas bija izlipināti ielu stūros, jauniešu barus vienādas krāsas virskreklos, gargarās rindas pie maiznīcām, ložmetēju tarkšķus tālumā - un, galvenais, to, ka nekad nepietika ēdamā. Viņš atcerējās, ka pēcpusdienās kopā ar citiem puikām rakņājies pa atkritumu tvertnēm un mēslu kaudzēm, izlasot gan kāpostu lapu cietās stiegras, gan kartupeļu mizas, dažkārt pat pa kādai sakaltušai maizes garozai, kurai tad rūpīgi nokasīja pelnus; un tāpat - gaidot kravas mašīnas, kas brauca pa zināmām ielām, veda lopbarību un reizēm, grambās un bedrēs gāzelējoties, izkaisīja eļļas raušu gabaliņus.

Kad tēvs pazuda, māte neizrādīja ne pārsteigumu, ne dziļu izmisumu, bet viņa pilnīgi pārvērtās, kļuva tāda kā sastīvējusi. Pat Vinstonam bija skaidrs, ka māte kaut ko gaida, kam, pēc viņas domām, drīz jānotiek. Viņa darīja visu nepieciešamo - vārīja ēdienu, mazgāja un lāpīja veļu, klāja gultas, slaucīja grīdas, tīrīja plīts virsu -, tikai vienmēr ļoti gausi un pavisam skopām kus­tībām, it kā uzvilkta lelle. Viņas skaistais, smuidrais augums vienmēr no jauna atgriezās miera stāvoklī. Reizēm viņa veselām stundām nosēdēja uz gultas, gandrīz nepakustēdamās, auklēdama Vinstona māsiņu - sīku, klusu, slimīgu divus vai trīs gadus vecu bērnu, kura sejiņa vājumā atgādināja pērtiķēna viepli. Retu reizi māte apskāva Vinstonu un ilgi, neko neteikdama, spieda sev klāt. Lai arī vēl mazs un egoistisks, viņš noprata, ka tam ir kaut kāds sakars ar neminamo, kam drīzumā jānotiek.

Viņš atcerējās istabu, kurā viņi dzīvoja, - tumšu, sasmakušu telpu, ko līdz pusei aizņēma gulta ar baltu, vatētu segu. Virtuves padziļinājumā bija gāzes plīts un plaukts, kur turēja ēdienu, un kāpņu laukumiņā - liela, vairākām istabām kopīga brūna fajansa izlietne. Viņš atcerējās, kā mātes staltais augums noliecās pār gāzes plīti, lai katliņā kaut ko apmaisītu. Vislabāk viņam prātā bija palicis paša neremdināmais izsalkums un niknie, zemiskie ķīviņi ēdien­reizēs. Neatlaidīgi un pārmetoši viņš neskaitāmas reizes mātei jautāja, kāpēc nav vairāk, ko ēst, kliedza uz māti un uzbruka viņai (viņš pat atcerējās savu balsi, kas agrā lūzumā reizēm jau bija diezgan rupja) vai arī mēģināja savai uzstājībai labāku panākumu dēļ piešķirt iežēlinošu noskaņu. Māte labprāt atdeva viņam vairāk par viņa tiesu. Viņa piekrita, ka viņam, "zēnam", jādabū lielākā deva, bet, lai viņa deva cik dodama, viņš prasīja vēl un vēl. Katru ēdienreizi viņa lūdzās, lai viņš neesot tik savtīgs un neaizmirstot, ka māsiņa esot slima un tai arī griboties ēst, bet tas neko nelīdzēja. Viņš dusmās iebļā­vās, kad māte beidza viņam liet zupu šķīvī, mēģināja viņai izraut katliņu un karoti no rokām un izgrāba kumosus no māsas šķīvja. Viņš pats apzinājās, ka liek mātei un māsiņai ciest badu, bet citādi nevarēja; viņš pat domāja, ka viņam ir tiesības tā darīt. Kurkstošais vēders attaisnoja visu. Starp ēdien­reizēm, ja vien māte neuzmanīja, viņš pastāvīgi kaut ko nočiepa no nabadzīgā pārtikas krājumu plaukta.

Kādu dienu izsniedza šokolādes devu. Tā nebija izsniegta kopš nedēļām vai mēnešiem. Vinstons skaidri atcerējās dārgo šokolādes plāksnīti. Tur bija divas unces (toreiz vēl svēra uncēs) viņiem visiem trim kopā. Skaidrs, ka plāksnīte bija jāsadala trīs vienādās daļās. Pēkšņi, it kā klausītos kāda cita balsī, Vinstons izdzirdēja sevi skaļi pieprasām visu gabalu. Māte teica, lai viņš neesot tik nepieticīgs. Sākās ilga, nejauka ķilda - kliedzieni, žēlabas, asaras, pārme­tumi un kaulēšanās. Māsiņa gluži kā pērtiķēns, abām rokām pie mātes turē­damās, pār plecu skatījās Vinstonā lielām, skumjām acīm. Beidzot māte no­lauza trīs ceturtdaļas šokolādes un atdeva Vinstonam, bet atlikušo ceturtdaļu - māsiņai. Meitenīte paņēma savu gabalu un truli aplūkoja to, varbūt nemaz neapjēgdama, kas tas ir. Vinstons stāvēja un brītiņu viņu vēroja. Tad viņš pēkšņā lēcienā izrāva šokolādes gabalu māsiņai no rokas un metās pa durvīm ārā.

- Vinston, Vinston! - māte sauca. - Atpakaļ! Atdod māsiņai šokolādi! Viņš apstājās, bet atpakaļ nenāca. Mātes skumjās acis raudzījās viņā. Pat

šajā mirklī māte domāja par to; viņš nezināja, kas tas ir, bet juta, ka tam drīz jānotiek. Māsiņa, nopratusi, ka viņai kaut kas nolaupīts, sāka vārgā balstiņā dīkt. Māte apskāva mazulīti un spieda tās sejiņu sev pie krūtīm. Kaut kas viņas kustībā Vinstonam lika noprast, ka māsiņa izdziest. Viņš pagriezās un drāzās lejā pa kāpnēm, juzdams, ka šokolāde delnā kļūst lipīga.

Māti viņš nekad vairs neredzēja. Šokolādi aprijis, viņš sakaunējās par savu rīcību un vairākas stundas klejoja pa ielām, līdz izsalkums viņu atkal atdzina mājās. Kad viņš pārnāca, māte bija nozudusi. Toreiz tas jau bija gluži parasts. Istabā nekā cita netrūka, nebija tikai mātes un māsiņas. Drēbes nebija pa­ņemtas, pat mātes mētelis bija atstāts. Līdz pat šai dienai viņš skaidri ne­zināja, vai māte mirusi. Iespējams, ka viņa aizsūtīta tikai uz spaidu darbu nometni. Māsiņa droši vien, tāpat kā Vinstons, nodota kādā bāreņu kolonijā (tās sauca par Labošanas centriem), kas bija savairojušās pēc pilsoņu kara, vai arī aizsūtīta mātei līdzi uz spaidu darbu nometni, vai gluži vienkārši pa­mesta kaut kur bojāejai.

Sapnis vēl bija spilgts viņa apziņā - it sevišķi mātes rokas sargājošais apskāviens, kas it kā pauda visu tā jēgu. Viņš atcerējās citu sapni, ko bija redzējis pirms diviem mēnešiem. Tieši tā, kā māte ar mazulīti pie krūtīm bija sēdējusi vecajā, ar balto vatēto segu apklātajā gultā, tāpat viņa sēdēja grim­stošā kuģī, dziļi zem viņa, slīgstot ar katru mirkli dziļāk, bet arvien vēl caur satumsušo ūdeni raudzīdamās augšup uz viņu.

Viņš izstāstīja Džūlijai, kā māte nozudusi. Acis neatvērusi, viņa pagriezās uz otriem sāniem un iegrozījās ērtāk.

- Toreiz tu būsi bijis mazs nekrietnelis, - viņa izklaidīgi atteica. - Visi bērni ir nekrietni.

- Jā. Bet stāstījuma īstā jēga…

Džūlijas elpa liecināja, ka viņa atkal laižas miegā. Viņam gribējās Džūlijai vairāk pastāstīt par māti. No tā, ko viņš atcerējās, nevarēja spriest, ka māte bijusi neparasta vai pat sevišķi inteliģenta sieviete; tomēr viņai bija piemitusi savāda cēlsirdība, sava veida skaidrība gluži vienkārši tāpēc, ka viņa ievēroja principus, kas bija personiski. Viņas jūtas bija viņas pašas, ārpasaule tās neva­rēja pārvērst. Viņai nebūtu ienācis prātā, ka kādam darbam nav jēgas tikai tāpēc vien, ka tas ir veltīgs. Ja kādu cilvēku mīlēja, tad to mīlēja, un, ja nekā cita nebija, ko dot, tad tam arvien vēl varēja dot mīlestību. Kad pēdējais šokolādes gabaliņš bija apēsts, māte mazulīti cieši apskāva. Tas neko nelī­dzēja, no tā neradās vairāk šokolādes, tas nenovērsa nedz bērna, nedz viņas pašas nāvi; bet likās gluži dabiski, ka viņa tomēr to darīja. Bēgle laivā arī bija apseguši puisēnu rokām, kas no lodēm nepasargāja labāk kā papīra lapa. Briesmīgākais partijas panākums bija tas, ka tā cilvēkus pārliecināja par da­bisku impulsu, dabisku jūtu nenozīmību, vienlaikus cilvēkiem laupot varu pār materiālo pasauli. Ja kāds bija kritis partijas nagos, tad tam, ko tas juta vai nejuta, darīja vai nedarīja, vairs nebija nekādas nozīmes. Lai notiktu kas notikdams, cilvēks pazuda, un nedz par viņu pašu, nedz par viņa darbiem neko vairs nedzirdēja. Tas bija gluži vienkārši izmests no dzīves plūsmas, izdzēsts no vēstures. Tomēr vēl pirms divām paaudzēm cilvēkiem tas nebūtu šķitis tik svarīgi, jo tie nemēģināja pārveidot vēsturi. Viņi ievēroja savas saistības un savus pienākumus, par ko nešaubījās. Svarīgas bija individuālas attiecības, un arī nevarīgam žestam, apskāvienam, asarai, vārdam, ko saka mirējam, varēja būt pašvērtība. Proletārieši, tā viņam pēkšņi iešāvās prātā, bija palikuši tādā stāvoklī. Tie nebija zvērējuši uzticību nedz partijai, nedz kādai zemei vai idejai, tie bija uzticīgi cits citam. Pirmo reizi mūžā viņš vairs nenicināja prole­tāriešus un neturēja viņus tikai par inertu spēku, kas kādreiz atdzīvosies un pārveidos pasauli. Proletārieši bija palikuši cilvēciski. Viņi nebija bezdvēselīgi. Viņiem arvien vēl piemita dabiskas jūtas, kas viņam bija jāapgūst par jaunu ar apzinīgu piepūli. Un, par to domājot, viņš atcerējās, kā vēl pirms dažām nedēļām vienaldzīgi bija noskatījies norautā rokā, kas bija nokritusi uz bruģa, un paspēris to notekā kā kacenu.

- Proletārieši ir cilvēciski, - viņš skaļi izteica. - Mēs tādi neesam.

- Kāpēc tā? - Džūlija iejautājās, atkal pamodusies. Viņš brītiņu apdomājās.

- Vai tev nekad nav ienācis prātā, - viņš teica, - ka prātīgāk būtu, ja mēs gluži vienkārši aizietu no šejienes, kamēr vēl nav par vēlu, un nekad vairs nesatiktos?

- Jā, mīļais, esmu gan par to domājusi - vairākkārt. Tomēr to nedarīšu.

- Mums ir laimējies, - viņš noteica, - bet diezin cik ilgi tā vairs nebūs. Tu esi jauna. Tu izskaties glīta un nevainīga. Ja tu izvairītos no tādiem cilvēkiem kā es, tad varētu nodzīvot vēl piecdesmit gadu.

- Nē. Esmu visu izdomājusi. Darīšu to, ko darīsi tu. Un neesi pārāk maz­ticīgs. Es diezgan labi protu palikt dzīva.

- Varbūt mēs varēsim būt kopā vēl kādus sešus mēnešus, varbūt gadu -nevar zināt, cik ilgi. Galu galā mūs noteikti izšķirs. Vai vari iedomāties, cik bezgala vientuļi tad būsim? Kad viņi mūs noķers, nebūs nekā, it nekā, ko mēs viens otra labā varētu darīt. Ja es atzīšos, viņi tevi nošaus, bet, ja neatzīšos, viņi tevi tik un tā nošaus. Lai es teiktu ko teikdams, lai klusētu kā kaps, nekas tavu nāvi neattālinās ne par piecām minūtēm. Mēs pat nezināsim, vai otrs vēl dzīvs vai jau miris. Mēs būsim pilnīgi un galīgi nevarīgi. Ir svarīgi, ka mēs viens otru nenododam, kaut arī tam nebūtu nekādas nozīmes.

- Ja tu runā par atzīšanos, - viņa teica, - tas mums gan jādara. Visi taču atzīstas. Cita ceļa nav. Viņi spīdzina.

- Es nerunāju par atzīšanos. Atzīšanās nav nodošana. Ko saka un dara, tam nav nozīmes; nozīme ir tikai tam, ko jūt. Ja viņi panāktu, ka es tevi vairs nemīlētu, - tikai tā būtu īstā nodevība.

Džūlija mirkli padomāja. - To viņi nevar, - viņa beidzot noteica. - Tas ir kaut kas tāds, ko viņi nespēj. Viņi var piespiest izteikt visu - visu, bet nevar piespiest tam ticēt. Viņi nevar iekļūt cilvēka dvēselē.

- Nē, - viņš teica, mazliet atguvis cerību. - Tas tiesa. Viņi nevar iekļūt dvēselē. Ja jūtam, ka vērts palikt cilvēciskam, kaut arī tam nebūtu nekādu panākumu, esam viņus uzvarējuši.

Viņš iedomājās tālekrānu ar mūžam modro ausi. Lai viņi spiego nakti un dienu, bet, ja vien patur skaidru galvu, viņus tomēr var piemuļķot. Ar visu savu viltu viņi nav atklājuši noslēpumu, kā izzināt, ko otrs cilvēks domā. Varbūt tā gluži nav ar tiem, kas jau krituši viņu nagos. Neviens skaidri nezina, kas notiek Mīlestības ministrijā, bet var iztēloties: spīdzināšana, narkotiskas vielas, smalki instrumenti, kas reģistrē nervu reakciju, pakāpeniska nogurdināšana ar bezmiegu un vientulību, un neatlaidīgu pratināšanu. Katrā ziņā faktus nevarēja noslēpt. Tos varēja izdibināt pratinot, izspiest ar moku rīkiem. Kāda tam galu galā bija nozīme, ja mocekļa mērķis nebija palikt dzīvam, bet tikai palikt cilvēciskam? Jūtas viņi nespēja pārvērst; patiesībā tās arī pats nevarēja pārvērst, pat ja gribētu. Viņi varēja līdz pēdējam sīkumam atklāt visu, kas darīts, runāts vai domāts, bet dvēseles dzīles, kuru norises pat katram pašam ir noslēpums, palika neaizsniedzamas.

Viņi to bija izdarījuši, beidzot viņi to bija izdarījuši!

Istaba, kurā viņi stāvēja, bija garena un maigi apgaismota. Tālekrāns bija nogriezts pavisam klusu; tumši zilā paklāja mīkstums radīja iespaidu, it kā staigātu pa samtu. Istabas viņā galā Obraiens sēdēja pie galda zem lampas ar zaļu abažūru, lielām papīru kaudzēm abās pusēs. Viņš pat nepacēla acis, kad apkalpotājs Džūliju un Vinstonu ielaida istabā.

Vinstona sirds dauzījās tik neganti, ka viņš šaubījās, vai varēs parunāt. "Mēs to esam izdarījuši, beidzot mēs to esam izdarījuši," - tas bija viss, ko viņš spēja domāt. Pārsteidzība jau bija te ierasties, bet nākt abiem reizē bija tīrais neprāts; tiesa gan, viņi bija nākuši pa dažādiem ceļiem un satikušies tikai pie Obraiena durvīm. Taču vajadzēja krietni saņemties, lai vispār ienāktu tādā vietā kā šī. Ļoti reti gadījās būt iekšējās partijas biedru mitekļos vai pat tikai pilsētas kvartālā, kur tie dzīvoja. Visa milzīgā dzīvokļu bloka atmosfēra, bagātība un plašums uz katra soļa, neparastā laba ēdiena un labas tabakas smarža, klusie un neticami ātrie lifti, kas slīdēja augšup un lejup, apkalpotāji baltos svārkos - viss biedēja un lika justies neērti. Lai gan viņam bija labs iegansts, kāpēc nācis šurp, ik soli sperot, viņu vajāja bailes, ka uz ielas stūra pēkšņi parādīsies patruļnieks melnā formas tērpā, pieprasīs parādīt doku­mentus un padzīs no šejienes. Taču Obraiena sulainis viņus bija ielaidis, nekā neiebilstot un nejautājot. Tas bija tumšmatains maza auguma vīrelis baltos svārkos un apaļu, pilnīgi neizteiksmīgu seju, kāda varētu būt ķīnietim. Gai­tenis, pa kuru tas viņus veda, bija izklāts ar mīkstu grīdsegu; sienas klāja iedzeltenas tapetes un balts panelis, un viss bija brīnišķīgi tīrs. Tas viņu arī darīja biklu. Vinstons neatcerējās redzējis gaiteni, kam sienas nebūtu cilvēku ķermeņu pieskārienu notaukotas un nosmulētas.

Obraiens turēja pirkstos papīra strēmeli, ko likās uzmanīgi pētījam. Viņa tuklā seja, pieliekta tā, ka varēja redzēt deguna līniju, izskatījās reizē barga un inteliģenta. Kādas divdesmit sekundes viņš sēdēja nepakustēdamies. Tad viņš pievilka runraksti tuvāk un jauktajā ministriju žargonā nodiktēja ziņojumu:

- Paragrāfi viens komats pieci komats septiņi pieņemti pilnveidā punkts ieteikums paragrāfā seši divplus smieklīgs atgādina domziegumu atcelt punkts neturpināt būvprojektu pirmsievākt pluspilnveida mašīniekārtas maksaplēses punkts ziņbeigas.

Tad viņš gausi piecēlās no krēsla un tuvojās viņiem pa mīksto paklāju, kas noslāpēja skaņas. Reizē ar jaunrunas vārdiem bija pagaisis kaut kas no oficiālās atmosfēras ap viņu, bet viņa izteiksme bija nīgrāka nekā parasti, it kā viņš būtu noskaities par traucējumu. Bailēm, ko Vinstons jau juta, pēkšņi pievienojās apjukums. Likās pilnīgi iespējams, ka viņš ir pavisam muļķīgi maldījies. Vai viņam ir pierādījumi, ka Obraiens tiešām piedalās kādā politiskā sazvērestībā? Vienīgi ašs skatiens, kāda divdomīga piezīme; un vēl tikai viņa paša slepenās iedomas, kas dibinās uz sapni. Viņš pat nevarēja tūlīt iet pro­jām, aizbildinoties, ka nācis patapināt vārdnīcu, jo tad nekādi nebūtu attais­nojama Džūlijas klātiene. Tālekrānam garām ejot, Obraiens šķita kaut ko atceramies. Viņš apstājās un pagrieza slēdzi pie sienas. Tas noknikšķēja. Balss aprāvās.

Džūlija pārsteigumā paklusu iesaucās. Pat izbailēs Vinstons bija tik pār­steigts, ka nespēja savaldīt mēli.

- Jūs varat to izslēgt! - viņš teica.

- Jā, - Obraiens atbildēja, - mēs varam to izslēgt. Tā priekšrocība mums ir. Tagad viņš stāvēja abiem pretī. Viņa lielais augums pacēlās viņiem pāri

kā tornis, un viņa sejas izteiksme arvien vēl bija neatminama. Nopietns, gan­drīz sadrūmis viņš gaidīja, lai Vinstons sāk runāt, - bet par ko? Pat vēl tagad bija ļoti iespējams, ka viņu priekšā stāv tikai ļoti aizņemts vīrs, kas pārsteigts brīnās, kāpēc viņu traucē. Neviens nerunāja. Tālekrānam neskanot, istabā likās valdām kapa klusums. Ritēja sekundes. Tikai ar pūlēm Vinstons izturēja Obraiena skatienu, nenolaidis acis. Tad Obraiena sejas naidīgā izteiksme pār­tapa tādā kā smaidā. Ar raksturīgo kustību viņš pastumdīja brilles uz deguna.

- Vai man jāsaka tas, vai jūs teiksiet? - viņš jautāja.

- Es teikšu, - Vinstons tūlīt atbildēja. - Vai aparāts tiešām ir izslēgts?

- Jā, visi aparāti ir izslēgti. Mēs esam vieni.

- Mēs atnācām tāpēc, ka…

Vinstons saminstinājās, pirmo reizi skaidri atskārstot, cik nenoteikti ir viņa rīcības motīvi. Nezinādams, kāda veida palīdzību gaida no Obraiena, viņš nevarēja arī īsti pateikt, kāpēc šurp nācis. Viņš turpināja, apzinādamies, ka tam, ko viņš saka, vajadzēja izklausīties tikpat aušīgi, cik iespaidīgi:

- Mēs domājam, ka pastāv kāda sazvērestība, slepena organizācija, kas darbojas pret partiju, un ka jūs tajā piedalāties. Gribam tai pievienoties un strādāt tās labā. Esam partijas ienaidnieki. Mēs neticam angsoca principiem. Esam domu noziedznieki. Esmu arī laulības pārkāpējs. Saku jums to tāpēc, ka mēs gribam sevi nodot jūsu rokās. Ja vēlaties mūs kādā citā veidā nodot sodīšanai, esam gatavi.

Viņš apklusa un atskatījās pār plecu, juzdams, ka atveras durvis. Un tie­šām, nepieklauvējot bija ienācis dzeltenģīmis sulainis. Vinstons redzēja, ka tas nes paplāti ar karafi un glāzēm.

- Mārtiņš ir mūsējais, - Obraiens vienaldzīgi piebilda. - Nes dzērienu šurp, Mārtiņ! Noliec uz apaļā galda! Vai mums pietiek krēslu? Tad varam apsēsties un mierīgi patērzēt. Atnes sev arī krēslu, Mārtiņ! Mums būs ap­spriede. Nākamās desmit minūtes tev nav jātēlo sulainis.

Mazais vīrelis apsēdās gluži nesamulsis, tomēr tādā kā pakalpīgā izskatā, it kā negaidot pagodināts. Vinstons viņu paslepus novēroja. Viņam dūrās acīs: šis cilvēks laikam visu mūžu radis tēlot tādu lomu, ka tam šķiet bīstami kaut mirkli nomest masku. Obraiens paņēma karafi aiz kakla un ielēja glāzēs tumš­sarkanu dzērienu. Tas Vinstonam modināja neskaidras atmiņas par kaut ko uz sienas vai sētas redzētu - milzīgu, no elektriskām spuldzēm veidotu pu­deli, kas likās kustamies augšup un lejup un izlejam saturu glāzē. No augšas skatoties, šķidrums likās gandrīz melns, bet karafē tas kvēloja sarkani kā rubīns. Tam bija saldeni skāba smarža. Viņš redzēja, ka Džūlija paceļ glāzi un neslēptā ziņkārē paosta tās saturu.

- Tas ir vīns, - Obraiens smaidīdams paskaidroja. - Bez šaubām, jūs par to būsiet lasījuši grāmatās. Bet laikam jau ārējās partijas biedri to reti dabū. -Viņa seja atkal kļuva svinīgi nopietna; viņš pacēla glāzi: - Domāju, ka būtu vietā iesākt ar tostu mūsu vadonim: lai dzīvo Emanuēls Goldsteins!

Vinstons savādā jūsmā pacēla glāzi. Vīns bija kaut kas, par ko viņš bija lasījis un sapņojis. Tāpat kā stikla papīru prese un Čeringtona kunga pusaizmirstie pantiņi, tas piederēja zudušai, romantiskai pagātnei, sendienām, kā viņš tās savās slepenajās domās mēdza dēvēt. Nezin kādēļ viņš vienmēr bija iedomājies, ka vīnam jābūt ļoti saldam, tādam kā upeņu ievārījums, un ļoti reibinošam. Taču, kad viņš to izdzēra, tas viņam sagādāja manāmu vilšanos. Patiesībā, tik ilgus gadus pie degvīna pieradis, viņš neprata cienīt vīna garšu. Viņš nolika tukšo glāzi.

- Vai tāda persona kā Goldsteins vispārīgi eksistē? - viņš iejautājās.

- Jā, tāda persona eksistē. Viņš dzīvo. Kur, to nezinu.

- Un sazvērestība - organizācija? Vai tā ir reāla? Vai tā nav gluži vienkārši domu policijas izgudrojums?

- Nē, tā ir reāla. Mēs to saucam par Brālību. Par to jūs nekad daudz neuzzināsiet; tikai to, ka tā pastāv un ka jūs pie tās piederat. Pie tā es vēl atgriezīšos. - Viņš paskatījās rokas pulkstenī. - Pat iekšējās partijas biedriem nav ieteicams izslēgt tālekrānu ilgāk par pusstundu. Jums nevajadzēja nākt šurp abiem reizē; jums būs jāaiziet atsevišķi. Jums, biedrene, - viņš pamāja ar galvu Džūlijai, - jāaiziet pirmajai. Mūsu rīcībā vēl ir kādas divdesmit mi­nūtes. Jūs sapratīsiet, ka man vispirms jums jāuzdod daži jautājumi. Vispārīgi runājot, ko esat ar mieru darīt?

- Visu, kas ir mūsu spēkos, - Vinstons atbildēja.

Obraiens mazliet pagriezās krēslā, lai ieskatītos Vinstonam sejā. Džūliju viņš tikpat kā neievēroja, laikam domādams, ka Vinstons runā par abiem. Īsu mirkli viņš pievēra acis. Tad sāka uzdot jautājumus klusā, neizteiksmīgā balsī, it kā būtu pie tiem pieradis kā pie katķisma un lielāko tiesu atbilžu zinātu jau iepriekš.

- Vai esat ar mieru ziedot savu dzīvību? -Jā.

- Vai esat ar mieru izdarīt slepkavību? -Jā.

- Izdarīt sabotāžas aktus, kas var maksāt dzīvību simtiem nevainīgu cil­vēku?

-Jā.

- Nodot savu dzimteni? -Jā.

- Vai esat gatavi krāpt, viltot, draudēt, samaitāt bērnus, izdāļāt narko­tiskas vielas, veicināt prostitūciju, izplatīt venēriskas slimības - darīt visu, kas vien var demoralizēt un vājināt partijas varu?

-Jā.

- Piemēram, ja mūsu interesēs būtu iešļākt sērskābi bērna sejā - vai jūs to darītu?

-Jā.

- Vai esat sagatavojušies atteikties no savas personības un mūža atlikumu nodzīvot kā apkalpotāji vai ostas strādnieki?

-Jā.

- Vai esat ar mieru izdarīt pašnāvību, ja jums to pavēlētu? -Jā.

- Vai esat ar mieru šķirties un nekad vairs nesatikties?

- Nē! - Džūlija iesaucās.

Vinstonam likās, ka pagāja labs brīdis, iekams viņš atbildēja. Mirkli pat šķita, ka viņš zaudējis spēju runāt. Viņa mēle kustējās, bez skaņas veidojot gan vienu, gan otru zilbi, mēģinot vēl un vēl. Līdz pat mirklim, kad to izteica, viņš nezināja, kuru vārdu izvēlēsies atbildei.

- Nē, - viņš beidzot izgrūda.

- Labi, ka jūs man to pateicāt, - Obraiens sacīja. - Mums jāzina viss. Viņš pagriezās pret Džūliju un piebilda mazliet stingrākā balsī:

- Vai zināt, ka pat tad, ja viņš paliktu dzīvs, viņš varētu būt pavisam cita persona? Mums viņam jāpiešķir cits izskats. Viss būs citāds - viņa seja, kustī­bas, rokas, matu krāsa, pat balss. Arī jūs pati varbūt kļūsiet cita persona. Mūsu ķirurgi spēj cilvēkus padarīt nepazīstamus. Reizēm tas ir nepieciešams. Dažreiz mēs pat amputējam locekļus.

Vinstons nenocietās, slepus nepavēries Mārtiņa mongoliskajā sejā. Viņš nevarēja ieraudzīt nevienu rētu. Džūlija bija nobālējusi, tā ka skaidrāk varēja atšķirt vasarraibumus; tomēr viņa droši skatījās Obraienam acīs. Viņa nomur­mināja kaut ko, kas izklausījās pēc piekrišanas.

- Labi. Tas nu nokārtots.

Uz galda bija sudraba cigarešu kārba. Obraiens izklaidīgi pabīdīja to vi­ņiem tuvāk, paņēma vienu pats, tad piecēlās un sāka lēnām soļot šurp turp, it kā šādi varētu veiksmīgāk domāt. Tās bija ļoti labas cigaretes, resnas un vienādi piebāztas neparasti mīkstā un plānā, it kā zīdpapīrā. Obraiens atkal paskatījās rokas pulkstenī.

- Mārtiņ, ej nu atpakaļ virtuvē! - viņš noteica. - Pēc stundas ceturkšņa ieslēgšu tālekrānu. Iekams aizej, ievēro labi šo biedru sejas! Tu viņus šad tad redzēsi. Es varbūt vairs ne.

Gluži tāpat kā viņiem pie durvīm pienākot, mazā vīreļa tumšo acu ska­tiens pārslīdēja viņu sejām. Viņa uzvedībā nebija ne miņas no laipnības. Viņš ielāgoja viņu izskatu, nejuzdams vai vismaz neizrādīdams par viņiem ne ma­zāko draudzīgo interesi. Vinstonam ienāca prātā, ka sintētiski veidota seja varbūt nevar mainīt izteiksmi. Neko neteicis un neatsveicinājies, Mārtiņš izgāja ārā un klusi aizvēra durvis. Obraiens staigāja šurp un turp, vienu roku melnā virsvalka kabatā iebāzis, otrā turēdams cigareti.

- Jūs sapratīsiet, - viņš turpināja, - ka tā būs cīņa tumsā. Jūs vienmēr būsiet neziņā. Jūs saņemsiet pavēles un tām paklausīsiet, nezinot, kāpēc. Vēlāk jums aizsūtīšu grāmatu, no kuras jūs mācīsieties saprast sabiedrību, kurā dzīvojam, un stratēģiju, kā mēs to iznīcināsim. Kad būsiet grāmatu iz­lasījuši, jūs būsiet īsteni Brālības biedri. Bet jūs nekad nezināsiet neko vairāk par saviem tiešajiem uzdevumiem un vispārīgajiem mērķiem, par ko cīnā­mies. Es jums saku, ka Brālība pastāv, bet nevaru jums pateikt, vai tās locekļu skaits ir simt vai desmit miljonu. No pašu pieredzes jūs pat nevarēsiet pa­teikt, vai tai ir pilns ducis locekļu. Jums būs saskare ar trim vai četriem cilvēkiem, kas šad tad mainīsies, iepriekšējiem pazūdot. Tā kā šis ir jūsu pirmais kontakts, tas tiks uzturēts. Kad saņemsiet pavēles, tās būšu devis es. Ja mums vajadzēs ar jums sazināties, tas notiks ar Mārtiņa starpniecību. Kad jūs beidzot pieķers, jūs atzīsieties. Tas nav novēršams. Bet jums nebūs daudz, ko stāstīt, jo jūs zināsiet tikai to, ko paši esat darījuši. Jūs varēsiet nodot tikai dažus neievērojamus cilvēkus. Iespējams, ka jūs pat nenodosiet mani. Tajā laikā varbūt jau būšu miris vai kļuvis cita persona ar citu seju.

Viņš arvien vēl staigāja šurp un turp pa mīksto paklāju. Par spīti druk­najam, lielajam augumam, viņš kustējās viegli un pat graciozi. Tas izpaudās pat kustībā, kā viņš iebāza roku kabatā vai darbojās ar cigareti. Vēl vairāk nekā ar savu spēku viņš ietekmēja ar paļāvību un mazliet ironisko otra cilvēka izpratni. Lai cik nopietns būdams, viņš tomēr nepavisam neatgādināja šaur­sirdīgu fanātiķi. Par slepkavību, pašnāvību, venēriskām slimībām, amputē­tiem locekļiem un pārveidotām sejām viņš runāja tādā kā vieglā zobgalībā. Likās, ka viņš gribēja teikt: "Tas ir nenovēršams. Tas mums, acis nepamirk­šķinot, jādara. Bet, kad dzīve būs atguvusi vērtību, mēs to vairs nedarīsim." Vinstons juta, ka no viņa Obraienam pretī plūst apbrīnas un bijības vilnis. Uz mirkli viņš pavisam bija aizmirsis rēgaino Goldsteina figūru. Raugoties uz Obraiena platajiem pleciem un raupjajiem, tik neglītajiem, tomēr kulturā­lajiem vaibstiem, šķita neticami, ka viņam varētu neveikties. Nemaz nevarēja būt tādas viltības, ar ko viņš netiktu galā, tādu briesmu, kādām viņš nebūtu sagatavojies. Pat Džūliju viņš bija jūtami ietekmējis. Viņa bija ļāvusi cigaretei nodzist un uzmanīgi klausījās. Obraiens turpināja:

- Jūs būsiet dzirdējuši, ka Brālība pastāv. Bez šaubām, jūsu iedomās tā būs ieguvusi zināmu apveidu. Droši vien esat iztēlojušies milzīgu pagrīdnieku organizāciju, kas notur slepenas sapulces pagrabos, raksta saukļus uz sienām un tās biedri pazīst cits citu pēc slepenām parolēm vai sevišķām roku kus­tībām. Nekā tamlīdzīga nav. Brālības locekļi nepazīst cits citu, un, atskaitot dažus tuvākos, neviens nezina, kas ir citi. Pat ja Goldsteins pats kristu domu policijas rokās, viņš nevarētu parādīt pilnīgu Brālības locekļu sarakstu vai sniegt ziņas, kā tādu sarakstu dabūt. Tāda saraksta nemaz nav. Brālību nevar iznīcināt, jo tā nav organizācija vārda parastajā nozīmē. To kopā satur tikai ideja, kas ir neiznīcināma. Jums nebūs nekāda cita atbalsta, tikai šī ideja. Jums nebūs biedru, kas paskubina un iedrošina. Ja jūs beidzot noķers, neviens jums nepalīdzēs. Mēs nekad nepalīdzam saviem biedriem. Ja ir pilnīgi nepiecie­šams kādu apklusināt, mēs reizēm to cietuma kamerā apgādājam ar žileti. Jums jāpierod pie dzīves bez panākumiem un bez cerībām. Kādu laiku jūs darbosieties, tad jūs noķers, jūs atzīsieties un pēc tam mirsiet. Tie ir vienīgie jūsu darba rezultāti, ko redzēsiet. Nav iespējams, ka jūsu mūžā jau izpaustos kādas pārmaiņas. Mēs esam mirušie. Mūsu vienīgā īstā dzīve ir nākotnē. Mēs tajā piedalīsimies kā pīšļu saujas un kaulu paliekas. Nav iespējams izzināt, cik šī nākotne tālu. Varbūt tā pienāks pēc tūkstoš gadiem. Pašreiz nekā cita nevar darīt kā pamazām paplašināt veselā saprāta teritoriju. Mēs nevaram kolektīvi darboties. Varam tikai izplatīt to, ko zinām, uz āru - no indivīda uz indivīdu, no paaudzes uz paaudzi. Kamēr pastāv domu policija, cita ceļa nav. Viņš apklusa un trešo reizi paskatījās rokas pulkstenī.

- Jums, biedrene, nu gandrīz laiks iet, - viņš teica Džūlijai. - Pagaidiet! Karafe arvien vēl pusē.

Viņš pielēja glāzes un pacēla glāzi.

- Kam šoreiz uzdzersim? - viņš teica ar to pašu vieglo ironiju. - Domu policijas bojāejai? Lielā Brāļa nāvei? Cilvēcei? Nākotnei?

- Pagātnei, - Vinstons sacīja.

- Pagātne ir svarīgāka, - Obraiens nopietni piekrita.

Viņi tukšoja glāzes, un jau pēc mirkļa Džūlija piecēlās, lai ietu. Obraiens paņēma no skapīša nelielu kārbiņu, pasniedza Džūlijai no tās baltu, plakanu tableti un teica, lai viņa to uzliekot uz mēles. Esot ļoti svarīgi novērst vīna smaržu, iekām ejot ārā: lifta apkalpotāji visus sīki novērojot. Tiklīdz durvis aiz viņas aizvērās, likās, Obraiens jau bija viņu aizmirsis. Viņš vēl paspēra pāris soļu šurp un turp, tad apstājās.

- Vēl jānoskaidro daži sīkumi, - viņš sacīja. - Jādomā, ka jums jau ir kāda slēptuve?

Vinstons pastāstīja par istabu virs Ceringtona veikala.

- Ar to pagaidām pietiks. Vēlāk jums apgādāsim ko citu. Ir svarīgi slēptuvi reižu reizēm mainīt. Drīzumā jums aizsūtīšu Grāmatu. - Vinstons ievēroja, ka arī Obraiens šo vārdu izrunāja tā, it kā tas būtu rakstāms ar lielo burtu. - Jūs jau zināsiet, kādu: Goldsteina grāmatu. Var paiet dažas dienas, līdz dabūšu tās eksemplāru. Varat iedomāties, ka to nav daudz. Domu policija tās nomedī un iznīcina gandrīz tikpat ātri, kā spējam tās izgatavot. Taču tas neko nenozīmē. Grāmata ir neiznīcināma. Pat ja iznīcinātu pēdējo eksemplāru, mēs to varētu atjaunot gandrīz vārdu pa vārdam. Vai jūs, uz darbu ejot, nesat līdzi portfeli? - viņš iejautājās.

- Parasti nesu.

- Kāds tas izskatās?

- Melns, ļoti apdilis. Ar diviem turekļiem.

- Melns, ar diviem turekļiem, ļoti apdilis - labi. Kādu dienu tuvākajā nākotnē - datumu nevaru pateikt - kādā uzdevumā, ko atradīsiet no rīta uz sava galda, būs nepareizi iespiests vārds, un jums būs jālūdz atkārtojums. Nākamajā rītā jūs nāksiet uz darbu bez portfeļa. Tajā pašā dienā, jums pa ielu ejot, kāds uzsitīs jums uz pleca un teiks: "Vai neesat pazaudējis portfeli?" Portfelī, ko jums iedos, būs Goldsteina grāmatas eksemplārs. Pēc divām ne­dēļām jums tas jāatdod.

Brītiņu viņi klusēja.

- Vēl dažas minūtes, tad arī jums jāiet, - Obraiens sacīja. - Mēs atkal tiksimies - ja vēl tiksimies.

Vinstons pacēla skatienu.

- Kādā vietā, kur nebūs tumšs? - viņš vilcinādamies izteica. Obraiens pamāja ar galvu un nemaz nelikās pārsteigts.

- Kādā vietā, kur nebūs tumšs, - viņš atkārtoja, it kā šo teikumu atce­rējies. - Bet pagaidām - vai vēlaties vēl ko teikt, iekams aizejat? Kaut ko ziņot vai jautāt?

Vinstons apdomājās. Likās, nebija tiešu jautājumu, ko vēl gribētos izteikt; vēl mazāk viņam gribējās runāt par ikdienišķām lietām. Atbīdot pie malas visu, kam bija tiešs sakars ar Obraienu un Brālību, viņa acu priekšā pavērās plaša aina, kuras sastāvdaļas bija tumšā guļamistaba, kur viņa māte bija pa­vadījusi pēdējās dienas, mazā istabiņa virs Ceringtona veikala, stikla papīru prese un tērauda asējums rožkoka rāmī. Viņš gandrīz nevilšus izteica:

- Sakiet - vai neesat dzirdējis senu pantiņu, kas sākas: "Citrons un apel­sīns, zvana Svētais Klementīns"?

Obraiens atkal pamāja ar galvu. Nopietnā un laipnā pakalpībā viņš pa­beidza pantiņu:

Citrons un apelsīns, zvana Svētais Klementīns,

Atdod man trīs fārtiņus, dungo Svētais Mārtiņš,

Laika tev vēl gana, vecais Beilijs zvana,

Klau, man nav naudas, sauc Sordičs, cik jaudas.

-Jūs zināt beidzamo rindu! - Vinstons iesaucās.

- Jā, es to atceros. Bet tagad jums diemžēl jāiet. Pagaidiet! Iedošu jums arī tableti.

Vinstonam pieceļoties, Obraiens sniedza roku. Spēcīgais spiediens tikko nesalauza Vinstona pirkstu kauliņus. Pie durvīm Vinstons atskatījās, bet li­kās, ka Obraiens jau taisās viņu izdzēst no atmiņas. Viņš gaidīja, turēdams roku pie tālekrāna slēdža. Aiz viņa bija rakstāmgalds ar runraksti un stiegru groziņiem, kur krājās papīru kaudzes. Starpgadījums bija galā. Acīmredzot jau pēc trīsdesmit sekundēm Obraiens atsāks pārtraukto svarīgo partijas darbu.

Vinstons bija sarecējis aiz noguruma. Sarecējis bija īstais apzīmējums; tas viņam nejauši ienāca prātā. Ķermenim bija piemeties ne tikvien recekļa ne­spēks, bet arī recekļa caurspīdība. Viņam likās - ja paceltu plaukstu, varētu redzēt gaismu spīdam tai cauri. Asinis un limfa bija iztecējušas no ķermeņa milzīgā darba orģijā, atstājot tikai trauslu nervu tīklu, kaulus un ādu. Visas sajūtas šķita nesamērīgi pastiprinājušās. Virsvalks berza plecus, bruģis kai­rināja kāju pēdas, pat pirkstu saliekšana un atliekšana bija tāda piepūle, ka locītavas knikšķēja.

Piecās dienās viņš bija strādājis vairāk nekā deviņdesmit stundu. Tāpat arī visi citi ministrijā. Tagad tas bija garām, un līdz rītam viņam nebija nekā, ko darīt, it nekāda partijas darba. Viņš varēja pavadīt sešas stundas slēptuvē un pēc tam deviņas savā gultā. Siltā pēcpusdienas saulē viņš lēnām soļoja pa piemēslotu ielu uz Ceringtona veikala pusi, ar vienu aci vērodams, vai tuvumā nav patruļu, bet zemapziņā pārliecināts, ka šovakar nav jābaidās no nevēlamu traucējumu briesmām. Smagais portfelis, ko viņš nesa, pie katra soļa atsitās pret ceļiem, radot tirpas, kas slīdēja augšup un lejup gar kāju. Portfelī bija Grāmata, kuru viņš bija saņēmis jau pirms sešām dienām, bet kurā vēl nebija paguvis ieskatīties.

Naida nedēļas sestajā dienā - pēc gājieniem, runām, kliedzieniem, dzies­mām, karogiem, plakātiem, filmām, vaska figūrām, bungu rīboņas un tauru pūtieniem, soļu dimdoņas, tanku kāpurķēžu žvadzēšanas, neskaitāmu lidma­šīnu rūkoņas, lielgabalu dunas - pēc visa tā, kas notika šajās sešās dienās, kad lielais orgasms tuvojās kulminācijas punktam un vispārējais naids pret Eirāziju bija sakarsis līdz baltkvēlei, tā ka satracinātais pūlis, ja vien tiktu klāt, būtu saraustījis gabalos divus tūkstošus eirāziešu kara noziedznieku, kuru publiska pakāršana bija paredzēta sarīkojuma pēdējā dienā, - šajā brīdī bija paziņots, ka Okeānija vairs nekaro ar Eirāziju. Okeānija karo ar Austrumāziju. Eirāzija ir sabiedrotā.

Protams, nebija nekādu norādījumu, ka notikusi pārmaiņa. Tikai pēkšņi un visur vienā laikā kļuva zināms, ka ienaidnieks ir Austrumāzija, nevis Eirā­zija. Vinstons piedalījās kādā demonstrācijā vienā no Londonas centra lauku­miem tieši tajā brīdī, kad tas notika. Bija nakts, un baltās sejas un sarkanie karogi starmešu gaismā likās spokaini. Laukumā drūzmējās vairāki tūkstoši cilvēku, ieskaitot sektoru ar kādu tūkstoti skolēnu Spiegu formas tērpos. No paaugstinājuma, kas bija apklāts ar sarkanu drēbi, pūli uzrunāja iekšējās par­tijas runātājs, vājš maza auguma vīrs nesamērīgi garām rokām un lielu, pliku pauri, kam bija pārsukātas dažas retas, plānas matu šķipsnas. Sīkais pasaku punduris, šķībs un greizs naida konvulsijās, vienā kaulainā rokā turēja mik­rofonu, bet ar otras plato plaukstu draudīgi kampa gaisā virs galvas. Viņa balss, kurai skaļruņi piešķīra metālisku pieskaņu, izbrēca bezgalīgu briesmu darbu uzskaiti - slepkavošanu, izsūtīšanu, laupīšanu, izvarošanu, gūstekņu spīdzināšanu, civiliedzīvotāju bombardēšanu, melīgu propagandu, noziedzīgu agresiju un līgumu laušanu. Bija gandrīz neiespējami viņā klausīties un tam neticēt un neiekaist trakās dusmās. Pūļa niknums ik mirkli uzbangoja, un runātāja balss noslāpa mežonīgā, zvēriskā rēkoņā, kas nevilšus izlauzās no daudzu tūkstošu rīklēm. Vismežonīgākie kliedzieni skanēja no skolēnu sek­tora. Orators bija runājis kādas divdesmit minūtes, kad pie paaugstinājuma piesteidzās ziņnesis un iespieda viņam rokā zīmīti. Viņš to atlocīja un izlasīja, ne mirkli nepārtraukdams runu. Nedz viņa balss, nedz kustības nemainījās, tikai nosaukumi pēkšņi bija citi. Lai gan nekas nebija tieši pateikts, pūli pār­šalca nojauta: Okeānija karo ar Austrumāziju! Nākamajā mirklī sākās ārkārtīgs satraukums. Karogi un plakāti, kas rotā laukumu, nav pareizie! Gandrīz puse no tiem nerāda īstās sejas! Sabotāža! Goldsteina aģentu darbs! Iestājās jucek­līgs pārtraukums, kamēr plakātus noplēsa no sienām, norāva un samīdīja transparentus. Spiegi gandrīz neticamā ātrumā uzrāpās uz jumtiem un pār­grieza stieples, ar ko plīvojošie transparenti bija piesieti pie dūmeņiem. Divās vai trīs minūtēs viss bija padarīts. Orators, arvien vēl mikrofonu rokā turē­dams, uz priekšu saliecies, brīvo roku draudīgi pacēlis, joprojām runāja. Vēl minūte, un pūlim atkal izlauzās zvēriskie niknuma rēcieni. Naids turpinājās tieši tāpat kā iepriekš, bija mainījies tikai mērķis, uz ko tas vērsās.

Uz šo notikumu atskatoties, Vinstonu visvairāk ietekmēja apbrīnojamais vieglums, ar kādu orators bija mainījis Naida virzienu teikuma vidū, nemaz neapstādamies un nepārteikdamies. Taču tobrīd Vinstona uzmanību bija sais­tījis kaut kas cits. Mirklī, kamēr norāva plakātus, kāds cilvēks, kura seju viņš neredzēja, bija uzsitis viņam uz pleca un teicis: "Atvainojiet, vai jūs neesat pazaudējis portfeli?" Viņš izklaidīgi paņēma portfeli un neko neatbildēja. Viņš zināja, ka paies dienas, iekams radīsies iespēja tajā ieskatīties.

Tiklīdz demonstrācija beidzās, viņš gāja taisnā ceļā uz Patiesības minis­triju, lai gan pulkstenis jau bija gandrīz divdesmit trīs. Tāpat bija darījuši visi citi ministrijas ierēdņi. Rīkojumi tālekrānos, ar kuriem viņus aicināja atpakaļ darba vietās, bija gandrīz lieki.

Okeānija karo ar Austrumāziju! Okeānija vienmēr ir karojusi ar Austrumāziju! Liela pēdējo piecu gadu politiskās literatūras daļa tagad pilnīgi noveco­jusies. Visāda veida dokumenti un aktis, avīzes, grāmatas, brošūras, filmas, skaņu ieraksti, fotogrāfijas - viss zibens ātrumā jāizlabo. Lai gan tieša rīko­juma nebija, visu departamentu priekšnieki lika noprast, ka pēc nedēļas nekur nedrīkstēja palikt ne mazākais norādījums, ka Okeānija karojusi ar Eirāziju vai bijusi Austrumāzijas sabiedrotā. Darbs bija milzīgs un vēl jo grūtāks tāpēc, ka procedūras, ko tas ietvēra, nedrīkstēja saukt vārdā. Arhīva departamentā visi strādāja astoņpadsmit stundas diennaktī, atpūsties bija atļauts tikai div­reiz pa trim stundām. No pagrabiem uznesa matračus un izlika gaiteņos; ēdnīcas apkalpotāji ratiņos izvadāja sviestmaizes un Uzvaras kafiju. Ikreiz, kad Vinstons pārtrauca darbu, lai ietu nosnausties, viņš centās atstāt tīru galdu, bet, kad viņš aizlipušām acīm un sāpošu ķermeni atkal pievilkās pie galda, viņš ieraudzīja, ka to gluži kā sniegpārslas klāj papīra rullīši, kas pa pusei apbēruši runraksti un nobiruši arī uz grīdas, tāpēc viņa pirmais darbs arvien bija rullīšus glīti sakārtot kaudzītēs, lai pie galda vispār varētu strādāt. Ļaunākais, ka darbs nekādā ziņā nebija mehānisks vien. Šad tad gan pietika apmainīt vienu vārdu ar otru, bet ikvienam sīkākam ziņojumam bija nepiecie­šama rūpīga un saprātīga pieeja. Karu no vienas pasaules daļas otrā pārceļot, bija vajadzīgas arī labas ģeogrāfijas zināšanas.

Trešajā dienā viņam neciešami sāpēja acis un brilles bija jāslauka ik pēc dažām minūtēm. Viņš jutās tā, it kā viņam būtu uzdots fizisks darbs, kas nav viņa spēkos un no kā būtu tiesības atsacīties, bet ko viņš tomēr izmisīgi cenšas veikt. Cik atlika laika atcerēties, viņam nekad nebija ienācis prātā, ka viss, ko viņš šļupstēja runrakstī vai rakstīja ar tinteszīmuli, ir klaji meli. Kā ikviens departamentā, arī viņš centās, lai viltojums izdotos nevainojami. Ses­tās dienas rītā rullīšu birums sāka apsīkt. Pagāja vesela pusstunda, un nekas neizkrita no caurules; tad vēl viens rullītis, un pēc tam vairs nekā. Tajā pašā laikā arī citiem ierēdņiem darbs pamazām beidzās. Departaments paslepšus dziļi atvilka elpu. Bija paveikts milzu darbs, ko tomēr nedrīkstēja ne pieminēt. Tagad neviens vairs nevarēja dokumentāri pierādīt, ka Okeānija kādreiz ka­rojusi ar Eirāziju. Divpadsmitos pēkšņi paziņoja, ka visi ministrijas ierēdņi līdz rītam ir brīvi. Arvien vēl nesdams portfeli, kurā bija Grāmata - to viņš ministrijā strādājot visu laiku bija turējis starp kājām un tai atpūtas stundās gulējis virsū -, Vinstons pārnāca mājās, noskuva bārdu un gandrīz aizmiga vannā, lai gan ūdens bija tikai remdens.

Locītavām it kā savādā baudā ņirkstot, viņš uzkāpa istabiņā virs Čeringtona kunga veikala. Viņš bija noguris, bet miegs vairs nenāca. Vinstons atvēra logu, aizdedza mazo, netīro petrolejas plītiņu un uzlika ūdeni kafijai. Džūlijai drīz bija jānāk; pagaidām viņš varēja palasīt Grāmatu. Viņš apsēdās apdilušajā atzveltnī un atsprādzēja portfeli.

Smags, melns sējums, pašrocīgi iesiets, bez vārda un virsraksta uz vāka. Arī iespiedums izskatījās mazliet nevienmērīgs. Lapas bija malās apbružātas un tikko turējās kopā, it kā grāmata būtu gājusi caur daudzām rokām. Titul­lapai bija šāds virsraksts: